16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/27

1.1

Turpinot darbu, kas iesākts ar atzinumiem par tematu “Zaļā grāmata par Kopienas acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārskatīšanu” (1) un “Komisijas paziņojums par to, kā tiek īstenota direktīva par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem” (2), EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu veikt 1994. gada 26. oktobra Direktīvas 94/47/EK (3) pārskatīšanu, kā to ierosinājusi Komisija, ņemot vērā Komitejas piezīmes un ieteikumus (4).

1.2

EESK kopumā piekrīt Komisijas priekšlikumam par minētās direktīvas darbības jomas paplašināšanu, jaunu produktu noteikšanu un precizēšanu, stingrākām prasībām attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, un līgumā iekļaujamo informāciju, atteikuma tiesību izmantošanas perioda standartizāciju un jebkādu maksājumu aizliegšanu minētajā periodā neatkarīgi no iemesliem. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka minētajā priekšlikumā izmantotā pieeja nav pārliecīgi stingra, jo dalībvalstīm ir dota iespēja veikt turpmākus patērētāju aizsardzības pasākumus atbilstīgi Līgumā izklāstītajiem principiem.

1.3

EESK tomēr uzskata, ka saskaņā ar pašas Komisijas viedokli, kas izteikts Zaļajā grāmatā par Kopienas acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārskatīšanu, maksimāli iespējamā saskaņošana ir pamatota tieši minētajā jomā attiecīgo tiesību unikālā rakstura dēļ un to ievērojamo atšķirību dēļ, kādas ir dalībvalstīs iepriekš minēto tiesību daudzšķautņainās juridiskās būtības konceptualizācijā un raksturojumā, kas valstu dažādajās juridiskajās sistēmās rada ārkārtīgi atšķirīgas sekas, jo īpaši attiecībā uz līgumu minimāli un maksimāli pieļaujamo darbības laiku un to anulēšanu, spēkā neesamības atzīšanu, laušanu vai atcelšanu.

1.4

Komiteja tādēļ izsaka nožēlu par to, ka, lai gan Komisija atzīst, ka lielākā daļa problēmu minētajā nozarē bieži ir pārrobežu rakstura un tādēļ to pienācīga atrisināšana nav iespējama dalībvalstu līmenī tieši dalībvalstu atšķirīgo tiesību aktu dēļ, Komisija tomēr pievēršas iepriekš minēto tiesību tikai atsevišķiem aspektiem. Ļoti daudzos gadījumos dalībvalstīm atkal ir jārīkojas pēc saviem ieskatiem, tāpēc gandrīz nekas netiek darīts priekšlikumā uzskaitīto problēmu novēršanai.

1.5

Bez tam, neraugoties uz to, ka EESK piekrīt “minimālās saskaņošanas” sistēmas ieviešanai, tā līdz ar pārējām Kopienas iestādēm (5) uzskata, ka patērētāju tiesību aizsardzības pasākumi ir noteikti pārāk zemā līmenī. Pieredze liecina, ka vairākums dalībvalstu nav izmantojušas minimālās saskaņošanas klauzulu, bet gan gluži pretēji, ir pieņēmušas burtisku pieeju (6). Līdz ar to nav sasniegts patērētāju tiesību aizsardzības atbilstošs līmenis, un tādēļ EESK aicina Komisiju, attiecīgi ievērojot subsidiaritātes principu, reglamentēt pārējos, vienlīdz svarīgos priekšlikumā iekļautos aspektus, kā priekšnoteikumu izvirzot patērētāju tiesību aizsardzības augstāka līmeņa sasniegšanu.

1.6

Komiteja tādēļ ierosina pilnveidot vairākas normas tiesiskajā regulējumā, kas piemērojams iepriekš minētajām tiesībām, līguma pamatnosacījumus un tā saistību ar papildlīgumiem, jo īpaši nesaistītiem kredītiem, lai pastiprinātu un garantētu patērētāju tiesību adekvātu aizsardzību.

1.7

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos (7) EESK vēlas arī uzsvērt to, cik liela nozīme ir līgumslēdzēju pušu — jo īpaši mazāk informētu patērētāju — nodrošināšanai ar informāciju. EESK tādēļ uzskata, ka būtu lietderīgi neizslēgt iespēju, ka dalībvalstis nosaka proporcionālas un preventīvas kriminālsankcijas, kuru pamatelementi iepriekš pienācīgi sīki jāizstrādā, par tādu praksi, kas nopietni pārkāpj direktīvā izklāstītās tiesības.

1.8

Komiteja mudina Komisiju veikt sīku analīzi atsauksmēm, ko Komisija ir saņēmusi par konsultatīvo dokumentu (8), jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīm, ar kurām apspriedes notika ar minētā dokumenta starpniecību, bet kas netika iekļautas ziņojumā (9) par direktīvas piemērošanu, kurš attiecās tikai uz 15 dalībvalstīm. Komisijai būtu arī rūpīgi jāizskata salīdzinošā analīze, kas aptver 25 dalībvalstis (10), īpašu uzmanību pievēršot atšķirībām dalībvalstīs.

1.9

EESK ierosina virkni grozījumu (11) un izvirza vairākus ieteikumus minētā priekšlikuma juridisko aspektu uzlabošanai un citās direktīvās, īpaši Negodīgas komercprakses direktīvā (12), jau iekļauto ideju, jēdzienu un prakses konsolidēšanai un saskaņošanai. Iepriekš minētais jāņem vērā, lai paaugstinātu patērētāju drošību un uzticēšanos šāda veida līgumiem, kuros bieži vien ir apslēpti agresīvas tirgdarbības un realizācijas paņēmieni (13).

2.1

Komisija ierosina pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 26. oktobra Direktīvu 94/47/EK par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu. Minētais priekšlikums ir izvirzīts pēc Padomes 2000. gada 13. aprīļa secinājumiem par iepriekš minētās direktīvas (14) piemērošanu un Eiropas Parlamenta 2002. gada 4. jūlija rezolūcijā izvirzītajiem ieteikumiem (15).

2.2

Direktīvas pārskatīšana ir plānota kopš Komisijas paziņojuma par patērētāju tiesību aizsardzības politikas stratēģiju 2002.-2006. gadam (16), un tā ietilpst t.s. “acquis communautaire patērētāju tiesību aizsardzības jomā”, kas izklāstīts attiecīgajā Zaļajā grāmatā (17).

2.3

Attiecībā uz situācijām, kas izraisa problēmas direktīvas piemērošanā, Komisija uzskata, ka tirgus norišu rezultātā attiecīgajā nozarē ir radušies daudzi jauni produkti, kuri, ieskaitot brīvdienu mītņu izmantošanu, neietilpst direktīvas darbības jomā.

2.4

Komisijas 1999. gadā sagatavotajā ziņojumā par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/47/EK piemērošanu (18) jau ir norādīti neskaitāmi trūkumi direktīvas transponēšanā, un Padome 2000. gada aprīlī (19) apstiprināja Komisijas secinājumus, norādot virkni faktoru, kas būtu jāņem vērā minētās direktīvas pārskatīšanā.

2.5

Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības aizsardzības un patērētāju tiesību aizsardzības politikas komisija 2001. gada atzinumā (20) arī norādīja uz minētajā direktīvā noteikto “patērētāju tiesību aizsardzības pasākumu iespējami zemāko pieņemamo līmeni”.

2.6

Savukārt Eiropas Parlaments 2002. gada 4. jūlija rezolūcijā ieteica Komisijai noteikt pasākumus, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzības augstu līmeni.

2.7

Minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgās direktīvas pārskatīšana ir steidzama un pat prioritāra to problēmu dēļ, ar ko saskaras patērētāji, jo īpaši saistībā ar tālākpārdošanu un jaunajiem produktiem, kuri “tiek līdzīgi tirgoti un visumā ir ekonomiski līdzīgi īpašumtiesībām uz laiku”, kā, piem., “brīvdienu atlaižu klubi un … tālākpārdošanas līgumi”.

2.8

Kā vienu no galvenajiem pamatojumiem iepriekš minētajam Komisija norāda nepieciešamību aktualizēt prasības par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, kā arī iekļaujama līgumā, standartizēt prasības par depozītu un avansa maksājumu aizliegumu atteikuma tiesību izmantošanas periodā, saskaņot atteikuma tiesību izmantošanas periodus un izskatīt iespēju ieviest kriminālsankcijas.

2.9

Sanāksmēs, kas tika sarīkotas laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam, notika apspriedes ar galvenajām ieinteresētajām pusēm.

2.10

Pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi daudzas sūdzības saistībā ar īpašumtiesībām uz laiku, jo īpaši saistībā ar jauniem produktiem, piem., brīvdienu klubiem, tūrisma ceļojumu līgumiem ar atlaidēm, maiņas un tālākpārdošanas līgumiem, tā publicēja konsultatīvu dokumentu (21). Dalībvalstu ekspertu pastāvīgās darba grupas acquis pārskatīšanas jautājumos sanāksmē 2006. gada martā arī notika diskusijas par minētajiem jautājumiem.

2.11

Ierosinātā pārskatīšana ietilpst Komisijas programmā acquis communautaire atjaunināšanai un vienkāršošanai (22).

2.12

Komisija uzskata, ka minētā priekšlikuma juridiskais pamats būtu joprojām jāierobežo ar Līguma 95. pantu (iekšējā tirgus izveide) un ka atbilstoši subsidiaritātes principam tai nebūtu jāizsaka piezīmes par īpašumtiesību uz laiku juridisko būtību, respektējot dalībvalstu atšķirīgos viedokļus minētajā jautājumā.

2.13

Komisija uzsver šādas problēmas pārrobežu aspektus, un uzskata, ka “Vairums patērētāju sūdzību ir saistītas ar pārrobežu darījumiem”. Komisija tomēr pievēršas tikai tiem aspektiem, ko tā uzskata par “problemātiskākajiem, un tādēļ attiecībā uz šiem aspektiem ir vajadzīga rīcība Kopienas mērogā”, atstājot visus pārējos aspektus valstu likumdošanas ziņā. Komisija ir svītrojusi visas norādes uz tiesībām par līgumu laušanu un atcelšanu (kas bija iekļautas Direktīvā 94/47/EK), pat ja tās ir saistītas ar tiesībām izmantot atteikuma periodu.

3.1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, bet atzīmē tās kavēšanos, ņemot vērā to, ka minētās problēmas tika konstatētas jau 1999. gadā un tāpēc tās būtu bijis iespējams atrisināt jau ievērojami agrāk.

3.1.2

EESK vēlas arī atzīmēt, ka daži no šajā dokumentā norādītajiem jautājumiem jau ir izskatīti tās 1993. gada 24. februāra atzinumā (23), kad tika izstrādāta minētā direktīva.

3.1.3

Komiteja uzskata, ka par juridisko pamatu būtu jānosaka nevis Līguma 95. pants, bet gan 153. pants, jo minētais jautājums neattiecas tikai uz vienoto tirgu; tas ir jautājums arī par patērētāju tiesību aizsardzību.

3.1.4

EESK piekrīt priekšlikuma darbības jomas paplašināšanai, iekļaujot tajā arī noteiktu kustamo īpašumu, lai efektīvi varētu reaģēt uz jaunajām tendencēm tirgū.

3.1.5

Komiteja piekrīt priekšlikumā iekļautajiem definīciju grozījumiem (24), jo tie vairāk atbilst minētajā nozarē pašlaik realizētajiem jaunajiem produktiem.

3.1.6

EESK atbalsta to, ka tiek saglabāts aizliegums par jebkāda veida maksājumu vai depozītu, tādēļ ka šāds aizliegums ir efektīvs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka patērētāji var izmantot savas tiesības atteikties no līguma, neizjūtot nekādu ekonomisku spiedienu. Komiteja tāpat uzskata, ka noteikumu attiecināšana arī uz trešām personām pietiekami aizsargās maiņas un tālākpārdošanas līgumus.

3.1.7

EESK atzinīgi vērtē uzteikuma termiņa pagarināšanu līdz 14 dienām, tādējādi standartizējot to, lai gan Komiteja dotu priekšroku minētā termiņa skatīšanai nevis kalendārajās dienās, bet gan darbdienās, kā tā jau norādījusi iepriekšējos atzinumos (25). Jāatzīmē, ka līdz ar Direktīvas 97/7/EK pieņemšanu Padome izdeva paziņojumu, kurā Komisiju aicināja izpētīt iespēju saskaņot spēkā esošajās direktīvās par patērētāju tiesību aizsardzību izmantotās metodes uzteikuma termiņa aprēķināšanai.

3.1.8

Kā jau konstatēts iepriekšējos atzinumos (26) un neierobežojot priekšlikuma 1. panta trešo daļu, EESK uzskata par būtiski svarīgu to, ka Komisija sniedz tiesību izmantot atteikuma periodu un tiesību par līguma laušanu un atcelšanu būtības, ierobežojumu un seku sīkāku definīciju. Pretējā gadījumā nebūs iespējama vēlamā tiesību aktu tuvināšana, jo katra dalībvalsts pieņems savus noteikumus, kam neizbēgami būs kaitīgas sekas pārrobežu sadarbības veidošanā.

3.1.9

Tā kā minētās direktīvas mērķis ir tuvināt valstu tiesību aktus šāda veida tiesību jomā, EESK uzskata, ka pretēji priekšlikuma 4. apsvērumā izteiktajam un neraugoties uz atšķirībām dažādās valstīs, Komisijai būtu jāveic turpmāki pasākumi un jānosaka minēto tiesību juridiskā būtība (27), proti, vai tās ir lietu tiesības (in rem) vai kredīttiesības. Pretējā gadījumā šis priekšlikums nepalīdzēs atrisināt konstatētās problēmas. Priekšlikumā tādēļ būtu jāizklāsta pamatprasības minēto tiesību ievērošanai un, jo īpaši gadījumā, ja tās uzskata par lietu tiesībām (in rem), sekas, kas neizbēgami radīsies saistībā ar reģistrāciju.

3.1.9.1

EESK tādēļ aicina Komisiju noteikt īpašumtiesību uz laiku definīciju neatkarīgi no tā, vai minētās tiesības uzskata par lietu tiesībām (in rem) vai individuālajām saistību tiesībām (pakalpojumu sniegšanas tiesībām), līdz ar sekām, kas neizbēgami radīsies saistībā ar Briseles regulas un Romas I regulas principu piemērošanu. Ja iepriekš minētais netiks veikts, tik ļoti vēlamā saskaņošana, kā arī patērētāju un tirgotāju uzticība netiks panākta. Iepriekš minētajā atzinumā (28) EESK jau faktiski ir sekmējusi šādas definīcijas izstrādi, norādot, ka līgums par īpašumtiesībām uz laiku attiecināms uz lietu tiesībām (in rem) vai individuālajām tiesībām (in personam). Tās nav īres tiesības, jo īres tiesībās neietilpst tiesību nodošana. Nodotās tiesības attiecas uz nedalītu objektu (nedalāmu dzīvokli), un tās iegūst (vai var iegūt) nekustamā īpašuma tiesību raksturu.

3.1.10

Neierobežojot šādu tiesību pieņemto juridisko formu, kas var būt “sui generis” — vai tieši minētā iemesla dēļ —, EESK piekrīt direktīvas priekšlikumā iekļautajiem tiesību pamataspektiem: saistība gan ar kustamo, gan nekustamo īpašumu līdz ar tiesībām izmantot un lietot attiecīgo mītni (nakšņot) par atbilstošu samaksu vismaz vienu gadu.

3.1.11

Papildus 2. pantā jau uzskaitītajiem produktiem Komiteja aicina Komisiju noteikt vispārēju klauzulu (kurā ietverta pamataspektu definīcija), lai atvieglotu pielāgošanos jebkādiem produktiem, ko pēc direktīvas stāšanās spēkā (29) varētu laist tirgū un kuri neatbilst jauno produktu definīcijās noteiktajām prasībām.

3.1.12

EESK uzskata, ka patērētājiem paredzētā iespēja atmaksāt vai iemaksāt noteiktu naudas summu par to, ka viņi savlaicīgi ir izmantojuši tiesības uz atteikuma periodu, nepārprotami izkropļo minētās tiesības, kas pamatotas uz to, ka patērētājam nav jānorāda nekāds iemesls, ne arī jāmaksā kāda naudas summa. Priekšlikuma 5. panta 5. un 6. punkts tādēļ būtu jāsvītro.

3.1.13

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz norādi par nesen pieņemto Negodīgas komercprakses direktīvu (30), kurai tā piekrīt. Komiteja uzsver, ka minētās direktīvas 14. un 15. pantā tomēr nav nekādas norādes uz pašreiz spēkā esošo direktīvu un ka šādas norādes nav arī izskatāmajā priekšlikumā.

3.1.14

Lai gan Komiteja piekrīt minimālas saskaņošanas principam, tā uzskata, ka ierosinātā direktīva ir stingrāka nekā pašreiz spēkā esošā direktīva attiecībā uz to, ka, paredzot dalībvalstīm iespēju noteikt pasākumus patērētāju tiesību lielākai aizsardzībai, tas tiek attiecināts tikai uz atteikuma tiesībām (minēto tiesību izmantošanas sākuma brīdi, kārtību un sekām). Spēkā esošās direktīvas 11. pants (31) tomēr dod iespēju izmantot minēto iespēju plašāk. EESK tādēļ aicina Komisiju saglabāt līdzīgu noteikumu.

3.1.15

Komiteja uzskata, ka Komisijai vajadzētu paredzēt efektīvu sodu sistēmu, kuras mērķis būtu ne tikai novērst praksi, kas ir pretrunā direktīvā noteiktajām saistībām, bet arī nodrošināt juridisko skaidrību un drošību (32). Komiteja atbalsta iespēju, ka atbilstoši Komisijas iepriekš noteiktai sistēmai (33) tieši dalībvalstis un nevis Komisija varētu ieviest kriminālsodus, kas ir proporcionāli, tomēr pietiekami, lai nepieļautu īpaši ļaunprātīgu praksi.

3.1.16

EESK piekrīt, ka tiek iekļauts noteikums par regulāru pārskatīšanu (kāda nav spēkā esošajā direktīvā), lai nepieļautu, ka direktīva pārāk ātri kļūst neaktuāla.

3.1.17

Lai gan pret dažām dalībvalstīm ir ierosināta tiesvedība (34) par direktīvas dažu noteikumu nepareizu transponēšanu, EESK izsaka izbrīnu par Komisijas bezdarbību, jo īpaši attiecībā uz direktīvas transponēšanas termiņa neievērošanu (1997. gada 30. aprīlis). Minēto termiņu ir ievērojušas tikai divas dalībvalstis (35). Komiteja šajā sakarā aicina Komisiju attiecībā uz jauno direktīvu būt stingrākai šādu smagu pārkāpumu gadījumā, ieviešot Kopienas tiesību aktus.

3.2.1

EESK uzskata, ka 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā sniegtā definīcija, kas ir saistīta ar 7. panta noteikumiem, ir pārāk ierobežojoša, jo tieši līgumu saistītais raksturs ir to savstarpējās papildināmības īpaša iezīme. Tieši tāpēc vērā būtu jāņem nevis pakārtojamība, bet gan papildināmība, jo lielākā daļa kredītlīgumu ir tādu līgumu neraksturīgas kombinācijas, kas ir juridiski nošķirti un kā tādi neatbilst šobrīd ierosinātajai definīcijai.

3.2.2

Komiteja nepiekrīt 3. panta 2. punkta formulējumam, jo īpaši attiecībā uz rakstveida informāciju, ko sniegs tikai “pieprasījumu iesniegušam” patērētājam un “attiecīgā gadījumā”. Tā kā minētais pants attiecas uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas un uz kuru patērētājs balstīsies, pieņemot lēmumu par līguma parakstīšanu, EESK uzskata, ka šādas rakstveida informācijas sniegšanai vajadzētu būt obligātai, un tādēļ aicina Komisiju iekļaut minēto noteikumu.

3.2.3

Komiteja aicina Komisiju aizstāt 3. panta 4. punktu un 4. panta 1. punktu, kā arī I pielikuma l) apakšpunktu, III pielikuma f) apakšpunktu un IV pielikuma d) apakšpunktu ar noteikumiem, kas būtu līdzīgi spēkā esošās direktīvas 4. panta noteikumiem (36), ar kuriem tiek nodrošināta patērētāju tiesību lielāka aizsardzība. Tas nosaka ne tikai obligātu informācijas sniegšanu patērētāja dalībvalsts valodā; saskaņā ar minēto noteikumu ir nepieciešams arī apliecināts tulkojums tās dalībvalsts valodā, kurā atrodas īpašums, jo īpaši jautājumos, kas attiecas uz reģistrācijas prasībām.

3.2.3.1

EESK būtībā paredz, ka tirgotāji plašā mērogā pieņems standartlīgumus, kuros patērētājiem būs prasība apstiprināt izraudzīto valodu bez jebkādām precizēšanas vai apspriešanas iespējām; tas varētu nopietni kaitēt viņu ekonomiskajām interesēm.

3.2.4

Komiteja aicina Komisiju izmainīt 4. panta 2. punkta formulējumu, jo īpaši svītrojot frāzi “ja vien puses nevienojas citādi”, ņemot vērā to, ka tā ir svarīga informācija, kuras sniegšanai nevajadzētu notikt pēc attiecīgo pušu ieskatiem. Gūtā pieredze ir apliecinājusi, ka minētās frāzes iekļaušanas rezultātā tirgotāji vienpusēji ierosinās standartlīgumus, un patērētājiem nebūs citas izvēles, kā tikai tos pieņemt.

3.2.4.1

Juridiskās noteiktības un drošības iemeslu dēļ EESK arī uzskata, ka Komisijai vajadzētu precizēt/standartizēt “apstākļus, kas nav atkarīgi no tirgotāja”, jo saskaņā ar 4. panta 2. punktu norāde uz minētajiem apstākļiem būs līguma sastāvdaļa.

3.2.4.2

Attiecībā uz to pašu pantu komiteja aicina Komisiju noteikt metodi informācijas paziņošanai, tā kā šāda informācija ir sniedzama atbilstoši, objektīvi un precīzi (37), kā arī tai jābūt salasāmai (38).

3.2.5

Komiteja ierosina Komisijai precizēt 4. panta 3. punkta frāzi “tirgotājs skaidri vērš patērētāja uzmanību”, jo tās konkrētā juridiskā nozīme ir neskaidra.

3.2.6

Ja 5. panta 1. punkts ir jāsaprot tā, ka tajā noteikti divi periodi atteikuma tiesību izmantošanai, tad EESK aicina Komisiju paredzēt tikai vienu noteikumu, ar ko patērētājam tiek piešķirtas tiesības atteikties no līguma 14 dienu laikā pēc attiecīgā līguma parakstīšanas, ja tas ir bijis paredzēts iepriekšējā saistošā līgumā, ar noteikumu, ka attiecīgais īpašums tajā laikā nav ticis izmantots.

3.2.7

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos Komiteja aicina Komisiju noteikt tā paziņojuma veidu, ar ko informē par atteikuma tiesībām, lai nodrošinātu, ka abām pusēm ir pierādījums par attiecīgās informācijas nodošanu. Piemērotāks ir spēkā esošajā direktīvā iekļautais formulējums (39).

3.2.8

EESK uzskata, ka 8. panta nosaukums būtu jāaizstāj ar frāzi “tiesību obligātais raksturs”, ņemot vērā to, ka minētā panta mērķis ir noteikt nevis direktīvas obligāto raksturu, bet gan nodrošināt to, ka attiecīgās tiesības netiek izslēgtas vai ierobežotas atkarībā no piemērojamajiem tiesību aktiem.

3.2.9

Attiecībā uz tiesiskajiem un administratīvajiem pasākumiem Komiteja uzskata, ka piemērotāki ir Negodīgas komercprakses direktīvas (40) 11. un 12. panta noteikumi, jo tie ir plašāki un visaptverošāki. Komiteja tādēļ aicina Komisiju aizstāt priekšlikuma 9. pantu ar noteikumiem, kas līdzīgi iepriekš minētajiem.

3.2.10

EESK vēlas vērst Komisijas uzmanību uz priekšlikuma tulkojumiem dažādās valodās, jo ir daži jautājumi, kam nepieciešams īpaši rūpīgs tulkojums (41).

4.1

EESK uzskata, ka papildus jau minētajiem trūkumiem priekšlikumā nav izskatīti citi jautājumi, kas būtu jāņem vērā saistībā ar direktīvas pārskatīšanu.

Tas jo īpaši attiecas uz šādiem jautājumiem:

—

ka līgums un dokuments, kas minēts 3. panta 1. punktā, pēc tiesību ieguvēja izvēles tiek sastādīts tās dalībvalsts valodā vai vienā no valodām, kas ir tiesību ieguvēja mītnes zeme, vai arī tās dalībvalsts valodā vai vienā no valodām, kuras pilsonis viņš ir. Dalībvalsts, kas ir tiesību ieguvēja mītnes zeme, tomēr var prasīt, lai līgums jebkurā gadījumā būtu sastādīts tās valodā vai valodās […].

—

pārdevējs nodrošina, ka tiesību ieguvējam izsniedz apliecinātu līguma tulkojumu tās dalībvalsts valodā vai valodās, kurā atrodas nekustamais īpašums.