–

Dopravní podnik hl. m. Prahy, akciová společnost vārdā – L. Novotná,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un J. Pavliš, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek, kā arī K. Walkerová, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 2. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp XR un Dopravní podnik hl. m. Prahy, akciová společnost (turpmāk tekstā – “DPP”) par pēdējās minētās atteikumu samaksāt XR summu 95335 Čehijas kronas (CZK) (apmēram 3600 EUR), pieskaitot nokavējuma procentus, kā atalgojumu par pārtraukumiem profesionālās darbības veikšanā, kas izmantoti laikposmā no 2005. gada novembra līdz 2008. gada decembrim.

3

Direktīvas 2003/88 4. un 5. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2.   Šī direktīva attiecas uz:

[..]”

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

6

Saskaņā ar Direktīvas 2003/88 4. pantu “Pārtraukumi”:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, ja darbdiena ir garāka nekā sešas stundas, katram darba ņēmējam ir tiesības uz pārtraukumu atpūtai, par ko sīkāka informācija, ietverot ilgumu un noteikumus, ar kādiem tas ir piešķirts, ir sniegta koplīgumos vai līgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē vai, ja tā nav, valsts tiesību aktos.”

7

Zákon č. 65/1965 Sb., zákoník práce (Likums Nr. 65/1965 par Darba kodeksu), kas bija piemērojams līdz 2006. gada 31. decembrim, 83. pantā bija paredzēts:

“(1)   Darba laiks ir laikposms, kurā darba ņēmējam ir jāveic darbs darba devēja labā.

(2)   Atpūtas laiks ir laikposms, kas nav darba laiks.

[..]

(5)   Dežūra ir laikposms, kurā darba ņēmējs saskaņā ar darba līgumu ir gatavs veikt iespējamu uzdevumu, kas nopietnu iemeslu dēļ ir jāizpilda ārpus savas maiņas darba laika.

[..]”

8

Šā likuma 89. pantā, kas attiecas uz “pārtraukumiem”, ir norādīts:

“(1)   Darba devējam ir pienākums ne vairāk kā pēc sešām nepārtraukta darba stundām nodrošināt darba ņēmējam pārtraukumu, kas paredzēts ēdināšanai un atpūtai, vismaz 30 minūšu apmērā; šis pārtraukums ir jāpiešķir nepilngadīgajiem ne vēlāk kā pēc četru ar pusi stundu nepārtraukta darba. Ja darbs nevar tikt pārtraukts, darba ņēmējam ir jānodrošina atbilstošs atpūtas un ēšanas laiks pat bez dienesta vai darba pārtraukšanas; nepilngadīgo gadījumā vienmēr ir jāpiešķir pauze, kas paredzēta ēdināšanai un atpūtai pirmā teikuma izpratnē.

(2)   Darba devējs pēc apspriešanās ar kompetento arodbiedrību var pienācīgi noteikt ēdināšanai paredzētā pārtraukuma ilgumu.

(3)   Darba devējs pēc apspriešanās ar kompetento arodbiedrību nosaka šo pārtraukumu sākumu un beigas.

(4)   Ēdināšanai un atpūtai paredzētie pārtraukumi netiek piešķirti darba laika sākumā vai beigās.

(5)   Pārtraukumi, ko piešķir ēdināšanai un atpūtai, netiek ieskaitīti darba laika aprēķinā.”

9

Šīs tiesību normas tika atceltas un aizstātas ar zákon č. 262/2006 Sb., zákoník práce (Likums Nr. 262/2006 par Darba kodeksu), kurš stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī. Saskaņā ar šā likuma 78. pantu:

“(1)   Noteikumos, kas reglamentē darba laiku un atpūtas laiku, piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

10

Attiecībā uz pārtraukumu un drošības pārtraukumu minētā likuma 88. pantā ir precizēts:

“(1)   Darba devējam ir pienākums augstākais pēc sešu stundu nepārtraukta darba piešķirt darba ņēmējam vismaz 30 minūšu ilgu pārtraukumu, kas paredzēts ēdināšanai un atpūtai; šis pārtraukums ir jāpiešķir nepilngadīgajiem darba ņēmējiem ne vēlāk kā pēc četru ar pusi stundu nepārtraukta darba. Ja darbs nevar tikt pārtraukts, darba ņēmējam ir jānodrošina atbilstošs atpūtas un ēdināšanas laiks pat bez dienesta vai darba pārtraukšanas; šis laikposms ir iekļauts darba laika aprēķinā. Nepilngadīgu darba ņēmēju gadījumā vienmēr ir jāpiešķir pārtraukums, kas paredzēts ēdināšanai un atpūtai pirmā teikuma izpratnē.

(2)   Ja ēdināšanai un atpūtai paredzētais pārtraukuma laiks ir jādala, šī pārtraukuma daļai ir jābūt vismaz 15 minūtes. [..]”

11

No 2005. gada novembra līdz 2008. gada decembrim XR bija nodarbināts DPP uzņēmuma ugunsdzēsēja amatā.

12

XR veica darbu maiņās, kur dažādas maiņas cita citu nomainīja – dienas darbā laikā no 6.45 līdz 19.00 un nakts darbā laikā no 18.45 līdz 7.00. Viņa ikdienas darba grafikos bija divi pārtraukumi, kas paredzēti ēdināšanai un atpūtai, – katrs 30 minūšu ilgs.

13

Laikā no 6.30 līdz 13.30 XR varēja ierasties rūpnīcas ēdnīcā, kas bija 200 metru attālumā no viņa darba vietas, ar nosacījumu, ka viņam līdzi jābūt raidītājam, kas nepieciešamības gadījumā viņu brīdina, ka divu minūšu laikā operatīvais transportlīdzeklis viņu uzņems pie personāla ēdnīcas. Turklāt depo, kurā XR strādāja, atradās telpas, kurās bija iespējams pagatavot maltītes arī ārpus personāla ēdnīcas darba laika.

14

Aprēķinot XR darba laiku, pārtraukumi darbā netika ņemti vērā, izņemot gadījumā, ja to laikā bija saņemts izsaukums. Līdz ar to pārtraukumi darbā, kurus nebija pārtraucis izsaukums, netika apmaksāti.

15

XR apstrīdēja šādu sava atalgojuma aprēķināšanas veidu. Uzskatot, ka pārtraukumi, pat ja tie netiek pārtraukti, ir darba laiks, viņš pieprasīja summu 95335 CZK, pieskaitot nokavējuma procentus par darba samaksu, kas, viņaprāt, viņam pienākas par diviem dienas pārtraukumiem, kuri netika ņemti vērā, aprēķinot viņa atalgojumu par pamatlietā aplūkoto laikposmu.

16

Izskatot lietu pirmajā instancē, Obvodní soud pro Prahu 9 (Prāgas 9. rajona tiesa, Čehijas Republika), kas ir iesniedzējtiesa, XR prasību apmierināja ar 2016. gada 14. septembra spriedumu, kurš apelācijas tiesvedībā tika atstāts negrozīts ar 2017. gada 22. marta spriedumu.

17

DPP par šiem tiesu nolēmumiem iesniedza [kasācijas] sūdzību Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika), kura tos atcēla ar 2018. gada 12. jūnija spriedumu. Šī tiesa, pamatojoties uz atbilstošajām valsts tiesību normām, uzskatīja – lai gan, protams, nav izslēgts, ka pārtraukumi var tikt apturēti sakarā ar izsaukumu, šāda izsaukuma iespēja ir tikai nejauša un neparedzama, un tādēļ tos nevar uzskatīt par daļu no profesionālo pienākumu parastās izpildes. Līdz ar to minētā tiesa uzskata, ka pārtraukumus darbā principā nevar uzskatīt par darba laiku.

18

Tādējādi Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) nodeva lietu atpakaļ iesniedzējtiesai sprieduma taisīšanai lietā pēc būtības. Šī pēdējā uzsver, ka saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) sniegtais viedoklis tai ir saistošs.

19

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka apstākļi, kādos XR bija jāizmanto pārtraukumi darbā, liecina par labu to kvalificēšanai par “darba laiku” Direktīvas 2003/88 2. panta izpratnē.

20

Šādos apstākļos Obvodní soud pro Prahu 9 (Prāgas 9. rajona tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pārtraukums, kurš darba ņēmējam ir piešķirts dienas darba laikā un kurā viņam vajadzības gadījumā ir jābūt gatavam izsaukumam divu minūšu laikā, ir jākvalificē vai nu kā “darba laiks”, vai “atpūtas laiks” šīs tiesību normas izpratnē, un vai tas, ka izsaukumi ir neregulāri un neparedzami, kā arī izbraukumu biežums šā pārtraukuma laikā ietekmē šo kvalifikāciju.

22

Vispirms ir jākonstatē, ka pamatlieta attiecas uz darba samaksu, uz kuru, pēc darba ņēmēja apgalvotā, viņam ir tiesības par pārtraukumiem, ko viņš izmanto darba dienas laikā.

23

No Tiesas judikatūras izriet, ka, izņemot Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto īpašo gadījumu saistībā ar apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, šajā direktīvā ir reglamentēti vienīgi atsevišķi darba laika organizēšanas aspekti, lai nodrošinātu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, un līdz ar to šī direktīva principā nav piemērojama darba ņēmēju atalgojumam (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā),C‑344/19, EU:C:2021:182, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tādējādi, kā norāda iesniedzējtiesa, tā kā pamatlietā jautājums par atlīdzību par pārtraukumiem ir atkarīgs no tā, vai šie laikposmi ir kvalificējami par “darba laiku” vai “atpūtas laiku” Direktīvas 2003/88 izpratnē, ir jāatbild uz uzdotajiem jautājumiem, kuri attiecas uz minēto kvalifikāciju.

25

Ir jāatgādina, ka Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktā jēdziens “darba laiks” ir definēts kā “jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi”. Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punktu jēdziens “atpūtas laiks” ir definēts negatīvi kā jebkurš laikposms, kas nav darba laiks.

26

Direktīvas 2003/88 otrā nodaļa tostarp ir veltīta “minimālajam atpūtas laikam”. Papildus ikdienas un iknedēļas atpūtai šīs nodaļas 4. pants attiecas uz “pārtraukumiem”, kas gadījumā, ja darba diena ir garāka nekā sešas stundas, ir jānodrošina katram darba ņēmējam un par ko sīkāka informācija, ietverot ilgumu un noteikumus, ar kādiem tas ir piešķirts, ir sniegta koplīgumos vai līgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē vai, ja tā nav, valsts tiesību aktos.

27

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šo pārtraukumu laikā XR netika aizvietots darba vietā un viņam līdzi bija uztvērējs, kas ļāva tikt brīdinātam gadījumā, ja bija jāaptur pārtraukums, lai dotos pēkšņā izsaukumā. No minētā izriet, ka prasītājam pamatlietā pārtraukumu laikā bija piemērots dežūras režīms, un tas ir termins, kas vispārīgi attiecas uz visiem laikposmiem, kuros darba ņēmējs paliek sava darba devēja rīcībā, lai varētu nodrošināt darbu pēc viņa pieprasījuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 2. punkts).

28

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” ir viens otru izslēdzoši. Darba ņēmēja dežūras laiks Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā tādējādi ir jākvalificē vai nu kā “darba laiks”, vai kā “atpūtas laiks”, jo šajā direktīvā nav paredzēta starpkategorija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Turklāt jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” ir Savienības tiesību jēdzieni, kuri ir jādefinē saskaņā ar objektīviem kritērijiem, atsaucoties uz Direktīvas 2003/88 sistēmu un mērķi. Proti, tikai ar šādu autonomu interpretāciju var tikt nodrošināta šīs direktīvas pilnīga efektivitāte, kā arī šo jēdzienu vienveidīga piemērošana visās dalībvalstīs (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Runājot konkrētāk par dežūras laikposmiem, no Tiesas judikatūras izriet, ka laikposms, kurā darba ņēmējs faktiski neveic nekādu darbību sava darba devēja labā, ne vienmēr ir “atpūtas laiks” Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 32. punkts).

31

Tā, pirmām kārtām, attiecībā uz dežūras laikposmiem darba vietā, kas nesakrīt ar darba ņēmēja dzīvesvietu, Tiesa ir atzinusi, ka noteicošais faktors, lai uzskatītu, ka pastāv jēdzienam “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē raksturīgie elementi, ir tas, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejams darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu nekavējoties sniegt savus pakalpojumus (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tiesa ir uzskatījusi, ka šādā dežūras laikposmā darba ņēmējam, kam ir pienākums palikt savā darba vietā, esot tieši pieejamam savam darba devējam, nākas uzturēties atstatus no savas sociālās un ģimenes vides un viņam nav lielu iespēju rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti. Līdz ar to viss šis laikposms ir jākvalificē kā “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē neatkarīgi no darba, ko darba ņēmējs faktiski veicis minētajā laikposmā (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Otrām kārtām, Tiesa ir atzinusi, ka dežūras laikposms izsaukuma gatavības režīmā, proti, laikposms, kurā darba ņēmējs paliek sava darba devēja rīcībā, lai varētu nodrošināt darba veikšanu pēc viņa pieprasījuma, bet kurā viņam nav jāpaliek savā darba vietā, arī ir kopumā jākvalificē kā “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē, ja, ņemot vērā darba ņēmējam noteikto ierobežojumu objektīvo un ļoti būtisko ietekmi uz viņa iespējām nodoties savām personiskajām un sociālajām interesēm, tas atšķiras no laikposma, kurā darba ņēmējam ir jābūt vienīgi pieejamam savam darba devējam, lai pēdējais minētais varētu viņu sasniegt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

No tā izriet, ka jēdzienā “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē kopumā ietilpst dežūras laikposmi, tostarp izsaukuma gatavības režīmā, kuru laikā darba ņēmējam noteiktie ierobežojumi ir tāda rakstura, ka tie objektīvi un būtiski ietekmē minētā iespēju šajos laikposmos brīvi rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti, un veltīt šo laiku pašam savām interesēm (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 37. punkts).

35

Precīzāk, Tiesa ir norādījusi, ka dežūras laikposms, kurā darba ņēmējs, ņemot vērā saprātīgo laiku, kas viņam tiek atvēlēts profesionālās darbības atsākšanai, var plānot savas personiskās un sociālās nodarbes, a priori nav uzskatāms par “darba laiku” Direktīvas 2003/88 izpratnē. Gluži pretēji, dežūras laikposms, kurā darba ņēmējam noteiktais laiks darba atsākšanai ir ierobežots līdz dažām minūtēm, principā kopumā ir jāuzskata par “darba laiku” šīs direktīvas izpratnē, jo pēdējā minētajā gadījumā darba ņēmējs praktiski tiek lielā mērā atturēts no jebkādas, pat īslaicīgas, atpūtas aktivitātes plānošanas (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 48. punkts).

36

To norādot, Tiesa ir uzsvērusi, ka šāda reaģēšanas laika ietekme ir jānovērtē pēc tam, kad ir veikts konkrēts novērtējums, kurā attiecīgā gadījumā tiek ņemti vērā citi darba ņēmējam noteiktie ierobežojumi, tāpat kā viņam piešķirtie atvieglojumi dežūras laikposmā (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 49. punkts).

37

Šajā gadījumā iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, ir jāizvērtē, vai ierobežojums, kas XR bija noteikts pārtraukuma laikā – būt divu minūšu gatavībā, lai dotos izsaukumā –, ir tāda rakstura, ka tas objektīvi un ļoti būtiski ierobežo iespējas šim darba ņēmējam brīvi pārvaldīt savu laiku, lai veltītu to izvēlētajām darbībām.

38

Šajā ziņā, ņemot vērā DPP un Eiropas Komisijas rakstveida apsvērumos izteiktos iebildumus, vēl ir jānorāda, pirmkārt, ka rīcības brīvībai, kas dalībvalstīm ir saskaņā ar Direktīvas 2003/88 4. pantu, lai noteiktu pārtraukumu kārtību, it īpaši to ilgumu un piešķiršanas nosacījumus, nav nozīmes, kvalificējot pamatlietā aplūkotos laikposmus kā “darba laiku” vai “atpūtas laiku” Direktīvas 2003/88 2. panta izpratnē, jo šie jēdzieni ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kā jau atgādināts šā sprieduma 29. punktā.

39

Tādējādi, tā kā pārtraukumu laikposmi, ko XR varēja izmantot, – kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu – bija īsi, proti, trīsdesmit minūtes katrs, iesniedzējtiesai, veicot pārbaudi, lai noteiktu, vai ierobežojumi, kas XR bija noteikti šajos laikposmos, bija tāda rakstura, ka tie objektīvi un ļoti būtiski ierobežoja šī darba ņēmēja iespēju atpūsties un nodoties izvēlētajām darbībām, nebūtu jāņem vērā šo iespēju ierobežojumi, kas būtu pastāvējuši jebkurā gadījumā, jo tie nenovēršami izriet no tā, ka katra pārtraukuma laiks ir trīsdesmit minūtes, un šie ierobežojumi nav atkarīgi no viņa pienākuma būt divu minūšu gatavībā, lai dotos izsaukumā.

40

Otrkārt, runājot par to, ka pārtraukumu apturēšanas gadījumi ir neregulāri un neparedzami, Tiesa jau ir nospriedusi – apstāklis, ka darba ņēmējam dežūras laikposmos izsaukumā ir jādodas caurmērā tikai retos gadījumos, nevar izraisīt to, ka minētie laikposmi tiek uzskatīti par “atpūtas laikiem” Direktīvas 2003/88 2. panta 2. punkta izpratnē, ja darba ņēmējam profesionālās darbības atsākšanai noteiktajam laikam ir tāda ietekme, ka ar to pietiek, lai objektīvi un ļoti būtiski ierobežotu viņa iespēju šajos laikposmos brīvi rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 54. punkts).

41

Šajā ziņā ir svarīgi piebilst, ka iespējamo pārtraukumu apturēšanas gadījumu neparedzamībai var būt papildu ierobežojoša iedarbība uz darba ņēmēja iespēju brīvi pārvaldīt šo laiku. No tā izrietošā neskaidrība var radīt šim darba ņēmējam pastāvīgu trauksmes situāciju.

42

Visbeidzot ir jāatgādina, ka, ņemot vērā šā sprieduma 23. punktā minēto judikatūru, uz darba ņēmēju atalgojuma par dežūras laikposmiem veidu attiecas nevis Direktīva 2003/88, bet gan atbilstīgās valsts tiesību normas. Šai direktīvai līdz ar to nav pretrunā tāda dalībvalsts tiesiskā regulējuma, darba koplīguma vai darba devēja lēmuma piemērošana, ar ko, atalgojot par dežūru, atšķirīgi tiek ņemti vērā laikposmi, kuros reāli ir veikts darbs, un laikposmi, kuros nekāds faktisks darbs nav veikts, pat ja šie laikposmi kopumā ir jāuzskata par “darba laiku” minētās direktīvas piemērošanas nolūkā (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 58. punkts).

43

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par “darba laiku” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāms pārtraukuma laiks, kurš darba ņēmējam piešķirts ikdienas darba laikā un kurā viņam vajadzības gadījumā ir jābūt gatavam divu minūšu laikā doties izsaukumā, ja no visu atbilstošo apstākļu visaptveroša izvērtējuma izriet, ka šim darba ņēmējam uzliktie ierobežojumi minētajā pārtraukumā objektīvi un ļoti būtiski ietekmē viņa iespēju brīvi rīkoties ar laiku, kurā profesionālie pakalpojumi netiek prasīti, un veltīt šo laiku savām interesēm.

44

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka valsts tiesai, kas lemj pēc tam, kad tās nolēmumu ir atcēlusi augstākas instances tiesa, atbilstoši valsts procesuālajām tiesībām ir saistošs šīs augstākas instances tiesas veiktais tiesību novērtējums, ja šis novērtējums nav saderīgs ar Savienības tiesībām.

45

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu gadījumā, ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām, valsts tiesai, kurai ir pienākums atbilstoši savai kompetencei piemērot Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesību normu, pat vēlāk pieņemtu, bez vajadzības lūgt vai gaidīt, lai tā vispirms tiktu atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā ziņā valsts tiesai, kas ir izmantojusi LESD 267. panta otrajā daļā piešķirto iespēju, risinājumam pamatlietā ir saistoša Tiesas sniegtā attiecīgo normu interpretācija un tai attiecīgā gadījumā nav jāņem vērā augstākas instances tiesas vērtējumi, ja tā, ņemot vērā minēto interpretāciju, uzskata, ka šie vērtējumi neatbilst Savienības tiesībām (spriedums, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 30. punkts).

47

Šādos apstākļos prasība nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu iedarbību ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā grozīt pastāvīgo judikatūru, ja tā ir balstīta uz Savienības tiesībām neatbilstošu valsts tiesību interpretāciju (spriedums, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

No minētā izriet, ka šajā lietā iesniedzējtiesai ir pienākums nodrošināt LESD 267. panta pilnīgu iedarbību, ja nepieciešams, pēc savas ierosmes nepiemērojot valsts procesuālo tiesību normas, atbilstoši kurām tai ir jāpiemēro valsts tiesības saskaņā ar Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) interpretāciju, ja šāda interpretācija nav saderīga ar Savienības tiesībām.

49

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka valsts tiesai, kas lemj pēc tam, kad tās nolēmumu ir atcēlusi augstākas instances tiesa, atbilstoši valsts procesuālajām tiesībām ir saistošs šīs augstākas instances tiesas veiktais tiesību novērtējums, ja šis novērtējums nav saderīgs ar Savienības tiesībām.

50

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež: