–

SIA “LS Customs Services” vārdā – D. Plotovs, pārstāvis,

–

Latvijas valdības vārdā – I. Kucina un A. Bogdanova, kā arī I. Kalniņš, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Sauka un L. Grønfeldt, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 955/1999 (OV 1999, L 119, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 29. panta 1. punktu, kā arī 30. un 31. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā SIA “LS Customs Services” (turpmāk tekstā – “LSCS”) vēršas pret Valsts ieņēmumu dienestu (Latvija) saistībā ar metodi, kas ir piemērojama, lai noteiktu preču, kuras ir tikušas nelikumīgi izņemtas no muitas uzraudzības to tranzīta Eiropas Savienības muitas teritorijā laikā, muitas vērtību.

3

Muitas kodeksa 6. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Muitas dienestu pieņemtajos rakstveida lēmumos, kas noraida pieprasījumus vai kaitē personām, kurām tie ir adresēti, norāda to pieņemšanas pamatojumu. Tajos ir jābūt norādei uz pārsūdzības tiesībām, ko nosaka 243. pants.”

4

Muitas kodeksa 14. pantā ir noteikts:

“Lai piemērotu tiesību aktus muitas jomā, ikvienai personai, kas tieši vai netieši iesaistīta preču tirdzniecības darbībās, pēc muitas dienestu pieprasījuma to noteiktajā termiņā ir jāiesniedz tiem visi nepieciešamie dokumenti un informācija neatkarīgi no tās veida un jāsniedz nepieciešamā palīdzība.”

5

Atbilstoši Muitas kodeksa 29. panta 1. punktam:

“Ievestu preču muitas vērtība līdzinās darījuma vērtībai, tas ir, cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju, kas vajadzības gadījumā ir precizēta saskaņā ar 32. un 33. pantu, ar nosacījumu, ka:

6

Muitas kodeksa 30. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. pantu, tā ir jānosaka, secīgi piemērojot 2. punkta a), b), c) un d) apakšpunktu līdz pirmajam apakšpunktam, pēc kura to var noteikt, ar noteikumu, ka pēc deklarētāja lūguma c) un d) apakšpunktu piemēro otrādā secībā; vienīgi tad, ja šādu vērtību saskaņā ar konkrētu apakšpunktu nevar noteikt, var piemērot nākamo apakšpunktu šajā pantā noteiktajā secībā.

2.   Muitas vērtība, ko nosaka saskaņā ar šo pantu, ir:

7

Muitas kodeksa 31. pantā ir noteikts:

“1.   Ja ievestu preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. vai 30. pantu, to nosaka, pamatojoties uz Kopienā pieejamiem datiem, izmantojot pieņemamus līdzekļus, kas atbilst principiem un vispārīgiem noteikumiem, kas ietverti:

2.   Par pamatu muitas vērtības noteikšanai saskaņā ar 1. punktu nevar būt:

8

Atbilstoši Muitas kodeksa 91. panta 1. punktam:

“Ārējā tranzīta procedūra atļauj Kopienas muitas teritorijā pārvietot no viena punkta uz otru:

[..].”

9

Muitas kodeksa 96. pantā ir paredzēts:

“1.   Kopienas ārējā tranzīta procedūras izmantotājs ir galvenais atbildīgais. Viņš ir atbildīgs:

2.   Neatkarīgi no 1. punktā minētajiem galvenā atbildīgā pienākumiem preču pārvadātājam vai saņēmējam, kurš pieņem preces un zina, ka preces tiek pārvietotas Kopienas tranzītā, tāpat ir pienākums preces neskartas nogādāt saņēmēja muitas iestādē noliktajā termiņā, pienācīgi izpildot muitas dienestu noteiktos identifikācijas nodrošināšanas pasākumus.”

10

Muitas kodeksa 192. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja tiesību akti muitas jomā paredz, ka obligāti ir vajadzīgs galvojums, tad atbilstīgi īpašiem noteikumiem, kas tranzītam noteikti saskaņā ar komitejas procedūru, muitas dienesti nosaka šāda galvojuma summu līmenī, kas ir vienāds ar:

[..]”

11

Saskaņā ar Muitas kodeksa 203. panta 1. un 3. punktu:

“1.   Ievedmuitas parāds rodas:

[..]

3.   Parādnieki ir:

12

Muitas kodeksa 221. panta 1. punktā ir noteikts:

“Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.”

13

Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 (OV 1993, L 253, 1. lpp., un labojums – OV 1994, L 268, 32. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Komisijas 1995. gada 19. jūlija Regulu (EK) Nr. 1762/95 (OV 1995, L 171, 8. lpp.) (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), 147. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Piemērojot [Muitas] kodeksa 29. pantu, faktu, ka preces, kuras ir pārdošanas darījuma priekšmets, deklarē laišanai brīvā apgrozībā, uzskata par adekvātu liecību, ka preces pārdotas izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju. Ja pirms vērtēšanas ir notikušas vairākas secīgas pārdošanas, tad par minēto pierādījumu pieņem tikai pēdējo pārdošanu, pēc kuras preces nonāk Kopienas muitas teritorijā, vai to pārdošanu, kas notiek Kopienas muitas teritorijā pirms preču laišanas brīvā apgrozībā.

Ja deklarē cenu, par kādu preces pārdotas tajā pārdošanas reizē, kura notikusi pirms pēdējās pārdošanas un uz kuru pamatojoties preces nonākušas Kopienas muitas teritorijā, tad muitas dienestam pieņemamā veidā ir jāapliecina, ka tāda preču pārdošana notikusi nolūkā preces izvest uz attiecīgo muitas teritoriju.

[..]”

14

Īstenošanas regulas 150. pantā ir noteikts:

“1.   Piemērojot [Muitas] kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunktu (tādu pašu preču darījuma vērtība), muitas vērtību nosaka, ņemot vērā tādu pašu preču darījuma vērtību pārdošanā, kas notikusi tādā pašā tirdzniecības līmenī un praktiski [aptuveni] tādā pašā daudzumā kā vērtētās preces. Ja tādu pārdošanu neizdodas konstatēt, tad izmanto tādu pašu preču darījuma vērtību, kas pārdotas citā tirdzniecības līmenī un/vai citos daudzumos, izdarot attiecīgas korekcijas, ievērojot atšķirības, kam par iemeslu ir tāds cits tirdzniecības līmenis un/vai cits daudzums, ar noteikumu, ka korekcija veikta, pamatojoties uz sniegtiem pierādījumiem, ar ko skaidri argumentēta korekcijas pamatotība un pareizība neatkarīgi no tā, vai korekcijas iznākumā vērtība palielinās vai samazinās.

[..]

4.   Piemērojot šo pantu, darījuma vērtību citas personas ražotām precēm ņem vērā tikai tad, ja nav iespējams saskaņā ar 1. punktu konstatēt darījuma vērtību tādām pašām precēm, ko ražojusi tā pati persona, kas ražojusi vērtētās preces.

[..]”

15

Īstenošanas regulas 151. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Piemērojot [Muitas] kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu (līdzīgu preču darījuma vērtība), muitas vērtību nosaka, ņemot vērā līdzīgu preču darījuma vērtību pārdošanā, kas notikusi tādā pašā tirdzniecības līmenī un praktiski [aptuveni] tādā pašā daudzumā, kā vērtētās preces. Ja tādu pārdošanu neizdodas konstatēt, tad izmanto tādu līdzīgu preču darījuma vērtību, kas pārdotas citā tirdzniecības līmenī un/vai citos daudzumos, izdarot attiecīgas korekcijas, ievērojot atšķirības, kam par iemeslu ir tāds cits tirdzniecības līmenis un/vai cits daudzums, ar noteikumu, ka korekcija veikta, pamatojoties uz sniegtiem pierādījumiem, ar ko skaidri argumentēta korekcijas pamatotība un pareizība neatkarīgi no tā, vai korekcijas iznākumā vērtība palielinās vai samazinās.

[..]

3.   Ja, piemērojot šo pantu, tiek konstatēta vairāk nekā viena darījuma vērtība līdzīgām precēm, tad ievesto preču muitas vērtības nosaka pēc zemākās no tām.

[..]

5.   Piemērojot šo pantu, līdzīgu ievestu preču darījuma vērtība ir muitas vērtība, kas iepriekš noteikta saskaņā ar [Muitas] kodeksa 29. pantu un ko koriģē atbilstīgi šā panta 1. un 2. punktam.”

16

Īstenošanas regulas 153. panta 1. punktā ir noteikts:

“Piemērojot [Muitas] kodeksa 30. panta 2. punkta d) apakšpunktu (izskaitļotā vērtība), muitas dienesti ar nolūku noteikt minēto vērtību nedrīkst prasīt vai likt nevienai personai, kas nav Kopienas rezidents, uzrādīt pārbaudei vai ļaut piekļūt uzskaitei vai citiem dokumentiem. Taču informāciju, ko preču ražotājs sniedz ar nolūku noteikt muitas vērtību saskaņā ar šo pantu, dalībvalstu muitas dienesti drīkst pārbaudīt trešajās valstīs, ja tam piekrīt ražotājs un ar noteikumu, ka minētās iestādes par to laikus ziņo attiecīgās valsts iestādēm un ka pēdējām minētajām iestādēm pret tādu izmeklēšanu nav iebildumu.”

17

2011. gada 2. jūnijāLSCS principāla statusā iesniedza Latvijas muitas kontroles punktā muitas tranzīta deklarāciju Ķīnas izcelsmes preču transportēšanai uz Krieviju, šķērsojot Savienības teritoriju.

18

Tā kā pierādījumi par tranzīta procedūras pabeigšanu netika sniegti, Valsts ieņēmumu dienests ar 2011. gada 12. septembra sākotnējo lēmumu un 2011. gada 8. novembra galīgo lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) uzlika LSCS pienākumu par attiecīgajām precēm maksāt muitas nodokli, antidempinga maksājumu un pievienotās vērtības nodokli.

19

Lai aprēķinātu šo preču muitas vērtību, minētais ieņēmumu dienests piemēroja Muitas kodeksa 31. pantā paredzēto vērtējuma metodi, pamatojoties uz Savienībā pieejamiem datiem.

20

Valsts ieņēmumu dienests uzskatīja, ka attiecīgās preces esot tikušas pārdotas izvešanai uz Krieviju un ka tādējādi Muitas kodeksa 29. pants neesot piemērojams. Turklāt tas uzskatīja, ka tā rīcībā neesot informācijas, lai varētu piemērot Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētās vērtējuma metodes.

21

LSCS iesniedza pieteikumu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu Administratīvajā rajona tiesā (Latvija), kura 2012. gada 23. augustā nosprieda, ka šis lēmums nav juridiski pietiekami pamatots.

22

Administratīvā apgabaltiesa (Latvija), kurā šajā lietā tika iesniegta apelācijas sūdzība, ar 2014. gada 10. jūnija spriedumu minēto [Administratīvās rajona tiesas] spriedumu atstāja negrozītu. Tā tostarp uzskatīja, ka nedz 2011. gada 12. septembra sākotnējā lēmumā, nedz arī apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts, uz kādas informācijas pamata ir aprēķināta muitas vērtība, kā arī iemesls, kura dēļ nav bijis iespējams iegūt informāciju, kas būtu ļāvusi piemērot citu metodi, nevis to, kas ir paredzēta Muitas kodeksa 31. pantā, un tāpēc LSCS neesot bijis iespējams pilnā mērā īstenot savas tiesības tās uzsāktajā administratīvajā pārsūdzībā un tiesas procesā.

23

Valsts ieņēmumu dienests par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Latvija), kura uzskatīja, ka pamatlietas risinājums ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas.

24

Šajos apstākļos Augstākā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētā muitas vērtības noteikšanas metode ir piemērojama attiecībā uz precēm, kuras ir tikušas pārdotas izvešanai uz trešo valsti un kuras ārējā tranzīta procedūras laikā ir tikušas izņemtas no muitas uzraudzības.

26

Saskaņā ar šo tiesību normu “ievestu preču muitas vērtība līdzinās darījuma vērtībai, tas ir, cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju”.

27

No šīs tiesību normas formulējuma, it īpaši no frāzes “pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju”, izriet, ka darījuma vērtībai ir jāatbilst izvešanas uz Savienības muitas teritoriju cenai. Tātad pārdošanas brīdī ir jābūt noteiktam, ka trešās valsts izcelsmes preces tiks transportētas uz Savienības muitas teritoriju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 6. jūnijs, Unifert, C‑11/89, EU:C:1990:237, 11. punkts, un 2008. gada 28. februāris, Carboni e derivati, C‑263/06, EU:C:2008:128, 28. punkts).

28

Šo interpretāciju apstiprina Īstenošanas regulas 147. panta 1. punkta otrā daļa attiecībā uz secīgu pārdošanu, no kuras izriet, ka Muitas kodeksa 29. pantā paredzētajam muitas vērtējumam var tikt izmantota tikai tās preces cena, kas ir paredzēta izvešanai uz Savienības teritoriju.

29

Turklāt pārdošanas cenas izvešanai uz trešo valsti atzīšana par darījuma vērtību Muitas kodeksa 29. panta izpratnē būtu pretrunā Savienības muitas vērtības regulējuma mērķim.

30

Proti, muitas vērtībai ir jāatspoguļo ievestās preces patiesā ekonomiskā vērtība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Christodoulou u.c., C‑116/12, EU:C:2013:825, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 46. punktā, preces cena konkrētā muitas zonā atbilst tirgus situācijai šajā zonā. Tādējādi preces izvešanas uz trešo valsti cenai nav obligāti jāatbilst cenai, kas būtu bijusi noteikta šīs pašas preces izvešanai uz Savienības muitas teritoriju.

32

Tieši šī iemesla dēļ Muitas kodeksa 31. panta 2. punkta c) un e) apakšpunktā ir noteikts, ka muitas vērtība, kas ir noteikta, piemērojot šī kodeksa 31. pantu, nedrīkst tikt balstīta nedz uz preču cenu izvešanas valsts iekšējā tirgū, nedz arī uz preču cenu izvešanai uz valsti, kas neietilpst Savienības muitas teritorijā.

33

Šādos apstākļos cena, kas atbilst trešajai valstij paredzētu preču pārdošanai, ja tās ir tikušas izņemtas no muitas uzraudzības to tranzītā Savienības muitas teritorijā laikā, neatspoguļotu preces patieso ekonomisko vērtību.

34

Ir jāpiebilst, ka tādos apstākļos, kādi pastāv pamatlietā, principāls nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību, norādot, ka tas varot likumīgi sagaidīt, lai muitas parāda apmērs atbilstu galvojuma apmēram, kurš ir sniegts, nododot preces ārējā tranzīta procedūrā.

35

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir tikai saimnieciskās darbības subjektam, kuram valsts iestāde ir radījusi pamatotu paļāvību, sniedzot precīzus, beznosacījuma un saskaņotus apliecinājumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 10. decembris, Veloserviss, C‑427/14, EU:C:2015:803, 39. punkts, un 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 77. punkts).

36

Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 60.–64. punktā, galvojuma apmēra pieņemšanu no muitas iestāžu puses, ciktāl tas nekādā ziņā iepriekš nenosaka muitas parāda, kas rodas vēlāk, apmēru, nevar pielīdzināt šādiem apliecinājumiem.

37

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 29. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētā muitas vērtības noteikšanas metode nav piemērojama attiecībā uz precēm, kuras nav tikušas pārdotas izvešanai uz Savienību.

38

Ar otro un piekto jautājumu, uz kuriem ir jāatbild kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestādēm savā lēmumā, ar kuru tiek noteikts maksājamā ievedmuitas nodokļa apmērs, ir pienākums norādīt iemeslus, kuru dēļ tās ir noraidījušas minētā kodeksa 29. un 30. pantā paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes, pirms tās ir varējušas izdarīt secinājumu par tā 31. pantā paredzētās metodes piemērošanu, kā arī Savienībā pieejamo informāciju, uz kuras pamata tās ir aprēķinājušas attiecīgo preču muitas vērtību.

39

Vispirms ir jāuzsver, ka tiesības uz labu pārvaldību, kuras atspoguļo Savienības tiesību vispārēju principu, ietver prasības, kuras dalībvalstīm ir jāievēro, īstenojot Savienības tiesības (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2014. gada 8. maijs, N., C‑604/12, EU:C:2014:302, 49. un 50. punkts).

40

Šo prasību starpā pienākumam norādīt valsts iestāžu pieņemtu lēmumu pamatojumu ir īpaša nozīme, jo ar šo pienākumu lēmumu adresātiem tiek dotas iespējas vislabākajos apstākļos aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi tos pārsūdzēt. Šis pienākums arī ir nepieciešams, lai tiesas varētu veikt minēto lēmumu tiesiskuma pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 15. oktobris, Heylens u.c., 222/86, EU:C:1987:442, 15. punkts).

41

It īpaši attiecībā uz muitas iestāžu pieņemtiem lēmumiem Muitas kodeksa 6. panta 3. punktā ir atgādināts pienākums norādīt pamatojumu, kas minētajām iestādēm ir tad, ja tās pieņem rakstveida lēmumus, kuri attiecībā uz to adresātiem rada nelabvēlīgas sekas.

42

Turklāt saskaņā ar Muitas kodeksa 221. panta 1. punktu muitas nodokļu apmēra paziņojumam ir jāsniedz parādniekam atbilstoša informācija un ir jāļauj tam, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, nodrošināt savu tiesību aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 23. februāris, Molenbergnatie, C‑201/04, EU:C:2006:136, 54. punkts).

43

Visbeidzot ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Muitas kodeksa 29.–31. punktā paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes savstarpēji atrodas pakārtotības attiecībās. Tikai tad, ja muitas vērtību nevar noteikt, piemērojot konkrētu metodi, ir jāņem vērā tā metode, kas šo tiesību normu ieviestajā kārtībā tūlīt seko iepriekš minētajai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Christodoulou u.c., C‑116/12, EU:C:2013:825, 43. punkts).

44

Šajos apstākļos pienākumam norādīt pamatojumu, kas muitas iestādēm ir uzlikts saistībā ar minēto tiesību normu īstenošanu, no vienas puses, ir jāļauj skaidri un viennozīmīgi gūt informāciju par iemesliem, kuru dēļ tās ir noraidījušas vienu vai vairākas muitas vērtības noteikšanas metodes.

45

No otras puses, šis pienākums nozīmē, ka minētajām iestādēm savā lēmumā, ar kuru tiek noteikts maksājamā ievedmuitas nodokļa apmērs, informācija, uz kuras pamata ir tikusi aprēķināta preču muitas vērtība, ir jāizklāsta gan tāpēc, lai lēmuma adresāts varētu vislabākajos apstākļos aizstāvēt savas tiesības un, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi to pārsūdzēt, gan arī tāpēc, lai ļautu tiesām veikt minētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi.

46

Ir jāpiebilst, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 85. punktā, ka dalībvalstīm, īstenojot savu procesuālo autonomiju, ir jānoregulē muitas iestāžu tām uzliktā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma sekas un ir jānosaka, vai un ciktāl šādu pārkāpumu ir iespējams novērst tiesvedības gaitā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 3. jūlijs, Komisija/Īrija, C‑215/06, EU:C:2008:380, 57. punkts).

47

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro un piekto jautājumiem ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 31. pants, lasot to kopsakarā ar šī kodeksa 6. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestādēm savā lēmumā, ar kuru tiek noteikts maksājamā ievedmuitas nodokļa apmērs, ir pienākums norādīt iemeslus, kuru dēļ tās ir noraidījušas minētā kodeksa 29. un 30. pantā paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes, pirms tās ir varējušas izdarīt secinājumu par tā 31. pantā paredzētās metodes piemērošanu, kā arī informāciju, uz kuras pamata ir tikusi aprēķināta attiecīgo preču muitas vērtība, lai ieinteresētā persona varētu novērtēt šī lēmuma pamatotību un, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi to pārsūdzēt. Dalībvalstīm, īstenojot savu procesuālo autonomiju, ir jānoregulē muitas iestādēm uzliktā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma sekas un ir jānosaka, vai un ciktāl šādu pārkāpumu ir iespējams novērst tiesvedības gaitā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

48

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentai iestādei, pirms tā var noraidīt šajā tiesību normā paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes piemērošanu, ir jālūdz ražotājam sniegt tai šīs metodes piemērošanai nepieciešamo informāciju, vai arī ir pietiekami, ka šī iestāde norāda, ka tās rīcībā nav šīs informācijas.

49

Saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunktu muitas vērtība ir nosakāma, pamatojoties uz darījuma vērtību identiskām precēm, kas pārdotas izvešanai uz Savienību un ir izvestas tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā kā novērtējamās preces. Šajā ziņā Īstenošanas regulas 150. panta 4. punktā ir precizēts, ka darījuma vērtību citas personas ražotām precēm ņem vērā tikai tad, ja nav iespējams konstatēt darījuma vērtību identiskām precēm, ko ražojusi tā pati persona, kas ražojusi vērtējamās preces.

50

Tādējādi, lai varētu piemērot Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteikto metodi, pirmkārt, ir jābūt informācijai par tās pašas personas ražotu identisku preču, kuras ir vairāk vai mazāk vienlaicīgi tikušas pārdotas izvešanai uz Savienību, darījuma vērtību.

51

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka atbilstoši tam, kas ir paredzēts Muitas kodeksa 30. panta 1. punktā, tikai tad, ja muitas vērtību nevar noteikt, piemērojot šī kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir iespējams īstenot minētā kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

52

Ņemot vērā šīs pakārtotības attiecības, kas pastāv starp Muitas kodeksa 30. panta 2. punktā paredzētajām dažādajām muitas vērtības noteikšanas metodēm, muitas iestādēm ir jāizrāda pienācīga rūpība, īstenojot katru no šajā tiesību normā secīgi paredzētajām metodēm, pirms tā var izdarīt secinājumu par tās nepiemērojamību.

53

Šim nolūkam minētās iestādes saskaņā ar Muitas kodeksa 14. pantu var pieprasīt no ikvienas personas, kas ir tieši vai netieši iesaistīta attiecīgajās darbībās, sniegt tām vajadzīgo informāciju.

54

Tomēr nedz ar Muitas kodeksu, nedz arī ar Īstenošanas regulu muitas iestādēm nav noteikts pienākums vērsties pie attiecīgo preču ražotāja, lai iegūtu informāciju, kas ir vajadzīga šī kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās metodes, kura ir balstīta uz identisku preču darījuma vērtību, piemērošanai.

55

Tādējādi minētajām iestādēm, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus un ievērojot savu šī sprieduma 52. punktā atgādināto rūpības pienākumu, ir jānovērtē, vai ir piemēroti vērsties tieši pie attiecīgo preču ražotāja, lai iegūtu informāciju, kas ir vajadzīga Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes piemērošanai.

56

Turpretī, ņemot vērā šo rūpības pienākumu, kas muitas iestādēm ir jāievēro, īstenojot šo tiesību normu, tām ir jāizmanto visi to rīcībā esošie informācijas avoti un datubāzes. Turklāt ir piemēroti ļaut attiecīgajai personai sniegt tām visu informāciju, kura varētu būt tās rīcībā un kura var būt nozīmīga preču muitas vērtības noteikšanai, piemērojot šo tiesību normu.

57

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentai iestādei, pirms tā var noraidīt šajā tiesību normā paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes piemērošanu, nav jālūdz ražotājam sniegt tai šīs metodes piemērošanai nepieciešamo informāciju. Tomēr šai iestādei ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie informācijas avoti un datubāzes. Tai tāpat ir jāļauj attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem sniegt tai visu informāciju, kura var būt nozīmīga preču muitas vērtības noteikšanai, piemērojot šo tiesību normu.

58

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 30. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestādēm ir jāpamato šīs tiesību normas c) un d) apakšpunktā paredzēto metožu nepiemērošana gadījumā, ja tās nosaka preču muitas vērtību, pamatojoties uz līdzīgu preču darījuma vērtību atbilstoši Īstenošanas regulas 151. panta 3. punktam.

59

Šajā ziņā ir jānorāda, kā izriet no Īstenošanas regulas 151. panta 1. punkta formulējuma, ka šī panta 3. punkts ir norma Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunkta īstenošanai.

60

Ņemot vērā pakārtotības attiecības, kas pastāv starp minētā kodeksa 29.–31. punktā paredzētajām dažādajām muitas vērtības noteikšanas metodēm un kas ir atgādinātas šī sprieduma 43. punktā, muitas iestādēm nav jāpamato to metožu nepiemērošana, kuras [šajās pakārtotības attiecībās] atrodas pēc tās metodes, kuru tās ir izmantojušas.

61

Tādējādi, ja dalībvalsts muitas iestāde var noteikt attiecīgo preču muitas vērtību, piemērojot Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu, tai nav jāņem vērā šī kodeksa 30. panta 2. punkta c) un d) apakšpunktā paredzētās metodes.

62

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 30. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestādēm nav jāpamato šīs tiesību normas c) un d) apakšpunktā paredzēto metožu nepiemērošana gadījumā, ja tās nosaka preču muitas vērtību, pamatojoties uz līdzīgu preču darījuma vērtību atbilstoši Īstenošanas regulas 151. panta 3. punktam.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: