EUR-Lex Piekļuve Eiropas Savienības tiesību aktiem
Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.
Dokuments 62003CC0244
Opinion of Mr Advocate General Geelhoed delivered on 17 March 2005. # French Republic v European Parliament and Council of the European Union. # Cosmetic products - Testing on animals - Directive 2003/15/EC - Partial annulment - Article 1(2) - Non-severability - Inadmissibility. # Case C-244/03.
Ģenerāladvokāta Geelhoed secinājumi, sniegti 2005. gada 17.martā.
Francijas Republika pret Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi.
Kosmētikas līdzekļi - Testēšana ar dzīvniekiem - Direktīva Nr. 2003/15/EK - Tiesību akta daļēja atcelšana - 1. panta 2. punkts - Nedalāmība - Nepieņemamība.
Lieta C-244/03.
Ģenerāladvokāta Geelhoed secinājumi, sniegti 2005. gada 17.martā.
Francijas Republika pret Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi.
Kosmētikas līdzekļi - Testēšana ar dzīvniekiem - Direktīva Nr. 2003/15/EK - Tiesību akta daļēja atcelšana - 1. panta 2. punkts - Nedalāmība - Nepieņemamība.
Lieta C-244/03.
Eiropas judikatūras identifikators (ECLI): ECLI:EU:C:2005:178
ĢENERĀLADVOKĀTA L. A. HĒLHUDA [L. A. GEELHOED] SECINĀJUMI,
sniegti 2005. gada 17. martā (1)
Lieta C‑244/03
Francijas Republika
pret
Eiropas Parlamentu
un
Eiropas Savienības Padomi
Tiešas prasības – Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. februāra Direktīvas 2003/15/EK (OV L 66, 26. lpp.) 1. panta 2. punkta atcelšana tiktāl, ciktāl ar to Padomes Direktīvā 76/768/EEK (OV L 53, 30. lpp.) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem ieviests jauns 4.a pants
I – Ievads
1. Šajā prasībā, kas celta saskaņā ar EKL 230. pantu, Francijas Republika lūdz atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. februāra Direktīvas 2003/15/EK 1. panta 2. punktu tiktāl, ciktāl ar to Padomes Direktīvā 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem ieviests jauns 4.a pants (2).
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesiskais regulējums kosmētikas līdzekļu jomā un apstrīdētais noteikums
Tiesiskā regulējuma vēsture
2. Valsts tiesību akti attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem tika saskaņoti ar Direktīvu 76/768, kas paredzēja “Kopienas līmenī izstrādāt regulas, kas jāievēro attiecībā uz kosmētikas līdzekļu sastāvu, etiķetēšanu un iepakojumu”. Minētā direktīva sākotnēji neparedzēja noteikumus attiecībā uz izmēģinājumu veikšanu ar dzīvniekiem (3).
3. Direktīva 93/35/EEK papildināja Direktīvu 76/768 ar 4. panta 1. punkta i) apakšpunktu, kas paredzēja dalībvalstīm pienākumu no 1998. gada 1. janvāra aizliegt tādu kosmētikas līdzekļu tirdzniecību, kas satur sastāvdaļas, kuras izmēģinātas ar dzīvniekiem, lai nodrošinātu atbilstību minētās direktīvas prasībām (4). Šo termiņu vēlāk atlika līdz 2000. gada 30. jūnijam un pēc tam līdz 2002. gada 30. jūnijam tādēļ, ka nebija zinātniski apstiprinātas pietiekamas alternatīvās izmēģinājumu metodes (5).
4. Likumdošanas process, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais noteikums, bija šāds.
5. 2000. gada aprīlī Komisija iesniedza priekšlikumu par Direktīvas 76/768 grozīšanu septīto reizi (6). Tā kā šī priekšlikuma juridiskais pamatojums bija EKL 95. pants, tika piemērota EKL 251. pantā paredzētā koplēmuma procedūra.
6. Priekšlikumā Komisija inter alia paredzēja ieviest pastāvīgu un noteiktu aizliegumu izmēģinājumu veikšanai ar dzīvniekiem pabeigtiem kosmētikas līdzekļiem Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijās. Papildus tam Komisija ierosināja direktīvā atcelt tirdzniecības aizliegumu.
7. 2002. gada februāra kopējā nostājā par ierosināto grozījumu Padome atjaunoja tādu kosmētikas līdzekļu tirdzniecības aizliegumu, kuru galīgais produkts vai sastāvdaļas ir izmēģināti ar dzīvniekiem, tai pat laikā pakļaujot tirdzniecības aizlieguma ieviešanu alternatīvu izmēģinājuma metožu esamībai, kas pieņemtas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk tekstā – “ESAO”) ietvaros un Kopienas līmenī. Kopējā nostāja neparedzēja tirdzniecības aizlieguma ieviešanas termiņus (7).
8. 2002. gada jūnijā Parlaments pieņēma savu nostāju par Padomes kopējo nostāju. Viens no tā ieteiktajiem grozījumiem paredzēja ieviest tirdzniecības aizliegumu tad, kad ir pieejamas alternatīvas, paredzot noteiktu datumu, pēc kura nevarēs tirgot nevienu produktu, kas izmēģināts ar dzīvniekiem, neņemot vērā to, vai tajā laikā pastāvēja zinātniski apstiprinātas metodes vai nē (8).
9. 2002. gada jūlijā Komisija pieņēma atzinumu par Parlamenta grozījumiem Padomes kopējai nostājai, kurā tā noraidīja Parlamenta priekšlikumu no jauna ieviest tirdzniecības aizliegumu (9).
10. Tā kā Padome nevarēja pilnībā pieņemt Parlamenta grozījumus Padomes kopējai nostājai, 2002. gada oktobrī tika sasaukta Padomes un Parlamenta Samierināšanas komiteja. Samierināšanas komitejas otrajā sanāksmē 2002. gada novembrī tika panākta vienošanās par apstrīdēto noteikumu, jo pirmajā sanāksmē mēģinājumi panākt vienošanos bija neveiksmīgi (10). Vēlāk Padome un Parlaments apstiprināja kopīgo tekstu, kas bija kompromiss starp attiecīgajām abu iestāžu nostājām.
Apstrīdētais noteikums
11. Izmēģinājumu un tirdzniecības aizliegums. Direktīvas 2003/15 1. panta 2. punkts groza Direktīvu 76/768, tai skaitā ieviešot jaunu 4.a pantu, kas paredz noteiktā termiņā aizliegt laist tirgū kosmētikas līdzekļus un to sastāvdaļas, kas izmēģināti ar dzīvniekiem. Minētā aizlieguma teksts ir paredzēts 4.a panta 1. punktā:
“Neskarot vispārējos pienākumus, kas izriet no 2. panta, dalībvalstis aizliedz:
a) laist tirgū kosmētikas līdzekļus, kuru galīgais sastāvs, lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām, ir testēts [citur tekstā arī – izmēģināts] ar dzīvniekiem, izmantojot metodi, kas nav alternatīva metode, pēc tam, kad šāda alternatīva metode ir validēta un pieņemta Kopienas līmenī, attiecīgi ņemot vērā validācijas attīstību ESAO;
b) laist tirgū kosmētikas līdzekļus, kas satur sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas, kuras, lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām, ir testētas ar dzīvniekiem, izmantojot metodi, kas nav alternatīva metode, pēc tam, kad šāda alternatīva metode ir validēta un pieņemta Kopienas līmenī, attiecīgi ņemot vērā validācijas attīstību ESAO;
c) savā teritorijā testēt gatavos kosmētikas līdzekļus (11) ar dzīvniekiem, lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām;
d) lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām, savā teritorijā testēt sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas ar dzīvniekiem vēlākais dienā, kad šādi testi jāaizstāj ar vienu validētu alternatīvo metodi vai vairākām validētām alternatīvajām metodēm, kas iekļautas V pielikumā Padomes 1967. gada 27. jūnija Direktīvai 67/548/EEK [..] vai šīs direktīvas IX pielikumā [..].” (12)
12. Direktīvas 76/768 2. pants, uz kuru atsaucas apstrīdētais noteikums, paredz vienu no direktīvas pamatprincipiem: “Kopienas tirgū laistie kosmētikas līdzekļi parastos lietošanas apstākļos nedrīkst apdraudēt veselību”.
13. Kopumā 4.a pants paredz, ka izmēģinājumu un tirdzniecības aizliegums attiecībā uz lielāko testēšanas metožu daļu stāsies spēkā pēc sešiem gadiem, sākot no direktīvas spēkā stāšanās brīža, un Komisijai vēlākais līdz 2009. gadam ir jānosaka grafiki pakāpeniskai dažādo testu izbeigšanai. Alternatīvu izmēģinājuma metožu validācija un apstiprināšana veicama Kopienas līmenī, ņemot vērā metožu attīstību ESAO.
14. Grafiki. 4.a panta 2. punktā paredzēts, ka Komisija nosaka īstenošanas grafikus noteikumiem 4.a panta 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā, kas būs pieejami atklātībai vēlākais 2004. gada 11. septembrī. Minētie grafiki nosakāmi pēc apspriešanās ar Zinātnisko komiteju gala patērētājiem paredzēto kosmētikas līdzekļu un nepārtikas preču jautājumos (SCCNFP) un Eiropas Alternatīvo metožu validēšanas centru (ECVAM) un, attiecīgi ņemot vērā validācijas attīstību ESAO (13). 4.a panta 1. punkta c) apakšpunkts, kas aizliedz gatavo kosmētikas līdzekļu testēšanu ar dzīvniekiem, ir jāievieš līdz 2004. gada 11. septembrim, savukārt 4.a panta 1. punkta a), b) un d) apakšpunkts ir jāievieš līdz 2009. gada martam. Attiecībā uz atkārtotas devas toksicitātes, reproduktīvās toksicitātes un toksikokinētikas testiem, kam vēl nav apspriežamu alternatīvu, 4.a panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts jāievieš līdz 2013. gadam (14).
15. 4.a panta 2.2) punktā noteikts, ka Komisija izpēta iespējamās tehniskās grūtības, kas rodas, aizliedzot testus, kuriem vēl nav apspriežamu alternatīvu. Informāciju par šo pētījumu pagaidu un galīgajiem rezultātiem jāiekļauj Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedzamajos gada ziņojumos (15). Turklāt, pamatojoties uz šiem gada ziņojumiem, grafikus, kas noteikti saskaņā ar 2. punktu, drīkst pielāgot 2. punktā minētā maksimālā perioda robežās (tas ir, 6 vai 10 gadu robežās). Grafikus drīkst mainīt tikai pēc apspriešanās ar SCCNFP un ECVAM.
16. Saskaņā ar 4.a panta 2.3) punktu gadījumā, ja Komisijas veiktajos pētījumos vēlākais līdz 2007. gada martam tiek secināts, ka tehnisku iemeslu dēļ vienu vai vairākas alternatīvās izmēģinājuma metodes, kas minētas 2. punkta 1. apakšpunktā, līdz 2009. gada martam neizstrādās un neapstiprinās, tā informē Eiropas Parlamentu un Padomi un iesniedz likumdošanas priekšlikumu saskaņā ar Līguma 251. pantu.
17. Atkāpes procedūra. 4.a panta 2.4) punkts paredz, ka izņēmuma apstākļos, ja “rodas pamatotas bažas par esošas kosmētikas līdzekļa sastāvdaļas drošumu”, dalībvalsts var pieprasīt, lai Komisija piešķir atkāpi no 4.a panta 1. punkta. Komisija pēc apspriešanās ar SCCNFP un ar motivētu lēmumu var atļaut atkāpties saskaņā ar procedūru, kas minēta Direktīvas 76/768 10. panta 2. punktā (16). Lēmums, ar ko piešķirta atļauja, ar to saistītie nosacījumi un sasniegtais galīgais rezultāts ir iekļaujams Komisijas gada ziņojumā.
18. Citi Direktīvas 2003/15 noteikumi. Bez apstrīdētā noteikuma Direktīva 2003/15 tostarp paredz arī: a) atcelt ar atpakaļejošu spēku no 2002. gada 1. jūlija Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunktu (kas paredzēja atsevišķu aizliegumu tādu kosmētikas līdzekļu tirdzniecībai, kuri satur sastāvdaļas, kas izmēģinātas ar dzīvniekiem) (17); b) aizliegt kosmētikas līdzekļos izmantot vielas, kas klasificētas kā kancerogēnās, mutagēnās vai reproduktīvajai funkcijai toksiskās vielas (18), un c) noteikt konkrētu kosmētikas līdzekļu obligātu marķēšanu ar “minimālo derīguma” termiņu un sastāvdaļu sarakstu (19).
19. Direktīvas 2003/15 3. pants paredz dalībvalstīm līdz 2004. gada 11. septembrim pieņemt ieviešanai nepieciešamos tiesību aktus (20).
B – Citi Kopienu tiesību akti
20. Papildus iepriekš minētajiem noteikumiem, kas ir piemērojami vienīgi kosmētikas līdzekļiem, attiecībā uz izmēģinājumiem ar dzīvniekiem pastāv vairāki vispārpiemērojami Kopienas noteikumi, ieskaitot tādus, kas neietilpst kosmētikas nozarē.
21. Šajā sakarā kopīgi noteikumi dzīvnieku izmantošanai izmēģinājumu nolūkos Kopienas ietvaros tika paredzēti grozītajā Padomes Direktīvā 86/609 (21). Šī direktīva paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstu teritorijā veicami šādi izmēģinājumi. Īpaši šīs direktīvas 7. pants paredz, ka izmēģinājumi ar dzīvniekiem ir jāaizstāj ar alternatīvām metodēm, ja tādas metodes pastāv un ir zinātniski apmierinošas. Minētā direktīva tomēr neparedz termiņu izmēģinājumu ar dzīvniekiem aizstāšanai.
22. Turklāt ar Amsterdamas līgumu Eiropas Kopienu dibināšanas līgumam tika pievienots Protokols par dzīvnieku aizsardzību un labturību. Protokols paredz, ka,
“tiekdamies nodrošināt labāku aizsardzību un labturību dzīvniekiem, kas ir jutīgas būtnes, [..] nosakot un īstenojot Kopienas lauksaimniecības, transporta, iekšējā tirgus un pētniecības politiku, Kopiena un dalībvalstis velta pienācīgu uzmanību dzīvnieku labturības prasībām, vienlaikus ievērojot dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus un parašas, jo īpaši attiecībā uz reliģiskiem rituāliem, kultūras tradīcijām un reģionālo mantojumu”.
C – GATT III panta 4. punkts un XX panta b) apakšpunkts
23. Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) III panta 4. punkts paredz nediskriminācijas principu saistībā ar importu attiecībā pret valsts tiesību normām:
“Jebkuras līgumslēdzējas valsts teritorijas produktiem, kas tiek importēti jebkuras citas līgumslēdzējas valsts teritorijā, tiks piešķirts ne mazāk labvēlīgs režīms kā tas, kas tiek piešķirts līdzīgiem produktiem ar valsts izcelsmi saistībā ar visiem normatīvajiem aktiem un prasībām, kas ietekmē to iekšējo pārdošanu, piedāvājumu pārdošanai, pirkumu, transportēšanu, izplatīšanu vai lietošanu [..].”
24. GATT XX panta b) apakšpunkts, kas lasāms kopā ar XX panta ievaddaļu, paredz šādu izņēmumu no GATT:
“Ievērojot prasību, ka šādi pasākumi netiek piemēroti tādā veidā, kas būtu patvaļīga vai neattaisnojama diskriminācija starp valstīm, kur pastāv vienādi nosacījumi vai slēpts starptautiskās tirdzniecības ierobežojums, nekas šajā Līgumā neaizliedz jebkurai līgumslēdzējai pusei pieņemt vai ieviest pasākumus [..], kas nepieciešami cilvēku, dzīvnieku vai augu dzīvības vai veselības aizsardzībai.”
25. Šajā sakarā “nepieciešamības” jēdziens ir interpretēts tādējādi, ka šī noteikuma izpratnē pasākumu nevar attaisnot, ja bija pieejams cits pasākums, kas bija mazāk nesaderīgs ar GATT noteikumiem (22).
III – Tiesvedība Tiesā
26. 2003. gada 10. jūnijā Francijas valdība Eiropas Kopienu Tiesas kancelejā iesniedza šo prasību atcelt tiesību aktu. Tam sekoja Padomes un Eiropas Parlamenta iebildumu rakstu iesniegšana, replika no Francijas valdības un atbildētāju atbildes uz repliku.
27. Ar 2004. gada 15. novembra vēstuli Tiesa lūdza lietas dalībniekiem rakstveidā iesniegt to argumentus attiecībā uz Direktīvas 76/768 4.a panta saderību ar Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumiem, neņemot vērā to attiecīgās nostājas par to, vai esošajā lietā var atsaukties uz PTO noteikumiem. Pēc minēto rakstveida atbilžu iesniegšanas rakstveida procedūra tika slēgta.
28. Tiesas sēde notika 2004. gada 18. janvārī, kurā piedalījās visi lietas dalībnieki.
IV – Lietas dalībnieku apsvērumi
A – Francijas valdība
29. Vispirms Francijas valdība apgalvo, ka tās prasība ir pieņemama. Atbildot uz atbildētāju argumentiem par to, ka nav iespējams daļēji atcelt Direktīvu 2003/15, tā kā 1. panta 2. punkts nav atdalāms no 1. panta 1. punkta, Francijas valdība atzīst, ka prasītās daļējās atcelšanas sekas būtu tādas, ka izmēģinājumi ar dzīvniekiem attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem vairs nebūtu aizliegti. Tā tomēr uzskata, ka tas neietekmē 1. panta 2. punkta atdalāmību, jo pārējie direktīvas noteikumi “joprojām radītu juridiskas sekas”, un ka starp abiem punktiem nav nepieciešamās tiesiskās saiknes.
30. Šajā sakarā Francijas valdība atsaucas uz Tiesas spriedumu lietā Vācija/Parlaments un Padome (23), lai norādītu, ka nav svarīgs Kopienas likumdevēja subjektīvais nodoms saistībā ar to, vai tas būtu pieņēmis direktīvu bez attiecīgā noteikuma: turpretī svarīgs ir jautājums – vai tas, ka direktīva tiktu daļēji atcelta, ietekmētu direktīvas būtību. Francijas valdība uzskata, ka šajā lietā tas tā nav. Tā apgalvo, ka dzīvnieku aizsardzības mērķi joprojām nodrošinātu Direktīva 86/609 un būtu neloģiski, ja tā esošajā prasībā ietvertu lūgumu atcelt 1. panta 1. punktu, jo tas atkārtotu Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunktu, kas paredzēja 2002. gada 30. jūniju kā termiņu ar dzīvniekiem izmēģinātu kosmētikas līdzekļu tirdzniecības aizliegumam.
31. Attiecībā uz lietas būtību Francijas valdība savas prasības atbalstam izvirza piecus pamatargumentus.
32. Pirmkārt, Francijas valdība norāda, ka apstrīdētais noteikums pārkāpj tiesiskās drošības principu. Tā uzskata: a) 4.a panta formulējums, ar ko aizliedz testus, kas veikti “lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām”, ir neskaidrs, jo no direktīvas formulējuma nav saprotams, vai šis aizliegums attiecas arī uz tādiem testiem, kas veikti, lai panāktu atbilstību citiem tiesību aktiem. Tādējādi nav skaidrs, vai kosmētikas rūpniecība var izmantot arī rezultātus, kas iegūti no testiem, kuri veikti citu tiesību aktu prasību izpildei; b) ir neskaidrs, vai ir aizliegti jauni kosmētikas līdzekļi, kas paši nav testēti ar dzīvniekiem, bet kuriem izmantoti jau esoši testu rezultāti; c) nav skaidrs, vai izmēģinājumi ar dzīvniekiem dalībvalsts teritorijā ir aizliegti, ja to mērķis ir nodrošināt atbilstību trešās valsts tiesību aktiem vai ja produkti ir paredzēti eksportam; un d) nav skaidrs, vai sastāvdaļas un produktus, kas, iespējams, izmēģināti ar dzīvniekiem ārpus ES, var laist tirgū ES, tā kā šie testi netika veikti “lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām”. Kaut arī Francijas valdība atzīst, ka ir iespējama Padomes un Parlamenta apsvērumos norādītā interpretācija, un noteiktos gadījumos tā ir visiespējamākā, tā nav pietiekami skaidra, lai nodrošinātu tiesiskās drošības prasības.
33. Francijas valdība uzskata, ka šīs neskaidrības nozīmē to, ka dalībvalstis var transponēt Direktīvu ļoti dažādos veidos, kas kosmētikas kompānijām radītu nepieņemamu tiesiskās drošības trūkumu. Šajā sakarā Francijas valdība vērš uzmanību uz to, ka Francijas kosmētikas kompānijas, kas ir vadošās Kopienas kosmētikas nozarē, caurmērā vairāk nekā pusi no sava apgrozījuma iegūst no eksporta. Turklāt galvenās valstis, kas importē Kopienas kosmētikas līdzekļus, ieskaitot Ķīnu, Japānu, Koreju un noteiktā apmērā – Amerikas Savienotās Valstis, pirms tirdzniecības atļaujas piešķiršanas prasa kosmētikas kompānijām pierādījumus par to, ka to produkti ir droši dzīvniekiem. Tā iznākumā ir nepieciešama tiesiskā drošība, lai nodrošinātu Eiropas kosmētikas nozares konkurētspējīgu stāvokli. Apstrīdētais noteikums nozīmēs, ka ievērojami samazināsies kosmētikas nozarē izmantojamo vielu skaits.
34. Otrkārt, Francijas valdība apgalvo, ka direktīva pārkāpj profesionālās darbības veikšanas brīvības principu (24). Tā uzskata, ka dzīvnieku aizsardzība nav vispārīgs Kopienas mērķis, kas varētu attaisnot šīs brīvības ierobežojumu. Turklāt, pat ja dzīvnieku aizsardzība šajā sakarā būtu pamatots mērķis, Francijas valdība norāda, ka no 4.a panta izrietošais šīs brīvības ierobežojums ir nesamērīgs ar sasniedzamo mērķi. Proti, apstrīdētais noteikums nesamērīgi nostādīs Eiropas rūpniecību neizdevīgākā stāvoklī attiecībā pret tās konkurentiem no trešām valstīm. Gadījumā, ja iepriekš minētās neskaidrās situācijas interpretētu strikti, tas liktu kosmētikas kompānijām pārvietot savus pētniecības centrus ārpus Kopienas, kas būtu ļoti sarežģīti daudziem maziem un vidējiem uzņēmumiem.
35. Treškārt, Francijas valdība apgalvo, ka direktīva pārkāpj samērīguma principu, jo tās noteikuma ieviešanas rezultātā radušās pretējās sekas būtu nesamērīgas ar tā mērķi. Šī argumenta atbalstam Francijas valdība apgalvo, ka apstrīdētais noteikums dzīvniekiem sniedz ļoti ierobežotu labumu, tā kā tikai 0,3 % no izmēģinājumiem ar dzīvniekiem tiek veikti kosmētikas līdzekļu vajadzībām. Tas nav pietiekami, lai pamatotu direktīvas radītos ierobežojumus iepriekš minētajai uzņēmējdarbības veikšanas brīvībai, kā arī risku, kas tādēļ, ka attiecīgajā brīdī nepastāv alternatīvas metodes, tiek radīts cilvēku veselībai.
36. Francijas valdība apgalvo, ka 4.a panta 2.4) punktā paredzētais atkāpes noteikums nav pietiekams, lai novērstu šo risku cilvēku veselībai, jo stingrie atkāpes noteikuma nosacījumi nozīmē, ka noteikums stātos spēkā pārāk vēlu, lai pienācīgi atbildētu uz nepieciešamību novērst risku cilvēku veselībai.
37. Ceturtkārt, tiek apgalvots, ka apstrīdētais noteikums pārkāpj piesardzības principu. It īpaši, atsaucoties uz Pirmās instances tiesas spriedumu lietā Pfizer (25), Francijas valdība apgalvo, ka direktīva rada nepieņemamu risku cilvēku veselībai iepriekš minēto iemeslu dēļ saistībā ar samērīgumu. Īpaši tiek apgalvots, ka Kopienas likumdevējs ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neņemot vērā SCCNFP un ECVAM zinātniskos ziņojumus, saskaņā ar kuriem ne visas alternatīvās metodes būtu pieejamas līdz direktīvā paredzētajiem termiņiem, tas ir, līdz 2009. un 2013. gadam.
38. Piektkārt, Francijas valdība apgalvo, ka 4.a pants pārkāpj nediskriminācijas principu. Tā uzskata, ka gadījumā, ja tās attiecībā uz tiesisko drošību minētās hipotēzes būtu pamatota direktīvas interpretācija, tas radītu diskrimināciju starp: a) kompānijām, kas darbojas vienīgi kosmētikas nozarē, un kompānijām, kuras darbojas citās nozarēs, jo pēdējās savos kosmētikas līdzekļos var izmantot sastāvdaļas, kas izmēģinātas ar dzīvniekiem citu tiesību aktu prasību izpildes nolūkiem; b) kompānijām, kas eksportē savu kosmētiku un kompānijām, kuras to neeksportē, gadījumā, ja direktīva būtu interpretējama tādējādi, ka tā atļauj veikt izmēģinājumus eksportam paredzētajiem produktiem; vai c) kompānijām, kas visas savas darbības veic Kopienā un tām, kas darbojas arī trešās valstīs, gadījumā, ja direktīva būtu interpretējama tādējādi, ka tā atļauj tādus izmēģinājumus Kopienā vai ārpus tās, kas veikti, lai nodrošinātu atbilstību trešās valsts tiesību aktiem.
39. Visbeidzot, atbildot uz Tiesas lūgumu lietas dalībniekiem precizēt savus argumentus attiecībā uz apstrīdētā noteikuma saderību ar PTO noteikumiem, Francijas valdība norāda, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai nevar izvērtēt Kopienas iestāžu aktu likumību saistībā ar to saderību ar PTO līgumu vai tā pielikumiem sakarā ar šī līguma raksturu. Francijas valdība uzskata, ka apstrīdētais noteikums neietilpst nevienā no Tiesas noteiktajiem diviem izņēmumiem no šī principa (26).
40. Tomēr Francijas valdība lūdz Tiesu izskatīt GATT noteikumu piemērojamību esošajai lietai, ņemot vērā “saskanīgas interpretācijas” principu, proti, principu, ka “Kopienas noslēgto starptautisko līgumu pārākums pār Kopienas sekundārajiem tiesību aktiem paredz, ka pēdējie, ciktāl iespējams, ir jāinterpretē saskaņā ar šiem līgumiem” (27). Šajā sakarā Francijas valdība norāda, ka Komisijas sākotnējais priekšlikums aprobežojās ar izmēģinājumu ar dzīvniekiem aizliegumu dalībvalsts teritorijā, lai nodrošinātu atbilstību PTO noteikumiem. Pamatojoties uz to, Francijas valdība apgalvo, ka apstrīdētais noteikums, un it īpaši tirdzniecības aizliegums, ir nesaderīgs ar GATT noteikumiem šādu iemeslu dēļ.
41. Pirmkārt, tā norāda, ka tirdzniecības aizliegums ir nesaderīgs ar GATT III panta 4. punktu, jo: a) aizliegums ir pasākums, kas ietekmē kosmētikas līdzekļu pārdošanu III panta 4. punkta izpratnē; b) ar alternatīvām metodēm, kas validētas Kopienas līmenī, izmēģināti kosmētikas līdzekļi vai sastāvdaļas un ar citām metodēm izmēģināti līdzekļi ir “līdzīgi” produkti šī panta izpratnē, ņemot vērā to fiziskās īpašības, to galīgo izmantošanu, patērētāja ieradumus un izvēli, un to tarifa klasifikāciju; un c) saskaņā ar direktīvu imports ir pakļauts nelabvēlīgākam režīmam nekā Kopienas produkti, jo direktīvas 4.a pants atļauj kosmētikas līdzekļu tirdzniecību tikai tad, ja izmantotais tests ir “alternatīva metode, kas validēta un pieņemta Kopienas līmenī [..]”.
42. Papildus tam Francijas valdība noliedz, ka GATT XX panta b) apakšpunktā paredzētais vispārīgais aizliegums ir piemērojams apstrīdētajam noteikumam. Kaut arī tā atzīst, ka tirdzniecības aizliegums ir politika, kas vērsta uz dzīvnieku dzīvības un veselības aizsardzību, tā uzskata, ka šī mērķa sasniegšanai nav nepieciešams aizliegums, jo citi pasākumi būtu nodrošinājuši to pašu mērķi, nebūdami nesaderīgi ar PTO tiesību normām (28). Francijas valdība apgalvo, ka tirdzniecības aizliegums neatbilst GATT XX panta “ievada” teikumiem, tā kā tas ir atzīstams par ekonomisku embargo, lai piespiestu citus dalībniekus pieņemt būtībā tādus pašus tiesību aktus, lai sasniegtu Kopienas teritorijā paredzēto mērķi (29). Francijas valdība apgalvo, ka šāds ārpusteritoriālais mērķis skaidri izriet no Parlamenta un Komisijas sarakstes un faktiski ir “galvenais tirdzniecības aizlieguma Kopienas teritorijā pamatojums”.
43. Pamatojoties uz šiem argumentiem, Francijas valdība secina, ka apstrīdētajā noteikumā paredzētais tirdzniecības aizliegums ir nesaderīgs ar PTO tiesību aktiem.
B – Eiropas Savienības Padome
44. Savai aizstāvībai Padome izvirza šādus argumentus.
45. Attiecībā uz pieņemamību Padome tiesas sēdē norādīja, ka tā piekrīt Parlamenta argumentam par to, ka esošā prasība ir nepieņemama, jo nav iespējams atdalīt 1. panta 2. punktu no 1. panta 1. punkta (30). Padome uzskata, ka šādas daļējas atcelšanas rezultātā tiktu radīts pilnīgi cits teksts un Direktīvai 2003/15 tiktu atņemta tās būtība.
46. Attiecībā uz apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu Padome uzsver, ka izteiciens “lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām” apstrīdētajā noteikumā vienkārši atsaucas uz Direktīvas 76/768 mērķi, proti – sabiedrības veselības aizsardzību. Padome uzskata, ka apstrīdētais noteikums skaidri paredz, ka tikai alternatīvas metodes, neveicot izmēģinājumus ar dzīvniekiem, var izmantot kā pierādījumus tam, ka kosmētiskā sastāvdaļa vai produkts ir drošs sabiedrības veselībai. Līdz ar to Padome apgalvo, ka ES ietvaros ir aizliegti izmēģinājumi ar dzīvniekiem saistībā ar eksportam paredzētajiem kosmētiskajiem līdzekļiem vai sastāvdaļām; “tirdzniecības” aizliegums iekļauj arī minēto produktu vai sastāvdaļu nodošanu trešām personām, ieskaitot eksportu vai importu; un tas iekļauj arī kosmētikas līdzekļus, kuriem izmēģinājumi ar dzīvniekiem veikti ārpus Kopienas, lai nodrošinātu atbilstību trešās valsts tiesību aktiem. Tādēļ Padome uzskata, ka Francijas valdības apgalvojumi par tiesiskās drošības trūkumu nav pamatoti.
47. Saistībā ar profesionālās darbības veikšanas brīvības principa pārkāpumu Padome atzīmē, ka tirdzniecības aizliegums Kopienas ietvaros iekļauj ne tikai tos produktus, kuriem izmēģinājumi ar dzīvniekiem veikti Kopienas ietvaros, bet arī tos, kuriem minētie izmēģinājumi ir veikti ārpus Kopienas. Padome uzskata, ka būtu priekšlaicīgi uzskatīt, ka apstrīdētajā noteikumā paredzētajos termiņos Kopienas līmenī nebūs pieņemtas alternatīvas metodes vai ka trešās valstis atteiksies atzīt šīs alternatīvās metodes. Līdzīgi būtu priekšlaicīgi pieņemt, ka Eiropas rūpniecība tiks nostādīta neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar tās konkurentiem, kas dibināti trešās valstīs (31). Katrā ziņā Padome apgalvo, ka jebkuru profesionālas darbības veikšanas brīvības principa ierobežojumu pamatotu svarīgas Kopienas intereses, proti, dzīvnieku labturība.
48. Attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu Padome nepiekrīt apgalvojumam, ka apstrīdētais noteikums ir acīmredzami neatbilstošs paredzētā mērķa sasniegšanai. Tā it īpaši norāda, ka aizliegums nevar radīt tādu situāciju, ka tiek tirgoti produkti, kas rada nopietnu risku cilvēku veselībai, jo visiem Kopienā tirgotajiem produktiem joprojām ir jānodrošina atbilstība Direktīvā 76/768 paredzētajām sabiedriskās drošības prasībām.
49. Saistībā ar piesardzības principa pārkāpumu Padome uzskata, ka apstrīdēto noteikumu nevar kvalificēt kā acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tieši pretēji, tas ir kompromisa daļa, kas pieņemts pēc kompleksas visu Kopienas likumdevējam tā pieņemšanas laikā pieejamo zinātnisko pierādījumu izvērtēšanas.
50. Papildus tam Padome apstrīd Francijas valdības apgalvojumu, ka apstrīdētais noteikums prettiesiski diskriminē kosmētikas nozarē darbojošās kompānijas, pamatojoties uz iemesliem, kas ir līdzīgi tiem, kuri izvirzīti attiecībā uz tiesiskās drošības trūkumu. Citiem vārdiem, tā kā tirdzniecības aizliegums Kopienas ietvaros ir piemērojams visām kosmētikas kompānijām, neņemot vērā to dibināšanas vietu vai izmēģinājumu ar dzīvniekiem veikšanas vietu, jebkurš arguments saistībā ar diskrimināciju esot noraidāms.
51. Visbeidzot, attiecībā uz Francijas valdības izvirzītajiem argumentiem attiecībā uz PTO noteikumu piemērojamību esošajai lietai, Padome norāda, ka kosmētikas līdzekļi, kas nav izmēģināti ar dzīvniekiem, nav “līdzīgi” ar dzīvniekiem izmēģinātiem kosmētikas līdzekļiem saskaņā ar GATT III panta 4. punktu, jo patērētāju izvēle katrai kategorijai atšķiras. Attiecībā uz GATT XX panta b) apakšpunktu Padome atkārtoti norāda, ka tirdzniecības aizliegums attiecas uz visiem ar dzīvniekiem izmēģinātiem kosmētikas līdzekļiem, kas tiek tirgoti Kopienā, nediskriminējot tos pēc to izcelsmes. Nepastāv alternatīvas metodes, kas būtu mazāk ierobežojošas saskaņā ar GATT tiesību aktiem. Papildus tam, pretēji attiecīgajai politikai lietā “ASV – garneles”, uz kuru atsaucas Francijas valdība, esošā politika nav stingra, atstājot pārējām līgumslēdzējām pusēm brīvību izvēlēties, kā izpildīt prasību par to, ka kosmētikas līdzekļus nevajadzētu izmēģināt ar dzīvniekiem. Padome norāda, ka saskaņā ar direktīvu Komisijai un Kopienas dalībvalstīm jāveic visi pasākumi, kas piemēroti, lai veicinātu Kopienā validēto alternatīvo metožu pieņemšanu ESAO.
C – Eiropas Parlaments
52. Parlaments atkārto vairākus Padomes iebildumos minētos argumentus. Papildus izvirzītie argumenti ir šādi.
53. Attiecībā uz pieņemamību Parlaments nepiekrīt uzskatam, ka apstrīdētais noteikums ir atdalāms no Direktīvas 2003/15 1. panta 1. punkta. Parlaments atzīmē, ka par šo direktīvu sarunas Samierināšanas komitejā bija “īpaši sarežģītas un delikātas” un galīgais teksts ir “vispārīgs kompromiss”, pie kā nonāca COREPER (Pastāvīgo pārstāvju komiteja), Parlaments un Padome, un būtu neiespējami nodalīt direktīvas 1. panta 1. punktu no 1. panta 2. punkta (32). Francijas valdības lūgtā daļējā atcelšana novestu pie “mēģinājuma pieņemt likumus tiesvedības ceļā”, jo likumdevējs nekad nebūtu pieņēmis 1. panta 1. punktu bez vienlaicīgas 1. panta 2. punkta pieņemšanas.
54. Parlaments uzskata, ka šī lieta ir pilnīgi atšķirīga no lietas C–376/98 Vācija/Parlaments un Padome, jo minētajā lietā Komisija pieļāva, ka attiecīgais noteikums ir atdalāms, bet apstrīdēja prasību par daļēju atcelšanu vienīgi tādēļ, ka tā nebūtu pieņēmusi attiecīgo direktīvu bez šī noteikuma. Tālāk Parlaments atspēko Francijas valdības argumentu, ka nolēmums par nepieņemamību būtu līdzvērtīgs tiesību aizsardzības liegšanai, jo Francija varēja apstrīdēt Direktīvu 93/95, kas satur līdzīgu formulējumu tam, par ko tā sūdzas Direktīvā 2003/15.
55. Pirmkārt, attiecībā uz tiesisko drošību Parlaments uzskata – ja nav konstatēts tiesiskās paļāvības principa pārkāpums, tiesiskās drošības princips pats par sevi nevar būt par pamatu, lai atceltu Kopienas aktu.
56. Otrkārt, Parlaments apšauba Francijas valdības argumentu par tiesiskās drošības patieso mērķi, norādot, ka tas var tikt darīts, lai iegūtu labvēlīgu (tas ir – ierobežojošu) direktīvas interpretāciju, ceļot prasību par direktīvas atcelšanu. Parlaments uzskata, ka tā būtu ļaunprātīga procedūras izmantošana.
57. Treškārt, Parlaments noraida apgalvojumu, ka direktīva radītu katastrofu Eiropas kosmētikas rūpniecībai, norādot uz ievērojamu skaitu kosmētikas nozarē darbojošos kompāniju, kas jau pirms direktīvas pieņemšanas ir ieviesušas direktīvai atbilstošu politiku.
58. Visbeidzot, attiecībā uz PTO noteikumu piemērojamību esošajai lietai Parlaments atkārto Padomes argumentu par to, ka kosmētikas līdzekļi, kas nav izmēģināti ar dzīvniekiem, un ar dzīvniekiem izmēģināti kosmētikas līdzekļi nav “līdzīgi” PTO tiesību aktu izpratnē. Parlaments turklāt noraida apgalvojumu, ka Kopienas likumdevējs mēģināja maskēt ar direktīvu saistīto protekcionisma politiku, atzīmējot, ka Kopienas kosmētikas nozare pēc apjoma aizņem lielāku pasaules kosmētikas tirgus daļu nekā ASV vai Japāna. Parlaments uzskata, ka tas atspēko argumentu par to, ka direktīva rada “mazāk labvēlīgu” režīmu GATT III panta 4. punkta izpratnē, kā arī argumentu, ka tā ir diskriminējoša GATT XX panta izpratnē.
V – Vērtējums
Pieņemamība
59. Pirmais izskatāmais jautājums ir par to, vai esošo prasību par daļēju atcelšanu būtu jāatzīst par nepieņemamu tādēļ, ka apstrīdēto noteikumu nav iespējams atdalīt no Direktīvas 2003/15 1. panta 1. punkta, kura atcelšanu Francijas valdība neprasa. Kā zināms, daļēji atcelt tiesību aktu vai lēmumu var tikai tad, ja ir iespējams atdalīt noteikumus, kurus prasa atcelt, no atlikušās akta vai lēmuma daļas (33).
60. Novērtējot šo jautājumu, jāatgādina Tiesas judikatūra attiecībā uz tiesību akta noteikumu atdalāmības izvērtējumu prasībā daļēji atcelt tiesību aktu. Īpaši svarīgas, manuprāt, ir trīs lietas.
61. Pirmā ir lieta Vācija/Komisija, kas attiecās uz prasību atcelt Regulas Nr. 690/2001 par īpašiem tirgus atbalsta pasākumiem liellopu gaļas nozarē 5. panta 5. punktu tiktāl, ciktāl šis noteikums paredzēja katrai attiecīgajai dalībvalstij pienākumu finansēt 30 % no cenas, par kuru saskaņā ar šo regulu bija iepirkta gaļa (34). Šajā lietā Tiesa lūdza lietas dalībnieku viedokli par prasības pieņemamību, ņemot vērā principu, ka daļēji atcelt Kopienu tiesību aktu var tikai tad, ja noteikumus, kurus prasa atcelt, ir iespējams nodalīt no pārējās akta daļas. Tiesa nolēma, ka apstrīdētais noteikums bija atdalāms no pārējās regulas daļas, jo “minētā noteikuma atdalīšana neizmainītu regulas būtību” (35). Tiesa norādīja – tā kā regulas būtība paredzēja īpašas iepirkuma shēmas izveidi liellopu gaļai, lai risinātu BSE krīzi, noteikuma, kas paredzēja katrai dalībvalstij finansēt 30 % no iepirktās gaļas cenas, atcelšana “atstātu Regulas būtību pilnīgi neskartu, jo šāda atcelšana radītu tikai kompensāciju izmaksu starp Kopienu un attiecīgo dalībvalsti” (36). Noraidot Komisijas argumentu par to, ka bez apstrīdētā noteikuma tā, iespējams, nebūtu pieņēmusi pārējos regulas noteikumus to esošajā redakcijā – un it īpaši noteikumu, ka ienākumi no produktu tirdzniecības saskaņā ar šo regulu pienākas attiecīgajai dalībvalstij (37) – Tiesa norādīja, ka “tas, vai daļēja atcelšana izmainītu apstrīdēto pasākumu būtību, ir objektīvs un nevis subjektīvs kritērijs, kas saistīts ar iestādes, kas pieņēmusi attiecīgo pasākumu, politisko nodomu” (38).
62. Šo jautājumu ģenerāladvokāts N. Fenelijs [N. Fennelly] izvērtēja arī lietā Vācija/Parlaments un Padome (“Tobacco Advertising”) (39). Minētā lieta attiecās uz prasību atcelt Direktīvu 98/43/EK, kas paredzēja aizliegt visu veidu tabakas reklāmu un sponsorēšanu. Secinot, ka Kopienas likumdevējs nebija kompetents pieņemt direktīvu, pamatojoties uz to, ka tā attiecās uz reklāmām masu medijos, kas saturēja tikai tabakas reklāmu, bet būtu kompetents to darīt attiecībā uz medijiem ar citu neatkarīgu saturu, kuros pastāvēja atšķirīgs pakalpojuma elements vai tirdzniecība (piemēram, laikraksti vai radio pārraides), ģenerāladvokāts N. Fenelijs izvērtēja, vai Tiesa varētu izskatīt daļēju direktīvas atcelšanu. Atsaucoties uz Tiesas spriedumiem lietā Working Time un prasībās daļēji atcelt Komisijas lēmumus konkurences lietās (40), ģenerāladvokāts norādīja:
“Tiesa nav noteikusi vispārīgas vadlīnijas jautājumā par likumīgu un nelikumīgu tiesību akta noteikumu atdalāmību. Neskatoties uz to, man šķiet, ka Tiesa atbalsta daļēju tiesību akta atcelšanu, ja ir izpildīti divi nosacījumi: pirmkārt, ja attiecīgais noteikums ir nošķirts un tādējādi atdalāms, nemainot pārējo tekstu; un, otrkārt, ja šī noteikuma atcelšana neietekmē vispārējo tiesību akta struktūras saskaņotību, kuras sastāvdaļa tas ir.” (41)
63. Ģenerāladvokāts secināja, ka daļēja atcelšana netika atbalstīta tādēļ, ka direktīva nenodalīja medijus, kuros pastāv tikai tabakas reklāma, no neatkarīgiem, ar pakalpojumiem saistītiem medijiem; ja Tiesa ieviestu šādu atšķirību, tas nozīmētu, ka tā radoši pārraksta direktīvu. Jo īpaši viņš norādīja, ka “atlikušās daļas ietvertu tikai daļu no aizlieguma, ko Kopienas likumdevējs skaidri paredzēja vispārīgā veidā. Tiesa nocirstu koku, bet mēģinātu ļaut dažiem atzariem izdzīvot [..]” (42).
64. Pēdējā svarīgā lieta ir lieta Komisija/Padome, kurā Komisija prasīja daļēji atcelt Padomes lēmumu, kas apstiprināja Eiropas Atomenerģijas kopienas pievienošanos Kodolieroču drošības konvencijai (43). Jo īpaši Komisija vēlējās atcelt EAK šim lēmumam pievienotās deklarācijas pēdējo punktu, kas paredzēja Kopienas kompetences apmēru Konvencijas ietvaros, tādēļ, ka šajā norādē bija izlaistas dažas Kopienas kompetences jomas. Noraidot Padomes iebildi par nepieņemamību, kas bija pamatota ar atdalāmības neiespējamību, Tiesa atzina, ka daļēja atcelšana “neizmainītu apstrīdētā lēmuma būtību”, jo tas “nekādā veidā neietekmētu noteikumu, uz kuriem Padome jau ir balstījusies, piemērošanas jomu” (proti, Kopienas kompetenci) (44). Savos secinājumos minētajā lietā ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs] pretstatīja attiecīgos faktus prasībām daļēji atcelt aktus, kas nav tiesību akti konkurences jomā, kā lietās Transocean Marine Paint un “Kali un Salz” (45), kurās apstrīdēto lēmumu nosacījumu atcelšana “varētu ietekmēt paša lēmuma raksturu” (46).
65. Iepriekš minētā judikatūra, manuprāt, pierāda, ka prasība daļēji atcelt tiesību aktu ir nepieņemama, ja apstrīdētā noteikuma atcelšana, ņemot vērā attiecīgos likuma pamatmērķus, atņemtu tiesību akta struktūrai tās būtību. Tā tas ir, pat ja no tīri formāla viedokļa apstrīdēto noteikumu var uzskatīt par nošķirtu no pārējā tiesību akta (piemēram, ja nav tiešas savstarpējas norādes starp apstrīdēto noteikumu un pārējo tiesību akta daļu). Lemt savādāk nozīmētu graut Kopienas likumdevēja objektīvo mērķi, un tā rezultātā tiesību noteikumi, kas paredzēti tikai kā palīgnoteikumi, kļūtu neatkarīgi pastāvoši. Nav neiedomājami, ka noteiktos gadījumos šie palīgnoteikumi varētu kaitēt sākotnējam likuma mērķim.
66. Piemērojot šo principu šajā lietā, tai skaitā no Direktīvas 2003/15 preambulas, ir skaidrs, ka viens no tās pamatmērķiem ir izmēģinājumu ar dzīvniekiem atcelšana attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem. Tādējādi, piemēram, tās preambulas 4. punktā noteikts, ka “ir būtiski ievērot mērķi, kāds ir tam, ka aizliedz izmēģinājumus ar dzīvniekiem kosmētikas līdzekļu testēšanai un ka šādu izmēģinājumu aizliegums stājas spēkā dalībvalstu teritorijā”. Preambulas 1.–11. punkts attiecas uz šo mērķi.
67. Kā to atzīst Francijas valdība, gadījumā, ja tās prasība daļēji atcelt tiesību aktu tiktu apmierināta, iznākums būtu tāds, ka, svītrojot Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunktu (47), Kopienas teritorijā bez nosacījumiem būtu atļauts tirgot ar dzīvniekiem izmēģinātus kosmētikas līdzekļus.
68. No iepriekš minētā izriet, ka tāds rezultāts faktiski būtu pretējs Kopienas likumdevēja mērķim un direktīvas būtībai. Ir skaidrs, ka 1. panta 1. punkts bija paredzēts tikai kā apstrīdētās normas palīgnoteikums: Direktīvas 76/768 4.a panta, kas tika ieviests ar apstrīdēto noteikumu, mērķis bija aizstāt Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunktu. Daļējas atcelšanas rezultāts tādējādi būtu pretējs sākotnēji paredzētajam.
69. Vēlos atzīmēt, ka pārējos Direktīvas 2003/15 noteikumus, it īpaši 1. panta 7. punktu, likumdevējs, šķiet, arī ir pieņēmis, ņemot vērā 1. panta 2. punktu.
70. Ņemot vērā šos iemeslus, es uzskatu, ka Direktīvas 2003/15 1. panta 2. punkts nav atdalāms no pārējās direktīvas daļas un it īpaši no 1. panta 1. punkta, un esošā prasība ir atzīstama par nepieņemamu. Tomēr, pieņemot, ka Tiesa varētu nonākt pie pretēja secinājuma, turpmāk izskatīšu lietas dalībnieku argumentus saistībā ar lietas būtību.
Lietas būtība
A – Tiesiskā drošība
71. Francijas valdība apgalvo, ka apstrīdētais noteikums ir atceļams tādēļ, ka tas nav pietiekami skaidrs un precīzs. Tā norāda, ka jaunais 4.a pants pieļauj dažādas interpretācijas, proti, dalībvalstis var to transponēt dažādos veidos, kas var kompānijām radīt tiesisku nedrošību.
72. Sākotnēji vēlos atzīmēt – lai gan lietas dalībnieki savos apsvērumos atsaucas uz “tiesiskās drošības principu”, šis termins var radīt neskaidrību, jo to bieži izmanto saistībā ar citiem, kaut arī saistītiem, juridiskiem jēdzieniem. Tie ir: princips, ka Kopienu tiesību aktiem nav atpakaļejoša spēka; tiesiskās paļāvības princips, tādā nozīmē, ka pastāv saprātīgas cerības, kas pamatotas ar Kopienas iestādes aktu vai rīcību; un Kopienu tiesību noteikumu saistošā spēka ievērošanas jēdziens (48). Šajā lietā Francijas valdības argumenti aprobežojas ar skaidrības trūkumu formulējumā un apstrīdētā noteikuma sekām un neietver nevienu no iepriekš minētajiem jēdzieniem.
73. Pirms šo argumentu izskatīšanas, manuprāt, ir svarīgi kā principiālu jautājumu izskatīt apstākļus, kuros direktīvas formulējuma neskaidrais vai nenoteiktais raksturs pats par sevi var būt pamats tās atcelšanai.
74. Šajā sakarā, pirmkārt, jānorāda, ka, manuprāt, būtu ļoti grūti atrast tādu vispārpiemērojamu Kopienu tiesību aktu, ko var interpretēt tikai vienā neapšaubāmā veidā. Ikvienam tiesību aktam, un it īpaši tādam, par kuru panākta vienošanās augstākajā Kopienu likumdošanas sistēmas līmenī, ir raksturīgs, ka ne katru izmantoto terminu var vai vajadzētu izsmeļoši un tieši definēt pašā tiesību aktā. Mēģināt panākt šādu izsmeļošu definīciju vairumā gadījumu būtu gluži vienkārši nelietderīgi un daudzos gadījumos – neiespējami un nepiemēroti. Tas izriet ne vien no tā, ka nav iespējams iepriekš paredzēt visus iespējamos direktīvas piemērošanas scenārijus, bet arī vispārīgi no tiesību akta lingvistiskās nenoteiktības (49).
75. Tādējādi Kopienas un arī dalībvalstu tiesību aktos plaši izplatīti ir tiesību jēdzieni, kuru detaļas un piemērošana ir atstāta tiesām vai iestādēm. Acīmredzami piemēri Kopienu sekundārajos tiesību aktos ir Direktīvas 76/207 2. pantā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips, Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā ietvertais “sociālās priekšrocības” jēdziens, un Direktīvā 64/221, kas aizstāta ar Direktīvu 2004/38 (50), paredzētās ar sabiedriskās kārtības, drošības un veselības apsvērumiem pamatotās atkāpes no tiesībām uz brīvu pārvietošanos.
76. Līdz ar to gadījumā, ja tiesvedības procesā rodas tāda situācija, kas piemērojamajos tiesību aktos nav tieši paredzēta, tiesām ir jāinterpretē un jāpiemēro šis tiesību akts attiecīgajai lietai. Kopienu tiesībās, piemēram, princips, ka tiesību aktu interpretācija un piemērošana ietilpst Tiesas pamatfunkcijās, ir paredzēts EKL 220. pantā. Veicot šo funkciju, Tiesai ir jāatceras, ka no Kopienu tiesībām izrietošajām sekām jābūt skaidrām un paredzamām attiecībā uz tiem, kas ir tām pakļauti (51). Šis faktors ir bijis noteicošais daudzās lietās, kurās Tiesai tika lūgts interpretēt vai piemērot Kopienu tiesības (52).
77. Kaut arī šis apsvērums attiecas uz visiem vispārpiemērojamiem Kopienu tiesību aktiem, tas ir īpaši svarīgs direktīvu gadījumā. Es uzskatu, ka ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa sniegtā argumentācija lietā Nīderlande/Parlaments un Padome šajā sakarā ir īpaši noderīga (53). Noraidot Nīderlandes valdības argumentu par to, ka Direktīva 98/44 par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā būtu atceļama tiesiskās drošības principa pārkāpuma dēļ, ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss norādīja, ka EKL 249. pants paredz, ka direktīvas dalībvalstij uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Viņš norādīja:
“Tādējādi direktīvām raksturīgs ir tas, ka tajās nav izsmeļoši izskatīti tajās ietvertie jautājumi. Lai arī tas, protams, nenozīmē, ka ir atbalstāms neskaidrs formulējums, tas paredz, ka tikai tas fakts vien, ka direktīva paredz dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, pats par sevi nav pamats tās atcelšanai. Pat ja kādu direktīvas noteikumu var dažādi interpretēt, kā to esošajā lietā apgalvo Nīderlande, es neuzskatu, ka tas pats par sevi ir pamats tās atcelšanai. Nesenajās lietās, kurās Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalsts, kļūdaini ieviešot neskaidri formulētu direktīvas noteikumu, piešķīra tam tādu nozīmi, ko saprātīgi bija iespējams piešķirt, nav ticis apgalvots, ka direktīva (vai pat pats noteikums) būtu jāuzskata par spēkā neesošu tikai tāpēc, ka tas bija neprecīzs un tātad bija iespējams to interpretēt vairāk nekā vienā veidā.
Līdzīgi Tiesa, formulējot principu, ka tikai tie direktīvu noteikumi, kas ir skaidri un nepārprotami, var būt tieši piemērojami, manuprāt, nav atzinusi, ka visi noteikumi, kas nav tik precīzi un ir ar nosacījumiem, tādējādi ir spēkā neesoši [..].” (54)
78. Es vēlos piekrist šai argumentācijai. Lai gan ir tiesa, kā jau iepriekš norādīts un kā to atzīmējusi Francijas valdība, ka Kopienu tiesībām jārada skaidras un paredzamas sekas attiecībā uz tiem, kas tām pakļauti, tas nevar un tam nevajadzētu novest pie secinājuma, ka jebkurš tiesību akts, kuru iespējams interpretēt vairāk nekā vienā veidā, ir atceļams. Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, manuprāt, skaidrības trūkums ir pamats Kopienu tiesību akta vai tā daļas atcelšanai tikai tajos ārkārtas gadījumos, kad tiesību akts ir iekšēji acīmredzami nekonsekvents vai attiecīgajam noteikumam nav iespējams piešķirt nekādu loģisku nozīmi (55).
79. Piemērojot šos apsvērumus šajā lietā, Francijas valdības argumenti attiecībā uz tiesiskās drošības trūkumu centrējas ap jēdzienu, ka direktīvā paredzētie ierobežojumi attiecas tikai uz izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, kas veikti, “lai nodrošinātu atbilstību direktīvas prasībām”. Šī frāze parādās visos četros direktīvā paredzētajos aizlieguma veidos.
80. Mani šie argumenti nepārliecina. Manuprāt, direktīva atbilst manos apsvērumos iepriekš norādītajām tiesiskās skaidrības un paredzamības prasībām šādu iemeslu dēļ.
81. Kā to norāda Padome, frāze “lai nodrošinātu atbilstību šīs direktīvas prasībām” ir lasāma kopā ar Direktīvas 76/768 galveno mērķi, ko tieši paredz 4.a pants, proti, sabiedrības veselības aizsardzību. Kā iepriekš norādīts, minētais princips ir paredzēts Direktīvas 2. pantā: “Kopienas tirgū laistie kosmētikas līdzekļi parastos lietošanas apstākļos nedrīkst apdraudēt veselību”.
82. Manuprāt, ir skaidrs, ka attiecīgais formulējums tādējādi izsaka likumdevēja nodomu – ka izmēģinājumi ar dzīvniekiem, uz kuriem attiecas aizliegumi, ir jāparedz, lai nodrošinātu atbilstību sabiedrības veselības aizsardzības prasībām attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem, kā paredzēts Direktīvā 76/768. Turklāt man šķiet iespējams pieņemt, ka kosmētikas nozarē praktiski visi izmēģinājumi ar dzīvniekiem tiek veikti šim nolūkam, un Francijas valdība to nav noliegusi. Jānorāda, ka šī frāze pirmoreiz tika iekļauta Direktīvas 76/768 4. pantā ar Direktīvu 93/35 izdarīta grozījuma rezultātā. Kaut arī šī noteikuma spēkā stāšanās, kā iepriekš minēts, tika atlikta, neizskatās, ka Francijas valdība bija iebildusi pret formulējumu vai atsaukusies uz skaidrības trūkumu.
83. Ņemot vērā minēto, Francijas valdības norādītās neskaidrības šķiet iluzoras.
84. Pirmkārt, šķiet skaidrs, ka izmēģinājumu ar dzīvniekiem aizliegums attiecas arī uz izmēģinājumiem, kas veikti, lai nodrošinātu atbilstību citiem tiesību aktiem, tiktāl, ciktāl sastāvdaļas, kas tikušas šādi izmēģinātas, nevar izmantot kā kosmētikas līdzekļus vai to sastāvdaļu. Šāda interpretācija šķiet nepieciešama direktīvas effet utile [lietderīgajai iedarbībai] un ir saderīga ar sagatavojošajos dokumentos pirms tās pieņemšanas pausto nodomu (56).
85. Otrkārt, no apstrīdētā noteikuma formulējuma, manuprāt, izriet, ka tas attiecas uz kosmētikas līdzekļu vai sastāvdaļu izmēģinājumu ar dzīvniekiem veikšanu dalībvalsts teritorijā, neņemot vērā to, vai šie izmēģinājumi tiek veikti eksportam paredzētiem produktiem. Šī interpretācija izriet arī no Direktīvas 2003/15 1. panta 7. punkta (57).
86. Treškārt, no minētā formulējuma tāpat izriet, ka kosmētikas līdzekļi un to sastāvdaļas, kam izmēģinājumi ar dzīvniekiem veikti ārpus Kopienas, arī ir pakļauti tirdzniecības aizliegumam. Šādi izmēģinājumi pēc to rakstura tiktu veikti, lai nodrošinātu atbilstību sabiedrības veselības prasībām, tādējādi ietilpstot minētajā aizliegumā (58).
87. Tādējādi es uzskatu, ka apstrīdētais noteikums kosmētikas uzņēmumiem nerada nepieņemamu tiesiskās drošības līmeni. Es vēlos piebilst, ka gadījumā, ja rastos jautājumi par interpretāciju, minētajiem uzņēmumiem ir iespējams vērsties valsts tiesās, kas savukārt var uzdot šos jautājumus Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam.
B – Samērīgums
88. Kā zināms, samērīguma princips paredz, ka ar Kopienu noteikumiem veiktajiem pasākumiem jābūt piemērotiem paredzētā mērķa sasniegšanai un tie nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams tā sasniegšanai (59). Tādējādi, kad pastāv izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais (60).
89. Es vēlos izteikt vairākas sākotnējas piezīmes attiecībā uz pārbaudes standartu, kas Tiesai jāpiemēro tādās situācijās kā pašreizējā lieta.
90. Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai jomās, kurās pastāv sarežģīta politiska rakstura izvēle un kurās Kopienas likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, tiesību akta izvērtēšana tiesā pēc būtības ir ierobežota. Tādos gadījumos tiesību aktu vajadzētu atcelt tikai tad, ja akts acīmredzami pārsniedz likumdevēja kompetences robežas (61). Tādējādi lietā attiecībā uz Kopienu tiesībās paredzētu aizliegumu orālai tabakas lietošanai Tiesa atzina, ka:
“Runājot par iepriekšējā punktā minētajiem tiesas pārbaudes nosacījumiem, Kopienas likumdevējam ir jāatzīst plaša rīcības brīvība tādā jomā kā šajā lietā, kas ir saistīta ar politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēli un kurā tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi. Līdz ar to šajā jomā pieņemta pasākuma likumību var ietekmēt tikai pasākuma acīmredzami nepiemērotais raksturs attiecībā pret mērķi, ko kompetentās iestādes plāno sasniegt” (62).
91. Kā redzams, tas, ka šādu tiesību aktu izvērtēšana tiesā pēc būtības ir ierobežota, izriet galvenokārt no institucionālā līdzsvara un varas dalīšanas principa. Institucionālā līdzsvara princips paredz, ka Tiesai jāievēro Kopienu likumdevējam Līgumā paredzētā “politiskā atbildība” (63) un jāatturas no sava vērtējuma šādos politiskos jautājumos (64).
92. Manuprāt, no minētā institucionālā līdzsvara principa kā no demokrātiska principa izriet, ka Tiesai jābūt īpaši piesardzīgai, izvērtējot tāda tiesību akta likumību, ko koplēmuma procedūras rezultātā pieņēmusi Padome un Parlaments. Tiesai vajadzētu īpaši piesardzīgi atcelt pēc būtības tieši un demokrātiski ievēlētas iestādes, kas pārstāv Kopienu pilsoņus, likumdošanas ceļā pieņemtos politiskos lēmumus. Es vēlos piebilst, ka rūpes par maksimālu demokrātisko principu ievērošanu ir bijusi Tiesas judikatūras raksturiezīme vairākos gadījumos (65).
93. Piemērojot šos apsvērumus šajā lietā, ir skaidrs, ka izmēģinājumu ar dzīvniekiem aizliegšana saistībā ar kosmētiskajiem līdzekļiem un to sastāvdaļām ir jūtīgs politisks jautājums, kam bija nepieciešams, lai Komisija, Padome un Parlaments delikāti un vispārēji izvērtētu paredzētās sistēmas priekšrocības un trūkumus. Kā jau iepriekš minēts, vienošanās par direktīvu tika panākta pēc ilgstošas un sarežģītas koplēmuma procedūras, ieskaitot daudzkārtējas “trīspusējas” tikšanās ar Komisiju un, kā šķiet, vairākkārtējas apspriedes ar ieinteresētajām trešām pusēm (66). Galīgā vienošanās tika panākta, tikai izveidojot Samierināšanas komiteju.
94. Jāatzīmē, kā jau iepriekš minēts, ka likumdošanas procesa laikā Parlaments stingri uzstāja uz termiņa noteikšanu izmēģinājumu aizliegšanai saistībā ar kosmētikas līdzekļiem (67). Parlaments raksturo direktīvu kā “likumdošanas procesa gandrīz desmit gadu garumā rezultātu un ļoti nozīmīgu un politiski jūtīgu tiesību aktu” (68).
95. Tādējādi apstrīdētā noteikuma likumības pārbaudei tiesā un šajā gadījumā – tā saderības ar samērīguma principu pārbaudei, jābūt īpaši ierobežotai.
96. Lai veiktu šo pārbaudi, pirmkārt, ir jānosaka apstrīdētā noteikuma mērķis. Tas ir tieši paredzēts Direktīvas 2003/15 preambulā, kas noteic – “lai sasniegtu dzīvnieku aizsardzības augstāko pakāpi, jānosaka termiņš galīgā aizlieguma ieviešanai” (69). Tādējādi direktīvas priekšlikumā Komisija noteica, ka:
“Sāpju samazināšana dzīvniekiem izmēģinājumu laikā, izmēģinājumu skaita un, kad vien un cik vien drīz iespējams, dzīvnieku ciešanu novēršana ir visu šajā jautājumā iesaistīto pušu kopējs mērķis. Šis mērķis atbilst ētiskajām prasībām attiecībā uz tiesību uz dzīvību ievērošanu, ko atbalsta sabiedrības viedoklis un Eiropas Parlamenta tieši paustās vēlmes. Šis mērķis ir arī iekļauts Direktīvā 86/609 attiecībā uz to dzīvnieku aizsardzību, kurus izmanto izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem.”
97. Nepastāv šaubas par to, ka tas ir pamatots Kopienu tiesību akta mērķis. To apstiprina EK līgumam pievienotais Protokols par dzīvnieku aizsardzību un labturību (70). Pretēji Francijas valdības argumentiem, es neuzskatu, ka Tiesas spriedums lietā Jippes ļauj secināt pretējo (71). Tieši pretēji, minētajā lietā apsvērums par to, vai Kopienu likumdevējs ir pilnībā ņēmis vērā dzīvnieku labturības prasības, bija svarīgs posms Tiesas izvērtējumā par to, vai attiecīgā Kopienu politika bija samērīga (72).
98. Otrajā posmā, pārbaudot samērīgumu, ir jāizvērtē, vai apstrīdētais noteikums ir piemērots līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Šajā gadījumā ir grūti apstrīdēt, ka izmēģinājumu ar dzīvniekiem saistībā ar kosmētikas līdzekļiem un to sastāvdaļām galīga aizlieguma ieviešana Kopienā nav līdzeklis dzīvnieku labturības veicināšanai, un Francijas valdība arī nemēģina to darīt.
99. Trešajā posmā samērīguma pārbaudē ir jāizvērtē, vai apstrīdētais noteikums pārsniedz to, kas nepieciešams tā mērķa sasniegšanai. Tieši šajā posmā ierobežotas tiesas pārbaudes raksturs ir vissvarīgākais.
100. No likumdošanas procesa laikā pieņemtajiem dokumentiem ir skaidrs, ka Kopienu likumdevējs, formulējot apstrīdēto noteikumu, vēlējās panākt līdzsvaru starp dzīvnieku aizsardzības prasībām un pārējām attiecīgajām interesēm, ieskaitot sabiedrības veselību un nepieciešamību ievērot starptautiskās saistības. Izskatot virkni alternatīvu – ieskaitot Komisijas priekšlikumā minēto, kas neietvēra tirdzniecības aizliegumu, – apstrīdētais noteikums intensīvu diskusiju rezultātā tika izvēlēts kā tāds, kas nodrošina vispiemērotāko līdzsvaru (73). Tādējādi savā kopējā nostājā Padome atzīmēja, ka:
“Lai gan Padome atbalsta mērķi cik drīz vien iespējams aizliegt izmēģinājumus ar dzīvniekiem arī saistībā ar kosmētikas līdzekļu sastāvdaļām, tā uzskata, ka šis mērķis ir jāsasniedz, neapdraudot patērētāju veselību un drošību.” (74)
101. Apstrīdētajā noteikumā un Direktīvā 2003/15 tās kopumā ir vairāki piemēri, kas atspoguļo vēlmi nonākt pie šā līdzsvara, un galīgais teksts ir šim nolūkam rūpīgi izstrādāts kompromiss.
102. Pāri visam stāvošā vēlme nodrošināt sabiedrisko drošību un patērētāju aizsardzību izriet, piemēram, no 4.a panta 1. punkta, kas paredz, ka aizliegumi neskar vispārējos sabiedriskās drošības pienākumus, kas izriet no 2. panta (75). Patiešām, vēlme nodrošināt sabiedrisko drošību vijas cauri visai Direktīvai 2003/15, ieskaitot noteikumu, kas paredz atkāpes piešķiršanu no aizlieguma gadījumā, ja pastāv pamatotas, specifiskas cilvēku veselības problēmas (76); iespēju Komisijai iesniegt likumdošanas iniciatīvu, ja nav validēts pietiekams skaits alternatīvo testu (77); īpašu noteikumu par pagarinātu termiņu izmēģinājumiem attiecībā uz atkārtotas devas toksicitātes, reproduktīvās toksicitātes un toksikokinētikas testiem (78); un noteikumu preambulā par to, ka Komisijai, apspriežoties ar dalībvalstīm, jāizstrādā pamatnostādnes, lai nodrošinātu kopīgus prasību piemērošanas kritērijus tādēļ, ka kosmētikas līdzekļi nav izmēģināti ar dzīvniekiem, lai izvairītos no patērētāju maldināšanas (79).
103. Līdzīgi direktīva atspoguļo vēlmi saistībā ar tās dzīvnieku aizsardzības un sabiedriskās drošības mērķiem ņemt vērā kosmētikas biznesa intereses. Piemēram, grozītās Direktīvas 76/768 9. pants nosaka, ka Komisijas ikgadējais ziņojums Parlamentam un Padomei ietvers informāciju par Komisijas panākumiem darbā, kas vērsts uz to, lai saņemtu ESAO akceptu alternatīvajām metodēm, kuras validētas Kopienas līmenī, un lai trešās valstis atzītu to drošuma testu rezultātus, kas Kopienā izdarīti ar alternatīvām metodēm, kā arī “to, kā ņemtas vērā mazo un vidējo uzņēmumu īpašās vajadzības”. Turklāt Kopienas līmenī validētās vai apstiprinātās metodes ir nekavējoties jāpublicē (80). Šo noteikumu mērķis acīmredzami ir veicināt Kopienu saistību izpildi un palielināt atklātību.
104. Turklāt, atbildot uz Francijas valdības argumentu par to, ka nepastāv pietiekams alternatīvo metožu skaits, ir pietiekami norādīt, ka, ņemot vērā visus pierādījumus, likumdevējs bija labi informēts par alternatīvo metožu attīstības stadiju un pilnībā ņēma to vērā, pieņemot galīgo kompromisa variantu (81).
105. No iepriekš minētā ir acīmredzams, ka apstrīdētais noteikums ir Kopienas likumdevēja panākts piesardzīgs un apsvērts līdzsvars starp dažādām attiecīgajām interesēm. Es uzskatu, īpaši ņemot vērā šajā lietā piemērotas pārbaudes tiesā ierobežoto raksturu, ka ar to pietiek, lai noraidītu Francijas valdības apgalvojumu, ka apstrīdētais noteikums ir atceļams samērīguma principa pārkāpuma dēļ.
C – Piesardzības princips
106. Kā esmu norādījis savos nesen sniegtajos secinājumos lietā Arnold André, Tiesa ir rezumējusi piesardzības principu šādi:
“Gadījumā, kad sakarā ar nepietiekamu, nepārliecinošu vai neprecīzu rezultātu vai pētījumu raksturu nav iespējams precīzi noteikt riska pastāvēšanu vai tā apmēru, bet pastāv iespēja, ka sabiedrības veselībai tiks nodarīts reāls kaitējums gadījumā, ja risks īstenotos, piesardzības princips pamato ierobežojošu pasākumu pieņemšanu.” (82)
107. Jo īpaši, lai pamatotu piesardzības principa piemērošanu, ir jāpierāda, ka risks ir vairāk nekā tikai hipotētisks (83).
108. Šajā lietā Francijas valdība mēģina atsaukties uz minēto principu, lai apšaubītu apstrīdēto noteikumu tādēļ, ka tas rada risku sabiedrības veselībai, jo nav skaidrs, vai noteiktajā termiņā tiks izstrādāts pietiekams skaits alternatīvo metožu.
109. Kā es jau paskaidroju, sabiedriskās drošības nodrošināšana tomēr ir Direktīvas 2003/15, kā arī Direktīvas 76/768 neatņemama sastāvdaļa. Jo īpaši 4.a pantā paredzētie aizliegumi ir tieši atkarīgi no dalībvalsts vispārīgā pienākuma nodrošināt, ka Kopienas tirgū laistie kosmētikas līdzekļi nedrīkst apdraudēt veselību, ja tie tiek izmantoti parastos lietošanas apstākļos. Tādējādi, kā norādīts iepriekš no 100. līdz 102. punktam, sabiedriskās drošības mērķis ir acīmredzami nodrošināts. Tā kā Francijas valdība nav sniegusi pierādījumus par to, ka pastāv “vairāk nekā hipotētisks” risks sabiedrības veselībai, šo argumentu var noraidīt.
D – Nediskriminācija
110. Francijas valdības argumenti saistībā ar nediskrimināciju ir balstīti uz tādu argumentu atbilstību, kas izvirzīti, lai pierādītu, ka apstrīdētais noteikums neatbilst tiesiskās drošības prasībām. Es esmu izskatījis šos argumentus iepriekš un secinājis, ka tie balstīti uz kļūdainu apstrīdētā noteikuma interpretāciju (84). Tādu pašu iemeslu dēļ argumenti attiecībā uz nediskrimināciju ir jānoraida.
E – Profesionālās darbības veikšanas brīvības ierobežojums
111. Tiesa ir rezumējusi Kopienas tiesību principu attiecībā uz profesionālās darbības veikšanas brīvību lietā Metronome Musik:
“Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības brīvi veikt profesionālo darbību, tāpat kā tiesības uz īpašumu, ir vispārējie Kopienu tiesību principi. Tomēr šie principi nav absolūti, bet tie ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Līdz ar to tiesībām brīvi veikt profesionālo darbību, tāpat kā tiesībām uz īpašumu, var noteikt ierobežojumus, ja tie atbilst Kopienas vispārīgo interešu mērķiem un ja tie attiecībā uz sasniedzamo mērķi nerada pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas pārkāpj pašu aizsargātās tiesības būtību [..].” (85)
112. Kā redzams no iepriekš minētā izvilkuma, analīze saistībā ar to, vai pastāv profesionālās darbības veikšanas brīvības ierobežojums, ir līdzīga tai, kas tiek veikta, novērtējot atbilstību samērīguma principam (86).
113. Līdz ar to, kaut arī ir skaidrs, ka jebkurš aizliegums saistībā ar produkta testēšanu vai tirdzniecību visticamāk kaut kādā nozīmē ierobežos profesionālo darbību, iepriekš minēto (87) iemeslu dēļ, es uzskatu, ka esošajā lietā ierobežojums nav nesamērīgs darbības veikšanas brīvības traucējums.
F – PTO tiesību piemērojamība
114. Attiecībā uz izvirzītajiem argumentiem saistībā ar apstrīdētā noteikuma saderību ar PTO tiesību aktiem pirmais izlemjamais jautājums ir par to, cik tālu šādus argumentus var ņemt vērā, izvērtējot apstrīdētā noteikuma likumību.
115. Kā to atzīst Francijas valdība, Tiesa ir atzinusi, ka, ņemot vērā to raksturu un struktūru, PTO līgums un tā pielikumi principā nav to noteikumu starpā, kurus ņemot vērā Tiesai ir jāpārskata Kopienu iestāžu pasākumi (88). Tāpat, kas arī tiek atzīts, esošā lieta neietilpst arī Tiesas noteiktajos izņēmumos no šī principa, proti, kad Kopiena ir paredzējusi ieviest noteiktu pienākumu, kas izriet no PTO, vai kad Kopienas pasākums tieši atsaucas uz konkrētiem PTO līguma noteikumiem (89).
116. Tomēr šajā lietā kā daļu no tās prasības atcelt apstrīdēto noteikumu Francijas valdība lūdz Tiesu atzīt, ka tajā paredzētais tirdzniecības aizliegums ir nesaderīgs ar GATT līgumu. Francijas valdība lūdz Tiesu pieņemt šādu secinājumu, pamatojoties uz to, ko var saukt par “saskanīgas interpretācijas” principu, kā tas paredzēts Kopienas judikatūrā. Šis princips tā sākotnējā formā paredz, ka: “Kopienas noslēgto starptautisko līgumu pārākums pār Kopienas sekundārajiem tiesību aktiem nozīmē, ka minētie noteikumi tiktāl, ciktāl iespējams, jāinterpretē ar šiem līgumiem saskanīgā veidā” (90). Acīmredzami tas atspoguļo principu, ka gadījumos, kad Kopienas sekundāro tiesību aktu formulējumu var interpretēt vairāk nekā vienā veidā, priekšroka tiktāl, ciktāl iespējams, ir jādod tādai interpretācijai, saskaņā ar kuru noteikumi ir saderīgi ar Līgumu (91). Tādējādi Tiesa ir atzinusi – tā kā Kopiena ir TRIP līguma puse, tai ir pienākums interpretēt tās tiesību aktus preču zīmju jomā tiktāl, ciktāl iespējams, ņemot vērā minētā līguma formulējumu un mērķi (92).
117. Šajā lietā Francijas valdība apgalvo, ka iemesls minētā noteikuma nesaderībai ar GATT ir tā raksturā, saistībā ar ko pastāv tirdzniecības aizliegums visiem ar dzīvniekiem izmēģinātiem produktiem, kur izmantota metode, kas ir “cita nekā alternatīvā metode, pēc tam, kad šāda alternatīva metode ir validēta un pieņemta Kopienas līmenī” (93). Francijas valdība apgalvo, ka tā ir nelabvēlīgāka attieksme GATT III panta 4. punkta izpratnē, jo importētāji Kopienā ir pakļauti pienākumam validēt to alternatīvo metodi Kopienas līmenī.
118. Tomēr tas ir tiešs direktīvas formulējums. Piemēram, vērtējot loģiski, kā to ir norādījusi arī Padome, nepastāv nekāds pamats, kas ļautu to interpretēt tādējādi, ka pietiks arī ar alternatīvām metodēm, kas pieņemtas ESAO līmenī. Tādējādi es uzskatu, ka šis nav tas gadījums, kad noteikumam var piedēvēt alternatīvu, šķietami “ar GATT saderīgāku” interpretāciju. Saskanīgas interpretācijas principa būtība, kā iepriekš norādīts, ir tāda, ka to var veikt tikai “tiktāl, ciktāl iespējams”, ņemot vērā attiecīgā tiesību akta formulējumu. Es vēlos piebilst, ka tas, ko Francijas valdība patiesībā vēlas, manuprāt, ir nevis Direktīvas 2003/15 interpretācija, bet gan tās atcelšana. Es atzīmēju, ka tā nav ierosinājusi nekādu iespējamu tirdzniecības aizlieguma interpretāciju, kas, pēc tās domām, būtu saderīga ar GATT.
119. Katrā ziņā, pamatojoties uz esošajā lietā paustajiem argumentiem, es neesmu pārliecināts, ka apstrīdētais noteikums ir nesaderīgs ar GATT. Tā kā Francijas valdības argumenti šajā sakarā nav pietiekami, lai ļautu pienācīgi izvērtēt šo jautājumu, es aprobežošos ar šādām piezīmēm.
120. Attiecībā uz GATT III panta 4. punktu, kaut arī, manuprāt, ir iespējams, ka esošajā tirgus attīstības stāvoklī ar dzīvniekiem izmēģināti un ar dzīvniekiem neizmēģināti kosmētikas līdzekļi ir atzīstami par “līdzīgiem” produktiem, ņemot vērā to pašreizējās no patērētāja viedokļa konkurējošās attiecības (94), manuprāt, ir apstrīdams, ka prasība par to, ka Kopienas līmenī jābūt validētām alternatīvām metodēm, radītu nelabvēlīgāku attieksmi pret ievestajiem kosmētikas līdzekļiem. Lai gan ir skaidrs, ka šī prasība nav diskriminējoša, jo tā ir vienādi piemērojama gan Kopienas, gan trešo valstu ražotājiem, nav pilnīgi acīmredzams, ka šādas prasības sekas praksē paredzētu lielāku konkurences nastu trešo valstu ražotājiem nekā ES sabiedrībām (95). Jebkura kosmētikas līdzekļus ražojoša sabiedrība būtu pakļauta šai prasībai kā priekšnosacījumam tās produktu laišanai ES tirgū. Es neredzu iemeslu, kādēļ apstiprinājuma saņemšana attiecīgajai alternatīvajai metodei būtu sarežģītāka trešo valstu kompānijām (salīdzinot ar, piemēram, šī apstiprinājuma saņemšanu ESAO līmenī), tāpat arī Francijas valdība nav izvirzījusi argumentus, kādēļ tas tā būtu.
121. Turklāt, manuprāt, pastāv spēcīgi argumenti par to, ka prasība par alternatīvu metožu validēšanu ES līmenī ir pamatojama saskaņā ar GATT XX panta b) apakšpunktu. It īpaši man šķiet, ka šī prasība atbilst nepieciešamības kritērijam šī noteikuma izpratnē. Pamatojoties uz man pieejamajiem pierādījumiem, es nevaru pieņemt, ka GATT judikatūras (96) izpratnē ES bija pieejams cits pasākums, ko varētu uzskatīt par “mazāk nesaderīgu” ar GATT.
122. Lai gan Francijas valdība apgalvo, ka prasība par to, ka alternatīvām metodēm jābūt validētām ESAO līmenī, ir tāds pasākums, ir skaidrs, ka Kopienas likumdevējs bija informēts par šo iespēju un noraidīja to, pamatojoties uz atbilstošiem iemesliem tādēļ, ka tā nav pietiekami efektīva direktīvas mērķa sasniegšanai. Tādējādi savā 2000. gada priekšlikumā Komisija uzsver alternatīvu metožu apstiprināšanas nepieciešamību Kopienas līmenī:
“Lai gan Komisijai ir jāmēģina pārliecināt ESAO par ECVAM validēto alternatīvo metožu pieņemšanu, prakse ir pierādījusi, ka dažreiz ir bijuši vajadzīgi vairāki gadi, lai pastāvošo metodi pieņemtu visi ESAO locekļi. Šādā situācijā sakarā ar dzīvnieku labturības nozīmību no morāles viedokļa nav iespējams gaidīt ESAO apstiprinājumu. Ir nepieciešama darbība Kopienas līmenī, ņemot vērā alternatīvo metožu pastāvēšanu, kas kā zinātniski derīgas tikušas validētas vai apstiprinātas ECVAM un ECVAM Zinātniskajā komitejā. Tādējādi ierosinātajā direktīvā ir paredzēta jauna pieeja, tā kā regulējošās iestādes piekrišana Eiropas līmenī būs pietiekama, lai pieņemtu tiesību aktu priekšlikumus attiecībā uz kosmētikas līdzekļu izmēģināšanu Eiropas Savienībā.”
123. Līdzīgu iemeslu dēļ es uzskatu, ka prasība par ES līmeņa apstiprinājumu atbilst XX panta ievaddaļā noteiktajiem nosacījumiem, jo tā nav patvaļīga vai nepamatota diskriminācija vai slēpts starptautiskās tirdzniecības ierobežojums. Šajā sakarā, pretēji Francijas valdības uzskatam, esošā lieta, manuprāt, ir jāatšķir no Garneļu lietas, kurā Appellate Body konstatēja, ka prasība par to, ka pārējām valstīm jāpieņem īpaša regulējoša programma, kas būtībā bija tāda pati kā dalībvalstī pastāvošā, neizskatot tās piemērotību šajās valstīs pastāvošo apstākļu dēļ, būtu patvaļīga un neattaisnojama diskriminācija (97). Esošajā lietā tomēr prasība par ES līmeņa apstiprinājumu, kā paskaidrots iepriekš, tika pieņemta labā ticībā, pēc Kopienas likumdevēja domām, tā bija vienīgais līdzeklis direktīvas mērķa – dzīvnieku aizsardzības – sasniegšanai, un tai bija tiešs mērķis – palielināt ES apstiprināto alternatīvo metožu pieņemšanu ESAO līmenī (98).
124. Minēto iemeslu dēļ Francijas valdības argumenti, kas balstīti uz nesaderību ar GATT, manuprāt, ir noraidāmi.
VI – Secinājumi
125. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai:
1) noraidīt Francijas valdības prasību atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. februāra Direktīvas 2003/15/EK 1. panta 2. punktu tiktāl, ciktāl ar to Padomes Direktīvā 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem ieviests jauns 4.a pants;
2) piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
1 – Oriģinālvaloda – angļu.
2 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. februāra Direktīva 2003/15/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 66, 26. lpp.).
3 – Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīva 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 262, 169. lpp.).
4 – Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīva 93/35/EEK, ar ko sesto reizi groza Direktīvu 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 151, 32. lpp.). Grozītās Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkts paredzēja – “ja ir vērota nepietiekama virzība apmierinošu metožu veicināšanā, lai aizvietotu izmēģinājumus ar dzīvniekiem, un jo īpaši tādos gadījumos, kad par spīti visām saprātīgām pūlēm alternatīvās izmēģinājumu metodes nav zinātniski apstiprinātas kā tādas, kas patērētāju aizsargā līdzvērtīgā līmenī, ņemot vērā ESAO toksiskuma pārbaužu pamatnostādnes, Komisija līdz 1997. gada 1. janvārim iesniedz pasākumu plānu, lai atliktu šā noteikuma ieviešanas dienu uz pietiekamu laika posmu, bet jebkurā gadījumā ne mazāk kā uz diviem gadiem [..]”.
5 – Komisijas 1997. gada 17. aprīļa Direktīva 97/18/EK, ar ko atliek termiņu, pēc kura aizliedz kosmētikas līdzekļu sastāvdaļu vai sastāvdaļu savienojumu izmēģinājumus ar dzīvniekiem (OV L 114, 43. lpp.); Komisijas 2000. gada 19. jūnija Direktīva 2000/41/EK, ar ko otrreiz atliek termiņu, pēc kura aizliedz kosmētikas līdzekļu sastāvdaļu vai sastāvdaļu savienojumu izmēģinājumus ar dzīvniekiem (OV L 145, 25. lpp.).
6 – Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas priekšlikums, ar ko septīto reizi groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem, COM (2000) 189.
7 – Padomes 2002. gada 14. februāra Kopējā nostāja (EK) Nr. 29/2002, kas pieņemta saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā paredzēto procedūru nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV C 113, E/06).
8 – Ieteikumi otrajai Padomes kopējās nostājas redakcijai, kas pieņemta nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK (PE 232.072/DEF).
9 – COM (2002) 435(01).
10 – Eiropas Parlamenta un Padomes Samierināšanas komitejas apstiprinātā kopīgā teksta ziņojums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (PE‑CONS 3668/2002 – C5‑0557/2002 – 2000/0077(COD)).
11 – 4.a panta 3. punkts paredz, ka “gatavs kosmētikas līdzeklis” ir kosmētikas līdzeklis savā galīgajā sastāvā, ko laiž tirgū un nodod galapatērētājam, vai tā prototips (“prototips”, savukārt, ir pirmais paraugs vai dizainparaugs, kas nav ražots sērijveidā un no kā kopē vai galīgi izstrādā gatavo kosmētikas līdzekli).
12 – 4.a pants paredz, ka Direktīvas 2003/15 IX pielikuma saturu Komisija noteiks vēlākais 2004. gada 11. septembrī saskaņā ar procedūru, kas minēta 10. panta 2. punktā un pēc apspriešanās ar Zinātnisko komiteju gala patērētājiem paredzēto kosmētikas līdzekļu un nepārtikas preču jautājumos (SCCNFP). Skat. Komisijas 2004. gada 15. septembra Direktīvu 2004/94/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK attiecībā uz tās IX pielikumu (OV L 294, 28. lpp.).
13 – Skat. Komisijas 2004. gada 1. oktobra personāla darba dokumentu, SEC(2004) 1210, Pakāpeniska izmēģinājumu ar dzīvniekiem atcelšana direktīvas attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem septītā grozījuma ietvaros (Padomes Direktīva 76/768/EEK).
14 – 4.a panta 2.1) punkts.
15 – Skat. Direktīvas 76/768 9. pantu, kas grozīts ar Direktīvas 2003/15 1. panta 9. punktu, saskaņā ar kuru ikgadējos ziņojumos tiks norādīti arī Komisijas panākumi darbā, kas vērsts uz to, lai saņemtu ESAO akceptu alternatīvajām metodēm, kuras validētas Kopienas līmenī, un lai trešās valstis atzītu to drošuma testu rezultātus, kas Kopienā izdarīti ar alternatīvām metodēm, īpaši saistībā ar sadarbības līgumiem starp Kopienu un šīm valstīm, un tas, kā ņemtas vērā mazo un vidējo uzņēmumu īpašās vajadzības.
16 – 4.a panta 2.4) punkts paredz, ka ar šo atļauju “nosaka atkāpes nosacījumus attiecībā uz īpašiem mērķiem, termiņu un ziņošanu par rezultātiem. Atkāpi piešķir tikai tad, ja: a) sastāvdaļu plaši izmanto un nevar aizstāt ar citu sastāvdaļu, kas var pildīt līdzīgu funkciju; b) specifiskā cilvēku veselības problēma apstiprinās, un vajadzība izdarīt testus ar dzīvniekiem ir attaisnojama, un par to iesniedz sīki izstrādātu pētījuma protokolu, kas ir paredzēts par pamatu vērtējumam”.
17 – Direktīvas 2003/15 1. panta 1. punkts.
18 – Direktīvas 2003/15 1. panta 2. punkts (ar kuru Direktīvā 76/768 ieviests jauns 4.a pants).
19 – Direktīvas 2003/15 1. panta 3. un 4. punkts. Ar Direktīvas 2003/15 2. pantu dalībvalstīm ir likts veikt “visus vajadzīgos pasākumus”, lai nodrošinātu, ka no 2005. gada 11. marta nedz ražotāji, nedz importētāji, kas reģistrēti Kopienā, nelaiž tirgū šīm prasībām neatbilstošus kosmētikas produktus.
20 – Tomēr tiesiskās drošības nodrošināšanai direktīva paredz piemērot 1. panta 1. punktu, ar kuru tiek svītrots Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunkts, ar atpakaļejošu spēku (tas ir, nosaka 2002. gada 30. jūniju kā aizlieguma termiņu testēšanai ar dzīvniekiem).
21 – Padomes 1986. gada 24. novembra Direktīva 86/609/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz to dzīvnieku aizsardzību, kurus izmanto izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem (OV L 358, 1. lpp.).
22 – Skat., piemēram, 2001. gada 5. aprīļa Appellate Body ziņojumu lietā EC‑Asbestos, WT/DS135/AB/R, 2001.
23 – 2000. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑376/98 Vācija/Eiropas Parlaments un Padome (Recueil, I‑8419. lpp.).
24 – Skat., piemēram, 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑200/96 Metronome Musik (Recueil, I‑1953. lpp., 21. punkts).
25 – 2002. gada 11. septembra spriedums lietā T‑13/99 Pfizer Animal Health SA/Eiropas Savienības Padome (Recueil, II‑3305. lpp.).
26 – 1999. gada 23. novembra spriedums lietā C‑149/96 Portugāle/Padome (Recueil, I‑8395. lpp.).
27 – 1996. gada 10. septembra spriedums lietā C‑61/94 Komisija/Vācija (Recueil, I‑3989. lpp.).
28 – Skat., piemēram, 2001. gada 10. janvāra Appellate Body ziņojumu lietā “Koreja – dažādi pasākumi saistībā ar liellopu gaļu”, WT/DS161/AB/R, WT/DS169/AB/R.
29 – Skat. 1998. gada 6. novembra Appellate Body ziņojumu lietā “ASV – garneles”, WT/DS58/AB/R.
30 – Skat. šo secinājumu 53. punktu.
31 – Šajā sakarā Padome vērš uzmanību uz direktīvas preambulas 10. punktu.
32 – Parlaments šajā sakarā atsaucas uz 1998. gada 31. marta spriedumu lietā C‑68/94 Francijas Republika/Komisija (“Kali un Salz”, Recueil, I‑1375. lpp.).
33 – Skat. 1974. gada 21. oktobra spriedumu lietā C‑17/74 Transocean Marine Paint (Recueil, 1063. lpp., 21. punkts), iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā “Kali un Salz”, 256. punkts, un 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑29/99 Komisija/Padome (Recueil, I‑11221. lpp., 45. punkts).
34 – 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑239/01 (Recueil, I‑10333. lpp.).
35 – Turpat, 34. punkts.
36 – Turpat, 35. punkts.
37 – Attiecīgās regulas 10. pants.
38 – Iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑239/01, 37. punkts.
39 – Iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minētais spriedums.
40 – It īpaši 1966. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig (Recueil, 429. lpp.) un iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā 17/74 Transocean Marine Paint.
41 – 122. punkts.
42 – 128. punkts.
43 – Iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑29/99 Komisija/Padome.
44 – 46. punkts.
45 – Skat. iepriekš 33. zemsvītras piezīmi.
46 – 75. punkts.
47 – Tas paredz, ka dalībvalstis no 2002. gada 30. jūnija aizliegs ar dzīvniekiem izmēģinātu kosmētikas līdzekļu tirdzniecību; skat. šo secinājumu 3. punktu.
48 – Par dažādajām tiesiskās drošības nozīmēm Kopienu tiesībās skat. Puissochet, J. P. un Légal, H. Le principe de sécurité juridique dans la jurisprudence de la Court de justice des Communautés européennes. No: Les Cahiers du Conseil Constitutionnel, Nr. 11/2001, 98. lpp.
49 – Tas ir – uzskats, ka iespējamā tiesību interpretāciju daudzveidība izriet no pašas valodas dabiskās nenoteiktības. Skat., piemēram, Dworkin, Ronald. Law’s Empire, Fontana Press, 1986, Londona.
50 – Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.); Padomes 1968. gada 15. oktobra Regula Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un pastāvīgi dzīvot dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp.).
51 – Skat., piemēram, 1987. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑325/85 Īrija/Komisija (Recueil, 5041. lpp.) un 1997. gada 22. janvāra spriedumu lietā T‑115/94 Opel Austria (Recueil, II‑39. lpp., 124. punkts un citas tajā minētās lietas).
52 – Skat., piemēram, Tiesas judikatūru, kurā tiesiskās drošības principa ievērošana tikusi atzīta par faktoru, kas runā par labu konkrētam risinājumam vai interpretācijai, piemēram, 1981. gada 9. jūlija spriedums lietā 169/80 Gondrand Frères un Garancini (Recueil, 1931. lpp.) (tiesiskā drošība paredz, ka attiecīgie produkti jāiekļauj noteiktā Kopējās muitas tarifikācijas apakšnodaļā); iepriekš 51. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā 325/85 Īrija/Komisija (tiesiskā drošība paredz, ka Komisijas vienpusēji ierosinātais priekšlikums attiecībā uz Īrijai piešķiramajām nozvejas kvotām nevar tikt uzskatīts par Kopienas tiesību aktu); 1988. gada 21. jūnija spriedums lietā 257/86 Komisija/Itālija (Recueil, 3249. lpp.) (Itālijas tiesību noteikumu juridiski nenoteiktais raksturs nozīmēja, ka tie tikuši piemēroti, pārkāpjot Kopienu tiesības); 1993. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑325/91 Francija/Komisija (Recueil, 3283. lpp.) (tiesiskā drošība paredz, ka visu Kopienu tiesību noteikumu saistošajam raksturam ir jāizriet no juridiskā pamatojuma).
53 – 2001. gada 9. oktobra spriedums lietā C‑377/98 Nīderlande/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome (Recueil, I‑7079. lpp.).
54 – 87.–88. punkts. Gala iznākumā prasība tika noraidīta.
55 – Rets piemērs, kas atspoguļo vienu tādu gadījumu, ir lieta OpelAustria, kurā prasītājs lūdza atcelt Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu Nr. 3697/93, kas paredzēja 4,9 % ievedmuitas nodokļa ieviešanu noteiktām tā ražotām ātrumkārbām, tai skaitā tādēļ, ka tas bija pretrunā EEZ līgumam, kas stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī un kurš aizliedz ievedmuitas nodokļus un citus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību. Pirmās instances tiesa atzina, ka, pieņemot apstrīdēto Regulu, “Padome apzināti radīja situāciju, kad no 1994. gada janvāra pastāv divi pretrunīgi tiesību aktu noteikumi. Līdz ar to apstrīdēto Regulu nevar uzskatīt par tādu Kopienu tiesību aktu, kas ir noteikts un kura darbību/piemērošanu var atzīt par paredzamu attiecībā uz tiem, uz kuriem tā attiecas”. Regula tika atcelta. Iepriekš 51. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā T‑115/94 OpelAustria, 125. punkts.
56 – Skat., piemēram, iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minēto Komisijas direktīvas priekšlikumu, 2.4. punktu, kas paredz, ka “nolūkā uzlabot patērētājam sniegto informāciju, šis priekšlikums paredz arī iespēju ražotājam vai par produkta laišanu tirgū atbildīgajai personai pierādīt, ka nav veikti izmēģinājumi ar dzīvniekiem (tieši vai netieši). Tomēr, lai izvairītos no šo pierādījumu ļaunprātīgas izmantošanas, Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm pieņems vadlīnijas nolūkā definēt to pielietošanu. Šīs vadlīnijas saturēs īpašus noteikumus, kas paredzēs, ka pabeigtais produkts un tā sastāvdaļas nav tikušas izmēģinātas ar dzīvniekiem, tai skaitā ārpus šīs direktīvas piemērošanas jomas esošiem mērķiem”.
57 – Šis pants paredz, ka “informācijai par ražotāja, tā aģentiem vai piegādātāja veiktiem izmēģinājumiem ar dzīvniekiem attiecībā uz produkta vai tā sastāvdaļu izstrādi vai drošības izvērtējumu, tai skaitā veiktajiem izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, lai nodrošinātu atbilstību trešo valstu tiesību aktu vai regulējošo normu prasībām”, kontroles nolūkos attiecīgajam ražotājam vai tā aģentam, vai personai, pēc kuras pasūtījuma kosmētiskais līdzeklis ir izgatavots, vai personai, kas atbildīga par importētā kosmētikas līdzekļa laišanu Kopienu tirgū, ir jāsniedz attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm.
58 – Tāpat skat. iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētā Komisijas direktīvas priekšlikuma 1.2.3. punktu: “Pašreizējais Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunkta formulējums nosaka, ka dalībvalstīm no 2000. gada 30. jūnija ir jāaizliedz tādu kosmētikas līdzekļu tirdzniecība, kas satur ar dzīvniekiem izmēģinātas sastāvdaļas, neskatoties uz to, vai minētie līdzekļi ir ražoti Eiropas Savienībā vai ievesti no trešajām valstīm.”
59 – 2004. gada 14. decembra spriedums lietā C‑434/02 Arnold André (Krājums, I‑11825. lpp., 45. punkts), 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑491/01 BAT (Recueil, I‑11453. lpp., 122. punkts). Tai skaitā skat. arī 1987. gada 18. novembra spriedumu lietā 137/85 Maizena (Recueil, 4587. lpp., 15. punkts), 1993. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑339/92 ADM Ölmühlen (Recueil, I‑6473. lpp., 15. punkts) un 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑210/00 Käserei Champignon Hofmeister (Recueil, I‑6453. lpp., 59. punkts).
60 – 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C‑331/88 Fedesa (Recueil, 4023. lpp., 13. punkts). Skat. ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] 2004. gada 16. decembra secinājumus lietā C‑110/03 Beļģija/Komisija, 71. punkts; 2003. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑15/00 Komisija/EIB (Recueil, I‑7281. lpp.); iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā C‑491/01 BAT un lietā 137/85 Maizena, kā arī 1979. gada 20. februāra spriedumu lietā 122/78 Buitoni (Recueil, 677. lpp., 1. punkts).
61 – Skat. manus secinājumus iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minētajā lietā BAT, 225. punkts.
62 – Iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā C‑434/02 Arnold André, 46. punkts, un lietā C‑491/01 BAT, 123. punkts. Šajā sakarā tāpat skat. 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑84/94 Apvienotā Karaliste/Padome (Recueil, I‑5755. lpp., 58. punkts), 1997. gada 13. maija spriedumu lietā C‑233/94 Vācija/Parlaments un Padome (Recueil, I‑2405. lpp., 55. un 56. punkts), 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑157/96 National Farmers’Union u.c. (Recueil, I‑2211. lpp., 61. punkts) un iepriekš 60. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa, 14. punkts.
63 – Skat., piemēram, iepriekš 60. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa, 14. punkts, un 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑280/93 Vācija/Padome (Recueil, I‑4973. lpp., 89. punkts).
64 – To var nodalīt no pamatojuma, kāpēc Komisijas pieņemtie administratīvie lēmumi ir pakļauti ierobežotai tiesas pārbaudei, tas ir, ar akta pieņemšanu saistītā izvērtējuma ekonomiskā un tehniskā sarežģītība.
65 – Skat., piemēram, 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Parti Ecologiste “Les Verts”/Parlaments (Recueil, 1339. lpp.) un 1991. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑70/88 Eiropas Parlaments/Padome “Chernobyl” (Recueil, I‑4529. lpp.).
66 – Tādējādi Parlaments norāda, ka starp COREPER un Parlamenta un Komisijas pārstāvjiem tika noturētas “trīspusējas” sanāksmes, lai panāktu kompromisu; skat. šo secinājumu 10. punktu.
67 – Skat. arī iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minēto Parlamenta priekšlikuma direktīvas grozīšanai otrajā lasījumā 12. punktu: “Sabiedriskā doma prasa, lai izmēģinājumi ar dzīvniekiem saistībā ar kosmētikas līdzekļiem tiktu aizliegti.”
68 – Eiropas Parlamenta 2004. gada 20. februāra vēstule Tiesai, kurā apstiprināta tā vēlme tikt uzklausītam tiesas sēdē.
69 – Direktīvas preambulas 7. punkts.
70 – Skat. šo secinājumu 22. punktu.
71 – 2001. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑189/01 Jippes (Recueil, I‑5689. lpp.).
72 – 85. punkts.
73 – Piemēram, iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētā Komisijas direktīvas priekšlikuma 2.3. punkts paredzēja citu pieeju: “[..] Eiropas Savienībai būs jāpieņem informācija, kas saistīta ar dzīvniekiem veiktiem pētījumiem, ko var izmantot kā atbalsta informāciju kosmētikas sastāvdaļām/produktiem. Šādi pētījumi būtu veikti, lai jebkurā gadījumā nodrošinātu trešo valstu tiesību aktu prasības. Savstarpēja atzīšana ir šīs pieejas pamats – būtu nepiemēroti, ja Eiropas Savienība prasītu testa atkārtošanu, izmantojot alternatīvu metodi, jo tas radītu šķērsli tirdzniecībai un varētu ietekmēt labvēlīgo stāvokli, kas tai ir saistībā ar Eiropas vitro datu pieņemamību. Šī pieeja novērš arī kritiku saistībā ar to, ka jauni, ar PTO saderīgi likumdošanas pasākumi attiecībā uz izmēģinājumiem ar dzīvniekiem kosmētikas līdzekļu nozarē vienkārši “eksportē” problēmu. Patiesa iniciatīva drīzāk ir iegūt alternatīvu metožu apstiprināšanu globālā mērogā.”
74 – Minēta iepriekš 7. zemsvītras piezīmē, 10. punkts.
75 – Skat. šo secinājumu 12. punktu.
76 – 4.a panta 2.4) punkts.
77 – 4.a panta 2.3) punkts.
78 – 4.a panta 2.1) punkts.
79 – Preambulas 11. punkts.
80 – Preambulas 7. punkts.
81 – Skat., piemēram, preambulas 5. punktu, kas paredz, ka Komisijai jāizstrādā pamatnostādnes, lai veicinātu tādu metožu lietošanu, kas nav saistītas ar dzīvnieku izmantošanu pabeigta kosmētikas līdzekļa drošības novērtēšanai, jo īpaši saistībā ar maziem un vidējiem uzņēmumiem. Skat. arī 2004. gada marta ziņojumu par grafika izstrādāšanu pakāpeniskai izmēģinājumu ar dzīvniekiem izbeigšanai direktīvas attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem nolūkiem, kuru izstrādāja Komisijas izveidota ad hoc grupa, kas sastāvēja no Komisijas dienestu pārstāvjiem, rūpniecības interešu pārstāvjiem, dzīvnieku labturības un patērētāju aizsardzības asociācijām un ESAO; ziņojums ir pieejams http://pharmacos.eudra.org/F3/cosmetic/AnimalTest.htm.
82 – Iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑434/02, 100. punkts, kas atsaucas uz 2003. gada 23. septembra spriedumu lietā C‑192/01 Komisija/Dānija (Recueil, I‑9693. lpp.).
83 – Iepriekš 59. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑434/02 Arnold André, 98. punkts.
84 – Skat. šo secinājumu 71.–87. punktu.
85 – Iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑200/96 Metronome Musik, 21. punkts. Tāpat skat. Tiesas (pirmā palāta) 2004. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑184/02 un C‑223/02 Spānijas Karaliste un Somijas Republika/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome (Krājums, I‑7789. lpp., 52. punkts) un Tiesas (otrā palāta) 2004. gada 15. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑37/02 un C‑38/02 Di Lenardo Adriano Srl un Dilexport Srl/Ministero del Commercio con l’Estero (Krājums, I‑6911. lpp., 82. punkts).
86 – Kā to savos secinājumos lietā C‑327/02 Lili Georgieva Panayotova u.c./Minister voor Vreemdelingenzaken en Integratie (Krājums, I‑11055. lpp.) norādījis ģenerāladvokāts Maduru [Maduro] – “pārbaude saistībā ar tiesību būtību ierobežošanu nav atkarīga tikai no ierobežojošā pasākuma ietekmes analīzes uz pašām tiesībām. Tā ir arī atkarīga no pasākuma mērķa un pasākuma piemērotības tā sasniegšanai. Kaut arī pārbaudei nav jāizvērtē samērīgums vai pat mazāk ierobežojošas alternatīvas (nepieciešamības) pastāvēšanu, tā tomēr paredz līdzekļu un pasākumu piemērotības vai atbilstības izvērtēšanu”. Ģenerāladvokāta L. M. Pojareša Maduru [L. M. Poiares Maduro] 2004. gada 19. februārī sniegtie secinājumi lietā C‑327/02 Lili Georgieva Panayotova u.c./Minister voor Vreemdelingenzaken en Integratie (2004. gada 16. novembra spriedums, Recueil, I‑11055. lpp.), 43. punkts.
87 – Skat. šo secinājumu 88.–105. punktu.
88 – Skat. iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑149/96 Portugāle/Padome, 47. punkts, un 2000. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑300/98 un C‑392/98 Dior (Recueil, I‑11307. lpp., 43. punkts).
89 – Skat. spriedumu lietā C‑69/89 Nakajima/Padome (Recueil, I‑2069. lpp., 31. punkts) un iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Portugāle/Padome, 49. punkts.
90 – Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑61/94 Komisija/Vācija, 52. punkts.
91 – Turpat.
92 – 2004. gada 16. novembra spriedums lietā C‑245/02 Anheuser‑Busch (Krājums, I‑10989. lpp., 42. punkts); skat. arī 1998. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑53/96 Hermès International (Recueil, I‑3603. lpp.) un iepriekš 88. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑300/98 Dior.
93 – 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkts.
94 – Skat. Appellate Body ziņojumā ietvertos principus lietā Japan‑Alcoholic Beverages II, WT/DS8/AB/R, WT/DS11/AB/R, kas pieņemts 1996. gada 1. novembrī, un Appellate Body ziņojumu lietā “Eiropas Kopiena – Asbestos”, kas minēts iepriekš 22. zemsvītras piezīmē.
95 – Tāpat skat. Appellate Body ziņojumu lietā “Koreja – dažādi pasākumi attiecībā uz liellopu gaļu”, kas minēts iepriekš 28. zemsvītras piezīmē, 142. punkts, kurš paredzēja tiesām izvērtēt “pasākuma būtisko ietekmi un sekas”; US‑FSC (EKL 21.5. pants), WT/DS108/AB/RW, kas pieņemts 2002. gada 29. janvārī, 215. punkts. Kā neskaidra pasākuma piemēru, kas tika atzīts par nesaderīgu ar III panta 4. punktu, skat. Tiesas ziņojumu Canada‑Provincial Liquor Boards (US), BISD 39S/27, kas pieņemts 1992. gada 18. februārī.
96 – Skat., piemēram, iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minēto Appellate Body ziņojumu lietā “Koreja – dažādi pasākumi attiecībā uz liellopu gaļu”.
97 – Šajā lietā ASV lika dalībvalstīm pieņemt tādu pašu regulējošo programmu bruņurupuču aizsardzībai, lai varētu eksportēt garneles uz ASV: Appelate Body ziņojums par Amerikas Savienoto Valstu noteikto garneļu un garneļu produktu ievešanas aizliegumu, kas minēts iepriekš 29. zemsvītras piezīmē.
98 – Skat., piemēram, 4.a panta formulējumu, kas attiecībā uz katru noteikto aizliegumu paredz frāzi “ņemot vērā validācijas attīstību ESAO”; Direktīvas 1. panta 9. punktu, kas paredz, ka Komisijas ikgadējam ziņojumam ir jāietver informācija par Komisijas panākumiem darbā, kas vērsts uz to, lai saņemtu ESAO akceptu alternatīvajām metodēm, kuras validētas Kopienas līmenī, un lai trešās valstis atzītu to drošuma testu rezultātus, kas Kopienā izdarīti ar alternatīvām metodēm, īpaši saistībā ar sadarbības līgumiem starp Kopienu un šīm valstīm; Direktīvas 1. panta 10. punktu, kas nosaka, ka būtu jāveicina tas, lai trešās valstis atzītu Kopienā izstrādātās alternatīvās metodes, un ka Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu veikt visus piemērotos pasākumus, lai veicinātu šādu metožu pieņemšanu ESAO.