19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 249/1

(1)

Regulas (EK) Nr. 881/2002 I pielikumā ir uzskaitītas personas, grupas un organizācijas, uz kurām saskaņā ar minēto regulu attiecas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana.

(2)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Sankciju komiteja (ANO DP Sankciju komiteja) 2013. gada 11. septembrī nolēma svītrot vienu personu no to personu, grupu un organizāciju saraksta, uz kurām jāattiecina līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana.

(3)

Tādēļ attiecīgi būtu jāatjaunina Regulas (EK) Nr. 881/2002 I pielikums,

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 249/3

(1)

Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumu, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XVI pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem.

(2)

Standarta importa vērtību aprēķina katru darbdienu saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. panta 1. punktu, ņemot vērā mainīgos dienas datus. Tāpēc šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 249/5

(1)

Padome 2010. gada 13. septembrī pieņēma Lēmumu 2010/570/ES, Euratom, ar ko laikposmam no 2010. gada 21. septembra līdz 2015. gada 20. septembrim ieceļ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekļus (1).

(2)

Pēc Annika BRÖMS kundzes amata pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojusies Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekļa vieta,

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 249/6

(1)

Lēmuma 2001/822/EK III pielikums attiecas uz jēdziena “noteiktas izcelsmes izstrādājumi” definīciju un administratīvās sadarbības metodēm. Minētā pielikuma 37. pantā paredzēts, ka var pieņemt atkāpes no minētajiem izcelsmes noteikumiem, ja tās pamato esošo nozaru attīstība vai jaunu nozaru rašanās valstī vai teritorijā.

(2)

Lēmuma 2001/822/EK III pielikuma 5. panta 1. punkta g), j), k) un o) apakšpunktā paredzēts, ka daļēja vai pilnīga cukura malšana, sijāšana un iepildīšana maisos uzskatāmas par darbībām, kas nav pietiekamas, lai izstrādājums iegūtu izcelsmes statusu.

(3)

Lēmuma 2001/822/EK III pielikuma 6. panta 4. punktā paredzēts, ka ĀKK/EK–AZT izcelsmes kumulāciju attiecībā uz cukura produktiem, kas iekļauti HS 17. nodaļā, laika gaitā pakāpeniski atceļ un samazina daudzumu, kuram ir atļauta kumulācija. Nosakot atļauto daudzumu nulles tonnu apmērā, šāda kumulācija visbeidzot tika aizliegta no 2011. gada 1. janvāra.

(4)

Nīderlande 2002. gadā lūdza piešķirt atkāpi no izcelsmes noteikumiem attiecībā uz ikgadēju 3 000 tonnu daudzumu tādu cukura produktu ar KN kodiem 1701 11 90, 1701 99 10 un 1701 91 00, kuri pārstrādāti Nīderlandes Antiļās. Šis lūgums tika apmierināts, un atkāpes termiņš beidzās 2007. gada 31. decembrī.

(5)

Nīderlande 2009. gadā iesniedza lūgumu pagarināt 2002. gadā piešķirtās atkāpes termiņu, un šis lūgums tika noraidīts ar Komisijas Lēmumu 2009/699/EK (2). Tomēr ar minēto lēmumu tika apmierināts jauns lūgums piešķirt atkāpi, kas bija ietverts lūgumā par termiņa pagarināšanu, ievērojot daudzuma ierobežojumus, attiecībā uz kuriem Nīderlandes Antiļām 2009. un 2010. gadā bija piešķirtas cukura importa licences.

(6)

Nīderlande 2010. gadā lūdza laikposmam no 2011. līdz 2013. gadam piešķirt jaunu atkāpi attiecībā uz cukura produktiem, kas pārstrādāti Nīderlandes Antiļās. Ar Komisijas Lēmumu 2011/47/ES (3) tika piešķirta atkāpe saskaņā ar Lēmuma 2001/822/EK III pielikuma 37. panta 1., 3. un 7. punktu, paredzot konkrētus nosacījumus, kuru mērķis ir līdzsvarot aizjūras zemju un teritoriju (turpmāk “AZT”) uzņēmēju likumīgās intereses un Savienības cukura tirgus kopīgās organizācijas mērķus. Atkāpe tika piešķirta attiecībā uz produktiem, kurus faktiski pārstrādā Nīderlandes Antiļās, un tika uzskatīts, ka jēlcukura pievienotā vērtība Nīderlandes Antiļās ir vismaz 45 % no galaprodukta vērtības.

(7)

Lēmumā 2011/47/ES tika paskaidrots, ka ĀKK/EK–AZT izcelsmes kumulācijas attiecībā uz cukuru pakāpeniska atcelšana, kā paredzēts Lēmuma 2001/822/EK III pielikuma 6. panta 4. punktā, atbilst Savienības nodomam vērst tirdzniecības atvieglojumus uz saimniecisko darbību, kas ilgtspējīgā veidā sekmē AZT attīstību, pienācīgi ņemot vērā Savienības cukura nozari. Minētais princips tika piemērots, lai noteiktu daudzumu, attiecībā uz kuru ar Lēmumu 2011/47/ES tika piešķirta atkāpe. Lūgumā, kas iesniegts 2010. gadā, tika norādīts, ka uzņēmums Kirasao, kurš guva labumu no iepriekš piešķirtajām atkāpēm, paredzēja pārorientēties no cukura ražošanas uz citām nozarēm, un tādēļ bija nepieciešamas papildu atkāpes. Tādēļ laika gaitā pakāpeniski tika samazināts daudzums, uz ko attiecas atkāpe (5 000 tonnu 2011. gadā, 3 000 tonnu 2012. gadā un 1 500 tonnu 2013. gadā).

(8)

Nīderlande 2010. gadā iesniegtajā lūgumā uzsvēra, ka uzņēmums Kirasao, kas guva labumu no iepriekš piešķirtajām atkāpēm, paredzēja dažādot savu ražošanu, ražojot maisījumus un “biocukuru”, kas paredzēti pilnīgi atšķirīgiem tirgiem nekā cukura produkti, attiecībā uz kuriem 2010. gadā bija iesniegts lūgums. 2010. gadā pieprasītā atkāpe bija nepieciešama, lai piesaistītu kapitālu, kas vajadzīgs, lai veiktu šādai ražošanas dažādošanai nepieciešamos ieguldījumus. Tādējādi, ar Lēmumu 2011/47/ES piešķirot atkāpi, bija sagaidāms, ka atkāpe radīs vajadzīgo apgrozījumu, kas ļaus finansēt minētos ieguldījumus, kuri paredzēti produktu un darbību dažādošanai, lai uzņēmumam, kas gūst labumu no atkāpes, vairs nebūtu vajadzīgs pieprasīt atkāpes.

(9)

Nīderlande 2013. gada 11. februārī Kirasao valdības vārdā lūdza uz laikposmu no 2013. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, kas ir Lēmuma 2001/822/EK beigu termiņš, piešķirt jaunu atkāpi no izcelsmes noteikumiem, kas paredzēti Lēmuma 2001/822/EK III pielikumā. Lūgums attiecās uz kopējo ikgadējo daudzumu 5 500 tonnu apmērā cukura produktiem ar KN kodu 1701 14 90 (“biocukurs”), kuru izcelsme ir trešās valstīs un kurus pārstrādā Kirasao nolūkā eksportēt tos uz Savienību.

(10)

Šo lūgumu Nīderlande 2013. gada 17. aprīlī oficiāli atsauca, jo lūgumā minētās pārstrādes darbības vairs netika veiktas Nīderlandes Antiļās. Uzņēmums Kirasao daļu no cukura pārstrādes darbībām, tostarp pārdošanai mazumtirdzniecībā iepakotu cukura gabaliņu ražošanu no cukurniedru jēlcukura, pārvietoja uz Beļģiju, no kurienes to pašlaik piegādā lielveikaliem Nīderlandē. Uzņēmums atlikušo ražošanas līniju pārorientēja uz bioloģiski ražota cukura sijāšanu, attīrīšanu, malšanu un vienkāršu sajaukšanu, un tā iepakošanu maisos pa 1 000 kg, kas paredzēti transportēšanai.

(11)

Nīderlande 2013. gada 17. aprīlī iesniedza otru lūgumu uz laikposmu no 2013. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim piešķirt atkāpi attiecībā uz 5 000 tonnām cukura produktu ar KN kodu 1701 14 90 (bioloģiski ražots cukurniedru jēlcukurs). Nīderlande paskaidroja, ka apspriedēs ar Kirasao iestādēm tika konstatēts, ka daudzums, attiecībā uz ko ar Lēmumu 2011/47/ES tika piešķirtas atkāpes 2013. gadam, nav pietiekamas, lai varētu turpināt cukura pārstrādi veicošā uzņēmuma Kirasao darbību.

(12)

Otrais lūgums tika pamatots galvenokārt ar to, ka mainījās apstākļi iesaistītajā uzņēmumā, jo uzņēmums mainīja darbību, pievēršoties bioloģiski ražotā cukurniedru cukura pārstrādei, ar to, ka kopš brīža, kad ES kļuva par cukura neto importētāju, mainījās situācija pasaules cukura tirgū, ar faktu, ka izejvielu no trešām valstīm pievienotā vērtība pārsniedz 45 % no galaprodukta ražotāja cenas, un ar to, ka Kirasao tieši un netieši tika radītas darba vietas. Nīderlande 2013. gada 14. jūnijā un 2013. gada 28. jūnijā sniedza papildu informāciju, lai pamatotu 2013. gada 17. aprīļa lūgumu.

(13)

Komisija 2013. gada 16. jūlija vēstulē lūdza Nīderlandes iestādēm ņemt vērā Komisijas veikto lūguma novērtējumu un tās nodomu ieteikt lūgumu noraidīt. Komisija arī lūdza Nīderlandes iestādēm nosūtīt minēto novērtējumu uzņēmumam, uz kuru attiektos atkāpe, lai sniegtu iespēju gan Nīderlandei, gan attiecīgajam uzņēmumam pirms tam, kad Komisija būs pieņēmusi galīgo lēmumu, iesniegt jautājumus par faktiem vai tiesībām, kas varētu attiekties uz lūgumu. Tika noteikts termiņš atbildes sniegšanai, proti, 2013. gada 25. jūlijs. No Nīderlandes iestādēm 2013. gada 24. jūlijā tika saņemta atbilde.

(14)

Lēmuma 2001/822/EK III pielikuma 37. panta 7. punktā paredzēts, ka atkāpi piešķir, ja attiecīgajā AZT izmantotajiem nenoteiktas izcelsmes izstrādājumiem pievieno vismaz 45 % no pabeigta izstrādājuma vērtības, ja atkāpe nav tāda, kas varētu radīt nopietnu kaitējumu Savienības vai vienas vai vairāku dalībvalstu tautsaimniecības nozarei.

(15)

No uzņēmuma Kirasao iegūtā informācija, ko iesniegusi Nīderlande, par tās vērtības aprēķinu, kuru Kirasao 2013. gadā radīja “cukurniedru biocukura” ražošana, attiecas uz pievienoto vērtību, ko radīja 5 000 tonnu “biocukura” pārstrāde. Uzņēmums norādīja arī vienas tonnas tāda jēla “biocukura” iepirkuma cenu, kura izcelsme ir trešās valstīs, un ražotāja cenu, par kuru pārdod vienu tonnu “biocukura”. Saskaņā ar uzņēmuma sniegto informāciju šie rādītāji attiecībā uz ražotāja cenu rada pievienoto vērtību 52 % apmērā. Saskaņā ar minēto informāciju 1 500 tonnu “biocukura” ražošana attiecībā uz ražotāja cenu radītu pievienoto vērtību 88 % apmērā.

(16)

No uzņēmuma iegūtā informācija, ko iesniegusi Nīderlande, par tās vērtības aprēķinu, kuru Kirasao līdz 2013. gada 1. janvārim radīja “brūnais kristāliskais cukurs”, attiecas uz pievienoto vērtību, ko radīja 5 500 tonnu “brūnā kristāliskā cukura” apstrāde un pārstrāde. Ja lielāko pievienoto vērtību par tonnu “brūnā kristāliskā cukura” uzskata par reālu, tad pievienotā vērtība attiecībā uz ražotāja cenu ir aptuveni 52,4 %. Tomēr “biocukura” pārstrādē ir jāveic mazāk darbību nekā pārdošanai mazumtirdzniecībā iepakota “kristāliskā cukura” pārstrādē. Tādēļ pievienotā vērtība, kas saistīta ar minētajām darbībām un faktiskajām pārstrādes izmaksām,“biocukuram”, kurš iepakots maisos pa 1 000 kg un paredzēts transportēšanai, var būt vienīgi zemāka nekā “brūnajam kristāliskajam cukuram”, kas iepakots pārdošanai mazumtirdzniecībā.

(17)

Saskaņā ar ziņojumu Global Sugar Outlook – 2013 Report  (4) cukurniedru cukura ražošanas izmaksas Brazīlijā, kas ir pasaulē konkurētspējīgākais reģions cukura ražošanai, ir USD 224,7 par tonnu cukurniedru ražošanai un USD 95 par tonnu cukurniedru pārstrādei jēlcukurā. Kopējās izmaksas, tostarp administratīvās izmaksas, ir USD 367,8 par tonnu jeb, pēc maiņas kursa EUR 1 = USD 1,3, EUR 283 par tonnu cukurniedru jēlcukura. Ņemot vērā lauksaimniecības un pārstrādes darbības, kas jāveic, lai no cukurniedrēm ražotu jēlcukuru, izmaksas, kuras rada bioloģiski ražota cukurniedru cukura attīrīšana, malšana un iepakošana, kas ir tikai daļa no ražošanas procesa, visticamāk, nav augstākas. Pieņemot, ka EUR 283 par tonnu ir reālas ražošanas izmaksas, aprēķinot pievienoto vērtību, ko rada bioloģiski ražota cukurniedru jēlcukura attīrīšana, malšana un iepakošana uzņēmumā Kirasao, ražotāja cena ir EUR 1 020,19 par tonnu un pievienotā vērtība attiecībā uz ražotāja cenu ir tikai 32,2 %.

(18)

Izmantojot salīdzināmu izmaksu aplēses, kas ietvertas 17. apsvērumā, pievienotā vērtība būtu mazāka par 45 %. Tādēļ nav reāli, ka uzņēmums Kirasao varētu radīt šādu pievienoto vērtību, veicot vienkāršu pārstrādi. Ir uzskatāms, ka Komisijai nosūtītajos datos ir ietverti citi vispārēji komponenti un guvumi, kas nav summas, kuras sniedz labumu Kirasao iedzīvotājiem.

(19)

Saskaņā ar Lēmuma 2001/822/EK III pielikuma 37. panta 3. punkta c) apakšpunktu, pārbaudot lūgumus piešķirt atkāpes, ņem vērā gadījumus, kad var skaidri pierādīt, ka izcelsmes noteikumi varētu kavēt būtiskus ieguldījumus nozarē, kā arī – ja izņēmums, kas palīdzētu īstenot investīciju programmu, ļautu noteikumu izpildi sasniegt pakāpeniski.

(20)

Uzņēmums Kirasao jau iepriekš zināja par ĀKK/EK–AZT izcelsmes cukura kumulācijas atcelšanu 2011. gada 1. janvārī, un tam bija pietiekami daudz laika sagatavoties un dažādot savu darbību, ražojot produktus, kuriem nav vajadzīga atkāpe.

(21)

Laikposmā no 2009. gada līdz 2013. gadam uzņēmums Kirasao guva labumu no atkāpēm, kas palīdzēja radīt apgrozījumu, kurš nepieciešams, lai veiktu ieguldījumus darbības dažādošanā, ražojot produktus, kam nav vajadzīga atkāpe no izcelsmes noteikumiem. Saskaņā ar informāciju, kas saņemta no uzņēmuma, 2009. gadā ieguldījumi bija nelieli un laikposmā no 2010. gada līdz 2012. gadam ieguldījumi vispār netika veikti. Tādējādi atkāpes palīdzēja vienīgi uzturēt uzņēmuma Kirasao pašreizējo darbību un neveicināja ilgtspējīgā veidā esošo nozaru attīstību vai jaunas nozares radīšanu. Tādēļ ir apšaubāms, ka jauna atkāpe veicinās to, ka uzņēmums veiks jaunus ieguldījumus.

(22)

Lai varētu uzskatīt, ka pektīnu vai kazeīnu saturošu cukura maisījumu, uz kuriem attiecas HS pozīcija 2106, izcelsme ir Kirasao un tādējādi tiem varētu izmantot preferenciālo piekļuvi Savienības tirgum, galaprodukta ražošanā izmantotā nenoteiktas izcelsmes cukura vērtība nedrīkst pārsniegt 30 % no produkta ražotāja cenas. Pievēršoties šādu maisījumu ražošanai, kā ierosināts pašreizējā lūgumā, uzņēmumam joprojām būtu jāiesniedz pieteikums atkāpes piemērošanai, lai tas atbilstu izcelsmes noteikumiem.

(23)

Saskaņā ar Lēmuma 2001/822/EK III pielikuma 37. panta 3. punkta b) apakšpunktu, pārbaudot lūgumus piešķirt atkāpes, ņem vērā gadījumus, kad esošo izcelsmes noteikumu piemērošana būtiski ietekmētu AZT esošās nozares spēju turpināt eksportu uz Savienību, īpaši gadījumus, kad tas varētu izraisīt tās darbības pārtraukšanu.

(24)

Komisija veic uzskaiti, lai analizētu cukura tirgu un konstatētu, vai cukura krājumi ir pietiekami, vai ir nepieciešams papildu cukurs un vai cukurs ir jāizņem no tirgus nolūkā saglabāt cenu tādā līmenī, kas daudz neatšķiras no salīdzināmās cenas. Šajā uzskaitē pastāvīgi parādās 50 000 līdz 60 000 tonnu cukura, ko importē, piemērojot pilnu nodokļa likmi.

(25)

Cukura produktiem ar KN kodu 1701 14 90 Savienībā piemēro muitas tarifu EUR 419 apmērā par tonnu. Ņemot vērā, ka baltā cukura pasaules tirgus cena, kurā iekļautas rafinēšanas izmaksas, Londonas termiņdarījumu biržā ir apmēram EUR 380 par tonnu un ka tiek piemērota muitas nodeva EUR 419 apmērā par tonnu, šāda cukura cena būtu vismaz EUR 800 par tonnu, ja to piegādātu Savienībā un samaksātu nodevas. Kā dalībvalstis paziņojušas saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 (5) 9. pantu, šādu Savienībā ražotu cukura produktu vidējā cena ir aptuveni EUR 725 par tonnu. Ņemot vērā šos apstākļus, ir maz ticams, ka minētie cukura produkti ir importēti Savienībā rentablā veidā, ja vien tas nav augstākās klases cukurs (piemēram, bioloģiski ražots cukurs vai cukurs, ko ražo, ievērojot taisnīgas tirdzniecības nosacījumus), kuru pārdod par daudz augstāku cenu nekā citus cukura produktus.

(26)

Tādēļ ievērojama daļa no Savienībā importētā cukura, kuram piemēro pilnu muitas nodokļa likmi, visticamāk, ir bioloģiski ražots cukurs vai cukurs, ko ražo, ievērojot taisnīgas tirdzniecības nosacījumus, jo šādu cukuru var pārdot par cenu, kura mazumtirdzniecībā var būt līdz pat EUR 3 000 par tonnu. Bioloģiski ražota cukurniedru cukura, kam piemēro pilnu nodokļa likmi, importa apmērs Savienībā liecina par to, ka cukura eksportētāji visā pasaulē pašreizējos tirgus apstākļos izdzīvo.

(27)

Ja jēlcukura iepirkuma cenai, kuru norādīja uzņēmums, pieskaita EUR 283 par tonnu, kas ir reālas ražošanas izmaksas, aprēķinot pievienoto vērtību, kuru rada bioloģiski ražota cukurniedru jēlcukura malšana un iepakošana uzņēmumā Kirasao, peļņas normu un pārvadāšanas izmaksas, ko norādīja uzņēmums, un nodokļus par importu Savienībā, uzņēmumam Kirasao joprojām vajadzētu varēt rentabli eksportēt “biocukuru” uz Savienību, neizmantojot atkāpi, kura atbrīvotu importētāju Savienībā no importam piemērojamo nodevu nomaksas. Turklāt, kā norādīts Nīderlandes lūgumā, pārdošanas cenu par tonnu “biocukura”, ko maksā pircēji Nīderlandē, var uzskatīt par pietiekamu, lai kompensētu ietekmi, kādu radīs pilna muitas nodokļa piemērošana.

(28)

Uzņēmums Kirasao, kas ir AZT tirgus dalībnieks, kurš nodarbojas ar cukura produktu pārstrādi, pozicionē sevi pasaules tirgū un var eksportēt savus produktus uz jebkuru pasaules daļu, tostarp uz Savienību. Tādēļ minēto uzņēmumu var salīdzināt ar citiem tirgus dalībniekiem visā pasaulē, kuri veic tādu pašu uzņēmējdarbību. Turklāt pārvadāšanas no AZT uz Savienību izmaksas, kuras saskaņā ar uzņēmuma sniegto informāciju ir EUR 42,59 par tonnu, nerada uzņēmumam Kirasao nelabvēlīgāku situāciju attiecībā uz konkurenci ar citiem tirgus dalībniekiem, jo uzņēmums var izvēlēties pārdot savus produktus tirgos, kas atrodas tuvāk viņa darbības vietai nekā Savienība.

(29)

Cukura, melases un medus eksports veido tikai 6 % no kopējā preču eksporta no Kirasao, izņemot naftas produktus. Konteineru pārkraušana, kas saistīta ar cukura produktu importu un eksportu, veido tikai 2 % no kopējās konteineru pārkraušanas, kas saistīta ar importu un eksportu. Šāda eksporta ietekme uz teritorijas attīstību var būt labākajā gadījumā neliela.

(30)

Attiecībā uz nodarbinātību ir sagaidāms, ka atkāpe radītu 10 papildu darba vietas, kas ir nesamērīgi maz, salīdzinot ar vajadzīgo ražošanas apjoma pieaugumu. Turklāt 10 papildu darba vietas, ko paredzēts radīt, ir mazāk nekā 20 darba vietas, kas tika likvidētas, proti, 2010. gada iesniegtajā lūgumā Nīderlande norādīja, ka uzņēmumā Kirasao ir nodarbināti 35 darbinieki, un 2013. gadā iesniegtajā otrajā lūgumā tika norādīts, ka uzņēmumā ir nodarbināti 15 darbinieki.

(31)

Ietekme, ko radīs atteikums piešķirt jaunu atkāpi, kura pieprasīta 2013. gada 17. aprīlī, būs minimāla. Atteikums netraucēs uzņēmumam turpināt eksportēt cukura produktus uz Savienību, un tas neradīs šķēršļus ieguldījumiem cukura nozarē Kirasao, jo peļņas norma joprojām būs pietiekama ieguldījumu veicināšanai pat tad, ja Savienībā tiks maksāta pilna nodokļa likme.

(32)

Tādējādi pieprasītā atkāpe saskaņā ar Lēmuma 2001/822/EK III pielikuma 37. panta 1. punktu, 3. punkta b) un c) apakšpunktu un 7. punktu nav pamatota.

(33)

Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Muitas kodeksa komitejas atzinumu,

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 249/10

(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 26. pantā iekšējais tirgus ir definēts kā telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jāīsteno vajadzīgie pasākumi, lai pilnībā ievērotu savas saistības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(2)

Iekšējais tirgus nodrošina daudzas iespējas cilvēkiem, kas vēlas dzīvot un strādāt citā dalībvalstī, un uzņēmumiem, kuri vēlas paplašināt savus tirgus. Lai gan iekšējais tirgus kopumā darbojas labi, dažreiz rodas problēmas gadījumos, kad valsts sektora iestādes neievēro Savienības tiesību aktus.

(3)

Pēc Komisijas 2001. gada 7. decembra Ieteikuma 2001/893/EK par SOLVIT (iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīkls) izmantošanas principiem (1) pieņemšanas izveidoja iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīklu (turpmāk – SOLVIT), kas ir dalībvalstu valsts pārvaldēs ietilpstošu centru tīkls un ātrs un neoficiāls veids, lai risinātu problēmas, ar kurām iedzīvotāji un uzņēmumi saskaras, izmantojot savas tiesības iekšējā tirgū.

(4)

Lai gan SOLVIT pēc būtības ir neoficiāls un pragmatisks, tā izveide palīdz nodrošināt, ka rastie risinājumi atbilst Savienības tiesību aktiem. SOLVIT pamatā ir pārredzams problēmu risināšanas process, kurā iesaistās divas dalībvalstis. Lai gan Komisija parasti nav iesaistīta lietu atrisināšanā, tā uztur ciešu saziņu ar SOLVIT centriem, piedāvā regulāru tiesisko apmācību un dažos sarežģītos gadījumos sniedz neoficiālas konsultācijas. Komisija arī uzrauga SOLVIT lietu apstrādi un rezultātus, izmantojot tiešsaistes datubāzi, un var iejaukties, ja uzskata, ka SOLVIT centru ierosinātie risinājumi neatbilst Savienības tiesību aktiem. Iepriekš minētā struktūra veicina atsevišķu lietu risinājumu likumību, turklāt novērtējuma rezultāti rāda, ka SOLVIT darbs ir arī nodrošinājis valsts iestāžu labāku vispārējo atbilstību Savienības tiesību aktiem.

(5)

Kopš tā izveides SOLVIT ir būtiski attīstījies. Patlaban tas apstrādā desmit reizes vairāk lietu nekā pirms desmit gadiem. Apstrādātās lietas ir arī krietni daudzveidīgākas, nekā sākotnēji bija paredzēts. Lielākā daļa lietu tiek sekmīgi atrisinātas vidēji deviņu nedēļu laikā, tādēļ iedzīvotāju un uzņēmumu, kas ir izmantojuši SOLVIT, apmierinātības rādītāji ir augsti.

(6)

Lai gan SOLVIT darbojas sekmīgi, pieaugošais pakalpojumu apmērs ir saasinājis vairākas problēmas. Tīkla padziļināts novērtējums, ko veica 2010. gadā, parādīja, ka ne visiem SOLVIT centriem ir vienlīdz labi resursi vai pozīcija. Tāpat tīklā atšķiras izskatīšanai apstiprinātās lietas un piedāvāto pakalpojumu līmenis. Turklāt pārāk maz cilvēku un uzņēmumu vēršas pie SOLVIT.

(7)

Pamatojoties uz minētajiem konstatējumiem, ir jāīsteno pasākumi, lai arī turpmāk nostiprinātu SOLVIT un palielinātu tā pamanāmību tiešsaistē un bezsaistē, kā uzsvērts Komisijas dienestu darba dokumentā “Efektīva problēmu risinājuma pastiprināšana vienotajā tirgū”, paziņojumā “Vienotā tirgus labāka pārvaldība” (2) un ziņojumā par ES pilsonību (3). Saistībā ar šo darbību Ieteikums 2001/893/EK būtu jāaizstāj ar jaunu ieteikumu. Šā jaunā ieteikuma mērķis ir nodrošināt lielāku skaidrību par to, kādiem vajadzētu būt SOLVIT rezultātiem, pamatojoties uz labāko praksi. Ieteikumā ir izklāstīti mērķi un standarti gan dalībvalstīm, gan Komisijai, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi un pilsoņi saņem efektīvu palīdzību situācijās, kad netiek ievēroti Savienības tiesību akti. Tāpat ieteikuma mērķis ir nodrošināt, ka SOLVIT centri piemēro vienādus noteikumus un sniedz vienāda veida pakalpojumus visā tīklā.

(8)

Lai nodrošinātu pilnvarojuma konsekventu interpretāciju visā tīklā, šajā ieteikumā ir noteikti to lietu veidi, kas būtu jāapstrādā SOLVIT. Ieteikumā 2001/893/EK bija noteikts, ka SOLVIT risina “vienotā tirgus noteikumu”“nepareizas piemērošanas” gadījumus. Šāda darbības jomas definīcija ir izraisījusi nekonsekvenci. Pirmkārt, tiek argumentēts, ka termins “nepareiza piemērošana” netieši norāda, ka SOLVIT centri nevar risināt gadījumus, kuros valsts noteikumi ir pretrunīgi ar Savienības tiesību aktiem (tā sauktās “strukturālu problēmu lietas”), un, otrkārt, ka SOLVIT var rīkoties vienīgi gadījumos, kad attiecīgo Savienības tiesību aktu pamatā ir iekšējais tirgus.

(9)

Par SOLVIT lietām patlaban ir noteiktas visas pārrobežu problēmas, ko izraisījis iekšējo tirgu reglamentējošo Savienības tiesību aktu iespējams pārkāpums no valsts sektora iestādes puses, ja un ciktāl šādām problēmām nepiemēro tiesvedību vai nu valsts, vai ES līmenī.

(10)

Terminu “pārkāpums” izmanto, lai norādītu, ka SOLVIT centri kā SOLVIT lietu uzņemas visas situācijas, kad valsts sektora iestādes neievēro iekšējo tirgu reglamentējošos Savienības tiesību aktus neatkarīgi no problēmas pamatcēloņa. Lielākā daļa SOLVIT apstrādāto lietu atspoguļo situācijas, kurās valsts sektora iestāde nepareizi piemēro iekšējo tirgu reglamentējošos Savienības tiesību aktus. Tomēr SOLVIT centri ir arī apliecinājuši spēju piedāvāt efektīvu palīdzību strukturālu problēmu gadījumos. Lai gan strukturālo problēmu lietas veido tikai nelielu daļu no SOLVIT kopējā lietu noslogojuma, šādu lietu uzņemšanās SOLVIT centros ir svarīga, lai nodrošinātu, ka šādas problēmas nepaliek nepamanītas. Tas nodrošina maksimālu garantiju, ka strukturālas problēmas tiek efektīvi risinātas atbilstīgā līmenī.

(11)

Šis ieteikums apstiprina, ka SOLVIT risina pārrobežu problēmu gadījumus, kuros iesaistīta valsts sektora iestāde. Pārrobežu kritērijs nodrošina, ka SOLVIT lietu apstrādā SOLVIT centri divās dalībvalstīs, kas savukārt garantē pārredzamību un rezultātu kvalitāti. Valsts sektora iestādes kritērijs ir saistīts ar to, ka SOLVIT ietilpst valsts pārvaldē un rīkojas vienīgi neoficiāli.

(12)

Turklāt šā ieteikuma mērķis ir paskaidrot pakalpojumu līmeni, ko iedzīvotāji un uzņēmumi var sagaidīt no SOLVIT. Tas norāda, kā būtu jāinformē pieteikumu iesniedzēji un kāds ir palīdzības minimums, kas viņiem būtu jāpiedāvā. Tāpat ir paskaidroti dažādie procedūras posmi un termiņi, kas jāņem vērā, apstrādājot SOLVIT lietu, kā arī turpmākie pasākumi, kuri jāveic, ja lietu nevar atrisināt.

(13)

Turklāt šajā ieteikumā ir noteikti obligātie standarti, kas būtu jāievēro SOLVIT centriem saistībā ar to organizāciju, juridiskajām zināšanām un attiecībām ar citiem tīkliem. Tāpat ieteikumā ir paskaidrota Komisijas nozīme SOLVIT tīklā.

(14)

Komisija nesen ir pārveidojusi SOLVIT tiešsaistes datubāzi par Iekšējā tirgus informācijas sistēmas atsevišķu moduli. Ņemot vērā šo tehnisko integrāciju, Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulā (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu, un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2008/49/EK (“IMI regula”) (4), paredzētie noteikumi par personas datu un konfidenciālas informācijas apstrādi attiecas arī uz SOLVIT procedūrām. Šajā ieteikumā precizēti arī personas datu apstrādes konkrēti aspekti SOLVIT centros saskaņā ar IMI regulu.

(15)

Šā ieteikuma mērķis nav noteikt, kā Komisija risina tieši saņemtās sūdzības, un tas nekādi neskar Komisijas kā līgumu sargātājas nozīmi. Tāpat tā mērķis nav noteikt EU Pilot koordinatora un valstu EU Pilot koordinatoru nozīmi. Šie elementi ir aplūkoti īpašās pamatnostādnēs, ko regulāri atjaunina,

1.

SOLVIT centriem jābūt sasniedzamiem pa tālruni vai e-pastu un jāsniedz ātra atbilde uz tiem adresēto saziņu.

2.

Pieteikumu iesniedzējiem vienas nedēļas laikā ir jāsaņem pirmā atbilde saistībā ar savu problēmu, ietverot norādi par to, vai SOLVIT varētu uzņemties viņu lietu vai ne, ja šāda norāde ir iespējama, pamatojoties uz sniegto informāciju. Ja vajadzīgs, viņi tajā pašā laikā ir jāaicina iesniegt jebkādu dokumentāciju, kas nepieciešama viņu lietas apstrādei. Viena mēneša laikā pēc šā pirmā novērtējuma un ar nosacījumu, ka attiecīgā lieta ir pilnīga, pieteikumu iesniedzējiem ir jāsaņem atbilde par to, vai vadošais centrs ir pieņēmis viņu lietu un to attiecīgi uzsācis kā SOLVIT lietu.

3.

Ja problēmu nevar uzņemties kā SOLVIT lietu, pieteikumu iesniedzēji ir jāinformē par iemesliem un viņiem ir jāsaņem padoms par citu iespējamu rīcību, kas viņiem varētu palīdzēt pārvarēt problēmu, tostarp, ja iespējams, novirzot vai pārsūtot problēmu citam attiecīgajam informācijas vai problēmu risināšanas tīklam vai attiecīgajai valsts kompetentajai iestādei.

4.

Desmit nedēļu laikā pēc lietas uzsākšanas datuma pieteikuma iesniedzējam ir jāsaņem savas problēmas risinājums, kas var ietvert piemērojamo Savienības tiesību aktu paskaidrojumu. Izņēmuma gadījumos un it sevišķi gadījumos, kad risinājums ir gandrīz panākts vai kad tas attiecas uz strukturālu problēmu, lietu var atstāt atklātu pēc minētā termiņa ne ilgāk kā desmit nedēļas ar nosacījumu, ka tiek informēts pieteikuma iesniedzējs.

5.

Pieteikumu iesniedzēji ir jāinformē par SOLVIT neoficiālo būtību un piemērotajām procedūrām un termiņiem. Šai informācijai ir jāietver informācija par citiem iespējamiem tiesiskās aizsardzības veidiem, brīdinājums, ka lietas apstrāde SOLVIT neaptur valsts apelācijas termiņa uzskaiti un ka SOLVIT piedāvātie risinājumi ir neoficiāli un nav apstrīdami. Pieteikumu iesniedzēji ir arī jāinformē, ka SOLVIT pakalpojumi ir bezmaksas. Pieteikumu iesniedzēji ir regulāri jāinformē par viņu lietu statusu.

6.

Lai gan SOLVIT procedūras ir neoficiālas, tas neliedz pieteikuma iesniedzējam uzsākt oficiālu tiesvedību valsts līmenī, un tādā gadījumā SOLVIT lieta tiek slēgta.

7.

Ja ir rasts sekmīgs risinājums, pieteikuma iesniedzējam ir jāsaņem padoms par rīcību, kas būtu jāīsteno, lai izmantotu ierosināto risinājumu.

8.

Tiklīdz kļūst skaidrs, ka lieta SOLVIT netiks atrisināta, lieta ir jāslēdz un pieteikuma iesniedzējs ir nekavējoties jāinformē. Tādā gadījumā SOLVIT ir jāsniedz pieteikuma iesniedzējam padoms par citiem iespējamiem tiesiskās aizsardzības veidiem valsts vai Savienības līmenī. Iesakot sūdzību iesniedzējiem vērsties Komisijā, SOLVIT centriem ir viņi jāmudina atsaukties uz iepriekš īstenoto procedūru SOLVIT (norādot atsauces numuru un īsi rezumējot šo procedūru). Par neatrisinātām lietām ir sistemātiski jāziņo Komisijai, izmantojot datubāzi.

9.

Pēc lietas slēgšanas pieteikumu iesniedzēji ir jāaicina sniegt atgriezenisko saiti par to, kā SOLVIT ir apstrādājis attiecīgo lietu.

1.

Katrai dalībvalstij ir jābūt savam SOLVIT centram.

2.

Lai nodrošinātu, ka SOLVIT centri var pildīt uzdevumus, kas noteikti šajā ieteikumā, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka:

1.

Visas SOLVIT lietas ir jāapstrādā diviem SOLVIT centriem, proti, piederības dalībvalsts centram un vadošajam centram.

2.

Piederības dalībvalsts centram un vadošajam centram ir atklāti un pārredzami jāsadarbojas, lai pieteikumu iesniedzējiem nodrošinātu ātrus un efektīvus risinājumus.

3.

Piederības dalībvalsts centram un vadošajam centram ir jāvienojas, kādu valodu tie izmantos savstarpējai saziņai, paturot prātā mērķi atrisināt problēmas ar neoficiālas saziņas starpniecību pēc iespējas ātrāk un efektīvāk un nodrošinot pārredzamību un ziņojumu sniegšanu.

4.

Visas saņemtās problēmas, lietā iesaistīto SOLVIT centru veiktie novērtējumi, īstenotie pasākumi un ierosinātie rezultāti ir skaidri un vispusīgi jāreģistrē SOLVIT datubāzē. Ja lieta saistīta ar strukturālām problēmām, tā ir datubāzē attiecīgi jāapzīmē, lai Komisija varētu sistemātiski uzraudzīt šādus gadījumus.

5.

Visiem ierosinātajiem risinājumiem vienmēr ir pilnībā jāatbilst Savienības tiesību aktiem.

6.

SOLVIT centriem ir jāievēro detalizētie lietu apstrādes noteikumi, kas paredzēti SOLVIT lietu apstrādes rokasgrāmatā, kuru Komisija regulāri pārskatīs, sadarbojoties ar SOLVIT centriem.

1.

Piederības dalībvalsts centram ir jāreģistrē visas saņemtās juridiskās problēmas neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav SOLVIT lietas.

2.

Tiklīdz piederības dalībvalsts centrs ir piekritis uzņemties sūdzības izskatīšanu kā SOLVIT lietu, tam ir jāsagatavo pilnīga lieta un jāveic problēmas vispusīga juridiskā analīze, pirms to iesniedz vadošajam centram.

3.

Saņemot risinājuma priekšlikumu, tostarp arī piemērojamo Savienības tiesību aktu paskaidrojumu, no vadošā centra, tam ir jāpārbauda, vai risinājums atbilst Savienības tiesību aktiem.

4.

Procedūras attiecīgajos posmos piederības dalībvalsts centram ir laikus jāsniedz pieteikuma iesniedzējam atbilstīga informācija.

1.

Vadošajam centram ir jāapstiprina lietas pieņemšana vienas nedēļas laikā pēc tam, kad to ir iesniedzis piederības dalībvalsts centrs.

2.

Vadošajam centram ir jācenšas rast risinājumus pieteikumu iesniedzējiem, ietverot arī piemērojamo Savienības tiesību aktu paskaidrojumu, un ir regulāri jāinformē piederības dalībvalsts centrs par darba gaitu.

3.

Ja pieteikuma iesniedzēja iesniegtā problēma ir strukturāla problēma, vadošajam centram ir pēc iespējas ātrāk jānovērtē, vai problēmu var atrisināt ar SOLVIT procedūru. Ja centrs uzskata, ka tas nav iespējams, centram lieta ir jāslēdz kā neatrisināta lieta un jāinformē attiecīgās valsts iestādes, kas ir atbildīgas par Savienības tiesību aktu pareizu īstenošanu attiecīgajā dalībvalstī, lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi izbeigts Savienības tiesību aktu pārkāpums. Arī Komisija ir jāinformē, izmantojot datubāzi.

1.

Komisija palīdz un atbalsta SOLVIT darbību:

2.

Attiecīgos gadījumos Komisija var novirzīt saņemtās sūdzības uz SOLVIT, lai rastu ātru un neoficiālu risinājumu, ja tam piekrīt sūdzības iesniedzējs.

1.

SOLVIT centriem ir jāveic regulāras kvalitātes pārbaudes attiecībā uz lietām, ko tie apstrādā kā piederības dalībvalsts centrs un kā vadošais centrs, kā noteikts lietu apstrādes rokasgrāmatā.

2.

Komisijas dienesti veiks regulāras vispārējās kvalitātes pārbaudes attiecībā uz visām lietām un norādīs uz iespējamām problēmām attiecīgajiem SOLVIT centriem, kuriem ir atbilstīgi jārīkojas, lai novērstu konstatētās nepilnības.

3.

Komisija regulāri ziņos par SOLVIT kvalitāti un veiktspēju. Tā ziņos arī par SOLVIT saņemto problēmu veidiem un SOLVIT apstrādātajām lietām, lai noteiktu tendences un atklātu iekšējā tirgū joprojām pastāvošās problēmas. Saistībā ar ziņojumu sniegšanu Komisija sniegs atsevišķu ziņojumu par strukturālu problēmu lietām.

1.

Komisija veicinās zināšanas par SOLVIT un tā izmantošanu starp Eiropas ieinteresēto personu organizācijām un Savienības iestādēm, kā arī uzlabos SOLVIT pieejamību un klātbūtni, izmantojot tiešsaistes rīkus.

2.

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka ir pieejama lietotājiem viegli uztverama informācija, kā arī SOLVIT pakalpojumi, it sevišķi valsts pārvaldes attiecīgajās tīmekļa vietnēs.

3.

Dalībvalstīm ir arī jāīsteno darbības, lai vairotu savu ieinteresēto personu informētību par SOLVIT. Komisija atbalstīs šādas darbības.

1.

Lai nodrošinātu, ka pieteikumu iesniedzēji saņem efektīvu palīdzību, SOLVIT centriem ir jāsadarbojas ar citiem Eiropas un valstu informācijas un atbalsta tīkliem, piemēram, portālu “Tava Eiropa”, Europe Direct, “Tavs Eiropas padomdevējs”, Eiropas Biznesa atbalsta tīklu, Eiropas patērētāju centriem, EURES portālu, Fin-net un Eiropas ombudu tīklu. SOLVIT centriem ir arī jāizveido labas darba attiecības ar Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas administratīvās komisijas attiecīgajiem valstu locekļiem, lai būtu iespējama sociālā nodrošinājuma lietu efektīva apstrāde.

2.

SOLVIT centriem ir jāuztur regulāra saziņa un cieši jāsadarbojas ar saviem EU pilot kontaktpunktiem, lai nodrošinātu pienācīgu informācijas apmaiņu par saņemtajām lietām un sūdzībām.

3.

Komisija šādu sadarbību veicinās, cita starpā organizējot kopīgus tīkla pasākumus un izveidojot tehniskus savienojuma līdzekļus ar 1. punktā norādītajiem tīkliem un kontaktpunktiem (7).

1.

Pieteikumu iesniedzējiem jābūt nodrošinātai iespējai iesniegt sūdzības SOLVIT, izmantojot publisku saskarni, kas savienota ar Iekšējā tirgus informācijas sistēmu un ko nodrošina Komisija. Pieteikumu iesniedzējiem nav piekļuves SOLVIT datubāzei.

2.

Piederības dalībvalsts centram un vadošajam centram ir jābūt piekļuvei SOLVIT datubāzei un jābūt iespējai risināt lietu, kurā tie ir iesaistīti, izmantojot šo datubāzi. Tas ietver piekļuvi pieteikuma iesniedzēja personas datiem.

3.

Citiem SOLVIT centriem, kas nav iesaistīti konkrētajā lietā, un Komisijai jābūt tikai lasīšanas tiesībām attiecībā uz anonīmu lietas informāciju.

4.

Piederības dalībvalsts centram parasti ir jāatklāj vadošajam centram pieteikuma iesniedzēja identitāte, lai veicinātu problēmu risināšanu. Pieteikuma iesniedzējs ir par to jāinformē procesa sākumā, un viņam ir jāpiedāvā iespēja iebilst; tādā gadījumā pieteikuma iesniedzēja identitāti nedrīkst atklāt.

5.

Pieteikuma iesniedzēja sniegtā informācija vadošajam centram un sūdzībā iesaistītajām attiecīgajām valsts sektora iestādēm ir jāizmanto vienīgi lietas atrisināšanas vajadzībām. Amatpersonas, kas risina lietu, apstrādā personas datus vienīgi tiem mērķiem, kādiem tie ir nosūtīti. Jāīsteno arī atbilstīgi pasākumi, lai aizsargātu sensitīvu komercinformāciju, kas neietver personas datus.

6.

Lietu var nosūtīt citam problēmu risināšanas tīklam vai organizācijai tikai ar pieteikuma iesniedzēja piekrišanu.

7.

Komisijas personālam ir jābūt piekļuvei pieteikuma iesniedzēja personas datiem tikai tad, ja tas ir vajadzīgs, lai:

8.

Ar SOLVIT lietām saistītie personas dati ir jāpatur Iekšējā tirgus informācijas sistēmā 18 mēnešus pēc SOLVIT lietas slēgšanas. SOLVIT lietu anonimizēti apraksti ir jāsaglabā SOLVIT datubāzē, un tos var izmantot statistikas, ziņojumu sniegšanas un politikas izstrādes vajadzībām.

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 249/16

(1)

Iestāde 2012. gada 5. novembra vēstulē (1) un pēc pirmspaziņošanas diskusijām saņēma pieprasījumu no Norvēģijas valdības pieņemt lēmumu, ar ko nosaka Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punkta piemērojamību naftas ieguves darbībām Norvēģijas kontinentālajā šelfā (“NCS”). Iestāde 2013. gada 25. janvāra vēstulē pieprasīja, lai Norvēģijas valdība iesniedz papildu informāciju (2). Norvēģijas valdība Iestādei iesniedza atbildi 2013. gada 15. februāra vēstulē (3). Norvēģijas valdības paziņojumu un atbildi apsprieda telefonkonferencē 2013. gada 4. martā (4). Iestāde 2013. gada 22. marta vēstulēs apspriedās ar EBTA Valsts iepirkumu komiteju un lūdza paust viedokli saskaņā ar rakstisku procedūru (5). Pēc locekļu balsu saskaitīšanas EBTA Valsts iepirkumu komiteja 2013. gada 16. aprīlī sniedza pozitīvu atzinumu par Iestādes lēmuma projektu (6)

(2)

Norvēģijas valdības pieprasījums attiecas uz jēlnaftas un dabasgāzes izpēti un ieguvi NCS, tostarp uz apguvi (t. i., tādas atbilstīgas infrastruktūras izveidi turpmākajai ieguvei kā ieguves platformas, cauruļvadi, termināļi utt.). Norvēģijas valdība savā pieprasījumā ir aprakstījusi trīs darbības:

(3)

Ar Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punktu tiek atļauts piemērot atbrīvojumu no valsts iepirkuma noteikumu prasībām gadījumos, kad tirgus dalībnieki darbojas konkurences apstākļos. Direktīvas 30. panta 1. punktā noteikts:

“Šī direktīva neattiecas uz līgumiem, kas paredzēti, lai dotu tiesības veikt kādu no 3. līdz 7. pantā minētajām darbībām, ja dalībvalstī, kurā attiecīgo darbību veic, uz to attiecas tieša konkurence tirgos, piekļuve kuriem nav ierobežota.”

(4)

Direktīvas 30. panta 1. punktā noteiktas divas prasības, kuras jāizpilda, pirms Iestāde var pieņemt pozitīvu lēmumu attiecībā uz atbrīvojuma pieprasījumu saskaņā ar 30. panta 4. punktu, ņemot vērā Direktīvas 30. panta 6. punktu.

(5)

Pirmajā prasībā Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punktā noteikts, ka darbībai jānotiek tirgū, piekļuve kuram nav ierobežota. Direktīvas 30. panta 3. punktā noteikts, ka “piekļuvi tirgum uzskata par neierobežotu, ja attiecīgā dalībvalsts ir īstenojusi un piemērojusi XI pielikumā minētos Kopienas tiesību aktu noteikumus”. Direktīvas XI pielikumā tiek uzskaitītas vairākas direktīvas.

(6)

Starp XI pielikumā uzskaitītajām direktīvām ir Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīva 94/22/EK par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei (7), kas EEZ tiesību aktos tika iekļauta 1995. gadā un ir minēta EEZ līguma IV pielikuma 12. punktā.

(7)

Starp XI pielikumā uzskaitītajām direktīvām ir arī Direktīva 98/30/EK. Šo direktīvu aizstāja ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvu 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu. Direktīva 2003/55/EK tika iekļauta EEZ tiesību aktos 2005. gadā un ir minēta EEZ līguma IV pielikuma 23. punktā (8).

(8)

Attiecīgi piekļuvi tirgum var uzskatīt par neierobežotu, ja Norvēģijas valsts ir īstenojusi un pareizi piemērojusi EEZ līguma IV pielikuma 12. un 23. punktā minētos tiesību aktus, kas attiecīgi atbilst Direktīvai 94/22/EK un Direktīvai 2003/55/EK (9).

(9)

Otrajā prasībā Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punktā noteikts, ka uz EBTA valstī veiktu attiecīgo darbību attiecas tieša konkurence. Jautājums par to, vai uz darbību attiecas tieša konkurence tirgos, jāizlemj, pamatojoties uz “kritērijiem, kas atbilst Līguma noteikumiem par konkurenci, piemēram, attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturlielumi, alternatīvu preču vai pakalpojumu esamība, cenas un konkrēto preču vai pakalpojumu vairāk nekā viena piegādātāja faktiskā vai iespējamā klātbūtne” (10).

(10)

Tiešas konkurences esamība jānosaka, pamatojoties uz dažādiem rādītājiem, no kuriem neviens per se nav izšķirošs. Attiecībā uz šajā lēmumā minētajiem tirgiem galveno tirgus dalībnieku attiecīgā tirgus daļa ir viens no kritērijiem, kas būtu jāņem vērā. Vēl viens kritērijs ir minēto tirgu koncentrācijas pakāpe (11). To, vai uz kādu darbību attiecas tieša konkurence, novērtē, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgās nozares īpatnības. Tā kā dažādām darbībām, uz kurām attiecas šis lēmums, ir atšķirīgi nosacījumi, par katru attiecīgo darbību vai tirgu tiek veikts atsevišķs novērtējums.

(11)

Šis lēmums ir pieņemts vienīgi ar nolūku piešķirt atbrīvojumu atbilstīgi Direktīvas 2004/17/EK 30. pantam un neskar konkurences noteikumu piemērošanu.

(12)

Norvēģijas Likumā par naftu (12) paredzēts atbilstošs juridiskais pamats attiecībā uz naftas ieguves darbību NCS licencēšanas sistēmu. Ar Likumu par naftu un Noteikumiem par naftu tiek regulēta jēlnaftas un dabasgāzes izpētes un ieguves licenču piešķiršana NCS. Norvēģijas Naftas un enerģētikas ministrija paziņo par blokiem, attiecībā uz kuriem uzņēmumi var iesniegt pieteikumu licences saņemšanai. Norvēģijas karalis Padomē piešķir ieguves licenci. Ieguves licences piešķiršana notiek, pamatojoties uz faktiskiem un objektīviem kritērijiem (13). Parasti ieguves licenci piešķirs uzņēmumu grupai, kurā viens no uzņēmumiem tiks iecelts par licences ikdienas pārvaldības atbildīgo uzņēmumu.

(13)

Norvēģijā ir divu veidu licencēšanas kārtas: (i) licencēšanas kārtas, kas ietver neizpētītus NCS apgabalus (numurētas licencēšanas kārtas), un (ii) piešķīrumi iepriekšnoteiktos apgabalos (APA kārtas), kas ietver izpētītus apgabalus. Abi licencēšanas kārtu veidi ir vienādi, atšķiras tikai to uzsākšanas veids. APA licencēšanas kārtas notiek katru gadu un ietver NCS platības, kas tiek uzskatītas par izpētītām (t. i., to ģeoloģija ir labi zināma) (14). Numurētas licencēšanas kārtas notiek vidēji reizi divos gados un ietver neizpētītus apgabalus (t. i., to ģeoloģija nav labi zināma) (15). Norvēģijas Naftas un enerģētikas ministrija numurētas licencēšanas kārtas sāk, uzaicinot uzņēmumus, kas aktīvi darbojas NCS, nosaukt apgabalus (blokus), kurus tās vēlas iekļaut nākamajā licencēšanas kārtā. Tiesību akti (likumi, noteikumi, licencēšanas dokumenti), kas regulē abus licencēšanas kārtu veidus, ir pilnīgi vienādi. Norvēģijas valdība ir informējusi Iestādi, ka izpētes darbības, kuras veic abos licencēšanas kārtu veidos, arī ir vienādas.

(14)

Licencēšanas kārtās kvalificēti naftas ieguves uzņēmumi piesakās ieguves licenču saņemšanai, t. i., ekskluzīvu tiesību saņemšanai veikt naftas ieguves darbības NCS. Kā noteikts Norvēģijas Likuma par naftu 1-6. iedaļas c) punktā, naftas ieguves darbības ietver “visas darbības, kas saistītas ar zemūdens naftas iegulām, tostarp izpēti, izmēģinājuma urbšanas darbiem, ieguvi, transportēšanu, izmantošanu un ekspluatācijas pārtraukšanu, kā arī šādu darbību plānošanu, bet neietverot naftas kā lejamkravas transportēšanu ar kuģi”. Tāpēc licencēšanas kārtās uzņēmumi piesakās ekskluzīvu tiesību saņemšanai visas jēlnaftas un dabasgāzes izpētei un ieguvei, kuru var atrast ieguves licencē ietvertajā apgabalā.

(15)

Kad ir atrasta jēlnafta un/vai dabasgāze, licences saņēmēju pienākums, ja viņi nolemj apgūt atradnes, ir iesniegt atradņu Apguves un darbības plānu (PDO) apstiprināšanai Norvēģijas Naftas un enerģētikas ministrijai (16). PDO apstiprinājums dod licences saņēmējiem ekskluzīvas tiesības sākt apguvi un pēc tam ieguvi. Iegūtā nafta kļūst par atsevišķa licences saņēmēja īpašumu.

(16)

Licences saņēmēji NCS ir gan lieli starptautiski naftas ieguves uzņēmumi, gan nelieli naftas ieguves uzņēmumi, no kuriem daudzi ir jaunpienācēji NCS aptuveni pēdējos 10 gados.

(17)

Turpmāk dotās tabulas ir iesniegusi Norvēģijas valdība un tajās parādītas darbības NCS tādās jomās kā jaunās piešķirtās ieguves licences, piešķirtās platības un uzņēmumu skaits NCS  (17).

Jaunās piešķirtās licences:

Piešķirtās platības:

Uzņēmumu skaits NCS:

(18)

Norvēģijas valdības pieprasījumā par atbrīvojuma piemērošanu saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 30. pantu ir ietvertas trīs atsevišķas darbības NCS: (a) jēlnaftas un dabasgāzes izpēte, (b) jēlnaftas ieguve un (c) dabasgāzes ieguve. Iestāde ir pārbaudījusi visas trīs darbības atsevišķi (18).

(19)

Šajā lēmumā “ieguvi” saprot arī kā “apguvi” (t. i., tādas atbilstīgas infrastruktūras izveidi turpmākai ieguvei kā naftas platformas, cauruļvadi, termināļi utt.). Šis lēmums neattiecas uz dabasgāzes transportēšanu no NCS uz tirgu pa sākumposma (ieguves un apstrādes stadijas) pārvades cauruļvadu tīklu.

(20)

Direktīva 94/22/EK (Licencēšanas direktīva) tika iekļauta EEZ līguma IV pielikuma 12. punktā ar Apvienotās Komitejas Lēmumu Nr. 19/1995, kas stājās spēkā 1995. gada 1. septembrī.

(21)

Norvēģijas valdība paziņoja Iestādei par šīs direktīvas transponēšanu 1996. gada 18. martā. Iestāde izstrādāja atbilstības novērtējumu, pēc kura Norvēģija savos tiesību aktos veica vairākus grozījumus. Pēc šo grozījumu veikšanas Iestāde uzskatīja, ka Norvēģija ir pienācīgi īstenojusi Licencēšanas direktīvu.

(22)

Direktīva 2003/55/EK (Gāzes direktīva) tika iekļauta EEZ līguma 23. punktā ar Apvienotās Komitejas Lēmumu Nr. 146/2005/EK 2005. gada 2. decembrī. EEZ EBTA valstīs direktīva stājās spēkā 2007. gada 1. jūnijā.

(23)

Norvēģijas valdība paziņoja par daļēju Gāzes direktīvas īstenošanu 2007. gada 4. jūnijā un par pilnīgu īstenošanu 2008. gada 19. februārī. Arī par šo direktīvu Iestāde izstrādāja atbilstības novērtējumu. Pēc vairākiem Norvēģijas valsts tiesību aktu grozījumiem Iestāde uzskatīja, ka Norvēģija ir pienācīgi īstenojusi Gāzes direktīvu.

(24)

Ņemot vērā šajā iedaļā sniegto informāciju un pašreizējos nolūkus, jāsecina, ka Norvēģijas valsts ir īstenojusi un pienācīgi piemērojusi EEZ līguma IV pielikuma 12. un 23. punktā minētos tiesību aktus, kas atbilst attiecīgi Direktīvai 94/22/EK un Direktīvai 2003/55/EK.

(25)

Attiecīgi un saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 3. punkta pirmo daļu piekļuve tirgum Norvēģijas teritorijā, tostarp NCS, būtu jāuzskata par neierobežotu.

(26)

Kā skaidrots iepriekš, Iestāde uzskata, ka ir jāpārbauda, vai uz attiecīgajām nozarēm attiecas tieša konkurence. Tāpēc tā pārbaudīja Norvēģijas valdības iesniegtos pierādījumus un vajadzības gadījumā papildināja ar pierādījumiem, kas ir pieejami publiskajā telpā.

(27)

Jēlnaftas un dabasgāzes izpēte ir jaunu ogļūdeņražu resursu rezervju meklēšana. Ieguve ietver gan atbilstīgas ieguves infrastruktūras izveidi, gan resursu izmantošanu. Jēlnaftas un dabasgāzes izpēte veido vienu attiecīgo produktu tirgu, kas ir nodalīts no jēlnaftas un dabasgāzes ieguves tirgiem. Šīs definīcijas pamatā ir fakts, ka izpētes sākumā nav iespējams noteikt, vai tās rezultātā tiks atrasta jēlnafta vai dabasgāze. Norvēģijas valdība ir apstiprinājusi, ka iepriekš minētais attiecas gan uz numurētām licencēšanas kārtām, gan uz APA licencēšanas kārtām. Šī tirgus definīcija atbilst arī Eiropas Komisijas praksei (19).

(28)

Neizpētītu un izpētītu apgabalu izpēti veic vieni un tie paši uzņēmumi, darbības tiek veiktas ar vienām un tām pašām tehnoloģijām (t. i., neatkarīgi no licencēšanas kārtas veida). Pat tad, ja APA licencēšanas kārtās ģeoloģija ir labāk zināma, naftas ieguves uzņēmumiem nav konkrētu zināšanu par naftas esamību un par to, vai iespējamais atradums var ietvert naftu vai gāzi, vai abus. Tāpēc Iestāde uzskata, ka attiecīgais tirgus ir jēlnaftas un dabasgāzes izpēte, kas ietver izpētes darbības, kuras veic gan saskaņā ar numurētām licencēšanas kārtām, gan saskaņā ar APA licencēšanas kārtām.

(29)

Izpētes darbībās iesaistītie uzņēmumi necenšas ierobežot darbības īpašā ģeogrāfiskā teritorijā. Drīzāk lielākā daļa uzņēmumu darbojas globālā līmenī. Eiropas Komisija savos lēmumos pastāvīgi norāda, ka izpētes tirgus ģeogrāfiskā darbības joma ir visa pasaule (20). Norvēģijas valdība piekrīt Komisijas ģeogrāfiskā tirgus definīcijai. Iestāde uzskata, ka attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus ir visa pasaule.

(30)

Laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam aptuveni 50 uzņēmumiem ir piešķirts ieguves licences saņēmēja statuss un tie attiecīgi piedalās izpētes darbībās NCS  (21).

(31)

Parasti to operatoru tirgus daļas, kuri aktīvi darbojas izpētes jomā, nosaka, atsaucoties uz diviem mainīgajiem lielumiem: pierādītās rezerves un gaidāmais ieguves apjoms (22).

(32)

Pasaules pierādītās naftas rezerves 2011. gadā veidoja 1 652,6 miljardus barelu un dabasgāzes rezerves attiecīgi — 208,4 triljonus kubikmetru vai aptuveni 1 310,8 miljardus barelu naftas ekvivalenta (23). Pierādītās naftas rezerves Norvēģijā 2011. gada beigās veidoja 6,9 tūkstošus miljonus barelu, t. i., 0,4 % no pasaules rezervēm (24). Pierādītās dabasgāzes rezerves Norvēģijā 2011. gadā veidoja 2,1 triljonu kubikmetru, t. i., 1 % no pasaules rezervēm (25). Nevienam no pieciem lielākajiem uzņēmumiem, kas darbojas NCS, nepieder pierādīto rezervju pasaules tirgus daļa, kura pārsniedz 1 % (26).

(33)

Norvēģijas valdībai nav informācijas par piecu lielāko uzņēmumu, kas darbojas NCS, pasaules tirgus daļām, kuras noteiktas attiecībā uz gaidāmo ieguves apjomu. Tomēr var pieņemt, ka pastāv tieša saistība starp jēlnaftas un dabasgāzes pierādītajām rezervēm un nākotnē gaidāmo ieguves apjomu (27). Ņemot vērā pieejamo informāciju, ja tiktu noteiktas to lielāko uzņēmumu, kuri darbojas NCS, pasaules tirgus daļas attiecībā uz nākotnē gaidāmo ieguves apjomu, nav ticams, ka tā rezultātā mainītos Iestādes novērtējums.

(34)

Turklāt Iestāde ir izskatījusi informāciju par pieteikumu skaitu uz licencēšanas kārtām NCS un jaunpienācējiem NCS. No Norvēģijas valdības saņemtie skaitļi par licenču piešķiršanu pēdējās trijās licencēšanas kārtās NCS, kas notika 2011.–2012. gadā, liecina, ka pieteikumu skaits palielinājies līdz deviņiem uzņēmumiem par katru no paziņotajām licencēm. Laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam ieguves licence NCS tika piešķirta 13 jaunpienācējiem. Tādējādi to uzņēmumu skaits, kuriem piešķirta licence NCS, ir ievērojams (28).

(35)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, koncentrācijas pakāpi pasaules jēlnaftas un dabasgāzes izpētes tirgos var raksturot kā zemu. Ticams, ka uz uzņēmumiem, kas aktīvi darbojas šajā tirgū, tiek izdarīts ievērojams konkurences spiediens. Nav norāžu par to, ka nozari nevirza tirgus. Tāpēc Iestāde secina, ka uz jēlnaftas un dabasgāzes izpētes tirgu attiecas tieša konkurence Direktīvas 2004/17/EK nozīmē.

(36)

Jēlnafta ir globāla prece, kuras cenu nosaka piedāvājums un pieprasījums pasaulē. Saskaņā ar iedibinātu Eiropas Komisijas praksi (29) jēlnaftas atradņu apguve un naftas ieguve ir atsevišķs produktu tirgus, kura ģeogrāfiskā darbības joma ir visa pasaule. Norvēģijas valdība piekrīt šai tirgus definīcijai (30). Šajā lēmumā Iestāde saglabā to pašu tirgus definīciju.

(37)

Kad ir atrasta jēlnafta (vai dabasgāze), licences saņēmēju pienākums, ja viņi nolemj apgūt atradnes, ir iesniegt atradņu Apguves un darbības plānu (PDO) apstiprināšanai Norvēģijas Naftas un enerģētikas ministrijai. Atradnes NCS, kur galvenokārt iegūst naftu (31) un par kurām pēdējos piecos gados ir iesniegts un apstiprināts PDO, ir šādas:

(38)

Tādējādi laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam ir apstiprināti PDO naftas ieguvei, kas attiecas kopumā uz 20 uzņēmumiem. Turklāt 2010. gadā Naftas un enerģētikas ministrija apstiprināja PDO saistībā ar trim jaunpienācējiem tirgū (32).

(39)

Bez Norvēģijas valsts īpašumā esošiem uzņēmumiem sarakstā norādīts, ka licenču saņēmēji ir gan lieli naftas ieguves uzņēmumi, gan mazāki uzņēmumi. Norvēģijas valdība informē, ka lielākā daļa no naftas uzņēmumiem NCS ietilpst korporācijās ar diversificētu globālās uzņēmējdarbības portfeli. Tāpēc iegūtā nafta lielā mērā tiek pārdota saistītajiem uzņēmumiem. Tomēr vairāk nekā puse no iegūtās naftas tiek pārdota aktuāltirgū. Nākamajā attēlā parādīts jēlnaftas pārdošanas apjoms no NCS 2009. gadā.

Jēlnaftas no NCS pārdošanas apjoms 2009. gadā

(40)

Kopējais naftas dienas ieguves apjoms visā pasaulē 2011. gadā bija 83 576 tūkstoši barelu. Norvēģijā 2011. gadā dienā ieguva 2 039 tūkstošus barelu. Tas atbilst 2,3 % no pasaules naftas ieguves apjoma (33).

(41)

Ņemot vērā jēlnaftas ieguvi NCS, uzņēmumam Statoil 2011. gadā piederēja lielākā tirgus daļa. Citi naftas ieguvēji NCS bija šādi lieli starptautiski naftas ieguves uzņēmumi: ExxonMobil, Total, ConocoPhillips, Marathon, Shell, BP un Eni. Nevienam no šiem tirgus dalībniekiem nepiederēja pasaules naftas ieguves tirgus daļa, kas 2011. gadā pārsniegtu 3 % (34). Tāpēc kopumā attiecīgā tirgus koncentrācijas līmenis bija zems.

(42)

Eiropas Komisija savos lēmumos, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 2004/17/EK, uzskatīja, ka naftas ieguves starptautiskajam tirgum ir raksturīga spēcīga konkurence starp vairākiem tirgus dalībniekiem (35). Nekas neliecina par to, ka pēdējos gados stāvoklis būtu mainījies.

(43)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Iestāde secina, ka nav norāžu par to, ka nozari nevirza tirgus, un tāpēc uz jēlnaftas un dabasgāzes atradņu apguves un ieguves tirgu attiecas tieša konkurence Direktīvas 2004/17/EK nozīmē.

(44)

Eiropas Komisija saskaņā ar ES Apvienošanās regulu pārbaudīja dabasgāzes atradņu apguve, ieguves un vairumtirdzniecības tirgu (36) saistībā ar vairākiem lēmumiem, kuros tā pauda, ka klientiem EEZ ir viens sākumposma gāzes piegādes tirgus (kas ietver arī gāzes atradņu apguvi un gāzes ieguvi) (t. i., gāze, kas iegūta gāzes atradnēs un pārdota klientiem, tostarp valsts vēsturiskajiem operatoriem, EEZ) (37).

(45)

Dabasgāzi var transportēt pa gāzes sākumposma pārvades cauruļvadiem vai ar kuģiem sašķidrinātas dabasgāzes (SDG) veidā. Norvēģijas gāzes eksports 2012. gadā bija aptuveni 112 miljardu kubikmetru apmērā, no kuriem 107 miljardi kubikmetru bija cauruļvadu gāze un 5 miljardi kubikmetru tika transportēti kā SDG (38).

(46)

Norvēģijas valdība informē, ka SDG piegādes ir aizstājamas un tieši konkurē ar cauruļvadu gāzi. Kad SDG ir atkal pārvērsta gāzveida stāvoklī, to var ievadīt dabasgāzes cauruļvadu tīklā kā gāzi, kuru piegādā pa cauruļvadiem no sākumposma pārvades atradnēm. Kā piemērs tiek minēta Zēbrige Beļģijā — kad cauruļvadu gāze no NCS ir saņemta izkraušanas terminālī un SDG ir atkal pārvērsta gāzveida stāvoklī Zēbriges SDG terminālī, gāze no abiem avotiem ir tieši aizstājama. Lai gan infrastruktūra SDG pārvēršanai gāzveida stāvoklī nav sastopama visās EEZ valstīs, šā procesa jauda pēdējos gados ir ievērojami palielinājusies. Šī jauda EEZ tuvojas 200 miljardiem kubikmetru. Paplašinoties cauruļvadu tīklam, SDG kļūst pieejama arvien lielākam EEZ klientu skaitam.

(47)

Eiropas Komisija pēdējos lēmumos ir atstājusi atklātu jautājumu, vai SDG veidā piegādātā gāze būtu jānošķir no cauruļvadu gāzes piegādēm (39).

(48)

Arī šajā lēmumā Iestāde uzskata, ka var atstāt atklātu jautājumu, vai SDG veidā piegādātā gāze būtu jānošķir no cauruļvadu gāzes piegādēm.

(49)

Ir izveidoti atsevišķi pakārtoti tīkli augstākas siltumspējas un zemākas siltumspējas gāzes sadalei, un tiešie lietotāji ir pieslēgti pie attiecīgā piegādes tīkla. Augstākas siltumspējas gāzi var pārvērst zemākas siltumspējas gāzē un otrādi. Norvēģijas gāzes ieguvēji piegādā augstākas siltumspējas gāzi.

(50)

Norvēģijas valdība informē, ka aizvietojamības līmenis starp zemākas un augstākas siltumspējas gāzi norāda, ka no sākumposma pārvades perspektīvas uz šiem produktiem attiecas tas pats gāzes piegādes tirgus. Tā informēja arī, ka zemākas siltumspējas gāze veido samērā nelielu daļu no kopējā gāzes piegādes apjoma uz EEZ — aptuveni 10 %.

(51)

Arī šajā lēmumā Iestāde uzskata, ka var atstāt atklātu jautājumu, vai augstākas siltumspējas gāze būtu jānošķir no zemākas siltumspējas gāzes.

(52)

Attiecībā uz produkta tirgus definīciju šajā lēmumā Iestāde uzskata, ka ir viens sākumposma gāzes piegādes tirgus (kas ietver arī gāzes atradņu apguvi un gāzes ieguvi). Jautājumi, vai augstākas siltumspējas gāze un zemākas siltumspējas gāze tiek iekļauta attiecīgajā produktu tirgū, šā lēmuma kontekstā nav būtiski.

(53)

Norvēģijas valdība informē, ka ar trim gāzes tirgus direktīvām Ziemeļrietumeiropā ir izveidots liberalizēts un integrēts dabasgāzes tirgus. ES mērķis ir līdz 2014. gadam integrēt tirgus pilnībā. Norvēģijas valdība uzskata, ka vienotā gāzes tirgū nav pamata ņemt vērā atsevišķu EEZ valstu tirgus daļas. Norvēģijas valdība informē, ka tad, kad gāze ir sasniegusi Eiropas iekšējā tirgus robežu, tā brīvi plūst uz vajadzīgo vietu saskaņā ar piedāvājuma un pieprasījuma avotiem.

(54)

Aptuveni 70 % no gāzes eksporta pa cauruļvadiem no NCS tika transportēts uz saņemošajiem termināļiem Vācijā un Apvienotajā Karalistē, bet pārējā daļa — uz termināļiem Beļģijā un Francijā. Izmantojot cauruļvadu savienojumus un mijmaiņas līgumus ar citām EEZ valstīm, cauruļvadu gāzi no Norvēģijas pārdod kopumā vairāk nekā 10 EEZ valstīm. Aptuveni divas trešdaļas no NCS iegūtās SDG vēsturiski tiek pārdotas EEZ. Tas nozīmē, ka gandrīz visu Norvēģijas gāzi eksportē uz EEZ.

(55)

Turklāt Norvēģijas valdība informē, ka gāzes pircējiem EEZ ir pieejami vairāki atšķirīgi piegādes avoti. Tie ietver gāzi gan no ES (parasti no Dānijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes), gan no kaimiņvalstīm (piem., no Tuvo Austrumu valstīm vai Nigērijas, SDG veidā).

(56)

Norvēģijas valdība arī informē, ka gāzes tirgu Apvienotajā Karalistē un Eiropas kontinentā likviditāte arvien palielinās un cenu veidošana dažādos tirgos liecina, ka ir panākts ievērojams integrācijas līmenis.

(57)

Attiecībā uz ģeogrāfiskā tirgus definīciju iepriekšējos Eiropas Komisijas lēmumos, kas pieņemti saskaņā ar ES Apvienošanās regulu, ir secināts, ka visdrīzāk tirgus ietver EEZ, Krievijas un Alžīrijas gāzes importu, bet ģeogrāfiskā tirgus definīciju Komisija ir atstājusi atklātu. Lēmumā par Statoil un Hydro apvienošanos Komisija neuzskatīja par vajadzīgu nolemt, vai par attiecīgo ģeogrāfisko teritoriju bija jāuzskata: (i) EEZ, (ii) teritorija, kas ietver tās EEZ valstis, kurās tiek pārdota gāze no NCS (tieši no cauruļvadiem vai saskaņā ar mijmaiņas līgumiem), vai (iii) katra atsevišķa valsts, kurā ieinteresētās personas pārdod gāzi (40). Neraugoties uz attiecīgo ģeogrāfiskā tirgus definīciju, koncentrācija neradītu konkurences problēmas sākumposma gāzes piegādes tirgū.

(58)

Šajā lēmumā un turpmāk minēto iemeslu dēļ Iestāde uzskata, ka nav vajadzības lemt par dabasgāzes tirgus precīzu ģeogrāfisko darbības jomu. Saskaņā ar jebkuru pamatotu ģeogrāfiskā tirgus sadalījumu Iestāde uzskata, ka uz attiecīgo nozari attiecas tieša konkurence.

(59)

Kad ir atrasta dabasgāze (vai jēlnafta), licences saņēmēju pienākums, ja viņi nolemj apgūt atradnes, ir iesniegt apgabala Apguves un darbības plānu (“PDO”) apstiprināšanai Norvēģijas Naftas un enerģētikas ministrijai. Atradnes, kurās galvenokārt iegūst gāzi NCS  (41) un par kurām pēdējos dažos gados ir iesniegts un apstiprināts PDO, ir šādas:

(60)

Laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam PDO, kas tika pieņemti attiecībā uz gāzes ieguvi, ietver kopumā 14 uzņēmumus. Laikposmā no 2009. gada līdz 2011. gadam tika apstiprināti PDO, kas ietver 3 jaunpienācējus (42). Vairāk nekā 25 uzņēmumi NCS eksportē gāzi uz EEZ (43).

(61)

Gāzes ieguve Norvēģijā 2011. gadā veidoja 101,4 miljardus kubikmetru, t. i., 3,1 % no visas pasaules gāzes ieguves (44). Vairāk nekā 95 % no NCS iegūtās gāzes pa gāzes cauruļvadiem tiek eksportēta uz EEZ — uz sešiem izkraušanas termināļiem četrās valstīs (Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Beļģijā un Francijā) (45). Aptuveni 1,4 miljardi kubikmetru (mazāk nekā 2 %) no NCS iegūtās gāzes tika izmantoti iekšzemes patēriņam Norvēģijā.

(62)

Ir vairāki neatkarīgi uzņēmumi, kas nodarbojas ar gāzes ieguvi NCS. Turklāt kā licenču saņēmēji tiek apstiprināti jauni uzņēmumi. Gada ieguves apjoma ziņā pieci lielākie gāzes ieguves uzņēmumi NCS ir šādi: Petoro, Statoil, Exxon Mobil, Total un Shell. Statoil ir lielākais gāzes ieguves uzņēmums NCS. Triju lielāko gāzes ieguves uzņēmumu kopējās gāzes ieguves NCS apvienotā tirgus daļa nepārsniedz 50 % (46).

(63)

ES dalībvalstis patērē aptuveni 500 miljardus kubikmetru gāzes gadā. Saskaņā ar Eurogas  (47) datiem 2011. gadā gāzes piegādes no ES dalībvalstīm veidoja 33 % no kopējām neto piegādēm, tām sekoja Krievija (24 %), Norvēģija (19 %) (48) un Alžīrija (9 %), piegādājot gan cauruļvadu gāzi, gan SDG. Citi avoti no dažādām pasaules valstīm veidoja pārējos 15 %.

(64)

Visi licenču saņēmēji NCS ir atbildīgi par savas gāzes pārdošanu. Uzņēmumiem, kas iegūst gāzi NCS, ir gāzes pārdošanas nolīgumi ar pircējiem vairākās ES dalībvalstīs. Kopējā gāzes patēriņa daļa 2011. gadā, kuru nodrošināja Norvēģijas gāze katrā no sešām ES dalībvalstīm, kas importēja lielāko daļu gāzes no NCS, bija šāda (49):

(65)

Statoil ir otrs lielākais gāzes piegādātājs EEZ pēc Gazprom, nodrošinot aptuveni 20 % (50) no kopējā EEZ patēriņa. Kā redzams iepriekšējā tabulā, EEZ valstīs, kurām galvenokārt tiek piegādāta Norvēģijas gāze, piegādātāji no NCS konkurē ar piegādātājiem, kuri iegūst gāzi citās ģeogrāfiskās teritorijās. Tāpēc vairumpircējiem šajās EEZ valstīs gāzei no NCS ir alternatīvi piegādes avoti. To var plašāk ilustrēt ar Eurogas apkopoto statistiku (turpmākā tabula), kas liecina, ka papildus Norvēģijas gāzei ES dalībvalstis saņēma gāzes piegādes no vietējiem ieguves apgabaliem, Krievijas, Alžīrijas, Kataras un citiem avotiem.

DABASGĀZES PIEGĀDES EUROGAS DALĪBVALSTĪS UN ES, 2011. GADS (51)

(66)

ES dalībvalstīm, kuras patēriņā izmanto visvairāk Norvēģijas gāzi, ir pieejami alternatīvi piegādes avoti. Daži no šiem avotiem ir šādi:

(67)

Vairumpircējiem jāievēro savas saistības, ar kurām paredz obligātu samaksu (“take-or-pay”), saskaņā ar attiecīgiem ilgtermiņa līgumiem ar Norvēģijas gāzes piegādātājiem. Ja šīs saistības tiek pildītas, vairumpircēji drīkst izvēlēties alternatīvus piegādes avotus, piemēram, aktuāltirgū iegādātu cauruļvadu gāzi, SDG vai iespēju palielināt apjomus, kurus iegādājas saskaņā ar ilgtermiņa līgumiem ar citiem piegādātājiem. Pēdējā laikā ir izveidojusies tendence slēgt pārdošanas līgumus ar īsāku termiņu. Saskaņā ar Norvēģijas valdības informāciju aktuāltirgus nozīme ir palielinājusies, jo palielinās gāzes tirgu likviditāte gan Apvienotajā Karalistē, gan Eiropas kontinentā. Turklāt ES jauda SDG pārvēršanai gāzveida stāvoklī pēdējos piecos gados ir palielinājusies vairāk nekā divas reizes. 2011. gadā 25 % no ES gāzes neto importa tika piegādāts SDG veidā sadalījumā pa šādām ES dalībvalstīm, kas norādītas turpmākajā tabulā.

SDG PIEGĀDES EUROGAS DALĪBVALSTĪS UN ES, 2011. GADS (56)

(68)

Konkurences spiediens dabasgāzes tirgū rodas arī tāpēc, ka pastāv gāzei alternatīvi produkti (piem., ogles vai atjaunojami energoresursi).

(69)

Visi galvenie gāzes transportēšanas cauruļvadi no NCS uz Eiropas kontinentu un Apvienoto Karalisti pieder Gassled  (57). Piekļuvi sākumposma pārvades cauruļvadu tīklam pārvalda Gassco AS — uzņēmums, kurš pilnībā pieder Norvēģijas valstij. Gassco AS nepieder neviena daļa vai jauda sākumposma pārvades cauruļvadu tīklā, un tas rīkojas neatkarīgi, piešķirot piekļuvi brīvajām jaudām. Gāzes transportēšanas sistēma ir neitrāla attiecībā uz visiem tirgus dalībniekiem, kuriem jātransportē dabasgāze. Ieguves uzņēmumiem un kvalificētiem lietotājiem ir tiesības piekļūt sistēmai saskaņā ar nediskriminējošiem, objektīviem un pārredzamiem nosacījumiem. Lietotājiem ir piekļuve jaudai sistēmā, kas atkarīga no viņu vajadzībām transportēt gāzi (58). Tādējādi pašreizējie un jaunie gāzes ieguves uzņēmumi NCS var saņemt piekļuvi sākumposma pārvades cauruļvadu tīklam un var piegādāt gāzi klientiem, konkurējot ar citiem uzņēmumiem NCS.

(70)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Iestāde uzskata, ka nav norāžu par to, ka nozari nevirza tirgus, un tāpēc uz dabasgāzes ieguvi NCS attiecas tieša konkurence Direktīvas 2004/17/EK nozīmē.

(71)

Iestāde uzskata, ka Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punkta nozīmē uz šādām darbībām Norvēģijā un īpaši Norvēģijas kontinentālajā šelfā attiecas tieša konkurence:

(72)

Tā kā nosacījums par neierobežotu piekļuvi tirgum uzskatāms par izpildītu, Direktīva 2004/17/EK nebūtu jāpiemēro tajos gadījumos, kad līgumslēdzēji piešķir līgumus, kas paredzēti, lai dotu tiesības Norvēģijā un jo īpaši Norvēģijas kontinentālajā šelfā sniegt šā lēmuma 2. punkta un 71. punkta a), b) un c) apakšpunktā uzskaitītos pakalpojumus.

(73)

Šā lēmuma pamatā ir juridiskā un faktiskā situācija 2013. gada martā, kas izklāstīta Norvēģijas valdības sniegtajā informācijā. Lēmumu var pārskatīt, ja būtiskas izmaiņas juridiskajā vai faktiskajā situācijā norādīs, ka nosacījumi Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punkta piemērošanai vairs netiek ievēroti,

(a)

jēlnaftas un dabasgāzes izpēte,

(b)

jēlnaftas ieguve un

(c)

dabasgāzes ieguve.

Vienības:

teravatstundas (augstas kaloritātes gāze).

Piezīme.

Skaitļi ir labākās pieejamās aplēses publicēšanas brīdi.

Vienības:

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 249/s3

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 249/s3