31.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 354/1

(1)

Nekaitīgas un veselīgas pārtikas brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts, kas ievērojami uzlabo iedzīvotāju veselību un labklājību, kā arī kalpo viņu sociālajām un ekonomiskajām interesēm.

(2)

Īstenojot Kopienas politiku, būtu jānodrošina augsts cilvēku dzīvības un veselības aizsardzības līmenis.

(3)

Lai aizsargātu cilvēku veselību, lietojot pārtikā piedevas, fermentus un aromatizētājus, pirms to laišanas Kopienas tirgū jānovērtē to nekaitīgums.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1333/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas piedevām (3), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1332/2008 (2008. gada 16. decembris)par pārtikas fermentiem (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1334/2008 (2008. gada 16. decembris)par pārtikas aromatizētājiem un konkrētām pārtikas sastāvdaļām ar aromatizētāju īpašībām lietošanai pārtikā (5) (turpmāk “pārtikas nozares tiesību akti”) un uz tās ir noteikti saskaņoti kritēriji un prasības attiecībā uz minēto vielu novērtēšanu un atļauju piešķiršanu to lietošanai.

(5)

Īpaši ir paredzēts, ka pārtikas piedevas, pārtikas fermentus un pārtikas aromatizētājus, ja pārtikas aromatizētāju nekaitīgums jānovērtē saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1334/2008 [par pārtikas aromatizētājiem un konkrētām pārtikas sastāvdaļām ar aromatizētāju īpašībām lietošanai pārtikā], var laist tirgū un lietot cilvēku pārtikā atbilstīgi katras pārtikas nozares tiesību aktos noteiktajiem nosacījumiem vienīgi tad, ja tie ir iekļauti Kopienas atļauto vielu sarakstā.

(6)

Pārredzamības nodrošināšana pārtikas ražošanā un apritē ir nepārprotami svarīga, lai saglabātu patērētāju uzticību.

(7)

Tādēļ šīm trīs vielu kategorijām ir lietderīgi noteikt vienotu Kopienas novērtēšanas un atļauju piešķiršanas procedūru, kas būtu efektīva, laika ziņā ierobežota un pārredzama, lai tādējādi atvieglinātu šo vielu brīvu apriti Kopienas tirgū.

(8)

Šīs vienotās procedūras pamatā jābūt labas pārvaldības un juridiskas noteiktības principiem, un tā jāīsteno, ievērojot minētos principus.

(9)

Tādējādi šī regula papildinās pārtikas vielu atļauju reglamentējošos noteikumus, nosakot dažādus procedūras posmus, minētajiem posmiem atbilstīgos termiņus, iesaistīto personu pienākumus un piemērojamos principus. Tomēr attiecībā uz atsevišķiem procedūras aspektiem jāņem vērā katras pārtikas nozares tiesību aktu īpatnības.

(10)

Procedūrā paredzētie termiņi ir noteikti, ņemot vērā laiku, kas vajadzīgs, lai apsvērtu katras pārtikas nozares tiesību aktos noteiktos dažādos kritērijus, kā arī atvēlot pietiekami daudz laika konsultācijām, gatavojot pasākumu projektus. Jo īpaši Komisijai noteiktais deviņu mēnešu termiņš, lai iesniegtu priekšlikumu regulai, ar ko atjaunina Kopienas sarakstu, nedrīkstētu izslēgt iespēju to darīt agrāk.

(11)

Saņemot pieteikumu, Komisijai būtu jāsāk procedūra un, kad izvērtēts pieteikuma derīgums un piemērojamība, iespējami ātri vajadzības gadījumā jālūdz atzinums no Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (turpmāk “Iestāde”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (6).

(12)

Saskaņā ar riska novērtēšanas sistēmu pārtikas nekaitīguma jomā, kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 178/2002, vielu laišanu tirgū var atļaut vienīgi pēc to risku neatkarīgas zinātniskas novērtēšanas iespējami augstākā līmenī, ar ko tās apdraud cilvēka veselību. Pēc novērtēšanas, kas jāveic Iestādes atbildībā, Komisija saskaņā ar regulatīvo procedūru, ar kuru nodrošina ciešu sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm, pieņem lēmumu par risku pārvaldību.

(13)

Atļauja vielu laišanai tirgū saskaņā ar šo regulu būtu jāpiešķir ar nosacījumu, ka ir nodrošināta atbilstība atļaujas piešķiršanas kritērijiem, kas paredzēti pārtikas nozares tiesību aktos.

(14)

Ir atzīts, ka dažos gadījumos zinātnisks riska novērtējums vien nevar sniegt visu informāciju, uz kuru pamatojoties būtu jāpieņem lēmums par riska pārvaldību, un ka tiesību aktos noteiktajā kārtībā var ņemt vērā citus ar konkrēto jautājumu saistītus faktoros, tostarp sociālus, ekonomiskus, ar tradīcijām saistītus, kā arī ētikas un vides faktorus un iespējamo kontroli.

(15)

Lai nodrošinātu, ka gan attiecīgo nozaru uzņēmēji, gan sabiedrība ir informēta par spēkā esošajām atļaujām, atļautās vielas būtu jāiekļauj Kopienas sarakstā, ko nosaka, uztur un publicē Komisija.

(16)

Attiecīgā gadījumā un noteiktos apstākļos īpašs pārtikas nozares tiesību akts var noteikt zinātnisko datu un citas informācijas, kuru ir iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, aizsardzību noteiktā laika posmā. Šādā gadījumā pārtikas nozares tiesību aktā būtu jāizklāsta nosacījumi, saskaņā ar kuriem šos datus nedrīkst izmantot cita pieteikuma iesniedzēja labā.

(17)

Vienota tīkla izveide starp Iestādi un dalībvalstu organizācijām, kas darbojas Iestādes kompetencē esošajās jomās, ir viens no tās darbības pamatprincipiem. Tādējādi, lai Iestāde sagatavotu atzinumu, tā var izmantot tīklu, kas ir tās rīcībā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 36. pantu un Komisijas Regulu (EK) Nr. 2230/2004 (7).

(18)

Vienotai pārtikas vielu lietošanas atļauju piešķiršanas procedūrai jāatbilst pārskatāmības un sabiedrības informēšanas prasībām, vienlaikus garantējot pieteikuma iesniedzēju tiesības ievērot noteiktas informācijas konfidencialitāti.

(19)

Lai aizsargātu pieteikuma iesniedzēja konkurētspēju, būtu jāturpina ņemt vērā atsevišķu pieteikuma aspektu konfidencialitātes aizsardzība. Tomēr konfidenciālai nekādos apstākļos nevajadzētu būt informācijai par vielas nekaitīgumu, tostarp – bet ne tikai – toksikoloģiskiem pētījumiem, citiem ar nekaitīgumu saistītiem pētījumiem un pamatdatiem kā tādiem.

(20)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 178/2002 Iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (8).

(21)

Regulā (EK) Nr. 178/2002 noteiktas ārkārtas pasākumu veikšanas procedūras attiecībā uz pārtiku, kas ražota Kopienā vai importēta no trešām valstīm. Saskaņā ar minēto regulu Komisija var pieņemt šādus pasākumus situācijās, kad pārtika varētu nopietni apdraudēt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi un kad šo apdraudējumu nevar pienācīgi novērst ar attiecīgās dalībvalsts vai attiecīgo dalībvalstu veiktiem pasākumiem.

(22)

Tiesību aktu efektivitātes un vienkāršošanas labad vidēji īsā laikposmā būtu jāizskata jautājums par to, vai vienotās procedūras piemērošanas joma jāattiecina uz citiem pārtikas nozarē pastāvošajiem noteikumiem.

(23)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tādēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(24)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (9).

(25)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro atjaunināt Kopienas sarakstus. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt katras pārtikas nozares tiesību aktu nebūtiskus elementus, inter alia, tos papildinot ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(26)

Efektivitātes nolūkā regulatīvas kontroles procedūras parastie termiņi būtu jāsaīsina attiecībā uz vielu iekļaušanu Kopienas sarakstos un attiecībā uz to noteikumu, specifikāciju vai ierobežojumu pievienošanu, svītrošanu vai mainīšanu, kas saistīti ar vielu esamību Kopienas sarakstos.

(27)

Ja nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ regulatīvas kontroles procedūras parastos termiņus nav iespējams ievērot, Komisijai būtu jāvar piemērot Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 6. punktā paredzēto steidzamības procedūru vielas svītrošanai no Kopienas sarakstiem un to nosacījumu, specifikāciju vai ierobežojumu papildināšanai, svītrošanai vai grozīšanai, kuri saistīti ar to, ka viela ir Kopienas sarakstā,

a)

vielas iekļaušana Kopienas sarakstā;

b)

vielas svītrošana no Kopienas saraksta;

c)

to nosacījumu, specifikāciju vai ierobežojumu papildināšana, svītrošana vai grozīšana, kuri saistīti ar to, ka viela ir Kopienas sarakstā.

a)

četrpadsmit darbadienās pēc pieteikuma saņemšanas rakstiski apliecina pieteikuma iesniedzējam, ka ir saņēmusi pieteikumu;

b)

attiecīgā gadījumā un pēc iespējas ātrāk paziņo par pieteikumu Iestādei un lūdz tās atzinumu saskaņā ar 3. panta 2. punktu.

a)

4. panta 1. punktā minētā pieteikuma saturu, sagatavošanu un iesniegšanu;

b)

pieteikuma derīguma pārbaudes kārtību;

c)

5. pantā minētajā Iestādes atzinumā iekļaujamās informācijas veidu.

a)

pieteikuma iesniedzēja nosaukumu un adresi;

b)

vielas nosaukumu un skaidru aprakstu;

c)

pamatojumu vielas lietošanai īpašā pārtikā vai pārtikas kategorijās vai uz tās;

d)

informāciju, kas tieši saistīta ar vielas drošības novērtējumu;

e)

attiecīgā gadījumā – analīzes metodi vai metodes.

31.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 354/7

(1)

Nekaitīgas un veselīgas pārtikas brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts, kas ievērojami ietekmē gan iedzīvotāju veselību un labklājību, gan sociālās un ekonomiskās intereses.

(2)

Īstenojot Kopienas politiku, būtu jānodrošina augsts cilvēku dzīvības un veselības aizsardzības līmenis.

(3)

Uz pārtikas fermentiem, izņemot pārtikas fermentus, ko lieto kā pārtikas piedevas, pašlaik vai nu neattiecas nekādi noteikumi, vai arī saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem attiecas pārstrādes palīglīdzekļu regulējums. Dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu atšķirības attiecībā uz pārtikas fermentu novērtēšanu un atļauju piešķiršanu var kavēt to brīvu apriti, radot nevienlīdzīgas un negodīgas konkurences apstākļus. Tādēļ jāpieņem Kopienas noteikumi, saskaņojot dalībvalstu noteikumus, kas attiecas uz fermentu lietojumu pārtikā.

(4)

Šai regulai būtu jāattiecas vienīgi uz fermentiem, ko tehnoloģisku apsvērumu dēļ pievieno pārtikai tās ražošanas, pārstrādes, sagatavošanas, apstrādes, iepakošanas, pārvadāšanas vai glabāšanas posmā, tostarp fermentiem, ko lieto kā pārstrādes palīglīdzekļus (turpmāk “pārtikas fermenti”). Tāpēc šīs regulas darbības jomā nebūtu jāiekļauj fermenti, ko nevis pievieno pārtikai tehnoloģiskos nolūkos, bet kas ir paredzēti lietošanai cilvēku uzturā, piemēram, fermenti ar uzturvielu vai gremošanas veicināšanas funkcijām. Mikrobu kultūras, ko tradicionāli lieto pārtikas, piemēram, siera un vīna ražošanā, un kas var nejauši radīt fermentus, bet ko speciāli neizmanto fermentu ražošanai, nav uzskatāmas par pārtikas fermentiem.

(5)

No šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz pārtikas fermenti, ko izmanto vienīgi pārtikas piedevu ražošanā un uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1333/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas piedevām (3) darbības joma, jo šīs pārtikas nekaitīgums jau ir novērtēts, un tai ir attiecīgs tiesiskais regulējums. Tomēr šī regula attiecas uz minētajiem pārtikas fermentiem tādos gadījumos, kad tos lieto pārtikā kā pārtikas fermentus.

(6)

Pārtikas fermentus vajadzētu atzīt un lietot vienīgi tad, ja tie atbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem. Lietojot pārtikas fermentus, tiem jābūt nekaitīgiem, pamatotiem ar tehnoloģiskām vajadzībām, un tie nedrīkst maldināt patērētājus. Patērētāju maldināšana var attiekties arī uz jautājumiem, kas saistīti ar pārtikas veidu, svaigumu, izmantoto sastāvdaļu kvalitāti, pārtikas dabiskumu, ražošanas procesu vai uzturvērtības kvalitāti. Apstiprinot pārtikas fermentus, būtu jāņem vērā arī citi ar šo jautājumu saistīti faktori, tostarp sociāli, ekonomiski, ar tradīcijām saistīti, kā arī ētikas un vides faktori, piesardzības princips un kontroles iespējamība.

(7)

Dažus pārtikas fermentus ir atļauts lietot īpašiem nolūkiem, piemēram, augļu sulās un dažos līdzīgos produktos un dažos pārtikai paredzētos laktoproteīnos, kā arī dažās atļautās ar vīndarību saistītās darbībās un procesos. Šiem pārtikas fermentiem vajadzētu būt atbilstīgiem šai regulai un konkrētiem noteikumiem, ko nosaka attiecīgie Kopienas tiesību akti. Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Padomes Direktīva 2001/112/EK (2001. gada 20. decembris), kas attiecas uz pārtikai paredzētām augļu sulām un dažiem līdzīgiem produktiem (4), Padomes Direktīva 83/417/EEK (1983. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz dažiem laktoproteīniem (kazeīnu un kazeinātiem), kas paredzēti lietošanai cilvēku uzturā (5), un Padomes Regula (EK) Nr. 1493/1999 (1999. gada 17. maijs) par vīna tirgus kopīgo organizāciju (6). Ņemot vērā to, šī regula būtu jāattiecina uz visiem pārtikas fermentiem, būtu attiecīgi jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 258/97 (1997. gada 27. janvāris), kas attiecas uz jauniem pārtikas produktiem un jaunām pārtikas produktu sastāvdaļām (7).

(8)

Kopienā atļautie pārtikas fermenti būtu jāiekļauj Kopienas sarakstā, tos precīzi aprakstot un norādot to lietojuma nosacījumus, tostarp vajadzības gadījumā iekļaujot informāciju par to funkcijām galaproduktos. Šis saraksts būtu jāpapildina ar specifikācijām, kas konkrēti attiecas uz fermentu izcelsmi – tostarp vajadzības gadījumā iekļaujot informāciju par to alerģiskajām īpašībām – kā arī vielu tīrības kritērijiem.

(9)

Lai nodrošinātu saskaņotību, pārtikas fermentu riska izvērtēšana un to iekļaušana Kopienas sarakstā būtu jāveic saskaņā ar kārtību, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1331/2008 (2008. gada 16. decembris), ar ko nosaka vienotu atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem (8).

(10)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (9), par jautājumiem, kas varētu ietekmēt sabiedrības veselību, jāapspriežas ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (turpmāk “Iestāde”).

(11)

Attiecībā uz pārtikas fermentiem, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1829/2003 (2003. gada 22. septembris) par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (10), atļaujas būtu jāpiešķir saskaņā ar minēto regulu, kā arī saskaņā ar šo regulu.

(12)

Gadījumos, kad pārtikas fermentus, kas jau ir iekļauti Kopienas sarakstā saskaņā ar šo regulu, iegūst ar ražošanas metodēm vai no izejmateriāliem, kuri būtiski atšķiras no Iestādes risku izvērtējumā iekļautajiem, vai atšķiras no tiem, kas saskaņā ar šo regulu norādīti atļaujā un specifikācijās, šie pārtikas fermenti būtu jānodod pārbaudei Iestādei. “Būtiski atšķirīgs” var nozīmēt, inter alia, ražošanas metodes maiņu, pārejot no augu ekstraktu ieguves uz fermentāciju, kurā izmanto mikroorganismu vai ģenētiski modificētu mikroorganismu, kā arī izejvielu maiņu vai daļiņu izmēru maiņu.

(13)

Daudzi pārtikas fermenti jau ir Kopienas tirgū, tādēļ būtu jāparedz noteikumi, lai nodrošinātu pakāpenisku pāreju uz Kopienas pārtikas fermentu sarakstu un netraucētu pastāvošā pārtikas fermentu tirgus darbību. Pieteikumu iesniedzējiem būtu jādod pietiekams laiks sagādāt šo produktu risku novērtēšanai vajadzīgo informāciju. Tāpēc pēc īstenošanas pasākumu piemērošanas dienas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1331/2008 [ar ko nosaka vienotu atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem] būtu jāparedz divu gadu sākuma periods, lai pieteikumu iesniedzējiem dotu pietiekamu laiku iesniegt informāciju par esošajiem fermentiem, kurus varētu iekļaut saskaņā ar šo regulu sastādāmajā Kopienas sarakstā. Divu gadu sākuma periodā būtu jādod arī iespēja iesniegt atļauju piešķiršanas pieteikumus jauniem fermentiem. Iestādei bez kavēšanās būtu jānovērtē visi pieteikumi, kas attiecas uz pārtikas fermentiem, par kuriem minētajā periodā ir iesniegta pietiekama informācija.

(14)

Lai visiem pieteikuma iesniedzējiem nodrošinātu taisnīgus un vienlīdzīgus nosacījumus, Kopienas saraksts būtu jāizveido vienā paņēmienā. Saraksts būtu jāizveido, kad ir pabeigta visu to pārtikas fermentu risku izvērtēšana, par kuriem divu gadu sākuma periodā ir iesniegta pietiekama informācija. Tomēr Iestādes sagatavotie riska novērtējumi par atsevišķiem pārtikas fermentiem būtu jāpublicē, tiklīdz tie ir pabeigti.

(15)

Divu gadu sākuma periodā ir sagaidāms, ka tiks iesniegts ievērojams pieteikumu skaits. Tāpēc var būt vajadzīgs ilgs laiks, lai pabeigtu risku izvērtēšanu un izveidotu Kopienas sarakstu. Lai pēc divu gadu sākuma perioda jauniem pārtikas fermentiem nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi tirgum, būtu jāparedz pārejas periods, kurā līdz Kopienas saraksta izveidošanai pārtikas fermentus un pārtiku, kurā lieto pārtikas fermentus, ir atļauts laist tirgū un lietot saskaņā ar spēkā esošajiem dalībvalstu noteikumiem.

(16)

Pārtikas fermenti E 1103 invertāze un E 1105 lizocīms, kas ir atļauti kā pārtikas piedevas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu Nr. 95/2/EK (1995. gada 20. februāris) par pārtikas piedevām, kas nav krāsvielas vai saldinātāji (11), un to izmantošanas nosacījumi būtu jāpārnes no Direktīvas 95/2/EK uz Kopienas sarakstu, kad tas ir izveidots atbilstīgi šai regulai. Turklāt ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999 ir atļauts izmantot ureāzi, beta-glikanāzi un lizocīmu vīnā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti Komisijas Regulā (EK) Nr. 423/2008 (2008. gada 8. maijs), kas nosaka konkrētus sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1493/1999 un kas izveido Kopienas enoloģiskās prakses un procesu kodeksu (12). Minētās vielas ir pārtikas fermenti, un tie būtu jāiekļauj šīs regulas darbības jomā. Tādēļ, izveidojot Kopienas sarakstu, tajā būtu jāiekļauj arī šie pārtikas fermenti lietošanai vīnā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999 un Regulu (EK) Nr. 423/2008.

(17)

Pārtikas fermentus turpina marķēt saskaņā ar vispārējiem marķēšanas noteikumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (13) un, vajadzības gadījumā, Regulā (EK) Nr. 1829/2003 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1830/2003 (2003. gada 22. septembris), kas attiecas uz ģenētiski modificētu organismu izsekojamību un marķēšanu, kā arī no ģenētiski modificētiem organismiem ražotu pārtikas un lopbarības produktu izsekojamību (14). Turklāt šajā regulā būtu jāparedz īpaši marķēšanas noteikumi attiecībā uz pārtikas fermentiem, ko ražotājiem vai patērētājiem pārdod kā pārtikas fermentus.

(18)

Uz pārtikas fermentiem attiecas Regulas (EK) Nr. 178/2002 pārtikas definīcija, tāpēc gadījumos, kad tos lieto pārtikā, tie pārtikas marķējumā jānorāda kā sastāvdaļas saskaņā ar Direktīvu 2000/13/EK. Marķējumā būtu jānorāda attiecīgā pārtikas fermenta tehnoloģiskā funkcija un konkrēts pārtikas fermenta nosaukums. Tomēr būtu jāparedz atkāpe no marķēšanas noteikumiem gadījumos, kad fermentiem pārtikas pārstrādes galaproduktos nav tehnoloģisku funkciju, un tie ir nokļuvuši attiecīgajā pārtikā tikai pārneses rezultātā no vienas vai vairākām šīs pārtikas sastāvdaļām vai tādēļ, ka tie ir lietoti kā pārstrādes palīglīdzekļi. Atbilstīgi būtu jāgroza Direktīva 2000/13/EK.

(19)

Attiecībā uz pārtikas fermentiem būtu jāveic pastāvīga uzraudzība, un vajadzības gadījumā tie būtu jānovērtē atkārtoti, ņemot vērā lietošanas izmaiņas un jaunāko zinātnisko informāciju.

(20)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (15).

(21)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt attiecīgus pārejas posma pasākumus. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia, to papildinot ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(22)

Lai proporcionāli un efektīvi izstrādātu un atjauninātu ar pārtikas fermentiem saistītos Kopienas tiesību aktus, dalībvalstīm ir jāapkopo dati, jāapmainās ar informāciju un jāsaskaņo rīcība. Šajā nolūkā var noderēt pētījumi, kas atvieglotu lēmumu pieņemšanas procesu, palīdzot risināt konkrētus jautājumus. Ieteicams, lai šādus pētījumus saskaņā ar budžeta procedūru finansētu Kopiena. Šādu pasākumu finansēšana ir paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības verifikāciju saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (16).

(23)

Dalībvalstīm jāveic oficiāla kontrole, lai nodrošinātu šīs regulas prasību izpildi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 882/2004.

(24)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, paredzēt Kopienas noteikumus par pārtikas fermentiem – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tirgus vienotības un augsta patērētāju aizsardzības līmeņa interesēs minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

a)

Kopienas atļauto pārtikas fermentu sarakstu;

b)

pārtikas fermentu lietojuma nosacījumus pārtikā;

c)

marķēšanas noteikumus pārtikas fermentiem, ko pārdod kā pārtikas fermentus.

a)

pārtikas piedevas, uz kurām attiecas Regulas (EK) Nr. 1333/2008 [par pārtikas piedevām] darbības joma;

b)

pārstrādes palīglīdzekļus.

a)

īpašā pārtikā,

b)

nolūkos, uz kuriem neattiecas šīs regulas darbības joma.

a)

“pārtikas ferments” ir produkts, ko iegūst no augiem, dzīvniekiem vai mikroorganismiem vai to produktiem, tostarp, produkts, ko iegūst fermentācijas procesā, izmantojot mikroorganismus:

b)

“pārtikas fermentu preparāts” ir preparāts, kas sastāv no viena vai vairākiem pārtikas fermentiem, kurā ir iekļautas tādas vielas kā pārtikas piedevas un/vai citas pārtikas sastāvdaļas, lai atvieglotu to glabāšanu, pārdošanu, standartizāciju, atšķaidīšanu vai šķīdināšanu.

a)

pamatojoties uz pieejamo zinātnisko informāciju, ieteiktajās devās tie nerada bažas par kaitējumu patērētāju veselībai;

b)

pastāv pamatota tehnoloģiska vajadzība; un

c)

to lietojums nemaldina patērētājus. Patērētāju maldināšana ir arī, bet ne tikai, jautājumi saistībā ar izmantoto sastāvdaļu veidu, svaigumu un kvalitāti, produkta vai ražošanas procesa dabīgumu vai produkta uzturvērtību.

a)

pārtikas fermenta nosaukumu;

b)

pārtikas fermenta specifikācijas, ieskaitot pārtikas fermenta izcelsmi, tīrības kritērijus un citu vajadzīgu informāciju;

c)

pārtiku, kam attiecīgo pārtikas fermentu ir atļauts pievienot,

d)

pārtikas fermenta lietojuma nosacījumus; attiecīgā gadījumā pārtikas fermentam nenosaka maksimāli pieļaujamo līmeni. Tādā gadījumā pārtikas fermentu izmanto saskaņā ar quantum satis principu;

e)

vajadzības gadījumā – ierobežojumus, kas attiecas uz pārtikas fermenta tiešu pārdošanu galapatērētājiem;

f)

vajadzības gadījumā – īpašās prasības par to, kā jāmarķē pārtika, kurā ir lietoti pārtikas fermenti, lai nodrošinātu, ka galapatērētāji ir informēti par attiecīgās pārtikas fizisko stāvokli vai tās īpašo apstrādi.

a)

konkrēta viela atbilst 3. pantā iekļautajai pārtikas fermenta definīcijai;

b)

konkrēta pārtika ietilpst pārtikas kategorijā, kas iekļauta Kopienas pārtikas fermentu sarakstā.

a)

šajā regulā noteiktais nosaukums katram pārtikas fermentam vai tirdzniecības apraksts, kas ietver katra pārtikas fermenta nosaukumu, vai, ja šāda nosaukuma nav, pieņemtais nosaukums, kas noteikts Starptautiskās bioķīmijas un molekulārās bioloģijas savienības (IUBMB) nomenklatūrā;

b)

norāde “lietošanai pārtikā” vai norāde “ierobežotai lietošanai pārtikā”, vai konkrētāka norāde par attiecīgās pārtikas piedevas paredzēto lietojumu pārtikā;

c)

vajadzības gadījumā – īpaši glabāšanas un/vai lietošanas nosacījumi;

d)

marķējums, kas identificē partiju vai sēriju;

e)

lietošanas instrukcija gadījumos, kad, pārtikas fermentu lietojot nepareizi, tā pienācīgs lietojums nav iespējams;

f)

ražotāja, fasētāja vai pārdevēja vārds un uzvārds vai uzņēmuma nosaukums un adrese;

g)

norāde par katras sastāvdaļas vai katras sastāvdaļu grupas maksimālo daudzumu, uz ko attiecas kvantitatīvais ierobežojums pārtikā, un/vai atbilstīga skaidri un viegli saprotama informācija, kas ļauj pircējam ievērot šo regulu vai citus attiecīgus Kopienas tiesību aktus; ja tādi paši kvantitatīvi ierobežojumi attiecas uz kādu sastāvdaļu grupu, ko izmanto atsevišķi vai kopā, saturu var norādīt ar vienu skaitli; kvantitatīvo ierobežojumu izsaka vai nu skaitliski, vai atbilstīgi quantum satis principam;

h)

neto masa;

i)

pārtikas fermenta(-u) iedarbība;

j)

minimālais derīguma termiņš vai izlietošanas termiņš;

k)

atbilstīgos gadījumos informācija par pārtikas fermentiem vai citām vielām, kas ir minētas šajā pantā un uzskaitītas Direktīvas 2000/13/EK IIIa pielikumā.

a)

šajā regulā noteiktais nosaukums katram pārtikas fermentam vai tirdzniecības apraksts, kas ietver katra pārtikas fermenta nosaukumu, vai, ja šāda nosaukuma nav, pieņemtais nosaukums, kas noteikts IUBMB nomenklatūrā;

b)

norāde “lietošanai pārtikā” vai norāde “ierobežotai lietošanai pārtikā”, vai konkrētāka norāde par attiecīgā pārtikas fermenta paredzēto lietojumu pārtikā.

a)

Regulas (EK) Nr. 1331/2008 [ar ko nosaka vienotu atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem] 5. panta 1. punkts neattiecas uz Iestādes atzinuma pieņemšanu;

b)

Komisija pirmo reizi apstiprina Kopienas sarakstu pēc tam, kad Iestāde ir sniegusi atzinumu par visiem Reģistrā uzskaitītajiem pārtikas fermentiem.

a)

E 1103 invertāzi un E 1105 lizocīmu, norādot to izmantošanas nosacījumus saskaņā ar Direktīvas 95/2/EK I pielikumu un III pielikuma C daļu;

b)

ureāzi, beta-glikanāzi un lizocīmu lietošanai vīnā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999 un tās īstenošanas noteikumiem.

“—

renīns, kas atbilst prasībām, kuras noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1332/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas fermentiem (18);

—

citi piena recēšanas fermenti, kas atbilst prasībām, kuras noteiktas Regulā (EK) Nr. 1332/2008.

1)

direktīvas 6. panta 4. punktu groza šādi:

2)

Direktīvas 6. panta 6. punktam pievieno šādu ievilkumu:

“—

pektolītiskie fermenti, kas atbilst prasībām, kuras noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1332/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas fermentiem (20);

—

proteolītiskie fermenti, kas atbilst prasībām, kuras noteiktas Regulā (EK) Nr. 1332/2008;

—

amilolītiskie fermenti, kas atbilst prasībām, kuras noteiktas Regulā (EK) Nr. 1332/2008.

“d)

pārtikas fermenti, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1332/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas fermentiem (21).

31.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 354/16

(1)

Nekaitīgas un veselīgas pārtikas brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts, un tā ievērojami uzlabo iedzīvotāju veselību un labklājību, kā arī viņu sociālās un ekonomiskās intereses.

(2)

Īstenojot Kopienas politikas nostādnes, būtu jānodrošina augsts cilvēku dzīvības un veselības aizsardzības līmenis.

(3)

Šī regula aizstāj agrākās direktīvas un lēmumus par pārtikas piedevām, ko atļauts izmantot pārtikā, ar mērķi nodrošināt iekšējā tirgus efektīvu darbību, vienlaikus nodrošinot augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni un augstu patērētāju aizsardzības līmeni, tostarp patērētāju interešu aizsardzību, piemērojot visaptverošas un vienkāršotas procedūras.

(4)

Ar šo regulu Kopienas līmenī saskaņo pārtikas piedevu lietojumu pārtikā. Tā attiecas arī uz pārtikas piedevu lietojumu pārtikā, kā noteikts Padomes Direktīvā 89/398/EEK (1989. gada 3. maijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz īpašas diētas pārtikas produktiem (3), un dažu pārtikas krāsvielu lietojumu gaļas izstrādājumu veselīguma marķēšanai un olu dekorēšanai un marķēšanai. Ar šo regulu saskaņo arī pārtikas piedevu lietojumu pārtikas piedevās un pārtikas fermentos, tādējādi nodrošinot to nekaitīgumu un kvalitāti un atvieglojot to glabāšanu un izmantošanu. Tas līdz šim nav reglamentēts Kopienas līmenī.

(5)

Pārtikas piedevas ir vielas, ko pašas par sevi uzturā parasti nelieto, bet ko šajā regulā aprakstītu tehnoloģisku apsvērumu dēļ ar nolūku pievieno pārtikai, piemēram, lai to saglabātu. Šai regulai būtu jāattiecas uz visām pārtikas piedevām, un tādēļ funkcionālo grupu saraksts būtu jāatjaunina, ņemot vērā zinātniskos sasniegumus un tehnoloģiju attīstību. Tomēr vielas nav uzskatāmas par pārtikas piedevām, ja tās lieto, lai piešķirtu aromātu un/vai garšu vai uzturvērtības nolūkos, piemēram, sāls aizstājēji, vitamīni vai minerālvielas. Turklāt no šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz arī vielas, kuras uzskata par pārtiku, bet var izmantot tehnoloģiskos nolūkos, piemēram, nātrija hlorīds vai safrāns, ko lieto kā krāsvielu, kā arī pārtikas fermenti. Tomēr šīs regulas nozīmē par piedevām būtu jāuzskata no pārtikas iegūti preparāti un citi dabīgu izejvielu materiāli, kas ir paredzēti, lai tehnoloģiski ietekmētu galaproduktu, un ko iegūst no uzturvielām vai aromātiskajām sastāvdaļām radniecīgu sastāvdaļu (piem., pigmentu) selektīvā ekstrakcijā. Visbeidzot, uz pārtikas fermentiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1332/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas fermentiem (4), kas izslēdz šīs regulas piemērošanu.

(6)

No šīs regulas darbības jomas būtu izslēdzamas vielas, ko pašas par sevi uzturā nelieto, bet ko apzināti izmanto pārtikas pārstrādē un kas gatavā pārtikā paliek vienīgi atlieku veidā, un galaproduktu tehnoloģiski neietekmē (pārstrādes palīglīdzekļi).

(7)

Pārtikas piedevas būtu jāatļauj un jālieto vienīgi tad, ja tās atbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem. Lietojot pārtikas piedevas, tām jābūt nekaitīgām, to lietojuma pamatā jābūt tehnoloģiskai vajadzībai, un to lietojums nedrīkst maldināt patērētājus, kā arī patērētājiem jāgūst labums no tām. Patērētāja maldināšana ir saistīta ar lietoto sastāvdaļu īpašībām, svaigumu un kvalitāti, produkta vai ražošanas procesa dabīgumu vai produkta uzturvērtību, tostarp augļu un dārzeņu saturu produktā, vai ar citiem iespējamiem aspektiem. Pārtikas piedevu apstiprināšanā būtu jāņem vērā arī citi ar konkrēto jautājumu saistīti faktori, tostarp sociāli, ekonomiski, ar tradīcijām saistīti, kā arī ētikas un vides faktori, piesardzības princips un kontroles iespējamība. Nosakot pārtikas piedevu lietošanu un maksimālo līmeni, būtu jāņem vērā attiecīgās pārtikas piedevas uzņemšana no citiem avotiem un tās izmantošana pārtikā, ko lieto īpašas patērētāju grupas (piemēram, alerģiski patērētāji).

(8)

Pārtikas piedevām jāatbilst apstiprinātajām specifikācijām, kurās būtu jāiekļauj informācija, kas pienācīgi identificē attiecīgo pārtikas piedevu, tostarp tās izcelsmi, un apraksta pieņemamos tīrības kritērijus. Agrāk izstrādātās pārtikas piedevu specifikācijas, kas ir iekļautas Komisijas Direktīvā 95/31/EK (1995. gada 5. jūlijs) par pārtikas produktos lietojamo saldinātāju noteiktajiem tīrības kritērijiem (5), Komisijas Direktīvā 95/45/EK (1995. gada 26. jūlijs), ar ko nosaka īpašus tīrības kritērijus krāsvielām, kuras lieto pārtikas produktos (6), un Komisijas Direktīvā 96/77/EK (1996. gada 2. decembris) par noteiktajiem tīrības kritērijiem pārtikas piedevām, izņemot krāsvielas un saldinātājus (7), būtu jāsaglabā spēkā līdz attiecīgo piedevu iekļaušanai šīs regulas pielikumos. Tad specifikācijas, kas attiecas uz šīm piedevām, būtu jāizklāsta regulā. Minētajām specifikācijām būtu tieši jāattiecas uz Kopienas sarakstos iekļautajām piedevām, kas noteiktas šīs regulas pielikumos. Tomēr, ņemot vērā šādu specifikāciju sarežģītību un saturu, skaidrības labad tās pašas par sevi nebūtu jāiekļauj Kopienas sarakstos, bet jāizklāsta vienā vai vairākās atsevišķās regulās.

(9)

Dažu pārtikas piedevu īpašs lietojums ir atļauts atsevišķās ar vīndarību saistītās atļautās darbībās un procesos. Šīs pārtikas piedevas būtu jālieto saskaņā ar šo regulu un konkrētajiem attiecīgo Kopienas tiesību aktu noteikumiem.

(10)

Lai nodrošinātu saskaņotību, pārtikas piedevu risku novērtējums un atļauju piešķiršana būtu jāveic saskaņā ar kārtību, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1331/2008 (2008. gada 16. decembris), ar ko nosaka vienotu atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem (8).

(11)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (9), par jautājumiem, kas varētu ietekmēt sabiedrības veselību, jāapspriežas ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (turpmāk “Iestāde”).

(12)

Pārtikas piedevām, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1829/2003 (2003. gada 22. septembris) par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (10), atļaujas būtu jāpiešķir gan saskaņā ar minēto regulu, gan arī saskaņā ar šo regulu.

(13)

Gadījumos, kad pārtikas piedevas, kas jau ir atļautas saskaņā ar šo regulu, ražo, izmantojot metodes vai izejmateriālus, kuri būtiski atšķiras no tiem, kas ir iekļauti Iestādes risku novērtējumā, vai atšķiras no tiem, kas ir minēti izstrādātajās specifikācijās, šīs pārtikas piedevas būtu jādod pārbaudīt Iestādei. “Būtiski atšķirīgs” var nozīmēt, inter alia, ražošanas metodes maiņu, augu ekstraktu vietā izmantojot fermentāciju kāda mikroorganisma vai ģenētiski modificēta mikroorganisma iedarbībā, izejmateriālu maiņu vai daļiņu izmēra maiņu, tostarp nanotehnoloģiju izmantošanu.

(14)

Pārtikas piedevas būtu nepārtraukti jāpārrauga un vajadzības gadījumā jānovērtē atkārtoti, ņemot vērā lietojuma nosacījumu izmaiņas un jaunāko zinātnisko informāciju. Vajadzības gadījumā Komisijai kopā ar dalībvalstīm būtu jāapsver atbilstoša rīcība.

(15)

Dalībvalstīm, kas 1992. gada 1. janvārī ir saglabājušas aizliegumus lietot atsevišķas piedevas dažos īpašos, par tradicionāliem uzskatāmos pārtikas produktos, ko ražo to teritorijā, būtu jāļauj saglabāt spēkā šos aizliegumus. Turklāt attiecībā uz tādiem produktiem kā, piemēram, “Feta” vai “Salame cacciatore” šī regula nedrīkstētu ierobežot stingrākos ar atsevišķu kategoriju lietojumu saistītos noteikumus, kas paredzēti Padomes Regulā (EK) Nr. 510/2006 (2006. gada 20. marts) par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (11) un Padomes Regulā (EK) Nr. 509/2006 (2006. gada 20. marts) par lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem kā garantētām tradicionālām īpatnībām (12).

(16)

Ja nav noteikti nekādi papildu ierobežojumi, piedeva var atrasties pārtikā nevis tiešas pievienošanas rezultātā, bet kā pārnesums no sastāvdaļas, kurā šī piedeva bija atļauta, ar nosacījumu, ka piedevas līmenis gala produktā nav lielāks par to, kāds tas būtu bijis, ja to pievienotu ar sastāvdaļu palīdzību, piemērotos tehniskos apstākļos un izmantojot labu ražošanas praksi.

(17)

Pārtikas piedevas turpina marķēt saskaņā ar vispārējiem marķēšanas noteikumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (13) un – attiecīgos gadījumos – Regulā (EK) Nr. 1829/2003 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1830/2003 (2003. gada 22. septembris), kas attiecas uz ģenētiski modificētu organismu izsekojamību un marķēšanu, kā arī no ģenētiski modificētiem organismiem ražotu pārtikas un lopbarības produktu izsekojamību (14). Turklāt šajā regulā būtu jāparedz īpaši marķēšanas noteikumi pārtikas piedevām, ko ražotājiem vai galapatērētājiem pārdod kā pārtikas piedevas.

(18)

Saldinātājus, kas atļauti saskaņā ar šo regulu, drīkst izmantot galda saldinātājos, ko tieši pārdod patērētājiem. Šādu produktu ražotājiem, izmantojot piemērotus līdzekļus, informācija būtu jādara pieejama patērētājiem, lai patērētāji droši varētu lietot šos produktus. Šo informāciju var darīt pieejamu dažādos veidos, tostarp, izmantojot produktu marķējumu, interneta tīmekļa vietnes, informatīvās tālruņu līnijas patērētājiem vai informācijas sniegšanu pārdošanas vietā. Lai pieņemtu vienotu pieeju attiecībā uz šīs prasības īstenošanu, iespējams, ir vajadzīgas Kopienas mēroga pamatnostādnes.

(19)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (15).

(20)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt šīs regulas pielikumus un pieņemt vajadzīgos pārejas posma pasākumus. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(21)

Efektivitātes nolūkā regulatīvās kontroles procedūras parastie termiņi būtu jāsaīsina, lai pieņemtu noteiktus II un III pielikuma grozījumus, kas attiecas uz vielām, kas citos Kopienas tiesību aktos jau ir atļautas, kā arī jebkādus piemērotus pārejas posma pasākumus, kas saistīti ar šīm vielām.

(22)

Lai proporcionāli un efektīvi izstrādātu un atjauninātu ar pārtikas piedevām saistītos tiesību aktus, dalībvalstīm ir jāapkopo dati, jāapmainās ar informāciju un jāsaskaņo rīcība. Šajā nolūkā var noderēt pētījumi, kas atvieglotu lēmumu pieņemšanas procesu, palīdzot risināt konkrētus jautājumus. Šādus pētījumus saskaņā ar budžeta procedūru ieteicams finansēt Kopienai. Šādu pasākumu finansēšana ir paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (16).

(23)

Dalībvalstīm jāveic oficiāla kontrole saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 882/2004, lai nodrošinātu šīs regulas īstenošanu.

(24)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, paredzēt Kopienas noteikumus par pārtikas piedevām – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tirgus vienotības un augsta līmeņa patērētāju aizsardzības interesēs minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākums, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(25)

Pēc šīs regulas pieņemšanas Komisijai ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas dalību būtu jāveic visu pastāvošo atļauju pārbaude attiecībā uz pārējiem kritērijiem, izņemot nekaitīgumu, piemēram, attiecībā uz pārtikas piedevu patēriņa devām, tehnoloģisko nepieciešamību un patērētāju iespējamu maldināšanu. Visas pārtikas piedevas, kas Kopienā arī turpmāk būs atļautas, būtu jāiekļauj šīs regulas II un III pielikuma Kopienas sarakstos. Būtu jāpapildina šīs regulas III pielikums, tajā iekļaujot pārējās pārtikas piedevas, kuras lieto pārtikas piedevās un pārtikas fermentos, kā arī uzturvielu nesējvielās, un to izmantošanas nosacījumus saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1331/2008 [ar ko nosaka vienotu atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem]. Lai nodrošinātu piemērotu pārejas periodu, III pielikums, izņemot noteikumus attiecībā uz pārtikas piedevu nesējvielām un pārtikas piedevām aromatizētājos, nebūtu jāpiemēro līdz 2011. gada 1. janvārim.

(26)

Kamēr nav sagatavoti jaunie Kopienas pārtikas piedevu saraksti, jāparedz vienkāršota procedūra, kā atjaunināt pašreizējos pārtikas piedevu sarakstus esošajās direktīvās.

(27)

Neskarot 25. apsvērumā minētās pārbaudes iznākumu, viena gada laikā pēc šīs regulas pieņemšanas Komisijai būtu jāizstrādā novērtēšanas programma, saskaņā ar kuru Iestāde atkārtoti novērtē Kopienā iepriekš atļauto pārtikas piedevu nekaitīgumu. Programmā būtu jānosaka vajadzības un prioritāšu secība, kas jāievēro, pārbaudot atļautās pārtikas piedevas.

(28)

Ar šo regulu tiek atcelti un aizstāti šādi tiesību akti: Padomes Direktīva (1962. gada 23. oktobris) par dalībvalstu noteikumu tuvināšanu attiecībā uz krāsvielām, ko atļauts izmantot cilvēku uzturam paredzētos pārtikas produktos (17), Padomes Direktīva 65/66/EEK (1965. gada 26. janvāris), ar ko nosaka īpašus tīrības kritērijus konservantiem, ko atļauts lietot pārtikas produktos, kuri paredzēti lietošanai cilvēku pārtikā (18), Padomes Direktīva 78/663/EEK (1978. gada 25. jūlijs), ar ko nosaka īpašus tīrības kritērijus emulgatoriem, stabilizatoriem, biezinātājiem un recinātājiem, kas paredzēti izmantošanai pārtikas produktos (19), Padomes Direktīva 78/664/EEK (1978. gada 25. jūlijs), ar ko nosaka īpašus tīrības kritērijus antioksidantiem, ko atļauts izmantot pārtikas produktos, kuri paredzēti lietošanai cilvēku pārtikā (20), Komisijas Pirmā direktīva 81/712/EEK (1981. gada 28. jūlijs), ar ko nosaka Kopienas analīzes metodes, lai pārbaudītu, vai pārtikas produktos izmantotās piedevas atbilst tīrības kritērijiem (21), Padomes Direktīva 89/107/EEK (1988. gada 21. decembris), par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas piedevām, ko atļauts izmantot cilvēku uzturā (22), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 94/35/EK (1994. gada 30. jūnijs) par saldinātājiem, kurus lieto pārtikas produktos (23), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 94/36/EK (1994. gada 30. jūnijs) par krāsvielām, kuras lieto pārtikas produktos (24), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/2/EK (1995. gada 20. februāris) par pārtikas piedevām, kas nav krāsvielas vai saldinātāji (25), Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums 292/97/EK (1996. gada 19. decembris) par to valsts tiesību aktu paturēšanu spēkā, ar ko aizliedz konkrētu piedevu izmantošanu dažu īpašu pārtikas produktu ražošanā (26), un Komisijas Lēmums 2002/247/EK (2002. gada 27. marts), ar ko tiek apturēta tādu želejveida konditorejas izstrādājumu laišana tirgū un imports, kuri satur pārtikas piedevu E 425 konjac  (27). Tomēr ir vēlams, lai daži šo tiesību aktu noteikumi paliktu spēkā pārejas periodā, lai dotu laiku sagatavot šīs regulas pielikumos noteiktos Kopienas sarakstus,

a)

Kopienas atļauto pārtikas piedevu sarakstus, kā izklāstīts II un III pielikumā;

b)

nosacījumus pārtikas piedevu lietošanai pārtikā, tostarp pārtikas piedevās un pārtikas fermentos, uz ko attiecas Regula (EK) Nr. 1332/2008 [par pārtikas fermentiem], un pārtikas aromatizētājos, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1334/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas aromatizētājiem un konkrētām pārtikas sastāvdaļām ar aromatizētāja īpašībām lietošanai pārtikā un uz tās (28);

c)

marķēšanas noteikumus pārtikas piedevām, ko pārdod kā pārtikas piedevas.

a)

pārstrādes palīglīdzekļiem;

b)

vielām, ko izmanto augu un augu valsts produktu aizsardzībai saskaņā ar Kopienas noteikumiem, kas attiecas uz augu aizsardzību,

c)

vielām, ko pievieno pārtikai kā uzturvielas,

d)

dzeramā ūdens attīrīšanai izmantojamajām vielām, uz ko attiecas Padomes Direktīva 98/83/EK (1998. gada 3. novembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (29).

e)

aromatizētājiem, uz ko attiecas Regula (EK) Nr. 1334/2008 [par pārtikas aromatizētājiem un konkrētām pārtikas sastāvdaļām ar aromatizētāja īpašībām lietošanai pārtikā un uz tās].

a)

īpašā pārtikā;

b)

mērķiem, uz ko neattiecas šīs regulas darbības joma.

a)

“pārtikas piedeva” ir jebkura viela, ko pašu par sevi uzturā parasti nelieto un ko parasti neizmanto kā raksturīgu pārtikas sastāvdaļu neatkarīgi no tā, vai tai ir uzturvērtība vai tās nav, bet kura pati par sevi vai tās blakusprodukti tieši vai netieši kļūst vai ir pamatoti domājams, ka var kļūt par pārtikas sastāvdaļu vai citādi ietekmēt tās īpašības pēc tam, kad šī viela tehnoloģisku apsvērumu dēļ ir ar nolūku pievienota pārtikai šīs pārtikas ražošanas, pārstrādes, sagatavošanas, apstrādes, iepakošanas, pārvadāšanas vai glabāšanas posmā;

Par pārtikas piedevām neuzskata:

b)

“pārstrādes palīglīdzeklis” ir jebkura viela:

c)

“funkcionālā grupa” ir viena no I pielikumā noteiktajām kategorijām, kuru pamatā ir attiecīgo pārtikas piedevu tehnoloģiskās funkcijas pārtikā;

d)

“neapstrādāta pārtika” ir pārtika, kas nav bijusi pakļauta apstrādei, kuras rezultātā ir būtiski mainījies tās sākotnējais sastāvs; šajā nozīmē pie darbībām, ko jo īpaši uzskata par tādām, kuru rezultātā nenotiek būtiskas pārmaiņas, pieder dalīšana, atkaulošana, kapāšana, ādas atdalīšana, mizošana, malšana, griešana, tīrīšana, dziļa sasaldēšana, sasaldēšana, atdzesēšana, drupināšana, lobīšana, iepakošana vai izpakošana;

e)

“pārtika bez pievienota cukura” ir pārtika, kurai:

f)

“pārtika ar pazeminātu enerģētisko vērtību” ir pārtika ar enerģētisko vērtību, kas samazināta vismaz par 30 % salīdzinājumā ar sākotnējo pārtiku vai līdzīgu produktu;

g)

“galda saldinātāji” ir atļauto saldinātāju izstrādājumi, kuri var saturēt citas pārtikas piedevas un/vai pārtikas sastāvdaļas un kurus ir paredzēts pārdot galapatērētājiem kā cukura aizstājējus;

h)

“quantum satis” nozīmē, ka nav noteikts maksimālais pieļaujamais daudzums skaitliskā izteiksmē un vielas lieto saskaņā ar labas ražošanas praksi tādās devās, kas nav lielākas kā nepieciešams, lai sasniegtu paredzētos nolūkus ar noteikumu, ka netiek maldināts patērētājs.

a)

pamatojoties uz pieejamo zinātnisko informāciju, ieteiktajās devās tās nerada bažas par kaitīgumu patērētāju veselībai;

b)

pastāv tehnoloģiski pamatoti mērķi, ko nevar sasniegt ar citiem ekonomiski un tehnoloģiski realizējamiem līdzekļiem; un

c)

to lietošana nemaldina patērētāju.

a)

saglabāt pārtikas uzturvērtību;

b)

nodrošināt ar vajadzīgajām sastāvdaļām vai komponentiem pārtiku, ko ražo patērētāju grupām ar īpašām uztura vajadzībām;

c)

uzlabot pārtikas uzglabājamību vai stabilitāti vai uzlabot tās organoleptiskās īpašības ar noteikumu, ka šādas pārtikas īpašības, sastāvs vai kvalitāte nemainās tā, ka tiek maldināti patērētāji;

d)

sekmēt pārtikas, tostarp pārtikas piedevu, pārtikas fermentu un pārtikas aromatizētāju ražošanu, pārstrādi, sagatavošanu, apstrādi, iepakošanu, pārvadāšanu vai glabāšanu ar noteikumu, ka attiecīgo pārtikas piedevu neizmanto, lai slēptu sekas, kas radušās sakarā ar bojātu izejvielu lietošanu vai nevēlamas prakses vai metožu izmantošanu, tostarp higiēnas prasību neievērošanu vai nehigiēnisku metožu izmantošanu kādā no šīm darbībām.

a)

attiecīgā pārtika nav parastā uztura svarīga sastāvdaļa; vai

b)

šīs pārtikas piedevas ir vajadzīgas, lai ražotu pārtiku patērētāju grupām ar īpašām uztura vajadzībām.

a)

cukura aizstāšanai, ražojot pārtiku ar pazeminātu enerģētisko vērtību, kariozi neizraisošu pārtiku vai pārtiku bez pievienota cukura; vai

b)

cukura aizstāšanai, ja tādējādi var palielināt pārtikas glabāšanas laiku; vai

c)

lai ražotu īpašas diētas produktus saskaņā ar Direktīvas 89/398/EEK 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

a)

sākotnējā izskata atjaunošana tādai pārtikai, kuras krāsu ir nevēlami ietekmējusi pārstrāde, glabāšana, iepakojums un izplatīšana, pasliktinot šīs pārtikas ārējo izskatu;

b)

lai padarītu pārtiku vizuāli pievilcīgāku;

c)

lai piekrāsotu pārtiku, kas citādi būtu bezkrāsaina.

a)

šīs regulas II pielikumā noteiktajā Kopienas sarakstā; un/vai

b)

šīs regulas III pielikumā noteiktajā Kopienas sarakstā.

a)

pārtikas piedevas nosaukumu un E numuru;

b)

pārtiku, kurai pārtikas piedevu var pievienot;

c)

pārtikas piedevu lietošanas nosacījumus;

d)

attiecīgā gadījumā – ierobežojumus, kas attiecas uz pārtikas piedevas pārdošanu tieši galapatērētājiem.

a)

norāda vēlamā rezultāta panākšanai vajadzīgo vismazāko lietojamo devu;

b)

devās ņem vērā:

a)

salikta sastāva pārtikā, kas nav minēta II pielikumā, ja attiecīgo pārtikas piedevu ir atļauts lietot kādā no šādas salikta sastāva pārtikas sastāvdaļām;

b)

pārtikā, kam pievienotas pārtikas piedevas, pārtikas fermenti vai pārtikas aromatizētāji, ja attiecīgo pārtikas piedevu:

c)

pārtikā, ko paredzēts izmantot vienīgi salikta sastāva pārtikas sagatavošanā, ievērojot nosacījumu, ka salikta sastāva pārtika atbilst šīs regulas noteikumiem.

a)

konkrēta pārtika pieder vai nepieder kādai no II pielikumā minētajām pārtikas kategorijām; vai

b)

II un III pielikumā uzskaitītās pārtikas piedevas, kuras atļauts izmantot atbilstīgi “quantum satis”, lieto atbilstīgi 11. panta 2. punktā minētajiem kritērijiem; vai

c)

konkrētas vielas atbilst 3. pantā noteiktajai pārtikas piedevas definīcijai.

a)

šajā regulā noteiktais katras pārtikas piedevas nosaukums un/vai E numurs vai tirdzniecības apraksts, kurā ietverts katras pārtikas piedevas nosaukums un/vai E numurs;

b)

norāde “lietošanai pārtikā” vai norāde “ierobežotai lietošanai pārtikā”, vai konkrētāka norāde par attiecīgās pārtikas piedevas paredzēto lietojumu pārtikā;

c)

vajadzības gadījumā – īpaši glabāšanas un/vai lietošanas nosacījumi;

d)

marķējums, ar ko identificē partiju vai sēriju;

e)

lietošanas instrukcija gadījumos, kad tās neievērošanas dēļ pārtikas piedevas pienācīgs lietojums nav iespējams;

f)

ražotāja, fasētāja vai pārdevēja vārds un uzvārds vai uzņēmuma nosaukums un adrese;

g)

norāde par katras tādas sastāvdaļas vai sastāvdaļu grupas maksimālo daudzumu, uz ko attiecas pārtikas kvantitatīvie ierobežojumi un/vai piemērota skaidra un viegli saprotama informācija, kas ļautu pircējam ievērot šīs regulas vai citu atbilstīgu Kopienas tiesību aktu prasības; ja tādi paši kvantitatīvie ierobežojumi attiecas uz kādu sastāvdaļu grupu, ko izmanto atsevišķi vai kopā, šo sastāvdaļu saturu var norādīt ar vienu skaitli; kvantitatīvos ierobežojumus izsaka vai nu skaitliski, vai piemērojot quantum satis principu,

h)

neto masa,

i)

minimālais derīguma termiņš vai izlietošanas termiņš;

j)

atbilstīgos gadījumos informācija par pārtikas piedevām vai citām vielām, kas ir minētas šajā pantā un uzskaitītas Direktīvas 2000/13/EK III a pielikumā saistībā ar norādēm uz pārtikas sastāvdaļām.

a)

šajā regulā noteiktais katras pārtikas piedevas nosaukums un E numurs vai tirdzniecības apraksts, kurā ietverts katras pārtikas piedevas nosaukums un E numurs;

b)

norāde “lietošanai pārtikā” vai norāde “ierobežotai lietošanai pārtikā”, vai konkrētāka norāde par attiecīgās pārtikas piedevas paredzēto lietojumu pārtikā;

a)

polioli – “pārmērīga lietošana var izraisīt caureju”;

b)

aspartāms/aspartāma acesulfāma sāls – “satur fenilalanīnu”.

a)

Padomes Direktīvu (1962. gada 23. oktobris) par dalībvalstu noteikumu tuvināšanu attiecībā uz krāsvielām, ko atļauts izmantot cilvēku uzturam paredzētos pārtikas produktos;

b)

Direktīvu 65/66/EEK;

c)

Direktīvu 78/663/EEK;

d)

Direktīvu 78/664/EEK;

e)

Direktīvu 81/712/EEK;

f)

Direktīvu 89/107/EEK;

g)

Direktīvu 94/35/EK;

h)

Direktīvu 94/36/EK;

i)

Direktīvu 95/2/EK;

j)

Lēmumu Nr. 292/97/EK;

k)

Lēmumu 2002/247/EK.

a)

Direktīvas 94/35/EK 2. panta 1., 2. un 4. punktu un pielikumu;

b)

Direktīvas 94/36/EK 2. panta 1. līdz 6. punktu, 8., 9. un 10. punktu, un I līdz V pielikumu;

c)

Direktīvas 95/2/EK 2. un 4. pantu un I līdz VI pielikumu.

31.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 354/34

(1)

Ņemot vērā zinātnes un tehnikas attīstību, ir jāatjaunina Padomes Direktīva 88/388/EEK (1988. gada 22. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz aromatizētājiem, ko izmanto pārtikā un izejmateriālos to ražošanai (3). Skaidrības un efektivitātes labad Direktīva 88/388/EEK būtu jāaizstāj ar šo regulu.

(2)

Padomes Lēmumā 88/389/EEK (1988. gada 22. jūnijs) par izejmateriālu un vielu, ko izmanto aromatizētāju gatavošanā, inventāru, kuru ievieš Komisija (4), šā inventāra ieviešana paredzēta 24 mēnešos no minētā lēmuma pieņemšanas. Šobrīd minētais lēmums ir novecojis un būtu jāatceļ.

(3)

Komisijas Direktīvā 91/71/EEK (1991. gada 16. janvāris), ar kuru papildina Padomes Direktīvu 88/388/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz garšvielām, ko izmanto pārtikas produktos, un izejmateriāliem to ražošanai (5), paredzēti noteikumi par aromatizētāju marķējumu. Minētos noteikumus aizstāj ar šo regulu, un tagad minētā direktīva būtu jāatceļ.

(4)

Nekaitīgas un veselīgas pārtikas brīva aprite ir nozīmīgs iekšējā tirgus aspekts, kam ir būtiska ietekme uz cilvēku veselību, labklājību, kā arī viņu sociālajām un ekonomiskajām interesēm.

(5)

Lai aizsargātu cilvēku veselību, šai regulai būtu jāattiecas uz aromatizētājiem, aromatizētāju izejmateriāliem un pārtiku, kas satur aromatizētājus. Tai būtu jāattiecas arī uz dažām pārtikas sastāvdaļām ar aromatizētāju īpašībām, kas ir pievienotas pārtikai, galvenokārt aromāta piešķiršanai, un kas ievērojami veicina noteiktu nevēlamu vielu klātbūtni, ko tā dabīgi satur (turpmāk “pārtikas sastāvdaļas ar aromatizētāju īpašībām”), to izejmateriālos un pārtikā, kas tos satur.

(6)

Šī regula neattiecas uz pārtikas izejmateriāliem, kam nav veikta nekāda apstrāde, un pārtiku ar tikai vienu sastāvdaļu, tādu kā garšvielas, garšaugi, tējas un infūziju uzlējumi (piemēram, augļu vai zāļu tēja), kā arī garšvielu un/vai garšaugu maisījumi, tējas maisījumi un infūziju uzlējumu maisījumi, ja vien tos patērē neapstrādātus, un/vai nepievieno pārtikai.

(7)

Aromatizētājus izmanto, lai patērētāju interesēs uzlabotu vai mainītu pārtikas smaržu un/vai garšu. Aromatizētājus un pārtikas sastāvdaļas ar aromatizētāju īpašībām drīkstētu lietot vienīgi tad, ja tie atbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem. Lietotajiem aromatizētājiem ir jābūt nekaitīgiem, un tādēļ noteiktiem aromatizētājiem būtu jāveic riska novērtējums, pirms tiem piešķir atļauju lietošanai pārtikā. Ciktāl tas iespējams, uzmanība būtu jāpievērš tam, vai noteiktu aromatizētāju lietošanai varētu būt negatīva ietekme uz jutīgām grupām. Aromatizētāju lietojums nedrīkst maldināt patērētājus, un tādēļ vienmēr ar atbilstīgu marķējumu būtu jānorāda, ka tie ir pievienoti pārtikai. Jo īpaši aromatizētājus nedrīkstētu lietot tā, ka tie maldinātu patērētāju attiecībā uz jautājumiem, kas cita starpā, saistīti ar lietoto sastāvdaļu īpašībām, svaigumu, kvalitāti, produkta dabīgumu vai ražošanas procesu, vai arī produkta uzturvērtības kvalitāti, taču ne tikai minētie jautājumi. Apstiprinot aromatizētājus, būtu jāņem vērā arī citi ar konkrēto jautājumu saistīti faktori, tostarp sociāli, ekonomiski, ar tradīcijām saistīti, kā arī ētikas un vides faktori, piesardzības princips un kontroļu īstenošana.

(8)

Kopš 1999. gada Pārtikas zinātniskā komiteja un vēlāk Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (turpmāk “Iestāde”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (6), ir sniegusi atzinumus par daudzām vielām, ko dabīgi satur aromatizētāju izejmateriāli un pārtikas sastāvdaļas ar aromatizētāju īpašībām, kas saskaņā ar Eiropas Padomes Aromātvielu ekspertu komitejas atzinumu ir toksiskas. Vielas, kuras Pārtikas zinātniskā komiteja atzinusi par toksiskām, būtu jāuzskata par nevēlamām, un tās nedrīkstētu tīrā veidā pievienot pārtikai.

(9)

Tā kā augi var dabīgi saturēt nevēlamas vielas, tās var nokļūt aromatizējošos preparātos un pārtikas sastāvdaļās ar aromatizētāju īpašībām. Augus tradicionāli izmanto kā pārtiku vai pārtikas sastāvdaļas. Būtu jānosaka šo nevēlamo vielu maksimāli pieļaujamais daudzums tajā pārtikā, ar kuru cilvēki visvairāk uzņem šīs vielas, ņemot vērā gan vajadzību aizsargāt cilvēku veselību, gan arī šo vielu neizbēgamu klātbūtni tradicionālajā pārtikā.

(10)

Nosakot maksimālo pieļaujamo daudzumu dažām nevēlamām vielām, ko produkti dabīgi satur, būtu jākoncentrējas uz to pārtiku vai pārtikas kategorijām, ko visbiežāk lieto uzturā. Ja kādas citas nevēlamas vielas, ko produkti dabīgi satur, radītu apdraudējumu patērētāju veselībai, būtu jānosaka maksimālais pieļaujamais daudzums, iepriekš saņemot Iestādes atzinumu. Dalībvalstīm būtu jāorganizē uz risku balstītas kontroles saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (7). Pārtikas ražotājiem ir pienākums ņemt vērā šo vielu klātbūtni, izmantojot pārtikas sastāvdaļas ar aromatizētāju īpašībām un/vai aromatizētājus jebkuras pārtikas gatavošanā, lai nodrošinātu, ka tirgū nenonāk pārtika, kas nav nekaitīga.

(11)

Būtu jāparedz noteikumi Kopienas līmenī, lai aizliegtu vai ierobežotu tādu konkrētu augu, dzīvnieku, mikrobioloģisku vai minerālvielu materiālu lietošanu, kuri rada bažas par cilvēku veselību, aromatizētāju un pārtikas sastāvdaļu ar aromatizējošām īpašībām ražošanā, un ierobežotu to izmantošanu pārtikas ražošanā.

(12)

Riska novērtējums būtu jāveic Iestādei.

(13)

Saskaņotības nodrošināšanai riska novērtēšana, kā arī to aromatizētāju un izejmateriālu apstiprināšana, kuriem nepieciešams novērtējums, būtu jāveic saskaņā ar procedūru, kas noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1331/2008 (2008. gada 16. decembris), ar ko nosaka vienotu atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem (8).

(14)

Aromatizējošas vielas ir vielas ar noteiktu ķīmisku sastāvu, kuras ietver aromatizējošas vielas, ko iegūst ķīmiskas sintēzes vai ķīmiskas izdalīšanas procesu rezultātā, kā arī dabīgas aromatizējošas vielas. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2232/96 (1996. gada 28. oktobris), ar ko nosaka Kopienas procedūru attiecībā uz garšvielām, kuras lieto vai kuras paredzētas lietošanai pārtikas produktu sastāvā vai to dekorēšanai (9), pašlaik tiek īstenota aromatizējošo vielu novērtēšanas programma. Piecos gados no minētās programmas pieņemšanas saskaņā ar šo regulu ir jāpieņem aromatizējošu vielu saraksts. Šā saraksta pieņemšanai būtu jānosaka jauns termiņš. Šo sarakstu ierosinās iekļaut sarakstā, kas minēts Regulas (EK) Nr. 1331/2008 2. panta 1. punktā.

(15)

Aromatizējoši preparāti ir aromatizētāji, kas nav noteiktas ķīmiskas vielas un kas iegūti no augu, dzīvnieku vai mikrobioloģiskas izcelsmes materiāliem, izmantojot atbilstīgus fizikālus, fermentatīvus vai mikrobioloģiskus procesus vai nu neapstrādātā veidā vai pēc apstrādes patēriņam. No pārtikas ražotiem aromatizējošiem preparātiem nav jāveic novērtēšana vai apstiprināšana izmantošanai pārtikā vai uz tās, ja nav šaubu par to nekaitīgumu. Tomēr no nepārtikas materiāliem ražotu aromatizējošu preparātu nekaitīgums būtu jānovērtē un jāapstiprina.

(16)

Regulā (EK) Nr. 178/2002 pārtika ir definēta kā jebkura apstrādāta, daļēji apstrādāta vai neapstrādāta viela vai produkts, kas paredzēts cilvēkiem uzturam vai ko saprātīgi paredzamos apstākļos cilvēki varētu lietot uzturā. Augu, dzīvnieku vai mikrobioloģiskas izcelsmes materiālus, par kuriem var pietiekami pierādīt, ka tie līdz šim lielā mērā izmantoti aromatizētāju ražošanai, uzskata par pārtikas materiāliem minētajam mērķim, pat ja kādi no šiem izejmateriāliem, piemēram, palisandrs un zemeņu lapas, nevar tikt izmantoti kā pārtika. Tie nav jānovērtē.

(17)

Tāpat arī termiskās apstrādes aromatizētājiem, kas iegūti no pārtikas, izmantojot īpašus apstrādes apstākļus, nav jāveic novērtēšana vai apstiprināšana izmantošanai pārtikā, ja vien nerodas bažas par to nekaitīgumu. Tomēr tādu termiskās apstrādes aromatizētāju nekaitīgums, kas ražoti no nepārtikas materiāliem vai neatbilst īpašiem apstrādes apstākļiem, pirms apstiprināšanas būtu jānovērtē un jāapstiprina.

(18)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 2065/2003 (2003. gada 10. novembris) par kūpināšanas aromatizētājiem, ko izmanto vai kas ir paredzēti izmantošanai pārtikas produktos vai uz tiem (10), noteikta nekaitīguma novērtējuma un kūpināšanas aromatizētāju apstiprinājuma procedūra, un tā tiecas izveidot primāro dūmu kondensātu un primāro darvas daļu izsmeļošu sarakstu, kuru izmantošana ir atļauta.

(19)

Aromātu prekursori, tādi kā ogļhidrāti, oligopeptīdi un aminoskābes, pārtikai aromātu piešķir ķīmisku reakciju rezultātā, kuras notiek pārtikas pārstrādes laikā. No pārtikas ražotiem aromātu prekursoriem nav jāveic novērtēšana vai apstiprināšana izmantošanai pārtikā vai uz tās, ja vien nerodas bažas par to nekaitīgumu. Tomēr no nepārtikas materiāliem ražotu aromātu prekursoru nekaitīgums būtu jānovērtē pirms to apstiprināšanas.

(20)

Citus aromatizētājus, kas nav iekļauti iepriekšminēto aromatizētāju definīcijās, var izmantot pārtikā vai uz tās pēc novērtēšanas un apstiprināšanas procedūras. Piemērs varētu būt aromatizētāji, kas iegūti, eļļu vai taukus karsējot ārkārtīgi augstā temperatūrā ļoti īsā laikposmā, tādējādi piešķirot grauzdēšanas aromātu.

(21)

Augu, dzīvnieku, mikrobioloģiskas vai minerālvielu izcelsmes materiālu, kas nav pārtika, var apstiprināt aromatizētāju ražošanai vienīgi pēc tam, kad zinātniski novērtēts tā nekaitīgums. Varētu būt nepieciešams apstiprināt tikai noteiktu materiāla daļu izmantošanu vai paredzēt izmantošanas nosacījumus.

(22)

Aromatizētāji var saturēt pārtikas piedevas, kas atļautas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1333/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas piedevām (11) un/vai citas pārtikas sastāvdaļas, kas izmantojamas tehnoloģiskiem mērķiem, tādiem kā glabāšana, standartizācija, atšķaidīšana vai šķīdināšana un stabilizācija.

(23)

Aromatizētājiem vai izejmateriāliem, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1829/2003 (2003. gada 22. septembris) par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (12), atļaujas būtu jāpiešķir saskaņā gan ar minētos regulu, gan ar šo regulu.

(24)

Uz aromatizētājiem attiecas vispārējas marķēšanas prasības, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (13) un, attiecīgos gadījumos, Regulā (EK) Nr. 1829/2003 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1830/2003 (2003. gada 22. septembris), kas attiecas uz ģenētiski modificētu organismu izsekojamību un marķēšanu, kā arī no ģenētiski modificētiem organismiem ražotu pārtikas un lopbarības produktu izsekojamību (14). Papildus tam šajā regulā būtu jāietver īpaši noteikumi par tādu aromatizētāju marķēšanu, ko pārdod ražotājam vai galapatērētājam.

(25)

Aromatizējošas vielas vai aromatizējoši preparāti būtu jāmarķē kā “dabīgi” vienīgi tad, ja tie atbilst noteiktiem kritērijiem, kas nodrošina, ka patērētāji netiek maldināti.

(26)

Īpašām informācijas prasībām būtu jānodrošina, ka patērētāji netiek maldināti par dabīgu aromatizētāju ražošanai izmantotiem izejmateriāliem. Jo īpaši, ja jēdziens “dabīgs” ir izmantots, lai aprakstītu aromātu, izmantotajām aromatizējošajām sastāvdaļām vajadzētu būt pilnīgi dabīgas izcelsmes. Turklāt marķējumā būtu jānorāda aromatizētāja izejmateriāls, izņemot gadījumus, kas minētie izejmateriāli nav identificējami pārtikas aromātā vai garšā. Ja izejmateriāls ir minēts, vismaz 95 % no aromatizējošās sastāvdaļas vajadzētu būt iegūtiem no minētā materiāla. Tā kā aromatizētāju lietošana nedrīkstētu maldināt patērētājus, pārējo daudzumu, augstākais, 5 % var izmantot vienīgi standartizācijai vai lai aromatizētājam piešķirtu, piemēram, svaigāku, sīvāku, nobriedušāku vai nenobriedušāku piegaršu. Ja ir izmantots mazāk par 95 % no aromatizējošās sastāvdaļas, kas iegūta no minētā izejmateriāla, un izejmateriāla garšu joprojām var atpazīt, izejmateriāls būtu jānorāda kopā ar norādi par to, ka ir pievienoti citi, ne tikai dabīgi aromatizētāji, piemēram, kakao ekstrakts, kam pievienoti citi dabīgie aromatizētāji, lai piešķirtu banānu garšu.

(27)

Patērētājiem vajadzētu būt informētiem, ja noteiktas pārtikas kūpinājuma garšu rada tai pievienoti kūpināšanas aromatizētāji. Saskaņā ar Direktīvu 2000/13/EK marķējumam nevajadzētu maldināt patērētāju par to, vai pārtika ir tradicionāli kūpināta ar svaigiem dūmiem, vai arī apstrādāta ar kūpināšanas aromatizētājiem. Direktīva 2000/13/EK ir jāpielāgo aromatizētāju, kūpināšanas aromatizētāju un termina “dabīgs” definīcijām, lai raksturotu šajā regulā noteiktos aromatizētājus.

(28)

Aromatizējošu vielu nekaitīguma novērtēšanai attiecībā uz nekaitīgumu cilvēku veselībai ļoti būtiska ir informācija par patēriņu un aromatizējošu vielu izmantošanu. Tāpēc regulāri būtu jāpārbauda pārtikai pievienoto aromatizējošu vielu daudzums.

(29)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar kuru nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (15).

(30)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt šīs regulas pielikumus un pieņemt pienācīgus pārejas pasākumus attiecībā uz Kopienas saraksta izveidi. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia, to papildinot ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(31)

Ja nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ regulatīvās kontroles procedūras parastos termiņus nav iespējams ievērot, Komisijai būtu jāvar piemērot Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 6. punktā paredzēto steidzamības procedūru, lai pieņemtu 8. panta 2. punktā aprakstītos pasākumus un grozījumus šīs regulas II līdz V pielikumā.

(32)

Šīs regulas II līdz V pielikumu vajadzības gadījumā būtu jāpielāgo zinātnes un tehnikas attīstībai, ņemot vērā aromatizētāju ražotāju un lietotāju sniegto informāciju un/vai saistībā ar dalībvalstu veiktu uzraudzību un kontrolēm.

(33)

Lai efektīvi un samērīgi izstrādātu un atjauninātu Kopienas tiesību aktus par aromatizētājiem, ir jāvāc dati, jāapmainās ar informāciju un jākoordinē darbs starp dalībvalstīm. Šim nolūkam varētu būt lietderīgi veikt pētījumus, lai risinātu specifiskus jautājumus ar mērķi atvieglot lēmumu pieņemšanas procesu. Kopienai būtu jāfinansē šādi pētījumi kā daļa no budžeta procedūras. Uz šādu pasākumu finansēšanu attiecas Regula (EK) Nr. 882/2004.

(34)

Līdz laikam, kamēr izveido Kopienas sarakstu, būtu jānosaka to aromatizējošo vielu novērtēšanas un apstiprināšanas kārtība, kas nav iekļautas Regulā (EK) Nr. 2232/96 paredzētajā novērtēšanas programmā. Tāpēc būtu jānosaka pagaidu režīms. Saskaņā ar šo režīmu tādas aromatizējošas vielas būtu jānovērtē un jāapstiprina, ņemot vērā Regulā (EK) Nr. 1331/2008 noteikto procedūru. Tomēr nebūtu jāpiemēro termiņi, kas minētajā regulā paredzēti Iestādes atzinuma pieņemšanai un Komisijai regulas, ar kuru aktualizē Kopienas sarakstu, priekšlikuma iesniegšanai Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejai, jo būtu jādod priekšroka pašlaik īstenojamajai novērtēšanas programmai.

(35)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, paredzēt Kopienas noteikumus par aromatizētāju un noteiktu pārtikas sastāvdaļu ar aromatizētāju īpašībām izmantošanai pārtikā vai uz tās – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tirgus vienotības un patērētāju augsta līmeņa aizsardzības interesēs minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(36)

Padomes Regula (EEK) Nr. 1601/91 (1991. gada 10. jūnijs), ar ko nosaka vispārīgus noteikumus par aromatizētu vīnu, aromatizētus vīnus saturošu dzērienu un aromatizētus vīnus saturošu kokteiļu definēšanu un to nosaukumu un noformējumu veidošanu (16), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 110/2008 (2008. gada 15. janvāris) par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību (17) ir jāpielāgo noteiktām jaunām definīcijām, kas paredzētas šajā regulā.

(37)

Attiecīgi būtu jāgroza Regulas (EEK) Nr. 1601/91, (EK) Nr. 2232/96 un (EK) Nr. 110/2008, kā arī Direktīva 2000/13/EK,

a)

Kopienas saraksts ar aromatizētājiem un izejmateriāliem, kas apstiprināti izmantošanai pārtikā vai uz tās – I pielikumā (turpmāk “Kopienas saraksts”);

b)

noteikumi par aromatizētāju un pārtikas sastāvdaļu ar aromatizētāju īpašībām izmantošanu pārtikā vai uz tās;

c)

noteikumi par aromatizētāju marķējumu.

a)

aromatizētājiem, ko izmanto vai kas paredzēti izmantošanai pārtikā vai uz tās, neskarot sīkāk izstrādātus noteikumus, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 2065/2003;

b)

pārtikas sastāvdaļām ar aromatizētāju īpašībām;

c)

pārtiku ar aromatizētājiem un/vai pārtikas sastāvdaļām ar aromatizētāju īpašībām;

d)

aromatizētāju izejmateriāliem un/vai pārtikas sastāvdaļu ar aromatizētāju īpašībām izejmateriāliem.

a)

vielām, kurām ir tikai salda, skāba vai sāļa garša;

b)

jēlu/svaigu pārtiku;

c)

pārtiku ar tikai vienu sastāvdaļu un maisījumiem, piemēram, bet ne tikai, svaigām, kaltētām vai saldētām garšvielām un/vai garšaugiem, tējas maisījumiem tīrā veidā, ja vien tie nav izmantoti kā pārtikas sastāvdaļas.

a)

“aromatizētāji” ir produkti:

b)

“aromatizējoša viela” ir viela ar noteiktu ķīmisku sastāvu ar aromatizējošām īpašībām;

c)

“dabīga aromatizējoša viela” ir tāda aromatizējoša viela, kas atbilstīgu fizikālu, fermentatīvu vai mikrobioloģisku procesu rezultātā ir iegūta no augu, dzīvnieku vai mikrobioloģiskas izcelsmes materiāla vai nu neapstrādātā veidā, vai pēc apstrādes cilvēka patēriņam, izmantojot vienu vai vairākus tradicionālus pārtikas sagatavošanas procesus, kas minēti II pielikumā. Dabīgas aromatizējošas vielas atbilst vielām, kas pārtikā ir dabīgi, un to klātbūtne ir identificēta dabā;

d)

“aromatizējoši preparāti” ir produkti, izņemot aromatizējošas vielas, kas iegūti no:

e)

“termiskās apstrādes aromatizētāji” ir produkti, kas termiskās apstrādes rezultātā iegūti no tādu sastāvdaļu maisījuma, kurām nav noteikti jāpiemīt aromatizējošām īpašībām, no kurām vismaz viena satur slāpekli (amino-), bet otra ir reducējošais cukurs; termiskās apstrādes aromatizētāju ražošanas sastāvdaļas var būt:

f)

“kūpināšanas aromatizētāji” ir produkti, kas iegūti no dūmu kondensātiem frakcionētas destilācijas un attīrīšanas procesos, pie kuriem pieder primārie dūmu kondensāti, primārās darvas frakcijas, un/vai gatavi kūpināšanas aromatizētāji saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2065/2003 3. panta 1., 2. un 4. punktu;

g)

“aromātu prekursori” ir produkti, kuriem var nebūt aromatizējošu īpašību un kurus pievieno pārtikai ar nolūku iegūt aromātu, pārtikas pārstrādes laikā sašķeļot citas sastāvdaļas vai reaģējot ar tām; tos var iegūt no:

h)

“citi aromatizētāji” ir aromatizētāji, kas pievienoti vai paredzēti pievienošanai pārtikai, lai tai piedotu smaržu un/vai garšu, un kas nav iekļauti definīcijās b) līdz g) apakšpunktā;

i)

“pārtikas sastāvdaļas ar aromatizētāju īpašībām” ir pārtikas sastāvdaļas, kuras nav aromatizētāji un kuras var pievienot pārtikai tikai tāpēc, lai piedotu tai aromātu vai to izmainītu, un kuras ievērojami veicina noteiktu nevēlamu vielu klātbūtni, ko tās dabīgi satur;

j)

“izejmateriāli” ir augu, dzīvnieku, mikrobioloģiskas vai minerālvielu izcelsmes izejmateriāli, no kuriem tiek ražoti aromatizētāji vai pārtikas sastāvdaļas ar aromatizētāju īpašībām; tie var būt:

k)

“atbilstīgs fizikāls process” ir tāds fizikāls process, kurā nenotiek aromatizētāju sastāvdaļu apzināta ķīmiskā sastāva pārveidošana, neskarot tradicionālo pārtikas produktu sagatavošanas procesu sarakstu II pielikumā, un kurā neizmanto, inter alia, atomāro skābekli, ozonu, neorganisku vielu vai metālu katalizatorus, metālorganiskus reaģentus un/vai UV starojumu.

a)

pamatojoties uz pieejamiem zinātniskajiem pierādījumiem, tie nerada apdraudējumu patērētāju veselībai; un

b)

to izmantošana nemaldina patērētājus.

a)

aromatizējošus preparātus, kas ir minēti 3. panta 2. punkta d) apakšpunkta i) punktā;

b)

termiskās apstrādes aromatizētājus, kas ir minēti 3. panta 2. punkta e) apakšpunkta i) punktā un kas atbilst termiskās apstrādes aromatizētāju ražošanas noteikumiem, un dažu V pielikumā noteikto vielu maksimāli pieļaujamais daudzums termiskās apstrādes aromatizētājos nepārsniedz tajā norādītos līmeņus;

c)

aromātu prekursorus, kas ir minēti 3. panta 2. punkta g) apakšpunkta i) punktā;

d)

pārtikas sastāvdaļas ar aromatizētāju īpašībām.

a)

aromatizējošām vielām;

b)

aromatizējošiem preparātiem, kas ir minēti 3. panta 2. punkta d) apakšpunkta ii) punktā;

c)

termiskās apstrādes aromatizētājiem, kas iegūti, termiski apstrādājot sastāvdaļas, kuras daļēji vai pilnībā atbilst 3. panta 2. punkta e) apakšpunkta ii) punktam, un/vai attiecībā uz kuriem nav ievēroti termiskās apstrādes aromatizētāju ražošanas nosacījumi un/vai V pielikumā noteikto nevēlamo vielu maksimāli pieļaujamais daudzums;

d)

aromātu prekursoriem, kas minēti 3. panta 2. punkta g) apakšpunkta ii) punktā;

e)

citiem aromatizētājiem, kas ir minēti 3. panta 2. punkta h) apakšpunktā;

f)

izejmateriāliem, izņemot pārtiku, kas minēta 3. panta 2. punkta j) apakšpunkta ii) punktā.

a)

apstiprinātā aromatizētāja vai izejmateriāla identifikāciju;

b)

vajadzības gadījumā, aromatizētāja izmantošanas noteikumus.

a)

vai minētā viela vai vielu maisījums, pārtikas materiāls vai veids ietilpst 2. panta 1. punktā uzskaitītajās kategorijās;

b)

pie kuras no 3. panta 2. punkta b) līdz j) apakšpunktā definētajām īpašajām kategorijām minētā viela pieder;

c)

vai konkrēta pārtika pieder pie pārtikas kategorijas vai kā pārtika ir minēta I vai III pielikuma B daļā.

a)

preces tirdzniecības nosaukums: vārds “aromatizētājs” vai konkrētāks aromatizētāja nosaukums vai apraksts;

b)

uzraksts “lietošanai pārtikā” vai arī “ierobežotai lietošanai pārtikā”, vai konkrētāka norāde par tā paredzēto izmantošanas veidu pārtikā;

c)

vajadzības gadījumos īpaši glabāšanas un/vai lietošanas noteikumi;

d)

ražošanas partija vai sērija;

e)

dilstošā secībā pēc masas – saraksts, kurā norāda:

f)

ražotāja, iepakotāja, vai pārdevēja vārds un uzvārds vai uzņēmuma nosaukums un adrese;

g)

katras tādas sastāvdaļas vai sastāvdaļu grupas maksimālais daudzums, uz ko attiecas kvantitatīvi ierobežojumi pārtikā un/vai attiecīga informācija skaidrā un viegli saprotamā veidā, kas ļauj pircējam nodrošināt, lai netiktu pārkāpta šī regula vai kādi citi Kopienas tiesību akti, kas uz to attiecas;

h)

neto daudzums;

i)

minimālo derīguma termiņu vai “izlietot līdz” datumu;

j)

attiecīgā gadījumā informāciju par aromatizētājiem vai citām vielām, kas minētas šajā pantā un ietvertas Direktīvas 2000/13/EK III a pielikumā attiecībā uz norādēm par pārtikas sastāvdaļām.

1.

a) apakšpunkta trešā ievilkuma pirmo apakšievilkumu aizstāj ar šādu apakšievilkumu:

2.

b) apakšpunkta otrā ievilkuma pirmo apakšievilkumu aizstāj ar šādu apakšievilkumu:

3.

c) apakšpunkta otrā ievilkuma pirmo apakšievilkumu aizstāj ar šādu apakšievilkumu:

1.

Regulas 5. panta 2. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu apakšpunktu:

2.

Regulas 5. panta 3. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu apakšpunktu:

3.

I pielikuma 9. punktu aizstāj ar šādu punktu:

4.

II pielikumu groza šādi:

31.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 354/51

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 881/2004 (3) izveidoja Eiropas Dzelzceļa aģentūru, turpmāk “Aģentūra”, kurai tehniskajā līmenī ir jānodrošina Eiropas dzelzceļa telpa bez robežām. Ņemot vērā Kopienas tiesību aktu attīstību dzelzceļa savstarpējās izmantojamības un drošuma jomā un tirgus attīstību, kā arī pamatojoties uz Aģentūras darba pieredzi un Aģentūras un Komisijas savstarpējām attiecībām, jāveic daži grozījumi minētajā regulā un jo īpaši tā jāpapildina ar konkrētiem uzdevumiem.

(2)

Par valstu noteikumiem ir jāpaziņo Komisijai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/57/EK (2008. gada 17. jūnijs) par dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību Kopienā (pārstrādāta versija) (4), (turpmāk “Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīva”), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/49/EK (2004. gada 29. aprīlis) par drošību Kopienas dzelzceļos (5) (Dzelzceļu drošības direktīva). Tādēļ abi noteikumu kopumi būtu jāizskata, lai jo īpaši izvērtētu, vai tie atbilst spēkā esošām kopīgām drošības metodēm un savstarpējas izmantojamības tehniskajām specifikācijām (SITS), kā arī, vai tie ļauj sasniegt kopīgos drošības mērķus.

(3)

Lai vienkāršotu dzelzceļa ritekļu ekspluatācijas atļauju izdošanas procedūru, kas neatbilst attiecīgām SITS, visi tehniskie un drošuma noteikumi, kas patlaban ir spēkā katrā dalībvalstī, būtu jāiedala trīs grupās un jāuzrāda šādas klasifikācijas rezultāti attiecīgā atsauces dokumentā. Tādējādi Aģentūrai ir jāizveido šā dokumenta izveides un atjaunināšanas projekts, dodot savstarpējas norādes par attiecīgu valstu noteikumiem saistībā ar katru attiecīgu tehnisku parametru un ad hoc tehniskus atzinumus par konkrētiem savstarpēji pieņemamu projektu aspektiem. Aģentūra pēc parametru saraksta izskatīšanas var ieteikt, ka to jāgroza.

(4)

Tā kā Aģentūra ir juridiski kompetenta un tai ir augsta līmeņa tehniskās zināšanas, tā ir struktūra, kam būtu jāskaidro sarežģīti jautājumi, kuri saistīti ar nozares darbību. Tādēļ attiecībā uz ritekļu ekspluatācijas atļauju izdošanas procedūru būtu jābūt iespējai lūgt Aģentūru dot tehniskus atzinumus, ja valsts drošības iestāde ir pieņēmusi nelabvēlīgu lēmumu, vai arī par attiecīgu valstu noteikumu līdzvērtīgumu attiecībā uz Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvā minētiem tehniskiem parametriem.

(5)

Būtu jāpastāv iespējai lūgt Aģentūru dot atzinumus par steidzamiem grozījumiem SITS.

(6)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 881/2004 13. pantu Aģentūra var uzraudzīt dalībvalstu pilnvaroto iestāžu darba kvalitāti. Komisijas veiktais pētījums ir parādījis, ka šo iestāžu pilnvarošanas kritēriji var tikt ļoti plaši interpretēti. Neskarot dalībvalstu atbildību par pilnvarotās iestādes izvēli un pārbaudēm, ko veic, lai nodrošinātu atbilstību šiem kritērijiem, ir svarīgi izvērtēt šādu interpretācijas atšķirību ietekmi un pārbaudīt, vai šīs atšķirības nerada grūtības, savstarpēji atzīstot atbilstības sertifikātus un EK izstrādātās verificēšanas deklarācijas. Tādēļ pēc Komisijas lūguma Aģentūrai būtu jāspēj uzraudzīt pilnvaroto iestāžu darbību un vajadzības gadījumā veikt pārbaudes, lai nodrošinātu attiecīgās pilnvarotās iestādes atbilstību Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvā minētajiem kritērijiem.

(7)

Ar Regulas (EK) Nr. 881/2004 15. pantu Aģentūru pilnvaro pēc Komisijas lūguma un no savstarpējās izmantojamības viedokļa novērtēt pieteikumus uz Kopienas finansējumu dzelzceļa infrastruktūras projektu īstenošanai. Šo projektu definīcija būtu jāpaplašina tā, lai varētu novērtēt arī sistēmas saskanību, kā, piemēram, Eiropas Dzelzceļa satiksmes pārvaldības (ERTMS) sistēmas īstenošanas projektu gadījumā.

(8)

Sakarā ar attīstību starptautiskajā mērogā un jo īpaši ar 1999. gada Konvencijas par starptautiskiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) stāšanos spēkā Aģentūra būtu jālūdz, lai papildus darbam tehniskās apkopes darbnīcu sertificēšanas jomā tā novērtētu arī dzelzceļa uzņēmumu un turētāju sadarbību, jo īpaši tehniskās apkopes jomā. Tādēļ Aģentūrai vajadzētu būt iespējai dot ieteikumus par tehniskās apkopes sertificēšanas sistēmas īstenošanu saskaņā ar Dzelzceļu drošības direktīvas 14.a pantu.

(9)

Izstrādājot par tehnisku apkopi un tehniskas apkopes darbnīcām atbildīgu iestāžu sertificēšanas sistēmas, Aģentūrai būtu jāpārliecinās, ka šīs sistēmas atbilst pienākumiem, kas jau ir uzlikti dzelzceļa uzņēmumiem, kā arī turpmākiem par tehnisko apkopi atbildīgu struktūru uzdevumiem. Ar šīm sistēmām būtu jāvienkāršo dzelzceļa uzņēmumu drošības sertificēšanas procedūra un jāizvairās no kontroļu, pārbaužu un/vai revīziju administratīvās nastas un dublēšanas.

(10)

Pēc trešās dzelzceļa paketes pieņemšanas būtu jāizdara atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/59/EK (2007. gada 23. oktobris) par to vilcienu vadītāju sertifikāciju, kuri vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu sistēmā (6) (turpmāk -“Vilcienu vadītāju direktīva”), ar ko Aģentūrai paredz vairākus uzdevumus, kā arī tai dod iespēju sniegt ieteikumus.

(11)

Attiecībā uz dzelzceļa personālu Aģentūrai būtu jānosaka iespējas to citu apkalpes locekļu sertificēšanai, kas veic ar drošību saistītus uzdevumus, un jānovērtē šo dažādo iespēju ietekme. Ir paredzēts, ka Aģentūra ne tikai lemj par vilcienu vadītājiem un citiem apkalpes locekļiem, kas veic ar drošību saistītus uzdevumus, bet arī precizē kritērijus, lai definētu citu dzelzceļu sistēmas darbībā un tehniskā apkopē iesaistītu darbinieku arodprasmes.

(12)

Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvā un Dzelzceļa drošības direktīvā ir paredzēti dažādi dokumentu tipi, proti, EK verificēšanas deklarācijas, apliecības, drošības sertifikāti un attiecīgu valstu noteikumi, par ko ir paziņots Komisijai. Tādēļ Aģentūrai būtu jānodrošina publiska šo dokumentu, kā arī attiecīgu valstu ritekļu un infrastruktūras reģistru un Aģentūras reģistru pieejamība.

(13)

Aģentūrai būtu jāizpēta, kādi būtu piemēroti ienākumi tiem uzdevumiem, kas saistīti ar pieeju dokumentiem un reģistriem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 881/2004 38. panta 2. punktu.

(14)

Kopš otrās dzelzceļa paketes pieņemšanas ir veikti vairāki pasākumi, kas saistīti ar ERTMS izstrādi un ieviešanu. Tostarp ir parakstīts Komisijas un dažādu nozarē iesaistītu personu sadarbības līgums, izveidota vadības komiteja šā sadarbības līguma īstenošanai, pieņemts Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas vilcienu signalizācijas sistēmas ERTMS/ETCS ieviešanu, Komisija iecēlusi amatā Eiropas koordinatoru ERTMS projektam kā prioritāram Kopienas interešu projektam, definēti Aģentūras kā par sistēmu atbildīgās iestādes uzdevumi saistībā ar dažādām gadskārtējām darba programmām un pieņemta parastā dzelzceļa sistēmas vadības nodrošināšanas un signalizācijas SITS (7). Ņemot vērā Aģentūras ieguldījuma arvien lielāko nozīmi šajā jomā, būtu jāprecizē tās uzdevumi.

(15)

Aģentūrai ir būtiska nozīme turpmākajā ERTMS ieviešanā visā Kopienas dzelzceļa sistēmā. Šai nolūkā būtu jāpanāk valstu migrācijas plānu grafiku saskaņošana.

(16)

Komisijas 2008. gada 23. aprīlī pieņemtajai ERTMS versijai būtu jādod iespēja tiem dzelzceļa uzņēmumiem, kuri ir ieguldījuši savstarpēji izmantojamā ritošā sastāvā, gūt atbilstīgu peļņu no ieguldītajiem līdzekļiem. Šī versija būtu jāpapildina ar saskaņotām izmēģinājumu specifikācijām. Jebkādām papildu specifikācijām, ko pieprasa valsts drošības iestāde, nebūtu jākavē tāda ritošā sastāva satiksmi, kas aprīkots ar nākamajām ERTMS versijām vai Komisijas 2008. gada 23. aprīlī pieņemto versiju, kas minēta iepriekš, pa dzelzceļa līnijām, kuras jau ir aprīkotas saskaņā ar minēto versiju.

(17)

Lai veicinātu savietojamību, Aģentūrai būtu jāizvērtē, kāda ir ietekme visu to ERTMS ierīču pielāgošanai šai versijai, kuras ir uzstādītas pirms Komisijas 2008. gada 23. aprīlī pieņemtās versijas.

(18)

Tagad Aģentūras rīcībā ir nozīmīgs skaits kvalificētu ekspertu Eiropas dzelzceļa sistēmas savstarpējas izmantojamības un drošības jomā. Tai būtu jāļauj veikt ad hoc uzdevumus pēc Komisijas lūguma, ja šādi uzdevumi ir saderīgi ar Aģentūras pamatuzdevumu un atbilst citām Aģentūras prioritātēm. Ņemot to vērā, Aģentūras izpilddirektoram būtu jānovērtē šīs palīdzības pieņemamība un vismaz reizi gadā valdei jāziņo par tās sniegšanu. Valde var izvērtēt šo ziņojumu saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 881/2004 noteiktajām pilnvarām.

(19)

Pirmajā gadā pēc Aģentūras izveides intensīvi pieņēma darbā projektu ierēdņus ar līgumu uz laikposmu, kas nav ilgāks par pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka īsā laikposmā daudzi tehniskie darbinieki Aģentūru pametīs. Lai nodrošinātu atbilstīgu pieredzes daudzumu un kvalitāti un lai sagatavotos iespējamām grūtībām, pieņemot darbā jaunus darbiniekus, Aģentūrai būtu jāļauj pagarināt īpaši kvalificētu darbinieku darba līgumus par vēl trīs gadiem.

(20)

Būtu jāgroza Aģentūras gada darba programmas pieņemšanas termiņš, lai to laika ziņā saskaņotu ar lēmumu pieņemšanu par budžetu.

(21)

Aģentūras darba programmā būtu jānorāda katras darbības mērķis un tās mērķauditorija. Komisija arī būtu jāinformē par katras darbības tehniskajiem rezultātiem, jo šī informācija ir daudz plašāka nekā gada pārskats, ko nosūta visām iestādēm.

(22)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, Aģentūras uzdevumu paplašināšanu, lai tajos iekļautu Aģentūras dalību Kopienas dzelzceļa ritekļu sertificēšanas procedūru vienkāršošanā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(23)

Tādēļ Regula (EK) Nr. 881/2004 būtu attiecīgi jāgroza,

1)

regulas 2. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“2. pants

Aģentūras darbības veidi

Aģentūra var

2)

regulas 3. pantu groza šādi:

3)

regulas 8. pantu svītro;

4)

aiz 9. panta pievieno šādu nodaļas nosaukumu:

5)

regulā iekļauj šādus pantus:

“9.a pants

Valstu noteikumi

1.   Aģentūra pēc Komisijas lūguma tehniski pārbauda jaunos valstu noteikumus, kas ir iesniegti Komisijai atbilstīgi Dzelzceļu drošības direktīvas 8. pantam vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/57/EK (2008. gada 17. jūnijs) par dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību Kopienā (pārstrādāta versija) (8) 17. panta 3. punktam, (turpmāk “Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīva”).

2.   Aģentūra pārbauda 1. punktā minēto noteikumu atbilstību spēkā esošajām kopīgām drošības metodēm (CSM) un SITS. Aģentūra arī pārbauda, vai šie noteikumi ļauj sasniegt spēkā esošos kopīgos drošības mērķus (CST).

3.   Ja, ņemot vērā dalībvalsts minētos iemeslus, Aģentūra nolemj, ka jebkurš no šiem noteikumiem vai nu neatbilst SITS vai CSM, vai arī neļauj sasniegt CST, tā iesniedz Komisijai atzinumu divu mēnešu laikā pēc tam, kad Komisija ir nosūtījusi noteikumus Aģentūrai.

9.b pants

Attiecīgu valstu noteikumu klasifikācija

1.   Aģentūra vienkāršo vienā dalībvalstī ekspluatācijā nodoto ritekļu atzīšanu citās dalībvalstīs saskaņā ar 2. līdz 4. punktā paredzētajām procedūrām.

2.   Aģentūra līdz 2009. gada 19. janvārim pārskata Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas VII pielikuma 1. iedaļā iekļautos parametrus un dod Komisijai ieteikumus.

3.   Aģentūra izstrādā projektu atsauces dokumentam, kas ļautu salīdzināt visus dalībvalstu piemērojamos valsts noteikumus, kuri attiecas uz ritekļu nodošanu ekspluatācijā. Šajā dokumentā iekļauj katras dalībvalsts noteikumus par visiem parametriem, kas uzskaitīti Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas VII pielikumā, kā arī norāda to minētā pielikuma 2. iedaļā minēto grupu, pie kuras pieder šie noteikumi. Šie noteikumi ietver noteikumus, kas paziņoti saskaņā ar Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas 17. panta 3. punktu, tostarp noteikumus, kas paziņoti pēc SITS pieņemšanas (īpaši gadījumi, atklātie jautājumi, izņēmumi), un noteikumus, kas paziņoti atbilstīgi Dzelzceļu drošības direktīvas 8. pantam.

4.   Lai pakāpeniski samazinātu tādu valstu noteikumu skaitu, kas iekļauti Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas VII pielikuma 2. iedaļā minētajā B grupā, Aģentūra regulāri izstrādā atsauces dokumenta atjaunināšanas projektu un nosūta to Komisijai. Dokumenta pirmo variantu iesniedz Komisijai vēlākais 2010. gada 1. janvāris.

5.   Lai īstenotu šo pantu, Aģentūra izmanto valstu drošības iestāžu sadarbību, kā paredzēts 6. panta 5. punktā, un atbilstīgi 3. pantā paredzētajiem principiem izveido darba grupu.

6)

regulas 10. pantam pievieno šādus punktus:

“2.a   No Aģentūras tehniskus atzinumus var lūgt:

2.b   Komisija atbilstīgi Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas 7. panta 1. punktam var lūgt Aģentūru dot tehniskus atzinumus par steidzamiem grozījumiem saistībā ar SITS.”;

7)

regulas 11. pantu svītro;

8)

regulas 13. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“13. pants

Pilnvarotās iestādes

1.   Neskarot dalībvalstu atbildību par to norādītajām pilnvarotajām iestādēm, Aģentūra pēc Komisijas lūguma var uzraudzīt šo iestāžu darba kvalitāti. Attiecīgā gadījumā tā iesniedz atzinumu Komisijai.

2.   Neskarot dalībvalstu atbildību, Aģentūra pēc Komisijas lūguma tad, ja tā saskaņā ar Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas 28. panta 4. punktu uzskata, ka kāda pilnvarotā iestāde neatbilst Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas VIII pielikumā minētajiem kritērijiem, veic pārbaudes, lai nodrošinātu, ka šie kritēriji ir ievēroti. Aģentūra nosūta atzinumu Komisijai.”;

9)

regulas 15. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“15. pants

Kopienas dzelzceļu sistēmas savstarpējā izmantojamība

Neskarot Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas 9. pantā paredzētās atkāpes, Aģentūra pēc Komisijas lūguma no savstarpējās izmantojamības viedokļa pārbauda katru projektu, kurā ietilpst projektēšana un/vai būvniecība vai apakšsistēmas atjaunošana vai uzlabošana, par ko ir lūgts Kopienas finansiālais atbalsts. Aģentūra dod atzinumu par projekta atbilstību attiecīgajām SITS termiņā, par ko vienojas ar Komisiju, ņemot vērā projekta nozīmību un pieejamos resursus, un kas nepārsniedz divus mēnešus.”;

10)

pirms 16. panta pievieno šādu nodaļas nosaukumu:

11)

regulas 16. pantu papildina ar šādu daļu:

“Šie ieteikumi atbilst tiem pienākumiem, kas jau ir paredzēti dzelzceļa uzņēmumiem, kā paredzēts Dzelzceļu drošības direktīvas 4. pantā, un par tehnisko apkopi atbildīgajām struktūrām, kā noteikts minētās direktīvas 14.a pantā, un pilnīgi ņem vērā dzelzceļa uzņēmumu un par tehnisko apkopi atbildīgo struktūru sertificēšanas mehānismus.”;

12)

iekļauj šādu pantu:

“16.a pants

Par tehnisko apkopi atbildīgo struktūru sertificēšana

1.   Aģentūra līdz 2010. gada 1. jūlijs nosūta Komisijai ieteikumu par tehniskās apkopes struktūru sertificēšanas sistēmas īstenošanu saskaņā ar Dzelzceļu drošības direktīvas 14.a panta 5. punktu.

Aģentūras veiktais izvērtējums un ieteikums jo īpaši attiecas uz šādiem aspektiem, kuros attiecīgi ņem vērā saistības, kādas par tehnisko apkopi atbildīgajai struktūrai var būt ar citām iesaistītajām pusēm, piemēram, turētājiem, dzelzceļa uzņēmumiem un infrastruktūras pārvaldītājiem:

2.   Trīs gadu laikā no dienas, kad Komisija ir pieņēmusi Dzelzceļu drošības direktīvas 14.a panta 5. punktā minēto tehniskās apkopes sertificēšanas sistēmu, Aģentūra iesniedz Komisijai ziņojumu, kurā ir novērtēta šādas sistēmas ieviešana. Līdz tai pašai dienai Aģentūra nosūta Komisijai arī ieteikumu, lai noteiktu līdzīgas sertifikācijas sistēmas saturu un specifikācijas attiecībā uz struktūrām, kuras atbild par citu transportlīdzekļu tehnisko apkopi, piemēram, lokomotīvēm, pasažieru vagoniem, elektriskās vilces vienībām un dīzeļvilces vienībām.

3.   Aģentūra saistībā ar šīs regulas 9. panta 2. punktā minēto ziņojumu par drošības rādītājiem analizē alternatīvus pasākumus, kuri ir pieņemti saskaņā ar Dzelzceļu drošības direktīvas 14.a panta 8. punktu.”;

13)

pēc 16.a panta pievieno šādu nodaļas nosaukumu:

14)

iekļauj šādu pantu:

“16.b pants

Vilcienu vadītāji

1.   Jautājumos, kas saistīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/59/EK (2007. gada 23. oktobris) par to vilcienu vadītāju sertifikāciju, kuri vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu sistēmā (9), turpmāk “Vilcienu vadītāju direktīva”, Aģentūra:

2.   Jautājumos, kas saistīti ar Vilcienu vadītāju direktīvu, Aģentūra dod ieteikumus par:

3.   Aģentūra, dodot attiecīgu pamatojumu, var lūgt kompetentām iestādēm sniegt informāciju par vilciena vadītāju apliecību statusu.

15)

iekļauj šādu pantu:

“16.c pants

Pārējais vilciena personāls

Atbilstīgi Vilcienu vadītāju direktīvas 28. pantam Aģentūra ziņojumā, kas jāsniedz līdz 2009. gada 4. jūnijam, un ņemot vērā saskaņā ar Direktīvu 96/48/EK un 2001/16/EK izstrādātās SITS par satiksmes nodrošināšanu un vadību, nosaka tos citus apkalpes locekļus un viņu uzdevumus, kas veic svarīgus ar drošību saistītus uzdevumus un kā profesionālā kvalifikācija atbilstīgi veicina dzelzceļa drošību, kuri būtu jāreglamentē Kopienas līmenī ar apliecību un/vai sertifikātu sistēmu, kas var būt līdzīga Vilcienu vadītāju direktīvā noteiktajai sistēmai.”;

16)

regulas 17. panta virsrakstu un 1. punktu aizstāj ar šādu tekstu:

“17. pants

Profesionālā kompetence un apmācība

1.   Aģentūra dod ieteikumus attiecībā uz kopīgo kritēriju precizēšanu, lai noteiktu profesionālo kompetenci un novērtētu personālu, kas iesaistīts dzelzceļa sistēmas ekspluatācijā un tehniskajā apkopē, bet uz ko neattiecas 16.b vai 16.c pants.”;

17)

aiz 17. panta pievieno šādu nodaļu:

18)

regulas 18. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“18. pants

Reģistri

1.   Aģentūra izveido un iesaka Komisijai kopējās specifikācijas:

2.   Aģentūra izveido un uztur reģistru par tādiem ritekļu tipiem, ko dalībvalstis ļāvušas nodot ekspluatācijā Kopienā saskaņā ar Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas 34. pantu. Aģentūra arī sagatavo tipa atbilstības deklarācijas veidlapas projektu atbilstīgi minētās direktīvas 26. panta 4. punktam.”;

19)

regulas 19. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“19. pants

Pieeja dokumentiem un reģistriem

1.   Aģentūras dara publiski pieejamus šādus dokumentus un reģistrus, kas paredzēti Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvā un Dzelzceļu drošības direktīvā:

2.   Dalībvalstis un Komisija, balstoties uz Aģentūras izstrādāto projektu, diskutēs un vienosies par 1. punktā minēto dokumentu pārsūtīšanas mehānismu.

3.   Pārsūtot 1. punktā minētos dokumentus, attiecīgās struktūras var norādīt, kurus dokumentus drošības apsvērumu dēļ nedrīkst darīt zināmus atklātībā.

4.   Par 1. punkta c) un d) apakšpunktā minēto dokumentu izdošanu atbildīgās valsts iestādes Aģentūrai viena mēneša laikā paziņo par katru konkrētu lēmumu dokumentus izdot, atjaunināt, grozīt vai atcelt.

5.   Aģentūra šai publiskajai datu bāzei var pievienot jebkuru publiski pieejamu dokumentu vai saiti, kas attiecas uz regulas mērķiem.”;

20)

regulas 4. nodaļas virsrakstu aizstāj ar šādu tekstu:

21)

iekļauj šādus pantus:

“21.a pants

ERTMS

1.   Aģentūra, saskaņojot ar Komisiju, uzņemas 2.–5. punktā minētos uzdevumus, lai:

2.   Aģentūra ievieš procedūru, kādā izskata lūgumus grozīt ERTMS specifikācijas. Šim nolūkam Aģentūra izveido un uztur reģistru lūgumiem izdarīt grozījumus un plānotiem grozījumiem ERTMS specifikācijās.

Aģentūra iesaka pieņemt jaunu versiju tikai tad, ja iepriekšējā versija ir ieviesta pietiekamā līmenī. Jaunu versiju izstrāde nedrīkst negatīvi skart ERTMS ieviešanas līmeni, specifikāciju stabilitāti, kura ir nepieciešama, lai optimizētu ERTMS aprīkojuma ražošanu, dzelzceļa uzņēmumu peļņu atbilstīgi ieguldījumiem un ERTMS ieviešanas efektīvu plānošanu.

3.   Aģentūra atbalsta Komisijas pasākumus, lai izstrādātu ES plānu par ERTMS ieviešanu, un koordinē ERTMS uzstādīšanas darbus visā Eiropas transporta koridora garumā.

4.   Aģentūra izstrādā dažādu ERTMS versiju pārvaldības stratēģiju, lai nodrošinātu tehnisko un darbības savietojamību starp dzelzceļa tīkliem un ritošo sastāvu, kas aprīkots ar dažādu versiju ERTMS, kā arī paredzētu stimulus, kā ātri īstenot spēkā esošo versiju un iespējamās jaunākās versijas.

Saskaņā ar Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas 6. panta 9. punktu Aģentūra nodrošina, ka turpmākās ERTMS aprīkojuma versijas ir savietojamas ar iepriekšējo, sākot no versijas, kuru Komisija pieņēma 2008. gada 23. aprīlī.

Attiecībā uz ERTMS aprīkojumu, kurš ir nodots ekspluatācijā pirms 2008. gada 23. aprīļa vai kura uzstādīšana vai modernizācija minētajā dienā bija jau tālākā stadijā, Aģentūra sagatavo novērtējuma ziņojumu, kurā norāda:

Komisija gada laikā pēc dienas, kad tā ir saņēmusi Aģentūras novērtējuma ziņojumu, veic atbilstīgus pasākumus.

5.   Aģentūra izveido un vada pilnvaroto iestāžu īpašu darba grupu, lai pārbaudītu, ka EK pārbaudes procedūras, kuras pilnvarotās iestādes veic saistībā ar īpašiem ERTMS projektiem, ir atbilstīgi piemērotas. Aģentūra arī sadarbojas ar valsts drošības iestādēm, lai pārbaudītu, ka ekspluatācijas atļaujas procedūras tiek piemērotas konsekventi. Ja Aģentūra uzskata, ka pastāv draudi par tehniskās un operatīvās savietojamības trūkumu starp tīkliem un transportlīdzekļiem, kuros ir uzstādīts aprīkojums, kam šīs procedūras piemēro, tā tūlīt informē Komisiju, kura veic vajadzīgos pasākumus.

6.   Ja konkrētos ERTMS projektos tiek atklāta tehniska nesaderība starp tīkliem un ritekļiem, pilnvarotās iestādes un valsts drošības iestādes nodrošina, ka Aģentūra var saņemt jebkādu būtisku informāciju par “EK” verifikācijā piemērotajām procedūrām, ekspluatācijā nodošanas procedūrām un ekspluatācijas nosacījumiem. Vajadzības gadījumā Aģentūra iesaka Komisijai attiecīgus pasākumus.

7.   Aģentūra novērtē ERTMS ierīču sertificēšanu, līdz 2011. gada 1. janvāris iesniedzot Komisijai ziņojumu, kurā attiecīgā gadījumā ir ietverti nepieciešamie uzlabojumi.

8.   Pamatojoties uz 7. punktā minēto ziņojumu, Komisija novērtē vienotu laboratorijas ierīču, vienota references sliežu ceļa un/vai vienotas sertifikācijas iestādes izmantošanas izdevumus un ieguvumus Kopienas līmenī. Minētajai sertifikācijas iestādei jāievēro kritēriji, kas norādīti Dzelzceļu savstarpējās izmantojamības direktīvas VII pielikumā. Komisija var iesniegt ziņojumu un vajadzības gadījumā arī ierosināt likumdošanas priekšlikumu, lai uzlabotu ERTMS sertificēšanas sistēmu.

21.b pants

Palīdzība Komisijai

1.   Saskaņā ar 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu Aģentūra pēc Komisijas lūguma palīdz Komisijai īstenot Kopienas tiesību aktus, lai uzlabot dzelzceļa sistēmu savstarpējo izmantojamību un attīstīt kopēju pieeju drošībai Eiropas dzelzceļu sistēmā.

2.   Šīs palīdzības darbības laiks un apjoms ir ierobežots, un to sniedz, neskarot visus citus šajā regulā Aģentūrai paredzētos uzdevumus, un tie var būt:

3.   Izpilddirektors vismaz reizi gadā ziņo valdei par šā panta īstenošanu, tostarp par tā ietekmi uz resursiem.”;

22)

regulas 24. panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“3.   Neskarot 26. panta 1. punktu, Aģentūras personāls sastāv no:

Aģentūras pirmo 10 gadu darbības laikā pirmā apakšpunkta pirmajā ievilkumā minēto piecu gadu posmu var pagarināt ilgākais par trīs gadiem, ja tas vajadzīgs, lai nodrošinātu Aģentūras darbības nepārtrauktību.”;

23)

regulas 25. pantu groza šādi:

24)

regulas 26. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Valdes sastāvā ir pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts un četri Komisijas pārstāvji, kā arī seši pārstāvji bez balsstiesībām, kas Eiropas līmenī pārstāv šādas grupas:

Lai nodrošinātu visu interešu attiecīgu pārstāvību, katrai no šīm grupām Komisija ieceļ amatā vienu pārstāvi un vienu aizstājēju, pamatojoties uz attiecīgo Eiropas organizāciju iesniegtiem sarakstiem, katrā no kuriem ir četri uzvārdi.

Valdes locekļus un viņu aizstājējus ieceļ amatā, ņemot vērā viņu attiecīgo pieredzi un zināšanas.”;

25)

regulas 33. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Nolūkā veikt uzdevumus, kas tai uzticēti saskaņā ar 9., 9.a, 10., 13. un 15. pantu, Aģentūra var veikt vizītes dalībvalstīs saskaņā ar Valdes noteikto politiku. Dalībvalstu valsts iestādes atvieglo Aģentūras personāla darbu.”;

26)

regulas 36. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Aģentūras darbībā var iesaistīties Eiropas valstis un valstis, uz ko attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika, kuras noslēgušas nolīgumus ar Eiropas Kopienu, saskaņā ar kuriem tās ir pieņēmušas un piemēro Kopienas tiesību aktus jomā, uz kuru attiecas šī regula.”.

31.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 354/60

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1272/2008 (2008. gada 16. decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (3) paredz saskaņot vielu un maisījumu klasificēšanu un marķēšanu Kopienā. Ar šo regulu aizstāj Padomes Direktīvu 67/548/EEK (1967. gada 27. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo vielu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (4), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/45/EK (1999. gada 31. maijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu jautājumos, kas attiecas uz bīstamu preparātu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (5).

(2)

Regula (EK) Nr. 1272/2008 pamatojas uz Direktīvas 67/548/EEK un Direktīvas 1999/45/EK noteikumiem un ietver vielu un maisījumu klasificēšanas un marķēšanas kritērijus, ko paredz ķīmisko vielu klasificēšanas un marķēšanas globāli harmonizētā sistēma (GHS), kas ir pieņemta starptautiskā līmenī ANO struktūrā.

(3)

Daži noteikumi par klasifikāciju un marķēšanu, kas noteikti Direktīvā 67/548/EEK un 1999/45/EK, kalpo arī citu Kopienas tiesību aktu piemērošanai, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 648/2004 (2004. gada 31. marts) par mazgāšanas līdzekļiem (6) piemērošanai.

(4)

Direktīvas 67/548/EEK un Direktīvas 1999/45/EK aizstāšanas un GHS kritēriju ieviešanas iespējamās ietekmes analīze secināja, ka, pieņemot atsauces uz šīm direktīvām Regulā (EK) Nr. 648/2004, šā tiesību akta darbības joma nemainīsies.

(5)

Pāreja no Direktīvas 67/548/EEK un Direktīvas 1999/45/EK klasifikācijas kritērijiem būtu pilnībā jāpabeidz 2015. gada 1. jūnijā. Mazgāšanas līdzekļu ražotāji Regulas (EK) Nr. 1272/2008 izpratnē ir ražotāji, importētāji un pakārtoti lietotāji un šajā regulā tiem būtu jādod iespēja pielāgoties šādai pārejai līdzīgā laikposmā kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1272/2008.

(6)

Attiecīgi būtu jāgroza Regula (EK) Nr. 648/2004,

1.

Visā tekstā vārdu “preparāts” vai “preparāti” Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (7)2006. gada 30. decembra redakcijas 3. panta 2. punkta nozīmē visos locījumos aizstāj ar vārdu “maisījums” vai “maisījumi” attiecīgā locījumā.

2.

Ar šādu tekstu aizstāj 9. panta 1. punkta ievadteikumu:

“Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1272/2008 (2008. gada 16. decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (8) 45. pantu, ražotāji, kas laiž tirgū vielas un/vai maisījumus, uz kuriem attiecas šī regula, nodrošina dalībvalstu kompetentajām iestādēm pieeju:

3.

ar šādu punktu aizstāj 11. panta 1. punktu:

“1.   Panta 2. līdz 6. punkts neskar noteikumus par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu Regulā (EK) Nr. 1272/2008”.

31.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 354/62

(1)

Nesenā pārtikas cenu nepastāvība ir radījusi dramatisku situāciju vairākās jaunattīstības valstīs un to iedzīvotājiem. Šī pārtikas krīze, ko pavada krīze finanšu un enerģētikas jomās, kā arī vides pasliktināšanās, rada risku, ka vēl simtiem miljonu cilvēku nonāks galējā nabadzībā, badā un uztura nepietiekamības apstākļos, un nepieciešamību pēc lielākas solidaritātes ar šiem iedzīvotājiem. Visi dati par stāvokli pārtikas tirgos liek secināt, ka šāda augsta pārtikas produktu cenu nepastāvība varētu turpināties vēl vairākus gadus.

(2)

Tāpēc, lai papildinātu Eiropas Savienības pašreizējos attīstības politikas instrumentus, ar šo regulu būtu jāizveido finansēšanas mehānisms ātrai reaģēšanai uz krīzi, ko izraisījušas nepastāvīgas pārtikas cenas jaunattīstības valstīs.

(3)

Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, kā arī Eiropas Parlamenta un Komisijas 2005. gada 20. decembrī pieņemtajā Eiropas Konsensā attīstības jomā (2) noteikts, ka Eiropas Kopiena (turpmāk “Kopiena”) turpinās strādāt, lai uzlabotu nodrošinātību ar pārtiku starptautiskā, reģionālā un valstu līmenī – mērķis, kura sasniegšana šai regulai būtu jāveicina.

(4)

Eiropas Parlaments 2008. gada 22. maijā pieņēma rezolūciju par pārtikas cenu paaugstināšanos Eiropas Savienībā un jaunattīstības valstīs, mudinot Padomi nodrošināt saskaņotību starp visiem ar pārtiku saistītajiem valstu un starptautiskajiem politikas virzieniem, kuru mērķis ir īstenot tiesības uz pārtiku.

(5)

Eiropadome 2008. gada 20. jūnija sanāksmē vēlreiz stingri apliecināja apņemšanos līdz 2010. gadam sasniegt kopējo oficiālās attīstības palīdzības (OAP) mērķi – 0,56 % no NKP un līdz 2015. gadam – 0,7 % no NKP, kā paredzēts Padomes 2005. gada 24. maija secinājumos, Eiropadomes 2005. gada 16. un 17. jūnija secinājumos un Eiropas Konsensā attīstības jomā.

(6)

2008. gada 20. jūnija secinājumos atzīstot, ka augstās pārtikas cenas ietekmē pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju stāvokli un apdraud visu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā gūto progresu, Eiropadome pieņēma ES Rīcības programmu saistībā ar TAM, kurā teikts, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) konferences deklarāciju, ko 2008. gada 5. jūnijā pieņēma FAO augsta līmeņa konferencē par pasaules pārtikas nodrošinājumu (“FAO konferences deklarācija”) veicināt pasaules mēroga partnerattiecības pārtikas un lauksaimniecības jomā un vēlas ieņemt nozīmīgu vietu, palīdzot segt daļu no trūkstošā finansējuma līdz 2010. gadam lauksaimniecības, nodrošinātības ar pārtiku un lauku attīstības jomā.

(7)

Eiropadome arī secināja, ka šajos centienos ES mudinās starptautisko sabiedrību, īpaši saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO) un starptautiskām finanšu iestādēm, reaģēt uz pašreizējo pārtikas krīzi ar labāku koordināciju un ilgtermiņa skatījumu; ka tā atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra izveidoto augsta līmeņa darba grupu pasaules pārtikas nodrošinājuma krīzes jomā (HLTF) un ir apņēmusies piedalīties FAO konferences deklarācijas īstenošanā. Šajā sakarā HLTF ir pieņēmusi visaptverošu rīcības sistēmu (CAF), un starptautiskas organizācijas un reģionālas organizācijas ir sākušas savas ierosmes. Eiropadome arī secināja, ka tā atbalstīs stingru rīcību attiecībā uz lauksaimniecības piedāvājumu jaunattīstības valstīs, jo īpaši nodrošinot vajadzīgo finansējumu lauksaimniecības izejvielām un palīdzību tirgus riska pārvaldības instrumentu izmantošanā, un būtiski uzlabos atbalstu valsts un privātām investīcijām lauksaimniecībā un kopumā mudinās jaunattīstības valstis izstrādāt labāku lauksaimniecības politiku, sevišķi lai sekmētu nodrošinātību ar pārtiku un stiprinātu reģionālu integrāciju. Eiropas Savienība piesaistīs resursus, lai papildus pārtikas palīdzībai finansētu drošības tīklus nabadzīgām un neaizsargātām iedzīvotāju grupām.

(8)

Finansiālās un materiālās vajadzības, lai pilnībā novērstu augsto pārtikas cenu sekas un cēloņus, ir ļoti lielas. Jāreaģē būtu starptautiskajai sabiedrībai kopumā, un Kopiena ir apņēmusies ieguldīt atbilstīgu daļu no savas puses. Eiropadome 2008. gada 20. jūnijā pauda gandarījumu par Komisijas ierosmi nākt klajā ar priekšlikumu izveidot jaunu fondu lauksaimniecības atbalstam jaunattīstības valstīs saskaņā ar pašreizējo finanšu plānu.

(9)

Kopienas rīcības stratēģijai vajadzētu būt īpaši vērstai uz to, lai stingri veicinātu pozitīvu īstermiņa un vidēja termiņa piedāvājumu no lauksaimniecības nozares jaunattīstības valstīs, vienlaikus ievērojami samazinot pārtikas cenu nepastāvības negatīvo ietekmi uz šo valstu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Reaģēšana uz piedāvājumu ir arī Kopienas interesēs, lai mazinātu pašreizējo spiedienu uz lauksaimniecības cenām.

(10)

Kopienas rīcībā ir vairāki instrumenti, kas ir vērsti uz palīdzību attīstības jomā ilgtermiņa perspektīvā, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1905/2006 (2006. gada 18. decembris), ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (3), un Eiropas Attīstības fonds (turpmāk “EAF”), kas sniedz OAP Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm un aizjūras zemēm un teritorijām (AZT); šie instrumenti pēdējā laikā ir plānoti, ņemot vērā atbilstīgo valstu vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstības prioritātes. Liela mēroga pārplānošana šo instrumentu ietvaros, lai reaģētu uz īstermiņa krīzi, apdraudētu līdzsvaru un saskaņotību esošajās sadarbības stratēģijās ar šīm valstīm. Kopienas rīcībā ir arī Padomes Regula (EK) Nr. 1257/96 (1996. gada 20. jūnijs) par humāno palīdzību (4), lai sniegtu neatliekamu palīdzību, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1717/2006 (2006. gada 15. novembris), ar ko izveido Stabilitātes instrumentu (5).

(11)

Tomēr minētie instrumenti 2008. gadā jau ir izmantoti vai pārplānoti pēc iespējas plašāk, lai novērstu nepastāvīgo pārtikas cenu situācijas negatīvās sekas jaunattīstības valstīs. Ļoti ierobežotā apjomā to pašu varētu veikt 2009. gadā; tomēr tas absolūti nebūtu pietiekami, lai reaģētu uz vajadzībām.

(12)

Rezultātā ir jāpieņem īpašs finansēšanas mehānisms, kas papildina esošos ārējos finansēšanas instrumentus, lai pieņemtu steidzamus un papildu pasākumus, kas ātri novērstu pašreizējās pārtikas cenu nepastāvības situācijas sekas jaunattīstības valstīs.

(13)

Šajā regulā noteiktā palīdzība būtu jāpārvalda tā, lai palielinātu pārtikas produktu piedāvājumu vietējiem iedzīvotājiem.

(14)

Ar šo finansēšanas mehānismu pieņemtajiem pasākumiem būtu jāpalīdz jaunattīstības valstīm palielināt lauksaimniecības ražību nākamajās sezonās, ātri reaģēt uz valstu un to iedzīvotāju neatliekamām vajadzībām un veikt sākotnējos pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai pēc iespējas novērstu turpmākas pārtikas nedrošības situācijas, kā arī sekmēt nepastāvīgo pārtikas cenu seku mazināšanu pasaulē nabadzīgāko iedzīvotāju un sīkzemnieku labā, kā arī Eiropas patērētāju un lauksaimnieku labā.

(15)

Šajā regulā paredzēto pasākumu būtība prasa izveidot iedarbīgas, elastīgas, pārredzamas un ātras lēmumu pieņemšanas procedūras to finansēšanai ar stabilu sadarbību starp visām attiecīgajām iestādēm.

(16)

Ir jānodrošina saskaņotība un nepārtrauktība starp īstermiņa pasākumiem, kas vērsti uz to, lai sniegtu palīdzību iedzīvotājiem, kurus pārtikas cenu paaugstināšanās un/vai nepastāvība ir skārusi vistiešākajā un vissmagākajā veidā, un strukturālākiem pasākumiem, lai nepieļautu pašreizējās pārtikas krīzes atkārtošanos.

(17)

Ir jānodrošina Kopienas finanšu interešu aizsardzība atbilstīgi Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (1995. gada 18. decembris) par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (6), Padomes Regulai (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (1996. gada 11. novembris) par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām (7), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (8).

(18)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstī, un to, ka nepieciešamās rīcības mēroga dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(19)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (9).

(20)

Dažādos attīstības instrumentus un šo finansēšanas mehānismu piemēro tā, lai nodrošinātu sadarbības nepārtrauktību, jo īpaši attiecībā uz pāreju no neatliekamiem pasākumiem uz vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumiem. Šai regulai būtu jāatbilst ilgtermiņa stratēģijai, lai sekmētu pārtikas nodrošinātību jaunattīstības valstīs, pamatojoties uz šo valstu vajadzībām un plāniem.

(21)

Lai nodrošinātu šajā regulā paredzēto pasākumu iedarbīgumu un ņemot vērā to neatliekamo raksturu, šai regulai būtu jāstājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas,

a)

veicināt lauksaimniecības nozares pozitīvu reaģēšanu uz piedāvājumu mērķa valstīs un reģionos;

b)

atbalstīt darbības, lai ātri un tieši reaģētu nolūkā samazināt nepastāvīgu pārtikas cenu negatīvo ietekmi uz vietējiem iedzīvotājiem atbilstoši vispārējiem pārtikas nodrošinātības mērķiem, tostarp ANO uzturvērtības prasību standartiem;

c)

stiprināt lauksaimniecības nozares ražošanas spējas un pārvaldību, lai sekmētu intervences pasākumu ilgtspējību.

a)

pasākumi, lai uzlabotu piekļuvi lauksaimniecības izejvielām un pakalpojumiem, tostarp mēslošanas līdzekļiem un sēklām, īpašu uzmanību pievēršot vietējām iekārtām un pieejamībai;

b)

drošības tīkla pasākumi, kuru mērķis ir saglabāt vai uzlabot lauksaimnieciskās ražošanas jaudu un nodrošināt neaizsargātāko iedzīvotāju, tostarp bērnu, pamata pārtikas vajadzības;

c)

citi neliela mēroga pasākumi, kuru mērķis ir palielināt ražošanu, ņemot vērā valsts vajadzības: mikrokredīti, ieguldījumi, iekārtas, infrastruktūra un uzglabāšana, kā arī arodmācības un atbalsts profesionāļu grupām lauksaimniecības nozarē.