4.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 64/1

(1)

Drošas kuģu ekspluatācijas un piesārņojuma novēršanas vadības starptautisko kodeksu, turpmāk sauktu “ISM kodekss”, pieņēma Starptautiskā jūrniecības organizācija (SJO) 1993. gadā. Minētais kodekss pakāpeniski kļuva saistošs lielākai daļai kuģu, kas dodas starptautiskajos reisos, kad 1994. gada maijā tika pieņemta IX nodaļa “Drošas kuģu ekspluatācijas vadība” 1974. gada Starptautiskajā konvencijā par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS konvencija).

(2)

SJO ar 2000. gada 5. decembrī pieņemto Rezolūciju MSC.104(73) grozīja ISM kodeksu.

(3)

Pamatnostādnes par to, kā administrācijām ir jāīsteno ISM kodekss, pieņēma ar SJO Rezolūciju A.788(19) 1995. gada 23. novembrī. Minētās pamatnostādnes tika grozītas ar 2001. gada 29. novembrī pieņemto Rezolūciju A.913(22).

(4)

Padomes Regula (EK) Nr. 3051/95 (1995. gada 8. decembris) par iebraucamo pasažieru prāmju (ro-ro prāmju) drošības vadību (3) padarīja ISM kodeksu par saistošu Kopienas līmenī no 1996. gada 1. jūlija attiecībā uz visiem ro-ro pasažieru prāmjiem, kas regulāri kursē uz dalībvalstu ostām un no tām gan vietējos, gan starptautiskajos reisos neatkarīgi no prāmja karoga. Šis bija pirmais solis uz to, lai nodrošinātu vienādu un saskaņotu ISM kodeksa īstenošanu visās dalībvalstīs.

(5)

1998. gada 1. jūlijāISM kodekss saskaņā ar SOLAS konvencijas IX nodaļu kļuva saistošs sabiedrībām, kas starptautiskajos reisos izmanto pasažieru kuģus, tostarp ātrgaitas pasažieru kuģus, naftas tankkuģus, ķīmiskos tankkuģus, gāzes tankkuģus, beramkravu kuģus un ātrgaitas kravas kuģus ar 500 vai vairāk bruto tonnāžu.

(6)

2002. gada 1. jūlijāISM kodekss kļuva saistošs sabiedrībām, kas starptautiskajos reisos izmanto citus kravas kuģus un pārvietojamas jūras urbšanas iekārtas ar vismaz 500 bruto tonnāžu.

(7)

Cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras un vides aizsardzību var efektīvi uzlabot, stingri un obligāti piemērojot ISM kodeksu.

(8)

Ir vēlams ISM kodeksu tieši piemērot dalībvalsts karoga kuģiem, kā arī kuģiem, kas iesaistīti tikai vietējos reisos vai regulārā jūras satiksmē no dalībvalstu ostām un uz tām, neatkarīgi no to karoga.

(9)

Jaunas, tieši piemērojamās regulas pieņemšanai būtu jānodrošina ISM kodeksa īstenošana ar nosacījumu, ka dalībvalstīm jālemj, vai īstenot kodeksu attiecībā uz kuģiem, kas darbojas tikai ostu teritorijās, neatkarīgi no to karoga.

(10)

Tādēļ Regula (EK) Nr. 3051/95 būtu jāatceļ.

(11)

Ja dalībvalsts uzskata, ka sabiedrībām ir grūti nodrošināt praksē atbilstību ISM kodeksa A daļas īpašiem noteikumiem attiecībā uz noteiktiem kuģiem vai kuģu tipiem, kas veic vienīgi vietējos reisus attiecīgajā dalībvalstī, tā var pilnībā vai daļēji atkāpties no minētajiem noteikumiem, nosakot pasākumus, kas nodrošina kodeksa mērķu līdzvērtīgu sasniegšanu. Attiecībā uz šādiem kuģiem un sabiedrībām tā var ieviest alternatīvas sertificēšanas un apstiprināšanas procedūras.

(12)

Ir nepieciešams ņemt vērā Padomes Direktīvu 95/21/EK (1995. gada 19. jūnijs) par ostas valsts kontroli kuģošanai (4).

(13)

Ir nepieciešams ņemt vērā arī Padomes Direktīvu 94/57/EK (1994. gada 22. novembris) par kopīgiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu pārbaudes un apsekojumus, un attiecīgajām darbībām, kuras veic valsts administrācijas jūras lietu jomā (5), lai noteiktu atzītas organizācijas saskaņā ar šīs regulas mērķi, un Padomes Direktīvu 98/18/EK (1998. gada 17. marts) par pasažieru kuģu drošības noteikumiem un standartiem (6), lai noteiktu šīs regulas piemērošanas jomu attiecībā uz vietējos reisos iesaistītajiem pasažieru kuģiem.

(14)

Pasākumi, kas vajadzīgi II pielikuma grozīšanai, būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (7).

(15)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus – proti, uzlabot kuģu drošības vadību un drošu ekspluatāciju un kuģu izraisītā piesārņojuma novēršanu – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tādēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

a)

sabiedrībām ieviešot, īstenojot un atbilstīgi uzturot kuģa un krasta drošības vadības sistēmas; un

b)

karoga un ostas valsts administrācijai kontrolējot to.

1.

“ISM kodekss” ir Drošas kuģu ekspluatācijas un piesārņojuma novēršanas vadības starptautiskais kodekss, ko pieņēmusi Starptautiskā jūrniecības organizācija ar Asamblejas 1993. gada 4. novembra Rezolūciju A.741(18), un kas grozīts ar Kuģošanas drošības komitejas 2000. gada 5. decembra Rezolūciju MSC.104(73) un tā jaunākajā versijā iekļauts šīs regulas I pielikumā;

2.

“atzīta organizācija” ir struktūra, kas atzīta saskaņā ar Direktīvu 94/57/EK;

3.

“sabiedrība” ir kuģa īpašnieks vai jebkura cita organizācija vai persona, piemēram, pārvaldnieks vai bezapkalpes kuģa fraktētājs, kurš no īpašnieka pārņēmis atbildību par kuģa ekspluatāciju un kurš, uzņemoties šādu atbildību, ir piekritis pārņemt visus pienākumus un atbildību, ko uzliek ISM kodekss;

4.

“pasažieru kuģis” ir kuģis, tostarp ātrgaitas kuģis, kas pārvadā vairāk nekā divpadsmit pasažierus, vai arī pasažieru zemūdens kuģis;

5.

“pasažieris” ir jebkura persona, kas nav:

6.

“ātrgaitas kuģis” ir ātrgaitas kuģis, kā tas definēts SOLAS konvencijas Noteikuma X-1/2 jaunākajā versijā. Ātrgaitas pasažieru kuģiem piemēro ierobežojumus, kas norādīti Direktīvas 98/18/EK 2. panta f) apakšpunktā;

7.

“kravas kuģis” ir kuģis, tostarp ātrgaitas kuģis, kas nav pasažieru kuģis;

8.

“starptautiskais reiss” ir jūras reiss no dalībvalsts vai jebkuras citas valsts ostas uz ostu ārpus šīs valsts vai otrādi;

9.

“vietējais reiss” ir reiss jūras teritorijā no dalībvalsts ostas uz šo pašu vai citu ostu šajā dalībvalstī;

10.

“regulāra jūras satiksme” ir kuģu reisu kopums, kas nodrošina satiksmi starp tiem pašiem diviem vai vairākiem punktiem:

11.

“ro-ro pasažieru prāmis” ir jūras pasažieru kuģošanas līdzeklis, kā tas definēts SOLAS konvencijas II-1 nodaļas jaunākajā versijā;

12.

“pasažieru zemūdens kuģis” ir pasažieru pārvietojams kuģošanas līdzeklis, kas galvenokārt darbojas zem ūdens un kam vajadzīgs atbalsts no ūdens virsmas, piemēram, virsmas kuģiem vai krasta objektiem, pārraudzībai un viena vai vairāku šādu uzdevumu veikšanai:

13.

“pārvietojama jūras urbšanas iekārta” ir kuģošanas lī dzeklis, kas var tikt iesaistīts urbšanas darbībā resursu, kas atrodas zem jūras gultnes, piemēram, šķidro vai gāzveida ogļūdeņražu, sēra vai sāļu, atklāšanai un ekspluatācijai;

14.

“bruto tonnāža” ir kuģa bruto tonnāža, kas noteikta saskaņā ar 1969. gada Starptautisko kuģu tonnāžas noteikšanas konvenciju, vai, attiecībā uz kuģiem, kas veic tikai vietējos reisus un kuru tonnāža nav noteikta saskaņā ar minēto konvenciju, kuģa bruto tonnāža, kas noteikta saskaņā ar valstu noteikumiem attiecībā uz tonnāžas noteikšanu.

a)

dalībvalsts karoga kravu un pasažieru kuģiem, kas iesaistīti starptautiskajos reisos;

b)

kravu un pasažieru kuģiem, kas iesaistīti tikai vietējos reisos, neatkarīgi no to karoga;

c)

kravu un pasažieru kuģiem, kas brauc uz dalībvalstu ostām vai no tām regulārā jūras satiksmē, neatkarīgi no to karoga;

d)

pārvietojamām jūras urbšanas iekārtām, kas darbojas dalībvalsts pakļautībā.

a)

kara kuģiem, karaspēka transportkuģiem un citiem kuģiem, kas pieder dalībvalstij vai ko tā pārvalda, un ko izmanto tikai nekomerciāla rakstura valsts dienesta vajadzībām;

b)

kuģiem, kas netiek vadīti mehāniski, primitīvas konstrukcijas koka kuģiem, izpriecu jahtām un izpriecu kuģiem, ja tajos nav un nebūs apkalpes un tie nepārvadā vairāk nekā 12 pasažierus komerciālos nolūkos;

c)

zvejas kuģiem;

d)

kravas kuģiem un pārvietojamām jūras urbšanas iekārtām, kuru tonnāža nepārsniedz 500;

e)

pasažieru kuģiem, kas nav ro-ro pasažieru prāmji, C un D klases jūras rajonos, kā noteikts Direktīvas 98/18/EK 4. pantā.

a)

attiecīgā dalībvalsts paziņo Komisijai par atkāpi un par pasākumiem, ko tā paredz pieņemt;

b)

ja sešos mēnešos pēc paziņošanas saskaņā ar 12. panta 2. punktā minēto procedūru tiek nolemts, ka ierosinātā atkāpe nav pamatota vai ka ierosinātie pasākumi nav pietiekami, attiecīgai dalībvalstij ir jāgroza ierosinātie noteikumi vai jāatturas no to pieņemšanas;

c)

attiecīgā dalībvalsts publisko visus pieņemtos pasākumus ar tiešu atsauci uz 1. punktu un, vajadzības gadījumā, 2. punktu.

4.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 64/37

(1)

Pamatojoties uz Komisijas Paziņojumu par ilgtspējīgu attīstību, Eiropadome ir noteikusi mērķus, kas ir vispārējas pamatnostādnes attiecībā uz nākotnes attīstību tādās prioritārajās jomās kā dabas resursi un sabiedrības veselības aizsardzība.

(2)

Ūdens ir ierobežots dabas resurss, kura kvalitāte būtu kā tāda jāsargā, jāaizstāv, jāpārvalda un ar kuru būtu attiecīgi jārīkojas. Jo īpaši virszemes ūdeņi ir atjaunojamie resursi, attiecībā uz kuriem ir tikai ierobežotas iespējas atgūt to sākotnējo stāvokli pēc tam, kad to negatīvi ietekmējušas cilvēku darbības.

(3)

Kopienas vides politikai būtu jāparedz augsts aizsardzības līmenis un jāsniedz ieguldījums to mērķu sasniegšanā, kas attiecas uz vides kvalitātes saglabāšanu, aizsargāšanu un uzlabošanu un cilvēku veselības aizsardzību.

(4)

2000. gada decembrī Komisija pieņēma Paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par jaunas peldvietu ūdens resursu politikas izstrādāšanu un uzsāka plaša mēroga apspriedes ar visām ieinteresētajām un iesaistītajām pusēm. Šo apspriežu galvenais rezultāts bija vispārējs atbalsts jaunas direktīvas izstrādei, kas būtu balstīta uz jaunākajiem zinātniskajiem datiem, īpašu uzmanību pievēršot lielākai sabiedrības iesaistīšanai.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (5), ir ietverta saistība nodrošināt peldvietu ūdens augstu kvalitāti, tostarp pārskatot Padomes Direktīvu 76/160/EEK (1975. gada 8. decembris) par peldvietu ūdens kvalitāti (6).

(6)

Saskaņā ar Līgumu, izstrādājot vides politikas nostādnes, Kopienai cita starpā jāņem vērā pieejamā zinātniskā un tehniskā informācija. Šajā direktīvā būtu jāizmanto zinātniskie dati, ieviešot visticamākos rādītāju parametrus, lai prognozētu mikrobioloģiskos veselības apdraudējumus un panāktu augsta līmeņa aizsardzību. Būtu steidzami jāveic turpmāki epidemioloģiski pētījumi attiecībā uz veselības apdraudējumiem saistībā ar peldēšanos, jo īpaši saldūdenī.

(7)

Lai palielinātu resursu lietderību un atbilstīgu izmantošanu, ir nepieciešams šo direktīvu cieši koordinēt ar citiem Kopienas tiesību aktiem par ūdens resursiem, jo īpaši Padomes Direktīvu 91/271/EEK (1991. gada 21. maijs) par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (7), Padomes Direktīvu 91/676/EEK (1991. gada 12. decembris) attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (8), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (9).

(8)

Atbilstīga informācija par plānotajiem pasākumiem un īstenošanas progresu būtu jāsniedz ieinteresētajām personām. Sabiedrībai būtu jāsaņem atbilstīga un laikā sniegta informācija par peldvietu ūdens kvalitātes monitoringa un to riska pārvaldības pasākumu rezultātiem, ko veic, lai novērstu veselības apdraudējumus, jo īpaši saistībā ar paredzamu īstermiņa piesārņojumu vai ārkārtas situācijām. Būtu jāizmanto jaunas tehnoloģijas, kas dod iespēju informēt sabiedrību efektīvā un salīdzinošā veidā par peldvietu ūdeņiem visā Kopienā.

(9)

Monitoringa nolūkos ir jāizmanto saskaņotas analīzes metodes un prakse. Monitorings un kvalitātes novērtēšana ilgākā laikposmā ir nepieciešama, lai iegūtu reālu peldvietu ūdens klasifikāciju.

(10)

Atbilstība būtu jāievēro ne tikai saistībā ar mērīšanu un aprēķiniem, bet arī attiecībā uz atbilstīgiem pārvaldības pasākumiem un kvalitātes nodrošināšanu. Tādējādi peldvietu ūdens aprakstu sistēma ir atbilstīga, lai panāktu labāku izpratni par riskiem kā pamatu pārvaldības pasākumiem. Vienlaikus īpaša uzmanība būtu jāpievērš kvalitātes standartu ievērošanai un saskaņotai pārējai no Direktīvas 76/160/EEK.

(11)

Kopiena 2005. gada 17. februārī ratificēja ANO/EEK Konvenciju par piekļuvi informācijai, sabiedrības iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā un tiesas pieejamību vides jautājumos (Orhūsas Konvencija). Tādējādi būtu lietderīgi šajā direktīvā ietvert noteikumus par publisku piekļuvi informācijai un paredzēt sabiedrības iesaistīšanu tās īstenošanā, lai papildinātu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/35/EK (2003. gada 26. maijs), ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē (11).

(12)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, uz kopējo standartu pamata nodrošināt peldvietu ūdens labu kvalitāti un augstu aizsardzības līmeni visā Kopienā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un tos var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(13)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (12).

(14)

Kopienas peldvietu ūdens resursu politikas nepārtrauktais svarīgums ir acīmredzams katras peldsezonas laikā, jo tā aizsargā sabiedrību no nejauša un pastāvīga piesārņojuma Kopienas peldvietu ūdens apgabalos vai tiem blakus. Vispārējā peldvietu ūdens kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies, kopš stājās spēkā Direktīva 76/160/EEK. Tomēr minētajā direktīvā ir atspoguļotas tās zināšanas un pieredze, kas bija gūtas septiņdesmito gadu sākumā. Kopš tā laika ir mainījušies peldvietu ūdens izmantošanas veidi, kā arī zināšanas zinātnes un tehnikas jomā. Tādējādi minētā direktīva būtu jāatceļ,

a)

peldvietu ūdens kvalitātes monitoringu un klasifikāciju;

b)

peldvietu ūdens kvalitātes pārvaldību; un

c)

sabiedrības informēšanu par peldvietu ūdens kvalitāti.

a)

peldbaseiniem un dziednieciskiem ūdeņiem;

b)

norobežotu ūdeni, kas pakļauts apstrādei vai ko izmanto ārstnieciskiem nolūkiem;

c)

mākslīgi radītu, norobežotu ūdeni, kas nošķirts no virszemes ūdeņiem un gruntsūdeņiem.

1)

Terminiem “virszemes ūdeņi”, “gruntsūdeņi”, “iekšējie ūdeņi”, “pārejas ūdeņi”, “piekrastes ūdeņi” un “upes baseins” ir tāda pati nozīme kā Direktīvā 2000/60/EK.

2)

“Kompetentā iestāde” ir iestāde vai iestādes, ko dalībvalsts ir izraudzījusies, lai nodrošinātu šīs direktīvas prasību ievērošanu, vai jebkura cita iestāde vai struktūra, kurai ir uzticēts šāds pienākums.

3)

“Pastāvīgs” ir apzīmējums attiecībā uz peldēšanās aizliegumu vai ieteikumu nepeldēties, kas ilgst vismaz vienu peldsezonu.

4)

“Liels skaits” attiecībā uz peldētājiem ir skaits, ko kompetentā iestāde uzskata par lielu, jo īpaši ņemot vērā tendences pagātnē vai infrastruktūru, iekārtas vai citus veiktos pasākumus, lai veicinātu peldēšanos.

5)

“Piesārņojums” ir mikrobioloģisks vai citu organismu piesārņojums vai atkritumi, kas ietekmē peldvietu ūdens kvalitāti un rada apdraudējumu peldētāju veselībai, kā minēts 8. un 9. pantā un I pielikuma A slejā.

6)

“Peldsezona” ir laikposms, kad gaidāms liels skaits peldētāju.

7)

“Pārvaldības pasākumi” ir šādi pasākumi, kas tiek veikti attiecībā uz peldvietu ūdeni:

8)

“Īstermiņa piesārņojums” ir I pielikuma A slejā minētais mikrobioloģiskais piesārņojums, kam ir skaidri nosakāmi iemesli, kas parasti neietekmē peldvietu ūdens kvalitāti ilgāk par aptuveni 72 stundām pēc tam, kad peldvietu ūdens kvalitāte ietekmēta pirmoreiz, un par ko kompetentā iestāde ir izstrādājusi procedūras, lai to novērstu un attiecīgi rīkotos, kā noteikts II pielikumā.

9)

“Ārkārtas situācija” ir gadījums vai gadījumu kombinācija, kas ietekmē peldvietu ūdens kvalitāti konkrētajā vietā un kas parasti nenotiek biežāk kā reizi četros gados.

10)

“Peldvietu ūdens kvalitātes informācijas kopums” ir informācija, kas iegūta saskaņā ar 3. pantu.

11)

“Peldvietu ūdens kvalitātes novērtēšana” ir peldvietu ūdens kvalitātes novērtēšanas process, izmantojot novērtēšanas metodi, kas sniegta II pielikumā.

12)

“Zilaļģu izplatīšanās” ir zilaļģu vairošanās ziedu, paklāja vai putu veidā.

13)

Terminam “attiecīgā sabiedrības daļa” ir tāda pati nozīme kā Padomes Direktīvā 85/337/EEK (1985. gada 27. jūnijs) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (13).

a)

tiek gaidīta lielākā daļa peldētāju; vai

b)

ir paredzams lielākais piesārņojuma risks saskaņā ar peldvietu ūdens aprakstu.

a)

attiecībā uz katru peldvietu ūdeni;

b)

pēc katras peldsezonas beigām;

c)

pamatojoties uz peldvietu ūdens kvalitātes informācijas kopumu, kas izstrādāts attiecībā uz konkrēto peldsezonu un trim iepriekšējām peldsezonām; un

d)

saskaņā ar II pielikumā noteikto procedūru.

—

šā panta 3. punkta prasība tiek ievērota; vai

—

peldvietu ūdens informācijas kopums, ko izmanto, lai veiktu peldvietu ūdens kvalitātes novērtēšanu, ietver vismaz 8 paraugus, gadījumā, ja peldsezona nepārsniedz 8 nedēļas,

a)

peldvietu ūdens ir tikko noteikts;

b)

ir radušās izmaiņas, kas var ietekmēt peldvietu ūdens klasifikāciju saskaņā ar 5. pantu; šādā gadījumā novērtēšanu veic, pamatojoties uz peldvietu ūdens kvalitātes informācijas kopumu, kurā ir tikai rezultāti par paraugiem, kas gūti pēc izmaiņām; vai

c)

peldvietu ūdens jau ir ticis novērtēts saskaņā ar Direktīvu 76/160/EEK; šādā gadījumā izmanto līdzvērtīgu informāciju, kas gūta saskaņā ar minēto direktīvu, un 2. un 3. parametrs Direktīvas 76/160/EEK pielikumā tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem 1. un 2. parametram šīs direktīvas I pielikuma A slejā.

a)

ir blakusesoši;

b)

ir novērtēti līdzīgā veidā iepriekšējo četru gadu laikā saskaņā ar 2., 3. punktu un 4. punkta c) apakšpunktu; un

c)

tiem ir tādi peldvietu ūdens apraksti, kas identificē kopējus riska faktorus vai liecina, ka nav šādu faktoru.

a)

“zemas” kvalitātes;

b)

“pietiekamas” kvalitātes;

c)

“labas” kvalitātes; vai

d)

“izcilas” kvalitātes ūdeni.

a)

attiecībā uz katru “zemas” kvalitātes peldvietu ūdeni veic šādus pasākumus, sākot ar nākamo peldsezonu pēc ūdens klasificēšanas:

b)

Ja peldvietu ūdens tiek klasificēts kā “zemas” kvalitātes ūdens piecu secīgu gadu laikā, nosaka pastāvīgu peldēšanās aizliegumu vai pastāvīgu ieteikumu nepeldēties. Tomēr dalībvalstis var noteikt pastāvīgu peldēšanās aizliegumu vai pastāvīgu ieteikumu nepeldēties pirms piecu gadu laikposma beigām, ja dalībvalsts uzskata, ka “pietiekamas” kvalitātes sasniegšana nav iespējama vai rada nesamērīgus izdevumus.

—

iegūt informāciju par līdzdalības veidu; un

—

sniegt ierosinājumus, izteikt piezīmes vai sūdzības.

a)

pašreizējā peldvietu ūdens klasifikācija un jebkāds peldēšanās aizliegums vai ieteikums nepeldēties, kas minēti šajā pantā, izmantojot skaidru un vienkāršu zīmi vai simbolu;

b)

peldvietu ūdens vispārējs apraksts, nelietojot tehniskus terminus un ņemot par pamatu peldvietu ūdens aprakstu, kas izveidots saskaņā ar III pielikumu;

c)

gadījumā, ja peldvietu ūdeņi ir pakļauti īstermiņa piesārņojumam:

d)

informācija par ārkārtas situāciju raksturu un paredzamo ilgumu šādos gadījumos;

e)

gadījumā, ja peldēšanās tiek aizliegta vai tiek izdots ieteikums nepeldēties, paziņojums par to sabiedrībai un pamatojums;

f)

gadījumā, ja peldēšanās tiek pastāvīgi aizliegta vai tiek izdots pastāvīgs ieteikums nepeldēties, fakts, ka attiecīgais apgabals vairs nav peldvietu ūdens un iemesli tā deklasificēšanai; un

g)

norāde par sīkākas informācijas avotiem saskaņā ar 2. punktu.

a)

peldvietu ūdeņu saraksts;

b)

katra peldvietu ūdens klasifikācija pēdējo trīs gadu laikā un apraksts, tostarp tā monitoringa rezultāti, kas veikts saskaņā ar šo direktīvu kopš pēdējās klasifikācijas;

c)

par “zemas” kvalitātes peldvietu ūdeņiem – informācija par piesārņojuma avotiem un veiktajiem pasākumiem, lai novērstu peldētāju pakļaušanu piesārņojumam un atrisinātu tā cēloņus, kā minēts 5. panta 4. punktā; un

d)

par peldvietu ūdeņiem, kas ir pakļauti īstermiņa piesārņojumam, – vispārēja informācija par:

a)

tādu atbilstīgu Eiropas epidemioloģisko pētījumu rezultātus, ko veic Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm;

b)

citus zinātniskus, analītiskus un epidemioloģiskus pētījumus, kas saistīti ar peldvietu ūdens kvalitātes parametriem, tostarp saistībā ar vīrusiem; un

c)

Pasaules Veselības organizācijas ieteikumus.

a)

noteikt EN/ISO standartu par mikrobioloģisko metožu līdzvērtību 3. panta 9. punkta piemērošanas nolūkā;

b)

noteikt sīki izstrādātus noteikumus 8. panta 1. punkta, 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 4. punkta īstenošanai;

c)

pielāgot zinātnes un tehnikas attīstībai analīzes metodes, ko piemēro attiecībā uz I pielikumā noteiktiem parametriem;

d)

pielāgot zinātnes un tehnikas attīstībai V pielikumu;

e)

noteikt metodiskos norādījumus attiecībā uz kopējām metodēm, lai novērtētu atsevišķos paraugus.

4.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 64/52

(1)

Padomes Direktīva 76/464/EEK (1976. gada 4. maijs) par piesārņojumu, ko rada dažas bīstamas vielas, kuras novada Kopienas ūdens vidē (3), ir vairākas reizes būtiski grozīta (4). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā direktīva būtu jākodificē.

(2)

Ir vajadzīga vispārēja un vienlaicīga dalībvalstu rīcība, lai aizsargātu Kopienas ūdens vidi no piesārņojuma, jo īpaši no piesārņojuma, ko rada konkrētas noturīgas, toksiskas un bioakumulējamas vielas.

(3)

Vairāku konvenciju mērķis ir starptautisko ūdensteču un jūras vides aizsardzība no piesārņojuma. Ir svarīgi nodrošināt šo konvenciju saskaņotu īstenošanu.

(4)

Atšķirības noteikumos, ko dažādās dalībvalstīs piemēro attiecībā uz konkrētu bīstamu vielu novadīšanu ūdens vidē, var radīt nevienlīdzīgus konkurences nosacījumus un tā tieši ietekmēt kopējā tirgus darbību.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (5), paredzēti vairāki pasākumi, lai aizsargātu saldūdeni un jūras ūdeni no konkrētām piesārņojošām vielām.

(6)

Lai nodrošinātu Kopienas ūdens vides efektīvu aizsardzību, ir jāizveido pirmais saraksts, saukts par I sarakstu, kurā iekļauj konkrētas individuālas vielas, kas atlasītas, ņemot vērā galvenokārt to toksiskumu, noturību un bioakumulāciju, izņemot bioloģiski nekaitīgas vielas vai vielas, kuras drīz pārvēršas bioloģiski nekaitīgās vielās, un jāizveido otrais saraksts, saukts par II sarakstu, kurā iekļauj vielas, kam ir kaitīga ietekme uz ūdens vidi, kuru tomēr var ierobežot attiecīgā zonā un kura ir atkarīga no to ūdeņu parametriem un atrašanās vietas, kur šīs vielas novada. Būtu jāsaņem tāda iepriekšēja atļauja šīs vielas novadīt, kurā konkretizēti emisijas standarti.

(7)

Dažādu I saraksta vielu novadīšanas radītais piesārņojums ir jānovērš. Robežvērtības ir noteiktas ar direktīvām, kas minētas IX pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (6). Direktīvas 2000/60/EK 16. pantā ir paredzētas procedūras, saskaņā ar kurām tiek paredzēti kontroles pasākumi un vides kvalitātes standarti attiecībā uz prioritārām vielām.

(8)

Ir jāsamazina II saraksta vielu radītais ūdens piesārņojums. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāizveido programmas, kur iekļauj vides kvalitātes standartus attiecībā uz ūdeni, kuri noteikti atbilstīgi Padomes direktīvām, ja tādas ir. Šādām vielām piemērojamie emisijas standarti būtu jāaprēķina, pamatojoties uz minētajiem vides kvalitātes standartiem.

(9)

Vienai vai vairākām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atsevišķi vai kopā veikt stingrākus pasākumus nekā šajā direktīvā paredzētie.

(10)

Būtu jāveic uzskaite par konkrētu īpaši bīstamu vielu novadīšanu Kopienas ūdens vidē, lai zinātu to izcelsmes vietu.

(11)

Var būt vajadzīgs, pamatojoties uz pieredzi, pārskatīt un vajadzības gadījumā papildināt I pielikuma I un II sarakstu, attiecīgos gadījumos konkrētas vielas no II saraksta iekļaujot I sarakstā.

(12)

Šī direktīva nedrīkstētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem, kādos II pielikumā B daļā norādītās direktīvas transponējamas valstu tiesību aktos,

a)

iekšējiem virszemes ūdeņiem;

b)

teritoriālajiem ūdeņiem;

c)

iekšējiem piekrastes ūdeņiem.

a)

“iekšējie virszemes ūdeņi” ir visi stāvošie vai tekošie virszemes saldūdeņi, kas atrodas vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijā;

b)

“iekšējie piekrastes ūdeņi” ir ūdeņi krasta virzienā no bāzes līnijas, no kuras mēra teritoriālo ūdeņu platumu; ūdenstecēs tie sniedzas līdz saldūdens robežai;

c)

“saldūdens robeža” ir ūdensteces vieta, kur bēguma laikā un mazas saldūdens plūsmas laikā ir ievērojams sāļuma palielinājums jūras ūdens klātbūtnes dēļ;

d)

“novadīšana” ir I pielikuma I vai II sarakstā uzskaitīto vielu ievadīšana 1. pantā minētajos ūdeņos, izņemot:

e)

“piesārņojums” ir cilvēku tieši vai netieši veikta vielu vai enerģijas novadīšana ūdens vidē, kuras sekas ir, piemēram, cilvēku veselībai radīts apdraudējums, kaitējums dzīvajiem resursiem un ūdens ekosistēmām, vides ainaviskās vērtības zaudējums vai citu likumīgu ūdens izmantojumu traucējums.

a)

vienmēr ir vajadzīga attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes iepriekšēja atļauja novadīt vielas 1. pantā norādītajos ūdeņos, ja to starpā varētu būt kāda no iepriekšminētajām vielām;

b)

atļauja nosaka emisijas standartus attiecībā uz šādām vielām, kas novadītas 1. pantā norādītajos ūdeņos, un, ja tas ir vajadzīgs, lai īstenotu šo direktīvu, attiecībā uz šādām vielām, kuras novadītas kanalizācijā;

c)

atļaujas var piešķirt tikai uz ierobežotu laikposmu. Tās var atjaunot, ņemot vērā iespējamās izmaiņas emisiju robežvērtībās, kas noteiktas ar Direktīvas 2000/60/EK IX pielikumā minētajām direktīvām.

a)

novadīšanā pieļaujamo maksimālo vielas koncentrāciju. Ja veic atšķaidīšanu, tad emisijas robežvērtību, kas noteikta ar Direktīvas 2000/60/EK IX pielikumā minētajām direktīvām, dala ar atšķaidījuma koeficientu;

b)

maksimālo vielas daudzumu, ko pieļaujams novadīt vienā vai vairākos norādītos laikposmos, vajadzības gadījumā to izsakot kā piesārņojošās vielas svaru uz piesārņojošās darbības raksturīgās sastāvdaļas vienību (piem., svara vienība uz izejvielas vai ražojuma vienību).

4.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 64/60

(1)

Lai gan, īstenojot Padomes Ieteikumu 98/561/EK (1998. gada 24. septembris) par Eiropas sadarbību augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā (3), ir gūti būtiski panākumi, kā norādīts Komisijas 2004. gada 30. septembra ziņojumā, joprojām ir jāuzlabo Eiropas augstākās izglītības stāvoklis, jo īpaši attiecībā uz šīs izglītības kvalitāti, lai tā kļūtu pārredzamāka un uzticamāka Eiropas pilsoņiem un studentiem, un mācībspēkiem no citiem kontinentiem.

(2)

Ieteikumā 98/561/EK bija izteikts aicinājums sniegt atbalstu pārredzamām kvalitātes nodrošināšanas sistēmām un vajadzības gadījumā šādu sistēmu izveidei. Gandrīz visas dalībvalstis ir izveidojušas valsts mēroga kvalitātes nodrošināšanas sistēmas un ir uzsākušas vai devušas iespēju uzsākt vienas vai vairāku kvalitātes nodrošināšanas vai akreditācijas aģentūru izveidi.

(3)

Ieteikumā 98/561/EK aicināja kvalitātes nodrošināšanas sistēmas pamatot uz vairākiem būtiskiem principiem, ietverot programmu vai iestāžu novērtēšanu, veicot iekšēju novērtējumu, ārēju pārskatīšanu un, iesaistot studentus, rezultātu publicēšanu un starptautisku līdzdalību novērtēšanas procesā. Kvalitātes nodrošināšanas novērtējumu rezultātiem ir nozīmīga loma, palīdzot augstākās izglītības iestādēm uzlabot darbības rezultātus.

(4)

Būtiskie principi, kas minēti 3. apsvērumā, kopumā ir ievēroti visās kvalitātes nodrošināšanas sistēmās un tos apstiprinājuši Eiropas izglītības ministri Berlīnē 2003. gada septembrī Boloņas procesa kontekstā, strādājot pie Eiropas Augstākās izglītības telpas īstenošanas.

(5)

Eiropas Augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas asociāciju (ENQA) izveidoja 2000. gadā, un tās dalībnieku, t. i., kvalitātes nodrošināšanas vai akreditācijas aģentūru, skaits visās dalībvalstīs pastāvīgi palielinās.

(6)

Saistībā ar Boloņas procesu izglītības ministri no 45 valstīm pieņēma standartus un pamatnostādnes attiecībā uz izglītības kvalitātes nodrošināšanu Eiropas Augstākās izglītības telpā, kā to ierosināja ENQA2005. gada 19.–20. maija sanāksmē Bergenā, un kontrolējot paveikto darbu pēc 2003. gada septembra sanāksmes Berlīnē. Viņi arī atzinīgi novērtēja Eiropas kvalitātes nodrošināšanas aģentūru reģistra principu, kas pamatojas uz pārskatu valsts līmenī, un pieprasīja, lai ENQA turpmāk attīstītu īstenošanas praktiskos aspektus sadarbībā ar Eiropas Universitātes asociāciju (EUA), Eiropas Augstākās izglītības iestāžu asociāciju (EURASHE) un Studentu nacionālajām apvienībām Eiropā (ESIB) un par gūtajiem panākumiem ar Boloņas konferences pārraudzības grupas starpniecību ziņotu ministriem. Turklāt viņi uzsvēra, cik svarīga ir sadarbība starp valsts līmenī atzītām aģentūrām, lai uzlabotu akreditācijas vai kvalitātes nodrošināšanas lēmumu savstarpējo atzīšanu.

(7)

ES darbību kvalitātes nodrošināšanas atbalstam būtu jāizstrādā saskaņā ar pasākumiem, ko veic saistībā ar Boloņas procesu.

(8)

Lai atbalstītu pārredzamību augstākajā izglītībā un sekmētu kvalifikāciju un studiju posmu atzīšanu ārvalstīs, ir vēlams izveidot neatkarīgu un uzticamu kvalitātes nodrošināšanas aģentūru reģistru, kurā ietver Eiropas aģentūras neatkarīgi no tā, vai tās darbojas reģionālā vai valsts mērogā, ir vispārējas vai specializētas, valsts vai privātas aģentūras.

(9)

Lisabonas stratēģijas kontekstā Eiropadome Barselonā 2002. gada martā nāca klajā ar secinājumu, ka Eiropas izglītības un apmācības sistēmām būtu jākļūst par “pasaules kvalitātes zīmi”,

1)

mudināt visas augstākās izglītības iestādes, kas darbojas to teritorijā, ieviest vai attīstīt efektīvus iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas atbilstīgi Eiropas augstākās izglītības telpas kvalitātes nodrošināšanas standartiem un pamatnostādnēm, ko pieņēma Bergenā saistībā ar Boloņas procesu;

2)

mudināt visas kvalitātes nodrošināšanas vai akreditācijas aģentūras, kas darbojas to teritorijā, novērtēšanas procesā būt neatkarīgām, piemērot Ieteikumā 98/561/EK paredzētos kvalitātes nodrošināšanas principus un piemērot saskaņoto vispārējo standartu un pamatnostādņu kopumu, ko pieņēma Bergenā. Šie standarti tālāk būtu jāizstrādā sadarbībā ar augstākās izglītības jomas pārstāvjiem. Tos būtu jāpielieto, lai aizsargātu un veicinātu daudzveidību un novatorismu;

3)

mudināt valsts iestāžu, augstākās izglītības jomas un kvalitātes nodrošināšanas un akreditācijas aģentūru pārstāvjus kopā ar darba tirgus partneriem izveidot “Eiropas kvalitātes nodrošināšanas aģentūru reģistru” (“Eiropas Reģistrs”), pamatojoties uz pārskatu valsts līmenī, kurā ņemti vērā pielikumā noteiktie principi, kā arī paredzēt reģistrācijas nosacījumus un reģistra pārvaldības noteikumus;

4)

ļaut augstākās izglītības iestādēm, kas darbojas to teritorijā, no Eiropas Reģistrā reģistrētajām kvalitātes nodrošināšanas vai akreditācijas aģentūrām izvēlēties aģentūru, kas atbilst to vajadzībām un profilam, ar noteikumu, ka tas atbilst dalībvalsts tiesību aktiem vai arī to atļauj attiecīgās valsts iestādes;

5)

ļaut augstākās izglītības iestādēm darboties, lai iegūtu papildu novērtējumu no kādas Eiropas Reģistrā reģistrētas aģentūras, piemēram, lai palielinātu to starptautisko atpazīstamību;

6)

veicināt aģentūru sadarbību, lai radītu šo aģentūru savstarpēju uzticēšanos, kā arī kvalitātes nodrošināšanas un akreditācijas novērtējumu atzīšanu, tādējādi atvieglojot to kvalifikāciju atzīšanu akadēmiskām vai profesionālām vajadzībām kādā citā valstī;

7)

nodrošināt publisku pieejamību Eiropas Reģistrā iekļauto kvalitātes nodrošināšanas un akreditācijas aģentūru veiktajiem novērtējumiem,

1)

ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm turpināt sniegt atbalstu augstākās izglītības iestāžu, kvalitātes nodrošināšanas un akreditācijas iestāžu, kompetento iestāžu un citu attiecīgajā jomā aktīvu iestāžu sadarbībai;

2)

iepazīstināt Eiropas Parlamentu, Padomi, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju ar trīsgadu ziņojumiem par panākumiem kvalitātes nodrošināšanas sistēmu izveidē dažādās dalībvalstīs un par sadarbību Eiropas mērogā, tostarp panākumiem attiecībā uz iepriekš minētajiem mērķiem.