5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/1

1.1.

EESK uzskata, ka Vidusjūras reģionam ir vajadzīga makroreģionāla stratēģija (EU MMRS), lai palīdzētu risināt problēmas, kuras atsevišķi reģioni vai valstis nevar atrisināt, izmantojot parastos līdzekļus. Šāda stratēģija attiecīgajiem reģioniem palīdzētu pievērsties Vidusjūras reģionam raksturīgās nenoteiktības cēloņiem, palielinot jau uzsākto iniciatīvu sasniegumu un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanas pievienoto vērtību. MMRS veiksmīga īstenošana pozitīvi ietekmēs arī ES kopumā.

1.2.

ES Vidusjūras piekrastes reģioni (EU MCRs) ir lieliski piemēroti, lai veidotu sadarbības platformu, kas varētu kļūt stratēģiski nozīmīga ekonomikas, sociālās un politiskās saiknes stiprināšanā, tostarp ar Vidusjūras reģiona trešām valstīm, risinot īpašus jautājumus (imigrācija, jūras transports, kuģošanas drošība, vides aizsardzība u. c.). MCRs ir ekonomikas izaugsmes veicināšanas un pārveidošanas potenciāls, izmantojot oriģinālu, novatorisku pieeju.

1.3.

Ņemot vērā reģiona plašumu, EESK ierosina ES MMRS sadalīt trijos apakšreģionos, pamatojoties uz ģeogrāfisko atrašanās vietu (reģionālo tuvumu), un stratēģiju īstenot praksē, izmantojot rīcības plānus, kuru pamatā ir funkcionāla pieeja, lai risinātu kopējas problēmas.

1.4.

EESK atbalsta ES MMRS, kuras pamatā ir trīs principi (vairāk papildu finansējuma, vairāk institucionālās koordinācijas un vairāk jaunu projektu), kas stiprina dažādu ES politikas jomu sinerģiju un koordinē centienus, kurus īsteno dažādas ES MCRs iesaistītās puses.

1.5.

EESK atbalsta ES MMRS Vidusjūras reģionam izstrādi – tajā būtu jāiekļauj visi stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi, īpaši tādas prioritātes kā gudra izaugsme (veicināt uz zināšanām balstītu ekonomiku, atbalstīt inovāciju un jaunas tehnoloģijas), ilgtspējīga izaugsme (veicināt ilgtspējīgu, videi draudzīgāku un konkurētspējīgāku ekonomiku) un iekļaujoša izaugsme (atbalstīt ekonomiku, kurā liela uzmanība ir pievērsta darbvietu radīšanai un nabadzības samazināšanai, lai atbalstītu sociālo un teritoriālo kohēziju).

1.6.

EESK norāda piecus pārmaiņu virzītājspēkus, ar kuru palīdzību var sekmīgi īstenot Eiropas kohēzijas politiku 2014.-2020. gadam Vidusjūras piekrastes reģionos:

1.7.

EESK norāda, cik svarīgi ir atbalstīt jūras nozaru izaugsmes stratēģiju, kura potenciāli var sekmēt Vidusjūras reģiona konkurētspēju, atbalstīt videi draudzīgāku politiku īstenošanu, kā arī pāreju uz zemāku oglekļa emisiju ekonomiku visās nozarēs. Komiteja arī atbalsta tādu ES MMRS, kurā ņemta vērā Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (1) un Dzimumu līdztiesības stratēģija (2). Visam trim stratēģijām vajadzētu būt savstarpēji papildinošām īstenošanas procesa laikā.

1.8.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu Vidusjūras reģionam saistībā ar integrēto jūrlietu politiku. Tomēr Komiteja vēlas ierosināt vērienīgāku pieeju, t. i., makroreģionālu stratēģiju, kurā vienlaikus iekļauts teritoriālais un jūrniecības pīlārs, ņemot vērā Baltijas un Donavas reģionu pieredzi, kā arī Eiropas Parlamenta ziņojumu par ES makroreģionālu stratēģiju attīstību Vidusjūras reģionā un Eiropas Komisijas ziņojumu par makroreģionālu stratēģiju pievienoto vērtību.

1.9.

EESK norāda, ka ES MMRS pārvaldība būtu jābalsta uz daudzlīmeņu pieeju, kurā iesaistītas reģionālās, valstu un Eiropas iestādes, un tā nebūtu jāuzskata par papildu iniciatīvu vai pasākumu minētajām institūcijām.

1.10.

EESK uzskata, ka būtisks princips ES MMRS īstenošanā ir integrēta pieeja, kas vispirms būtu jāizstrādā, izveidojot apaļā galda sarunu forumus, un pēc tam jāstiprina, izveidojot Eiropas un Vidusjūras makroreģionālo forumu (EMMRF), lai veicinātu visu institucionālo dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības (ieinteresēto personu) pilnīgu līdzdalību un nodrošinātu mijiedarbību starp spēkā esošajām politikām, pamatojoties uz funkcionāliem mērķiem, lai veidotu kopēju un savstarpēji saskaņotu politiku. Ierosinātais EMMRF izmantotu pieredzi, kas iegūta, risinot, uzraugot un izvērtējot teritoriālus un ar jūrlietām saistītus jautājumus Vidusjūras reģionā. EMMRF jākļūst par makroreģionālu instrumentu, ar ko nosaka kopīgas stratēģiskas pamatnostādnes rīcībai un kas aktīvi iesaistās teritoriālajai kohēzijai Vidusjūras reģionā paredzētu prioritāro projektu noteikšanā.

1.11.

Lai EESK un Reģionu komiteja atbalstītu stratēģiju kohēzijas veidošanai Vidusjūras reģionā, EESK uzskata, ka stratēģiski lietderīga rīcība abām komitejām būtu Vidusjūras makroreģionālā foruma organizēšana un vadība. To varēs paveikt, izveidojot vadības grupu, kurā iekļauts Eiropas Parlaments, Komisija, EESK un RK. Minētā vadības grupa nodrošinās sistemātisku atbalstu stratēģijas izstrādes procesā un tās turpmākajā koordinēšanā.

1.12.

EESK atbalsta viedokli, ka stratēģija ir ne tikai dokuments. Pirmām kārtām tai ir jābūt procesam. Tas nozīmē, ka stratēģiju īsteno laika gaitā. EESK pauž cerību, ka pozitīvā pieredze, kas gūta, īstenojot makroreģionālās stratēģijas Baltijas jūras un Donavas reģionos, tiks izmantota Vidusjūras reģionā, lai veicinātu Vidusjūras jaunās makroreģionālas stratēģijas efektīvu un savlaicīgu īstenošanu un tādējādi sniegtu konkrētus ieguvumus attiecīgo reģionu iedzīvotājiem pārredzamā laika posmā.

2.1.

Ir svarīgi izstrādāt kopīgu definīciju, kas tad ir makroreģions. Lielākoties makroreģions tiek definēts kā “apgabals, kas ietver vairāku dažādu tādu valstu vai reģionu teritorijas, kam raksturīgas viena vai vairākas kopīgas ģeogrāfiskas, kultūras, ekonomikas vai cita veida iezīmes vai problēmas (...)” (3).

2.1.1.

Komisija izstrādājusi MRS struktūru, kurā iekļauti trīs turpmāk minētie aspekti:

2.2.

Pašlaik ES ir pieņēmusi divas MRS – vienu Baltijas jūras reģionam, kas tika apstiprināta 2009. gadā, un otru – Donavas reģionam, kuru apstiprināja 2011. gadā. Reģionu komitejas (RK) 2011. gadā (4) ierosinātā makroreģionālā stratēģija Adrijas un Jonijas jūras reģionam ir apstiprināšanas procesā, savukārt Atlantijas okeāna reģiona stratēģija jau ir apstiprināta.

2.2.1.

MRS apspriešana jāskata saistībā ar dažādajām pārmaiņām ES politikas sistēmā: līdz ar Lisabonas līguma pieņemšanu teritoriālā kohēzija ir kļuvusi par svarīgu ES politikas mērķi, līdz ar stratēģijas “Eiropa 2020” apstiprināšanu teritoriālā pārvaldība ir nozīmīgs faktors, kas palīdz sasniegt nākamajam plānošanas periodam (daudzgadu finanšu shēmai 2014.–2020. gadam) izvirzītos ES kohēzijas politikas mērķus.

2.2.2.

Komisija 2012. gadā publicēja paziņojumu, kurā izvērtēja ar jūrniecību saistīto pasākumu vajadzības un potenciālu Adrijas un Jonijas jūras reģionā, izstrādājot pamatplānu “virzībai uz saskaņotas jūrlietu stratēģijas un atbilstīga rīcības plāna izstrādi līdz 2013. gadam”, norādot, ka, “ja ES dalībvalstis nolemtu lūgt Komisiju sagatavot ES stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam, šī jūrlietu stratēģija varētu būt pirmais elements šādā ES MRS, kas aptver papildu jomas” (5).

2.3.

Tā kā makroreģionāla pieeja ES politikā ir sastopama aizvien biežāk, EESK uzskata, ka terminam “makroreģions” ir vajadzīga skaidrāka definīcija. Turklāt EESK saskaņā ar saviem iepriekšējiem atzinumiem (6) atbalsta šo svarīgo politisko stratēģiju, kā arī Eiropas Parlamenta rezolūciju par makroreģionālajām perspektīvām Vidusjūras baseinā (7).

2.3.1.

Norādītas divas galvenās makroreģionālo stratēģiju mērķu kategorijas: pirmajā kategorijā ietilpst to problēmu risināšana, kurām pietiekami nevar pievērsties atsevišķi reģioni vai valstis (piemēram, vides problēmas), savukārt otrā mērķu kategorija saistīta ar sadarbību, kas ir izdevīga iesaistītajiem reģioniem un valstīm. Šī klasifikācija atspoguļo atšķirību starp transnacionālu jautājumu un kopīgu jautājumu (izmanto debatēs par ES finansējuma transnacionālajiem aspektiem un subsidiaritāti). Vidusjūras reģiona ģeogrāfiskās, sociāli ekonomiskās un administratīvās iezīmes nepārprotami liecina, ka MRS vissvarīgākā ir pirmā mērķu kategorija.

2.4.

Vidusjūras baseina valstīm piemīt līdzīgas vides, vēsturiskās un kultūras īpatnības, un tādēļ to varētu uzskatīt par vienotu makroreģionu (8). EESK uzskata, ka Vidusjūras baseinā būtu jāīsteno viena vienota makroreģionālā stratēģija, kas kopīga 149 (ieskaitot 7 Horvātijas reģionus) ES Vidusjūras piekrastes reģioniem (MCRs), kuri atrodas Spānijas, Francijas, Horvātijas, Itālijas, Maltas, Slovēnijas, Grieķijas un Kipras teritorijā un ir definēti kā NUTS 3. līmeņa reģioni (9).

2.5.

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits ES MCR 2009. gadā bija 32,4 miljoni, no kuriem apmēram 41 % bija sievietes. Šie iedzīvotāji kopumā ir pakļauti lielākam bezdarba riskam, jo vidējais bezdarba līmenis ES MCR 2009. gadā bija apmēram 12,9 % (Eiropas Savienībā – 8,9 %). ES MCR iekšzemes kopprodukts (IKP) 2007. gadā bija 1 715 miljardi pēc PSL (pirktspējas līmeņa) jeb 13,9 % no ES IKP. Vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju šajos reģionos bija 23 000 pēc PSL uz vienu iedzīvotāju, kas ir zemāks nekā ES kopumā (24 000 PSL uz vienu iedzīvotāju) (10).

2.5.1.

Ņemot vērā reģiona plašumu, EESK uzskata, ka ES Vidusjūras makroreģions (ES MMR) būtu jāiedala vismaz trīs apakšmakro-reģionos. Eiropas Parlaments (EP) nesen veica konsultācijas par makroreģionu attīstību, un apspriešanas laikā tika pausts viedoklis, ka Vidusjūras reģionā būtu jāsaglabā trīs atsevišķi apakšmakroreģioni (SMR) ar konkrētiem savstarpēji koordinētiem rīcības plāniem: i) viens apakšmakroreģions Vidusjūras reģiona rietumos, ii) otrs – Vidusjūras reģiona centrālajā daļā, proti, Adrijas un Jonijas jūras makroreģions, un iii) trešais – Vidusjūras reģiona austrumos.

2.5.2.

Attiecībā uz apakšmakroreģionu Vidusjūras reģiona centrālajā daļā un atbalstot Eiropas Parlamenta viedokli un Eurostat noteikto ģeogrāfisko sadalījumu, EESK uzskata, ka ir būtiski Sicīliju un Maltu iekļaut Adrijas un Jonijas jūras makro-reģionā. Vēl svarīgāk ir tas, lai valstīm un reģioniem, kas atrodas pie apakšmakroreģionu nosacītajām robežām, arī būtu iespēja iesaistīties vairāk nekā vienā apakšmakroreģionā, lai nodrošinātu labāku koordināciju un novērstu nelietderīgu dubultošanos un konfliktus.

3.1.

Kopumā Vidusjūras reģions ir cietis no Eiropas Savienības mainīgās pieejas, gadu gaitā reģionā īstenojot dažādas iniciatīvas un instrumentus. Šīs iniciatīvas ir sniegušas dažus pozitīvus rezultātus, taču nav spējušas pilnībā sasniegt sākotnēji izvirzītos sociālās, politiskās un ekonomiskās attīstības mērķus. Pienācis laiks papildināt ES veikto darbu, izmantojot Savienību Vidusjūrai un kaimiņattiecību politiku, kas ir daļa no ES ārpolitikas, un izstrādāt integrētāku politiku ES Vidusjūras reģioniem.

3.1.1.

Ar attiecīgiem rīcības plāniem papildinātas skaidras un kopīgas stratēģijas gan reģionam kopumā, gan apakšreģioniem varētu palīdzēt atrisināt atsevišķas reģionālās politikas neskaidrības, kas radušās saistībā ar ES ārpolitikas neveiksmēm reģionā (piemēram, Vidusjūras savienība un ES kaimiņattiecību politika). Šāda skaidra stratēģija var arī palīdzēt iekļaut un veicināt dažus pozitīvus sasniegumus un uzsāktus projektus pašreizējā ES ārpolitikā.

3.2.

EESK atbalsta makroreģionālu pieeju, kas stiprina sinerģiju starp dažādām ES politikas jomām un koordinē dažādu ES MCR ieinteresēto pušu centienus. Kopumā MRS būtu jācenšas sniegt pievienotā vērtība makroreģionā jau uzsāktajiem pasākumiem, lai koordinētu Eiropas, valstu un reģionu līdzekļus kopīgo mērķu īstenošanā, iesaistītajām pusēm radītu kopīgu panākumu apziņu un tuvinātu jebkura līmeņa organizācijas un iestādes saistībā ar dažu svarīgu iespēju un izaicinājumu izmantošanu. Konkrētāk, šajā laikā, kad ārkārtīgi apjomīgi fiskālie ierobežojumi būtiski ierobežo privātā sektora spēju “no jauna iedarbināt ekonomikas dzinējspēku”, ir ļoti svarīgi panākt vislielāko iespējamo Pareto efektivitāti pieejamo resursu izmantošanā.

3.3.

Pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kuru 2008. gadā izraisīja globālā finanšu krīze, ir vajadzīgi pastāvīgi centieni jaunu izaugsmes jomu atbalstam, kas varētu palīdzēt valstīm izkļūt no ekonomikas krīzes un sniegt iespēju izveidot tik ļoti vajadzīgās darbvietas. Eiropas reģiona dienvidos esošajām ES piekrastes teritorijām piemīt potenciāls kļūt par inovatīviem dinamiskas izaugsmes centriem, izmantojot to unikālās īpatnības.

3.3.1.

Taču šim nolūkam būs vajadzīgi vēl nebijuši centieni, lai koordinētu visu reģiona galveno ieinteresēto pušu veikto darbu ar mērķi panākt ciešāku integrāciju starp attiecīgajām nozarēm, svarīgu lomu piešķirot arī sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai.

3.3.2.

EESK uzskata, ka jau ir virkne instrumentu un politikas jomu, kas būtiski varētu palīdzēt MRS īstenošanā. Tie ir projekti, ko finansē no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Eiropas Sociālā fonda (ESF) un tā dēvēto struktūrfondu līdzekļiem, no līdzekļiem, kuri tiek sadalīti saskaņā ar konverģences mērķi, reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķi, Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi, un no līdzekļiem, kas paredzēti transporta un teritoriālās kohēzijas attīstības programmās (piešķirti saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”), jo īpaši programmās, kurās paredzēts konkrēts atbalsts jūrlietām, piemēram, no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, kā arī Eiropas Investīciju bankas (EIB) un valstu līdzekļiem.

3.3.2.1.

Šajā saistībā ir jānorāda, ka visas ES dalībvalstis (un jo īpaši 163 Vidusjūras piekrastes reģioni) patlaban izstrādā individuālus partnerattiecību nolīgumus, kuros būs izklāstīts, kā katra dalībvalsts gatavojas izmantot VSS fondus. Lai gan neapšaubāmi jāatzīst, ka minētajos nolīgumos ietverts teritoriālās sadarbības aspekts, EESK uzskata, ka netiek izmantota iespēja vēl vairāk saskaņot Vidusjūras reģiona valstu un reģionu pasākumus.

3.3.2.2.

Tomēr EESK uzsver, ka ir vajadzīgi starpposma pasākumi MRS īstenošanas atbalstam, un šādi pasākumi pilnībā jāīsteno, līdz tiek uzsākta ar ES dalībvalstīm noslēgto partnerības nolīgumu termiņa vidusposma pārskatīšana.

3.3.3.

Minēto instrumentu mērķtiecīgai un optimālai izmantošanai ir vajadzīga iesaistīto iestāžu savstarpēja daudzlīmeņu koordinācija, lai vadītu šo procesu, nodrošinātu resursu pilnīgu izmantošanu un novērstu dublēšanos. Starpreģionālā koordinācija šobrīd ir kļuvusi svarīga un steidzama jo sevišķi tāpēc, ka ar tādu pašu (vai mazāku) finansējuma apjomu ir jāpanāk daudz vairāk. Tādēļ ir jāizveido atbilstoši un efektīvi instrumenti koordinācijas un efektivitātes nodrošināšanai.

3.3.3.1.

Globalizētajā pasaulē, kurā valda konkurence, šiem 163 reģioniem ir jāspēj sacensties ar tuviem un tāliem konkurentiem, un tādēļ ļoti svarīga ir vadība un savlaicīgi pieņemti lēmumi.

3.3.4.

Perifērie un piejūras reģioni, kas ir Eiropas Perifēro piejūras reģionu konferences (CPMR) dalībnieki, un Reģionu komiteja atkārtoti aicinājuši Eiropas Komisiju izstrādāt Teritoriālo paktu, lai visas ekonomiskās grupas Eiropas reģionos varētu vairāk pievērsties stratēģijai “Eiropa 2020” (11).

3.4.

Ir jāapvieno svarīgas politikas jomas un decentralizēta lēmumu pieņemšana, kas palīdzētu nodrošināt resursu koordinēšanu, lai tos izmantotu tur, kur tie sniegtu maksimālu ieguldījumu izaugsmē un darbvietu izveidē.

3.4.1.

Tikai pārdomāta un vienkārša stratēģija, kuras pamatā ir visplašākā iespējamā vienprātība, var palīdzēt ES MCRs reģioniem, mazpilsētām, lielpilsētām un ostām izprast risinājumus un izdarīt pareizo izvēli.

3.4.2.

Jāizstrādā arī metode politikas efektivitātes novērtēšanai Vidusjūras makroreģionā, lai savlaicīgi varētu veikt koriģējošus pasākumus. Līdz šim kritēriju trūkums, lai precīzi novērtētu politikas veiksmīgu/neveiksmīgu īstenošanu, koordinācijas neesamība, centienu dubultošanās un resursu nelietderīga izmantošana, kā arī pārskatatbildības trūkums nedeva iespēju savlaicīgi īstenot koriģējošus pasākumus, un tādēļ neveiksmes politikas jomā izrādījās vēl lielākas.

3.4.3.

Stratēģijai jāpievieno rīcības plāns, un tajā skaidri jānorāda projekti, kurus galvenokārt izraudzītos, ņemot vērā to starpreģionālo ietekmi un nozīmi ekonomikas izaugsmes jomā, kā arī šo projektu īstenošanai izmantojamie finansējuma avoti. Tas ir ļoti būtiski, un būtu īstenojams pirmajos divos gados pēc daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam īstenošanas uzsākšanas.

3.4.4.

Ļoti svarīgi ir samazināt birokrātijas prasības, kas ieinteresētajām personām un dalībniekiem ir noteiktas par ziņošanu un veidlapu aizpildīšanu. NVO, MVU un reģionālās pašvaldības, īpaši nelielos reģionos, bieži vien atturas no līdzdalības, jo trūkst kapacitātes un ir bažas par spēju ievērot visas birokrātiskās procedūras. Atzīstot pārbaužu un līdzsvara nodrošināšanas nepieciešamību, projektu saņēmējiem jābūt iespējai veltīt laiku un resursus, lai sniegtu reālu labumu sabiedrībai un ekonomikai kopumā.

3.4.5.

EESK uzskata, ka rīcības plānu neveiksmīga īstenošana reģioniem liegs pilnvērtīgi izmantot iespēju, lai radītu izaugsmi. Šāda neveiksme dārgi maksās, jo īpaši pašreizējās krīzes laikā. EESK ir pilnīgi pārliecināta, ka ar inovatīvu sadarbību iespējams būtiski uzlabot resursu izmantošanas efektivitāti nolūkā panākt spēcīgāku izaugsmi. Neveiksmes risks apdraud arī reģionu politiskos vadītājus un iedzīvotājus. Lielākajā daļā iesaistīto reģionu izaugsmes prognozes nākamajiem diviem gadiem nav visai pozitīvas, un problēma kļūs vēl sarežģītāka, ja šie reģioni pieņems lēmumu ignorēt MRS sniegtās iespējas un neizmantos reģionu dabas resursus un cilvēkresursus efektīvā un ilgtspējīgā veidā (12).

3.4.6.

Minētās stratēģijas izstrādē vispirms būtu jāizvirza galvenie mērķi un jāapzina pašreizējās ES, valstu un reģionālās programmas, kā arī reģionālās un vietējās pašvaldības un pilsoniskās sabiedrības apvienības, kas var nodrošināt nepieciešamo koordinēšanu. ES MRS ir vairāki ES finansēti projekti, kas, pienācīgi koordinēti, varētu radīt lielāku pievienoto vērtību. Šie projekti, kas jau ir izstrādāti (vismaz uz papīra), kā arī jaunie projekti, kuri neapšaubāmi tiks uzsākti nākotnē, var būt noderīgi dažu ES MRS mērķu sasniegšanā.

4.1.

Galvenais uzdevums ir sekmēt Vidusjūras reģiona tādas daudzlīmeņu MRS definēšanu, kurā pasākumus īstenotu, izmantojot īpašus rīcības plānus un balstoties uz trim principiem – vairāk papildu finansējuma, vairāk starpiestāžu koordinācijas un vairāk jaunu projektu.

4.2.

Vidusjūras reģionos ir vajadzīga kopīga apņemšanās sadarboties stratēģijas īstenošanā visos rīcības līmeņos, kas dotu iespēju sekmēt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto mērķu sasniegšanu, tādējādi veicinot ES politikas jomu un fondu integrāciju (teritoriālā sadarbība). MRS būtu jāīsteno, lai palīdzētu reģioniem un teritorijām pievērsties problēmām, kuras nevar atrisināt ar vienas valsts rīcībā esošajiem līdzekļiem.

4.3.

EESK uzskata, ka MRS izstrāde Vidusjūras reģionam jābalsta uz trim izaugsmes pīlāriem:

4.3.1.

Pārdomāta izaugsme tiks atbalstīta, ņemot vērā “Jūras nozaru izaugsmes” koncepciju. Eiropas Komisija 2012. gada 13. septembrī publicēja paziņojumu par jūras nozaru izaugsmi, kurā uzsvērtas piecas vērtību ķēdes, kas var sekmēt ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu izveidi jūras nozaru un jūrlietu ekonomikā. Tās ir šādas: jūras enerģija, akvakultūra, jūras, piekrastes un kruīzu tūrisms, jūras derīgo izrakteņu resursi un jūras biotehnoloģija (13).

4.3.1.1.

Jūras nozaru izaugsme atspoguļo piejūras reģionu lēmumus, lai uzlabotu konkurētspēju un ekonomikas izaugsmi, izmantojot ģeogrāfisko stāvokli un īpatnības, proti, pasākumus jūrniecības un jūrlietu jomā, un galvenokārt koncentrējoties uz to, kas izdodas vislabāk.

4.3.1.2.

ES MMR piekrastes reģioniem attiecībā uz pārdomātu izaugsmi ir divi uzdevumi:

4.3.1.3.

Vidusjūras reģiona resursu ilgtspējīga izmantošana paver iespēju radīt labklājību un darbvietas. Būtu jāattīsta progresīvu vides sistēmu un tehnoloģiju pētījumi, lai atbalstītu pakāpeniski izzūdošos tradicionālos saimnieciskās darbības veidus Vidusjūras reģionā, un tādējādi pavērtu jaunas iespējas.

4.3.1.4.

Šo uzdevumu īstenošanā jāiesaista zinātnes, tehnoloģiju un saimnieciskās aprindas, kā arī sociālie partneri. Jāņem vērā arī atbalsta pasākumi tādās jomās kā infrastruktūra, rūpniecība, apmācība, pētniecībai un izstrādei paredzēto ieguldījumu politika, augstskolu sadarbība un klasteru izveide.

4.3.1.5.

Jūras nozare ir ļoti spēcīga un sniedz ieguldījumu attīstības stratēģiju īstenošanā. Jūras tūrisms rada saimniecisko darbību un darbvietas, kā arī palīdz veidot Eiropas un Vidusjūras reģiona identitāti.

4.3.2.

Galvenie ilgtspējīgas izaugsmes virzītājspēki un iesaistītās nozares ir savstarpēji saistītas dažādos veidos. Ilgtspējas sasniegšana un videi nekaitīgākas politikas īstenošana, kā arī pāreja uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni visās nozarēs palīdz sasniegt mērķus, kas izvirzīti klimata pārmaiņu jomā un saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Resursi ir jāizmanto efektīvi, sinerģija ir jāstiprina, pasākumu nelietderība un dublēšanās ir jākonstatē un jānovērš. Galvenie infrastruktūras veidi, tostarp sauszemes un jūras transporta, enerģijas pārvades un IT tīklu infrastruktūra, pastāvīgi jāuzlabo, lai novērstu nepilnību rašanos.

4.3.2.1.

Piekrastes un jūras ilgtspēja ir savstarpēji saistīti aspekti, un tie pakļauti cilvēka darbības radītajam spiedienam, tostarp ietekmei, ko izraisa uz zemes radītais piesārņojums, kurš nokļūst Vidusjūrā, kā arī kuģu radītā CO2 emisija (14). Piekrastes teritoriju integrētajā pārvaldībā būtu jāiekļauj ne tikai ar piekrastes saimniecisko darbību un piesārņojumu saistīti jautājumi. Jebkurai iniciatīvai jāsekmē “zaļo” tehnoloģiju vismūsdienīgāko veidu izmantošana gan jūrniecības nozarē, gan uz kuģiem, kas šķērso Vidusjūru.

4.3.2.2.

Eiropas Savienība un astoņas tās dalībvalstis ir pievienojušās 1975. gada Barselonas Konvencijai par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu un tās protokoliem, kas parakstīti ANO Vides programmas ietvaros. Līdz ar Padomes 2012. gada nogalē apstiprināto tiesību aktu ES pievienojās minētās Konvencijas “Jūras protokolam”, lai aizsargātu Vidusjūras piekrastes teritorijas no piekrastē radītā piesārņojuma. ES Vidusjūras reģioniem paredzami būtiski ieguvumi saistībā ar minētās Konvencijas piemērošanu, un tai būtu jāveltī liela uzmanība, ņemot vērā arī mērķi jūras nozaru izaugsmes jomā.

4.3.2.3.

Vidusjūras reģiona potenciāls atjaunojamo energoresursu jomā nodrošina milzīga tīras enerģijas avota pieejamību, kas pagaidām vēl ir neskarts. Saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem pasākumi attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to novēršanu būtu jāiekļauj ES MRS.

4.3.2.4.

ES MRS ir vajadzīgi pasākumi ilgtspējīgas transporta nozares jomā, lai samazinātu oglekļa dioksīda emisiju apjomu. Sauszemes transporta plūsma būtu jānovirza uz jūras transportu (15). Savukārt jūras transportā būtu jāturpina virzība uz tīrākas degvielas izmantošanu. Šeit jāiekļauj arī kuģošanas drošība un sadarbība katastrofu novēršanā un reaģēšanā uz tām.

4.3.3.

ES MRS būtu jāiekļauj spēcīga sociālā dimensija, lai sekmētu iekļaujošu izaugsmi ES MCRs. Ekonomikas attīstībai un jaunu darbvietu izveidei būtu jāpalīdz nodrošināt augstāks dzīves līmenis reģionu iedzīvotājiem. Reģionālajām pašvaldībām būtu jāsekmē sociālais dialogs un sociālo partneru, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalība. Pamatojoties uz integrētu pieeju teritoriālajai kohēzijai, jāņem vērā stāvoklis integrācijas jomā pilsētās un lielpilsētās, lauku teritorijās, piekrastes mazpilsētās un salās. Infrastruktūra, tehnoloģijas un pakalpojumu pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti būtu jāorientē uz ilgtspējīgu attīstību kā pamata priekšnoteikums iekļaujošai izaugsmei.

4.3.3.1.

Ir jāattīsta informācijas tehnoloģijas, jo īpaši labākas savienojamības nodrošināšanai perifērajās teritorijās, lai sekmētu Vidusjūras reģionu vispārēju teritoriālo un sociālo kohēziju, izmantojot starptematisku pieeju. Būtu jāatbalsta IKT attīstība.

4.3.3.2.

Jāuzsver arī lidostu un lidostu pakalpojumu turpmākas attīstības nepieciešamība MMR, lai stiprinātu reģionu ekonomisko integrāciju. Gaisa transporta pakalpojumu un gaisa transporta infrastruktūras jomā vēl ir būtisks neizmantots potenciāls, un ir vajadzīgi lielāki ieguldījumi.

4.3.3.3.

Izglītības un apmācības iestādēm ir svarīga nozīme iekļaujošas izaugsmes veicināšanā Vidusjūras reģionā. Ir jānosaka ES MMR kopīgi mērķi izglītības jomā.

4.3.3.4.

EESK uzskata, ka ir jāpastiprina sociālo un pilsoniskās sabiedrības partneru un izglītības/apmācības iestāžu dialogs. Ar jūras nozarēm saistītu mācību priekšmetu apguvei, kā arī augstskolu un apmācību centru sadarbībai jābūt prioritātei.

4.3.3.5.

Turpmākās stratēģijas izstrādē būtu jāņem vērā arī tie ES MCR iedzīvotāji, kuri ir bez darba, un stratēģijā būtu jāparedz pasākumi, kas viņiem dotu iespēju no jauna iekļauties darba tirgū. Svarīgi ir arī reāli, konkrēti centieni iesaistīt “atstumto” sociālo grupu, piemēram, migrantu kopienu un sieviešu organizāciju, vadošos pārstāvjus. EESK pilnībā atbalsta ES politiku, kuras mērķis ir novērst diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes, invaliditātes, vecuma, seksuālās orientācijas vai dzimuma dēļ.

4.3.3.6.

Ņemot vērā Eiropas perspektīvas saistībā ar sabiedrības novecošanu, jāveic īpaši pasākumi nolūkā atbalstīt veselīgas un aktīvas vecumdienas ES MCRs. Vidusjūras reģioniem jāuzsāk arī dzīvotspējīgs ilgtermiņa plāns attiecībā uz kontrolētu imigrāciju un sezonas darba ņēmējiem, kuri aizpildītu darbvietas, kas rodas sabiedrības novecošanas dēļ, kā arī jārisina jautājumi saistībā ar apgādājamo īpatsvara palielināšanos. EESK atbalsta neatlaidīgākus ES centienus, lai palīdzētu Vidusjūras reģioniem risināt problēmas saistībā ar migrāciju un migrantu iesaistīšanu sabiedrībā.

4.3.3.7.

EESK uzskata, ka ir būtiski attīstīt ES MMRS, ņemot vērā Eiropas prioritātes, kuru mērķis ir uzlabot sociālo iekļaušanu, labklājību un cilvēku ar invaliditāti tiesību pilnīgu ievērošanu, kā arī atbalstīt dzimumu līdztiesību Vidusjūras reģionā. Tāpēc ir ļoti svarīgi nodrošināt cilvēku ar invaliditāti individuālo neatkarību, cieņu un brīvību un palielināt sieviešu lomu Vidusjūras reģiona darba tirgū, sabiedrībā un ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos.

5.1.

Vidusjūras MRS īstenošana paver daudz iespēju, galvenokārt nodrošinot kopēju sistēmu kohēzijas politikas īstenošanai un sekmējot starpnozaru sadarbību vienotā pakalpojumu sniegšanas telpā. Minētā sistēma var veicināt ieguldījumu lielāku mijiedarbību un ietekmēt katra Eiropas makroreģiona reģionālās attīstības plāna attiecīgās prioritātes, ar integrētas pieejas starpniecību nodrošinot pārskatīšanu un patiesu sinerģiju.

5.2.

ES MRS nodrošinātu ES dažādo intervences mehānismu plašāku izmantošanu un labāku mijiedarbību, izmantojot ne vien kohēzijas politikas īstenošanai piešķirtās apropriācijas, bet ar daudzlīmeņu pārvaldības palīdzību apvienojot arī reģionu un dalībvalstu resursus. Tā ir stratēģija, kurā ieguvējas ir visas vietējā līmeņa iesaistītās puses.

5.3.

Ar Vidusjūras MRS īstenošanu saistītie ieguvumi lielā mērā izriet no ļoti visaptverošās un daudzlīmeņu integrējošas pieejas, kas spēj veicināt ES politikas jomu un programmu sinerģiju, kā arī finansējuma papildināmību.

5.4.

Vidusjūras MRS īstenošana sekmēs stratēģisku pasākumu realizēšanu piekrastes un salu teritorijās, kā arī uzlabos sadarbību starp Vidusjūras reģiona vietējām pašvaldībām, reģioniem, pilsētām, ostām un vajadzības gadījumā arī starp valsts iestādēm.

5.5.

Pasākumi, kas saistīti ar integrēto jūrniecības politiku un jūras nozares izaugsmi, tiks īstenoti, uzsverot šķietami ar jūrniecības nozari nesaistītu darbību savstarpējo saikni un sinerģiju.

5.6.

Ierosinātie pasākumi būs attiecināmi uz iepriekš norādītajiem trim izaugsmes pīlāriem. Izvēloties ierosinātos pasākumus, katram no tiem jāatbilst šādiem kritērijiem:

—

reģions robežojas ar jūru (šim kritērijam atbilst 372 reģioni);

—

reģionā vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo ne tālāk par 50 km no jūras (šim kritērijam atbilst 73 reģioni);

—

Hamburgas reģions Vācijā, kurš neatbilst nosauktajiem kritērijiem, ir iekļauts ES piekrastes reģionu sarakstā, ņemot vērā tā spēcīgo ietekmi jūrniecības jomā.

5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/11

1.1.

Tā kā brīvprātīgais darbs ir

1.1.1.

nozīmīgs iekļaujošas izaugsmes virzītājspēks, kas palielina gan sociālo kapitālu, gan cilvēkkapitālu un veicina paaudžu solidaritāti, vienlaikus radot arī ievērojamu saimniecisku vērtību,

1.1.2.

svarīgs faktors daudzās sociālās politikas jomās un politikas pasākumu sabiedriskās ietekmes rādītājs, kas būtu efektīvi jāvērtē un jāuzrauga, lai lēmumu pieņēmēji saņemtu pareizu informāciju,

1.1.3.

pētījumu temats, kas patlaban nav pietiekami analizēts, jo apsekojumi ir nesistemātiski un pārlieku ierobežoti, tajos netiek aplūkoti tādi jautājumi kā tieša brīvprātīgā palīdzība cilvēkiem, kuri nav nevienā organizatoriskā struktūrā, un netiek pētīta brīvprātīgā darba saimnieciskā vērtība,

1.2.

Komiteja aicina Eiropas Komisiju

1.2.1.

radīt apstākļus, lai varētu sākt metodikas izstrādi un eksperimentālus pētījumus ar mērķi noteikt principus brīvprātīgā darba izpētei, ko veiktu ES dalībvalstu statistikas biroji. To darot, būtu jāizmanto gan Starptautiskās Darba organizācijas rokasgrāmata par brīvprātīgā darba novērtēšanu, gan to valstu pieredze, kuras jau veikušas pētījumus, ievērojot rokasgrāmatā ieteiktos risinājumus;

1.2.2.

turpmākajos gados izstrādāt vienotu brīvprātīgā darba izpētes metodiku un nodrošināt tās pieņemšanu, un tāpēc Eiropas Komisijai būtu jāierosina atbilstoša regula, kurā noteikts, ka dalībvalstīs jāveic sistemātiski pētījumi;

1.2.3.

gādāt, lai dalībvalstu statistikas biroji iesaistītos brīvprātīgā darba pētniecībā jau pirms regulas pieņemšanas;

1.2.4.

apkopot un regulāri publicēt informāciju, kas iegūta brīvprātīgā darba izpētē, kuru veic valstu vai ES līmenī;

1.2.5.

ES un dalībvalstu līmenī veikt saistošus juridiskus pasākumus, kas bezpeļņas sektoram ļautu publiskās subsīdijas līdzfinansēt ar brīvprātīgo darbu, ja tā saimnieciskā vērtība noteikta, pamatojoties uz ticamiem statistikas datiem, kas savukārt iegūti ar tādiem statistikas paņēmieniem, kuri izstrādāti saskaņā ar šo atzinumu.

1.3.

EESK izmanto šo izdevību arī, lai atgādinātu, ka brīvprātīgajam darbam ir vajadzīga labvēlīga vide un atbalsts. Konkrēti ierosinājumi par brīvprātīgajam darbam labvēlīgu vidi tika pausti saistībā ar Eiropas Brīvprātīgā darba gadu (2011. g.), un to vidū ir ierosinājums pastāvīgi atbalstīt brīvprātīgo darbu, kas dod ievērojamu sabiedrisko labumu (1).

2.1.

Saskaņā ar [ES iestāžu] plaši lietotu definīciju ar brīvprātīgo darbu saprot jebkādu formālu vai neformālu brīvprātīgu darbību, ko persona veic pēc brīvas gribas, izvēles un motivācijas, negaidot finansiālu labumu.

2.2.

Šādai izpratnei atbilst brīvprātīgā darba definīcija, kas ir vēl precīzāka un sniegta Starptautiskās Darba organizācijas rokasgrāmatā par brīvprātīgā darba novērtēšanu – dokumentā, ko izmanto kā konceptuālu sistēmu formāla vai neformāla brīvprātīgā darba vērtēšanai dažādās kultūrvidēs un tiesiskajās sistēmās. Atbilstīgi šai definīcijai brīvprātīgs darbs ir neapmaksāts, neobligāts darbs, proti, laiks, ko persona bez atlīdzības veltī darbībām, kuras pie savas mājsaimniecības nepiederošu cilvēku labā attiecīgā persona veic tieši vai ar kādas organizācijas starpniecību (2). Šī definīcija, kurā precīzi izklāstītas brīvprātīgā darba pazīmes, būtu izmantojama starptautiskos salīdzinošos pētījumos. Dažādās valstīs lietotajās definīcijās jāņem vērā visas būtiskās brīvprātīgā darba īpatnības, lai pētījuma joma tiktu noteikta vienādi un neatkarīgi no vietējiem apstākļiem.

2.3.

Pēdējos gados, īpaši saistībā ar Eiropas Brīvprātīgā darba gadu (2011. g.), daudzos EK, EP, Padomes, EESK, RK un Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizāciju dokumentos norādīts, ka brīvprātīgajam darbam ir saikne ar tādām ES pamatvērtībām kā aktīvs pilsoniskums un solidaritāte ar grūtībās nonākušajiem. Uzsvērts, ka brīvprātīgais darbs ievērojami palielina to sociālās labklājības daļu, kuru neatspoguļo IKP, un būtiski ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti. Ja runājam par sistēmisku ietekmi, jānorāda, ka brīvprātīgais darbs palīdz radīt sociālo kapitālu, veidot un nostiprināt uzticēšanās un sadarbības saiknes, kā arī popularizēt vispārpieņemtas sociālās normas un vērtības. Neformāls brīvprātīgais darbs ir būtisks veids, kā ieguldīt cilvēkkapitālā, piem., iesaistoties neformālajā aprūpē vai bērnu un jauniešu izglītībā, savukārt formālām brīvprātīgām darbībām ir būtiska nozīme arī starpdisciplināru iemaņu izkopšanā un jaunu arodprasmju apguvē. Eiropas novecojošajai sabiedrībai ārkārtīgi svarīga ir arī vecāka gadagājuma ļaužu brīvprātīgā aprūpe, arī tā, ko nodrošina viņi paši. Visas šīs iezīmes, kuras norāda uz brīvprātīgā darba lomu sociālās kohēzijas veicināšanā un nodarbinātības sekmēšanā, nozīmē, ka tas uzskatāms par svarīgu iekļaujošas izaugsmes – viena no trim ES attīstības stratēģijas “Eiropa 2020” stūrakmeņiem – sastāvdaļu.

2.4.

Nozīmīgs debašu elements bija ieteikumi, kuros uzsvērta nepieciešamība vākt salīdzināmus datus, kas atspoguļotu brīvprātīgā darba sociālo un saimniecisko nozīmi. Šajā saistībā tika norādīts uz SDO rokasgrāmatā ierosināto metodiku kā piemērotu modeli statistikas pētījumu veikšanai šajā jomā (3).

2.5.

Minētie ieteikumi neapšaubāmi bija saistīti ar secinājumu, ka nepietiek datu par brīvprātīgo darbu, un tā tas ir vēl joprojām.

2.6.

Atsevišķās valstīs ir veikti daži brīvprātīgā darba pētījumi, kuros aplūkoti daudzi svarīgi brīvprātīgā darba aspekti (ne tikai apmērs, kādā notiek iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā, vai dalībnieku demogrāfiskie rādītāji, bet arī, piemēram, viņu motivācija). Taču izmantot šos pētījumus ES mēroga analīzei neļauj tādi šķēršļi kā brīvprātīgā darba definīcijas tvēruma un definēšanas paņēmienu nesaskaņotība, kā arī citas metodoloģiskas atšķirības (piem., pētījumā aplūkotais laikposms, atšķirīgas aptaujāto personu vecuma kategorijas, pētniecības metožu atšķirības vai rezultātu precizitāte) un pētījumu datu dažādība. Kā uzsvērts ziņojumā, ko pēc Eiropas Komisijas pieprasījuma sagatavojis konsultāciju uzņēmums GHK, rezultātu atšķirības nereti mērāmas 30–40 procentpunktu diapazonā (4).

2.7.

Regulāri apkopoti un starptautiskā līmenī salīdzināmi dati par brīvprātīgo darbu ir pieejami ļoti ierobežotā apmērā un galvenokārt attiecas uz to, cik aktīva ir iesaistīšanās [dažādi definētajā] brīvprātīgajā darbā, kas norit ar organizāciju starpniecību (formālais brīvprātīgais darbs), un kāds ir šā darba veicēju demogrāfiskais profils. Dažkārt pētījumos aplūkoti arī citi jautājumi, piemēram, brīvprātīgā darba veikšanas biežums (5). Daži no šiem pētījumiem neaprobežojas tikai ar vispārīgiem jautājumiem par kādu konkrēti definētu brīvprātīgā darba veidu, bet aplūko vairākus (līdz pat divpadsmit) organizāciju veidus vai nodarbes, kurām cilvēki ziedojuši savu brīvo laiku (6). Salīdzinoši visretāk aplūkotais jautājums ir brīvprātīgajam darbam veltīto stundu skaits (7).

2.8.

Lai gan atsevišķu starptautisku pētījumu rezultāti ievērojami atšķiras, tāpat kā valstu rezultāti atšķiras no starptautiskiem rezultātiem, var teikt, ka brīvprātīgais darbs – pat tad, ja vērā ņem vienīgi formālu brīvprātīgo darbu, – ir plaši izplatīts. Saskaņā ar dažādām aplēsēm Eiropas Savienībā ir no 92 līdz 150 miljoniem brīvprātīgo, kas vecāki par 15 gadiem, tātad visās ES valstīs kopumā 22–36 % pieaugušo dažādās organizācijās veic brīvprātīgu, neapmaksātu darbu (8). Galveno ES iestāžu nostāja brīvprātīgā darba jautājumā balstās uz samērā piesardzīgām aplēsēm, proti, pieņēmumu, ka brīvprātīgo ir ne vairāk kā 100 miljoni (9).

2.9.

Pamatojoties uz patlaban pieejamajiem datiem par brīvprātīgo darbu, nav iespējams veikt analīzi, kas prasīta EK, Parlamenta, Eiropadomes vai EESK dokumentos. Šobrīd nevar pārliecinoši novērtēt ne brīvprātīgā darba nozīmi tautsaimniecībā, ne arī tā ieguldījumu ES līmeņa politikā. Nav iespējams precīzi noteikt, cik daudz laika kopumā tiek veltīts brīvprātīgajam darbam un kāda ir tā vērtība naudas izteiksmē, tātad nevar novērtēt arī tā apmēru, kas izteikts, izmantojot vispārējus ekonomikas rādītājus, piemēram, valsts nodarbinātības līmeni (valsts tautsaimniecībā nodarbināto skaitu) vai IKP. Vienīgie patlaban pieejamie dati, kuri gan attiecas tikai uz bezpeļņas organizāciju veikto formālo brīvprātīgo darbu un kuri vērtēti ar ne visai konsekventām metodēm, iegūstami bezpeļņas sektora salīdzinošajā pētījumā, ko koordinēja Johns Hopkins universitāte. Šie dati atspoguļo bezpeļņas struktūrās veiktā brīvprātīgā darba daļu, kas izteikta procentos no IKP un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju nodarbinātības potenciāla, bet gan tikai trijās ES valstīs: Čehijas Republikā (0,2 % no IKP, 0,5 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem), Francijā (attiecīgi 1,4 % un 3,2 %) un Beļģijā (0,7 %; dati nav pieejami) (10).

2.10.

Pamatojoties uz SDO rokasgrāmatā izklāstītajiem metodoloģiskajiem principiem, triju ES valstu (Polijas, Ungārijas un Itālijas) statistikas biroji jau ir vākuši datus par brīvprātīgā darba apjomu un vērtību, un šādus apsekojumus gatavojas veikt vēl dažas citas valstis (11). Patlaban ir pieejami 2011. gada dati par Poliju. Tie liecina, ka kopumā formālais un neformālais brīvprātīgais darbs ir ekvivalents 9,6 procentiem no visā valsts ekonomikā veiktā darba apjoma (kurā ietverts arī brīvprātīgais darbs) un atbilst 2,8 % no plaši definētā IKP. Polijā, kur vairāku paaudžu ģimenes saiknes ir īpaši ciešas, brīvprātīgais darbs galvenokārt bijis neformāls – tā īpatsvars visu valsts tautsaimniecībā nodarbināto, tostarp brīvprātīgo, vidū veidoja 8 %, un tā devums plaši definētajā iekšzemes kopproduktā bija 2,2 %. Formālais brīvprātīgais darbs abās minētajās kategorijās atbilda attiecīgi 1,6 un 0,6 procentiem (12).

3.1.

Kā norādīts iepriekš, gandrīz visos ES dokumentos brīvprātīgā darba vērtēšanas rokasgrāmata, kas sagatavota SDO vadībā, ir minēta kā piemērots modelis statistikas pētījumiem šajā jomā. Arī Starptautiskajā darbaspēka statistiķu konferencē atzīts, ka rokasgrāmatā ieteiktā metodika ir piemērots pamats brīvprātīgā darba izpētei. Ierosināts brīvprātīgo darbu iekļaut oficiālajā darbaspēka statistikā (13). Rokasgrāmatā ieteiktos risinājumus plaši atbalsta arī trešā sektora dalībnieki, piemēram, tajā sniegto brīvprātīgā darba pētniecības modeli popularizē daudzas NVO (14).

3.2.

SDO rokasgrāmatā ieteiktā metodika palīdz atrisināt arī problēmu, ko rada tādu datu trūkums vai nepilnīgums, kuri raksturo brīvprātīgo darbu trešajā sektorā, – problēmu, kura aplūkota iepriekšminētajā bezpeļņas sektora salīdzinošajā pētījumā un vēlāk uzsvērta kā būtisks šķērslis, kas traucē iegūt precīzus statistikas datus par bezpeļņas sektora nacionālajiem kontiem un satelītkontu (15).

3.3.

Metodikas pamatā ir operatīva definīcija parādībai, kas rokasgrāmatā dēvēta par brīvprātīgo darbu. Tā nevis balstīta uz konkrētu terminu vai terminiem, ko pētījumu nolūkos vienoti izmanto apsekotajās valstīs, bet gan drīzāk ir aprakstoša definīcija, kurā uzsvērtas trīs pamatiezīmes. Par brīvprātīgu uzskata darbu,

Rokasgrāmatā ir sniegti vairāki papildu skaidrojumi, kas palīdz novērst jebkādas šaubas par kritēriju interpretāciju (16).

3.4.

Rokasgrāmatā ierosinātais plašais pētījumu tvērums ļauj apmierināt daudzu ieinteresēto personu vajadzību pēc informācijas. Rokasgrāmatas piedāvāto brīvprātīgā darba pamatdefinīciju var piemērot plaša spektra pētījumiem – gan formāla (SDO nomenklatūrā – netieša), gan neformāla (SDO nomenklatūrā – tieša) brīvprātīgā darba izpētei. Turklāt pētījumu tvērumā tiek iekļauts nevis tikai kāds viens sektors, bet arī, piemēram, brīvprātīgais darbs trešajā sektorā un publiskā sektora institūcijās. Ierosināts arī nošķirt datus atsevišķās jomās un institucionālajos sektoros. Iegūtie dati ir gan skaidri definēti, gan elastīgi lietošanā.

3.5.

SDO rokasgrāmatā ieteiktā pētījumu metode balstās uz vairākiem pamatprincipiem, kas nodrošina konsekvenci neatkarīgi no tā, kāda veida apsekojums ir pētījuma pamatā; šie principi ir šādi:

3.6.

Ierosinātā metodika ļauj pētījumus orientēt galvenokārt uz to, lai iegūtu vajadzīgos datus par brīvprātīgā darba apjomu un vērtību standartizētās ekonomikas mērvienībās, kas dod iespēju tos salīdzināt ar valsts nodarbinātības rādītājiem vai IKP. Savāktos datus var izmantot, lai noteiktu dažādu veidu brīvprātīgā darba apjomu un vērtību pa institucionālajām un ekonomikas nozarēm, pēc darbības veida, reģiona, urbanizācijas līmeņa utt.

3.7.

Pamatojoties uz datiem, kas iegūti, izmantojot brīvprātīgā darba moduli, var analizēt arī vairākus sociālus aspektus. Var aplūkot brīvprātīgā darba apmēru un intensitātes pakāpi, kā arī veidus, kādos tas izpaužas (cilvēku vai organizāciju labā; oficiālu struktūru gadījumā var noteikt, kāda ir darbības joma vai sektors). Šādā analīzē var pievērsties dažādiem brīvprātīgo darbu raksturojošiem aspektiem: demogrāfiskajām īpatnībām (piem., vecumam, dzimumam, ģimenes stāvoklim), norises vietai (piem., reģionam, teritorijas lielumam), kā arī profesionālajam statusam, izglītības līmenim un materiālajam stāvoklim. Ja brīvprātīgā darba moduli papildina ar vēl citiem jautājumiem, ir iespējams analizēt brīvprātīgā darba veicēju motivāciju, neiesaistīšanās iemeslus utt.

3.8.

Precīzus un drošus datus respondenti parasti var sniegt vienīgi par nesenu pagātni, tāpēc rokasgrāmatā paredzēts, ka pārskata periods jautājumiem par brīvprātīgo darbu ir četras nedēļas. To nosaka nepieciešamība pēc iespējas precīzāk noskaidrot, cik stundu veltīts brīvprātīgajam darbam. Tomēr četru nedēļu laikposms ir ievērojami īsāks nekā brīvprātīgā darba pētījumos parasti izmantotais 12 mēnešu periods. Ja pārskata periods ir īsāks, arī brīvprātīgā darba apjoma rādītāji (brīvprātīgo skaits) ir zemāki, turklāt iespējams, ka iegūtie rezultāti nav precīzi, jo tos ietekmējušas sezonālās svārstības. Tāpēc salīdzināmības labad ieteicams pēc iespējas izmantot četru nedēļu periodu, vienlaikus meklējot iespēju arī līdzsvarot sezonalitāti, un atlasīt pietiekami lielu aptaujas dalībnieku grupu, lai vēlāk varētu aplēst stundu daudzumu dažādās grupās.

3.9.

Brīvprātīgā darba pētniecības metode, kas ieteikta rokasgrāmatā, veidota darbaspēka apsekojuma (DSA) vai citu mājsaimniecību apsekojumu moduļa veidā. DSA izmantošanai ir vairākas priekšrocības:

3.10.

DSA moduļa izmantošana brīvprātīgā darba pētījumos saistīta arī ar dažiem ierobežojumiem un problēmām, kas risināmas atbilstīgi vietējiem apstākļiem vai pēc visaptverošas pieejas principa:

3.11.

Rokasgrāmata par brīvprātīgā darba novērtēšanu ir vispusīga, tajā sniegtas arī vadlīnijas pētījumu organizēšanai un veikšanai, kā arī ieteikumi rezultātu noformēšanai un izklāstam. Brīvprātīgā darba vērtības noteikšanai rokasgrāmata iesaka ņemt vērā visas aizstāšanas izmaksas, izmantojot valsts vidējo atalgojumu tajā nodarbošanās veidā (profesijā) un tautsaimniecības vai institucionālajā nozarē, pie kuras pieder attiecīgā struktūra, kurā veikts brīvprātīgais darbs.

3.12.

Līdzās visaptverošajai pieejai attiecībā uz ierosinātajiem risinājumiem un to stingrajam pamatojumam SDO rokasgrāmatā saglabāts arī pietiekams elastīgums daudzos jautājumos, kurus valsts līmenī var risināt, ievērojot vietējos apstākļus. Tas attiecas uz tādiem aspektiem kā formulējumu pielāgošana vietējām īpatnībām un vairāk vai mazāk detalizēti paņēmieni brīvprātīgā darba vērtības aprēķināšanai (daži citi piemēri aplūkoti 3.10. punktā). No otras puses, lai dati būtu starptautiski salīdzināmi, jāizmanto galvenie brīvprātīgā darba definīciju elementi.

3.13.

Rokasgrāmatas elastīguma pamatā ir vēlme panākt, lai tā būtu universāla un plaši pielietojama neatkarīgi no ievērojamajām kultūras un sociālajām atšķirībām pasaulē. Eiropas Savienībā šīs atšķirības ir relatīvi nelielas, tāpēc ir iespējams izstrādāt vienotāku metodiku, kas savukārt ļautu iegūt labāk salīdzināmus datus.

4.1.

Dati par brīvprātīgo darbu ir ļoti nepieciešami, jo brīvprātīgais darbs būtiski veicina iekļaujošu izaugsmi un stiprina sociālo kohēziju, sociālo kapitālu un cilvēkkapitālu, sekmē ikdienēju mācīšanos, integrāciju darba tirgū un paaudžu solidaritāti, tāpēc ES līmenī ir jānodrošina tādi apstākļi, kas veicina sistemātiskus, salīdzināmus dalībvalstu pētījumus brīvprātīgā darba jomā. EESK saprot, ka jānodrošina atbilstoša visu jauno paskumu, ko īsteno ES iestādes un dalībvalstis, finanšu stabilitāte un tāpēc apņēmusies apsvērt visas iespējas, kā atbalstīt un finansēt brīvprātīgā darba novērtēšanai vajadzīgos pētījumus, tostarp 4.2. punktā minēto priekšlikumu.

4.2.

Atbilstīgi ES dokumentos publicētajiem ieteikumiem, kuros dalībvalstis aicinātas pilnveidot brīvprātīgā darba pētniecību, pamatojoties uz SDO rokasgrāmatu, EESK mudina Eiropas Komisiju tuvākajos gados izstrādāt vienotu brīvprātīgā darba pētniecības metodiku un nodrošināt tās pieņemšanu, ierosinot atbilstošu regulu, kurā noteikts, ka dalībvalstīm jāveic regulāra izpēte.

4.3.

Pirms regulas pieņemšanas Komisijai būtu jāatbalsta metodiskais darbs un eksperimentāli pētījumi, lai varētu izstrādāt vienotus principus, kas valstu statistikas birojiem jāievēro brīvprātīgā darba pētījumos, kuros būtu jāņem vērā SDO rokasgrāmatas pamatprincipi un to valstu pieredze, kas jau veikušas pētījumus atbilstīgi rokasgrāmatā ieteiktajai metodei. Izstrādājot regulējumu, būtu jātiecas mazināt izmaksas un birokrātiju. Tālab labākā pieeja būtu apvienot brīvprātīgā darba pētniecību ar kādu no citiem pētniecības virzieniem, kuros patlaban darbojas dalībvalstu statistikas biroji.

4.4.

Tā kā ir ļoti vajadzīgi dati par formālā un neformālā brīvprātīgā darba apjomu un tā ietekmi uz vispārējo labklājības līmeni un atsevišķām sabiedriskās dzīves jomām gan dalībvalstīs, gan Eiropas Savienībā kopumā, ir jārada apstākļi, lai Eiropas Komisija varētu apkopot un publiskot pietiekami saskanīgus datus no dalībvalstu un ES līmeņa pētījumiem. Viens no iespējamiem veidiem, kā pētīt brīvprātīgā darba rezultātus, ir, piemēram, izmantot Pieaugušo izglītības apsekojumu, kurā varētu vākt un analizēt datus par to, kā brīvprātīgais darbs palīdz apgūt iemaņas, kas vajadzīgas vēlamā darba iegūšanai.

4.5.

Publiskajām iestādēm ir jāatzīst un jānovērtē brīvprātīgā darba saimnieciskā vērtība. Eiropas Komisijai un dalībvalstīm būtu jāizstrādā noteikumi, kuros tiktu paredzēts, ka brīvprātīgais darbs ir viens no publiski finansētu projektu līdzfinansēšanas veidiem. Pieredze un dati, kas tiks iegūti, pēc vienotas metodikas visā Savienībā pētot brīvprātīgā darba saimniecisko vērtību, ievērojami palīdzēs izstrādāt praktiskus risinājumus.

5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/18

1.1.

EESK atzinīgi vērtē debates par sociālās ietekmes novērtēšanu, bet uzsver, ka šim sarežģītajam jautājumam noteikti jāvelta vairāk laika. Komisijai vispirms jāuzsāk datu vākšana, lai veiktu salīdzinošu analīzi par sociālās ietekmes novērtēšanu dalībvalstīs un šo jautājumu izpētītu dziļāk saistībā ar Eiropas sociālo dimensiju.

1.2.

EESK uzskata, ka nepareiza pieeja vai pārsteidzīga rīcība var nelabvēlīgi ietekmēt ES iestāžu mērķi atbalstīt sociālās uzņēmējdarbības attīstību un izaugsmi. Tā kā daudzās dalībvalstīs informētība par šo jomu nav pietiekama, EESK rosina Komisiju noteikt, ka prioritāte ir informētības palielināšana un ar Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu saistītās programmas pilnīga īstenošana.

1.3.

Sociālās ietekmes novērtēšanas mērķis ir novērtēt sociālos rezultātus un ietekmi, ko rada noteikti sociālo uzņēmumu pasākumi, nevis pašus uzņēmumus, pat ja sociālās ekonomikas uzņēmumu struktūras pašas par sevi sekmē sociālas vērtības radīšanu. Tas ir pastāvīgs process un uzņēmumu darbības integrāla sastāvdaļa, kā arī svarīgs stratēģiskās plānošanas instruments.

1.4.

Grūti ir ieteikt vienu vienīgu metodi, un tāpēc EESK iesaka Komisijai neizstrādāt jaunu metodi, bet gan popularizēt visbiežāk izmantotos principus. Tiem ir kopīgs tas, ka tās ir augšupējas iniciatīvas, kuru mērķis ir novērtēt sociālas pārmaiņas, pamatojoties uz patiesām vajadzībām un patiešām īstenotiem pasākumiem.

1.5.

Ikviena novērtēšanas metode jāizstrādā, vadoties no sociālā uzņēmuma darbībā sasniegtajiem svarīgākajiem rezultātiem, tai jāatbalsta tā darbība, jābūt proporcionālai un tā nedrīkst kavēt sociālo inovāciju. Metodei jānodrošina līdzsvars starp kvalitatīviem un kvantitatīviem datiem, jo “visas norises” ir svarīgas, lai novērtētu sasniegumus. Jāatzīmē arī, ka vairāk jāanalizē grūtības, kas saistītas ar mikrolīmenī veiktās sociālās ietekmes novērtēšanas rezultātu pārņemšanu makrolīmenī (Eiropas Savienībā).

1.6.

Apzinoties, ka ir vajadzīgas sociālās ietekmes novērtēšanas metodes, kas īpaši paredzētas ESUF (1) regulai un SPSIP (2), EESK iesaka tām izstrādātās metodes izmēģināt, rūpīgi uzraudzīt un vajadzības gadījumā pārskatīt. Tādā veidā ir jānodrošina, ka šo instrumentu izmantošana nekavē sociālos uzņēmumus piekļūt finansējumam. Tad Komisijai varētu izstrādāt kopējas vadlīnijas un principus attiecībā uz to, ko novērtēt, nevis kā novērtēt.

1.7.

EESK turpinās analizēt šo jautājumu un cieši sekos Komisijas darbam saistībā ar metodes ieviešanu, lai nodrošinātu, ka tā nekavē sociālo uzņēmumu attīstību Eiropā. Komiteja arī iesaistīsies plašākās debatēs par to, kā sociālo ietekmi vēlāk varētu novērtēt arī citās jomās.

2.1.

Komisijas paziņojumā “II vienotā tirgus akts – Kopā jaunai izaugsmei” (3) uzsvērts, ka jāizstrādā metodes, ar kurām var novērtēt ekonomiskos un sociālos labumus, ko radījuši sociālie uzņēmumi, īstenojot regulu par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem un Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu.

2.2.

Tāpēc Komisijas izveidotajā sociālās uzņēmējdarbības ekspertu grupā (GECES), kurā darbojas visu iesaistīto dalībnieku pārstāvji, tika izveidota apakšgrupa (4), kam uzticēts konsultēt Komisiju par to, kā sociālie uzņēmumi var novērtēt pašu radīto sociālo ietekmi.

2.3.

Šajā atzinumā ir pausts sociālo uzņēmumu viedoklis par centieniem izstrādāt ES metodi sociālās ietekmes novērtēšanai, galvenokārt saistībā ar Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem un Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu. Tomēr, ņemot vērā šā jautājuma svarīgumu, EESK uzsver: lai izvairītos no sadrumstalotas pieejas, pēc tam ļoti lietderīgi būtu apsvērt iespēju novērtēt sociālo ietekmi arī citās jomās.

2.4.

Sociālā uzņēmējdarbība ir uzsvērta vairākās nesenās ES iniciatīvās. Arī EESK ir veikusi ievērojamu darbu, paužot viedokli par šo jautājumu (5), piemēram, analizējusi problēmas, kas saistītas ar Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem un sociālajiem uzņēmumiem (6). Svarīga ir Komisijas Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas (SBI) (7) uzsākšana – tās mērķis ir veicināt sociālās uzņēmējdarbības un sociālo uzņēmumu attīstību un izaugsmi Eiropas Savienībā.

2.5.

Sociālās uzņēmumus izveido, lai sasniegtu noteiktus sociālus mērķus, un tie darbojas sociālajā ekonomikā. EESK uzsver: lai saglabātu šo modeli, Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvā iekļautajam sociālo uzņēmumu raksturojumam vajadzētu būt pamatā ikvienam regulējumam, standartam vai programmai šajā jomā, jo minētais raksturojums aptver sociālos uzņēmumus plašā kontekstā, kas ir piemērots dažādajiem modeļiem dalībvalstīs.

2.6.

Svarīgi ir norādīt, ka šis atzinums nav izstrādāts, lai rosinātu vērtēt visu uzņēmumu sociālo ietekmi. Aplūkojamo jautājumu nedrīkst arī jaukt ar iniciatīvām, kas saistītas ar uzņēmumu sociālo atbildību, vai darba devēju pienākumu nodrošināt visiem atbilstošus darba apstākļus un ievērot spēkā esošos kolektīvos līgumus. Turklāt jāatzīmē, ka efektīva sociālā sistēma un infrastruktūra vēl joprojām ir jautājums, par kuru atbild dalībvalstis.

2.7.

Kaut arī šā atzinuma uzmanības lokā nav paši sociālie uzņēmumi, bet gan sociālā ietekme, ko rada sociālo uzņēmumu darbības rezultāti, šo uzņēmumu struktūra un darbības modeļi paši par sevi ir svarīgi elementi sociālās ietekmes radīšanā, internalizējot sociālās izmaksas un radot pozitīvu papildu ietekmi.

3.1.

Ekonomiskie sasniegumi ilgu laiku bija galvenais organizāciju un valstu attīstības rādītājs neatkarīgi no tā, vai to galvenais motīvs bija ekonomiskā jeb sociālā attīstība. Lai radītu ilgtspējīgu pasauli, jāīsteno vienotāka pieeja, apsverot sociālās, ekoloģiskās un ekonomiskās sekas.

3.2.

Izpratne par to pēdējos gados ir palielinājusies. EESK 2008. gadā pieņēma pašiniciatīvas atzinumu “Tālāk par IKP – ilgtspējīgas attīstības kritēriji” (8), kurā uzsvēra: lai varētu risināt sociālās problēmas, vajadzīgas jaunas metodes ilgtspējas un labklājības novērtēšanai. Darbu šajā virzienā turpināja Komisija, kas 2009. gadā publicēja paziņojumu “IKP un ne tikai – Progresa novērtējums mainīgā pasaulē” (9), kurā uzsvērts, ka vajadzīgi jauni sabiedrības attīstības uzraudzības un novērtēšanas instrumenti. Ka viena no citu dalībnieku iniciatīvām, kas saistītas ar jauniem instrumentiem, jāmin, piemēram, ESAO ierosinātais “Dzīves kvalitātes uzlabošanas indekss” (“Better Life Index”). (10)

3.3.

Tā kā Eiropā valda krīze un mainās sociālās labklājības modeļi, svarīgi ir uzmanību pievērst reālu vērtību radīšanai. To nesen uzsvēra iniciatīvās, kuru mērķis ir veicināt ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) (11) sociālo dimensiju, ierosinot sociālos rādītājus un pasākumus, kas papildina ar ekonomiku saistīto pārskatu sniegšanu. Šie argumenti tagad minēti vairākos ES dokumentos, jo pievienotās sociālās vērtības, pārmaiņu un ietekmes novērtēšana un uzraudzība ir priekšnosacījums, lai varētu sekmīgi īstenot direktīvas, programmas un pasākumus.

3.4.

Sociālās ietekmes novērtēšana ir svarīgs jautājums, kam ir būtiska nozīme, lai Eiropā atjaunotu sociālo dimensiju. EESK tāpēc apšauba Komisijas ļoti sasteigto pieeju šajā jomā un aicina veltīt vairāk laika šā plašā jautājuma padziļinātai apspriešanai, lai varētu nodrošināt vispiemērotāko veidu metodes. Šajā sakarā jāmin: tā kā vispārējais mērķis ir atbalstīt sociālos uzņēmumus to uzdevumu izpildē, Komisijai, izstrādājot instrumentus, būtu jārīkojas piesardzīgi, jo tie var radīt pretēju efektu.

3.5.

Turklāt jāņem vērā, ka daudzās dalībvalstīs informētība par sociāliem uzņēmumiem un sociālo ekonomiku ir zema un to atzīšanas līmenis ir ļoti zems. Ja debates nesāks ar sociālo uzņēmumu attīstībai labvēlīgas vides radīšanu, bet ar sociālās ietekmes perspektīvu, tas var negatīvi ietekmēt šīs jomas attīstību. Tādēļ EESK rosina Komisiju par prioritāti noteikt Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas pilnīgu īstenošanu, lai pirms sociālās ietekmes novērtēšanas iniciatīvas uzsākšanas nodrošinātu taisnīgus un pārredzamus apstākļus sociālajiem uzņēmumiem visās dalībvalstīs.

4.1.

Sociālās ietekmes novērtēšana sniedz labumu visām sabiedrības jomām. Sociālo uzņēmumu galvenais mērķis ir panākt pozitīvu sociālo ietekmi, un šie centieni bieži ir pastāvīga un neatņemama uzņēmumu darbības sastāvdaļa. Sabiedrībai nozīmīgie rezultāti noteikti ir jānošķir no uzņēmumam nozīmīgajiem rezultātiem; tas nozīmē, ka nav jāvērtē attiecīgā organizācija, bet gan sociālā ietekme.

4.2.

Iesaistītās personas sociālo ietekmi apraksta līdzīgi, taču ir arī atšķirības. EESK uzsver, ka ir svarīgi panākt kopēju izpratni, un ierosina sociālo ietekmi aprakstīt kā sabiedrībai nozīmīgu rezultātu un ietekmi, ko rada noteikta darbība, ko veic sociālais uzņēmums.

4.3.

Noteikti jānorāda, ka ietekmes vērtēšanā jāvērtē ne tikai tas, vai plānotā ietekme ir panākta, bet arī tas, kādas vispār ir sekas (paredzētas un neparedzētas) un kāda ir to ietekme.

4.4.

Sociālās ietekmes novērtēšana ir grūts uzdevums, jo nav vienkārši atspoguļot saikni starp pasākumu un rezultātu. Pozitīvā ietekme bieži ir kvalitatīva, un dažkārt tā izpaužas tikai pēc ilgāka laika. Centieni kādu darbību izteikt skaitļos saistīti ar lielu risku, ka ar iegūto informāciju netiek vērtēts tas, kas būtu jāvērtē, vai vērtēšana netiek veikta pareizi. Tāpēc sociālos uzņēmumus nedrīkst piespiest novērtēšanu identificēt ar kvantificēšanu, koncentrējoties tikai uz pasākumiem, kas ir viegli novērtējami, kvantificējami vai citu atzīti.

4.5.

Kvantitatīvi aprēķini ir tikai viens vērtēšanas veids, ko papildina ar kvalitāti saistītas metodes, piemēram, naratīvās metodes. Šī alternatīvā vai papildu pieeja, proti, tādu informatīvu aprakstu vākšana, kas atspoguļo labuma guvēja viedokli, ir būtiska, lai novērtētu sociālā uzņēmuma pasākumu pievienoto vērtību. Būtu arī jānorāda, ka radītās vērtības novērtējumam nav obligāti jābūt galīgam skaitlim, bet novērtējumā varētu būt gan skaitļi, gan teksts.

4.6.

EESK iesaka: lai šī sarežģītā jautājuma analīzi varētu turpināt un varētu veikt salīdzinošu analīzi starp dalībvalstīm, Komisijai vispirms būtu jāierosina vākt datus par lietotajām metodēm.

5.1.

Lai Eiropas Savienībā izstrādātu sociālās ietekmes novērtēšanas metodi, ko pašreizējos apstākļos Eiropas Savienībā (Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondi un Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programma) varētu izmantot, jānodrošina ieinteresēto personu līdzdalība – nozīmīgākās ieinteresētās personas ir sociālie uzņēmumi, lietotāji, politikas veidotāji, finansētāji, kā arī sociālo pakalpojumu sniedzēji, publiskās iestādes un, attiecīgos gadījumos, sociālie partneri. Šī pieeja, proti, ieinteresēto personu iesaistīšana rada uzticēšanos, lai panāktu vienotu izpratni par to, kāda ietekme būtu vēlama.

5.2.

Šīs pieejas priekšnoteikums ir vienota izpratne par galvenajiem jēdzieniem, kas saistīti ar sociālās ietekmes novērtēšanu. Tādi jēdzieni kā ieguldījums , atdeve , rezultāts un ietekme dažādos kontekstos bieži tiek definēti atšķirīgi. Ir svarīgi, lai ieinteresētajām personām par šiem jēdzieniem būtu vienota izpratne.

5.3.

Ja raugāmies vienīgi uz atdevi (piemēram, izglītības pasākuma dalībnieku skaits), attiecīgās darbības faktiskā ietekme netiek novērtēta un/vai ievērota. Tādēļ ir svarīgi atzīt, ka sociālās ietekmes novērtēšanā jāvērtē nevis atdeve, bet gan ietekme. Šādā veidā var novērtēt patieso pievienoto vērtību, vienlaikus ņemot vērā sociālās ietekmes novērtēšanas sarežģītību un to, ka tā aptver daudzas jomas.

5.4.

Īpaši jāatzīmē, ka vairāk jāanalizē grūtības, kas saistītas ar mikrolīmenī veiktās sociālās ietekmes novērtēšanas rezultātu pārņemšanu makrolīmenī (Eiropas Savienībā), un tas, kā novērtēšanas metodēs ir ievērotas personu un uzņēmumu tiesības un vajadzības.

6.1.

Sociālo ietekmi vērtē daudzos dažādos veidos, un tādēļ ir grūti ieteikt vienu metodi vai salīdzināt dažādās metodes. (12) Izstrādātas vairākas metodes, un daudzas no tām ierosinātas, īstenojot dažādus EQUAL projektus (13). Šīm metodēm kopīgs ir tas, ka tās ir augšupējas iniciatīvas, kuru mērķis ir panākt vēlamās sociālās pārmaiņas un kuru pamatā ir patiesas vajadzībām un patiešām īstenoti pasākumi.

6.2.

Pazīstamākās metodes ir Social Return On Investment (sociālā atdeve no ieguldījumiem), kas ir uz rezultātiem orientēta metode, kura ļauj novērtēt radīto sociālo, ekoloģisko un ekonomisko labumu, un sociālais audits, kas ir organizācijas sociālo mērķu plānošanas un novērtēšanas metode (14). Viena no plašāk lietotām metodēm pievienotās sociālās vērtības novērtēšanai ir, piemēram, Global Reporting Index (GRI) – ziņojumu par ilgtspēju izstrādes sistēma, kas veido satvaru pārskatu sniegšanai par sociāliem, ekoloģiskiem un ekonomiskiem rezultātiem. Taču var lietot vēl daudz citu metožu (15).

6.3.

Šīm metodēm kopīgs tas, ka tās izstrādātas, ņemot vērā sociālā uzņēmuma darbības mērķi, nevis citu nozaru modeļus. Tā vietā, lai vērtētu tikai atdevi starp diviem laika punktiem, ar šīm metodēm bieži tiek īstenota plašāka nelineāra pieeja, piemēram, “Theory of Change” (Pārmaiņu teorija) (16), kas, vienkārši formulējot, aptver definēšanu, kvantificēšanu un analīzi. Izmantojot šādas pieejas, vērtēšanas process tiek integrēts uzņēmuma darbības plānošanā un ir svarīgs instruments, kas ļauj veikt iekšējus uzlabojumus.

6.4.

Izstrādājot sociālās ietekmes novērtēšanas metodes, jānodrošina to proporcionalitāte, un tās jāizstrādā, lai atbalstītu sociālos uzņēmumus. Daudzi sociālie uzņēmumi ir mazi un jauni, un to resursi ir ierobežoti, lai izmantotu sarežģītas metodes. Tāpēc EESK iesaka: lai ierobežotu birokrātijas slogu un nodrošinātu tā proporcionalitāti, ar ietekmes novērtēšanu saistītās izmaksas nebūtu jāsedz pašiem sociālajiem uzņēmumiem, bet citām ieinteresētajām personām (Eiropas Savienībai, fondu pārvaldniekiem).

6.5.

Saistībā ar rādītāju izvēli EESK ierosina, ka tie būtu jāizvēlas sociālajiem uzņēmumiem pēc intervijām ar lietotājiem un ieinteresētajām personām. Piemēram, varētu izmantot šādus rādītājus: “nav radītas izmaksas sabiedrībai” vai sociālā uzņēmuma “radītā ietekme”, kā arī ņemt vērā uzņēmumu konsultējošo darbu, to struktūru un darbības modeļus.

6.6.

Ievērot pašlaik lietotās metodes, Komisijai vajadzētu apsvērt, kā saskaņā ar EESK ieteikumiem izveidot ES sistēmu, kura atbilst īpašajam dažās dalībvalstīs spēkā esošajam regulējumam un to labklājības organizāciju un sociālo uzņēmumu modeļiem.

7.1.

Tā kā ir ļoti grūti ieteikt vienu vienīgu metodi vai standarta rādītājus sociālās ietekmes novērtēšanai, Komisijas pirmais uzdevums ir popularizēt pašlaik visbiežāk izmantotos principus un metodes un rosināt uzņēmumus tos izmantot. Izmantojot šo pieredzi, Komisija var izstrādāt kopējas vadlīnijas sociālo rezultātu nevis atdeves novērtēšanai, lai noteiktu vairākus principus attiecībā uz to, kas jāvērtē, nevis mēģinātu definēt, kā novērtēt sociālo ietekmi.

7.2.

Ņemot vērā šā jautājuma sarežģītību, EESK iesaka vispirms izmēģināt metodes, kas izstrādātas un paredzētas Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem un Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmai. Tad Komisija varētu rūpīgi uzraudzīt šo metožu lietošanas ietekmi un tās pārskatīt, ja vajadzīgs. Vācot datus, jānodala dati par dzimumiem, lai varētu atzīt sieviešu nozīmi sociālajā uzņēmējdarbībā un nodrošinātu pārredzamību finansējuma piešķiršanā. Tas palīdzēs nodrošināt, ka izmantotās metodes neierobežos piekļuvi finansējumam, kas vajadzīgs, lai sasniegtu izvirzītos mērķus.

7.3.

Strukturējot šos izmēģinājuma projektus, Komisijai arī jāapsver tādi aspekti kā pārbaudes/ieinteresēto personu pilnvaras un mērķis. Šie aspekti ir cieši saistīti ar papildu izmaksām un šo dalībnieku motīviem. EESK rosina Komisiju censties pēc iespējas samazināt šīs izmaksas, arī izstrādājot novērtēšanas prasības, lai izvairītos no nevajadzīgas birokrātijas vai sociālās attīstības izkropļojumiem.

7.4.

Pastāv risks, ka īpaši Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem un Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmai izstrādātā vērtēšanas metode var samazināt citu ar sociālo uzņēmējdarbību saistīto instrumentu izmantošanu un noteikumu īstenošanu valstu, reģionu un vietējā līmenī. Kļūdaina vai nepareiza sociālās ietekmes vērtēšana var visnotaļ kavēt sociālo inovāciju un izmēģinājumus. Lai ierobežotu šo risku, Komisijai vajadzētu piedāvāt izglītošanas un apmācības programmas dalībvalstīs.

7.5.

Šis atzinums ir pirmais solis EESK darbā, kas saistītas ar sociālās ietekmes novērtēšanu. Tas ir izstrādāts, lai paustu viedokli par Komisijas pašreizējo darbu šajā jomā. EESK tomēr uzskata, ka ir būtiski turpināt un paplašināt šīs debates, un tāpēc tā sekos līdzi Komisijas darbam un turpinās pievērsties šim jautājumam citās savas politiskās darbības jomās.

5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/23

1.1.

Krīzes negatīvās sociālās un ekonomiskās sekas un strukturālu reformu trūkums vairo nabadzību un atstumtību Eiropā, un tas ir iemesls, kāpēc situācijā, ko raksturo sabiedrības novecošanās, migrācijas plūsmu pastiprināšanās un eiroskepticisma pieaugums, ārkārtīgi steidzami ir nepieciešams tāds politiskais modelis, kas var stiprināt solidaritāti un pamatvērtības, kas piemīt Eiropas iegūtajām sociālajām tiesībām.

1.2.

uzskata, ka šajos smagajos apstākļos Eiropas minimālā ienākuma noteikšana sekmēs ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, cilvēka pamattiesību aizsardzību, līdzsvara nodrošināšanu starp ekonomiskajiem un sociālajiem mērķiem, kā arī resursu un ienākumu taisnīgu sadali;

1.3.

norāda, ka EESK struktūrvienību līmenī ir notikušas plašas diskusijas un uzsver, ka steidzami ir nepieciešams ar pamatdirektīvas palīdzību Eiropas Savienībā nodrošināt pienācīgu minimālo ienākumu ar mērķi efektīvi apkarot nabadzību, tādējādi atvieglojot iekļaušanos darba tirgū, – šādi rīkoties ir aicinājusi gan Reģionu komiteja (1), gan dažādas nabadzības apkarošanas organizācijas (2). Komiteja aicina Komisiju veikt saskaņotus pasākumus, atbildot uz Eiropas Parlamenta 2011. gada rezolūcijā (3) iekļauto aicinājumu;

1.4.

aicina Komisiju izpētīt Eiropas minimālā ienākuma finansēšanas iespējas, īpaši pievērošoties attiecīga Eiropas fonda izveides perspektīvai;

1.5.

aicina vairāk rūpēties par to, lai stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi nodarbinātības veicināšanas, nabadzības un sociālās atstumtības novēršanas jomā tiktu reāli sasniegti. Šajā nolūkā būtu jāparedz šādi pasākumi: 1) jāturpina īstenot horizontālos nodarbinātības mērķus, 2) jānosaka mērķi attiecībā uz to triju rādītāju samazināšanu, kas veido apvienoto nabadzības un sociālās atstumtības rādītāju, 3) jānosaka pakārtoti mērķi Eiropas un valsts līmenī tām grupām, kuru nabadzības risks ir augstāks nekā sabiedrībai kopumā, piemēram, bērniem un ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, kā arī nabadzīgiem strādājošiem, 4) jāizskata, kā dalībvalstis aprēķina nabadzības līmeņus un nosaka valsts mērķus, 5) jāpanāk, lai dalībvalstis atkārtoti apņemas tādas saistības, kas dotu iespēju kopīgiem spēkiem sasniegt vispārējo Eiropas Savienības mērķi;

1.6.

aicina efektīvi novērtēt valstu reformu programmās (VRP) un valstu sociālajos ziņojumos (VSZ), kā arī finanšu stabilizācijas dokumentu paketēs ietverto pasākumu sociālo ietekmi, lai tie nepalielinātu nabadzību vai sociālo atstumtību, kā arī lai nodrošinātu plašāku pilsoniskās sabiedrības līdzdalību VRP un VSZ izstrādē;

1.7.

aicina uzlabot nabadzības un sociālās atstumtības palielināšanās uzraudzību un aicina Komisiju katru reizi, kad tai ir jāvērtē valstu reformu programmas un valstu sociālie ziņojumi, sniegt katrai no dalībvalstīm konkrētus ieteikumus sociālās iekļautības jomā. Tiem vajadzētu būt piemērojamiem arī tām valstīm, kuras saņem īpašu palīdzību no Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā valūtas fonda;

uzsver, ka nodrošinātība ar pienācīgu darbu ir labākā garantija pret nabadzību un sociālo atstumtību, tāpēc mudina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm īstenot Izaugsmes un nodarbinātības pakta pasākumus, lai stiprinātu izaugsmi, konkurētspēju un darba vietu radīšanu. Atzinīgi vērtē komisāra Tajani vēlmi izveidot rūpniecības paktu, lai stiprinātu ES rūpniecību un tās darba vietu radīšanas potenciālu;

1.9.

it īpaši uzsver, ka svarīgi ir palielināt darba ņēmēju, bezdarbnieku un visu sociāli neaizsargāto sabiedrības grupu iesaisti mūžizglītībā, celt profesionālo kvalifikāciju un uzlabot jaunu prasmju apgūšanu. Tas ļautu ātrāk iekļauties darba tirgū, palielināt ražīgumu un palīdzētu cilvēkiem atrast labāku darbu.

2.1.

Garantētais minimālais ienākums (GIM) ir no iemaksām neatkarīgs ienākumu pabalsts, kas veido drošības tīklu tiem cilvēkiem, kam nav pieejami sociālās apdrošināšanas pabalsti (4). Kā beidzamais glābiņš no nabadzības tas ir cieši saistīts ar tiesībām uz pienācīgu dzīvi gan cilvēkiem, kuriem nav citu iespēju gūt ienākumus, gan viņu apgādājamajiem (5). Garantētu minimālo ienākumu nedrīkst jaukt ar minimālo algu, kas noteikta darba koplīgumos vai ko paredzējis likumdevējs.

2.2.

Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām (1989) (6) 10. panta 2. punktā ir noteiktas tiesības uz pietiekamiem pabalstiem un sociālo atbalstu tiem cilvēkiem, kas ir izslēgti no darba tirgus un kuriem nav pietiekamu iztikas līdzekļu.

2.3.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (2000), kas kā reformu līguma pamata sastāvdaļa ir juridiski saistoša, ir noteikts, ka “cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā” (pirmais pants) un ka “apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai [..] nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu” (34. panta 3. punkts).

2.4.

Līgumā par Eiropas Savienības darbību (153. panta 1. punkta h) apakšpunktā) ir noteikts, ka Savienība var pieņemt tiesību aktus, lai atbalstītu un papildinātu dalībvalstu darbību no darba tirgus atstumtu personu integrācijas jomā. Kā viena no obligātām prasībām, kas Savienībai jāņem vērā, izstrādājot un īstenojot politikas nostādnes un pasākumus, ir horizontālā sociālā klauzula (9. pants), kas ietver augstu nodarbinātības līmeni, atbilstīgu sociālo aizsardzību un sociālās atstumtības apkarošanu.

2.5.

Padomes Ieteikumā 92/441/EEK (7) dalībvalstis ir aicinātas atzīt personu pamattiesības uz pietiekamiem un uzticamiem līdzekļiem un pabalstiem, pielāgot savas sociālās aizsardzības sistēmas un noteikt kopējus īstenošanas kritērijus, taču ienākumu minimuma slieksnis ES līmenī nav noteikts.

2.6.

Komisijas 2008. gada ieteikumā (8) ir atzīts, ka atbilstoši ienākumu pabalsti ir viens no trim aktīvas iekļaušanas pīlāriem, un ir uzsvērts, ka pabalstu saņēmējiem jābūt gataviem iesaistīties darba tirgū, piedalīties apmācībā vai citos sociālās iekļaušanas pasākumos.

2.7.

Nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana ir viens no prioritāriem mērķiem stratēģijā “Eiropa 2020”, ar ko izveidoja Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (9). Tajā pirmo reizi ir izvirzīts mērķis līdz 2020. gadam par vismaz 20 miljoniem samazināt, pamatojoties uz triju rādītāju kombināciju, to cilvēku skaitu, kurus skar nabadzība un sociālā atstumtība. Šie trīs rādītāji ir šādi: nabadzības risks (to iedzīvotāju īpatsvars, kuru ienākumi nesasniedz 60 % no vidējā ienākumu līmeņa attiecīgajā valstī), smaga materiālā nenodrošinātība (trūkst resursu, kas norādīti īpašā sarakstā) un ļoti zema nodarbinātības intensitāte (personas, kas dzīvo bezdarbnieku mājsaimniecībās) (10). EESK atzinīgi vērtēja šo apņemšanos un uzsvēra, ka ES politika nedrīkst palielināt nabadzības risku (11).

2.8.

Viens no galvenajiem stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktajiem mērķiem – samazināt nabadzību un sociālo atstumtību – attiecas uz konkrētu cilvēku skaitu un šī pieeja atšķiras no pieejas, kas ir izmantota attiecībā uz citiem šīs stratēģijas mērķiem (12): tie ir izteikti procentuāli, un tas palīdz dalībvalstīm tos sasniegt analogā procentuālā apmērā.

2.9.

Dalībvalstis pašas lemj, kā noteikt savus mērķus, kā arī izvēlas to sasniegšanai izmantojamās pieejas. Tomēr dalībvalstu kombinētie mērķi tālu atpaliek no stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktā 20 miljonu mērķa: tiek lēsts, ka dalībvalstu noteikto mērķu summu no lielā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķa šķir 5 līdz 8 miljonu plaisa (13). Turklāt daudzās valsts reformu programmās trūkst skaidrības par to, kā nabadzības samazināšanas mērķis tiks sasniegts, un trūkst atbilstošu sociālās iekļaušanas pasākumu (14). Valstīm, kas saņem īpašu palīdzību no Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā valūtas fonda, nav izvirzīta prasība iesniegt konkrētas valsts reformu programmas (15): tām ir jāsniedz atskaite tikai atbilstoši saprašanās memorandiem, kuros, diemžēl, nav ietverti pasākumi nabadzības vai sociālas atstumtības samazināšanai.

2.10.

Eiropas Parlamenta 2010. gada rezolūcijā (16) dalībvalstis ir aicinātas ieviest atbilstošas minimālā ienākuma shēmas un noteikt ienākumu minimuma slieksni, kas atbilstu vismaz 60 % no vidējiem ienākumiem attiecīgajā valstī, un ir izteikta prasība izstrādāt stingrākus Eiropas Savienības ieteikumus, bet 2011. gada rezolūcijā (17) Parlaments aicina Komisiju steidzami uzsākt apspriešanos par iespēju izstrādāt likumdošanas iniciatīvu par atbilstošu minimālo ienākumu.

3.1.

EESK atzīst, ka nabadzība ir cilvēktiesību pārkāpums, tāpēc vēl jo vairāk ir aktīvi jātiecas sasniegt Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktā izvirzītos mērķus, un uzskata, ka cīņa pret nabadzību ir svarīgs Eiropas mēroga uzdevums.

3.2.

Kopš 2008. gada krīze un strukturālu reformu trūkums daudzās valstīs ir palielinājusi nabadzības, sociālās un profesionālās atstumtības risku (18); jaunākie Eurostat dati (19) liecina, ka 24,2 % Eiropas Savienības iedzīvotāju – t.i, 119,7 miljonus cilvēku – apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība (20). 2011. gadā šis līmenis paaugstinājās 19 dalībvalstīs, un laikā no 2008. līdz 2011. gadam nabadzības un sociālās atstumtības skarto cilvēku skaits ir pieaudzis par 4 miljoniem. Kopš 2008. gada pasliktinājās arī trīs rādītāji, kas veido rādītāju “nabadzības vai sociālās atstumtības risks”, un pašreiz nabadzības risks skar 17 %, smaga materiālā nenodrošinātība – 9 % sabiedrības locekļu, bet 10 % cilvēku dzīvo mājsaimniecībās ar ļoti zemu nodarbinātības intensitāti. Daudzās valstīs nabadzīgie kļūst vēl nabadzīgāki (21).

3.3.

Bērni (līdz 18 gadiem) ir viena no grupām, ko vairāk nekā pārējo sabiedrību apdraud nabadzība un sociālā atstumtība – bērnu vidū šis rādītājs sasniedz 27,1 % (22). Dažās valstīs nabadzības riska līmenis ir salīdzinoši augsts cilvēkiem, kas pārsnieguši 65 gadu vecumu (23).

3.4.

Atšķirības ienākumu un sociālās nevienlīdzības jomā palielinās gan katrā dalībvalstī, gan starp valstīm un reģioniem, turklāt krīzes dēļ tās ir kļuvušas daudz būtiskākas (24). Bez tam to iedzīvotāju grupu apstākļi, kas bija smagi jau pirms krīzes, pasliktinās vēl vairāk (25).

3.5.

Krīze atklāj dažādus jaunus nabadzības veidus, piemēram, bezpajumtniecību, enerģētisko nabadzību, finansiālo atstumtību (nav piekļuves banku pamata pakalpojumiem un kredītiem), mājsaimniecību pārmērīgu parādu slogu, savukārt sievietes ir sociāli apdraudētākas nekā vīrieši. Līdztekus tādas mazaizsargātas grupas kā vecāka gadagājuma cilvēki (īpaši ļoti veci cilvēki un vecākas sievietes), cilvēki ar invaliditāti vai cilvēki, kas ilgstoši cieš no nopietnas slimības, mājsaimniecības, kurās ir tikai viens no vecākiem, ģimenes ar zemiem ienākumiem, kā arī imigranti un noteiktas mazākumtautības piemēram, romi, nabadzība skar īpaši smagi un dažādos veidos.

3.6.

Nodarbinātība un sociālā joma Eiropas Savienībā ir kritiskā stāvoklī. Bezdarbs nepārtraukti palielinās – 2013. gada janvārī tas Eiropas Savienībā skāra 26,2 miljonus cilvēku jeb 10,8 % ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (19 miljoni jeb 11,9 % eiro zonā) bija bez darba, turklāt mājsaimniecību ekonomiskā situācija ir satraucoša (26). Jauniešu bezdarbs Eiropas Savienībā ir sasniedzis rekordlīmeni: 23,6 % darbspējīga vecuma jauniešu ir bez darba un bezdarba posmi kļūst arvien garāki.

3.7.

EESK pauž nopietnas bažas par nabadzīgu strādājošo skaita palielināšanos, un tā cēlonis cita starpā ir arī darba vietu nestabilitāte un zems atalgojums. 2011. gadā 8,9 % darba ņēmēju dzīvoja zem nabadzības robežas – tā ir viena trešdaļa no visiem darbspējīga vecuma pieaugušajiem, kurus apdraud nabadzības risks (27).

4.1.

EESK ir izstrādājusi vairākus atzinumus (28) par jautājumiem, kas tieši un netieši attiecas uz minimālo ienākumu un nabadzību, un ir nākusi klajā ar attiecīgiem ieteikumiem. 1989. gadā (29) izdarītie secinājumi un paustie ieteikumi šobrīd smagajos krīzes apstākļos ir kļuvuši īpaši aktuāli. Tā atbalsta arī Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību un uzskata, ka atvērtā koordinācijas metode kopā ar horizontālo sociālo klauzulu var palīdzēt nodrošināt minimālo ienākumu un apkarot nabadzību un sociālo atstumtību.

4.2.

Steidzamā nepieciešamība ieviest minimālā ienākuma sistēmu tika uzsvērta atklātajā uzklausīšanas sēdē (30), ko EESK rīkoja, gatavojot atzinumu. Tajā piedalījās eksperti un personas, kas ir ieinteresētas nabadzības mērījumu uzlabošanā un to problēmu atrisināšanā, kas apgrūtina minimālā ienākuma ieviešanu Eiropā.

4.3.

Nabadzības (31) un sociālās atstumtības daudzdimensionālais raksturs liecina, ka Eiropas pārvaldībā jāpastiprina sociālā dimensija: sociāli ilgtspējīga makroekonomikas politika ir priekšnoteikums krīzes pārvarēšanai un ekonomiskās un sociālās kohēzijas nodrošināšanai. Pastāvīga nabadzība un atstumtība kaitē ekonomikai, jo mazina pieejamos ienākumus un pieprasījumu, pasliktina konkurētspēju un ierobežo valstu budžetus.

4.4.

Tāpēc EESK ir pārliecināta, ka jāpārvērtē prioritātes un politika, īpaši monetārā politika, tostarp Stabilitātes un izaugsmes pakts, konkurences un ārējās tirdzniecības politika, kā arī budžeta un fiskālā politika.

4.5.

EESK atzinīgi vērtē atjaunināto 2013. gada 20. februāra Sociālo ieguldījumu paketi (32), kurā dalībvalstis ir aicinātas veidot efektīvu un piemērotu atbalstu ienākumiem, ņemot vērā vietējā, reģionālā un valsts mēroga vajadzības sociālajā jomā, kā arī izstrādāt budžeta paraugus, kas ietvertu to preču un pakalpojumu sarakstu, kas nepieciešami noteikta lieluma un sastāva ģimenei, lai dzīvotu noteiktos labklājības apstākļos, norādot to paredzamās mēneša vai gada izmaksas.

4.6.

EESK mudina Komisiju paātrināti izpildīt solījumu (33) atbalstīt dalībvalstu rīcību, pārraugot uz aktīvu iekļaušanu vērstas reformas, izstrādājot budžeta paraugu sagatavošanas metodoloģiju un uzraugot ienākuma atbalsta piemērotību saskaņā ar iepriekš minētajiem budžeta paraugiem, tiklīdz tie būs izstrādāti kopā ar dalībvalstīm.

4.7.

EESK ir pārliecināta, ka vislabākais līdzeklis nabadzības samazināšanai un sociālās atstumtības novēršanai ir izaugsmes atsākšana, konkurētspējas stiprināšana un Eiropas uzņēmumiem labvēlīgu pamatnosacījumu radīšana (tostarp, būtu jānovērš pārmērīgs administratīvais slogs un jānodrošina piekļuve finansējumam), kas dos tiem iespēju paplašināt darbību un radīt darba vietas cilvēkiem ar atbilstošām prasmēm.

4.8.

Komiteja uzsver, ka par īpaši svarīgām būtu jāuzskata mūžizglītības programmas, kuras ir viens no pamatinstrumentiem nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai. Tās uzlabo gan nodarbināmības izredzes, gan piekļuvi zināšanām un darba tirgum. Svarīgi ir palielināt darba ņēmēju, bezdarbnieku un visu sociāli neaizsargāto sabiedrības grupu iesaisti mūžizglītībā, celt profesionālo kvalifikāciju un uzlabot jaunu prasmju apgūšanu. Tas ļautu ātrāk iekļauties darba tirgū, palielināt ražīgumu un palīdzētu cilvēkiem atrast labāku darbu.

4.9.

EESK atbalsta visaptverošu pieeju sociālajai uzņēmējdarbībai, kuras ietvaros tiek palielināts finansējums Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondam un uzlabota juridiskā un administratīvā vide, lai veicinātu to sociālās ekonomikas uzņēmumu attīstību, kuri kā izaugsmes, inovācijas un nodarbinātības virzītājspēks var palīdzēt cīnīties pret nabadzību.

4.10.

EESK atzinīgi vērtē neseno ieteikumu par bērnu nabadzību (34), bet ar nožēlu konstatē, ka tik daudzu bērnu nepārtraukta pakļautība nabadzības riskam no paaudzes paaudzē, liecina par trūkumiem pašreiz īstenotajās politikas nostādnēs.

4.11.

EESK pauž bažas, ka stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītais nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas mērķis (panākt, lai līdz 2020. gadam par 20 miljoniem samazinātos nabadzīgo cilvēku skaits) netiks sasniegts.

4.12.

EESK jau ir norādījusi, ka pilsoniskās sabiedrības iesaistes līmenis valstu reformu programmu sagatavošanā dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs, un dažās valstīs maz tiek darīts šādas iesaistes nodrošināšanai (35).

4.13.

Atjauninātu datu trūkums par ienākumiem un dzīves apstākļiem kavē stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu.

5.1.

EESK apzinās, ka piešķirt Eiropas Savienībai īpašu centrālu lomu aizsardzības nodrošināšanā ar minimālā ienākuma palīdzību varētu būt ārkārtīgi sarežģīta politiska darbība, ņemot vērā dalībvalstu ekonomikas atšķirības, daudzveidīgās minimālā ienākuma sistēmas (36), sociālās aizsardzības struktūras, subsidiaritātes atšķirības, to tiesību un pienākumu atšķirības, kas saistītas ar aizsardzību ar minimālā ienākuma palīdzību un sarežģīto mijiedarbību starp pastāvošo politiku un tās rezultātiem, no vienas puses, un solidaritātes nozīmi Eiropas Savienībā, no otras puses.

5.2.

EESK tomēr uzskata, ka jāievieš minimālā ienākuma sistēmas un jāstiprina jau esošās, jo divdesmit divus gadus pēc Ieteikuma 92/441/ΕEK visās dalībvalstīs vēl nav šādu sistēmu, to pieejamība un optimāla darbība nav visur garantēta, turklāt dalībvalstis nabadzības un sociālās atstumtības novēršanas kumulatīvo mērķu sasniegšanā ievērojami atpaliek no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķa (37).

5.3.

Ņemot vērā mijiedarbību starp nabadzību un ekonomiku, EESK uzsver minimālā ienākuma shēmu stabilizējošo potenciālu, kas var gan mazināt krīzes sociālās sekas, gan radīt pretciklisku ietekmi, nodrošinot papildu resursus pieprasījuma sekmēšanai iekšējā tirgū.

5.4.

EESK raizējas, ka minimālā ienākuma shēmas, kas lielākajā daļā dalībvalstu ir ļoti atšķirīgas gan no seguma, gan no universalitātes un efektivitātes viedokļa, var nepietiekami mazināt nabadzību, un pauž bažas, ka to neizmantošana var vēl vairāk samazināt šo efektivitāti (38).

5.5.

EESK atzinīgi vērtē pozitīvos rezultātus, ko sniegusi atvērtās koordinācijas metode sociālā jomā, bet pauž nožēlu par to, ka nav pilnībā izmantots pastāvošo instrumentu un struktūru potenciāls un ka nav gūti būtiski sasniegumi nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā.

5.6.

EESK aicina papildus atvērtās koordinācijas metodei sociālās politikas jomā ieviest Eiropas direktīvu, kurā būtu noteikta minimālā ienākuma sistēmas attiecināšana uz visām dalībvalstīm, ar kuras palīdzību, ņemot vērā dažādās valstu situācijas, tiktu uzlabota pastāvošo shēmu efektivitāte, un tādējādi paust pārliecinošu vēstījumu par Eiropas sociālo pīlāru.

5.7.

Ierosinātajā direktīvā vajadzētu noteikt kopējus standartus un rādītājus, ietvert metodes tās īstenošanas uzraudzībai un radīt iespēju sociālo partneru, atbalsta saņēmēju un citu saistītu personu iesaistei valstu minimālā ienākuma sistēmu izstrādē vai to reformu īstenošanā.

5.8.

EESK uzskata: kā priekšnoteikums solidaritātes un sociālās kohēzijas stiprināšanai dalībvalstīs un starp tām ir jāievēro tas, ka īstenojot pastāvošās budžeta un makroekonomikas politikas nostādnes, ir jāveicina stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto sociālo mērķu sasniegšana un pastāvošo instrumentu un struktūru izmantošana.

5.9.

EESK ir pārliecināta, ka Eiropas Savienības rūpēm par to, lai uzlabotos aizsardzība ar minimālā ienākuma palīdzību, jāietver palīdzības sniegšana dalībvalstīm (īpaši tām, kurās šī vajadzība ir vislielākā) tirgus atvēršanai un efektīvas makroekonomiskās politikas īstenošanai, kā arī pieejamo fondu efektīvākai un mērķtiecīgākai izmantošanai, turklāt nekavējoties ir jāizskata iespēja palielināt nepieciešamos resursus.

5.10.

Lai gan minimālā ienākuma shēmas patiesi ir tieši saistītas ar sociālās aizsardzības un sociālo pabalstu sistēmām, EESK atgādina, ka tām nevajadzētu radīt atkarību un aicina atcerēties savus jau 1989. gadā izvirzītos nosacījumus (39). Tāpēc minimālā ienākuma shēmas būtu jāpapildina ar vispārēju politiku un mērķtiecīgiem noteikumiem, piemēram, ar aktīvu darba tirgus politiku, kas paredzēta, lai palīdzētu bezdarbniekiem atgriezties darbā, ar darbā iekārtošanas pakalpojumiem, pabalstu pārvaldību un uz darba tirgu vērstām programmām, kas veltītas apmācībai un darba vietu radīšanai, minētās programmas pastiprinot ar piemērotām aktivēšanas stratēģijām, lai darba meklētājiem būtu lielākas iespējas atrast darbu. Liela nozīme ir arī efektīvām ar darba tirgu saistītām iestādēm, veselības aprūpei un mājokļu politikai, kā arī sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas ir ļoti kvalitatīvi, viegli pieejami un par samērīgām cenām.

5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/32

1.1.

Eiropas mašīnbūves rūpniecībai (1) (MR) ir būtiska nozīme Eiropas ekonomikas atveseļošanā un vērienīgā mērķa, proti, līdz 2020. gadam palielināt rūpniecības izlaidi par vairāk nekā 20 % IKP, sasniegšanā. Lai radītu šādu izaugsmi, izmainītu pašreizējo tendenci un nodrošinātu cilvēkus ar darbu, tomēr jāpalielina ieguldījumi uzņēmumos.

1.2.

Lai minēto sasniegtu, Eiropai jāizvirza skaidrs redzējums un mērķis rūpniecībai. Tam jānodrošina saskaņota politika, kurā likts skaidrs uzsvars uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju un kurā iekļautas citas politikas jomas, un kas padara Eiropu par pievilcīgāku vietu uzņēmējdarbības uzsākšanai.

1.3.

Eiropai jāattīsta pozitīvāka pieeja pārmaiņām rūpniecībā, jo īpaši ņemot vērā Viduseiropas un Austrumeiropas valstu sekmīgo pāreju.

1.4.

Eiropai būtu labāk jāapzinās savas vērtības, tās jāattīsta un jānostiprina – tie ir kvalificēti un motivēti darba ņēmēji, daudzpusīga izglītība, apjomīgas zinātniskās atziņas, liels skaits reģionālu klasteru, kas ir vadošie pasaules mērogā, lietpratīgi integrētas piegādātāju un pakalpojumu ķēdes, labi attīstīta transporta infrastruktūra un milzīgs iekšējais tirgus, kurā ir vairāk nekā 500 miljonu patērētāju, un sociālo partneru spēcīga sadarbība.

1.5.

Lai radītu jaunus ieguldījumus, Eiropai jāievēro stratēģija, kura ļauj rūpniecībai būt tehnoloģisko inovāciju priekšplānā un, nolūkā sasniegt izlaides un nodarbinātības nepieciešamo līmeni, kas ir konkurētspējas stiprināšanas galvenais instruments, vienlaikus vairāk piesaistīt uzņēmumus, kuri ražo plaša patēriņa preces gan augsto tehnoloģiju, gan zema un vidēja līmeņa tehnoloģiju diapazonā. EESK aicina Eiropas Komisiju izvērst stratēģiju, ar kuras palīdzību varētu piesaistīt vairāk ieguldījumu augsto tehnoloģiju uzņēmumos, tostarp modernās ražotnēs, kas izveidotas ceturtās industriālās revolūcijas rezultātā, kā arī augstas kvalifikācijas prasmju nodrošināšanā, kas sekmētu inovāciju visā vērtību radīšanas ķēdē.

1.6.

Eiropas finansējums pētniecībai būtu vairāk jāsaista ar rūpniecības vajadzībām, iesaistot uzņēmumus inovatīvo procesu agrīnā posmā un atbalstot MVU tehnisko jaunradi, lai jaunas idejas vienkāršāk un ātrāk pārvērstu jaunos produktos. Būtu jāpopularizē un jāatbalsta klasteri, kas pievienojas ražošanas uzņēmumiem un pētniecības struktūrām.

1.7.

Komisijai būtu jāpastiprina pasākumi, lai atvieglotu Eiropas uzņēmumu, sevišķi MVU, eksistenci. Jauni tehniskie un administratīvie tiesību akti būtu jāapsver vienīgi tad, ja to mērķi citādi nav sasniedzami. Eiropas Komisijai būtu jāpievērš lielāka uzmanība spēkā esošo noteikumu saskaņotai piemērošanai dalībvalstīs, saskaņojot un nostiprinot tirgus uzraudzību. Komisijai būtu jāveicina šādas pieejas līdzsvarota piemērošana arī citos pasaules reģionos.

1.8.

Trūkumi, kā, piemēram, apgrūtināta piekļuve finansējumam, augstas enerģijas izmaksas vai administratīvā sloga un likumdošanas radītas izmaksas, būtu jāsamazina, pieņemot konsekventākus un prognozējamākus tiesību aktus.

1.9.

Nodarbinātības augstu līmeni Eiropā var saglabāt tikai tad, ja darba ņēmēji ir izglītotāki un kvalificētāki nekā darba ņēmēji konkurējošajās valstīs. Būtu jāveic pasākumi, lai piesaistītu jauniešus – gan sievietes, gan vīriešus – tehniskām profesijām, kurās izmanto aizvien sarežģītākas iekārtas un pakalpojumus. Jāveicina uzņēmumu sadarbība ar augstskolām un skolām, apmācība un mūžizglītība.

2.1.

Mašīnbūves rūpniecība (MR) Eiropā ir ļoti plaša un daudzveidīga nozare, uz ko attiecas NACE kodi 25, 26, 27, 28, 29.3, 32.11 un 33, izņemot 33.15 līdz 33.17. MR tradicionāli ir iekļautas šādas nozares: mašīnbūve un elektrotehniskā rūpniecība, elektroniskā rūpniecība, metāla izstrādājumi un metālapstrāde.

2.2.

MR Eiropā veido kopumā aptuveni 130 000 uzņēmumu, kuros nodarbināti vairāk nekā 10,3 miljoni augsti kvalificētu darbinieku un kuri gadā saražo produkciju aptuveni EUR 1 840 miljardu apmērā; uz Eiropas MR attiecināma aptuveni 1/3 visa ES eksporta.

2.3.

Ražojot dažādus gatavus izstrādājumus un piegādājot citām nozarēm mezglus, detaļas, instrumentus, mehānismus, iekārtas, sistēmas, tehnoloģijas utt., šai nozarei ir būtiska loma attiecībā uz daudzo pārējo nozaru tehnoloģijas līmeni, un tā nosaka sabiedrības attīstību energoefektivitātes, veselības aprūpes, mobilitātes, komunikāciju un drošības jomās.

2.4.

Eiropas mašīnbūves rūpniecībai (MR), pateicoties tās milzīgajam apjomam, augstajai nodarbinātības pakāpei un spēcīgajai orientācijai uz eksportu, ir būtiska nozīme Eiropas ekonomikas atveseļošanā un Eiropas Komisijas paziņojumā “Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” izvirzītā vērienīgā mērķa, proti, līdz 2020. gadam palielināt rūpniecības izlaidi par vairāk nekā 20 % IKP, sasniegšanā.

2.5.

Eiropas mašīnbūves rūpniecības nozares jāskata un jāanalizē Eiropas ekonomikas attīstības kontekstā; minētās nozares ir attiecīgo vērtības ķēžu neatņemams un būtisks saistošais elements. No šāda viedokļa raugoties, mašīnbūves nozares pamatā saskaras ar tādām pašām problēmām, kā to partneri ķēdē (tērauda ražošanas nozare, enerģētikas nozare…).

3.1.1.

Eiropas MR nozares eksportē ievērojamu daļu izlaistās produkcijas. Pēdējos gados ieguldījumi MR ir bijuši mazāki nekā citos pasaules reģionos. Tas nozīmē vērtību ķēžu bīstamu pārvietošanos projām no Eiropas, un Eiropas MR nozares saskaras ar pieaugošu globālo konkurenci.

3.1.2.

Ziemeļamerika ir pieņēmusi stratēģiju, kuras mērķis ir atkārtota industrializācija, kas balstīsies uz zemām enerģijas izmaksām un zemākām darbaspēka izmaksām NAFTA (Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības nolīgums). Ķīna un vairākas valstis Dienvidaustrumāzijā ir piesaistījušas ievērojamus ieguldījumus, jo īpaši elektrotehniskajā un elektroniskajā nozarē, bet nesen arī mašīnbūvē. Tā kā minēto nozaru attīstības plānus atbalsta valsts, tās ne tikai konkurē ar zemākām algām, bet drīz ražos preces ar augstāku pievienoto vērtību. Japāna paaugstina savu konkurētspēju, pateicoties jenas nesenajai devalvācijai par aptuveni 30 %. Visbeidzot, Āfrikas un Tuvo Austrumu valstis pēdējos gados sekmīgi ir piesaistījušas ieguldījumus ražošanai.

3.1.3.

Lai sasniegtu mērķi, ka rūpniecība veido 20 % no IKP, katru gadu jāizveido vismaz 400 000 jaunu darbvietu. Tikai tad, ja Eiropa spēs piesaistīt vairāk ieguldījumu, tiks radīts pietiekams skaits darbvietu un tāds labklājības līmenis, ka varēs saglabāt augstos sociālos standartus Eiropā un sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus. Un ieguldījumi Eiropā tiks veikti vienīgi tad, ja tā būs konkurētspējīga.

3.1.4.

Skaidrs, ka tik lielu skaitu (> 10 miljoni) galvenokārt labi apmaksātu darbvietu nebūs iespējams saglabāt, ja Eiropa koncentrēsies vienīgi uz mašīnbūves tirgus dārgāko segmentu. Lai gan augsto tehnoloģiju uzņēmumiem ir izšķirošā loma tehnisko jauninājumu nodrošināšanā un inovācijas veicināšanā visā vērtību ķēdē, Eiropai ir svarīgi turpināt ražot visu veidu mašīnbūves produktus un patēriņa preces arī zema un vidēja līmeņa tehnoloģiju sektorā. Tas ir izšķirošs faktors saistībā ne tikai ar darbvietu radīšanu, bet arī attiecībā uz piegādātāju integrētu tīklu, kas ir viena no lielākajām Eiropas ražotāju vērtībām un sniedz iespēju ātrai zināšanu apmaiņai, straujai ražošanas metožu ieviešanai un reģionālo klasteru sniegto priekšrocību izmantošanai.

3.2.1.

Tieši mašīnbūves nozarei ir vadošā loma pārejā uz zaļo ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni ar nozares uzņēmumu ražoto produktu, sistēmu un tehnoloģiju starpniecību. Mašīnbūves rūpniecība ļoti strauji virzās uz ceturto industriālo revolūciju (2), kas nodrošinās “lēcienu” uz masveida pielāgošanu, dodot nozarei iespēju reaģēt uz sociālām problēmām, izmantojot katram atsevišķam gadījumam piemērotus risinājumus.

3.2.2.

Eiropai ir zinātniskā pieredze un kompetence izpētē, kas vajadzīga, lai virzītos uz zaļāku ekonomiku, taču virzībai uz inovatīviem produktiem ir vajadzīgs vēl vairāk par minēto. Eiropai ir nenoliedzams zinātnisks progress daudzās tehnoloģijās, bet nozares, kas izmanto šādas pētniecības rezultātus, atrodas ārvalstīs, t. i., Eiropa nespēj pietiekami piesaistīt kā ražošanas vieta, kura laiž šādas inovācijas tirgū, un zināšanu aizplūde uz konkurējošām valstīm kļūst par reālu draudu.

4.1.1.

Izvērtējot ES izredzes īstenot patiesi vajadzīgo rūpniecības politiku, jāsecina, ka nozarei raksturīgas smagas problēmas, kas ietekmētu nepieciešamo pāreju. Pirmkārt jānorāda, ka ES diemžēl nav redzējuma un vadības, un tas rada pārāk daudz nesaskaņotu ierosmju un tiesiskā regulējuma izteiktu nekonsekvenci. Otrkārt, ilgtspējas konceptā, kas varētu būt šāda integrācijas stratēģija, visiem trim pīlāriem (vides, sociālajam un saimnieciskajam) būtu jāpiešķir vienlīdz liela nozīme.

4.1.2.

Trauksmi rada investoru uzticības pašreizējais zaudējumu (3) ES ekonomikā; minētās uzticības atgūšanai ir izšķiroša nozīme. Līdzeklis šādas uzticības atgūšanai varētu būt stratēģijas “Eiropa 2020” reāla īstenošana un uzņēmējdarbības vides stimulēšana un motivēšana.

4.1.3.

Lai apturētu rūpniecības pastāvīgo lejupslīdi Eiropā, ievērojami jāpalielina ieguldījumi un jāpastiprina izaugsme. Iepriekš minētā 20 % mērķa sasniegšana un jaunu darbvietu izveide nebūs iespējama, ja Eiropa neizvirzīs rūpniecībai skaidru redzējumu un programmu. Tam būtu jānodrošina saskaņota politika, kurā likts skaidrs uzsvars uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju un kurā iekļautas citas politikas jomas, un kas padara Eiropu par pievilcīgāku vietu uzņēmējdarbības uzsākšanai.

4.1.4.

Mašīnbūves uzņēmumiem ir pārāk stingrs un dažreiz pat neatbilstīgs regulējums, un daudzi valstu likumi pārklājas ar ES tiesību aktiem. Ar īpašām grūtībām to ievērošanā saskaras MVU. Mašīnbūves uzņēmumu galvenajam uzdevumam vajadzētu būt rast tehniskos risinājumus, nevis tērēt ievērojamu resursu daļu, lai nodarbotos ar jaunākajiem normatīvajiem aktiem. Lai no šās problēmas atbrīvotos, tiešs risinājums ir jauno tiesību aktu skaita samazināšana.

4.1.5.

Kā piemērs nevajadzīgiem jauniem tiesību aktiem būtu jānorāda, ka jau kļuvis par paradumu, ka lielākajai daļai ierosinātajām spēkā esošo regulu un direktīvu pārstrādātajām versijām seko grozījumi. Bieži vien problēmu labāk atrisinātu nevis jaunu normu noteikšana, bet gan spēkā esošo noteikumu labāka piemērošana. Jauni noteikumi tādēļ būtu uzskatāmi par ultima ratio.

4.1.6.

Eiropas likumdevējs bieži mēģina pārāk sīki reglamentēt kādu jomu. Lai gan tam ir nozīme atsevišķos tehniskos noteikumos, citās jomās tas varētu būt nelietderīgi, piemēram, MVU ir pārāk grūti izpildīt noteikumus par elektromagnētiskajiem laukiem. Eiropas Komisijas izstrādātajai veselības un drošības stratēģijai 2013.–2014. gadam ir jānodrošina atbilstošs aizsardzības līmenis darba vietās, turklāt vienlaikus tai vajadzētu būt arī saskaņotai, īsai un viegli īstenojamai.

4.1.7.

Eiropas tiesību aktiem jākļūst prognozējamākiem. Tas nozīmē – attiecībā uz uzņēmumu investīciju cikliem –, ka nevajag mainīt jau atzītas metodoloģijas un mērķi jāpastiprina prognozējami un ilgtermiņa perspektīvā. Viens piemērs tam, ka zūd Komisijas sākotnēji noteiktā holistiskā pieeja, ir Ekodizaina direktīva. Sākotnēji galvenā uzmanība bija pievērsta enerģijai, un būtu jāsaglabā izmantotā stingrā metodoloģija (MEErP). Īpašu problēmu rada tiesību aktu versiju bieža pārstrādāšana. Attiecībā uz dažiem produktiem izmaiņas tiesību aktos notiek aptuveni ik pēc 5 gadiem, un tam ir īpaši postoša ietekme uz mašīnbūves nozari, kurā ieguldījumu periods ilgst no 10 līdz 30 gadiem.

4.1.8.

Diemžēl Komisijas veiktajos ietekmes novērtējumos nav pietiekami iekļautas izmaksas, ko jauni tiesību akti rada uzņēmumiem un jo īpaši MVU. Visaugstākā cena par papildu tiesību aktiem, kas faktiski nav ņemta vērā, ir ieguldījumi un jauni uzņēmumi, kurus Eiropa zaudē un kuri tiek veidoti trešās valstīs.

4.1.9.

Arī noteikumiem par publiskā iepirkuma konkursiem vajadzētu būt viegli saprotamiem. Pretējā gadījumā MVU vairs nespēj iesniegt piedāvājumus, konkurence mazinās, lēmumus iepirkuma procesā ir grūtāk pārbaudīt un publiskais iepirkums kļūst mazāk aizsargāts pret krāpšanu. Tādēļ vislielākā uzmanība būtu veltāma vienkāršošanai un pārredzamībai.

4.1.10.

Enerģijas izmaksas Eiropā ir daudz lielākas nekā konkurējošajās valstīs. Lai enerģija kļūtu pieejamāka cenas ziņā, vissteidzamākais pasākums ir patiesa Eiropas enerģijas tirgus izveide. Bez tam ir svarīgi atturēties no tādu tiesību aktu ieviešanas, kas rada cenu papildu paaugstināšanos. Dekarbonizācijai jābūt finansiāli pieejamai, tehnoloģiski neitrālai un balstītai uz tirgus likumiem.

4.2.1.

Godīgas konkurences priekšnosacījums ir aizsardzība pret neatbilstīgiem bīstamiem produktiem un viltojumiem. Pašlaik mazāk nekā 1 % visu rūpniecības preču, ko importē caur Eiropas lielajām ostām, ievešanas brīdī tiek pārbaudīta atbilstība ES noteikumiem, un iekšējā tirgū nokļūst daudz bīstamu vai viltotu produktu, jo īpaši elektropreces.

4.2.2.

Kontroles un uzraudzības iestādes ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas. Dažās dalībvalstīs minētajā sistēmā ir paredzēts mehānisms uzņēmumu nepieciešamajai aizsardzībai, citās valstīs šādu struktūru ir maz, tās ir nepilnīgas vai nepietiekamas, vai arī ir atšķirības tiesību aktu piemērošanā. ES vajadzētu uzlabot un pastiprināt šādu iestāžu darbības koordinēšanu, lai izveidotu atbilstīgu un vienotu Eiropas mēroga sistēmu.

4.3.1.

Standartizācija Eiropā ir kļuvusi par izšķirošu faktoru vienotā tirgus sekmīgas darbības nodrošināšanai. Standartizācija palīdz nodrošināt iespēju apmainīties ar produktiem un līdz ar to tirgot tos visā pasaulē un iekļauties garās vērtību ķēdēs. Pēdējos gados daudzi MVU tomēr izsaka neapmierinātību par Komisijai piešķirto standartizācijas pilnvaru apjomu un par to, ka standartizācija pārsniedz tehniskās prasības. Būtu jāmudina un jāatbalsta MVU, lai tie piedalītos standartizācijas procesā.

4.3.2.

Tā kā MVU aizvien vairāk iesaistās vērtību ķēdēs, tiem vajadzētu būt iespējai sniegt adekvātu ieguldījumu šādu standartu noteikšanā. Jāveic praktiski pasākumi, lai nodrošinātu ieinteresēto pušu vienlīdzību, t. i., jāsniedz lielāks atbalsts valsts līmenī tādu MVU līdzdalībai, kam ir mazāk finanšu resursu.

4.4.1.

Mašīnbūves nozares uzņēmumi ir inovācijas galvenais virzītājspēks, kad ir jāražo ekoloģiskās revolūcijas īstenošanai vajadzīgās iekārtas. Energoefektivitāte, oglekļa dioksīda samazināšana un klimata saudzēšana pozitīvi ietekmē nozares ilgtspējīgu attīstību. Papildus jaunu produktu radīšanai mašīnbūves uzņēmumu inovācijas bieži vien rada arī jaunus ražošanas veidus, videi vēl labvēlīgākas preces un sistēmas, kas ir produktīvākas un patērētājiem finansiāli pieejamākas.

4.4.2.

Eiropa ir sasniegusi augstu līmeni pētniecībā un izpētes rezultātos. 2012. gadā Eiropā tika iesniegti vairāk nekā 250 000 patentu pieteikumu. Ceļš no izpētes līdz inovatīviem produktiem tomēr prasa vairāk nekā tikai zināšanas un prasmes pētījumu jomā. Ilgu laiku Eiropai bija acīmredzams zinātniskais pārākums daudzās tehnoloģijās, tomēr galu galā nozares, kas izmantoja šos pētījumus, bieži vien izvietojās ārpus Eiropas. Šādu esošo zināšanu vāju izmantošanu rūpniecībā Eiropā iespējams novērst vienīgi tad, ja rūpniecības nozares jau agrīnā posmā iesaistīsies pētniecības programmās un tiks izveidota atbilstoša sistēma, kas dos nozarēm iespēju laikus izmantot iegūtās zināšanas. Jaunas struktūras, kas pievienojas rūpniecībai un pētniecībai – klasteri, tehnoloģiju parki, tehnoloģiju apmaiņas centri –, jāatbalsta, izmantojot publiskos līdzekļus.

4.4.3.

Lai uzlabotu jaunu zinātnisku atziņu rūpniecisku izmantošanu, pētniecības un inovācijas finansējums mērķtiecīgāk būtu jāvirza uz rūpniecības vajadzībām un būtu īstenojams publiskā un privātā sektora partnerībās, kā, piemēram, programma “Nākotnes ražotnes”. Lai sekmētu uzņēmumu, īpaši MVU, līdzdalību, pamatnostādnes un dalības noteikumi, kā arī projektu apstiprināšana būtu jāvienkāršo. Būtu jāveic pasākumi, lai sekmētu tādu mūsdienīgu ražotņu izveidi, ko radīs ceturtā industriālā revolūcija.

4.5.1.

Darbvietu lielais skaits mašīnbūves rūpniecībā liecina, ka nozarei ir ievērojama loma bezdarba pašreizējā augstā līmeņa likvidēšanā ES un, ja Eiropa spēs nodrošināt ieguldījumus nākamajam ekonomikas uzplaukumam, mašīnbūves nozarei ir liels potenciāls jaunu darbvietu radīšanai. Radot šādas darbvietas, būtu iespējams likvidēt arī nepieņemami augsto jaunatnes bezdarba līmeni. ES šābrīža centieni izveidot “garantiju jauniešiem” šķiet atbilstošs pasākums pašreizējās krīzes periodā. Ilgtspējīgu attīstību ilgtermiņā tomēr spēj radīt vienīgi stabili uzņēmumi, kas investē attīstībā.

4.5.2.

Daudzām ražošanas nozarēm trūkst gados jaunu profesionālu darbinieku. Izglītības un arodapmācības sistēmas daudz vairāk jāorientē uz uzņēmumu pašreizējām un turpmākajām vajadzībām. Gan pārvaldes iestādēm, gan pašai nozarei būtu jāveic pasākumi, lai piesaistītu jauniešus un vienlaikus uzlabotu priekšstatu par mašīnbūves rūpniecību. Jo īpaši jārisina jautājums par profesionālu darbinieku trūkumu zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinību un matemātikas jomā dažos Eiropas reģionos, piemēram, atbalstot šādu profesionāļu mobilitāti visā Eiropā.

4.5.3.

Joprojām pārāk neliels skaits jauno sieviešu vēlas veidot karjeru mašīnbūvē. Daudzās Eiropas valstīs mašīnbūves nozare jau ir uzsākusi kampaņas, lai piesaistītu gados jaunas sievietes māceklībai, un Eiropas Sociālais fonds ir atbalstījis projektus, kuru mērķis ir mazināt jauno sieviešu emocionālo barjeru attiecībā uz karjeru mašīnbūvē. Tomēr jāveic vēl vairāk. Skolās radošāk būtu jāmāca tehnika un inženierzinības.

4.5.4.

Viens no izšķirošajiem spēcīgajiem aspektiem, kas daudziem Eiropas uzņēmumiem ļāva veiksmīgi izkļūt no pašreizējās krīzes, bija to teicamais darbaspēks. Pateicoties māceklības sistēmai, šo uzņēmumu darbiniekiem ir visaptverošas zināšanas par teorētisko bāzi un faktisko ražošanas procesu. Viņi spēj ātri integrēt jauninājumus vērtību ķēdes dažādos posmos. Eiropas nodarbinātības politikai vajadzētu mudināt valstis apstiprināt šādas māceklības sistēmas uzņēmumu līmenī. Būtu jāveicina uzņēmumu sadarbība ar skolām un augstskolām, jauno darbinieku apmaiņa un stažēšanās.

4.5.5.

Nozares apvienības un arodbiedrības var uzsākt valdības atbalstītas iniciatīvas, lai izvērtētu izglītību nozarē, un uzlabot veidu, kā tās var palīdzēt novērst trūkumus kvalifikācijā nozarei, kas ražo aizvien sarežģītākas iekārtas un sniedz tehniskus pakalpojumus, kuriem vajadzīgas jaunas prasmes.

4.5.6.

Mūžizglītībai būtu jākļūst par darba devēju un darba ņēmēju kopīgu pienākumu. Strādniekiem, kas zaudē darbu, jābūt pietiekami pieejamai iespējai pilnveidot savu kvalifikāciju. Jāpastiprina aktīva darba tirgus politika un jāpaātrina apmaiņa ar tādiem labas prakses piemēriem kā ESF un ERAF kopīgi finansētie pasākumi.

4.5.7.

Rūpniecības nozarēs notiek pastāvīgas pārmaiņas. Nepārtraukti tiek radītas darbvietas un produkti, turpretī citi kļūst nevajadzīgi. Nepieciešamā pārstrukturēšana jāorganizē prognozējamības ietvaros. Visi sociālie partneri – arodbiedrības un darba devēji –, kā arī valdības un ES iestādes jāiesaista dialogā, lai izstrādātu elastīgāku un konstruktīvāku pieeju pārmaiņām rūpniecībā. Par prioritāti jānosaka izvairīšanās no štatu vietu skaita samazināšanas, lai uzņēmumos paturētu prasmīgu un kvalificētu darbaspēku. Neizbēgams darbvietu skaita samazinājums būtu jāorganizē un tā sekas jāmazina sociāli pieņemamā veidā. Dažās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs (CEEC) ir rodami piemēri tam, kā ekonomikas modernizācija ļauj padarīt ekonomiku produktīvāku un tīrāku, kā arī radīt labi -apmaksātas darbvietas.

4.5.8.

Valdībai, nozares apvienībām un arodbiedrībām ir jārod risinājumi, lai pielāgotos uzņēmējdarbības cikliskajām svārstībām. Lai Eiropas ražošanas uzņēmumi spētu reaģēt uz globālās konkurences pieaugošo spiedienu, būtiska nozīme ir kvalificēta darbaspēka ātrai un efektīvai izvietošanai. Ar tiesību aktiem nodarbinātības jomā jāakceptē tādas gan iekšējās, gan ārējās darba attiecības, kurās ņemta vērā ražošanas procesa efektivitātes nepieciešamība, kā arī veselības aizsardzības un darba drošības jautājumi un darba un privātās dzīves līdzsvars. Instrumentus, kas vajadzīgi, lai palielinātu elastīgumu, nedrīkst izmantot Eiropas esošo sociālo standartu pazemināšanai.

4.5.9.

Attiecīgās valsts sociālajiem partneriem ir liela atbildība par kolektīvajiem līgumiem. Sekmīga konkurence darbaspēka izmaksu pašreizējā līmenī ir problemātiska. Ir jāsaglabā darba ņēmēju pirktspēja. Algu samazināšana nevar būt Eiropas uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanas līdzeklis. Lai saglabātu un uzlabotu nodarbinātību, uzsvars jāliek uz konkurētspēju, neskarot cenas, un jāierobežo arī ražošanas izmaksas. Ražīguma paaugstināšanās rezultātā gūtais ienākums būtu vienmērīgi jāsadala algu palielināšanai, ieguldījumu veikšanai un akcionāru atalgošanai.

4.6.1.

Pēdējos gados Komisija ir atzinusi, ka palīdzība MVU to eksporta darbībā ir galvenais nosacījums spēcīgākas ekonomikas attīstībai. Daudziem MVU pirmais solis ir eksports uz kādu citu ES dalībvalsti. Tieši tādēļ tik svarīga ir konkurence iekšējā tirgū, jo tajā gūtā pieredze var motivēt uzņēmumus eksportēt savu produkciju uz citiem pasaules reģioniem. Tā kā MVU ir sarežģīti eksportēt savu produkciju ārpus Eiropas, svarīgi ir nepamest tos vienus minētajos tirgos. Bez tam būtu jāuzlabo MVU piekļuve eksporta finansēšanas instrumentiem.

4.7.1.

Lai gan valstu budžeti joprojām ir ierobežoti, nepieciešamos ieguldījumus energoinfrastruktūrā nevajadzētu atlikt, jo tas kavētu Eiropas konkurētspējas paaugstināšanos.

4.7.2.

Lielāko daļu ieguldījumu energoefektivitātē un resursu efektīvā izmantošanā šodien veic tikai tad, ja rentabilitāte tiek sasniegta ātrāk nekā 3 gados, un tādējādi paliek neizmantoti daudzi potenciālie ieguvumi. Daudzi privātie ieguldījumi netiek veikti, pat ja tie būtu lietderīgi, tāpēc, ka tie kļūtu rentabli 3 līdz 5 gados. Minēto dilemmu varētu pārvarēt, ja paredzamie ieņēmumi no ieguldījumiem radītu naudas plūsmu jau tad, kad jāveic attiecīgais ieguldījums. Tādēļ EIB vai valstu kredītbankās varētu izveidot fondus, kas izsniegtu kredītus uzņēmumiem un mājsaimniecībām šādu ieguldījumu veikšanai apmaiņā pret peļņu, kura radīta ar šādi gūtiem ietaupījumiem, līdz brīdim, kad kredīts ir atmaksāts. Minētais modelis dod iespēju veikt šādus ieguldījumus bez valsts subsīdijām.

4.8.1.

Pašreizējā posmā, kad ir augstas izejmateriālu cenas, Eiropas ražotāji ir guvuši labumu no agrāk veiktajiem pasākumiem atkritumu pārstrādes uzlabošanai. Vairums metālu, kas ir pamatmateriāls lielākajai daļai ražoto preču, šodien tiek pārstrādāti. Mašīnbūves rūpniecības nozaru konkurētspējai tomēr izšķiroši svarīga joprojām ir importējamo izejvielu pieejamība. Tādēļ ES ir stingri jāprasa, lai PTO noteikumiem pretrunīgi ierobežojumi netraucē izejvielu, jo īpaši retzemju metālu, tirdzniecību. Līdz ar to jāņem vērā, ka jāievēro ētiskie, sociālie un ekoloģiskie standarti.

4.9.1.

Eiropas uzņēmumiem būtu jāpēta un daudz labāk jāizmanto ES jauno dalībvalstu potenciāls. Šāda pieeja varētu problēmas, kas saistītas ar Eiropas reģionu pārāk lielajām saimnieciskajām atšķirībām, pārveidot par Eiropas priekšrocību.

4.9.2.

EESK mudina Komisiju uzraudzīt stāvokli kritiski svarīgo izejvielu starptautiskajā tirdzniecībā. EESK iesaka sagatavot vairākus iespējamos scenārijus, tostarp scenāriju vissliktākajam gadījumam, lai raksturotu draudus un potenciālos risinājumus. Būtu jāpastiprina sadarbība ar valstīm, kas ir līdzīgā situācijā (ASV, Japāna, Dienvidkoreja).

5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/38

1.1.

Eiropai un tās ilgtspējīgai attīstībai kuģu apkopes, remonta un pārbūves nozare (ship maintenance, repair and conversion, SMRC) ir stratēģiski svarīga, jo tai ir būtiska loma tādās jomās kā vides aizsardzība, transports, drošība un energoefektivitāte.

1.2.

EESK uzskata, ka, pateicoties augstajam tehnisko zināšanu līmenim, pašreizējais Eiropas SMRC rūpnīcu tīkls ir labi sagatavots un spējīgs apkalpot pieaugošo pieprasījumu gan ilgtspējīgas attīstības un tehnoloģijas, gan inovācijas, darbinieku prasmju un rūpnīcu iekārtu ziņā.

1.3.

Pēc Komitejas domām, neskatoties uz grūto ekonomisko situāciju, nozarei paveras jaunas iespējas. Tās ir saistītas ar flotes palielināšanos pasaulē un vecāku kuģu īpatsvara pieaugumu, kā arī arvien lielāku pieprasījumu pēc pārbūves un modernizācijas ar vidi, enerģētiku un klimatu saistīto prasību dēļ. Tuvākajā laikā tas ietver pārēju uz energoefektīviem kuģiem, jūras vēja enerģijas ražotņu izbūvi un dabas resursu ieguvi no jūras dzīlēm.

1.4.

Vidējā termiņā un ilgtermiņā nozarei jaunas iespējas varētu rasties saistībā ar Arktikas jūras ceļu atvēršanu un dziļjūras raktuvēm.

1.5.

Komiteja norāda, ka, neskatoties uz daudzsološajām iespējām, ieilgušās krīzes dēļ kuģu īpašnieki un SMRC rūpnīcas joprojām saskaras ar finansiālām grūtībām, piemēram, kad nepieciešams saņemt aizdevumu, un tāpēc uzņēmumu darbība ir apgrūtināta. Vēl viena problēma ir nozares kritiskās masas saglabāšana.

1.6.

Lai to šos jautājumus risinātu, SMRC apakšnozarei cieši jāsadarbojas ar jūrniecības vērtību ķēdi, lai palielinātu tās prestižu un iegūtu atbalstu no ES, dalībvalstīm un reģioniem, ņemot vērā trešo valstu arvien pieaugošo konkurenci.

1.6.1.

Komiteja uzskata, ka būs lietderīgi nozarē īstenot šādus pasākumus:

1.7.

EESK norāda: lai gan Eiropas Savienībā SMRC nozarē strādājošo pašreizējās prasmes ir pietiekamā līmenī, tās nerimtīgi jāizvērtē un jāmodernizē. Tādu pasākumu atbalstīšanai jābūt prioritātei, piemēram, iniciatīvas “LeaderSHIP 2020” ietvaros. Minētajā nozarē ir reāls risks zaudēt kritisko masu kvalificētā darbaspēka novecošanas dēļ.

1.8.

Pēc EESK domām, uzmanības centrā jābūt intereses par nozari palielināšanai jaunpienācēju un gados jaunu darbinieku vidū, un tas jāsaista ar nozares tēla uzlabošanas pasākumiem. Tas būtu jāsaista ar finansiālu atbalstu skolām un universitātēm, kuras ir specializējušās SMRC jomā.

1.9.

Komiteja uzskata, ka Komisijai kopā ar sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām (piemēram, izmantojot nozaru padomes prasmju jautājumos) jāizstrādā plāns par prasmju nerimtīgu pielāgošanu SMRC nozares jaunajiem uzdevumiem, kuri ietver, citstarp, jūrā ierīkotas iekārtas (platformas, vēja ģeneratoru parki u. c.), ostas, jaunas tehniskās peldošās vienības, iekārtas un kuģus sašķidrinātās dabasgāzes uzglabāšanai u. c. Tam nepieciešama prasmju pārraudzība, apmācību pastāvīga modernizēšana un mobilitātes veicināšana Eiropā.

1.10.

Nozares darbību un pieprasījumu pēc tās pakalpojumiem būtiski ietekmē plašs principu un noteikumu klāsts (vides aizsardzība, drošība, ostas, transports, montāža, otrreizējā pārstrāde). Tāpēc EESK uzskata, ka SMRC un jaunu kuģu būvēšanas rūpniecībai būtu bieži un sistemātiski kopā jākonsultējas ar Eiropas Jūras drošības aģentūru, lai nodrošinātu, ka kuģi ir ekoloģiskāki, drošāki un efektīvi kontrolēti.

1.11.

No Komitejas viedokļa, jaunu noteikumu un prasību kopums par modernām tehnoloģijām nebūtu jāuzskata par nozarei kaitējošu vai problemātisku, bet gan par papildu iespēju. Šajā aspektā SMRC un jaunu kuģu būves rūpnīcām būtu ciešāk jāsadarbojas ar tērauda ražošanas nozari, lai gūtu labākus rezultātus. Komiteja mudina Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorātu politikas stratēģiskajos plānos (tostarp tuvsatiksmes kuģošanas jomā) ņemt vērā SMRC nozares intereses.

Saskaņā ar vidēja termiņa (3 gadu) prognozēm pieprasījums pēc kuģu otrreizējas pārstrādes Eiropā būtiski kāps. EESK uzskata, ka SMRC nozare spēs īstenot šādus projektus. Tai arī ir vajadzīgais cilvēkkapitāls, lai izpildītu prasības par kuģu tādu otrreizēju pārstrādi, kas nav kaitīga ne cilvēkiem, ne videi. Vienlaikus nozarē tiek ņemts vērā fakts, ka šis ir jauns, citāds darbības veids, kam ir sensitīvi aspekti un nepieciešama uzmanīga pieeja. Komiteja uzskata, ka kuģu otrreizējās pārstrādes stratēģiskā nozīme Eiropas rūpniecībai pieaugs.

1.12.

Pēc Komitejas domām, svarīgākie īstermiņa uzdevumi, kam nepieciešams publiskā sektora atbalsts, lai Eiropas Savienībā SMRC nozarē veiktu pārbūves darbus, ir šādi: cisternu un balastūdeņu attīrīšanas sistēmu ierīkošana (saskaņā ar Lloyd reģistru visā pasaulē tas varētu būt nepieciešams līdz pat 65 000 kuģu) un ar energoefektivitāti saistīta pārbūve (tostarp ar sašķidrinātu dabasgāzi darbinātu dzinēju ierīkošana, bunkuru izbūve sašķidrinātas dabasgāzes uzglabāšanai jūrā, siltuma rekuperācijas sistēmas, modernizācijas iekārtas lēnai kuģošanai u. c. iekārtas).

1.13.

Komiteja ir stingri pārliecināta, ka SMRC nozare ir ļoti svarīga vairāku Eiropas valstu kara kuģu flotēm un ka šis temats jāiekļauj citos EESK atzinumos par bruņojuma nozari.

1.14.

EESK uzskata, ka nozarei ļoti svarīgs aspekts ir Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (IMO) noteikumu, konkrēti, Balasta ūdeņu konvencijas, piemērošana praksē. Tāpēc šī konvencija būtu jāīsteno pareizi un efektīvi, skaidri paužot vēlamos rezultātus.

2.1.

Kuģu būvniecība ietver visus uzņēmumus, kas iesaistīti jebkāda veida kuģu būvniecībā, apkopē, pārbūvē un remontēšanā, kā arī citās attiecīgajās jūrniecības struktūrās. Kuģu apkopes, remonta un pārbūves rūpnīcu saīsinātais nosaukums angļu valodā ir SMRC. Šajā darbības jomā ietilpst arī klasifikācijas aptaujas. Tādas kuģu rūpnīcas pastāv 16 valstīs un nodarbina aptuveni 50 līdz 55 tūkstošus cilvēku (vidējais skaits laikā no 2007. gada līdz 2011. gadam).

2.2.

SMRC nozare ir kuģu būves rūpniecības īpašs segments. Tās nozīme palielinās līdz ar pasaules flotes un jūras (kā arī iekšzemes ūdensceļu) transporta popularitātes palielināšanos, kuģu tehnoloģiju attīstību un stingrāku ūdensceļu transporta prasību ieviešanu ilgtspējīgas attīstības jomā.

2.3.

Patlaban Eiropas Savienībai ir spēcīgas pozīcijas šajā nozarē. Tās pašreizējais īpatsvars pasaules tirgū ir aptuveni 35 %; tas pierāda, ka šī nozare Eiropai ir stratēģiski svarīga. Šīs pozīcijas būtu jāsaglabā un pat jāuzlabo, lai nodrošinātu augstu jūras transporta drošību un ieviestu augstus vides aizsardzības un energoefektivitātes standartus.

2.4.

SMRC nozare daudzos aspektos atšķiras no jaunu kuģu būvniecības. SMRC iedalās šādās apakšnozarēs: kuģu remonts, apkope, modernizācija un pārbūve.

2.5.

Apkope un remonts ir operācijas, kas parasti neaizņem ilgu laiku. Lielāko daļu laika kuģis atrodas sausā dokā un tur uzturas vidēji 10 līdz 12 dienas.

2.6.

Remonta plānošana ir relatīvi vienkārša, un kuģu rūpnīcas var ietekmēt kuģu īpašnieku izvēli, kuru kuģu rūpnīcu viņi izmanto. Savukārt neplānoti remontdarbi sistēmas, mehānisku vai strukturālu problēmu dēļ jāveic vistuvākajā kuģu rūpnīcā. Tādos gadījumos ir grūti ietekmēt kuģu īpašnieku lēmumu.

2.7.

Saskaņā ar ESAO 2008. gada ziņojumu (1) piemērotākās kuģu remonta rūpnīcas izvēle ir kļuvusi ārkārtīgi svarīga kuģu īpašniekiem, kuriem bieži nākas izvēlēties starp finansiāli pievilcīgu, lētu iespēju un nepieciešamību nodrošināt darbu kvalitāti un tehnoloģisko sarežģītību. Vissvarīgākie faktori, pamatojoties uz kuriem pieņem lēmumu, kur kuģis tiks labots, parasti ir izmaksas, remonta ilgums (tostarp kuģa novirzīšanas izmaksas) un, mazākā mērā, izmantotā tehnoloģija.

2.8.

Lai panāktu apjomradītus ietaupījumus, daudzviet pasaulē jaunu kuģu būvēšana un remonts tiek sasaistīti. Valstis, kas jaunu kuģu būvēšanas nozarē ir līderes, parasti jaunu kuģu būvēšanu nodala no SMRC rūpnīcām, lai nostiprinātu darbaspēka koncentrāciju un palielinātu ražīgumu.

Dažās ES valstīs (piemēram, Polijā, Vācijā un Nīderlandē) un Indijā pastāv funkcionālas un korporatīvas saiknes starp jaunu kuģu būvētavām un SMRC rūpnīcām. Minētais modelis šajās valstīs darbojas efektīvi: abu veidu kuģu rūpnīcām tiek izmantoti kopīgi departamenti un ēkas (un citas organizatoriskas vienības (2)), vienlaikus gūstot ieguvumus no produktu un pasūtījumu diversifikācijas un samazinot ar ekonomikas lejupslīdi saistītos riskus.

2.9.

Situācija nozares tirgū

2.10.

Pēdējās desmitgadēs, raksturojot SMRC nozares attīstību, literatūrā ir lietots apzīmējums “mūžīgi jauna”. Starptautiskās flotes spēcīgā izaugsme – no 660 miljoniem DWT 1990. gadā līdz 1 468 miljoniem DWT 2011. gadā – vienlaikus bija iespēju izaugsmes avots SMRC nozarei. Pasaules mērogā 2010. gada beigās ikgadējais apgrozījums šajā nozarē tika lēsts USD 12 miljardu apmērā (3).

2.11.

Eiropas kuģu remonta nozares apgrozījums 2010. gadā sasniedza EUR 3,16 miljardus (augstākais punkts bija 2008. gadā – EUR 4 miljardi). 1. pielikumā redzams kuģu remonta rūpnīcu apgrozījums dažādās ES valstīs laikā no 2006. gada līdz 2010. gadam.

2.12.

Pirms krīzes stāvoklis Eiropas SMRC nozarē bija labs. Kopš 2010. gada kuģu īpašnieki ir mēģinājuši samazināt savus izdevumus, samazinot izmaksas vai atliekot pasūtījumus. 2010. gada otrajā pusē viņiem izdevās atgūt zaudējumus, par ko liecina fakts, ka remonta gaidīšanas laiks atkal palielinājās (no vienas nedēļas līdz trim).

2.13.

SMRC rūpnīcas atrodas visā pasaulē. Lai gan Āzijas kuģu rūpnīcas remontē par zemākām cenām (zemāku darbaspēka izmaksu dēļ), daudzi kuģu īpašnieki izvēlas dārgākas kuģu rūpnīcas, jo tās spēj piedāvāt īsāku darbu sagatavošanas laiku (tādējādi samazinot novirzīšanas izmaksas) un augstāka līmeņa speciālistus.

2.14.

Dažos aspektos pārbūves un modernizācijas process vairāk līdzinās jaunu kuģu būvēšanai nekā remontam un apkopes darbiem. Pārsvarā kuģu pārbūve aizņem vairāk laika nekā parasti labošanas darbi. Kuģu pārbūvi var raksturot kā ražošanas procesu.

2.15.

Kā to norādījusi Sea Europe  (4), nepieciešamā laika ziņā kuģu pārbūve ir līdzīga jaunu kuģu būvētavu darbam, bet pārbūve prasa pilnīgi atšķirīgu pieeju, tostarp elastīgumu. Tas nodrošina, ka darba plāns var tikt mainīts atkarībā no klienta prasībām un no pārbūvei paredzētā kuģa specifiskajām iezīmēm.

2.16.

Īsi pirms krīzes tirgus kuģu rūpnīcām, kas veica pārbūves darbus, bija ļoti labvēlīgs. Taču 2009. gadā pasūtījumu skaits sāka samazināties, un visstraujāk tas kritās 2010. gada sākumā. Ap to laiku pārbūves pasūtījumu reģistri lielākoties bija tukši. 2010. gada otrajā pusē situācija nedaudz uzlabojās. Tomēr patlaban daudzi kuģu īpašnieki ierobežo pārbūves pasūtījumus finansiālu grūtību dēļ.

2.17.

Pēdējā laikā arvien nozīmīgāku vietu ieņem atklātā jūrā izmantoto palīgkuģu un peldošo iekārtu (tostarp urbšanas platformu) remonts, pārbūve un modernizācija. Tā kā šāda tipa jauni kuģi (un atklātā jūrā izmantotās peldošās iekārtas) ir ļoti dārgas un tām ir ilgs piegādes laiks (līdz pat 4 gadiem), kuģu īpašnieki izvēlas pārbūvēt esošās atklātā jūrā ierīkotās tehniskās vienības un peldošās iekārtas.

2.18.

Taču Eiropā ir spēcīgs vilinājums izmantot lētākas ārvalstu kuģu rūpnīcas, lai veiktu šādus pārbūves darbus.

3.1.

Nesen ECO REFITEC  (5) pētniecības programmas (kas ietilpst Septītajā pētniecības pamatprogrammā) ietvaros tika pētīta un analizēta Eiropas Savienības SMRC nozares konkurētspēja. Šā pētījuma rezultāti pieejami 2. pielikumā.

4.1.

Starptautiskajā līmenī nav risinātas sarunas (PTO ietvaros) par tādu daudzpusēju nolīgumu konkurētspējas jomā, kas varētu ietekmēt SMRC nozari. Izredzes, ka tāds nolīgums varētu tikt parakstīts tuvākajā laikā, ir vājas.

4.2.

Eiropas Savienība ir panākusi divpusējas vienošanās ar ASV, Kanādu, Japānu un Dienvidkoreju par tirdzniecības nolīgumiem, kuri netieši ietekmē konkurētspēju, bet tie SMRC nozari ietekmē minimāli.

Eiropas mērogā ES tiesību akti ietver Nostādnes par valsts atbalstu kuģu būvei. Saskaņā ar šīm nostādnēm Komisija var apstiprināt atbalstu kuģu rūpnīcām inovācijai un reģionālās dotācijas vai arī, eksporta aizdevumu gadījumā, atbalstu kuģu īpašniekiem. Attiecībā uz SMCR nozari, nostādnes attiecas uz tādu atbalstu kuģu remontam un pārbūvei, kas saistīts ar reģionālo un inovācijas politiku, un uz atbalstu kuģu pārbūvei vienīgi eksporta aizdevumu gadījumā.

4.2.1.

Pašreizējās nostādnes stājās spēkā 2012. gada 1. janvārī, un to darbības termiņš ir divi gadi. Komisija prognozē, ka pēc tam varēs kuģu būves nostādnes iekļaut jaunās ES Nostādnēs par valsts atbalstu pētniecībai un inovācijai un reģionālā atbalsta vadlīnijās, jo patlaban tiek pārskatītas gan ES vispārējās nostādnes, gan tieši jaunu kuģu būves nostādnes.

4.3.

4.4.1.

Balasta ūdeņu konvencija regulē kuģu transportēto balasta ūdeņu novadīšanu un tādējādi atrisina problēmu saistībā ar invazīvu jūras organismu sugu pārvešanu uz citiem jūras apgabaliem. Plānots, ka konvencija stāsies spēkā 2014. gada sākumā.

4.4.2.

Konvencija būtiski ietekmēs SMRC nozari, jo daudzus kuģus vajadzēs modernizēt un/vai pārbūvēt, – saskaņā ar Lloyd reģistru tas var skart līdz pat 65 000 kuģu visā pasaulē.

4.4.3.

Starp citiem aspektiem, kā minētā konvencija potenciāli varētu ietekmēt SMRC kuģu rūpnīcas, kā vissvarīgāko jāmin jaunu ķīmisko vielu lietošanas un glabāšanas risks un stingrākas juridiskās prasības to lietošanai.

4.5.1.

Šīs konvencijas, kas stājās spēkā 2013. gadā, mērķis ir samazināt kuģu radīto gaisa piesārņojumu, it sevišķi SOx un NOx.

4.5.2.

Lai izvairītos no nevajadzīgu ierobežojumu ieviešanas jūrniecības nozarē, konvencijas VI pielikumā paredzēts, ka emisiju samazināšanai drīkst izmantot alternatīvās degvielas vai gāzu attīrīšanas tehnoloģijas.

4.5.3.

Konvencija paver iespējas SMRC kuģu rūpnīcām, jo uz kuģiem, kas ietilpst pašreizējās flotēs, vajadzēs ierīkot emisijas mazinošas tehnoloģijas. Potenciālie riski kuģu rūpnīcām, kas ierīko videi labvēlīgas iekārtas, varētu būt pieaugoša atkarība no iekārtu piegādātājiem un zināmu ieguldījumu nepieciešamība kuģu rūpnīcās.

4.6.1.

Šīs konvencijas uzdevums ir nodrošināt, lai kuģu pārstrādes procesā ar vidi, veselību un drošumu saistītie riski nepārsniegtu pieņemamu apmēru.

4.6.2.

Konvencijā noteikts, ka kuģu īpašniekiem jābūt pilnībā informētiem par visiem apkopes, remonta un pārbūves gaitā lietotajiem materiāliem un viņiem jānodrošina, ka nevēlami materiāli netiek lietoti kuģu rūpnīcās. Tas var pavērt papildus iespējas saņemt jaunus, specializētus pasūtījumus ES kuģu rūpnīcās ar augsta līmeņa tehniskām zināšanām.

4.7.

Kuģu pārstrādes stratēģiskā nozīme pieaugs, un tā būs vērsta uz, piemēram, metāllūžņu un citu izejmateriālu (tērauda, alumīnija, vara) piegādi ražošanas nozarēm Eiropas Savienībā, lai samazinātu gan tiešo, gan netiešo ietekmi uz vidi un novērstu nepieņemamus darba un sociālos apstākļus.

5.1.

SMRC nozarei un saistītajām nozarēm būtu jāņem vērā iespējas izmantot EIB finansējumu, jo banka aizdevumus izsniedz vairāk nekā iepriekš. EIB pasākumi jāatbalsta un jāanalizē, galvenokārt saistībā ar projektiem tādās jomās kā videi nekaitīgs jūras transports, atjaunojamas enerģijas ražošana atklātā jūrā un pārbūve. Ierosinām Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorātam par prioritāru jautājumu izvirzīt darbsemināru rīkošanu, lai sīkāk izanalizētu iespējas saņemt EIB atbalstu.

5.2.

Dalībvalstīm un piekrastes reģioniem jāizpēta iespējas piešķirt struktūrfondus tehnoloģijas dažādošanai jūrniecības nozarē saistībā ar jauniem tirgus segmentiem. Tas jo īpaši attiecas uz reģionālajām stratēģijām pārdomātai specializācijai.

5.3.

Attiecībā uz potenciālu ES ilgtermiņa finansējumu Eiropas Komisijai būtu jāizpēta iespējas finansēt kuģu būvniecību un modernizāciju. Dalībvalstīm, finanšu operatoriem, jūrniecības tehnoloģijas rūpniecībai un citām ieinteresētajām personām būtu jāpārskata tirgus garantiju pieejamība.

5.4.

Sadarbībā ar Eiropas Komisiju, dalībvalstīm vai reģioniem un pilnībā ņemot vērā jūrniecības nozaru struktūru un attiecīgos valsts atbalsta principus, pētniecībā būtu jāiekļauj kuģu būvēšanas nozare (ieskaitot SMRC), citstarp, izmantojot PPP.

5.4.1.

EESK piekrīt iniciatīvas “LeaderSHIP 2020” pamatdomai: lai kuģu būves nozare sasniegtu vispārējos PPP mērķus, vajadzīga spēcīga apņēmība īstenot pētniecības programmas. Attiecībā uz īstermiņa mērķiem SMRC nozares ilgtspējīgu konkurētspēju viennozīmīgi būtu jāatbalsta ar tādiem piemērotiem pasākumiem, kas uzņēmumos sekmē inovāciju.

5.5.

EESK atbalsta kuģu būves rūpniecības nozares dialoga komitejas iekļaušanu darbā pie iniciatīvas “LeaderSHIP 2020” politikas pasākumu plānošanas un īstenošanas. Patlaban komitejai būtu jāpievēršas iniciatīvas tās daļas īstenošanai, kura saistīta ar kvalifikācijas un prasmju noteikšanas un salīdzināmības uzlabošanu, lai nodrošinātu nozares sekmīgu darbību ilgtermiņā.

5.6.

EESK pauž cerības, ka dialoga komiteja gūs panākumus attiecībā uz sociālajiem standartiem jaunu kuģu būves un SMRC nozarē Eiropā.

5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/45

1.1.

EESK kopumā pozitīvi vērtē ES Solidaritātes fonda (ESSF) līdzšinējo darbību (1) un jau pašā sākumā atbalstīja šā Fonda izveidošanu (2).

1.2.

EESK uzskata, ka Regula Nr. 2012/2002 par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda darbību ir jāgroza nekavējoties, turklāt to vajadzēja izdarīt jau agrāk (3); Komiteja atbalsta Komisijas centienus šajā jomā, kaut arī jaunais priekšlikums ir ļoti konservatīvs, kā to norādījis arī Eiropas Parlaments (4).

1.3.

EESK uzskata, ka Padome, 2005. gadā noraidot Komisijas priekšlikumu (5), palaida garām izdevību nostiprināt Fonda darbību uz jauniem pamatiem.

1.4.

EESK uzskata, ka ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai mazinātu birokrātiju ESSF darbībā un paātrinātu tā procedūras (6).

1.5.

EESK piekrīt grozījumiem, kurus paredzēts ieviest ar jauno regulas priekšlikumu (7) attiecībā uz avansa maksājumu noteikšanu, jēdzienu “liela katastrofa” un tā dēvētās “neparastas reģionālas katastrofas” precizēšanu vai attiecībā uz pasākumiem pret tām dalībvalstīm, kuras nav darījušas visu iespējamo, lai novērstu šādas katastrofas.

1.6.

EESK uzskata, ka, neraugoties uz pašreizējo smago finansiālo situāciju, Eiropas Savienībai vajadzētu piešķirt lielāku finansējumu ESSF darbībai tādos gadījumos, ja, diemžēl, notiktu īpaši liela mēroga katastrofa.

1.7.

EESK uzskata, ka ir jāprecizē ESSF intervences nosacījumi, lai nerastos nepamatotas cerības, lai to neizmantotu politiskajās spēlēs un lai neradītu vilšanos iedzīvotājos, kurus skāruši smagi pārbaudījumi.

1.8.

EESK pauž pārliecību, ka tādi instrumenti kā ESSF dod Eiropas Savienībai īpašu iespēju apliecināt savu vienotību un solidaritāti, ja vien šie instrumenti tiek atbilstīgi izmantoti un ja ES informē Eiropas iedzīvotājus par īstenotajām iniciatīvām un sniegto atbalstu.

1.9.

EESK uzskata, ka paredzētajos pasākumos jāiekļauj arī globālās sasilšanas un plašākā nozīmē – klimata pārmaiņu dēļ pēkšņi radušās katastrofas, kā arī terora aktu rezultātā radušās katastrofas.

1.10.

EESK vēlas noskaidrot, kāpēc “lielas” katastrofas klasificēšanai ir noteiktas tik augstas robežvērtības, jo līdz ar to ESSF var piešķirt līdzekļus tikai ārkārtas gadījumos, piemērojot izņēmuma klauzulas. Komiteja uzskata, ka minimālās robežvērtības, kas minētas saistībā ar konstatēto zaudējumu apmēru, ir ļoti augstas, un tās ir jāsamazina.

1.11.

Subsidiaritātes klauzula, ko Padome stingri piemēro, ir kavējošs faktors, kas ievērojami sarežģī Komisijas darbu. EESK prasa minēto klauzulu piemērot elastīgāk.

1.12.

Komiteja ir pārliecināta, ka dažos gadījumos varēja izvairīties un arī turpmāk ir iespējams izvairīties no lielām katastrofām, izmantojot pieejamos ES mehānismus un fondus, kā arī uzkrāto zinātību.

1.13.

Komiteja piekrīt principam “postījumu autors maksā”.

1.14.

EESK konstatē, ka pēdējos gados Eiropā, diemžēl, reģistrēts lielo katastrofu skaita būtisks pieaugums.

1.15.

Komiteja aicina dalībvalstis uzlabot to iekšējās procedūras un mehānismus, lai atvieglotu Komisijas darbu, savlaicīgi iesniedzot tai informāciju, kurai jābūt ticamai, derīgai un pamatotai.

1.16.

EESK uzskata, ka atbalsta maksājuma saņemšanai nepieciešamais 9-12 mēnešu termiņš ir pārāk garš un neatbilst steidzamas un neatliekamas palīdzības mērķim.

1.17.

EESK uzskata, ka ir jāizstrādā noteikumi par Fonda darbības reklamēšanu un veicināšanas pasākumiem, lai palielinātu tā atpazīstamību iedzīvotāju vidū.

2.1.

ESSF izveidoja 2002. gadā pēc katastrofāliem plūdiem Viduseiropā un Ziemeļeiropā, un tā mērķis ir sniegt lielu dabas katastrofu skartajām ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm papildu palīdzību, lai tās varētu atjaunot ekonomiku un sociālo dzīvi katastrofas skartajos reģionos.

2.2.

ESSF tika izveidots saskaņā ar steidzamības procedūru, kad izrādījās, ka, kaut arī ES rīcībā bija ļoti liels līdzekļu apjoms, lai reaģētu uz dabas katastrofām visā pasaulē, tai nebija atbilstīgu instrumentu, lai pārvarētu šādu katastrofu sekas ES dalībvalstu vai kandidātvalstu teritorijā.

2.3.

Kopš tā izveides ESSF dažādos apstākļos ir īstenojis pasākumus, kuriem bija pozitīvi rezultāti un kuri vienlaikus ļāva noskaidrot arī dažus strukturālus vai birokrātiskus darbības traucējumus, kurus Komisija centās labot, 2005. gadā iesniedzot priekšlikumu regulai. Lai gan Eiropas Parlaments sniedza pozitīvu atzinumu par šo priekšlikumu, Padome to noraidīja.

2.4.

Fonda gada budžets nepārsniedz EUR 1 miljardu; minētā summa līdz šim bija pietiekama.

3.1.

Spēkā esošās regulas, ar ko izveido ESSF, galvenie noteikumi ir šādi:

3.1.1.

Fonds tika izveidots, lai palīdzētu ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm lielu dabas katastrofu gadījumā un nodrošinātu Eiropas Savienībai iespēju veikt steidzamus un efektīvus pasākumus.

3.1.2.

Tas attiecas uz dalībvalstīm un valstīm, kuras uzsākušas pievienošanās sarunas.

3.1.3.

Fonds ir papildu instruments, kas sniedz papildu palīdzību, lai refinansētu steidzamas darbības.

3.1.4.

Regulā precizēts, ka lielu katastrofu galvenie aspekti, kas saistīti ar Fonda darbību, ir dzīves apstākļi, daba un ekonomika.

3.1.5.

Regulas izpratnē par “lielām katastrofām” uzskatāmas katastrofas, kas rada būtiskus zaudējumus saimniecisko izmaksu ziņā vai aprēķināti procentuālā vērtībā no attiecīgās valsts nacionālā kopienākuma (NKI) (8).

3.1.6.

Regulā noteikts, ka ESSF darbojas saskaņā ar sevišķi ātrām procedūrām un lēmumus pieņem nekavējoties.

3.1.7.

Jebkurā gadījumā par atbalsta īstenošanu ir atbildīga atbalsta saņēmēja valsts.

3.2.

Regulā precizēts, ka ir jānodrošina maksimāli liela pārredzamība un piesardzīga finanšu pārvaldība.

3.3.

Ņemot vērā augstās robežvērtības, kas noteiktas saistībā ar lielu “dabas katastrofu” definēšanu, regulā paredzētas arī atbrīvojuma klauzulas attiecībā uz “ārkārtas katastrofām”, kā arī katastrofām, kas notiek “kaimiņvalstī”, taču tām piemēro ļoti stingrus kritērijus un Fonda atbalsta maksimālā summa noteikta EUR 75 miljonu apmērā. Tā kā lielu katastrofu definēšanai sākotnēji bija noteiktas ļoti augstas robežvērtības, ESSF pasākumus parasti īsteno atbilstoši izņēmuma noteikumiem.

3.4.

Saskaņā ar regulu lielu katastrofu gadījumā ESSF galvenās prioritātes ir šādas:

3.4.1.

enerģētikas, ūdensapgādes un kanalizācijas, telekomunikāciju, transporta un izglītības infrastruktūras un iekārtu tūlītēja atjaunošana darba kārtībā;

3.4.2.

pagaidu mītņu nodrošināšana un glābšanas dienestu finansēšana;

3.4.3.

pasākumi kultūras mantojuma aizsardzībai;

3.4.4.

tūlītēja katastrofas skarto zonu tīrīšana.

3.5.

Katastrofas skartajai dalībvalstij iespējami ātrāk, bet vēlākais desmit nedēļas pēc katastrofas sākuma jānosūta Komisijai palīdzības lūgums, kurā ir norādīta arī pieprasītā atbalsta apjoms.

4.1.

Izskatāmajā priekšlikumā, ar ko groza Regulu Nr. 2012/2002 par ESSF darbību, ir paredzētas šādas izmaiņas:

4.1.1.

Priekšlikumā Fonda darbība ir iekļauta jaunajā daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam.

4.1.2.

Priekšlikumā ir skaidri noteikta Fonda darbības joma, kas attiecas uz dabas katastrofām, tostarp arī cilvēka izraisītām dabas katastrofām.

4.1.3.

Attiecībā uz “lielām reģionālām katastrofām” priekšlikumā ir noteikta jauna robežvērtība 1,5 % apmērā no reģionālā IKP NUTS 2 līmenī (no 800 000 līdz 3 miljoniem iedzīvotāju).

4.1.4.

Priekšlikumā ir paredzēta iespēja, ka Fonds pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma piešķir ātru avansa maksājumu līdz 10 % apmērā no paredzētā finansiālā atbalsta summas, nepārsniedzot EUR 30 miljonus.

4.1.5.

Priekšlikumā pirmo reizi ņemtas vērā lēni progresējošas katastrofas, piemēram, sausums.

4.1.6.

Priekšlikumā iekļauti nosacījumi, kas veicina katastrofu efektīvāku novēršanu, un aicināts izmantot attiecīgos ES tiesību aktus, paredzot Komisijai tiesības noraidīt pieteikumu par Fonda atbalstu, ja to ir iesniegusi dalībvalsts, kura pieļāvusi nopietnu nolaidību, vai ja atkārtojas līdzīga katastrofa.

4.1.7.

Priekšlikumā ir paredzēti jauni noteikumi par PVN attiecināmību un no Fonda darbības jomas svītrota tehniskā palīdzība.

4.1.8.

Priekšlikumā ir atļauts ārkārtas apstākļos piemērot atkāpes no atsevišķiem Finanšu regulas noteikumiem.

4.1.9.

Priekšlikumā ir noteikts, ka “liela dabas katastrofa” ir katastrofa, kuras radītie zaudējumi sasniedz EUR 3,53 miljardus vai 0,6 % no nacionālā kopienākuma.

5.1.

EESK piekrīt, ka Regula Nr. 2012/2002 par ESSF darbību ir jāgroza tā, lai ESSF:

5.1.1.

kļūtu par efektīvāku mehānismu, kas dabas katastrofu gadījumā atbalstītu ES dalībvalstis, valstis, kuras gatavojas tai pievienoties, un kaimiņvalstis;

5.1.2.

būtu kompetenta veikt pasākumus arī tādu katastrofu gadījumā, kas saistītas ar rūpnieciskām vai tehnoloģiskām avārijām.

5.2.

EESK uzskata, ka paredzētais līdzekļu apjoms ir nepietiekams tādu plaša mēroga katastrofu gadījumā, kuras var skart lielu ES teritorijas daļu (kodolavārija, epidēmijas utt.), un aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību šim aspektam.

5.3.

EESK pilnībā atbalsta Komisijas centienus paātrināt procedūras, kas saistītas ar ESSF darbību, ņemot vērā, ka tajās vienmēr jāizmanto uzticami mehānismi, bet darbības noteikumiem jābūt skaidriem un vienkāršiem.

5.4.

Komiteja aicina dalībvalstis piesardzīgi izmantot Fonda mehānismus, lai neizraisītu nepamatotu negatīvu reakciju pret ES.

5.5.

Komiteja piekrīt avansa maksājumu procedūrai, kā arī kategorijas “ilgākā laika periodā radītie zaudējumi” piemērošanai, piemēram, attiecībā uz sausumu. Turklāt EESK uzskata, ka pēc dabas katastrofas paredzētajos atjaunošanas darbos jāiekļauj arī apmežošana.

5.6.

EESK uzskata, ka Komisijai jāpiemēro stingra nostāja pret dalībvalstīm, kas, neraugoties uz ES tiesību aktiem un īpašu ES finansējumu, pieļauj nolaidību, kas izraisa lielas katastrofas.

5.7.

Pēc Komitejas domām, klimata pārmaiņas nākotnē radīs vēl vairāk dabas katastrofu, un tāpēc aicina Komisiju ņemt vērā šo aspektu regulā, kurā paredzēti grozījumi.

5.8.

EESK uzskata, ka lielu katastrofu gadījumā pilsoniskajai sabiedrībai vienmēr ir īpaša nozīme, un prasa Komisijai iekļaut regulā, ko paredzēts grozīt, iespēju finansēt specializētas un sertificētas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kurām ir attiecīgo pakalpojumu sniegšanai vajadzīgās struktūras un zināšanas.

5.9.

Komiteja uzskata, ka tādi instrumenti kā ESSF, ja tie darbojas efektīvi, sniedz ES iespēju konkrēti ar darbību apliecināt solidaritāti, un aicina Komisiju darīt visu nepieciešamo, lai Eiropas iedzīvotāji tiktu informēti par Savienības lomu.

5.10.

EESK ir pārliecināta, ka Fonda finansējums jāiekļauj vispārējā ES budžetā, lai mazinātu kavēšanos, ko izraisa pašreizējās lēnās un birokrātiskās procedūras, kurās iesaistīta Padome, Parlaments un Komisija, un ka jāizstrādā mehānisms, lai palielinātu piešķirto līdzekļu apjomu ļoti plaša mēroga katastrofu gadījumā, kad ir vajadzīgs lielāks atbalsts.

5.11.

EESK piekrīt Eiropas Parlamentam, ka fonda piesaistes robežvērtība 1,5 % apmērā no reģionālā IKP NUTS 2 līmenī ir ļoti augsta un līdz ar to izslēdz no Fonda darbības jomas daudzas smagas katastrofas, radot tādējādi lielu vilšanos iedzīvotāju vidū. Komiteja ierosina pazemināt minēto robežvērtību līdz 1 %, lai tā lielākā mērā attiektos uz valstīm ar zemiem demogrāfiskiem rādītājiem.

5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/50

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) pauž gandarījumu, ka Eiropas Komisija visbeidzot ir nākusi klajā ar ilgi gaidīto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par naudas tirgus fondiem.

1.2.

Paralēlās banku sistēmas (shadow banking) tirgum ir svarīga nozīme: saskaņā ar Finanšu stabilitātes padomes (FSP) aplēsēm tie veido 51 000 miljardu euro pasaules mērogā, t.i., 25–30 % no visas finanšu sistēmas. Eiropā uz lielāko daļu no naudas tirgus fondiem (NTF) – aptuveni 80 % no apjomiem un 60 % no fondiem – attiecas Direktīva 2009/65/EK (PVKIU). Pārējie NTF kopš 2013. gada jūlija darbojas, pamatojoties uz Direktīvu 2011/61/ES par alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem.

1.3.

Nepieciešamību regulēt t.s. paralēlo banku sistēmu darbību noteica divi galvenie iemesli: iespēja, ka paralēlo banku sistēmu var izmantot kā veidu, lai izvairītos no regulējuma, jo īpaši kapitāla prasību jomā, vai arī, lai veiktu darbības, ko varētu pārvaldīt tradicionālās regulētās sistēmas ietvaros, palielinot sistēmisku notikumu iespējamību. Otrs galvenais iemesls ir tas, ka paralēlo banku sistēmu finansiālajām darbībām piemīt sviras efekts, līdzīgi tradicionālajām bankām pakļaujot finanšu nozari panikai un sistēmiskiem satricinājumiem.

1.4.

Komiteja atbalsta Komisijas lēmumu šās nozares regulējumu īstenot ar regulas, nevis direktīvas palīdzību. Ņemot vērā, ka NTF ir raksturīga darbība visā pasaulē, taču galvenokārt tie ir bāzēti trijās valstīs – Francijā, Īrijā un Luksemburgā —, ir svarīgi, lai tie būtu pakļauti vienotam un tieši piemērojamam regulējumam. Šāda izvēle pilnībā atbilst proporcionalitātes un subsidiaritātes principam.

1.5.

Finanšu stabilitātes padomes uzdevumā Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO) 2012. gada oktobrī nāca klajā ar sākotnējo ieteikumu kopumu, lai orientētu regulatorus intervencei NTF tirgos. Finanšu stabilitātes padome 2012. gada novembrī publicēja regulatīvu pamatnostādni ar mērķi mazināt NTF neaizsargātību pret ieguldījumu atsaukšanu pirms termiņa, un 2012. gada 20. novembrī savas pamatnostādnes pieņēma arī EP. Visbeidzot, 2012. gada decembrī ar savu ieteikumu (1) klajā nāca Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK).

1.6.

Amerikas Savienotajās Valstīs Vērtspapīru un biržu komisija ir pieņēmusi Noteikumu 2-a7, kas regulē šos jautājumus kopš 2010. gada, savukārt 2012. gada 19. novembrī (2) Finanšu stabilitātes uzraudzības padome (FSOC), kas ir ASV regulatīvā iestāde minētajā jomā, sāka pārskatīt spēkā esošos noteikumus, izvirzot priekšlikumus, kas ir ļoti līdzīgi tiem, ko iesniegusi Eiropas Komisija: prasība izveidot kapitāla rezervi, lai nodrošinātu NTF pāreju uz mainīgo neto aktīvu vērtību (NAV), ļoti īsā termiņā veikt ieguldījumus un biežāk informēt par investīciju portfeļu saturu. Ņemot vērā tirgu ciešo integrāciju, Komiteja iesaka kopīgot ar ASV iestādēm saskaņotu un efektīvu regulējumu.

1.7.

EESK piekrīt ESRK dokumentā teiktajam. “Kaut gan NTF nebija 2007.–2008. gada finanšu krīzes izraisītāji, to darbība finanšu satricinājumu laikā liecināja par potenciālu krīzi izvērst vai pat pastiprināt. 2007.–2008. gada pieredze rāda, ka NTF var būt neaizsargāti pret investoru ieguldījumu aizplūšanu, un var būt nepieciešams sponsorējošu uzņēmumu atbalsts, jo īpaši, lai saglabātu to pastāvīgo neto aktīvu vērtību.”

1.8.

Komiteja atkārtoti norāda: “Lai gan nevar apšaubīt, ka finanšu sistēmai nepieciešama likviditāte, kas kopš laika pirms finanšu krīzes lielā mērā ir bijusi atkarīga no paralēlās banku sistēmas (PBS), krīzes laikā gūtā pieredze liecina, ka regulatīvajā procesā par pilnīgu prioritāti jānosaka finanšu sistēmas stabilitāte”. Patiesi, ““paralēlas darbības” nebūtu pieļaujamas, un tāpēc attiecībā uz PBS ir jāizvirza tādas pašas regulatīvās un uzraudzības prasības kā finanšu sistēmai kopumā”. “Jaunā regulējuma mērķim jābūt arī Eiropas patērētāju tiesību augsta līmeņa aizsardzībai”.

1.9.

Komiteja jau iepriekš saskaņā ar FSP ieteikumiem aicināja ātri pieņemt izskatāmo regulu (3). Parlamentam un Padomei pēc iespējas drīzākā laikā būtu jāvienojas, lai varētu pieņemt šo regulu, ņemot vērā EESK ierosinātās izmaiņas. Pastāv reāli draudi, ka regula varētu iestrēgt uz vairākiem mēnešiem, ņemot vērā Parlamenta un Komisijas institucionālos termiņus.

1.10.

EESK uzskata, ka labāks un šim nolūkam piemērotāks ir FSP un ESRK sniegtais ieteikums (4) attiecībā uz riskiem saistībā ar nemainīgām NAV, kas būtu pārveidojamas par mainīgajām NAV. 3 % kapitāla rezerve šķiet nepietiekama, lai izpildītu likviditātes prasības laikā, kad visi dalībnieki sagaida ievērojamus satricinājumus tirgū un var steigties izņemt savus ieguldījumus, jo īpaši, ņemot vērā to, ka maksimālais iespējamais risks ir vairāk nekā 6 %.

2.1.

Komisijas priekšlikums regulai ir turpinājums pagājušā gada Zaļajai grāmatai par paralēlo banku sistēmu (sk. IP/12/253 un MEMO/12/191). Tajā ir apkopots līdz šim paveiktais darbs un iezīmēts ceļvedis iespējamajam turpmākajam regulējumam šajā svarīgajā nozarē.

2.2.

Finanšu krīzes laika notikumi ir atklājuši vairākas NTF īpašības, kas padara tos neaizsargātus brīdī, kad finanšu tirgi nonāk grūtībās, tādēļ tie var radīt vai palielināt riskus šajos tirgos.

2.3.

Vadlīnijas, ko pieņēma EVRK, lai radītu minimālu kopīgu pamatu, pēc gada piemēroja tikai 12 dalībvalstis, parādot, ka joprojām pastāv atšķirīgi valstu noteikumi. Tāpēc ir vajadzīga savlaicīga un izlēmīga rīcība.

2.4.

NTF nevarēs darboties ar atvasinātajiem finanšu instrumentiem ārpus parastajiem aizsardzības mehānismiem attiecībā uz valūtas maiņas un procentu riskiem.

2.5.

NTF arī būs jāsamazina darījumu partneru radītie riski, diversificējot ieguldījumus: nebūs atļauts izmantot vairāk nekā 20 % pirkšanas ar atpārdošanu līgumā ar to pašu darījumu partneri.

2.6.

Pārvaldniekam būs jāatturas no reitingu pieprasīšanas specializētām ārējām aģentūrām; periodiski būs jāveic NTF stresa pārbaudes, lai pārliecinātos par to noturību.

2.7.

Priekšlikuma regulai mērķis ir panākt lielāku pārredzamību, izmantojot:

2.8.

Priekšlikumā regulai arī izvirzītas stingrākas prasības naudas tirgus fondiem, paredzot stingrākus likviditātes nosacījumus. Pēc Komisijas domām, tas garantēs, ka ieguldījumu aizplūšanas gadījumā fondi spēs atmaksāt kapitālu bez negatīvas ietekmes uz sistēmu.

2.9.

Jo īpaši, šiem fondiem ir jānodrošina, ka to portfeļi satur vismaz 10 % vienas dienas termiņa aktīvu un vēl 20 % nedēļas termiņa aktīvu, savukārt to pakļāvums vienam emitentam nedrīkst pārsniegt 5 %. Turklāt ir jānodrošina 3 % kapitāla rezerve attiecībā uz pastāvīgas neto aktīvu vērtības fondiem.

3.1.

Paralēlo banku sistēmai ir svarīga loma reālās ekonomikas finansēšanā. “Paralēlā banku sistēma veicināja ekonomikas finansializāciju un nekustamā īpašuma burbuli, kas kopš 2007. gada ietekmēja dažādas attīstītas valstis, to ekonomikai nonākot uz sabrukuma sliekšņa. Tādējādi var uzskatīt, ka paralēlā banku sistēma ir būtiski, pat ja ne ekskluzīvi, atbildīga par lielo recesiju, kas skārusi ASV un vairākas ES valstis. Visai finanšu sistēmai jādarbojas reālās ekonomikas interesēs.” (5) Ar nopietnām problēmām saskaras MVU, jo īpaši attiecībā uz kredītu samazinājumiem. Banku sistēma, šķiet, nespēj pildīt savu primāro funkciju – atbalstīt reālo ekonomiku.

3.2.

NTF rada likvīdo aktīvu piedāvājumu un pieprasījumu kopumā īsā laika periodā.

3.3.

Kā norādījusi Finanšu stabilitātes padome un citas svarīgākās institūcijas, piemēram, Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO) un Eiropas Sistēmisko risku komiteja, NTF trūkst pietiekoša regulējuma, neraugoties uz faktu, ka ir atzīta to sistēmiskā nozīme. EESK piekrīt šim viedoklim.

3.4.

Savukārt Eiropas Banku federācija pauž bažas par priekšlikumu attiecībā uz naudas tirgus fondiem ietekmi, uzskatot tos par ierobežojošiem un grūti īstenojamiem, norādot, ka “fondu līdzekļus var izmantot bankas, lai atbalstītu aizdevumus reālajai ekonomikai”.

3.5.

Vienlaikus arī G20 pievēršas šim tematam. Tās uzmanības centrā ir nozares, nevis tās dalībnieku darbība. G20 valstu atsauksmes liecina par vēlmi īstenot nozares “maigu” regulēšanu, lai izvairītos no pārmērīgas negatīvas ietekmes uz pasaules finanšu plūsmām, ņemot vērā paralēlo banku sistēmu būtisko nozīmi banku nozares likviditātes nodrošināšanā.

3.6.

Attiecībā uz iesaistītajām institūcijām un darbībām 2011. gadā Finanšu stabilitātes padome aprēķinājusi, ka paralēlo banku sistēmu vērtība pasaules mērogā bija aptuveni 51 000 miljardu EUR, kas veido 25–30 % visas finanšu sistēmas un pusi banku darbības apjoma (eurozonā nepilni 17 000 miljardu, Apvienotajā Karalistē nepilni 7 000 miljardu un ASV 17 500 miljardu (6)).

3.7.

Šajā sistēmā darbojas daudz starpnieku, taču NTF ir sistēmiski svarīga nozīme, un tie ir ievērojams īstermiņa finansēšanas avots finanšu iestādēm, uzņēmumiem un publiskās pārvaldības iestādēm. Tāpēc naudas tirgus fondu darbība ieņem centrālo vietu apspriežamajā starptautiskajā regulējuma veidošanā.

3.8.

Eiropā NTF pārvalda aptuveni 22 % īstermiņa parāda vērtspapīru, kas emitēti valsts un uzņēmējdarbības sektorā, kā arī 38 % īstermiņa parāda vērtspapīru, kas emitēti banku nozarē un veido aptuveni 1 000 miljardu euro.

3.9.

Runājot par vispārējo ģeogrāfisko sadalījumu Eiropas Savienībā, NTF ir bāzēti galvenokārt Francijā, Īrijā un Luksemburgā, un tos galvenokārt izmanto uzņēmumi Vācijā un Apvienotajā Karalistē; minētais attiecas uz nemainīgas NAV fondiem.

4.1.

NTF nozare ir cieši saistīta ar bankām, kas bieži vien pārvalda fondus un pat izmanto šos fondus, lai sevi finansētu. Pēc Komisijas domām, bankas atbalsta lielāko daļu NTF: deviņus no desmit lielākajiem NTF pārvaldītājiem finansē komercbankas. Tas liecina par augsta līmeņa mijiedarbību ne tikai starp šīm divām nozarēm, bet arī starp NTF, uzņēmumu un valdību finansēšanu.

4.2.

Uzņēmumiem NTF ir alternatīvs īstermiņa līdzeklis savu skaidras naudas līdzekļu ieguldīšanai. Izmantojot šos instrumentus, uzņēmumi var izdevīgāk ieguldīt savu kapitālu, tā vietā, lai to noguldītu bankā. Atzīstot šādas finanšu līdzekļu ieguldīšanas metodes iespējamo pamatotību, EESK vēlas uzsvērt ar to saistītos riskus. Atšķirībā no bankām, problēmu gadījumā attiecībā uz šiem līdzekļiem nav pieejams nekāds atbalsts no centrālo banku puses.

4.3.

Attiecībā uz NTF nav noguldījumu garantiju sistēmas. Paralēlo banku sistēmu starpnieki (riska ieguldījumu fondi, NTF vai strukturēti ieguldījumu instrumenti) izsniedz kredītus.

4.4.

Saskaņā ar pašreizējo darbības mehānismu NTF var aizdot visu no privātpersonām vai uzņēmumiem saņemto naudu. EESK norāda, ka NTF var sabrukt, ja viens vai divi aizņēmēji nespēs atmaksāt savus parādus, jo gadījumā, ja vienlaikus arī vairāki noguldītāji/investori vēlētos izņemt savu naudu, fonds nespēs pildīt savas saistības. Ja netiks ieviesti prudenciālās uzraudzības noteikumi, šāds mehānisms var izraisīt jaunu krīzi.

4.5.

Ņemot vērā šos apsvērumus un, kā jau minēts, to, ka lielākie NTF finansētāji/atbalstītāji faktiski ir bankas, EESK pauž pārliecību, ka attiecībā uz NTF nozari būtu piemērojami tādi paši noteikumi un kontrole, kas jau ir ieviesti banku sistēmā.

4.6.

EESK uzskata, ka Komisijas iecere novērst šo risku, nosakot obligātu 3 % likviditātes rezervi, nebūs pietiekama, lai novērstu ar nemainīgu NAV saistītu NTF riskus, ņemot vērā konstatētos gadījumus, kuros riski pārsniedz 6 % robežu.

4.7.

Arī Komisijas ierosinātie noteikumi neatbilst FSP un ESRK ieteikumiem. Gan FSP, gan ESRK attiecībā uz piesardzības pasākumiem sistēmas nodrošināšanai ierosina Komisijai pieņemt mehānismu, lai vērtētu šos fondus, pamatojoties uz mainīgo neto aktīvu vērtību, ar mērķi pielāgot fondu vērtību cenu svārstībām. Regulā tomēr ir saglabāts sākotnēji iecerētais nemainīgas neto aktīvu vērtības mehānisms, kas papildināts ar likviditātes rezervi, lai segtu visas negatīvās vērtības izmaiņas. EESK uzskata, ka abu tirgus regulatoru ieteikumi vairāk atbilst finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšanas principam, kā parādīts pielikumā pievienotajā tabulā.

Nemainīgas neto aktīvu vērtības (CNAV – Constant Net Asset Value) naudas tirgus fonds (NTF) (25. pants)

Salīdzinošā tabula (7)

Attiecībā uz piedāvātajiem produktiem EESK vērš uzmanību uz to, ka produkti, kas jau ir apgrozībā tradicionālajā banku sistēmā un tādējādi ir reglamentēti, var tikt pārvirzīti uz paralēlo banku sistēmu, lai izvairītos no stingrākas kontroles banku uzraudzības jomā.

4.8.

EESK pauž bažas, ka šie riski var reproducēties paralēlajā banku sistēmā, lai izvairītos no kontroles. Tādēļ Komiteja uzskata, ka būtu jāpiemēro princips “tām pašām darbībām tādi paši noteikumi”.

4.9.

EESK ierosina izmēģinātu un pārbaudītu principu – pienācīga līmeņa pārredzamību un uzraudzību, kas garantē, ka finanšu sistēma darbojas tautsaimniecības interesēs, nodrošinot uzticamību, efektivitāti un lietderību.

Priekšlikums regulai arī aizliedz ārējos reitingus attiecībā uz naudas tirgus fondiem. Šā pasākuma mērķis ir novērst iespējamo kredītreitinga samazinājumu izraisītu paniku tirgos. Kaut gan šis pasākums ir pretrunā pārredzamības un efektivitātes principam un varētu mazināt pilnīgu informācijas simetriju, EESK uzskata, ka NTF tirgus izmanto profesionāli operatori un ka kredītreitingu aģentūras varētu izraisīt paniku ieguldītājiem vidū, vienkārši mainot viņu viedokli. Iekšējā reitinga pasākumi, stingrākas riska pārvaldības procedūras un garantijas, kā arī ciešāka uzraudzība palīdzēs efektīvi aizsargāt atsauces aktīvu un fondu nodrošinājumu kvalitāti.

5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/55

1.1.

EESK šo paziņojumu vērtē atzinīgi, jo tas ir konsekvents ieguldījums finanšu pakalpojumu reformā ar mērķi atjaunot šīs būtiski svarīgās nozares efektīvu darbību un stabilitāti un ierobežot tajā sistēmiskos riskus.

1.2.

EESK cer, ka jaunie finanšu tirgus noteikumi pozitīvi ietekmēs ekonomikas stāvokli, un pauž dziļu pārliecību par to, ka finanšu nozares stabilitāte un iesākto reformu veiksmīga īstenošana ir obligāts priekšnoteikums ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei, nodarbinātībai un iekšējā tirgus izveides pabeigšanai Eiropas Savienībā.

1.3.

EESK uzskata, ka jau veikto un iecerēto pasākumu plāns ieskicē virzību pareizajā virzienā, un atzīst, ka ir gūti panākumi. Tomēr Komiteja uzsver, ka steidzami ir jāpaātrina darbība vairākās jomās un jāpabeidz iesāktās likumdošanas iniciatīvas.

Par piecām prioritārajām darbības jomām (1) EESK sniedz sekojošo vērtējumu.

1.4.

Tā kā finanšu pakalpojumu reformā ārkārtīgi svarīgi ir risināt arbitrāžas jautājumu (2), Komiteja atzinīgi vērtē ierosināto pasākumu klāstu (3), bet jo īpaši ierosinājumu stiprināt banku nozares prudenciālo regulējumu ar mērķi ierobežot kaitīgas ietekmes un arbitrāžas risku.

1.5.

Komiteja atzinīgi vērtē centienus palielināt pārredzamību un jo sevišķi – īpašos pasākumus, lai izveidotu paralēlās banku sistēmas uzraudzības sistēmu ES, attīstītu centrālos darījumu reģistrus tiem produktiem, uz kuriem attiecas EMIR regula (4), pārskatītu Finanšu instrumentu tirgu (5), ievestu juridiskas personas identifikatoru (Legal Entity Identifier – LEI) un palielinātu vērtspapīru finansēšanas darījumu pārredzamību.

1.6.

Komiteja atzīst, ka panākts progress investīciju kapitāla regulējuma nostiprināšanā, turklāt nozīmīgākais šā procesa pasākums ir kapitāla likviditātes un stabilitātes uzlabošana, īpaši attiecībā uz naudas tirgus fondiem (NTF), kuru bāze ir Eiropā vai kuri Eiropā tiek pārdoti.

1.7.

Komiteja uzskata, ka “ar vērtspapīru finansēšanas darījumiem saistīto risku samazināšanas” jomā paziņojumā ir iekļauti tikai vispārīgi konstatējumi, kas, lai gan atspoguļo pašreizējo situāciju, tomēr neatbilst pašreizējiem kritiskajiem apstākļiem. Komiteja iesaka paātrināt un precizēt iecerētos pasākumus, jo īpaši attiecībā uz tiesību aktiem par vērtspapīriem, jo vērtspapīru finansēšanas darījumi, un, galvenokārt, atpirkšanas līgumi un vērtspapīru aizdošanas darījumi, ir būtiski veicinājuši finanšu nozares parādu apjoma pieaugumu.

1.8.

Komiteja konstatē arī, ka ir aizkavējusies tādas būtiskas problēmas risināšana kā paralēlās banku sistēmas uzraudzības stiprināšana, un tāpēc iesaka aktīvāk rīkoties šajā jomā un to padarīt skaidrāku – paziņojumā vienīgi uzskaitītas dažas problēmas un minēts tikai viens turpmāk īstenojams pasākums, proti, Eiropas finanšu uzraudzības sistēmas (EFUS) pārskatīšana, ko Komisija veiks 2013. gadā.

1.9.

Tā kā galvenie finanšu un ekonomikas krīzes upuri, diemžēl, ir pilsoņi, kas maksā nodokļus, strādā, iekrāj līdzekļus vai tos tērē, EESK aicina stiprināt reglamentējošās iniciatīvas, kas paredzētas pilsoņu aizsardzībai ar pārredzamības palīdzību, pienācīgas informācijas sniegšanu, finanšu nozares sociālās atbildības un patērētāju un mazo investoru aizsardzības nodrošināšanu. Komiteja atgādina, ka tā jau formulējusi piezīmes par pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu finanšu tirgu regulēšanā (6).

1.10.

EESK uzskata par būtisku Komisijas paziņojumā iekļauto norādi, ka paralēlā banku sistēma nav jāskata vienīgi saistībā ar iespējamo tās radīto risku. Minētā sistēma ir arī alternatīvs papildu finansēšanas avots, kas var būt noderīgs reālajai ekonomikai.

2.1.

Paralēlā banku sistēma ir definēta kā “kredītu starpniecības sistēma, kurā iesaistīti subjekti un darbības ārpus tradicionālās banku sistēmas” (7); tā balstīta uz diviem savstarpēji saistītiem pīlāriem – “subjektiem”, kas galvenokārt veic šādu darbību: finansējuma piesaistīšanu, kurš pēc būtības ir līdzīgs noguldījumiem, saistību termiņa vai likviditātes konversiju, kredītriska pārnesi un tieši vai netieši izmanto aizņemto līdzekļu īpatsvaru, un “darbībām”, kas var būt ievērojams finansējuma avots sabiedrībām, kas nav bankas, un ietver vērtspapīrošanu, vērtspapīru aizdošanu un repo darījumus.

2.2.

Ad hoc struktūras ir vērtspapīrošanas sabiedrības, piemēram, ar aktīviem nodrošināto komerciālo vērtspapīru starpnieki (ABCP), īpašas ieguldījumu sabiedrības (SIV) un citas ad hoc ieguldījumu sabiedrības (SPV), naudas tirgus fondi (NTF) un citi ieguldījumu fondi un produkti ar noguldījumiem līdzīgām īpašībām, kam raksturīgs masveida dzēšanas pieprasījumu (“noguldītāju panikas”) risks, kā arī ieguldījumu fondi, tostarp biržā tirgotie fondi, kas izsniedz kredītus vai izmanto piesaistītos līdzekļus, finanšu uzņēmumi un vērtspapīru sabiedrības, kas izsniedz kredītus vai kredīta garantijas, bet nav pakļautas regulējumam, vai veic likviditātes vai saistību termiņu konversiju kā bankas, vai arī apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības, kas emitē vai garantē kredītproduktus.

2.3.

Paralēlā banku sistēma ir radusies finanšu sistēmu regulējošu noteikumu atcelšanas ietekmē Lielbritānijā 20. gadsimta 80. gados, bet 90. gados tā izplatījās ASV un citās valstīs (8). Šajā procesā liela nozīme bija arī pirmajiem Bāzeles līgumiem, jo to rezultātā ārpus bilances nonāca spekulatīvas darbības un banku bilancēm tika piemērots stingrs regulējums (9).

2.4.

Banku darbību regulējošu noteikumu atcelšana vai mīkstināšana (10) deva iespēju finanšu iestādēm paplašināt darbību un to izvērst arī citās jomās, un izmantot sarežģītus finanšu modeļus. Līdztekus tam paaugstināta ienesīguma solījumi ir sasnieguši miljoniem dzirdīgu ausu visā pasaulē, neraugoties uz nepietiekamo informētību par paralēlās banku sistēmas produktiem un darbību.

2.5.

G20 grupa 2007. gadā nolēma veikt virkni reglamentējošu pasākumu, lai nodrošinātu finanšu sistēmas drošību un noturību, savukārt 2008. gada krīze un tās smagās sociālās un ekonomiskās sekas atklāja risku, kas saistīts ar paralēlo banku sistēmu, un nepilnības šajā jomā – nepietiekamu regulējumu, neefektīvu uzraudzību, tirgu nepārredzamību un produktu pārmērīgo sarežģītību. Vienlaikus radās pārliecība par Finanšu stabilitātes padomes (FSP) nozīmi.

2.6.

Eiropas Savienībai ir vadošā loma starptautiskajās darbībās, ko īsteno G20 un FSP līmenī, tāpēc Komiteja uzsver būtisko ieguldījumu, ko ES devusi, īstenojot finanšu sistēmas reformas plānā noteiktās saistības un veidojot jaunas uzraudzības struktūras. Daudzas reformas jau ir pārtapušas tiesību aktos. Kā piemēru var minēt iniciatīvu par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem.

2.7.

FSP 2011. gada oktobra ziņojums ir pirmā starptautiskā iniciatīva, kurā paralēlā banku sistēma ir skatīta globāli un galvenā uzmanība pievērsta 1) paralēlās banku sistēmas kontroles un reglamentēšanas principu definēšanai; 2) sistēmisko risku noteikšanas un vērtēšanas procesa uzsākšanai; 3) reglamentējošo pasākumu darbības jomas noteikšanai, ievērojot piecus darbības virzienus (11). Komisija savukārt ir publicējusi zaļo grāmatu, kurā skatīti paralēlās banku sistēmas potenciālie riski ES, kā arī iespējamie šo problēmu risinājumi ar reglamentējošo noteikumu palīdzību.

3.1.

Paziņojuma sākumā ir sniegts pārskats par jau veiktajiem pasākumiem divos virzienos: pirmkārt, par pasākumiem, kas attiecas uz finanšu struktūrām un ir orientēti uz to bankām un apdrošināšanas sabiedrībām noteikto prasību pastiprināšanu, kas tām jāievēro, veicot darījumus ar paralēlo banku sistēmu, kā arī uz saskaņota regulējuma izstrādi alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem; otrkārt, par pasākumiem, kas saistīti ar tirgu integritāti un vērsti uz risku pārneses instrumentiem, vērtspapīrošanas mehānismu stiprināšanu un kredītreitingu aģentūru stingrāku regulējumu.

3.2.

Komisijas paziņojumā arī noteiktas piecas prioritārās darbības jomas, kurās tā nolēmusi veikt šādus papildu pasākumus ar mērķi:

3.2.1.

Attiecībā uz paralēlās banku sistēmas pārredzamību darbs, kas jau paveikts uzticamu un visaptverošu datu vākšanas un apmaiņas jomā, tiks papildināts ar iniciatīvām, kas vērstas uz risku pārraudzību saistībā ar paralēlās banku sistēmas revīziju un atvasināto instrumentu centrālajiem reģistriem saskaņā ar EMIR regulu (12), Finanšu instrumentu tirgu direktīvas (MiFID) (13) pārskatīšanu, juridiskas personas identifikatora (Legal Entity Identifier – LEI) ieviešanu un vērtspapīru finansēšanas darījumu pārredzamības uzlabošanu.

3.2.2.

Attiecībā uz dažiem ieguldījumu fondiem un, galvenokārt, naudas tirgus fondiem (NTF), kuru galvenais birojs ir Eiropā vai kuri Eiropā tiek pārdoti, tiek ierosināts izstrādāt jaunus noteikumus, lai uzlabotu to likviditāti un stabilitāti, kā arī pārstrādāt tos noteikumus, ko piemēro pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU).

3.2.3.

Ar vērtspapīru finansēšanas darījumiem saistīto risku samazināšanas jomā paziņojumā norādīts, ka ir ieguldīts nopietns darbs, lai padziļinātu problēmu izpratni un izdarītu secinājumus. Tajā arī paskaidrots, ka šo problēmu risināšanai Komisija ir iecerējusi iesniegt tiesību akta priekšlikumu par vērtspapīru likumiem.

3.2.4.

Lai ierobežotu kaitīgas ietekmes un arbitrāžas risku, banku nozares prudenciālais regulējums tiks stiprināts, ieviešot stingrākus noteikumus, saskaņā ar kuriem bankām tiks noteiktas papildu prasības kapitāla rezervju jomā attiecībās ar neregulētajām finanšu sabiedrībām, tiks pastiprināti noteikumi par to maksātspēju un noteiktas jaunas likviditātes normas, īpaši ar jauno regulu (KPR) (14), kas stāsies spēkā 2014. gada 1. janvārī, un direktīvu (KPD IV) (15) par kapitāla pieejamības prasībām. Lai samazinātu arbitrāžas risku, ir paredzēts apsvērt prudenciālo noteikumu darbības jomas paplašināšanas iespēju.

3.2.5.

Lai nodrošinātu stingrāku uzraudzību, uzsvars likts uz paralēlajai banku sistēmai raksturīgo izkliedētību, daudzveidību un mainību, kā arī uz problēmām, ko rada prudenciālā uzraudzība, piemēram, iespējām prudenciālos noteikumus apiet pārrobežu ceļā. ES līmenī sagatavošanas darbus veic Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK) un Eiropas uzraudzības iestādes. Šie aspekti, kā arī nepieciešamība risināt arbitrāžas jautājumu un “iespējamā nepieciešamība” noskaidrot katras iestādes institucionālo lomu, tiks aplūkoti Eiropas finanšu uzraudzības sistēmas (EFUS) pārskatīšanas laikā, ko Komisija veiks 2013. gadā.

4.1.

Kopš krīzes sākuma EESK vairākos atzinumos (16) ir paudusi pilsoniskās sabiedrības nostāju par daudziem jautājumiem, kas saistīti ar finanšu sistēmas darbību, un formulējusi pārdomātas piezīmes un ieteikumus gan par vispārīgiem jautājumiem, gan par konkrētām tiesību aktu iniciatīvām, piemēram, par kredītiestāžu sanācijas un noregulējuma sistēmu (17).

4.1.1.

EESK pauda viedokli, ka zaļā grāmata (18) par paralēlo banku sistēmu ir būtisks solis pareizajā virzienā, lai pārvarētu pašreizējās problēmas, un ka tajā cita starpā norādīts, ka “paralēlās darbības” būtu jāizskauž un jāpanāk, lai paralēlai banku sistēmai tiktu izvirzītas tādas pašas regulatīvās un uzraudzības prasības kā finanšu sistēmai kopumā.

4.2.

EESK atzinīgi vērtē, ka prudenciāla uzraudzība skatīta pasaules mērogā ar mērķi piemērot regulējumu un kontroli visām sistēmiskas nozīmes finanšu iestādēm, instrumentiem un tirgiem (19). Komiteja ar gandarījumu secina, ka nesen notikušajā sanāksmē G20 (20) apstiprināja FSP ieteikumus un ka izskatāmais paziņojums pilnībā atbilst šiem ieteikumiem.

4.3.

EESK aicina Komisiju izstrādāt konkrētu saturu un precīzu grafiku pasākumiem, kas paredzēti paralēlās banku sistēmas pastiprinātai uzraudzībai, izveidojot saskaņotu uzraudzības mehānismu, steidzami nosakot uzraudzības iestāžu institucionālo lomu Eiropas finanšu uzraudzības sistēmas (EFUS) pārskatīšanas ietvaros.

4.4.

Tā kā dažādās valstīs atsevišķas paralēlās banku sistēmas darbības un subjekti var būt vai arī nebūt pakļauti regulatīvam režīmam, ir ļoti svarīgi ar atbilstīgiem mehānismiem nodrošināt vienādus konkurences apstākļus starp dažādām valstīm, kā arī starp banku sektoru un paralēlās banku sistēmas subjektiem, lai nepieļautu, ka regulatīvas arbitrāžas dēļ rodas ar regulējumu saistītu stimulu kropļojumi.

4.5.

Konkrētāk, EESK norāda, ka datu analīzē regulatīvajām iestādēm ir jāizmanto globālā mērogā vienota pieeja, ko papildina kopēju atsauču sistēma un atvērti nozaru standarti, lai būtu iespējama ātra datu apmaiņa un varētu efektīvi un savlaicīgi rīkoties, lai novērstu sistēmisku risku un aizsargātu finanšu stabilitāti.

4.6.

EESK uzskata, ka paralēlās banku sistēmas lielums un izaugsmes līmenis ir būtiski sistēmiska riska faktori, un atgādina, ka FSP 2012. gada dokumentā (21) norādīts, ka no 26 000 miljardiem dolāru 2002. gadā tās apjoms pieaudzis līdz 67 000 miljardiem dolāru 2011. gadā, kas atbilst 111 % no šajā FSP dokumentā skatīto valstu IKP kopējās summas.

4.7.

EESK uzskata, ka šis jautājums būtu jāskata paralēlās banku sistēmas darbības, nevis tās struktūru aspektā, jo šo darbību uzraudzībai un kontrolei ir būtiska nozīme, lai veiksmīgi īstenotu pieņemtos pasākumus.

4.8.

EESK uzskata, ka šī liela mēroga neatbilstīgas prakses problēma neattiecas uz paralēlo banku sistēmu vien. Ir skaidrs, ka pārmērīgi lielas bankas modelis apvienojumā ar nepietiekamu pārredzamību apdraud ekonomikas stabilitāti, un tā rezultātā sabiedrībai ir jāsedz šo uzņēmumu glābšanas izmaksas, jo tie ir pārāk lieli un pārāk cieši savā starpā saistīti, lai tie varētu bankrotēt.

4.9.

EESK norāda, ka Eiropas finanšu nozares konkurētspējas un stabilitātes stiprināšanas nolūkā papildus Eiropas finanšu sistēmas reformai ir reāli jārisina banku lieluma problēma, kas ir šķērslis šādu banku bankrotēšanai, un ka šajā nolūkā ir jāveicina pārredzamība, lielu konglomerātu darbības mēroga racionalizācija un uzņēmumu grupu savstarpējās atkarības mazināšana.

4.10.

Tāpēc EESK uzskata, ka līdztekus uzraudzības pasākumiem ir efektīvi jāapkaro visas finanšu nozares novirzes, kā arī jāveic strukturālas reformas, un aicina Komisiju paātrināt procedūras, kuru mērķis ir izveidot vienotu uzraudzības mehānismu, ņemot vērā Liikanen ziņojumā iekļautos ieteikumus, kā arī tos, kas iekļauti Eiropas Parlamenta ekonomikas un monetārās komitejas rezolūcijā par ES banku nozares reformu (22).

4.11.

Tā kā paralēlās banku nozares efektīva uzraudzība ir sarežģīts un smags uzdevums, jo tā pēc savas būtības ir izkliedēta, daudzveidīga un tai piemīt labas pielāgošanās spējas, EESK aicina Komisiju savlaicīgi noskaidrot, vai kompetentajām valsts un Eiropas uzraudzības iestādēm, to skaitā vienotajam uzraudzības mehānismam (VUM), ir pieejami pietiekami resursi, kontroles instrumenti un nepieciešamās prasmes.

4.12.

EESK uzskata, ka uzraudzība būs efektīva, ja to papildinās sankcionēšanas mehānismi, kas ir efektīvi, atturoši un atbilstoši vajadzībām, un ka ir jāpublicē sankciju līmenis un informācija par visiem noteikumu pārkāpējiem. Komiteja norāda arī uz problēmu, ka trešo valstu fiziskas vai juridiskas personas neievēro ES tiesību aktus.

4.13.

Komiteja uzsver, ka jānodrošina finanšu produktu patērētāju aizsardzība pret negodīgu praksi, pret šāda veida produktiem vai pakalpojumiem, kas ir maldinoši vai bez seguma, kā arī pret negodīgiem noteikumiem, kas var būt iekļauti līgumos, un atgādina, ka Komiteja ierosinājusi izveidot Eiropas finanšu pakalpojumu patērētāju aizsardzības aģentūru, kuras uzdevums būtu uzlabot viņu aizsardzību, nodrošināt pārredzamību, kā arī iesniegto sūdzību efektīvāku izskatīšanu.

4.14.

Viegli pieejamas interneta vietnes un citi mūsdienīgi informācijas līdzekļi dod patērētājiem iespēju salīdzināt produktus un pakalpojumus un tos izvēlēties, sekmējot tādējādi konkurenci un tirgus pašregulāciju šajā nozarē.

4.15.

EESK mudina Komisiju paātrināt ietekmes novērtējuma sagatavošanu, lai pabeigtu jauno likviditātes noteikumu izstrādi, un veikt pētījumu, kurā tiktu salīdzinātas izmaksas un ieguvumi, kas liecinātu par daudzo kopš finanšu krīzes sākuma pieņemto tiesību aktu efektivitāti un piemērotību, lai tādējādi gūtu vispārēju priekšstatu par tiesību aktu ietekmi uz finanšu instrumentu tirgu Eiropas Savienībā.

4.16.

EESK norāda, ka ir nepieciešams likumdošanas darbu atbalstīt ar augsta līmeņa specializētajām zināšanām un zinātnisku pētniecību par datu vākšanas un apmaiņas jautājumiem un kas plašākā nozīmē ļautu rūpīgāk sekot līdzi paralēlās banku sistēmas attīstības dinamikai un noteikt, kuras komponentes pozitīvi ietekmē reālo ekonomiku un kuras var kļūt par jauniem nestabilitātes un sistēmiskā riska avotiem.

5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/61

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) piekrīt, ka partnerības nodrošina daudzveidīgas priekšrocības un to potenciālu varētu izmantot vēl vairāk.

1.2.

EESK uzskata, ka ir svarīgi ar programmas “Apvārsnis 2020” finansiālu atbalstu kvalitatīvi pilnveidot 10 ierosinātās iniciatīvas un nodrošināt tām sinerģiju, jo izmantoto instrumentu, formu un satura ziņā tās atšķiras no citiem partnerības veidiem.

1.3.

EESK prasa nodrošināt iniciatīvām ilgtermiņa finansējumu un regulējuma stabilitāti, lai mazinātu augsta riska faktorus, kas tām ir raksturīgi, un veicinātu ES vispārējo mērķu – ilgtspējīgas attīstības, nodarbinātības un jaunu kvalificētu profesionālo profilu veidošanas – īstenošanu.

1.4.

EESK uzskata, ka šādi instrumenti ir nozīmīgs līdzeklis, lai piesaistītu lielāku finansējumu ieguldījumiem pētniecībā un inovācijā, jo tie ir elastīgi, vienkārši un nebirokrātiski, atvērti un pārredzami, ar sviras efektu attiecībā uz papildu finansējumu, kā arī ļauj aizvien vairāk iesaistīties maziem uzņēmumiem, jo īpaši mazāk labvēlīgos reģionos.

1.5.

EESK uzskata, ka mērķiem jābūt izmērāmiem un vērstiem uz inovāciju un tās pārveidi par rūpniecības mērķiem un jaunām darba vietām, kā arī tiem jāiekļaujas kopējā vidējā termiņa un ilgtermiņa redzējumā līdzsvarotas un pārredzamas pārvaldības sistēmas ietvaros ar skaidriem tehniski zinātniskās un sociāli ekonomiskās efektivitātes rādītājiem.

1.6.

Attiecībā uz institucionālajām publiskā un privātā sektora partnerībām (PPP) EESK iesaka lielāku uzmanību pievērst: mehānismiem, kas traucē iekšējas informācijas izmantošanu; sviras efekta nozīmes palielināšanai un visu veidu mazu uzņēmumu, tostarp sociālās ekonomikas veicināšanai programmās un projektos; spēcīgai komunikācijas politikai ar ieinteresēto pušu foruma aktīvu lomu kopuzņēmumos.

1.7.

Attiecībā uz publiskā-publiskā sektora partnerībām (P2P) EESK uzskata, ka būtu lietderīgi, ja Eiropas pētniecības un inovācijas budžets palīdzētu līdzsvarotāk sadalīt Kopienas resursus, vairāk uzmanības veltot MVU ar augstu tehnoloģisko intensitāti, kā arī inovācijas medicīnas, zāļu un tādu tehnoloģiju jomā, kas veicina visu iedzīvotāju labklājību, bet jo sevišķi vecu cilvēku aktīvu dzīvi un aprūpi.

1.8.

EESK aicina īstenot proaktīvu komunikācijas politiku attiecībā uz 10 īstenojamajām iniciatīvām un iesaka organizēt gadskārtējas konferences, kurās piedalītos organizētas pilsoniskās sabiedrības visas ieinteresētās puses un kurās varētu iepazīties ar gada ziņojumiem par sasniegtajiem rezultātiem un turpmākajām stratēģijām, kā arī praktiskām rokasgrāmatām vairākās valodās par viedu iesaistīšanos dažādos partnerības veidos, kas darbojas ES līmenī.

1.9.

EESK iesaka Komisijai izstrādāt šādu proaktīvu politiku, tostarp arī iedibinot EESK balvu ekonomiskās un sociālās inovācijas jomā. Šajā nolūkā jāorientējas uz trim galvenajām mērķauditorijām: ieinteresētās zinātniskās aprindas un uzņēmumi; inovatīvo rezultātu lietotāji tirgū; visi ES iedzīvotāji, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības, sevišķi nodarbinātības un apmācības jomā. EESK ierosina iedibināt ES balvu par inovāciju, ko piešķirtu par inovatīviem risinājumiem rūpniecības, ekonomikas un sociālajā jomā un kas būtiski palielinātu ES pievienotās vērtības atpazīstamību.

2.1.

Programmā “Apvārsnis 2020” ir paredzēta publiskā un privātā sektora partnerību izveide tajās galvenajās nozarēs, kurās pētniecība un inovācija varētu palīdzēt

2.2.

Jāprecizē, ka pētniecības un inovācijas jomā pastāv dažādi partnerības veidi.

2.3.

Pieredze ar institucionālajām PPP, kas Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 185. panta izpratnē ir ES struktūras, rāda, ka vajadzētu pievienot citas kategorijas, lai palielinātu tādu instrumentu izvēli, kas privātā sektora partneriem būtu elastīgāki un pieejamāki salīdzinājumā ar ES iestādēm piemērotajiem instrumentiem.

2.4.

Programmā “Apvārsnis 2020” paredzētās PPP var definēt kā inovatīvus finanšu instrumentus, kurus nosaka un īsteno atvērtā un pārredzamā veidā, pamatojoties uz neatkarīgu ekspertu veiktu novērtējumu. Partnerībām raksturīgas šādas iezīmes:

2.5.

Pārbaudīts publiskā un privātā sektora sadarbības veids pētniecības un izstrādes jomā ir kopīgas tehnoloģiju ierosmes (KTI).

2.6.

KTI ir radušās galvenokārt Eiropas tehnoloģiju platformās (ETP), par kurām EESK ir paudusi savu viedokli (1), bet jo sevišķi tajās ETP, kur pašlaik pieejamie tradicionālie instrumenti pētniecības un izstrādes atbalstam nav pietiekami, lai sasniegtu stratēģiskajās programmās paredzētos mērķus.

2.7.

EESK piekrīt, ka partnerības nodrošina daudzveidīgas priekšrocības un to potenciālu varētu izmantot vēl vairāk. Tāpēc Komiteja atzinīgi novērtēja “Komisijas ierosmi, īstenojot pamatiniciatīvu “Inovācijas savienība”, veidot un atbalstīt Eiropas inovācijas partnerības (EIP)”.

2.8.

Turklāt EESK arī uzsvēra “stratēģijas “Eiropa 2020” izšķirošo nozīmi inovāciju jomā” un norādīja, ka “jauninājumi ne vienmēr ir lineāra procesa rezultāts [...], bet gan rodas dažādu sākotnējo apstākļu mijiedarbībā un savstarpējā ietekmē [...]” (2).

2.9.

Kaut arī starp pētniecību un inovāciju pastāv cieša savstarpējā mijiedarbība, “inovācijas nedrīkst ietilpināt pētniecības kategorijā, tāpat kā pētniecību nedrīkst pakārtot inovācijām. Tā būtu Eiropas pamatvērtību kopuma noplicināšana kultūras jomā. (3)”

2.10.

EESK vēlreiz apliecina atbalstu sociālās inovācijas veicināšanai, jo sevišķi tādu ES finansēšanas programmu ietvaros kā struktūrfondi vai sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programma, kas ir līdzeklis, lai sniegtu papildu atbalstu sociālo uzņēmumu finansēšanas spēju izvēršanai (4).

2.11.

EESK ir uzsvērusi partnerības nozīmi Eiropas kā globāla pētniecības un inovācijas dalībnieka pievilcības vairošanā.

2.12.

EESK ir uzsvērusi atbalstu partnerībai, kas ļauj apvienot Eiropas un valsts publiskā un privātā sektora dalībniekus P2P un PPP (5), lai risinātu galvenās sabiedrības problēmas un nostiprinātu ES konkurētspēju. Analīze, kas veikta, ņemot vērā:

liecina par ārkārtīgi pozitīviem aspektiem šajā sakarā (6).

2.13.

EESK atbalsta metodi, ar kādu Komisija izstrādājusi šos 10 priekšlikumus tiesību aktu kopumam par ieguldījumiem inovācijā, ņemot vērā sabiedrisko apspriešanu rezultātus, ietekmes novērtējumus un dažādus ceļvežus.

2.14.

EESK 2013. gada 31. oktobrī rīkoja uzklausīšanas sanāksmi par ierosināto iniciatīvu kopumu, kurā kupli piedalījās pilsoniskās sabiedrības ieinteresētās grupas, dažādu esošo kopuzņēmumu vadība, kā arī Komisijas pārstāvji.

3.1.

EESK ar pārliecību atbalsta Komisijas iniciatīvu kopumu un uzskata, ka gan PPP priekšlikumi LESD 187. panta izpratnē, gan P2P priekšlikumi LESD 185. panta izpratnē ir spēcīgi instrumenti, lai pārvarētu lielos izaicinājumus, kas ietekmē Eiropas konkurētspēju un tās ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo attīstību.

3.2.

EESK uzskata, ka ir svarīgi noteikt, ciktāl desmit iniciatīvas, kas saņem programmas “Apvārsnis 2020” finansiālo atbalstu, izmantoto instrumentu, formu un satura ziņā atšķiras no citiem partnerību veidiem; arī ja šo iniciatīvu mērķi dažkārt ir līdzīgi un/vai daļēji sakrīt, ir jāizvairās no dublēšanās, pārklāšanās un iespējamajiem konfliktiem, bet jāuzsver sinerģija un papildināmība ar citām iniciatīvām. Dalībvalstis nekādā gadījumā nav atbrīvotas no saviem pienākumiem tajās jomās, kas saistītas ar šīm partnerības iniciatīvam.

3.3.

Komiteja uzsver: Eiropas Savienībai minētajām iniciatīvām ir jānodrošina pētniecības un inovācijas budžeta perspektīva un vienkāršota regulējuma stabilitāte, bet uzņēmumiem – pasākumi, lai mazinātu tām raksturīgos augsta riska elementus. Turklāt Komiteja uzskata, ka finanšu atbalsta pārdalei starp iniciatīvām vajadzētu būt līdzsvarotākai, lielāku uzmanību pievēršot interaktīvai automatizētai dzīvesvidei, lai atbalstītu aktīvu dzīvi, kā arī programmai, kas paredzēta augsto tehnoloģiju MVU.

3.4.

Kas attiecas uz pašiem instrumentiem, tie ir svarīgs elements, lai nodrošinātu lielākus līdzekļus ieguldījumiem pētniecībā un inovācijā, ar nosacījumu, ka tie ir elastīgi, vienkārši un nebirokrātiski, atvērti un pārredzami un ka tiek risinātas problēmas saistībā ar līdzsvaru un/vai iespējamo konfliktu starp konkurences noteikumiem un inovācijas veicināšanu, kā arī starp intelektuālā īpašuma aizsardzību, rezultātu izplatīšanu un brīvu piekļuvi tiem ar mērķi padarīt labāku iedzīvotājiem – nodokļu maksātājiem sniegto galapakalpojumu.

3.5.

EESK īpaši atgādina, ka “arī turpmāk jānodrošina pētnieku autortiesību un intelektuālā īpašuma aizsardzība” un ka “[...] it īpaši, ja ir globāla simetrija starp Eiropu un ārpus Eiropas esošam valstīm, varētu būt lietderīga brīva piekļuve tiem datiem, uz kuriem balstītas brīvi pieejamas publikācijas [...]” (7).

3.6.

EESK uzskata, ka mērķiem jābūt izmērāmiem un cieši saistītiem ne vien ar nozares rūpniecības stratēģiju, bet galvenokārt ar sabiedrības un ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālās attīstības problēmu risināšanu, jo sevišķi nodarbinātības jomā; minētajiem mērķiem jāiekļaujas kopējā vidēja termiņa un ilgtermiņa redzējumā līdzsvarotas un pārredzamas pārvaldības sistēmas ietvaros ar skaidriem un nepārprotamiem tehniski zinātniskās un sociāli ekonomiskās efektivitātes rādītājiem.

3.7.

Pozitīvi vērtējot pieredzi ar PPP kā instrumentu, ar ko kombinēt dažādus finansējuma avotus, EESK aicina radikāli vienkāršot izmaksu segšanas modeļus, lai uzlabotu modeļa uzticamību, samazinātu saņēmēju izdevumu deklarācijās pieļauto pārkāpumu risku, vienkāršotu projekta grāmatvedību, atteiktos no posmiem, kas pārbaudē nav obligāti nepieciešami, tādējādi atvieglojot un paātrinot piemērošanas procesu.

3.8.

Lai nodrošinātu taisnīgus nosacījumus visiem uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, EESK uzskata, ka finansējums, kas no programmas “Apvārsnis 2020” tiek piešķirts PPP un P2P, ir jāparedz, ievērojot regulējumu valsts atbalsta jomā, lai tādējādi nodrošinātu publisko izdevumu efektivitāti un novērstu tirgus kropļojumus, kā arī visu ētikas prasību ievērošanu.

3.9.

EESK uzskata, ka, veidojot PPP, jo īpaši jāparedz tādi nosacījumi, kas ļauj nodrošināt faktiskas konkurencei labvēlīgas vides saglabāšanu un garantē jauniem uzņēmumiem iespēju iekļauties jebkurā brīdī, kā arī to, ka programmās un projektos regulāri tiek iekļautas galalietotāju grupas.

3.10.

EESK uzskata, ka ir jāatzīst intelektuālā īpašuma tiesību nozīme. Jo sevišķi ir jāmudina slēgt nolīgumus par patentu kopīgu izmantošanu, lai būtu iespējams kopīgi izmantot zinātniskos datus un stiprinātu sadarbību un pētniecību īpašās tehnoloģiskās jomās, izvairoties no “patentu biezokņa” (8).

3.11.

EESK iesaka izstrādāt rokasgrāmatu galalietotājiem, kurā būtu iekļauti daudzie Kopienas instrumenti inovācijas veicināšanai un dažādi partnerību veidi, kopīgās iniciatīvas, pamatiniciatīvas, zināšanu kopienas, platformas un citi līdzīgi Kopienas pasākumi pētniecības un inovācijas jomā. Turklāt transversalitātes ieviešana palielinātu ieguldījumus (sk. nanotehnoloģijas un vecu cilvēku aprūpe) un ļautu vairāk iesaistīt visus uzņēmumu veidus.

3.12.

EESK uzskata, ka visa pasākumu, sinerģijas un Kopienas politikas sistēma, sākot no pētniecības un inovācijas politikas līdz pat reģionālajai un kohēzijas politikai, jāpadara lietotājdraudzīgāka un pārredzamāka, sevišķi MVU, mazākām organizācijām un sociālajai ekonomikai.

3.13.

Tāpat EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt visa tiesību aktu kopuma un ar to saistīto vai iespējami saistāmo iniciatīvu un instrumentu atpazīstamību, popularizēšanu, tostarp arī vairākās valodās, izmantojot aktīvu komunikācijas politiku, gadskārtējas konferences, kurās piedalītos organizētas pilsoniskās sabiedrības visas ieinteresētās puses un kurās varētu iepazīties ar gada ziņojumiem par sasniegtajiem rezultātiem un turpmākajām stratēģijām.

3.14.

Ņemot vērā nozīmīgos piešķirtos resursus, kā arī situāciju un reālo vajadzību daudzveidību dalībvalstīs, EESK iesaka izstrādāt komunikācijas politiku, kas būtu paredzēta šādām četrām mērķgrupām:

3.15.

EESK uzskata, ka varētu nodibināt EESK balvu par ekonomikas un sociālu inovāciju, lai novērtētu rezultātus, kas, izmantojot 10 ierosinātās partnerības, dažādās jomās sasniegti 28 dalībvalstīs sadarbībā ar kopuzņēmumu statūtos paredzētajiem ieinteresēto pušu forumiem. EESK aicina Komisiju no savas puses izvērst plašu kampaņu informētības palielināšanai un izglītošanai publiskās un privātās partnerības jomā.

4.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka iezīmējas skaidra tendence vairāk izmantot PPP tādās jomās kā sabiedrības veselība, Clean Sky, gaisa telpas pārvaldība, elektronika un informātika, kurināmā elementi un ūdeņradis. Tomēr Komiteja brīdina, ka ir vajadzīga sinerģija ar dažādiem partneriem un esošām iniciatīvām citās ES politikas jomās.

4.2.

Attiecībā uz novatorisku zāļu iniciatīvu EESK iesaka vairāk uzmanības veltīt tādu zāļu izstrādei, kas būtu pieejamas iedzīvotāju visnabadzīgākajiem slāņiem un kas jālieto ilgstoši vai sakarā ar retām slimībām. Turklāt EESK iesaka par vienu no prioritātēm noteikt Eiropas pētniecības produkcijas laišanu tirgū ES, kā arī izstrādāt noteikumus cenai par gramu aktīvas vielas, kuros būtu ņemtas vērā dalībvalstu budžetu un sociālās apdrošināšanas sistēmu grūtības.

4.3.

Attiecībā uz iniciatīvu “kurināmā elementi un ūdeņradis” (FCH 2) EESK uzskata, ka īpaši svarīgi kā vienu no mērķiem ir iekļaut nulles līmeņa oglekļa emisiju tehnoloģiju izstrādi ūdeņraža ieguvei.

4.4.

Iniciatīvā Clean Sky lielāka nozīme jāpiešķir minēto demonstrējumu projektu rezultātu, tostarp arī rezultātu, kas pašlaik tiek iegūti, ietekmei, kā arī risku pārvaldības rezultātu ietekmei uz drošību un vidi PPP “Vienota gaisa telpa” ietvaros.

4.5.

Saistībā ar biorūpniecības attīstības iniciatīvu, kas balstīta uz bioloģiskiem materiāliem, bioloģiskās lauksaimniecības materiāliem un biomateriāliem, jānodrošina, lai šīs tehnoloģijas būtu pilnībā nekaitīgas visiem dzīvajiem organismiem, videi, neapdraudētu lauksaimniecības pārtikas ražošanas ilgtspēju, kā arī ievērotu piesardzības principu. EESK cer, ka šai iniciatīvai būs pozitīvi konkrēti un jūtami rezultāti.

4.6.

Programmas “Apvārsnis 2020” ievērojamais atbalsts, tostarp arī finansiālais, kas paredzēts iniciatīvai ECSEL digitālo tehnoloģiju un nanoelektronikas jomā, būtu jāsaista ar konkrētiem ieguvumiem iedzīvotājiem – nodokļu maksātājiem attiecībā uz lietotājdraudzīgāku un lētāku piekļuvi šīm tehnoloģijām (9).

4.7.

EESK pārliecinoši atbalsta arī četras P2P iniciatīvas, bet uzsver, ka īpaši svarīgas ir divas no tām. Komiteja aicina stiprināt turpmāk minētās divas iniciatīvas, arī palielinot tām paredzētos resursus: