2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/1

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Regulu (EK) Nr. 1638/2006, ar ko paredz vispārējos noteikumus Eiropas kaimiņattiecību un partnerattiecību instrumenta izveidei (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Regulu (EK) Nr. 1717/2006, ar ko izveido Stabilitātes instrumentu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (4),

—

ņemot vērā Padomes 1996. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 1257/96 par humāno palīdzību (5),

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (6),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/427/ES, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) organizatorisko struktūru un darbību (7),

—

ņemot vērā ANO 1990. gada 18. decembra Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—

ņemot vērā 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļa statusu,

—

ņemot vērā Visaptverošu pieeju migrācijai, kuru Eiropadomē pieņēma 2005. gada 13. decembrī un kurā ir noteikta migrācijas politikas ārējā dimensija un tās trīs galvenās prioritātes, proti, veicināt legālo migrāciju, cīnīties ar nelegālo migrāciju un sekmēt saikni starp migrāciju un attīstību,

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada oktobrī pieņemto Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu, Komisijas pirmo gada pārskatu par imigrāciju un patvērumu (2009. gads) (COM(2010)0214) un Padomes 2010. gada 3. jūnija secinājumus par darbībām pēc Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakta,

—

ņemot vērā Āfrikas un ES kopīgo deklarāciju par migrāciju un attīstību, kuru parakstīja Sirtā, 2006. gada 23. novembrī un kurā ir uzsvērta nepieciešamība Āfrikas un ES valstīm uzņemties partnerības saistības starp izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm, lai efektīvāk pārvaldītu migrāciju, ņemot vērā tās saistību ar attīstību,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 18. un 19. jūnija secinājumus par nelegālo migrāciju,

—

ņemot vērā Stokholmas programmu 2010.–2014. gadam, Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu un Komisijas izstrādāto Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu (COM(2010)0171),

—

ņemot vērā augstās pārstāves un Komisijas 2008. gada 14. marta ziņojumu par klimata pārmaiņām un starptautisko drošību un ar to saistītos 2008. gada 18. decembra ieteikumus un Padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus,

—

ņemot vērā 2009. gada 27. un 28. aprīlī Prāgā notikušajā ministru konferencē “Migrācijas partnerību veidošana” pieņemto kopējo deklarāciju,

—

ņemot vērā 2000. gada decembrī pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un tās protokolus,

—

ņemot vērā nolīgumu par ES un Lībijas sadarbības programmu migrācijas jomā, ko 2010. gada 4. oktobrī Tripolē parakstīja komisāre Cecilia Malmström, komisārs Štefan Füle un Lībijas vārdā Tautas ģenerālkomitejas sekretārs sakariem ar ārzemēm un starptautiskās sadarbības jautājumos Moussa Koussa un Tautas ģenerālkomitejas sekretārs sabiedriskās drošības jautājumos Yunis Al-Obeidi,

—

ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra ieteikumu Padomei par ES un Lībijas pamatnolīguma noslēgšanas sarunām (8),

—

ņemot vērā 2010. gada 29. un 30. novembrī Tripolē notikušās trešās Āfrikas un ES augstākā līmeņa sanāksmes laikā pieņemto Tripoles deklarāciju,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton2010. gada 4. maija ANO Drošības padomes sēdē teikto runu, kurā viņa uzsver vajadzību krīzes pārvarēšanā un miera veidošanā izmantot visaptverošu pieeju un uzsvēra acīmredzamo drošības, attīstības un cilvēktiesību savstarpējo ietekmi,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 25. maija Direktīvu 2009/50/EK par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (Zilās kartes direktīvu) (9),

—

ņemot vērā kopīgo deklarāciju, ko pieņēma 2009. gada 7. maija Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē, ar kuru tika svinīgi uzsākta Austrumu partnerība,

—

ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par nabadzības mazināšanu un darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs — turpmākie pasākumi (10), it īpaši šīs rezolūcijas 71., 72. un 73. punktu,

—

ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par Eritrejas bēgļiem, kas kā ķīlnieki tiek turēti gūstā Sinajā (11),

—

ņemot vērā prezidentūras 2011. gada 27. janvāra secinājumus par konferenci “Ceļā uz daudzdisciplināru pieeju cilvēku tirdzniecības novēršanā, cilvēku tirgotāju saukšanā pie atbildības un upuru aizsardzībā”,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantu, kurā teikts: “Uz šajā nodaļā izklāstīto Savienības politiku un tās īstenošanu attiecas solidaritātes princips un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma princips dalībvalstu starpā. Ja nepieciešams, Savienības aktos, kas pieņemti saskaņā ar šo nodaļu, iekļauj atbilstīgus pasākumus, lai šis princips stātos spēkā”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas atzinumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A7–0075/2011),

A.

tā kā politiskā, sociālā un ekonomiskā nestabilitāte, apdraudētība, politiskās represijas, autoritārie režīmi ir galvenie migrācijas dzinējspēki, kas migrācijas skartajām sabiedrībām liedz vietējas ilgstošas izredzes un iespējas gūt ienākumus un līdz ar to arī tiesības izvēlēties doties prom vai palikt, kā rezultātā šo cilvēku dzīves tiek nemitīgi apdraudētas un viņiem neatliek nekas cits, kā emigrēt; tā kā klimata pārmaiņas un vides degradēšanās aizvien vairāk kļūst par galveno migrācijas iemeslu;

B.

tā kā nestabilitātes radīto migrāciju īpaši izraisa karš un bruņoti konflikti vai šādu konfliktu iespējamība, cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp politisko oponentu, minoritāšu — arī reliģisko, etnisko un LGBTT minoritāšu — un nelabvēlīgākā situācijā esošu grupu pārstāvju vajāšana vai to tiesību ierobežošana, dabas vai cilvēka radītas katastrofas un noturīgu ekonomisko izredžu un tādas ilgstošas struktūras trūkums, ar kuru nodrošina demokrātiju un labu pārvaldību un pilsonisko, politisko, kultūras, ekonomisko un sociālo tiesību ievērošanu un veicināšanu;

C.

tā kā migrācija kā visā pasaulē izsenis izplatīta parādība ir veicinājusi ideju apmaiņu, tomēr ir arī radījusi problēmas saistībā ar imigrantu integrāciju uzņēmēju valstu sabiedrībās, tādējādi gan bagātinot Eiropas Savienības kultūru un ekonomiku, gan radot sociālās iekļaušanas un adaptācijas grūtības, tā kā ES ir vajadzīga ievērojama, tomēr kontrolēta imigrācija, lai varētu uzturēt novecojošo sabiedrību un risināt citas sociālās un ekonomiskās problēmas;

D.

tā kā migrācijas plūsmas pagātnē ir mainījušas maršrutus atbilstīgi vislielākā spiediena virzienam, bet nekad nav apsīkušas, un tā kā migrāciju nevar apturēt, tomēr migrācijas apjoms un būtības sarežģītība tuvākajās desmitgadēs, visticamāk, mainīsies, un tā kā līdz ar to tā ir jārisina, lai novērstu cilvēku ciešanas;

E.

tā kā legālā migrācija ir labākais risinājums gan personai, kura vēlas pamest savu izcelsmes valsti, gan uzņēmējai valsti;

F.

tā kā to migrācijas plūsmu spiedienu, ko rada nestabilitāte un kas izpaužas kā nelegālā migrācija, vairāk izjūt ES ārējo robežu valstis,

G.

tā kā ANO Starptautiskā konvencija par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību nav ratificēta nevienā ES dalībvalstī; tā kā šī konvencija ir visplašāk pieņemtais starptautiskais tiesiskais pamatregulējums attiecībā uz migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu aizsardzību un nosaka valstīm pieeju, kāda ir jāpiemēro, lai nodrošinātu migrantu tiesību ievērošanu, izstrādājot un īstenojot politiku attiecībā uz darbaspēka migrāciju;

H.

tā kā ekonomiskā nestabilitāte īpaši spēcīgi skar jaunāko paaudžu cilvēkus, sievietes un minoritāšu vai nelabvēlīgākā situācijā esošu grupu pārstāvjus, kuriem nav iespēju iegūt darbu un kas var vieglāk ļauties vardarbības un radikālisma vilinājumiem vai teroristu grupu vervēšanai;

I.

tā kā klimata pārmaiņas ir saistītas ar pārtikas un ūdens trūkumu, atmežošanu un augsnes kvalitātes pasliktināšanos un tā kā tās aizvien vairāk atzīst par nozīmīgu starptautiskās drošības un stabilitātes apdraudējuma faktoru;

J.

tā kā ir jāpalīdz cilvēkiem, kuriem bija jāpamet savas mājas klimata pārmaiņu izraisīto liela mēroga katastrofu dēļ, un viņi jāaizsargā; tomēr, tā kā spēkā esošajos tiesību aktos attiecībā uz bēgļiem nav paredzētas klimata bēgļu tiesības uz starptautisku aizsardzību;

K.

tā kā dažos reģionos, kas visvairāk cieš no klimata pārmaiņām un kuros tādēļ samazinās bioloģiskā daudzveidība, piemēram, Sāhelas zonā, migrācija ir kļuvusi par vienīgo veidu, kā pielāgoties klimata pārmaiņām;

L.

tā kā daži imigranti var būt arī patvēruma meklētāji un, iespējams, var kļūt par oficiāli atzītiem bēgļiem;

M.

tā kā nelegālie migrācijas pārvadājumi nopietni apdraud ne tikai migrantu dzīvības, bet bieži vien ir saistīti ar vissmagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp vergu darbu, seksuālo izmantošanu, bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un dzimumu vardarbību; tā kā ir jāintensificē ES rīcība, ar kuru novērš šādu ļaunprātību un aizsargā grūtībās nonākušos migrantus, tostarp nelegālos migrantus, lai uzlabotu šīs rīcības efektivitāti;

N.

tā kā imigrantu nelikumīga ievešana ietekmē gandrīz visas pasaules valstis; tā kā nelegālās migrācijas pārvadājumi, kas diemžēl ir ienesīga uzņēmējdarbība personām, kuras piedalās organizētā noziedzībā, var būt saistīti arī ar ieroču kontrabandu un cilvēku un narkotiku tirdzniecību; tā kā nelegālās migrācijas pārvadājumi var būt viens no radikālo un teroristu grupu finansēšanas avotiem un tā kā to rezultātā cilvēki var viegli kļūt par organizētās noziedzības loku un ekstrēmistu tīklu upuriem;

O.

tā kā ES politikas virzienos īpaša uzmanība būtu jāpievērš visneaizsargātākajiem migrantiem, jo īpaši nepilngadīgajiem, kas atstāti bez uzraudzības;

P.

tā kā nelegālā migrācija ietekmē gan uzņemošo, gan tranzīta valstu migrācijas pārvaldību un integrācijas spējas; tā kā dažu tranzīta valstu gadījumā tā varētu vājināt vietējo darba tirgu ilgtspējību un attīstības iespējas un vairot nestabilitāti;

Q.

tā kā prognozētā demogrāfiskā izaugsme izcelsmes un tranzīta valstīs, it īpaši Magribas un Mašrikas valstīs un Ziemeļāfrikā kopumā varētu negatīvi ietekmēt ekonomiskās izaugsmes izredzes un darbvietu radīšanu tajās un līdz ar to padarīt šo valstu ekonomisko un sociālo situāciju vēl smagāku, ja vien netiks pieņemti nepieciešamie politiskie un ekonomiskie lēmumi; tā kā šīs situācija un demokrātisko principu trūkums radīs iekšējo spriedzi un nestabilitāti, kā par to varēja pārliecināties no nesenajām demonstrācijām Tunisijā, Alžīrijā, Ēģiptē un vairākās citās arābu pasaules valstīs, un līdz ar to palielināsies migrācijas plūsma, vēl vairāk apgrūtinot uzņemošo valstu spējas integrēt iebraucējus;

R.

tā kā ES, ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās tendences, ir jāpārdomā, cik lielā mērā tā vēlas turpmākajos gados atvērt savas robežas migrācijas plūsmām no izcelsmes un tranzīta valstīm, lai amortizētu šo valstu iekšējo demogrāfisko izaugsmi un sociālo spriedzi un tādējādi palīdzētu tām nodrošināt stabilitāti, un cik daudz tai ir jāiegulda šo valstu atjaunotajā ekonomiskajā programmā, tostarp programmā, kas galvenokārt ir paredzēta ieguldījumiem un darbvietu radīšanai;

S.

tā kā ir jāveic pasākumi, lai uzņemošajās un tranzīta valstīs izvairītos no jauniem rasisma un ksenofobijas uzliesmojumiem;

T.

tā kā migrācija uz ES ir tikai daļa no daudz plašākās migrācijas starp dienvidu–ziemeļu un dienvidu–dienvidu migrācijas; tā kā valstis, attiecībā uz kurām īsteno Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP), atrodas ģeogrāfiski tuvu ES un tā kā ievērojamā atšķirība starp standartiem dažu EKP valstu un ES dalībvalstu migrācijas jomā pieņemtajos tiesību aktos var radīt konkurences priekšrocības EKP valstīm, kā rezultātā nostiprinās šo valstu kā tranzīta valstu statuss un mazinās šo valstu kā iespējamo uzņemošo valstu atvērtība no migrācijas viedokļa un atbildība;

U.

tā kā, īstenojot EKP, būtu aktīvāk jāatbalsta ES kaimiņvalstu spēja pārvaldīt migrāciju;

V.

tā kā neseno Ēģiptē un citās Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīs notikušo dramatisko notikumu rezultātā var palielināties legālo un nelegālo migrantu plūsma uz Eiropu;

W.

tā kā pastāv spriedze starp izcelsmes un tranzīta valstīm un starp uzņemošajām valstīm un tranzīta valstīm, migrācijas plūsmu pārvaldība varētu kļūt par iespējamo konfliktu un domstarpību iemeslu nākotnē, ja netiks īstenota saskaņotāka, koordinētāka un efektīvāka migrācijas politika; tomēr tā kā koordinētāka un visaptverošāka migrācijas pārvaldības pieeja var veicināt visu to migrantu cieņas ievērošanu, kas, iespējams, var palīdzēt apmierināt tranzīta un galamērķa valstu pieprasījumu pēc darbaspēka un dot ieguldījumu izcelsmes valstu attīstībā; tā kā, īstenojot koordinētāku un visaptverošāku migrācijas pārvaldības pieeju, būtu jānodrošina tādu migrantu cilvēktiesību pilnīga ievērošana, kas var būt nonākuši grūtībās;

X.

tā kā legāliem un pārredzamiem naudas pārvedumiem var būt pozitīva loma ekonomiskās attīstības veicināšanā un tā kā īpaši ir jārūpējas, lai īstenotu migrantu tiesības atbalstīt savas ģimenes un ieguldīt līdzekļus savās valstīs;

Y.

tā kā Eiropas Savienībai ir jāattīsta efektīva un tālredzīga migrācijas politika, kas būtu līdzīga tai, ko īsteno Kanādā, Austrālijā vai Jaunzēlandē; tā kā ES kaimiņvalstu reģionos valdošā nestabilitāte apdraud šādas migrācijas politikas izstrādi;

Z.

tā kā ar ES ārpolitiku var labvēlīgi papildināt un uzlabot ES migrācijas politiku un tā kā ar to ir jānovērš visi izcelsmes valstīs esošie nestabilitātes avoti un jāīsteno aktīvs dialogs ar tranzīta valstīm par tādu vienādu standartu noteikšanu šo valstu migrācijas jomā pieņemtajos aktos, kuru pamatā būtu cilvēktiesības, tādējādi radot līdzvērtīgus apstākļus, kur uzņemošajām un tranzīta valstīm būtu vienādi noteikumi un kur šīs valstis migrantiem piedāvātu vienādu aizsardzību; tā kā tranzīta valstu attīstības līmeņa atšķirību dēļ ir jānodrošina ES finanšu palīdzība, kuru sniedzot, varētu tām palīdzēt sasniegt standartus, kas būtu līdzvērtīgi ES standartiem;

AA.

tā kā PV/AP ir uzsvērusi to, cik nozīmīgi drošības un stabilitātes jautājumos ir piemērot visaptverošas pieeju, kuru īstenojot, ar attīstības stratēģijām un ilgtermiņa ekonomisko perspektīvu radīšanu var papildināt miera uzturēšanas un veidošanas operācijas un vēl vairāk uzlabot to efektivitāti, un līdz ar to radīt nosacījumus ilglaicīgai stabilitātei un drošībai;

AB.

tā kā, Lisabonas līgumā nosakot jauno ārpolitikas struktūra un izveidojot EĀDD, rodas iespēja panākt augstvērtīgu sinerģismu starp ārpolitiku un aizsardzības politiku, no vienas puses, un EKP un attīstības sadarbības politiku, no otras, kā savstarpēji papildinošām un saistītām dimensijām un stratēģijām; tā kā jaunajā struktūra ir paredzēts, ka, īstenojot ES ārējās darbības, kultūras diplomātija arī var būt nozīmīga; tā kā šādi sinerģismi ir jāņem vērā jau plānošanas posmā;

AC.

tā kā ir jāatšķir migranti, patvēruma meklētāji un bēgļi,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas nesenos priekšlikumus par legāli migrējošām personām, kas nelūdz patvērumu, un mudina to izstrādāt papildu instrumentus, lai pieņemtu kopēju imigrācijas politiku, pārvaldītu ekonomisko migrāciju nolūkā veicināt ekonomikas un sociālo attīstību uzņēmējās, tranzīta un izcelsmes valstīs un sekmētu sociālo kohēziju, uzlabojot migrantu integrāciju; uzsver nepieciešamību nodrošināt pienācīgu informāciju par legālās ieceļošanas iespējām Eiropas Savienībā, lai novērstu nelegālo migrāciju, labāk izmantotu ES legālās imigrācijas sistēmas, skaidrāk noteiktu izredzes un iespējas, kas Eiropas Savienībā pastāv pašlaik, un kliedētu viltus cerības, ko sniedz cilvēku tirgotāji, tādējādi samazinot peļņu, ko organizētā noziedzībā un cilvēku tirdzniecība gūst no cilvēku vajadzības pārvietoties; aicina Komisiju sekmēt aizsardzības pasākumus neaizsargātām grupām un personām (galvenokārt sievietēm un bērniem), kuri bieži kļūst par cilvēku tirdzniecības un seksuālās izmantošanas upuriem, un mudina Komisiju trešās valstīs izveidot informācijas centrus, kuros trešo valstu iedzīvotājus informētu par ieceļošanas iespējām Eiropas Savienībā; tomēr aicina izmantot līdzsvarotu pieeju starp legālās migrācijas uz ES veicināšanu un garantijām, ka ES spēj uzņemt un veiksmīgi integrēt migrantus;

2.

atgādina, ka labi pārvaldīta legālā migrācija arī var būt izdevīga trešām valstīm, jo tajās nonāk finanšu līdzekļi, kurus imigranti pārskaita uz savu izcelsmes valsti; turklāt uzsver tādu atbalsta iniciatīvu nozīmību, kuras izstrādāja, lai sekmētu migrantu dalību savā izcelsmes valstīs rīkotajos attīstības un apmācības projektos;

3.

aicina dalībvalstis sadarboties ar ārpuskopienas valstīm, lai nodrošinātu tajās informācijas par legālo migrāciju vieglu pieejamību un legālās migrācijas aktīvu popularizēšanu;

4.

uzskata, ka piespiedu migrāciju cita starpā izraisa vāja ekonomika, iedzīvotāju nonākšana nabadzībā, cilvēktiesību pārkāpumi, vides degradēšanās, aizvien lielāka plaisa starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm, pilsoņu karš, kari dabas resursu dēļ un politiskā vajāšana;

5.

piekrīt PV/AP analīzei un politikas kursam, kuru īstenojot, tiek uzsvērta vajadzība pēc visaptverošas un saskanīgas pieejas, pamatojoties uz mērķtiecīgas attīstības un cilvēktiesību stratēģijām kā ārkārtīgi svarīgiem ES ārpolitikas papildu instrumentiem, ar kuriem risina stabilitātes un drošības problēmas un uzlabo miera uzturēšanas un veidošanas operāciju efektivitāti; šajā sakarībā prasa palielināt FRONTEX kompetenci, lai tā varētu labāk kontrolēt migrācijas plūsmas; uzskata — ņemot vērā jauno Lisabonas līgumā noteikto ārpolitikas struktūru un EĀDD izveidi, būtu turpmāk jāintensificē iestāžu dialogs un pārdomas par šādas visaptverošas pieejas pamatojumu un mērķiem, it īpaši attiecībā uz mērķtiecīgu plānošanu un partnerattiecībām ar saņēmējām valstīm, kas var nodrošināt ilgstpējīgu demokratizācijas procesu, labu pārvaldību, cilvēktiesību ievērošanu un ekonomisko izaugsmi un līdz ar to arī uzlabot drošību un stabilitāti;

6.

mudina Komisiju izstrādāt pastāvīgas uzraudzības sistēmu par visiem FRONTEX pasākumiem, kas ir saistīti ar migrācijas plūsmu pārvaldīšanu; uzskata, ka FRONTEX operāciju cilvēktiesību aspekts ir nepārprotami jāiestrādā visā grozītās FRONTEX regulas tekstā, it īpaši personas tiesības pamest savu valsti, aizliegums izraidīt un tiesības lūgt patvērumu; atzinīgi vērtē FRONTEX sekmīgos pasākumus un sadarbību ar dalībvalstīm, lai ieviestu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, un atzinīgi vērtē arī Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveidi; uzskata, ka FRONTEX un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja pasākumiem un operācijām ir jābūt stabiliem un nepārtrauktiem, lai īpaši smagi cietušajām dalībvalstīm sniegtu vajadzīgo atbalstu; uzsver, ka ir vajadzīga lielāka visu ES dalībvalstu solidaritāte, it īpaši ar migrācijas ziņā visneaizsargātākajām dalībvalstīm, lai nodrošinātu visefektīvāko politikas koordināciju un sloga izlīdzinājumu;

7.

norāda — ņemot vērā pieaugošo iesaistīto pušu skaitu, jo pastāv vairāki starptautiskie dalībnieki un galvenie līdzekļu devēji, piemēram, ES, ASV, Japāna, Ķīna un, iespējams, ilgākā perspektīvā citas BRIC valstis, piemēram, Brazīlija un Indija, stabilitāte un drošība kļūst par kopēju mērķi un ir svarīgs globālās ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums; vēl norāda, ka stabilitātes un drošības problēmas ir tik lielas, ka to risināšanai nepietiek tikai ar atbilstoša apjoma līdzekļiem laikā, kad budžetu izdevumi tiek ierobežoti, bet ir vajadzīgi arī apjomradīti ietaupījumi un saskaņota rīcība; uzskata, ka ir jāuzsāk pārdomas par aktīvo dialogu starp ES, ASV, Japānu un Ķīnu un starptautiskajām finanšu iestādēm par saskaņotām ģeogrāfiskās un tematiskās drošības, stabilitātes un palīdzības stratēģijām, ar kurām varētu nodrošināt lielāku kolektīvo sviras efektu un resursu līdzsvarotāku, mērķtiecīgāku un efektīvāku sadali, vienlaikus nodrošinot taisnīgu sloga izlīdzinājumu; uzskata — ņemot vērā arī neseno Baltā nama veikto palīdzības ārvalstīm pārskatīšanu, kuras sakarībā tika konstatēta palīdzības pasākumu saskaņošanas nozīmība ar citiem galvenajiem līdzekļu devējiem, ka pirmais svarīgais solis šādu pārdomu organizēšanā varētu būt ES un ASV augstākā līmeņa sanāksme par efektīvāku sadarbību humanitārās un attīstības palīdzības jomā, lai no transatlantiska viedokļa rastu kopējās interešu jomas un politikas saskaņošanas pamatu;

8.

mudina Komisiju nodrošināt, ka, ES un tās dalībvalstīm slēdzot atpakaļuzņemšanas līgumus, tiek pilnībā ievērotas cilvēktiesības un neizraidīšanas princips un netiek apdraudētas personas, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība;

9.

norāda, ka bēgļu uzņemšanai kaimiņvalstīs ir vērā ņemamas priekšrocības, un prasa ES apsvērt iespēju šādu risinājumu padarīt par prioritāru;

10.

pauž bažas par to, ka šobrīd pasaulē ir aptuveni 38 nestabilas valstis (organizācijas “Fund for Peace” 2010. gada nestabilo valstu indekss), kurās 1 miljardu iedzīvotāju (Pasaules Banka); ietekmē nestabilitātes radītas problēmas; norāda, ka nestabilas valstis iekšējie un ārējie satricinājumi — gan politiskie, gan ekonomiskie — skar visvairāk un ka valstu nestabilitāte veicina migrācijas procesu;

11.

uzskata — politiski un ekonomiski atbalstot nestabilas valstis, kas ir nelegālās migrācijas, drošības un stabilitātes apdraudējuma avoti, papildus tam, ka tiek sniegta palīdzība un atbalsts šo valstu budžetiem un īstenotas stabilitātes nodrošināšanas vai papildu stabilizācijas stratēģijas, vienmēr ir jāveic tiešie ieguldījumi un jāīsteno ES tirgus atvērtības stratēģijas, lauku atbalsta un pārtikas drošuma stratēģijas, TAM atbalsta un darbvietu radīšanas politika, jāattīsta infrastruktūra, jāpalīdz MVU un mikrokredīta iestādēm un jāpiemēro stratēģijas, ar kurām atbalsta demokratizāciju un labu pārvaldību, sociālo integrāciju, sieviešu, minoritāšu vai nelabvēlīgākā situācijā esošu grupu līdzdalību un reliģisko toleranci, tādējādi maksimāli uzlabojot vietējās izredzes un alternatīvas potenciālajiem migrantiem; ir cieši pārliecināts, ka šādas stratēģijas ir jāpamato ar aktīvām partnerattiecībām, kuras veido, ņemot vērā ne tikai saņēmēju valstu patstāvības un līdzdalības principu, bet arī mērķus, precīzus ceļvežus un kopīgi ar līdzekļu devēju valstīm pieņemtus nosacījumus šo mērķu sasniegšanai, kritērijus un stingrus pārskatatbildības standartus; norāda, ka tādu programmu pamatkritērijam, kuras finansē no šiem līdzekļiem, ir jābūt pievienotās vērtības radīšanai reģionālā un vietējā līmenī, tādējādi būtiski veicinot vietējo ekonomiku attīstību;

12.

uzsver, ka visos pētījumos un analīzēs par tādām turpmākajām migrācijas tendencēm un veidiem kā īstermiņa migrācija, cirkulāra migrācija un sezonālā migrācija ir jāņem vērā iespējamie migrāciju izraisošie faktori, piemēram, politiskā un ekonomiskā krīze vai klimata pārmaiņu ietekme izcelsmes valstīs;

13.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis veikt gan iekšējus, gan starptautiska līmeņa pasākumus, lai mudinātu migrācijas izcelsmes valstis noteikt un īstenot tādus pasākumus un politiku, kas tām sniegtu iespēju sociāli, ekonomiski un demokrātiski attīstīties un neliktu šo valstu iedzīvotājiem migrēt;

14.

aicina Komisiju un EĀDD vēl lielākā mērā censties panākt izcelsmes valstu attīstību un demokratizāciju un veicināt tiesiskumu, lai novērstu ar migrāciju saistīto problēmu pamatcēloņus;

15.

mudina ārpus Eiropas Savienības atvērt migrācijas informācijas un pārvaldības centrus, lai palīdzētu trešām izcelsmes vai tranzīta valstīm izstrādāt migrācijas politiku, ņemot vērā iespējamo migrantu un atgriezušos migrantu vajadzības, sniegtu padomus legālās imigrācijas jomā un attiecībā uz darba iespējām un dzīves apstākļiem galamērķa valstīs un palīdzētu nākamajiem migrantiem arodapmācības jomā, pamatojoties uz Bamako (Mali) īstenotajā izmēģinājuma projektā (CIGEM) gūto pieredzi; aicina Komisiju Parlamenta atbildīgajai komitejai regulāri sniegt ziņojumus par jaunām iniciatīvām šādu centru izveidē;

16.

atgādina, ka 2010. gada 21. septembra rezolūcijā par nabadzības mazināšanu un darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs — turpmākie pasākumi — Parlaments uzsvēra, ka ES nedrīkstētu vilcināties piemērot sankcijas gadījumos, kad valstis neveic tirdzniecības nolīgumos noteiktās pārvaldības un cilvēktiesību jomā paredzētās saistības, prasīja ES iestādēm stingri ievērot nosacītības principu, kas ir paredzēts Kotonū nolīgumā, un uzsvēra, ka tas pats nosacītības kritērijs būtu jāpiemēro palīdzībai, ko sniedz no Eiropas Attīstības fonda (EAF) un Attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumenta (ASESI); uzsver, ka tādi paši nosacītības kritēriji būtu jāpiemēro ES atbalstam, kas nav attīstības palīdzība un humanitārā palīdzība, tostarp makrofinansiālai palīdzībai, ko sniedz, piešķirot SVF aizdevumus, un EIB un ERAB programmās paredzētajām kreditēšanas darbībām, ka šāda palīdzība būtu jāsniedz, pamatojoties uz partnerattiecībām, kopīgiem mērķiem un vērtībām un uzticību, un ka tai būtu jāatbilst gan līdzekļu devēja, gan saņēmēja vēlmēm, vēl uzsver, ka aktīvajam atbalstam, ko ES sniedz saņēmējām valstīm, vajadzētu būt efektīvam un mērķtiecīgam un ka ES būtu jāievēro ES pamatvērtības; prasa PV/AP un Komisijai, veidojot ES finanšu palīdzības struktūru un uzturot divpusējās attiecības ar šo palīdzību saņemošajām valstīm, arī turpmāk būt uzticīgiem ES un tās pamatvērtībām; uzskata, ka pārdomas ir jāuzsāk ES līmenī, pamatojoties uz ES finanšu palīdzības sniegšanas nosacītības principu un ievērojot tā piemērošanas jomu;

17.

atzinīgi vērtē cilvēktiesību klauzulu iekļaušanu visos ES divpusējos tirdzniecības nolīgumos un piekrīt nosacītības principa ietveršanai tirdzniecības nolīgumos, ko slēdz ar jaunattīstības valstīm, izmantojot vispārējo preferenču sistēmu; atzīst, ka šo nosacītības principu piemēro ne vienmēr, jo Komisija ir apliecinājusi nevēlēšanos sodīt jaunattīstības valstis, kas nepilda saistības attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, labu pārvaldību un demokratizāciju; mudina Komisiju apsvērt iespēju vajadzības gadījumā noteikt sankcijas, taču aicina to pirms sankciju noteikšanas rūpīgi noskaidrot šāda pasākuma ietekmi uz saņēmēju valstu iedzīvotājiem;

18.

uzskata, ka attiecībā uz tranzīta valstīm ir jāīsteno politika, kas būtu līdzīga tai, ko piemēro izcelsmes valstīm, piemēram, saistībā ar nabadzības mazināšanas stratēģijām, tiešajiem ieguldījumiem un tirgus atvērtību un uzsvaru uz nodarbinātības programmu, kuru īstenojot, var nodrošināt efektīvas ilgtermiņa integrācijas iespējas, stabilizēt iekšējo darba tirgu un uzlabot tranzīta valstu ilgtermiņa potenciālu;

19.

uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm, kontrolējot nelegālās migrācijas plūsmas, ir pilnībā jāievēro patvēruma meklētāju tiesības un jāatturas no jebkādām darbībām, kas varētu mazināt iespējamo bēgļu vēlmi pieprasīt aizsardzību;

20.

aicina Komisiju izstrādāt mehānismu, ar kuru nosaka atbildību attiecībā uz patvēruma meklētāju uzņemšanu un viņu iesniegumu izskatīšanu, kā arī uz nelegālās migrācijas apkarošanu — divām jomām, kurās dažām valstīm to ģeogrāfiskā stāvokļa vai demogrāfiskās struktūras dēļ ir nesamērīgi liels slogs;

21.

mudina Komisiju izveidot uzraudzības sistēmu, lai pārliecinātos, ka, veicot Šengenas Robežu kodeksā paredzētās robežšķērsošanas (pirmšķērsošanas) pārbaudes, tiek ievērotas bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības, un nodrošinātu, ka iespējamie trūkumi tiek atklāti savlaicīgi;

22.

uzsver ES vēlēšanu novērošanas misiju nozīmi, jo tās ir svarīgs pasākums jebkurā demokratizācijas un labas pārvaldības procesā, un uzskata, ka šādas misijas ir jāiekļauj plašākā sistēmā, ar kuru atbalsta ilgtermiņa demokratizācijas procesu; mudina PV/AP pilnveidot uzraudzības procedūras un misijas, lai pārliecinātos, vai tiek īstenoti vēlēšanu novērošanas misiju formulētie ieteikumi, un šajā sakarībā uzsver lielo nozīmi, kāda ir šādu ieteikumu īstenošanas atbilstošai uzraudzībai; uzsver, cik svarīga ir starpniecība un konfliktu novēršanas un atrisināšanas stratēģija un reģionālo organizāciju, piemēram, Āfrikas Savienības, institucionālā izaugsme un spēju palielināšana, jo tām ir svarīga loma, veicot miera uzturēšanas un veidošanas operācijas; uzskata, ka, atbalstot Āfrikas Savienību, ir jāattīsta robežu kontroles spēja un jāpalīdz visiem grūtībās nonākušiem migrantiem; uzskata — efektīvi palīdzot tādām reģionālām organizācijām kā Āfrikas Savienība, Savienība Vidusjūrai vai Austrumu partnerība, kas ir reģionālā miera un stabilitātes vairotājas, tiek veicināta reģionālā integrācija un pārrobežu ekonomisko zonu veidošanās;

23.

norāda, ka ir uzlabojusies tādas visaptverošas pieejas migrācijai īstenošana, kuras mērķis ir veicināt vispārēju partnerību ar izcelsmes un tranzīta valstīm un sekmēt migrācijas un attīstības sinerģismu; uzsver vajadzību uzlabot visaptverošas pieejas migrācijai galveno instrumentu (mobilitātes partnerības, migrācijas misijas, migrācijas profili, sadarbības platformas) turpmāku izmantošanu; uzsver joprojām aktuālo vajadzību migrācijas politikas mērķus padarīt prioritārus dialogā ar izcelsmes un tranzīta valstīm un vajadzību uzlabot politisko virzienu saskanību šajā jomā, it īpaši saskanību ar migrācijas politiku; pauž viedokli, ka dažādie dialoga procesi būtu jāoptimizē, savukārt migrācijas un attīstības sinerģismam vajadzētu būt lielākam; uzskata, ka ir jāintensificē atbalsts izcelsmes un tranzīta valstīs īstenojamiem attīstības projektiem, ar kuriem uzlabo dzīves līmeni šajās valstīs, palielina to regulatīvo un institucionālo spēju un infrastruktūru, lai efektīvi pārvaldītu migrācijas plūsmas, vienlaikus ievērojot starptautiskos aizsardzības standartus un piemērojot neizraidīšanas principu;

24.

uzsver Pasaules Migrācijas un attīstības foruma nozīmīgo lomu, jo tas nodrošina strukturētu pamatu plašāka dialoga un sadarbības veicināšanai starp valsts un nevalstiskajiem dalībniekiem, tostarp pilsonisko sabiedrību;

25.

pauž nožēlu, ka pašreizējos apstākļos vienīgais risinājums bija ES un Lībijas sadarbības nolīguma darbības apturēšana, un uzskata, ka lēmums par apturēšanu ir jāatceļ, tiklīdz pie varas nāks jauna valdība, kas vēlēsies šāda nolīgumu īstenošanu veicināt, pamatojoties uz demokrātiskām tiesībām un cilvēktiesībām, jo to slēgšanas mērķis ir finansiāli palīdzēt Āfrikas valstīm nolūkā radīt paliekošas alternatīvas migrācijai un tādas migrācijas pārvaldības sistēmas izveidošana Lībijā, kas būtu efektīvāka, pēc iespējas vairāk izmantojot to migrantu prasmes, kas jau atrodas šajā valstī, palielinot Lībijas spēju piesaistīt un sociālā un ekonomiskā ziņā integrēt migrantus, it īpaši no dienvidu kaimiņvalstīm un radot priekšnoteikumus efektīvai migrācijas pārvaldības sistēmas izveidei Lībijā; šajā sakarībā uzsver, ka ES ir jāizmanto tās ietekme, lai pārliecinātu Lībiju ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos atļaut atgriezties šajā valstī; uzskata, ka nolīgumi par sadarbības programmu migrācijas jomā ir jānoslēdz arī ar citām ES ģeogrāfiski tuvām valstīm, lai saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem sniegtu kopīgu atbalstu nestabilām šo valstu kaimiņvalstīm;

26.

attiecībā uz šā brīža humanitāro krīzi Ziemeļāfrikā, norāda, ka FRONTEX nevar būt galvenais līdzeklis, ar kuru pārvalda šīs krīzes šajā reģionā radītās migrācijas plūsmas, un aicina ES, īstenojot saskanīgu un ilgtermiņa stratēģiju, reaģēt ātri un koordinēti, lai tiktu galā ar politisko pāreju un nestabilām valstīm un līdz ar to novērstu migrācijas pamatiemeslus; mudina Padomi īstenot sloga izlīdzināšanas rīcības plānu, lai palīdzētu pārvietot šā reģiona bēgļus, pamatojoties uz LESD 80. pantā minēto solidaritātes klauzulu un palīdzētu pārvietotajām personām saskaņā ar Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīvā 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, ar kuriem līdzsvaro dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un atbildot par migrantu uzņemšanas sekām; steidzami aicina Padomi turpināt darbu pie kopējās ES patvēruma sistēmas pieņemšanas un pabeigt koplēmuma procedūras par kopējās ES pārvietošanas programmu un Eiropas Bēgļu fondu laikposmam 2008. –2013. gads, kā to ieteica Parlaments 2010. gada maijā; atgādina, ka dalībvalstīm jāievēro neizraidīšanas princips;

27.

uzsver Eiropas Parlamenta nozīmi miera un demokrātijas veicināšanā ES kaimiņvalstīs; šajā sakarībā uzskata, ka Eiropas Parlamentam būtu cieši jāuzrauga Vidusjūras dienvidu piekrastes valstu demokrātizācijas process, un šā iemesla dēļ iesaka īstenot regulāru ad hoc strukturētu dialogu ar PV/AP, lai izvērtētu reģionā notiekošos procesus un līdz ar to noteiktu īstermiņa un ilgtermiņa mērķus un vajadzīgos atbalsta pasākumus;

28.

kategoriski prasa, īstenojot pārskatīto EKP, patiešām pievērst uzmanību dialogam par cilvēktiesībām un demokrātiju; uzskata, ka demokrātiskās kustības un demonstrācijas un to nežēlīgā apspiešana tādās autoritārās valstīs kā Tunisija un Ēģipte pierāda, ka EKP dialogi par demokrātiju un cilvēktiesībām nav bijuši sekmīgi;

29.

atzinīgi vērtē ES un Turcijas sarunu pabeigšanu par atpakaļuzņemšanas nolīgumu un pieprasa sekmīgi pabeigt visus nepieciešamos posmus, lai nodrošinātu šā nolīguma abpusēju un pilnīgu īstenošanu pēc iespējas drīz;

30.

aicina Komisiju ciešāk sadarboties ar nelegālo migrantu tranzīta un izcelsmes valstīm, pamatojoties uz nolīgumiem, kurus ar šīm valstīm ir noslēgusi vai noslēgs Eiropas Savienība, un uz divpusējiem dalībvalstu un trešo valstu nolīgumiem, lai ierobežotu nelegālo imigrāciju un veicinātu tiesību normu ievērošanu, kas atbilst gan migrantu, gan dalībvalstu iedzīvotāju, gan migrantu izcelsmes valstu interesēm;

31.

uzskata, ka ar migrāciju saistītu statistikas datu saskaņošana — sadarbībā ar dalībvalstīm — ir ļoti svarīga migrācijas politikas efektīvai plānošanai, pieņemšanai, īstenošanai un novērtēšanai; uzsver, cik nozīmīgs ir Eiropas Migrācijas tīkls, kas varētu sniegt ievērojamu ieguldījumu šajā jomā;

32.

uzsver, ka ir steidzami vajadzīgi konsekventi, visaptveroši un salīdzināmi statistikas dati par migrantu kopienu, ņemot vērā, ka pašreizējo migrācijas plūsmu nepārtrauktā mainība un raksturs rada patiesas problēmas politikas izstrādātājiem, kuriem, lai pieņemtu lēmumus, ir vajadzīgi ticami dati un informācija;

33.

aicina Komisiju saistībā ar patlaban notiekošo EKP pārskatīšanu apsvērt iespēju īpašu finansējumu paredzēt atjaunotas un spēcīgas ekonomiskās programmas, tostarp nodarbinātības programmas, izstrādei EKP valstīs; uzskata, ka ceļvedis ir jāapspriež ar EKP valstīm par šo valstu migrācijas jomā pieņemto tiesību aktu pielīdzināšanu ES standartiem, tostarp cilvēktiesību standartiem, piemēram, tiesībām uz patvērumu, nelegālo migrantu aizsardzības sistēmai un visu migrantu tiesiskajai vienlīdzībai; atbalsta partnerattiecību nolīgumu noslēgšanu pārvietošanās jomā arī ar citām EKP valstīm — ar Moldovu un Gruziju tādi jau ir noslēgti;

34.

aicina pieņemt visaptverošu migrācijas politiku, kas būtu saistīta ar visām attīstības stratēģijām un instrumentiem, kuri balstīti uz augsta līmeņa politisko un operatīvo solidaritāti, savstarpēju uzticēšanos, pārredzamību, partnerību, vienādu atbildību, kopējiem centieniem, kurus īsteno ar vispārēju principu un konkrētu pasākumu palīdzību, kā arī uz vērtībām, kas minētas Lisabonas līgumā;

35.

aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu legālās migrācijas risinājumu, ņemot vērā Eiropas darba tirgū pastāvošo darbaspēka deficītu un katras dalībvalsts spējas uzņemt un integrēt migrantus; uzskata, ka kopējā ES politika legālās migrācijas jomā var veicināt gan Eiropas ekonomiku, gan izcelsmes valstu ekonomiku;

36.

uzskata, ka tādi nolīgumi ar trešām valstīm, kurus ir noslēgušas vairākas ES dalībvalstis, būtu jāslēdz Eiropas līmenī, pilnībā ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. pantu;

37.

aicina ES iestādes un ES dalībvalstis efektīvāk koordinēt līdzekļu devēju atbalstu, lai nodrošinātu visaptverošāku un ilgstspējīgāku migrācijas plūsmu pārvaldības risinājumu;

38.

mudina attīstības atbalstu nošķirt no migrācijas plūsmu pārvaldības un reemigrāciju nepadarīt par attīstības atbalsta nosacījumu; uzsver — sniedzot ES attīstības atbalstu, ir jācenšas novērst tādus migrācijas iemeslus kā nabadzība, klimata pārmaiņas un bads;

39.

uzsver pievienoto vērtību, kādu varētu radīt Savienība Vidusjūrai un Austrumu partnerības pasākumi, piedaloties migrācijas un tās seku jautājuma risināšanā; aicina AP/PV un dalībvalstis intensificēt darbu, lai Savienība Vidusjūrai varētu sākt darboties pilnībā; uzskata, ka migrācijas plūsmu jautājumam vajadzētu būt vienam no vissteidzamāk risināmiem Savienības Vidusjūrai un Austrumu partnerības jautājumiem;

40.

aicina Eiropas Savienību apsvērt pasākumus nolūkā pārskatīt attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumentu, Eiropas Attīstības fondu un humānās palīdzības instrumentu, lai palielinātu migrācijas radīto labvēlīgo ietekmi, nestabilajās valstīs veicinot personu attīstību un demokrātiju;

41.

pieprasa veikt papildu pasākumus, lai veicinātu ES migrācijas politikas saskaņotību attīstības jomā un atteikties no oficiālās attīstības palīdzības izmantošanas tajās politikas jomās, kuru mērķis ir ierobežot un kontrolēt migrāciju, ja, tās īstenojot, tiek pārkāptas migrantu cilvēktiesības; uzskata, ka oficiālā attīstības palīdzība tomēr būtu jāizmanto, lai veicinātu efektīvu attīstību, tādējādi mazinot nabadzības, politiskās nestabilitātes un politiskās apspiešanas izraisīto migrāciju;

42.

atzinīgi vērtē Tripoles deklarāciju, kuru pieņēma trešās Āfrikas un ES augstākā līmeņa sanāksmes noslēgumā un kurā atkārtoti ir apstiprināti kopējie centieni risināt minētās parādības un problēmas migrācijas jomā, kā arī mazināt migrācijas ietekmi uz attīstību;

43.

prasa īstenot efektīvākas partnerattiecības ar iestādēm, kuras veicina reģionālo un ekonomisko integrāciju, kas var arī palīdzēt rast noturīgus ilgtermiņa risinājumus migrācijas situācijai starp jaunattīstības valstīm;

44.

uzsver, ka Komisijai būtu vairāk jāpēta klimata pārmaiņu radītā migrācija starp jaunattīstības valstīm, tostarp jānoskaidro skarto iedzīvotāju skaits, neaizsargātie reģioni, migrācijas plūsmas un uzņēmēju valstu spēja; pieprasa sekmēt arī jaunattīstības valstu kapacitāti veikt pētījumus;

45.

uzsver to, cik svarīgi ir jautājumu par migrāciju iekļaut partnervalstu attīstības stratēģijās, lai tādējādi mazinātu nabadzību un sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus;

46.

atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots ĀKK valstu Migrācijas novērošanas centrs, jo tas ir noderīgs instruments, ar kuru politikas veidotājiem ĀKK valstīs sniedz datus un līdzekļus šo valstu migrācijas politikas stratēģiju uzlabošanai, kā arī priekšlikumu izveidot Migrācijas novērošanas centru, kura pienākums būtu nepārtraukti un cieši uzraudzīt visus ar migrācijas plūsmām Latīņamerikā saistītos aspektus un kuru pārraudzītu un koordinētu Eiropas-Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu fonds;

47.

iesaka migrācijas un attīstības saiknes stiprināšanai paredzētos finanšu līdzekļus piešķirt lietderīgāk; atzīst, ka ir jāuzlabo dažādo ES ārējās darbības dažādo finansēšanas instrumentu papildu un savlaicīga mobilizācija;

48.

uzsver nepieciešamību pilnveidot LRRD stratēģijas (kuras īsteno, lai apvienotu neatliekamo palīdzību, rehabilitāciju un attīstību) nolūkā nodrošināt ilgtspējīgus risinājumus pārvietotajām personām un bēgļiem; atzīst, cik svarīgi ir īstenot koordinētus humanitārās palīdzības reaģēšanas pasākumus, kas ir pirmie soļi noturīgas attīstības politikas piemērošanai pēckonflikta valstīs;

49.

aicina PV/AP dot ieguldījumu kompetences nodrošināšanā un noteikt skaidras pilnvaras centrālās vadības un delegāciju darbiniekiem, lai panāktu labāku koordināciju starp tematisko programmu migrācijas un patvēruma jautājumos un attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumenta ģeogrāfiskajām programmām;

50.

prasa precizēt Eiropas Ārējās darbības dienesta un Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorāta attiecīgos uzdevumus un nodrošināt sadarbību starp šiem dienestiem; mudina Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorātu uzņemties vadošo lomu migrācijas politikas plānošanas posmā;

51.

uzsver nepieciešamību pārņemt pieredzi, kas, īstenojot tematisko programmu migrācijas un patvēruma jautājumos, gūta saistībā ar valsts līmeņa politisko dialogu, lai tādējādi nodrošinātu konsekventāku un efektīvāku plānošanu, ievērojot valsts un reģionālās stratēģijas dokumentus;

52.

mudina intensificēt centienus mazināt intelektuālā darbaspēka emigrācijas un speciālistu masveida aizbraukšanas nelabvēlīgo ietekmi, kas īpaši skar tādas nozīmīgākās nozares kā veselības aprūpe un izglītība; uzsver to, cik svarīgi ir veicināt intelektuālā darbaspēka imigrāciju, atgriešanās atbalsta programmas un cirkulāro migrāciju, reglamentēt darbā pieņemšanas metodes un atbalstīt kapacitātes palielināšanu, izmantojot tādus pasākumus kā profesionālās izglītības attīstīšana; aicina Komisiju izpētīt, vai cirkulārās migrācijas sistēmas ir lietderīgs instruments un kuri cirkulārās migrācijas veidi (vienreizēji vai atkārtoti, īslaicīgi vai ilglaicīgi, spontāni vai plānoti) var dot vislabākos rezultātus jaunattīstības un attīstītajām valstīm;

53.

aicina Komisiju, sagatavojot jaunos ārējās darbības instrumentus periodam pēc 2013. gada, nodrošināt to, ka, izmantojot ierosināto struktūru, starp attīstības, drošības un stabilitātes pīlāru var panākt sinerģismu un savstarpēji uzlabojošo iedarbību un ātri piešķirt ārkārtas situācijām un to pārvarēšanai paredzētos līdzekļus, steidzami reaģēt, lai atvieglinātu grūtībās nonākušo migrantu stāvokli un palīdzētu viņiem, jo īpaši ļoti neaizsargātām personām, piemēram, sievietēm un bez uzraudzības atstātiem nepilngadīgajiem, izstrādāt īpašas programmas, lai aktīvi palīdzētu iespējami apdraudētām minoritātēm, tostarp reliģiskām, etniskām un LGBTT kopienām, sniegt patvērumu Eiropas Savienībā grūtībās nonākušiem cilvēktiesību aizstāvjiem un veikt atbalsta pasākumus, lai mazinātu klimata pārmaiņu, atmežošanas un bioloģiskās daudzveidības zaudēšanas radītās sekas un saglabāt klimata pārmaiņu skarto kopienu ekonomisko un sociālo vidi;

54.

pieprasa izstrādāt tādu politiku, kurā ņemtu vērā neaizsargāto iedzīvotāju grupu, piemēram, sieviešu, bērnu un invalīdu, īpašo stāvokli, un attiecīgi nodrošināt atbilstošo infrastruktūru — slimnīcas, skolas un skolu mācību aprīkojumu, kā arī sniegt nepieciešamo sociālo, psiholoģisko un administratīvo atbalstu;

55.

vērš uzmanību uz svarīgo lomu, kas spīdzināšanas upuru rehabilitācijas centriem bijusi migrantu, tostarp bēgļu un patvēruma meklētāju, veiksmīgā integrācijā Eiropas Savienībā; ar bažām pieņem zināšanai lēmumu, ka šo centru finansēšana no Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) Eiropas Savienībā tiks pakāpeniski pārtraukta; aicina Komisiju nodrošināt, ka šo centru finansējums neatceļ pavisam un finansēšanu neatstāj tikai dalībvalstu ziņā;

56.

aicina Komisiju publicēt reģionālo aizsardzības programmu ārējo novērtējumu un uzsākt debates par to, vai šīs programmas būtu jāturpina;

57.

attiecībā uz KĀDP un KDAP misijām uzskata, kā to uzsvēra arī AP/PV, ka būtu svarīgi papildināt drošības un stabilitātes stratēģiju, sniedzot atbalstošu attīstības ad hoc palīdzību un īstenojot cilvēktiesību stratēģijas, lai ilgtermiņā novērstu nedrošības un nestabilitātes pamatiemeslus; šajā sakarībā norāda, ka, piemērojot šādu visaptverošu pieeju, ir ne tikai labāk jākoordinē, izmantojot EĀDD, bet šādu atbalstošu stratēģiju nolūkā ir jānodrošina arī papildu ad hoc budžeta apropriācijas;

58.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Eiropas Savienības Padomes prezidentūrai, Komisijas priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Investīciju bankai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Euronest parlamentārās asamblejas un Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību valstu valdībām un parlamentiem, ASV Valsts departamentam, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai, Pasaules Bankai, Starptautiskajam Valūtas fondam, Āfrikas Savienībai, Panāfrikas parlamentam, Starptautiskajai Migrācijas organizācijai un ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos.

2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/13

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, īpaši tā 2. un 3. pantu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, īpaši tā 8., 153. un 157. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 20. februāra Lēmumu 2006/144/EK par Kopienas lauku attīstības stratēģiskajām pamatnostādnēm (2007.–2013. gada plānošanas periods) (1),

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (2),

—

ņemot vērā 2008. gada 12. marta rezolūciju par sieviešu stāvokli ES lauku apvidos (3),

—

ņemot vērā secinājumus seminārā par sieviešu lomu lauku apvidu ilgtspējīgā attīstībā, kas pēc ES Spānijas prezidentūras iniciatīvas 2010. gada 27.-29. aprīlī notika Cáceres  (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A7-0016/2011),

A.

tā kā lauku apvidu ekonomiski ilgtspējīga attīstība un Eiropas saimniecisko vienību ilgtermiņa un ilgtspējīga darbība ir prioritāte un tā kā mazāk apdzīvotiem lauku apgabaliem piemītošo īpašo potenciālu vajadzētu lietderīgi izmantot un attīstīt tā, lai tie arī turpmāk būtu apdzīvoti;

B.

tā kā uz pasaules mēroga pārmaiņām stabilāk var reaģēt tie reģioni, kuri attiecīgā kontekstā ir ekonomiski un kultūras jomā patstāvīgi un kuros labi darbojas reģionālā aprite;

C.

tā kā konkurētspējīga un daudzfunkcionāla lauksaimniecība ir nepieciešams pamats ilgtspējīgas attīstības stratēģijām un visaptverošākai uzņēmējdarbības attīstībai daudzos reģionos, un tā kā šis potenciāls kā daļa no ekonomikas dažādošanas procesa vēl ne visur tiek pilnībā izmantots;

D.

tā kā lauku apvidus it īpaši ietekmē iedzīvotāju novecošana, zems iedzīvotāju blīvums un iedzīvotāju skaita samazināšanās dažos rajonos;

E.

tā kā sakarā ar demogrāfiskām pārmaiņām, emigrāciju un vispārēju sieviešu īpatsvara samazināšanos daudzos lauku apvidos ar tajos esošo infrastruktūru turpmāk vairs nevarēs pienācīgi nodrošināt ikdienas lietošanas preču un pakalpojumu vietēja mēroga piegādi, medicīnas un aprūpes pamatpakalpojumus, pirmsskolas izglītību, skolas, profesionālo un akadēmisko izglītību, tālākizglītību un atbilstošus kultūras un atpūtas piedāvājumus, vai šādu pakalpojumu sniegšana tiks pārtraukta ekonomisku iemeslu dēļ;

F.

tā kā no 26,7 miljoniem Eiropas Savienības lauksaimniecībā pastāvīgi nodarbināto personu aptuveni 42 % ir sievietes un vismaz piekto daļu saimniecību (aptuveni 29 %) pārvalda sievietes;

G.

tā kā sievietes ir devušas nozīmīgu ieguldījumu vietējo pašvaldību un kopienu attīstībā, tomēr viņu līdzdalība attiecīgajā lēmumu pieņemšanas procesā ir neatbilstīga;

H.

tā kā dzimumu līdztiesības princips ir viena no pamatprasībām saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” un tas būtu jāveicina, lai palielinātu sieviešu aktīvu līdzdalību ekonomiskās un sociālās darbībās un nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu;

I.

tā kā sakarā ar ekonomiskām un sociālām pārmaiņām lauku sieviešu stāvoklis aizvadītajās desmitgadēs ir mainījies un kļuvis daudzveidīgāks, turklāt nereti šīs pārmaiņas rosinājušas un līdzveidojušas pašas sievietes, un tā kā sieviešu sociālais un ekonomiskais stāvoklis ievērojami atšķiras gan starp dažādām dalībvalstīm, gan to iekšienē;

J.

tā kā sievietes mūsdienu sabiedrībā pilda daudzveidīgas lomas, ņemot vērā viņu individuālo iesaisti ģimenes un darba dzīvē, turklāt tieši šī lomu daudzveidība ļauj viņām sniegt nozīmīgu ieguldījumu progresā un jauninājumos visos sabiedrības līmeņos un uzlabot dzīves kvalitāti, jo īpaši lauku apvidos;

K.

tā kā it īpaši lauku apvidos aprūpi ģimenē un veco ļaužu aprūpi veic sievietes;

L.

tā kā ar gadiem ilgiem centieniem sieviešu politikas jomā un ievērojamu publisko finansējumu izglītībai, konsultācijām un atbalstam uzņēmējdarbības sākšanai (tajā skaitā arī atbilstoši kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) otrajam pīlāram) ir izdevies gūt būtiskus panākumus lauku iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanā;

M.

tā kā sievietēm un vīriešiem, neraugoties uz katra indivīda visai atšķirīgiem dzīves modeļiem, arī turpmāk vajadzēs risināt vienu no pamatuzdevumiem, proti, apvienot iztikas pelnīšanu un iesaistīšanos sociālajā un kultūras dzīvē, no vienas puses, un ģimenes pienākumus, no otras puses;

N.

tā kā šis daudzfunkcionālais uzdevums mūsdienu sabiedrībā paveicams vienīgi izmantojot atbalsta dienestus un sabiedrisko pakalpojumu iestādes un struktūras, kurām turklāt jābūt pieejamām un tādām, kuras izmantotājs var atļauties;

O.

tā kā laukos dzīvojošo sieviešu daudzveidīgā loma var dot būtisku ieguldījumu mūsdienīgas sievietes tēla veidošanā Eiropas sabiedrībā;

P.

tā kā gan vīriešu, gan sieviešu nodarbinātības līmenis lauku apvidos ir zems un daudzas sievietes tā arī nekad neiesaistās darba tirgū, tādējādi viņas nav ne reģistrētas kā bezdarbnieces, ne iekļautas bezdarba statistikā;

Q.

tā kā lauksaimniecībā nodarbināto sieviešu sociālā drošība ir lauku apvidu mūsdienīgas un ilgtspējīgas attīstības neatņemams elements, turklāt tā attiecināma arī uz lauksaimniecībā nodarbināto dzīvesbiedrēm ar papildu ienākumiem (kurām ir kombinēti ienākumi vai kuras ir pastāvīga vai nepilna laika pašnodarbinātās) un uz pagaidu un migrējošiem darba ņēmējiem;

R.

tā kā lauku saimniecības īpašnieks ir vienīgā persona, kas ir minēta banku dokumentos saistībā ar subsīdijām un uzkrātajām tiesībām, un ir arī vienīgā persona, kas pārstāv lauku saimniecību asociācijās un grupās;

S.

tā kā lauku tūrisms, tostarp preču un pakalpojumu sniegšana laukos ar ģimeņu un kooperatīvo tūrisma uzņēmumu starpniecību, ir zema riska uzņēmējdarbība, kas rada darbavietas, sniedz iespēju apvienot ģimenes pienākumus ar darbu un iedrošina iedzīvotājus palikt laukos,

1.

norāda, ka dzimumu vienlīdzības veicināšana ir galvenais ES un tās dalībvalstu mērķis; uzsver to, cik svarīgi ir iekļaut šo principu KLP, jo tas ir veids, kā veicināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un lauku attīstību;

2.

norāda, ka lauku apvidos jācenšas radīt pilsētām pielīdzināmi dzīves apstākļi, vienlaikus pielāgojot tos lauku realitātei, lai sievietes un viņu ģimenes stimulētu palikt un sekmīgi turpināt dzīvi laukos;

3.

aicina sekmēt lauku apgabalus kā daudzveidīgu un iekļaujošu ekonomikas un dzīves telpu, un šajā procesā jo īpaši izmantot sieviešu svarīgo lomu, pieredzi un zināšanas;

4.

tādēļ aicina Komisiju sarunās par nākamo daudzgadu finanšu shēmu atturēties no turpmākas tās daļas samazināšanas, kas kopējā budžetā paredzēta ar lauksaimniecību saistītiem izdevumiem;

5.

uzsver to, ka daudzveidīgs lauku uzņēmējdarbības klāsts, tostarp arī uz pakalpojumu sniegšanu orientētas lauku saimniecības (piemēram, lauku tūrisms, tiešā pārdošana, sociālie pakalpojumi, tajā skaitā gados vecāku cilvēku un bērnu aprūpe, mācīšanās lauku saimniecībās saistībā ar pagarinātas dienas apmācību), ir svarīgs laukos sniedzamo pakalpojumu elements un šāda uzņēmējdarbība ilgtspējīgā veidā jāatbalsta ar KLP; tādēļ aicina ar KLP starpniecību veicināt šādus pakalpojumus, paverot gan jaunas perspektīvas, gan radot apmaksātas nodarbinātības iespējas sievietēm un būtiski atvieglojot ģimenes dzīves apvienošanu ar darbu;

6.

aicina palīdzēt izstrādāt stratēģijas, kas darbotos kā impulss lauku iedzīvotāju īpašās jaunrades atbalstam, vienlaikus izmantojot katrai lauku kopienai raksturīgos tradicionālos resursus;

7.

uzsver dzīvotspējīgas, dinamiskas lauku vides ar daudzveidīgu sabiedrību nozīmi; šajā sakarībā uzsver atbilstošu attīstības iespēju un uzdevumu nozīmi jaunām sievietēm;

8.

prasa pamatnosacījumus lauku apvidiem veidot tā, lai visu paaudžu sievietes varētu palikt dzīvot savā ierastajā vidē un veicinātu tās atdzimšanu un attīstību;

9.

uzsver pirmstermiņa pensionēšanās iespējas nozīmi lauksaimniekiem un strādniekiem laukos saistībā ar dzīves apstākļiem sievietēm lauku apvidos; aicina dalībvalstis ieviest šādu kārtību, ja tas vēl nav izdarīts;

10.

šajā sakarībā aicina turpināt darbu, lai visus lauku apvidus nodrošinātu ar pašu mūsdienīgāko informācijas tehnoloģiju infrastruktūru, pirmām kārtām platjoslas pieslēgumu, un veikt darbības, lai atvieglotu piekļuvi informācijas un komunikācijas tehnoloģijām un veicinātu gan vienlīdzīgas iespējas saistībā ar šādu piekļuvi, gan atbilstošu apmācību par to lietošanu; norāda, ka platjoslas pieslēguma slikta pieejamība kavē mazo uzņēmumu izaugsmi daudzos lauku apvidos visā Eiropas Savienībā; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis ievērot saistības un uzlabot platjoslas pieslēguma pieejamību lauku apvidos, jo tas ir veids, kā palielināt konkurētspēju;

11.

aicina veicināt un atbalstīt lauku apvidu sieviešu vidē elektroniskos uzņēmējdarbības veidus, piemēram, ieviešot e-uzņēmējdarbību, kas ļauj strādāt neatkarīgi no attāluma līdz pilsētām;

12.

norāda, ka, līdzīgi kā pilsētās, arī lauku apvidos ir ļoti svarīgi uzlabot ikdienā svarīgas infrastruktūras, iestāžu un pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, lai iedzīvotāji varētu līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi un lai tiktu saglabātas lauku kopienas; minētais attiecas uz bērnu aprūpes struktūrām lauku saimniecībās (piemēram, lauku saimniecību bērnudārziem un citām pirmsskolas iestādēm), veselības aprūpes pakalpojumiem, izglītības pakalpojumiem (tostarp mūžizglītībai), veco ļaužu un citu apgādājamo aprūpes iestādēm un pakalpojumiem, aizvietošanas pakalpojumiem slimības un grūtniecības gadījumā, ikdienas patēriņa preču vietēju piegādi un brīvā laika pavadīšanas un kultūras iestādēm; aicina lauksaimniecības politikas pamatnosacījumus veidot tā, lai sievietes lauku apvidos varētu īstenot iespējas daudzfunkcionālas un ilgtspējīgas lauksaimniecības veidošanā;

13.

mudina dalībvalstis izmantot struktūrfondus un Kohēzijas fondu, lai novērstu trūkumus lauku apvidu transporta infrastruktūrā, kā arī īstenot politikas virzienus, ar kuriem uzlabot transporta pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem, jo sevišķi invalīdiem, jo transports ir viens no līdzekļiem sociālās atstumtības un nevienlīdzības mazināšanā sabiedrībā, kas galvenokārt skar sievietes;

14.

prasa ar lauku apvidu veicināšanas politiku aktīvāk sekmēt novatoriskus un ilgtspējīgus lauku dzīves un darba apstākļus;

15.

aicina Eiropas Savienības iestādes, dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes atbalstīt projektus, ar kuriem veicina un piedāvā konsultācijas novatorisku lauksaimniecības pamatproduktu ražošanas uzņēmumu izveidei lauku apvidos, kas jo īpaši sievietēm varētu piedāvāt jaunas darba vietas šādās jomās: vērtības pievienošana lauksaimniecības produktiem un tirdzniecības vietu meklēšana tiem, jaunu tehnoloģiju izmantošana, ieguldījums vietējās ekonomikas dažādošanā un tādu pakalpojumu nodrošināšana, kas ļauj savienot darba un ģimenes dzīvi;

16.

norāda, ka attiecībā uz novatoriskiem piedāvājumiem vajadzētu pārņemt pozitīvo pieredzi, kāda līdz šim gūta, īstenojot ar sieviešu dzīvi saistītos projektus KLP otrajā pīlārā (jo īpaši 3. prioritāšu jomā un Leader + programmā), un noskaidrot paraugprakses piemērus;

17.

aicina lauku attīstības stratēģijās īpaši uzsvērt sieviešu lomu, palīdzot sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, it īpaši iniciatīvās, kurās uzsvars ir uz jauninājumiem, pētniecību un attīstību;

18.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē ESF/EQUAL projektus, kuru mērķis ir noskaidrot un uzlabot sieviešu stāvokli lauksaimniecībā un lauku apvidos;

19.

aicina jaunajā ELFLA regulā paredzēt tādus īpašus pasākumus sieviešu atbalstam 2014.–2020. gada plānošanas periodā, kam būtu labvēlīga ietekme uz sieviešu nodarbinātību lauku rajonos;

20.

aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt informatīvas datu bāzes izveidi par lauku apgabalos dzīvojošo sieviešu ekonomisko un sociālo stāvokli un viņu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā, kā arī uzlabot jau pieejamo datu izvērtēšanu (piemēram, izmantojot Eirostatu), lai varētu pielāgot politikas pasākumus;

21.

pauž pārliecību, ka, ņemot vērā lauku dzīves apstākļus, ir jāsaglabā un jāpaplašina ar laukiem saistīta apmācība un konsultācijas sievietēm, it īpaši saistībā ar lauku saimniecību finanšu pārvaldību;

22.

uzskata par vēlamu strādāt pie tā, lai izveidotu Eiropas lauku sieviešu tīklu (vai sieviešu apvienību tīklu), un vērš uzmanību uz panākumiem, kādi jau gūti ar KLP otrā pīlāra pasākumiem;

23.

atzīst sieviešu sadarbības tīklu nozīmīgo lomu dažādos līmeņos, jo īpaši attiecībā uz lauku apvidu veicināšanu vietējā līmenī un to, kā šos apvidus uztver sabiedrībā; vērš uzmanību uz to, ka šiem tīkliem nepieciešama plašāka sociāla atzīšana un lielāks politisks un finansiāls atbalsts vietējā, valstu un Eiropas līmenī, ņemot vērā to lielo ieguldījumu lielākas vienlīdzības sekmēšanā, jo īpaši attiecībā uz lauku apgabalu sieviešu apmācību un vietējās attīstības projektu uzsākšanu, tostarp saistībā ar informācijas kampaņām par regulārām pārbaudēm, lai nodrošinātu sievietēm raksturīgu vēža formu (dzemdes kakla vēzis, krūts vēzis u.c.) agrīnu diagnostiku; aicina dalībvalstis atbalstīt sieviešu plašāku līdzdalību politiskajā procesā, tajā skaitā viņu pienācīgu pārstāvību iestāžu, uzņēmumu un apvienību pārvaldes struktūrās;

24.

prasa nodrošināt pienācīgus sociālo sistēmu pakalpojumus sievietēm lauku apvidos, ņemot vērā sieviešu īpašo stāvokli attiecībā uz apmaksātu nodarbinātību un pensiju tiesībām;

25.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē Direktīvu 2010/41/ES un aicina dalībvalstis to pēc iespējas drīzāk efektīvi īstenot, it īpaši, lai nodrošinātu:

26.

vērš uzmanību uz to, ka jo īpaši lauku apvidos ir nepieciešamas ilgtspējīgas stratēģijas, lai sievietes, kuras nolemj pārtraukt karjeru bērnu audzināšanas vai aprūpes nolūkos, nezaudētu profesionālo kompetenci; aicina atvieglot darba un ģimenes dzīves līdzsvarošanu, lai sievietes varētu uzsākt, turpināt vai vēl dziļāk iesaistīties darba dzīvē;

27.

norāda, ka lauku saimniecību darbības dažādošana ir arvien svarīgāks lauku apvidu ekonomikas aspekts; norāda, ka sievietēm ir nozīmīga loma lauku saimniecību darbības dažādošanas projektu uzsākšanā, veikšanā un pārvaldībā;

28.

aicina veicināt sieviešu vēlmi nodarboties ar uzņēmējdarbību un atbalstīt šādas ierosmes, jo īpaši veicinot to, lai sievietes kļūtu par īpašniecēm, atbalstot sieviešu uzņēmēju tīklus, kā arī nosacījumus finanšu nozarē veidojot tā, lai lauku uzņēmējām (tostarp pastāvīga vai nepilna laika pašnodarbinātajām ar nelieliem ienākumiem un gados jaunām sievietēm), būtu iespējas veikt ieguldījumus un piekļūt kredītiem, un tā viņas varētu labāk nostiprināties tirgū un attīstīt uzņēmējdarbību, tādējādi gūstot stabilus ienākumus; aicina arī uzlabot sieviešu attieksmi pret uzņēmējdarbību un tai nepieciešamās prasmes, lai veicinātu viņu pārstāvību uzņēmumu un asociāciju pārvaldes struktūrās;

29.

aicina attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās varas iestādes sekmēt sieviešu dalību vietējās rīcības grupās un vietējo partnerību izveidi saskaņā ar LEADER programmu, kā arī attiecīgajās valdēs nodrošināt līdzsvarotu dzimumu pārstāvību;

30.

aicina uzņēmumu un reģionālās attīstības stratēģijās vairāk ņemt vērā sieviešu profesionālo kompetenci lauksaimniecībā un ar lauksaimniecību nesaistītās jomās; uzsver nozīmi, kāda ir lauksaimnieču un laukos dzīvojošo sieviešu kvalifikācijas paaugstināšanai un apmācībai, lai viņas varētu nodarboties ar ražošanu un uzņēmējdarbību, un aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām varas iestādēm, lauku organizācijām un sieviešu un lauksaimnieku apvienībām radīt stimulus, lai veicinātu sieviešu līdzdalību darba tirgū, novērstu jebkāda veida diskrimināciju pret sievietēm darba vietā, un uzlabotu sieviešu apmācību, tostarp veicinot labāku piekļuvi pēcdiploma apmācībai un specializētiem kursiem izglītības iestādēs, kā arī piedāvāt atbilstošus lauku attīstības pasākumus saskaņā ar lauku attīstības programmas 3. prioritāšu jomu un veicināt jau pastāvošās iniciatīvas; norāda, ka šie pasākumi veicinās cīņu pret sociālo atstumtību lauku apvidos, un ka risks nonākt nabadzībā sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem;

31.

prasa atbalstīt centienus ar politikas līdzekļiem veicināt sieviešu lomu lauksaimniecībā, faktiski un juridiski atvieglojot viņu lauksaimniecības uzņēmējdarbību, tajā skaitā attiecībā uz uzņēmumu īpašumtiesībām, lai, pamatojoties uz līdzatbildību uzņēmumā, viņām pienāktos arī lielāka daļa tiesību un pienākumu tajā, tostarp arī interešu pārstāvniecība lauksaimniecības institūcijās un nozīmīga daļa no saimniecības ieņēmumiem;

32.

aicina atbalstīt sieviešu un lauksaimnieku organizācijas, kurām ir liela loma, veicinot un īstenojot jaunas attīstības programmas un dažādošanu tādā veidā, ka sievietes var īstenot jaunas idejas, lai dažādotu ražošanas un pakalpojumu sniegšanas darbības lauku apvidos;

33.

uzskata, ka atbilstoši dalībvalstu teritoriālajām vajadzībām gaidāmajā KLP reformā saistībā ar piekļuvi dažiem pakalpojumiem un palīdzībai jāņem vērā un par prioritāti jānosaka sieviešu lauku apvidos vajadzības un lauksaimniecībā strādājošo sieviešu loma;

34.

pauž pārliecību, ka vidējā termiņā sievietēm vajadzētu būt pienācīgi pārstāvētām visās lauksaimniecības nozares politiskajās, ekonomiskajās un sociālajās institūcijās, lai lēmumu pieņemšanas procesā tiktu ņemts vērā gan sieviešu, gan vīriešu skatījums; uzsver, cik svarīgi ir ieviest īpašus pasākumus par labu sievietēm, lai nodrošinātu, ka sievietes līdztiesīgi piedalās šādās struktūrās;

35.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sieviešu labāku piekļuvi zemes īpašumam un kredītiem, lai stimulētu sieviešu palikšanu lauku apvidos un kļūšanu par lauksaimniecības nozares dalībniecēm;

36.

aicina apzināt līdzšinējās stratēģijas lauksaimniecībā nodarbināto sieviešu (lauksaimnieču, lauksaimniecības strādnieču, sezonas strādnieču u.c.) sociālās drošības jomā, tostarp Direktīvas 2010/41/ES īstenošanu, turklāt ņemot vērā valstu atšķirības attiecībā uz īpašuma tiesībām un nodokļiem, lai šo pieredzi varētu izmantot, izstrādājot un piedāvājot dalībvalstīm atbilstīgas sociālās drošības sistēmas lauksaimniecībā nodarbinātajām sievietēm;

37.

uzsver, ka Eiropas politikas jomās, kas attiecas uz sieviešu dzīves apstākļiem lauku apvidos, jāņem vērā arī sezonas darbos lauku saimniecībās nodarbināto imigranšu dzīves un darba apstākļi, jo īpaši attiecībā uz vajadzību nodrošināt pienācīgu mitekli, sociālo aizsardzību, veselības apdrošināšanu un veselības aprūpi; uzsver, ka šo sieviešu darbs jānovērtē pēc iespējas augstu;

38.

aicina Komisiju kopsavilkuma ziņojumā, kas saskaņā ar 14. panta 1. punktu Padomes 2005. gada 20. septembra Regulā (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) jāiesniedz 2011. gadā, iekļaut padziļinātu analīzi par veikto pasākumu ietekmi attiecībā uz sieviešu situāciju lauku apvidos;

39.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/19

—

ņemot vērā Pievienošanās līguma Protokolu Nr. 4 par Ignalinas kodolelektrostaciju Lietuvā un Protokolu Nr. 9 par Bohunices V1 kodolelektrostacijas 1. un 2. bloku Slovākijā, kā arī 30. pantu Protokolā par nosacījumiem un noteikumiem Bulgārijas Republikas un Rumānijas uzņemšanai Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā Padomes regulu par to, kā īstenot Protokolu Nr. 4 par Ignalinas kodolelektrostaciju Lietuvā (1), Padomes regulu par to, kā īstenot Protokolu Nr. 9 par Bohunices V1 kodolelektrostacijas 1. un 2. bloku Slovākijā (2), un Padomes regulu par Savienības finansiālo atbalstu Bulgārijas Kozlodujas kodolelektrostacijas 1. līdz 4. bloka ekspluatācijas izbeigšanai (Kozlodujas programma) (3),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanai paredzēto finanšu resursu izmantošanu (COM(2007)0794) un šā paziņojuma pavaddokumentu “Dati par ES finansējumu kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanai” (SEC(2007)1654),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 24. oktobra ieteikumu par kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanai paredzēto finanšu resursu vadību (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A7-0054/2011),

A.

tā kā trīs ES kandidātvalstīs — Lietuvā, Slovākijā un Bulgārijā — darbojās novecojušas kodolelektrostacijas, kuras puses vienojās slēgt, un pievienošanās sarunās tika noteikti agrāki attiecīgo trīs kodolelektrostaciju bloku slēgšanas datumi;

B.

tā kā ES atzina, ka trīs minēto kodolelektrostaciju bloku agrīna slēgšana un izrietošā to ekspluatācijas pārtraukšana ir ievērojams finansiāls un ekonomisks slogs, ar ko attiecīgās dalībvalstis pašas nespētu pilnībā tikt galā, un tādēļ Pievienošanās līgumos, kā arī vēlāk pieņemtajās Padomes regulās par minēto Līgumu īstenošanu attiecīgajām dalībvalstīm tika paredzēta finansiāla palīdzība; tā kā tomēr netika pieņemts skaidrs lēmums par to, vai palīdzībai vajadzētu pilnībā segt ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas vai kompensēt visas ekonomiskās sekas; norāda, ka gan Bulgārija, gan Slovākija joprojām ir elektroenerģijas neto eksportētājvalstis;

C.

tā kā palīdzība ietver pasākumus šādās jomās:

D.

tā kā palīdzība tika sākta pirms pievienošanās un pirms attiecīgo bloku slēgšanas un līdzekļi tika uzkrāti starptautiskajos ekspluatācijas pārtraukšanas atbalsta fondos, kamēr turpinājās administratīvie sagatavošanās darbi,

E.

tā kā kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšana un to atkritumu apsaimniekošana ir tehniski sarežģīta darbība, kuras īstenošanai nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi un kura saistīta ar atbildību vides jomā, kā arī tehniskiem, sociāliem un finansiāliem pienākumiem,

1.

norāda, ka Lietuva, Slovākija un Bulgārija ir izpildījušas Pievienošanās līgumā noteiktās saistības, kas paredz savlaicīgi slēgt trīs minēto kodolelektrostaciju attiecīgos blokus, proti, Ignalinas kodolelektrostacijas 1. bloku slēdza 2004. gada 31. decembrī, bet 2. bloku — 2009. gada 31. decembrī, Bohunices V1 kodolelektrostacijas 1. bloku slēdza 2006. gada 31. decembrī, bet 2. bloku — 2008. gada 31. decembrī, Kozlodujas kodolelektrostacijas 1. un 2. bloku slēdza 2002. gada 31. decembrī, bet 3. un 4. bloku — 2006. gada 31. decembrī;

2.

norāda arī, ka visas trīs dalībvalstis centās no jauna vienoties par savām politiskajām saistībām attiecībā uz reaktoru slēgšanu, tādēļ process ieilga;

3.

norāda, ka pastāv juridiskais pamats finanšu palīdzības piešķiršanai; norāda, ka summas tiek noteiktas ik gadu ar Komisijas lēmumu, balstoties uz atsevišķiem gada kombinētajiem plānošanas dokumentiem, kas ļauj nodrošināt apstiprināto projektu īstenošanas un finansēšanas kontroli;

4.

norāda — tā kā ekspluatācijas pārtraukšanas jomā ES pieredze ir neliela un ir maz datu par to, lēmums par finanšu palīdzības apjomu tika pieņemts, neparedzot iespēju noteikt finansējuma maksimālo apjomu; norāda, ka pat pēc ekspluatācijas pārtraukšanas plānu un stratēģiju sagatavošanas joprojām nebija skaidru noteikumu maksimālo apjomu precizēšanai, un tādēļ lēmumi par turpmākā finanšu atbalsta piešķiršanu bija jāpieņem pa posmiem un katru gadījumu izskatot atsevišķi;

5.

uzskata, ka Kopienas palīdzības mērķis ir atbalstīt minētās trīs dalībvalstis centienos risināt tādas ar finansiālo un ekonomisko slogu saistītas problēmas, ko izraisījuši noteiktie agrīnie slēgšanas datumi, segt vairāku nozīmīgu ekspluatācijas pārtraukšanas pasākumu izmaksas, ieguldīt enerģijas projektos, kuru mērķis ir samazināt energoatkarību, un palīdzēt mazināt kodolelektrostaciju ekspluatācijas pārtraukšanas sociālo ietekmi; tomēr norāda, ka visos trijos gadījumos spēkstaciju ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas ir pārsniegušas ES palīdzības paredzēto apmēru, un paredzams, ka tās pārsniegs arī sākotnējās aplēses; turklāt norāda, ka lielu daļu līdzekļu izmantoja enerģētikas projektiem, nevis galvenajam finanšu palīdzības mērķim, proti, kodolelektrostaciju ekspluatācijas pārtraukšanai;

6.

uzskata, ka Eiropas Savienības solidaritātes koncepcija palīdz efektīvi mazināt agrīnas slēgšanas ekonomiskās sekas enerģētikas nozarē; tomēr norāda, ka šī ziņojuma sagatavošanas laikā kodolelektrostaciju ekspluatācijas pārtraukšana vēl ir sākuma posmā;

7.

norāda, ka attiecīgo kodolelektrostaciju ekspluatācijas pārtraukšanai jāpiešķir augstākā prioritāte, jo tas ir visu Eiropas iedzīvotāju drošības un veselības interesēs;

8.

pauž bažas, ka ekspluatācijas pārtraukšanas darbībām vajadzīgo līdzekļu trūkums aizkavēs kodolelektrostaciju ekspluatācijas pārtraukšanu un veicinās gan vides, gan cilvēka veselības apdraudējumu;

9.

uzsver, ka konkrēto trīs kodolelektrostaciju agrīni slēgto bloku ekspluatācijas pārtraukšanā jautājums par drošību ir ļoti svarīgs; tādēļ aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis minēto ņemt vērā, pieņemot turpmākos lēmumus par kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanu vispār un jo īpaši lēmumus par konkrēti šīm trijām minētajām ekspluatācijas pārtraukšanas programmām; aicina Komisiju nodrošināt pienācīgu koordinēšanu ar dalībvalstīm un noteikt precīzus grafikus projektu pabeigšanai;

10.

ar bažām norāda, ka konkrētie triju ekspluatācijas pārtraukšanas programmu detalizētie ekspluatācijas pārtraukšanas plāni vēl nav pabeigti un ka tādēļ nav pietiekamas informācijas par grafikiem, konkrēto projektu izmaksām vai par šo projektu finansēšanas avotiem; tādēļ mudina attiecīgās valstu iestādes pabeigt plānus, bet Komisiju — ziņot par šo procesu un iesniegt detalizētu ekspluatācijas pārtraukšanas projektu ilgtermiņa finanšu plānojumu; aicina Komisiju skaidri precizēt ES finansējuma apjomu, kas nepieciešams, lai īstenotu šos plānus;

11.

aicina Komisiju izpētīt iespējas dažādot ES metodes, ko izmanto ekspluatācijas pārtraukšanas finansēšanai, ņemot vērā dalībvalstīs un to administratīvajās struktūrās izmantotās stratēģijas, un vienkāršot noteikumus par finansējuma pārvaldību tā, lai tie neietekmētu ekspluatācijas pārtraukšanas pasākumu drošību;

12.

atzīmē, ka finansēšanas pasākumu dalībnieku un ekspluatācijas pārtraukšanas procesa dalībnieku atbildība netiek skaidri nodalīta; uzskata, ka Komisijai vajadzētu būt galvenajai atbildīgajai par ES palīdzības ieviešanu un ka būtu jāīsteno kopīga pārvaldība ar ERAB;

13.

uzskata, ka līgumtiesību piešķiršanas vajadzībām Kopienai attiecībās ar Eiropas uzņēmumiem būtu vēlams piemērot savstarpīguma kritēriju, jo īpaši piemērojot principus, kuri noteikti 58. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas cita starpā darbojas arī enerģētikas nozarē;

14.

norāda, ka Eiropas Savienības kopējā finanšu palīdzība trīs minētajām dalībvalstīm līdz 2013. gada beigām sasniegs EUR 2 847,78 miljonus; norāda — lai gan starp kodolelektrostacijām pastāv atšķirības, jo īpaši attiecībā uz degvielas uzglabāšanu, principā programmu tehnoloģija ir vienāda; tomēr norāda, ka piešķirto summu ziņā pastāv ievērojamas atšķirības: Ignalina (2 bloki) — EUR 1 367 miljoni, Bohunice (2 bloki) — EUR 613 miljoni un Kozloduja (4 bloki) — EUR 867,78 miljoni;

15.

norāda — pamatojoties uz 2009. gada beigās pieejamajiem datiem, dalībvalstu stāvoklis izmaksāto summu ziņā ir atšķirīgs: Ignalina — kopā EUR 1 367 miljoni, pieejami EUR 875,5 miljoni (64,04 %), izmaksāti EUR 760,4 miljoni (55,62 %); Bohunice — kopā EUR 613 miljoni, pieejami EUR 363,72 miljoni (59,33 %), izmaksāti EUR 157,87 miljoni (25,75 %); Kozloduja — kopā EUR 867,78 miljoni, pieejami EUR 567,78 miljoni (65,42 %), izmaksāti EUR 363,149 miljoni (41,84 %), galvenokārt atšķirīgā slēgšanas laika dēļ;

16.

uzskata, ka fondi jāpārvalda un to līdzekļi jāizmanto pilnīgi pārredzami; atzīst — lai nodrošinātu godīgu konkurenci enerģētikas tirgū, ir būtiski veikt finanšu līdzekļu efektīvu un pārredzamu pārvaldību ar atbilstošu ārējo uzraudzību; iesaka šajā jomā veicināt pārredzamību un sabiedrības līdzdalību;

17.

ņem vērā šādas veiktās revīzijas un novērtēšanas: “Lietuvai un Slovākijai ekspluatācijas pārtraukšanai sniegtās palīdzības termiņa vidus novērtējums” (2007), EK 2007. gadā veiktās visu trīs programmu iekšējās revīzijas, Eiropas Revīzijas palātas (ERP) 2008. un 2009. gadā veiktās Centrālās projektu vadības aģentūras revīzijas attiecībā uz Ignalinu, ERP revīziju 2008. gada ticamības deklarācijas sagatavošanai, ERP priekšizpēti 2009. gadā, kā arī norāda uz šādiem pašreiz notiekošajiem pasākumiem: 2011. gada sākumā paredzētais Komisijas paziņojums, EK veiktā Bohunices starptautiskā ekspluatācijas pārtraukšanas atbalsta fonda (BIDSF) ārējo finanšu revīzija, ERP veiktās visu trīs programmu pilnīgas lietderības revīzijas;

18.

uzskata — ņemot vērā lielās naudas summas, jaunus pavērsienus attiecībā uz līdzekļu izlietojumu, neparedzētus faktorus, kas radušies visā procesa gaitā un kā rezultātā notikušas daudzas izmaiņas, pielāgojumi un piešķirtas papildu summas, — veikto revīziju apjoms un skaits varētu būt nepietiekams; pauž nožēlu par to, ka Komisijas 2007. gada septembrī sagatavotajā termiņa vidusposma novērtējumā par ekspluatācijas pārtraukšanas palīdzību Lietuvai un Slovākijai netika iekļauta Bulgārija (kas tajā laikā jau saņēma palīdzību);

19.

pauž nožēlu, ka Komisija nav iesniegusi Eiropas Parlamentam gada pārskatus par to, kā izlietoti šo triju minēto kodolelektrostaciju ekspluatācijas pārtraukšanai piešķirtie finanšu līdzekļi; tādēļ aicina Komisiju uzraudzīt un katru gadu ziņot Parlamentam par uzlabojumiem līdzekļu izlietojumā, un par iespējamību, ka nākamajos trijos gados tiks apgūti šo kodolelektrostaciju konkrēto bloku ekspluatācijas pārtraukšanai uzkrātie līdzekļi;

20.

aicina Komisiju veikt analīzi, lai pārliecinātos, ka summu piešķiršana turpmākajiem ekspluatācijas pārtraukšanas projektiem līdz 2013. gadam ir iespējama, jo īpaši tādēļ, ka ekspluatācijas pārtraukšanas licence Bohunicei tiks izsniegta 2011. gada jūlijā, bet Kozlodujai — 2011. gada beigās un 2012. gada beigās;

21.

aicina Komisiju pirms turpmāka ES finansējuma piešķiršanas sniegt salīdzināmu informāciju par ekspluatācijas pārtraukšanas procesu dažādo posmu sākotnējo un pārskatīto grafiku īstenošanu, kā arī par pasākumiem enerģētikas un sociālajā jomā;

22.

aicina Komisiju ziņot par konkrētiem uzlabojumiem, kas saistīti ar dalībvalstu pārvaldības komitejas izveidi 2007. gadā, lai palīdzētu Komisijai īstenot palīdzības programmas, un sniegt pārskatu par procesuālajām izmaiņām kopš šīs komitejas izveides;

23.

norāda, ka ERP revīzija vēl turpinās; uzskata, ka tai būtu jāpalīdz konstatēt līdzekļu izlietojuma mērķus un to iedarbīgumu, kā arī turpmāk īstenojamus priekšlikumus, un novērtēt ekspluatācijas pārtraukšanai papildus nepieciešamo finansējumu; pieņem — ņemot vērā, ka tā ir pilnīga lietderības revīzija, tajā būtu jāprecizē šādi jautājumi:

24.

uzskata, ka attiecībā uz turpmākajiem pasākumiem, ko finansēs 2007.–2013. gada laikposmā no ES piešķirtajām summām, ir jāprecizē šādi jautājumi:

25.

ar bažām atzīmē, ka šiem trijiem projektiem nav ES koordinatoru un ekspertu komandas, kas būtu devis iespēju ekspluatācijas pārtraukšanas programmu skatīt kopumā, pamatojoties uz ES pieredzi un radot šo triju pasākumu sinerģiju;

26.

uzsver, ka trīs minētās programmas ir labāk jākoordinē, lai nodrošinātu, ka attiecīgās darbības tiek sekmīgāk plānotas un ka ir iespējams apmainīties ar gūto pieredzi; uzskata, ka šī pieredze varētu nodrošināt labumu arī Eiropas Savienībai kopumā, jo reaktoru ekspluatācija tiek pārtraukta, beidzoties to saimnieciskajam dzīves ciklam; tādēļ aicina visas ieinteresētās personas nodrošināt, lai tiktu izstrādāta un apkopota labākā ekspluatācijas pārtraukšanas prakse un lai iegūto pieredzi un datus varētu veiksmīgi izmantot arī pārējās dalībvalstis, kurās ir kodolelektrostacijas;

27.

aicina Komisiju izveidot koordinēšanas grupu, kurai vajadzētu būt atbildīgai par šādiem jautājumiem:

28.

norāda — finansējot ekspluatācijas pārtraukšanas darbus, būtu jāpiemēro princips, ka maksā piesārņotājs, un kodoliekārtu produktīvajā periodā to operatoriem būtu jānodrošina pietiekama finanšu līdzekļu rezerve, kas ļautu segt turpmākos ar ekspluatācijas pārtraukšanu saistītos izdevumus;

29.

norāda, ka reaktoru agrīna slēgšana neļāva, kā bija plānots, uzkrāt nepieciešamās summas attiecīgajos dalībvalstu fondos, no kuriem bija paredzēts segt visas ar kodolelektrostaciju ekspluatācijas pārtraukšanu saistītās izmaksas;

30.

ņemot vērā to, ka dalībvalstis īsteno dažādas stratēģijas, aicina Komisiju izpētīt iespējamos risinājumus, kā Eiropas Savienībā saskaņot ekspluatācijas pārtraukšanas darbību finansēšanai izmantotās pieejas, lai nodrošinātu, ka tiek savlaicīgi uzkrāti nepieciešamie finanšu līdzekļi, neapdraudot ekspluatācijas pārtraukšanas procesa drošumu;

31.

atzinīgi vērtē to, ka lielākā daļa Ignalinas programmas projektu energoefektivitātes un enerģijas piegādes drošības jomā pašlaik tiek īstenoti vai ir jau īstenoti;

32.

ar bažām norāda, ka nozīmīgāko atkritumu pārstrādes infrastruktūru pārvaldības projektu (izlietotās degvielas uzglabāšanas un atkritumu krātuves projekts) īstenošanā notika ievērojama kavēšanās, kas radīja papildu izmaksas, salīdzinot ar sākotnējām aplēsēm; norāda, ka sistēmā pieejamā rezerve ir gandrīz izlietota un ka kavēšanās var sākt apdraudēt visa ekspluatācijas pārtraukšanas plāna gaitu, attiecīgi palielinot izmaksas; aicina Komisiju ziņot par rezultātiem saistībā ar projekta grafika atkārtotu novērtēšanu;

33.

norāda, ka enerģētikas projektiem tika piešķirta liela līdzekļu daļa, bet ekspluatācijas pārtraukšanai joprojām ir nepieciešams ievērojams finansējums, un valstu līdzekļi nav pietiekami, lai to segtu — Ignalinas kodolelektrostacijas ekspluatācijas pārtraukšanas valsts fondā patlaban ir uzkrāti tikai nedaudz vairāk kā EUR 100 miljoni (savukārt ekspluatācijas pārtraukšanas tehniskās izmaksas vien lēšamas robežās no EUR 987 miljoniem līdz EUR 1 300 miljoniem), turklāt ievērojama šo līdzekļu daļa ir izmantota ar ekspluatācijas pārtraukšanu nesaistītiem projektiem; šajā sakarā prasa, jo īpaši dalībvalstīm, veikt attiecīgus pasākumus;

34.

atzinīgi vērtē saistībā ar Bohunices programmu gūtos panākumus;

35.

norāda — lai gan kodoliekārtām, jo īpaši V1 reaktoriem, kā arī enerģijas piegādes drošības mērķiem ir paredzēta Kopienas palīdzība, valsts kodolenerģijas fondā nav paredzēts nekāds īpašs finansējuma avots A1 ekspluatācijas pārtraukšanas projektam, kas tiek īstenots;

36.

norāda, ka notikusi būtiska kavēšanās, īstenojot dažus ekspluatācijas pārtraukšanas projektus, piemēram, teritorijas fiziskās aizsardzības sistēmas atjaunošanu, iepriekš radīto atkritumu pārstrādes projektu un radioaktīvo atkritumu pagaidu glabātavas būvniecību Bohunices objektā; mudina Komisiju un Slovākiju veikt pasākumus, lai novērstu kavēšanos un draudus ekspluatācijas pārtraukšanas darbu plānotajai gaitai;

37.

atzinīgi vērtē kopumā labos Kozlodujas programmas īstenošanas tehniskos un finansiālos rādītājus, kā arī to, ka attiecībā uz 1. līdz 4. bloku ekspluatācijas pārtraukšanas stratēģija tika pārskatīta un mainīta — sākotnējo stratēģiju, kas paredzēja atlikt demontāžu, aizstāja ar ilgstoši īstenojamu tūlītējās demontāžas stratēģiju;

38.

ar bažām norāda, ka piešķirtā publiskā finansējuma sadalē ir diezgan liels enerģētikas projektu īpatsvars; aicina Komisiju uzraudzīt pārējo enerģētikas projektu īstenošanu un ziņot par rezultātiem; prasa Kozlodujas programmas atlikušajā laikposmā palielināt ekspluatācijas pārtraukšanas un atkritumu pārstrādes projektu īpatsvaru;

39.

uzsver, ka ir jānodrošina visaptveroša administratīvā koordinācija starp radioaktīvo atkritumu pārstrādes valsts uzņēmumu un Kozlodujas kodolelektrostaciju, kuri tagad ir atbildīgi par attiecīgi 1. un 2. bloku un 3. un 4. bloku; aicina Bulgāriju analizēt un laicīgi veikt nepieciešamos koriģējošos pasākumus attiecībā uz dalīto pārvaldību un/vai panākt vienotu 1.–4. bloka pārvaldību;

40.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī Bulgārijas, Lietuvas un Slovākijas valdībām.

2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/26

—

ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un cilvēku izmantošanu prostitūcijas pakalpojumu sniegšanai, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, kā arī Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un neizraidīšanas principu,

—

ņemot vērā citus ANO dokumentus, kas attiecas uz vardarbību pret sievietēm, piemēram, Pasaules Cilvēktiesību konferencē 1993. gada 25. jūnijā pieņemto Vīnes deklarāciju un rīcības programmu (A/CONF. 157/23) un 1993. gada 20. decembra deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (A/RES/48/104),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1997. gada 12. decembra rezolūciju “Noziedzības apkarošana un krimināltiesiski pasākumi pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušanai” (A/RES/52/86), 2002. gada 18. decembra rezolūciju “Goda noziegumu pret sievietēm izskaušana” (A/RES/57/179) un 2003. gada 22. decembra rezolūciju “Cīņa pret vardarbību, kurai sievietes pakļautas ģimenē” (A/RES/58/147),

—

ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos īpašo referentu ziņojumus par vardarbību pret sievietēm un ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 11. sesijā (1992. gads) pieņemto vispārējo ieteikumu Nr. 19,

—

ņemot vērā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē 1995. gada 15. septembrī Pekinā pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu un Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinā pieņemtās rīcības platformas izpildi (1), 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturtās pasaules sieviešu konferences rīcības platformas lēmumu izpildes kontroli (Pekina + 10) (2) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju “Pekina + 15 — ANO rīcības platforma dzimumu līdztiesībai” (3),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 19. decembra rezolūciju “Par centienu pastiprināšanu, lai izskaustu jebkāda veida vardarbību pret sievietēm” (A/RES/61/143) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 un Nr. 1820 par sievietēm, mieru un drošību,

—

ņemot vērā darbu, ko Eiropas Padomē veic 2008. gada decembrī izveidotā ad hoc komiteja vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas jautājumos (CAHVIO), kuras uzdevums ir izstrādāt Eiropas Padomes konvenciju par šo problemātiku,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu ministru padomes (EPSCO)2010. gada 8. marta sanāksmes secinājumus par vardarbību,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 14. decembra nostāju par projektu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 21. aprīļa deklarāciju par kampaņu “Saki NĒ vardarbībai pret sievietēm” (6),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par cīņu pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu Eiropas Savienībā (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2010.–2015. gada stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanai, ar ko tā iepazīstināja 2010. gada 21. septembrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0065/2011),

A.

tā kā vardarbību, kuras pamatā ir dzimuma faktors, nav iespējams izskaust ar vienreizēju intervences pasākumu, taču ir iespējams ievērojami mazināt šādu vardarbību un tās radītās sekas, apvienojot dažādus ar infrastruktūru saistītus, juridiskus un tiesiskus pasākumus, tiesību piemērošanu, izglītojošus pasākumus, veselības aprūpi un citas ar pakalpojumiem saistītas darbības;

B.

tā kā jēdzienam “vardarbība pret sievietēm” nav starptautiskā mērogā atzītas definīcijas, taču Apvienoto Nāciju Organizācija to definē kā jebkāda veida vardarbību, kuras pamatā ir dzimuma faktors un kuras rezultātā sievietei ir sagādātas vai, iespējams, tiks sagādātas fiziskas, seksuālas vai psiholoģiskas ciešanas vai kaitējums, tostarp arī šādu nodarījumu draudi, ietekmēšana vai patvaļīga brīvības atņemšana, neatkarīgi no tā, vai iepriekš minētais norisinās sabiedrībā vai ģimenē (8);

C.

tā kā vardarbība traumē ikvienu cilvēku — vīrieti, sievieti vai bērnu, kas no tās cietis, taču ar dzimumu saistītu vardarbību galvenokārt īsteno vīrieši, vēršot to pret sievietēm un meitenēm, un šāda vardarbība vienlaikus gan atspoguļo un pastiprina starp vīriešiem un sievietēm valdošo nevienlīdzību, gan apdraud upuru veselību, cieņu, drošību un neatkarību;

D.

tā kā ar dzimumu saistītas vardarbības pētījumos tiek lēsts, ka viena piektā līdz viena ceturtā daļa Eiropas sieviešu, būdamas pieaugušas, vismaz vienu reizi ir piedzīvojušas fizisku vardarbību, un vairāk nekā desmitā daļa sieviešu ir cietušas no seksuālas vardarbības ar spēka pielietojumu; tā kā pētījumi liecina arī par to, ka 26 % bērnu un jauniešu bērnībā piedzīvojuši fizisku vardarbību;

E.

tā kā reklāmā un pornogrāfiskos materiālos bieži vien ir attēloti dažādi ar dzimumu saistītas vardarbības veidi, tādējādi banalizējot vardarbību pret sievietēm un kavējot dzimumu līdztiesības stratēģiju īstenošanu;

F.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ietekmē sieviešu statusu sabiedrībā, proti, sieviešu veselības stāvokli, piekļuvi nodarbinātībai un izglītībai, iesaistīšanos sabiedriskajos un kultūras pasākumos, materiālo neatkarību, līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā, kā arī attiecības ar vīriešiem;

G.

tā kā bieži vien cietušās sievietes neziņo par vīriešu pastrādāto vardarbību, šādi rīkodamās sarežģītu un daudzveidīgu iemeslu dēļ, tostarp pamatojoties uz psiholoģiskiem, ekonomiskiem, sociāliem un kultūras faktoriem, taču dažkārt par iemeslu var būt arī neuzticēšanās policijai, tiesību sistēmai un sociālajiem un veselības aprūpes dienestiem;

H.

tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība, kas galvenokārt izpaužas kā vīriešu vardarbība pret sievietēm, ir strukturāla un plaši izplatīta problēma gan Eiropā, gan visā pasaulē, kas gan upurus, gan varmākas skar neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumiem un sociālā stāvokļa, un ir saistīta ar mūsu sabiedrībai raksturīgo nevienlīdzīgo varas samēru sieviešu un vīriešu starpā;

I.

tā kā ekonomiskā spriedze bieži vien palielina vardarbības biežumu, intensitāti un bīstamību; tā kā pētījumi liecina, ka vardarbība pret sievietēm pieņemas spēkā apstākļos, kad vīrieši ekonomiskās krīzes dēļ tiek atbrīvoti no darba un zaudē īpašumu;

J.

tā kā vardarbību pret sievietēm veido dažādi cilvēktiesību pārkāpumu veidi, tostarp seksuālā izmantošana, izvarošana, vardarbība ģimenē, seksuāli uzbrukumi un uzmākšanās, prostitūcija, sieviešu un meiteņu tirdzniecība, sieviešu seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumi, vardarbība pret sievietēm darba vietā, vardarbība pret sievietēm konflikta apstākļos, vardarbība pret sievietēm cietumos vai aprūpes iestādēs, kā arī dažādas kaitīgas tradicionālas ieražas; tā kā ikviens no šiem vardarbības veidiem sievietēm un meitenēm var radīt smagas psiholoģiskas ciešanas un kaitēt vispārējam veselības stāvoklim, tostarp seksuālajai un reproduktīvajai veselībai, un dažos gadījumos izraisīt nāvi;

K.

tā kā vairākās dalībvalstīs vīriešu vardarbība pret sievietēm, kas izpaužas kā sievietes izvarošana, netiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, par kuru paredzēta saukšana pie kriminālatbildības (9);

L.

tā kā Eiropas Savienībā netiek regulāri apkopoti salīdzināmi dati par dažādiem vardarbības veidiem pret sievietēm, un tāpēc ir grūti pilnībā apzināties šīs problēmas patiesos apjomus un rast atbilstīgus risinājumus; tā kā ir ļoti grūti apkopot ticamus datus, jo baiļu un kauna dēļ gan sievietes, gan vīrieši nelabprāt ziņo par pieredzēto attiecīgajām struktūrām;

M.

tā kā saskaņā ar pētījumiem par Eiropas Padomes dalībvalstīm ikgadējās izmaksas, kas saistītas ar vardarbību pret sievietēm, ir aptuveni EUR 33 miljardi (10);

N.

tā kā sievietes visā Eiropas Savienībā nav vienādi aizsargātas pret vīriešu vardarbību, jo dalībvalstīs pastāv atšķirīgas politiskās nostādnes un tiesību akti;

O.

tā kā pēc Lisabonas līguma pieņemšanas Eiropas Savienībai ir paplašināta kompetence jomās, kas saistītas ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, tostarp attiecībā uz krimināltiesību procesuālajām un materiālajām normām, kā arī attiecībā uz policijas iestāžu sadarbību,

P.

tā kā no vardarbības, kuras pamatā ir dzimuma faktors, cietušo sieviešu skaits ir satraucoši liels;

Q.

tā kā slikta izturēšanās pret mātēm un sievietēm grūtniecības laikā ir vēl viens no vardarbības vai ļaunprātīgas izturēšanās veidiem, no kura cieš sievietes, turklāt galvenokārt tas notiek ģimenē vai pāra attiecībās, kā arī sabiedrībā un profesionālajā vidē, izpaužoties kā atlaišana vai labprātīga aiziešana no darba un tādējādi radot diskriminējošas situācijas un depresiju;

R.

tā kā Komisijas 2010.–2015. gada stratēģijā sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanai ir uzsvērts, ka ar dzimumu saistīta vardarbība ir viena no svarīgākajām problēmām, kas jārisina, lai panāktu patiesu dzimumu līdztiesību;

S.

tā kā Komisija savulaik paziņoja, ka 2011. gadā tā iesniegs priekšlikumu stratēģijai pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanai, taču Komisijas darba programmā 2011. gadam šī stratēģija nav skaidri pieminēta,

1.

atzinīgi vērtē Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānā pausto Komisijas apņemšanos 2011.–2012. gadā sagatavot “Paziņojumu par stratēģiju, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm, vardarbību ģimenē un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; jāveic turpmāks darbs, izmantojot ES rīcības plānu” (11);

2.

ierosina jaunu un visaptverošu politisku pieeju cīņā pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, paredzot šādus līdzekļus:

3.

mudina dalībvalstis atzīt, ka pret sievietēm vērsta seksuāla vardarbība un izvarošana, it īpaši laulībā un oficiāli nenoformētos intīmos sakaros un/vai kuru izdarījuši vīriešu dzimuma radinieki apstākļos, kad cietusī persona nav devusi piekrišanu, ir kriminālpārkāpums, un nodrošināt, ka par šādiem pārkāpumiem automātiski tiek sākta kriminālvajāšana, un nepieļaut, ka gadījumos, kad notikusi vardarbība pret sievietēm, tostarp t.s. goda aizstāvēšanas noziegumi un sieviešu dzimumorgānu kropļošana, par likumpārkāpēja vainu mīkstinošiem apstākļiem tiktu atzītas atsauces uz kultūras un reliģiskajām paražām vai tradīcijām;

4.

atzīst, ka vardarbība pret sievietēm ir viens no visnopietnākajiem ar dzimumu saistītiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, un ka vardarbība ģimenē pret citiem upuriem, piemēram, bērniem, vīriešiem un gados vecākiem cilvēkiem ir slēpta parādība, kas skar pārāk daudzas ģimenes, lai to ignorētu;

5.

uzsver, ka bērnus ļoti negatīvi ietekmē gadījumi, kad tie kļuvuši par lieciniekiem vecāku vai citu ģimenes locekļu īstenotai fiziskai, seksuālai vai psiholoģiskai vardarbībai un ļaunprātībai;

6.

gadījumos, kad bērni kļuvuši par jebkāda veida vardarbības lieciniekiem, aicina dalībvalstis gādāt par vecumam atbilstošas psihosociālas palīdzības sniegšanu, kas būtu īpaši pielāgota, lai bērni varētu tikt galā ar traumatisko pieredzi un kurā pienācīgi tiktu ņemtas vērā bērna intereses;

7.

uzsver, ka migrantes (tostarp nelegālās migrantes) un patvēruma meklētājas ir divas sieviešu apakškategorijas, kuras ir īpaši neaizsargātas pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu;

8.

uzsver, cik svarīgi ir pienācīgi apmācīt visus darbiniekus, kuri strādā ar sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, jo īpaši apmācot tiesību sistēmas un tiesībaizsardzības jomas pārstāvjus, tostarp policistus, tiesnešus, sociālos darbiniekus un veselības aprūpes darbiniekus;

9.

aicina Eiropas Komisiju, lai tā, izmantojot visu pieejamo kompetenci un no dalībvalstīm saņemtos datus, izstrādātu un sniegtu ikgadēju statistiku par vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, tostarp arī datus par to, cik sievietes ik gadu gājušas bojā no dzīvesbiedra vai bijušā dzīvesbiedra pastrādātās vardarbības;

10.

uzsver, ka gaidāmajā Astotajā pētniecības un tehnoloģijas attīstības pamatprogrammā kā daudznozaru pētniecības joma būtu jāiekļauj pētījumi par vardarbību pret bērniem, jauniešiem un sievietēm un, vispārīgākā līmenī — par vardarbību, kuras pamatā ir dzimuma faktors, un seksuālu vardarbību;

11.

prasa, lai Komisija apsver iespēju izveidot pret sievietēm vērstas vardarbības novērošanas centru, šajā nolūkā pamatojoties uz ziņojumiem par tiesvedību lietās, kurās izskatīta vardarbība pret sievietēm;

12.

aicina Komisiju turpināt centienus apkarot ar dzimumu saistītu vardarbību, izmantojot Kopienas programmas, īpaši programmu “Daphne”, kas jau ir sekmīgi palīdzējusi cīnīties ar vardarbību pret sievietēm;

13.

norāda, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra veiks visu dalībvalstu sieviešu reprezentatīvas izlases apsekojumu, lai uzzinātu šo sieviešu pieredzi attiecībā uz vardarbību, un prasa ziņojumā galvenokārt pievērsties faktiskajām atbildēm, ko sievietes saņēmušas no dažādām varas iestādēm un atbalsta dienestiem;

14.

mudina dalībvalstis, veidojot valsts statistiku, precīzi atspoguļot ar dzimumu saistītas vardarbības apmērus un veikt pasākumus, lai panāktu, ka tiek ievākti dati par šādu vardarbību, tostarp dati par cietušās personas dzimumu, noziedznieka dzimumu, cietušās personas un varmākas attiecībām, vecumu, nozieguma izdarīšanas vietu un nodarīto kaitējumu;

15.

aicina Komisiju iesniegt pētījumu par vardarbības pret sievietēm radīto finansiālo ietekmi, balstoties uz zinātnisku izpēti, kurā izmantotas metodes, kas ļauj atspoguļot šā vardarbības veida finansiālo ietekmi uz veselības aprūpes pakalpojumiem, sociālās labklājības sistēmām un darba tirgu;

16.

aicina ES Pamattiesību aģentūru un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt pētījumus par vardarbības izplatību pusaudžu attiecībās un par šīs parādības ietekmi uz viņu labklājību;

17.

piezīmē, ka izsekošana, kuras upuru vidū 87 % ir sievietes, rada psiholoģiskas traumas un smagu emocionālo spriedzi, un tādēļ tā būtu jāuzskata par vardarbības izpausmi pret sievieti, un šī parādība visās dalībvalstīm būtu jāpakļauj tiesiskam regulējumam;

18.

konstatē, ka kaitīgas tradicionālās ieražas, kā sieviešu dzimumorgānu apgraizīšana un slepkavības t.s. goda aizstāvēšanas nolūkā, ir sevišķi kontekstuāli pret sievietēm vērstas vardarbības veidi, un tādēļ mudina Komisiju pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanas stratēģijā veltīt īpašu uzmanību kaitīgu tradicionālo ieražu problemātikai;

19.

atzīst, ka Eiropas Savienībā pastāv nopietna prostitūcijas, tostarp bērnu prostitūcijas problēma, un prasa dziļāk izpētīt saikni starp attiecīgās dalībvalsts tiesisko regulējumu un šajā valstī notiekošās prostitūcijas veidiem un apjomu; vērš uzmanību uz to, ka satraucoši pieaug cilvēku tirdzniecības apjomi gan virzienā uz Eiropas Savienību, gan Eiropas Savienības iekšienē, turklāt šī tirdzniecība īpaši skar sievietes un bērnus, un mudina dalībvalstis apņēmīgi rīkoties, lai izskaustu šo prettiesisko rīcību;

20.

prasa dalībvalstīm atzīt surogācijas problēmu un tās nopietnību, jo tā ir uzskatāma par sievietes ķermeņa un reproduktīvo orgānu izmantošanu;

21.

uzsver, ka gan sievietes, gan bērni var kļūt par upuri vieniem un tiem pašiem izmantošanas veidiem un abas šīs grupas var uzlūkot kā preci starptautiskajā reproduktīvajā tirgū, un ka jauni reproduktīvie paņēmieni, piemēram, surogācija, pastiprina sieviešu un bērnu tirdzniecību un nelegālu pārrobežu adopciju;

22.

norāda, ka vardarbība ģimenē ir konstatēta kā galvenais cēlonis spontāniem abortiem vai nedzīva bērna piedzimšanai un sievietes nāvei dzemdību laikā, un prasa Komisijai vairāk uzmanības pievērst vardarbībai pret grūtniecēm, jo šajā gadījumā uzbrucējs pakļauj briesmām vismaz divus cilvēkus;

23.

norāda, ka pilsoniskā sabiedrība, īpaši NVO, sieviešu apvienības un citas sabiedriskās un privātās brīvprātīgā darba organizācijas, kas sniedz atbalstu vardarbības upuriem, dara ļoti vērtīgu darbu, it īpaši sniedzot atbalstu cietušajām sievietēm, kuras vēlas izbeigt klusēšanu par piedzīvoto vardarbību, un dalībvalstīm to vajadzētu atbalstīt;

24.

atkārtoti uzsver nepieciešamību strādāt gan ar upuriem, gan agresoriem, lai panāktu, ka viņi vairāk apzinās izdarīto, un lai veicinātu to stereotipu un sociāli veidojušos pieņēmumu maiņu, kuri ļauj saglabāties apstākļiem, kas rada šāda veida vardarbību un pieļauj tās akceptēšanu;

25.

aicina dalībvalstis atbalstīt sieviešu un bērnu iespējas dzīvot neatkarīgu dzīvi, kurā viņus neskartu vardarbība un nabadzība, nodrošinot sievietēm patvēruma centrus, kuros būtu jāpiedāvā specializēti pakalpojumi, medicīniskā aprūpe, juridiskā palīdzība, psihosociālas un terapeitiskas konsultācijas, juridiskais atbalsts tiesas procesā, atbalsts vardarbību piedzīvojušiem bērniem utt.;

26.

uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāparedz pienācīgi resursi, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm, cita starpā izmantojot arī struktūrfondu līdzekļus;

27.

uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis, reģionālās varas iestādes un pašvaldības īstenotu pasākumus, kas veicinātu ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušu sieviešu atgriešanos darba tirgū, izmantojot, piemēram, tādus instrumentus kā ESF vai programmu “Progress”;

28.

aicina ES un dalībvalstis izveidot tiesisko regulējumu, kas imigrantēm garantētu tiesības saņemt pašām savu pasi un uzturēšanās atļauju, kā arī paredzētu iespēju saukt pie kriminālatbildības personas, kuras šos dokumentus atņem;

29.

atkārtoti pauž tā 2010. gada 25. februāra rezolūcijā izteikto viedokli, ka Eiropas Savienībai, pamatojoties uz jauno, ar Lisabonas līgumu izveidoto tiesisko regulējumu, būtu jākļūst par Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās Papildprotokola pusi;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis starptautiskā mērogā vērsties pret vardarbību pret sievietēm un ar dzimuma faktoru saistītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, it īpaši saistībā ar spēkā esošajiem un apspriešanas posmā esošajiem divpusējiem asociācijas nolīgumiem un starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/34

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 7. jūlija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku” (COM(2010)0343), kā arī Komisijas 2010. gada 7. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka pārejas pasākumus divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm (COM(2010)0344),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020) un Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises — tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 25. oktobra secinājumus par visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku,

—

ņemot vērā ESAO atjauninātās pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru par dalībvalstu pienākumu neizpildi un jo īpaši 2009. gada 3. marta spriedumu lietā Komisija / Austrija (Lieta C–205/06), 2009. gada 3. marta spriedumu lietā Komisija / Zviedrija (Lieta C–249/06) un 2009. gada 19. novembra spriedumu lietā Komisija / Somija (Lieta C-118/07),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, Attīstības komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7–0070/2011),

A.

tā kā Lisabonas līgumā Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence attiecībā uz tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem (TĀI), kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā, 206. un 207. pantā;

B.

tā kā kopš 1959. gada dalībvalstis ir noslēgušas vairāk nekā 1 200 divpusējo ieguldījumu nolīgumu (DIN) un kopumā noslēgti gandrīz 3 000 DIN;

C.

tā kā ir vispāratzīts, ka ienākošie ieguldījumi var uzlabot saņēmējvalsts konkurētspēju, bet varētu būt nepieciešama palīdzība pielāgojumiem mazkvalificētiem darba ņēmējiem saistībā ar izejošajiem ieguldījumiem; tā kā katras valdības pienākums ir veicināt ieguldījumu labvēlīgo ietekmi, novēršot jebkādu kaitīgo ietekmi;

D.

tā kā LESD 206. un 207. pantā nav definēti TĀI, tā kā Eiropas Savienības Tiesa (1) ir izskaidrojusi, kā interpretējams termins TĀI, pamatojoties uz trijiem kritērijiem, proti, tam vajadzētu būt ilgtermiņa ieguldījumam, kas veido vismaz 10 % no meitasuzņēmuma pamatkapitāla / akcijām un kas paredz vadības kontroli pār meitasuzņēmuma operācijām, un tā kā šī definīcija atbilst SVF un ESAO izstrādātajām definīcijām, un ar to jo īpaši nepieļauj portfeļa ieguldījumus un intelektuālā īpašuma tiesības; tā kā ir grūti skaidri nodalīt TĀI un portfeļa ieguldījumus un būs grūti piemērot stingru tiesisko definīciju ieguldījumu praksei reālajā pasaulē;

E.

tā kā dažas dalībvalstis, definējot “ārvalstu ieguldītāja” statusu, izvēlējušās plašas definīcijas, norādot, ka pietiek tikai ar pasta adresi, lai noteiktu uzņēmuma valstspiederību, un tā kā tādēļ dažiem uzņēmumiem bija iespējams iesniegt prasību pret savām valstīm, izmantojot DIN, ko parakstījušas trešās valstis; tā kā ikvienam Eiropas uzņēmumam jāspēj paļauties uz turpmākajiem ES ieguldījumu nolīgumiem vai brīvās tirdzniecības nolīgumiem ar ieguldījumu nodaļām;

F.

tā kā jaunas valstis, kam ir ievērojamu ieguldījumu iespējas, kļūst par vietēja un pasaules mēroga varu un tā kā tas maina tradicionālo uztveri, saskaņā ar kuru vienīgie ieguldītāji ir no attīstītajām valstīm;

G.

tā kā pēc pirmajiem strīdu izšķiršanas gadījumiem 90. gados, neraugoties uz visumā pozitīvo pieredzi, parādījās vairāki problemātiski aspekti, jo nolīgumu neskaidra formulējuma dēļ bija iespējama atšķirīga interpretācija, it īpaši saistībā ar konflikta iespējamību starp privātajām interesēm un valsts iestāžu regulēšanas uzdevumiem, piemēram, gadījumos, kad pēc likumīgu tiesību aktu pieņemšanas šķīrējtiesneši nosodīja valsti par “godīgas un taisnīgas attieksmes” principa pārkāpšanu;

H.

tā kā ASV un Kanāda, kas ir to valstu vidū, kuras pirmās saskārās ar šādiem nolēmumiem, savu DIN modeli pielāgoja, lai ierobežotu šķīrējtiesnešu interpretēšanas iespējas un lai nodrošinātu savas publiskās intervences telpas labāku aizsardzību;

I.

tā kā Komisija izveidoja to valstu sarakstu, kuras būs privileģētas partneres attiecībā uz pirmo ieguldījumu nolīgumu sarunām (proti, Kanāda, Ķīna, Indija, Mercosur, Krievija un Singapūra);

J.

tā kā nesen izveidotais Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) arī pastiprina ES klātbūtni un nozīmi pasaules mērogā, tostarp veicina un aizsargā ES tirdzniecības mērķus arī ieguldījumu jomā,

1.

atzīst, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā TĀI tagad ietilpst ES ekskluzīvā kompetencē; norāda, ka saistībā ar šo jauno ES kompetenci rodas divkāršs uzdevums — jau noslēgto DIN pārvaldība, no vienas puses, un tādas Eiropas ieguldījumu politikas noteikšana, kas atbilstu ne tikai ieguldītāju un saņēmējvalstu iecerēm, bet arī ES plašākām ekonomikas interesēm un ārējās politikas mērķiem, no otras puses;

2.

atzinīgi vērtē jauno ES kompetenci un aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot iespēju, lai kopā ar Parlamentu veidotu integrētu un saskaņotu ieguldījumu politiku, ar kuru veicina augstas kvalitātes ieguldījumus un sekmē ekonomikas progresu un ilgtspējīgu attīstību pasaulē; uzskata, ka Parlamentam ir jābūt atbilstīgi iesaistītam turpmākās ieguldījumu politikas veidošanā un ka tādēļ ir pienācīgi jāapspriež jautājums par pilnvarām gaidāmajās sarunās, kā arī regulāri jāizdod jēgpilni informatīvie paziņojumi par notiekošo sarunu gaitu;

3.

norāda, ka ES ir svarīgs ekonomiskais bloks, kuram ir būtiska ietekme sarunās; uzskata, ka kopēja politika ieguldījumu jomā atbildīs gan ieguldītāju, gan attiecīgo valstu iecerēm un palīdzēs uzlabot ES un tās uzņēmumu konkurētspēju, kā arī palielināt nodarbinātības rādītājus;

4.

norāda, ka ir nepieciešama koordinēta Eiropas sistēma, lai nodrošinātu noteiktību un veicinātu Eiropas Savienības principu un mērķu popularizēšanu;

5.

atgādina, ka pašreizējā globalizācijas posmā krasi ir palielinājušies TĀI, un 2007. gadā, kad ieguldījumus vēl nebija skārusi pasaules ekonomikas un finanšu krīze, sasniedzot rekordrādītāju gandrīz EUR 1 500 miljardu apmērā, Eiropas Savienībai esot lielākajam TĀI avotam visas pasaules ekonomikā; taču uzsver, ka ieguldījumi samazinājās 2008. un 2009. gadā globālās finanšu un ekonomikas krīzes dēļ; uzsver arī, ka aptuveni 80 % kopējā ārvalstu tiešo ieguldījumu apjoma saistīti ar attiecas uz pārrobežu apvienošanos un uzņēmumu iegādi;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku”, taču uzsver, ka vajadzētu ne tikai īpašu uzmanību pievērst ieguldītāju aizsardzībai, bet arī vairāk jāpievēršas tiesībām aizsargāt valsts spēju regulēt un ievērot ES pienākumu īstenot attīstības politikas saskaņošanu;

7.

uzskata, ka ieguldījumi var pozitīvi ietekmēt izaugsmi un nodarbinātību ne tikai ES, bet arī jaunattīstības valstīs, ja ieguldītāji aktīvi veicina attiecīgo valstu attīstības mērķu sasniegšanu, piemēram, atbalsta vietējo ekonomiku, nododot tehnoloģijas un nodarbinot vietējo darbaspēku un izmantojot vietējās izejvielas;

8.

aicina Komisiju paturēt prātā pieredzi, kas gūta daudzpusējo, daudzpusīgo un divpusējo nolīgumu līmenī, jo īpaši saistībā ar neveiksmīgajām ESAO sarunām par daudzpusēju ieguldījumu nolīgumu;

9.

mudina Komisiju rūpīgi un saskaņoti izstrādāt ES ieguldījumu stratēģiju, izmantojot labāko DIN praksi; norāda uz novirzēm saturā dalībvalstu nolīgumos un aicina Komisiju saskaņot šīs atšķirības, lai nodrošinātu tādu stingru Savienības paraugu ieguldījumu nolīgumiem, kuru varētu arī pielāgot atbilstīgi partnervalsts attīstības līmenim;

10.

aicina Komisiju izdot pēc iespējas drīz neobligātos norādījumus, piemēram, divpusējo ieguldījumu nolīgumu veidni, ko dalībvalstis varētu izmantot, lai uzlabotu noteiktību un konsekvenci;

11.

prasa Komisijai izstrādāt skaidru definīciju aizsargājamajiem ieguldījumiem, tostarp gan TĀI, gan portfeļa ieguldījumiem; taču uzskata, ka nedrīkst aizsargāt spekulatīvus ieguldījumu veidus, kā to definējusi Komisija; uzstāj — gadījumos, kad ieguldījumu nolīguma darbības jomā iekļautas intelektuālā īpašuma tiesības, tostarp tajos nolīgumos, kuros jau ierosināti pilnvaru projekti, nedrīkstētu pieļaut, ka noteikumi negatīvi ietekmē ģenērisko zāļu ražošanu, un ir jāievēro intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektu (TRIPS) izņēmumi sabiedrības veselības interesēs;

12.

ar bažām norāda, ka sarunas par plašas daudzveidības ieguldījumiem varētu izraisīt ekskluzīvo un dalīto kompetenču sajaukšanos;

13.

prasa ieviest terminu “ES ieguldītājs”, kas, pamatojoties uz LESD 207. pantu, uzsvērtu visu dalībvalstu ieguldītāju stimulēšanas nozīmi saskaņā ar vienlīdzīgiem noteikumiem, nodrošinot viņiem darbības un ieguldījumu aizsardzības apstākļus ar vienādiem nosacījumiem;

14.

atgādina, ka ES dalībvalsts standarta DIN izmantota plaša “ārvalstu ieguldītāja” definīcija; prasa Komisijai novērtēt, kādos gadījumos tas ir izraisījis ļaunprātīgu izmantošanu; prasa Komisijai sniegt precīzu “ārvalstu ieguldītāja” definīciju, pamatojoties uz novērtējumu un izmantojot jaunāko ESAO tiešo ārvalstu ieguldījumu etalondefinīciju;

15.

uzsver, ka ieguldījumu nolīgumos galvenā prioritāte joprojām jāpiešķir ieguldītāju aizsardzībai;

16.

norāda, ka sarunas par DIN ir laikietilpīgs process; aicina Komisiju ieguldīt personāla un materiālos resursus ES ieguldījumu nolīgumu apspriešanā un noslēgšanā;

17.

uzskata, ka Padomes secinājumos izteiktais pieprasījums sakarā ar paziņojumu par to, ka jaunais Eiropas regulējums nedrīkst negatīvi ietekmēt ieguldītāju aizsardzību un ieguldītāju garantijas, kādas tiem ir šobrīd saskaņā ar noslēgtajiem nolīgumiem, iespējams, varētu radīt iebildumus pret jauniem nolīgumiem, un ES ienākošo ieguldījumu palielināšanās laikā varētu tikt apdraudēts nepieciešamais līdzsvars starp ieguldītāju aizsardzību un reglamentēšanas tiesību aizsardzību; turklāt šāds novērtēšanas kritērija formulējums var būt pretrunā LESD 207. panta nozīmei un garam;

18.

uzskata, ka jāapzinās paraugprakse, kā tas arī minēts Padomes secinājumos, un ka tā sniedz saprātīgāko un efektīvāko iespēju, ar ko veicina saskanīgas Eiropas ieguldījumu politikas attīstību;

19.

uzskata, ka turpmākie ieguldījumu nolīgumi, ko noslēgs ES, ir jāpamato uz dalībvalstu labāko praksi un tajos vajadzētu iekļaut šādas normas:

20.

prasa Komisijai novērtēt iespējamo ietekmi, kāda būtu “jumta klauzulas” iekļaušanai turpmākajos Eiropas ieguldījumu nolīgumos, un iesniegt ziņojumu gan Eiropas Parlamentam, gan Padomei;

21.

aicina Komisiju, ar galvenajiem attīstītas tirdzniecības partneriem un lielākajām jaunietekmes valstīm apspriežot piekļuvi tirgum, nodrošināt savstarpīgumu, vienlaikus paturot prātā to, ka jāizslēdz jutīgās nozares un jāsaglabā asimetrija ES tirdzniecības attiecībās ar jaunattīstības valstīm;

22.

norāda, ka paredzētā noteiktības uzlabošana palīdzēs MVU ieguldīt ārvalstīs un ka šajā sakarībā sarunās ir jāuzklausa MVU viedoklis;

23.

uzsver, ka turpmākajos ieguldījumu nolīgumos, ko noslēdz ES, ir jārespektē publiskās intervences spēja;

24.

pauž dziļas bažas saistībā ar starptautisko šķīrējtiesnešu rīcības brīvību plaši interpretēt ieguldītāju aizsardzības klauzulas, tādējādi izslēdzot leģitīmus valsts noteikumus; aicina Komisiju izstrādāt ieguldītāju aizsardzības normu skaidras definīcijas, lai izvairītos no šādām problēmām jaunajos ieguldījumu nolīgumos;

25.

aicina Komisiju visos turpmākajos nolīgumos iekļaut īpašas klauzulas, ar kurām noteiktu nolīguma pušu tiesības regulēt tādas jomās kā, piemēram, valsts drošības, vides, sabiedrības veselības, darba ņēmēju un patērētāju tiesību aizsardzība, kā arī rūpniecības politikas un kultūras daudzveidības joma;

26.

uzsver, ka Komisijai jālemj katrā atsevišķā gadījumā par nozarēm, uz kurām neattiecas turpmāko nolīgumu darbības joma, piemēram, par tādām jutīgām nozarēm kā kultūra, izglītība, sabiedrības veselība un valsts aizsardzībai stratēģiski nozīmīgas nozares, un aicina Komisiju informēt Eiropas Parlamentu par pilnvarām, ko tā saņēmusi katrā no šiem gadījumiem; norāda, ka ES arī vajadzētu apzināt savu partneru bažas jaunattīstības valstīs un nedrīkstētu prasīt plašāku liberalizāciju, ja valstis uzskata, ka attīstības mērķiem ir nepieciešams aizsargāt konkrētas nozares, jo īpaši sabiedriskos pakalpojumus;

27.

uzsver, ka ar turpmāko ES politiku ir arī jāveicina ilgtspējīgi, vidi saudzējoši ieguldījumi (jo īpaši ieguves rūpniecības jomā) un tādi, ar kuriem uzlabo darba apstākļu kvalitāti uzņēmumos; aicina Komisiju visos turpmākajos nolīgumos iekļaut atsauci uz atjaunotajām ESAO pamatnostādnēm attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem;

28.

atkārtoti atgādina par aicinājumu plašākos brīvās tirdzniecības nolīgumos, ko paraksta ES, katrā no tiem iekļaut uzņēmumu sociālās atbildības klauzulu un efektīvas sociālās un vides klauzulas;

29.

prasa Komisijai novērtēt, kā šādas klauzulas ir iekļautas dalībvalstu DIN un kā tās varētu iekļaut arī turpmākos atsevišķos ieguldījumu nolīgumos;

30.

atzinīgi vērtē to, ka vairākos šābrīža DIN jau ir iekļauta klauzula, kas aizliedz pavājināt sociālos un vides tiesību aktus, lai piesaistītu ieguldījumus, un aicina Komisiju apsvērt šādas klauzulas iekļaušanu turpmākajos nolīgumos;

31.

uzskata, ka pašreizējā strīdu izšķiršanas kārtībā jāizdara izmaiņas, lai panāktu labāku pārredzamību, iespēju pusēm iesniegt pārsūdzību, pienākumu pirmām kārtām izmantot vietējā līmenī pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kur tie ir pietiekami uzticami, lai garantētu pienācīgu procesu, iespēju izmantot amicus curiae paziņojumus un pienākumu izvēlēties vienu ieguldītāja valsts šķīrējtiesas vietu;

32.

uzskata, ka papildus strīdu izšķiršanas mehānismam starp valstīm jāpiemēro arī strīdu izšķiršanas mehānisms starp ieguldītāju un valsti, lai nodrošinātu visaptverošu ieguldījumu aizsardzību;

33.

ir informēts, ka ES nevar izmantot tādus pašreizējos strīdu izšķiršanas mehānismus kā Starptautiskais ieguldījumu strīdu izšķiršanas centrs (ICSID) un ANO Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisija (UNCITRAL), jo ES nav šo organizāciju locekle; aicina ES ietvert katrā jaunā ES ieguldījumu nolīgumā nodaļu par strīdu izšķiršanu atbilstīgi reformām, kas ierosinātas šajā rezolūcijā; aicina Komisiju un dalībvalstis kā galvenos starptautiskos dalībniekus uzņemties atbildību, izstrādājot ICSID un UNCITRAL nepieciešamās noteikumu reformas;

34.

aicina Komisiju iesniegt risinājumus, kas ļautu mazajiem uzņēmumiem labāk finansēt lielās izmaksas par strīdu izšķiršanas procesiem;

35.

aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt regulējuma priekšlikumu par to, kā jāsadala atbildība starp ES un dalībvalstīm, jo īpaši finansiālā ziņā, ja ES zaudē lietu starptautiskajā šķīrējtiesā;

36.

atbalsta principu, ka prioritārie partneri turpmākajiem ES ieguldījumu nolīgumiem ir valstis, kurām ir liels tirgus potenciāls, bet nepieciešams labāk aizsargāt ārvalstu ieguldījumus;

37.

norāda, ka ieguldījumu risks parasti ir lielāks jaunattīstības un vismazāk attīstītajās valstīs un ka efektīva ieguldītāju aizsardzība ieguldījumu līgumu formā ir būtisks faktors Eiropas ieguldītāju aizsardzībā un var uzlabot pārvaldību, tādējādi sasniedzot stabilu vidi, kāda nepieciešama TĀI palielināšanai šajās valstīs; norāda — lai ieguldījumu nolīgumi arī turpmāk sniegtu labumu šīm valstīm, tiem ir arī jāpamatojas uz ieguldītāju pienākumiem saskaņā ar cilvēktiesību un pretkorupcijas normām, jo tie ir daļa no plašākām ES un jaunattīstības valstu partnerattiecībām, lai samazinātu nabadzību; aicina Komisiju novērtēt dzīvotspējīgas nākotnes partnerības, pamatojoties uz dalībvalstu pieredzi saistībā ar DIN;

38.

pauž bažas par to, ka tiešie ārvalstu ieguldījumi vismazāk attīstītajās valstīs ir ārkārtīgi ierobežoti un parasti saistīti ar dabas resursiem;

39.

uzskata, ka jaunattīstības valstīs vairāk jāatbalsta vietējie uzņēmumi, proti, sniedzot stimulus produktivitātes kāpināšanai un sadarbībai, iesaistot tos ciešākā sadarbībā un uzlabojot darbinieku prasmes, jo tam ir būtisks potenciāls ekonomiskās attīstības, konkurētspējas un izaugsmes veicināšanai jaunattīstības valstīs; mudina arī nodot ES jaunās videi draudzīgās tehnoloģijas jaunattīstības valstīm, jo tas ir vislabākais veids, kā veicināt videi draudzīgu un ilgtspējīgu attīstību;

40.

mudina Komisiju un dalībvalstis pirms sarunu sākšanas par ieguldījumiem un to laikā pilnībā ņemt vērā Parlamenta nostāju; atgādina pamatnolīguma starp Eiropas Parlamentu un Komisiju saturu un aicina Komisiju apspriesties ar Parlamentu par sarunu pilnvaru projektu pietiekami ātri, lai tas varētu paust savu nostāju, kura savukārt Komisijai un Padomei ir pienācīgi jāņem vērā;

41.

uzsver, ka EĀDD delegāciju lomai ir jābūt iekļautai nākotnes ieguldījumu politikas stratēģijā, atzīstot to potenciālu un vietējās specifiskās zināšanas kā stratēģiskus līdzekļus jaunās politikas mērķu sasniegšanai;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm, kā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/40

—

ņemot vērā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) gada ziņojumiem,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 14. jūlija ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība — Krāpšanas apkarošana — 2009. gada pārskats” (COM(2010)0382) un tam pievienotos dokumentus (SEC(2010)0897 un SEC(2010)0898),

—

ņemot vērā OLAF Desmito darbības pārskatu — 2010. gada ziņojumu (1),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2009. finanšu gadā, ar iestāžu atbildēm (2),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas 2009. finanšu gada pārskatu par darbībām, ko finansē no astotā, devītā un desmitā Eiropas Attīstības fonda (EAF), ar Komisijas atbildēm (3),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. panta 3. punktu un 325. panta 5. punktu,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (4),

—

ņemot vērā 2010. gada 18. maija deklarāciju par Eiropas Savienības centieniem korupcijas apkarošanā (5), lai nodrošinātu, ka ES līdzekļi netiek iesaistīti korupcijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0050/2011),

1.

pauž nožēlu, ka kopumā Komisijas ziņojums “Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība — Krāpšanas apkarošana — 2009. gada pārskats” (COM(2010)0382) (2009. gada pārskats par finanšu interešu aizsardzību), ko tā iesniedza saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. panta 5. punktu, nenodrošina informāciju par pārkāpumu un krāpšanas novērtēto līmeni atsevišķi katrā dalībvalstī, jo galvenā uzmanība tajā pievērsta ziņošanas līmenim, un ka tādēļ nav iespējams gūt vispārēju pārskatu par pārkāpumu un krāpšanas faktisko līmeni dalībvalstīs, noteikt tās dalībvalstis, kurās šis līmenis ir visaugstākais, un piemērot tām attiecīgas sankcijas;

2.

uzsver, ka krāpšana ir apzinātas ļaundarības piemērs un noziedzīgs nodarījums un ka pārkāpums ir noteikumu neievērošana; pauž nožēlu, ka Komisijas pārskatā krāpšana nav apskatīta detalizētā veidā un ka pārkāpumi ir apskatīti ļoti vispārīgi; norāda, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. pants attiecas uz krāpšanu, nevis pārkāpumiem, un prasa nošķirt krāpšanu un kļūdas vai pārkāpumus;

3.

norāda, ka pēdējos dažos gados plašāka korupcijas apkarošanas mēģinājuma ietvaros ir pilnveidojušās krāpšanas novērtēšanas metodes, un mudina Komisiju pastiprināt šos izpētes centienus un sadarbībā ar dalībvalstīm īstenot — sākotnēji kā izmēģinājuma projektus — attiecīgās jaunās metodes, kas tiek izstrādātas pārkāpumu un krāpšanas novērtēšanai;

4.

aicina Komisiju veikt savu pienākumu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pilda savus ziņošanas pienākumus un sniedz ticamus un salīdzināmus datus par pārkāpumu un krāpšanas līmeni, pat ja Komisijai tādēļ būtu jāmaina soda sistēma, ko piemēro šo ziņošanas pienākumu nepildīšanas gadījumā;

5.

pauž nožēlu par to, ka joprojām lielas ES līdzekļu summas tiek nepareizi izlietotas, un aicina Komisiju attiecīgi rīkoties, lai šos līdzekļus ātri atgūtu;

6.

pauž bažas par neatgūto vai par neatgūstamām atzīto nepareizi izmaksāto summu īpatsvaru 2009. finanšu gada beigās Itālijā;

7.

aicina Komisiju pieprasīt no dalībvalstīm lielāku pārskatatbildību par nepareizi izmaksātajām summām, kas vēl jāatgūst;

8.

norāda, ka Savienības tiesību aktos dalībvalstīm noteikta prasība ziņot par visiem pārkāpumiem ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tā ceturkšņa beigām, kurā par šo pārkāpumu pieņemts pirmais administratīvais lēmums vai tiesas nolēmums un/vai kļuvusi zināma jauna informācija par paziņoto pārkāpumu; aicina dalībvalstis darīt visu nepieciešamo, tostarp vienkāršot administratīvās procedūras, lai ievērotu noteiktos termiņus un samazinātu laikposmu starp pārkāpuma konstatēšanas un paziņošanas brīdi; aicina dalībvalstis, apkarojot krāpšanu, pirmām kārtām rīkoties kā nodokļu maksātāju naudas aizsargātājam;

9.

jautā, kādus pasākumus Komisija ir īstenojusi, lai apkarotu iespējamo krāpšanas gadījumu un ar tiem saistīto summu īpatsvara palielināšanos kopējā pārkāpumu skaitā un attiecīgo summu kopapjomā Polijā, Rumānijā un Bulgārijā;

10.

pauž bažas par aizdomīgi zemo iespējamo krāpšanas gadījumu līmeni Spānijā un Francijā, it īpaši ņemot vērā to lielumu un saņemto finanšu atbalstu, kā minēts Komisijas 2009. gada pārskatā par finanšu interešu aizsardzību, un tādēļ aicina Komisiju iekļaut sīku informāciju par šo valstu izmantoto ziņošanas metodoloģiju un veiktspēju krāpšanas noteikšanā;

11.

aicina tās dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas vai nu 1995. gada 26. jūlija Konvenciju par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (6), vai tās protokolus (7) (finanšu interešu aizsardzības instrumentus), proti, Čehiju, Maltu un Igauniju, nekavējoties sākt šo juridisko instrumentu ratifikāciju; mudina tās dalībvalstis, kuras ir ratificējušas finanšu interešu aizsardzības instrumentus, rīkoties enerģiskāk, lai pastiprinātu savus krimināltiesību aktus nolūkā aizsargāt Savienības finanšu intereses, it īpaši novēršot pašreizējos trūkumus, kas tika konstatēti otrajā Komisijas ziņojumā “Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību un tās protokolu īstenošana” (COM(2008)0077);

12.

atzinīgi vērtē pārkāpumu pārvaldības sistēmas (PPS) — OLAF izstrādātas un uzturētas lietojumprogrammas — ieviešanu 2009. gadā un tās izraisītās pozitīvās pārmaiņas; pauž bažas par to, ka Komisija ziņoto gadījumu skaita palielināšanos un tās finansiālo ietekmi skaidro ar jaunās — tiešsaistes — ziņošanas sistēmas izmantošanu; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam nesen ieviestās jaunās — tiešsaistes — ziņošanas kārtības detalizētu aprakstu un iekļaut to nākamā gada pārskatā; aicina dalībvalstis pilnībā ieviest PPS un uzlabot ziņošanas prasību ievērošanu;

13.

prasa Komisijai nākamā gada pārskatā iekļaut pārkāpumu, par kuriem ziņots, izmantojot jauno ziņošanas sistēmu, skaita attiecību pret pārkāpumu skaitu, par kuriem ziņots, izmantojot tradicionālās ziņošanas metodes; aicina dalībvalstis palielināt pārkāpumu ziņošanas ātrumu;

14.

ņemot vērā nopietnās bažas par dalībvalstu sniegtās informācijas kvalitāti, atkārtoti pauž nožēlu, ka Komisija vairāk pūļu velta Eiropas Parlamenta pārliecināšanai par nepieciešamību ieviest “pieļaujamo kļūdu risku” nekā dalībvalstu pārliecināšanai par nepieciešamību, lai to obligātās pārvaldības deklarācijas pienācīgi pārbaudītu attiecīgā valsts revīzijas iestāde un apstiprinātu Revīzijas palāta; aicina Komisiju, sadarbojoties ar dalībvalstīm un sagatavojot atbilstīgu ziņojumu saskaņā ar Līgumu, sniegt Parlamentam pamatotu apliecinājumu tam, ka šis mērķis ir sasniegts un ka krāpšanas apkarošana notiek pienācīgā veidā;

15.

pauž bažas par krāpšanas gadījumu īpatsvaru kopējā pārkāpumu skaitā pašu resursu jomā Austrijā, Igaunijā, Itālijā, Rumānijā un Slovākijā, jo visās šajās dalībvalstīs krāpšanas gadījumi ir vairāk nekā puse no tajās konstatēto pārkāpumu kopējā skaita; aicina dalībvalstis darīt visu nepieciešamo, tostarp cieši sadarboties ar Eiropas institūcijām, lai novērstu visus iemeslus krāpšanai, kas saistīta ar ES līdzekļu izmantošanu;

16.

pauž nožēlu par Revīzijas palātas konstatētajiem trūkumiem dalībvalstu muitas uzraudzībā — it īpaši par riska analīzes darbības rezultātiem atlasītajā tirgotāju un importēto preču grupā, kuras pakļautas muitas kontrolei, — kas palielina risku, ka pārkāpumi paliks neatklāti, un var novest pie tradicionālo pašu resursu (TPR) zudumiem; aicina dalībvalstis pastiprināt muitas uzraudzības sistēmas un Komisiju — sniegt tam atbilstīgu atbalstu;

17.

uzsver, ka aptuveni 70 % no visām importam piemērojamām muitas procedūrām ir vienkāršotas, kas nozīmē to, ka tās būtiski ietekmē TPR iekasēšanu un kopējās tirdzniecības politikas efektivitāti; šajā sakarībā uzskata par nepieņemamu importam piemērojamo vienkāršoto procedūru efektīvas kontroles trūkumu dalībvalstīs, kā tas konstatēts Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 1/2010, un aicina Komisiju turpināt vienkāršoto procedūru kontroles efektivitātes izpēti dalībvalstīs, it īpaši attiecībā uz progresu, kas sasniegts ex post revīzijās, un šīs izpētes rezultātus iesniegt Parlamentam līdz 2011. gada beigām;

18.

norāda uz OLAF izmeklēšanu rezultātiem, kuras veiktas pašu resursu jomā; pauž dziļas bažas par tās krāpšanas mērogu, kurā iesaistītas no Ķīnas importētās preces, un mudina dalībvalstis nekavējoties atgūt attiecīgās summas;

19.

atzinīgi vērtē kopīgi veiktās muitas operācijas “Diabolo II” sekmīgo iznākumu, kurā bija iesaistītas muitas amatpersonas no 13 Āzijas valstīm un 27 ES dalībvalstīm un kuru ar OLAF starpniecību koordinēja Eiropas Komisija;

20.

atzinīgi vērtē nolīgumus, ko Eiropas Savienība un tās dalībvalstis noslēgušas ar tabakas ražotājiem nolūkā apkarot nelikumīgu tabakas tirdzniecību; uzskata, ka ES finanšu interesēs ir turpināt cīnīties pret cigarešu kontrabandu, kas saskaņā ar aprēķiniem katru gadu ES budžetam rada zaudējumus aptuveni EUR 1 miljarda apmērā; mudina OLAF arī turpmāk ieņemt vadošu lomu starptautiskajās sarunās, kas notiek saskaņā ar PTO Pamatkonvencijas par tabakas kontroli 15. pantu, lai pieņemtu protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības izskaušanu, kurš palīdzētu cīnīties pret nelikumīgu tirdzniecību Savienībā; uzskata, ka EUR 500 miljoni, kas jāsamaksā abiem attiecīgajiem uzņēmumiem, proti, British American Tobacco un Imperial Tobacco, Komisijai un attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāizmanto krāpšanas novēršanas pasākumu pastiprināšanai;

21.

atzinīgi vērtē Komisijas secinājumu, ka vispārējā ziņošanas disciplīna šajā politikas grupā ir uzlabojusies un ka atbilstība pašreiz ir 95 %; aicina tās dalībvalstis, kas vēl aizvien nesniedz informāciju savlaicīgi (Apvienotā Karaliste, Austrija, Nīderlande, Slovākija un Somija), nekavējoties novērst šo situāciju;

22.

aicina Komisiju cieši uzraudzīt situāciju Spānijā un Itālijā, kuras ir ziņojušas attiecīgi par vislielāko pārkāpumu skaitu un vislielāko ar pārkāpumiem saistīto summu apjomu, un ziņot Eiropas Parlamentam par īpašajiem pasākumiem, kas veikti, lai novērstu šīs problēmas minētajās divās dalībvalstīs;

23.

prasa Komisijai noskaidrot, vai neatbilstība starp lielajiem izdevumiem un ziņoto pārkāpumu minimālo skaitu, kā arī būtiskās ziņoto pārkāpumu līmeņa atšķirības starp valstīm (Igaunijā — 88,25 %, Kiprā, Ungārijā, Latvijā, Maltā, Slovēnijā un Slovākijā — 0,00 %) ir saistītas ar kontroles sistēmu efektivitāti, lai vajadzības gadījumā veiktu šo sistēmu pārskatīšanu;

24.

pauž dziļas bažas par Revīzijas palātas paziņojumu, ka 2009. gadā šīs politikas grupas maksājumos tika konstatētas būtiskas kļūdas un ka uzraudzības un kontroles sistēmas maksājumu pareizības nodrošināšanā kopumā bijušas tikai daļēji efektīvas; pauž bažas par Revīzijas palātas konstatējumiem, ka — lai gan integrētā administrācijas un kontroles sistēma (IAKS) principā ir pareizi izstrādāta, tās efektivitāti negatīvi ietekmē datubāzēs iekļautie neprecīzie dati, nepilnīgas salīdzinošās pārbaudes un neprecīzi vai nepilnīgi novērstas novirzes; aicina Komisiju rūpīgi pārraudzīt uzraudzības un kontroles sistēmu efektivitāti dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka informācija par pārkāpumu līmeni, rēķinot uz vienu dalībvalsti, patiesi un godīgi atspoguļo faktisko situāciju; aicina Komisiju novērst trūkumus, kas IAKS traucē efektīvi darboties;

25.

norāda, ka galīgos skaitļus var noteikt tikai par tiem finanšu gadiem, ko var uzskatīt par noslēgtiem, un ka pašlaik pēdējais finanšu gads, kuru var uzskatīt par noslēgtu, ir 2004. gads;

26.

pauž nožēlu par katastrofālo situāciju attiecībā uz līdzekļu atgūšanas vispārējo līmeni šajā politikas grupā, kurš 2009. gadā bija 42 % no EUR 1 266 miljoniem 2006. gada beigās neatmaksāto līdzekļu; īpašas bažas pauž par Revīzijas palātas konstatējumu, ka laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam saņēmēju atmaksātais EUR 121 miljons ir mazāk par 10 % no kopējās atgūstamās summas; uzskata šo situāciju par nepieņemamu un aicina dalībvalstis to nekavējoties novērst; mudina Komisiju darīt visu iespējamo, lai ieviestu efektīvu sistēmu līdzekļu atgūšanai, un savā nākamā gada ziņojumā par ES finanšu interešu aizsardzību informēt Eiropas Parlamentu par šajā jomā sasniegto progresu;

27.

pauž nožēlu par to, ka 2009. gada pārskatā par finanšu interešu aizsardzību iekļautie dati nesniedz ticamu ainu par pārkāpumu un krāpšanas gadījumu skaitu šajā politikas grupā, jo augsts pārkāpumu un/vai krāpšanas gadījumu skaits var vienkārši liecināt par efektīvu ziņošanu un/vai krāpšanas apkarošanas sistēmu;

28.

pauž dziļas bažas par Revīzijas palātas konstatējumu, ka 2009. gadā maksājumos pieļauts liels skaits būtisku kļūdu (vairāk kā 5 %);

29.

norāda, ka viens no būtiskiem kļūdu avotiem kohēzijas izdevumos ir nopietni trūkumi publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanā; tādēļ prasa Komisijai nekavējoties ierosināt jaunu likumdošanas priekšlikumu šo noteikumu vienkāršošanai un modernizēšanai;

30.

pauž dziļas bažas par Revīzijas palātas konstatējumu, ka dalībvalstis pirms izdevumu pamatotības apliecināšanas Komisijai pašas varēja atrast un novērst vismaz 30 % no 2009. gada izlases pārbaudē atklātajām kļūdām, balstoties uz tām pieejamo informāciju; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai uzlabotu savus kļūdu noteikšanas un novēršanas mehānismus;

31.

aicina Komisiju sniegt Eiropas Parlamentam informāciju par pasākumiem, kas veikti, lai novērstu pārkāpumus, par kuriem šajā politikas grupā ziņojušas dalībvalstis un kurus konstatējusi Komisija;

32.

pauž neapmierinātību par to, ka līdzekļu atgūšanas īpatsvars 2000.–2006. gada plānošanas periodā tikai nedaudz pārsniedz 50 %; mudina dalībvalstis turpināt centienus nelikumīgi izmaksātu summu atgūšanā un aicina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu augstāku atgūšanas līmeni, ņemot vērā to, ka Komisija saskaņā ar LESD 317. pantu uzņemas atbildību par budžeta izpildi;

33.

pauž nopietnas bažas par augsto iespējamās krāpšanas gadījumu īpatsvaru Bulgārijā saistībā ar Īpašo pirmspievienošanās programmu lauksaimniecības un lauku attīstībai (SAPARD) 2009. gadā, kurš visā plānošanas periodā saglabājies 20 % līmenī un ir visaugstākais visu apskatīto (kohēzijas un lauksaimniecības jomā) līdzekļu izlietojuma analīzē; norāda, ka lielākā daļa gadījumu, kad ir bijušas aizdomas par krāpšanu, tika atklāta ārējo kontroļu/intervenču, nevis iekšējo/valsts kontroļu/intervenču laikā; norāda, ka Komisija pienācīgi veikusi savus pienākumus, pārtraucot SAPARD maksājumus 2008. gadā un atceļot šo pārtraukumu 2009. gada 14. septembrī pēc pamatīgu pārbaužu veikšanas; aicina Komisiju turpināt uzraudzīt Bulgārijas varas iestādes, lai vēl vairāk uzlabotu šo situāciju;

34.

norāda, ka Čehija, Igaunija, Latvija un Slovēnija ir ziņojušas, ka SAPARD jomā krāpšana nav konstatēta, un apšauba šīs informācijas ticamību un šo valstu veiktspēju krāpšanas noteikšanā; uzsver, ka šāds nulles vai ļoti zems krāpšanas līmenis varētu liecināt par trūkumiem kontroles sistēmās un otrādi; mudina Komisiju sniegt datus par kontroles mehānismu efektivitāti un kopā ar OLAF īstenot stingrāku ES naudas izlietošanas kontroli;

35.

uzskata par nepieņemamu ļoti zemo atgūšanas līmeni gadījumos, kad bijušas aizdomas par krāpšanu pirmspievienošanās fondu jomā, — tikai 4,6 % visā plānošanas periodā — un aicina Komisiju ieviest efektīvu sistēmu šīs situācijas novēršanai;

36.

aicina Komisiju, attiecīgās Savienības aģentūras un dalībvalstis veikt pasākumus un nodrošināt resursus, lai nepieļautu korupciju ES finanšu līdzekļu izmantošanā, pieņemt atturošas sankcijas gadījumiem, kad tiek konstatēta korupcija un krāpšana, un aktīvāk konfiscēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, kas saistīti ar krāpšanu, nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;

37.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt, ieviest un periodiski novērtēt vienotas iepirkuma sistēmas, lai novērstu krāpšanu un korupciju, noteikt un ieviest skaidrus nosacījumus dalībai publiskajā iepirkumā un kritērijus publiskā iepirkuma lēmumu pieņemšanai, pieņemt un ieviest sistēmas, lai valsts līmenī pārskatītu publiskā iepirkuma lēmumus, nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību publisko finanšu jomā un pieņemt un ieviest riska pārvaldības un iekšējās kontroles sistēmas;

38.

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju — virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu; aicina Padomi un Komisiju ne vēlāk kā līdz 2012. gada beigām pabeigt ES publiskā iepirkuma pamatnoteikumu (Direktīvas 2004/17/EK un Direktīvas 2004/18/EK) reformu;

39.

ņemot vērā pagājušā gada pārskatā par Kopienas finanšu interešu aizsardzību izteikto prasību, mudina OLAF nākamā gada pārskatā sniegt to stratēģiju un pasākumu detalizētu analīzi, kurus katra dalībvalsts ieviesusi krāpšanas apkarošanā un pārkāpumu, tostarp korupcijas izraisītu pārkāpumu, novēršanā un konstatēšanā ES līdzekļu izlietošanas jomā; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš lauksaimniecības un struktūrfondu līdzekļu izmantošanai; uzskata, ka šajā pārskatā, kurā atspoguļota informācija par 27 valstīm, būtu jāanalizē arī dalībvalstu tiesu un izmeklēšanas iestāžu pieeja, veikto kontroļu skaits un kvalitāte, kā arī statistikas dati par tiem gadījumiem, kad dalībvalstu iestādes nav ziņojušas par izvirzītajām apsūdzībām pēc tam, kad OLAF bija sagatavojis savu pārskatu, un šādu lēmumu iemesli;

40.

ņemot vērā pagājušā gada pārskatā par Kopienas finanšu interešu aizsardzību izteikto prasību, mudina Padomi pēc iespējas drīzāk pabeigt sadarbības nolīgumu ar Lihtenšteinu noslēgšanu un mudina Padomi pilnvarot Komisiju apspriest krāpšanas novēršanas nolīgumus ar Andoru, Monako, Sanmarīno un Šveici;

41.

mudina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu vienuviet pieejamu pilnīgu informāciju par pārredzamību attiecībā uz ES līdzekļu saņēmējiem; aicina Komisiju izstrādāt pasākumus tiesiskā regulējuma pārredzamības palielināšanai un tādu sistēmu, saskaņā ar kuru ziņas par visiem ES līdzekļu saņēmējiem tiek publicētas vienā tīmekļa vietnē neatkarīgi no līdzekļu pārvaldītāja un pamatojas uz tās informācijas standartkategorijām, kura visām dalībvalstīm jāsniedz vismaz vienā no Savienības darba valodām; aicina dalībvalstis sadarboties ar Komisiju un sniegt tai pilnīgu un uzticamu informāciju par dalībvalstu pārvaldīto ES līdzekļu saņēmējiem; aicina Komisiju novērtēt t. s. “dalītās pārvaldības” sistēmu un prioritārā kārtā iesniegt Parlamentam ziņojumu;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Revīzijas palātai, OLAF Uzraudzības komitejai un OLAF.

2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/46

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 10. panta 4. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 224. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Regulu (EK) Nr. 2004/2003 par noteikumiem, kas attiecas uz Eiropas līmeņa politiskajām partijām (politiskas partijas vai to fondi, kā noteikts minētās regulas 2. panta 3. un 4. punktā) un to finansēšanu (1) (Finansēšanas regula), īpaši tās 12. pantu,

—

ņemot vērā tā 2006. gada 23. marta rezolūciju par Eiropas politiskajām partijām (2),

—

ņemot vērā ģenerālsekretāra 2010. gada 18. oktobra ziņojumu Prezidijam par Eiropas līmeņa partiju finansēšanu (3), ko iesniedza saskaņā ar Prezidija 2004. gada 29. marta lēmuma 15. pantu par Finansēšanas regulas īstenošanu,

—

ņemot vērā Prezidija 2011. gada 10. janvāra piezīmi kā Prezidija 2010. gada 13. decembrī pieņemto lēmumu pārskatītu redakciju,

—

ņemot vērā Reglamenta 210. panta 6. punktu un 48. pantu,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0062/2011),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 10. panta 4. punktā ir noteikts, ka “politiskās partijas Eiropas līmenī veicina Eiropas politiskās apziņas veidošanos un Savienības pilsoņu gribas izteikšanu”, savukārt Parlaments un Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 224. pantu pieņem regulas, kas reglamentē šo partiju un to politisko fondu darbību un jo īpaši noteikumus attiecībā uz to finansēšanu;

B.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību harta skaidri nosaka, ka politiskās partijas Eiropas līmenī veicina Savienības pilsoņu politiskās gribas izteikšanu;

C.

tā kā Eiropas Savienības darbībai jāpamatojas uz pārstāvības demokrātijas principa, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 10. panta 1. punktā;

D.

tā kā Māstrihtas līgumā un Nicas līgumā bija ielikts pamats Eiropas politiskajām partijām, ieviešot finansēšanas iespēju un tādējādi sniedzot tiem iespēju neatkarīgi darboties attiecībā pret parlamentārajām grupām;

E.

tā kā 2007. gadā pēc Parlamenta aicinājuma (4) Komisija iesniedza priekšlikumu par Eiropas līmeņa politisko fondu (Eiropas politiskie fondi) finansēšanas ieviešanu, kuru pieņēma 2007. gada decembrī, lai Eiropas politiskās partijas atbalstītu debatēs par politikas jautājumiem un Eiropas integrāciju;

F.

tā kā 2007. gada grozījumu regula (5) ir paredzēta, lai uzlabotu Eiropas politisko partiju integrācijas procesu, veicinot politisko partiju labāku uzbūvi un organizāciju Savienībā;

G.

tā kā ar 2007. gada grozījumu regulu ievērojami palielināja Eiropas politisko partiju lomu Eiropas Parlamenta vēlēšanās, nosakot, ka izdevumos var iekļaut arī vēlēšanu kampaņu izdevumus; tā kā šo iespēju tomēr ierobežo nosacījums, ka šīs apropriācijas nedrīkst izmantot tiešai vai netiešai valstu politisko partiju vai kandidātu finansēšanai;

H.

tā kā visas finansētās Eiropas politiskās partijas ir parakstījušas rīcības kodeksu, kurš paredz noteikumus, kas jāievēro vēlēšanu kampaņu laikā, un kuru Prezidijs uzskata par visām pusēm saistošu;

I.

tā kā Eiropas politisko partiju lomas palielināšana ir cieši saistīta ar to dalību Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

J.

tā kā 2007. gada grozījumu regulā tiek aicināts ieviest formālāku Eiropas politisko partiju atzīšanas kārtību;

K.

tā kā 2007. gada grozījumu regula ir vērsta uz pilnībā organizētu un efektīvu politisko partiju izveidi Eiropas un dalībvalstu līmenī, izmantojot līdzsvarotu institucionalizācijas procesu;

L.

tā kā 2007. gada grozījumu regulas mērķis ir panākt politisko partiju un to fondu organizatorisku konverģenci Eiropas līmenī, vienlaikus atzīstot atšķirīgos uzdevumus, kurus veic attiecīgi politiskās partijas un politiskie fondi;

M.

tā kā šādu organizatorisku konverģenci var panākt vienīgi, nosakot vienotu Eiropas partiju politisko, tiesisko un fiskālo statusu, bet neparedzot Eiropas politisko partiju un to fondu organizatorisku vienādošanu, kas ir vienīgi pašu Eiropas politisko partiju un to fondu kompetencē;

N.

tā kā prasība pieņemt Eiropas politisko partiju un to politisko fondu tiesisko regulējumu, kas balstītos uz Eiropas Savienības tiesību aktu noteikumiem, ir nepārprotams un ievērojams solis virzienā uz demokrātijas stiprināšanu Savienībā;

O.

tā kā organizatorisko un funkcionālo konverģenci un finansēšanas procesa uzlabošanu var panākt vienīgi, pieņemot visām Eiropas politiskajām partijām un to politiskajiem fondiem vienotu un kopēju Eiropas līmeņa tiesisko regulējumu, kas balstītos uz Eiropas Savienības tiesību aktu noteikumiem;

P.

tā kā regulējumā par Eiropas līmeņa politiskajām partijām nav nošķirta politisko partiju atzīšana un finansēšana;

Q.

tā kā Prezidija 2011. gada 10. janvāra piezīmē ierosināts noteikt stingrākus Eiropas politisko partiju finansēšanas kritērijus; tā kā tādējādi tiek ierobežota konkurence starp partijām Eiropas līmenī, jo politisko partiju juridiskas atzīšanas un finansēšanas kritēriji ir identiski;

R.

tā kā 2007. gada grozījumu regulā ir noteikts skaidrs tiesiskais un finansiālais pamats integrētu politisko partiju izveidei Eiropas Savienības līmenī, lai veicinātu Eiropas apziņas veidošanos un Eiropas Savienības pilsoņu gribas efektīvu izteikšanu;

S.

tā kā uz Eiropas politisko partiju finansēšanu attiecas Finanšu regulas VI sadaļas “Dotācijas” noteikumi (6) un tās īstenošanas noteikumi (7);

T.

tā kā Prezidijs kā struktūra, kas atbild par Finansēšanas regulas īstenošanu Parlamentā, 2006. gadā lēma par vairākiem būtiskiem uzlabojumiem īstenošanas noteikumos, piemēram, par iepriekšēja finansējuma palielināšanu no 50 % uz 80 %, lai vienkāršotu procedūru un uzlabotu finansējuma saņēmēju maksātspēju, kā arī, lai atvieglotu noteikumus par pārvedumiem starp finansējuma saņēmēju budžeta nodaļām, lai tādējādi tiem dotu iespēju pielāgot budžetu mainīgajiem politiskajiem apstākļiem;

U.

tā kā līdzšinējā pieredze Eiropas politisko partiju un ar tām saistīto Eiropas politisko fondu finansēšanas jomā rāda, ka tiem ir nepieciešama lielāka rīcības brīvība un salīdzinoši nosacījumi attiecībā uz līdzekļu pārnešanu uz nākamo finanšu gadu un uz rezervju uzkrāšanu no pašu resursiem, kas pārsniedz noteikto no pašu līdzekļiem finansējamo izdevumu minimumu;

V.

tā kā Eiropas politiskās partijas vidēji gandrīz pusi no to budžeta līdzekļiem tērē centrālās administrācijas vajadzībām (personāls, īre utt.) un ceturto daļu līdzekļu — partijas (tiesiskajā regulējumā noteikto un nenoteikto) struktūru sanāksmēm, savukārt atlikusī līdzekļu daļa tiek tērēta vēlēšanu kampaņām un saistīto organizāciju atbalstam;

W.

tā kā Eiropas politiskie fondi līdzekļus tērē citādāk un aptuveni 40 % no to budžeta līdzekļiem tiek tērēti centrālajai administrācijai un sanāksmēm, savukārt vēl 40 % — tādiem ārpakalpojumiem kā pētījumi, pētnieciskais darbs, publikācijas un semināri;

X.

tā kā galvenais Eiropas politisko partiju pašu resursu avots ir biedru nauda, ko iekasē no partijām, kas iekļaujas Eiropas partijā, un tā kā privātpersonu biedru naudas un ziedojumi veido mazāk nekā 5 % no to kopējiem ienākumiem;

Y.

tā kā no Savienības budžeta sniegtā finansējuma daļa kopējos ienākumos Eiropas politisko partiju gadījumā ir lielāka nekā Eiropas politisko fondu gadījumā;

Z.

tā kā ziedojumi pagaidām vēl neveido būtisku finansējuma daļu, jo tikai trīs partijas un divi fondi 2009. gadā saņēma regulārus ziedojumus;

AA.

tā kā ir iespējamas pretrunas starp mērķi atvieglot un paātrināt finansējuma saņemšanu, tādējādi padarot to efektīvāku, un mērķi līdz minimumam samazināt Savienības budžeta finansiālo risku;

AB.

tā kā laika posmā, uz kuru attiecas šis ziņojums, proti, 2008.–2011. gadā, nav bijis nepieciešams nevienai finansētajai partijai vai fondam uzlikt kādas sankcijas;

AC.

tā kā Eiropas politiskajām partijām un fondiem, lai tie varētu saņemt finansējumu, ir jāreģistrējas kā juridiskām personām atbilstoši mītnes dalībvalsts tiesību aktiem un tā kā partijām un fondiem nav vienots juridiskais statuss;

AD.

tā kā Eiropas politiskajām partijām un fondiem paredzētās subsīdijas ir “dotācijas” Eiropas Savienības Finanšu regulas VI sadaļas un tās īstenošanas noteikumu izpratnē, taču to īpatnības nozīmē, ka tās nevar pielīdzināt Komisijas piešķirtajām un administrētajām dotācijām; tā kā tas ir noteikts vairākos Finansēšanas regulas noteikumos, kuros ir izklāstīti izņēmuma gadījumi; tā kā šis risinājums nav apmierinošs,

1.

norāda, ka politiskās partijas un ar tām saistītie politiskie fondi ir būtiski instrumenti parlamentārā demokrātijā, nodrošinot parlamentāriešu atbildību, palīdzot veidot pilsoņu politisko gribu, izstrādājot politiskās programmas, apmācot un atlasot deputātu kandidātus, uzturot dialogu ar pilsoņiem un dodot tiem iespēju paust viedokli;

2.

uzsver, ka Lisabonas līgumā šī politisko partiju un to fondu loma ir noteikta, lai ES līmenī izveidotu Eiropas pilsonisko sabiedrību, politisko telpu un Eiropas demokrātiju, kuras būtiskākais elements ir Eiropas pilsoņu iniciatīva;

3.

norāda, ka Eiropas politiskās partijas to pašreizējā veidolā nespēj pilnībā uzņemties šo lomu, jo patlaban tās ir tikai valsts līmeņa partiju jumta organizācijas un tām nav tiešas saiknes ar vēlētājiem dalībvalstīs;

4.

ar gandarījumu konstatē, ka Eiropas politiskās partijas un politiskie fondi tomēr ir kļuvuši par neaizstājamiem Eiropas Savienības politiskās dzīves dalībniekiem, jo īpaši izstrādājot un paužot dažādu “politisko saimju” nostājas;

5.

uzsver, ka visām Eiropas politiskajām partijām jāatbilst augstākajiem partiju iekšējās demokrātijas standartiem (partijas struktūru demokrātiska ievēlēšana un demokrātisks lēmumu pieņemšanas process, tostarp kandidātu atlase);

6.

uzskata, ka tiklīdz partija atbilst Eiropas politiskās partijas nosacījumiem, tā drīkst saņemt finansējumu, bet tikai tad, ja to Eiropas Parlamentā pārstāv vismaz viens tās deputāts;

7.

norāda, ka politiskajām partijām ir tiesības, pienākumi un atbildība un tādēļ tām ir nepieciešama konverģējoša vispārējā organizatoriskā struktūra; uzskata, ka šādu organizatorisku konverģenci var panākt vienīgi, saskaņā ar ES tiesību aktiem nosakot Eiropas politisko partiju un to fondu vienotu tiesisko un fiskālo statusu;

8.

ir pārliecināts, ka autentisks Eiropas politisko partiju tiesiskais statuss un juridiskas personas statuss, kas tiešā veidā balstīts uz Eiropas Savienības tiesību aktiem, Eiropas politiskajām partijām un to politiskajiem fondiem ļaus darboties kā Eiropas iedzīvotāju interešu pārstāvjiem;

9.

uzskata, ka mijiedarbībai un konkurencei starp Eiropas politiskajām partijām attiecībā uz jautājumiem par visai Eiropai raksturīgām problēmām un par Eiropas Savienību un tās attīstību būtu jānorit trīs līmeņos: reģionālā, valsts un Eiropas līmenī; uzskata, ka ir īpaši svarīgi, lai Eiropas politiskās partijas efektīvi un produktīvi darbotos gan ES, gan dalībvalstu, gan citos līmeņos;

10.

uzsver, ka veidosies nopietnas organizatorisko spēju problēmas, kas būs jārisina Eiropas politiskajām partijām saistībā ar reformām, kuras tiks veiktas Eiropas vēlēšanu sistēmā (papildu vēlēšanu apgabalu izveide, starptautisku sarakstu veidošana);

11.

norāda, ka šāda ideja principā atbilst idejai par Eiropas politisko partiju dalību referendumu kampaņās gadījumos, kad referendumi tiešā veidā attiecas uz Eiropas Savienības jautājumiem;

12.

tāpēc nolemj prasīt Komisijai ierosināt regulējumu Eiropas politiskajām partijām saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu;

13.

norāda, ka īsākā termiņā ir nepieciešams uzlabot Eiropas politisko partiju un fondu darbības normatīvo vidi, kā pirmo pieņemot Eiropas līmeņa tiesisko regulējumu;

14.

uzskata, ka reģionālo parlamentu vai asambleju deputāti varētu atbilst finansējuma saņemšanas nosacījumiem tikai tajā gadījumā, ja tiem ir likumdošanas pilnvaras;

15.

norāda, ka finansējuma piešķiršana Eiropas politiskajām partijām un fondiem un to kontu slēgšana ir birokrātiska un apgrūtinoša procedūra; uzskata, ka lielā mērā iemesls ir tas, ka finansējums tiek uzskatīts par “dotāciju” Finanšu regulas nozīmē, kas ir piemērota interpretācija projektu vai asociāciju finansēšanai, nevis partiju finansēšanai;

16.

tādēļ uzskata, ka Komisijai būtu jāierosina Finanšu regulā iekļaut jaunu sadaļu, kas būtu īpaši paredzēta un piemērota Eiropas partiju un fondu finansēšanas jautājumiem; uzskata, ka, īstenojot Finansēšanas regulu, būtu jāatsaucas uz šīs jaunās sadaļas noteikumiem;

17.

uzsver, ka partiju un fondu pašfinansēšanās ir dzīvotspējas rādītājs; uzskata, ka tā būtu jāveicina, pašreizējo gadā saņemamo ziedojumu ierobežojumu palielinot no EUR 12 000 līdz EUR 25 000 uz vienu ziedotāju, taču ar noteikumu, ka ziedojumu saņemšanas brīdī tiek atklāta ziedotāja identitāte, lai nodrošinātu pārredzamību un atbilstību spēkā esošajiem tiesību aktiem;

18.

uzskata, ka prasība iesniegt “ikgadējas darba programmas”, kas kalpo kā priekšnoteikums finansējuma saņemšanai, ir neatbilstoša attiecībā uz politiskajām partijām; turklāt norāda, ka šāda prasība nepastāv nevienā ES dalībvalstī;

19.

uzsver, ka, lai finansējums palīdzētu sasniegt paredzēto mērķi, ir svarīgi to piešķirt savlaicīgi; aicina paredzēt atkāpi no Finanšu regulas īstenošanas noteikumiem, lai finanšu gada sākumā finansējums būtu pieejams 100 %, nevis 80 % apmērā; uzskata, ka, ņemot vērā līdzšinējo pozitīvo pieredzi, Parlamentam radītais risks ir niecīgs;

20.

norāda, ka Finanšu regulā ir noteikts, ka dotācijas “nevar finansēt visus saņēmējas struktūras darbības izdevumus”; konstatē, ka šī noteikuma ievērošana ir īpaši sarežģīta fondiem un veicina ar izvairīšanos saistītu grāmatvedības metožu izmantošanu (piemēram, atbalsts natūrā); norāda, ka gandrīz neviena no finansēšanas sistēmām dalībvalstīs neparedz daļēju pašfinansēšanos, jo tas var nostādīt neizdevīgā situācijā mazas vai nesen dibinātas partijas;

21.

norāda, ka, lai turpinātu veicināt Eiropas politisko partiju attīstību, neatkarīgo resursu apjomu, kuru Eiropas politiskajām partijām ir jāuzrāda, varētu samazināt līdz 10 % no kopējā budžeta; vienlaikus uzskata, ka pašu resursiem fizisko resursu formā nevajadzētu pārsniegt 7,5 % no kopējā budžeta;

22.

norāda, ka Eiropas politisko partiju gadījumā tiesiskā instrumenta pārskatīšana būtu jāuzskata par iespēju atcelt prasību pierādīt, ka tām ir pieejami pašu resursi;

23.

norāda, ka šajā pārskatīšanā jāatceļ ierobežojums, kas paredz, ka Eiropas politiskajiem fondiem savi līdzekļi jāizmanto tikai Eiropas Savienībā; tādējādi fondi varētu darboties gan Eiropā, gan arī aiz tās robežām;

24.

tomēr uzsver, ka finansēšanas kārtības atvieglošana būtu jālīdzsvaro, atbilstošos gadījumos Finansēšanas regulā nosakot sankcijas; tās varētu būt soda naudas, kas jāmaksā gadījumā, ja tiek pārkāpti noteikumi, piemēram, attiecībā uz ziedojumu pārredzamību; uzsver, ka gan Eiropas politiskajām partijām, gan arī ar tām saistītajiem Eiropas politiskajiem fondiem jāparedz vienādi nosacījumi attiecībā uz rezervju uzkrāšanu no pašu resursiem un līdzekļu pārnešanu uz nākamo finanšu gadu;

25.

norāda, ka kopš 2008. gada Eiropas politiskajām partijām ir tiesības izmantot naudas summas, kas kā dotācijas saņemtas “kampaņu finansēšana[i] saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām” (Finansēšanas regulas 8. panta trešā daļa); tomēr arī norāda, ka šīs naudas summas ir aizliegts izmantot referendumu kampaņu finansēšanai; tomēr uzskata, ka, lai Eiropas politiskās partijas varētu uzņemties politisku lomu ES līmenī, tām jābūt tiesīgām piedalīties šādās kampaņās ar noteikumu, ka referenduma temats tiešā veidā attiecas uz Eiropas Savienības jautājumiem;

26.

aicina Eiropas politiskās partijas sākt apsvērt noteikumus personu tiešai dalībai partijā un tiešai vai netiešai dalībai partiju iekšējā darbībā un lēmumu pieņemšanā;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/51

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu — Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku — 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020 — Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0724) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu “Vienotais tirgus: pārskats par ieguvumiem” (SEC(2007)1521),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 4. septembra rezolūciju par vienotā tirgus noteikumu pārskatīšanu (1) un Komisijas dienestu darba dokumentu “Vienotā tirgus pārskats: pēc viena gada” (SEC(2008)3064),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par lietpratīgu regulējumu Eiropas Savienībā (COM(2010)0543),

—

ņemot vērā Komisijas 27. ikgadējo ziņojumu par ES tiesību aktu piemērošanas uzraudzību un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu “Situācija dažādās nozarēs” (SEC(2010)1143),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. jūnija ieteikumu par pasākumiem vienotā tirgus darbības uzlabošanai (2),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. decembra secinājumus par Vienotā tirgus aktu,

—

ņemot vērā profesora Mario Monti ziņojumu Komisijai par vienotā tirgus atdzīvināšanu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem (3),

—

ņemot vērā iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu Nr. 21 (2010. gads) un Parlamenta 2010 gada 9. marta (4) un 2008. gada 23. septembra (5) rezolūcijas par iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rezultātu Eiropa — Kopienas tiesību aktu piemērošana” (COM(2007)0502),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 258. līdz 260. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 7., 10. un 15. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0083/2011),

A.

tā kā vienotā tirgus darbības iedzīvināšanā ir aktīvi jāpiedalās visiem pilsoņiem, visām Eiropas iestādēm, dalībvalstīm un ieinteresētajām personām;

B.

tā kā, lai gūtu visu ieinteresēto personu aktīvu atbalstu, apspriedēs un dialogā ar Komisiju un ekspertu grupām svarīgi ir nodrošināt īstenu pilsoniskās sabiedrības un MVU pārstāvību;

C.

tā kā vienotā tirgus sekmīgā iedzīvināšanā sevišķi svarīgi ir pienācīgi izplatīt, formulēt un pārvaldīt ES iestāžu dažādo apspriežu materiālus un ziņojumus (“ES 2010”, 2010. gada ziņojuma par ES pilsonību, Integrētās rūpniecības politiku, Digitālo programmu Eiropai, M. Monti ziņojumu, Parlamenta rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem, F. Gonzales ziņojumu, IMCO ziņojumu utt.);

D.

tā kā joprojām pastāv būtiskas atšķirības starp vienotā tirgus noteikumiem un priekšrocībām, ko pilsoņi un uzņēmēji praksē var no tiem gūt;

E.

tā kā ES vidējais netransponēto tiesību normu rādītājs ir 1,7 %, ņemot vērā gadījumus, kuros direktīvas transponēšanas laiks ir garāks nekā tam noteiktais termiņš un kuros Komisija ir uzsākusi pienākumu neizpildes procedūras,

1.

atzinīgi un ar interesi vērtē Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu”, jo īpaši tā trešo nodaļu un tajā ierosināto vispārējo pieeju vienotajā tirgū nodrošināt līdzsvaru starp uzņēmēju un iedzīvotāju interesēm un uzlabot demokrātiju un lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību; uzsver, ka ar šo pieeju cenšas nodrošināt minētā paziņojuma trijās daļās izteikto priekšlikumu vislabāko līdzsvaru;

2.

uzskata, ka šā paziņojuma trīs nodaļas ir vienlīdz nozīmīgas un savstarpēji saistītas un ka darbā ar tām jāizmanto saskanīga pieeja, kas dažādos svarīgos jautājumus savstarpēji neizolē;

3.

prasa, lai Komisija un Padome pastiprinātu visaptverošu pieeju vienotā tirgus darbības iedzīvināšanai, piemērojot vienotā tirgus prioritātes visās politikas jomās, kas ir svarīgas vienotā tirgus darbības nodrošināšanai Eiropas pilsoņu, patērētāju un uzņēmēju labā;

4.

uzskata, ka Eiropas ekonomikas pārvaldības stiprināšana, stratēģijas “ES 2020” īstenošana un vienotā tirgus iedzīvināšana ir vienlīdz svarīgi uzdevumi Eiropas ekonomikas aktivitātes atgūšanai un ka tie jāskata kopumā;

5.

uzskata — lai vienotais tirgus sniegtu konkrētas priekšrocības darba ņēmējiem, studentiem, pensionāriem un pilsoņiem kopumā, kā arī uzņēmumiem, jo īpaši MVU, to ikdienas dzīvē un darbībā, ir jāpabeidz no šķēršļiem brīva un konkurētspējīga vienotā tirgus izveide;

6.

aicina Komisiju paredzēt Vienotā tirgus akta īstenošanas grafiku un regulāri publicēt aktuālo informāciju par reāli sasniegto, lai palielinātu ES iedzīvotāju informētību par šā akta īstenošanas gaitu un uzsvērtu tā piedāvātās priekšrocības;

7.

ir pārliecināts, ka viens no galvenajiem uzdevumiem vienotā tirgus iedzīvināšanā, ir nodrošināt politisko vadību, saistību uzņemšanos un rīcības saskaņošanu; uzskata, ka vienotā tirgus iedzīvināšanai būtiski svarīga ir visaptveroša vadība augstākajā politiskajā līmenī;

8.

ierosina, lai Komisijas priekšsēdētājam tiktu piešķirtas pilnvaras koordinēt un pārraudzīt vienotā tirgus iedzīvināšanu, cieši sadarbojoties ar Eiropadomes priekšsēdētāju un dalībvalstu kompetentajām iestādēm; mudina Komisijas un Eiropadomes priekšsēdētājus cieši saskaņot attiecīgos pasākumus, kuru mērķis ir palielināt Eiropas Savienības ekonomisko izaugsmi, konkurētspēju, sociālo tirgus ekonomiku un ilgtspējību;

9.

uzsver, ka Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu loma saskaņā ar Lisabonas līgumu ir palielinājusies; mudina pastiprināt Parlamenta lomu vienotā tirgus likumdošanas procesā; aicina dalībvalstu parlamentus iesaistīties lēmumu par vienotā tirgus noteikumiem pieņemšanas procesā visā likumdošanas ciklā un ņemt dalību ar Eiropas Parlamentu kopīgās darbībās, jo tas radītu šo divu parlamentāro līmeņu labāku sinerģiju;

10.

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju, ar ko dialogu un partnerību izvirza atjaunotā vienotā tirgus centrā, un aicina visas ieinteresētās personas pastiprināt centienus, lai nodrošinātu to, ka šo pieeju īsteno dzīvē, un tādējādi vienotais tirgus varētu pilnībā darboties, sekmējot izaugsmi un augstas konkurētspējas tirgus ekonomiku;

11.

aicina Komisiju kopīgi ar prezidentvalsti organizēt ikgadēju Vienotā tirgus forumu, pulcējot ieinteresētās personas no ES iestādēm, dalībvalstīm, pilsoniskās sabiedrības un uzņēmējdarbības organizācijām, lai izvērtēt vienotā tirgus iedzīvināšanā sasniegto, apmainītos ar paraugpraksi un risinātu Eiropas iedzīvotāju svarīgākās bažas; mudina Komisiju turpināt veikt izpēti, lai noteiktu 20 galvenos ar vienoto tirgu saistītos cēloņus, kas pilsoņos rada neapmierinātību un vilšanos; ierosina Komisijai Vienotā tirgus forumu izmantot, lai runātu par šīm problēmām un to risinājumiem;

12.

mudina dalībvalstu valdības uzņemties atbildību par vienotā tirgus iedzīvināšanu; atzinīgi vērtē dalībvalstu iniciatīvas, ar kurām optimizē vienotā tirgus direktīvu īstenošanu, t.i., uzlabojot saskaņošanu, radot stimulu struktūras un palielinot transponēšanas politisko nozīmi; uzskata — apspriežot jauno tiesību aktu prioritātes, ļoti svarīgi ir pievērst lielāku uzmanību vienotā tirgus tiesību aktu laicīgai un pareizai transponēšanai, pareizai piemērošanai un labākai izpildei un vairāk stimulēt šo darbību veikšanu;

13.

atzīmē, ka vienotā tirgus noteikumus bieži vien īsteno vietējās un reģionālās varas iestādes; uzsver, ka saskaņā ar subsidiaritātes un partnerības principiem reģionālām un vietējām iestādēm ir vairāk jāiesaistās vienotā tirgus izveidē visos lēmumu pieņemšanas procesa posmos; lai uzsvērtu šo decentralizēto pieeju, ierosina katrā dalībvalstī izveidot vietējo un reģionālo varas iestāžu teritoriālu paktu attiecībā uz stratēģiju “ES 2020” nolūkā pastiprināt iesaisti stratēģijas “ES 2020” īstenošanā;

14.

uzskata, ka vienotā tirgus labas pārvaldības nodrošināšanā jāņem vērā divu Eiropas līmeņa konsultējošo institūciju, t.i., Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas, kā arī sociālo partneru loma;

15.

uzsver, ka apspriešanās ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību ir ļoti svarīga, lai atjaunotu uzticību vienotajam tirgum; sagaida no Komisijas jaunas un drosmīgas idejas šā dialoga uzlabošanai; prasa, lai visu to būtiskāko vienotā tirgus tiesību aktu izstrādē, kuri ietekmē darba tirgu, tiktu iesaistīti sociālie partneri;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sekmēt atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar pilsonisko sabiedrību;

17.

aicina Komisiju publicēt Zaļo grāmatu par pamatnostādnēm attiecībā uz ES iestāžu apspriešanos ar pārstāvības organizācijām un pilsonisko sabiedrību, nodrošinot to, ka šī apspriešanās notiek plašā mērogā, ir interaktīva un rada pievienoto vērtību attiecībā uz ierosinātajiem politikas virzieniem;

18.

aicina Komisiju dialogu un saziņu iespējami pielāgot vidusmēra iedzīvotāju vajadzībām, piemēram, visu publiskās apspriešanās procesu darot pieejamu visās ES oficiālajās valodās vai arī izmantojot vidusmēra iedzīvotājiem saprotamu valodu;

19.

mudina Komisiju sākt informatīvu un izglītojošu kampaņu par vienotā tirgus būtību un mērķiem, kas izvirzīti, lai palielinātu tā dinamiskumu, vienlaikus tajā integrējot sociālās un reģionālās kohēzijas aspektus; uzsver, ka šai komunikācijas kampaņai jāatbalsta ikviena iedzīvotāja, darba ņēmēja un patērētāja pilnvērtīgāka līdzdalība un spēja piedalīties konkurētspējīga, taisnīga un līdzsvarota tirgus veidošanā;

20.

uzskata, ka jaunu sadarbības rīku un 2. paaudzes tīmekļa pieeju izmantošana dod iespēju panākt atklātāku, atbildīgāku, reaģētspējīgāku un efektīvāku vienotā tirgus pārvaldību;

21.

uzskata, ka atsevišķu dalībvalstu iniciatīvas nevar būt iedarbīgas, ja netiek īstenota saskaņota rīcība ES līmenī, tādēļ ir būtiski svarīgi, ka Eiropas Savienībai ir spēcīga un vienota nostāja un ka tā veic kopējas darbības; uzskata, ka solidaritātei, uz ko pamatojas Eiropas sociālās ekonomikas modelis, un valstu atbildes pasākumu koordinācijai ir bijusi liela nozīme, lai izvairītos no atsevišķu dalībvalstu īstenotiem īslaicīgiem protekcionisma pasākumiem; pauž bažas, ka valstu atgriešanās pie ekonomikas protekcionisma visdrīzāk novedīs pie iekšējā tirgus fragmentācijas un konkurētspējas samazināšanās, tāpēc tā nav pieļaujama; pauž bažas, ka pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi varētu izmantot, lai attaisnotu protekcionistisko pasākumu atjaunošanu vairākās dalībvalstīs, kaut gan lejupslīdes novēršanai ir vajadzīgi kopēji aizsardzības mehānismi;

22.

uzskata, ka iekšējā tirgū sasniegtajam nevajadzētu pamatoties uz mazāko kopsaucēju; tādēļ mudina Komisiju uzņemties vadību un nākt klajā ar drosmīgiem priekšlikumiem; mudina dalībvalstis izmantot ciešākas sadarbības metodi jomās, kurās visām 27 dalībvalstīm nav iespējams panākt vienošanos; norāda, ka citas valstis varēs brīvi pievienoties šīm vadošajām iniciatīvām arī vēlāk;

23.

uzskata, ka vienotā tirgus kopējā efektivitāte un leģitimitāte ir traucēta kompleksās vienotā tirgus pārvaldības dēļ;

24.

uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš ES tiesību aktu kvalitātei un saprotamībai, jo tas palīdzēs uzlabot vienotā tirgus noteikumu īstenošanu dalībvalstīs;

25.

uzskata — attiecīgos gadījumos regulu, nevis direktīvu, izmantošana sekmētu skaidrāku regulatīvo vidi un mazinātu ar transponēšanu saistīto pasākumu izmaksas; aicina Komisiju izstrādāt mērķtiecīgāku pieeju likumdošanas instrumentu izvēlē, ņemot vērā juridiskās un būtiskās iezīmes, kas piemīt noteikumiem, kuri jāīsteno, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

26.

mudina Komisiju un Padomi pastiprināt centienus īstenot lietpratīga regulējuma stratēģiju, lai uzlabotu tiesiskā regulējuma kvalitāti, pilnībā ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

27.

prasa, lai Komisija nolūkā uzlabot tiesību aktu efektivitāti turpinātu veikt neatkarīgus tiesību aktu ex-ante un ex-post novērtējumus, iesaistot ieinteresētās personas;

28.

lai izvērtētu tiesību aktu priekšlikumu ietekmi uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ierosina Komisijai sistematizēt un detalizētāk izstrādāt MVU testu, ņemot vērā to, ka šo uzņēmumu darbības apstākļi var būt dažādi;

29.

uzskata, ka korelācijas tabulu izmantošana sekmē vienotā tirgus noteikumu labāku transponēšanu un efektīvi veicina to piemērošanu; mudina dalībvalstis sagatavot visu vienotā tirgus tiesību aktu transponēšanas korelācijas tabulas un darīt tās publiski pieejamas; norāda, ka turpmāk Parlaments nedrīkst iekļaut plenārsēžu darba kārtībā ziņojumus par kompromisa tekstiem, par kuriem panākta vienošanās ar Padomi, ja nav pieejamas korelācijas tabulas;

30.

atbalsta Vienotā tirgus akta priekšlikumus, kuru mērķis ir attīstīt turpmāku administratīvu sadarbību dalībvalstu starpā, tostarp, paplašinot iekšējā tirgus informācijas sistēmu un piemērojot to arī citām attiecīgām likumdošanas jomām, vienlaikus ņemot vērā sistēmas drošību un izmantojamību; aicina Komisiju sniegt atbalstu dalībvalstīm, organizējot apmācību un sniedzot norādījumus;

31.

uzskata, ka iekšējā tirgus informācijas sistēmas izstrādē un paplašināšanā varētu iesaistīt vietējās un reģionālās iestādes pēc tam, kad ir rūpīgi izvērtēts, kādus ieguvumus un problēmas šāda minētās sistēmas paplašināšana var radīt;

32.

uzsver komunikācijas uzlabošanas un iekšējā tirgus informācijas sistēmas paplašināšanas nozīmi, jo ir ļoti svarīgi it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem sniegt skaidru informāciju par iekšējo tirgu;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sadarbībā ar dalībvalstīm konsolidēt un stiprināt neoficiālos problēmu risināšanas instrumentus, piemēram, SOLVIT, ES izmēģinājuma projektu un Eiropas Patērētāju tiesību centrus; aicina Komisiju nākt klajā ar plānu attiecībā uz dažādu problēmu risināšanas instrumentu izstrādi un savstarpējo sasaisti, lai nodrošinātu efektivitāti un lietotājiem draudzīgu pieeju, kā arī izvairītos no nevajadzīgas funkciju pārklāšanās; aicina dalībvalstis šiem problēmu risināšanas instrumentiem nodrošināt pietiekamus resursus;

34.

aicina Komisiju tālāk pilnveidot un popularizēt vietni “Tava Eiropa”, tajā sniedzot vienotu piekļuvi visai attiecīgajai informācijai un visiem atbalsta dienestiem, kas vajadzīgi iedzīvotājiem un uzņēmējiem, lai vienotajā tirgū īstenotu savas tiesības;

35.

aicina dalībvalstis Pakalpojumu direktīvā paredzētos vienotos kontaktpunktus izveidot par lietotājiem ērtiem un viegli pieejamiem e-pārvaldības centriem, kuros uzņēmēji var saņemt visu to darbībai vajadzīgo informāciju attiecīgajās ES valodās, nokārtot visas formalitātes un elektroniski veikt visas vajadzīgās darbības, lai spētu sniegt pakalpojumus attiecīgajā dalībvalstī;

36.

atzīst EURES lielo nozīmi darba ņēmēju brīvas pārvietošanās atvieglošanā Savienības teritorijā un dalībvalstu nodarbinātības dienestu ciešas sadarbības nodrošināšanā; aicina dalībvalstis palielināt sabiedrības informētību par šo lietderīgo pakalpojumu, kas ļauj lielākam ES iedzīvotāju skaitam pilnībā izmantot nodarbinātības iespējas visā ES;

37.

aicina dalībvalstu parlamentus, reģionālās un vietējās iestādes un sociālos partnerus aktīvi piedalīties informēšanā par vienotā tirgus priekšrocībām;

38.

aicina Komisiju izmantot visas Līgumos paredzētās pilnvaras, lai uzlabotu vienotā tirgus noteikumu transponēšanu, piemērošanu un īstenošanu, kas sniegs labumu Eiropas iedzīvotājiem, patērētājiem un uzņēmējiem; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai pilnībā un pareizi īstenotu vienotā tirgus noteikumus;

39.

uzskata, ka pienākumu neizpildes procedūra joprojām ir galvenais instruments, ar ko nodrošina iekšējā tirgus darbību, taču uzsver, ka ir jāapsver tādu papildu instrumentu izmantošana, kuri nav tik laikietilpīgi un apgrūtinoši;

40.

aicina Komisiju atturēties no politiskas iejaukšanās un nekavējoties uzsākt pienākumu neizpildes procedūras, ja pirmstiesas problēmu risināšanas mehānismi nav bijuši sekmīgi;

41.

norāda — ņemot vērā neseno Tiesas praksi, ir rasti jauni risinājumi, kā Komisija var rīkoties gadījumos, kad dalībvalstis “vispārējā un strukturālā veidā” pārkāpj vienotā tirgus noteikumus;

42.

aicina Komisiju pilnībā izmantot izmaiņas, kas ieviestas ar LESD 260. pantu un paredzētas, lai vienkāršotu un paātrinātu finansiālo sankciju piemērošanu pienākumu neizpildes procedūrās;

43.

uzskata, ka Komisijai jāuzņemas aktīvāka loma vienotā tirgus noteikumu īstenošanā, veicot sistemātiskāku un neatkarīgāku uzraudzību, kas sekmētu un paātrinātu pienākumu neizpildes procedūru norisi;

44.

pauž nožēlu, ka pārāk daudz pienākumu neizpildes procedūru ļoti ieilgst, līdz tās slēdz vai iesniedz Eiropas Savienības Tiesā; aicina Komisiju noteikt 12 mēnešu termiņu attiecībā uz maksimālo vidējo laiku, kas vajadzīgs pārkāpumu tiesvedībai no lietas uzsākšanas līdz iesniegšanai Tiesā; pauž dziļu nožēlu, ka šādām procedūrām nav tiešas ietekmes uz ES pilsoņiem un iedzīvotājiem, kuri varētu būt bijuši ES tiesību aktu īstenošanas trūkumu upuri;

45.

aicina Komisiju kvalitatīvāk sniegt pārskatāmu informāciju par notiekošajām pienākumu neizpildes procedūrām;

46.

aicina Komisiju ierosināt termiņu Tiesas nolēmumu izpildīšanai dalībvalstīs;

47.

atbalsta Komisijas iniciatīvas turpināt uzlabot alternatīvu strīdu izšķiršanas procedūru izmantošanu, lai nodrošinātu patērētājiem un uzņēmējiem ātru un efektīvu piekļuvi vienkāršai un lētai ārpustiesas strīdu izšķiršanas kārtībai valsts mēroga un pārrobežu konfliktu gadījumos, kas ietver gan tiešsaistes, gan bezsaistes pirkumus; atzinīgi vērtē Komisijas aizsākto apspriešanos; uzstāj, ka iedzīvotāji ir labāk jāinformē par to, ka šādi alternatīvi strīdu izšķiršanas mehānismi pastāv;

48.

aicina Komisiju vērst uzmanību arī uz strīdu novēršanu, piemēram, paredzot stingrākus pasākumus negodīgas tirdzniecības prakses novēršanai;

49.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu uzsākt sabiedrisku apspriešanu par Eiropas pieeju kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai un iebilst pret tādu kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismu ieviešanu, kas atbilst ASV modelim, kurā ir būtiski ekonomiski stimuli nepamatotu prasījumu iesniegšanai tiesā;

50.

norāda, ka ikvienā priekšlikumā par kolektīvo tiesisko aizsardzību konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā ir jāņem vērā Parlamenta nostāja, kas pausta 2009. gada 26. marta rezolūcijā par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām; uzstāj, ka Parlaments ir jāiesaista šādu tiesību aktu pieņemšanā, izmantojot parasto likumdošanas procedūru, un aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest obligātos standartus saistībā ar tiesībām uz tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies vispārēju ES tiesību aktu pārkāpumu dēļ;

51.

atbalsta mērķtiecīgu un uz faktiem balstītu pieeju tirgus darbības uzraudzībā un novērtēšanā; aicina Komisiju, uzlabojot metodiku, rādītājus un datu apkopošanu, turpināt izstrādāt tādus tirgus uzraudzības instrumentus kā Pakalpojumu direktīvā paredzētais brīdinājuma mehānisms, vienlaikus ievērojot praktiskuma un izmaksu lietderības principus;

52.

norāda, ka ātrāk un pārskatāmāk ir jāizvērtē dalībvalstu sasniegtais visu vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanā;

53.

uzsver Pakalpojumu direktīvā paredzēto savstarpējo novērtēšanu kā inovatīvu līdzekli, ar kuru, izmantojot partneru spiedienu, uzlabot transponēšanas kvalitāti; atbalsta savstarpējas novērtēšanas izmantošanu vajadzības gadījumā arī citās jomās, piemēram, brīvas preču aprites jomā;

54.

aicina dalībvalstis regulāri pārskatīt savus noteikumus un procedūras, kuras ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvu preču apriti, lai vienkāršotu un modernizētu dalībvalstīs spēkā esošās tiesību normas un novērstu noteikumu pārklāšanos; uzskata, ka Pakalpojumu direktīvas īstenošanai izmantotā dalībvalstu tiesību aktu izskatīšana varētu būt efektīvs līdzeklis, ar ko arī citās jomās novērst dublēšanos un dalībvalstu liktus nepamatotus šķēršļus brīvai apritei;

55.

mudina Komisiju sniegt atbalstu publiskā sektora centieniem ieviest inovatīvas pieejas, izmantojot jaunās tehnoloģijas un procedūras un publiskajā pārvaldē izplatot paraugpraksi, kas samazinās birokrātiju un ietvers uz iedzīvotājiem vērstu politiku;

56.

aicina katru Eiropadomes pavasara sesiju veltīt vienotā tirgus situācijas novērtēšanai, ņemot vērā uzraudzības procesa rezultātus;

57.

aicina Komisiju publicēt Zaļo grāmatu par pamatnostādnēm attiecībā uz ES iestāžu apspriešanos ar pārstāvības organizācijām un pilsonisko sabiedrību, nodrošinot to, ka šī apspriešanās notiek plašā mērogā, ir interaktīva, pārredzama un rada pievienoto vērtību attiecībā uz ierosinātajiem politikas virzieniem;

58.

mudina dalībvalstis sagatavot visu vienotā tirgus tiesību aktu transponēšanas korelācijas tabulas un darīt tās publiski pieejamas;

59.

aicina dalībvalstis līdz 2012. gada beigām samazināt netransponēto vienotā tirgus direktīvu normu īpatsvaru līdz 0,5 % attiecībā uz novēlotu transponēšanu un 0,5 % attiecībā uz nepareizu transponēšanu;

60.

aicina Komisiju līdz 2011. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu par alternatīvas strīdu izšķiršanas izmantošanu Eiropas Savienībā un uzsver, ka ir svarīgi to īsā laikā pieņemt;

61.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

2.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 296/59

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas Līgumos iekļauta ar ES līguma 6. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 26. pantu, kurā noteikts, ka “iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumiem ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”,

—

ņemot vērā ES līguma 3. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Savienībai ir jāizveido “sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu”,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pantu, ar ko paredz, ka, “nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 11. pantu, ar ko paredz, ka, “nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību”,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 12. pantu, ar ko paredz, ka, “patērētāju tiesību aizsardzības prasības ņem vērā, nosakot un īstenojot pārējo Savienības politiku un darbības”,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. pantu un 26. protokolu par sabiedriskiem pakalpojumiem,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomei “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu — par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pilsoņu programma — Eiropas efektivitātes nodrošināšanai” (COM(2006)0211),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0724) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu “Vienotais tirgus — pārskats par ieguvumiem” (SEC(2007)1521), Parlamenta 2007. gada 4. septembra rezolūciju par vienotā tirgus noteikumu pārskatīšanu (1) un Komisijas dienestu darba dokumentu “Vienotā tirgus pārskats: pēc viena gada” (SEC(2008)3064),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Iespējas, pieejamība un solidaritāte — īstenojot jaunu sociālo redzējumu 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0726), Komisijas paziņojumu “Vispārējas nozīmes pakalpojumi, tostarp vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi — jauns Eiropas uzdevums” (COM(2007)0725) un Parlamenta 2006. gada 27. septembra rezolūciju par Komisijas Balto grāmatu par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. jūnija ieteikumu par pasākumiem vienotā tirgus darbības uzlabošanai (3) un Komisijas 2004. gada 12. jūlija ieteikumu par iekšējo tirgu regulējošu direktīvu transponēšanu valsts tiesību aktos (4),

—

ņemot vērā 2009. gada jūlija Iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu (SEC(2009)1007), Parlamenta 2010. gada 9. marta rezolūciju par iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu (5) un 2008. gada 23. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus rezultātu pārskatu (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam — patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība” un Parlamenta 2008. gada 20. maija rezolūciju par ES Patērētāju politikas stratēģiju 2007.–2013. gadam (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. janvāra paziņojumu “Ietekmes uz patērētājiem uzraudzība vienotajā tirgū — “Rezultātu tablo” par patēriņa tirgiem otrais izdevums” (COM(2009)0025) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu ““Rezultātu tablo” par patēriņa tirgiem otrais izdevums” (SEC(2009)0076),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija paziņojumu par patērētāju acquis īstenošanu (COM(2009)0330) un Komisijas 2009. gada 2. jūlija ziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, (“Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”) piemērošanu (COM(2009)0336),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par pārrobežu elektronisko komerciju uzņēmumu attiecībās ar patērētājiem ES (COM(2009)0557),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 9. marta rezolūciju par patērētāju aizsardzību (8),

—

ņemot vērā profesora Mario Monti ziņojumu Komisijai par vienotā tirgus atdzīvināšanu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi (10),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jaunatne kustībā” (COM(2010)0477),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā (11),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “2010. gada ziņojums par ES pilsonību — likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai” (COM(2010)0603),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa nodaļas ziņojumu “Šķēršļi, kas kavē Eiropas iekšējā tirgus darbību (2008) (12)”,

—

ņemot vērā SOLVIT 2008. gada ziņojumu par SOLVIT tīkla attīstību un darbības rezultātiem 2008. gadā (SEC(2009)0142), Komisijas dienestu 2008. gada 8. maija darba dokumentu attiecībā uz rīcības plānu par integrētu pieeju vienotā tirgus atbalsta pakalpojumu sniegšanai pilsoņiem un uzņēmumiem (SEC(2008)1882) un Parlamenta 2010. gada 9. marta rezolūciju par SOLVIT  (13),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību, un kuras mērķis ir radīt vispārīgu akreditācijas un tirgus uzraudzības noteikumu un principu sistēmu (14),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7-0072/2011),

A.

tā kā vienotā tirgus darbība ir galvenais dzinējspēks, kas ļauj Eiropas Savienībai pilnībā īstenot tās iespējas tādās jomās kā konkurētspēja, progresīva, integrējoša un ilgtspējīga izaugsme, vairāk un labāku darbvietu radīšana, centieni radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus visu veidu uzņēmumiem, vienādu tiesību piešķiršana visiem Eiropas iedzīvotājiem un sevišķi konkurētspējīgas sociālās tirgus ekonomikas nostiprināšana;

B.

tā kā Vienotā tirgus akts attiecas uz eiropiešiem kā aktīviem Eiropas ekonomikas dalībniekiem;

C.

tā kā vienotais tirgus nav uzskatāms tikai par ekonomisku struktūru, bet tas jāuztver kā plašāka tiesiskā regulējuma elements, ar ko paredz konkrētas pamattiesības iedzīvotājiem, patērētājiem, darba ņēmējiem, uzņēmējiem un uzņēmumiem, jo īpaši visu veidu maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU);

D.

tā kā pārāk daudzi šķēršļi apgrūtina iedzīvotājus, kuri mācību vai darba nolūkā vēlas doties uz citu dalībvalsti vai vēlas veikt pārrobežu pirkumus, un kavē MVU sākt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī vai nodarboties ar pārrobežu tirdzniecību; tā kā šie šķēršļi cita starpā izriet no nepietiekami saskaņotiem valsts tiesību aktiem, zemām iespējām pārvest sociālā nodrošinājuma tiesības un no pārmērīgas birokrātijas, kas kavē personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti Savienībā;

E.

tā kā, lai pabeigtu vienotā tirgus izveidi, ir vajadzīgs holistisks redzējums attiecībā uz vienotā tirgus turpmāko attīstību, kā tas uzsvērts M. Monti ziņojumā un rezolūcijā par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem, integrējot vienotā tirgus stratēģiskajā mērķī visas attiecīgās politikas jomas un ietverot ne tikai konkurētspējas politiku, bet nolūkā sasniegt augstu integrācijas līmeni cita starpā iekļaujot arī tādas politikas jomas kā rūpniecība, patērētāju aizsardzība, enerģētika, transports, digitalizācija, vide, klimata pārmaiņas, tirdzniecība, reģionālā politika, tieslietas un pilsonības politika;

F.

tā kā vienotajam tirgum ir jāpiedāvā Eiropas patērētājiem lielākas izvēles iespējas par zemākām cenām, jo īpaši tiem, kuri dzīvo mazāk pieejamos apgabalos, piemēram, salās, kalnainos un mazapdzīvotos reģionos, un tiem, kuriem ir kustību traucējumi;

G.

tā kā Komisijas publicētie drukātie un tiešsaistē pieejamie materiāli nereti ir pārāk vispārīgi vai pārlieku sarežģīti, lai tie iedzīvotājos radītu īstenu ieinteresētību un lai tie sasniegtu plašu auditoriju;

H.

tā kā ir svarīgi, lai Vienotā tirgus akts nesastāvētu no savstarpēji nesaistītu pasākumu virknes un lai visi priekšlikumi tuvinātu saskaņota mērķa sasniegšanu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” un jo īpaši II nodaļu “Uz iedzīvotāju interesēm orientēts vienotais tirgus, lai atjaunotu iedzīvotāju uzticēšanos”, kurā iekļautas 19 uz Eiropas iedzīvotāju vajadzībām orientētas iniciatīvas;

2.

uzskata, ka Komisijas priekšlikumi kopumā attaisno Eiropas Parlamenta cerības, taču tie ir jāuzlabo, lai par vienotā tirgus projekta galveno mērķi kļūtu iedzīvotāju intereses;

3.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojums ir sadalīts trijās nodaļās, kas veltītas eiropiešiem, uzņēmumiem un pārvaldībai, nevis iedalīts tematiskās sadaļās; norāda, ka vienotā tirgus konkurētspēja un tā pieņemamība iedzīvotājiem ir jāuzskata nevis par pretrunīgiem, bet gan savstarpēji papildinošiem mērķiem; tomēr uzskata, ka visas trīs Komisijas paziņojuma nodaļas ir vienlīdz svarīgas un savstarpēji saistītas un ka attiecībā uz tām ir jāīsteno saskaņota pieeja, ņemot vērā ES mērogā un dalībvalstīs ieinteresēto personu izstrādātos priekšlikumus un paustās bažas;