Eiropas Savienības C 191/2012

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Septītā vides rīcības programma un turpmākie pasākumi pēc Sestās vides rīcības programmas beigām”

2012/C 191/01

Ziņotājs: Lutz RIBBE

ES prezidentvalsts Dānija 2012. gada 11. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Septītā vides rīcības programma un turpmākie pasākumi pēc Sestās vides rīcības programmas beigām”

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 10. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 129 balsīm par, 2 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Komitejas ieteikumu un secinājumu kopsavilkums

1.1 Līdzšinējās sešas vides rīcības programmas (VRP) bija svarīgas Eiropas vides politikas veidošanā, bet nav varējušas novērst to, ka Eiropā daudzas vides problēmas joprojām nav atrisinātas. Tas nav tāpēc, ka trūkst izpratnes par problēmu cēloņiem vai piedāvāto risinājumu, bet gan tāpēc, ka nav politiskas gribas īstenot attiecīgus pasākumus.

1.2 Sesto vides rīcības programmu (spēkā līdz 2012. gada vidum) izstrādāja kā praktisku vides politiku saskaņā ar 2001. gadā pieņemto ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kuras ekonomikas politikas pīlārs bija Lisabonas stratēģija. Eiropas Komisija — bez attiecīga Padomes lēmuma — klusi ļāva ilgtspējīgas attīstības stratēģiju aizmirst. Komisijas izmantotais jaunais stratēģiskās politikas instruments ir stratēģija “Eiropa 2020” un vides politiku paredzēts koordinēt, pamatojoties uz pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” minētās stratēģijas ietvaros.

1.3 EESK uzskata, ka nav lietderīgi blakus pamatiniciatīvai īstenot vēl vienu vides politikas instrumentu Septītās vides rīcības programmas veidā, tajā iekļaujot tās vides politikas jomas, kurām stratēģijā “Eiropa 2020” nav pievērsta pietiekama uzmanība. Šādas programmas saikne ar stratēģiju “Eiropa 2020” un pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” paliktu neskaidra.

1.4 EESK iesaka Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam atdzīvināt ilgtspējas stratēģiju, izvēlēties visaptverošu un uz rezultātiem orientētu Septīto vides rīcības programmu šīs stratēģijas īstenošanai vides jomā, tajā iekļaut pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” un visas tās atsevišķās iniciatīvas un cieši un rūpīgi saskaņot vides un ekonomikas politikas apsvērumus. Tādējādi nozīmīgās stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros būtu jāveic svarīgs uzdevums — sagatavot un īstenot īstermiņa un vidēja termiņa ekonomikas un finanšu politikas pamatnostādnes, kas ir nepieciešamas virzībai uz ilgtspējīgu attīstību.

2. Līdzšinējo ES vides rīcības programmu nozīme

2.1 Augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 1972. gadā Parīzē, Eiropadome nolēma veikt pasākumus, lai Eiropā paaugstinātu dzīves līmeni, uzlabotu dzīves apstākļus un dzīves kvalitāti. Tāpēc 1973. gadā toreizējā Eiropas Ekonomikas Kopiena pieņēma Pirmo vides rīcības programmu 1974.–1975. gadam. Pirmās vides rīcības programma uzskatāma par īpaši sekmīgu, jo ar to tika ieviests “piesardzības princips”, par prioritāti nosakot piesārņojuma novēršanu, nevis vēlāku cīņu ar piesārņojuma sekām.

2.2 Otrā vides rīcības programma (1977–1981) Pirmās vides rīcības programmas mērķus papildināja ar pieciem “pamatprincipiem”: a) vides politikas nepārtrauktība, b) preventīvas rīcības mehānismu izveide, it īpaši, piesārņojuma, zemes izmantojuma un atkritumu apsaimniekošanas jomā, c) telpas aizsardzība un racionāla izmantošana, d) prioritāte saldūdens un jūras ūdens aizsardzības pasākumiem, gaisa piesārņojuma un trokšņa apkarošanai un e) vides aspektu ievērošana Eiropas Kopienas un attīstības valstu sadarbībā.

2.2.1 Tādējādi Otrā vides rīcības programma bija svarīgs pirmais pamats plašiem vides politikas pasākumiem, kas ir aktuāli arī mūsdienās, piemēram, ūdeņu aizsardzība, atkritumu apsaimniekošanas politika, starptautiskā sadarbība.

2.3 Ar Trešo vides rīcības programmu (1982–1986) Eiropas vides politikā pirmo reizi tika iekļauts dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas mērķis.

2.4 Ceturto vides rīcības programmu (1987–1992) pieņēma 1987. gadā, kas bija pasludināts par Eiropas Vides aizsardzības gadu. Tās saturu ietekmēja nesen pieņemtais Vienotais Eiropas akts, ar kuru tika ievērojami paplašinātas Eiropas Kopienas pilnvaras vides politikas jomā, un ar Eiropas vienotā tirgus ieviešanu vienlaikus tika ierobežoti valstu vides standarti un robežvērtības. Tolaik norisinājās ļoti intensīvas debates par vides politiku, un Ceturtās vides rīcības programmas darbības beigās Riodežaneiro notika konference par “globālo ilgtspēju”.

2.4.1 Ziņojumā par vides stāvokli, kuru publicēja 1992. gadā, tomēr uzskatāmi atklājās, ka, neraugoties uz veiktajiem pasākumiem un četrām vides rīcības programmām, lielākajā daļā vides politikas jomu bija notikusi vai iezīmējusies pasliktināšanās; citstarp bija pieminēta ūdens un gaisa kvalitāte un bioloģiskā daudzveidība (toreiz to vēl sauca par “sugu daudzveidību”).

2.5 Kā atbilde uz Riodežaneiro konferenci un vides stāvokļa diezgan skarbo raksturojumu 1993. gada sākumā tika pieņemta Piektā vides rīcības programma laikposmam no 1992. līdz 2000. gadam.

2.5.1 Atbilstoši Riodežaneiro konferencē notikušajām toreizējām diskusijām programmā izvirzīja mērķi “pārveidot Kopienas izaugsmes modeli tā, lai nostātos uz ilgtspējīgas un vidi saudzējošas attīstības ceļa”, un tas nemaz nav zaudējis politisko aktualitāti arī tagad. Piekto vides rīcības programmu var uzskatīt par vienu no pirmajām ES ilgtspējīgas attīstības iniciatīvām, arī tās apakšvirsraksts bija “Par ilgtspējīgu un vidi saudzējošu attīstību”.

2.5.2 Piektajā vides rīcības programmā tika ierosinātas stratēģijas septiņās jomās:

—	globālā sasilšana,

—	acidifikācija,

—	sugu aizsardzība,

—	ūdens resursu apsaimniekošana,

—	pilsētvide,

—	piekrastes zonas un

—	atkritumu apsaimniekošana.

Dažas no šīm jomām bija minētas jau iepriekšējās vides rīcības programmās.

2.5.3 Pārskatot Piekto vides rīcības programmu, pati Eiropas Komisija 1996. gadā norādīja, ka programmas vājākās vietas ir konkrētu mērķu trūkums un dalībvalstu nepietiekama līdzdalība. Arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2000. gada 24. maija atzinumā gan norāda, ka “programma ir devusi vairākus pozitīvus rezultātus”, taču vienlaikus “(..) ar bažām konstatē, ka turpina pasliktināties Eiropas vides kvalitāte, kas, pēc Komitejas domām, ir vissvarīgākais, ja pat ne vienīgais kritērijs secīgo vides rīcības programmu un Eiropas vides politikas efektivitātes rādītājs”.

2.5.4 Piektā vides rīcības programma bija politiski stratēģisks dokuments, kas sagatavoja ceļu Ilgtspējīgas attīstības stratēģijai, kuru valstu un valdību vadītāji 2001. gadā pieņēma Gēteborgā.

2.6 Savukārt Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas konkrēta izpausme vides politikā bija paredzēta Sestajā vides rīcības programmā (no 2002. gada līdz 2012. gada 21. jūlijam) un ekonomikas politikā, proti, Lisabonas stratēģijā.

2.6.1 Arī Sestajai vides rīcības programmai bija apakšvirsraksts (“Mūsu nākotne, mūsu izvēle”). Tajā minētas Eiropas vides politikas četras tematiskās prioritātes: 1) cīņa ar klimata pārmaiņām, 2) dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, 3) vide, veselība un dzīves kvalitāte, 4) dabas resursu un atkritumu ilgtspējīga izmantošana un apsaimniekošana.

2.6.2 Turklāt tāpat kā Piektajā vides rīcības programmā tika paredzētas un vēlāk pieņemtas septiņas tematiskas stratēģijas attiecībā uz:

—	gaisa piesārņojuma novēršanu,

—	jūras vidi,

—	atkritumu rašanās novēršanu un to pārstrādi,

—	dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu,

—	pilsētvidi,

—	augsnes aizsardzību un

—	pesticīdu ilgtspējīgu izmantošanu.

2.6.3 Uzkrītoši, ka arī Sestajā vides rīcības programmā atkal iekļauti “vecie” temati.

3. Stāvoklis vides politikā un debatēs par ilgtspēju Eiropā Sestās vides rīcības programmas darbības beigās

3.1 Vispirms jāsecina, ka arī Sestās vides rīcības programmas beigu posmā daudzās vides politikas jomās, kas jau gadiem ilgi iekļautas vides rīcības programmās, nav strādāts pietiekami vai gandrīz nemaz. Ilustrācijai tikai divi piemēri.

—	Prioritāte “Augsnes aizsardzība” jau vairākus gadus iekļauta dažādās vides rīcības programmās, taču reāla rīcība ES līmenī tā arī nav notikusi, citstarp tāpēc, ka Padomē nav izdevies panākt vienprātību par Komisijas ierosināto priekšlikumu direktīvai.

—

Temats “Sugu aizsardzība/ bioloģiskā daudzveidība” vijas kā sarkans pavediens cauri vides rīcības programmu pastāvēšanas vēsturei. 2001. gadā Eiropadome apņēmās līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, taču pat Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāns ar 160 pasākumiem nebija pietiekams, lai šo mērķi sasniegtu. 2011. gadā pieņēma jaunu bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, kurā pausta apņemšanās iepriekš noteikto mērķi sasniegt ar 10 gadu novēlošanos.

3.2 Sestās vides rīcības programmas vēlreiz diezgan skarbos rezultātus EESK ir aplūkojusi 2012. gada 18. janvāra atzinumā (NAT/528, CESE 152/2012 “Sestā Kopienas vides rīcības programma. Galīgais novērtējums”). Tajā analizēts arī jauns ziņojums par vides stāvokli, kurā ir maz pozitīvu secinājumu par ES vides politikas galvenajām jomām.

3.3 Jautājumu par to, kāpēc, neraugoties uz daudzām ilglaicīgām vides rīcības programmām, daudzas vides problēmas joprojām nav atrisinātas, ES līdz šim nav patiesi analizējusi un sniegusi attiecīgas atbildes. EESK uzskata, ka neapšaubāmi tas nav izpratnes par problēmu cēloņiem vai piedāvāto risinājumu trūkuma dēļ, bet bieži tāpēc, ka trūkst gribas izšķiroši rīkoties. Trūkst zināšanu un dažreiz pat politisku lēmumu īstenošanas praksē, iespējams, tādēļ, ka bieži pastāv konflikti starp nepieciešamo rīcību vides jomā un īstermiņa ekonomiskajām interesēm, kuras gūst virsroku.

3.4 Sestās vides rīcības programmas darbības beigās EESK par vissvarīgāko uzskata to, ka Komisija, šķiet, ir atteikusies no Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, kurā Sestā vides rīcības programma veidoja vides politikas pīlāru.

3.5 Ja Komisija un Padome Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju agrāk uzskatīja par pamatstratēģiju, pēc kuras jānosaka citas stratēģijas, tostarp arī Lisabonas stratēģija, tad tagad ap to valda satraucošs klusums. Komisijas darba programmās tā vairs neparādās (kaut arī Eiropadome par to nav pieņēmusi oficiālu lēmumu). EESK to ir vairākkārt kritizējusi un šo kritiku pauž atkārtoti un vēlreiz norāda, ka nav pareizi Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju faktiski ieplūdināt stratēģijā “Eiropa 2020”. EESK ir vairākkārt pamatojusi savu viedokli, uz kuru Komisija, Padome un Parlaments nav atsaukušies.

3.6 Tādējādi ir pārtraukti centieni ilgtspējas politikas ietvaros saskaņot ekonomikas, ekoloģijas un sociālās sadarbības trīs pīlārus. Tāpēc rodas jautājums, kā Komisija, Padome un Parlaments turpmāk vēlas saskaņot ilgtspējas un vides politiku.

4. Stratēģija “Eiropa 2020” un iespējamās Septītās vides rīcības programmas perspektīva

4.1 Vairāk vai mazāk skaidru atbildi par Komisijas nostāju šajā jautājumā sniedz stratēģija “Eiropa 2020”, kuru Komisija uzskata par vissvarīgāko plānošanas un pārvaldības elementu.

4.2 Minētajā stratēģijā ir noteiktas septiņas pamatiniciatīvas:

—	“Inovācijas Savienība”,

—	“Jaunatne kustībā”,

—	“Eiropas digitalizācijas programma”,

—	“Resursu ziņā efektīva Eiropa”,

—	“Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”,

—	“Jaunu prasmju un darba vietu programma”,

—	“Eiropas platforma cīņai pret nabadzību”.

4.3 Pamatiniciatīva “Resursu ziņā efektīva Eiropa” Komisijas izpratnē neapšaubāmi ir “jaunā” vides rīcības programma; ar šo izpratni noteikti saistīts fakts, ka līdz šim nav iesniegts jaunas, Septītās vides rīcības programmas projekts, kaut arī 2012. gada jūlijā beidzas Sestā vides rīcības programma.

4.4 Tāpēc nav nejaušība, ka Komisija Septītās vides rīcības programmai sāka pievērsties tikai tad, kad (Vides) Padome un EP uzdeva kritisku jautājumu par tās izstrādes gaitu.

4.5 Komisija tās jaunajā politikas un programmu plānošanas struktūrā par vispārējo stratēģiju ir izvēlējusies stratēģiju “Eiropa 2020”, kas īstenojama ar septiņu pamatiniciatīvu palīdzību, vides politiku iekļaujot pamatiniciatīvā “Resursu ziņā efektīva Eiropa”.

4.6 Aizvien vairāk ir skaidrs, ka

—	no vienas puses, dažām vispārējām jomām, kas bija iekļautas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā (piemēram, taisnīga līdzekļu pārdale pasaulē un paaudžu līdztiesība), stratēģijā “Eiropa 2020” nav pievērsta pietiekama uzmanība, un,

—	no otras puses, dažas vides politikas jomas pamatiniciatīvā “Resursu ziņā efektīva Eiropa” nav minētas.

4.7 Tādējādi 20 atsevišķās vides politikas iniciatīvās, ar kurām paredzēts īstenot stratēģiju “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, ietver virkni “senu paziņu” no agrākām vides rīcības programmām, tostarp bioloģiskās daudzveidības, ūdens un gaisa kvalitātes politiku (arī transporta politiku), taču, piemēram, jautājumam par vidi un cilvēka veselību ir pievērsta tikpat maza uzmanība kā ķimikāliju politikai vai nanotehnoloģijām.

4.8 EESK ir paudusi viedokli gan par pašu pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, gan par tās ceļvedi un ir īpaši norādījusi uz trūkumiem, kas vides rīcības programmām ir bijuši raksturīgi līdz šim: daudzi labskanīgi mērķi un solījumi, maz konkrētu pasākumu, gandrīz nekādu rādītāju un niecīga īstenošana praksē.

4.9 Komiteja ir aicinājusi Komisiju, “20 atsevišķajās iniciatīvās, ļoti precīzi norādīt:

—	kā tieši jāsaprot jēdziens “resursu ziņā efektīva Eiropa”;

—	ko jau tagad var panākt ar tehnoloģisku uzlabojumu ieviešanu un/vai

—	kurās nozarēs ir jāveic paredzētās “nozīmīgās izmaiņas”, kādas tās būs katrā no šīm nozarēm un ar kādiem līdzekļiem iecerēts tās panākt;

—	kādas izmaiņas ražotāju un patērētāju ieradumos ir vajadzīgas un kā tās var paātrināt (1).”

Taču Komisija šo lūgumu nav uzklausījusi un joprojām turpina izmantot nekonkrētus un nesaistošus izteikumus.

4.10 Tāpēc EESK secina, ka Komisijas līdzšinējā pieeja tai neļauj atbilstoši risināt ne visus vides politikas jautājumus, ne, konkrēti, ilgtspējas jautājumus. Tātad, ko varētu panākt ar Septīto vides programmu?

4.11 Laiks, kad vides rīcības programmas bija vajadzīgas, lai noskaidrotu un aprakstītu, kas jādara, ir pagājis. Lēmumu pieņēmēji Eiropā ļoti labi zina, kas ir jādara. Ir ļoti maz jaunu jomu, kurās būtu jārod jaunas idejas; par vienu no tām var uzskatīt nanotehnoloģiju. Taču tam nav nepieciešama atsevišķa vides rīcības programma.

4.12 Eiropā pirmām kārtām ir jāpiemēro iegūtās zināšanas. Pastāv nopietns reālas rīcības deficīts, par kuru ir atbildīgi visi līmeņi (ES, dalībvalstis, reģioni, pašvaldības un iedzīvotāji). EESK vēlas skaidri norādīt: Komisija var izstrādāt labas programmas un izvirzīt mērķus, taču par to īstenošanu lielā mērā ir atbildīgas politiskās struktūras dalībvalstīs.

4.13 EESK uzskata, ka Septītās vides programmas pieņemšana tikai tāpēc, lai tajā iekļautu visas vides politikas jomas, kuras neaptver pamatiniciatīva “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, nav lietderīgs risinājums. Šādas Septītās vides rīcības programmas saikne ar, pirmkārt, pamatiniciatīvu un, otrkārt, arī ar stratēģiju “Eiropa 2020” paliktu neskaidra.

4.14 Komiteja tomēr atbalstītu Septītās vides rīcības programmas pieņemšanu, ja būtu skaidrs, ko ar to grib panākt, kā nodrošināt, lai tā būtu sekmīgāka nekā tās priekšteces, un, vissvarīgākais, kādai vispārējās politikas jomai tā ir pakārtota.

4.15 EESK iesaka Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam atdzīvināt ilgtspējas stratēģiju, izvēlēties visaptverošu un uz rezultātiem orientētu Septīto vides rīcības programmu šīs stratēģijas īstenošanai vides jomā, tajā iekļaut pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” un visas tās atsevišķās iniciatīvas un cieši un rūpīgi saskaņot vides un ekonomikas politikas apsvērumus. Tādējādi nozīmīgās stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros būtu jāveic svarīgs uzdevums — sagatavot un īstenot īstermiņa un vidēja termiņa ekonomikas un finanšu politikas pamatnostādnes, kas ir nepieciešamas virzībai uz ilgtspējīgu attīstību.

4.16 EESK uzskata, ka šādā septītajā vides rīcības programmā par vienu no prioritātēm jāizvirza absolūti saistoši lēmumi par jautājumiem, kas daudzās jomās jau gadiem ilgi ir neatrisināti.

4.17 Jautājums ir par to, vai Eiropa tam ir gatava un to spēj paveikt. Nevar ignorēt faktu, ka politikā atkal un atkal tiek noteikti vērienīgi mērķi un aicināts veikt iniciatīvas. Taču, kad, piemēram, Komisija tādas iesniedz, tie paši politiķi atrod iemeslus, kāpēc tās nevar pieņemt vai īstenot. Attiecīgu piemēru saraksts ir garš. Vai tā būtu Energoefektivitātes direktīva, ko Padome bloķē, vai (Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā formulēta) solījuma nepildīšana, proti, izstrādāt videi nelabvēlīgu subsīdiju sarakstu un pēc tam atcelt minētās subsīdijas — starp vārdiem un darbiem ir liela plaisa, un Komisija, Padome un Parlaments ir aicināti sabiedrībai paskaidrot, kā tā tiks novērsta.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Sk. OV C 376, 22.12.2011., 97. lpp., 1.2. punkts.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ilgtspējīgu ražošanas un patēriņa modeļu veicināšana ES” (izpētes atzinums)

2012/C 191/02

Ziņotāja: LE NOUAIL MARLIÈRE kdze

ES prezidentvalsts Dānija 2012. gada 11. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Ilgtspējīgu ražošanas un patēriņa modeļu veicināšana ES”

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 10. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (26. aprīļa sēdē), ar 124 balsīm par, 8 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Atbilstoši prezidentvalsts Dānijas aicinājumam EESK ir novērtējusi tos instrumentus un pasākumus, kas ir nepieciešami pārejai uz ilgtspējīgiem ražošanas un patēriņa veidiem. Atzinīgi vērtējot Eiropas iestāžu ieguldīto darbu un izpratni par to, ka ir jānodrošina taisnīga pāreja, EESK iesaka izveidot jaunu ekonomiskā modeļa redzējumu, visus organizētās pilsoniskās sabiedrības partnerus iesaistot īpašā apspriežu forumā, lai noteiktu mērķus un uzdevumus un izstrādātu atjauninātu pārraudzības procesu.

1.2 Lietderīgi būtu:

—	no vienas puses, pastiprināti saskaņot ilgtspējīga patēriņa un ražošanas veicināšanas politikas jomas un, no otras puses, īstenot “Ceļvedi par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (1); mudināt dalībvalstis šīs politikas jomas īstenot, izmantojot šo ceļvedi un Eiropas pusgadu;

—

izmantot plašu transversālo īstenošanas un stimulēšanas instrumentu klāstu, piemēram, pakāpeniski izskaust tādus produktus, kas nav ilgtspējīgi, veidot taisnīgāku nodokļu politiku, veicināt videi nekaitīgu publisko iepirkumu, pakāpeniski atcelt tās subsīdijas, kuras piešķirot netiek ņemta vērā negatīvā ietekme uz vidi, atbalstīt pētniecību un ekoinovāciju, internalizēt vides izmaksas, nodrošināt citu uz tirgu balstītu stimulēšanas līdzekļu inovāciju, aicināt patērētājus un strādājošos aktīvi iesaistīties pārejas procesos.

1.3 Pasākumi ir jāveic arī finanšu sistēmā (2), lai tā kalpotu noturīgai ražošanas un patēriņa ekonomikai un galvenokārt būtu vērsta uz tām jomām, kuru ekoloģiskās sekas ir visbūtiskākās, piemēram, uz lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanu, mājokļiem, infrastruktūru un transportu.

1.4 Turklāt jautājums būtu jāskata ne tikai enerģētikas un siltumnīcefekta gāzu emisiju jomas robežās, bet plašāk, pievēršoties arī citiem resursiem un vidi ietekmējošiem faktoriem, piemēram, ūdens resursu pārvaldībai un aizsardzībai, zemes izmantošanai, gaisa piesārņošanai, un būtu jāņem vērā produktu globālā ietekme uz vidi.

1.5 Atbalstot ražošanas procesu uzlabošanu un produktu pilnveidi, būs iespējams patērētājiem un lietotājiem piedāvāt produktus un pakalpojumus, ko viņi, mainoties attieksmei un viedoklim, būs gatavi pieņemt.

1.6 Visbeidzot, lai veicinātu ilgtspējīgus patēriņa modeļus un ilgtspējīgu dzīvesveidu, stiprinot patērētāju un taisnīgajā tirdzniecībā iesaistīto ražotāju apvienību lomu, ir jāveicina un jāaizsargā parazītiskam patēriņa modelim alternatīvas iniciatīvas un jāatbalsta labākā prakse.

2. Ievads

2.1 Lai saskaņotu gan pasākumus krīzes pārvarēšanai un izaugsmes atjaunošanai, gan ES saistības klimata pārmaiņu mazināšanas jomā, Dānijas valdība 2011. gada decembrī aicināja EESK izstrādāt izpētes atzinumu par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas veicināšanu. Atsaucoties uz Komisijas “Ceļvedi par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” un ilgtspējīga patēriņa un ražošanas robežzīmēm (3), Dānijas valdība aicināja EESK novērtēt instrumentus, kas nepieciešami Eiropas ekonomikas pārejai uz ilgtspējīga patēriņa un ražošanas modeli.

2.2 Līdz šim ekonomikas attīstība bija balstīta uz izsīkstošo enerģiju un pamatresursiem, pamatojoties uz uzskatu, ka cilvēks ir dabas valdnieks un pavēlnieks. Preču ražošanu un pakalpojumus joprojām raksturo to izmaksu eksternalizācija, kuras būtu jāsaista ar izsīkstošo dabas avotu izmantošanu un siltumnīcefekta gāzu un piesārņojošu vielu emisiju vidē. Tirgus ekonomikā ar stingrām normām būtu pēc iespējas plašāk jānosaka, ka ekonomikas dalībniekiem šīs izmaksas ir jāinternalizē, un šādas normas būtu jāpiemēro vispārēji.

2.3 Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana kā tādu pakalpojumu un produktu lietošana, kas ar samazinātu dabas resursu izmantošanu sniedz vairāk vērtību, ir pamats resursu efektivitātes palielināšanas un videi nekaitīgas ekonomikas veicināšanas stratēģijām. Komisija 2008. gadā pieņēma savu pirmo ilgtspējīga patēriņa un ražošanas rīcības plānu, kas ietver ilgtspējīga patēriņa un ražošanas veicināšanas politikas pamatnostādnes (4). Ņemot vērā šīs robežzīmes, 2012. gadā Komisija pārskata ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politikas jomas.

3. Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana — nepieciešamā politika un instrumenti

3.1 Veidot kopēju atjauninātu ekonomiskā modeļa redzējumu

3.1.1 Lai gan ilgtspējīguma koncepcija ir labi integrēta stratēģijā “Eiropa 2020”, praktiskajā politikas īstenošanā tā bieži tiek atstāta novārtā, un tas ir viens no iemesliem, kuru dēļ ar ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu saistītajai politikai ir tik ierobežota ietekme. Mūsdienu ekonomikas modeļa pamatmērķis ir radīt izaugsmi un veicināt patēriņu, un vispārējie sasniegumi tiek vērtēti pēc IKP. Pārejot uz ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu, būtu jāveic atklātas un pārredzamas debates par tādu ekonomisko modeli, kas nodrošina pašapgādi, un tā rezultāti būtu jāvērtē, izmantojot rādītājus, kas ir plašāki par IKP un kas ļauj noteikt ietekmi uz vidi, humāno un sociālo labklājību un pārticību. Iepriekšējos atzinumos EESK piedāvāja Komisijai sadarbību, lai izveidotu ilgtspējīgam patēriņam veltītu forumu, kas dotu iespēju pētīt tās vērtības, kuras varētu būt ilgtspējīgas ekonomikas pamatā, faktorus, kas liedz cilvēkiem izvēlēties ilgtspējīga patēriņa modeļus, un pieredzi, kas uzkrāta par tādu dzīvesveidu, kura ietekme uz vidi ir neliela (5).

3.2 Noteikt mērķus un uzdevumus un izstrādāt pārraudzības procesu

3.2.1 Jāaptver ir daudzas politikas jomas. Nolūkā pārraudzīt panākumus ilgstpējīga patēriņa un ražošanas mērķu sasniegšanā un novērtēt pašreizējo stāvokli būtu jāizveido stabila datu bāze, kas ietvertu datus par ražošanas un patēriņa ietekmi uz vidi, lai noteiktu politikas instrumentu efektivitāti, padziļinātu stratēģijas un mērķus, pielāgotu prioritātes un izstrādātu pārraudzības procesu.

3.3 Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana

3.3.1 Lai pāreja uz videi nekaitīgu un ilgtspējīgu ekonomiku norisinātos veiksmīgi, ir nepieciešams iesaistīt pilsonisko sabiedrību pasaules, valstu un vietējā mērogā. Šādu pāreju būs iespējams īstenot tikai tad, ja uzņēmumi, patērētāji un strādājošie ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu uzskatīs par vēlamu iespēju un mērķi. Visos līmeņos būtu jāizveido piemērotas dialoga un demokrātiskas līdzdalības sistēmas (6).

3.3.2 Tāpēc rūpniecības investīcijas, Eiropas uzņēmumu konkurētspēju un patērētāju pirktspēju ir jāpārtrauc pretstatīt citu citai. Paaugstinot patērētāju prasību līmeni, izmantojot Eiropas pētniecības rezultātus un īstenojot vides aizsardzības mērķus, vispārliecinošāk tiks stimulēts Eiropas iekšējais tirgus. Tāpēc ir nepieciešams arī, lai investīcijas paliktu Eiropā.

3.4 Padziļināti saskaņot ilgstpējīga patēriņa un ražošanas politikas nozares un “Ceļvedi par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā”

3.4.1 Komisija ar pamatiniciatīvu un “Ceļvedi par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (7) resursu efektīvas izmantošanas jautājumu ir izcēlusi Eiropas ekonomikas priekšplānā. Ceļveža īstenošana ir iekļauta stratēģijā “Eiropa 2020” un saistīta ar Eiropas pusgadu. EESK iesaka ilgtspējīga patēriņa un ražošanas rīcības plāna pārskatīšanu cieši sasaistīt ar Ceļveža īstenošanu un ar Septīto Vides rīcības programmu (8), lai ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politiku pozitīvi ietekmētu pieaugošā resursu efektīvas izmantošanas politikas nozīme un Eiropas pusgada pārraudzības pasākumi. Ja resursu efektīvas izmantošanas rādītājus papildinātu ar vēl dažiem ilgtspējīga patēriņa un ražošanas rādītājiem, tiktu izveidots pamats ilgtspējīga patēriņa un ražošanas pārraudzības mērķiem un sistēmām.

3.5 Mudināt dalībvalstis

3.5.1 Iepriekš ieteiktie ilgtspējīga patēriņa un ražošanas mērķi varētu veicināt tās politikas attīstību, ko šajā jomā īsteno dalībvalstis. Tām izdevīga varētu būt ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politikas integrēšana Ceļveža īstenošanā un ar Eiropas pusgadu saistītajos pārraudzības procesos.

3.6 Izmantot plašu ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politikas instrumentu klāstu

3.6.1 Ņemot vērā ilgtspējīga patēriņa un ražošanas atbalsta politikas jomu transversālo raksturu un tos daudzos aspektus, ar kuriem jārēķinās, būtu vēlams izveidot vai piesaistīt plašu politikas instrumentu klāstu dažādos līmeņos, lai veicinātu ražošanas un patēriņa modeļu maiņu ilgtspējības virzienā. Eiropas līmenī dalībvalstīm un pašvaldībām ir jāattīsta aktīva politika. Izvēlētajiem instrumentiem jāaptver reglamentējoši un brīvprātīgi pasākumi, īpaši tādi reglamentējoši pasākumi, kuru mērķis ir pakāpeniski izskaust neilgtspējīgus produktus, taisnīgākas nodokļu politikas veicināšanas instrumenti, videi nekaitīga publiskā iepirkuma veicināšana, pakāpeniska tādu subsīdiju atcelšana, kurās netiek ņemta vērā negatīvā ietekme uz vidi, pētniecība un ekoinovācija, vides izmaksu internalizācija un citi uz tirgu balstīti veicināšanas pasākumi, kā arī patērētāju un strādājošo aktīva līdzdalība pārejas procesā (9).

3.6.2 Eiropas Komisijas Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas rīcības plāns 2008. gadam bija balstīts uz šo jaukto politisko pieeju, un tā būtu jāsaglabā arī, veicot šo pārskatīšanu. Tomēr būtu iespējams noteikt tālejošākus mērķus un pielāgot instrumentus, ņemot vērā sasniedzamos mērķus, līdzšinējos nepietiekamos panākumus un iespēju novērst krīzi, izmantojot pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa intensitāti un uz izsīkstošo resursu samazinātu izmantošanu.

3.6.3 Instrumenti, kas izmantoti saistībā ar ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu, lielākoties ir brīvprātīgi un ir balstīti uz informāciju (ekomarķējums, EMAS, patērētāju informētības palielināšanas kampaņas u. c.). Uzņēmumi un patērētāji šos instrumentus izmanto pārāk maz — tie attiecas vien uz dažām jomām un sociālajām grupām. Saglabājot līdzšinējo pieeju, to nebūs viegli pastiprināt. Ir nepieciešams izmantot reglamentējošos instrumentus, lai pakāpeniski izskaustu neilgtspējīgus produktus un patēriņa modeļus.

3.7 Pievērsties jomām, kuras vidi ietekmē visbūtiskāk

3.7.1 Lielāko daļu videi kaitējošo apstākļu izraisa pārtikas preču un dzērienu patēriņš, mājokļi, infrastruktūra un mobilitāte, kā arī enerģētika un rūpnieciskā ražošana. Tāpēc jaunajā ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politikā pastiprinātu uzmanību vajadzētu pievērst visām šīm jomām. Ņemot vērā pārtikas produktu un dzērienu patēriņa būtiskās ietekmes saistību ar lauksaimniecību, šīs jomas politikai ir jābūt cieši saistītai ar ilgtspējīgas lauksaimniecības veicināšanas politiku.

3.7.2 Ilgtspējīga lauksaimniecība ietver saprātīgu dabas izejvielu izmantošanu, atbalstu bioloģiskai lauksaimniecībai un tādu lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanu, kas nodrošina veselīgas un nepiesārņotas pārtikas piegādi starppatērētājiem un galapatērētājiem. EESK uzskata — lai lauksaimniecība būtu ilgtspējīga, būtiski ir visur nodrošināt pārtikas preču ražošanu pietiekamā apjomā un augstā kvalitātē, saglabājot reģionālās atšķirības un nenodarot kaitējumu videi, aizsargājot un kopjot lauku teritorijas, saglabājot produktu daudzveidību un tiem raksturīgās īpašās iezīmes un veicinot Eiropas kultūrvides un lauku teritoriju daudzveidību un bagātību ar dažādām sugām (10).

3.8 Pievērsties ne tikai enerģētikai un siltumnīcefekta gāzu emisijām, bet arī citiem resursiem un cita veida ietekmei uz vidi

3.8.1 Beidzamo gadu laikā ilgtspējīga patēriņa un ražošanas veicināšanas politikā īpaša vērība ir pievērsta enerģijas patēriņa un siltumnīcefekta gāzu emisiju jautājumam. Tomēr ražošana un patēriņš rada arī citas sekas, kuras nebūtu vēlams atstāt novārtā, piemēram, ūdens resursu pārvaldības un aizsardzības, zemes izmantošanas un gaisa piesārņojuma jomā. Turpmāk ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politikai būtu jāietver arī politikas instrumentu piemērošana ne vien elektroenerģijas resursu patēriņam, bet arī citu resursu patēriņam, un būtu jāņem vērā globālā ietekme uz vidi.

3.9 Uzlabot ražošanas procesus un produktus

3.9.1 Lai mudinātu ražotājus uzlabot ražojumu ekoloģiskās īpašības visa dzīves cikla laikā, ražotāju paplašinātas atbildības princips, kas ir ieviests ar dažiem tiesību aktiem, būtu jāatzīst par pamatprincipu un uzņēmumu juridiskās atbildības pamatu.

3.9.2 Pārejot uz ilgtspējīgu ražošanu, priekšroka ir jādod divējai pieejai. Videi nekaitīgu produktu pētījumi un to attīstīšana ir jāveicina ar publisku pētniecības finansējumu, un ir jāpieņem piemēroti inovācijas atbalsta pasākumi. Turklāt, lai pakāpeniski izskaustu neilgtspējīgus produktus, būtu jāizmanto tādi reglamentējoši instrumenti kā direktīva par ekodizainu. Šajā nolūkā būtu jāpaplašina šīs direktīvas piemērošanas joma un jāpaātrina tās īstenošana.

3.9.3 Ja mērķis ir panākt, lai uzņēmumi un patērētāji vairāk pievērstos ilgtspējai, ļoti svarīgi ir rūpēties par produktu un pakalpojumu ekoloģisko īpašību pārredzamību. Šajā nolūkā konsultācijās par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politiku Komisija ierosina izmantot metodes, kas dod iespēju noteikt produktu ekoloģisko ietekmi, un tas, šķiet, ir piemērots risinājums. Tas tomēr būs jāpapildina ar citiem instrumentiem (piemēram, IKP papildinošiem sociālajiem kritērijiem), lai uzlabotu tās informācijas nodošanu, kas ir saistīta ar ilgtspēju visā pārtikas aprites ciklā.

3.9.4 Ir jāatbalsta jauni uzņēmējdarbības modeļi, lai pašreizējo uzsvaru uz materiālu plūsmu aizstātu ar vērtību un labklājības veidošanu, priekšroku dodot, piemēram, nevis pirkšanai, bet preču izpirkumnomai, automobiļu koplietojumam un tādām loģistikas koncepcijām, kuru mērķis ir, izmantojot uzņēmumu sadarbību, samazināt tukšu kravas mašīnu braucienus.

3.10 Veicināt ilgtspējīgu patēriņu un dzīvesveidu

3.10.1 Lielāka vērība nekā agrāk ir jāpievērš patēriņa veidu maiņai. Uzdevums ir patēriņu secīgi atsaistīt no negatīvas ietekmes uz vidi. Ir jāizveido tādu politikas instrumentu saistīts kopums, kuru mērķis ir veicināt ilgtspējīgu patērētāja rīcību un kuros ņemts vērā resursu atjaunošanās cikla ilgums un to robežas, kā arī ES iekšējā tirgus globālā ietekme (imports un eksports).

3.10.2 Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas veicināšanas politikā ir jāņem vērā, ka tirgū ir jābūt ilgtspējīgiem produktiem un pakalpojumiem par pieņemamām cenām, skaidrai un uzticamai patērētājam paredzētai informācijai, kā arī piemērotiem ekonomiskiem stimuliem, lai patērētāji varētu veikt ilgtspējīgu izvēli. Pirmām kārtām būtu jārūpējas par patērētāju informēšanas uzlabošanu un jāizvairās no neskaidras informācijas un ekoloģiskuma falsifikācijas.

3.10.3 Pieņemtajiem pasākumiem būtu jāstiprina patērētāju apvienību kā pārmaiņu veicinātāju loma , un pilsoniskās sabiedrības aprindās būtu jāveicina dialogs par ilgtspējīgu dzīvesveidu, veidojot diskusiju platformas viedokļu, pieredzes un labākās prakses apmaiņai šajā jomā.

3.10.4 Lai pārietu uz ilgtspējīgu dzīvesveidu, nepieciešams arī investēt piemērotās sabiedriskajās infrastruktūrās. Piemēram, lai varētu popularizēt sabiedrisko transportu kā alternatīvu personiskajam automobilim, ir jāizveido mūsdienīga sabiedriskā transporta sistēma, ilgtspējīgam transportam vajadzīga elektrības un biodegvielu infrastruktūra, savukārt aprites ekonomikai ir nepieciešamas efektīvas atpakaļnodošanas sistēmas un atkritumu savākšanas vietas nolietotiem produktiem.

3.10.5 EESK ir vairākkārt uzsvērusi izglītības programmu nozīmi, jo tās māca rīkoties efektīvi un ilgtspējīgi. EESK atkārto, ka šīs programmas būtu jāparedz ne tikai skolām un jauniešiem, kas, protams, ir svarīga auditorija, bet tās būtu jāadresē visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no vecuma un sociālā stāvokļa, īpašu uzmanību pievēršot uzkrātai nevienlīdzībai ekoloģiska riska un kaitējuma apstākļos.

3.10.6 Ar savām prasībām pēc globālas ražošanas, loģistikas utt. patērētāju izvēli būtiski ietekmē nosūtītāji, mazumtirgotāji un citi piegādes ķēdes dalībnieki. Komisija izplatīšanai veltītās apaļā galda sarunās ir apspriedusies ar vislielākajiem Eiropas mazumtirgotājiem. Šādu stratēģiju varētu attiecināt arī uz pārējiem nosūtītājiem, loģistikas nozares uzņēmumiem utt.

3.10.7 Videi nekaitīgs publiskais iepirkums būtiski veicina ilgtspējīgu produktu tirgu attīstību. Ir jāmeklē iespējas palielināt videi nekaitīga publiskā iepirkuma efektivitāti.

3.11 Ekonomisku stimulu ieviešana nodokļu politikā

3.11.1 Iepriekšminētos ilgtspējīga patēriņa un ražošanas veicināšanas pasākumus var stiprināt, ar ekonomiska rakstura stimuliem mudinot uzņēmumus izvēlēties ilgtspējīgu rīcību — šādi stimuli, kā visiem zināms, atspoguļojas ne tikai tirgus cenās. Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politika ir jāatbalsta, palielinot nodokļu sistēmas pozitīvo ietekmi uz vidi ar ekonomisku stimulu pieņemšanas palīdzību, lai vienmērīgi sadalītu pārejas īstenošanā ieguldāmo darbu starp lielajiem uzņēmumiem un MVU, starp iedzīvotājiem, uzņēmumiem un patērētājiem, kā arī lai pakāpeniski atceltu videi kaitīgās subsīdijas. Tomēr šie pūliņi būs veltīgi, ja būs jāziedo Eiropas sociālā modeļa finansējums, to aizstājot ar jauniem izsīkstošo avotu nodokļiem bez garantijas, ka šie ienākumi pēc tam tiks piešķirti sociālās aizsardzības finansēšanai. Tas būtu bīstami, dārgi un nelietderīgi. Jebkurā gadījumā nodokļu joma ir dalībvalstu kompetencē, un ilgtspējības un noturības perspektīvā nav vajadzības palielināt dalībvalstu konkurenci nodokļu jomā.

3.12 Nodrošināt pārejas taisnīgumu

3.12.1 Pāreja uz videi nekaitīgu ekonomiku būs ilgtspējīga, ja tās ietekmē radīsies tā sauktās “zaļās” darba vietas un ja, samazinoties ražošanas procesu negatīvajai ietekmei uz vidi, “zaļākas” kļūs esošās darba vietas, kā tas notiek, piemēram, atjaunojamās enerģijas ražošanas, ilgtspējīga transporta un energoefektīvu mājokļu jomā. Tomēr, lai šī pāreja sniegtu pozitīvus rezultātus, ir jāpieņem aktīvi politiski pasākumi, kuru pamatā ir sociālais dialogs par sociālajiem aspektiem, kas vērsts uz pienācīgu un kvalitatīvu darba vietu radīšanu strādājošajiem (algas, darba apstākļi un attīstības iespējas). Aktīvi ir jāattīsta videi nekaitīgs tirgus un ekonomiskā darbība, kā arī pienācīgi un ar piemērotiem atbalsta, apmācības un profesionālās pārkvalifikācijas pasākumiem jāstimulē atbilstošas profesionālās prasmes (11), lai veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību un rosinātu viņus vienlīdzīgi iesaistīties pārejas procesā.

Briselē, 2012. gada 26. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2011) 571 final.

(2) EESK atzinums par tematu “Finanšu pakalpojumu regulēšana ilgtspējīgai izaugsmei”, ziņotājs Iozia kgs, OV C 107, 6.4.2011, 21. lpp., un EESK atzinums par tematu “Ekonomikas politikas koordinēšanas uzlabošana stabilitātei, izaugsmei un nodarbinātībai — instrumenti labākai ES ekonomikas pārvaldībai”, ziņotājs Palmieri kgs, OV C 107, 6.4.2011, 7. lpp.

(3) COM(2011) 571 final; 6. un 7. lpp.

(4) COM(2008) 397 final.

(5) EESK atzinums par tematu “Veidot ilgtspējīgu ekonomiku, veicot izmaiņas Eiropas patēriņa modelī”, ziņotāja Darmanin kdze, OV C 44, 11.2.2012., 57. lpp., un (vēl nav publicēts OV) — EESK atzinums par tematu “IKP un ne tikai. Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība papildu rādītāju izvēlē” (pašiniciatīvas atzinums), ziņotājs Palmieri kgs.

(6) OV C 44, 11.2.2012., 57. lpp.

(7) COM(2011) 571 final — EESK atzinums par tematu “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā”, ziņotāja Egan kdze (vēl nav publicēts OV).

(8) EESK atzinums par tematu “Septītā vides rīcības programma un turpmākie pasākumi pēc Sestās vides rīcības programmas beigām”, ziņotājs Ribbe kgs, (Skatīt šā Oficiālā Vēstneša 1. Lpp).

(9) Sk. arī EESK atzinumu par tematu “EESK nostāja par gatavošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencei par ilgtspējīgu attīstību (Rio+20)”, ziņotājs Wilms kgs, OV C 143, 22.5.2012, 39. lpp.

(10) EESK atzinums par tematu “ “Rio+20” konference: virzība uz “zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību”, ziņotājs Wilms kgs, OV C 376, 22.12.2011, 102.-109. lpp.

(11) EESK atzinums par tematu “Ilgtspējīgu, vidi saudzējošu darba vietu veicināšana un ES tiesību aktu kopums enerģētikas un klimata jomā”, ziņotājs Iozia kgs, OV C 44, 11.2.2011, 110. lpp.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Izglītošana par energoefektivitāti” (izpētes atzinums)

2012/C 191/03

Ziņotājs: IOZIA kgs

ES Padomes prezidentvalsts Dānija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2012. gada 11. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Izglītošana par energoefektivitāti”

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2012. gada 11. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), vienprātīgi pieņēma šo atzinumu.

1. Ieteikumi un secinājumi

1.1 ES vides politikas komisāre Connie Hedegaard kdze ir teikusi: “Ar globālo attīstību saistītos izaicinājumus nav iespējams pārvarēt, ja pasaules ekonomikas lielvaras nepārskatīs savu attīstības modeli.”

1.2 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzīst, ka izglītošanai par energoefektivitāti ir stratēģiska nozīme. Lai pārietu uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni, kā paredzēts arī Eiropas Komisijas izstrādātajā Ceļvedī līdz 2050. gadam, ir vajadzīga radikāla ieradumu maiņa. Lai sasniegtu ES mērķus, it īpaši vidēja termiņa mērķi, proti, līdz 2020. gadam samazināt enerģijas patēriņu vismaz par 20 %, ir noteikti jāiesaista pilsoniskā sabiedrība.

1.3 Izglītošanas par energoefektivitāti galvenie mērķi ir saistīti ar cīņu pret klimata pārmaiņām un saskaņas atgūšanu starp cilvēku un dabu. Mūsu uzdevums ir skatīties uz priekšu, izprast un prognozēt nākotnes sabiedrības vajadzības. Šis ir ārkārtīgi svarīgs un izšķirošs brīdis, kurā Eiropas Savienība, valstu valdības, pašvaldības, skolas, universitātes, pētniecības centri, uzņēmumi, rūpniecības nozares, bankas, arodbiedrības, NVO un plašsaziņas līdzekļi ir iesaistīti integrētā pieejā dažādos līmeņos.

1.4 Ļoti svarīga ir NVO iegūtā konkrētā pieredze par to, kā attīstīt izglītošanas par energoefektivitāti modeļus un instrumentus. Izglītošana par energoefektivitāti būs īpaši efektīva, pateicoties apmaiņai starp dažādu izglītības iestāžu pasniedzējiem un profesionālajām struktūrām daudzveidīgajā sabiedrisko organizāciju pasaulē. Lai iegūtu kvalitatīvus rezultātus, ir svarīgi kombinēt paraugpraksi un didaktisko pieredzi.

1.5 EESK uzskata, ka jāizstrādā novatoriskas izglītības, apmācības un mācību metodes, kas jāapvieno ar esošām un pārbaudītām metodēm. Šajā jomā būtiska nozīme būs informācijas un komunikācijas tehnoloģijām.

1.6 EESK atbalsta SET plāna jauno iniciatīvu “Izglītošana un apmācība enerģētikas jomā” (Energy Education and Training Initiative), kurā apvienotas akadēmiskās aprindas, pētniecības institūti un rūpniecības nozares. Lieliskus rezultātus, it īpaši pētniecības un inovācijas jomā, ir devusi publiskā un privātā sektora sadarbība, un tā ir jāatbalsta arī turpmāk. EESK aicina Komisiju atbalstīt šīs iniciatīvas.

1.7 Izglītošana par energoefektivitāti varēs palīdzēt risināt problēmas, kas saistītas ar enerģētisko nabadzību un nestabilitāti. Visiem iedzīvotājiem jābūt tiesībām izmantot enerģiju par pieejamām cenām.

1.8 Eiropas Savienībai pienācīgi jāņem vērā, ka izglītošana par energoefektivitāti ir prioritāra, un nākamajā daudzgadu finanšu shēmā jāparedz tai atbilstoši līdzekļi.

1.9 Šajā atzinumā EESK pauž viedokli, ka aizvien palielinās nepieciešamība atbalstīt EDEN — Eiropas tīklu, kurā apvienoti valstu forumi izglītošanai par energoefektivitāti un vidi un kura pamatā ir vietēja, valsts, Eiropas un starptautiska līmeņa iniciatīvas šajā jomā.

2. Ievads

2.1 Izglītošana ir viens no galvenajiem ieradumu maiņas faktoriem. Šajā atzinumā ir uzsvērta tās būtiskā nozīme minētajā procesā un nostiprināta ideja par to, ka “vislabākā enerģija ir tā, ko ietaupa” (1).

2.2 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pēc enerģētikas komisāra pieprasījuma jau 2009. gadā ir izstrādājusi izpētes atzinumu par tematu “Nepieciešamība izglītot un apmācīt sabiedrību bezoglekļa enerģijas izmantošanai” (2). Tagad EESK atkārtoti apstiprina atzinumā iekļautos ieteikumus un, ņemot vērā jaunākās norises, pauž papildu piezīmes.

2.3 Radikālās pārmaiņas, ko piedzīvojam patlaban un ko globālā mērogā piedzīvos nākamās paaudzes, izvirza ilgtspējīgas enerģijas jautājumu par aizvien nozīmīgāku faktoru politiskos, rūpnieciskos, kolektīvos un individuālos lēmumos. Šis pārejas posms, ko gandrīz varētu saukt par revolūciju, radīs sistēmu, kura pilnībā mainīs mūsu paradumus un domāšanas veidu. Pārejas posmam nepieciešamais laiks ir ierobežots, tādēļ pēc iespējas drīzāk jāuzsāk ilgtermiņa programmas un pasākumi.

2.4 Enerģētika un vide

2.4.1 Enerģijai vienmēr ir bijusi liela nozīme cilvēka dzīvē. It īpaši radikālās iedzīvotāju dzīvesveida un patēriņa ieradumu izmaiņas ir būtiski veicinājušas lielāku pieprasījumu pēc enerģijas. Nākamajās desmitgadēs Eiropai būs jārisina daudzi ar enerģiju saistīti problēmjautājumi, piemēram,

—	sadzīvošana ar klimata pārmaiņu radītajām sekām,

—	sabiedrības novecošanās un cilvēku skaita pieaugums,

—	migrācija,

—	energoapgādes drošība,

—	mazāka atkarība no importa,

—	energoefektivitāte;

—	enerģētiskās nabadzības un nestabilitātes novēršana,

—	enerģijas pieejamības nodrošināšana visiem patērētājiem (gan privātpersonām, gan uzņēmumiem),

—	ilgtspējīga mobilitāte,

—	dabas katastrofas (plūdi, zemestrīces, cunami utt.),

—	resursu nepietiekamība (enerģija, ūdens, izejvielas),

—	globālā enerģijas pieprasījuma pieaugums,

—	atjaunojamu enerģijas avotu veicināšana,

—	IKT (viedie tīkli utt.),

—	cilvēkresursi (izglītošana, attieksme/ieradumi),

—	globalizācija,

—

drošība,

—	konkurētspēja.

2.5 Eiropas Savienības prioritātes un izglītošana par energoefektivitāti

2.5.1 Lai sasniegtu Eiropas enerģētikas politikas galvenos mērķus, tas ir, apgādes drošību, konkurētspēju un ilgtspēju, Eiropas Savienībai pienācīgi jāņem vērā iepriekš minētie nākotnes problēmjautājumi un jāīsteno visas vajadzīgās pārmaiņas.

2.5.2 Tādēļ ir jādod jauns stimuls šim procesam. Visiem iedzīvotājiem jābūt informētiem par enerģijas jautājumiem un riskiem, ko rada izvirzīto mērķu nesasniegšana. Sabiedrības attieksmes maiņu var panākt galvenokārt ar pārdomātu izglītošanu par energoefektivitāti. Piemēram, runājot par jonizējošo starojumu, kas rodas no radioaktīviem atkritumiem un varētu kaitēt cilvēkiem un videi, ir svarīgi izstrādāt īpašus pasākumus izglītošanai par energoefektivitāti (3).

3. Izglītošana par energoefektivitāti. Dažas piezīmes

3.1 Izglītošana par energoefektivitāti ir viens no nozīmīgākajiem instrumentiem ilgtspējīgas attīstības modeļa veidošanai un jaunas kultūras veicināšanai. Tā kā temats ir transversāls, ir nepieciešama arī integrēta pieeja, kas ietvertu dažādus mūsdienu dzīves un pilsoniskās sabiedrības aspektus un iesaistītu visas nozares (lauksaimniecība, pakalpojumi, rūpniecība, būvniecība) un visus iedzīvotājus.

3.2 Mūžizglītība — indivīda mācīšanās process, kas visas dzīves garumā notiek gan skolā, gan arī pēc tās pabeigšanas,— pašlaik ir tik nepieciešama kā vēl nekad. EESK uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt pārdomātu izglītošanas par energoefektivitāti programmu, kas apvieno dažādus dzīves aspektus, kā ģimene, skola, darba vieta, kultūras un atpūtas iestādes.

3.3 Lai veicinātu racionālu un atbildīgu uzvedību, nepieciešami piemēroti pasākumi, ar kuriem atvieglo, motivē un nostiprina efektīvāku enerģijas izmantošanu. Nepieciešama skaidra, saprotama, ticama un, galvenais, pieejama informācija par tehnoloģijām, kurām vajadzīgs enerģijas patēriņš. Izglītošanai ir svarīga nozīme, jo tā ir pamatnosacījums, lai sabiedrība atzītu tiesību aktus par energotaupību un energoefektivitātes pasākumus gan ES līmenī, gan atsevišķās dalībvalstīs.

3.4 Izglītošana par energoefektivitāti ir jāsāk jau bērnudārzā un sākumskolā. Bērni labi izprot ar enerģiju saistītus jautājumus un ir ļoti atvērti jaunām idejām un ieradumiem. Bērni var ietekmēt vecāku un savu līdzcilvēku uzskatus un rīcību. Šodienas skolēni kļūs par rītdienas strādniekiem, ierēdņiem, skolotājiem, inženieriem, arhitektiem, politiķiem un uzņēmējiem. Lēmumi, ko viņi pieņems visā dzīves laikā, radikāli ietekmēs mūsu sabiedrības resursu izmantošanu.

3.5 Visu dalībvalstu mācību programmās, sākot no pamatskolas un vidusskolas līdz universitātei un specialitātes apguvei, būtu jāiekļauj temati par visiem ar energoefektivitāti un klimata pārmaiņām saistītiem aspektiem. Ir ļoti svarīgi nodrošināt jaunu profesiju apguvi tagadējo jauniešu vidū. Izglītošana par energoefektivitāti var sniegt praktiskas zināšanas, kas piemērojamas turpmākajām enerģētikas nozares prasībām, un tādējādi veicināt jaunu darba vietu radīšanu īsā un vidējā termiņā, kā arī ilgtermiņā.

3.6 Enerģētikas tirgus liberalizācija un šīs nozares jaunās tehnoloģijas rada jaunas problēmas patērētājiem, kuri līdz šim enerģiju iegādājās no monopoluzņēmumiem. Izglītošanā un apmācībā par energoefektivitāti jāiekļauj, piemēram, arī šādi temati: “Kā izmantot viedos skaitītājus, lai ietaupītu enerģiju?”, “Kādas ir patērētāja tiesības un pienākumi, parakstot līgumu ar enerģijas piegādātāju?”, “Kā aprēķināt savu CO2 nospiedumu (“oglekļa dioksīda pēdu”)?” un “Ekomarķējums”. Ļoti nozīmīgi ir projekta “Dolceta” (www.dolceta.eu) ietvaros apkopotie materiāli, un EESK noteikti iesaka tos neatstāt novārtā un vērst uz tiem plašas sabiedrības uzmanību.

3.7 Izglītošana par energoefektivitāti turpinās arī ārpus skolas. Bērni un jaunieši ar ģimeņu un draugu starpniecību spēj ietekmēt plašāku sabiedrības daļu, tādējādi rosinot pieaugušos rīkoties ar atbildības izjūtu. Lai sasniegtu nozīmīgus rezultātus, ir svarīgi nodrošināt izglītošanās nepārtrauktību un pieejamību visiem iedzīvotājiem. Apmācību ir vēlams ievērojami paplašināt un uzlabot, palielinot mērķauditorijas dažādību un mērķauditorijā “pieaugušie” iekļaujot profesionāļus, piemēram, inženierus, arhitektus, sabiedriskās domas veidotājus. Tāpat nepieciešama īpaša instruktoru apmācības politika.

3.8 Mācību process ir ļoti sarežģīts. Procesā aktīvi iesaistīto personu ir ļoti daudz, katra ar savu konkrēto lomu. EESK uzsver, ka ir svarīgi piemeklēt katrai mērķgrupai piemērotāko apmācības metodi un izveidot atbilstošu didaktisko un apmācības programmu, ņemot vērā vecumu, dzimumu, kultūras atšķirības un izglītības līmeni. Būtu rūpīgi jāizpēta un jāattīsta jauni instrumenti, piemēram, sociālo kontaktu tīkli.

4. Eiropas Savienības loma

4.1 Eiropas Savienība var veicināt izglītības un apmācības kvalitāti, sekmējot dalībvalstu sadarbību, kā arī, ja nepieciešams, atbalstot un papildinot to darbību (Līguma 149. un 150. pants). Lai arī izglītības standarti jāpaaugstina visās jomās, Eiropas Savienībai būtu jāpievērš īpaša uzmanība zināšanu un prasmju nodrošināšanai enerģētikas nozarē. Tīmekļa vietne www.energy.eu jau sniedz ievērojamu ieguldījumu šajā ziņā. Eiropai ir nepieciešami citastarp ķīmiķi, kas nodarbojas ar saules enerģijas iegūšanu, un inženieri, kuri plāno un veido viedos tīklus. Tāpat Eiropas Savienībai būtu jānovērš līdzskrējēja (bandwagons) efekta rašanās, kā tas ir noticis ar subsīdijām, kas paredzētas biodegvielas ražošanai jaunattīstības valstīs un kas izraisījušas nevēlamas sekas, piemēram, tuksnesī sastopama savvaļas eļļas auga jatrofas (jatropha) audzēšanas gadījumā dažās Āfrikas valstīs.

4.1.1 EESK uzskata, ka nākamās daudzgadu finanšu shēmas izstrādē Komisijai būtu jāņem vērā izglītošana par energoefektivitāti kā neatņemama Eiropas stratēģijas daļa, lai sasniegtu enerģijas un klimata jomas mērķus, ko Savienība ir izvirzījusi 2020. gadam un 2050. gadam.

4.2 Valsts pārvaldes iestāžu loma

4.2.1 Saskaņā ar subsidiaritātes principu izglītība ir katras dalībvalsts ekskluzīvā kompetencē, un dalībvalstis ir pilnībā atbildīgas par savu izglītības un apmācības sistēmu saturu un struktūru. Valstu valdībām būtu jāveicina visu sabiedrības dalībnieku iesaistīšanās prioritāšu noteikšanā un enerģētikas programmu izstrādē. Bez tam jānodrošina iespēja sekot līdzi informācijai un jādara pieejami dažādi patērētājiem paredzēti instrumenti, piemēram, tīmekļa vietnes, kurās iespējams salīdzināt cenas un/vai pieejama atjaunināta informācija par dažādiem enerģētikas aspektiem.

4.2.2 Valsts pārvaldes iestādēm ir jārāda labs piemērs. Reģioniem kopā ar vietējām pašvaldībām efektīvi jākoordinē darbība, lai palīdzētu veidot plaši izplatītu enerģijas taupīšanas kultūru. Visiem iedzīvotājiem jāapzinās, ka nepieciešamas pārmaiņas, energoefektivitātes metodes un atjaunojamu enerģijas avotu izmantošana. Tādēļ papildus tehniskiem un reglamentējošiem pasākumiem iestāžu uzdevums ir nodrošināt intensīvus informācijas un izpratnes veidošanas pasākumus, kas paredzēti visiem iedzīvotājiem, uzņēmumiem un tirdzniecības asociācijām. Šajā sakarā EESK rāda piemēru ar savu iekšējo Vides pārvaldības un audita sistēmu (EMAS), kurai pateicoties Briseles reģiona vides aģentūra (IBGE) tai ir piešķīrusi “Ekodinamiska uzņēmuma” sertifikātu ar visaugstāko novērtējumu.

4.3 Skolu loma

4.3.1 Daudzas mūsu idejas un zināšanas ir iegūtas skolas laikā. Mūsdienās izglītības pamatā ir tradicionāla mācību sistēma ar dažām nepilnībām valstu līmenī. Izņemot dažus gadījumus, nav programmu izglītošanai par energoefektivitāti un vidi un bieži trūkst pedagogu, kam būtu attiecīga oficiāli atzīta izglītība šajā jomā. Iepriekš minēto un citu apsvērumu dēļ nākotnē skolai jānodrošina iespēja padziļināt zināšanas par enerģijas taupīšanu, enerģētiku, zinātni, vidi un klimatu. Tādā veidā var veicināt izpratni par energoefektivitāti un nodrošināt skolēniem sociālās un analītiskās prasmes, lai viņi racionāli izvērtētu ieradumus un nākotnē tos mainītu. Zināšanas par energoefektivitāti un vidi varētu iekļaut kā pamatprasmi Eiropas pamatkritērijos attiecībā uz mūžizglītību. Skolotājiem neapšaubāmi ir būtiska nozīme, un viņiem ir nepieciešami atbilstoši didaktiskie materiāli atkarībā no mācību līmeņa un priekšmeta. Ikvienā mācību programmā būtu jāparedz jaunāko resursu izmantošana un atbilstoši pedagogu apmācības un atbalsta pasākumi. Šajā sakarā liela nozīme ir augstskolām, kā paredzēts Boloņas procesā, kura mērķi ir, piemēram, izveidot izglītības sistēmu, kas, lai nodrošinātu, ka iegūtajam izglītības dokumentam būtu lielāka nozīme darba tirgū visā ES, labāk atbilst aizvien straujāk mainīgās globalizētās pasaules prasībām un ES interesēm.

4.4 Uzņēmumu loma

4.4.1 EESK 2009. gadā (4) atbalstītajai partnerībai starp izglītības iestādēm un uzņēmumiem ir izšķiroša nozīme. Profesionālajām nozarēm, it īpaši MVU, raksturīgā elastība nodrošina to, ka partnerība var būt viens no galvenajiem resursiem jaunu darba vietu radīšanai krīzes laikā, kā arī dot nozīmīgu stimulu uzņēmējdarbības un radošuma pilnveidošanai. Šādas partnerības neatņemamai sastāvdaļai jābūt pētniecībai un inovācijai, lai veicinātu jauno tehnoloģiju ātru nodošanu. Speciālistiem (inženieri, arhitekti utt.) nepārtraukti jāsaņem apmācība par jaunumiem attiecīgajās nozarēs. Tematiski semināri par enerģijas taupīšanu jāorganizē arī darbavietās.

4.5 Banku loma

4.5.1 Banku sektors ir nozīmīgs ekonomikai un sabiedrībai. Bankas ir iesaistītas dažādos iedzīvotāju ikdienas dzīves posmos, un tām vajadzētu ne tikai nodrošināt finansējumu, bet arī izstarot uzticību. Izglītošanu par energoefektivitāti un vidi var atbalstīt, nodrošinot mērķfinansējumu ar atvieglotiem nosacījumiem un veicot attiecīgus informatīvus pasākumus, tādējādi dažādās ekonomikas nozarēs (būvniecība, transports utt.) stimulējot vidi saudzējošus ieguldījumus.

4.6 Arodbiedrību loma

4.6.1 Darba ņēmēju organizācijas var veikt lielu ieguldījumu tāda procesa īstenošanā, kurā izglītība un profesionālā apmācība ir unikāla civilizācijas plāna un ilgtspējīgas attīstības instrumenti. Zaļajai ekonomikai, piemēram, ir nepieciešams kvalificēts personāls, kas spēj pielāgoties ar tehnoloģiju attīstību, pētniecību un inovāciju saistītajām pārmaiņām. Arodbiedrību darbībai var būt stratēģiska nozīme arī attiecībā uz indivīdu attieksmi, jo tās veido savu biedru izpratni par enerģijas jautājumiem un izmanto arī ar līgumiem saistītas iniciatīvas, kas atalgo par atbildīgu uzvedību un ietaupīto enerģiju. Uzņēmumu un darba ņēmēju organizāciju sadarbība šajā jomā var dot nozīmīgus rezultātus.

4.7 Pilsoniskās sabiedrības loma (NVO)

4.7.1 Patērētāju un vides aizsardzības organizācijām ir ļoti būtiska nozīme, ņemot vēra to ārkārtējo ieguldījumu prasmju un zināšanu nodošanā. Tām būtu jāiesaistās visos izpratnes veidošanas pasākumos par patēriņu un energoefektivitāti, sākot no plānošanas, izstrādes, lemšanas par saturu, informācijas izplatīšanas, priekšlikumiem, izplatīšanas līdz pat rezultātu izvērtēšanai.

4.7.2 NVO vajadzētu būt pašsaprotamiem valsts iestāžu partneriem, un tām būtu jāsaņem atbalsts izglītošanas iniciatīvām, no kurām gūst labumu visa sabiedrība. Neformālās izglītības programmas, attiecības ar skolotājiem, izglītojošu ekskursiju organizēšana, nelielas tematiskas nometnes un dažādām vecumu grupām paredzētas publikācijas ir pasākumi, kas jāuztic organizācijām, kuras nodarbojas ar izglītošanu par energoefektivitāti.

4.8 Plašsaziņas līdzekļu un sociālo tīklu joma

4.8.1 Pareizas informācijas izplatīšanā un plašas sabiedrības izglītošanā, kurā iesaistītas visas vecuma grupas, stratēģisku un vērtīgu funkciju pilda plašsaziņas līdzekļi. Vēstījumam, kas iekļauts izpratnes veidošanas programmās saistībā ar enerģijas un vides jautājumiem, vienmēr jābūt zinātniski pamatotam un kultūras aspektā neitrālam. Informācijas saturs būtu rūpīgi jāpārbauda pirms izmantošanas plašsaziņas līdzekļos, it īpaši televīzijā. Ar vidi un enerģētiku saistītās intereses ir milzīgas, un tās spēj manipulēt ar to cilvēku viedokli, kuriem trūkst zināšanu vai attiecīgas spriestspējas, lai apzināti izvērtētu saņemto informāciju.

4.8.2 Tikpat nozīmīga un delikāta ir sociālo tīklu loma, ņemot vērā, ka to lietotāji galvenokārt ir gados jauni un emocionāli un tiecas aizrautīgi iesaistīties tik svarīgu jautājumu izskatīšanā. Visiem šo plašsaziņas līdzekļu lietotājiem vajadzētu apņemties ievērot rīcības kodeksu un piekrist, ka viņus uzrauga, un attiecīgā gadījumā mainīt apšaubāmu vai tendenciozu informāciju.

4.8.3 Nākotnē šie instrumenti neapšaubāmi kļūs aizvien nozīmīgāki. (Šodien sociālos tīklus izmanto vairāk cilvēku, nekā 20. gadsimta sākumā bija iedzīvotāju uz Zemes.) Pieejamās informācijas lielais apjoms mainīs informācijas valodas lietojumu un tipoloģiju. Šīs pārmaiņas atstās ietekmi uz izglītību, un daudzslāņainu un sarežģītu vēstījumu būs jāspēj pārvērst vienkāršā, visiem saprotamā informācijā (http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_social_networking_websites).

5. Komitejas prioritātes

EESK uzskata, ka uzmanība jāpievērš šādām prioritātēm.

5.1

Sadzīvošana ar klimata pārmaiņu radītajām sekām, pielāgošanās un profesionālās meistarības nepieciešamība. Tas, ka klimata pārmaiņas notiek, ir apstiprināts ar zinātniskiem pierādījumiem un plaši atzīts pasaules līmenī. Daži notikumi, piemēram, plūdi, kļūs arvien biežāki. Pielāgošanās šīm parādībām kļūs izšķiroša mūsu izdzīvošanai. Turklāt atbilstīgu speciālistu trūkums varētu nopietni apdraudēt Eiropas Savienības īsa un vidēja termiņa, kā arī ilgtermiņa mērķu sasniegšanu.

5.2

Energoefektivitāte. Energoefektivitātei ir pievērsta galvenā uzmanība stratēģijā “Eiropa 2020”. Pilnīga pašreizējo pasākumu ieviešana un jaunu pasākumu izstrāde palīdzēs pārveidot mūsu ikdienu un, pēc Komisijas domām, var nodrošināt finanšu ietaupījumus līdz pat 1 000euro gadā uz vienu mājsaimniecību, paaugstināt Eiropas rūpniecības konkurētspēju, izveidot līdz 2 miljoniem darba vietu un samazināt siltumnīcefekta gāzu gada emisijas līmeni par 740 miljoniem tonnu (5). Šā procesa veicināšanā svarīga nozīme ir enerģijas patērētājiem. Ikvienam, arī pieaugušajiem, jāmaina savi ieradumi, un tāpēc jānodrošina atbilstīga un uzticama informācija par enerģiju.

5.3

Enerģētiskās nabadzības un nestabilitātes novēršana. Enerģētiskās nabadzības un nestabilitātes novēršana ir jauna sociālā prioritāte, kas jārisina visos līmeņos. Svarīgāko fosilo kurināmo cenas turpina pieaugt, un, šķiet, nākamajos gados šī tendence turpināsies. Ja ātri un efektīvi nerīkosimies, ievērojami pieaugs neaizsargātu enerģijas patērētāju skaits (6).

5.4

Enerģijas pieejamības nodrošināšana visiem patērētājiem (gan privātpersonām, gan uzņēmumiem). Enerģija ir kopējais labums, un tai ir būtiska nozīme valsts ekonomiskās labklājības nodrošināšanā. Ir svarīgi nodrošināt enerģijas piegādi par pieejamām cenām, kas nākamajos gados nemainās pārmērīgi un neparedzami, tādējādi visiem iedzīvotājiem un patērētājiem nodrošinot enerģijas pieejamību.

5.5

Ilgtspējīga mobilitāte. Aizvien pieaugošā nepieciešamība pēc pasažieru un preču transporta palielina vides piesārņojuma un sastrēgumu risku, it īpaši pilsētās. Ir jāattīsta tāda veida mobilitāte, kas ir ilgtspējīga, vidi saudzējoša un energoefektīva. Šajā sektorā ārkārtīgi liela nozīme ir vairākveidu pārvadājumu kombinēšanai jeb komodalitātei.

5.6

Resursu nepietiekamība (enerģija, ūdens, izejvielas). Pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums no 6 līdz 9 miljardiem padarīs sīvāku starptautisko konkurenci par dabas resursiem un radīs spiedienu uz vidi (7). Tādu svarīgu resursu saglabāšana kā gaiss, ūdens, zeme, meži un pārtika ir būtisks faktors ilgtspējīgas attīstības veicināšanai un mūsdienīgas ekonomikas izveidei.

5.7	IKT. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas mūsdienās ir informācijas un zināšanu sabiedrības neatņemama sastāvdaļa. Piemēram, vieda enerģijas sadale par pieejamām cenām būtiski palīdzēs mainīt nākamo paaudžu ieradumus.

6. Daži pieredzes piemēri

6.1 Eiropā un pasaulē ir ļoti daudz izglītības iniciatīvu un labas prakses piemēru, kas veicina izglītošanu par energoefektivitāti un dabas aizsardzību un ir bieži saistīti ar piesārņojošo gāzu samazināšanu.

6.2 Ar kampaņu “Sustainable Energy Europe” (“Ilgtspējīgas enerģijas Eiropa”) saistītajā projektā “Défi Énergie” (“Izaicinājums — enerģija”), kuru koordinē Briseles enerģētikas un vides lietu pārvalde (Bruxelles Environnement), iesaistījās apmēram 4 000 personas no 1 400 ģimenēm, samazinot CO2 emisijas līmeni par vienu tonnu gadā, citiem vārdiem sakot, patērētās enerģijas rēķinu samazinot par EUR 380 (www.ibgebim.be).

6.3 Nacionālais Carlo Collodi fonds ar projektu “Pinocchio ripensa il mondo” (“Pinokio pārdomā pasauli”), kas paredzēts pamatskolas skolēniem un sadalīts trijos posmos: atkritumu dalīta savākšana, enerģijas taupīšana un ar ilgtspēju saistīti ētiski lēmumi (http://www.pinocchio.it/fondazionecollodi/).

6.4 Starptautiskais Yehudi Menuhin fonds ar programmu “MUS-E® Arts at School”, izmantojot dažādus mākslas veidus — mūziku, dejas, dziesmas, teātri un vizuālo mākslu —, attīsta jaunus apguves procesus. Projekts darbojas 11 valstīs, tajā piedalās 1 026 mākslinieki, kas strādā ar 59 189 bērniem 623 pamatskolās (www.menuhin-foundation.com/).

6.5 Spānijas sociālā dialoga forums par dažādiem enerģijas veidiem (Spanish Energy Mix Forum — SEMF) ir atvērts visiem enerģētikas jomas pārstāvjiem un veltīts dažādiem enerģijas avotiem Spānijā (http://www.semforum.org/).

6.6 Vidusjūras Vasaras universitātē (L’Università Mediterranea d’estate — UMET), kas nodarbojas ar ilgtspējīgas enerģijas jautājumiem Vidusjūras reģionā, ir pārstāvētas Francijas, Itālijas, Portugāles, Spānijas, Grieķijas, kā arī Marokas, Alžīrijas, Tunisijas, Ēģiptes, Turcijas u. c. universitātes. Nākamajos gados plānots paplašināt universitātes darbību, iesaistot citas pilsētas (http://www.ome.org/index.php).

6.7 “Zaļā planēta” (“La Belle Verte”) ir 1996. gadā režisores Coline Serreau uzņemta filma par rietumu pasaules problēmām, piemēram, straujo dzīves ritmu, varas ļaunprātīgu izmantošanu, vides piesārņojumu un dabas resursu un zemes bezatbildīgu izšķērdēšanu. http://www.youtube.com/watch?v=TTvoZkHugr0

6.8 Kopš 2004. gada saskaņā ar Komisijas programmu “Saprātīga enerģija Eiropai” tiek atbalstīti izglītošanas projekti par energoefektivitāti. Šajā saistībā var minēt projektus “KidsCorner”, “U4energy”, “Flick the Switch”, “Kids4future”, “Rainmakers”, “Young Energy People”, “My Friend Boo” u. c. Attiecībā uz profesionālo apmācību būvniecības nozarē ir vērts pieminēt projektu “Build Up Skills” (http://ec.europa.eu/energy/intelligent/).

6.9 “My Friend Boo” ir jauka animācijas filmu sērija, kas tapusi, īstenojot programmu “Saprātīga enerģijai Eiropai”, un ir pirmais šāda žanra darbs Eiropā, un tās mērķis ir palīdzēt jauniešiem izprast tādus tematus kā enerģija, klimata pārmaiņas, vide, aizsardzība un veselība (http://www.myfriendboo.com/)

6.10 Viena no Eiropas līmeņa iniciatīvām ir “Pilsētu mēru pakts”, kam pievienojušās vairāk nekā 3 000 pilsētu. EESK jau pašā sākumā atbalstīja šā instrumenta izplatīšanu pēc iespējas lielākā skaitā Eiropas pašvaldību (8), tādējādi pamudinot Komisiju mainīt stratēģiju. “Concerto”, “Civitas” un jaunā iniciatīva “Progresīvās pilsētas un pašvaldības” ir instrumenti, kas ļauj informēt par labu praksi saistībā ar ilgtspējīgu transportu un atbilstīgu, saprātīgu enerģijas izmantošanu. SET plāna iniciatīva “Energy Education and Training Initiative” rada un vairo visa projekta “SET plāns” pievienoto vērtību.

6.11 Starptautiskā līmenī jau ir uzsāktas vairākas iniciatīvas, piemēram, NEED (National Energy Education Development Project) jeb studentu, skolotāju, uzņēmumu, valdību un kopienu tīkls, kas izveidots pirms 30 gadiem ASV (http://www.need.org/), ASV Enerģētikas departamenta programma “Energy Education and Workforce Development” (http://www1.eere.energy.gov/education/), tīmekļa vietne EnergyQuest, kas veltīta izglītošanai par energoefektivitāti (http://www.energyquest.ca.gov/).

7. Sabiedriskā apspriešana saistībā ar izglītošanu par energoefektivitāti

7.1 EESK organizētas sabiedriskās apspriešanas dalībnieki iepazīstināja ar daudzveidīgu un interesantu citu pieredzi, kas gūta izglītošanā par energoefektivitāti un vidi.

7.2 Temata aktualitāti katrs no sava redzespunkta pārliecinoši pierādīja pārstāvji no Konkurētspējas un jauninājumu izpildaģentūras (EACI), EU-ASE (European Alliance to Save Energy), Carlo Collodi fonda, Yehudi Menuhin fonda, Solvay, CIRCE, Business Solutions Europe, Eiropas vietējo vēlēto pārstāvju un sociālā atbalsta (ELISAN) tīkla, kā arī Pilsētu mēru pakta pārstāvis Enerģētikas ģenerāldirektorātā.

7.3 Debatēs apsprieda šādus tematus: izglītības un profesionālās apmācības loma, tehnisko darbinieku un dabaszinātņu programmu absolventu sagatavošana, kā arī augstskolu, pētnieku un uzņēmēju kontaktu nostiprināšanas nepieciešamība, steidzamā vajadzība enerģētiskās nabadzības un nestabilitātes novēršanā iesaistīties publiskām iestādēm, vietējā līmeņa iesaistīšana pasākumu izstrādē un informētības veicināšanā saistībā ar viedu un ilgtspējīgu enerģijas izmantošanu, novatoriski instrumenti neformālai un formālai izglītošanai ārpus oficiāli atzītajām mācību programmām.

7.4 Viens konkrēts ierosinājums izteikts, ņemot vērā nepieciešamību pieņemt vienotu un saprotamu energopatēriņa novērtēšanas sistēmu, piemēram, visiem produktiem, kas patērē enerģiju, par mērvienību izmantot attiecību EUR/MWh, lai var uzreiz noteikt to efektivitāti un izmaksas.

7.5 Ārkārtīgi svarīga ir informācijas kvalitāte un izglītošanas saturs. Pastāv reāls risks, ka ar to var manipulēt, lai aizsargātu konkrētas intereses, nevis veicinātu apzinātu lēmumu pieņemšanu. Tāpēc publiskajām iestādēm jābūt īpaši uzmanīgām, lai nodrošinātu informācijas un izglītošanas neatkarību un pareizību.

7.6 Viena no svarīgākajām problēmām ir tā, ka laika trūkuma, programmu pārmērīgas noslogotības un atšķirīgo prioritāšu dēļ pastāv grūtības skolu mācību programmās sistemātiski iekļaut materiālus, kas attiecas uz izglītošanu par energoefektivitāti.

8. EDEN — Eiropas tīkls izglītošanai par energoefektivitāti un vidi. EESK un Carlo Collodi fonda sadarbības protokols

8.1 Nacionālo forumu Eiropas tīkls, kas paredzēts enerģētikas un vides izglītošanas jautājumu izskatīšanai (EDEN) un kura izveide ierosināta izpētes atzinumā “Nepieciešamība izglītot un apmācīt sabiedrību bezoglekļa enerģijas izmantošanai”, varētu palīdzēt mazināt pašreizējās nepilnības un sasniegt ES mērķi, proti, samazināt enerģijas patēriņu par vismaz 20 %, tādējādi īstenojot Eiropas redzējumu par resursu ziņā efektīvu ekonomiku ar zemām oglekļa emisijām 2050. gadā, un nostiprināt enerģētisko neatkarību un apgādes drošību.

8.2 Lai konkrēti īstenotu atzinumā minētos ieteikumus un atbalstītu Eiropas tīkla izveidi, EESK un Collodi fonds 2010. gada 26. martā parakstīja sadarbības protokolu, kurā savstarpēji uzņemas pienākumu veikt kopīgu darbu. Par iniciatīvas talismanu un simbolu ir izvēlēts Pinokio, plaši pazīstamais Karlo Kollodi grāmatas tēls.

8.3 Minētais Eiropas tīkls, kura pamatu veido organizācijas, kas nodarbojas ar tādiem jautājumiem kā izglītošana par energoefektivitāti, atjaunojamiem energoresursiem un vidi, uzskatāms par kanālu, kurš valstīs popularizē atbilstošas programmas un materiālus, tādējādi veicinot tīras enerģijas ieviešanu, visu resursu efektīvāku izmantošanu, kā arī augstu vides aizsardzības standartu nodrošināšanu valstu izglītības programmās.

8.4 Patlaban tīklam jau ir pievienojušās dažādas organizācijas. Līdztekus tīkla dibinātājiem EESK un Carlo Collodi fondam (IT) šobrīd tajā darbojas Terra Mileniul III fonds (RO), ARENE Île-de-France (FR), Le Péniches du Val de Rhône (FR), Grenlandes pašvaldība (Grenlande), Climate Action Network (RO), Mosaic Art and Sound (UK), Art For Green Live (UK/BE), CECE (ES), Intercollege (CY), Business Solutions Europa (BE), EU-ASE (BE), CIRCE (ES), Menuhin fonds (BE).

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV C 77, 31.3.2009., 54.–59. lpp.

(2) OV C 277, 17.11.2009., 15. lpp.

(3) OV C 218, 23.7.2011., 136. lpp.

(4) OV C 228, 22.9.2009., 9.–13. lpp.

(5) COM(2011) 109 final.

(6) OV C 44, 11.2.2011., 53. lpp.

(7) COM(2010) 2020 final.

(8) OV C 10, 15.1.2008., 22. lpp.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/18

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Grāmatu izdošana ceļā uz pārmaiņām” (pašiniciatīvas atzinums)

2012/C 191/04

Ziņotāja: ATTARD kdze

Līdzziņotāja: VAN LAERE kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2011. gada 14. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Grāmatu izdošana ceļā uz pārmaiņām”

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI) savu atzinumu pieņēma 2012. gada 12. aprīlī. Ziņotāja — Attard kdze un līdzziņotāja — Van Laere kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 156 balsīm par, 2 balsīm pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Grāmatu izdošanas nozarē ir uzsākts modernizācijas process, kas digitālajā laikmetā līdzi nes svarīgas pārmaiņas.

1.2 EESK uzsver, ka ES līmenī steidzami jāveic visaptverošs izvērtējums par grāmatu izdošanas nozares lomu sociālajās, ekonomiskajās, kultūras, zinātnes un mākslas norisēs Eiropā, vienlaikus ņemot vērā citu iesaistīto personu, tostarp grāmatu tirgotāju, rakstnieku, zinātnieku, ilustrētāju, kā arī poligrāfijas un saistīto nozaru, bibliotēku un reproducēšanas tiesību organizāciju un patērētāju tiesības un vajadzības. Grāmatu izdošanas nozare jāietver to nozaru sarakstā, kuras Eiropas Komisija apsver iekļaušanai digitālās Eiropas stratēģijās.

1.3 EESK uzsver, ka svarīgs faktors ir atbilstoši ES tiesību akti un politika, kas ietekmē izdevējdarbības nozari, proti, intelektuālā īpašuma (it sevišķi autortiesību) un tā īstenošanas, nodokļu, informācijas sabiedrības un kultūras politikas jomā.

1.4 EESK atgādina, ka ir jālikvidē diskriminējošais regulējums, kas šobrīd pastāv gan ES līmenī — kur vienu un to pašu kultūras produktu tiešsaistē pieejamās versijas ir apliktas ar nodokļu pamatlikmēm, tādējādi radot nepamatotu izkropļojumu attiecībā uz savstarpēji pielīdzināmu saturu, — gan arī salīdzinājumā ar ASV, kur publikācijas tiešsaistē netiek apliktas ar nodokļiem; tas rada nevienlīdzīgu un negodīgu konkurenci.

1.5 EESK uzskata, ka grafikas dizaina jomā jāsekmē izmaiņas ekonomiskajos un tehnoloģiskajos modeļos, kas šajā jomā izmantoti līdz šim, vairāk orientējoties uz informācijas pārvaldību un izplatīšanu un neaprobežojoties vienīgi ar pakalpojumu sniedzēja funkciju, kā tas noteikts Eiropas grafikas dizaina programmā.

1.6 EESK atkārto: ES līmenī ir jāizveido novērošanas centrs, kas izvērtētu poligrāfijas nozarē pašreiz un nākotnē nepieciešamās prasmes, lai veicinātu nozares darba ņēmēju profesionālo apmācību, mobilitāti un pārkvalificēšanos; tas īstenojams, izmantojot publisko finansējumu, it sevišķi Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda līdzekļus, kā arī veicot izpēti Septītās pamatprogrammas un programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros nolūkā saglabāt poligrāfijas nozares konkurētspēju.

1.7 EESK uzsver, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldība ir ļoti būtisks faktors Eiropas kultūras, zinātnes un mākslas attīstībā un Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanā, turklāt tas ir arī izšķirošs tehnoloģiskās un komerciālās jaunrades priekšnosacījums.

1.8 Komiteja uzskata, ka digitālie tirgi darbosies lietotāju labā tad, ja patērētājiem tiks nodrošināta droša digitālā vide, tostarp efektīva kontrole pār saviem personas datiem un privāto dzīvi.

1.9 Komiteja uzsver ES sociālos un ekonomiskos pienākumus pārejā uz digitalizācijas laikmetu, lai nodrošinātu, ka digitālās revolūcijas priekšrocības nāk par labu maksimāli lielam skaitam visu vecumu iedzīvotāju visās dalībvalstīs.

1.10 EESK uzsver, ka darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātām personām un ārštata darbiniekiem, jāgarantē pienācīgi darba apstākļi, īstenojot sociālo dialogu un koplīgumus dalībvalstu un ES līmenī.

1.11 Atvērtu un savstarpēji savietojamu standartu pieņemšana ir būtisks priekšnosacījums, lai paplašinātu konkurenci, kā arī novērstu tirgu norobežošanos un dominējošu pozīciju rašanos.

1.12 EESK uzsver svarīgo nozīmi, kādu stratēģija “Eiropa 2020” (1) piešķir ciešāk integrēta pakalpojumu vienotā tirgus veicināšanai, kas sekmētu visu grāmatu izdošanas nozares dalībnieku un ieinteresēto personu izaugsmi un radītu jaunas darba vietas.

1.13 EESK vēlas, lai Komisija atbalstītu izdevniecības un poligrāfijas nozares profesionāļu veiktos pasākumus ar mērķi turpināt darbu iekļaujošāka modeļa izveidē un organizēt minēto nozaru darbību saskaņā ar kopējiem, pārredzamiem noteikumiem, kas nodrošinās efektīvāku saikni starp ekonomikas, sociālo, tehnoloģiju un vides dimensijām.

1.14 EESK mudina Komisiju uzsākt stratēģisku dialogu ar Eiropas grāmatu izdošanas nozari, lai vienotos par secinājumiem attiecībā uz stratēģijām, kurās konkrēti tiktu aplūkotas ar iespiestajām grāmatām un elektroniskajām grāmatām saistītās vajadzības digitālajā laikmetā, tādējādi arī stiprinot nozares globālo konkurētspēju. EESK atkārtoti aicina Komisiju izveidot augsta līmeņa grupu, kuras sastāvā būtu izdevniecību, grafikas dizaina nozares un papīra ražošanas nozares pārstāvji un kuras uzdevums būtu izvērtēt investīciju un nodarbinātības perspektīvas šajās nozarēs multivides plašsaziņas līdzekļu revolūcijas laikmetā.

2. Ievads un pamatojums

2.1 Būdama lielākā kultūras nozare Eiropā, grāmatu izdošana ir svarīga Eiropas ekonomiskajā, sociālajā, politiskajā, ētiskajā, izglītības, mākslas un zinātnes attīstībā. Eiropas literatūra ir viens no galvenajiem Eiropas mākslas un kultūras mantojumiem, kas iemieso katras valsts plašo daudzveidību, jo grāmatās ir pārstāvētas un nākamajām paaudzēm saglabātas visas Eiropas valodas, reģioni un mazākumtautības; vienlaikus grāmatas veicina arī starpkultūru dialogu.

2.2 Eiropas (ES dalībvalstu, kā arī Norvēģijas un Islandes) izdevēju 2010. gadā radītais apgrozījums bija aptuveni 23,5 miljardi euro, tika publicēts apmēram 525 000 jaunu grāmatu un pilna laika darbā nodarbināti ap 135 000 cilvēku. Krājumos bija pieejami gandrīz 7,5 miljoni grāmatu. Grāmatu izdošanas nozare sniedz arī netiešu ieguldījumu darba vietu radīšanā, proti, Eiropā ir vairāk nekā 100 000 rakstnieku, ilustrētāju un daiļliteratūras tulkotāju, kā arī vairāk nekā 25 000 atsevišķu grāmatveikalu. Lai gūtu precīzāku priekšstatu par nozari, nepieciešams apkopot konkrētākus datus.

2.3 Grāmatu radīšanas metodoloģija, sākot no pasūtīšanas un rediģēšanas līdz pat drukāšanai un izplatīšanai, gadsimtu gaitā ir piedzīvojusi ievērojamas praktiskas, taču ne konceptuālas pārmaiņas, lai gan grāmatas kā radoša artefakta būtība ir saglabājusies nemainīga. Līdz ar digitālajām grāmatu izdošanas iespējām mainās arī viss grāmatu izdošanas process.

2.4 Galveno radošo nozaru devums Eiropas IKP 2008. gadā bija 4,5 %, kas atbilst 8,5 miljoniem darba vietu (2), kamēr kopējais radošās nozares devums ES IKP tajā pašā gadā bija 6,9 % no tā kopapjoma. Uz šī fona grāmatu izdošanas nozare 2003. gadā veidoja 1,07 % no Eiropas Savienības IKP salīdzinājumā ar radio/TV/filmu/video nozares 0,41 % un mūzikas nozares 0,06 %.

2.5 Starptautiskā līmenī Eiropas grāmatu izdošanas nozarei ir lielāka finansiālā vērtība nekā attiecīgajai nozarei ASV, kuras gada apgrozījums pēdējos gados ir bijis 24–25 miljardi ASV dolāru (17–19 miljardi euro). Turklāt katru gadu aptuveni 6–8 Eiropai piederoši uzņēmumi iekļūst 10 pasaulē lielāko izdevniecības grupu sarakstā. Bez tam trīs lielākie starptautiskie grāmatu gadatirgi notiek ES pilsētās — Frankfurtē, Londonā un Boloņā.

2.6 Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pētījumā uzsvērts, ka lasīšanas pozitīvā ietekme uz sabiedrību ir viens no labākajiem rādītājiem, kā mērīt bērna izredzes dzīvē. Izdevējdarbība arī veicina viedokļu plurālismu, ideju apriti un dialogu un atbalsta vārda brīvību, proti, ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem.

3. Digitālā pāreja

3.1 Digitālā pāreja izdevējdarbības nozarē pārveido lielāko daļu grāmatu izdošanas virzošo spēku, attiecību, kā arī ekonomisko un kultūras modeļu.

3.2 Eiropas elektronisko grāmatu tirgi ir sadrumstaloti un daudzveidīgi. Attīstītajos tirgos ir ļoti augsti izaugsmes rādītāji, taču pat tajos vispārējais digitālā veidā publicētā materiāla apjoms salīdzinājumā ar iespiesto grāmatu tirgu ir ļoti mazs (sākot no mazāk nekā 1 % līdz maksimāli 5 % no visa grāmatu tirgus). Līdz pat nesenai pagātnei viens no galvenajiem šīs lēnās attīstības iemesliem bija atbilstošu pārnēsājamu lasīšanas ierīču trūkums.

3.3 Tomēr arvien vairāk izdevēju citās jomās piedāvā grāmatas elektroniskā formātā. Pēc pāris gadus ilgiem eksperimentiem tehnoloģiju un inovācijas jomā ir pieejama virkne dažādu uzņēmējdarbības modeļu, kas nodrošina piekļuvi digitālo grāmatu saturam. Lasītāji lasa grāmatas, izmantojot personālos datorus, elektronisko grāmatu lasīšanas ierīces, planšetdatorus, kā arī viedtālruņus; visas šīs ierīces kļūst arvien izsmalcinātākas un ērtāk lietojamas, taču, pats svarīgākais, — arvien pieejamākas cenu ziņā. Sagaidāmais elektronisko lasīšanas ierīču cenu kritums, iespējams, vēl jo vairāk paplašinās tirgu.

3.4 Ķēdē ienāk jauni dalībnieki, pateicoties to ievērojamajai saistībai ar gala patērētājiem citās jomās: tādas meklētājprogrammas/portāli kā Google; interneta dalībnieki, tostarp cita veida tiešsaistes veikali, piemēram, Amazon, kas arī sekmīgi ražo Kindle; elektronisko ierīču ražotāji, piemēram, Apple, kuri izmanto satura tirgu savu ierīču izplatīšanai, tādējādi nodrošinot savas elektroniskās grāmatnīcas; kā arī mobilo tīklu operatori vai interneta pakalpojumu sniedzēji.

3.5 Elektroniskās grāmatas piedāvā vienkāršu piekļuvi zināšanām, kultūrai un brīvā laika aktivitātēm arī neaizsargātām iedzīvotāju grupām, kuriem ir lasīšanas grūtības, piemēram, vecākiem cilvēkiem, personām ar īpašām fiziskām vajadzībām, kā arī cilvēkiem, kuri nelasa savā dzimtajā valodā.

3.6 Digitālās grāmatas arī maina izdevējdarbības nozares ekoloģisko ietekmi. Papīrs ir atjaunojams un pārstrādājams izejmateriāls, taču elektronisko ierīču, tostarp metāla izejvielu un elektrības patēriņa ietekme uz vidi vēl ir jānovērtē.

3.7 Izdevēja loma digitālajā laikmetā arvien ir izšķiroša, proti, lai nodrošinātu kvalitāti, manuskriptu izvēle un atlase ir kritiski svarīga izdevēju funkcija neatkarīgi no darba iesniegšanas veida. Rediģēšana un tirgvedība ir citas būtiskas funkcijas, kuru izpildē nevar iztikt bez izdevēja speciālajām zināšanām.

3.8 Līdz ar elektronisko izdevējdarbību rodas jaunas izmaksas — problēmu risināšana saistībā ar autortiesību pārkāpumiem tiešsaistes vidē, ieguldījumi digitalizācijas sistēmās, personālā un tehnoloģijās, kā arī izmaksas, ko rada datņu pārvēršana specifiskos formātos. Līdzekļi tiek ietaupīti uz drukāšanas, fiziskās uzglabāšanas un fiziskās izplatīšanas rēķina, kas līdz šim ir veidojušas mazāk nekā vienu sesto daļu no visām izmaksām, jo honorāru, redaktoru darba, tirgvedības, izplatīšanas, digitālās uzglabāšanas un arhivēšanas izmaksas saglabājas arī digitālajā pasaulē.

4. Grāmatu izdošanas nozares izaicinājumi digitālajā laikmetā

4.1 Lai veicinātu izpratni par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, Padome (3) un Komisija (4) 2009. gadā izveidoja Eiropas Viltošanas un pirātisma novērošanas centru (5).

4.2 Tādā kultūras nozarē kā izdevējdarbība autortiesības ir pamats tam, lai tiesiski tiktu atzīta nozares radītā vērtība; līdz ar to, lai nodrošinātu nozarē veikto ieguldījumu ilgtspēju, milzīga nozīme ir līdzsvarotai autortiesību sistēmai, kas vienlaikus arī stimulē autorus radīt jaunus darbus.

4.3 EESK uzsver, ka gan tiešsaistes, gan reālajā vidē ir nepieciešams nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību efektīvu ievērošanu, jo pirātisms vājina kultūru, radošumu un jaunu uzņēmējdarbības modeļu rašanos, kā arī kavē tirgus attīstību, mazinot izdevēju un autoru uzticēšanos tam, ka viņi atgūs savus finansiālos un intelektuālos ieguldījumus (6).

4.4 Tiesību akti autortiesību jomā galvenokārt tika izstrādāti pirms digitālās revolūcijas, tāpēc tie ne vienmēr atbilst realitātei lejupielādes, vienādranga datu apmaiņas un digitālo tiesību pārvaldības jomā, kā atzīts Eiropas digitālajā programmā, kuras mērķis ir pielāgot ES vienotā tirgus noteikumus digitālajam laikmetam (7). Lai saskaņotu dalībvalstu atšķirīgo regulējuma un tiesību īstenošanas praksi, ir vajadzīgi visaptveroši ES noteikumi; šādu noteikumu izstrāde šobrīd tiek apspriesta.

4.5 Patērētāju uzticēšanos paaugstinātu ātra un konsekventa strīdu izšķiršana saistībā ar apsūdzībām viltošanā un pirātismā. Tiesību piemērošanu Eiropas līmenī nosaka Autortiesību direktīvas (2001/29/EK) 8. panta 3. punkts, kas autortiesību subjektiem ļauj pieprasīt izpildrakstu pret starpniekiem, kuru pakalpojumus izmanto trešā persona, lai pārkāptu autortiesības, kā arī Intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas direktīvas (2004/48/EK) 8. pants, kas paredz, ka autortiesību subjektiem ir tiesības iegūt jebkādu informāciju par pārkāpēja identitāti.

5. Digitalizācijas un globalizācijas izaicinājumi Eiropas poligrāfijas nozarē

5.1 Eiropas poligrāfijas nozare sastopas ar lieliem izaicinājumiem, jo pieaugošā un arvien plašākā interneta izmantošana, kā arī jauno plašsaziņas līdzekļu pievilcība pakāpeniski maina tirgus kā informācijas un reklāmas avota nozīmi.

5.2 Citi nozīmīgi faktori, kas ietekmē konkurenci, ir, no vienas puses, tādu grāmatu imports no valstīm ar zemām ražošanas izmaksām (piemēram, Ķīnas), kuras var izdot, neievērojot precīzus termiņus, un, no otras puses, papīru un iespiedkrāsu ražojošo uzņēmumu augstā koncentrācija, kas rada intensīvu konkurenci pasaulē, it sevišķi no Indijas un Ķīnas puses, kur iespējams nodrošināt viszemākās cenas. EESK īpaši uzsver, ka jāpanāk, lai visās ražotājvalstīs tiktu ievēroti līdzīgi sociālie un vides kritēriji.

5.3 Minētie faktori un sarežģītā ekonomiskā situācija reizēm rada cenu kritumu un ievērojami ietekmē nodarbinātību nozarē.

5.4 Saskaņā ar Eurostat publicētajiem datiem par 2009. gadu Eiropas poligrāfijas nozari veido 119 000 uzņēmumi (to skaits 2007. gadā bija 132 571), tajā nodarbināti vairāk nekā 735 000 cilvēki (2007. gadā — 853 672) un tās apgrozījums ir vairāk nekā 88 miljardi euro (2007. gadā — 110 miljardi euro).

5.5 Tomēr digitālās iespiešanas ieviešana ir ļāvusi radīt jauninājumus sadarbībā starp izdevēju, iespiedēju un lietotājiem, un tagad ir iespējams pēc pieprasījuma iespiest vienu vienīgu grāmatas eksemplāru.

5.6 Poligrāfijas uzņēmumi veic pasākumus, lai vērtības ķēdē integrētu tādus pakalpojumus kā uzglabāšana, datu bāžu pārvaldība, tīmekļa vietņu izstrāde vai elektronisko grāmatu drukāšana, kā arī izveidotu savas iespieddarbu sagatavošanas struktūrvienības.

5.7 EESK atbalsta 2007. gada Komisijas ziņojumā par Eiropas poligrāfijas nozares konkurētspēju ierosinātos priekšlikumus, taču Komiteja aicina Eiropas Komisiju izveidot Eiropas sociālā dialoga komiteju, kas būtu orientēta uz šo nozari kopumā, jo pašreiz oficiāls sociālais dialogs starp darba devējiem un arodbiedrībām norit vienīgi uzņēmumu un valsts līmenī.

5.8 EESK piekrīt Intergraf ieteikumiem, it sevišķi attiecībā uz neatkarīgu pētījumu par tehnoloģiju (drukāšanas tehnikas, kā arī mobilo sakaru un interneta tehnoloģiju) demogrāfisko ietekmi un patērētāju ieradumiem.

6. Grāmatu tirdzniecības problēmas

6.1 Grūtības rada tas, ka lielie mazumtirgotāji nosaka teritoriālus ierobežojumus pārdošanai tiešsaistē. Izšķiroša nozīme ir tam, ka, veidojoties tiešsaistes digitālo grāmatu tirgotāju jaunajai hegemonijai, tiek apietas nostiprinājušās sadales sistēmas.

6.2 Tradicionālajiem grāmatu tirgotājiem ir kulturāla nozīme, jo tādā veidā tiek saglabāta personiska saikne/attiecības ar klientiem (arī tiešsaistē) un piedāvāti pakalpojumi, ko nespēj sniegt interneta vide.

6.3 Grāmatnīcas mūsdienās tiek izmantotas kā grāmatu izstādīšanas zāles — patērētāji šīs grāmatas vēlāk iegādājas tiešsaistē —, tādējādi grāmatnīcas nodrošina bezmaksas tirgvedību un reklāmu saviem konkurentiem, kuri darbojas tiešsaistē. Tomēr atsevišķiem tradicionālajiem grāmatu tirgotājiem ir vajadzīga pārkvalificēšanās, jo viņiem trūkst zināšanu par tiešsaistes sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem, kā arī viņiem nepieciešams meklēt jaunus risinājumus tirgvedības un produktu atlases jomā. Standartu ievērošana digitālajā pasaulē vēl nav nostiprinājusies, piemēram, praktiski visām iespiestajām grāmatām ir ISBN kods, taču tas pats nav sakāms par elektroniskajām grāmatām.

6.4 Ir jāveido un jāveicina mijiedarbība starp Eiropas bibliotēku apvienībām un grāmatu tirgotājiem. Digitalizācija rada zināmu spriedzi, jo, no vienas puses, grāmatu tirgotāji un izdevēji bažījas par pirātismu saistībā ar elektroniskajām grāmatām, bet, no otras puses, bibliotēkas vēlas veicināt šo grāmatu izsniegšanu uz mājām. Visām pusēm būtu jāuzsver, jāpiemēro un jāievēro juridiskās atšķirības starp iespiestu grāmatu un elektronisko grāmatu izsniegšanu uz mājām. Ieinteresētajām pusēm būtu jāizpēta, cik lielā mērā bibliotēkās būtu iespējams apvienot noteiktus pretpirātisma aizsardzības pasākumus un likumīgu elektronisko grāmatu izsniegšanas uz mājām veicināšanu.

6.5 Amazon un Apple, kas kopīgi dominē gan pārdošanas platformu, gan elektronisko lasīšanas ierīču tirgū (attiecīgi Kindle un iPad), nosaka cenas un nosacījumus visiem pārējiem dalībniekiem nozarē. Šī dominance, ko veido Eiropu nepārstāvoši piedāvātāji, negatīvi ietekmē arī mazākus izdevējus, kuriem trūkst autoritātes, lai vestu sarunas par Amazon un Apple uzspiestajiem noteikumiem.

6.6 Atklātu un savstarpēji savietojamu standartu pieņemšana neļaus dažiem lielajiem spēlētājiem radīt noslēgtus tirgus un dominējošas pozīcijas, kā tiek darīts šobrīd, kad tiek izmantotas slēgtas patentētas tehnoloģijas, kuras piekļuvi attiecīgajam piedāvājumam piesaista konkrētu ierīču izmantošanai vai otrādi. Tas arī stiprinās konkurenci.

7. Nodokļu politika un cenu veidošana

7.1 Liela daļa valstu Eiropas Savienībā un citur pasaulē iespiestu grāmatu tirdzniecībā piemēro samazinātu PVN likmi, atzīstot ieguvumus, ko lasīšana sniedz kultūras, izglītības un zinātnes jomā, kā arī sabiedrībai kopumā.

7.2 Tomēr Eiropas Savienībā šobrīd ir noteikts diskriminējošs režīms, jo to pašu kultūras produktu tiešsaistes versijas tiek apliktas ar standarta nodokļu likmi, radot nepamatotus izkropļojumus attiecībā uz salīdzināmu saturu.

8. Nenosakāmu autoru darbu un vairs neizdodamu darbu saglabāšana (8)

8.1 EESK kopumā atbalsta ierosināto direktīvu, ar ko izveido tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu likumīgu pārrobežu piekļuvi tiešsaistē pieejamiem nenosakāmu autortiesību darbiem (9).

8.2 Tikai nedaudzas dalībvalstis ir ieviesušas tiesību aktus par nenosakāmu autoru darbiem, un pat gadījumos, kad tāds regulējums pastāv, piekļuve ir atļauta tikai attiecīgās valsts teritorijā dzīvojošām personām.

8.3 Autortiesību direktīvas 5. panta 2.c punkts atļauj publiskajām bibliotēkām, izglītības iestādēm, muzejiem un arhīviem reproducēt ar autortiesībām aizsargātus darbus, neprasot iepriekšēju atļauju, ar nosacījumu, ka šīs iestādes negūst tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu un ka šajā procesā tiek ievērots Bernes trīspakāpju tests; tomēr jebkādai citai šo darbu nodošanai sabiedrības rīcībā, izmantojot internetu, ir nepieciešama iepriekšēja tiesību saskaņošana.

8.4 Attiecībā uz pārdošanā neesošiem darbiem grāmatu izdevēji uzsāka dialogu, kura rezultātā visas iesaistītās personas parakstīja saprašanās memorandu “Galvenie principi par pārdošanā neesošu darbu digitalizāciju un to pieejamības nodrošināšanu”. Šobrīd vēl nav izveidota tiesiska struktūra, kas ļautu arī pāri robežām atzīt dažādo ieinteresēto personu brīvprātīgas vienošanās par pārdošanā neesošiem darbiem.

8.5 Minētā dialoga sekmīga pabeigšana veicinās attīstību tādās digitālajās bibliotēkās kā Europeana, kā arī citās publiskajās iestādēs, kuras pilda sabiedriski nozīmīgus uzdevumus.

8.6 ARROW sistēma, ko ar Eiropas Komisijas atbalstu izveidojis grāmatu izdevniecības nozarē ieinteresēto personu konsorcijs, sniedz praktisku risinājumu, piedāvājot rentablu instrumentu, kas lietotājiem ļauj ātri un efektīvi atrast informāciju par konkrēta darba tiesisko statusu un tā tiesību subjektu.

8.7 Publiskā un privātā sektora partnerības starp bibliotēkām un izdevējiem, pateicoties digitālo bibliotēku pakalpojumiem, var uzlabot piekļuvi tirdzniecībā pieejamajām grāmatām. Vairākas šādas partnerības pastāv jau šobrīd.

8.8 Visu ieinteresēto personu starpā ir jāapspriež jautājums par elektronisko grāmatu obligāto eksemplāru, lai garantētu bibliotēku interesēs esošo elektronisko grāmatu iegūšanu, saglabāšanu un to pieejamības nodrošināšanu, kā arī aizsardzību pret ļaunprātīgu izplatīšanu elektroniskā veidā.

9. Valoda un mobilitāte

9.1 Tā kā valoda ir būtiska izdevējdarbības daļa, grāmatu izdošanas nozarē, it sevišķi saistībā ar mazajām un vidēja lieluma izdevniecībām, vērojamas mobilitātes problēmas.

9.2 Izņemot tās izdevniecības, kas publicē darbus angļu valodā, grāmatu izdevēji un darbinieki saskaras ar ievērojamiem izaicinājumiem, ja tie vēlas pārcelties no vienas ES dalībvalsts uz citu, jo lielākā daļa mazo izdevniecību pārsvarā ir vidēja lieluma uzņēmumi, kuri darbus publicē tikai vienā valodā (10).

9.3 Dažas no jaunajām elektronisko grāmatu platformām kavē valodu mobilitāti. Lielākais elektronisko grāmatu lasīšanas ierīču ražotājs — ASV uzņēmums Amazon — savā elektroniskās lasīšanas ierīcē Kindle liedz pieeju visām mazākumtautību valodām, tostarp 18 no 23 ES oficiālajām valodām, tādējādi no pasaulē lielākās elektronisko grāmatu platformas praktiski izslēdzot literatūru 18 ES valodās.

10. Pašapzinīgi un izglītoti patērētāji

10.1 Patērētāju attiecības ar grāmatām piedzīvo izmaiņas, jo grāmatu digitāla uzglabāšana neatstāj nekādas fiziskas liecības un grāmatu iegāde notiek vienā mirklī.

10.2 EESK uzskata, ka visās intelektuālā īpašuma tiesību politikas iniciatīvās patērētāji jāatzīst par svarīgu ieinteresēto pusi un diskusiju dalībnieku.

10.3 Digitālo un fizisko grāmatu savstarpējai līdzāspastāvēšanai jāattīstās pakāpeniski, un šim procesam jāpapildina iespiestu darbu izdevējdarbības ilgtspēja. Ievērojama Eiropas iedzīvotāju daļa vēl joprojām nejūtas ērti, veicot elektroniskus darījumus un piekļūstot digitālam saturam un/vai to izmantojot. Pasākumi, kas veicina uzticības veidošanos un digitālo atšķirību samazināšanos, var palīdzēt uzlabot sociālo iekļaušanu.

10.4 EESK atbalsta Eiropas Patērētāju organizāciju, kura par reglamentējošu principu atzīst tīklu neitralitāti. Eiropas Komisijai būtu jābalstās uz darbu, ko šobrīd veic Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestāde, un jāpieņem saistošs instruments, kas nodrošinātu saskaņotu un efektīvu tīklu neitralitātes aizsardzību visā Eiropā.

11. MVU piekļuve tirgum

11.1 Ņemot vērā grāmatnīcu ķēžu dominanci ES mērogā, mazāku izdevniecību piekļuve tirgum dažos aspektos ir ierobežota. To izdevniecību, kurām nav nepieciešamo finansiālo līdzekļu, kas tām ļautu vest sarunas par dalību minētajās ķēdēs, piekļuve patērētājiem lielā mērā ir bloķēta, jo to produkcija grāmatplauktos nav pārstāvēta pietiekamā mērā.

11.2 Grāmatu izdošanas nozarē mazākās izdevniecības parasti ir tās, kas izceļas ar novatorismu un radošumu, un to ierobežotā piekļuve tirgum var būtiski ietekmēt šīs radošās nozares dzīvotspēju.

11.3 Nišu grāmatu izdevēju finansiālā izdzīvošana bieži vien ir atkarīga no atbalsta finansējuma un subsīdijām.

11.4 Uzņēmumiem, it sevišķi MVU, jāveic ieguldījumi pētniecībā, izstrādē un inovācijās (11), un tam ir vajadzīgi atbilstoši tiesiskie, administratīvie, nodokļu politikas un finanšu pamatnosacījumi.

11.5 Pašlaik tikai aptuveni 8 % no Eiropas MVU veic uzņēmējdarbību citās dalībvalstīs. 92 % no uzņēmumiem ir mikrouzņēmumi (12), kas darbojas ļoti dažādos tirgos, tāpēc Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktā lielāka uzmanība jāpievērš to īpašajām vajadzībām.

11.6 Grāmatu izdošanas nozare ir īpaša tajā ziņā, ka tā savu finansiālo neatkarību nodrošina, paļaujoties uz salīdzinoši mazu skaitu bestselleru, kuri savukārt subsidē mazāk komerciāli dzīvotspējīgus, taču kultūras un sociālajā ziņā nozīmīgus literāros žanrus.

11.7 Mazām un vidēja lieluma izdevniecībām nepieciešama finansiāla un organizatoriska palīdzība, jo izmaksu aprēķināšanas modelis nišu literatūrā reti kad ir finansiāli dzīvotspējīgs. Turklāt lielākajai daļai mazo un vidēja lieluma izdevniecību nav nepieciešamo līdzekļu, kas palīdzētu izstrādāt sekmīgus priekšlikumus, lai iegūtu pētniecībai un izstrādei paredzēto ES finansējumu.

11.8 EESK uzsver svarīgo nozīmi, kādu stratēģija “Eiropa 2020” piešķir ciešāk integrēta pakalpojumu vienotā tirgus veicināšanai (13). Tas ir vajadzīgs tāpēc, lai sekmētu grāmatu izdošanas nozares uzņēmumu, tostarp MVU, izaugsmi un radītu jaunas darba vietas.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2010) 2020 final.

(2) EESK atzinums par tematu “Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība / ITSB”, OV C 376, 22.12.2011., 62. lpp.

(3) Padomes 2008. gada 25. septembra rezolūcija (OV C 253, 4.10.2008.).

(4) Komisijas 2009. gada 11. septembra paziņojums “Intelektuālā īpašuma tiesību stingrāka piemērošana iekšējā tirgū”, COM(2009) 467 final.

(5) EESK atzinums par tematu “Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība / ITSB”, OV C 376, 22.12.2011., 62. lpp.

(6) Eiropas Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāta “2009. gada ziņojums par ES muitas iestāžu darbībām, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu”, http://ec.europa.eu/taxation_customs/resources/documents/customs/customs_controls/counterfeit_piracy/statistics/statistics_2009.pdf. Technopolis, 2007. gads, “Effects of counterfeiting on EU SMEs”, http://ec.europa.eu/enterprise/enterprise_policy/industry/doc/Counterfeiting_Main%20Report_Final.pdf. http://counterfeiting.unicri.it/report2008.php. EESK atzinums par tematu “Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība / ITSB”, OV C 376, 22.12.2011., 62. lpp.

(7) “Eiropa 2020 — Eiropas gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģija”, 3.3.2010.

(8) EESK atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažiem atļautiem nenosakāmu autoru darbu izmantošanas veidiem”, OV C 376, 22.12.2011., 66. lpp.

(9) EESK atzinums par tematu “Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība / ITSB”, OV C 376, 22.12.2011., 62. lpp.

(10) EESK atzinums par tematu “MVU pielāgošanās pasaules tirgum”, OV C 255, 22.9.2010., 24.–30. lpp.

(11) EESK atzinums par tematu “Ieguldījumi zināšanās un inovācijā”, OV C 256, 27.10.2007., 17. lpp.

(12) EESK atzinums par tematu “Pārskats par “Mazās uzņēmējdarbības aktu” ”, OV C 376, 22.12.2011., 51. lpp.

(13) EESK atzinums par tematu “Pakalpojumu vienotais tirgus”, OV C 318, 29.10.2011., 109.-112. lpp.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/24

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Kooperatīvi un pārstrukturēšana” (pašiniciatīvas atzinums)

2012/C 191/05

Ziņotāja: Marie ZVOLSKÁ kdze

Līdzziņotājs: Jan OLSSON kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2011. gada 14. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Kooperatīvi un pārstrukturēšana”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI) savu atzinumu pieņēma 2012. gada 12. aprīlī. Ziņotāja — Marie ZVOLSKÁ kdze, līdzziņotājs — Jan OLSSON kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 148 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1

Pēc savas būtības un uzņēmējdarbības modeļa dēļ kooperatīvi sniedz ieguldījumu stratēģijā “Eiropa 2020”. Tie pielāgojas pārmaiņām ekonomiski efektīvā un sociāli atbildīgā veidā. Tie sekmē sociālo un teritoriālo kohēziju. Tie veido jaunus un novatoriskus uzņēmējdarbības modeļus, lai palielinātu konkurētspēju. Tas viss ir jāuzsver 2012. gadā — Starptautiskajā kooperatīvu gadā.

1.2

Izņemot dažus sektorus, kooperatīvi ir neliela Eiropas tautsaimniecības daļa. Tomēr saskaņā ar šajā atzinumā sniegto informāciju kooperatīvi krīzes laikā ir izturīgāki pret satricinājumiem un stabilāki nekā citu veidu uzņēmumi, turklāt tie attīsta jaunas uzņēmējdarbības iniciatīvas. Iespējams, to ietekmē kooperatīvo uzņēmumu specifika: ilgtermiņa pieeja, stipras teritoriālās saknes, biedru interešu aizstāvēšana un pievēršanās savstarpējai sadarbībai. Kooperatīvu modeļa acīmredzamo izcilību ir svarīgi izplatīt un attīstīt valstu un ES politikas jomās.

1.3	Uzņēmējdarbības daudzveidība ir atzīta Līgumā, turklāt nesen Eiropas Savienības Tiesa atzina kooperatīvā modeļa specifiku (ES Tiesas spriedums (Pirmā palāta), 2011. gada 8. septembrī, apvienotās lietas C-78/08 līdz C-80/08) un to, ka ir pieļaujami kooperatīviem paredzēti politikas pasākumi.

Ieteikumi par ES rīcībpolitiku

1.4

Tāpēc kooperatīvi būtu jāņem vērā visās ES politikas jomās, kas sekmē gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, kā arī stratēģijas “Eiropa 2020” attiecīgajās pamatiniciatīvās. Jānodrošina, ka kooperatīviem ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi ar citu veidu uzņēmumiem, vienlaikus ļaujot kooperatīviem saglabāt savus mērķus un darba metodes.

1.5	Lai vērstu uzmanību uz kooperatīvu īpašo pieredzi pārstrukturēšanā, kooperatīvie uzņēmumi būtu jāiesaista ES rūpniecības politikas, tostarp konkrēto pamatiniciatīvu, mērķos un pasākumos.

1.6

Eiropas Komisijai, Eiropas Investīciju bankai un Eiropas Investīciju fondam jānodrošina, lai ES līmeņa finanšu mehānismi, tostarp MVU finansēšanas rīcības plāns, kas ierosināts “Vienotā tirgus aktā”, būtu pieejami arī kooperatīviem, un minētajām iestādēm kopā ar kooperatīvo banku nozari būtu jāpieliek īpaši pūliņi, lai tas notiktu, ieviešot arī konkrētus instrumentus. Būtu arī jāatvieglo EIB finanšu instrumentu kā starpnieku funkcija mazākās kooperatīvu bankās, pirmām kārtām vienkāršojot administratīvās prasības.

1.7

Pēc iespējas drīzāk ir jāstājas spēkā jauniem noteikumiem publisko iepirkumu un valsts atbalsta jomā (Almunia pakete). Šie noteikumi un to īstenošana dalībvalstīs ir jāvienkāršo, un tajos jāietver īpaši pasākumi, kas būtu labvēlīgi sociālajiem kooperatīviem, kuri nodarbina personas ar invaliditāti vai citas nelabvēlīgā situācijā esošas grupas. Tajos ir jāietver arī to kooperatīvu darbība, kuri pārvalda konfiscētos īpašumus, kas bijuši iegūti nelikumīgas darbības rezultātā (piemēram, mafijai konfiscēti īpašumi Itālijā).

1.8

Saskaņā ar EESK ierosinājumu izveidot pamatkoncepciju, kas sekmē darba ņēmēju finansiālu līdzdalību, būtu jāievieš pasākumi, kas atvieglo uzņēmumu nodošanu darba ņēmējiem. ES budžetā būtu jāparedz atsevišķa budžeta pozīcija, kas ietvertu arī finanšu instrumentus un no kuras atbalstītu darba ņēmēju kooperatīvus un darba ņēmēju veiktu uzņēmumu pārpirkšanu.

1.9

Nākamajam ES budžeta plānošanas periodam (2014–2020) paredzētajām programmām un fondiem, it īpaši struktūrfondiem, jākļūst par nozīmīgiem kooperatīvu atbalsta instrumentiem. Izstrādājot darbības programmas, ar prioritātēm un pasākumiem būtu jāpievēršas ilgtspējīgai uzņēmumu attīstībai un atbildīgai pārstrukturēšanai un, izmantojot vispārējas dotācijas un citus finanšu instrumentus, tajos jāietver pasākumi tādās jomās kā uzņēmumu nodošana darba ņēmējiem, sociālie kooperatīvi, vietējā attīstība un sociālā inovācija.

1.10	EESK aicina 2012. gadā pieņemt vienkāršotu regulu par Eiropas kooperatīvajām sabiedrībām. Tā būtu jāpapildina ar aktualizētu pārskatu par to, kā kooperatīvu principi ir iekļauti valstu tiesību aktos.

1.11	EESK mudina Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu (Eurofound) un jo īpaši Eiropas Pārmaiņu novērošanas centru sadarboties ar kooperatīvu nozari, lai precīzāk izpētītu kooperatīvu lomu pārstrukturēšanā.

1.12	Jaunajā ES pētniecības programmā “Horizon 2020” ir jāiekļauj īpašas norādes uz to faktoru analīzi, kuri ietekmē izturētspēju krīzes laikā.

1.13

Savu mērķu un pārvaldības modeļa dēļ kooperatīvi gluži dabīgi ir ieinteresētie dalībnieki Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvā, ko nesen uzsāka Eiropas Komisija. Tāpēc galvenajiem ierosinātajiem pasākumiem jābūt vērstiem arī uz kooperatīvu sektoru. Viens no steidzamiem jautājumiem ir tas, ka nesen publiskotajā priekšlikumā par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem būtu jāņem vērā kooperatīvu pieredze saistībā ar īpaši pielāgotiem finanšu instrumentiem.

Ieteikumi par dalībvalstu rīcībpolitiku

1.14

Saskaņā ar ILO Ieteikumu 193/2002 par kooperatīvu sekmēšanu dalībvalstīm būtu jārada labvēlīga vide kooperatīvu atzīšanai un attīstībai visās jomās un nozarēs un būtu jāizstrādā visaptveroša politika, kas atbalstītu kooperatīvo uzņēmējdarbības modeli. Tām it īpaši būtu jāsekmē gan studentu, gan darba ņēmēju izglītība un apmācība par kooperatīviem, jāuzlabo statistika, lai noteiktu kooperatīvu sektoru un palielinātu tā publisko atpazīstamību, jāmodernizē tiesību akti par kooperatīviem, jāievieš piemēroti finanšu instrumenti un jāatzīst kooperatīvu loma valsts sociālajā dialogā. Dalībvalstīm būtu jāizpēta iespējas savos tiesību aktos ieviest nedalāmās rezerves jeb aktīvu bloķēšanas (asset lock) regulējumu kooperatīviem. Tāds jau ir vairākās ES dalībvalstīs, un ir pierādījies, ka tas būtiski sekmē attīstību.

1.15	EESK ierosina valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm pieņemt atzinumus Starptautiskā kooperatīvu gada ietvaros.

Ieteikumi kooperatīviem

1.16

Kooperatīviem ir jākļūst labāk atpazīstamiem un vairāk jāmācās vienam no otra gan kooperatīvās kustības iekšienē, gan ārpus tās. Kooperatīvās kustības iekšienē tiem ir jāpievēršas kooperatīvu sadarbībai. Tiem būtu jāizstrādā pamatnostādnes un aktīvi jāizplata labā prakse, veltot īpašu uzmanību spējai pielāgoties pārmaiņām. Ārpus kooperatīvās kustības tiem ir jādibina partnerattiecības ar citiem privātajiem uzņēmumiem, valsts iestādēm un citiem ekonomikas dalībniekiem.

1.17

Kā svarīgs atpazīstamības un veicināšanas instruments būtu jāizmanto ziņojumi par kooperatīvu sociālo atbildību (“korporatīvās sociālās atbildības” kooperatīvu variants). Kooperatīvu sektorā ir arī jāpieņem noteikumi par labu pārvaldību un stingru iekšējo revīziju, lai nevarētu ļaunprātīgi izmantot kooperatīvās uzņēmējdarbības veidu.

2. Ievads

2.1

Šā atzinuma temats ir parādīt, kā pašreizējā krīzē, kas, kā tas norādīts nesenos ILO ziņojumos, jo īpaši smagi skārusi nodarbinātību, kooperatīvie uzņēmumi sava īpašā uzņēmējdarbības modeļa dēļ rūpniecības un pakalpojumu jomā prognozē pārmaiņas un tām pielāgojas. Tā mērķis ir palielināt izpratni, ka kooperatīvi ir svarīgi kā īpašs uzņēmējdarbības veids, kas sniedz jaunas sociālās inovācijas perspektīvas un veicina ilgtspējīgu pārticības veidošanu un sadali.

2.2

Kooperatīvajā uzņēmējdarbības modelī galvenie ir cilvēki. Starptautiskā kooperatīvu apvienība (ICA) ir formulējusi šādu kooperatīvu uzņēmumu definīciju, ko atzīst arī dažādas starptautiskās organizācijas (ANO, ILO un ES): “[Tā ir] autonoma personu asociācija, kurā tās biedri ir labprātīgi apvienojušies, lai piepildītu savas kopējās ekonomiskās, sociālās un kultūras vēlmes un vajadzības ar uzņēmuma palīdzību, kurš ir kopējs īpašums un kurā pilnvaras tiek īstenotas demokrātiskā ceļā”.

2.2.1

Atzinumam ir jādod ieguldījums arī notiekošajā CCMI darbā pārstrukturēšanas jomā (1).

2.3

Kooperatīvo uzņēmumu identitāti palielina demokrātijas, vienlīdzības, taisnīguma, solidaritātes, pārredzamības un sociālās atbildības vērtības. ICA ir noteikusi septiņus principus, kas kooperatīviem jāievēro: “brīvprātīga un visiem pieejama iestāšanās, dalībnieku demokrātiska kontrole, dalībnieku piedalīšanās ekonomiskajā darbībā, autonomija un neatkarība, izglītošana, apmācība un informēšana, kooperatīvu sadarbība, rūpes par sabiedrību”.

2.4	Kooperatīvās uzņēmējdarbības modelis pilnībā atbilst ES Līgumā uzskaitītajām vērtībām un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Tā kā kooperatīviem ir gan ekonomiski, gan sociāli mērķi, tie ir neatņemama tā saucamās “sociālās tirgus ekonomikas” daļa.

2.5	Kooperatīviem ir ilgtermiņa mērķis — sasniegt ekonomisku un sociālu ilgtspēju, dodot iespējas cilvēkiem, gatavojoties paredzamajām pārmaiņām, optimāli izmantojot resursus. Tie peļņu izmanto ilgtspējīgiem ieguldījumiem, nevis kapitāla atlīdzības palielināšanai.

2.6	Tā kā kooperatīvajos uzņēmumos galvenie ir cilvēki un darbību kontrolē biedri, tiem ir stipras saknes vietējā sabiedrībā. Tas nav pretrunā ar uzņēmumu spēju darboties valstu un starptautiskajos tirgos.

2.7	Kooperatīvās metodes elastīgums un radošs pielietojums ļauj kooperatīviem darboties visās tautsaimniecības nozarēs — gan tradicionālajās, gan arī jaunizveidotajās.

2.8	Eiropā ir 160 000 kooperatīvo uzņēmumu, kas pieder 123 miljoniem biedru un dod darbu 5,4 miljoniem cilvēku.

2.9

Kooperatīvā uzņēmuma veids nav labi pazīstams ne sabiedrībā kopumā, ne privāto uzņēmumu sektorā, ne valsts pārvaldē. Dažās valstīs vārdam “kooperatīvs” pat ir slikta slava, jo īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. Kooperatīvi netiek atzīti par pilnvērtīgiem uzņēmumiem, kas ir līdzvērtīgi tradicionālajām uzņēmējdarbības formām. Dažās dalībvalstīs (piemēram, Polijā, kur jauno kooperatīvu tiesību aktu mērķis bija samazināt kooperatīvu autonomiju un neatkarību, un Itālijā, kur ievērojami samazināja nodokļu priekšrocības, lai kompensētu kooperatīvu sociālo lomu) pēdējos gados ir kļuvis grūtāk attīstīt kooperatīvus.

2.10	Kooperatīviem ir grūti piekļūt riska kapitālam un kredītiem parastajā kapitāla tirgū.

2.11	Tā kā uzņēmējdarbības atbalstam paredzētajos valstu un Eiropas tiesību aktos un programmās kooperatīvu īpašās iezīmes netiek ņemtas vērā, konkurences apstākļi ne vienmēr ir vienlīdzīgi.

3. Eiropas uzņēmumu pārstrukturēšanas problemātiskie aspekti

3.1

Patlaban notiek plaša pārstrukturēšana, ko izraisīja krīze Eiropas tautsaimniecībā. Sociāli atbildīgas pārstrukturēšanas stratēģijas ir ļoti svarīgas, lai izvairītos no tālākas uzņēmumu slēgšanas un bankrota gadījumiem, saglabātu esošās un izveidotu jaunas darba vietas un, sekmējot konkurētspēju un vietējo attīstību, nodrošinātu sociālo labklājību.

3.2

Eiropas Komisija uzskata, ka pārstrukturēšana ietver uzņēmumu inovāciju plašākā nozīmē — tai būtu “jāiekļaujas Eiropas ekonomikas attīstības un vadības ilgtermiņa vīzijā, lai pārmaiņas tiešām būtu līdzeklis šīs ekonomikas konkurētspējas palielināšanai” —, kā arī organizatoriskus un sociālus modeļus, kas nodrošinātu ilgtspējīgu teritoriālo attīstību. Šai nolūkā Komisija uzskata, ka inovāciju “rada ne tikai pētniecība un tehnoloģijas, bet arī jauni tirdzniecības un pārvaldības risinājumi”.

3.3	ES Komisija ir konstatējusi, ka “uzņēmumiem, kas ir spējīgi veikt pārstrukturēšanu sociāli pieņemamā veidā, parasti ir labāki konkurētspējas un stabilitātes rādītāji” (2).

3.3.1

Komisija ir arī paudusi ieteikumu, ka atbildīgai pārstrukturēšanai būtu jāietver darba ņēmēju iesaistīšanās un līdzdalība (3). ES līmeņa sociālie partneri ir izstrādājuši kopīgu dokumentu par “sociāli saprātīgas” pārstrukturēšanas principiem, tajā uzsvērta darba vietu radīšanas un saglabāšanas lielā nozīme.

3.4

Komisija vēlas atvieglot uzņēmumu nodošanu darba ņēmējiem.

—

“Darba ņēmēji ir īpaši ieinteresēti savu uzņēmumu ilgtspējībā, un daudzos gadījumos viņi labi saprot tās uzņēmējdarbības jomas specifiku, kurā viņi strādā. Taču viņiem bieži trūkst pienācīgu finanšu līdzekļu un atbalsta, lai pārņemtu un vadītu uzņēmumu. Rūpīga un pakāpeniska sagatavošanās tam, ka uzņēmumu pārņem darba ņēmēju kooperatīvs, var uzlabot uzņēmumu darbības turpināšanas izredzes.” (4)“Ja uzņēmuma pārņēmēju nav iespējams atrast ģimenes locekļu vidū, tā nodošana darbiniekiem lielā mērā nodrošina uzņēmuma nepārtrauktību.” Tomēr “tikai nedaudz dalībvalstis, piemērojot īpašus ienākuma nodokļa atvieglojumus, veicina šādu uzņēmumu nodošanu (…)” (5).

3.5

Komisija ir aicinājusi dalībvalstis izstrādāt regulējumu par uzņēmumu nodošanu darba ņēmējiem, tam par pamatu ņemot labāko praksi, kā novērst uzņēmumu slēgšanu. Labi piemēri ir vienotie maksājumi (pago unico) Spānijā un Legge Marcora Itālijā, kuri ļauj izmantot bezdarbnieka pabalstus, lai finansētu jaunu kooperatīvu izveidi.

4. Kooperatīvās ekonomikas specifika — izturība un jauni pavērsieni arī krīzes laikā

4.1

Salīdzinājumā ar tradicionālajiem uzņēmumiem kooperatīvie uzņēmumi krīzes laikā ir izturīgāki pret satricinājumiem. Tas jo īpaši attiecas uz kooperatīvajām bankām, darba ņēmēju kooperatīviem rūpniecības un pakalpojumu jomā, sociālajiem kooperatīviem un kooperatīviem, kurus izveidojuši MVU. Kooperatīvo uzņēmumu modelis ieviešas arī jaunās nozarēs (enerģētika, brīvās profesijas u. c.). Tiecoties pēc ilgtspējīgākiem ražošanas un patēriņa modeļiem, pārstrukturēšana ir pavērusi kooperatīviem papildu iespēju sniegt ieguldījumu patiesā ekonomikas — un jo īpaši uzņēmumu — daudzveidībā.

4.2

Kā norādīts ILO ziņojumā “Resilience of the Cooperative Business Model in Times of Crisis” (“Kooperatīvā uzņēmējdarbības modeļa izturība krīzes apstākļos”), finanšu kooperatīvi saglabā finansiālu stabilitāti, patērētāju kooperatīvi ziņo par apgrozījuma palielinājumu, darba ņēmēju kooperatīvi piedzīvo izaugsmi, jo cilvēki izvēlas kooperatīvās uzņēmējdarbības veidu, lai reaģētu uz jaunajiem apstākļiem ekonomikā.

4.3

Jo īpaši spilgti tas redzams banku sektorā. Neviena kooperatīvā banka Eiropas Savienībā vēl nav bankrotējusi. Eiropas Kooperatīvo banku apvienības dati liecina, ka to tirgus daļa ir aptuveni 20 % no noguldījumiem. Tās Eiropā finansē aptuveni 29 % no MVU. Pēdējos gados tās ir nemitīgi palielinājušas savu tirgus daļu. Apvienotajā Karalistē kooperatīvo banku tirgus daļa ir četrkāršojusies — no 1,2 % 2009. gadā līdz 5 % 2010. gadā. Itālijā BCC (Banche di credito cooperativo) sistēmā iepriekšējo piecu gadu laikā noguldījumi palielinājušies par 49 %, aizdevumi — par 60 % un darbinieku skaits — par 17 % (vienlaikus pārējā Itālijas banku nozarē darbinieku skaits samazinājās par 5 %). Kipras finanšu nozarē saskaņā ar Kooperatīvo sabiedrību pārraudzības un attīstības iestādes datiem kooperatīvās kredītiestādes 2011. gadā palielināja savu tirgus daļu (noguldījumu jomā — no 35 % līdz 38 % un aizdevumu jomā — no 27 % līdz 29 %). Tas apstiprina, ka kiprieši kooperatīvās kredītiestādes uzskata par drošām krīzes laikā.

4.4

Starptautiskais Valūtas fonds (“Redesigning the Contours of the Future Financial System” (“Turpmākās finanšu sistēmas jaunas aprises”), IMF staff position note,2010. gada 16. augusts, SPN/10/10) uzsver kooperatīvo banku būtisko nozīmi: “Arī mazākas, kooperatīvas bankas vai savstarpējas sabiedrības var sekmīgi darboties. Šīs bankas, kas ir mazāk atkarīgas no akcionāru vēlmēm, kopumā spēja izvairīties no daudzām kļūdām, ko pieļāva lielākas privātā sektora iestādes. Lai gan tās netiek uzskatītas par visefektīvākajām, plaukstošākajām vai novatoriskākajām iestādēm, daudzās valstīs uz tām var paļauties mazie un vidējie uzņēmumi un daudzas mājsaimniecības, kuru kredīta vajadzības tās droši apgādā.”

4.5

CECOP (Darba ņēmēju un sociālo kooperatīvu un citu darba ņēmējiem piederošu ražošanas un pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu Eiropas konfederācija) kopš 2009. gada ir novērojusi krīzes ietekmi uz uzņēmumiem savā tīklā. Kooperatīvi tajās valstīs, kurās tie ir spēcīgāk iesakņojušies un uzkrāta lielāka pieredze (Francija, Itālija, Spānija), šķiet izturīgāki krīzes laikā nekā tradicionālie uzņēmumi, kas darbojas tajās pašās nozarēs un teritorijās.

4.6

Dažādiem sociālajiem kooperatīviem ir liela nozīme pārstrukturēšanas procesā, un tie bieži vien veicina sociālo inovāciju. Kooperatīvi, kas palīdz iekļauties darba tirgū, nodarbina daudz cilvēku, kas atlaisti no darba un nespēj atgriezties vispārējā darba tirgū. Dažās valstīs (piemēram, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Polijā un Itālijā) sociālie kooperatīvi ir vieni no lielākajiem cilvēku ar invaliditāti darba devējiem. Kooperatīvi, kas sniedz sociālos pakalpojumus, palīdz pārstrukturēt valsts sektoru. Jauna parādība ir kooperatīvi Itālijā, kas pārvalda īpašumus, kas ir konfiscēti, jo iegūti nelikumīgu darbību rezultātā.

4.7

Ja salīdzina pēc uzbūvētajiem jauniem mājokļiem, mājokļu kooperatīvi, kas pārstāv nozari, ko nopietni skāra krīze, ir izrādījušies daudz izturīgāki nekā privātais sektors. Tie arī daudz lielāku uzmanību velta siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanai, palielinot energoefektivitāti. Tam ir bijusi īpaši svarīga nozīme dažās ES valstīs (piemēram, Čehijas Republikā un Polijā), kurās kooperatīvi īsteno lielus rekonstrukcijas projektus, ko bieži finansē Eiropas Reģionālās attīstības fonds.

4.8

Īsā pārskatā par situāciju dažās Eiropas valstīs redzami kooperatīvo uzņēmumu relatīvi lielākie panākumi salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem attiecībā uz tādiem rādītājiem kā izaugsme, darba vietas, darbības turpināšanas izredzes un jaundibināto uzņēmumu skaits (skatīt Zevi A., Zanotti A., Soulage F. un Zelaia A. “Beyond the crisis: Cooperatives, Work, Finance” (“Pēc krīzes: kooperatīvi, nodarbinātība, finanses”), Cecop Publications, Brisele, 2011.).

4.8.1

Apvienotās Karalistes ekonomika 2009. gadā saruka par 4,9 %, taču kooperatīvu apgrozījums palielinājās par 10 %. 2010. gadā kooperatīvu sektors turpināja attīstīties (par 4,4 %), vienlaikus Lielbritānijas tautsaimniecības kopējais izaugsmes temps bija tikai 1,9 %. Kooperatīvu skaits Apvienotajā Karalistē arvien palielinās (2010. gadā — par 9 %), turklāt tas vērojams visās tautsaimniecības nozarēs.

4.8.2

Vācijā kooperatīvu sektors paplašinās, jo īpaši enerģētikas un veselības aprūpes nozarē un MVU vidū. Iepriekšējos trijos gados ir nodibināti ļoti daudzi jauni kooperatīvi: 2011. gadā — 370, 2010. gadā — 289 un 2009. gadā — 241 (skatīt DZ-Bank“Genossenshaften in Deutschland”). Saskaņā ar “DGRV Geschäftsbericht 2010”, kas pamatojas uz Creditreform-Datenbank datiem, 2010. gadā no uzņēmumiem, kas pieteica maksātnespēju, tikai 0,1 % bija kooperatīvi — tas ir viszemākais rādītājs starp visiem uzņēmumu veidiem. Taču ir arī apstiprinājies pieņēmums, ka pievienošanās kooperatīvam būtiski samazina katra atsevišķā uzņēmuma bankrota risku.

4.8.3

Francijā darba ņēmēju kooperatīvu darbības turpināšanas rādītājs pēc trīs gadu pastāvēšanas ir 74 %, salīdzinājumā vidējais rādītājs valstī ir 66 %. No 2000. gada līdz 2009. gadam 329 uzņēmumi tika pārveidoti par darba ņēmēju kooperatīviem. No tiem ir izdzīvojuši vairāk nekā 250. Dati par 2010. gadu apliecina, ka tendence ir augšupejoša, jo īpaši pēdējos trīs gados. Reģistrēti vairāk nekā 50 jauni uzņēmumu pārveidošanas gadījumi (CG SCOP gada ziņojums par 2010. gadu).

4.8.4

Itālijā 2010. gadā kopējais nodarbinātības pieaugums privātajos uzņēmumos bija 1 %, savukārt kooperatīvos nodarbinātība palielinājās par 3 %. Labklājības līmeņa krasa pazemināšanās ir izraisījusi strauju sociālo kooperatīvu skaita pieaugumu. Vairākums jauno kooperatīvu ir jaunizveidoti uzņēmumi, bet aptuveni katrs ceturtais ir atvasināts uzņēmums, ko atbalsta citi kooperatīvi. Kooperatīviem ir paredzams ilgāks mūžs. No kooperatīviem, kurus izveidoja no 1970. līdz 1989. gadam, trešā daļa joprojām darbojas, bet no citiem uzņēmumiem — tikai ceturtā daļa. Kooperatīvus arī retāk likvidē: no 2006. līdz 2009. gadam tika slēgti 4 % kooperatīvu, savukārt vairāk nekā 6 % citu uzņēmumu. Galvenais uzņēmumu slēgšanas iemesls bija bankrots, kas 2009. gadā skāra 2 % kooperatīvu salīdzinājumā ar 6 % citu uzņēmumu. Mērot pēc darba līguma veida, nodarbinātība kooperatīvos ir stabilāka. No jaunpieņemtajiem darba ņēmējiem 6 % ir terminēti darba līgumi salīdzinājumā ar 11 % citos uzņēmumos. Kooperatīvu darbinieku vidū apmācību saņēma 40 %, kamēr valstī vidējais rādītājs ir 26 %.

4.8.5

Spānijā, kuru krīze skāra īpaši smagi, darba vietu zaudējums 2008. un 2009. gadā kooperatīvu sektorā bija 4,5 % salīdzinājumā ar 8 % tradicionālajos uzņēmumos. Savukārt 2010. gadā darba ņēmēju kooperatīvos darba vietu skaits palielinājās par 0,2 %, kamēr kopējais darba vietu skaits tradicionālajos uzņēmumos samazinājās par 3,2 %.

4.8.6

Dažās valstīs situācija ir līdzīga. Piemēram, Zviedrijā jaunu kooperatīvu skaits ir proporcionāli lielāks par citu jaunizveidotu uzņēmumu skaitu. Kooperatīvus slēdz proporcionāli retāk par tradicionālajiem uzņēmumiem. Arī Kiprā palielinās kooperatīvu skaits. Valdība uzsver, ka to ieguldījumam tautsaimniecībā un iedzīvotāju sociālās situācijas uzlabošanā ir būtiska nozīme.

5. Kā kooperatīvi pielāgojas pārmaiņām

5.1

Kooperatīvu pārvaldības modeļa specifika — kopīgas īpašumtiesības, demokrātiska līdzdalība un kooperatīva biedru veikta kontrole un tas, ka kooperatīvi var paļauties uz saviem finanšu līdzekļiem un atbalsta tīkliem — ir izskaidrojums tam, kāpēc kooperatīvi ir elastīgāki un novatoriskāki, veicot pārstrukturēšanu laika gaitā un radot jaunus uzņēmumus.

5.2	Viena no kooperatīvo uzņēmumu pamatiezīmēm ir ilgtermiņa skatījums. Krīze ir veicinājusi ilgtermiņa pieeju, lai biedriem nodrošinātu ekonomisko un sociālo ilgtspēju. Kooperatīvajiem uzņēmumiem nodarbinātības saglabāšana un ieguldījumi ir svarīgāki par peļņu no kapitāla.

5.3	Vēl viena kooperatīvu pārvaldības pamatiezīme ir tā, ka kooperatīvi ir iesakņojušies teritorijā, kurā tie darbojas. Atšķirībā no privātā sektora šādus uzņēmumus nepārceļ cituviet, taču tas nav nesavienojams ar globalizāciju.

5.4

Savas saiknes ar noteiktu teritoriju dēļ kooperatīvu nozīme palielinās, jo tie atbalsta ilgtspējīgu vietējo attīstību, rada jaunas darba vietas un tādējādi darbojas vispārējo interešu labā. Tā kā pārstrukturēšana notiek vietējā līmenī, situācijās, kad jārod risinājumi, ir svarīgi izmantot kooperatīvu pieredzi. Lauku apvidos tie palīdz saglabāt saimniecisko darbību un sabiedrisko dzīvi un tādējādi arī mazina migrāciju.

5.5

Piesaiste vienai teritorijai un koncentrēšanās uz kooperatīva biedru (mājsaimniecību vai mazo uzņēmumu) interesēm izskaidro, kāpēc kooperatīvās bankas ir sekmīgi izturējušas finanšu krīzi. Kooperatīvās bankas arī lielā mērā ir vērstas uz ilgtspējīgu un sociāli atbildīgu finansēšanu. Šādas rīcības rezultātus vēl vairāk ir pastiprinājis tas, ka klienti ir pārcēluši savus noguldījumus un aizņēmumus no privātajām bankām uz kooperatīvajām bankām.

5.6

Kooperatīvi saglabā nodarbinātību, izmantojot iekšējās mobilitātes un darba drošības modeli. Darba ņēmēju un sociālie kooperatīvi dod priekšroku samazināt atalgojumu un darba stundas nekā darba vietu skaitu. Kad vien iespējams, tie paši izpilda darbus, ko iepriekš mēdza uzticēt ārpakalpojumu piedāvātājiem. Darba vietu drošība ir palielinājusies, uzņēmumiem daloties ar brīvajām darba vietām kooperatīvā tīkla vai grupas ietvaros. Modeli, kas darba ņēmējiem pārejas procesa laikā garantē drošību, papildina profesionālā apmācība, jo kooperatīvi īpaši rūpējas par darbinieku attīstību.

5.7

Kooperatīvi daudzu gadu gaitā ir izstrādājuši dažādus pastāvīgas savstarpējas sadarbības veidus gan ar dažādu līmeņu pārstāvības organizāciju palīdzību, gan veidojot uzņēmējdarbības apvienības, piemēram, grupas, konsorcijus un otrās pakāpes kooperatīvus. Pēdējos dažos gados un desmitgadēs novērojams, ka šī tendence kļūst arvien spēcīgāka, turklāt pastāv pozitīva sakarība starp kooperatīvu izaugsmi un tos savienojošo iestāžu izveidi.

5.8

Labs piemērs pārstāvības organizāciju potenciālam ir Itālija. Tajā ir vairākas kooperatīvu starpnozaru apvienības. Šajās apvienībās ir iesaistījušies visu veidu kooperatīvi (darba ņēmēju, patērētāju, lauksaimniecības u. c.). Šī tendence ir atvieglojusi kopēju pārnozaru tautsaimniecības struktūru izveidi, kurām ir ļoti liela nozīme. Pateicoties iespējai no vienas nozares uz citu pārvietot cilvēkresursus un finanšu līdzekļus un nodot pieredzi, daudzi kooperatīvie uzņēmumi un nozares spēj pārvarēt pat visgrūtākos laikus.

5.9

Apvienojoties grupās, konsorcijos un otrās pakāpes kooperatīvos, individuālie uzņēmumi var turpināt būt mazi, vienlaikus gūstot labumu no apjomradītiem ietaupījumiem. Itālija ir uzskatāms piemērs konsorciju darbībai celtniecības nozarē, pakalpojumu nozarē un sociālo kooperatīvu jomā, kurās tie ir būtiski palīdzējuši attīstīt gan mazus, gan arī jaunus kooperatīvus. Mazi sociālo kooperatīvu konsorciji darbojas arī citās valstīs, piemēram, Zviedrijā. Vairākās citās ES valstīs, piemēram, Francijā, Vācijā, Spānijā, Nīderlandē un citviet, ievērojamas kooperatīvu grupas ir sastopamas tādās nozarēs kā lauksaimniecība, rūpniecība, bankas un izplatīšana.

5.10

Spānijā Mondragon grupa ir izcils piemērs tam, kā atsevišķi kooperatīvie uzņēmumi var brīvprātīgi izveidot liela mēroga uzņēmējdarbības grupas, kas ietver rūpniecību, lauksaimniecību, izplatītājus, finanses, pētniecību un izstrādi un augstāko izglītību. Pārsteidzošs Mondragon aspekts ir spēja saglabāt nodarbinātību globalizētās rūpniecības nozarēs un nerimtīgi pārstrukturēt produktus, procesus un pēcpārdošanas pakalpojumus, pielietojot rūpniecības platformas visā pasaulē un inovācijas trīsstūri, ko veido grupas rūpniecības uzņēmumi, universitāte un pētniecības un izstrādes centri.

5.11	Pamatojoties uz līdzīgu loģiku — palielināt uzņēmējdarbības mērogu —, kooperatīvus var veidot arī MVU. Šī pieredze ir bijusi ļoti veiksmīga, piemēram, Vācijā, kur mazu uzņēmumu kooperatīviem ir liela nozīme tādos arodos kā maiznieki, miesnieki un citos.

5.12

Konkrētu grupu vajadzību apmierināšanai rodas jauni uzņēmējdarbības veidi. Viens no šādiem piemēriem ir iepriekš minētie ārstu kooperatīvi Vācijā. Jo īpaši Itālijā augsta līmeņa speciālistu jaunākā paaudze sāk pievērsties kooperatīvā uzņēmuma modelim, lai izmantotu tirgus iespējas. Šajā nolūkā viņi savieno pašnodarbinātību ar kolektīvu uzņēmējdarbību. Nesen pieņemtais Itālijas likums par profesijām, kas veido daļu no ekonomikas reformu paketes, atbalsta šīs iniciatīvas.

5.13	Tā sauktie “amatu un nodarbinātības kooperatīvi” ir izveidoti Francijā un mazākā mērā arī Beļģijā un Zviedrijā. Tie dod iespēju bezdarbniekiem kļūt par pašnodarbinātām personām, organizējot tiem kooperatīvajā uzņēmumā ne tikai komercdarbību, bet arī profesionālo apmācību un sociālo nodrošinājumu.

5.14

Kooperatīvi parasti nevar no saviem locekļiem iegūt apjomīgu kapitālu, un tiem nav iespēju viegli piekļūt kapitāla tirgiem. Kooperatīvi ir attīstījuši savus finansēšanas mehānismus. Kooperatīvu pajas parasti nav nododamas citai personai, un peļņa netiek sadalīta starp pamatkapitāla ieguldītājiem, bet gan parasti to iegulda atpakaļ uzņēmumā kā rezerves, kas atspoguļo to ilgtermiņa stratēģiju. Kooperatīva biedri ir ieinteresēti izvairīties no pārliecīga riska un ieguldīt tādā darbībā, kas tieši kalpo viņu vajadzībām.

5.15

Dažās ES valstīs, piemēram, Francijā, Spānijā un Itālijā, šīs rezerves nav sadalāmas, proti, tās nedrīkst sadalīt biedriem pat likvidēšanas gadījumā, bet tās jāizmanto kooperatīvu kustības attīstībai. Pierādījies, ka nesadalāmas rezerves ir spēcīgs arguments, kas attur no kooperatīvu pārveidošanas par citu veidu uzņēmumiem.

5.16

Dažās valstīs ir ieviestas tiesību normas, kas ļauj personām, kas nav kooperatīva biedri, nodrošināt kooperatīviem riska kapitālu, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir vai nav balsstiesības, (piemēram, “Socio sovventore” Itālijas Likumā 59/1992). Šajā nolūkā ir izveidotas īpašas iestādes, piemēram, Itālijā — kooperatīvu attīstības fondi (Fondi mutualistici) un Cooperazione Finanza Impresa (CFI), Francijā — IDES un Spānijā — Mondragon korporācijas ieguldījumu sistēmas. Tas ir ļāvis kooperatīviem uzlabot dialogu ar citām finanšu iestādēm.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2012) 7, “Pārstrukturēšanās un pārmaiņu prognozēšana — kāda ir jaunākā pieredze?”

(2) COM(2005) 120, “Pārstrukturēšana un nodarbinātība. Paredzēt un atbalstīt pārstrukturēšanu, lai attīstītu nodarbinātību — Eiropas Savienības nozīme”.

(3) COM(2001) 366, “Veicināt Eiropas regulējuma izstrādi par uzņēmumu sociālo atbildību” (“Promoting a European framework for corporate social responsibility”).

(4) COM(2004) 18, “Kooperatīvo sabiedrību darbības sekmēšana Eiropā”.

(5) COM(2006) 117, “Kopienas Lisabonas programmas izaugsmei un nodarbinātībai īstenošana. Uzņēmumu nodošana — nepārtrauktība ar jaunu sākumu”.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/30

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006”

COM(2011) 615 final – 2011/0276 (COD)

2012/C 191/06

Ziņotājs: VARDAKASTANIS kgs

Eiropas Parlaments 2011. gada 25. oktobrī un Padome 2011. gada 27. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 177. un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006”

COM(2011) 615 final – 2011/0276 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 3. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (2012. gada 25. aprīļa sēdē), ar 162 balsīm par, 9 balsīm pret un 9 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 EESK uzskata, ka Eiropas Savienībā pašlaik īstenotā ekonomikas politika (taupības pasākumi, valstu budžeta ierobežojumi, ES budžeta ierobežojumi, fiskālais pakts, ierobežojumi, ar ko saskaras Eiropas Centrālā banka (ECB), utt.) izraisīs recesiju, kurai būs neprognozējamas sekas, bet pašlaik ir vajadzīga pavisam citāda politika, proti, jāizvirza drosmīgāki un efektīvāki priekšlikumi, lai vienlaikus un, iespējams, tālredzīgi īstenotu pasākumus, kas veicinātu izaugsmi un nodarbinātību. Kā ierosināts Eiropadomes sanāksmē, kas notika 2012. gada 30. janvārī, šī mērķa sasniegšanu varētu būtiski sekmēt struktūrfondi (un daļēji, bet īslaicīgi arī fondi, kas saistīti ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP)).

1.2 Būtu vajadzīga jauna vienošanās, proti, Eiropas izaugsmes plāns, kas paredzētu īstenot lielus, mērķorientētus projektus dažās nozīmīgākajās nozarēs, kuras var sekmēt ES ekonomikas atlabšanu. Šādu plānu varētu finansēt, nekavējoties izmantojot 2007.–2013. gada budžeta līdzekļu atlikumu, ko, cik ātri iespējams, uz noteiktu laiku varētu papildināt ar līdzekļiem no 2014.–2020. gada budžeta. Šāds fonds būtu jāatbalsta un jāpalielina, Eiropas Investīciju bankai emitējot obligācijas (1) (jaunās regulas 87. pants). Šāda rīcība palielinātu ieguldījumus, jo tā piesaistītu kapitālu no citiem avotiem un pozitīvi ietekmētu valstu parādus un euro, kas kļūtu stiprāks.

1.3 EESK ir pārliecināta, ka partnerības, kas ES kohēzijas politikas projektu sagatavošanā, īstenošanā un tās novērtēšanā paredz iesaistīt visus partnerus, kā noteikts Kopīgo noteikumu regulas 5. panta 1. punktā, tieši sekmē projektu veiksmīgu īstenošanu. Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikuma 5. pantā minēto jauno prasību obligāti veidot horizontālas partnerības; EESK norāda, ka jānodrošina līdzdalība visos fondu līdzekļu izlietošanas posmos, tai skaitā minētajiem partneriem arī piešķirot balsstiesības uzraudzības komitejās. Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK uzskata, ka Kopīgo noteikumu regulas 5. pants būtu jāpārskata un jāizsaka jaunā redakcijā tā, lai tajā un it īpaši tā 2. punktā ietvertie partnerības noteikumi tiktu efektīvi piemēroti visos administratīvajos līmeņos: valsts, reģionālajā un vietējā līmenī.

1.3.1 EESK vēlētos sekmēt 5. pantā minētā rīcības kodeksa sagatavošanu un pauž lielu satraukumu par ziņām no Padomes, kur dalībvalstis grib ierobežot partnerības principa piemērošanu; Komiteja rosina Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu nepieļaut šādu virzību. Rīcības kodeksā būtu precīzi un visaptveroši jādefinē jēdziens “nevalstiskās organizācijas”, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 10. un 19. pantu aptverot arī organizācijas, kas pārstāv mazāk aizsargātas grupas, piemēram, sievietes, vecāka gadagājuma cilvēkus, jauniešus, cilvēkus ar noteiktu seksuālu orientāciju, cilvēkus ar invaliditāti, cilvēkus ar noteiktu reliģisku pārliecību un mazākumtautības. Lai kohēzijas politikas programmas varētu īstenot un izmantot efektīvi un bez liekas birokrātijas, rīcības kodeksā būtu jāparedz skaidri noteikumi par projektu un programmu īstenošanu, jānosaka izskatīšanas termiņi un sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas kārtība. EESK uzskata, ka dalībvalstu papildus noteiktie apstiprināšanas kritēriji vispirms būtu jānodod sabiedriskai apspriešanai, lai varētu izvairīties no papildu birokrātiskā sloga (papildu prasību izvirzīšanas dalībvalstīs).

1.4 EESK atbalsta ex-ante un ex-post nosacījumu plašāku izmantošanu ES struktūrfondos, jo tie veicina skaidrāku un konkrētu, noturīgu rezultātu sasniegšanu; taču EESK iebilst pret makroekonomisku nosacījumu izvirzīšanu, jo tie negatīvi ietekmē reģionus un iedzīvotājus, kas nav vainojami par valstu un Eiropas līmenī pieņemtajiem lēmumiem makroekonomikas jomā.

1.5 EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus vienkāršot procedūras, bet uzskata, ka tie ir nepietiekami. Tās joprojām ir pārāk sarežģītas. Gan valstu, gan Eiropas iestādes, pārāk lielu uzmanību veltot revīzijām un procedūrām, joprojām apgrūtina mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un nevalstisko organizāciju (NVO) piekļuvi ES finansējumam. Birokrātija ir jāmazina, it īpaši valstīs, kur federatīvā sistēma rada vairākus birokrātijas līmeņus.

1.6 EESK iesaka apsvērt iespēju izmantot tādu risinājumu kā “viena kontaktpunkta” sistēma, lai panāktu kohēzijas politikas lielāku atbilstību finansējuma saņēmēju interesēm (atbilstība klienta interesēm). EESK arī uzskata, ka 140. pantā minētā robežvērtība, kas attiecas uz tikai vienreiz pārbaudāmiem projektiem, būtu jāpalielina no pašreizējiem EUR 100 000 līdz EUR 250 000. Šādai būtu jābūt finansējuma daļai, ko šādu projektu finansēšanai piešķir Kopiena.

1.7 EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumus par tematisko koncentrāciju, kuras mērķis ir mazināt pūliņu sadrumstalotību; tāpēc EESK atbalsta stingru koordināciju starp dažādiem struktūrfondiem, lai varētu veidot vienotu un homogēnu kohēzijas politiku, kas var visaptveroši sekmēt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu. Komiteja uzskata, ka 1) pieejamības uzlabošana un 2) kohēzijas politikas īstenošanā ieinteresēto personu (partneru, kā noteikts Kopīgo noteikumu regulas (KNR) 5. panta 1. punktā) veiktspējas uzlabošana būtu jānosaka par īpašām tematiskajām jomām.

1.8 EESK vēlreiz norāda, ka KNR 7. pants noteikti ir jāgroza, tajā iekļaujot prasību saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti piekļuvi līdzekļiem un likvidēt šķēršļus, kas ierobežo to pieejamību.

1.9 EESK uzsver, ka svarīgi ir uzlabot KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru veiktspēju, un rosina 2. pantā definēt, ko nozīmē “veiktspējas uzlabošana”. Definīcijā būtu jānosaka, ka veiktspējas uzlabošana ir KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru plašāka iesaistīšana visos struktūrfondu izveidošanas, izmantošanas un pārraudzības posmos.

1.10 EESK rosina Eiropas Komisiju iesniegt apspriešanai vienoto stratēģisko satvaru, lai visas ES iestādes un politiskās organizācijas varētu piedalīties sarunās un minētā satvara pieņemšanā.

1.11 EESK iesaka precizēt, kā sociālās ekonomikas dalībnieki varēs iesaistīties dažādo fondu mērķu sasniegšanā.

1.12 EESK uzskata, ka nosacījumu izvirzīšana nedrīkst mazināt struktūrpolitikas pasākumu elastību, jo nav tādu risinājumu, kas būtu piemēroti visiem reģioniem, un jāsaglabā kopējais mērķis panākt lielāku kohēziju, ievērojot kopīgus noteikumus.

1.13 Komiteja stingri atbalsta priekšlikumu vismaz 20 % no dalībvalstij piešķirtajiem Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļiem novirzīt sociālās iekļaušanas veicināšanai un nabadzības apkarošanai.

1.14 EESK atzinīgi vērtē centienus izstrādāt uz rezultātiem orientētu KNR un uzskata, ka kohēzijas līmeni nevar noteikt, lietojot tikai makroekonomikas rādītājus, piemēram, IKP.

1.15 EESK rosina KNR 51. pantā noteikt, ka jāuzlabo KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru veiktspēja. Ja šajā procesā, ko veido atbalsts, izpēte, izvērtējumi, ekspertu ziņojumi un citas saistībā ar tehnisko palīdzību atbalstītās darbības, iesaistīs minētos partnerus, to līdzdalība kļūs saturīgāka un spēja iesaistīties struktūrfondu izmantošanā uzlabosies un tāpēc veicinās kohēzijas politikas sekmīgu īstenošanu. EESK pauž nožēlu par ierosinājumu nesniegt tehnisko palīdzību darbības programmās paredzētajiem pasākumiem, kas saistīti ar vidi, kā arī iespēju vienlīdzības un vīriešu un sieviešu līdztiesības nodrošināšanu. Šis 87. pantā noteiktais ierobežojums būtu jāsvītro.

1.16 EESK uzskata, ka jāizmanto pārdomāti finansēšanas paņēmieni, lai pieejamos līdzekļus, kuru apmērs ir ierobežots, izlietotu pēc iespējas lietderīgāk. EESK uzsver, ka dažādo struktūrfondu pasākumi ir rūpīgi jākoordinē un jāpārskata līdzfinansējuma likmes, lai tās vairāk atbilstu finansējuma saņēmēju vajadzībām pašreizējās krīzes apstākļos.

1.17 Saskaņā ar LESD 174. pantu kohēzijas politika ir ES stūrakmens, kas stiprina tās ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Dalībvalstīm, kuru vidējais IKP pieaugums laika posmā no 2007. līdz 2009. gadam bija negatīvs un kuras pašreizējā periodā ir uzrādījušas augstu fondu apgūšanas līmeni, nepārsniedzamā likme tiks noteikta vismaz pašreizējā līmenī. Nepārsniedzamā likme, kas noteikta attiecībā uz kohēzijas politiku, neattieksies uz zivsaimniecības un lauku attīstības fondiem.

2. Eiropas Savienības uzdevums krīzes apstākļos: jauni struktūrfondi grūtību pārvarēšanas periodam

2.1 Ekonomikas krīzes dēļ bezdarba līmenis Eiropas Savienībā paaugstinājies līdz 10,3 % (bez darba ir vairāk nekā pieci miljoni jauniešu — “zudusī paaudze”), sociālās atstumtības apdraudēto cilvēku skaits dažās ES dalībvalstīs pieaudzis par vairāk nekā 4 % un finansiāli maznodrošināto personu skaits palielinājies par 3 %.

2.2 Neraugoties uz ES līdzšinējiem pūliņiem kohēzijas, lauku attīstības un zivsaimniecības jomā, reģionu attīstības līmeņa atšķirības atkal palielinās. Piektajā ziņojumā par kohēziju minēts, ka atšķirības kopumā palielinājušās, it īpaši atšķirības vienas valsts teritorijā (lielāka labklājība galvaspilsētā, lielāks trūkums mazāk attīstītajos reģionos). Ziņojumā arī norādīts, ka pilsētu un lauku rajonu attīstības līmenis būtiski atšķiras (2).

2.3 Atsaucoties uz vienošanos, kas panākta Eiropadomes sanāksmē 2012. gada 30. janvārī, EESK rosina Komisiju un Padomi noteikt “īpašu kārtību”, uz pieciem gadiem atceļot pašlaik spēkā esošos noteikumus, lai nodrošinātu fondu līdzekļu tūlītēju un straujāku izlietošanu un likvidētu nevajadzīgos šķēršļus un administratīvos ierobežojumus. Šāda rīcība ļoti pozitīvi ietekmētu inovāciju un ražošanas pilnveidošanu mazos un vidējos uzņēmumos un projektus, kas saistīti ar jauniešiem.

2.4 Kohēzijas politikai Eiropas Savienības darbībā ir īpaša nozīme, un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantu Savienība izstrādā un veic darbības, kas stiprina tās ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Savienība jo īpaši tiecas mazināt būtiskas dažādu reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību.

2.5 Ņemot to vērā, Komiteja uzsver, ka dalībvalstīm, kuru vidējais IKP pieaugums laika posmā no 2007. līdz 2009. gadam bija negatīvs un kuras pašreizējā periodā ir uzrādījušas augstu fondu apgūšanas līmeni, nepārsniedzamā likme tiks noteikta vismaz pašreizējā līmenī. Nepārsniedzamā likme, kas noteikta attiecībā uz kohēzijas politiku, neattieksies uz zivsaimniecības un lauku attīstības fondiem.

2.6 EESK jau uzsvērusi, cik svarīgi ir struktūrfondus saistīt ar stratēģiju “Eiropa 2020”. Tāpēc to mērķiem un uzdevumiem jābūt pilnīgi saskaņotiem ar kohēzijas politiku (3), un skaidrāk jānorāda, kā struktūrfondi turpmāk sekmēs stratēģijā “Eiropa 2020” minēto pamatiniciatīvu mērķu sasniegšanu. Šie mērķi tuvākajā laikā būs jāpārskata, ja smagas krīzes apstākļos ES vēlas tos sasniegt.

2.7 EESK vairākos atzinumos (4) uzsvērusi, ka struktūrfondu mērķi ir tālejošāki nekā stratēģija “Eiropa 2020”. Tāpēc ar struktūrfondiem būtu jāpanāk, ka ES tautsaimniecība vairāk pūļu velta nodarbinātības un izglītības jomai, lai saglabātu un palielinātu cilvēkkapitālu un ieguldījumus, kuri ir vajadzīgi izaugsmes, nodarbinātības un sociālās integrācijas nodrošināšanai. Struktūrfondiem būtu jāsekmē citu ES stratēģiju un politikas pasākumu īstenošana; te jāmin Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija (2010.–2015.), Mazās uzņēmējdarbības akts, Eiropas enerģētikas stratēģija, Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010.–2020.), ES programma attiecībā uz valstu stratēģijām romu integrācijas jomā un Ilgtspējīgas attīstības stratēģija.

2.8 EESK pauž lielas bažas par krīzes sekām un uzskata, ka struktūrfondi var sekmēt krīzes pārvarēšanu, ja tiks pārskatīta ES ekonomikas pārvaldības politika, kas pašlaik nenodrošina pietiekamu izaugsmi, nodarbinātību un sociālo integrāciju. Komiteja uzsver, ka taupības pasākumi, kam jānodrošina makroekonomiskā stabilitāte, nedrīkst negatīvi ietekmēt pūliņus palielināt kohēziju Eiropas Savienībā; strukturāliem pasākumiem būtu jāveicina izaugsme, sociālā integrācija un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanās.

2.9 Ekonomikas krīze ir ļoti smaga, un tāpēc struktūrfondu līdzekļu apmērs (376 miljardi euro), ko Komisija ierosinājusi laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, noteikti nebūs pietiekams, lai Eiropas Savienībā palielinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Tādēļ EESK rosina Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu, apspriežot daudzgadu finanšu shēmu, vēlreiz pārskatīt priekšlikumu par struktūrfondiem un aicina iestādes koncentrēt ES fondus mazāk attīstīto reģionu vajadzībām un neradīt papildu birokrātiju un sadrumstalotību.

2.10 Krīze nedrīkst kavēt Eiropas Savienību ievērot starptautiskās saistības un konvencijas, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām.

3. Pārdomāti principi — struktūrfondu efektivitātes pamats

3.1 Stratēģiskā plānošana

3.1.1 EESK uzskata, ka vienotais stratēģiskais satvars ir svarīgs līdzeklis, kas ļaus labāk koordinēt dažādo struktūrfondu pasākumus, kuri vērsti uz kohēzijas politikas īstenošanu.

3.1.2 EESK atzinīgi vērtē vienoto stratēģisko satvaru, taču rosina ievērot finansējuma saņēmēju intereses. Līdzekļu iespējamie saņēmēji pašlaik spiesti ievērot dažādas atbalsta saņemšanas procedūras (piemēram, atšķirīgas ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) procedūras), un tādēļ palielinās iespējamo saņēmēju administratīvais slogs. Pašlaik ierosinātais vienotais stratēģiskais satvars ir tikai administratīvu kritēriju kopums, bet iecere uzņēmēju līdzekļu saņēmēju interesēs ieviest “viena kontaktpunkta” sistēmu ir aizmirsta. Vienotajā stratēģiskajā satvarā būtu jānodrošina skaidra dokumentācija un vienota interpretācija noteikumiem, kas piemērojami visās dalībvalstīs. Ja to ieviestu, vienotais stratēģiskais satvars būtu līdzeklis, kas nodrošina fondu līdzekļu efektīvu izmantošanu un nerada papildu administratīvo slogu.

3.1.3 EESK uzskata, ka vienotajā stratēģiskajā satvarā būtu precīzāk jānorāda uz ieguldījumu prioritātēm, kuru pamatā ir stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi, un jo īpaši nedrīkstētu aizmirst norādi, ar kādiem pasākumiem varētu panākt no darba tirgus atstumtu cilvēku (arī sieviešu, jauniešu, imigrantu, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar invaliditāti) sociālo integrāciju.

3.1.4 EESK arī uzskata, ka vienošanās par vienoto stratēģisko satvaru jāpanāk, iesaistot visas ES iestādes un padomdevējas iestādes, lai nodrošinātu visu iesaistīto personu pēc iespējas lielāku ieinteresētību.

3.1.5 Atzinīgi vērtējama partnerības līgumu ieviešana, lai nodrošinātu Eiropas, valstu un reģionu kopējo mērķu sasniegšanu.

3.1.6 EESK ierosina visus partnerības līgumus un attiecīgās programmas saistīt ar valstu reformu programmām. Tajās būtu jāatspoguļo gan stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītie mērķi, gan citi pienākumi, kuri izriet no starptautiskām saistībām un konvencijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām.

3.1.7 Lai struktūrfondu izmatošana būtu veiksmīga, liela nozīme būs KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru iesaistīšanai gan partnerības līgumu sagatavošanā un noslēgšanā, gan arī ierosināto partnerības līgumos veicamo grozījumu (15. pants) apspriešanā; tāpēc ierosinātā KNR būtu atbilstoši jāgroza.

3.1.8 EESK lūdz, ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību 10. un 19. pantu, grozīt priekšlikuma par KNR 14. pantu, lai tā c) apakšpunktā iekļautu atbilstošas norādes uz mazāk aizsargātām grupām, piemēram, sievietēm, vecāka gadagājuma cilvēkiem, jauniešiem, cilvēkiem ar noteiktu seksuālu orientāciju, cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem ar noteiktu reliģisku pārliecību un mazākumtautībām.

3.2 Tematiskā koncentrācija un vienkāršošana

3.2.1 Priekšlikumu par KNR, ar ko paredz kopīgus noteikumus attiecībā uz struktūrfondiem, EESK vērtē atzinīgi, jo tā Eiropas Savienībā nodrošinās kopēju izpratni par ES kohēzijas politiku, kas kļūs saskaņotāka un efektīvāka.

3.2.2 EESK atzinīgi vērtē 11 tematiskos mērķus. Komiteja tomēr uzskata, ka tematisko mērķu saraksts būtu jāpapildina ar citiem tematiskajiem virzieniem, piemēram, 1) pieejamības uzlabošana un 2) KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru veiktspējas uzlabošana. EESK ierosina šos divus mērķus iekļaut priekšlikuma par KNR 9. pantā.

3.2.3 EESK uzsver, ka visām dalībvalstīm būtu jāiegulda īpašas pūles KNR noteiktajās jomās, lai nodrošinātu gan sinerģiju un kohēziju, gan iekļaujošu izaugsmi.

3.2.4 EESK atgādina, ka tā jau rosinājusi vienkāršot gan administratīvās procedūras, gan grāmatvedības un revīzijas procedūras, jo vienkāršošanai “jākļūst par kohēzijas politikas galveno mērķi” (5), un tāpēc atzinīgi vērtē centienus šo principu ievērot iesniegtajā priekšlikumā. Nav pieļaujama pārmērīga birokrātija, un jāvelta vairāk pūļu, lai pasākumi sniegtu labumu finansējuma saņēmējiem. Vienkāršošana būtu jāveic, lai palielinātu skaidrību tādās jomās kā atbilstīgums, revīzija, maksājumi un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošana. Būtu jāvienkāršo arī regulas teksts un jāsamazina pantu skaits.

3.2.5 Robežvērtība EUR 100 000 apmērā, ko nesasniedzot, var ievērot vienkāršotos noteikumus, būtu jāpaaugstina līdz EUR 250 000, kas būtu Kopienas finansējuma daļa projektiem, kuru revīziju saskaņā ar KNR projekta 140. pantu veic tikai vienu reizi. Tā kā administratīvās izmaksas ir pārāk augstas, gandrīz visu projektu budžets ir lielāks nekā priekšlikumā regulai minētais finansējuma apmērs. Šis vienkāršojums, ieviešot jaunu robežvērtību, varētu pozitīvi ietekmēt iepriekš minētā noteikuma piemērošanu attiecībā uz vispārējām dotācijām.

3.2.6 EESK iesaka apsvērt iespēju izmantot tādu risinājumu kā “viena kontaktpunkta” sistēma, lai panāktu kohēzijas politikas lielāku atbilstību finansējuma saņēmēju interesēm (atbilstība klienta interesēm).

3.2.7 Atzinīgi vērtējamas arī atlīdzināšanas un e-pārvaldības iespējas, kas ir ļoti plašas. EESK uzsver — e-pārvaldība nozīmē arī to, ka jānodrošina tās vispārēja pieejamība, arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, mazākumtautību pārstāvjiem un cilvēkiem ar invaliditāti.

3.3 Izpildes sistēma un nosacījumi

3.3.1 EESK uzskata, ka KNR iekļautie nosacījumi ir piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu ES kopējo mērķu sasniegšanu.

3.3.2 EESK jau pieņemtos atzinumos atzinīgi vērtējusi ex-ante nosacījumu (6), jo tas ir līdzeklis, ar ko paaugstināt ES kohēzijas politikas finansējuma izlietošanas efektivitāti. Šādi nosacījumi tomēr nedrīkstētu radīt papildu administratīvo slogu, bet tiem būtu jānodrošina saskaņotāka un efektīvāka struktūrfondu izmantošana.

3.3.3 EESK iebilst pret makroekonomisku nosacījumu izvirzīšanu (7), jo šāda metode “soda” tos, kas to nav pelnījuši. EESK iebilst pret jaunajā, sestajā tiesību aktu kopumā par ekonomikas pārvaldību paredzēto iespēju kohēzijas politiku izmantot kā piespiedu līdzekli (arī iespēju pārtraukt maksājumus). Ar makroekonomiskajiem nosacījumiem saistītie pasākumi nedrīkst ietekmēt struktūrfondu finansējuma saņēmējus.

3.3.4 Izpildes pārskatīšanā būtiski ir iesaistīt KNR 5. panta 1. punktā noteiktos partnerus, tā atzīstot, ka tie ir patiesi līdzdalībnieki kohēzijas politikas īstenošanā.

3.4 Elastība

3.4.1 EESK uzskata, ka nosacījumu izvirzīšana nedrīkst mazināt struktūrpolitikas pasākumu elastību, jo nav tādu risinājumu, kas būtu piemēroti visiem reģioniem.

3.4.2 Savukārt elastība nedrīkst negatīvi ietekmēt centienus sasniegt kopējo kohēzijas mērķi, visiem finansējuma saņēmējiem piemērojot kopīgus noteikumus.

3.5 Daudzlīmeņu pārvaldība

3.5.1 EESK atzinīgi vērtē daudzlīmeņu pārvaldību, jo tā nodrošina ieinteresētību izlietot līdzekļus un sasniegt kohēzijas politikas mērķus. KNR 5. panta 1. punktā noteiktajiem partneriem saskaņā ar 5. pantu pilnībā jāiesaistās visos struktūrfondu izmantošanas posmos, arī vietējā un reģionālajā līmenī. EESK vēlreiz norāda, ka pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanā agrāk liela nozīme bija teritoriālajiem līgumiem.

3.5.2 EESK stingri uzsver, ka jānodrošina visu struktūrfondu instrumentu sinerģija.

4. ES kohēzijas politikas principu papildināšana ar piemērotiem instrumentiem, lai panāktu kohēziju

4.1 Partnerība ar pilsonisko sabiedrību — partnerības līgums

4.1.1 EESK jau atbalstījusi partnerības principa ievērošanu kohēzijas politikā (8). Visas attiecīgās ieinteresētās personas būtu jāiesaista partnerības līgumu un tehniskās palīdzības sagatavošanā.

4.1.2 Tāpēc EESK ļoti atzinīgi vērtē ierosinātās KNR 5. pantu un priekšlikumu ES līmenī izstrādāt saistībā ar partnerību lietojamu rīcības kodeksu, kurā būtu paredzēti KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru dažādie pienākumi un līdzdalības tiesības. Būtu jānodrošina minēto partneru visaptveroša līdzdalība rīcības kodeksa izstrādē.

4.1.3 EESK uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības līdzdalība būtu jānodrošina arī saistībā ar vienlīdzīgu piekļuvi finansējumam un izstrādājot skaidru un visaptverošu definīciju. Šķēršļi, ko rada līdzfinansēšanas noteikumi, administratīvais slogs, valstu darbības programmu neatbilstošie mērķi un neiesaistīšana līdzekļu kontrolē pilsoniskajai sabiedrībai bieži liedz piekļuvi finansējumam.

4.1.4 Lai kohēzijas politikas programmas varētu īstenot un izmantot efektīvi un bez liekas birokrātijas, rīcības kodeksā būtu jāparedz skaidri noteikumi par projektu un programmu īstenošanu, jānosaka izskatīšanas termiņi un sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas kārtība. EESK uzskata, ka dalībvalstu papildus noteiktie apstiprināšanas kritēriji vispirms būtu jānodod apspriešanai, lai varētu izvairīties no papildu birokrātiskā sloga (papildu prasību izvirzīšanas dalībvalstīs).

4.1.5 Rīcības kodeksā būtu skaidri jāparedz KNR 5. panta 1. punktā noteikto dažādo partneru dažādie pienākumi un līdzdalības tiesības.

4.1.6 Tāpēc EESK norādījusi, ka visās dalībvalstīs būtu jānoslēdz arī attiecīgās valsts, tās reģionu un pilsoniskās sabiedrības partnerības līgums (9).

4.1.7 EESK uzsver, ka jāveido visaptverošas partnerības, kas pārstāv visdažādākās intereses. Būtu skaidri jānosaka, kādi ir dažādo partneru pienākumi un funkcijas.

4.1.8 EESK pauž nožēlu par to, ka KNR nav paredzēts Eiropas mehānisms partnerības veidošanai ar Eiropas partneriem, kā noteikts KNR 5. panta 1. punktā; tādēļ EESK ierosina priekšlikumā regulai paredzēt šāda mehānisma izveidi.

4.1.9 EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu nostiprināt uz sabiedrību vērstas iniciatīvas, pamatojoties uz Leader pieejas pieredzi. EESK uzsver, ka ar Leader saistītajās vietējās rīcības grupās būtu jāiekļauj attiecīgās ieinteresētās personas, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību.

4.2 Uzraudzības komitejas

4.2.1 EESK stingri atbalsta ieceri balsstiesības piešķirt KNR 5. panta 1. punktā noteiktajiem partneriem, kas darbojas uzraudzības komitejās, kā paredzēts KNR 42. pantā, un vēlreiz uzsver, ka šajās komitejās visiem partneriem ir jānodrošina vienādas tiesības. EESK norāda, ka steidzami risināms jautājums ir vienāda statusa nodrošināšana visām uzraudzības procesos iesaistītajām personām, un rosina vienotajā stratēģiskajā satvarā iekļaut konkrētas pamatnostādnes.

4.2.2 EESK vēlreiz norāda, ka fondu izmantošana ir rūpīgi jānovērtē un jāanalizē, un uzsver, ka šis uzdevums ir ļoti svarīgs, lai varētu gūt priekšstatu par fondu dažādo ietekmi Eiropas reģionos, kur ir atšķirīgi apstākļi.

4.3 Tehniskā palīdzība

4.3.1 EESK rosina vispārējās regulas 51. pantā noteikt, ka jāuzlabo KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru veiktspēja. Ja šajā procesā, ko veido atbalsts, izpēte, izvērtējumi, ekspertu ziņojumi un citas saistībā ar tehnisko palīdzību atbalstītās darbības, iesaistīs minētos partnerus, to līdzdalība kļūs saturīgāka un spēja iesaistīties struktūrfondu izmantošanā uzlabosies. Tam būtu jākļūst par dalības priekšnosacījumu.

4.3.2 EESK pauž nožēlu par to, ka darbības programmas tehniskās palīdzības sniegšanai nav paredzētas pasākumiem, kas saistīti ar vidi, kā arī iespēju vienlīdzības un vīriešu un sieviešu līdztiesības nodrošināšanu. Šis 87. pantā noteiktais ierobežojums būtu jāsvītro.

4.3.3 EESK norāda, ka Eiropas Sociālais fonds ir progresīvāks tādā jomā kā tehniskās palīdzības sniegšana, lai nodrošinātu 5. panta 1. punktā noteikto partneru līdzdalību. EESK uzskata, ka partnerības princips visos struktūrfondos ir jāievēro vienādi.

4.4 Veiktspējas uzlabošana

4.4.1 EESK ierosina 2. pantā iekļaut jēdziena “veiktspējas uzlabošana” definīciju. Definīcijā būtu jānosaka, ka veiktspējas uzlabošana ir KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru plašāka iesaistīšana visos struktūrfondu sagatavošanas, izmantošanas un pārraudzības posmos, paredzot arī apmācību, iespējas saņemt tehnisko palīdzību, organizāciju, kas pārstāv neaizsargātākas grupas, iesaistīšanu un to atbalstīšanu fondu izmantošanā. Šī definīcija būtu jāiekļauj arī vienotajā stratēģiskajā satvarā.

4.4.2 KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru veiktspēja nozīmē arī to, ka tiem ir nodrošināta piekļuve fondiem, kā tas paredzēts KNR 87. pantā. EESK pauž nožēlu par to, ka KNR 7. pantā nav iekļauti noteikumi, kas aizliedz diskrimināciju tādā jomā kā piekļuve fondiem.

4.5 Nediskriminācija un fondu pieejamība

4.5.1 EESK atzinīgi vērtē ierosinātajā KNR iekļauto norādi uz diskriminācijas nepieļaujamību. Tomēr jāpauž nožēla par to, ka pašlaik spēkā esošās vispārējās regulas 16. pantā nostiprinātais pieejamības princips, kas attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti, nav iekļauts jaunās KNR projektā.

4.5.2 Jānodrošina, ka pieteikuma iesniedzēju, līdzekļu saņēmēju un partneru attiecības ar dalībvalstu iestādēm regulē imperatīvas tiesību normas, un viņiem jāpaver arī iespēja celt iebildumus, iesniedzot sūdzību.

4.5.3 EESK norāda — lai nodrošinātu fondu pieejamību, būs jācenšas uzlabot KNR 5. panta 1. punktā noteikto partneru veiktspēju un visaptveroši jāizmanto vispārējās dotācijas. EESK vēlreiz atzīmē, ka Eiropas Komisijas rīkota apmācība var būtiski atvieglot līdzekļu izmantošanu.

4.6 Sociālās ekonomikas atbalstīšana

4.6.1 EESK atzinīgi vērtē ierosinātos noteikumus, kas attiecas uz sociālās ekonomikas dalībniekiem, un iesaka precizēt, kā izpaudīsies viņu līdzdalība struktūrfondu mērķu sasniegšanā. Minētajos noteikumos būtu jāparedz, ka sociālās ekonomikas dalībnieki var iesaistīties ne tikai sociālās integrācijas programmās, bet arī citās prioritārās struktūrfondu darbības jomās, piemēram, nodarbinātības veicināšanā, nabadzības mazināšanā, izglītības līmeņa paaugstināšanā, uzņēmumu veidošanā, uzņēmējdarbības uzsākšanā, uzņēmumu konkurētspējā un atbalstīšanā, vietējā attīstībā, pētniecībā, izstrādē un inovācijā, apmācībā un izglītībā.

4.7 Vairāku fondu vienlaicīga izmantošana — finansēšanas paņēmieni

4.7.1 EESK atzinīgi vērtē iespēju izmantot dažādus finansējuma avotus, lai fondu izmantošanā sasniegtu labākus rezultātus.

4.7.2 EESK ir pārliecināta, ka struktūrfondi radīs sviras efektu, ko vietējā līmenī varētu palielināt; tāpēc EESK iesaka pietiekami daudz līdzekļu rezervēt kombinētajiem fondiem, kas spēj piesaistīt vietējos endogēnos līdzekļus, lai izveidotu dažādus un stabilus vietējos finansēšanas mehānismus, kas nodrošinās arī ES pasākumu ilgtspēju.

4.7.3 EESK uzskata, ka būtu jāizmanto pārdomāti finansēšanas paņēmieni, lai pieejamos līdzekļus, kuru apmērs ir ierobežots, izlietotu pēc iespējas lietderīgāk; būtu jāpanāk, ka katrs kohēzijas politikai piešķirtais euro sniedz vislielāko labumu. Vairāk būtu jāizmanto ar stratēģiju “Eiropa 2020” saistītās projektu obligācijas; EESK ierosina rūpīgi apsvērt, vai jaunajiem struktūrfondiem atvēlētos līdzekļus un 2007.–2013. gada plānošanas periodā neizlietotos līdzekļus varētu izmantot kā drošības garantiju atmaksājamiem EIB aizdevumiem, kurus varētu piešķirt maziem un vidējiem uzņēmumiem un citiem uzņēmumiem, lai Eiropā jau tagad palielinātu saimnieciskās darbības aktivitāti. Tāpēc būtu arī jāapsver iespēja izmantot apgrozības fondus un mikrokredītus.

4.8 Līdzekļu iezīmēšana

4.8.1 Komiteja atbalsta priekšlikumu vismaz 20 % no dalībvalstij piešķirtajiem Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļiem iezīmēt sociālās iekļaušanas veicināšanai un nabadzības apkarošanai. EESK iebilst pret šīs daļas samazināšanu. Tā kā pašlaik saskaramies ar ekonomikas krīzi, Eiropas iedzīvotājiem arī turpmāk ir jāredz Eiropas sociālā būtība. Sociālās ekonomikas uzņēmumiem jo īpaši ir ļoti liela nozīme šo mērķu sasniegšanā, un tie būtiski sekmē visvairāk ietekmēto grupu integrāciju sabiedrībā un darba tirgū.

4.8.2 Komiteja aicina saglabāt pašreizējo praksi, kad transporta projekti tiek finansēti no atsevišķa budžeta posteņa. EK ierosinātā Kohēzijas fondu iezīmēšana nozīmētu kohēzijai pieejamo līdzekļu apjoma samazināšanu.

4.9 Līdzfinansēšanas likmes

4.9.1 Līdzfinansēšanas likmes būtu jāpielāgo apstākļiem (10). Uzmanība jāpievērš arī dažādo saņēmēju spējai izmantot līdzekļus.

4.9.2 EESK atbalsta Komisijas 2011. gadā izvirzīto ierosinājumu paaugstināt līdzfinansējuma likmes līdz 95 %, ja līdzekļus piešķir dalībvalstīm, kas saskaras ar finansiālām grūtībām (11); minētais priekšlikums ir saglabāts arī KNR. EESK uzskata, ka iespēja saņemt līdzfinansējumu ir jānodrošina arī vietējām struktūrām, kas nevar saņemt aizdevumus, jo tām pašām nav sava budžeta, un kas tāpēc nevar ieguldīt savus līdzekļus.

4.9.3 EESK atbalsta viedokli, ka būtu jāpaaugstina to projektu līdzfinansējuma likme, kas sniedz labumu neaizsargātām un atstumtības apdraudētām iedzīvotāju grupām. Tā kā taupības pasākumu dēļ dalībvalstīs, ļoti iespējams, sociālajai politikai atvēlēs mazāk līdzekļu, šai likmei jābūt 100 %, ja līdzekļus piešķir ekonomikas krīzes vissmagāk skartajām dalībvalstīm.

4.10 Izpratnes veidošana

4.10.1 EESK uzsver, ka jāparedz izpratnes veidošanas stratēģijas, lai informētu par KNR prasībām un svarīgāko principu un izveidoto mehānismu nozīmi.

4.10.2 Jāsniedz tehniskā palīdzība un jāizmanto citi līdzekļi, lai nodrošinātu, ka visas iesaistītās personas (jo īpaši KNR 5. panta 1. punktā noteiktie partneri), sākot ar vadības iestādēm un beidzot ar projektu īstenotājiem, būtu pietiekami informēti par regulas galvenajiem aspektiem.

4.11 Sociālie mājokļi

4.11.1 EESK norāda, ka sociālo mājokļu celtniecības jautājums būtu jāiekļauj KNR, un, lai sekmētu šī uzdevuma veikšanu, vienotajā stratēģiskajā satvarā, kas pievienots regulai, būtu jāiekļauj skaidrāka šīs jomas definīcija.

4.12 Makroreģionālās stratēģijas — pilsētvides politika

4.12.1 EESK atbalsta centienus palielināt makroreģionālās sadarbības stratēģiju nozīmi kohēzijas politikā. Makroreģionu sadarbība paver plašas iespējas palielināt šajos reģionos veikto ieguldījumu lietderību.

4.12.2 EESK pilnībā atbalsta centienus vairāk ievērot pilsētas teritoriju vajadzības. Par šiem centieniem liecina fakts, ka 5 % Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļu ir atvēlēti pilsētattīstībai un pilsētattīstības foruma izveidei (12).

4.12.3 Ar pilsētattīstības pasākumiem būtu jācenšas veidot ilgtspējīgāku vidi un nodrošināt iedzīvotājiem (jo īpaši tas attiecas uz gados vecākiem cilvēkiem, personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām un cilvēkiem ar invaliditāti) plašākas mobilitātes iespējas un iedzīvotāju interesēm atbilstošus apstākļus, un būtu jānodrošina, ka šie pasākumi nekaitē videi.

4.12.4 EESK norāda, ka nozīmīgi ir Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkla veiktie pētniecības un izstrādes pasākumi Eiropas teritoriālās attīstības jomā.

4.13 Rādītāji

4.13.1 EESK atzinīgi vērtē centienus izstrādāt regulu, kas vairāk vērsta uz rezultātu sasniegšanu. Tāpēc ir vajadzīgi pārdomāti rādītāji.

4.13.2 EESK ir pārliecināta, ka kohēzijas līmeni nevar noteikt, lietojot tikai makroekonomikas rādītājus, piemēram, IKP. Kohēzijas politikā būtu jālieto citi rādītāji (13). Šo rādītāju izmantošana būtu jāpārskata plānošanas perioda vidū.

4.13.3 EESK rosina Komisiju pienācīgu uzmanību veltīt vietējā un kopienas līmenī noteiktajiem izpildes rādītājiem un līdztekus kvantitātes rādītājiem izmantot arī kvalitātes rādītājus, jo īpaši, lai varētu labāk novērtēt programmu un pasākumu pievienoto sociālo vērtību vietējā līmenī.

4.13.4 Būtu jālieto rādīji, kas ļauj novērtēt ilgtermiņa ietekmi. To pamatā jābūt ne tikai izmaksu lietderības, bet arī citiem sociāliem apsvērumiem. Visiem kohēzijas politikas īstenošanā iesaistītajiem jābūt apmācītiem izmantot jaunos rādītājus.

4.14 Ģeogrāfiskā darbības joma (89. pants)

4.14.1 EESK uzsver, ka struktūrfondu finansētajiem pasākumiem sociālās iekļaušanas, izglītības un nodarbinātības jomā jāaptver visas neaizsargātās grupas, piemēram, sievietes, imigrantus un cilvēkus ar invaliditāti, un šie pasākumi ir jāorganizē un jāīsteno neatkarīgi no ģeogrāfiskās darbības jomas.

4.15 Stratēģiskais progress

4.15.1 EESK norāda, ka progresa ziņojumos būtu jānovērtē, cik veiksmīgi attiecīgajā reģionā īstenoti neaizsargāto grupu iekļaušanas pasākumi.

4.15.2 EESK uzskata, ka ierosinātās KNR 49. un 101. pantā būtu jāparedz gan horizontālo, gan tematisko prioritāšu novērtēšana.

4.15.3 Vadības iestāžu funkcijas, kas noteiktas 114. pantā, būtu jāpapildina, paredzot, ka iestādēm jāsniedz informācija par katru atstumtības apdraudēto grupu.

4.16 Kopīgi rīcības plāni

4.16.1 EESK uzskata, ka kopīgajos rīcības plānos būtu konkrēti jāparedz visu 5. panta 1. punktā minēto partneru līdzdalība.

4.16.2 Kopīgajos rīcības plānos būtu jāiesaista arī KNR 5. panta 1. punktā noteiktie partneri, kas, iespējams, varēs saņemt līdzekļus šādiem pasākumiem.

5. Starptautiskā sadarbība

5.1 EESK uzsver, ka jāturpina atbalstīt visu fondu darbības programmas, kas veicina starptautisku sadarbību. Šāda rīcība palielinās Eiropas Komisijas nozīmi tādās jomās kā pieredzes apmaiņas veicināšana un attiecīgo iniciatīvu īstenošanas koordinācija.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Sīkāk izstrādātas piezīmes atrodamas EESK atzinumā par tematu “Atjaunot izaugsmi ES — ekonomikas pārvaldība un valsts parāds”, OV C 143, 22.05.2012., 10. lpp” un EESK atzinumā par tematu “Kohēzijas fonds” (Skatīt šā Oficiālā Vēstneša 38. Lpp).

(2) Skatīt EESK atzinumu par tematu “Lielpilsētu teritoriju un pilsētreģionu iekļaušana stratēģijā “Eiropa 2020” ”, OV C 376/02, 22.12.2011., 7. lpp., un atzinumu par tematu “Lauksaimniecība un amatniecība — to mijiedarbība lauku rajonu veiksmīgai attīstībai”, OV C 143, 22.05.2012., 35. lpp).

(3) Skatīt EESK atzinumu par tematu “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248/12, 25.8.2011., 68. lpp., atzinumu par tematu “Kohēzijas politikas nozīme un prioritātes stratēģijā “Eiropa 2020” ”, OV C 248/01, 25.8.2011., 1. lpp., un atzinumu par tematu “Lielpilsētu teritoriju un pilsētreģionu iekļaušana stratēģijā “Eiropa 2020” ”, OV C 376/02, 22.12.2011., 7. lpp.

(4) Skatīt EESK atzinumu par tematu “Reģionālā politika un gudra izaugsme”, OV C 318/13, 29.10.2011., 82. lpp., un atzinumu par tematu “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248/12, 25.8.2011., 68. lpp.

(5) Skatīt EESK atzinumu par tematu “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248/12, 25.8.2011., 68. lpp., un atzinumu par tematu “Efektīva partnerība kohēzijas politikā”, OV C 44/01, 11.2.2011., 1. lpp.

(6) EESK atzinums par tematu “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248/12, 25.8.2011., 68. lpp.

(7) EESK atzinums par tematu “Reģionālā politika un gudra izaugsme”, OV C 318/13, 29.10.2011., 82. lpp.

(8) Skatīt EESK atzinumu par tematu “Efektīva partnerība kohēzijas politikā”, OV C 44/01, 11.2.2011., 1. lpp., un atzinumu par tematu “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248/12, 25.8.2011., 68. lpp.

(9) EESK atzinums par tematu “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248/12, 25.8.2011., 68. lpp., 2.1.6., 6.1. un 6.2. punkts.

(10) EESK atzinums par tematu “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248/12, 25.8.2011., 68. lpp., 2.2.1. un 6.10. punkts.

(11) EESK atzinumi OV C 24, 28.01.2012. no 2012/C/24/17 līdz 2012/C/24/19.

(12) Tas atbilst jau pieņemtos atzinumos paustajam viedoklim, piemēram, atzinumā par tematu “Lielpilsētu teritoriju un pilsētreģionu iekļaušana stratēģijā “Eiropa 2020” ”, OV C 376/02, 22.12.2011., 7. lpp. un atzinumā par tematu “Kohēzijas politikas nozīme un prioritātes stratēģijā “Eiropa 2020” ”, OV C 248/01, 25.8.2011., 1. lpp.

(13) Salīdzinājumam jānorāda uz Džini koeficentu, kas minēts EESK atzinumā par tematu “Ceturtais ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju”, OV C 120/17, 16.5.2008., 73. lpp. un atzinumā par tematu “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248/12, 25.8.2011., 68. lpp.

EESK atzinuma par tematu “IKP un ne tikai. Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība papildu rādītāju izvēlē”, (vēl nav publicēts OV) 1.5.1. punkts: “Tāpēc noteikti ir jāatsakās no ekonomikas izaugsmes rādītāju izmantošanas un jāizmanto sabiedrības progresa rādītāji, kā arī jāsāk debates par jēdziena “progress” būtību. Šajās debatēs jācenšas no jauna definēt jēdzienu “attīstība” un jāpieskaras politiķu pārskatatbildības aspektiem. Šī jaunā pieeja nozīmē, ka visi dažādie progresa aspekti ir jāapzina, 1) tautsaimniecības pārskatos norādot arī uz sociālajiem un ekoloģiskajiem aspektiem, 2) izmantojot kompleksos rādītājus un 3) izstrādājot galvenos rādītājus.”

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/38

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kohēzijas fondu un par Padomes Regulas (EK) Nr. 1084/2006 atcelšanu”

COM(2011) 612 final – 2011/0274 (COD)

2012/C 191/07

Ziņotājs: CEDRONE kgs

Eiropas Parlaments 2011. gada 25. oktobrī un Padome 2011. gada 27. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 177. un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kohēzijas fondu un par Padomes Regulas (EK) Nr. 1084/2006 atcelšanu”

COM(2011) 612 final – 2011/0274 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2012. gada 3. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 180 balsīm par, 9 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 EESK kopumā atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz jauno regulas priekšlikumu par Kohēzijas fondu (KF); Komiteja jo sevišķi atbalsta centienus saskaņot procedūras, kas skar dažādus fondus, ar procedūrām, kuras paredzētas vispārīgajā regulā, taču vienlaikus norāda uz dažādiem problemātiskiem jautājumiem (minēti tālāk tekstā), kurus vajadzētu izskatīt padziļināti un pilnveidot, jo īpaši ņemot vērā situāciju, kādā ES pašlaik atrodas finanšu un valsts parāda krīzes dēļ.

1.2 Tomēr Komiteja uzskata par pozitīvu faktu, ka fondu var izmantot, lai veicinātu no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas ražošanu un sadali, energoefektivitāti, aizsargātu vidi, palīdzētu pielāgoties klimata pārmaiņām, atjaunotu bioloģisko daudzveidību un renovētu pilsētvidi. Tas varētu pozitīvi ietekmēt citas nozares, piemēram, tūrismu. Visi šie pasākumi veicina ilgtspējīgu attīstību.

1.3 EESK uzskata par svarīgu, ka krīzes laikā Komisija cenšas samazināt finansēšanas pasākumus, koncentrējot tematiskās jomas; tas ir nozīmīgs veids, lai samazinātu izšķērdēšanu, vērstu resursus uz specifiskām darbībām un palielinātu sviras un mobilizējošu efektu, kas sekmē izaugsmi un nodarbinātību.

1.4 EESK atbalsta priekšlikumu finansēt projektu “Eiropas infrastruktūras savienošanas mehānisms”, bet tam nav jākļūst par atsevišķu fondu, jo tas var novest pie nevajadzīgas pārklāšanās.

1.5 EESK pauž nopietnas bažas un šaubas par pašreizējiem priekšlikumiem saistībā ar nosacījumu principu (it īpaši makroekonomikas nosacījumiem), kuram nevajadzētu kalpot par sodīšanas instrumentu, bet jāveicina atbildība un jābūt kā “apbalvojumam”, lai tādējādi izvairītos no kaitējuma konverģences mērķim un no tā apšaubīšanas.

1.6 EESK uzskata, ka stingrākos kopējas budžeta politikas ietvaros vajadzētu uzlabot dažāda veida fondu koordināciju, kā arī koordināciju starp kohēzijas politiku un citām ES ekonomikas politikas jomām (tostarp kopējo lauksaimniecības politiku (KLP)). Tas radītu multiplikatora ietekmi un nodrošinātu ieguldījumu lielāku efektivitāti. Būtu vēlams panākt ekonomikas politikas (tostarp kohēzijas politikas) ciešāku sadarbību, lai panāktu “kopēju ekonomikas pārvaldību” vismaz eurozonā, kā EESK to vairākkārt prasījusi; diemžēl šis jautājums netika atrisināts arī 2011. gada sammitā.

1.7 Turklāt ir jāuzlabo Komisijas, valstu un reģionu institucionālā partnerība, kas pašlaik ir nelīdzsvarota; šajā partnerībā Komisijai vajadzētu atgūt atbalstītājas un vadītājas lomu. Visos posmos šī partnerība jāpapildina ar partnerību, kas definēta vispārīgās regulas 5. panta 1. punktā un kas vēl joprojām bieži aprobežojas ar konsultatīvo vai informatīvo funkciju, un jānosaka rīcības kodekss visā ES un parametri minētās partnerības pievienotās vērtības novērtēšanai.

1.8 EESK uzskata, ka jautājumam par vienkāršošanu visos posmos ir absolūti prioritāra nozīme gan attiecībā uz Kohēzijas fondu, gan pārējiem struktūrfondiem. Jo īpaši attiecībā uz administratīvā sloga samazināšanu varētu, iespējams, paredzēt vienu kopēju summu dažiem projektu veidiem. Tomēr jebkurā gadījumā vajadzētu piemērot “vienas reizes” principu.

1.9 Krīzē vissmagāk cietušajām valstīm kohēzijas politika ir viens no nozīmīgākajiem dalībvalstu instrumentiem sociālo, ekonomikas un teritoriālo nevienlīdzību mazināšanā, kā arī izaugsmes atjaunošanā un ilgtspējā.

1.10 Līdzfinansējums: ir uzmanīgāk jāizvērtē un jāpārskata līdzfinansējuma kritēriji, kuriem vajadzētu būt saistītiem ar vietējo un reģionālo pašvaldību budžeta reālo stāvokli, lai izvairītos no tā, ka visvājākajām pašvaldībām nav piekļuves nekādam finansējumam.

1.11 Visbeidzot, EESK uzskata, ka, ņemot vērā pašreizējo situāciju saistībā ar reformām un parāda samazināšanu, kas atbilst “divu posmu” politikai (vispirms taupības pasākumi kā drauds, pēc tam — izaugsme), ieguldījumu un izaugsmes politikai nav rīcības brīvības. Komiteja uzskata, ka izaugsmei un taupības pasākumiem jānotiek vienlaicīgi. Tāpēc būtu lietderīgi atbilstoši orientēt kohēzijas politiku, piemēram, atbalstot tos uzņēmumus, kuri vairāk izmanto tehnoloģijas vai dod lielu ieguldījumu jauniešu nodarbinātībā.

1.12 EESK uzskata, ka ES pašreizējā ekonomiskā politika (taupības pasākumi, valstu finansiālie ierobežojumi, ES budžeta samazinājums, fiskālais pakts, Eiropas Centrālās bankas (ECB) ierobežojumi utt.) izraisa lejupslīdi ar neparedzamām sekām, lai gan būtu jārīkojas gluži pretēji, t.i., ar drosmīgāku un efektīvāku priekšlikumu (vienlaikus, ja ne vispirms) vajadzētu atbalstīt izaugsmi un nodarbinātību. 2012. gada 30. janvāra sammitā tika norādīts, ka šajā sakarā nozīmīgu ieguldījumu, lai arī ierobežotā veidā, var sniegt struktūrfondi (daļēji un īslaicīgi arī KLP fondi).

1.12.1 Citiem vārdiem sakot, ir jāsāk “Eiropas izaugsmes plāns” (New Deal) (1) ar lieliem mērķtiecīgiem projektiem, iesaistot dažas svarīgas nozares, kas samērā īsā laikā var atjaunot ES ekonomikas izaugsmi. Šis plāns būtu jāuzskata par papildinājumu stratēģijai “Eiropa 2020”, kas ir virzīta drīzāk uz vidēja termiņa mērķu sasniegšanu. Šo plānu varētu

—	finansēt uzreiz izmantojot no 2007.–2013. gada laikposma atlikušos līdzekļus, kuriem, tiklīdz iespējams un uz ierobežotu laiku, tiktu pievienota daļa no 2014.–2020. gadam paredzētajiem līdzekļiem;

—	īstenot ar nekavējoties izpildāmu projektu palīdzību, izmantojot paātrinātu procedūru, kas pamatojas uz subsidiaritātes principu, vai izmantojot spēkā esošo noteikumu īslaicīgu radikālu maiņu, kas ļautu minēto plānu īstenot ātri;

—	atbalstīt un nostiprināt ar Eiropas Investīciju bankas (EIB) intervences pasākumiem, emitējot obligācijas (jaunās regulas 87. pants). Tas radītu multiplikatora ietekmi uz ieguldījumiem, jo piesaistītu ārējo kapitālu un pozitīvi ietekmētu valsts parādu, kā arī euro, to nostiprinot.

1.12.2 Šādu izaugsmes plānu ar vieniem un tiem pašiem kritērijiem vajadzētu piemērot ne mazāk kā pirmos trīs gadus nākamajā plānošanas periodā.

2. Ievads

2.1 Iepriekšējos atzinumos EESK jau vairākkārt vērsusi uzmanību uz ekonomiskās un sociālās kohēzijas politikas, kā arī solidaritātes principiem un nozīmi, kā noteikts Līgumā un vairākkārt minēts arī Komisijas dokumentos.

2.1.1 Minētie principi nekad agrāk nav bijuši tik aktuāli kā pašlaik un, iespējams, tie nekad vēl nav bijuši tik apdraudēti kā šodien. Pat paplašināšanās politika tos tik ļoti neapdraudēja, kad vecās ES valstis baidījās pazaudēt līdzekļus, bet jaunās bija nobažījušās, ka tām nebūs pietiekamu līdzekļu, lai tiktu galā ar kohēzijas prasībām.

2.2 Neraugoties uz to, atzinīgi jāvērtē Komisijas centieni saistībā ar regulu grozīšanu ņemt vērā dažādus ārējos apstākļus, piemēram, priekšlikumu par nākamo ES budžetu, stratēģiju “Eiropa 2020” un valstu parāda krīzi, kas sākās pēc finanšu krīzes un pakļauj grūtiem pārbaudījumiem iekšējā tirgus un tātad arī ES pastāvēšanu.

3. Jaunā kohēzijas politika: konteksts, neskaidrības, piezīmes un stratēģiskie jautājumi

3.1 Kā zināms, kopš 2011. gada jūnija Komisija ir pieņēmusi priekšlikumu paketi par daudzgadu finanšu shēmu, kas būs ES turpmākā finansējuma pamatā no 2014. gada līdz 2020. gadam. Šī shēma ir galvenokārt paredzēta, lai atbalstītu stratēģiju “Eiropa 2020”, un tajā vajadzētu paredzēt papildu finansējumu budžetam, iespējams, ar EIB starpniecību (projektu obligācijas un/vai eiroobligācijas).

3.2 Turklāt jāņem vērā, ka pašreizējā ekonomikas krīzē daudzas dalībvalstis ir spiestas pieņemt drakoniskus atveseļošanas pasākumus un tāpēc iesaldēt privātā un publiskā sektora ieguldījumus infrastruktūrā, un tas negatīvi ietekmē izaugsmi un nodarbinātību. Bez tam plānošanas brīdī dalībvalstis galu galā priekšroku dod nacionālajiem, nevis pārrobežu projektiem, kuriem ir Eiropas nozīme.

3.3 Tādējādi situācija, kādā notiek diskusijas par kohēzijas politikas jaunajām regulām, ir ļoti neparasta, pat ārkārtēja, un kā tāda tā būtu jārisina. Piemēram, vajadzētu izvērtēt, vai saglabāt tik sadrumstalotu kohēzijas politiku un vai ir pietiekami un lietderīgi izvirzīt jautājumu par nosacījumiem, lai uzlabotu kohēziju un sniegtu atbalstu dalībvalstīm, kuras krīze ir skārusi visvairāk.

3.4 Ņemot vērā ārkārtējās grūtības, kādās atrodas ES, un nelielos līdzekļus izaugsmei, varbūt tomēr būtu labāk mēģināt nepavairot noteikumus un kontroles, kuras būtu jāsamazina uz pusi, lai pabeigtu jau iesāktos projektus. Resursi ir jāizmanto un jāracionalizē ar jauna ārkārtēja Eiropas izaugsmes plāna, Eiropas “New Deal” (2), starpniecību.

3.5 Ja pašreizējā ES stratēģijā netiks veiktas radikālas pārmaiņas, kuras 2011. gada 8. un 9. decembra sammitā netika aplūkotas, arī kohēzijas politikā būs jāievieš lielas izmaiņas. Tomēr satraucošākais ir tas, ka tā vairs nebūs spējīga pildīt savu prioritāro funkciju, t. i., samazināt ES teritoriju un reģionu ekonomiskās un sociālās atšķirības, kas turpinās palielināties sakarā ar lejupslīdi, kuru rada valsts budžeta deficīta samazināšanas politika. Tāpēc Eiropas Savienībai ir vajadzīgas radikālas pārmaiņas un kopīga ekonomikas pārvaldība.

3.6 Attiecībā uz metodoloģiju, ko Komisija ierosināja priekšlikumā, ar kuru reformē regulas par kohēzijas politikas pārvaldību 2014.–2020. gadam, un jo īpaši attiecībā uz kopīgiem noteikumiem, kas reglamentē visus vienotā stratēģiskā satvara (VSS) fondus, EESK galvenās piezīmes skar turpmāk minētos aspektus.

3.6.1 Vienotā stratēģiskā satvara (VSS) definīcija. EESK gatavojas izskatīt VSS jauno priekšlikumu, ko Komisija iesniegs 2012. gadā. Tomēr ir vēl jānosaka, tostarp ņemot vērā apsvērumus, kas par kohēzijas politiku tika pausti pagājušā gada 7. decembra Eiropadomē (3), kādā veidā Komisija ir paredzējusi pārvērst “Savienības gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes mērķus ERAF [Eiropas Reģionālās attīstības fonda], KF, ESF [Eiropas Sociālā fonda], ELFLA [Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai] un EJZF [Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda] galvenajās darbībās”.

3.6.1.1 Iepriekšējos atzinumos EESK uzsvēra, ka neraugoties uz to, ka, lai arī kohēzijas politika ir jāsaskaņo ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, tomēr ir jāsaglabā tai raksturīgais, proti, ka tā ir politika, kas vērsta uz ES dalībvalstu sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanu.

3.6.1.2 Lai stratēģija “Eiropa 2020” gūtu panākumus, ir svarīga saikne starp šiem mērķiem. Tomēr Komisija vēl nav paskaidrojusi, “kā” funkcionālā, koordinētā un finansiāli ilgtspējīgā veidā nodrošināt šo saikni starp VSS noteiktajām stratēģijām un valstu līmenī īstenotajām reformas programmām.

3.6.2 Partnerības līgums (PL). EESK atbalsta Eiropas Parlamenta un Reģionu komitejas pausto viedokli, saskaņā ar kuru līgums vispirms jāapspriež starp dalībvalstīm un reģioniem, bet pēc tam — starp dalībvalstīm un Komisiju.

3.6.2.1 EESK uzsver, ka sarunās, kas sāksies ar dalībvalstīm, svarīga ir Komisijas ierosinātā daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, bet vienlaikus Komiteja lūdz precīzāk definēt institucionālos dalībniekus (valsts un vietējā līmenī), kuriem ar Komisiju būs jāizstrādā un jāparaksta partnerības līgumi, kā arī lūdz paredzēt plašu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalību minēto dokumentu izstrādē.

3.6.3 Tematiskā koncentrācija. EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu samazināt kohēzijas politikas finansēto pasākumu skaitu, koncentrējot finanšu līdzekļus stratēģiskiem projektiem, kas tiek uzskatīti par vitāli svarīgiem, lai nodrošinātu ilgtspēju kohēzijai un ekonomiskās attīstības procesiem, kuri jāīsteno mazāk attīstītajos, pārejas un vairāk attīstītajos reģionos.

3.6.3.1 Lēmums par to, kurās tematiskajās jomās ieguldīt nākamajā septiņu gadu plānošanas periodā, jāatstāj dalībvalstu pārziņā, lai gan šī izvēle jānosaka kopā ar Komisiju, rūpīgi izvērtējot priekšlikumu atbilstību stratēģijai “Eiropa 2020”.

3.7 Nosacījumi. EESK atzīst, ka tas ir viens no jautājumiem, par kuru ES iestādēm (Parlamentam, Padomei, Reģionu komitejai utt.) ir vislielākās domstarpības attiecībā uz Komisijas priekšlikumu, un uzskata, ka trūkst skaidrības par nosacījumu koncepcijas nozīmi, mērķiem un piemērošanas kārtību. Lai arī dažus ex-ante priekšlikumus, kurus vajadzētu papildināt ar sociālajiem nosacījumiem, varētu uzskatīt par lietderīgiem, tomēr EESK uzskata, ka makroekonomiskie nosacījumi to pašreizējā formulējumā nav atbalstāmi.

3.7.1 Neskarot nepieciešamību attiecībā pret Komisiju nodrošināt, lai struktūrfondu (SF) līdzekļu izmantošana notiktu, ievērojot Kopienas regulās noteiktos principus, mērķus un termiņus, EESK uzskata, ka Komisijai būtu jāpārskata priekšlikums, ņemot vērā šādus apsvērumus:

—	nosacījumi ir instruments, kas jāizstrādā un jāveido metodoloģiski, lai palīdzētu dalībvalstīm izmantot līdzekļus saskaņā ar Komisijas paredzēto kārtību, nevis lai “sodītu” dalībvalstis;

—	saistībā ar nosacījumu (ex-ante, makroekonomikas nosacījumi) principiem uzmanība pirmām kārtām jāpievērš pasākumiem, kas var stimulēt dalībvalstis labāk (efektīvāk un rezultatīvāk) un ātrāk iztērēt līdzekļus, kuri piešķirti tiem reģioniem, kas visvairāk atšķiras no ES vidējā līmeņa;

—

Komisijai vairāk uzmanības vajadzētu pievērst, piemēram, programmu sagatavošanas posmam, proti, stratēģiskas plānošanas posmam, kurā tiek noteiktas valstu un reģionālo iestāžu prioritātes un atbildība teritoriālās attīstības mērķu īstenošanā. Komisijai vajadzētu aktīvāk atbalstīt valstis un reģionus saistībā ar fondu izmantošanu;

—

tikpat liela uzmanība jāvelta ex-ante nosacījumu pārbaudes posmam. Šajā posmā jāpārbauda, vai dalībvalstīs ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi, lai kohēzijas politikas īstenošanā nodrošinātu proporcionalitātes un subsidiaritātes principa ievērošanu. Arī šajā gadījumā EESK norāda, ka nosacījumu principam jākalpo par instrumentu, kas stimulē dalībvalstis pareizi piemērot tiesību aktus par struktūrfondiem. Soda politiku var piemērot tikai izņēmuma gadījumos un tad, ja dalībvalsts acīmredzami ar tīšu un atkārtotu nodomu novilcina Komisijas pieprasīto reformu īstenošanu.

3.7.2 Attiecībā uz makroekonomisko nosacītību EESK izprot EP un dažu dalībvalstu bažas par iespēju, ka reģioni un Kopienas programmu izmantotāji var būt neizdevīgā stāvoklī sakarā ar centrālo valdību saistību nepildīšanu/neefektivitāti valsts parāda samazināšanas jomā. Jāatrod alternatīvi risinājumi, lai novērstu to, ka atbildība par valsts budžeta politiku tiek uzlikta reģionālajām iestādēm un uzņēmējiem, kuri nevar ietekmēt šādus lēmumus. Šajā saistībā būtu lietderīga lielāka koordinācija gan pašās dalībvalstīs, gan starp tām.

3.8 Tādējādi kohēzijas politikā jārisina ne vien jautājumi par nosacītību, bet arī daži būtiski problēmjautājumi, kas attiecas uz visiem fondiem. It īpaši jāmin šādi problēmjautājumi:

—	fondu koordinācija un papildināmība, kā arī šo fondu un citu Eiropas ekonomikas politikas jomu savstarpējā koordinācija;

—	kohēzijas politikas institucionālā koordinācija, tostarp izmantojot ciešāku sadarbību;

—	to noteikumu un procedūru radikāla vienkāršošana visos posmos, kuras pašlaik ir kļuvušas sarežģītākas;

—	reāla un efektīva ekonomiskā un sociālā partnerība (papildus institucionālajai partnerībai);

—	līdzfinansējuma apmēra pielāgošana, ņemot vēra vietējo un reģionālo pašvaldību apstākļus;

—	Komisijas lomas aktivizēšana un prioritāte Eiropas vai makroreģionālas nozīmes projektiem;

—	izpildes rezerve (“prēmijas”) var radīt papildu birokrātiju un kavēt līdzekļu ieplūdi nepieciešamajos kohēzijas projektos;

—	pievienotās vērtības nodokļa piemērojamība.

4. Kohēzijas fonda galvenie mērķi

4.1 Kohēzijas fonds tika izveidots 1993. gadā tām dalībvalstīm, kuru nacionālais kopienākums (NKI) ir zemāks par 90 % no ES vidējiem rādītājiem. Tas galvenokārt ir paredzēts transporta, vides, energoefektivitātes un atjaunojamo enerģijas avotu infrastruktūrām. Tāpēc ieguldījumi ir paredzēti Eiropas transporta un enerģētikas tīklu veidošanai, energoefektivitātes atbalstam, atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanai un sabiedriskā transporta nostiprināšanai.

4.2 Šis fonds veido aptuveni 18 % no visiem kohēzijas politikas izdevumiem un sekmē tās īstenošanu atbilstīgi Līgumam. Tomēr ir jāuzsver, ka sasniegtie rezultāti ir pārsnieguši šo mērķi, jo Kohēzijas fonds radīja pievienoto vērtību ieguldījumiem, tādējādi veicinot izaugsmi un nodarbinātību reģionos, kuros tika īstenoti tā pasākumi, neraugoties uz lielo izkliedētību, jo tika finansēts pārmērīgs projektu skaits (1 192 projekti laikā no 2000. gada līdz 2006. gadam).

4.3 Jaunā regula daudz jauna neievieš: 2. pantā ar diviem sarakstiem (vienu — pozitīvu, otru — negatīvu) ir tikai norādīts fonda atbalsta tvērums; dīvainā kārtā ir uzskaitīts, ko fonds neatbalsta, piemēram, atomelektrostaciju ekspluatācijas pārtraukšanu un pasākumus mājokļu sektorā. 3. pantā ir norādītas ieguldījumu prioritātes, kas vērstas uz četrām darbības jomām, ar papildu aprakstu, bet bez norādījuma, vai tās ir indikatīvas vai saistošas, lai gan šāda veida norādes ļauj elastīgāk un vieglāk izmantot fondus. 4. pantā un attiecīgajā pielikumā runa ir par rādītājiem.

4.4 Krīzē vissmagāk cietušajām valstīm kohēzijas politika ir viens no nozīmīgākajiem dalībvalstu instrumentiem sociālo, ekonomikas un teritoriālo nevienlīdzību mazināšanā, kā arī izaugsmes atjaunošanā un ilgtspējā.

5. Jaunais regulas priekšlikums: piezīmes

5.1 Papildus 3.3. punktā minētajam izklāstam EESK piezīmes attiecas galvenokārt uz projektu atlases kritērijiem, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam piešķirtajiem līdzekļiem, lai finansētu galvenos transporta tīklus, un rādītājiem.

5.2 Attiecībā uz finansējamo projektu atlasi, ciktāl tie ir piemēroti un atbilstīgi pamatnostādnēm, ko šajā jomā (Eiropas transporta tīkli, vides projekti un projekti enerģētikas jomā) pieņēmis Parlaments un Padome, EESK uzskata, ka Komisijai vajadzētu norādīt gan to pasākumu īpašās kategorijas, kuri var saņemt Kohēzijas fonda finansējumu, gan kritērijus, kas palīdz saņēmējām valstīm atlasīt projektus, kuri šķiet vispiemērotākie Kohēzijas fonda mērķu īstenošanai; tomēr jebkurā gadījumā šo mērķu ir pārāk daudz (vienpadsmit!)!

5.3 EESK uzskata, ka līdzekļi, ko Kohēzijas fonds izmantoja iepriekšējos fondu plānošanas posmos, tika sadalīti pārāk lielam projektu skaitam, tādējādi samazinot vēlamo kopējo ietekmi uz transporta infrastruktūras nostiprināšanu. Lai rūpīgāk un mērķtiecīgāk atlasītu liela apmēra projektus, kuriem ir liela nozīme kā transporta, tā vides un enerģētikas nozarē, būtu lietderīgi ņemt vērā konkrēto situāciju attiecīgajās dalībvalstīs. Tas efektīvāk palīdzētu mazināt infrastrukturālās atšķirības, kas joprojām pastāv starp ES reģioniem.

5.4 Attiecībā uz līdzekļiem, kas piešķirti Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam, lai finansētu projektus transporta, enerģētikas un IKT nozarē, un kas kopā ir 50 miljardi euro, no kuriem 10 miljardi euro ir no Kohēzijas fonda (kura ietvaros minētie mērķi jau tiek īstenoti (proporcionalitātes princips)), EESK uzskata, ka šis lēmums būtu jāprecizē, jo nav saprotami iemesli, kas likuši Komisijai

—

izveidot papildu fondu, kuru centralizēti pārvalda izpildaģentūra, kurai noteikti būs jākoordinē darbība ne vien ar visām citām (kā Eiropas, tā valstu) nozares stratēģiskajām programmām, bet arī ar kohēzijas politikas kopējo stratēģisko satvaru un partnerības līgumiem, kas noslēgti ar dalībvalstīm. Tas nozīmē darbību un kompetenču nevajadzīgu pārklāšanos;

—

paredzēt šim fondam apjomīgus līdzekļus, kaut arī tie ir relatīvi nelieli salīdzinājumā ar līdzekļiem, kas pēc Komisijas aplēsēm ir vajadzīgi, lai nākotnē segtu pasažieru un preču pārvadājumu (500 miljardi euro 2020. gadā), enerģētikas (1,5 triljoni euro laikā no 2010. gada līdz 2030. gadam) un komunikācijas (250 miljardi euro) vajadzības; šie līdzekļi tiks ņemti no struktūrfondiem un — lai arī mazākā mērā — no Kohēzijas fonda. Tādējādi transporta un vides infrastruktūras vajadzībām būtu mazāk līdzekļu, un tas radītu nevajadzīgus sarežģījumus. Ņemot vērā to, ka ir daudz reģionu, kuriem var būt piekļuve šiem finansējumiem, nešķiet, ka minētie līdzekļi varētu radīt multiplikatora ietekmi (jauni projekti un jauni finansējumi, tostarp privātie), ko vēlas Komisija. Rezultāts būtu vēl lielāka fondu sadrumstalotība. Šajā sakarā un lai panāktu vēlamo ietekmi, Komiteja iesaka izmantot arī privātā sektora līdzekļus un novērst sadrumstalotību.

5.5 EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ieviesusi rādītājus, taču uzskata, ka tie ir pārāk vispārīgi un nepietiekami. Piemēram, nekas nav teikts par ietekmi uz vidi, ir tikai atsauce uz kvantitatīvām vērtībām (rādītājiem). Tas attiecas gan uz atkritumiem, gan izveidoto ceļu kilometriem utt.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Sk. EESK atzinumu par tematu “Atjaunot izaugsmi ES — ekonomikas pārvaldība un valsts parāds” (OV C 143, 22.05.2012., 10).

(2) Turpat.

(3) COM(2011) 615 final – 2011/0276 (COD).

PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinumam

Lai gan par šo grozījumu nobalsoja vismaz viena ceturtā daļa klātesošo, tas tika noraidīts plenārsēdē:

1. grozījumu iesniegusi Teder kdze

1.11. punkts

Grozīt šādi:

—	“EESK uzskata, ka ar drosmīgāku un efektīvāku priekšlikumu vispirms vajadzētu atbalstīt izaugsmi un nodarbinātību. 2012. gada 30. janvāra sammitā tika norādīts, ka šajā sakarā nozīmīgu ieguldījumu, lai arī ierobežotā veidā, var sniegt struktūrfondi (daļēji un īslaicīgi arī KLP fondi).”

Pamatojums

Nevar piekrist apgalvojumam, ka pareiza un taisnīga valstu budžeta pārvaldība izraisītu ekonomikas lejupslīdi. Komitejai nevajadzētu atzinumā kritizēt dalībvalstu budžeta līdzsvarošanas pasākumus.

Balsošanas rezultāti

Par	:	78
Pret	:	98
Atturas	:	18

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/44

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un mērķi “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai” un par Regulas (EK) Nr. 1080/2006 atcelšanu”

COM(2011) 614 final – 2011/0275 (COD)

2012/C 191/08

Ziņotājs: BARÁTH kgs

Eiropas Parlaments 2011. gada 25. oktobrī un Padome 2011. gada 27. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 178. pantu un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un mērķi “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai” un par Regulas (EK) Nr. 1080/2006 atcelšanu”

COM(2011) 614 final – 2011/0275 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 3. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 178 balsīm par, 1 balsi pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un atzinumā izskatītās pārdomas

1.1 Ar tiesību aktu priekšlikumiem par kohēzijas politiku 2014.–2020. gadā, kurus Komisija pieņēma 2011. gada 6. oktobrī (“Kohēzijas pakete”), kohēzijas politikas izstrādē un īstenošanā.ir ieviestas lielas pārmaiņas. Minētās politikas un svarīga tās instrumenta, Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), galvenais mērķis ir izmantot ieguldījumus kā līdzekli virzībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Tāpēc ERAF ieguldījumiem jādod labums visiem ES iedzīvotājiem.

1.2 Tomēr nedrīkst aizmirst par noteikumiem ierosinātajā regulā, ar ko nosaka vispārīgus noteikumus attiecībā uz fondiem (“Kopīgo noteikumu regula”), no kuriem daži attiecas tieši uz ERAF. ERAF finansējuma izmantošanu būtiski ietekmē šādas vispārīgas iezīmes:

—	līdzekļu koncentrēšana mazākam prioritāšu daudzumam;

—	minēto prioritāšu ciešāka piesaistīšana stratēģijai “Eiropa 2020”;

—	uzsvars uz rezultātiem;

—	virzībā uz mērķiem panāktā progresa uzraudzība;

—	palielināta nosacītības izmantošana;

—	vienkāršotāka īstenošana.

Taču to ietekmē arī konkrētāki noteikumi, piemēram, noteikumi, kas veicina integrētāku pieeju, un noteikumi, kuri precīzāk regulē finanšu instrumentu izmantošanu.

1.3 Jāatceras arī, ka Eiropas Komisija 2011. gada 29. jūnijā iesniedza priekšlikumu par daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, tas ir, Eiropas Savienības budžetu nākamajam plānošanas periodam. Arī EESK izstrādāja vairākus atzinumus par Savienības pašu resursiem.

1.4 Atzinumā “Vispārīgi noteikumi par struktūrfondiem” (1) EESK formulēja virkni svarīgu piezīmju par Kohēzijas paketi kopumā. Minētās piezīmes šajā atzinumā ir pilnībā atbalstītas, un attiecībā uz ERAF tās ir šā atzinuma pamatā.

1.4.1 Partnerība

1.4.1.1 EESK ir stingri pārliecināta, ka īsta partnerība, kad ES kohēzijas politikas ietvaros uzsākto projektu izstrādē, izpildē un izpildīto projektu novērtēšanā iesaistīti visi partneri, kā paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 5. panta 1. punktā, tiešā veidā veicina minēto projektu panākumus; tāpēc tā atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšlikuma 5. panta 1 punktā ir minēti dažādi partneri un ka partnerībai jākļūst par ES kohēzijas politikas obligātu elementu.

1.4.1.2 EESK ar gandarījumu atzīmē, ka Lisabonas līguma īstenošanu var veicināt ne tikai stiprinot Eiropas identitāti, bet arī iesaistot partnerus projektos, kā paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 5. panta 1. punktā, tādējādi padarot tos efektīvākus.

1.4.1.3 EESK ir dziļi nobažījusies par signāliem no Padomes, ka dažas dalībvalstis vēlas ierobežot partnerības principu; tā aicina Komisiju un Eiropas Parlamentu palīdzēt mainīt šo nostāju.

1.4.1.4 EESK uzskata, ka regulas projektā pēc tā pieņemšanas būs ievērots subsidiaritātes princips, jo ERAF uzdevumi ir noteikti Līgumā un politiku īsteno saskaņā ar kopīgas pārvaldības principu, ievērojot dalībvalstu un reģionu institucionālās pilnvaras.

1.4.2 Nosacījumi

1.4.2.1 EESK uzskata, ka lielāka nosacījumu izmantošana ES kohēzijas politikā palīdzēs sasniegt labāk orientētus un reālus, ilgtspējīgus rezultātus. EESK ir vairākkārt analizējusi jautājumus par īstenošanas nosacījumiem, kam vajadzētu būt cieši saistītiem ar lielāku efektivitāti, augstāku kvalitāti un būtisku vienkāršošanu.

1.4.2.2 Iepriekšējie nosacījumi būtu jāpiesaista pienācīgai partnerības principa īstenošanai.

1.4.2.3 EESK nepiekrīt makroekonomiskajiem nosacījumiem to pašreizējā formulējumā, jo tie raida nepareizus signālus un beigās to dēļ cieš reģioni un iedzīvotāji, kas nav vainojami pie valsts līmenī pieņemtiem makroekonomiska rakstura lēmumiem.

1.4.3 Vienkāršošana

1.4.3.1 EESK atzīst Komisijas centienus vienkāršot ar ES kohēzijas politiku saistītās procedūras. Tomēr daudzi jautājumi joprojām ir pārāk sarežģīti.

1.4.3.2 Pārmērīgi pievēršoties revīzijai un procedūrām, gan valstu, gan Eiropas iestādes apgrūtina MVU un NVO piekļuvi ES finansējumam — administratīvā sloga pārvarēšana paņem pārāk daudz enerģijas. Pārmērīga reglamentēšana (gold plating) visos līmeņos ir absolūti noraidāma.

1.4.3.3 EESK ļoti atzinīgi vērtē uzsāktos centienus koordinēt stratēģiju “Eiropa 2020” un ES kohēzijas politiku un vairāk koncentrēties uz galvenajiem jautājumiem un rezultātiem.

1.4.3.4 EESK arī pilnībā piekrīt, ka ir jāvienkāršo finanšu, administratīvie, uzraudzības un procedūru noteikumi par struktūrfondu izmantošanu.

1.4.4 Politikas koordinācija

1.4.4.1 EESK atzinīgi vērtē arī Komisijas priekšlikumus par tematisko koncentrāciju kā līdzekli pasākumu sadrumstalotības mazināšanai.

1.4.4.2 EESK tomēr iesaka tematiskās koncentrācijas jautājumā izrādīt lielāku elastīgumu, galvenokārt tādēļ, lai būtu vieglāk piemērot teritoriālo pieeju un tādējādi paaugstināt politikas efektivitāti.

1.4.4.3 EESK uzskata, ka vienotais stratēģiskais satvars ir svarīgs instruments struktūrfondu pasākumu koordinēšanai, un izsaka nožēlu, ka šobrīd tā nevar izstrādāt atzinumu par kopējo stratēģisko satvaru.

1.4.5 Finansēšana, finanšu inženierija

1.4.5.1 EESK ir stingri pārliecināta, ka no katra kohēzijas finansējumam piešķirtā euro ir jāpanāk maksimāla atdeve.

1.4.5.2 Piektā kohēzijas ziņojuma sabiedriskās apspriešanas rezultāti liecina, ka vērojama vispārēja piekrišana līdzekļu koncentrēšanas koncepcijai. EESK uzskata, ka par vairākiem jautājumiem paustās bažas ir ļoti pamatotas un pirms vispārīgās regulas stāšanās spēkā uz tām jāsniedz atbilde.

1.4.5.3 Ir vajadzīgas garantijas, lai nodrošinātu, ka pārmērīga koncentrācija, it īpaši 11 tematisko mērķu neelastīga interpretācija un minimālais līdzekļu daudzums, kas jāizmanto dažu prioritāro tematisko mērķu finansēšanai (piemēram, energoefektivitātei un atjaunojamajiem energoresursiem, pētniecībai un inovācijai, MVU atbalstam) netraucē sniegt atbalstu attīstības projektiem, kuri nepieciešami vietēju un reģionālu atšķirību dēļ.

1.4.5.4 EESK ir bieži uzsvērusi, ka stratēģija “Eiropa 2020” un kohēzijas politika viena otru papildina. Taču, lai koordinētu stabilitātes politiku (kurā nepieciešamas strukturālas reformas), kohēzijas politiku (kas ir vērsta uz konverģenci) un izaugsmes stratēģijas, ir svarīgi, lai Savienībai būtu vairāk līdzekļu.

1.4.5.5 Tādēļ būtu vairāk jāizmanto “Eiropa 2020” projektu obligācijas, uz ko EESK norādījusi nesen pieņemtajos atzinumos.

1.4.5.6 EESK ierosina arī rūpīgi pārbaudīt iespēju izmantot kohēzijai turpmāk apsolīto finansējumu, kā arī pašreizējā plānošanas periodā neiztērētos līdzekļus, lai nekavējoties dotu impulsu Eiropas ekonomikas izaugsmei.

2. Vispārīgas piezīmes un ieteikumi

2.1 EESK atzīst ļoti detalizēto un rūpīgo darbu, ko Eiropas Komisija veikusi, izstrādājot noteikumus kohēzijas politikas un stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai 2014.–2020. gadā.

2.2 EESK dažādos pētījumos un atzinumos izteikusi daudzas piezīmes par Ceturtā un Piektā kohēzijas ziņojuma saturu, par struktūrfondu izmantošanu pēdējās desmitgades laikā, par to efektivitāti un piemērotību mērķim. Daudzas no minētajām piezīmēm ir ņemtas vērā, plānojot kohēzijas politiku laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam.

2.3 Eiropas Komisijas priekšlikumi vispārīgiem noteikumiem par struktūrfondu izmantošanu laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam ir publicēti brīdī, kad viedokļi par Eiropas krīzes saasināšanās raksturu un tās cēloņiem krasi atšķiras.

2.4 EESK uzskata, ka Eiropas pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes vēsturisko cēloņu dēļ ir nepieciešamas strukturālas reformas iestāžu, sociālajā un politiskajā sistēmā. ERAF var būt ļoti svarīga loma pārveidojot sociālās labklājības sistēmas, lai tās kļūtu rentablākas un ilgtspējīgas. Taču, lai mainītu minētās sistēmas, uz laiku ir vajadzīgi papildu finanšu resursi. EESK apzinās, ka ierobežotas resursu pieejamības un koncentrācijas principa piemērošanas dēļ mazāka vērība veltīta tām ieguldījumu prioritātēm, kuru mērķis ir ieviest strukturālas pārmaiņas sociālās labklājības sistēmu infrastruktūrā. EESK norāda arī uz to, ka bez šādiem ieguldījumiem kohēzijas politikas ietekme uz minētajām sistēmām joprojām būs ierobežota.

2.5 Krīzes izraisītā publisko un privāto resursu nepietiekamība var radīt grūtības nodrošināt nepieciešamo līdzfinansējumu pasākumiem, kas ir svarīgi vēlamo pārmaiņu īstenošanā. EESK uzskata, ka elastīga un atbildīga pieeja līdzfinansējuma likmēm un nosacījumu izpildes klauzulu ievērošanai uzlabotu iespējas panākt, ka fonda finansētajiem pasākumiem ir ilgstoša ietekme.

2.6 Stratēģijā “Eiropa 2020” un uz tās pamata izstrādātajā ERAF regulā atspoguļota ekonomikas koncepcija, kas savstarpēji saskaņo spējas un vajadzības attīstītajās tautsaimniecībās, kurām raksturīga lēna izaugsme un ievērojamas spējas pētniecības un attīstības jomā. Attīstītajās valstīs pētniecībai, izstrādei un inovācijai neapšaubāmi ir svarīga loma ekonomikas izaugsmē. Savukārt konkurētspēja gan nav pretrunā kohēzijas politikai, taču tai kohēzijas politika nav tik nozīmīga.

2.7 Paredzēts, ka kohēzijas politika kļūs par svarīgāko ieguldījumu instrumentu Savienības galveno prioritāšu atbalstam, kuras noteiktas stratēģijā “Eiropa 2020”. Tā pievēršas valstīm un reģioniem, kuros ir vislielākās vajadzības. EESK pamatā piekrīt šai pieejai, taču vienlaikus norāda uz dažiem ierosinātās regulas elementiem, kas var kavēt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu.

2.7.1 ERAF var būt ievērojama ietekme gan virzībā uz konverģences mērķiem, gan Eiropas mēroga mērķiem konkurētspējas jomā. Tā kā līdzekļu apjomu būtiski palielināt nav iespējams, EESK uzskata, ka papildu potenciālu var apgūt, nosakot skaidrākus mērķus un nodrošinot, ka ierosinātās ieguldījumu prioritātes ir precīzāk sasaistītas ar mērķiem. Tā kā precīzāku mērķu definēšanai ir piemērota teritoriālā pieeja, EESK uzskata, ka lielāka vērība jāpiegriež Eiropas mēroga teritoriālām stratēģijām, piemēram, esošajām vai nākamajām makroreģionālajām stratēģijām, kuras var kalpot par atsauci uz konkrētajā teritorijā sasniedzamajiem mērķiem.

2.7.2 Makroekonomikas nosacījumi var kavēt ekonomikas izaugsmi un tādējādi samazināt pieejamos instrumentus, kas var novest pie atbalsta atcelšanas un atcelto instrumentu pārdales par labu attīstītākajiem reģioniem. Starp tiekšanos pēc konkurētspējas no vienas puses un kohēzijas politiku no otras puses var veidoties liels konflikts. Tomēr ERAF efektivitātes uzlabošanai var kalpot tematiskie un institucionālie iepriekšējie nosacījumi, kas uzskaitīti Kopīgo noteikumu regulas IV pielikumā.

2.7.3 Dažās mazāk attīstītās dalībvalstīs vai reģionos 50 % ERAF finansējuma daļa, kas nošķirta īpašiem mērķiem, var samazināt efektivitāti. Šādu ietekmi var izraisīt fakts, ka “obligātie” ieguldījumu mērķi ne vienmēr ir labākais veids, kā panākt attiecīgā reģiona vai dalībvalsts optimālu attīstību. Šādos gadījumos līdzekļu izmantošanas efektivitāte samazinās. Var rasties pat līdzekļu apgūšanas problēmu risks, ja nav iespējams nodrošināt kritisko masu, kas nepieciešama attīstības vājāko vietu efektīvai likvidēšanai. Turklāt pasākumi, kas neatbilst reālajām attīstības problēmām, var izraisīt aizvien lielāku sabiedrības uzticības mazināšanos. No visiem minētajiem punktiem izriet, ka reģionu konkrētie attīstības mērķi un vajadzības ERAF ieguldījumu prioritāšu ietvaros jāpārvalda elastīgi.

3. Īpašas piezīmes un ieteikumi

3.1 Atsevišķas teritoriālas īpatnības (pilsētu attīstība, attālākie reģioni)

3.1.1 EESK atzinīgi vērtē īpašo uzmanību, kas veltīta ar ilgtspējīgu pilsētu attīstību un attālākajiem reģioniem saistīto konkrētu problēmu risināšanai.

3.1.2 EESK atzinīgi vērtē skaidri noteikto pienākumu, ka pilsētu attīstības jomā jāpiemēro integrēta pieeja. Taču tā uzskata, ka partnerības līgumā būtu jāiekļauj tikai indikatīvs to pilsētu saraksts, kuras saņem atbalstu, gada piešķīrumi minētajam mērķim, lai ļautu katrai dalībvalstij pārvaldīt projektus elastīgāk, kas var arī labvēlīgi ietekmēt rezultātus saņēmējās pilsētās.

3.1.3 Runājot par integrētu pasākumu pārvaldību, EESK uzsver, ka attiecībā uz šiem kompleksajiem pasākumiem ir risks īstenot pārmērīgi birokrātisku un neelastīgu projektu atlasi un administratīvās procedūras. Tas var mazināt dalībvalstu un saņēmēju spēju pilnībā izmantot šīs iespējas. Tāpēc EESK iesaka Eiropas Komisijai nodrošināt, ka dalībvalstis ir spējīgas īstenot minētos integrētos pasākumus, un pēc iespējas mazāk apgrūtināt tās ar birokrātisko slogu.

3.1.4 EESK atbalsta Eiropas pilsētu attīstības platformas izveidi ilgtspējīgas pilsētu attīstības jomā. EESK neuzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jāpiešķir tiesības izlemt, kuras pilsētas piedalīsies platformā; vajadzētu pietikt ar noteiktu kritēriju kopumu.

3.1.5 Attiecībā uz pilsētu attīstības platformas izveidi EESK uzskata, ka jaunas struktūras izveide nav nepieciešama — uzdevumus var veikt, paļaujoties uz esošajām Eiropas pilsētu apvienībām. Komiteja iesaka Eiropas Komisijai izpētīt, kā platformas darbībā pēc iespējas vairāk iesaistīt esošās organizācijas.

3.1.6 Plānots, ka platforma atbalsta arī tīklu veidošanu starp visām pilsētām, kurās pēc Komisijas iniciatīvas notiek novatoriski pasākumi. EESK uzskata, ka ne tikai Komisijai, bet arī dalībvalstu grupām jāpiešķir tiesības uzņemties iniciatīvu saistībā ar novatoriskiem pasākumiem vai tīklu veidošanu platformas ietvaros.

3.1.7 EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu vismaz 5 % no ERAF finansējuma tērēt integrētai pilsētu attīstībai. Tas ir svarīgs un iedrošinošs ES signāls dalībvalstīm un to reģioniem. Tomēr šīs summas piešķiršana un saikne ar citu līdzekļu izmantošanu vēl nav skaidra.

3.1.8 EESK uzskata, ka šis ir piemērots gadījums, lai, pamatojoties uz Eiropas teritoriālās attīstības stratēģiju, Eiropas līmenī izstrādātu mazu, vidēju un lielu pilsētu sistēmu definīciju. Ir arī svarīgi saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem izstrādāt vadlīnijas aglomerāciju policentrisku tīklu attīstībai.

3.2 Teritoriālā attīstība

3.2.1 EESK iepriekšējos atzinumos jau norādījusi, ka vislabākā metode, kā palīdzēt reģioniem attīstīties, ir pastiprināt teritoriālās saiknes un atbalstīt visu veidu mobilitāti. Ja aglomerāciju un ražošanas teritoriālajiem tīkliem ļauj attīstīties, pieaug konkurētspēja. Taču vēlamā saikne neaprobežojas ar transportu un komunikāciju, un attiecīgie mērķi katrā reģionā atšķiras.

3.2.2 EESK iesaka izstrādāt jaunu Eiropas satvaru Eiropai īpaši nozīmīgu projektu integrētām koncepcijām; jānosaka, ka minētajam satvaram ir konkrēti teritoriāli mērķi. Par atbilstošu dokumentu, uz kuru atsaukties jaunajā Eiropas satvarā, ir uzskatāms vienotais stratēģiskais satvars. EESK iesaka apsvērt, vai ir nepieciešama oficiāla Eiropas teritoriālās attīstības stratēģija. Papildus makroreģionālo stratēģiju prioritātēm īpaša uzmanība būtu jāpievērš Eiropas pilsētu tīkla darbības mērķiem.

3.2.3 Ir vēlams pārbaudīt, vai, īstenojot integrētu pilsētu attīstību vai makroreģionālas stratēģijas, būtu jāformulē un jāīsteno jauni mērķi, bez kuriem varētu tikt kavēta liela mēroga projektu attīstība. Minētos, ieteicams, vietējā līmeņa, mērķus var palīdzēt noteikt labi izstrādāti dokumenti, kuru pamatā ir sagatavošanas darbs un kas izstrādāti, piemēram, gatavojot ES teritoriālo programmu vai ESPON programmu.

3.2.4 Teritoriālās attīstības stratēģijā varētu noteikt mērķus, kas veicina makroreģionālu sadarbību tādās ekonomikas un sociālo lietu jomās kā

—	pētniecības un inovācijas infrastruktūras (pētniecības jomu) stiprināšana: saikņu veidošana starp Eiropas izcilības centriem un atbalsts kompetences centriem, lai nostiprinātu Eiropas attīstības centrus;

—	ieguldījumi uzņēmumu veiktajā pētniecībā un inovācijā, produktu un pakalpojumu attīstībā utt., vietēju ražošanas sistēmu (klasteru) internacionalizācija un atbalsts Eiropas tīklu veidošanai;

—	transporta sistēmas papildus TEN-T infrastruktūras tīklam (ūdens resursu apsaimniekošana, vides aizsardzība, enerģija, informācijas un komunikācijas sistēmas utt.);

—	iestāžu tīkls makroreģionālu un starptautisku pārvaldes līmeņu augšupējai attīstībai utt.

3.2.5 EESK šajā sakarā saista lielas cerības ar Eiropas Komisijas priekšlikumiem par vienoto stratēģisko satvaru. Priekšlikumi vēl nav iesniegti, bet Komiteja gaida informāciju un apspriešanās pieprasījumu.

3.3 Eiropas savienošana

3.3.1 EESK ir bieži norādījusi, ka, ņemot vērā līdzekļu koncentrāciju, ir jānodrošina līdzekļi un skaidrs juridiskais pamats, lai atbalstītu starptautisku sadarbību un tādējādi stiprinātu savstarpējās saiknes Eiropā. EESK tomēr ierosina Komisijai apsvērt iespēju paplašināt Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta izmantošanas jomu, paredzot, ka papildus transporta un komunikācijas projektiem no tā var līdzfinansēt arī Eiropai īpaši nozīmīgus projektus. EESK iesaka arī ieviest mehānismus, ar kuriem nodrošina to, ka finansētie projekti veicina labāku ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju Eiropā.

3.3.2 EESK uzskata, ka Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta pārveide par finansēšanas sistēmu, ar kuras palīdzību finansē Eiropai īpaši nozīmīgu projektu īstenošanu, kā iepriekš minēts šā atzinuma 3.2.2. punktā, nebūtu pretrunā LESD. Instrumentam vajadzētu aptvert ar transportu, enerģiju un IKT saistītas iniciatīvas.

3.4 Saimnieciskā darbība

3.4.1 EESK uzskata, ka par prioritāriem jānosaka četri mērķi, kas ir īpaši svarīgi saistībā ar ERAF ieguldījumu sabiedrības interesēs:

—	sniedzot atbalstu uzņēmumiem, ieguldīt nodarbinātībā, pētniecībā un attīstībā un inovācijā,

—	ieguldīt pamata infrastruktūrā (piemēram, transporta, enerģētikas, vides, sociālajā un veselības aprūpes infrastruktūrā),

—	veidot uzņēmumus un — kas ir tikpat svarīgi — tos nodot citiem īpašniekiem,

—	pilnveidot MVU konkurētspēju, sniedzot īpašu atbalstu mikrouzņēmumiem un ar amatniecību saistītiem uzņēmumiem.

3.4.2 EESK arī uzskata, ka svarīgas ir tādas jomas kā izglītība un tūrisma attīstība, un atbilstoši dažu dalībvalstu vai reģionu konkrētajām attīstības vajadzībām tajās arī turpmāk nepieciešams ERAF finansējums.

3.4.3 EESK piekrīt, ka attiecībā uz atbalstu uzņēmumiem var uzskatīt, ka šāds atbalsts, it īpaši dotāciju veidā, visvairāk ir nepieciešams maziem uzņēmumiem, novatoriskiem pasākumiem un jomās, kurās notiek rūpnieciska lejupslīde vai strukturālas pārmaiņas. EESK uzskata, ka uzņēmuma jēdziens nebūtu jāattiecina tikai uz dažu atpalikušu reģionu MVU.

3.4.4 Attiecībā uz inovācijas ķēdēm, ko pazīst arī kā klasterus, un vietējām ražošanas sistēmām, kuras labi darbojas, jājautā, vai ir ieteicams piemērot lielāku elastīgumu pret uzņēmumiem, kas ir nostiprinājušies kādā reģionā, un arī pret piegādātājiem, kā arī atbalsta veidā palielināt atmaksājamo līdzekļu daļu (piemēram, procentu likmes subsīdijas) no dažādiem avotiem nākuša un kombinētā finansējuma gadījumā.

3.4.5 Šajā saistībā rodas arī jautājums, vai ar pamata infrastruktūru saistītās jomās būtu vajadzīgs atbalsts arī attīstītajiem reģioniem. Izņēmumus un elastīgu pieeju vajadzētu apsvērt, piemēram, gadījumos, kad ir vajadzīga centrāla, labāk attīstīta reģiona izaugsme, lai attīstītos tam apkārt esošās teritorijas.

3.4.6 Attiecībā uz ierosinātajām prioritātēm saistībā ar atbalstu uzņēmumiem un uzņēmumu konkurētspējai EESK atkārtoti uzsver, ka sociālās ekonomikas uzņēmumi sniedz nozīmīgu ieguldījumu teritoriālajā un reģionālajā attīstībā, ko vairākos oficiālos dokumentos atzinušas arī Eiropas iestādes. EESK iesaka iekļaut sociālo ekonomiku to pasākumu klāstā, kas veltīti uzņēmējdarbības konkurētspējai, uzņēmējdarbībai, jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, apmācībai, izglītībai, pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un inovācijai, nodarbinātības veicināšanai, energoefektivitātes, atjaunojamo energoresursu un sociālās iekļautības atbalstīšanai.

3.5 Finanšu shēma

3.5.1 EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu par reģionu jauno nomenklatūru un struktūrfondu finansējuma likmēm.

3.5.2 EESK uzskata, ka daļu no ERAF līdzekļiem, kas šobrīd ir paredzēti Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam, ir jāizlieto plašāku starptautisku saikņu veidošanai vispār, kā ierosināts 3.2.2. punktā.

3.5.3 EESK piekrīt Komisijas ierosinājumam noteikt minimālās ieguldījumu daļas Eiropas Sociālajā fondā (ESF) katrā reģionu grupā, lai palielinātu fondu ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” galveno mērķu sasniegšanā. EESK iesaka Eiropas Sociālajam fondam iezīmētos līdzekļus, kurus var ieguldīt izglītības un sociālajā infrastruktūrā, pirmām kārtām izmantot integrētiem pasākumiem, kas veicina izaugsmi.

3.5.4 EESK uzskata, ka ieguldījumu prioritāšu koncentrācija ir labs stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu atspoguļojums, un šajā saistībā atsaucas uz šā atzinuma 1.4.5.3., 2.4., 2.5., 2.6. un 2.7. punktu.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) “Vispārīgi noteikumi par struktūrfondiem” (Skatīt šā Oficiālā Vēstneša 30. lpp.).

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/49

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi”

COM(2011) 611 final – 2011/0273 (COD)

2012/C 191/09

Ziņotājs: PÁLENÍK kgs

Eiropas Savienības Parlaments 2011. gada 25. oktobrī un Eiropas Savienības Padome 2011. gada 27. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 178. un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi”

COM(2011) 611 final – 2011/0273 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 3. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (2012. gada 25. aprīļa sēdē), ar 162 balsīm par, 5 balsīm pret un 14 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. EESK secinājumu un ieteikumu kopsavilkums

1.1 Eiropas Komisija 2011. gada 29. jūnijā pieņēma priekšlikumu par nākamo daudzgadu finanšu shēmu 2014.-2020. gadam — budžetu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai. Priekšlikumā Komisija nolēma, ka kohēzijas politikai arī turpmāk jābūt svarīgam nākamā finanšu plāna elementam, un tai jāsniedz ieguldījums stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā.

1.2 Eiropas teritoriālā sadarbība ir viens no kohēzijas politikas mērķiem un nodrošina sistēmu kopīgu pasākumu īstenošanai un politiskās pieredzas apmaiņai starp valsts, reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem no dažādām dalībvalstīm.

1.3 Komisija min vairākus piemērus par pievienoto vērtību, ieguldījumiem izaugsmē un darba vietu radīšanā, kas nebūtu bijuši iespējami bez ES budžeta atbalsta. Tomēr Komisijas veiktā novērtējuma rezultāti norāda arī uz to, kādas sekas ir sadrumstalotai pieejai un prioritāšu trūkumam. Ieguldījumi izaugsmē ir vēl jo svarīgāki laikā, kad dalībvalstīs ir ļoti ierobežots publiskais finansējums.

1.4 Eiropas teritoriālā sadarbība ir īpaši svarīga, jo tā pēc savas būtības un mērķiem ir kohēzijas politikas sastāvdaļa. Tā sekmē sadarbību pārrobežu, valstu un reģionu līmenī.

1.5 Ierosinātā finanšu resursu sadale starp dažādiem Eiropas teritoriālās sadarbības veidiem, t.i., starp pārrobežu, valstu un reģionu sadarbību, nodrošina pietiekamu finansējumu katram no šiem veidiem.

1.6 EESK arī atbalsta tendenci katrā sadarbības veidā īstenot pasākumus noteiktās tematiskās jomās un noteikt ieguldījumu prioritātes, lai gan ir svarīgi ņemt vērā atsevišķu valstu un reģionu īpatnības un vajadzības.

1.7 EESK atzinīgi vērtē un atbalsta mērģinājumu vienkāršot noteikumus visos iesaistītajos līmeņos: noteikumus līdzekļu saņēmējiem, par programmām atbildīgajām iestādēm, iesaistītajām dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī Komisijai.

1.8 EESK īpaši atzinīgi vērtē pārvaldības un sertifikācijas iestāžu apvienošanu, izmaksu deklarēšanas vienkāršošanu, elektronisko ziņošanu un gada ziņojumu izstrādi tikai 2017. un 2019. gadā.

1.9 Svarīgs elements ir arī kopēju rādītāju (kas minēti regulas pielikumā) izveide, lai novērtētu atsevišķu programmu rezultātus, un tas dod iespēju labāk novērtēt strukturālo pasākumu rezultātus un efektivitāti.

1.10 EESK atbalsta pilsoniskās sabiedrības tiešu iesaisti visā programmu ciklā (plānošanā, īstenošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā), pamatojoties uz vienlīdzīgas partnerības principu.

1.11 Pilsoniskās sabiedrības dalībniekus ir svarīgi iesaistīt arī mazākos projektos, kas var palielināt pasākumu pievienoto vērtību, īpaši pārrobežu sadarbībā.

1.12 Tehniskā palīdzība galvenokārt būtu jāizmanto, lai uzlabotu visu Eiropas teritoriālajā sadarbībā iesaistīto dalībnieku absorbcijas spēju un uzlabotu administratīvo spēju, tomēr neradot papildu administratīvo slogu.

2. Atzinuma galvenie elementi un vispārīga informācija

2.1 Kohēzijas politikas īstenošanas tiesiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pants.

2.2 Saskaņā ar LESD 175. pantu dalībvalstīm jāīsteno tāda ekonomikas politika un tā jākoordinē tādā veidā, lai sasniegtu 174. pantā minētos mērķus. Veidojot un īstenojot ES politiku un pasākumus un īstenojot iekšējo tirgu, jāņem vērā 174. pantā minētie mērķi un jāveicina sasniegšana.

2.3 Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda mērķi ir noteikti LESD 162., 176. un 177. pantā.

2.4 LESD 174. pantā ir noteikts, ka īpaša uzmanība jāvelta lauku apvidiem, reģioniem, kuros notiek rūpniecības pārstrukturēšana, kā arī reģioniem, kuros ir bargi un pastāvīgi nelabvēlīgi dabas apstākļi vai nelabvēlīga demogrāfiskā situācija, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salas, pārrobežu un kalnu reģioni.

2.5 LESD 349. pantā ir noteikts, ka jāpieņem īpaši pasākumi, lai ņemtu vērā attālāko reģionu sociālo un ekonomisko stāvokli, ko vēl vairāk apgrūtina daži īpaši faktori, kas nopietni kavē to attīstību.

2.6 Komisija 2011. gada 29. jūnijā pieņēma priekšlikumu par nākamo daudzgadu finanšu shēmu 2014.-2020. gadam — budžetu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai. Priekšlikumā Komisija nolēma, ka kohēzijas politikai arī turpmāk jābūt svarīgam nākamā finanšu plāna elementam, un uzsvēra tās būtisko ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā.

2.7 Priekšlikums ir iekļauts kohēzijas politikas tiesību aktu paketē 2014.-2020. gadam (1). Eiropas teritoriālā sadarbība ir viens no kohēzijas politikas mērķiem un nodrošina sistēmu kopīgu pasākumu īstenošanai un politiskās pieredzas apmaiņai starp valsts, reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem no dažādām dalībvalstīm.

2.8 Komisijas veiktajā novērtējumā par līdzšinējiem izdevumiem kohēzijas politikas jomā ir minēti daudzi piemēri par pievienoto vērtību, izaugsmi un ieguldījumiem darba vietu radīšanā, kas nebūtu bijuši iespējami bez ES budžeta atbalsta. Tomēr rezultāti norāda arī uz to, kādas sekas ir sadrumstalotībai un prioritāšu trūkumam. Laikā, kad publiskie līdzekļi ir ierobežoti un izaugsmi veicinoši ieguldījumi ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad, Komisija ir nolēmusi ierosināt būtiskas izmaiņas kohēzijas politikā.

2.9 Eiropas teritoriālā sadarbība ir īpaši vērtīga, jo

—	pārrobežu problēmas var visefektīvāk atrisināt sadarbībā ar visiem attiecīgajiem reģioniem, lai izvairītos no tā, ka dažiem reģioniem rodas nesamērīgas izmaksas, savukārt citi nedara neko (piemēram, vides piesārņojums pārrobežu mērogā);

—	sadarbība var sniegt efektīvu mehānismu, lai dalītos paraugpraksē un kopīgi mācītos, jo tā ir iespēja izplatīt zinātību (piemēram, konkurētspējas uzlabošana);

—	sadarbojoties var nodrošināt to, ka konkrētas problēmas risinājums kļūst efektīvāks, pateicoties apjomradītiem ietaupījumiem un “kritiskās masas” sasniegšanai (klasteru izveide pētniecības un inovācijas veicināšanai);

—	pārrobežu un valstu mērogā koordinējot nozaru politiku, pasākumus un ieguldījumus, var uzlabot pārvaldību;

—	veidojot attiecības ar ES kaimiņiem, t.i., īstenojot sadarbības programmas uz ES ārējām robežām, var veicināt drošību, stabilitāti un savstarpēji izdevīgas attiecības;

—	dažās situācijās, piemēram, jūras baseinu un piekrastes reģionu gadījumā, sadarbība un kopīgi valstu pasākumi ir neaizstājami, lai atbalstītu izaugsmi, nodarbinātību un uz ekosistēmu balstītu pārvaldību;

—	teritoriālā sadarbība rada apstākļus makroreģionālu attīstības stratēģiju īstenošanai.

3. Vispārējas piezīmes

3.1 EESK atbalsta Komisijas mērķi Eiropas teritoriālās sadarbības īpatnības skaidrāk izklāstīt atsevišķā regulā, lai atvieglotu gan šādas sadarbības īstenošanu, gan definētu Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) ieguldījumu Eiropas teritoriālās sadarbības mērķa sasniegšanā (2).

3.2 Ierosinātā skaidrā finanšu resursu sadale starp dažādiem Eiropas teritoriālās sadarbības veidiem, t.i., starp pārrobežu, valstu un reģionu sadarbību, nodrošina pietiekamu finansējumu katram no šiem veidiem. No šīs sadales ir skaidrs, ka galvenais uzsvars ir likts uz pārrobežu sadarbību (73,24 % pārrobežu sadarbībai, 20,78 % valstu sadarbībai un 5,98 % reģionu sadarbībai). Arī finansējums attālākajiem reģioniem ir atbilstošs.

3.3 Attiecībā uz attālākajiem reģioniem (piemēram, Francijas aizjūras departamentiem) būtu lietderīgi precīzāk noteikt to kaimiņus un tādējādi potenciālos sadarbības partnerus.

3.4 EESK arī atbalsta tendenci īstenot pasākumus noteiktās tematiskās jomās un izvirzīt ieguldījumu prioritātes katram sadarbības veidam (3). Šajā jomā tomēr ir svarīgs arī elastīgums, un jāņem vērā atsevišķu valstu īpatnības, ievērojot subsidiaritātes principu.

3.5 Turklāt, tematiskās jomās koncentrējoties uz īpašām prioritātēm un tās izvēloties saskaņā ar atsevišķu Eiropas teritoriālās sadarbības programmu (projektu) vajadzībām, varētu palīdzēt palielināt Eiropas teritoriālās sadarbības pievienoto vērtību.

3.6 EESK atzinīgi vērtē un atbalsta mēģinājumu vienkāršot noteikumus visos iesaistītajos līmeņos: noteikumus līdzekļu saņēmējiem, par programmām atbildīgajām iestādēm, iesaistītajām dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī Komisijai. Vienkāršojot administratīvās procedūras, ar Eiropas teritoriālās sadarbības palīdzību varētu ievērojami palielināt kohēzijas politikas pievienoto vērtību (4).

3.7 Tomēr noteikumi konsekventi jāvienkāršo arī valsts un reģionālā līmenī, lai izvairītos no pārmērīga administratīva sloga. EESK iesaka, ka Eiropas Komisijai — atbilstoši savām pilnvarām un spējām — vajadzētu uzraudzīt un aktīvi samazināt pārmērīga administratīva sloga rašanos valsts un reģionālajā līmenī.

3.8 Runājot par uzraudzību un novērtēšanu, svarīgs elements ir kopējas sistēmas izveide 2017. un 2019. gada ziņojumu izstrādei, un svarīgi ir tas, ka šo ziņojumu izstrādē jāizmanto kritēriji, kas minēti Regulas par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi 13. panta 3. punktā.

3.9 Svarīgs elements ir arī kopēju rādītāju (kas minēti regulas pielikumā) izveide, lai novērtētu, cik sekmīgas ir bijušas atsevišķas programmas, ko finansē saskaņā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi, un tas dod iespēju labāk novērtēt strukturālo pasākumu rezultātus un efektivitāti.

4. Īpašas piezīmes

4.1 EESK atzinīgi vērtē Komisijas centienos vienkāršot noteikumus. Komiteja īpaši atzinīgi vērtē pārvaldības un sertifikācijas iestāžu apvienošanu, izmaksu deklarēšanas vienkāršošanu, elektronisko ziņošanu un gada ziņojumu izstrādi tikai 2017. un 2019. gadā.

4.2 Dalībvalstu pieredze teritoriālās sadarbības jomā liecina, ka ir svarīgi vairāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību, īpaši tādēļ, lai teritoriālās sadarbības pasākumiem paredzētos finanšu resursus tieši piešķirtu pilsoniskās sabiedrības projektiem.

4.3 Komiteja atbalsta pilsoniskās sabiedrības tiešu līdzdalību, pamatojoties uz vienlīdzīgas partnerības principu, visā programmu ciklā:

—	stratēģiskā analīze un plānošana,

—	projektu īstenošana un

—	uzraudzība un novērtēšana.

4.4 Tāpēc būtu lietderīgi apsvērt iespēju daļu finansējuma paredzēt projektiem, kas orientēti uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām (t.i., reģionālo pašvaldību vajadzībām) un orientēti uz dažādiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem. Noteiktās jomās — jau projektu sagatavošanas posmā — vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzētu uzaicināt organizēto pilsonisko sabiedrību piedalīties projektu partnerībās.

4.5 Saskaņā ar partnerības principu (5) ir svarīgi koncentrēties uz atbalstu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku īpašiem projektiem (piemēram, mikroprojektiem), kas var palielināt teritoriālās sadarbības pasākumu (īpaši pārrobežu sadarbības jomā) pievienoto vērtību, un tādējādi sadarbībā iekļaut mazākus pilsoniskās sabiedrības dalībniekus.

4.6 EESK uzsver, ka ir nepieciešams dalībvalstīs nodrošināt labāku informāciju un publicitāti par šiem instrumentiem un regulām. Turklāt ir svarīgi sniegt labas prakses piemērus par jau īstenotajiem projektiem.

4.7 Ir svarīgi apsvērt arī iespēju projektos kā vadošus partnerus iesaistīt privātas bezpeļņas struktūras un izvērtēt to lomu.

4.8 Eiropas teritoriālās sadarbības jomā tehniskā palīdzība galvenokārt būtu jāizmanto, lai uzlabotu iespējamo atbalsta tiešo saņēmēju absorbcijas spēju un efektivizētu pārvaldības iestāžu administratīvo spēju, galveno uzmanību pievēršot tam, lai novērstu pārmērīgu administratīvo slogu.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi un Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (COM(2011) 615 final) kopīgi veido galveno tiesisko sistēmu un pamatu diskusijām par turpmāko kohēzijas politiku laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam.

(2) Skatīt arī EESK atzinumu par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu — grozījumi (Skatīt šā Oficiālā Vēstneša 53. lpp).

(3) Tematiskās orientācijas principu EESK atbalstīja atzinumā “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248, 25.8.2011., 68. lpp., 2.2.5 un 6.14. punkts. EESK jau ilgi ir vērsusi uzmanību arī uz nepieciešamību vienkāršot administratīvās un grāmatvedības procedūras, piemēram, atzinumā par efektīvu partnerību kohēzijas politikā, OV C 44, 11.2.2011., 1. lpp., un jau minētajā atzinumā par tematu “Piektais ziņojums par kohēziju”, OV C 248, 25.8.2011., 68. lpp..

(4) Jautājumam par Kohēzijas politikas noteikumu vienkāršošanu EESK ir pievērsusies vairākos atzinumos, arī OV C 248, 25.8.2011., 68. lpp. un OV C 44, 11.2.2011., 1. lpp.

(5) Šo principu Komiteja atbalstīja atzinumos OV C 248, 25.8.2011., 68. lpp. un OV C 44, 11.2.2011., 1. lpp., un EESK pārstāvji to atbalstīja arī publiskos paziņojumos Gedellē 2011. gada jūnijā un Gdaņskā 2011. gada oktobrī.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/53

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un ieviešanas precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu”

COM(2011) 610 final – 2011/0272 (COD)

2012/C 191/10

Ziņotājs: Luis Miguel PARIZA CASTAÑOS

Eiropas Parlaments 2011. gada 25. oktobrī un Padome 2011. gada 27. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 175. panta 3. punktu un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un ieviešanas precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu”

COM(2011) 610 final – 2011/0272 (COD).

Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 3. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 172 balsīm par un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta Eiropas Komisijas centienus attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības grupu formu un pozitīvi vērtē jaunajā regulā pausto pieeju, kura palīdzēs ETSG kļūt par efektīvāku, vienkāršāku un elastīgāku instrumentu teritoriālās sadarbības veicināšanai, kas ir nostiprināta ar Lisabonas līgumu. Šis atzinums papildina atzinumu par “Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi” (1).

1.2 EESK atzinīgi vērtē to, ka ar šo regulu ETSG juridiskais instruments tiks nostiprināts Eiropas līmenī, izmantojot kopīgus risinājumus, un uzskata, ka turpmāk ETSG būs īpaši svarīga nozīme sadarbībā un teritoriālajā kohēzijā.

1.3 Nākotnē ETSG nepārtrauktība būs nodrošināta, un, pateicoties grozījumiem šajā regulā, minētais juridiskais instruments dos iespēju izmantot elastīgāku pieeju teritoriālās un kohēzijas politikas īstenošanā.

1.4 Tiek nostiprināta Eiropas reģionu politiskā nozīme. EESK pilnībā atbalsta ES teritoriālās sadarbības politiku, kas reģionālajām pašvaldībām piešķir jaunu lomu. Padomē darbojas dalībvalstis, un EESK cer, ka Eiropas reģioni iesaistīsies pietiekami. RK un EESK ir būtiska institucionāla nozīme, un Padomei tā ir jāņem vērā.

1.5 Nākotnes izaicinājums būs reģionālo un vietējo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, un šim nolūkam ir nepieciešama plaša sadarbība dažādos pārvaldības līmeņos.

1.6 EESK vienmēr ir atzinusi daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu pievienoto vērtību, un tādēļ atbalsta ETSG izveidi, kas dod iespēju iesaistīties visām ieinteresētajām pusēm no makroreģiona, Eiroreģiona vai pārrobežu reģiona.

1.7 Tomēr daudzlīmeņu pārvaldība būtu jāpastiprina, iesaistot ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus, tādēļ EESK ierosina ar regulas grozījumu sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām atvieglot iespēju atbilstošā veidā iesaistīties Eiropas teritoriālās sadarbības grupās. Līdz ar pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos uzlabosies saikne starp ETSG, stratēģiju “Eiropa 2020” un nozaru politikām.

1.8 ETSG iesaistīto valsts, reģionālo un vietējo pašvaldību iestāžu ierēdņu apmācība un apmaiņa ir ļoti svarīga, un tādēļ EESK aicina Komisiju atbalstīt kopīgu apmācību programmu organizēšanu, lai uzlabotu administratīvo un politisko pārvaldību.

1.9 EESK uzskata, ka šī ļoti specifiskā regula Padomei un Parlamentam būtu jāpieņem ātri, negaidot visas kohēzijas politikas paketes pieņemšanu. Tādējādi varētu paātrināt regulas stāšanos spēkā.

2. Eiropas teritoriālās sadarbības grupa (ETSG)

2.1 Eiropas teritoriālās sadarbības grupa ir juridiska forma, kuru izmanto Eiropas Savienības dalībvalstu iestāžu sadarbības struktūru izveidei. To izveidoja ar Regulu (EK) Nr. 1082/2006 saskaņā ar kohēzijas politikas noteikumiem 2007.-2013. gada plānošanas periodam.

2.2 Šajā plānošanas posmā sadarbības pasākumi, kurus iepriekš līdzfinansēja Kopienas iniciatīvas INTERREG ietvaros, ieguva kohēzijas politikas mērķa statusu; tas attiecas gan uz pārrobežu, gan starpreģionālajiem pasākumiem. Tie ir pārvērtušies par trešo mērķi pozīcijā “Eiropas teritoriālā sadarbība”.

2.3 Teritoriālā sadarbība tiek uzskatīta par pamatinstrumentu kohēzijas mērķu sasniegšanai, un tādēļ tā saņem jaunu stimulu un lielāku finansējumu. Tomēr ir jāveic arī paralēli pasākumi, lai novērstu šķēršļus, kas apgrūtina teritoriālās sadarbības attīstību.

2.4 Šobrīd ES dalībvalstu publiskās iestādes, jo īpaši vietējās un reģionālās pašvaldības, sadarbības pasākumu īstenošanā saskaras ar daudzām juridiska un praktiska rakstura grūtībām, kas saistītas ar tiesību aktu un procedūru atšķirībām, kuras negatīvi ietekmē šo pasākumu pārvaldību.

2.5 Regula par ETSG izveidi (2) tika pieņemta, lai dotu iespēju teritoriālajā sadarbībā iesaistītajām pusēm izmantot jaunus instrumentus minēto grūtību pārvarēšanai un uzlabot teritoriālās sadarbības pasākumu praktisku īstenošanu.

2.6 Šī juridiskā forma dod iespēju iestādēm, kas apvienojušās teritoriālās sadarbības projektu un kopīgu pasākumu īstenošanā ar Eiropas līdzfinansējumu vai bez tā, iegūt patstāvīgu un no to sastāvā iekļautajām struktūrvienībām atšķirīgu juridisko statusu, kā arī darboties savā vārdā Eiropas Savienības juridiskajā sistēmā.

2.7 Piecus gadus vēlāk, ņemot vērā šajā laikā iegūto pieredzi, Eiropas Komisija iesniedza priekšlikumu par regulas grozījumiem, ierosinot izmaiņas, lai precizētu, vienkāršotu un uzlabotu ETSG īstenošanu.

3. Priekšlikums par Regulas (EK) 1082/2006 par ETSG grozīšanu

3.1 Izpildot pienākumu iesniegt ziņojumu par spēkā esošās regulas piemērošanu un ņemot vērā apspriežu procesā iegūtos rezultātus, iestāžu līmenī sadarbojoties ar Reģionu komiteju un ar esošajām ETSG, Eiropas Komisija apstiprinājusi, ka ETSG ir atbilstoša struktūra teritoriālajai sadarbībai ilgtermiņā (3).

3.2 ETSG juridiskā forma teritoriālajai sadarbībai “nodrošina oficiālu regulējumu ar lielāku tiesisko noteiktību, oficiālāku pamatu un stabilāku institucionālo struktūru”.

3.3 No pašreizējām ETSG saņemtās atsauksmes liecina par pozitīvu atgriezenisko saikni. Piedaloties 15 dalībvalstīm, ir izveidotas 26 ETSG, kas apvieno vairāk nekā 550 vietējās un reģionālās pašvaldības.

3.4 Tomēr ir konstatētas arī vairākas nepilnības, tostarp dzirdami apgalvojumi, ka “ETSG izmantošana nesniedz gaidītos rezultātus”, un šo nepilnību dēļ nav izveidots vairāk ETSG. Ar grozītās regulas starpniecību varētu mēģināt atrisināt minētās problēmas.

3.5 Bijušas arī problēmas saistībā ar ETSG izveidi un darbību, kā arī ar laikietilpīgām un sarežģītām izveides un izmaiņu procedūrām. Turklāt ir radušās neparedzētas situācijas, valsts iestādēm un reģionālajām pašvaldībām atšķirīgi interpretējot noteikumus un izstrādājot atšķirīgus praktiskus risinājumus.

3.6 Grupā ietilpstošo struktūru juridiskās un organizatoriskās atšķirības, ka arī to atšķirīgais kompetenču sadalījums rada grūtības panākt vienošanās, kas būtu pieņemamas visiem grupu dalībniekiem.

3.7 Arī regulas noteikumi dažādās jomās tiek piemēroti atšķirīgi, piemēram, saistībā ar jautājumu par ierobežotu vai neierobežotu atbildību, nodarbinātības nosacījumiem ETSG darbiniekiem, par darbu un pakalpojumu pasūtījumu sistēmu.

3.8 Ir grūtības arī ar trešo valstu līdzdalību, ja ir jāizveido ETSG, kurā iekļauti dalībnieki tikai no vienas dalībvalsts un no trešās valsts.

3.9 Arī regulas saturu interpretē atšķirīgi, kā tas ir gadījumā ar to privāto struktūru iesaistīšanos, kas uzskatāmas par publiskā iepirkuma līgumu slēdzējām pusēm.

4. Vispārīgas piezīmes

4.1 Kā EESK jau norādījusi apspriedēs (4) par Regulu (EK) Nr. 1082/2006, ETSG ir lietderīgs un vērtīgs instruments, kas var dot iespēju attīstīt efektīvāku, aktīvāku un redzamāku teritoriālo sadarbību.

4.2 Lai gan pastāv atšķirības starp valstīm, reģioniem būs ļoti būtiska nozīme Eiropas Savienības turpmākajā pārvaldības sistēmā, un iestādēm tā ir jāatbalsta.

4.3 EESK atzinīgi vērtē jauno regulas priekšlikumu, kas uzlabos un atvieglos tās piemērošanu, kā arī padarīs ETSG par noderīgāku instrumentu reģioniem. Grupām ir vajadzīgs instruments, kas Eiropas reģionālajai sadarbībai nodrošina stabilu, strukturētu un juridiski efektīvu pamatu.

4.4 Jaunā regula atvieglos jaunu ETSG izveidi un uzlabos to darbību, jo tiek nostiprināta strukturēta sistēma ar pilnīgām operatīvām spējām, kas ļauj pārvarēt juridiskus un praktiskus šķēršļus starpvalstu sadarbības pasākumos. Tiks izveidotas īpaši plānošanas, koordinācijas un pārvaldības jautājumiem paredzētas organizatoriskas vienības.

4.5 EESK uzskata, ka regula ir nākamais solis pārrobežu, valstu un reģionu sadarbības veicināšanai.

4.6 Tiek sekmēta arī tālejošāka sadarbība. Pasākumi, kurus līdzfinansēs no Eiropas fondu līdzekļiem teritoriālās sadarbības ietvaros, tiks iekļauti stratēģiskāku pamatnostādņu sistēmā un balstīti uz Eiropas kopējo interešu pievienoto vērtību un ilgtermiņa perspektīvu.

4.7 Turpmāk būtu lietderīgi reģionu sadarbību attīstīt stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros un pastiprināt tās mērķus, proti, darba vietu izveidi, konkurētspējas uzlabošanu, ilgtspējīgumu, uzņēmumu, arī MVU, universitāšu un tehnoloģiju centru sadarbību u.c.

4.8 EESK atbalsta arī tādu teritoriālo sadarbību, kas sekmē tematisku un nozaru pasākumu īstenošanu starp reģioniem un pilsētām.

4.9 EESK uzsver, ka ETSG jau pieļauj reģionālo pašvaldību sadarbību ekonomikas un tehnoloģiju jomā, kas ir būtiski arī stratēģijai “Eiropa 2020”. Šai sadarbības formai jābūt atpazīstamākai.

4.10 EESK atzīst dažādu projektu nozīmīgumu, kurus sekmē tādi sadarbības instrumenti kā ETSG, sākot no INTERREG projektiem un līdz pat pārrobežu sabiedrisko pakalpojumu izveidei vai daudznozaru stratēģiskajiem plāniem.

4.11 EESK atbalsta Reģionu komitejas institucionālo lomu ETSG uzraudzībā un labas prakses apmaiņā. RK ETSG forumam ir jāturpina darbība pēc jaunās regulas pieņemšanas.

4.12 EESK vēlētos sadarboties ar RK, lai pilsoniskā sabiedrība un sociālie partneri iesaistītos ETSG uzraudzībā un vērtēšanā. Komiteja aicina Komisiju izstrādāt ziņojumu par jaunās regulas piemērošanu un par ekonomikas un sociālās jomas pārstāvju, kā arī pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos ETSG (5).

4.13 Komiteja atbalsta arī ETSG izveides procedūras vienkāršošanu nākotnē, kā arī konvenciju apstiprināšanu sešu mēnešu laikā, lai gan no valdību puses nav saņemts apstiprinājums.

4.14 EESK uzskata, ka ETSG ir pietiekami daudzpusīgas un elastīgas, lai pārvaldītu infrastruktūras un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus dažādu ES dalībvalstu iedzīvotāju interesēs.

4.15 EESK uzsver, ka teritoriālā sadarbība, kuras galvenais mērķis ir ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas uzlabošana, tiek īstenota arī tālejošāku un politiski sarežģītāku iniciatīvu ietvaros, kā, piemēram, makroreģioni, Eiroreģioni un baseinu stratēģijas integrētajā jūrniecības politikā.

4.16 EESK uzsver, ka makroereģionālajai un starpreģionālajai sadarbībai, ja ETSG pienācīgi darbojas, arī var būt nozīme ES nozaru mērķu sasniegšanā. Stratēģijai “Eiropa 2020” neapšaubāmi būs jauns stimuls. Regulai vajadzētu uzlabot ETSG un nozaru politikām paredzēto ES politikas un finanšu instrumentu saikni.

4.17 Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatvieglo ETSG izmantošana tālākos reģionos un aizjūras teritorijās, tostarp arī grupas, kas izveidotas ar kaimiņos esošām trešām valstīm.

4.18 EESK, ievērojot ETSG brīvprātīgas izveides principu, aicina Komisiju aktīvāk iesaistīties ETSG izveides sekmēšanā, vienkāršošanā un darbības uzlabošanā, kas savukārt jāsaista ar Eiropas Savienības stratēģiskajiem mērķiem.

5. Īpašas piezīmes

5.1 EESK uzskata, ka Eiropas Komisijas nostāja ir atbilstoša, ierosinot grozīt spēkā esošo regulu. EESK vēlas uzsvērt, ka ETSG ir jābūt vienkārši izmantojamiem instrumentiem, lai katra partneru grupa pati noteiktu darbību un funkcijas attiecīgajai grupai visatbilstošākajā veidā, jo katrai partneru grupai ir īpaša situācija un apstākļi, un ETSG ir jābūt instrumentam, kas spēj aptvert sadarbības centienus.

5.2 Šobrīd daudzi Eiropas reģioni neizmanto Eiropas Savienības tiesībās paredzētās iespējas, ko sadarbībai ES reģionālas politikas ietvaros nodrošina ETSG juridiskā forma. EESK aicina Eiropas Komisiju aktīvāk informēt par šo instrumentu un iepazīstināt ar to reģionālās pašvaldības un pilsonisko sabiedrību.

5.3 Vienkāršošanas principam, kuru Komisija vēlas iekļaut turpmākajā kohēzijas politikā un līdz ar to arī Eiropas teritoriālajā sadarbībā, jābūt dažādu instrumentu, īpaši ETSG, pamatā.

5.4 EESK secina, ka juridiskie, administratīvie un procesuālie šķēršļi attur teritoriālajā sadarbībā ieinteresētās puses, jo īpaši tās reģionālās un vietējās pašvaldības, kurām ir ierobežoti administratīvie līdzekļi un mazāk resursu.

5.5 Ar ETSG izveidi saistīto administratīvo procedūru laikietilpīgums un nepieciešamība atkārtot procedūru katrai jaunizveidotai ETSG nav savienojams ar sadarbības pasākumu īstenošanai vajadzīgo dinamiku, un rada būtisku šķērsli ETSG izmantošanai. EESK atzinīgi vērtē to, ka minētās problēmas varētu atrisināt ar jaunās regulas starpniecību.

5.6 Elastīgums ir vēl viena vēlama iezīme, kuru cenšas rast sadarbības struktūras izveidē ieinteresētās puses, lai varētu pielāgot organizāciju un darbību īpašām vajadzībām un specifiskiem aspektiem.

5.7 Vietējo un reģionālo pašvaldību darba atvieglošanai EESK aicina Eiropas Komisiju ieviest konsultāciju, apmācības un pieredzes apmaiņas sistēmu, lai palīdzētu izstrādāt konvencijas un statūtus.

5.8 EESK uzskata, ka pieņemtie pasākumi, kas paredzēti, lai izvairītos no ETSG administratīvās pārvaldes iestāžu digitālās sadrumstalotības, ir nepietiekami. Ir svarīgi nodrošināt savstarpēji savienotu, interaktīvu un pieejamu teritoriālo valsts pārvaldes iestāžu sistēmu, izmantojot Kopienas programmu ISA (6). Tādējādi tiks atbalstīta daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu pievienotā vērtība un visu iesaistīto pušu (makroreģionā, Eiroreģionā vai pārrobežu reģionā) piedalīšanās.

5.9 EESK atbalsta vienošanos par ETSG personāla nodarbinātības nosacījumiem un sociālo nodrošinājumu, kā arī noteikumus par personāla pieņemšanu darbā un vadību.

5.10 EESK vēlas pievērst uzmanību tādam daudzlīmeņu pārvaldības piemēram kā ETSG, kurā partneri ar dažādu reģionālā, vietējā, valsts un iestāžu līmeņa pieredzi veido pārvaldības un sadarbības struktūras. Tomēr Komiteja ierosina iesaistīt arī sociālos partnerus un citus pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Sk. šā Oficiālā Vēstneša 49. lpp.

(2) EKDL 159. pantā, šobrīd LESD 175. pantā, noteikts, ka specifiskie pasākumi var tikt pieņemti ārpus paredzētajiem līdzekļiem, lai īstenotu ekonomiskās un sociālās kohēzijas mērķi.

(3) Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei. Regulas (EK) Nr. 1082/2006 par ETSG piemērošana. COM(2011) 462 final.

(4) EESK atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG)”, OV C 255, 14.10.2005., 76. lpp.

(5) EESK atzinums par tematu “Efektīva partnerība kohēzijas politikā”, OV C 44, 11.2.2011., 1. lpp.

(6) Sadarbspējas risinājumi Eiropas publiskās administrācijas iestādēm.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/57

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojumu, lai atvieglotu pārrobežu parādu piedziņu civillietās un komerclietās”

COM(2011) 445 final – 2011/0204 (COD)

2012/C 191/11

Ziņotājs: Jorge PEGADO LIZ kgs

Padome 2011. gada 14. septembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojumu, lai atvieglotu pārrobežu parādu piedziņu civillietās un komerclietās”

COM(2011) 445 final – 2011/0204 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 17. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (26. aprīļa sēdē) vienprātīgi pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē izskatāmo priekšlikumu. Pārmest var vienīgi to, ka tas publiskots ilgus gadus pēc 2006. gada zaļās grāmatas par banku kontu arestu.

1.2 EESK tomēr uzskata, ka šo priekšlikumu vajadzēja papildināt ar iepriekš publiskotu iniciatīvu par debitoru kontu pārredzamību, kā tas paredzēts 2008. gada Zaļajā grāmatā par parādnieku īpašumu pārredzamību.

1.3 EESK pauž gandarījumu, ka šajā tehniski ļoti sarežģītajā jomā Komisija ierosinājusi tiesisko regulējumu, kas nodrošina dažādu iesaistīto interešu un dažādu iesaistīto pušu tiesību pienācīgu līdzsvaru.

1.4 EESK ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija ņēmusi vērā lielu daļu ieteikumu, kas minēti Komitejas atzinumā par Zaļo grāmatu par parādnieku īpašumu pārredzamību: paplašināt darbības jomu, papildus bankas kontos noguldītajām naudas summām iekļaujot tajā arī citus finanšu instrumentus; pēc izpildu dokumenta iegūšanas izdot Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojumu (EAPO); plaši definēt kompetentās tiesu iestādes; attiecināt prasību vienīgi uz izpildāmu un neatmaksātu parāda summu un ar to saistītajiem nokavējuma procentiem un atzīto izdevumu summu; skaidri definēt lēmuma apstrīdēšanas un rīkojuma pārsūdzēšanas kārtību un iespējamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai nodrošinātu procedūras tiesiskumu, kā arī prasītāja, atbildētāja un trešo personu tiesības.

1.5 EESK atzinīgi vērtē to, ka nepārprotami izvēlēts alternatīvs vai fakultatīvs režīms, proti, regula — iekšējā tirgus izveidei vispiemērotākais ES instruments — kā arī pasākuma piemērošanu pārrobežu lietās un, visbeidzot, atbilstīga juridiskā pamata izvēli (LESD 81 panta 2. punkts); arī minētie aspekti ir daļa no EESK ieteikumiem. Papildus iepriekšminētajam EESK iesaka pieņemt atbilstīgu režīmu, kas būtu vienkāršs un kura izmaksu un ieguvumu attiecība būtu proporcionāla; šie kritēriji vajadzīgi tāpēc, ka mehānismam ir pārrobežu dimensija un ka tā izmantošana ir saistīta ar izmaksām.

1.6 EESK tomēr nav pilnībā pārliecināta, ka regula tiešām ir vajadzīga, sevišķi tāpēc, ka Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un ņemot vērā faktu, ka it īpaši mazajiem uzņēmumiem saglabāsies tādi šķēršļi kā neskaidrība par procedūras kopējām izmaksām un kompetentās tiesas noskaidrošana. EESK nav arī pilnībā pārliecināta, ka priekšlikumā ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, ņemot vērā, ka ar Briseles I regulas pārskatīšanu paredzēts atcelt eksekvatūru (“exequatur”), kā arī tāpēc, ka ietekmes novērtējumā nav precīzi izvērtēti gaidāmie rezultāti.

1.7 EESK arī uzskata, ka saturiski jāpārskata vairāki nosacījumi, kurus varētu uzlabot, lai tie būtu skaidrāki, viennozīmīgāki un atbilstīgāki prognozēšanai un lēmumu pieņemšanai, kā arī būtu jālabo tulkošanas un pareizrakstības kļūdas. Komiteja aicina Komisiju ņemt vērā atzinuma īpašās piezīmes.

2. Priekšlikuma pamatojums

2.1 Ar izskatāmo priekšlikumu regulai Komisija turpina darbu, kas iesākts ar 2006. gadā publiskoto Zaļo grāmatu par bankas kontu arestu (1), un ar izskatāmo regulu ierosina izveidot ES tiesību sistēmā juridisku instrumentu — Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojumu (EAPO), kas būtu alternatīvs risinājums valstu tiesību sistēmā paredzētājām procedūrām, nolūkā ātri un lēti izmaksām panākt parādnieku kontu apķīlāšanu civillietās un komerclietās. Regulas mērķis ir nepieļaut parādnieka aktīvu pārskaitīšanu vai izņemšanu no jebkura bankas konta, kas atrodas ES teritorijā, ar nosacījumu, ka kāds no viņa personīgajiem vai īpašuma elementiem atrodas citā dalībvalstī (pārrobežu elementi 3. panta izpratnē) neatkarīgi no jurisdikcijas.

2.2 Šis regulējums ir fakultatīvs (otrs regulējums plaši pazīstams ar nosaukumu “28. regulējums”) un izveidots kā alternatīva dalībvalstīs piemērotajiem aizsardzības pasākumiem vai arī, lai to izmantotu līdztekus minētajiem pasākumiem, jo šim regulējumam un dalībvalstu pasākumiem ir vienāds raksturs un mērķis.

2.3 Dažādu apsvērumu dēļ regulējums neattiecas uz šādām jomām:

a)	nodokļu un nodevu, muitas un administratīvās lietas;

b)	maksātnespēja, uzņēmējsabiedrību likvidācija, izlīgumi vai citas līdzīgas procedūras;

c)	sociālais nodrošinājums;

d)	šķīrējtiesas;

e)	bankas konti, kuri nav apķīlājami saskaņā ar dalībvalstī, kurā atvērts konts, spēkā esošajiem tiesību aktiem;

f)	vērtspapīru norēķinu sistēmas saskaņā ar Direktīvas 98/26/EK 10. pantu (2).

2.4 Turpretī regulējums attiecas uz laulāto lietām, mantojumu un reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām (3).

2.5 EAPO var pieprasīt un izdot dažādos posmos:

a)	pirms tiesvedības uzsākšanas pret atbildētāju vai izpildu dokumenta iegūšanas;

b)	jebkurā tiesvedības posmā;

c)	tiesvedības laikā vai pēc izpildu dokumenta iegūšanas, kas ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī, bet vēl nav izpildāms dalībvalstī, kurā atrodas konts;

d)	pēc izpildu dokumenta iegūšanas, kas ir izpildāms dalībvalstī, kurā atrodas konts.

2.6 Pirmajos trijos gadījumos piemēro 1. iedaļas (6.–13. panta) noteikumus, bet ceturtajā gadījumā 2. iedaļas (14. un 15. panta) noteikumus; savukārt 3. iedaļā (16.–22. pants) iekļauti kopēji procedūras noteikumi visiem gadījumiem.

2.7 Trešajā nodaļā (23. pantā) nostiprināts princips par “exequatur” atcelšanu, un tajā ietverti precīzi visu EAPO izpildes nosacījumi un noteiktas dažādu iesaistīto pušu (banku, tiesu, valstu kompetento iestāžu, atbildētāju, prasītāju, citu kreditoru un cietušo trešo personu) tiesības un pienākumi.

2.8 Ceturtajā nodaļā (34.–40. pantā) uzskaitīti dažādi tiesībaizsardzības līdzekļi no tiesībām pārsūdzēt atteikumu izdot EAPO (22. pants) līdz EAPO pārskatīšanai, lai to grozītu un/vai ierobežotu tā izpildi, tā atcelšanai, atsaukšanai vai atlikšanai; visbeidzot, paliek nemainīgi tradicionālie un īpašie tiesībaizsardzības līdzekļi, kā arī ieinteresēto pušu tiesības izmantot minētos tiesībaizsardzības līdzekļus, kas noteikti attiecīgās valsts tiesībās (37. pants). Minētajā nodaļā noteikta arī kārtība, kādā atbildētājs iemaksā drošības naudu rīkojumā noteiktajā apmērā vai sniedz līdzvērtīgu nodrošinājumu, lai izbeigtu rīkojuma izpildi.

2.9 Priekšlikuma 5. nodaļā iekļauti vairāki vispārīgi noteikumi par noteikto kārtību, piemēram, par to, ka pušu pārstāvība, ko veic advokāts, nav obligāta, kā arī par izmaksām un termiņiem.

2.10 Minētajā nodaļā norādīta arī regulas saistība ar citiem ES instrumentiem un valstu procesuālajiem tiesību aktiem, kurus piemēro papildus šim regulējumam, kā arī dalībvalstu pienākumi, lai nodrošinātu regulas efektīvu un atbilstīgu piemērošanu.

2.11 Komisijas veiktais ietekmes novērtējums liecina, ka

a)	neatgūstamo pārrobežu parādu summa ir no 1,12 miljardiem līdz 2 miljardiem euro gadā;

b)	nesamaksāto uzturlīdzekļu summa tiek lēsta 268 miljoni euro gadā;

c)	neatmaksāti parādi pārrobežu darījumos veido aptuveni 55 miljonus euro gadā;

d)	tikai 11,6 % uzņēmumu ir mēģinājuši atgūt parādus ārpus valsts robežām, izmantojot attiecīgajā valstī spēkā esošo apķīlāšanas procedūru;

e)	tiek lēsts, ka pārrobežu parādu gadījumos ir izpildīti 34 000 apķīlāšanas rīkojumu par kopējo summu 640 miljoni euro gadā.

Ietekmes novērtējumā norādīts, ka ar Eiropas apķīlāšanas procedūru

a)	ik gadus varēs atgūt papildu 373 000–600 000 miljonus euro neatgūstamo parādu;

b)	pārrobežu tirdzniecības uzņēmumi varēs ietaupīt no 81,9 miljoniem līdz 149 miljoniem euro gadā.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 Gadu gaitā mēs jau esam pieraduši, ka Tieslietu ģenerāldirektorāta izstrādātie tehniskie un juridiskie dokumenti formas ziņā ir labi strukturēti, tiem raksturīga augsta konceptuālā kvalitāte un skaidrība un tie sekmē programmas “Labāks likumdošanas process” īstenošanu tiesiskās skaidrības un noteiktības interesēs.

3.2 Izskatāmais priekšlikums nav izņēmums, un EESK to vērtē atzinīgi; vienīgais trūkums ir tas, ka to varēja izstrādāt jau agrāk.

3.3 Komisijai ir izdevies šajā tehniski ļoti sarežģītajā jomā ierosināt tiesisko regulējumu, kas nodrošina dažādu iesaistīto interešu un dažādu iesaistīto pušu tiesību pienācīgu līdzsvaru; minētās intereses un tiesības ir nopietni, sīki un strukturēti izvērtētas priekšlikumam pievienotajā ietekmes novērtējumā, kuras izstrādi stingri pieprasīja EESK.

3.4 Jāatzīmē, ka Komisija ņēmusi vērā lielu daļu ieteikumu, kas minēti Komitejas atzinumā par Zaļo grāmatu par parādnieku īpašumu pārredzamību (COM(2008) 128 galīgā redakcija) (4), piemēram, EAPO izdošana pēc izpildu dokumenta iegūšanas (2. iedaļa), kompetento tiesu iestāžu plaša definīcija, prasības attiecināšana vienīgi uz izpildāmu un neatmaksātu parāda summu, nokavējuma procentiem un atzīto izdevumu summu (piemēram, advokātu honorāri un citas izmaksas), skaidra definīcija par lēmuma apstrīdēšanu un rīkojuma pārsūdzēšanas kārtību un iespējamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, lai nodrošinātu procedūras tiesiskumu un prasītāja, atbildētāja un trešo personu tiesības.

3.5 Atzinīgi vērtējams arī tas, ka Komisija ņēmusi vērā lielu daļu ieteikumu, kurus šajā jomās nesen pieņēmis Eiropas Parlaments (5).

3.6 EESK ir gandarīta, ka 1) nepārprotami izvēlēts alternatīvs vai fakultatīvs regulējums, kas nodrošina prasītājam iespēju izvēlēties attiecīgās valsts tiesu, kā to ieteica Komiteja; 2) izvēlēta regula — vispiemērotākais ES instruments, ar kuru nodrošina iekšējā tirgus izveidei vajadzīgo tiesību aktu saskaņošanu un vienādu piemērošanu dalībvalstīs, lai panāktu tiesisko skaidrību un noteiktību, kā to ierosināja arī EESK; 3) pasākums attiecas vienīgi uz pārrobežu lietām un 4) izvēlēts atbilstīgs juridiskais pamats (LESD 81. panta 2. punkts).

3.7 EESK pauž gandarījumu, ka ņemts vērā Komitejas ieteikums paplašināt darbības jomu, papildus bankas kontos noguldītajām naudas summām iekļaujot tajā arī citus finanšu instrumentus (6);

3.8 Taču Komiteja nav pārliecināta, ka regula tiešām ir vajadzīga un atbilst subsidiaritātes principam.

3.8.1 Pirmkārt, tāpēc, ka Komisija pati atzinusi, ka līdzvērtīgu rezultātu teorētiski var panākt arī ar citiem līdzekļiem.

3.8.2 Otrkārt, tāpēc, ka pabeidzot Briseles I regulas pārskatīšanu atbilstīgi Komisijas ierosinātajām nostādnēm, kuras atbalsta arī EESK, tiek atrisināts svarīgais jautājums par “exequatur”.

3.8.3 Treškārt, tāpēc, ka Komiteja nav pārliecināta, ka iepriekšminētajā ietekmes novērtējumā, kas neapšaubāmi izstrādāts ļoti rūpīgi, ir pienācīgi izvērtētas papildu izmaksas, ko radīs jaunas tiesvedības ieviešana dalībvalstu tiesību sistēmā, ņemot vērā dažādus aspektus saistībā ar šā pasākuma īstenošanu, uzņēmumu un patērētāju informēšanu, tiesnešu, advokātu, tiesu izpildītāju un citu valsts pārvaldes ierēdņu plašāka nozīmē un jo īpaši tiesu ierēdņu sagatavošanu, neskaitot papildu izdevumus, ko tiesu iestāžu darbībā radīs dažādu veidlapu apstrāde 23 ES valodās, un no izmaksu un ieguvumu attiecības viedokļa šie izdevumi nav salīdzināmi ar ietaupījumu, ko, iespējams, gūs uzņēmumi, ne arī ar papildu summām, kuras paredzēts atgūt no parādiem un kuru apmērs tiek lēsts no 373 miljoniem līdz 600 miljoniem euro. Turklāt saglabāsies tādi šķēršļi kā neskaidrība par procedūras kopējām izmaksām un kompetentās tiesas noskaidrošana. Tas varētu nelabvēlīgi ietekmē uzņēmumus, it īpaši mazos uzņēmumus.

3.9 EESK joprojām uzskata, ka jebkurā gadījumā vienlaikus ar izskatāmo priekšlikumu vajadzēja sagatavot vēl vienu iniciatīvu par parādnieku īpašumu pārredzamību, kā to ierosināja arī EP, vai, kā būtu bijis loģiski, publiskot to iepriekš, un pauž neizpratni, kāpēc Komisija piešķīrusi prioritāti (vai ekskluzivitāti) tieši šim, nevis kādam citam priekšlikumam.

3.10 Visbeidzot Komiteja pauž nožēlu ne tikai par to, ka Dānija saskaņā ar labi zināmo Protokolu par Dānijas nostāju nepievienosies šim instrumentam, bet īpaši arī par Apvienotās Karalistes paziņojumu nepiedalīties izskatāmās regulas pieņemšanā, lai gan Apvienotajai Karalistei nav līdzvērtīga juridiska instrumenta, un šī anglo-sakšu tiesību sistēmas nepilnība bija viena no galvenajām problēmām, ko izskatīja zaļās grāmatas apspriešanas laikā.

4. Īpašas piezīmes

4.1 2. panta 2. punkta c) apakšpunkts

Regulas nepiemērošana šķīrējtiesām ir jāprecizē, lai neapdraudētu šķīrējtiesu statusu, jo vairākās dalībvalstīs tās pieņem lēmumus, kuru izpilde ir līdzvērtīga tradicionālo tiesu spriedumu izpildei.

4.2 2. panta 3. punkts un 32. pants

Nav bankas kontu, kurus nevar apķīlāt, bet gan ienākumu vai ieņēmumu summas, kuras nevar apķīlāt.

4.3 4. panta 1. punkts un 29. pants

Sensitīvās situācijas dēļ ir precīzāk jādefinē un jāskaidro jēdzieni “konti, kurus (…) atbildētāja vārdā tur trešā persona” un “konti, ko atbildētājs tur trešās personas vārdā”, lai novērstu jebkuras neskaidrības saistībā ar šo jēdzienu piemērošanu, kas var apdraudēt trešo personu tiesības.

4.4 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts

Šā apakšpunkta tulkojums dažādās valodu versijās ir atšķirīgs.

4.5 8. panta 2. punkta f) apakšpunkts

Neattiecas uz teksta latviešu valodas redakciju. Ziņotājs norāda, ka, piemēram, portugāļu valodas redakcijā atsauce uz 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir kļūdaina; pareizā atsauce ir 7. panta 1. panta b) apakšpunkts.

4.6 13. pants

Tādā regulējumā, kādu ierosināts ieviest, nedrīkst pieļaut atšķirīgu termiņu noteikšanu pēc dalībvalstu ieskatiem, jo tad netiks nodrošināta saskaņotība un tiesiskā noteiktība.

4.7 20. panta 1. punkts

Vajadzētu noteikt, ka “tiesām ir jāsadarbojas”, nevis “tiesas var sadarboties”.

4.8 25. panta 1. punkts

Vārdkopa “bez liekas kavēšanās” ir neprecīza, tādēļ tā jāaizstāj ar konkrētu minimālo termiņu, piemēram, “nākamajā darba dienā”.

4.9 27. panta 3. punkts

Iespēju izmantot drošus elektroniskās saziņas līdzekļus Komisijas e-tiesiskuma programmas ietvaros vajadzētu attiecināt uz visu instrumentu darbību, tostarp tiesu attiecībām, lai paātrinātu procedūru.

4.10 41. pants

Teikuma beigās vajadzētu pievienot “izņemot gadījumus, kad kompetentās tiesas dalībvalsts tiesību aktos noteikts, ka pārstāvība, ko veic advokāts, ir obligāta”.

4.11 44. pants

Šo noteikumu var interpretēt dažādi, un tāpēc tas apdraud tiesvedības norises noteiktību. Tādēļ šis pants ir jāsvītro.

4.12 Termiņu definēšana

Nav vienotības termiņu definēšanā vairākos priekšlikuma pantos. Dažviet tie definēti kā “kalendārās dienas” (21. pantā), citviet “darba dienas” (24. panta 3. punkta c) apakšpunktā un 27. pantā) vai vienkārši “dienas” (35. panta 4. punktā). Lai panāktu tiesisko noteiktību, šo termiņu definēšana būtu jāvienādo.

4.13 Pielikumi un 47. pants

Vajadzētu padziļināti izvērtēt pielikumā pievienotos dokumentus un jo īpaši valodas, kurās tie izmantojami, kā arī to tulkošanas nepieciešamību, lai tie tiktu pareizi izprasti; turklāt iepriekš ir vajadzīgs izmēģinājuma periods. Tas pats attiecas arī uz papildu pierādījumiem un mutiskām liecībām (11. pants).

Briselē, 2012. gada 26. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2006) 618 final, 24.10.2006.

(2) OV L 166, 11.6.1998., 45. lpp.

(3) Sk. Regulu (ES) 1259/2010 (OV L 343, 29.12.2010., 10. lpp.) (ROMA III) (laulības šķiršana un laulāto šķirtība), Regulu (EK) 44/2001 (OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.) (civillietas un komerclietas), Regulu (EK) 2201/2003 (OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.) (laulības lietas), 2011. gada 16. marta priekšlikumu regulai (COM(2011) 127 final) (reģistrētas partnerattiecības) un 2011. gada 16. marta priekšlikumu regulai (COM(2011) 126 final) (laulāto mantiskās attiecības); sk. šādus EESK atzinumus: OV C 325, 20.12.2006., 65. lpp. (bērna tiesības), OV C 325, 20.12.2006., 71. lpp. (laulības lietas), OV C 44, 11.2.2011., 148. lpp. (mantošana un testamenti) un OV C 376, 22.12.2011., 87. lpp. (reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas).

(4) EESK atzinumi: OV C 10, 15.1.2008., 2. lpp. un OV C 175, 28.7.2009., 73. lpp.

(5) Patstāvīgs ziņojums A-7 0147/2011, 14.4.2011, referente Arlene McCarthy, EP 2011. gada 10. maija rezolūcija (TA (2011) 0193).

(6) Piemēram, instrumenti, kas definēti Direktīvas 2004/39/EK 4. panta 1. punkta 17. apakšpunktā un I pielikuma C iedaļā (OV L 145, 30.4.2004., 1. lpp.).

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/61

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas”

COM(2011) 778 final – 2011/0389 (COD)

un par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašām prasībām attiecībā uz obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās”

COM(2011) 779 final – 2011/0359 (COD)

2012/C 191/12

Ziņotājs: Morgan kgs

Eiropas Parlaments saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 50. pantu 2011. gada 13. decembrī un ES Padome 2012. gada 26. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas”

COM(2011) 778 final – 2011/0389(COD).

Eiropas Parlaments saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu 2011. gada 15. decembrī un ES Padome 2012. gada 26. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašām prasībām attiecībā uz obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās”

COM(2011) 779 final – 2011/0359(COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 17. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (26. aprīļa sēdē), ar 110 balsīm par, 18 balsīm pret un 63 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Pēc atzinuma par tematu “Zaļā grāmata “Revīzijas politika – no krīzes gūtā pieredze” ” (1) pieņemšanas EESK cerēja, ka spēkā esošā Revīzijas direktīva 2006/43/EK (2) tiks atjaunināta. Komisija tomēr ierosina atjaunināt minēto direktīvu daļēji, bet attiecībā uz pārējo — izstrādāt regulu.

1.2 Priekšlikumu direktīvai EESK vērtē atzinīgi. Tas atbilst Komitejas viedoklim, kas pausts atzinumā par minēto zaļo grāmatu. EESK atzinīgi vērtē arī daudzus jaunās regulas aspektus.

1.3 Minētajai tiesiskā regulējuma formai ir divi mērķi: panākt būtiskas izmaiņas revīzijas tirgū un ļoti sīki noteikt kārtību, kā veicamas uzņēmējsabiedrību revīzijas, un aprakstīt, kādām jābūt valdes un revīzijas komitejas savstarpējām attiecībām.

1.4 Nav ņemts vērā EESK ieteikums, ka revīzijas reforma būtu jāparedz ieteikumos par korporatīvo pārvaldību. Nav apspriests, kādā veidā pilnvarotajiem revidentiem un revīzijas komitejām būtu jāuzlabo ieinteresēto personu un akcionāru informēšana.

1.5 Komisija ierosina panākt būtiskas izmaiņas revīzijas pakalpojumu tirgū un tāpēc paredzējusi pilnvaroto revidentu obligātu rotāciju pēc sešiem gadiem un strukturālus noteikumus, kuri skars ar revīziju nesaistītus pakalpojumus un kuru mērķis ir mazināt noteiktu uzņēmumu tirgus daļu dažās dalībvalstīs.

1.6 Komiteja nerosināja mainīt stāvokli revīzijas pakalpojumu tirgū, pieņemot regulu, bet gan vēršoties pie valstu konkurences iestādēm. Šīs iestādes spēj veikt pilna apjoma novērtējumus ekonomikas jomā un izstrādāt atbilstīgus risinājumus. Pēdējos mēnešos Apvienotās Karalistes konkurences iestādei uzdots novērtēt stāvokli šajā valstī. Kā uzsvērts Komitejas atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu, EESK vēlētos mudināt arī Vāciju un Spāniju rīkoties līdzīgi. Tomēr Komiteja atzīst, ka izskatāmā regula uzlabos Eiropas sabiedriskas nozīmes struktūru obligātās revīzijas konsekvenci un tas ir vissvarīgākais no finanšu stabilitātes un iekšējā tirgus stiprināšanas viedokļa.

1.7 Minētajā atzinumā EESK neatbalstīja pilnvaroto revidentu obligāto rotāciju, bet ierosināja, ka reizi sešos līdz astoņos gados obligāti būtu jāizsludina jauns konkurss. Pēc jauno priekšlikumu rūpīgas apsvēršanas EESK nav mainījusi šo viedokli, bet atzinīgi vērtē citus regulas aspektus. Tā kā paredzēts, ka galvenā revīzijas partnera rotācija notiks reizi septiņos gados, EESK ierosina jaunu konkursu izsludināt arī reizi setiņos gados.

1.8 Atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu Komiteja pauda ļoti skaidru viedokli par pakalpojumiem, kas nav saistīti ar revīziju: klientiem, kuri lūguši veikt obligāto revīziju, pilnvarotie revidenti nedrīkst sniegt pakalpojumus, kas varētu radīt šo revidentu interešu konfliktu, proti, nav pieļaujams, ka pilnvarotie revidenti pārbauda pašu veikto darbu. Taču būtu jānosaka, ka pilnvarotie revidenti drīkst sniegt visus ar revīziju nesaistītos pakalpojumus tiem klientiem, kas nav lūguši veikt obligāto revīziju. Šādi uzkrātā pieredze būtu noderīga gan klientiem, kas lūguši veikt obligāto revīziju, gan klientiem, kuri nav lūguši veikt šādu revīziju.

1.9 EESK neatbalsta priekšlikumu par uzņēmumiem, kas veic tikai revīziju. Būtu jāatsakās no noteikumiem, kuros paredzēts, ka revīzijas uzņēmumam tiek liegta atļauja sniegt ar revīziju nesaistītus pakalpojumus. Komisija pauž bažas par draudiem, ko varētu radīt uzņēmumu dominējošais stāvoklis trīs jomās. EESK iesaka Komisijai šos dažus gadījumus regulēt tieši vai uzticēt to attiecīgajām kompetentajām iestādēm un/vai konkurences iestādēm.

1.10 Kā visos EESK atzinumos, arī šajā ir jāpauž MVU viedoklis. Ja maza vai vidēja uzņēmuma akcijas tiek kotētas biržā, šis uzņēmums ir sabiedriskas nozīmes struktūra un tāpēc uz to attiecas visaptverošie un preskriptīvie regulas noteikumi, kuru īstais mērķis ir regulēt banku revīziju. Regulas 4.1.1. punktā analizēti Londonas biržā kotētie uzņēmumi. Tādā jomā kā pamatkapitāla nodrošināšana maziem uzņēmumiem Londonas birža ir progresīvāka nekā citas ES biržas. Akciju kapitāls ir elastīgāks nekā banku aizdevumi. Puse no Londonas biržā kotētajiem uzņēmumiem, kā arī citās ES biržās kotētie MVU būtu jāatbrīvo no minētās regulas noteikumu ievērošanas vai jāparedz, ka atsevišķi noteikumi tiem nav jāievēro.

1.11 EESK īpaši uzsver, ka 14. panta 2. punkts stingri ierobežo obligātās revīzijas nozīmi, kas tad vairs neatbilst ieinteresēto personu priekšstatiem par revīzijas jēgu, un tāpēc jājautā, kādiem ir jābūt revīzijas uzdevumiem.

1.12 Regulā nav ievērotas arī nozarē spēkā esošās ētikas normas, grāmatvedības principi un kvalitātes standarti un nav norādīts uz attiecīgu standartu izstrādi. Vai Komisijas nevēlas ievērot šo struktūru veikumu?

1.13 Nobeigumā jāatzīmē, ka EESK pilnībā atbalsta pārskatīto direktīvu un arī jaunajā regulā ir daudzi atzinīgi vērtējami aspekti. EESK pauž īpašas bažas par regulas piemērojamību attiecībā uz MVU un iesaka sīkāk izskatīt radikālākus priekšlikumus.

2. Ievads

2.1 Šis atzinums ir atbilde uz diviem paralēliem Komisijas priekšlikumiem, proti, regulu, lai paaugstinātu sabiedriskas nozīmes struktūru finanšu pārskatu revīzijas kvalitāti, un direktīvu, lai pilnveidotu obligātās revīzijas pakalpojumu vienoto tirgu. Minētie priekšlikumi ir izstrādāti pēc plašas apspriešanās, pamatojoties uz Zaļo grāmatu “Revīzijas politika — no krīzes gūtā pieredze” (3). EESK sniedza pilnīgu atbildi uz minēto zaļo grāmatu, un tāpēc šis atzinums balstās uz jau iepriekš pausto viedokli.

2.2 Revīzijas jomā pašlaik spēkā ir Direktīva 2006/43/EK (4). Komisija ierosina grozīt minēto direktīvu ar jauno direktīvu un ar jauno regulu pilnveidot sabiedriskas nozīmes struktūru revīziju. Tāpēc Direktīvas 2006/43/EK (5) noteikumi par sabiedriskas nozīmes struktūru obligāto revīziju būtu jāsvītro no minētās direktīvas un sabiedriskas nozīmes struktūru obligātā revīzija jāregulē ar jauno regulu.

2.3 Viss, kas EESK būtu sakāms par revīzijas sabiedrisko nozīmi, revīzijas lomu finanšu krīzes laikā, revīzijas pakalpojumu tirgu u.c. jautājumiem, jau ir izklāstīts Komitejas atzinumā par zaļo grāmatu. Šajā atzinumā uzmanība pievērsta sīki izstrādātajiem priekšlikumiem, kas iekļauti jauno tiesību aktu projektos.

3. EESK viedoklis par direktīvu

3.1 Galvenie grozījumi direktīvā par obligāto revīziju ir šādi:

3.1.1

Saikne starp direktīvu par obligāto revīziju un papildus izstrādātu tiesību aktu par īpašām prasībām attiecībā uz obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās.

3.1.2

“Obligātās revīzijas” definīcija, ņemot vērā jauno grāmatvedības direktīvu.

3.1.3

Īpašumtiesību noteikumu grozījumi.

Dalībvalstis vairs nevarēs noteikt, cik daudz kapitāla revīzijas uzņēmumā pienākas pilnvarotiem revidentiem vai revīzijas uzņēmumiem, ar noteikumu, ka uz revīzijas ziņojumu izstrādi ir ietekme tikai pilnvarotiem revidentiem vai attiecīgām revīzijas sabiedrībām. Tomēr dalībvalstīm, ņemot vērā valstī pastāvošos apstākļus, vajadzētu spēt pieņemt lēmumu par to, cik piemērota ir šāda ārēja līdzdalība kapitālā.

3.1.4

Revīzijas uzņēmumu pase.

3.1.5

Pilnvaroto revidentu pase un nosacījumu “atvieglošana” pilnvarotajam revidentam, kuru apstiprina citā dalībvalstī.

3.1.6

Prasības kompetentajām iestādēm sadarboties saistībā ar izglītības prasībām un kvalifikācijas atbilstības pārbaudi.

3.1.7

Revīzijas standarti un revīzijas ziņojumi.

3.1.8

Jauni noteikumi attiecībā uz kompetentajām iestādēm.

EESK atbalsta dalībvalstu kompetento iestāžu izveidi, lai tās būtu valstu neatkarīgie regulatori un uzraudzītāji, kā arī EVTI partneri dalībvalstīs. Gadījumos, ja kompetentas, neatkarīgas revīzijas uzraudzības iestādes (tai skaitā valsts grāmatvežu un revidentu palātas) dalībvalstīs jau darbojas, EESK tomēr vēlētos, ka minētās iestādes nevis likvidē, bet gan līdzvērtīgi iekļauj jaunajā uzraudzības sistēmā.

3.1.9

Tādu līguma noteikumu aizliegums, kas ietekmē pilnvaroto revidentu vai revīzijas uzņēmumu iecelšanu.

3.1.10

Īpaši noteikumi attiecībā uz mazo un vidējo uzņēmumu obligāto revīziju.

3.2 EESK atbalsta visus šos grozījumus. Vairums grozījumu liecina, ka ievērots EESK atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu paustais viedoklis.

4. EESK viedoklis par regulu

Šī punkta struktūra līdzinās regulas struktūrai. Citēti vai apkopoti svarīgi regulas punkti, un, ja vajadzīgs, tiem pievienotas piezīmes, kas atspoguļo EESK viedokli.

I SADAĻA: “PRIEKŠMETS, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS”

4.1 1.—3. pants — Priekšmets, darbības joma un definīcijas

“Šo regulu piemēro revidentiem, kas veic obligātās revīzijas sabiedriskas nozīmes struktūrās, un revidētajām sabiedriskas nozīmes struktūrām, piemēram, noteikumus par revīzijas komiteju, kādai jābūt sabiedriskas nozīmes struktūrā. Tā kā finanšu nozare attīstās un Savienības tiesību aktos tiek izveidotas jaunas finanšu iestāžu kategorijas, sabiedriskas nozīmes struktūras definīcijā jāietver arī ieguldījumu sabiedrības, maksājumu iestādes, pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi (PVKIU), elektroniskās naudas iestādes un alternatīvu ieguldījumu fondi.”

4.1.1 Noteikts, ka sabiedriskas nozīmes struktūras ir ne tikai kredītiestādes, apdrošināšanas uzņēmumi un citi finanšu pakalpojumu sniedzēji, bet arī visi uzņēmumi, kuru akcijas kotē publiskās biržās. EESK uzskata, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem minētās regulas prasības ir pārāk augstas. Mazos un vidējos uzņēmumus raksturo to darbinieku skaits, ieņēmumi un bilance. Regulā definējot, kas ir liels uzņēmums, izmantots tāds kritērijs kā kapitāla vērtība tirgū, un EESK ierosina izmantot šo kritēriju, lai noteiktu, kuros MVU ir jāveic obligātā revīzija. Atbrīvojumi vai atkāpes būtu jāparedz uzņēmumiem, kuru kapitāla vērtība tirgū nepārsniedz 120 miljonus euro. Turpmāk dokumentā analizēti Londonas biržā kotētie uzņēmumi. Tirgus vērtības rādītāji būs līdzīgi arī citās ES biržās. Šie apsvērumi attiecas arī uz maziem un vidējiem finanšu uzņēmumiem, kuru darbībai nav sistēmiskas ietekmes.

Uzņēmumu pašu kapitāla daļu kapitalizācija (Konvertācija £1 = EUR 1,20)
	Galvenais tirgus: 985 uzņēmumi Kapitāla vērtība: EUR 2 336 055 miljoni			AIM tirgus:1 122 uzņēmumi Kapitāla vērtība: EUR 85 107 miljoni
Diapazons (EURm)	Uzņēmumu skaits	Uzņēmumuprocentuālais īpatsvars	Tirgus vērtība %	Uzņēmumu skaits	Uzņēmumuprocentuālais īpatsvars	Tirgus vērtība %
Virs 2 400	116	11,8	86,2	1	0,1	4,2
1 200-2 400	87	8,8	6,4	6	0,5	13,1
600-1 200	91	9,2	3,4	16	1,4	16
300 – 600	106	10,6	2	34	3	15,4
120 – 300	169	17,2	1,4	92	8,2	20,4
60 – 120	101	10,3	0,4	133	11,9	13
30 – 60	79	8	0,2	200	17,4	9,9
12 – 30	88	8,9	0,1	229	20,4	5,3
6 – 12	40	4,1	0	156	13,9	1,5
0 - 6	61	6,1	0	240	21,4	0,9
Pārējie	47	4,7		15	1,3
> 120	569	57,7	99,4	149	13,2	69,3
< 120	369	37,5	0,6	958	85,4	30,7
< 60	268	27,2	0,2	825	73,5	17,7
< 30	189	19,2	0,1	625	55,7	7,8
Avots:Londonas biržas (London Stock Exchange)tīmekļa vietne / statistika

4.2 4. pants — Lielas sabiedriskas nozīmes struktūras

“a)	10 lielākie akciju emitenti katrā dalībvalstī, rēķinot pēc tirgus kapitāla, un visi akciju emitenti, kuru vidējais kapitāla tirgus trijos iepriekšējos kalendārajos gados ir bijis vairāk nekā EUR 1 000 000 000;

b) un c)

jebkura finanšu nozares struktūra, kuras kopējā bilance bilances iesniegšanas dienā pārsniedz EUR 1 000 000 000.”

4.2.1 Šīs definīcijas ir saistītas ar 10. panta 5. punkta noteikumiem.

II SADAĻA: “NOSACĪJUMI OBLIGĀTĀS REVĪZIJAS VEIKŠANAI SABIEDRISKAS NOZĪMES STRUKTŪRĀS”

I NODAĻA: “Neatkarība un interešu konfliktu novēršana”

4.3 5. – 8. pants

4.3.1 EESK principā atbalsta minētos četrus pantus.

4.4 9. pants — Revīzijas maksas

“2. Ja pilnvarotais revidents sniedz revidētajai struktūrai ar finanšu revīziju saistītus pakalpojumus, kas minēti 10. panta 2. punktā, maksas par šiem pakalpojumiem nedrīkst pārsniegt 10 % no kopējās revidētās struktūras maksas par obligāto revīziju.

3. Ja no vienas sabiedriskas nozīmes struktūras, kurai veikta obligātā revīzija, kopējās saņemtās maksas divus gadus pēc kārtas ir 15 % vai vairāk no tā pilnvarotā revidenta, kas veic obligāto revīziju, kopējām saņemtajām gada maksām, šis revidents informē kompetento iestādi par šo situāciju.

Revīzijas komiteja nolemj, vai revīzijas saistībām piemērot kvalitātes kontroles pārbaudi, ko veic cits pilnvarotais revidents, pirms revīzijas ziņojuma pieņemšanas.

Ja no vienas sabiedriskas nozīmes struktūras, kurai veikta obligātā revīzija, kopējās saņemtās maksas divus gadus pēc kārtas ir 15 % vai vairāk no tā pilnvarotā revidenta, kas veic obligāto revīziju, kopējām saņemtajām gada maksām, šis revidents vai uzņēmums informē kompetento iestādi par šo situāciju.”

4.4.1 EESK atbalsta priekšlikumus, kas nodrošina pārredzamību. Taču 2. pantā noteiktais 10 % ierobežojums ir patvaļīgs nosacījums. EESK ierosina ar revīziju saistītos pakalpojumus (skatīt zemāk minēto 10. panta 2. punktu) norādīt revīzijas plānā (skatīt atzinuma 4.16.2. punktu) un to maksu patvaļīgi neierobežot un aprēķināt saistībā ar visu revīziju.

4.5 10. pants — Aizliegums sniegt ar revīziju nesaistītus pakalpojumus

“1. Pilnvarotais revidents, kas veic obligāto revīziju sabiedriskas nozīmes struktūrās, drīkst sniegt revidētajai struktūrai obligātās revīzijas vai saistītus finanšu revīzijas pakalpojumus.

2. Ar finanšu revīziju saistīti pakalpojumi ir:

a)	starpperioda finanšu pārskatu revīzija vai pārbaude;

b)	ticamības nodrošināšana paziņojumam par korporatīvo vadību;

c)	ticamības nodrošināšana korporatīvās sabiedriskās atbildības jomā;

d)	ticamības vai apstiprinājuma nodrošināšana par pārskatiem, kuri jāiesniedz finanšu iestāžu regulatoriem;

e)	sertifikācijas nodrošināšana par atbilstību nodokļu prasībām;

f)	jebkādi citi obligātie pienākumi, kas saistīti ar revīzijas darbu.

3. Pilnvarotais revidents, kas veic obligāto revīziju sabiedriskas nozīmes struktūrās, nedrīkst tieši vai netieši sniegt ar revīziju nesaistītus pakalpojumus revidējamajai struktūrai. Ar revīziju nesaistīti pakalpojumi ir:

pakalpojumi, kas ietver interešu konfliktu visos gadījumos:

i)	ekspertu pakalpojumi, kas nav saistīti ar revīziju, nodokļu konsultācijas, vispārējā vadība un citi konsultāciju pakalpojumi;

ii)	grāmatvedība un grāmatvedības uzskaites un finanšu pārskatu sagatavošana;

iii)	iekšējās kontroles vai riska pārvaldības procedūru izveidošana un ieviešana un ieteikumi par risku;

iv)	novērtēšanas pakalpojumi, kas sniedz atzinumu par godīgumu vai ziņojumus par graudā saņemto atlīdzību;

v)	aktuāra un juridiskie pakalpojumi, tostarp tiesvedība;

vi)	informācijas tehnoloģiju sistēmu projektēšana un realizācija sabiedriskas nozīmes struktūrās;

vii)	piedalīšanās klienta iekšējā revīzijā un ar iekšējās revīzijas darbībām saistītu pakalpojumu sniegšana;

viii)

brokeru vai dīleru, ieguldījumu konsultantu vai ieguldījumu banku pakalpojumi;

pakalpojumi, kas var ietvert interešu konfliktu:

i)	personāla nodaļas pakalpojumi;

ii)	garantijas vēstuļu nosūtīšana ieguldītājiem saistībā ar uzņēmuma vērtspapīru emisiju;

iii)	informācijas tehnoloģiju sistēmu projektēšana un realizācija;

iv)	informācijas pakalpojumi pircējam vai pārdevējam par iespējamo apvienošanos vai iegādi.”

4.5.1 Atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu EESK norādīja, ka klientiem, kas lūguši veikt obligāto revīziju, pilnvarotie revidenti nedrīkstu sniegt pakalpojumus, kuri varētu radīt interešu konfliktu. EESK atbalsta regulas mērķi, bet būtu jādebatē par to pakalpojumu būtību, kas minēti 3. punkta a) un b) apakšpunktā.

4.5.2 Nevar izslēgt iespēju, ka neradīsies tādi apstākļi, kad pilnvarotā revidenta vēlme sniegt klientam, kas lūdzis veikt obligāto revīziju, a) apakšpunkta i)–v) daļā minētos pakalpojumus, būtu viegli saprotama. Ir iespējami neparedzami un pēkšņi notikumi — force majeure; katastrofas notiek arī uzņēmumos. Pakalpojumus, kas minēti b) apakšpunktā, var sniegt pēc pilnvarotā revidenta vai kompetentās iestādes ieskata. Ārkārtējos apstākļos šāda rīcības brīvība būtu jāpieļauj arī a) apakšpunktā minētājos gadījumos.

“5. Ja vairāk nekā trešā daļa no revīzijas uzņēmuma gada ienākumiem par revīziju ir no lielām sabiedriskas nozīmes struktūrām un tas ir daļa no uzņēmumu tīkla, kura locekļu gada ienākumi par revīziju kopā pārsniedz EUR 1 500 miljonus Eiropas Savienībā, tas atbilst šādiem nosacījumiem:

a)	tas nedrīkst tieši vai netieši sniegt nevienai sabiedriskas nozīmes struktūrai ar revīziju nesaistītus pakalpojumus;

b)	tas nav tā uzņēmumu tīkla daļa, kas sniedz ar revīziju nesaistītus pakalpojumus Savienībā;

e)	šim revīzijas uzņēmumam tieši vai netieši nepieder vairāk nekā 5 % no revīzijas uzņēmuma kapitāla vai balsstiesībām nevienā struktūrā, kas sniedz 3. punktā minētos pakalpojumus”

4.5.3 EESK saprot, ka minētie noteikumi ir vērsti pret vienu no “lielā četrinieka” uzņēmumiem, kam AK, Vācijas un Spānijas tirgū ir “dominējošs” stāvoklis (katrā valstī ir izveidots atsevišķs uzņēmums), un to mērķis ir turpmāk nepieļaut šāda stāvokļa izveidošanos. Atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu EESK ierosināja dominanci tirgū nepieļaut, iesaistot konkurences iestādes. Apvienotajā Karalistē izmeklēšana jau ir sākta. EESK uzskata, ka, gaidot šīs regulas pieņemšanu, Vācijai un Spānijai būtu jārīkojas līdzīgi.

4.5.4 EESK neatbalsta priekšlikumu par uzņēmumiem, kas veic tikai revīziju. Komiteja uzskata, ka šādām pārmaiņām būs negatīva ietekme uz revīzijas uzņēmumu darbinieku prasmēm un obligātās revīzijas kvalitāti. EESK nav mainījusi viedokli, ka pilnvarotie revidenti drīkst sniegt visus ar revīziju nesaistītos pakalpojumus tiem klientiem, kas nav lūguši veikt obligāto revīziju.

4.5.5 Atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu EESK norādīja, ka tā atbalsta noteiktu ar revīziju nesaistītu pakalpojumu sniegšanu MVU, kas lūguši veikt obligāto revīziju. Mazi uzņēmumi, sadarbojoties ar vienu konsultantu, iegūs augstāku kvalitāti, labākus pakalpojumus un lielāku vērtību. EESK nostāja nav mainījusies.

4.6 11. pants — Sagatavošanās obligātās revīzijas veikšanai un neatkarības draudu novērtēšana

4.6.1 EESK atbalsta šī panta noteikumus.

II NODAĻA: “Konfidencialitāte un dienesta noslēpums”

4.7 12. un 13. pants

4.7.1 EESK atbalsta šo pantu noteikumus.

III NODAĻA: “Obligātās revīzijas veikšana”

4.8 14. pants — Obligātās revīzijas darbības joma

“2. Neskarot 22. un 23. pantā minētās prasības attiecībā uz ziņojumiem, obligātās revīzijas darbības joma neietver nodrošinājumu par revidētās struktūras dzīvotspēju nākotnē vai pārvaldības vai administratīvās struktūras darbības efektivitāti vai lietderību iepriekš vai turpmāk.”

4.8.1 EESK norāda uz augstāk minēto punktu, tādēļ ka tas stingri ierobežo obligātās revīzijas nozīmi, kas tad vairs neatbilst ieinteresēto personu priekšstatiem par revīzijas jēgu, un tāpēc jājautā, kādiem ir jābūt revīzijas uzdevumiem.

4.9 15. pants — Profesionālais skepticisms

“Pilnvarotais revidents visā revīzijas veikšanas laikā saglabā profesionālo skepticismu. “Profesionālais skepticisms” ir attieksme, kas ietver kritisku pieeju, modrību attiecībā uz apstākļiem, kas var norādīt uz iespējamu nepatiesu informāciju, kas radusies krāpšanas vai kļūdas dēļ, un kritisku revīzijas konstatējumu novērtēšanu.”

4.9.1 Kā norādīts atzinumā par minēto zaļo grāmatu, EESK atbalsta centienus uzsvērt profesionāla skepticisma nozīmi.

4.10 16. – 20. pants

4.10.1 EESK atbalsta starptautisko standartu izmantošanu revīzijā un citus 16.–20. panta noteikumus.

IV NODAĻA: “Revīzijas ziņojumi”

4.11 21. pants — Obligātās revīzijas rezultāti

“Pilnvarotais revidents vai revīzijas uzņēmums iesniedz obligātās revīzijas rezultātus ar šādiem ziņojumiem:

—	saskaņā ar 22. pantu izveidotu revīzijas ziņojumu;

—	papildu ziņojumu revīzijas komitejai saskaņā ar 23. pantu.”

4.12 22. pants — Revīzijas ziņojums

“2. Revīzijas ziņojums ir rakstisks. Tajā ietverta vismaz šāda informācija:

k)	norādītas galvenās gada pārskatu vai konsolidēto finanšu pārskatu jomas, kurās iespējams būtiskas nepatiesas informācijas risks, tostarp būtiskas grāmatvedības aplēses vai mērījumu nenoteiktības jomas;

l)	pārskats par revidētās struktūras situāciju, īpaši novērtējums par struktūras spēju ievērot savas saistības tuvākajā nākotnē un attiecīgi turpināt savu darbību;

m)	novērtēta struktūras iekšējā kvalitātes sistēma, tostarp ievērojamas iekšējās kontroles nepilnības, kas atklātas obligātās revīzijas laikā, kā arī grāmatvedības un pārskatu iesniegšanas sistēma;

o)	norādīts un paskaidrots jebkāds pārskatu sniegšanas noteikumu pārkāpums vai apvienību likumu statūtu pārkāpums, pārskatu sniegšanas politikas lēmumi un citi struktūras pārvaldībai būtiski jautājumi;

q)	[…] Revīzijas uzņēmumam veicot obligāto revīziju, ziņojumā identificē visus revīzijas komandas locekļus un apstiprina, ka visi tās locekļi bijuši pilnībā neatkarīgi un tiem nav tiešu vai netiešu interešu revidētajā struktūrā;

t)	norādīts atzinums, kurā skaidri paskaidrots pilnvarotā revidenta atzinums, vai gada pārskati vai konsolidētie finanšu pārskati sniedz patiesu un skaidru priekšstatu un vai tie ir sagatavoti saskaņā ar attiecīgo finanšu pārskata sistēmu;

u)	norādīts jebkurš jautājums, ko pilnvarotais revidents īpaši uzsver un kam pievērš uzmanību, bet nesniedz revīzijas atzinumu ar piezīmēm;

4. Revīzijas ziņojums nav garāks par 4 lappusēm vai 10 000 rakstu zīmēm (bez atstarpēm).”

4.12.1 Minētie revīzijas ziņojumi aizstās revīzijas atzinumus, ko pašlaik ieļauj sabiedriskas nozīmes struktūru publicētajos vadības ziņojumos un gada pārskatos. 2. punkta a) līdz w) apakšpunktā minēti 23 elementi, kas jāiekļauj šāda ziņojuma četrās lappusēs. Atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu EESK kritiski vērtēja revīzijas atzinumu bezjēdzīgo un shematisko saturu, kas daudz neatšķiras, ja salīdzina atzinumus par dažādiem uzņēmumiem un atzinumus dažādās nozarēs. Revīzijas ziņojums sniegs labāku priekšstatu, kas, iespējams, nepatiks revidētajām struktūrām.

4.12.2 Regulā izvirzīta prasība norādīt revīzijas komandas dalībniekus. Revīzijā, ko veic lielās sabiedriskas nozīmes struktūrās, varētu būt iesaistīti vairāki simti darbinieku. Par ļoti lielu uzņēmumu sagatavota ziņojuma apmēram un saturam ir jāatšķiras no tāda ziņojuma apmēra un satura, kas sagatavots par 100 reizes mazāku uzņēmumu. Vairākas prasības neatbilst starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. Regulā šie standarti vispār nav pieminēti.

4.13 23. pants — Papildu ziņojums revīzijas komitejai

“1. Papildu ziņojumu atklāj revidētās struktūras pilnsapulcē, ja to nolemj revidētās struktūras pārvaldības vai administratīvā struktūra.”

4.13.1 EESK uzskata, ka revidētās struktūras, ļoti iespējams, revīzijas ziņojumu pilnībā neatklās. EESK uzskata, ka tie, ievērojot darbinieku pārstāvības dažādās valstu sistēmas, būtu jāatklāj uzņēmumu sociālajiem partneriem.

“2. Papildu ziņojumā sīki un skaidri paskaidroti veiktās obligātās revīzijas rezultāti un ietverts vismaz:

f)	norādīti un paskaidroti spriedumi par būtiskām neskaidrībām, kas var radīt šaubas par struktūras spēju turpināt savu darbību;

g)	sīki paskaidrots, vai grāmatvedība, pārskatu sniegšana, visi revidētie dokumenti, gada pārskati vai konsolidētie finanšu pārskati un iespējami citi pārskati ir atbilstoši;

h)	norādīti un sīki paskaidroti visi neatbilstības gadījumi, tostarp mazāk būtiski gadījumi, ja tiek uzskatīts, ka revīzijas komitejai ir svarīgi tos zināt, lai pildītu savus uzdevumus;

i)	piemēroto novērtēšanas metožu novērtējums dažādiem gada pārskatu vai konsolidēto finanšu pārskatu punktiem, tostarp jebkādu tajās veikto izmaiņu ietekme;

j)	sīki aprakstītas visas garantijas, garantijas vēstules un atbalsta pasākumi, kas ņemti vērā, veicot novērtējumu uzņēmuma spējai turpināt darbību;

k)	apstiprināta uzskaites pārbaude, kā arī norādītas citas fiziskas pārbaudes;

n)	norādīts, vai iesniegti visi prasītie paskaidrojumi un dokumenti.”

4.13.2 Papildu ziņojuma satura prasības izstrādātas, pamatojoties uz Vācijas revīzijas uzņēmumu izmantoto garo ziņojumu. Paredzēts, ka tā izmantošana visā Eiropas Savienībā uzlabos gan obligātās revīzijas kvalitāti, gan revidētās struktūras reakciju uz revīzijas rezultātiem. EESK atbalsta šāda ziņojuma ieviešanu.

4.14 24. pants — Revīzijas komitejas veiktā obligātās revīzijas pārraudzība; 25. pants — Ziņojums sabiedriskas nozīmes struktūru uzraudzītājiem

4.14.1 Regulas 24. un 25. pants atbilst EESK atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu paustajam viedoklim.

V NODAĻA: “Pilnvaroto revidentu un revīzijas uzņēmumu atklātības ziņojumi un lietvedība”

4.15 26. – 30. pants

4.15.1 Regulas V nodaļa atbilst EESK atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu paustajam viedoklim.

III SADAĻA: “PILNVAROTO REVIDENTU VAI REVĪZIJAS UZŅĒMUMU IECELŠANA SABIEDRISKAS NOZĪMES STRUKTŪRĀS”

4.16 31. pants — Revīzijas komiteja

“1. Revīzijas komitejas sastāvā ietilpst revidētās struktūras administratīvās struktūras un/vai uzraudzības struktūras locekļi bez izpildpilnvarām un/vai revidētās struktūras akcionāru pilnsapulcē iecelti locekļi.

Vismaz vienam revīzijas komitejas loceklim ir zināšanas revīzijā un citam loceklim — grāmatvedībā un/vai revīzijā. Komitejas locekļiem kopumā jābūt kompetentiem attiecīgajā nozarē, kurā darbojas revidētā struktūra.

Lielākajai daļai revīzijas komitejas locekļu jābūt neatkarīgiem. Revīzijas komitejas priekšsēdētāju ieceļ tās locekļi, un viņš ir neatkarīgs.”

4.16.1 Minētā regulas panta 1. punkts pilnībā atbilst EESK atzinumā par zaļo grāmatu “Revīzijas politika – no krīzes gūtā pieredze” minētajiem ieteikumiem, ja “komitejas locekļiem kopumā” nenozīmē “visiem komitejas locekļiem”.

4.16.2 Minētā panta 5. punktā noteiktas revīzijas komitejas funkcijas. EESK ierosina noteikt vēl divas funkcijas: apstiprina revīzijas plānu, tostarp ar revīziju saistītu pakalpojumu sniegšanu, un apstiprina attiecīgās izmaksas.

4.17 32. pants — Pilnvaroto revidentu iecelšana

“2. Revīzijas komiteja iesniedz ieteikumu pilnvaroto revidentu iecelšanai. Ieteikumā ietver vismaz divus revīzijas veikšanas kandidātus, un revīzijas komiteja izsaka atbilstošu pamatojumu par viena izvēli.

3. Revīzijas komitejas ieteikumu sagatavo saskaņā ar revidētās struktūras izveidotu izvēles procedūru, ievērojot šādus kritērijus:

revidētajai struktūrai ir brīva izvēle uzaicināt pilnvarotos revidentus iesniegt pieteikumus obligāto revīzijas pakalpojumu sniegšanai ar noteikumu, ka vismaz viens no uzaicinātajiem revidentiem nav no tiem uzņēmumiem, kas ir saņēmis vairāk nekā 15 % no kopējām revīzijas maksām no lielajām sabiedriskas nozīmes struktūrām attiecīgajā dalībvalstī iepriekšējā kalendārajā gadā;

b)	revidētā struktūra var brīvi izvēlēties metodi, lai sazinātos ar uzaicināto(-ajiem) pilnvaroto(-ajiem) revidentu(-iem);

c)	revidētā struktūra sagatavo konkursa dokumentus, ko revidētā struktūra izmanto, lai novērtētu pilnvaroto revidentu pieteikumus;

d)	revidētā struktūra pēc brīvas gribas izveido izvēles procedūru un procedūras gaitā var veikt tiešas apspriedes ar ieinteresētajiem pretendentiem;

f)	revidētā struktūra novērtē pilnvaroto revidentu pieteikumus saskaņā ar konkursa dokumentos iepriekš noteiktiem izvēles kritērijiem;

g)	revidējamā struktūra var pierādīt kompetentajai iestādei, ka izvēles procedūra tikusi veikta godīgā veidā.

5. Ja administratīvās vai pārvaldības struktūras priekšlikums atšķiras no revīzijas komitejas ieteikuma, priekšlikumā pamatoti iemesli tam, ka nav ievērots revīzijas komitejas ieteikums.

6. Kredītiestādes vai apdrošināšanas uzņēmuma gadījumā administratīvā vai pārvaldības struktūra iesniedz kompetentajai iestādei savu priekšlikuma projektu.

10. Lai atvieglotu revidējamās struktūras uzdevumu noorganizēt izvēles procedūru pilnvarotā revidenta iecelšanai, EBI, EAAPI un EVTI izveido pamatnostādnes.”

4.17.1 Lai kāds būtu revīzijas saistību ilgums, minētās pamatnostādnes varētu būt noderīgas lielām sabiedriskas nozīmes struktūrām, bet tās pašreizējā redakcijā ir pārāk preskriptīvas attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem. Daudzi MVU neievēros a) apakšpunktā noteikto kārtību un revīzijas veikšanu parasti uzticēs maziem vai vidējiem revīzijas uzņēmumiem. MVU uzskatīs, ka tie var brīvi rīkoties saistībā ar b) un d) apakšpunktā minētajiem kritērijiem. MVU parasti nesagatavos oficiālus konkursa dokumentus, tie bieži nelūgs iesniegt konkurējošus piedāvājumus un uzskatīs, ka tiem nav jāsniedz paskaidrojumi kompetentajām iestādēm. 5. punkts neattiecas uz MVU. Minētie noteikumi nav paredzēti MVU, bet gan bankām. Lai MVU varētu veikt uzņēmējdarbību, tiem nav vajadzīgas pamatnostādnes no visām iestādēm, kas minētas 10. punktā.

4.17.2 Regulā noteikts, ka uzaicinājums iesniegt piedāvājumu jānosūta vismaz vienam mazāk nozīmīgam uzņēmumam. Šāda prasība mazāk nozīmīgiem uzņēmumiem paver iespēju piekļūt lielākiem klientiem, taču šiem mazākajiem uzņēmumiem vēl ir jāatrisina daudzas problēmas, un visiem šiem uzņēmumiem tikai dažos gadījumos pietiktu līdzekļu, lai tie varētu atsaukties uz šādiem uzaicinājumiem.

4.18 33. pants — Revīzijas saistību ilgums

“1. Sabiedriskas nozīmes struktūra ieceļ pilnvaroto revidentu uz sākotnējo saistību veikšanas laiku, kas nav īsāks par diviem gadiem un ilgāks par pieciem gadiem. Sabiedriskas nozīmes struktūra var atjaunot šo saistību veikšanas laiku tikai vienu reizi. Maksimālais abu saistību periods kopā nepārsniedz 6 gadus. Ja 6 gadu nepārtrauktā saistību periodā ir nozīmēti divi pilnvarotie revidenti, tad katra pilnvarotā revidenta vai revīzijas uzņēmuma maksimālais saistību ilgums nedrīkst pārsniegt 9 gadus.”

4.18.1 Atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu EESK neatbalstīja pilnvaroto revidentu obligāto rotāciju, bet ierosināja, ka reizi sešos līdz astoņos gados obligāti būtu jāizsludina jauns konkurss. Pēc jauno priekšlikumu rūpīgas apsvēršanas EESK nav mainījusi šo viedokli, bet atzinīgi vērtē citus regulas aspektus.

4.18.2 Tā kā paredzēts, ka galvenā revīzijas partnera rotācija notiks reizi septiņos gados (skatīt 4. punktu), EESK ierosina jaunu konkursu izsludināt arī reizi septiņos gados. Šajā sakarā jāatbild uz jautājumu, vai būtu arī jānosaka, ka attiecīgo pilnvaroto revidentu pilnvaru termiņš ir septiņi gadi. Daudzās dalībvalstīs pilnvaroto revidentu atkārtoti ieceļ katru gadu, un regulā vajadzētu iekļaut iespēju turpināt šādu praksi. Līdz ar to būtu jānodrošina elastība attiecībā uz septiņu gadu pilnvaru termiņu, bet obligātais jaunais konkurss būtu nepieciešams pēc septiņiem nepārtrauktu pilnvaru gadiem. EESK uzsver, ka, izsludinot jaunu konkursu (tas jādara obligāti), procedūrām jābūt pārredzamām, un, ja to dara kredītiestādes, rezultāts jāapstiprina kompetentajai iestādei.

“4. Galvenais(-ie) revīzijas partneris(-i), kas ir atbildīgs(-i) par obligātās revīzijas veikšanu, beidz savu dalību, kad ir pagājuši septiņi gadi no tā iecelšanas dienas. Pilnvarotais revidents izveido atbilstošu pakāpeniskās rotācijas mehānismu darbiniekiem, kas visilgāk veic obligāto revīziju.”

4.18.3 Atzinumā par minēto zaļo grāmatu EESK atbalstīja šādu rotāciju, bet pārējo revīzijas komandas locekļu pakāpeniska rotācija būtu jāatstāj pilnvarotā revidenta pārziņā.

4.19 34. pants — Pilnvaroto revidentu atstādināšana un atkāpšanās

IV SADAĻA: “TO REVIDENTU UN REVĪZIJAS UZŅĒMUMU DARBĪBU UZRAUDZĪBA, KAS VEIC OBLIGĀTO REVĪZIJU SABIEDRISKAS NOZĪMES STRUKTŪRĀS”

I NODAĻA “Kompetentās iestādes”

4.20 35. – 39. pants

4.20.1 EESK atbalsta noteikumus, kas attiecas uz kompetentajām iestādēm.

II NODAĻA: “Kvalitātes nodrošināšana, izmeklēšana, tirgus uzraudzība, ārkārtas pasākumu plānošana un kompetento iestāžu veikto uzdevumu pārredzamība”

4.21 40. – 44. pants

“Kompetento iestāžu uzdevumi ir:

—	veikt kvalitātes nodrošināšanas pārbaudes veiktajām obligātajām revīzijām;

—	veikt izmeklēšanu, lai atklātu, izlabotu un novērstu nepareizi veiktas obligātās revīzijas;

—	uzraudzīt tirgus attīstību obligātās revīzijas pakalpojumu sniegšanas jomā;

—	periodiski uzraudzīt iespējamus draudus lielu revīzijas uzņēmumu darbības nepārtrauktībai, tostarp riskus, kas rodas no augstas koncentrācijas, un noteikt prasību lieliem revīzijas uzņēmumiem izveidot ārkārtas pasākumu plānus, lai novērstu šādus draudus.”

4.21.1 Priekšlikums, ka kompetentajām iestādēm ir jāsadarbojas ar lielākajiem uzņēmumiem to jurisdikcijā esošajā teritorijā, lai izstrādātu ārkārtas pasākumu plānus, atbilst EESK atzinumā par minēto zaļo grāmatu paustajam viedoklim.

III NODAĻA “Sadarbība starp kompetentajām iestādēm un attiecības ar Eiropas uzraudzības iestādēm”

4.22 45. – 56. pants

“a)

Regulā noteikta prasība, ka sadarbībai starp kompetentajām iestādēm ES mērogā jānotiek EVTI ietvaros, tādējādi nomainot pašreizējo sadarbības mehānismu ES mērogā, ko pārvaldīja Eiropas Revidentu grupas pārraudzības struktūra (EGAOB).

EVTI jāizveido pamatnostādnes attiecībā uz dažādiem jautājumiem, piemēram, revīzijas ziņojuma un papildu ziņojuma revīzijas komitejai saturu un pasniegšanas veidu, revīzijas komitejas pārraudzības darbību un kvalitātes nodrošināšanas pārbaužu veikšanu.

b)	EVTI pārraudzībā ievieš brīvprātīgu Eiropas revīzijas kvalitātes sertifikāciju, lai uzlabotu visu to revīzijas uzņēmumu redzamību, atzīšanu un reputāciju, kuri spēj veikt augstas kvalitātes revīzijas sabiedriskas nozīmes struktūrās.”

4.22.1 EESK atbalsta šo priekšlikumu.

IV NODAĻA “Sadarbība ar trešās valsts revidentiem un starptautiskām organizācijām un iestādēm”

4.23 57. – 60. pants

“Kompetentās iestādes un EVTI var slēgt sadarbības nolīgumus par informācijas apmaiņu ar trešo valstu kompetentajām iestādēm tikai tad, ja atklātajai informācijai piemēro dienesta noslēpuma nodrošinājumu un ir ievēroti datu aizsardzības noteikumi.”

4.23.1 EESK atbalsta priekšlikumus, kas minēti IV nodaļā.

V SADAĻA “ADMINISTRATĪVĀS SANKCIJAS UN PASĀKUMI”

4.24 61. pants — Administratīvās sankcijas un pasākumi

4.25 62. pants — Pilnvaras piemērot sankcijas

“1. Šo pantu piemēro tiem šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, kas uzskaitīti pielikumā.

2. Kompetentās iestādes ir pilnvarotas noteikt vismaz šādus administratīvos pasākumus un sankcijas:

b)	publisku paziņojumu, kurā norāda atbildīgo personu un pārkāpuma būtību un kuru publicē kompetento iestāžu tīmekļa vietnē;

f)	ja var noteikt pārkāpuma dēļ gūto labumu vai novērstos zaudējumus — administratīvās finansiālās sankcijas līdz šo ieguvumu vai zaudējumu divkāršai summai;

g)	fiziskas personas gadījumā — administratīvas finansiālas sankcijas līdz EUR 5 000 000;

h)	attiecībā uz juridisku personu — administratīvās finansiālās sankcijas līdz 10 % apmērā no juridiskās personas kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.”

4.26 63. pants — Faktiska sankciju piemērošana

“1. Nosakot administratīvo sankciju un pasākumu veidu, kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp:

a)	pārkāpuma smagumu un ilgumu;

b)	atbildīgās personas atbildības pakāpi;

c)	atbildīgās personas finansiālo stāvokli;

d)	gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu nozīmīgumu.”

4.27 64. pants — Sankciju un pasākumu publicēšana

“Katru administratīvo pasākumu vai sankciju, kas noteikta par šīs regulas pārkāpumu, publicē bez liekas kavēšanās, tostarp vismaz informāciju par pārkāpuma veidu un raksturu un par to atbildīgo personu identitāti, ja vien šāda publicēšana būtiski neapdraud finanšu tirgu stabilitāti.”

4.28 65. pants — Pārsūdzība

4.29 66. pants — Ziņošana par pārkāpumiem

4.29.1 Atzinumā par iepriekš minēto zaļo grāmatu EESK rosināja visās dalībvalstīs izveidot profesionālas disciplināras iestādes. EESK atbalsta šos priekšlikumus. Tie patiešām nodrošinās likuma pārkāpēju “nosaukšanu un nokaunināšanu”.

VI SADAĻA: “DELEĢĒTIE AKTI, ZIŅOJUMI, PĀREJAS UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI”

4.30 68. – 72. pants

4.30.1 Ir noteikts pārejas režīms attiecībā uz pienākuma veikt revīzijas uzņēmumu obligāto rotāciju, pienākuma organizēt revīzijas uzņēmuma izvēles procedūru, un tādu revīzijas uzņēmumu izveidošanas, kas sniedz tikai revīzijas pakalpojumus, stāšanos spēkā.

4.31 PIELIKUMS: I Pilnvaroto revidentu, revīzijas uzņēmumu vai galveno revīzijas partneru pārkāpumi

Minēti tikai procesuāli un administratīvi pārkāpumi saistībā ar interešu konfliktiem, organizatoriskām vai darbības prasībām, obligātās revīzijas veikšanu, revīzijas ziņojumiem, noteikumiem par informācijas atklāšanu, pilnvaroto revidentu vai revīzijas uzņēmumu iecelšanu sabiedriskas nozīmes struktūrās un kvalitātes nodrošināšanu. Nav skaidrs, kā, ievērojot minētos noteikumus, reaģēs uz revidentu kļūdām (tādām kā nespēja pamanīt nepareizu apiešanos ar klientu līdzekļiem uzņēmumā “JP Morgan”).

4.32 PIELIKUMS: II Sabiedriskas nozīmes struktūru pārkāpumi

Minētie pārkāpumi saistīti ar pilnvaroto revidentu vai revīzijas uzņēmumu iecelšanu.

Briselē, 2012. gada 26. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV C 248, 25.08.2011., 92. lpp.

(2) OV L 157, 9.06.2006., 87. lpp.

(3) COM(2010) 561 final.

(4) OV L 157, 9.06.2006., 87. lpp.

(5) Skatīt 4. zemsvītras piezīmi.

PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinumam

Šis nodaļas atzinuma punkts tika grozīts, lai atspoguļotu pilnsapulces apstiprināto grozījumu, kas tomēr saņēma vienu ceturto daļu nodoto balsu (Reglamenta 54. panta 4. punkts):

3.1.8. punkts

3.1.8 Jauni noteikumi attiecībā uz kompetentajām iestādēm

EESK atbalsta dalībvalstu kompetento iestāžu izveidi, lai tās būtu valstu neatkarīgie regulatori un uzraudzītāji, kā arī EVTI partneri dalībvalstīs. Gadījumos, ja kompetentas, neatkarīgas revīzijas uzraudzības iestādes dalībvalstīs jau darbojas, EESK tomēr vēlētos, ka minētās iestādes nevis likvidē, bet gan iekļauj jaunajā uzraudzības sistēmā.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	88
Pret	:	60
Atturas	:	37

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/72

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas riska kapitāla fondiem”

COM(2011) 860 final – 2011/0417 (COD)

2012/C 191/13

Ziņotāja: Anna NIETYKSZA

Padome 2012. gada 20. janvārī un Eiropas Parlaments 2012. gada 17. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas riska kapitāla fondiem”

COM(2011) 860 final – 2011/0417 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 17. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (26. aprīļa sēdē), ar 131 balsi par, 2 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 EESK atzinīgi vērtē regulu par Eiropas riska kapitāla fondiem, kurā ierosināts Eiropas mērogā izveidot juridisku ieguldījumu instrumentu, izmantojot vienotu pasi, lai Eiropas riska kapitāla fondiem palīdzētu piesaistīt starptautiskos ieguldītājus un inovatīviem MVU atvieglotu piekļuvi finansēm. Ar regulu paredz vienotus noteikumus par ieguldītāju kategorijām, vienotas prasības tādu kolektīvo uzņēmumu vadītājiem, kuri darbojas ar nosaukumu “Eiropas riska kapitāla fonds”, prasības attiecībā uz ieguldījumu portfeli, ieguldījumu metodēm un uzņēmumiem, kas ir tiesīgi saņemt kvalificēta riska kapitāla fonda atbalstu.

1.2 Iniciatīva ir atbilde uz vispārējā stratēģijā “Eiropa 2020” un Aktā par vienoto tirgu izvirzītajiem mērķiem, lai no 2012. gada jebkurā dalībvalstī izveidoti riska kapitāla fondi varētu brīvi veikt ieguldījumus visā ES un ilgtspējīgi finansēt inovatīvus ES uzņēmumus un darba vietu izveidi.

1.3 Regulas par Eiropas riska kapitāla fondiem mērķis ir pārliecināt starptautiskos privātos ieguldītājus, arī privātpersonas, ieguldīt riska kapitāla fondos jebkurā ES valstī. Tas ir ļoti svarīgi, jo Eiropas riska kapitāla nozare ir pārāk atkarīga no publiskā finansējuma, proti, vairāk par 50 % finansējuma nodrošina publiskie ieguldījumi. EESK uzskata, ka publiskajām iestādēm lietderīgāk būtu pastiprināti rūpēties par stabilu tiesisko regulējumu.

1.4 Ar regulu paredz vienotus noteikumus par tādu ieguldītāju kategorijām, kurus uzskata par tiesīgiem ieguldītājiem. Ierosinātajiem pasākumiem jābūt elastīgākiem un jāatbilst starptautisko privāto ieguldītāju vajadzībām, lai viņi varētu veikt pārrobežu ieguldījumus. EESK uzskata, ka ar ierosinātajiem pasākumiem jāpiesaista gan Eiropas valstu, gan citu valstu ieguldītāji, ja vēlamies, lai Eiropas MVU pieejamais kapitāls palielinātos.

1.5 Tā kā ir pieņemti tādi uzraudzības noteikumi kā “Bāzele III”, Kapitāla prasību direktīva IV un “Maksātspēja”, Eiropas riska kapitāla fonda pase ir ļoti svarīga galvenajiem privātajiem kapitāla nodrošinātājiem riska kapitāla nozarē: bankām, pensiju fondiem un apdrošināšanas uzņēmumiem, kas ieguldījumus inovatīvos MVU ierobežo, šādus uzņēmumus uzskatot par augsta riska aktīviem.

1.6 EESK īpaši atzinīgi vērtē Eiropas riska fondu plānoto nozīmi, tiem atbalstot darba vietu radīšanu tādos MVU Eiropā, kas ir inovatīvi un izmanto augsti attīstītu tehnoloģiju. Fondiem, kuru pārvaldāmie aktīvi nedrīkst pārsniegt EUR 500 miljonu robežvērtību, vismaz 70 % no kopējām kapitāla iemaksām jāiegulda tieši MVU un šādiem uzņēmumiem jānodrošina kapitāla vai kvazikapitāla finansējums.

1.7 Komiteja arī ir apmierināta ar vienotajām prasībām attiecībā uz fondu reģistrāciju visur Eiropā un ES tirdzniecības pasi, kam būtu jāsekmē pārrobežu ieguldījumi, kā arī ar prasībām par uzņēmuma atbilstību, organizatoriskajām un ētikas prasībām Eiropas fondu pārvaldniekiem.

1.8 EESK tomēr vērš uzmanību uz vairākiem ierobežojumiem, kas var vājināt paredzēto ietekmi, piemēram, kvalificēta riska kapitāla fonda darbības jomas ierobežošanu tikai ieguldījumiem kapitāla un kvazikapitāla instrumentos, kurus tieši emitē uzņēmums (piemēram, jauna akciju vai citādu kapitāla daļu emisija). EESK iesaka ierosināto regulu paplašināt, iekļaujot citu Eiropas riska kapitāla fondu akcijas vai daļas, kā arī fondu fondus, kas var palielināt visa ieguldījumiem MVU pieejamā kapitāla apjomu.

1.9 Šādi ierobežojumi no regulas darbības jomas izslēdz iespēju, ka tā saucamie fondu fondi var saņemt ES pasi.

1.10 EESK vērš uzmanību uz to, ka vienota pase neatrisina jautājumu par ieguldījumu instrumentu fiskālo pārredzamību, kam ir būtiska nozīme, lai riska kapitāla vai privātā kapitāla ieguldījumi tiktu veikti efektīvi. Ir jāizskata ar riska kapitālu saistīto pārrobežu nodokļu šķēršļu problēma un jāiesaka risinājumi.

1.11 EESK uzsver, ka efektīva ieguldījumu instrumenta būtība ir tā, ka šāds instruments var dot iespēju dažādu veidu ieguldītājiem veikt kopīgus ieguldījumus, vienlaikus nodrošinot nodokļu optimizāciju, īpaši, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu (konkrēti tas attiecas uz nodokli par ieguldījumu portfeli un nodokli par fonda līdzekļu atpakaļsadali fonda ieguldītājiem).

1.12 EESK prasa pārejas posmu ar robežvērtību saistīto prasību ieviešanai, lai ņemtu vērā dažādos ienākumu līmeņus dažādās ES dalībvalstīs.

1.13 EESK uzskata, ka Eiropas riska kapitāla fondiem jābūt slēgtām struktūrām, kuras vismaz 70 % no savām kopējām kapitāla iemaksām un nepieprasītā atvēlētā kapitāla iegulda aktīvos, kas ir būtiski ieguldījumi, lai nodrošinātu, ka līdz to likvidācijai to akcijas nav izpērkamas par skaidru naudu vai vērtspapīriem. Turklāt Eiropas riska kapitāla fondiem jāatrodas Eiropas Savienībā, lai novērstu to, ka fondus, kuru pārvaldnieks ir no ES, reģistrē nodokļu oāzēs ar mērķi izvairīties no nodokļu maksāšanas.

1.14 Ieguldītāju aizsardzības sistēma būtu jānostiprina, ieceļot depozitāriju, kas atbild par aktīvu drošu glabāšanu, naudas plūsmas uzraudzību un pārraudzības funkcijām. Pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (PVKIU) direktīvā ir prasība iecelt depozitāriju kolektīvu ieguldījumu uzņēmumiem.

1.15 EESK vēlas vērst uzmanību uz īpašo nozīmi, kāda ir riska kapitāla tirgum paredzēto ES fondu izmantošanas attīstībai un finansējuma pieejamībai darbības sagatavošanas un uzsākšanas posmos uzņēmumiem, kuri augsta riska līmeņa dēļ privātā kapitāla finansējumu nesaņem.

1.16 Regulā izteiktais priekšlikums ieviest Eiropas riska kapitāla fonda pasi ir solis pareizajā virzienā. Tas būtu jāpapildina un jānostiprina, lai tā ietekme salīdzinājumā ar gaidīto nebūtu nesamērīgi maza.

2. Riska kapitāla un privātā kapitāla tirgus Eiropā

2.1 Ierosinātā Eiropas Parlamenta un Padomes regula izstrādāta, ņemot vērā īpašu novērtējumu. Izskatāmajā dokumentā riska kapitāla tirgus Eiropā raksturots kā vājš salīdzinājumā ar ASV tirgu. Eiropas tirgus ir daudz mazāks, sadrumstalots vairākos valstu tirgos, un to raksturo vienotu noteikumu trūkums. Tikai dažās dalībvalstīs riska kapitāla fondi ir regulēti ar noteikumiem par portfeļa saturu, ieguldījumu metodēm un tiesīgiem ieguldījumu saņēmējiem. Tas nozīmē, ka kapitāla nodrošinātājiem, piemēram, privātajiem klientiem, pensiju fondiem un apdrošināšanas sabiedrībām, ir grūti virzīt ieguldījumus uz riska kapitālu un tas saistīts ar lielām izmaksām.

2.2 Tradicionāli riska kapitāla un privātā kapitāla nozarē lielāko daļu Eiropas kapitāla ir piesaistījuši un ieguldījuši fondu pārvaldnieki no Lielbritānijas. Viņi vienmēr ir spējuši jauniem ieguldījumiem no tirgus piesaistīt aptuveni 30 % fondu, un 2009. gadā viņiem izdevās piesaistīt 34 %. Vislielākais sasniegums bija 2007. gadā britu fondu pārvaldnieku ieguldītie EUR 34 miljardi, proti, 46 % no visiem ES veiktajiem ieguldījumiem. 2009. gadā, kas bija krīzes gads, šis skaitlis bija EUR 9 miljardi jeb gandrīz 40 % no tirgus. Tikai 52 % no EUR 9 miljardiem tika ieguldīti Lielbritānijas uzņēmumos, bet lielāka daļa pārējā kapitāla tika eksportēta uz citām Eiropas valstīm.

2.3 Citi galvenie dalībnieki Eiropas tirgū ir lielākās vecā kontinenta ekonomikas: Francija, Vācija un Itālija. To pozīcija tirgū ir stabila: 2009. gadā šīs valstis piesaistīja aptuveni 31 % visa jaunā kapitāla un ieguldīja EUR 6,7 miljardus, kas ir 29 % no visiem ieguldījumiem. Minēto valstu gadījumā lielākā daļa finansējuma tiek piesaistīta valsts iekšējā tirgū un paliek valstī kā ieguldījumi, kurus, kā tas ir Itālijas un Vācijas gadījumā 2009. gadā, papildina importēts kapitāls.

2.4 Svarīgas pārmaiņas ir notikušas arī kapitāla nodrošinātāju struktūrā. Galvenais kapitāla avots 2008. gadā bija pensiju fondi (28 %), bet banku nozīme pakāpeniski samazinājās (2000. gadā 22 % un 2008. gadā 7 %). Minētā tendence mainījās 2009. gadā, banku daļai palielinoties līdz 18 %. Izmaiņas izraisīja tas, ka pēkšņi tika pārtraukta resursu plūsma no pensiju fondu nozares, kura centās ierobežot riskantu aktīvu ietekmi.

2.5 Ar finansējuma piesaistīšanu saistīto grūtību apjoma rādītājs ir laiks, kas fondu pārvaldniekiem nepieciešams fonda slēgšanai (proti, lai sapulcētu nosacītu ieguldītāju grupu). Laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam tam bija nepieciešams ne vairāk par vienu gadu. 2009. gadā šim procesam bija vajadzīgi jau 18 mēneši, un 2010. gada pirmajā pusē — 20 mēneši.

2.6 Vairākus gadus Eiropā attiecībā uz riska kapitāla ieguldījumiem vērojama izteikta lejupejoša tendence: 2009. gadā riska ieguldījumu summa bija EUR 9 miljardi, bet ieguldījumi uzņēmumu darbības sagatavošanas un uzsākšanas posmos bija tikai EUR 2 miljardi. 2010. gada pirmajos trijos ceturkšņos ieguldījumu summa sasniedza EUR 7 miljardus.

2.7 Galvenās zemāka ieguldījumu līmeņa sekas bija vienā uzņēmumā veikto ieguldījumu vidējās vērtības strauja samazināšanās no EUR 8,8 miljoniem uz EUR 4,7 miljoniem viena gada laikā. Dati par 2010. gada pirmo pusi liecina, ka minētā summa pēc tam palielinājās, sasniedzot EUR 7,9 miljonus.

2.8 Ieguldījumi ir koncentrēti piecās nozarēs: 2009. gadā un 2010. gadā 19 % ieguldījumu tika veikti uzņēmumiem paredzēto preču un pakalpojumu nozarē, 13 % — patēriņa preču, mazumtirdzniecības un telekomunikāciju nozarē un 15 % tika ieguldīti biotehnoloģiju nozarē. Riska kapitāla gadījumā 65 % ieguldījumu tika veikti biotehnoloģiju nozarē, IT nozarē un elektronikas un telekomunikāciju nozarē.

3. Priekšlikuma pārskats

3.1 2008. un 2009. gada finanšu krīzes un jaunu uzraudzības prasību, tādu kā “Bāzele III”, Kapitāla prasību direktīva IV un “Maksātspēja”, dēļ bankas MVU piešķir vai pagarina ievērojami mazāk kredītlīniju. MVU arvien vairāk meklē un pieprasa citus finanšu avotus.

3.2 Tāpēc ir jārod alternatīvi MVU finansēšanas avoti. Šajā ziņā liela nozīme var būt riska kapitāla fondiem, jo tie var sniegt trūkstošo finansējumu ieguldījumiem inovācijās. Tie nodrošina kapitāla vai kvazikapitāla finansējumu jauniem un maziem uzņēmumiem ar sagaidāmu ilgtermiņa izaugsmes potenciālu, parasti finansējot to attīstību darbības sākumposmā. Atšķirībā no privātiem kapitāla fondiem (kas galvenokārt orientējas uz izpirkšanu) riska kapitāla fondi paralēli uzņēmējiem iegulda uzņēmumos ilgtermiņā.

3.3 Eiropas riska kapitāla nozare ir sadrumstalota un izkliedēta. Šī sadrumstalotība un izkliedētība rada statistiski nozīmīgu ieguldītāju nevēlēšanos ieguldīt riska kapitāla fondos. Regulējuma sadrumstalotības dēļ tādiem iespējamiem riska kapitāla ieguldītājiem kā turīgām privātpersonām, pensiju fondiem vai apdrošināšanas sabiedrībām ir grūtības un ievērojamas izmaksas, lai uzsāktu novirzīt daļu no saviem ieguldījumiem riska kapitālam.

3.4 To finanšu resursu nepietiekamība, kas pašlaik tiek novirzīti riska kapitālam, ir tiešais iemesls vidējā Eiropas riska kapitāla fonda neapmierinošajam apjomam. Riska kapitāla loma MVU finansēšanā šobrīd ir nenozīmīga. Efektīvas riska kapitāla nozares trūkuma dēļ Eiropas novatori un inovatīvie uzņēmumi darbojas zem to komerciālā potenciāla. Tas savukārt negatīvi ietekmē Eiropas konkurētspēju pasaulē.

3.5 Minētie apstākļi ievērojami mazina ieguldījumu potenciālu, piemēram, fondus, un ierobežo kapitāla plūsmu uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, īpaši inovatīviem uzņēmumiem. Tas savukārt padara MVU atkarīgus no banku nozares. Šāds stāvoklis mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir vēl grūtāks tāpēc, ka, ņemot vērā jaunos uzraudzības noteikumus, bankas ir daudz mazāk gatavas finansēt mazos uzņēmumus to darbības sākumposmā pat tad, ja tie ir inovatīvi.

3.6 Plaukstošs Eiropas riska kapitāla tirgus ir kopējās stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis. Eiropas Komisija Aktā par vienoto tirgu (SMA) (1) apņēmās nodrošināt, lai no 2012. gada jebkurā dalībvalstī izveidoti riska kapitāla fondi varētu brīvi piesaistīt kapitālu un veikt ieguldījumus visā ES.

3.7 Komisija savā 2011. gada 7. decembra dokumentā iepazīstināja ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas riska kapitāla fondiem. Priekšlikuma būtība ir Eiropas Ekonomikas zonā ieviest iespēju riska kapitāla fondiem saņemt tā saukto Eiropas fonda statusu (pasi), ja tie atbilst noteiktām tiesību aktu prasībām. Minētā pase tiem sniegtu iespēju darboties brīvi un piesaistīt finansējumu ikkatrā dalībvalstī. Tā nodrošinātu ieguldītājiem nepieciešamo ieguldījuma drošību, un pārvaldības sabiedrībām tā samazinātu ar regulējumu saistītos izdevumus par piekļuvi dažādām ieguldītāju un tirgu kategorijām.

3.8 Regulas priekšlikumā minētās problēmas paredzēts risināt šādi:

—

ieviešot skaidru Eiropas riska kapitāla fonda definīciju, kas ietver šādas svarīgākās prasības: i) vismaz 70 % no savām kopējām kapitāla iemaksām fonds iegulda MVU, ii) tā pārvaldāmie kopējie aktīvi nepārsniedz EUR 500 miljonu robežvērtību, iii) tas nodrošina kapitāla vai kvazikapitāla finansējumu šiem MVU (t.s. “jaunu kapitālu”), un iv) tas neizmanto aizņemto līdzekļu īpatsvara palielināšanu (t.i., fonds neiegulda vairāk kapitāla, nekā ir saņēmis no investoriem, tāpēc tam nav parādsaistību). Īstermiņa aizņēmumi būtu jāpieļauj tikai tādā gadījumā, lai ļautu fondam nosegt ārkārtējas likviditātes vajadzības;

—

paredzot vienotus noteikumus par to ieguldītāju kategorijām, kas uzskatāmi par tiesīgiem ieguldīt “Eiropas riska kapitāla fondos”. Kritērijiem atbilstošus fondus drīkst finansēt tikai ieguldītāji, kuri saskaņā ar Direktīvu 2004/39/EK uzskatāmi par profesionāliem ieguldītājiem, un daži citi tradicionāli riska kapitāla ieguldītāji (piemēram, finansiāli nodrošinātas privātpersonas vai uzņēmējdarbības mecenāti);

—	visiem kritērijiem atbilstošu riska kapitāla fondu pārvaldītājiem paredzot vienotas prasības attiecībā uz reģistrāciju un ES tirgdarbības pasi. Tas nodrošinās piekļuvi tiesīgiem ieguldītājiem visā ES un palīdzēs izveidot vienlīdzīgus darbības noteikumus visiem riska kapitāla tirgus dalībniekiem;

—	paredzot obligātās pārredzamības, organizatoriskās un uzņēmējdarbības veikšanas prasības, kuras jāievēro pārvaldniekiem.

4. Vispārīgās un īpašās piezīmes

4.1 Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas riska kapitāla fondiem ir daļa no centieniem ar tiesību aktu palīdzību radīt labvēlīgākus apstākļus riska kapitāla tirgus darbībai un vairāk ietekmēt MVU. EESK uzskata, ka tas ir labs pirmais solis, lai Eiropā attīstītu inovatīvu un ilgtspējīgu moderno tehnoloģiju nozari, kurā nodarbina augsti kvalificētus, labi izglītotus Eiropas darba ņēmējus, sekmējot darba vietu radīšanu.

4.2 EESK uzsver, ka efektīva ieguldījumu instrumenta būtība ir tā, ka šāds instruments var dot iespēju dažādu veidu ieguldītājiem veikt kopīgus ieguldījumus, vienlaikus nodrošinot nodokļu optimizāciju, īpaši, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu (konkrēti tas attiecas uz nodokli par ieguldījumu portfeli un nodokli par fonda līdzekļu atpakaļsadali fonda ieguldītājiem). Tas, ka trūkst atsauces uz nodokļu pārredzamības jautājumu, šķiet, nozīmē to, ka interese par pasi būs ierobežota.

4.3 Institucionālajiem ieguldītājiem var palīdzēt piekļūt riska kapitāla tirgum daudz ātrāk un vieglāk, izmantojot fondu fonda mehānismu, kurā risku būtiski var izkliedēt ieguldījumu portfeļa līmenī. Fondu fondi ir labs veids, kā riska kapitālā ieguldīt institucionālajiem ieguldītājiem, kam ir maz riska kapitālam atvēlētu līdzekļu, vai institucionālajiem ieguldītājiem, kuriem nav uzkrāta plaša pieredze tiešo fondu ieguldījumu jomā. Saskaņā ar Eiropas Riska kapitāla asociācijas (EVCA) datiem 2009. gadā fondu fondi riska kapitāla un privātā kapitāla fondos veica 13,5 % no visām jaunajām kapitāla iemaksām, savukārt laikposmā no 2005. gada līdz 2009. gadam šis īpatsvars vidēji bija 14,1 % (vienlaikus fondu fondi bija otrs lielākais kapitāla nodrošinātājs pēc pensiju fondiem).

4.4 EESK prasa pārejas posmu ar robežvērtību saistīto prasību ieviešanai, lai ņemtu vērā dažādos ienākumu līmeņus dažādās ES dalībvalstīs.

4.5 EESK uzskata, ka Eiropas riska kapitāla fondiem jābūt slēgtām struktūrām, kuras vismaz 70 % no savām kopējām kapitāla iemaksām un nepieprasītā atvēlētā kapitāla iegulda aktīvos, kas ir būtiski ieguldījumi, lai nodrošinātu, ka līdz to likvidācijai to akcijas nav izpērkamas par skaidru naudu vai vērtspapīriem. Turklāt Eiropas riska kapitāla fondiem jāatrodas Eiropas Savienībā, lai novērstu to, ka fondus, kuru pārvaldnieks ir no ES, reģistrē nodokļu oāzēs ar mērķi izvairīties no nodokļu maksāšanas.

4.6 Ieguldītāju aizsardzības sistēma būtu jānostiprina, ieceļot depozitāriju, kas atbild par aktīvu drošu glabāšanu, naudas plūsmas uzraudzību un pārraudzības funkcijām. Pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (PVKIU) direktīvā ir prasība iecelt depozitāriju kolektīvu ieguldījumu uzņēmumiem. Šis princips ir iekļauts arī direktīvā par alternatīvu ieguldījumu fondu pārvaldniekiem. Lai nodrošinātu Kopienas sistēmas nepārtrauktību, depozitārijs ir jāieceļ arī attiecībā uz Eiropas riska kapitāla fondiem.

4.7 Jaunā regula neatrisina riska kapitāla tirgus nosacītā vājuma problēmu. Ieguldījumu fondu ekonomikā noteicoši ir divi faktori: pirmkārt, dinamiska pensiju fondu nozares izaugsme ir sekmējusi ieguldītāju [riska, privātā kapitāla] fondos iemaksātā kapitāla vērtības sistemātisku izaugsmi. Tomēr noteikumi par ieguldījumu riska sadali ieguldījumu portfelī nozīmē, ka optimālu riska fonda portfeli veido 8–12 uzņēmumi. Mazāks ieguldījumu skaits palielina portfeļa risku, bet lielāks to skaits palielina portfeļa uzraudzības izmaksas. Augošā kapitāla nodrošinājuma un noteikuma par portfeļa optimizēšanu kopīgais efekts rada noturīgu tendenci palielināt fondu apjomu, kas savukārt rada nepieciešamību palielināt katra ieguldījuma vērtību portfeļuzņēmumā. Tādējādi pensijām paredzēto ietaupījumu (ilgtermiņa ieguldījumu) pieaugums ir bijis iemesls tam, ka ieguldījumi tagad tiek veikti nevis riska kapitāla nozarē, bet gan virzīti uz privāto kapitālu.

4.8 Otrs faktors ir saistīts ar to, kā fondu pārvaldnieki saņem atlīdzinājumu, proti, viņiem maksā zināmu procentu no pārvaldītā kapitāla vērtības. Šāda atlīdzinājuma shēma nozīmē, ka lielāka fonda gadījumā arī atlīdzinājums ir lielāks. Tas nozīmē, ka konkrētai pārvaldības grupai ir izdevīgāk (!) izmantot [lielu] privātā kapitāla fondu nekā [mazu] riska kapitāla fondu, kurā daudz lielāks ir gan ieguldījuma risks, gan pārvaldības izmaksas. Minētie divi faktori nozīmē, ka riska kapitāla tirgus kļūst salīdzinoši vājāks (tā izaugsme ir lēnāka), jo kapitālam ir tendence plūst uz lielākiem fondiem un ieguldījumiem, un tas vienlaikus var būt arī oportūnistisku fondu pārvaldītāju interesēs.

4.9 Ierosinātā regula nevar mazināt abas minētās tendences, un EESK aicina Komisiju šo aspektu vēl pārdomāt.

4.10 Būtu jāatļauj ieguldījumi, ko riska kapitāla fonda pārvaldnieka vadošie darbinieki veic kritērijiem atbilstoša riska kapitāla fondos, kurus tie pārvalda, apliecinot savu iesaisti un atbildību.

4.11 EESK atbalsta riska kapitāla fondus, kas paredzēti informācijas sabiedrības tehnoloģijām, energoefektivitātei un atjaunojamiem energoresursiem un kas var palīdzēt īstenot vispārējās stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus.

4.12 EESK atzinīgi vērtē iniciatīvu Komisijai piešķirt pilnvaras pieņemt deleģētos aktus un mudina Komisiju turpināt uzraudzīt norises un virzību riska kapitāla tirgū.

Briselē, 2012. gada 26. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) http://ec.europa.eu/internal_market/smact/docs/20110413-communication_en.pdf, 2011. gada 13. aprīlī.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/76

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānisko transportlīdzekļu skaņas līmeni”

COM(2011) 856 final – 2011/0409 (COD)

2012/C 191/14

Vienīgais ziņotājs: RANOCCHIARI kgs

Padome 2012. gada 19. janvārī un Eiropas Parlaments 2011. gada 15. decembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānisko transportlīdzekļu skaņas līmeni”

COM(2011) 856 final – 2011/0409 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 17. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 106 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu atjaunināt un samazināt mehānisko transportlīdzekļu skaņas emisiju robežvērtības neraugoties uz to, ka šis priekšlikums ir izstrādāts laikā, kad Eiropas automobiļu rūpniecībā ir tirgus krīze, kas sākās 2008. gadā, un nešķiet, ka tā samazināsies, tādējādi pastiprinot problēmu, ka ražošanas iekārtas Eiropā rada ražošanas jaudas pārpalikumu.

1.2 EESK atbalsta arī priekšlikuma vērienīgos mērķus, kas pēc Komisijas domām kopumā par aptuveni 25 % samazinās transportlīdzekļu troksni. Milzīgā satiksmes pieauguma dēļ, kas īpaši novērots pēdējos divdesmit gados, bija nepieciešams izstrādāt pasākumus iedzīvotāju veselības aizsardzībai un labklājībai.

1.3 EESK tomēr atzīmē, ka arī šajā gadījumā trūkst vienotas pieejas problēmai, kas, ieviešot pasākumus arī citās saistītajās nozarēs, vēl efektīvāk samazinātu troksni un tādējādi radītu lielāku iedzīvotāju atsaucību un neapšaubāmi labāku izmaksu un ieguvumu attiecību.

1.4 EESK izsaka arī lielas bažas par to, ka jaunās robežvērtības tiek piemērotas, pamatojoties uz transportlīdzekļu klasifikāciju, kas izveidota 1985. gadā, un tādējādi nav ņemta vērā tirgus attīstība saistībā ar modeļu skaita palielināšanos un daudzveidību un to dažādie izmantošanas veidi. Būtu jāietver jaunas klases ar to īpašībām atbilstīgām robežvērtībām.

1.5 Visbeidzot EESK uzskata, ka priekšlikumā nav pietiekami ņemti vērā termiņi, kas vajadzīgi, lai veiktu nepieciešamos pasākumus trokšņa robežvērtību piemērošanai. Ražotājiem nekavējoties ir jāpārskata visa transportlīdzekļa uzbūve, mēģinot sasniegt sarežģītu kompromisu starp trokšņa samazināšanu un citu spēkā esošo noteikumu ievērošanu drošības, patēriņa, emisiju u. c. jomās.

1.6 Visu šo iemeslu dēļ EESK cer, ka tiks pārskatīti ierosinātie termiņi, atceļot pirmo posmu (divi gadi pēc regulas apstiprināšanas), kas paaugstina atkārtotas tipa apstiprināšanas un citas izmaksas, koncentrējoties tieši uz atbilstīgu galīgo rezultātu ar labāku izmaksu un ieguvumu attiecību un lead time (1), kam attiecīgi būtu jābūt septiņiem gadiem (5 gadu vietā) jaunu transportlīdzekļu tipa apstiprinājumam un deviņiem gadiem (7 gadu vietā) jaunu transportlīdzekļu reģistrācijai.

2. Ieviešana un juridiskais konteksts

2.1 Troksnis, ko parasti dēvē par “nevēlama skaņu” vai “ausīm netīkamu un traucējošu sajūtu”, ir viens no galvenajiem dzīves kvalitātes pasliktināšanās iemesliem pilsētās ar iespējamu pat ļoti kaitīgu ietekmi uz iedzīvotāju veselību (2).

2.2 Kā atzīmēts, fona troksni un akustiskā piesārņojuma troksni mēra A decibelos (dB(A)), un cilvēka uztvertās skaņas ir no 0 dB(A) līdz 140 dB(A) ar noteikto sāpju slieksni, sākot no 120 dB(A). Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi, ka maksimālais trokšņa līmenis ārpus “slēgtām zonām” (mājām, birojiem) nedrīkst pārsniegt 55 dB(A), bet Eiropas Vides aģentūra ir aprēķinājusi, ka puse no pilsētu teritoriju iedzīvotājiem ir pakļauti augstākiem trokšņa līmeņiem. Konkrētam novērtējumam var atgādināt, ka uz dzīvojamā rajona ielas tiek reģistrēti 50 dB(A), lidmašīnas dzinējs rada 120 dB(A), ātrvilciens — 100 dB(A), automobilis — maksimums 74 dB(A), bet uz ielas ar pastāvīgu satiksmi troksnis sasniedz 80 dB(A).

2.3 Konkrētajā gadījumā attiecībā uz cilvēku pakļaušanu satiksmes troksnim pasākumi stāvokļa uzlabošanai var būt dažādi, bet pirmais noteikti būtu paša trokšņa samazināšana, tas ir, atsevišķu transportlīdzekļu radītās skaņas līmeņa robežvērtību samazināšana.

2.4 Četrriteņu mehānisko transportlīdzekļu skaņas līmeni nosaka ar Direktīvu 70/157/EEK, ar kuru jau 1970. gadā tika noteiktas testa procedūras un trokšņu robežvērtības šo transportlīdzekļu tipa apstiprinājumam. Gadu gaitā pamatdirektīvā ir ieviesti vairāki grozījumi, samazinot trokšņa emisijas robežvērtības, lai pazeminātu fona trokšņus. 1996. gadā tajā tika ieviesti pēdējie grozījumi, nosakot 74 dB(A) robežvērtību automobiļiem un 80 dB(A) — kravas transportlīdzekļiem.

2.5 Šis ilgais process ir devis nozīmīgus rezultātus, samazinot trokšņa emisijas attiecībā pret 1970. gada direktīvā noteiktajām robežvērtībām par 85 % automobiļiem (– 8 dB(A)) un par 90 % smagajiem transportlīdzekļiem (– 11 dB(A)).

Tomēr faktiski vidē radītais troksnis daudzu iemeslu dēļ ir samazinājies ievērojami niecīgākā mērā, galvenokārt tāpēc, ka ceļu satiksme kopš septiņdesmitajiem gadiem ir trīskāršojusies. Šī satiksmes palielinājuma dēļ ir jāpārskata arī testa metožu atbilstība, kuras līdz šim tika izmantotas, lai mērītu trokšņa emisijas, galvenokārt attiecībā uz automobiļiem.

2.6 Šajā nolūkā ANO/EEK tehniskā grupa trokšņa jautājumos (3) ir izstrādājusi jaunu testa metodi, kas ir publicēta 2007. gadā un pēdējos trīs gados uzraudzīta vienlaicīgi ar pašreizējo metodi. Tas ir ļāvis izveidot datu bāzi ar testa rezultātiem, piemērojot gan pašreizējo metodi (A), gan jauno metodi (B) un nosakot arī atšķirību starp abu metožu pielietošanas rezultātiem.

2.7 Tāpēc Eiropas Komisija ir pieprasījusi Nīderlandes pētījumu centram TNO veikt abu metožu salīdzināšanu, kas tika pabeigta 2011. gada martā, kad TNO iesniedza Komisijai savu ziņojumu ar nosaukumu “VENOLIVA” (“Vehicle noise limit values” — “Transportlīdzekļu trokšņa emisijas robežvērtības”), kurš lielā mērā ir ietekmējis šajā atzinumā izskatīto regulas priekšlikumu.

2.8 Attiecībā uz automobiļiem TNO ir pārbaudījis 653 transportlīdzekļus, novērojot vidējo starpību 2,1 dB(A) starp B un A testu. Konkrēti 90 % pārbaudīto automobiļu skaņas līmenis jau bija zemāks par noteikto 74 dB(A) robežvērtību, bet smago transportlīdzekļu skaņas līmenis neiekļāvās pašreizējās robežvērtībās, izmantojot B testu.

3. Eiropas Komisijas priekšlikums

3.1 Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija gatavojas atcelt 1970. gada direktīvu un tās turpmākos grozījumus, izstrādājot regulas priekšlikumu, kurā noteiktas četras jaunas prasības salīdzinājumā ar spēkā esošo tiesību aktu:

—	jauni testa protokoli;

—	jaunas robežvērtības;

—	papildu noteikumi par skaņas emisijām;

—	elektrotransportlīdzekļu un hibrīda elektrotransportlīdzekļu minimālais trokšņa līmenis.

3.1.1 Jauni testa protokoli. Kā jau minēts ievaddaļā, ar jauno metodi (B) veiktajos testos iegūtie rezultāti atkarībā no transportlīdzekļa kategorijas 90 % gadījumu ir līdz 2 dB(A) zemāki par tiem, kas iegūti ar veco metodi (A). Tas ir pārliecinājis Komisiju noteikt sākotnējo robežvērtību 72 dB(A), nevis 74 dB(A), kā pašreizējā tiesību aktā.

3.1.2 Jaunas robežvērtības divos posmos. Pirmajā posmā (divus gadus pēc regulas publicēšanas) tipa apstiprinājuma robežvērtības vieglajiem transportlīdzekļiem tiks samazinātas par 2 dB(A) un smagajiem transportlīdzekļiem — par 1 dB(A). Otrajā posmā (piecus gadus pēc publicēšanas) paredzēta papildu samazināšana par 2 dB(A) gan vieglajiem, gan smagajiem transportlīdzekļiem. Septiņus gadus pēc publicēšanas transportlīdzekļus varēs pārdot un reģistrēt tikai tad, ja tie atbildīs jaunajām robežvērtībām.

3.1.3 Trokšņa emisijas papildu noteikumi (ASEP). Jaunā testa metode (B) tiek uzskatīta par reālistisku parastas satiksmes apstākļos, bet Komisija uzskata, ka tā ir mazāk uzticama ļoti intensīvas satiksmes apstākļos. Tāpēc Komisija gatavojas ieviest papildu testa noteikumus tiem, kas tika izmantoti iepriekšminētajā trīs gadu uzraudzības periodā (tests ar stabilu paātrinājumu 2,0 m/s2). Tie tiks papildināti ar ASEP testu (maksimālais paātrinājums 3,0 m/s2), lai pietuvinātu apstiprināšanas laikā iegūtās emisijas reālajām emisijām uz ielas intensīvas satiksmes apstākļos.

3.1.4 Elektrotransportlīdzekļu un hibrīda elektrotransportlīdzekļu minimālais trokšņa līmenis. Šādu transportlīdzekļu nedzirdamība, braucot ar mazu ātrumu, var būt bīstama ne tikai vājredzīgajiem, bet arī citiem, jo skaņa nebrīdina par transportlīdzekļa tuvošanos. Šajā saistībā Komisija, nenosakot juridisku pienākumu ražotājiem, iesaka uzstādīt šiem transportlīdzekļiem akustisko transportlīdzekļu brīdināšanas sistēmu (AVAS), attiecībā uz kuru ir noteiktas prasības.

4. Vispārīgas piezīmes

4.1 EESK atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas iniciatīvu ar regulu atjaunināt mehānisko transportlīdzekļu trokšņa emisiju robežvērtības, ņemot vērā minēto satiksmes palielināšanos Eiropā, jo īpaši lielākajos apdzīvotajos centros.

4.2 EESK tomēr pauž nožēlu, ka problēma nav apskatīta, izmantojot integrētu pieeju, kam būtu jābūt visu Eiropas tiesisko pasākumu pamatā gan šajā, gan citās nozarēs un kas šajā gadījumā dotu ātrākus un nozīmīgākus rezultātus ar labāku izmaksu un ieguvumu atbilstību, kuri attiecīgi būtu arī saprotamāki iedzīvotājiem.

4.3 Pašlaik ierosinātie samazinājumi jaunajiem transportlīdzekļiem dotu labumu tikai vidējā termiņā un ilgtermiņā — pēc ekspluatācijā esošo automobiļu nomainīšanas. Daudz lielāku samazinājumu savukārt varētu iegūt, ieviešot pasākumus attiecībā uz ceļu segumus un vietējām infrastruktūrām, labāk pārvaldot satiksmi, kā arī regulārāk un rūpīgāk kontrolējot ekspluatācijā esošos transportlīdzekļus. Atbilstīga ceļu ekspluatācija var samazināt troksni vēl par 5 dB(A), bet īpaša asfalta izmantošana varētu samazināt ceļu satiksmes troksni pat par 10 dB(A). Līdzīgu samazinājumu varētu iegūt, samazinot satiksmes sastrēgumus, uzbūvējot apvedceļus un papildu brauktuves, ieviešot automatizētas transporta sistēmas (ITS) utt. Nevajadzētu aizmirst arī tādu būtisku aspektu kā transportlīdzekļu vadītāju izglītošana, jo bieži tieši viņi ir galvenie atbildīgie par pārmērīgu transportlīdzekļa troksni.

4.4 Visbeidzot nevajadzētu aizmirst, ka, lai arī tehniski ir iespējams samazināt transportlīdzekļu radīto troksni (dzinējs, ieplūdes un izplūdes sistēmas utt.), nekad nebūs iespējams samazināt riepu radīto troksni, kas rodas, braucot pa ceļu. Tas attiecas arī uz elektrotransportlīdzekļiem un hibrīda elektrotransportlīdzekļiem, kas, braucot ar mazu ātrumu, rada tik mazu troksni, ka Komisija plāno noteikt, ka šiem transportlīdzekļiem uzstādāmas AVAS. Sešiem dažādiem pašlaik tirgū esošo elektrotransportlīdzekļu un hibrīda elektrotransportlīdzekļu modeļiem (4) veiktajos testos izrādījās, ka, braucot ar lielāku ātrumu (50 km/h), šo transportlīdzekļu vidējais trokšņa līmenis ir 68,3 dB(A), t.i., lielāks par 68 dB(A), kas saskaņā ar jauno regulu pieļaujams mehāniskiem transportlīdzekļiem ar iekšdedzes dzinēju.

4.5 Attiecībā uz regulas priekšlikuma saturu EESK norāda uz dažiem jautājumiem un problēmām, ko varētu atrisināt Eiropas Parlamenta un Padomes apspriedēs.

4.6 Pirmais jautājums ir par transportlīdzekļu kategoriju noteikšanu attiecībā uz trokšņa samazināšanu. Noteiktās kategorijas ir “vēsturiskās”, 1985. gadā izveidotās kategorijas. Nav ņemta vērā tirgus attīstība un attiecīgi modeļu skaita palielināšanās un daudzveidība un to dažādie izmantošanas veidi. Neieslīgstot sīkākos paskaidrojumos, EESK šķiet, ka kategoriju pārskatīšana, iekļaujot jaunas apakškategorijas ar to īpatnībām konkrēti atbilstīgām robežvērtībām, būtu labāk piemērota automobiļu faktiskajam un paredzamajam stāvoklim. Piemēram, apakškategorijā M3 pilsētas un tūrisma autobusi nav iedalīti atsevišķos tipos.

Vēl kritiskāks ir stāvoklis attiecībā uz automobiļiem ar paaugstinātiem tehniskajiem rādītājiem, tā sauktajām sporta automobiļiem, kas ir neliela nozares niša ražošanas apjoma ziņā, bet ir Eiropas autobūves nozares iespēja gūt panākumus pasaulē laikā, kad plaša patēriņa automobiļu ražošanas attīstībā ir mazāk inovāciju. Bez M1 apakškategorijas (automobiļi) pārdefinēšanas būs ļoti grūti turpināt ražot un attiecīgi pārdot šādus transportlīdzekļus, kuriem jau tā vajadzēs samazināt troksni par 6/7 dB(A) tikai 5 gados.

4.7 Otra un svarīgāka problēma, par ko EESK pauž bažas, ir termiņi, kurus nosakot Komisija, mēģinot atgūt pēdējos gados neveikto atjaunināšanu, šķiet, nav pietiekami ņēmusi vērā ražotājiem nepieciešamo “ lead time ”.

4.7.1 Samazinājums par 2 dB(A) visiem vieglajiem transportlīdzekļiem un par 1 dB(A) smagajiem transportlīdzekļiem pirmajā posmā jau prasa izmaiņas transportlīdzekļa uzbūvē, kas saistītas ar milzīgu nozares noslogojumu, jo ražotājiem jāsamazina troksnis, vienlaicīgi nodrošinot citu spēkā esošo noteikumu (attiecībā uz drošību, emisijām, patēriņu utt.) ievērošanu. Piemēram, nepieciešamo pasākumu rezultātā ievērojami palielinās transportlīdzekļu svars (palielinās izplūdes gāzu apjomi, seguma un klusināšanas materiālu izmantošana), kas attiecīgi nozīmē patēriņa un arī piesārņojošo emisiju pieaugumu. Jāsaprot, ka jebkāds pasākums šajā jomā ir saistīts ar transportlīdzekļa sarežģītību visās tā detaļās, kas tiek uzskatītas par ārējā trokšņa avotiem, tāpēc nav iespējams iegūt rezultātus tikai, piemērojot atsevišķus noteikumus.

4.7.2 Rezultātu sasniegšanu pirmajā posmā (atbalsts dažām kategorijām, piemēram, M1 un N1) var sekmēt ieguvums no trokšņa samazināšanas, kas noteikts Regulā Nr. 661/2009 attiecībā uz riepām. Faktiski šīs riepas lielā mērā jau atrodas tirgū, un to izmantošana būs obligāta jaunajiem transportlīdzekļiem no 2013. gada novembra. Tomēr vidējais aprēķinātais ieguvums attiecībā uz trokšņa samazināšanu ir 0,5 dB(A) un tikai 2016. gadā.

4.7.3 Transportlīdzekļi ir jāpārdomā, jāpārplāno un jāpārprojektē. Tiek atzīmēts, ka visa transportlīdzekļa pārprojektēšanai atkarībā no tipa ir vajadzīgi 5 līdz 7 gadi vieglajiem transportlīdzekļiem un līdz pat 10 gadiem smagajiem transportlīdzekļiem, turklāt jāveic jauns tipa apstiprinājums.

4.8 Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK pauž bažas par to, vai nebūtu lietderīgāk pārskatīt ierosinātās trokšņa samazināšanas termiņus un veidus. To varētu izdarīt, atceļot pirmo posmu, kas būtiski palielina atkārtotas tipa apstiprināšanas un citas izmaksas, un koncentrējoties tieši uz galīgo rezultātu (ar labāku izmaksu un ieguvumu attiecību) un paredzot apakškategoriju pārskatīšanu vismaz problemātiskākajos gadījumos un atbilstīgāku “lead time”, kas varētu būt 7 gadi jaunu transportlīdzekļu tipa apstiprināšanai un 9 gadi jaunu transportlīdzekļu reģistrācijai.

4.9 Tam jebkurā gadījumā būtu vajadzīgi pakāpeniski un lieli ieguldījumi laikā, kad gandrīz visus Eiropas ražotājus ir ietekmējusi tirgus krīze, kas sākās 2008. gadā un kļūst arvien akūtāka. Ieguldījumu izmaksas nenovēršami gultos uz patērētāju pleciem, radot risku vēl vairāk palēnināt ekspluatācijā esošo automobiļu atjaunošanu, īpaši attiecībā uz smagajiem transportlīdzekļiem, kas paredzēti preču pārvadāšanai, un tas apdraud jaunajā regulā noteiktā mērķa sasniegšanu.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Lead time: rūpniecības nozarei nepieciešamais laiks, lai ieviestu jebkādu jaunu prasību, kam vajadzīgi strukturāli pasākumi attiecībā uz transportlīdzekļiem.

(2) OV C 317, 23.12.2009., 22. lpp.

(3) Apvienoto Nāciju Eiropas Ekonomikas komisija (Ženēva, www.unece.org).

(4) Avots: ACEA (Eiropas Automobiļu ražotāju asociācija).

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/80

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par finanšu instrumentu tirgiem, ar kuru atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/39/EK (pārstrādātā redakcija)”

COM(2011) 656 final – 2011/0298 (COD)

2012/C 191/15

Vienīgais ziņotājs: IOZIA kgs

Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 2. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par finanšu instrumentu tirgiem, ar kuru atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/39/EK (pārstrādātā redakcija)”

COM(2011)656 final – 2011/0298 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2012. gada 17. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 115 balsīm par, 1 balsi pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē priekšlikumu pārstrādāt Direktīvu 2004/39/EK (tā sauktā Finanšu instrumentu tirgu direktīva (FITD)), kas veido tiesisko regulējumu tādiem pakalpojumiem saistībā ar finanšu instrumentiem kā brokeru pakalpojumiem, konsultācijām, vērtspapīru portfeļu pārvaldībai, jaunu emisiju izpirkšanai, banku un ieguldījumu banku darbībai, kā arī tirgus dalībnieku veiktajiem darījumiem regulētos tirgos.

1.2 Direktīvas primārais mērķis ir palielināt tirdzniecības pārredzamību un efektivitāti, ierobežot tirgu svārstības, rūpēties par starpnieku godīgumu un ieguldītāju aizsardzību, kā arī atvērt Eiropas tirgus efektīvai konkurencei finanšu pakalpojumu piedāvājuma jomā. EESK atbalsta šos mērķus un uzskata, ka kopumā priekšlikums ir solis pareizajā virzienā.

1.3 Ņemot vērā jauno Līgumu, EESK uzskata, ka Komisijas izvēlētais juridiskais pamats var nebūt pietiekams un pilnībā neatspoguļo direktīvas radīto ietekmi. Patērētāju aizsardzība, kā arī iekšējā tirgus konsolidācija un attīstība, kas ir direktīvas būtiska sastāvdaļa, balstās uz strukturētāku un sarežģītāku juridisko pamatu un nodrošina lielākas iesaistīšanās iespējas un labāku lomu pārstāvības struktūrām.

1.4 Pārstrādājamās direktīvas priekšlikumā ir ņemti vērā līdz šim veiktie tiesību aktu grozījumi un ir ierosināti jauni, labāk definēti risinājumi par tirgus dalībnieku atbildību. EESK atbalsta lēmumu par direktīvas pārstrādāšanu, jo par tās nepieciešamību liecina lielāka finanšu tirgus sarežģītība, tirgus norises un izmantotās tehnoloģijas, kuru dēļ daži iepriekšējie noteikumi ir novecojuši. Tā ir nepieciešama it sevišķi tādēļ, ka nepilnības ir tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz finanšu instrumentiem, nevis uz vērtspapīru tirgu, ko pārvalda finanšu dalībnieki.

1.5 EESK uzskata, ka ar priekšlikumu ir sasniegts mērķis nostiprināt ES finanšu tirgu, padarīt to integrētāku, efektīvāku un konkurētspējīgāku, nodrošinot gan lielāku pārredzamību, gan patērētāju lielāku aizsardzību, ierobežojot nevaldāmām spekulācijām pakļautās jomas, jo šīs spekulācijas, sevišķi attiecībā uz instrumentiem, kurus tirgo galvenokārt ārpus biržas (OTC), ir pašmērķis un ir atrautas no ekonomiskā un sociālā konteksta.

1.6 Arī šoreiz EESK uzsver savu noliedzošo nostāju pret deleģēto tiesību aktu pārmērīgo un neproporcionālo izmantošanu, kā tas paredzēts 94. pantā. Tiem būtu jāattiecas uz atsevišķiem un konkrētiem jautājumiem, un pilnvarojumam jābūt uz noteiktu laiku. Komiteja cer, ka ES likumdevējas iestādes ieviesīs skaidrību par to, kā pareizi izmantojams šis instruments, kas ir pakļauts ex post pārbaudei, kā arī par tā atbilstību Līgumu tekstam un būtībai.

1.7 EESK ar pārliecību atbalsta to, ka paredzēts nostiprināt neatkarīgas konsultācijas principu, kas uzliek par pienākumu tirgus dalībniekam iepriekš informēt, vai viņš sniedz neatkarīgu pakalpojumu vai arī pakalpojums ir piesaistīts pārdošanas tīklam. Noguldītājiem tādējādi būs iespēja izvēlēties savām vajadzībām atbilstīgas konsultācijas.

1.8 Jau agrāk EESK ir aicinājusi skaidri regulēt jautājumu saistībā ar pārdošanu un konsultācijām, t. i., aizliegt finanšu uzņēmumiem izdarīt komerciālu spiedienu, kas tirgus dalībniekiem un pārdošanas tīkliem liktu pārdot produktus. Izskatāmais priekšlikums ir pirmais solis pareizajā virzienā, un EESK atzinīgi vērtē Komisijas atskārsmi, ka vairāk jāaizsargā ieguldītāji un tirgus dalībnieki, kuriem vajadzētu strādāt vienīgi klientu interesēs, tiem sniedzot atbilstīgas konsultācijas bez jebkāda veida ierobežojumiem.

1.9 EESK iesaka Komisijai iekļaut informācijas sarakstā papildu noteikumu, ar ko reglamentē datu kvalitāti, ar kuriem apmainās datu sniedzēji. Ņemot vērā minētās informācijas jutīgumu un svarīgumu, obligātai vajadzētu būt arī šīs informācijas sniegšanai. Tas pozitīvi ietekmētu tirgus pārredzamību.

1.10 EESK atbalsta jaunu pilnvaru piešķiršanu Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei (EVTI), kurai citastarp vajadzēs izstrādāt virkni saistošu tehnisko standartu, sagatavot atzinumus, ārkārtas situācijās aizliegt produktus un praksi, koordinēt valstu kompetento iestāžu darbību, kā arī noteikt vadlīnijas administratīvajiem pasākumiem un sankcijām, kas jāpieņem īpašos gadījumos.

2. Priekšlikuma galvenie jauninājumi

2.1 Lai arī priekšlikumā nav mainīta FITD struktūra, minētā direktīva ir atjaunināta, ņemot vērā vēlāk pieņemto direktīvu noteikumus, kā arī saturiski papildināta ar jauniem aspektiem. Tajā ir izvirzīti šādi galvenie mērķi:

—	veicināt konkurenci starp tirgus dalībniekiem un tirgiem;

—	veicināt tirgu pārredzamību un efektivitāti;

—	pastiprināt ieguldītāju aizsardzību.

2.2 Minēto mērķu sasniegšanai izmantotie līdzekļi attiecas uz riskiem, kas jāmazina ar dažādu mehānismu palīdzību. Pēdējos gados daži riski, kas tika prognozēti, īstenojās un apliecināja, ka iepriekšējie mehānismi, kuri bija paredzēti seku mazināšanai, ir nepilnīgi.

2.3 Galvenie jauninājumi, kas ieviesti ar FITD II, attiecas uz šādiem jautājumiem:

—	izņēmumu piemērošanas joma un kārtība;

—	jaunas tirdzniecības platformas;

—	Kopienas ieguldījumu sabiedrību un tirgus dalībnieku darbības regulējums;

—	noteikumi, kas piemērojami ieguldījumu sabiedrībām no trešām valstīm;

—	Eiropas Savienības dalībvalstu uzraudzības iestāžu jaunās pilnvaras;

—	deleģētie akti.

3. Piezīmes

3.1 Reforma sastāv no divām daļām: pirmā daļa attiecas uz tirgus struktūru, bet otrā koncentrējas uz pārredzamības jautājumiem. Tekstā ir nepārprotami teikts, ka priekšlikuma galvenais mērķis ir nodrošināt, ka visi darījumi būtu reglamentēti un pilnīgi pārredzami.

3.2 Regulējuma galvenais jautājums ir neatkarīgu konsultāciju ieviešana. EESK uzskata, ka noteikumi par neatkarīgu konsultāciju ir labi formulēti. Jaunajos noteikumos ir paredzēts, ka starpniekiem vajadzēs sniegt noguldītājiem precīzu informāciju par to, kāda veida konsultāciju tie gatavojas sniegt (neatkarīgu vai citu) un kādas būs tās īpašības, un dažādu cita veida informāciju.

3.3 Šie noteikumi ļauj visiem ieguldītājiem (neatkarīgi no viņu ekonomiskajām iespējām) saņemt viņu profilam atbilstīgu konsultāciju. EESK var tikai atzinīgi novērtēt šādus noteikumus.

3.4 Pieņemtais pārredzamības princips ļauj klientam uzzināt, kas ir konsultanta darba devējs. Tas ļauj novērst atšķirības, kas līdz šim pastāvēja dažādās valstīs, palielināt pārredzamību, rūpēties par godīgu attieksmi no iesaistīto tirgus dalībnieku puses un, visbeidzot, pastiprināt ieguldītāja aizsardzība.

3.5 Turklāt, izņemot atsevišķus vērtspapīru portfeļa pārvaldības gadījumus, direktīva ļauj līdztekus pastāvēt pašreizējiem konsultantu tīkliem (atkarīgiem un neatkarīgiem), bet uzliek tiem par pienākumu deklarēt savu darbības veidu. EESK atzinīgi vērtē šo noteikumu, jo tiks aizsargāta gan konkurence, gan ieguldītāji, ņemot vērā, ka direktīvā klientiem ir paredzēta iespēja izvēlēties, kādu konsultācijas pakalpojuma veidu viņi vēlas saņemt.

3.6 Kopumā Komisijas dokumentā ir nodrošināta klienta aizsardzība. Tas dod iespēju līdztekus veiksmīgi pastāvēt finanšu konsultāciju dalībniekiem (sākot ar bankām līdz pat finanšu konsultāciju tīkliem un konsultantiem, kas saņem vien atlīdzību).

3.7 EESK iesaka precizēt konsultāciju definīciju un noteikt, ka tās jāsniedz jebkura (arī paša vispārīgākā) ieguldījumu pakalpojuma gadījumā. EESK uzskata, ka, paredzot, ka konsultācijas sniedz tikai nozares profesionāļi, varētu vēl vairāk nostiprināt ieguldītāju aizsardzības principu.

3.8 Būtu jāprecizē, ka konsultācija ir ieteikums iegādāties tādu produktu, kas atbilst klienta profilam, un godīga attieksme nozīmē ieteikuma atbilstību. Tādēļ EESK uzskata, ka šim noteikumam ir arī izglītojošs raksturs neatkarīgi no organizācijas modeļa. Godīgums nav atkarīgs (vismaz ne pilnībā) no tā, vai ieteikums ir izdarīts, pamatojoties uz vertikālo integrāciju vai vairākiem zīmoliem, vai arī ir pakalpojums, ko sniedzis brokeris vai konsultants, kurš saņem vien atlīdzību. Fakts, ka pastāv viens, desmit vai trīsdesmit produkti, nenodrošina, ka sniegtais ieteikums ir klientam atbilstīgs.

3.9 Priekšlikumā ir saglabāts gandrīz nemainīgs klienta pašklasificēšanās kritērijs, ko ieviesa iepriekšējā FITD (starpnieki klasificē savus privātos klientus, pamatojoties uz klientu sniegto informāciju par savām zināšanām un pieredzi ieguldījumu jomā). EVTI sniedz vadlīniju sarakstu, lai izstrādātu anketu, kas jāaizpilda klientiem. Precīzāk sakot, tiek noteiktas dažādas klientu kategorijas, kas iedalās privātos klientos, profesionāļos un tiesīgos darījumu partneros.

3.10 EESK atzinīgi vērtē veiktos uzlabojumus, jo uzskata, ka tagad starpniekiem ir dota iespēja efektīvi klasificēt klientus. Tomēr vienlaikus tā norāda, ka direktīvā tirgum nav nodrošināti atbilstīgi instrumenti, lai aizsargātu klientus visos līmeņos.

3.11 Sistēma ļaus izglītot klientu uz vietas ar atbilstoši apmācīta personāla starpniecību. Tomēr EESK uzskata, ka ir pārāk nereāli domāt, ka privātais klients var patiesi un pareizi izvērtēt savas finanšu kompetences, ņemot vērā arī nepietiekamo izglītošanu finanšu jautājumos un aizkavēšanos, ar kādu izglītošanas programmas finanšu jautājumos tika izstrādātas ES līmenī. Tāpēc Komiteja iesaka pārskatīt direktīvas procedūru un vajadzības gadījumā paredzēt ārēju atbalstu klienta izglītošanai.

3.12 Direktīvā ir ieviests jauns neatkarīgā konsultanta atlīdzības modelis. Par neatkarīgo konsultāciju klients maksās tieši, bet par atkarīgo — ne.

3.13 Komiteja uzskata, ka šī jaunā atlīdzības shēma uzlabos sniegtā pakalpojuma kvalitāti, veicinās papildu aizsardzību un varēs garantēt profesionāļu godīgumu. Šajā sakarā EESK iesaka nodalīt “konsultācijas” un “pārdošanu”.

3.14 Turklāt, ja par konsultāciju ir jāmaksā, tad ir pamats domāt, ka konsultācija par sarežģītākiem produktiem ir dārgāka. Tādēļ EESK rosina apsvērt gadījumus, kad varētu veicināt un vairāk izplatīt vienkāršākus produktus, jo tie ir lētāki.

3.15 Daudzi no jaunajiem noteikumiem ir paredzēti, lai nodrošinātu banku rīcības godīgumu un pareizību. Bankas būs spiestas būtiski pārskatīt savu komercpraksi. EESK atbalsta šādus noteikumus, jo tie ļauj labāk aizsargāt ieguldītāju. Vienlaikus Komiteja iesaka Komisijai arī turpmāk uzlikt atbildību finanšu uzņēmumiem, nevis klientiem.

3.16 Svarīgs jauninājums ir priekšlikums par maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzētu īpašu biržas segmentu, kura radītais administratīvais slogs ir mazāks. EESK atbalsta šā aspekta iekļaušanu, jo tas nodrošina minētā segmenta pamanāmību.

3.17 Tomēr EESK pauž šaubas, vai ir iespējams īstenot šos noteikumus. Runa nav par jaunu priekšlikumu. Jau vairāk nekā 20 gadus notiek mēģinājumi izveidot paplašinātu tirgu, kas paredzēts MVU, taču vēl nav izdevies panākt, ka tas efektīvi funkcionētu. Tāpēc Komiteja iesaka paredzēt īpašus pasākumus un noteikumus, kas ļautu to efektīvi un lietderīgi īstenot.

3.18 Kopumā direktīvā ir noteikti skaidrāki darbības noteikumi visiem tirdzniecības darījumiem. Tirdzniecības platformām būs jānodrošina, ka darījuma ietvaros visi dati ir brīvi izmantojami 15 minūtes pēc darījuma veikšanas un atklāti reāllaikā par samaksu, ko, ņemot vērā saprātīgu komerciālu pamatu, nosaka Komisija. Šis pasākums ir virzība uz pārredzamu cenu veidošanu.

3.19 Atzinīgi vērtējama ir procedūra, kas paredz, ka katrai platformai jāizmanto konkrēti starpnieki, lai datus par tirdzniecību nodotu uz ārpusi. Tomēr EESK uzskata, ka šis noteikums norāda uz pārmērīgu uzticēšanos spontānai informācijas apmaiņai starp tirgus dalībniekiem, un iesaka Komisijai paredzēt īpašu punktu, kas reglamentētu to datu kvalitāti, ar kuriem apmainās datu sniedzēji.

3.20 Attiecībā uz atvasināto preču instrumentiem FITD II nolūks ir novērst neierobežotas spekulācijas, ņemot vērā, ka tās ir pašmērķis. Komisija vēlas sasniegt šo mērķi, ierobežojot to līgumu skaitu, ko ieguldītājs var slēgt noteiktā laika periodā. EESK jau vairākkārt ir atkārtojusi, ka spekulācijas ne vienmēr ir negatīvas finanšu tirgiem, jo tās palielina tirgu likviditāti un attīstību. Protams, ir vajadzīgi pasākumi, kas apkarotu ļoti spekulatīvus darījumus, kuri ietekmē patērētāju maksātu galīgo cenu, taču vienlaikus EESK iesaka uzmanīgi un līdzsvaroti apsvērt pasākumus, lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz tirgu.

3.21 Turklāt EESK secina: lai arī jaunais regulējums ir virzīts uz saskaņošanu starp valstīm, tomēr tajā nav ierosināta īpaša koordinēšana starp Eiropu un ASV. EESK atzinīgi vērtē izvēlēto saskaņošanas principu, bet vienlaikus iesaka pievērst uzmanību papildu izmaksām, kas atšķirīgo noteikumu dēļ gultos uz dažādu tirgu dalībniekiem, piemēram, atvasinātajos tirgos.

3.22 EESK atzinīgi vērtē pārredzamības principa attiecināšanu arī uz vērtspapīru un strukturētu produktu pirmstirdzniecības posmu. Tomēr Komiteja iesaka ņemt vērā būtiskās atšķirības starp kapitāla vērtspapīru tirgu un to produktu tirgu, kas nav kapitāla vērtspapīri. Pārredzamība pirmstirdzniecības posmā ir svarīgāka uz pasūtījumu orientētiem (order driven) tirgiem (piemēram, vērtspapīru tirgum), savukārt pārredzamība pēctirdzniecības posmā ir lietderīgāka uz cenu orientētiem (quote driven) tirgiem (piemēram, obligāciju tirgiem). Tāpēc EESK uzskata, ka būtu lietderīgi izšķirt tirgus atkarībā no tā, vai pārredzamības principu piemēro pirmstirdzniecības vai pēctirdzniecības posmā.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/84

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs”

COM(2011) 895 final – 2011/0439 (COD),

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publisko iepirkumu”

COM(2011) 896 final – 2011/0438 (COD),

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu”

COM(2011) 0897 final – 2011/0437 (COD)

2012/C 191/16

Ziņotājs: Miguel Ángel CABRA DE LUNA

Eiropas Parlaments 2012. gada 19. janvārī un Padome 2012. gada 10. februārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 53. panta 1. punktu un 62. un 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs”

COM(2011) 895 final – 2011/0439 (COD)

Eiropas Parlaments 2012. gada 17. janvārī un Padome 2012. gada 10. februārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 53. panta 1. punktu un 62. un 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publisko iepirkumu”

COM(2011) 896 final – 2011/0438 (COD)

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu”

COM(2011) 897 final – 2011/0437 (COD)

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 17. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (26. aprīļa sēdē), ar 179 balsīm par, 33 balsīm pret un 12 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanu veic saskaņā ar vispārēju programmu, kuras mērķis ir plaša iepirkumu sistēmas modernizācija Eiropas Savienībā gan publisko iepirkumu jomā kopumā, gan attiecībā uz iepirkumiem, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs. Tajā ir iekļauts arī jauns priekšlikums direktīvai par Eiropas mērogā līdz šim tikai daļēji regulēto koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu.

1.2 Kā liecina balsošanas rezultāti, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) Atzinuma Nr. INT/570 “Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu” pieņemšanu tās locekļi atbalstīja gandrīz vienprātīgi, tāpēc šajā atzinumā Komitejai jāsaglabā tie paši principi un nostādnes. Tomēr, izmantojot lielo vienprātību par pamatu, tie ir izvērsti, ņemot vērā konkrētos un īpašos tiesību aktu priekšlikumus.

1.3 EESK uzsver, ka publiskā iepirkuma jomā ir svarīgi ņemt vērā stratēģijas “Eiropa 2020” aspektus, kas saistīti ar inovāciju, vides aizsardzību un sociālajiem jautājumiem.

1.4 Konkrēti tiek ierosināts publiskajos iepirkumos veicināt kvalitāti un inovāciju, samazināt nevajadzīgu birokrātiju, iekļaut vides aizsardzības un sociālos aspektus (atbalstot nodarbinātības un darba apstākļu aizsardzību, kā arī personas ar invaliditāti un citas nelabvēlīgā stāvoklī esošas grupas) un sekmēt saimnieciski izdevīgākā, nevis vislētākā piedāvājuma izvēli, kam drīzāk vajadzētu būt izņēmumam nevis noteikumam; nolūks ir veicināt gudrāku un efektīvāku publisko iepirkumu, sekmēt profesionālizāciju, palielināt MVU, tostarp sociālo uzņēmumu, līdzdalību, apkarot favorītismu, krāpšanu un korupciju un veicināt pārrobežu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanu Eiropā. Ņemot vērā nepieciešamību veicināt ilgtspējīgu attīstību, EESK atbalsta dzīves cikla izmaksu principa piemērošanu.

1.5 EESK uzskata, ka Eiropas līmenī vienotas iepirkumu procedūras garantē lielāku pārredzamību un objektivitāti. Jebkurā gadījumā, iesniegtajos priekšlikumos katrai dalībvalstij paredzēts ievērojams administratīvais elastīgums, lai procedūras un instrumentus varētu pielāgot konkrētajiem apstākļiem. Visi minētie apsvērumi līdztekus kvalitātes un profesionalitātes aspektiem neapšaubāmi atbilst iedzīvotāju un vispārējām interesēm.

1.6 Pēc ilgām debatēm par vispārējas nozīmes pakalpojumiem secināts, ka tie nav publiskie iepirkumi, bet gan pakalpojumi, ko sniedz iestādes vai to uzdevumā. EESK vēlreiz uzsver, ka līgumslēdzējas iestādes var brīvi izvēlēties pašas veikt visus savus uzdevumus vai daļu no tiem vai arī pēc saviem ieskatiem uzticēt tos nodrošināt ārpakalpojumu sniedzējiem.

1.7 EESK vēlreiz apliecina savu atbalstu rezervētu līgumslēgšanas tiesību piešķiršanai aizsargātām darbnīcām, kurās nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, un sociālajiem uzņēmumiem, kas piedāvā darba vietas citām nelabvēlīgā stāvoklī esošu personu grupām, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem un sekmētu sociālo integrāciju.

1.8 Jāpastiprina konfidencialitātes noteikumi par informāciju uzņēmumu piedāvājumos.

1.9 Atbilstošos gadījumos tehniskās specifikācijas ir jāizvērš, tajās iekļaujot ražošanas un procesa aprakstu. Tas vienkāršotu un padarītu pārredzamākas līgumslēdzēju iestāžu iespējas pieņemt svarīgus lēmumus, kas sekmē ilgtspējas mērķu sasniegšanu, arī tādās jomās kā vides ilgtspēja, koplīgumu izpilde, darba standarti, darba apstākļi un vienāds atalgojums par vienādu darbu.

1.10 Turklāt saistībā ar tehniskajām specifikācijām EESK ļoti atzinīgi vērtē prasību tās formulēt tā, lai vienmēr (izņemot pienācīgi pamatotus gadījumus) ņemtu vērā kritērijus, kuri attiecas uz piekļuves nodrošināšanu cilvēkiem ar invaliditāti un uz visiem lietotājiem izstrādātu produktu vai pakalpojumu.

1.11 Saistībā direktīvas par publisko iepirkumu priekšlikuma 55. panta 3. punktā minētajiem izslēgšanas iemesliem EESK atzinīgi vērtē to, ka līgumslēdzējas iestādes varēs izslēgt pretendentus, kuri neievēro saistības, kas paredzētas Savienības sociālajos, nodarbinātības un vides aizsardzības tiesību aktos vai priekšlikuma XI pielikumā minēto starptautisko sociālo un vides aizsardzības tiesību aktu noteikumos. Tomēr būtu skaidri jānorāda, un tas šķiet pašsaprotami, ka varēs izslēgt arī tos pretendentus, kuri neievēro katras attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus sociālajā, nodarbinātības vai vides aizsardzības jomā un spēkā esošos koplīgumus darba, pakalpojumu vai piegāžu nodrošināšanas vietā. Jebkurā gadījumā EESK uzskata, ka pretendentu izslēgšanai minēto iemeslu dēļ būtu jābūt obligātai.

1.12 Saskaņā ar iepriekšminēto EESK Atzinumu Nr. INT/570 publisko iepirkumu direktīvas priekšlikuma 57. pantā būtu skaidri jāpieprasa, lai pretendenti iesniedz deklarāciju, apliecinot, ka ir “ievēroti tiesību akti, kuri attiecīgajā valstī regulē cilvēku ar invaliditāti integrāciju darba tirgū, piemēram, dažās dalībvalstīs spēkā esošā prasība pieņemt darbā noteiktu cilvēku ar invaliditāti skaitu vai kvotu”. Loģiski, ka tas nebūtu jādara valstīs, kurās nav šāda pienākuma.

1.13 Atzinumā Nr. INT/570 norādīts arī, ka 1949. gadā pieņemtā SDO Konvencija Nr. 94 par darba nosacījumiem publiskā iepirkuma līgumos patlaban ir saistoša 10 ES dalībvalstīs, lai gan citās dalībvalstīs, ieskaitot Īriju, publisko iestāžu noslēgtajos līgumos konvenciju piemēro brīvprātīgi. EESK pieņem zināšanai minētajā konvencijā iekļautos principus un ierosina mudināt dalībvalstis to ratificēt un pieņemt tās principus.

1.14 EESK uzskata, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā joprojām dominē un pārāk daudz izmantots kritērijs ir “zemākā cena” jeb “mazākās izmaksas”. Tā pārmērīga izmantošana kavē inovāciju un centienus uzlabot kvalitāti un kvalitātes un cenas attiecību atbilstīgi stratēģijas “Eiropa 2020” prasībām un ne vienmēr nodrošina lielāku ieguvumu. Tāpēc zemākās cenas kritēriju vajadzētu piemērot tikai izņēmuma kārtā, nevis vienmēr.

1.15 EESK uzskata, ka ir vajadzīgi stingrāki noteikumi par apakšlīgumiem. Daudzie apakšlīgumu līmeņi apgrūtina koplīgumu izpildi, darba apstākļu un veselības un drošības procedūru ievērošanu. Publiskā sektora iestādēm būtu jānodrošina lielākas iespējas ietekmēt līgumu, lai tas atbilstu kvalitātes, sociālajiem un vides mērķiem. Informācija par galvenajiem apakšuzņēmējiem būtu jāpaziņo pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, un publiskā sektora iestādei būtu skaidri jānosaka visu pušu atbildība un saistības, lai tā varētu efektīvi uzraudzīt līguma izpildi. Būtu jāizveido mehānismi, kas publiskā sektora iestādēm ļauj noraidīt noteiktus apakšuzņēmējus, ja pastāv iemesls bažām.

1.16 EESK uzskata, ka ir jāsaglabā atšķirība starp A un B kategorijas pakalpojumiem, ja ir nodrošināta tiesiskā noteiktība un B kategorijas pakalpojumu pārrobežu līgumu pagarināšanas iespēja. Jau atzinumā INT/570 Komiteja ierosināja Komisijai regulāri pārskatīt B kategorijas pakalpojumu sarakstu, lai analizētu, vai dažus no B kategorijas pakalpojumiem nebūtu lietderīgāk pārvietot uz A kategorijas pakalpojumu sarakstu. Jebkurā gadījumā EESK pauž bažas attiecībā uz dažādajiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, kas agrāk bija iekļauti B kategorijas pakalpojumu sarakstā un kas tagad ir svītroti attiecīgi no priekšlikumu XVI un XVII pielikuma, kur apkopoti tie pakalpojumi, kuriem piemēros attiecīgo priekšlikumu 74.–76. pantā un 84.–86. pantā noteikto procedūru. No otras puses, EESK uzskata, ka ir jāsvītro atsauce uz reliģiskajiem pakalpojumiem un arodbiedrību sniegtajiem pakalpojumiem, kas tagad ir iekļauti priekšlikumu XVI un XVII pielikumā.

1.17 EESK norāda, ka joprojām pastāv ievērojamas šaubas attiecībā uz to, vai ir nepieciešama ES direktīva par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, un atgādina par Eiropas Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par publiskā iepirkuma modernizāciju (2011/2048 (INI)), kurā tas pauž uzskatu, ka “jebkādu priekšlikumu tiesību aktam attiecībā uz pakalpojumu koncesijām varētu pamatot vienīgi mērķis novērst iekšējā tirgus darbības kropļojumus” un norāda, “ka līdz šim šādi kropļojumi nav konstatēti”. EESK aicina veikt papildu un pilnu ietekmes novērtējumu pirms šādi priekšlikumi tiek virzīti tālāk.

1.18 EESK uzskata, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem bieži piemēro īpašus dalībvalstu un ES noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt šādu pakalpojumu pieejamību, pieņemamu cenu un kvalitāti, garantējot vienlīdzīgu attieksmi un vispārēju piekļuvi, lietotāju drošību un tiesību ievērošanu, un skatāmajā priekšlikumā būtu būtu jāatgādina šie noteikumi un jāgarantē to ievērošana. Atbilstīgi Lisabonas līgumam pievienotajam Protokolam par sabiedriskajiem pakalpojumiem valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm ir jāsaglabā plašā rīcības brīvība attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par šādu pakalpojumu organizēšanu un sniegšanu, kā arī attiecībā uz šo pakalpojumu rakstura noteikšanu, lai sasniegtu to vispārējās nozīmes mērķus.

1.19 Publiskā sektora iestādes taisnīgi var izvēlēties publiskā iepirkuma līgumu izpildi veikt iekšēji (ar saviem līdzekļiem) vai sadarboties ar citām publiskā sektora iestādēm atbilstoši Eiropas Savienības līgumiem un Eiropas Kopienu tiesas judikatūrai, ievērojot pārredzamības principus.

1.20 EESK atbalsta tādu valsts līmeņa uzraudzības mehānismu izveidi dalībvalstīs, kas atbild par publiskā iepirkuma līgumu izpildi un uzraudzību.

2. Eiropas Komisijas priekšlikumu kopsavilkums

2.1 Publiskā sektora iestādes katru gadu aptuveni 18 % no IKP tērē precēm, pakalpojumiem un būvdarbiem. Šajā budžeta ierobežojumu laikā publisko iepirkumu politikai jānodrošina šo līdzekļu optimāla izmantošana, lai atbalstītu darba vietu izveidi un to skaita pieaugumu, tādējādi veicinot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu.

2.2 Pašlaik spēkā esošās publiskā iepirkuma direktīvas ir rezultāts ilgai attīstībai, kas sākās 1971. gadā, kad pieņēma Direktīvu 71/305/EEK (1). Vispusīgs ekonomikas novērtējums ir apliecinājis, ka publiskā iepirkuma direktīvu mērķi lielā mērā ir sasniegti. Tomēr vēl ir jāpanāk ievērojams progress, lai sasniegtu sociālās un vides ilgtspējas mērķus. Minētās direktīvas patiešām ir nodrošinājušas lielāku pārredzamību, augstāku konkurences līmeni un zemākas cenas, bet jārūpējas arī par nodarbinātību, darba algām un darba apstākļiem, lai neapdraudētu stratēģijā “Eiropa 2020” paredzēto izaugsmes un darba vietu radīšanas mērķu sasniegšanu, kā arī Lisabonas līgumā noteikto horizontālo vides aizsardzības un sociālo prasību ievērošanu.

2.3 EESK vērš uzmanību arī uz iespēju šajā jomā izanalizēt ekonomiski atkarīgo pašnodarbināto potenciālu un nozīmi (2).

2.4 Ieinteresētās personas publiskā iepirkuma direktīvas ir lūgušas pārskatīt, lai vienkāršotu noteikumus, palielinātu to efektivitāti un lai tie labāk atbilstu pašreizējiem politiskajiem, sociālajiem un ekonomikas apstākļiem.

2.5 Publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanu veic saskaņā ar vispārēju programmu, kuras mērķis ir plaša iepirkumu sistēmas modernizācija Eiropas Savienībā gan publisko iepirkumu jomā kopumā, gan attiecībā uz iepirkumiem, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs. Publiskā iepirkuma tiesību aktu reforma ir viens no 12 pasākumiem, kas plānoti 2011. gada aprīlī pieņemtajā Komisijas paziņojumā “Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos”.

2.6 Priekšlikumos iekļauts arī jauns priekšlikumu direktīvai par Eiropas mērogā līdz šim ar sekundārajiem tiesību aktiem tikai daļēji regulēto koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu. Tomēr dažādas organizācijas — gan uzņēmēju apvienības, gan arodbiedrības — un dažādi politiskie dalībnieki, piemēram, publiskā sektora iestādes, jau ir paudušas skaidrus iebildumus pret minēto priekšlikumu, jo apšauba, ka tas varētu radīt lielāku tiesisko noteiktību un ka tajā būtu pienācīgi ievērota publiskā sektora iestāžu nozīme lēmumu pieņemšanā saskaņā ar prerogatīvām, kas tām piešķirtas Eiropas līgumos.

2.7 Vispārēji gan attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem, gan koncesijas līgumiem EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ņēmusi vērā sociālo pakalpojumu īpašo raksturu un ierosinājusi vienkāršotu procedūru. Komiteja tomēr norāda, ka nav noteikta konkrēta atšķirība starp “publisko iepirkumu” un “koncesiju”, no vienas puses, un citiem publiskā sektora uzdevumu izpildes veidiem, jo īpaši sociālajā jomā, no otras puses. Tāpēc EESK ierosina abās direktīvās iekļaut grozījumus tā, lai par pakalpojumu koncesijām un publisko iepirkumu neuzskatītu tādas dalībvalstu procedūras, kurās piemēro principu, ka visi tie pakalpojumu sniedzēji, kuri atbilst tiesību aktos iepriekš noteiktiem nosacījumiem neatkarīgi no šo tiesību aktu juridiskās formas un kuri ievēro pārredzamības un nediskriminācijas principu, var sniegt pakalpojumu.

3. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums Nr. INT/570 “Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu”

3.1 Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 27. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu “Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju “Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu” ”, COM(2011) 15 final.

3.2 Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 23. jūnijā.

3.3 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. jūlijā, ar 164 balsīm par, 1 balsi pret un 4 atturoties, pieņēma Atzinumu Nr. INT/570 par minēto zaļo grāmatu.

3.4 Kā liecina balsošanas rezultāti, Komitejas locekļi minētā atzinuma pieņemšanu atbalstīja gandrīz vienprātīgi, tāpēc šajā jaunajā atzinumā Komitejai jāsaglabā tie paši principi un nostādnes, jo, no vienas puses, nav radušies nekādi jauni apstākļi, kuru dēļ tie būtu jāmaina, un, no otras puses, ir ieteicams saglabāt to pašu vienprātību un sadarbības garu kopējās interesēs, kas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai lika vienoties par iepriekšējo atzinumu. Tomēr, izmantojot lielo vienprātību par pamatu, minētie principi un nostādnes ir izvērsti, ņemot vērā konkrētos un īpašos tiesību aktu priekšlikumus.

3.5 Atzinumā Nr. INT/570 EESK jau norādīja, ka atzinīgi vērtē Komisijas zaļajā grāmatā sāktās debates, kuru mērķis ir modernizēt ES publiskā iepirkuma politiku, lai paaugstinātu tās efektivitāti un tādējādi uzlabotu vienotā tirgus darbību, to padarot inovatīvāku, videi labvēlīgāku un sociāli atbildīgāku.

3.6 Komiteja arī ierosināja publiskajos iepirkumos veicināt kvalitāti un inovāciju, samazināt nevajadzīgu birokrātiju, iekļaut vides aizsardzības un sociālos aspektus (atbalstot nodarbinātības un darba apstākļu aizsardzību, kā arī personas ar invaliditāti un citas nelabvēlīgā stāvoklī esošas grupas) un veicināt saimnieciski izdevīgākā, nevis vislētākā piedāvājumu izvēli, lai citstarp veicinātu gudrāku un efektīvāku publisko iepirkumu, sekmētu profesionalizāciju, palielinātu MVU, tostarp sociālo uzņēmumu, līdzdalību, apkarotu favorītismu, krāpšanu un korupciju un veicinātu pārrobežu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanu Eiropā.

4. Priekšlikums direktīvai par publisko iepirkumu (COM(2011) 896 final) un Priekšlikums direktīvai par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (COM(2011) 895 final)

4.1 Ierosinātās reformas mērķis ir būtiski modernizēt spēkā esošos instrumentus, lai tie būtu labāk piemēroti mainīgajiem politiskajiem, sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Tādēļ, pamatojoties uz Eiropas Savienības līgumiem, tika uzskatīts par nepieciešamu izstrādāt divas dažādas direktīvas: vienu par publisko iepirkumu un citu, neatkarīgu, direktīvu par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs.

4.2 Eiropas Komisijas ieteiktajai reformai ir divi papildu mērķi:

—

palielināt valsts sektora izdevumu efektivitāti, lai nodrošinātu labākos iespējamos iepirkuma rezultātus naudas vērtības izteiksmē; tas it sevišķi nozīmē spēkā esošo publiskā iepirkuma noteikumu vienkāršošanu un elastības palielināšanu; racionalizētu, efektīvāku procedūru rezultātā ieguvēji būs visi ekonomikas dalībnieki, un tās atvieglos gan MVU, gan pārrobežu pretendentu līdzdalību, un

—

ļaut iepirkumu rīkotājiem labāk izmantot iepirkumu, lai atbalstītu kopējus sabiedriski nozīmīgus mērķus, piemēram, vides aizsardzību, lielāku energoefektivitāti un efektīvāku resursu izmantošanu, cīņu ar klimata pārmaiņām, inovācijas, nodarbinātības un sociālās iekļautības veicināšanu, kā arī labāko iespējamo nosacījumu nodrošināšanu kvalitatīvu sociālo pakalpojumu sniegšanai.

4.3 EESK uzskata, ka kopējas Eiropas mēroga iepirkuma procedūras nodrošina lielāku pārredzamību un objektivitāti, vienlaikus palīdzot novērst favorītisma veidošanos attiecībā uz līgumu piešķiršanu. Jebkurā gadījumā šie priekšlikumi dalībvalstīm nodrošina maksimālu elastību procedūru un instrumentu pielāgošanā konkrētajiem apstākļiem. Visi minētie apsvērumi līdztekus kvalitātes un profesionalitātes aspektiem neapšaubāmi atbilst iedzīvotāju un vispārējām interesēm.

4.4 Publisko tiesību subjekta jēdziens nav skaidrs. Publiskas struktūras jēdziens, kas sniegts abu direktīvu priekšlikumu 2. pantā (direktīva par publisko iepirkumu un direktīva par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs), ir jāprecizē.

4.5 EESK uzskata, ka abu direktīvu piemērošanas robežvērtības, kas noteiktas priekšlikumu 4. un 12. pantā, ir atbilstošas.

4.6 Pēc ilgām debatēm pa vispārējas nozīmes pakalpojumiem (VNP) secināts, ka tie nav publiskie iepirkumi parastajā izpratnē, bet gan pakalpojumi, ko sniedz iestāde vai tās uzdevumā. EESK vēlreiz uzsver, ka līgumslēdzējas iestādes var brīvi izvēlēties pašas veikt visus savus uzdevumus vai daļu no tiem vai arī pēc saviem ieskatiem uzticēt tos nodrošināt ārpakalpojumu sniedzējiem. Jāņem vērā arī dalībvalstīs pastāvošās sistēmas, kas atbilst primārajos tiesību aktos nostiprinātajiem vienlīdzīgas attieksmes, diskriminācijas aizlieguma un pārskatāmības principiem un nodrošina vispārējas tiesības piekļūt pakalpojumu sniegšanai. Tāpēc VNP (3) pašiem par sevi nav jābūt iekļautiem direktīvas piemērošanas jomā, tomēr jābūt skaidri noteiktam, ka tā attiecināma uz jebkādu ar VNP saistītu ārpakalpojumu vai līgumu, kura slēgšanas tiesības piešķīrusi līgumslēdzēja iestāde vai kuras piešķirtas tās vārdā.

LESD 14. pantā un 26. protokolā par sabiedriskajiem pakalpojumiem atzīts sabiedrisko pakalpojumu īpašais raksurs un nozīme, kā arī valsts, reģionālo un vietējo iestāžu lielā rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot minētos pakalpojumus. Tas ietver to, ka pakalpojumu var snieg iestāde pati vai valsts iestāžu savstarpējās sadarbības ietvaros. Svarīgi ir nodrošināt augsta līmeņa kvalitāti, drošību, ekonomisku pieejamību, vienlīdzīgu attieksmi un vispārējas piekļuves un patērētāju tiesību sekmēšanu. Minētie principi jāpiemēro visos ar publisko iepirkumu saistītajos direktīvu priekšlikumos.

4.7 Attiecīgajās direktīvās nav jābūt noteiktam, ko līgumslēdzējai iestādei vajadzētu vai nevajadzētu iepirkt vai uzticēt ārpakalpojumu sniedzējiem; tajās tikai jānosaka iegādei vai ārpakalpojuma izmantošanai piemērojamās procedūras. EESK uzskata, ka minēto rīcības brīvību nevajadzētu ierobežot. Jebkurā gadījumā tai jābūt pārredzamai un samērīgai, neradod pārkāpumu vai krāpnieciskas darbības iespējas.

4.8 Publiskā sektora iestādes taisnīgi var izvēlēties publiskā iepirkuma līgumu izpildi veikt iekšēji (ar saviem līdzekļiem) vai sadarboties ar citām publiskā sektora iestādēm atbilstoši Eiropas Savienības līgumiem un Eiropas Kopienu tiesas judikatūrai, ievērojot pārredzamības principus.

4.9 Vispārīgie noteikumi par ekonomikas dalībniekiem, uz kuriem attiecas abu direktīvu priekšlikumu attiecīgi 16. un 30. pants, ir atbilstoši, ciktāl tie veicina MVU līdzdalību, tiem vienmēr ievērojot sociālos un vides standartus.

4.10 EESK vēlreiz apliecina atzinumā INT/570 pausto atbalstu rezervētu līgumslēgšanas tiesību piešķiršanai aizsargātām darbnīcām, kurās nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem un sekmētu sociālo integrāciju. EESK secina, ka priekšlikumu attiecīgi 17. un 31. pantā ir paplašināta Direktīvas 2004/18/EK 28. apsvērumā paredzētā piemērošanas joma, tagad iekļaujot arī mazaizsargātas personas. EESK ierosina, lai priekšlikumos abi šie aspekti tiktu nodalīti šādi: “Dalībvalstis var rezervēt tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās:

aizsargātām darbnīcām, vai paredzēt šādu līgumu izpildi aizsargātu nodarbinātības programmu ietvaros, ar nosacījumu, ka lielākā daļa attiecīgo darbinieku ir personas ar invaliditāti, kuras dabisku iemeslu vai invaliditātes pakāpes dēļ nevar strādāt normālos apstākļos vai kuriem ir grūtības atrast darbu parastajā darba tirgū;

sociāliem uzņēmumiem vai programmām, kuru galvenais mērķis ir personu ar invaliditāti un mazaizsargātu personu sociālā un profesionālā integrācija, ar nosacījumu, ka vairāk nekā 30 % ekonomikas dalībnieku vai programmu darbinieku ir mazaizsargātas personas. Iepirkuma izsludināšanas paziņojumā ietver atsauci uz šo noteikumu”.

Turklāt EESK uzskata, ka priekšlikumos vajadzētu izteikti paredzēt obligātu noteikta skaita vai procentuālās daļas šādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu dalībvalstīs, kurās apstākļi to pamato, piemēram, ja dalībvalstī liels skaits darbspējīgu, cilvēku ar invaliditāti, kuri nav nodarbināti.

4.11 Jebkurā gadījumā EESK uzskata, ka saistībā ar rezervētiem līgumiem priekšlikumos jāiekļauj norāde, ka aizsargātās darbnīcas un ekonomikas dalībnieki, kuru galvenais mērķis ir personu ar invaliditāti un mazaizsargātu personu sociālā un profesionālā integrācija “ir jāatbalsta un tām galvenokārt jābūt bezpeļņas organizācijām”, kas vēl vairāk attaisnotu šo priviliģēto piekļuvi valdības sniegtajam atbalstam.

4.12 Ir jānostiprina abu priekšlikumu attiecīgi 18. un 32. panta konfidencialitātes noteikumi par uzņēmumu piedāvājumos iekļauto informāciju, jo īpaši gadījumos, kad tiek izmantota konkursa dialoga procedūra. EESK uzskata, ka ir būtiski, lai līgumslēdzējas iestādes neizpaustu ekonomikas dalībnieku sniegto informāciju, kuru tie norādījuši kā konfidenciālu, taču nedrīkst izpaust arī pārējo sniegto informāciju, ja vien tam nav pamatota iemesla. Tāpat līgumslēdzējas iestādes šo ekonomikas dalībnieku sniegto informāciju nedrīkst izmantot citās konkursa procedūrās.

4.13 Nav skaidrs direktīvas par publisko iepirkumu 27. pantā minētās konkursa procedūras ar sarunām regulējums; pastāv apdraudējums, ka šādu sarunu aizsegā var tikt īstenota cita, nevēlama, prakse. Tāpēc būtu vēlamāk šo procedūru svītrot no direktīvas priekšlikuma vai, ja tas nav iespējams — vismaz noteikt skaidrus kritērijus tās ierobežotai izmantošanai, lai novērstu jebkāda veida tās ļaunprātīgu izmantošanu.

4.14 Visos publiskajos iepirkumos, bet jo īpaši konkursa dialoga procedūrā vienmēr ir jāaizsargā pretendentu intelektuālais īpašums.

4.15 EESK uzskata, ka, ņemot vērā direktīvas par publisko iepirkumu 28. pantā regulētās konkursa dialoga procedūras sarežģītību un ilgumu, tā ierobežoti būtu izmantojama vienīgi gadījumiem, kad tā ir patiešām atbilstīga, proti, kā norādīts spēkā esošās Direktīvas 2004/18/EK 29. pantā — īpaši sarežģītu līgumu gadījumā, kad līgumslēdzēja iestāde uzskata, ka atklātas vai slēgtas procedūras neļauj piešķirt līguma slēgšanas tiesības; varētu arī apsvērt iespēju ierobežot līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas termiņus, paredzot maksimālo termiņu.

4.16 EESK atbalsta abu priekšlikumu attiecīgi 29. un 43. pantā iekļauto inovācijas partnerību procedūras regulējumu, jo pārāk stingrs regulējums faktiski kavētu tās izmantošanu. Tāpēc minētajai procedūrai jābūt elastīgai arī attiecībā uz noteikumiem par valsts atbalstu.

4.17 Vispārīgo vienošanos izmantošana (abu priekšlikumu attiecīgi 31. un 45. pants) nedrīkst būt iemesls nepamatoti zemām cenām, kas var kaitēt būvdarbu, preču un pakalpojumu kvalitātei. Tuklāt ir arī atzīts, ka ar noteikumiem, kas ļauj garantēt ieguldījuma drošību, vispārīgo vienošanos pienācīgs regulējums varētu sekmēt arī ilgtspējas un labākas kvalitātes mērķu ņemšanu vērā.

4.18 Elektronisko izsoļu regulējumā piekšlikumu 33. un 47. pantā pārmērīgi liela nozīme piešķirta zemākajai cenai. Tā plašs pielietojums ir pretrunā attiecīgajiem EESK priekšlikumiem gan šajā atzinumā, gan iepriekšējā atzinumā INT/570. Tas arī var negatīvu ietekmēt Eiropas uzņēmumus salīdzinājumā ar uzņēmumiem no trešām valstīm, kur izmaksas ir daudz zemākas. Tāpēc šis regulējums jāizmanto ar vajadzīgo piesardzību.

4.19 Kā jau norādīts atzinumā INT/570, attiecīgā gadījumā tehniskās specifikācijas ir jāizvērš, tajās iekļaujot ražošanas un procesa raksturojumu. Tas vienkāršotu un padarītu pārskatāmākas līgumslēdzēju iestāžu iespējas izdarīt svarīgu izvēli, kas sekmē ilgtspējīgu mērķu sasniegšanu, tostarp tādās jomās kā vides ilgtspēja, koplīgumu piemērošana, darba standarti, darba apstākļi un vienāds atalgojums par vienādu darbu. “Zaļās elektrības” lieta ir spilgts tiesu prakses piemērs, kas apliecina, kā un kādēļ ražošanas raksturojums būtu jāiekļauj tehniskajā specifikācijā, nevis tikai līguma izpildes nosacījumos (sk. 2003. gada 4. decembra nolēmumu EVN et Wiwnstrom, C-448/01, Rec. I-14527. lpp.).

4.20 Tāpat attiecībā uz tehniskajām specifikācijām EESK ļoti atzinīgi vērtē to, ka abu priekšlikumu attiecīgi 40. panta 1. punktā un 54. panta 1. punktā ir noteikts pienākums tehniskās specifikācijas vienmēr, izņemot atbilstīgi pamatotus gadījumus, sagatavot tā, lai ņemtu vērā kritērijus par pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti un projektēšanu visu lietotāju ērtībām. Frāze “izņemot atbilstīgi pamatotus gadījumus” aizstāj Direktīvā 2004/18/EK izmantoto frāzi — “pēc iespējas”, tāpēc EESK skatījumā tagad ir pamatoti vairāk uzsvērts tehniskajās specifikācijas iekļaujamo kritēriju par piekļuvi un piemērotību visiem lietotājiem obligātais raksturs. Komiteja tomēr uzskata: lai izteikti nostiprinātu minēto prasību, ir arī jānorāda, ka pat pamatotie gadījumi var būt tikai izņēmumi, un tāpēc Komiteja ierosina priekšlikumu attiecīgi 40. un 54. pantā izmantot formulējumu “izņemot atbilstīgi pamatotus ārkārtas gadījumus”.

4.21 Attiecībā uz marķējumiem, kas minēti abu priekšlikumu attiecīgi 41. un 55. pantā un 28. un 36. apsvērumā, noteikumi nav pilnībā saskaņoti, jo 28. un 36. apsvērumā ir minēti “līgumslēdzēji, kas vēlas iegādāties būvdarbus, piegādes vai pakalpojumus ar īpašiem vides, sociālajiem vai citiem raksturlielumiem (…)”, taču pēc tam kā ieinteresētās puses minētas vienīgi vides organizācijas, bet ne sociālās organizācijas, un tas ir jālabo, iekļaujot minētās organizācijas. Tās jāmin arī 41. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 55. panta 1. punkta c) apakšpunkta tekstā, kur arī nav iekļautas sociālās organizācijas.

4.22 Tāpat priekšlikumu 41. un 55. pantā varētu iekļaut jaunu punktu, kurā, ņemot vērā šo marķējumu īpašos raksturlielumus un to reglamentēšanas mērķi, tiktu minēts, ka “līgumslēdzējas iestādes var pieprasīt vai pozitīvi vērtēt marķējumus, kas apliecina atbilstību līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas horizontālajiems kritērijiem sociālajā vai vides jomā, pat ja tie nav tieši saistīti ar līguma priekšmetu.”

4.23 Attiecībā uz variantiem, kas regulēti attiecīgi priekšlikumu 43. un 58. pantā, EESK uzskata, pareizāk būtu tos atļaut nevis vienīgi tad, kad tas izteikti paredzēts, bet gan vienmēr atļaut variantu iesniegšanu piedāvājumos, izņemot gadījumus, kad tas skaidri aizliegts — tas publiskajos iepirkumos vairāk veicinātu un uzlabotu inovāciju.

4.24 Kā norādīts atzinumā INT/570, EESK atbalsta vienlīdzīgu konkurences apstākļu veidošanu publiskā iepirkuma jomā, lai MVU varētu iegūt tiesības slēgt pienācīgu daļu publiskā iepirkuma līgumu. EESK tomēr neatbalsta pozitīvas diskriminācijas pasākumus, kas sniegtu priekšrocības mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, arī tāpēc, ka tas radītu mākslīgus apstākļus un tādējādi varētu veicināt korupciju. Taču atzinīgi ir vērtējama priekšlikumu 44. un 59. pantā minētā iespēja sadalīt līgumus daļās, ja tas ir praktiski īstenojams, lai tādējādi sniegtu konkrētākas iespējas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un uzlabotu piekļuvi.

4.25 Tomēr attiecībā uz līgumu dalīšanu daļās ir jāparedz skaidri noteikumi, lai nodrošinātu, ka dažādu līgumu daļu izpildītāji ievērotu sociālos un vides noteikumus, un lai novērstu uzņēmumu nevienlīdzīgu konkurenci. EESK uzskata, ka prasība līgumslēdzējām iestādēm pamatot lēmumu par līgumu nedalīšanu daļās nav praktiska un nav saskaņā ar iepirkuma procedūru vienkāršošanas principu. EESK arī uzskata, ka noteikums par piedāvājamo vai piešķiramo daļu skaita ierobežošanu ir nevajadzīgi sarežģīts un ka labāk būtu to no priekšlikuma svītrot.

4.26 Attiecībā uz direktīvas par publisko iepirkumu 55. panta 3. punktā minētajiem izslēgšanas iemesliem, atzinīgi vērtējams tas, ka līgumslēdzējas iestādes var izslēgt pretendentus, kuri neievēro saistības, kas paredzētas Savienības sociālajos, nodarbinātības un vides aizsardzības tiesību aktos vai priekšlikuma XI pielikumā minēto starptautisko sociālo un vides aizsardzības tiesību aktu noteikumos. Tomēr būtu skaidri jānorāda, un tas šķiet pašsaprotami, ka varēs izslēgt arī tos pretendentus, kuri neievēro katras attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus sociālajā, nodarbinātības vai vides aizsardzības jomā un spēkā esošos koplīgumus būvdarbu, pakalpojumu vai piegāžu nodrošināšanas vietā. Jebkurā gadījumā EESK uzskata, ka pretendentu izslēgšanai minēto iemeslu dēļ būtu jābūt obligātai.

4.27 Pretējā gadījumā saistības, kuru neievērošanas dēļ pretendenti var tikt izslēgti, joprojām būtu noteiktas tikai ar vispārīgiem un parāk nekonkrētiem parametriem, kā, piemēram, tie, kas minēti priekšlikuma XI pielikuma nosacījumos vai spēkā esošajos ES tiesību aktos.

4.28 Kā EESK jau ir norādījusi atzinumā INT/570, 1949. gadā pieņemtā SDO Konvencija Nr. 94 par darba nosacījumiem publiskā iepirkuma līgumos patlaban ir saistoša 10 ES dalībvalstīs, lai gan citās dalībvalstīs, ieskaitot Īriju, publisko iestāžu noslēgtajos līgumos konvenciju piemēro brīvprātīgi. EESK pieņem zināšanai konvencijā iekļautos principus un ierosina aicināt dalībvalstis ratificēt konvenciju un pieņemt tās principus.

4.29 Lai pārbaudītu sociālo un vides saistību ievērošanu, direktīvas par publisko iepirkumu 57. panta 1. punktā sākotnējai atbilstības apliecināšanai būtu jāprasa, lai ieinteresētie iesniedz deklarāciju par sociālo un vides saistību ievērošanu, lai uzņēmumiem (konkrētāk — MVU) atvieglotu prasību izpildi, nepalielinot birokrātisko slogu.

4.30 Tāpēc un kā jau norādīts agrākā EESK atzinumā INT/570, minētajā direktīvas par publisko iepirkumu 57. pantā būtu skaidri jāpieprasa, lai pretendenti iesniedz deklarāciju, apliecinot, ka ir “ievēroti tiesību akti, kuri attiecīgajā valstī regulē cilvēku ar invaliditāti integrāciju darba tirgū, piemēram, dažās dalībvalstīs spēkā esošā prasība pieņemt darbā noteiktu cilvēku ar invaliditāti skaitu vai kvotu”. Loģiski, ka tas nebūtu vajadzīgs valstīs, kurās nav šāda pienākuma.

4.31 Kā arī norādīts minētajā atzinumā — ja publiskās pārvaldes iestāde slēgtu līgumus ar struktūrām, kas neievēro spēkā esošo tiesību aktu prasības, tā pārkāptu Eiropas Savienības un dalībvalstu regulējumu. Turklāt pretējā gadījumā tiktu radīta diskriminējoša un netaisnīga attieksme pret uzņēmumiem, kas ievēro tiesību aktos noteikto pienākumu, un sniegtas patvaļīgas priekšrocības tiem, kuri to pārkāpj, iespējams, pat izraisot prasībām atbilstošo un tās neievērojošo uzņēmumu negodīgu konkurenci.

4.32 EESK atzinīgi vērtē to, ka kritēriji saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma noteikšanai joprojām tiek saistīti ar līguma priekšmetu, lai gan šo saikni vajadzētu padarīt nedaudz elastīgāku, lai efektīvāk varētu iekļaut stratēģijā “Eiropa 2020” atbalstītos sociālos un vides kritērijus, kā arī saistības attiecībā uz ilgtspējīgāku izaugsmi.

4.33 EESK uzskata, ka abos direktīvu priekšlikumos (attiecīgi 67. un 76. pantā) joprojām dominē un pārāk daudz izmantots līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijs ir “zemākā cena” jeb “mazākās izmaksas”. Agrākā atzinumā Komiteja jau ir norādījusi, ka minētā kritērija pārmērīgā izmantošana kavē inovāciju un centienus uzlabot kvalitāti un kvalitātes un cenas attiecību atbilstīgi stratēģijas “Eiropa 2020” prasībām un ne vienmēr nodrošina lielāku ieguvumu. Tāpēc zemākās cenas kritēriju vajadzētu piemērot tikai izņēmuma kārtā, nevis vienmēr.

4.34 Tāpēc vajadzētu palielināt “saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma” kritērija nozīmi, lai novērtētu visizdevīgākā piedāvājuma ilgtspēju gan saimnieciskā, gan vides un sociālā ziņā, nodrošinot, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji plaši, radoši un neierobežoti ļauj ņemt vērā arī minētos aspektus, plāšāk pieņemot to saikni ar līguma priekšmetu un tos pienācīgi izvērtējot saistībā ar pārējiem kritērijiem.

4.35 Konkrēti, priekšlikumos kā kritēriji, kas saistīti ar līguma priekšmetu un ko var izmantot, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, ir skaidri jāiekļauj (attiecīgi priekšlikumu 66. panta 2. punktā un 76. panta 2. punktā) “raksturlielumi, kas saistīti ar darba apstākļiem un kuru mērķis ir aizsargāt darbinieku veselību vai veicināt mazaizsargātu personu vai personu ar invaliditāti sociālo integrāciju to personu grupā, kuras atbild par līguma izpildi”, ņemot vērā, ka tas ir norādīts publiskā iepirkuma direktīvu priekšlikumu apsvērumos (attiecīgi 41. un 47. apsvērumā), taču pēc tam dokumentā nav minēts.

4.36 Atbilstīgs ir arī direktīvā minētais preču, pakalpojumu vai būvdarbu aprites cikla izmaksu jēdziens. Šajās aprites cikla izmaksās, kas attiecīgi definētas priekšlikumu 67. un 77. pantā, būtu jāiekļauj arī saistītās sociālās izmaksas. Aprites cikla izmaksu aprēķināšanas metode ir jānosaka līgumslēdzējai iestādei un tai jābū savietojamai ar MVU.

4.37 Līgumslēdzējām iestādēm jābūt īpaši piesardzīgi attiecībā uz piedāvājumiem ar īpaši zemām būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu izmaksām un tie pienācīgi jāizskata. EESK jau ir atzīmējusi, ka būtu jānosaka pienākums līgumslēdzējiem pieprasīt norādītās cenas paskaidrojumu, ja piedāvājuma cena ir būtiski zemāka par citu pretendentu pieprasītajām cenām. Ja pretendents nevar sniegt pienācīgu paskaidrojumu, līgumslēdzējam būtu jābūt tiesībām piedāvājumu noraidīt. EESK par pozitīvu faktoru uzskata to, ka priekšlikumu 69. panta 4. punktā un 79. panta 4. punktā noteikts, ka līgumslēdzējiem piedāvājums jānoraida, ja tas neatbilst Savienības tiesību aktos noteiktajām prasībām sociālo un darba tiesību jomā vai vides jomā, taču uzskata, ka minētā prasība atbilstoši katram piedāvājumam attiecināma ne tikai uz Eiropas Savienības tiesību aktiem vai XI un XIV pielikumā sniegto sarakstu, bet arī uz dalībvalstu tiesību aktiem šajās jomās.

4.38 EESK uzskata, ka ir vajadzīgi stingrāki noteikumi par apakšlīgumiem. Daudzie apakšlīgumu līmeņi apgrūtina koplīgumu izpildi, darba apstākļu un veselības un drošības procedūru ievērošanu. Publiskā sektora iestādēm būtu jānodrošina lielākas iespējas ietekmēt līgumu, lai tas atbilstu kvalitātes, sociālajiem un vides mērķiem. Informācija par galvenajiem apakšuzņēmējiem būtu jāpaziņo pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, un publiskā sektora iestādei būtu skaidri jānosaka visu pušu atbildība un saistības, lai tā varētu efektīvi uzraudzīt līguma izpildi. Būtu jāizveido mehānismi, kas publiskā sektora iestādēm ļauj noraidīt noteiktus apakšuzņēmējus, ja pastāv iemesls bažām. Tāpat noteikumiem par apakšlīgumu slēgšanu jābūt pārdomātiem, jo iespēja līgumslēdzējam pārskaitīt pienākošos maksājumus tieši apakšuzņēmējiem var radīt vairāk problēmu starp uzņēmumiem un pašiem līgumslēdzējiem.

4.39 EESK uzskata, ka ir jāsaglabā atšķirība starp A un B kategorijas pakalpojumiem, ja ir nodrošināta tiesiskā noteiktība un B kategorijas pakalpojumu pārrobežu līgumu pagarināšanas iespēja. Jau atzinumā INT/570 Komiteja ierosināja Komisijai regulāri pārskatīt B kategorijas pakalpojumu sarakstu, lai analizētu, vai dažus no B kategorijas pakalpojumiem nebūtu lietderīgāk pārvietot uz A kategorijas pakalpojumu sarakstu. Jebkurā gadījumā EESK pauž bažas attiecībā uz dažādajiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, kas agrāk bija iekļauti B kategorijas pakalpojumu sarakstā un kas tagad ir svītroti attiecīgi no priekšlikumu XVI un XVII pielikuma, kur apkopoti tie pakalpojumi, kuriem piemēros attiecīgo priekšlikumu 74.–76. pantā un 84.–86. pantā noteikto procedūru.

4.40 Ir jāsvītro atsauce uz reliģiskajiem pakalpojumiem un uz arodbiedrību sniegtajiem pakalpojumiem, kas tagad ir iekļauti priekšlikumu XVI un XVII pielikumā.

4.41 Neatkarīgi no iepriekš minētā Komiteja atzinīgi vērtē vienkāršotas procedūras piemērošanu attiecībā uz sociālajiem un citiem īpašiem pakalpojumiem, augstāku robežvērtību noteikšanu un lielākas rīcības brīvības piešķiršanu dalībvalstīm attiecīgo procedūru ieviešanā, jo īpaši saistībā ar personām sniedzamajiem pakalpojumiem piemērojamajās procesuālajās tiesībās ir jāmēģina panākt līdzsvars starp primārajās tiesībās noteiktajiem konkurences principiem un sociālo tiesību normu prasībām.

4.42 Attiecībā uz noteikumiem par pārvaldību EESK uzskata, ka direktīvā paredzēts parāk daudz pasākumu, kurus grūti piemērot praksē, tāpēc var notikt tā, ka neapšaubāmi labie nolūki netiek īstenoti.

4.43 Komiteja uzskata, ka attiecībā uz priekšlikumu 84. un 93. pantā minēto publisko pārraudzību un tajos paredzēto ziņojumu ir svarīgi, lai minētajā gada ziņojumā tiktu arī iekļauts piedāvāto cenu un jau izpildīto līgumu reālo izmaksu gada salīdzinājums, kā arī norāde par ārvalstu pakalpojumu sniedzēju iekļūšanu Eiropas teritorijā saistībā ar gada laikā līgumslēdzēju iestāžu piešķirtajām līguma slēgšanas tiesībām.

4.44 EESK pauž bažas par to, ka Eiropas Komisija ir svītrojusi spēkā esošās direktīvas 27. pantu, kas attiecas uz darba vietu aizsardzību, darba apstākļiem un vidi. Abu priekšlikumu attiecīgi 87. un 96. pantā ir attiecīgs punkts, taču daudz vājākā formā, ja ņem vērā jautājuma nozīmi. Spēkā esošā 27. panta teksts ir atkal jāiekļauj pilnībā. To arī vajadzētu piemērot visiem apakšuzņēmējiem un visiem piegāžu ķēdes posmiem.

5. Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (COM/2011/0897 final)

5.1 Ar priekšlikumu direktīvai par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu regulē tādus partnerattiecību nolīgumus starp struktūru, kas parasti ir publiskā sektora iestāde, un bieži vien privātu uzņēmumu, kuros uzņēmums uzņemas ar darbību saistīto risku attiecībā uz infrastruktūru (ostu, ūdensapgādes sistēmu, automašīnu stāvvietu, maksas autoceļu u. c.) uzturēšanu un izmantošanu vai vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (energoapgāde, veselības aprūpe, ūdens sadale un apsaimniekošana, atkritumu izvešana u. c.). Priekšlikums aptver visus koncesijas līgumus — gan attiecībā uz būvdarbiem, gan attiecībā uz pakalpojumiem, bet tajā nav pietiekami skaidri raksturotas to atšķirības; tajā būvdarbu un sabiedrisko pakalpojumu koncesijas ir aplūkotas tikai vispārīgi, bet nav definētas tādas vispārējas nozīmes pakalpojumu koncesijas, kas nav “tirgi” vai “iepirkumi”, bet gan veids, kā deleģēt vispārējas nozīmes pakalpojumu pārvaldību, un bieži vien — finansēšanas palīglīdzeklis jauniem publiskā sektora iestāžu pasākumiem vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā.

5.2 EESK norāda, ka joprojām pastāv ievērojamas šaubas attiecībā uz to, vai ir nepieciešama ES direktīva par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, un atgādina Eiropas Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par publiskā iepirkuma modernizāciju (2011/2048 (INI)), kurā tas pauž uzskatu, ka “jebkādu priekšlikumu tiesību aktam attiecībā uz pakalpojumu koncesijām varētu pamatot vienīgi mērķis novērst iekšējā tirgus darbības kropļojumus” un norāda, ka “līdz šim šādi kropļojumi nav konstatēti”. EESK aicina veikt papildu un pilnu ietekmes novērtējumu pirms šādi priekšlikumi tiek virzīti tālāk. EESK uzskata, ka Eiropas Kopienu tiesas judikatūra lielā mērā ir viesusi skaidrību attiecībā uz Līgumā noteikto vienlīdzīgas attieksmes, diskriminācijas aizlieguma un pārredzamības principu piemērošanu koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai. Tiesa ir skaidri norādījusi, ka šie principi ir piemērojami visu to veidu koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai attiecībā uz pakalpojumiem ar pārrobežu dimensiju, tostarp vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem.

5.3 Neraugoties uz to, ka Direktīvā 2004/18/EK koncesijas ir definētas kā tāda paša veida līgums kā publiskā iepirkuma līgums, izņemot to, ka atlīdzība par veicamajiem būvdarbiem vai pakalpojumu sniegšanu ir vai nu konkrētā objekta vai pakalpojuma izmantošanas tiesības, vai arī šīs tiesības un samaksa, EESK norāda, ka koncesijas būtiski atšķiras no publiskā iepirkuma līgumiem, jo koncesionāram ir jāuzņemas ievērojams finansiāls risks saistībā ar sniedzamā pakalpojuma izmantošanu un viņu ietekmē izmaiņas tirgū. Tā tas ir arī noteiktu koncesiju veidu, piemēram, “fiktīvo maksas ceļu”, gadījumā, par kuriem līgumslēdzēja iestāde maksā koncesionāram atbilstīgi pakalpojuma izmantošanai no patērētāju puses. Tāpēc noteikumi, kas izstrādāti tieši publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai, nav piemēroti koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai, un tie pat var mazināt publiskā sektora iestāžu un uzņēmēju vēlmi slēgt šāda veida līgumus.

5.4 EESK vērš uzmanību uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. pantu par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kurā noteikts, ka “neskarot Līguma par Eiropas Savienību 4. panta un šā Līguma 93., 106. un 107. panta noteikumus un ņemot vērā nozīmi, kāda sabiedriskiem pakalpojumiem ir Savienības kopīgo vērtību sistēmā, kā arī to nozīmi sociālas un teritoriālas kohēzijas veicināšanā, Savienība un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un Līgumu piemērošanas jomu, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem — jo īpaši ekonomikas un finanšu — principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumus”.

5.5 EESK uzskata, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem bieži piemēro īpašus dalībvalstu un ES noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt šādu pakalpojumu pieejamību, pieņemamu cenu un kvalitāti, garantējot vienlīdzīgu attieksmi un vispārēju piekļuvi, lietotāju drošību un tiesību ievērošanu, un skatāmajā priekšlikumā būtu būtu jāatgādina šie noteikumi un jāgarantē to ievērošana. Atbilstīgi Lisabonas līgumam pievienotajam Protokolam par sabiedriskajiem pakalpojumiem valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm ir jāsaglabā plašā rīcības brīvība attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par šādu pakalpojumu organizēšanu un sniegšanu, kā arī attiecībā uz šo pakalpojumu rakstura noteikšanu, tostarp pakalpojumu kvalitātes vai cenas nosacījumiem, lai sasniegtu to vispārējās nozīmes mērķus. Šīm iestādēm jānodrošina tiesības brīvi noteikt tādus līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus sociālajā, vides aizsardzības un kvalitātes jomā, kādus tās uzskata par visatbilstošākajiem līguma priekšmetam. Nekādā gadījumā publiskā sektora iestādēm nevajadzētu noteikt pienākumu pretēji savai gribai vai pamatotajiem apsvērumiem liberalizēt vispārējās nozīmes pakalpojumu sniegšanu vai izmantot ārpakalpojumus. EESK aicina skaidri norādīt, ka atbilstīgi LESD 106. pantam konkurences un iekšējā tirgus noteikumus piemēro uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ja šo noteikumu piemērošana de iure un de facto netraucē veikt tiem uzticētos uzdevumus.

5.6 Publiskā sektora iestādēm būtu jānodrošina iespējas sadarboties, lai veiktu tām uzticētos vispārējās nozīmes uzdevumus, izmantojot šim nolūkam savus administratīvos, tehniskos vai citus resursus, un lai tām nevajadzētu izmantot tādu ārēju subjektu pakalpojumus, kas neietilpst to struktūrā. Šos nolīgumus nevar uzskatīt par koncesijām, un tāpēc saskaņā ar Tiesas judikatūru tie skaidri jāizslēdz no koncesiju direktīvas priekšlikuma piemērošanas jomas. Tāpat priekšlikuma noteikumus nevajadzētu attiecināt ne uz noteiktu koncesiju piešķiršanu uzņēmumiem, kuri ir saistīti ar līgumslēdzējām iestādēm un kuru galvenais saimnieciskās darbības veids ir pakalpojumu sniegšana grupai, kurā šis uzņēmums ietilpst, ne uz gadījumiem, kad līgumslēdzēja iestāde koncesiju piešķir kopuzņēmumam, kuru izveidojušas vairākas līgumslēdzējas iestādes, lai veiktu uzdevumus, uz kuriem attiecas direktīva (piemēram, ūdensapgāde vai ostas pakalpojumi), un kurā piedalās arī minētā līgumslēdzēja iestāde.

5.7 Publiskā sektora iestādes taisnīgi drīkst izvēlēties pašas īstenot publiskā iepirkuma līgumus vai sadarboties ar citām publiskā sektora iestādēm atbilstoši Eiropas Savienības līgumiem un Eiropas Kopienu tiesas judikatūrai un ievērojot pārredzamības principus.

5.8 Tāpēc attiecībā uz partneriestādēm piešķirtām koncesijām jāpiemēro stingri noteikumi, lai novērstu, ka šo sistēmu izmanto ļaunprātīgi un nodrošinātu pārredzamu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru.

5.9 Atbilstīgi attiecīgai Tiesas judikatūrai ar vispārēju nozīmi saistītās obligātās prasības azartspēļu nozarē, kuras ietver to, ka dalībvalstīm ir jāievieš pasākumi sabiedriskās kārtības un patērētāju tiesību aizsardzībai, var būt pietiekams pamatojums Līguma principu par koncesiju piešķiršanu ierobežošanai. Tāpēc ir lietderīgi no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt tādas koncesijas azartspēļu jomā, kas piešķirtas uzņēmumam, kura darbības pamatā ir ekskluzīvas tiesības saskaņā ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem vai administratīvajiem aktiem un atbilstīgi Līgumam un Tiesas judikatūrai, jo šo ekskluzīvo tiesību dēļ nebūtu iespējams piedalīties koncesijas piešķiršanas konkursa procedūrā. Minētā iemesla dēļ EESK uzskata, ka priekšlikuma 8. panta 5. punktā par noteiktu pakalpojumu koncesiju neiekļaušanu direktīvas piemērošanas jomā, ir vēlams minēt “azartspēles, kas ietver ar kādu naudas summu izteiktru finanšu risku, tostarp loterijas un derības)”.

5.10 Direktīvas priekšlikumā tādi aspekti kā koncesiju definīcija, risku nodošana privātam uzņēmumam vai koncesiju grozīšana to spēkā esamības laikā un to atcelšana jādefinē tā, lai tie nekļūtu par šķēršļiem šāda veida līgumu finansēšanai un attīstīšanai. Ņemot vērā pašreizējos publiskā sektora ieguldījumu pielāgošanas un samazināšanas plānus dalībvalstīs, tiem paredzama būtiska nozīme kā mehānismiem saimnieciskās darbības aktivizēšanai un darba vietu radīšanai.

5.11 Lai palielinātu juridisko noteiktību, jāvienkāršo un jāuzlabo koncesijas līgumu vērtības aprēķināšanas metodes. Lai gan būvdarbu koncesijas līgumu vērtības aprēķināšanas metode ir vispāratzīta un zināma, EESK uzskata, ka jebkura veida koncesijas līguma vērtības aprēķināšanai būtu jāpiemēro vienota metode. Tāpēc EESK aicina izstrādāt metodi, kuras pamatā būtu ar konkrētu koncesiju saistītā koncesionāra veiktā apgrozījuma aplēse (bez nodokļiem) attiecībā uz visu koncesijas darbības laiku un ņemot vērā gan būvdarbu apjomu, gan to īstenošanai nepieciešamo piegāžu aptuveno vērtību iepirkuma brīdī.

5.12 Lai konkursa dalībniekiem nodrošinātu lielāku konfidencialitāti, tiek ierosināts direktīvā noteikt, ka par attiecīgo prasību pārkāpumiem atbild līgumslēdzējas iestādes.

Briselē, 2012. gada 26. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV L 185, 16.8.1971., 5. lpp., EESK atzinums: OV 63, 13.4.1965., 929. lpp.

(2) OV C 18, 19.1.2011., 44.–52. lpp.

(3) Skatīt LESD 14. un 106. pantu, kā arī Protokolu Nr. 26.

PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinumam

I Turpmāk minētie grozījumi ieguva vairāk nekā ceturtdaļu balsu, taču tika noraidīti debatēs. (Reglamenta 39. panta 2. punkts):

4.21. punkts

Grozīt šādi:

“.”

Pamatojums

Pašsaprotams.

Balsošanas rezultāti:

Par	:	77
Pret	:	99
Atturas	:	20

4.26. punkts

Svītrot šādi:

“Attiecībā uz direktīvas par publisko iepirkumu 55. panta 3. punktā minētajiem izslēgšanas iemesliem, atzinīgi vērtējams tas, ka līgumslēdzējas iestādes var izslēgt no līgumu noslēgšanas tos pretendentus, kas neatbilst Eiropas Savienības tiesību aktos noteiktajām saistībām sociālo un darba tiesību jomā vai vides jomā vai XIV pielikumā uzskaitīto starptautisko sociālo un vides tiesību noteikumiem. Taču vajadzētu arī skaidri norādīt (jo ir acīmredzams, ka tas ir nepieciešams), ka pretendentus var arī izslēgt, ja tie neatbilst katras attiecīgās dalībvalsts noteikumiem sociālajā, darba tiesību un vides jomā . Jebkurā gadījumā EESK uzskata, ka šai izslēgšanai minēto iemeslu dēļ jābūt obligātai.”

Pamatojums

Atbilstība attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem sociālajā, darba tiesību un vides jomā ir pietiekama garantija procedūras taisnīgai norisei, jo līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā ir iekļauti spēkā esošie vispārējie koplīgumi. Formulējums “spēkā esošajiem koplīgumiem vietā, kur tiek veikti būvdarbi, pakalpojumi vai piegāde” ir neskaidrs un var tikt ļoti plaši interpretēts. Viena uzņēmuma darba devēju un darba ņēmēju noslēgtais koplīgums attiecas tikai uz minētajiem diviem partneriem un to nevar piemērot citiem subjektiem, uz kuriem minētais līgums neattiecas.

Šajā jautājumā atzinumā nav konsekvences. INT specializētajā nodaļā koplīguma jēdziens tika ierosināts vairākos grozījumos, un tas tika noraidīts 4.38. punktā, taču akceptēts 4.26. punktā un pēc tam 1.11. punktā.

Balsošanas rezultāti:

Par	:	78
Pret	:	110
Atturas	:	16

4.32. punkts

Grozīt šādi:

“EESK atzinīgi vērtē to, ka kritēriji ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma noteikšanai joprojām tiek saistīti ar līguma priekšmetu, .”

Pamatojums

Lai nodrošinātu pārskatāmību un novērstu patvaļīgus lēmumus, ir būtiski svarīgi saglabāt tiešu saikni starp piedāvājuma izvērtēšanas kritērijiem un līguma priekšmetu.

Balsošanas rezultāti:

Par	:	78
Pret	:	116
Atturas	:	13

4.35. punkts

Svītrot punktu

“”

Pamatojums

Spēkā esošie noteikumi, kas attiecas uz veselību un drošību un personu ar invaliditāti sociālo integrāciju, ir piemērojami uzņēmumiem un tiem obligāti jāievēro, tāpēc minētie aspekti līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju skaitā nav jāiekļauj.

Balsošanas rezultāti:

Par	:	81
Pret	:	119
Atturas	:	7

4.38. punkts

Grozīt šādi:

“”

Pamatojums

ES tiesību aktus par publisko iepirkumu nedrīkstētu izmantot tādu jautājumu regulēšanai, kas attiecas uz līgumu izpildi, jo minētie jautājumi jārisina dalībvalstu līmenī. Turklāt nav pareizi tiesību aktus par publisko iepirkumu izmantot noteikumu par apakšlīgumiem paredzēšanai.

Balsošanas rezultāti:

Par	:	80
Pret	:	114
Atturas	:	21

1.15. punkts

Grozīt šādi:

“”

Pamatojums

Balsošanas rezultāti:

Par	:	80
Pret	:	114
Atturas	:	21

II Specializētās nodaļas atzinuma teksta daļas, kas mainītas par labu pilnsapulcē pieņemtajiem grozījumiem, bet par kurām ir nobalsots vismaz ar vienu ceturtdaļu nodoto balsu (Reglamenta 54. panta 4. punkts):

5.8. punkts

“Tāpat rūpīgāk jāreglamentē izņēmuma gadījumi, kuru pamatā ir publiskā sektora iestāžu savstarpējie sakari, tostarp varētu paredzēt, ka subjekti, kuri gūst labumu no šiem izņēmumiem, neiesaistās un nepiedalās citās iepirkumu procedūrās konkurences apstākļos.”

Balsošanas rezultāti:

Par	:	126
Pret	:	71
Atturas	:	22

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/97

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz ES kriminālpolitiku: ES politikas efektīvas īstenošanas nodrošināšana ar krimināltiesību palīdzību”

COM(2011) 573 final

2012/C 191/17

Ziņotājs: DE LAMAZE kgs

Komisija 2011. gada 20. septembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz ES kriminālpolitiku: ES politikas efektīvas īstenošanas nodrošināšana ar krimināltiesību palīdzību””

COM(2011) 573 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 22. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (2012. gada 25. aprīļa sēdē), ar 131 balsi par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 EESK atbalsta šā paziņojuma mērķi: jaunajās jomās, kurās tiek veikti saskaņošanas pasākumi, īstenot Eiropas Savienības kompetenci krimināltiesību jomā, kā tas paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 83. panta 2. punktā. Tas Eiropas Savienībai nodrošinātu efektīvu instrumentu politikas jomu piemērošanas uzlabošanai un stiprināšanai, turpinot tādējādi darbu saistībā ar 2005. gadā panākto virzību ES Tiesas praksē un 2008. un 2009. gadā pieņemtajām divām direktīvām, kuru mērķis ir ieviest krimināltiesības vides jomā.

1.2 Komisijas paziņojums nozīmē nenoliedzamu progresu, jo pirmo reizi ES ierosina noteikt politiku rīcībai krimināltiesību jomā. EESK skatījumā šai politikai ir vajadzīgs spēcīgs politisks impulss.

1.3 Saistībā ar iepriekš minēto juridisko virzību EESK vispirms atgādina, ka vēlme nodrošināt ES politikas īstenošanu pati par sevi nav pietiekams pamatojums krimināltiesību izmantošanai, jo ES krimināltiesību darbības jomu var paplašināt tikai tad, ja tiek ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi.

1.4 Ņemot vērā kriminālsankcijas represīvo un apkaunojošo raksturu, kriminālatbildības noteikšanai par kādu konkrētu rīcību jābūt galējam risinājumam (ultima ratio), ko Savienība nosaka dalībvalstīm. Grūtības, ar kurām dalībvalstis saskaras kādas ES politikas jomas īstenošanā un kuras mazina šīs politikas efektivitāti, nedrīkst būt vienīgais pamatojums krimināltiesību izmantošanai. Tās var piemērot tikai tad, ja šīs rīcības dēļ ir smagi skartas kādas no pamatinteresēm.

1.5 EESK uzskata, ka saistībā ar Komisijas priekšlikumu Eiropas līmenī precīzāk jādefinē sabiedrības interešu jēdziens, jo tiesību jomā tas vēl pagaidām neeksistē, lai gan tas nepieciešams, lai pamatotu ES līmenī noteikto kriminālsankciju piemērošanu Eiropas pilsoņiem. Ar patērētāju interesēm vien šādus pasākumus pamatot nevar.

1.6 EESK aicina plašāk izvērtēt, kā turpmāk ar ES līmenī noteiktām kriminālsankcijām varētu aizsargāt pamattiesības, to skaitā sociālās tiesības, turklāt būtu jāpārdomā, kā tuvināt dažādu dalībvalstu piemērotās kriminālsankcijas. Tā kā kriminālatbildības un sankciju definīcijas dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgas un dažkārt, pārkāpjot proporcionalitātes un tiesiskās noteiktības principus, var pat apdraudēt pamattiesību ievērošanu, EESK uzskata, ka šādos gadījumos būtu nepieciešama arī saskaņošana krimināltiesību jomā.

1.7 Lēmums par jaunu krimināltiesību pasākumu pieņemšanu Eiropas līmenī vispirms ir jāpamato ar dažādu dalībvalstu speciālistu sadarbības gaitā sagatavotu ietekmes novērtējumu, kurā ietverts salīdzinošo tiesību pētījums par šīs jomas tiesību aktu piemērošanas sistēmām dalībvalstīs un analīze par tiesiskuma uzlabošanas nepieciešamību, kas apliecinātu, ka jaunā politika jāpieņem Eiropas līmenī.

1.8 Tātad šajā analīzē skaidri jāapliecina, ka ir vajadzīgs Eiropas standarts krimināltiesību jomā attiecībā uz kriminālsankciju subsidiaritāti, nepieciešamību un samērīgumu (galējā risinājuma nepieciešamība). EESK pauž gandarījumu, ka Komisija ES rīcības paplašināšanai krimināltiesību jomā ir izvēlējusies iepriekš izklāstīto pieeju.

1.9 EESK uzskata, ka par Eiropas līmenī noteikta krimināltiesību instrumenta efektivitāti un tā ietekmi uz pamattiesībām jāsagatavo zinātnisks un neatkarīgs novērtējums, kas ir iepriekšēja ietekmes novērtējuma neatņemama sastāvdaļa.

1.10 EESK uzskata, ka jāprecizē krimināltiesību jomas saskaņošanas politikas saturs, jo īpaši attiecībā uz tās mērķi tuvināt sankciju un pārkāpumu definīcijas.

1.11 EESK uzskata, ka ES līmenī pieņemtais noteikumu minimums nedrīkst ietekmēt valstu iestāžu noteiktās pārkāpumu kategoriju definīcijas, kas turklāt ir saistītas ar attiecīgās valsts tiesisko sistēmu, un saskaņā ar subsidiaritātes principu tiesībaizsardzības stratēģijas noteikšanai arī turpmāk jābūt katras dalībvalsts pārziņā.

1.12 EESK uzsver, ka būtisku krimināltiesību normu pakāpenisku tuvināšanu varēs panākt tikai tad, ja tiesībaizsardzības iestādes (tieslietu ministrijas un prokurori) un tiesu iestādes cieši sadarbosies. Šai sadarbībai vajadzētu paredzēt īpašu budžetu. Tomēr šāda tuvināšana nevar novērst valstu kriminālprocesa noteikumu dažādību, īpaši attiecībā uz konkrētu garantiju izmantot aizstāvības tiesības (piemēram, pārsūdzības iespējas utt.). Turklāt šis paziņojums neattiecas uz procesuālajiem jautājumiem. Tāpēc kriminālprocesi un prakse dažādās tiesībaizsardzības sistēmās rada lielu dažādību, kuru Eiropas regulators nevar prognozēt. Minēto iemeslu dēļ EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai jaunā ES prokurora uzdevums būtu viņa kompetences robežās sekot līdzi tam, kā tiek pakāpeniski tuvināti valstu krimināllietu jomas tiesību akti, uz kuru pamata notiek kriminālvajāšana.

1.13 EESK arī uzskata, ka būtu jāpārdomā juridisko personu kriminālatbildība, kuru pagaidām nepieļauj neviena dalībvalsts. Ņemot vērā šādu nevienlīdzību likuma priekšā, jautājums par juridisko personu kriminālatbildību ir jāizskata prioritārā kārtībā, jo ekonomikas, sociālajā un vides jomā daudzus pārkāpumus izdara rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi.

1.14 Pirms Eiropas krimināltiesību jomas paplašināšanas ir jāizskata šādi jautājumi:

—	krimināltiesību prioritāte salīdzinājumā ar citām preventīvajām un zaudējumu atlīdzināšanas sistēmām, piemēram, administratīvajiem vai nodokļu sodiem un iespējām, ko paver kolektīvās prasības (class action), kā arī mediāciju;

—	piemērota sankciju līmeņa noteikšana ES līmenī, jo pretējā gadījumā šīs krimināltiesības salīdzinājumā ar valstu tiesību aktiem, kurus tās aizstāj, būs mazāk preventīvas;

—	Eurojust un iecerētā jaunā ES prokurora loma.

1.15 Visbeidzot, EESK uzskata, ka līdztekus jautājumam par Eiropas krimināltiesību paplašināšanas principu jāskata arī aizstāvības tiesību ievērošana, jo ārpus tiesiskā regulējuma, kas saistīts ar kriminālprocesu, šīs tiesības ir vājāk nodrošinātas. Lai Eiropas krimināltiesību telpas paplašināšana būtu efektīva, ir jāstiprina aizstāvības tiesības, jo īpaši Eurojust un Europol ietvaros. Būs jāpanāk, lai tās tiktu reāli garantētas praksē visiem ES pilsoņiem. Tikai tad Eiropas krimināltiesības būs atbilstīgas līgumos (LESD 67. panta 1. punkts un 83. panta 3. punkts) noteiktajai pamattiesību ievērošanas prasībai.

2. Paziņojuma kopsavilkums

2.1 Komisija apliecina, ka finanšu nozarē, kā arī Savienības finanšu interešu aizsardzības, euro aizsardzības un naudas viltošanas apkarošanas jomā ES iesaistīšanās krimināltiesību jomas jautājumu risināšanā ir atzīta par nepieciešamu, lai stiprinātu ES politikas efektīvu piemērošanu.

2.2 Komisija aicina izvērtēt, cik pamatoti būtu attiecināt ES iesaistīšanos uz šādām jomām: autotransports, datu aizsardzība, muitas noteikumi, vides aizsardzība, zivsaimniecības politika un ar iekšējo tirgu saistītas politikas jomas (viltošanas un korupcijas apkarošana, publiskais iepirkums). Minētais uzskaitījums nav izsmeļošs.

2.3 ES iesaistīšanās juridiskais pamats būtu LESD 83. panta 2. punkts, kurā ir noteikts — “ja dalībvalstu krimināltiesisko normatīvo aktu tuvināšana izrādās būtiska, lai nodrošinātu Savienības politikas efektīvu īstenošanu jomā, kurai tikuši piemēroti saskaņošanas pasākumi, direktīvās var paredzēt noteikumu minimumu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu attiecīgajā jomā”.

2.4 Lai arī Lisabonas līgumā ir paredzēts juridiskais pamats direktīvu pieņemšanai krimināltiesību jomā, tomēr direktīvās stingri jāievēro ne tikai Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības hartā un konvencijā noteiktās pamattiesības, bet arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, un, kā tas paredzēts šajā paziņojumā, krimināltiesības ir izmantojamas tikai kā galējs risinājums (ultima ratio).

2.5 Paziņojumā norādīts, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu Savienība var iesaistīties tikai tad, ja dalībvalstis nespēj nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu vai ja saistībā ar attiecīgo jautājumu dalībvalstu vidū pastāv būtiski atšķirīgs viedoklis par šo tiesību piemērošanu.

2.6 Komisija norāda, ka saskaņā ar ultima ratio piemērošanas prasībām jautājums par kriminālsoda vai administratīvā soda piemērošanu jāizlemj, pamatojoties uz padziļinātu ietekmes novērtējumu. To izlemt Komisijai palīdzēs ekspertu grupa, kas papildus rūpēsies par dažu krimināltiesību jomas pamatjēdzienu interpretēšanu (efektīvs, samērīgs, atturošs sods, mazāk svarīgi gadījumi, līdzdalība un kūdīšana utt.).

2.7 Komisija izvērtē, kādu pievienoto vērtību sniedz ES iesaistīšanās krimināltiesību jomas jautājumu risināšanā, ievērojot četrus mērķus:

—	veicināt personu brīvu pārvietošanos un pārrobežu pirkumus (ar procesuālo tiesību minimālajiem standartiem);

—	novērst “droša patvēruma” iespēju;

—	stiprināt tiesu iestāžu savstarpējo uzticēšanos un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību;

—	novērst smagus Savienības tiesību pārkāpumus un piemērot sankcijas (vide, nelegālā darba apkarošana utt.).

2.8 Paziņojums neattiecas uz pasākumiem, kurus saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu var pieņemt, lai apkarotu pārkāpumus, kuri uzskaitīti kā “eironoziegumi” – īpaši smagi noziegumi ar pārrobežu dimensiju (1).

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 Šā paziņojuma temats ir īpaši jutīgs, jo krimināltiesību politika laiku laikos ir bijusi valstu suverēno tiesību daļa, un represīvās normas tieši skar individuālo brīvību un ikviena pilsoņa tiesības.

3.2 Lai gan dažās jomās, īpaši cilvēku tirdzniecības apkarošanas un bērnu un sieviešu seksuālas izmantošanas jomā, uz kurām attiecas LESD 83. panta 1. punkts, ir pieprasījums pēc Savienības iesaistīšanās krimināltiesību jautājumu risināšanā, EESK nav pārliecināta, ka līdzīga nepieciešamība pastāv jomās, uz kurām attiecas LESD 83. panta 2. punkts.

3.3 Pamats ES likumdošanai krimināllietu jomā

3.3.1 Pietiekama likumīga iemesla nepieciešamība

3.3.1.1 EESK atzinīgi vērtē acquis, ko veido Lisabonas līgumā ieviestie jauninājumi. Vieglāk ir kļuvis pieņemt direktīvas krimināllietu jomā un ir uzlabojusies pamattiesību aizsardzība.

3.3.1.2 EESK tomēr vēlas jau laikus novērst iespējamo neskaidrību — LESD 83. panta 2. punkts nenozīmē, ka pietiek tikai ar vēlmi nodrošināt Savienības politikas īstenošanu, lai krimināltiesību izmantošana kļūtu likumīga.

3.3.1.3 “Ekonomikas atveseļošana”, uz ko Komisija atsaucas, plānojot paplašināt ES darbības jomu krimināllietu jomā (10. lpp.), ir ārkārtīgi svarīgs mērķis un visi piekritīs tā prioritātei, tomēr tas nav pietiekams likumīgs iemesls, lai pamatotu krimināltiesību izmantošanu. Turklāt šā mērķa sasniegšana ir atkarīga ne vien no “nelegālās ekonomikas un finanšu noziedzības” apkarošanas, kura Komisijas skatījumā nav vienīgā joma, kurā paredzēta ES rīcība krimināllietās, bet arī no citiem faktoriem.

3.3.1.4 EESK uzskata, ka saistībā ar Komisijas priekšlikumu Eiropas līmenī precīzāk jādefinē sabiedrības interešu jēdziens, jo tiesību jomā tas vēl pagaidām neeksistē, lai gan tas nepieciešams, lai pamatotu ES līmenī noteikto kriminālsankciju piemērošanu Eiropas pilsoņiem. Ar patērētāju interesēm vien šādus pasākumus pamatot nevar.

3.3.1.5 EESK aicina plašāk izvērtēt, kā turpmāk ar ES līmenī noteiktām kriminālsankcijām varētu aizsargāt pamattiesības un sociālās tiesības, turklāt būtu jāpārdomā, kā tuvināt dažādu dalībvalstu piemērotās kriminālsankcijas. Tā kā kriminālatbildības noteikšanas un sankciju definīcijas dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgas un dažkārt, pārkāpjot proporcionalitātes un tiesiskās noteiktības principus, var pat apdraudēt pamattiesību ievērošanu, EESK uzskata, ka šādos gadījumos būtu nepieciešama arī saskaņošana krimināltiesību jomā.

3.3.2 Subsidiaritātes “metaprincips” un galējā risinājuma (ultima ratio) prasība

3.3.2.1 EESK uzskata, ka Eiropas krimināltiesību likumdošanas jomā īpaša nozīme ir subsidiaritātes principa ievērošanai — šajā kontekstā tam ir liela nozīme, jo ar krimināltiesībām aizsargātās sociālās vērtības ir cieši saistītas ar dalībvalstu sociālo struktūru un sabiedrības identitāti. Šī identitāte ir nostiprināta LESD, kurā dalībvalstis ir aicinātas nekavēties izmantot savas prerogatīvas un iedarbināt “bremzes”, ja tās uzskata, ka ierosinātais tiesību akts ietekmē to krimināltiesību sistēmas pamataspektus (83. panta 3. punkts).

3.3.2.2 EESK uzskata, ka Eiropas līmenī pieņemtais krimināltiesību noteikumu minimums nedrīkst ietekmēt valstu iestāžu noteiktās pārkāpumu kategoriju definīcijas, kas turklāt ir saistītas ar attiecīgās valsts tiesisko sistēmu, un saskaņā ar subsidiaritātes principu tiesībaizsardzības stratēģijas noteikšanai arī turpmāk jābūt katras dalībvalsts pārziņā.

3.3.2.3 EESK norāda uz Komisijas piebildi par to, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu ES darbība krimināltiesību jomā ir pamatota tikai tad, ja visas dalībvalstis vai to lielākā daļa ar savu normatīvo veiktspēju nevar nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu. Jānoskaidro, vai Savienības iesaistīšanās attaisnojas gadījumos, kad viena vienīga vai dažas dalībvalstis nespēj nodrošināt ES tiesību ievērošanu.

3.3.2.4 Tā kā Eiropas krimināltiesību akti var skart individuālās tiesības, šo tiesību aktu pamatā jābūt arī proporcionalitātes principam un jo īpaši — galējā risinājuma prasībai, t. i., pienākumam iepriekš pierādīt, ka nav cita mazāk ierobežojoša līdzekļa konkrētā mērķa sasniegšanai.

3.3.2.5 Paziņojumā ir uzsvērts, ka ir svarīgi īstenot šos principus un tāpēc ir jāveic rūpīga izpēte, ņemot vērā visus iespējamos alternatīvos pasākumus.

3.3.2.6 EESK ņem vērā, ka Komisija ir apņēmusies veikt šādu izpēti. Komisija paziņo, ka tā “izstrādās plānus, lai vāktu papildu statistikas datus un pierādījumus, lai nodarbotos ar tām jomām, uz kurām attiecas 325. panta 4. punkts un 83. panta 2. punkts”(2.2.2. punkts).

3.3.2.7 Saistībā ar galējā risinājuma prasības piemērošanu Komisija norāda, ka likumdevējam būs jābalstās uz ietekmes novērtējumiem, kuros ietverts “novērtējums par to, vai dalībvalstu sankciju režīmi dod vēlamo rezultātu, un to grūtību analīze, ar kurām, īstenojot ES tiesības uz vietas, saskaras valstu iestādes” (2.2.1. punkts).

3.3.2.8 Jāatzīst, ka līdz šim sagatavoti tikai daži novērtējumi par Eiropas Savienības tiesību aktu transponēšanu un piemērošanu dalībvalstīs un salīdzinoši pētījumi par dažādām tiesību sistēmām. Vispirms ir jāsagatavo vairāk novērtējumu. EESK uzskata, ka tikai šādu novērtējumu secinājumi ļaus noskaidrot, vai saskaņošana tiešām ir “nepieciešama”.

3.3.2.9 EESK uzsver, ka gan dalībvalstu tiesiskās sistēmas nepilnības, gan Savienības līmenī konstatētās problēmas ir jāraksturo ar konceptuālām atšķirībām kriminālatbildības noteikšanas, sankciju un tiesībaizsardzības efektivitātes jomā.

3.3.2.10 EESK uzskata, ka ir jāveic arī Eiropas krimināltiesību instrumenta neatkarīgs zinātnisks novērtējums, kurā jāskata tā efektivitāte un ietekme uz pamattiesībām. Tikai šāds novērtējums dos iespēju stiprināt patiešām efektīvus pasākumus un atteikties no pārējiem. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir nepieciešams īpašs finanšu instruments, kas dod iespēju to budžetā piešķirt vajadzīgos finanšu līdzekļus. Turklāt Eiropas līmenī ir jāizstrādā kopēja metodika, ar kuru nosaka galvenos rādītājus un vērtēšanas instrumentus.

3.3.2.11 EESK apzinās, ka pārdomas par subsidiaritātes principu krimināltiesību aktu jomā ir tikai sākumposmā. Tiesu prakse vēl tikai top. Komiteja uzsver, ka tāpēc ir svarīgi šīs pārdomas padziļināt, lai gūtu precīzāku priekšstatu par šo jēdzienu. Plašākā nozīmē Komiteja aicina padziļināti apspriest principus, kuri ir visu ES krimināltiesību aktu pamatā.

3.3.2.12 EESK uzskata, ka plašāk jāskata paziņojumā minētie iemesli, lai izceltu pievienoto vērtību, ko rada Savienības darbība krimināltiesību jomā (4. lpp.).

3.3.2.12.1 Pat ja arguments par sankciju atšķirībām Eiropas Savienībā saistīts ar jautājumu par ES pilsoņu diskrimināciju pamattiesību jomā, EESK uzskata, ka tas tomēr ir jāuztver relatīvi — pirmkārt, tāpēc, ka daudzās dalībvalstīs tiesnešiem ir rīcības brīvība, un, otrkārt, tāpēc, ka atturošais efekts galvenokārt ir atkarīgs no kriminālvajāšanas dienestu efektivitātes.

3.3.2.12.2 EESK uzsver, ka jebkurā gadījumā būtisku krimināltiesību normu pakāpenisku tuvināšanu varēs panākt tikai tad, ja tiesībaizsardzības iestādes un tiesu iestādes cieši sadarbosies un ja šai sadarbībai būs paredzēts īpašs budžets. Komiteja aicina pievērst uzmanību tam, ka ar iecerēto saskaņošanu nebūs iespējams pilnībā novērst kriminālprocesuālās atšķirības un jo īpaši abu pušu uzklausīšanas un aizstāvības tiesību koncepcijas jomā.

3.3.2.12.3 EESK norāda, ka gadījumos, kad rodas nepieciešamība pēc rīcības krimināltiesību jomā, ir jācenšas panākt saskaņotību pierādījuma uzrādīšanas jomā.

3.3.2.13 EESK vēlas atgādināt, ka saskaņā ar galējā risinājuma prasību ir jāizskata preventīvo līdzekļu piemērošanas iespēja, tostarp ar sociālās jomas pasākumu palīdzību. To ir iespējams efektīvi izmantot līdztekus kriminālsankcijām.

3.3.3 Citi principi

3.3.3.1 EESK atgādina, ka saskaņā ar Pamattiesību hartu un Cilvēktiesību aizsardzības konvenciju, likumdevēja pienākums ir skaidri un precīzi noteikt kriminālatbildību, turklāt šis pienākums ir tikai neliela daļa no tiesiskās noteiktības vispārējā pienākuma. EESK skatījumā šis pienākums būtu jāattiecina arī uz sekundārām darbībām, piemēram, uz mēģinājumu un līdzdalību, kuru definīcija dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga.

3.3.3.2 Komisija norāda, ka priekšlikums saskaņot tiesību aktus nedrīkst paaugstināt dalībvalstīs piemēroto sankciju līmeni. Ņemot vērā (vertikālās) saskaņošanas principu, EESK atgādina, ka ES paredzētie minimālie sodi nedrīkst palielināt kādā konkrētā dalībvalstī noteiktos maksimālos sodus, jo tas būtu pretrunā attiecīgās valsts tiesību sistēmai (LESD 67. panta 1. punkts). Lai novērtētu sankciju, ir jānošķir soda smaguma un efektivitātes jēdzieni.

3.3.3.3 Attiecībā uz ES ieteiktajām sankcijām EESK norāda, ka horizontālās saskaņošanas nolūkā būtu jāņem vērā arī sodu līmeņi, kas jau noteikti Eiropas Savienības tiesību aktos.

3.4 Juridiskie jēdzieni, kuri jāprecizē

3.4.1 Komisija acīmredzot ir vēlējusies uzsākt debates pirms dažu pamatjēdzienu definēšanas. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc paziņojumā trūkst skaidrības. EESK ir skaidra izpratne par šā dokumenta politisko nozīmi, taču pauž nožēlu par to, ka diskusija nevar notikt uz tik stabila pamata, kādu tā būtu vēlējusies. Komiteja arī uzsver to, cik sarežģīti ir nošķirt kriminālo un administratīvo sankciju jēdzienus, lai gan tas ir ļoti svarīgi, un vēlas noskaidrot, kas jāsaprot ar Savienības tiesību “smagu pārkāpumu”.

3.4.2 Ekspertu grupas darbs varētu palīdzēt novērst dažas neskaidrības. EESK raudzīsies, lai, kā norādīts, eksperti patiešām būtu izraudzīti no juristu, advokātu, tiesnešu un kriminologu vidus.

3.5 Uz kādām jomām attiecināt ES darbību krimināltiesību jomā?

3.5.1 Paziņojumā pamatoti norādīts uz krimināltiesību piemērošanai alternatīviem risinājumiem, lai gan EESK skatījumā nav izvērtētas visas sekas — ES rīcībai, saskaroties ar pārkāpumiem finanšu, sociālajā un ekonomikas jomā, ir jāietver ekonomisku pasākumu iespēja, proti, administratīvas vai civiltiesiskas sankcijas (piemēram, aizliegums nodarboties ar kādu profesiju).

3.5.2 Eiropas līmenī nav vispārējas krimināltiesību politikas stratēģijas, tāpēc nav iespējams arī precīzi pamatot to nozaru sarakstu, kurās Komisija varētu plānot kādu no iniciatīvām.

3.5.3 Pēc EESK domām, ES rīcības pamatā vajadzētu būt trijiem kritērijiem — pārkāpumu smagumam (vēl jānosaka) un to starptautiskajai dimensijai, kā arī to kopējam “aizskaroša rakstura” kritērijam atkarībā no tā, cik svarīgas ir skartās intereses.

3.6 Kādai jābūt saskaņošanas pakāpei?

3.6.1 EESK ņem vērā paziņojuma mērķi noteikt minimālos standartus. Saskaņā ar līgumu nav iespējams darīt vairāk un pilnīga saskaņošana tajā nav atļauta. Tomēr ar noteikumu minimumu var īstenot vairāk vai mazāk vērienīgas saskaņošanas vēlmi. EESK uzskata, ka ir svarīgi precīzi noteikt vēlamo saskaņošanas līmeni un to veikt katrā konkrētā jomā atsevišķi. Ja Eiropas Parlamentam izdosies dot nepieciešamo politisko impulsu, vienlaikus nodrošinot arī demokrātisko leģitimitāti, ir svarīgi, lai valstu parlamenti pievērstos šim tematam un, ņemot vērā jaunās pilnvaras, paustu savu viedokli, lai stiprinātu uzticēšanos ES krimināltiesībām.

3.6.2 Pēc Komiteja domām, vērienīgais un nepārtraukti atsākamais, kaut arī pēc minimuma principa veiktais pārkāpumu un sankciju saskaņošanas darbs neatstās neskartu valstu tiesību sistēmu identitāti.

3.7 Aizstāvības tiesības

3.7.1 EESK norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē gan administratīvu, gan kriminālsankciju gadījumā apsūdzētajai pusei ir paredzētas līdzvērtīgas garantijas (piemēro Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu), bet praksē ir iespējamas aizstāvības tiesību atšķirības atkarībā no izvēlētā sankciju veida. Šo apstākļu dēļ EESK uzskata, ka ir nepieciešama skaidra un a priori definīcija par to, kas ir saistīts ar administratīvu sankciju un kas — ar kriminālsankciju.

3.7.2 Lai uzlabotu tiesību aizstāvību administratīvu sankciju gadījumā, EESK atbalstītu tādu principu ieviešanu, kuru mērķis būtu tām piešķirt juridisku raksturu.

3.7.3 EESK vēlas uzsvērt, ka aizstāvības tiesību jautājums ir risināms arī tiesu iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu (konkrēti, Eurojust un Europol) sadarbības kontekstā.

3.8 Papildjautājumi

3.8.1 Kādu atbildības sistēmu (krimināltiesisko vai civiltiesisko) piemērot juridiskām personām?

3.8.1.1 Tā kā dažās valstīs līdz šim juridiskām personām netiek noteikta kriminālatbildība, pastāv plaisa starp iespējamo tiesībaizsardzības veidu efektivitāti un lietu nonākšanu pie kompetentajiem tiesnešiem (pie krimināllietu vai civillietu tiesneša atkarībā no starptautiskajās privāttiesībās paredzētajiem izvēles noteikumiem, kas rada labvēlīgākās tiesas izvēles risku). Piemēram, nav vajadzības uzsvērt, ka liela pārrobežu piesārņojuma gadījumos efektīvāka ir krimināltiesiska vēršanās pret atbildīgo pusi, kas parasti ir uzņēmums, nekā kriminālvajāšana tikai pret sociāli atbildīgajām pusēm vai atbildīgajām amatpersonām. Šis temats, bet īpaši jautājums par atbildības deleģēšanu uzņēmumā, būtu jāskata padziļināti, jo citādi nav iespējams nodrošināt tiesībaizsardzības un līdz ar to arī preventīvo pasākumu atturošās ietekmes ekvivalenci.

3.8.1.2 Tā kā uzņēmumu krimināltiesību saskaņošana starp dalībvalstīm ir konceptuāli apgrūtināta, pret pamattiesību pārkāpumiem vērstie represīvie pasākumi, kas nodrošina Eiropas normu veidošanu, paliek tikai administratīvā līmenī neatkarīgi no tā, vai iniciatīvu uzņēmusies Komisija, dalībvalstis un/vai to neatkarīgās iestādes. Ir svarīgi, lai, juridiskām personām nonākot šajās iestādēs, kuras ir pilnvarotas noteikt sankcijas, tiktu garantētas tādas pašas aizstāvības tiesības, kādas tām ir atzinis krimināltiesību tiesnesis.

3.8.2 Paziņojumā uzdoti arī šādi jautājumi:

3.8.2.1 Vai Savienības tiesību aktos ir jādefinē rupja neuzmanība?

3.8.2.2 Būdama uzticīga “nulla poena sine culpa” principam, EESK uzskata, ka, ja ES tiesību aktos krimināltiesību jomā tiktu definēta tīša rīcība, rupjas neuzmanības pārkāpumu gadījumā piemērojamo sankciju ieviešana būtu dalībvalstu kompetencē (vēl jāapspriež).

3.8.3 Vai Savienības tiesību aktos būtu jāparedz konfiskācijas pasākumi?

3.8.3.1 Pat ja šķiet, ka neviens princips neliedz Eiropas Savienības tiesību aktos ieviest konfiskācijas sodu (nejaukt ar īpašuma apķīlāšanu), jo īpaši narkotisko vielu tirdzniecības jomā, šo jautājumu tomēr būtu vēlams apspriest padziļināti, plānojot vispārējas īpašuma konfiskācijas pasākumu, jo daudzās tiesiskajās sistēmās tas nepastāv un var radīt jautājumu par soda samērīgumu un nenoteiktību.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Terorisms, cilvēku tirdzniecība un sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana, nelegāla narkotiku un ieroču tirdzniecība, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, korupcija, maksāšanas līdzekļu viltošana, organizētā noziedzība.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/103

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un Regulu […] par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu”

COM(2011) 883 final – 2011/0435 (COD)

2012/C 191/18

Galvenais ziņotājs: Arno METZLER kgs

Eiropas Parlaments 2012. gada 19. janvārī un Padome 2012. gada 27. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 46. pantu un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un Regulu […] par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu”

COM(2011) 883 final – 2011/0435 (COD).

Komitejas Birojs 2012. gada 17. janvārī uzdeva Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā 2012. gada 25. un 26. aprīlī (26. aprīļa sēdē) iecēla Arno METZLER kgu par galveno ziņotāju un ar 164 balsīm par, 1 balsi pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Citās dalībvalstīs iegūto profesionālo kvalifikāciju atzīšana ir būtisks instruments ES iedzīvotāju mobilitātes veicināšanā un līdz ar to iekšējā tirgus īstenošanā. Tas dod iespēju uzlabot dalībvalstu konkurētspēju, atbalstīt ilgtspējīgu izaugsmi un samazināt bezdarba līmeni. Valstu tautsaimniecības gūst labumu no dažādas profesionālās pieredzes, ko iedzīvotāji uzkrāj, veicot profesionālo darbību dažādās dalībvalstīs.

1.2 To ES iedzīvotāju potenciāls, kas vēlas uzsākt profesionālo darbību citā dalībvalstī, vēl netiek pietiekami izmantots. Iemesls ir dažādi šķēršļi citās dalībvalstīs iegūto profesionālo kvalifikāciju atzīšanā. ES iedzīvotāji uzskata, ka spēkā esošās procedūras ir pārlieku ilgstošas un nav pietiekami pārredzamas.

1.3 Tāpēc EESK pamatā atzinīgi vērtē priekšlikumu grozījumiem Direktīvā 2005/36/EK, jo tas dos iespēju ES iedzīvotāju interesēs novērst minētās problēmas profesionālo kvalifikāciju atzīšanā, vienkāršojot procedūras un uzlabojot pārredzamību. Ar direktīvas priekšlikumu tiek efektīvi atbalstīti stratēģijā “Eiropa 2020” minētie mērķi veicināt ES iedzīvotāju mobilitāti.

1.4 EESK atzinīgi vērtē Eiropas profesionālo karti, jo tā paver iespēju ievērojami vienkāršot procedūras. EESK tomēr uzskata, ka atsevišķi noteikumi var izraisīt patērētāju un pacientu drošības un veselības apdraudējumu. Tāpēc it īpaši jāpārstrādā ierosinātie noteikumi par Eiropas profesionālo karti:

—	vispārējie un būtiskie kritēji un procedūras noteikumi par Eiropas profesionālās kartes ieviešanu jānosaka pašā direktīvā;

—	lai novērstu Eiropas profesionālās kartes izdrukas ļaunprātīgu izmantošanu, jāierobežo tās derīguma termiņš un jāievieš īpaši pasākumi pret viltošanu;

—

EESK pauž stipras šaubas par noteikumu, kas paredz, ka tad, ja uzņēmēja valsts nepieņem lēmumu par Eiropas profesionālās kartes atzīšanu, to uzskata par atzītu. Termiņa neievērošanas gadījumos būtu jāizvēlas citas tiesību aizsardzības iespējas, piemēram, tiesības pieprasīt oficiālu lēmumu vai zaudējumu atlīdzināšana.

1.5 EESK pauž bažas, ka, ņemot vērā daudzās Eiropā pastāvošās sistēmas personas kvalifikāciju jomā, var rasties pārklāšanās, noteikumu konkurence vai pat pretrunas. Tāpēc direktīvā ir jāprecizē, kāda ir direktīvas par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu hierarhiskā attiecība pret Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras instrumentiem un Eiropas noteikumiem. Turklāt ir labāk jāīsteno Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēma (ECTS).

1.6 EESK atzinīgi vērtē automātiskas atzīšanas iespēju paplašināšanu, nosakot kopējus izglītības pamatprincipus. Tomēr atzīšanas procedūras priekšnoteikumi, procedūra un kritēriji, saskaņā ar kuriem Komisija nosaka kopējos izglītības pamatprincipus, jānosaka pašā direktīvā. Minimālais kvorums jāpalielina līdz 50 % + 1 dalībvalsts.

2. Komisijas dokumenta kopsavilkums

2.1 Kvalificētu profesionāļu mobilitātes līmenis Eiropas Savienībā ir pārlieku zems. Ir pieejams liels un neizmantots mobilitātes potenciāls. Profesionālo kvalifikāciju atzīšana ir svarīgs elements, kas nodrošinātu iekšējā tirgus pamatbrīvību efektīvu darbību ES iedzīvotāju interesēs. Vienlaikus jāatzīmē, ka mobilitāti nedrīkst nodrošināt uz patērētāju rēķina, piemēram, uz pacientu rēķina, kuri no veselības aprūpes profesionāļiem sagaida atbilstīgas valodas zināšanas.

2.2 Direktīvas modernizēšana atbilstu arī to dalībvalstu vajadzībām, kas saskaras ar pieaugošu kvalificēta darbaspēka nepietiekamību. Tāpēc ES iedzīvotāju mobilitāte vienotajā tirgū ir svarīgs jautājums. Darbaspēka trūkums ne tikai turpinās pastāvēt, bet, kā tiek prognozēts, arī palielināsies, it sevišķi veselības aprūpes nozarē, izglītības nozarē, kā arī tādās izaugsmes nozarēs kā celtniecības vai uzņēmējdarbības pakalpojumi.

2.3 Ierosinātājai esošo noteikumu modernizācijai ir šādi mērķi:

—	procedūru sarežģītības samazināšana, izmantojot Eiropas profesionālo karti, kas ļautu arī turpmāk izmantot jau sekmīgās Iekšējā tirgus informācijas sistēmas (turpmāk — IMI) priekšrocības;

—	to vispārīgo noteikumu reforma, kuri reglamentē uzņēmējdarbības veikšanu citā dalībvalstī vai pagaidu pārcelšanos;

—	automātiskās atzīšanas sistēmas modernizācija, it sevišķi attiecībā uz medmāsām un slimnieku kopējiem, vecmātēm, farmaceitiem un arhitektiem;

—	tāda tiesiskā regulējuma iekļaušana direktīvā, kurš attiektos uz daļēji kvalificētiem profesionāļiem un uz notāriem;

—	tiesisko garantiju precizēšana pacientiem, kuru bažas saistībā ar valodas prasmēm un pārkāpumu risku būtu labāk jāatspoguļo tiesiskajā regulējumā;

—	juridiskas prasības noteikšana: sniegt lietotājiem viegli uztveramu un uz saturu vērstu informāciju par noteikumiem, kas reglamentē kvalifikāciju atzīšanu, papildus izmantojot vispusīgas e-pārvaldes iespējas visā atzīšanas procesā;

—	sistēmiskas izvērtēšanas un savstarpējas novērtēšanas uzsākšana attiecībā uz visām reglamentētajām profesijām dalībvalstīs.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 Stratēģijā “Eiropa 2020” (1) tika izvirzīts mērķis Eiropas Savienībā atvieglot un veicināt darbaspēka mobilitāti. Paziņojumā “Jaunu prasmju un darba vietu programma: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (2) Eiropas Komisija norādīja, ka kvalificēta darbaspēka trūkums kavē ilgtspējīgu izaugsmi. Jomām, kurās pastāvīgi ir liela izaugsme un kurās trūkst kvalificēta darbaspēka, pretstats ir jomas, kurās pastāvīgi ir augsts bezdarba līmenis. Tāpēc ģeogrāfiskajai mobilitātei ir liela nozīme, lai reģionos samazinātos bezdarba līmenis. Aktā par vienoto tirgu “Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos” (3) Komisija ir minējusi 12 mehānismus izaugsmes un uzticēšanās veicināšanai, un viens no tiem ir arī mobilitāte. Kvalificēta darbaspēka lielāka mobilitāte var veicināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju. Tādēļ laikā, kad trūkst darbaspēka, ir jāuzlabo iespējas satikties dažādu dalībvalstu darba devējiem un kvalificētam darbaspēkam. Tāpēc EESK sagaida, ka direktīva sniegs ievērojamu ieguldījumu izaugsmes veicināšanā.

3.2 Spēkā esošajā profesionālo kvalifikāciju atzīšanas direktīvā vēl ir daudzi trūkumi. Piemēram, ES iedzīvotāju rīcībā ir dažādas sistēmas profesiju atzīšanai. Taču iedzīvotājiem ir grūti saprast, kuras procedūras viņi var izmantot, kurā iestādē viņi var vērsties un kādi dokumenti viņiem ir jāiesniedz. Šie trūkumi spēkā esošajā profesionālo kvalifikāciju atzīšanas direktīvā kavē ES iedzīvotāju mobilitātes veicināšanu un līdz ar to iekšējā tirgus īstenošanu (4). Garo atzīšanas procedūru dēļ ES iedzīvotājiem bieži nav iespējas ātri reaģēt uz darba vietas piedāvājumu, jo pirms piekrišanas došanas viņiem ir jāiziet cauri atzīšanas procedūrai. Tāpēc ir vajadzīga pārvaldības procedūru reforma un jāuzlabo pārredzamība profesionālo kvalifikāciju atzīšanā. Visbeidzot ir izrādījies, ka kopējās platformas praksē nav īstenojamas un nav efektīvas. Kopš to ieviešanas nav izveidota neviena kopēja platforma.

3.3 Tāpēc EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu grozījumiem Direktīvā 2005/36/EK. Tā mērķis ir turpināt sekmēt pakalpojumu sniegšanas un uzņēmējdarbības veikšanas brīvību, kā arī iekšējo tirgu, vienkāršojot procedūras profesionālo kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai un uzlabojot pārredzamību. Ar direktīvas priekšlikumu tiek atbalstīti mērķi, ko Eiropas Komisija ir izvirzījusi stratēģijā “Eiropa 2020” un ar to saistītajos dokumentos.

3.4 EESK uzskata, ka reformas ietvaros paredzētā procedūru vienkāršošana ir piemērots instruments, lai Eiropas Savienībā veicinātu tās iedzīvotāju mobilitāti. Tādējādi var radīt jaunu dinamiku, kas pēc pagājušajām krīzēm dod iespēju sekmēt izaugsmi un mobilitāti, kā arī radīt darba vietas dalībvalstīs.

3.5 Jāatzīmē, ka īpaši gados jaunāki strādājošie ir ieinteresēti iegūt profesionālo pieredzi dažādās dalībvalstīs. Tas viņiem ļauj izmantot dažādu profesionālo pieredzi attiecīgajās dalībvalstīs un pozitīvi ietekmē profesionālo dzīvi gan uzņēmējā dalībvalstī, gan pēc atgriešanās dzimtenē.

3.6 Mobilitātes pozitīvās sekas ir lielākas nekā iespējamās negatīvās sekas, kas saistītas ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju. Lai arī intelektuālā darbaspēka emigrācijas risku izslēgt nevar, līdzšinējā pieredze liecina, ka šī tendence ir daudz mazāka, nekā paredzēts, un ka ES iedzīvotāji kultūras apsvērumu un ģimenes saiknes dēļ pēc kāda profesionālās mobilitātes posma bieži atgriežas dzimtenē.

3.7 Profesionālajai mobilitātei starp dalībvalstīm jānotiek, ievērojot sociālos standartus. Īpaši jāraugās, lai vienā dalībvalstī esošo iespējamu pagaidu izceļošanas spiedienu ļaunprātīgi neizmantotu kā iespēju pazemināt sociālos standartus citā dalībvalstī.

3.8 Eiropas profesionālās kartes mērķis ir procedūru vienkāršošana, un tas ir vērtējams atzinīgi. Pieteikuma iesniedzējs var vērsties pie savas izcelsmes valsts iestādēm. Tām pamatā ir labākas iespējas nekā citu dalībvalstu iestādēm pārbaudīt iesniegtos dokumentus. Vienreiz pārbaudītie un IMI dokumentā iekļautie dati ir izmantojami tālākajās procedūrās. Tomēr patērētāju un pacientu drošība arī turpmāk ir jānodrošina, paredzot, ka Eiropas profesionālā karte jāatzīst uzņēmējai dalībvalstij.

3.9 EESK atzinīgi vērtē direktīvas orientāciju uz Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI). Tomēr dalībvalstīs jau ir struktūras, kas izsniedz valstu profesionālās kartes. Lai izvairītos no nevajadzīga administratīvā sloga, izmaksām un birokrātijas, šīs struktūras vajadzētu iesaistīt Eiropas profesionālo karšu izsniegšanas procedūrā. Īpaši būtu jāpaver iespēja atzītas Eiropas profesionālās kartes izdruku iekļaut kādā jau pastāvošajā valstu profesionālajā kartē. Īpaši būtu jāraugās, lai direktīvā būtu noteikti ar 58. pantu saistītie kritēriji (4.a pants, 6. punkts) un procedūras, saskaņā ar ko Komisija nosaka profesijas, kurās var izmantot Eiropas profesionālo karti. Tas pats attiecas uz atbildību par vajadzīgo procedūru un dokumentu tulkošanu.

3.10 Saskaņā ar Boloņas procesu un Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru jānodrošina pārredzamība un valstīs iegūto izglītības dokumentu, īpaši augstskolu diplomu, salīdzināmība. Tas tomēr nedrīkst radīt pārklāšanos ar profesionālo kvalifikāciju atzīšanas direktīvas noteikumiem. Tāpēc profesionālo kvalifikāciju atzīšanas direktīvā skaidri jānorāda, ka profesionālās kvalifikācijas atzīst tikai saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem vai īpašu direktīvu noteikumiem. Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras noteikumi profesionālo kvalifikāciju atzīšanu nedrīkst ne atvieglot, ne apgrūtināt. Tas pats attiecas uz profesionālo kvalifikāciju atzīšanas direktīvas attiecību pret Eiropas standartiem.

3.11 Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas direktīva attiecas tikai uz profesionālajām kvalifikācijām, kas iegūtas kādā no dalībvalstīm. Paziņojumā “Jaunu prasmju un darba vietu programma: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (5) Eiropas Komisija izvirzīja mērķi vairāk sekmēt migrantu integrāciju darba tirgū. Šis mērķis ir jāsasniedz, arī likvidējot šķēršļus, kas kavē nodarbinātību tādēļ, ka netiek atzītas prasmes un kvalifikācijas. Eiropas Komisijai jāīsteno pasākumi, ar kuriem atvieglo trešās valstīs iegūto profesionālo kvalifikāciju atzīšanu.

4. Īpašas piezīmes

4.1 Eiropas profesionālā karte

4.1.1 EESK atzinīgi vērtē Eiropas profesionālās kartes izveidi, kā ierosināts 4.a līdz 4.e pantā. Eiropas profesionālās kartes izveide saistībā ar Iekšējā tirgus informācijas sistēmu daudzos gadījumos ievērojami atvieglos un paātrinās atzīšanas procedūru.

4.1.2 Saskaņā ar 4.a panta 7. punktu var paaugstināt maksu par Eiropas profesionālās kartes izdošanu. Komisija ir pilnvarota noteikt maksas aprēķināšanas un sadalījuma kritērijus saskaņā ar 58.a pantā minēto procedūru. Tomēr izmaksas nedrīkst sasniegt tik lielu summu, kas pieteikuma iesniedzējus atturētu no procedūras izmantošanas.

4.1.3 EESK ir stingri iebildumi pret 4.d panta 5. punktā minētajiem noteikumiem, saskaņā ar ko Eiropas profesionālo karti uzskata par atzītu, ja attiecīgā iestāde nepieņem lēmumu 4.d panta 2. un 3. punktā noteiktajos termiņos. Ļoti ierobežotais termiņš parasti ir viens mēnesis; ja piemēro kompensācijas pasākumus — divi mēneši. Atbildīgās iestādes to varētu izmantot par iemeslu atzīšanu noraidīt arī tad, ja pieteikumu sastrēguma vai vēl trūkstošas papildu informācijas dēļ tās uzskata, ka nevar pieņemt pamatotu lēmumu. Patiesībā tas atzīšanas procedūru nevis paātrina, bet, ņemot vērā iespēju uzsākt tiesas procesu pret šādu lēmumu, to paildzina.

4.1.4 Ja patiešām būs daudzi gadījumi, kad Eiropas profesionālo karti atzīst par derīgu, pamatojoties uz 4.d panta 5. punktu, radīsies draudi patērētāju un pacientu drošībai un veselībai, jo nevar izslēgt, ka pieteikuma iesniedzēji šādā veidā Eiropas profesionālo karti var iegūt nepamatoti. Turklāt būtu sarežģīti vēlāk pasludināt par nederīgām kartes, kas iegūtas nepamatoti un tiek uzskatītas par atzītām.

4.1.5 Lai apmierinātu gan pieteikuma iesniedzēju, gan patērētāju intereses, tiek ierosināts, ka var uzsākt pārsūdzēšanas procedūru saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Direktīvā būtu jānosaka, ka dalībvalstīm ir pienākums izveidot šādu pārsūdzēšanas procedūru. Iespējamie instrumenti varētu būt tiesības pieprasīt oficiālu lēmumu un prasība atlīdzināt zaudējumus. Pārsūdzības pieprasījumiem vajadzētu būt tikai tad, ja atbildīgā iestāde noteiktajā termiņā savas vainas dēļ nav pieņēmusi labvēlīgu lēmumu vai nav piemērojusi kompensācijas pasākumu.

4.1.6 Turklāt lēmuma pieņemšanas termiņi būtu jāizvēlas tā, lai visa procedūra (pieteikuma pārbaude izcelsmes valstī un atzīšana uzņēmējā valstī) nepārsniegtu četrus mēnešus. Ja uzņēmējas dalībvalsts atbildīgā iestāde pieprasa informāciju izcelsmes valsts iestādei, termiņš pretēji 4.d panta 3. punkta 3. teikumam jāatceļ.

4.1.7 Turklāt 4.e panta 5. punktā ir paredzēts, ka Eiropas profesionālas kartes turētājam reizi divos gados pēc kartes izdošanas atgādina viņa tiesības, kas paredzētas 4.e panta 5. punktā. Šis atgādinājums radīs papildu administratīvo slogu, un kartes turētājam no tā nebūs patiesa labuma. Parasti tiek sniegta vienreizēja informācija, un tas ir pietiekami.

4.1.8 Lai ievērotu minētās procedūras un termiņus, priekšnoteikums ir IMI sistēmas netraucēta darbība. Direktīvai stājoties spēkā, jānodrošina IMI sistēmas veiktspēja, jo ir paredzams, ka pieteikumu būs daudz. IMI sistēmas nedarbošanos var labāk risināt atbilstoši šeit ierosinātajai tiesību aizsardzības sistēmai, nevis ar fiktīvu apstiprināšanu, kas jānoraida kā nesavienojama ar sistēmu.

4.1.9 Eiropas profesionālā karte nav jāsaglabā tikai kā datne IMI sistēmā. Pieteikuma iesniedzējam pēc profesionālās kartes atzīšanas jāsaņem izdruka. Jānodrošina, lai juridiskajās darbībās to varētu faktiski izmantot kā apstiprinošu dokumentu. Tāpēc jānosaka obligātās prasības attiecībā uz drošību pret šādu izdruku viltošanu.

4.1.10 Turklāt Eiropas profesionālās kartes izdrukai nedrīkst būt neierobežots derīguma termiņš. Pretējā gadījumā to var ļaunprātīgi izmantot kā apliecinājuma dokumentu, lai gan profesionālā darbība nav pieļaujama saskaņā ar informāciju, kas atbilstoši 56. panta 2. punkta 1. apakšpunktam vai pamatojoties uz 56.a pantā paredzēto brīdināšanas mehānismu, ir iesniegta dalībvalstīm. Tādēļ pēc desmit gadiem (veselības aprūpes profesijās pēc pieciem gadiem) izdrukas derīguma termiņam vajadzētu beigties un būtu jāpieprasa jauna izdruka. Tomēr izdrukas derīguma termiņa ierobežojumam nebūtu jāattiecas uz Eiropas profesionālās kartes neierobežoto derīguma termiņu IMI sistēmā. Ja profesionālā darbība ir aizliegta, vajadzētu anulēt arī izdruku.

4.2 Daļēja piekļuve

4.2.1 Daļējas piekļuves kodifikācijā 4.f pantā ir pārņemti priekšnoteikumi, ko noteica Eiropas Savienības Tiesa lietā C-330/03. Ierobežojumi būtu pretrunā LESD 45. un 49. pantam.

4.2.2 Daļējas piekļuves praktiskās piemērošanas joma ir šaura. Kodifikācija nedrīkst izraisīt sociālo dempingu.

4.3 Arī Direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajos gadījumos efektīvi jāizslēdz ļaunprātīgas izmantošanas iespēja. Tāpēc EESK ierosina izveidot stingrāku kontroles mehānismu.

4.4 Direktīvas 7. panta 4. punkta 5. apakšpunktā ir pārņemti iepriekšējie noteikumi, kuros paredzēts, ka tad, ja kompetentā iestāde nereaģē, pakalpojumu var sniegt. Tāpat kā 4.d panta 5. punktā priekšroka būtu jādod citiem tiesiskiem līdzekļiem, ar kuriem var nodrošināt attiecīgās iestādes lēmuma pieņemšanu (skatīt 4.1.3. punktu).

4.5 11. pantā ir definēti pieci kvalifikāciju līmeņi Profesionālo kvalifikāciju direktīvas piemērošanas jomā. Šie līmeņi nav saistīti ar Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru (EQR) un Eiropas kredītpunktu sistēmu profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET). Definējot minimālās prasības III sadaļas III virsrakstā, ir norādīts uz Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēmu (ECTS). Lai nodrošinātu labāku pārredzamību pieteikumu iesniedzējiem un atbildīgajām iestādēm, Komisijai būtu jāizstrādā procedūra, kas piecus kvalifikācijas līmeņus ļauj iekļaut EQR un ECVET sistēmās un Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūrā profesionālajai izglītībai un apmācībām (EQAVET, līdz šim EQARF), kā arī Boloņas un Kopenhāgenas procesā, un novērš nesakritības un pārklāšanos.

4.6 Zināšanu pārbaudes gadījumā, kā paredzēts 14. panta 1. punktā, dalībvalstīm saskaņā ar 14. panta 7. punktu vismaz divas reizes gadā jāveic šāda pārbaude. Šis pienākums var radīt slogu mazajām dalībvalstīm, kā arī kopumā to profesiju grupām, kurās ir ļoti maz pieteikumu iesniedzēju. Labāks būtu noteikums, saskaņā ar ko dalībvalstīm jānodrošina, ka nevienam pieteikuma iesniedzējam pēc tam, kad ir noteikts, ka nepieciešama zināšanu pārbaude, uz šo pārbaudi nav jāgaida vairāk kā seši mēneši.

4.7 Ar 31. panta 1. punkta grozījumiem ir noteikts: lai uzsāktu par vispārējo aprūpi atbildīgās medmāsas un aprūpes māsas izglītību, jābūt pabeigtai 12 gadus ilgai vispārējai izglītībai. Saskaņā ar 40. panta 2. punktu tas pats attiecas uz vecmāšu izglītību. EESK norāda, ka tā rezultātā no izglītības piedāvājuma nedrīkst izslēgt mazāk kvalificētus jauniešus. Tā aicina Eiropas Komisiju raudzīties, lai izvirzītās augstās kvalifikācijas prasības būtu samērīgas ar profesionālajām prasībām.

4.8 Direktīvas 24. panta 2. punktā par vienu gadu ir saīsināts minimālais izglītošanās laiks ārsta pamatapmācībai, no sešiem uz pieciem gadiem, tomēr ir saglabāts noteikums par vismaz 5 500 stundu apmācību. Lai arī apmācību stundu skaits nemainās, minimālā izglītošanās laika saīsināšana uz pieciem gadiem, izraisīs teorētisko un praktisko zināšanu mazināšanos, jo kursus būs nepieciešams koncentrēt. Tāpēc pacientu aizsardzības nolūkā minimālās apmācības laiku vajadzētu saglabāt sešu gadu garumā. Zobārsti uzskata, ka pieci gadi un 5 000 mācību stundas ir piemērotas.

4.9 IIIA nodaļa — Automātiskā atzīšana, pamatojoties uz kopējiem apmācības principiem

4.9.1 Atzīšana, pamatojoties uz kopēju apmācības regulējumu vai kopējiem gala eksāmeniem, ir vērtējama atzinīgi, jo tas veicina pakalpojumu sniedzēju mobilitāti un vienlaikus nodrošina pakalpojumu kvalitāti, pateicoties vienotam izglītības līmenim.

4.9.2 Saskaņā ar 58.a pantā noteikto procedūru Komisija nosaka kopējo zināšanu, prasmju, kompetenču klāstu un kopējā apmācības regulējuma kvalifikācijas (49.a panta 3. punkts, 49.b panta 3. punkts). Taču nedrīkst pieļaut pielīdzināšanu zemākajam kvalifikāciju līmenim Eiropas Savienībā. Procedūras noteikumi, procedūra un kritēriji, saskaņā ar kuriem Komisija lemj par kopējo klāstu, jānosaka pašā direktīvā.

4.9.3 Minimālais kvorums, proti, viena trešdaļa dalībvalstu, kurās zināšanu, prasmju un kompetenču klāstam jāsaskan (49.a panta 2. punkta c) apakšpunkts) ir pārāk zems. Tas ietver risku, ka minimālie standarti attiecībā uz izglītības ilgumu un kvalitāti nokritīsies līdz zemākajam kopsaucējam. Minimālais kvorums jāpalielina vismaz līdz 50 % + 1 dalībvalsts. Tādējādi varēs izslēgt risku, ka dalībvalstu mazākums iegūst pārsvaru, un nodrošināt, ka kopējie izglītības pamatprincipi tiek akceptēti.

4.9.4 Pretstatā agrākajai kopējo platformu sistēmai Komisijai saskaņā art 58.a pantu ir piešķirtas ekskluzīvas iniciatīvas tiesības. Iniciatīvas tiesībām kopēju izglītības principu jautājumā tāpat kā līdz šim vajadzētu būt dalībvalstīm vai profesionālajām apvienībām vai profesionālajām organizācijām, kas savus locekļus pārstāv valstu vai Eiropas līmenī.

4.9.5 Direktīvas 55.a pants atvieglo citā dalībvalstī pabeigtas apmaksātas prakses atzīšanu izcelsmes dalībvalstī. EESK šo noteikumu vērtē atzinīgi, jo tas sekmē absolventu mobilitāti starp dalībvalstīm.

4.10 Direktīvas 57.a panta 4. punktā ir noteikts, ka termiņu uzskaiti sāk brīdī, kad pilsonis vienotajam kontaktpunktam ir iesniedzis elektronisku pieteikumu. Ņemot vērā direktīvā noteiktos ļoti īsos termiņus (skatīt iepriekš atzinuma 4.1.3. punktu), atbildīgajām iestādēm būs ļoti grūti pienācīgi apstrādāt dokumentus. Taču EESK šajā noteikumā saskata centienus izskatāmo direktīvu saskaņot ar Pakalpojumu direktīvu.

Briselē, 2012. gada 26. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Komisijas paziņojums “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, 2010. gada 3. marts, COM(2010) 2020 final.

(2) Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojums, COM(2010) 682 final, 2. punkts.

(3) Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Akts par vienoto tirgu — Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos “Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” ”, COM(2011) 206 final.

(4) Eiropas Komisijas 2010. gada 27. oktobra ziņojums par ES pilsonību “Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai”, COM(2010) 603 final.

(5) Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojums, COM(2010) 682 final, 2.5. punkts.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/108

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu “Tiesības un pilsonība” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam”

COM(2011) 758 final – 2011/0344 (COD)

2012/C 191/19

Galvenais ziņotājs: BOLAND kgs

Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 304. pantu 2012. gada 9. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu “Tiesības un pilsonība” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam”

COM(2011) 758 final – 2011/0344 (COD).

Komitejas Birojs 2012. gada 29. februārī uzdeva Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā 2012. gada 25. un 26. aprīlī (26. aprīļa sēdē) iecēla Seamus BOLAND kgu par galveno ziņotāju un ar 127 balsīm par un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu turpināt programmu “Tiesības un pilsonība” un iesaka nodrošināt visu tās īstenošanā iesaistīto pušu pilnīgu atbalstu.

1.2 Komiteja iesaka programmas nosaukumā iekļaut vārdu “līdztiesība”. Tādējādi varētu nodrošināt, ka programma aizsargā tādu cilvēku tiesības, kuri cieš no diskriminācijas nevienlīdzības dēļ. Tāpat Komiteja iesaka, lai par vienu no programmas mērķiem kļūtu vardarbības apkarošana, un īpaši tas attiecas uz vardarbību ģimenē.

1.3 Komiteja iesaka programmas mērķos iekļaut konkrētu un stingrāku norādi par līdztiesības, dzimumu līdztiesības, vardarbības izskaušanas jautājumiem un par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas aspektiem.

1.4 EESK atzinīgi vērtē to, ka programmai paredzēts budžets. Taču tā stingri iesaka šo budžetu palielināt tā, lai tiktu ņemti vērā tie aspekti, kas programmā iekļauti papildus.

1.5 Komiteja Tieslietu ģenerāldirektorātam iesaka, pirmkārt, nodrošināt, ka tā rīcībā ir precīzam ietekmes izvērtējumam nepieciešamā informācija, un, otrkārt, izstrādāt taisnīgu un objektīvu rādītāju kopumu, kas ļautu veikt pienācīgu programmas analīzi.

1.6 EESK pieņem zināšanai, ka programmas pārvaldība no Nodarbinātības ģenerāldirektorāta kompetences pāriet Tieslietu ģenerāldirektorāta pārziņā. Lai arī šādām izmaiņām ir pamatoti iemesli, tomēr jāatzīmē, ka tās var izraisīt vispārējas pārvaldības problēmas. Komiteja rosina veikt pienācīgu riska analīzi, lai pēc iespējas samazinātu grūtības, kas rodas, pārvaldībai pārejot no viena ģenerāldirektorāta pārziņas uz otru.

1.7 Komiteja iesaka visā Eiropas Savienībā programmu īstenot saskaņā ar Pamattiesību hartu.

1.8 EESK uzskata, ka katras programmas īstenošana jāatbalsta katra gada plānā. Tālab Komiteja iesaka līdzekļus paredzēt tā, lai neviena no programmām nebūtu nelabvēlīgākā situācijā. EESK ierosina Komitejas priekšlikumā iekļaut teikumu, kas nodrošinātu gan to, ka katrā gada darba programmā paredzēta atbilstīga un godīga līdzekļu sadalīšana starp jomām, gan to, ka visām jomām finansējums tiek saglabāts pietiekamā apmērā.

1.9 Iesaistītajām pusēm lielas bažas rada patērētāju jomas jautājumu iekļaušana programmā. Galvenās raizes ir par to, vai jaunās jomas iekļaušana neaizstās jau esošās programmas, kā arī — vai nemazināsies tām paredzētais finansējums. Komiteja saprot nepieciešamību patērētāju jomas jautājumus iekļaut programmā, jo tā ir Tieslietu ģenerāldirektorāta atbildība, taču vienlaikus tā stingri iesaka minētās papildu jomas iekļaušanas rezultātā nesamazināt programmai piešķirto budžetu.

1.10 Šajā saistībā svarīgi ir norādīt, ka tām programmām, kuru mērķis ir uzlabot situāciju cilvēkiem, kas ir diskriminēti līdztiesības un cilvēktiesību ziņā, daudzos gadījumos ir jārisina arī ar nabadzību saistīti jautājumi. Komiteja atzīst, ka ir radītas arī citas programmas nabadzības un atstumtības izskaušanai. Taču tā pauž stingru pārliecību, ka arī šajā programmā pilnībā jāņem vērā nabadzības kā diskriminācijas izraisītājas loma.

1.11 Bažas rada tas, ka turēšanās pie striktas jēdziena “pilsonība” definīcijas var novest pie dažu mērķos minēto personu izslēgšanas no programmas. EESK uzskata, ka šādas bažas mazinātos, ja programmu plānos tiktu paredzēta arī iekļaušanas principu atbalstīšana. Vēlams, lai pretendentiem būtu skaidrs, ka jēdziens “persona” vispārīgajos mērķos lietots tā, lai nodrošinātu pilnīgu iekļaušanu.

1.12 EESK stingri atbalsta to pastāvošo tīklu darbu, kas sniedz informāciju par programmām, tās atbalsta un virza, un tādējādi valstu un ES līmenī palīdz gan finansējuma saņēmējiem, gan politikas veidotājiem. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai tie tīkli, kuri pretendē uz finansējumu jaunās programmas ietvaros, neizrādītos nelabvēlīgākā situācijā, neraugoties uz savu darbu cilvēktiesību un līdztiesības jomā. Komiteja arī uzskata, ka tiek veikta pienācīga šā darba izvērtēšana, un tādējādi turpmākajā darbībā līdztiesības un cilvēktiesību jomā iespējams mācīties no programmas pieredzes.

1.13 Vispārējas bažas ir par to, ka pārrāvums laikā starp pašreizējo programmu (2007.–2013. gadam) un jauno programmu (2014.–2020. gadam) kaitēs programmai kopumā un vērtīga pieredze ies zudumā. Komiteja ir pārliecināta, ka no šāda pārrāvuma ir jāizvairās.

2. Priekšvēsture

2.1 Komisijas Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu “Tiesības un pilsonība” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam (1) pieņemts 2011. gada 15. novembrī. Priekšlikumā izklāstīti jaunajai programmai ierosinātie grozījumi, kuru pamatā ir pieredze, kas gūta pašreizējās programmas (2007.–2013. gadam) īstenošanā.

2.2 Pēc priekšlikuma pieņemšanas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saņēma lūgumu par minēto dokumentu izstrādāt atzinumu, kas tiktu pieņemts 480. plenārā sesijā 2012. gada 25. un 26. aprīlī.

2.3 Priekšlikuma pamatā ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 19. panta 2. punkts, 21. panta 2. punkts, 114., 168., 169. un 197. pants.

2.4 Nepieciešamais finansējums, lai programmu “Tiesības un pilsonība” īstenotu laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim, paredzēts EUR 439 miljonu apmērā (pašreizējās cenās).

2.5 Tas pieejams visās ES dalībvalstīs.

2.6 Kā trešās valstis programmā var piedalīties EEZ valstis, pievienošanās valstis, kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis. Piedalīties var arī citas trešās valstis, piemēram, valstis, kur tiek īstenota Eiropas kaimiņattiecību politika.

2.7 Visas iesaistītās puses uzskata, ka jaunās programmas uzsākšana nav atliekama un ka pilnībā darbotiesspējīgai tai jābūt 2014. gada sākumā.

3. Komisijas priekšlikums

3.1 Komisijas priekšlikumā detalizēti izklāstīta programma, kas ierosināta laika posmam no 2014. gada līdz 2020. gadam.

3.2 Dokumentā izstrādāta shēma, kuras mērķis ir vienkāršot un racionalizēt programmu “Tiesības un pilsonība” — tā tiks īstenota kā trīs pašreizējo programmu turpinājums.

3.3 Minētās trīs programmas ir šādas: a) “Pamattiesības un pilsonība”, b) Daphne III, c) nodarbinātības un sociālās solidaritātes programmas (PROGRESS) iedaļas “Diskriminācijas apkarošana un dažādība” un “Dzimumu līdztiesība”.

3.4 Izvērtējot pašreizējās programmas (2007.–2013. gadam) rezultātus, Komisija nolēma pašreizējās sešas programmas apvienot divās. Tādējādi radīsies iespēja panākt visaptverošu pieeju finansēšanai un programmu pārvaldīt efektīvāk.

3.4.1 Programmas mērķis ir palīdzēt veidot tādu telpu, kurā tiek atbalstītas un aizsargātas personas tiesības, kas paredzētas Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

3.4.2 Programmas konkrētie mērķi ir pieci, proti,

—	veicināt to tiesību izmantošanu, kas izriet no Savienības pilsonības,

—

atbalstīt diskriminācijas aizlieguma principa efektīvu īstenošanu, arī attiecībā uz diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, kā arī atbalstīt sieviešu un vīriešu līdztiesību, invalīdu un vecāka gadagājuma ļaužu tiesības,

—	nodrošināt personas datu aizsardzību augstā līmenī,

—	veicināt bērnu tiesību ievērošanu,

—	radīt iespēju patērētājiem un uzņēmumiem iekšējā tirgū pārdot un pirkt, savstarpēji uzticoties.

3.5 Priekšlikumā izklāstīts gan vidusposma novērtējums, gan sniegti ieteikumi uzlabojumiem.

4. Vispārīgas piezīmes

4.1 EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide joprojām ir Eiropas Savienības prioritāte. Tomēr Komiteja pauž bažas par Pamattiesību hartas nevienlīdzīgu īstenošanu Eiropas Savienībā.

4.2 Jaunajā programmā uzmanība pievērsta finanšu līdzekļu nodrošināšanai laika posmam no 2014. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim EUR 439 miljonu apmērā. Paredzētais finansējums ir nedaudz mazāks salīdzinājumā ar iepriekšējo budžetu; pēc EESK domām, tas liecina, ka ir vājinājusies ES apņēmība uzlabot situāciju tiem cilvēkiem, kuri cieš no diskriminācijas.

4.3 Komiteja pauž bažas, ka ekstrēmistisko tendenču pastiprināšanās var kavēt cilvēka pamattiesību īstenošanu (2), tāpēc grupām, kas strādā, lai situāciju šajā jomā uzlabotu, svarīgi ir nodrošināt atbilstošus resursus. Lai gan darba turpināšanai budžets ir paredzēts, Komiteja ir pārliecināta, ka ierosinātais finansējums ir mazāks, nekā nepieciešams, lai nodrošinātu iepriekšējā programmā paredzētā darba turpināšanu.

4.4 Komiteja bažījas, ka prioritātes noteikšana gada programmām, ko Komisija paredzējusi saskaņā ar priekšlikuma 8. pantu, var radīt neizdevīgāku situāciju dažiem projekta elementiem vai jomām. To varētu novērst, ja nodrošinātu, ka visām darba programmām tiek piešķirts nepieciešamais finansējums uzsāktā darba turpināšanai.

4.5 Svarīgi ir programmām nodrošināt plašu atpazīstamību, lai tās tiktu uztvertas kā efektīvs instruments diskriminācijas apkarošanai visās attiecīgajās jomās.

4.6 Komiteja pauž bažas, ka Tieslietu ģenerāldirektorāta paziņojums par informācijas trūkumu apdraud tā spēju novērtēt programmas ietekmi.

4.7 Komiteja bažījas, ka patērētāju jomas jautājumu iekļaušana programmā var izraisīt nevajadzīgu papildu spriedzi. Tas saistīts gan ar to programmu aizstāšanu, kuras tieši nodarbojas ar cilvēka pamattiesību jautājumiem, gan ar risku, ka cilvēktiesību un tiesiskuma programmām paredzētā finansējuma būtiska daļa var tikt novirzīta citam programmām.

4.8 Komiteja ar bažām norāda, ka programmas nosaukums neatspoguļo visu tās saturu. Proti, tas, ka programmas nosaukumā nav vārda “līdztiesība”, vājina programmas līdztiesības aspektu.

4.9 EESK ierosina par vienu no programmas mērķiem noteikt arī vardarbības apkarošanu, un it īpaši tas attiecas uz vardarbību ģimenē.

4.10 Komiteja pauž bažas, ka jēdziena “pilsonība” definīcija, kas izklāstīta vienā no pieciem konkrētajiem programmas mērķiem, var novest pie tā, ka no programmas tiek izslēgti ES dzīvojoši cilvēki, kuriem nav ES pilsonības. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka vispārīgajos mērķos lietots jēdziens “persona”. Taču Komiteja vēlētos, lai mērķi tiktu stiprināti tā, ka programma ir pilnībā iekļaujoša.

4.11 Vispārējas bažas ir par to, lai esošie tīkli, kas iesaistīti programmas atbalstīšanā un informācijas sniegšanā, nenonāktu nelabvēlīgā situācijā, kad tie vēlas piedalīties jaunajā programmā. Komiteja piekrīt, ka minētajiem tīkliem cilvēktiesību un līdztiesības jomā ir būtiska pieredze. Tāpat EESK uzskata, ka rūpīgi izvērtējama gan tīklu, gan arī citu programmā iesaistīto pušu loma.

4.12 Svarīga nozīme programmas izstrādē ir tam, lai tiktu izmantota pieredze, kas gūta citu programmu, piemēram, “Lielās piektdienas vienošanās”, īstenošanā un lai tiesību jautājumi tiktu izvērtēti ar mērķi tās uzlabot atbilstoši mainīgajai situācijai.

4.13 EESK norāda, ka tiesību un līdztiesības jomā vienmēr ir jārod līdzsvars un jāatzīst sabiedrības vispārējās tiesības. Vienlaikus ikvienam jābūt iespējai piedalīties procesos, kas garantē, ka diskriminācija netiks piemērota.

Briselē, 2012. gada 26. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2011) 758 final – 2011/0344 (COD).

(2) Staffan Nilsson, “Europe’s snail syndrome” (Noslēgtības sindroms Eiropā), 2011. gada 10. maijs. http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.news.18276.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/111

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vides un klimata pasākumu programmas (LIFE) izveidi”

COM(2011) 874 final

2012/C 191/20

Ziņotājs: Pedro NARRO

Eiropas Parlaments 2011. gada 15. decembrī un Padome 2012. gada 23. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vides un klimata pasākumu programmas (LIFE) izveidi”

COM(2011) 874 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 10. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480 plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 127 balsīm par, 2 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 LIFE programma ir sekmīga Kopienas programma, kuras īstenošana pēdējos 20 gados, to papildinot ar citiem līdzekļiem un iniciatīvām, ir devusi ļoti pozitīvus rezultātus. Tāpēc tā ir jāsaglabā un jānostiprina, lai stratēģiskā un saskaņotā veidā sekmētu vides un klimata aizsardzību Eiropas Savienībā.

1.2 Ierosinājums palielināt LIFE programmas (2014.–2020.) budžetu ir vērtējams atzinīgi, tomēr vēl daudz jāpaveic, lai vides jautājumus veiksmīgi iekļautu Eiropas Savienības politikas pasākumos. EESK aicina dziļās ekonomiskās krīzes skartās dalībvalstis apņēmīgi atbalstīt ieguldījumus vides un klimata problēmu risināšanā, lai mazinātu to ietekmi.

1.3 Apakšprogrammas izveide rīcībai klimata jomā var būt noderīgs instruments, lai uzlabotu tādu iniciatīvu atpazīstamību, kas vērstas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to mazināšanu. Savukārt ar vides apakšprogrammas palīdzību arī turpmāk jāsekmē bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un galvenokārt “Natura 2000” tīkla finansēšana, tomēr nesamazinot finansējumu no citiem fondiem, piemēram, tiem, kas saistīti ar Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA).

1.4 Jauna veida plaša mēroga projekti, “integrētie projekti”, īstenojami, nodrošinot NVO un MVU iesaistīšanos, saglabājot “tradicionālo projektu” nepārtrauktību un uzlabojot koordināciju starp valsts un ES iestādēm. Tāpēc EESK iesaka Komisijai regulas priekšlikumā iekļaut skaidru budžeta dotāciju sadalījumu abu veidu projektiem, nosakot kritērijus, kādi būtu jāizmanto, nosakot integrēto projektu ģeogrāfisko sadalījumu, un precizēt, kā tiks izstrādātas daudzgadu programmas, nemazinot LIFE programmas elastīgumu.

1.5 EESK atbalsta projektu sadali, pamatojoties uz kvalitātes, nevis ģeogrāfiskiem kritērijiem. EESK tomēr atzīst, ka daudzas valstis ļoti nepilnīgi iesaistījušās LIFE programmas īstenošanā, jo aktīvai līdzdalībai tām trūkst pieredzes vai līdzekļu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Komisija šīm valstīm atvieglotu piekļuvi, sniedzot papildu palīdzību un uzlabojot institucionālo koordināciju.

1.6 Līdzfinansējuma likmes palielināšana “tradicionālajiem” un integrētajiem projektiem nekādā gadījumā neattaisno to, ka PVN un pastāvīgā personāla izmaksas vairs netiek uzskatītas par attiecināmām izmaksām. Šo izmaksu neiekļaušana nodarītu būtisku kaitējumu nelielām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuru ieguldījums ir ļoti vērtīgs, bet kuru iesaistīšanās nebūtu iespējama vai varētu būt ierobežota.

1.7 Vienreizējas kopsummas maksājumu ieviešana ir lietderīgs vienkāršošanas pasākums. EESK uzskata, ka Komisijai būtu vēl vairāk jāuzlabo konsultāciju pakalpojumi, jāvienkāršo finanšu veidlapas un jāievieš iepriekšējas novērtēšanas posms “tradicionālajiem” projektiem.

1.8 EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi saglabāt LIFE programmas Kopienas raksturu un Eiropas pievienoto vērtību. Tāpēc Komisijai būtu iepriekš jāprecizē, kurus pasākumus pieņems ar deleģētajiem aktiem, dalībvalstu loma LIFE komitejā un Konkurētspējas un inovāciju izpildaģentūras jaunās pilnvaras.

1.9 Neraugoties uz LIFE programmas nozīmīgajiem panākumiem Eiropas Komisijai ir jādara vairāk, lai sekmētu izpratni par programmu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju aktīvu līdzdalību. Tāpēc ir ļoti svarīgi uzlabot informācijas izplatīšanas līdzekļus, projektu atlases pārredzamību un Eiropas iedzīvotāju izpratni par nozīmi un pievienoto vērtību, kādu sabiedrībai sniedz tāds ES instruments kā LIFE programma.

2. Vispārīga informācija

2.1 Eiropas Komisija 2011. gada 12. decembrī publicēja “Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vides un klimata pasākumu programmas (LIFE) izveidi”. Pašreizējās cenās izteiktais kopējais finansējums LIFE programmai (2014.–2020. gadam) ir 3 618 miljoni euro.

2.2 LIFE programma ir daļa no Komisijas priekšlikuma par daudzgadu finanšu shēmu 2014.-2020. gadam, kurā noteikta budžeta struktūra un galvenās pamatnostādnes stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai. Komisija ir pieņēmusi lēmumu uzskatīt vidi un rīcību klimata jomā par visu instrumentu un atbalsta pasākumu neatņemamu sastāvdaļu.

2.3 Kopš LIFE programmas uzsākšanas 1992. gadā tā ir bijusi viens no galvenajiem vides projektu finansējuma avotiem Eiropas Savienībā. Komisijas ierosinātā jaunā regula aizstātu spēkā esošo Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. maija Regulu (EK) Nr. 614/2007 par finanšu instrumentu videi (LIFE+).

2.4 Jaunās LIFE regulas priekšlikums izstrādāts kā LIFE programma ar divām apakšprogrammām: vienu vides jomā un vienu rīcībai klimata jomā. Vides apakšprogrammai ir noteiktas trīs prioritārās jomas: bioloģiskā daudzveidība, vides un resursu efektivitāte, vides pārvaldība un informācija.

2.5 Vides apakšprogrammai piešķirs budžetu 2 713,5 miljonu euro apmērā. Puse no līdzekļiem paredzēta mērķdotācijām, lai atbalstītu īpašus pasākumus dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai. Apakšprogrammai rīcībai klimata jomā tiks paredzēts budžets 904, 5 miljonu euro apmērā, un minētajā apakšprogrammā ietvertas trīs īpašas prioritāras jomas: klimata pārmaiņu mazināšana, pielāgošanās klimata pārmaiņām, klimata pārvaldība un informācija.

2.6 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vienmēr ir uzskatījusi LIFE programmu par ļoti nozīmīgu vides politikas īstenošanai un virzībai ES. EESK pēdējos trijos atzinumos par LIFE projektu atkārtoti uzsvērts tā vērtīgais, tomēr ierobežotais ieguldījums vides aizsardzībā Eiropā (1).

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 Budžets

3.1.1 LIFE programmai paredzētais budžets priekšlikumā par daudzgadu finanšu plānu ir būtiski palielināts salīdzinājumā ar 2007.–2013. gadam piešķirtajiem līdzekļiem. LIFE programmas budžets palielināsies no 2 143 miljoniem euro līdz 3 200 miljoniem euro 2011. gada cenās (3 618 miljoni euro pašreizējās cenās). Vides apakšprogramma saņems 2 713,5 miljonus euro (puse no summas paredzēta bioloģiskās daudzveidības un dabas aizsardzības pasākumiem), un apakšprogramma rīcībai klimata jomā — 904, 5 miljonus euro.

3.1.2 Paredzētie līdzekļi veido 0,3 % no Eiropas kopējā budžeta. Palielinātais budžets liecina par pozitīvu tendenci attiecībā uz vides problēmām, lai gan ir jānovērtē, kā ekonomiskā krīze ietekmēs privāto struktūru un vietējo pašvaldību sniegtās finansēšanas iespējas, jo īpaši liela apjoma projektus, kuriem nepieciešami lieli finanšu līdzekļi. Jebkurā gadījumā EESK uzsver nepieciešamību atbalstīt vides un klimata aizsardzību, lai mazinātu krīzes ietekmi, un norāda, ka LIFE programmas finansēšana nedrīkst negatīvi ietekmēt citus fondus, kurus iespējams izmantot tajā pašā jomā, proti, ELFLA vai struktūrfondus.

3.1.3 Komisijai pirmām kārtām būtu jāvelta īpaša uzmanība papildu finansējuma nepieciešamībai, lai varētu īstenot saziņas, informācijas izplatīšanas un zināšanu nodošanas pasākumus. Īpašs finansējums konsultēšanai un apmācībai ne tikai palīdzēs atvieglos programmas pārvaldību, bet galvenokārt pastiprinās tās efektivitāti un ļaus optimizēt resursus.

3.2 Priekšlikuma svarīgākie jauninājumi

3.2.1 Pēc apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm un ietekmes novērtējumu veikšanas Komisija ir pieņēmusi lēmumu ieviest trīs būtiskas izmaiņas spēkā esošajos tiesību aktos, lai uzlabotu to struktūru, vienkāršotu to darbību, palielinātu elastīgumu un skaidrāk noteiktu mērķus un stratēģijas. Izmaiņas ir šādas:

1)	konkrētākas prioritātes,

2)	divas apakšprogrammas: vides apakšprogramma un apakšprogramma rīcībai klimata pārmaiņu jomā,

3)	jauns projektu veids: “Integrētie projekti”.

3.3 Prioritāšu noteikšana

3.3.1 Viens no jautājumiem, kuru Eiropas Komisijas iepriekšējās konsultācijās apsprieda visvairāk, bija tas, vai ir jānosaka konkrētas prioritātes jaunajai programmai. Komisija stingri noraidīja konkrētu ikgadēju prioritāšu noteikšanu, kas priekšlikumu iesniedzējiem traucētu priekšlikumus labi plānot, izstrādāt un tos prezentēt. Komisija, tomēr nesniedzot precīzu informāciju, ir izvēlējusies iespēju kopā ar dalībvalstīm izstrādāt darba plānus vismaz diviem gadiem. EESK šobrīd nevar pievērsties jautājumam par darba plāniem, jo trūkst precīzas informācijas par šajā atzinumā izskatāmo regulas priekšlikumu. Neraugoties uz datu trūkumu, darba plānu izstrādē jāievēro atbilstība LIFE programmas būtībai attiecībā uz elastīgumu un iespēju pielāgoties pārmaiņām.

3.3.2 EESK atbalsta to, ka galvenā uzmanība ir pievērsta konkrētām politikas prioritātēm un darbības jomām, kas saistītas ar vidi un klimatu. Komisijai ir jāsniedz vairāk informācijas par LIFE programmas komitejas darbību, valstu kontaktpunktu reformu un deleģēto aktu izmantošanu, lai noteiktu projektu atbilstības kritērijus, un ģeogrāfisko līdzsvaru integrētu projektu gadījumā.

3.4 Klimata pasākumu apakšprogramma

3.4.1 Īpašas apakšprogrammas izveidei, lai risinātu ar klimatu saistītus jautājumus, un tās trijām prioritātēm (ietekmes mazināšana, pielāgošanās un pārvaldība) vajadzētu sekmēt klimata jomā pieņemto ES tiesību aktu īstenošanas uzlabošanu, stiprināt pārvaldību un jaunu tīklu un platformu konsolidēšanu. Jaunā apakšprogramma ir vajadzīga, lai mēģinātu sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” (2) un “Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” izvirzītos mērķus (3).

3.4.2 Jaunajā apakšprogrammā, lai gan tai ir ierobežots finansējums, galvenā uzmanība būtu jāpievērš vairākiem specifiskiem mērķiem, kas ļauj uzlabot izpratni par jautājumiem saistībā ar klimatu un pārvērst šo prioritāti par Kopienas instrumentu un pasākumu kopuma neatņemamu sastāvdaļu. Vides un klimata mērķu sinerģija ir acīmredzama. Kā regulas priekšlikumā norāda Komisija, īstenojot projektus klimata jomā, var sasniegt vairākus mērķus.

3.4.3 EESK uzskata, ka lēmums iepriekšējam tematiskajam virzienam “klimata pārmaiņas” LIFE+ vides politikas un pārvaldības ietvaros piešķirt lielāku nozīmi ir lietderīgs un pareizs. Tas ir jautājums ne tikai par tā lielāku atpazīstamību, bet arī par tā stratēģiskās un daudznozaru nozīmes izpratni.

3.5 Integrētie projekti

3.5.1 Integrēts projekts ir “tradicionāls” LIFE projekts, kas aptver plašāku teritoriju, nekā viens reģions, un kurā pretendents cenšas radīt vajadzīgo veiktspēju, lai pārvaldītu konkrētu nozari, izmantojot ne tikai finansējumu no LIFE programmas, bet arī finansējumu no citiem ES, valstu, reģionālajiem vai privātā sektora fondiem.

3.5.2 Lielākoties tie būs apjomīgi projekti (5-10 miljoni euro Kopienas līdzfinansējuma), lai risinātu vides problēmas un uzlabotu īstenošanu un vides aspektu iekļaušanu citās politikās. Prioritārās rīcības jomas ir atbilstošas (tīkls “Natura 2000”, ūdens, gaiss, atkritumi u.c.), lai gan Komisijai nebūtu pārāk zemu jānovērtē arī daudzi “tradicionāli” projekti, kuri radījuši neskaitāmus ieguvumus ar minimālām izmaksām. Integrētie projekti būs jauns, daudzveidīgs mehānisms vides un klimata tiesību aktu īstenošanai, bet rodas pamatotas bažas, vai praktiskā pārvaldība nebūs pārāk sarežģīta un neradīsies grūtības koordinēt dažādus fondus, kas tiks izmantoti vienlaicīgi.

3.5.3 Integrēto projektu īstenošanā tiks ņemts vērā ģeogrāfiskais sadalījums, kas vēl jānosaka. Komisija ar deleģēto aktu starpniecību noteiks ģeogrāfiskos kritērijus, tomēr būtu lietderīgi pamatregulā iekļaut dažas pamatnostādnes par to, kā veicināt to valstu iesaistīšanos, kuras parasti nav aktīvi piedalījušās LIFE programmā. Tādēļ ir jāsniedz papildu konsultācijas šīm valstīm un jāuzlabo koordinācija ar attiecīgajām valsts kompetentajām iestādēm. Komiteja uzskata, ka, izraugoties integrētu projektu, priekšroka jādod kvalitātes, nevis ģeogrāfiska vai līdzīga rakstura kritērijiem. Līdzfinansējuma apjoms ir palielināts līdz 80 % no attiecināmajām izmaksām, bet tas var izrādīties nepietiekams, lai radītu stimulu publiskā un privātā sektora dalībniekiem krīzes apstākļos, kad ir ļoti sarežģīti ieguldīt atbilstošus līdzekļus tik tālejošu projektu īstenošanā.

3.5.4 Integrētajos projektos apņēmīgāk būtu jāiesaista pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai atvieglotu projektu izstrādi un īstenošanu vietējā līmenī, izvairoties no tā, ka šīs organizācijas pārvēršas tikai par administratīvo iestāžu izmantotiem instrumentiem. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalības un tīklu izveides sekmēšanai ir būtiska nozīme, lai radītu iespēju apmainīties ar labu praksi un savstarpēji nodot zināšanas.

4. Īpašas piezīmes

4.1 Vienkāršošana

4.1.1 Komisija ir īpaši pievērsusies lielākai vienkāršošanai, izmantojot vienotās likmes un vienreizējos kopsummas maksājumus. Tas ir pozitīvi vērtējams pasākums un var novērst nevajadzīgu birokrātisku slogu.

4.1.2 Tomēr Komiteja nevar atbalstīt priekšlikumu par attiecināmo izmaksu pārskatīšanu, neiekļaujot PVN vai pastāvīgā personāla izmaksas (parasti tās veido apmēram 30 %). Ja minētās izmaksas netiek ņemtas vērā, radīsies sarežģījumi saistībā ar tiem projektiem, kurus galvenokārt izstrādājuši mazāku pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvji vai vietējā līmeņa dalībnieki. Vienkāršošana jābalsta uz tādiem pasākumiem kā būtiskas izmaiņas veidlapās, kvalitatīvākas konsultācijas projekta izstrādes posmā, elastīgums saistībā ar budžeta ex post izmaiņām un sākotnējās novērtēšanas posmā (screening). Komiteja uzskata, ka daži īpaši integrētajiem projektiem paredzēti vienkāršošanas pasākumi būtu jāattiecina arī uz “tradicionālajiem” projektiem, piemēram, divi posmi projektu atlasē.

4.1.3 Ar regulas priekšlikumu būtiski tiek uzlabota finanšu instrumentu papildināmība, ja ņem vērā spēkā esošā 9. punkta neskaidro formulējumu. EESK atbalsta principu, ka LIFE programmai jāpapildina citas ES finanšu programmas (Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai, “Apvārsnis 2020” u.c.), uzlabojot koordināciju, lai novērstu dubultfinansējumu.

4.1.4 Jaunie pasākumi programmas darbības un pārvaldības vienkāršošanai jāpapildina ar pārredzamākiem projektu atlases kritērijiem un esošo instrumentu nostiprināšanu, lai potenciālajiem saņēmējiem piedāvātu konsultācijas un vadlīnijas.

4.2 Kopienas pieeja/darbības ārpus Savienības

4.2.1 Atsevišķiem integrētajiem projektiem valstu indikatīvās dotācijas tiks atceltas (spēkā esošās regulas 6. pants), to vietā izmantojot līdz šim nenoteiktā ģeogrāfiskā līdzsvara kritērijus. Valstu dotācijas nav devušas gaidītos rezultātus un nesniedza stimulus mazākām valstīm vai valstīm, kurās nav tik liela pieredze šo līdzekļu pārvaldībā. Izmaiņas šķiet loģiskas, un Komisija tās kompensēs, ieviešot ģeogrāfiskos kritērijus lielāka apjoma projektiem (integrētiem projektiem). Patlaban Itālija, Vācija un Spānija ir lielākās labuma guvējas, bet aktīvi jāatbalsta to valstu iesaistīšanās, kurās ir mazāka pieredze vai zemāks tehniskās sagatavotības līmenis.

4.2.2 LIFE programmas ģeogrāfiskā mēroga paplašināšana šķiet atbilstoša, bet tādēļ nebūtu jāzaudē LIFE programmas Kopienas raksturs. Izņēmumi no vispārējā noteikuma būtu jāattiecina vienīgi uz ļoti īpašiem gadījumiem specifiskās jomās, piemēram, jūras sugas vai migrējošās sugas, vai organizāciju starptautiskā sadarbība. EESK atbalsta viedokli, ka vismaz 15 % no programmas budžeta būtu jāpiešķir, izmantojot starpvalstu projektus.

4.2.3 Komisija līdz šim pilnībā uzņēmusies atbildību par LIFE programmas pārvaldību, tomēr nav skaidrs, kāda loma jaunajā priekšlikumā būs paredzēta izpildaģentūrām, konkrēti, Eiropas Konkurētspējas un inovācijas aģentūrai, īpaši saistībā ar “tradicionālajiem” projektiem. Tādēļ vajadzētu Eiropas Komisijai uzdot jautājumu par izpildaģentūras pilnvarām saistībā ar projektu atlasi, un par to, kādi instrumenti tiks izmantoti valstu kontaktpunktu stiprināšanai.

4.3 “Natura 2000” tīkls

4.3.1 LIFE programmas atbalsts tīkla “Natura 2000” attīstības finansēšanai ir prioritāte, kas jau devusi vērā ņemamus rezultātus. Nākamajā periodā LIFE programmai jāturpina sniegt ieguldījumu, lai vietējā līmeņa ieinteresētās puses un valdību pārstāvji vairāk pievērstos “Natura 2000” tīklam. Tādēļ kā prioritāte jānosaka LIFE programmas atbalsts “Natura 2000” teritoriju pārvaldības un administrācijas kopīgo kritēriju nostiprināšanai. Šis uzdevums būtu jāīsteno, Eiropas Komisijai veicot koordināciju valstīs, kurās minētais tīkls ieviests nesen.

4.4 Līdzfinansējums

4.4.1 Maksimālais finansējuma apjoms LIFE programmas projektiem būs 70 % no attiecināmajām izmaksām (iepriekš tas bija 50 %). Integrētiem projektiem tas var sasniegt 80 %, un šāds finansējuma apjoms būs arī īpašiem projektiem, lai atbalstītu konkrētas vajadzības ES politikas vai tiesību aktu īstenošanā un izstrādē, ņemot vērā projektu stratēģisko vērtību. Līdzfinansējuma apjoma palielināšanas mērķis ir kompensēt atsevišķu ļoti būtisku izmaksu neattiecināmību, piemēram, saistībā ar PVN un pastāvīgā personāla izmaksām, kas iepriekš bija iekļautas attiecināmo izmaksu kategorijā. Tomēr pašreizējā periodā dažiem projektiem bioloģiskās daudzveidības jomā jau piešķirts līdzfinansējums 75 % apmērā. Tādēļ Komisijai būtu jāizvērtē, vai šis līdzfinansējums ir pietiekama kompensācija, vai, gluži pretēji, būtu jānosaka fiksēta, nevis maksimālā, līdzfinansējuma likme.

4.5 Ekoinovācija

4.5.1 Pašreiz lielākā daļa projektu vides politikas un vides pārvaldības jomā vērsti uz to, lai izmantotu inovatīvas uzņēmējdarbības vai pārvaldības metodes. Ietekmes novērtējums par progresu ekoinovācijas jomā ir ļoti pozitīvs. Neraugoties uz to, Komisija ierosina noteikt ierobežojumus privātajām inovācijām, uz kurām a priori attiecas citi īpaši instrumenti, piemēram, “Apvārsnis 2020”.

4.6 MVU un NVO līdzdalības sekmēšana

4.6.1 LIFE programmas jaunajā modelī vairs nav iepriekš izmantotās izteikti augšupējās pieejas, un tās vietā izraudzīta elastīga lejupēja pieeja. Integrētie projekti ir minētās pieejas izpausme. EESK nenoraida Komitejas jauno redzējumu, bet vēlētos uzsvērt, ka ir ļoti svarīgi atbalstīt tādu projektu izstrādi vietējā vai reģionālajā līmenī, kuros iesaistīti mazi uzņēmumi un NVO, bet kas varētu sniegt izcilus rezultātus ar minimālām izmaksām.

4.6.2 EESK atbalsta viedokli, ka LIFE programmas ietvaros finansētos projektos efektīvi jāizmanto zaļais publiskais iepirkums.

4.7 Vides NVO finansēšana

4.7.1 Eiropas Komisija izmanto LIFE instrumentu, lai finansētu vides NVO, kas piedalās Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā. Tradicionāli šo finansējumu izmantojušas apmēram trīsdesmit organizācijas, un saskaņā ar Komisijas veikto novērtējumu rezultāts ir ļoti pozitīvs. Komiteja atzīst šo organizāciju darbu, bet uzskata, ka būtu jāpielāgo atlases kritēriji līdzekļu piešķiršanai, lai citas organizācijas, kuras sniedz būtisku ieguldījumu vides un klimata jomā, varētu tos izmantot.

Briselē, 2012. gadā 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) CESE, (OV C 80, 30.3.2004., 57. lpp.); CESE, (OV C 255, 14.10.2005., 52. lpp.); CESE, (OV C 132, 3.5.2011., 75. lpp.).

(2) COM(2010) 2020 final.

(3) COM(2011) 112 final.

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/116

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematiem

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām”

COM(2011) 625 final – 2011/0280 (COD),

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju (Regula par vienotu TKO)”

COM(2011) 626 final – 2011/0281 (COD) (A-21),

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)”

COM(2011) 627 final – 2011/0282 (COD),

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību”

COM(2011) 628 final – 2011/0288 (COD),

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 attiecībā uz lauksaimniekiem paredzētu tiešo maksājumu piemērošanu 2013. gadā”

COM(2011) 630 final – 2011/0286 (COD),

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz vienotā maksājuma shēmu un atbalstu vīnogulāju audzētājiem”

COM(2011) 631 final – 2011/0285 (COD)

2012/C 191/21

Ziņotāja: Dilyana SLAVOVA

Līdzziņotājs: Franco CHIRIACO

Padome 2011. gada 14. novembrī un Eiropas Parlaments 25. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematiem

COM(2011) 625 final – 2011/0280 (COD),

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju (Regula par vienotu TKO)

COM(2011) 626 final – 2011/0281 (COD) (A-21),

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)

COM(2011) 627 final – 2011/0282 (COD),

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību

COM(2011) 628 final – 2011/0288 (COD),

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 attiecībā uz lauksaimniekiem paredzētu tiešo maksājumu piemērošanu 2013. gadā

COM(2011) 630 final – 2011/0286 (COD),

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz vienotā maksājuma shēmu un atbalstu vīnogulāju audzētājiem

COM(2011) 631 final – 2011/0285 (COD)”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 10. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (25. aprīļa sēdē), ar 132 balsīm par, 14 balsīm pret un 21 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

Pārmaiņas ES lauksaimniecības modelī

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar interesi sagaida Komisijas priekšlikumus tiesību aktiem un atzīmē, ka ir ņemti vērā daži, tomēr nebūt ne visi Komitejas iepriekšējos atzinumos paustie ieteikumi. It īpaši atzinumos NAT/449 un NAT/481 Komiteja ir norādījusi, ka turpmākā KLP jāveido, izlēmīgi aizstāvot Eiropas lauksaimniecības modeli, kura pamatā ir tādi principi kā pārtikas apgādes suverenitāte, ilgtspēja un gatavība reaģēt uz lauksaimnieku un patērētāju faktiskajām vajadzībām.

1.2 EESK atzīst lielo darbu, ko Komisija ieguldījusi turpmākās KLP izstrādē, lai piedāvātu dziļi eiropeisku projektu, kura pamatā ir iekļaujošas daudzveidības koncepcija. Aplūkojusi Komisijas centienus veidot jaunas partnerattiecības starp Eiropu un tās lauksaimniekiem, EESK uzskata, ka priekšlikumu ievirze ir pareiza, taču vairākās jomās tie tomēr ir ievērojami jāuzlabo.

1.3 Pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze un ekstremālās klimata pārmaiņas nozīmē, ka pašos pamatos jāmaina pieeja, lai likvidētu neatbilstību starp solījumiem un lauku saimniecību ikdienas realitāti. Lauksaimnieki arvien vairāk saskaras ar tirgus spiedienu, un tā dēļ tiek pamesti veseli apgabali. Eiropas lauksaimniecības modelis ir vajadzīgāks nekā jebkad agrāk. EESK uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi, lai KLP 2014.–2020. gadā palīdzētu pārvarēt milzīgos šķēršļus, kas kavē lauksaimniecības nozares attīstību. Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka Komisija nav paudusi skaidrāku apņemšanos attiecībā uz Eiropas lauksaimniecības modeli.

1.4 EESK atzinīgi vērtē Komisijas nodomu saskaņā ar Eiropas lauksaimniecības modeli Eiropā uzlabot daudzfunkcionālas lauksaimniecības konkurētspēju, izmantojot dažādus pasākumus, piemēram, pētniecību, attīstību un konsultācijas, kā arī atzinīgi vērtē nodomu atlīdzināt tādus sabiedrības vajadzībām atbilstošus sasniegumus, kas līdz šim neatspoguļojās patēriņa cenās. EESK tomēr uzskata, ka paredzētie pasākumi nebūt nav pietiekami, lai nodrošinātu nepārtrauktu progresu ražošanas un nodarbinātības jomā un palīdzētu apmierināt pasaulē aizvien pieaugušo vajadzību pēc pārtikas. EESK norāda, ka turpmākajā KLP politikā jāņem vērā fakts, ka Eiropā ar lauksaimniecisko ražošanu tieši vai netieši ir saistīta viena sestā daļa darba vietu, un dažās dalībvalstīs šis skaitlis ir daudz lielāks. KLP vajadzētu būt svarīgai nozīmei nodarbinātības nodrošināšanā ES, it īpaši lauku rajonos, taču pašreiz tā darba vietas drīzāk samazina. Pārtraucot lauksaimniecisko ražošanu un mežsaimniecību darbību vienā reģionā, tiks zaudētas darba vietas arī ar lauksaimniecību un mežsaimniecību saistītās augšupējās un lejupējās nozarēs, tostarp arī pārtikas rūpniecībā un kokapstrādes nozarē. Nākamajai KLP galvenā vērība ir jāvelta lauksaimnieku ģimeņu uzņēmumu un kooperatīvu saimnieciskās darbības uzlabošanai, lai tie varētu labāk piekļūt tirgum un labāk pārdot savus ražojumus.

1.5 Jaunajai KLP ir jāpalīdz uzlabot lauksaimniecības nozares sociāli ekonomiskos apstākļus un darba ņēmēju nodarbinātību un drošību, par atbalsta piešķiršanas noteikumu izvirzot pilnīgu atbilstību sociālajām klauzulām, tiesību aktiem un darba līgumiem. Tam jānotiek apstākļos, kad lauksaimniecības uzņēmumiem tiek pievērsta galvenā uzmanība sistēmas ietvaros, lai atzinīgi novērtētu reālo ekonomiku, sekmētu izpēti, inovāciju, paaudžu maiņu un atbalstītu pārtikas ražošanu, citastarp izmantojot reģionu pievienoto vērtību.

1.6 EESK vēlreiz aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju saglabāt stabilu KLP budžetu vismaz tādā apmērā, kāds tas ir pašreizējā budžeta periodā. Īpašas problēmas pašlaik rodas otrā pīlārā veidošanā, jo daudzas dalībvalstis acīmredzami vairs nevēlas vai nevar nodrošināt attiecīgi nepieciešamo līdzfinansējumu. Tas nepieņemami vājinās lauku attīstības politiku, tostarp vides politikas pasākumus, ko finansē otrā pīlāra ietvaros.

1.7 EESK uzskata, ka galvenajiem uzdevumiem KLP reformu procesā ir jābūt procedūru vienkāršošanai un elastīgai īstenošanai, kas atbilst dalībvalstu dažādajiem lauksaimniecības apstākļiem, samazina birokrātiju lauksaimniecības nozarē un atslogo iestādes, kuras pārvalda maksājumus.

Tiešie maksājumi

1.8 EESK atbalsta atteikšanos no vēsturiskajiem atsauces periodiem, ko izmantoja par pamatu lauksaimniekiem piešķiramā atbalsta apjoma noteikšanai katrā valstī vai reģionā. EESK tomēr uzskata, ka vienots platībmaksājums ne vienmēr ir efektīvākais politikas instruments, īpaši, ja ņem vērā tādu argumentu kā atbalsts ienākumu nodrošināšanai (skatīt 4.3.2. punktu). Tāpēc iekšējā konverģence katrā valstī vai reģionā ļautu nodrošināt elastīgumu, garāku pārejas periodu un pakāpeniskas pārmaiņas visa perioda garumā.

1.9 EESK atzinīgi vērtē centienus samazināt atšķirības starp dažādu valstu lauksaimniekiem piešķirtā atbalsta apjomu. Jaunajā finanšu resursu sadalījumā starp dalībvalstīm par galvenajām turpmākās KLP iezīmēm būtu jākļūst līdzsvaram, taisnīgumam un pragmatismam, kā arī jāņem vērā lauksaimniecības daudzveidība visā ES. Šajā sakarā jāņem vērā lauksaimnieciskās darbības izmaksu un ienākumu struktūra dažādās dalībvalstīs. Ir svarīgi, lai jaunajā finanšu sadalījumā būtu delikāti ņemtas vērā gan veco, gan jauno dalībvalstu lauksaimnieku problēmas. Tieši tāpēc EESK aicina Komisiju valstu līdzekļus tiešajiem maksājumiem no jauna sadalīt saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem un noteikt līdzsvarotu un piemērotu pārejas periodu plānotajai taisnīgajai konverģencei, ar kuru atsakās no vēsturiskās atsauces principiem. Mērķis ir nodrošināt, lai 2014.-2020. gada finanšu shēmas beigās nevienā valstī šie maksājumi nebūtu mazāki par 90 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja.

1.10 EESK piekrīt lēmumam ieviest vienkāršotu atbalsta shēmu sīkzemniekiem, taču pauž šaubas par to, vai Komisijas ierosinātais atbalsta apjoms būs pietiekams, lai veicinātu mazo lauku saimniecību attīstību. Vienlaikus Komiteja aicina Komisiju skaidrāk definēt prasības sīkzemnieku statusa noteikšanai. Atkarībā no katrā dalībvalstī pastāvošajiem apstākļiem šī shēma varētu būt brīvprātīga.

1.11 EESK atbalsta principu, kas ir Komisijas priekšlikumu pamatā, proti, ka KLP maksājumi saskaņā ar I pīlāru ir jāpiešķir aktīviem lauksaimniekiem. Ir skaidri jādefinē, kas ir lauksaimnieciskā darbība, kas ir zeme, par kuru ir tiesības pretendēt uz maksājumu, un kas ir aktīvs lauksaimnieks, kā arī jābūt ciešākai saiknei starp maksājumiem un saimniecisko darbību, lai nepieļautu, ka ierobežoto budžetu iztukšo maksājumi par neapstrādātu zemi, izņemot, ja pamatotu iemeslu tā ir dēļ atstāta atmatā. vai nelauksaimniecisku darbību. Kopā ar dalībvalstīm jānoskaidro, vai minēto principu ir iespējams efektīvi īstenot. Turklāt no aktīva lauksaimnieka definīcijas nevajadzētu izslēgt tos lauksaimniekus, kuri saņem maksājumus līdz EUR 5 000.

1.12 EESK atbalsta tiešo maksājumu pakāpenisku samazināšanu, nosakot nepārsniedzamo summu, un, kā minēts iepriekšējos atzinumos, mudina Komisiju pieņemt tādu īstenošanas metodi, kurā ņemtas vērā to saimniecību īpatnības, kas sastāv no kooperatīviem un lauksaimniecisko ražotāju apvienībām (1). Neizmantotiem tiešajiem maksājumiem būtu jāpaliek dalībvalsts rīcībā pirmā vai otrā pīlāra ietvaros atbilstoši dalībvalsts līmenī pieņemtam lēmumam. EESK ierosina nodrošināt, ka tādā veidā pārskaitītiem līdzekļiem nebūtu vajadzīgs līdzfinansējums.

1.13 EESK uzskata, ka vajadzīga tāda divpusēja pieeja pamatmaksājumu shēmai, kuras pamatā būtu saimnieciskā darbība 2011. gadā un zemes īpašums, par kuru ir tiesības pretendēt uz maksājumu, atsauces perioda sākumā — 2014. gadā. EESK uzskata, ka kritērijs “vienu maksājumtiesību izmaksa 2011. gadā saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu” nav taisnīgs.

1.14 EESK atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto elastību starp pīlāriem. Ir ļoti svarīgi, lai tām dalībvalstīm, kurās tiešā atbalsta līmenis saglabājas zemāks par 90 % no ES vidējā līmeņa, būtu iespēja lauku attīstībai piešķirtos līdzekļus pārvietot arī pie līdzekļiem, kas tām piešķirti no I pīlāra. Šai iespējai jābūt pieejamai arī dalībvalstīm, kam ir neproporcionāli neliels I pīlārs vai kurās ir nelabvēlīgi dabas apstākļi. EESK ierosina, lai šāda izvēle būtu iespējama 10 % robežās.

1.15 EESK ir nemitīgi uzsvērusi, ka lauksaimniekiem vajadzētu un viņi arī varētu uzņemties lomu augsnes, bioloģiskās daudzveidības, dabas ainavu un vides saglabāšanā, tomēr pašreizējo apstākļu dēļ viņi nespēj to pienācīgi pildīt. Tādēļ tā ir atbalstījusi mērķorientētus tiešos maksājumus (sk. NAT/449). Ekoloģiskie komponenti ir orientēti tieši šajā virzienā. EESK aicina Komisiju novērtēt jauno pasākumu sekas, un, ja tie varētu apdraudēt lauku saimniecību ekonomisko līdzsvaru, ir nepieciešami kompensējoši. Ja vien iespējams, pasākumu pamatā jābūt risinājumiem, kas ir izdevīgi gan videi, gan izaugsmei. EESK uzskata par nepieņemamu situāciju, kad ES, no vienas puses, Eiropas lauksaimniekiem palielina atbilstības izmaksas un, no otras puses, ar tirdzniecības nolīgumiem pieļauj tādas lētas produkcijas importu, kurai nav jāatbilst tādiem pašiem noteikumiem.

1.16 I pīlāra ekoloģiskais komponents ir veids, kā radīt ciešāku un redzamāku saikni starp tiešajiem maksājumiem un vides sabiedriskajiem labumiem, ko sniedz lauksaimniecība. EESK uzskata, ka jāsaglabā šīs sistēmas vienkāršība un jānodrošina visu ES lauksaimnieku ieguldījums vides aizsardzībā. Ir jābūt iespējai, nosakot maksājumu apjomu ņemt vērā nelabvēlīgu dabas apstākļu ietekmētu teritoriju īpašās iezīmes. Ekoloģiski nozīmīgu platību pasākums jāīsteno tā, lai nepieļautu lauksaimniecībā izmantojamu zemju izslēgšanu no ražošanas. Līdz šim jau veiktie lauksaimniecības vides pasākumi (2. pīlārs) būtu jāatzīst par jaunajām vides prasībām (1. pīlārs), kā tas vispārīgi paredzēts arī attiecībā uz bioloģisko lauksaimniecību.

1.17 EESK atzinīgi vērtē iespēju dalībvalstīm izmantot brīvprātīga saistīta atbalsta shēmu, lai reaģētu uz konkrētām situācijām; tomēr lielāka elastīguma un subsidiaritātes nodrošināšanas interesēs ierosina atcelt to nozaru un ražojumu ierobežoto sarakstu, kuriem var piešķirt saistīto atbalstu, un ļaut dalībvalstīm pašām lemt par nozarēm un ražojumiem, kas atbilst atbalsta saņemšanas prasībām.

Tirgus instrumenti

1.18 EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikumi nav pietiekami efektīvi, lai novērstu aizvien pieaugošās tirgus svārstības un no tām izrietošās problēmas. Lisabonas līgumā minētais KLP mērķis, proti, lauksaimniecības tirgus stabilitātes garantēšana, neatspoguļojas tiesību aktu priekšlikumos.

1.19 EESK ir stingri pārliecināta, ka dažās lauksaimniecības nozarēs var efektīvi darboties arī piedāvājuma pārvaldības instrumenti. Tāpēc EESK iesaka tad, kad tiks vērtēta iespēja vēl neatcelt vīnogulāju stādīšanas tiesību kārtību un iespēja saglabāt cukura kvotas ilgāku laika posmu, veikt rūpīgu analīzi par tirgus attīstību.

1.20 Lai nodrošinātu lielākus ieņēmumus tirgū, ir svarīgi stiprināt lauksaimnieku un viņu organizāciju stāvokli pārtikas apritē. EESK atzinīgi vērtē to, ka ir paplašināts to produktu klāsts, attiecībā uz kuriem tiek atzītas ražotāju organizācijas un to apvienības, kā arī starpnozaru organizācijas. Ņemot vērā atšķirīgās struktūras un tradīcijas dalībvalstīs, jaunajiem noteikumiem vajadzētu būt tikai fakultatīviem. Komiteja atbalsta arī Komisijas priekšlikumus piensaimniecības nozarei, bet aicina Komisiju skaidri definēt terminu “ražotāju organizācija”. Ir arī ārkārtīgi svarīgi pielāgot ES konkurences noteikumus tā, lai ļautu ražotāju organizācijām un kooperatīviem nostiprināt savu stāvokli tirgū. EESK uzskata: lai uzlabotu lauksaimnieku līgumslēgšanas spēju ražošanas nozarē, jānodrošina apstākļi, kas ļautu attīstīties īsām un pašu lauksaimnieku pārvaldītām piegādes ķēdēm.

Lauku attīstība

1.21 EESK atzinīgi vērtē ierosinājumu ciešāk saistīt KLP ar stratēģiju “Eiropa 2020” un Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju lauku attīstības jomā, īpašu uzmanību pievēršot pētniecībai, inovācijām un apmācībai. Īpaša uzmanība būtu jāvelta visneaizsargātāko sabiedrības grupu (imigrantu un nekvalificētu laukstrādnieku), kā arī jauniešu un sieviešu apmācībai, jo tie ir būtiski elementi lauksaimniecības nozares profesionalizācijai un tās konkurētspējas paaugstināšanai. Tāpēc ir svarīgi uzlabot kvalitāti, piekļuvi un informācijas un saziņas tehnoloģiju izmantošanu lauku reģionos. Lauku attīstības politikas pasākumiem atbilstoši Eiropas lauksaimniecības modeļa principiem jābūt virzītiem galvenokārt uz lauksaimniecības uzņēmumu novatorismu un konkurētspēju, lai, citastarp, atbalstītu uzņēmumu ieguldījumus, sekmētu paaudžu maiņu, atbalstītu piegādes ķēžu integrēšanas pasākumus un integrētu teritoriālo projektu īstenošanu, uzlabotu lauksaimniecības uzņēmumu un pārtikas ražošanas uzņēmumu attiecības, atbalstītu tādus pasākumus un metodes, kas nekaitē videi un klimatam, un konsolidētu procesu, pateicoties atbalsta un kvalificēšanas pasākumiem.

1.22 Ļoti pozitīvs aspekts Komisijas priekšlikumā ir Eiropas inovācijas partnerību ieviešana, lai uzlabotu saikni starp pētniekiem, lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un padomdevējiem un nodrošinātu uz zināšanām balstītu lauksaimniecību un mežsaimniecību, kas izmanto profesionālus konsultāciju pakalpojumus. Šāda izpēte būtu jāveic arī par lauku ekonomiskās aktivitātes uzlabošanu, piemēram, tūrismu, amatniecību un citām darbībām, kas laukos var radīt darba vietas.

1.23 EESK atzinīgi vērtē priekšlikumos par lauku attīstības politiku pausto ierosinājumu atteikties no “asu sistēmas” un pievērsties tematiskai pieejai. Komiteja uzskata, ka dalībvalstis un reģioni tādējādi varēs rīkoties elastīgāk un ņemt vērā savus specifiskos apstākļus. Tomēr jānodrošina, ka svarīgi otrā pīlāra aspekti netiek pilnībā atstāti novārtā. Tāpēc liela nozīme ir principam, ka vides un klimata aizsardzības pasākumiem paredz 25 %. Minimāls piešķīrums būtu arī jāparedz vismaz LEADER koncepcijai.

1.24 EESK uzskata, ka ir būtiski, lai dalībvalstis nodrošinātu II pīlāram nepieciešamo līdzfinansējumu savlaicīgi. EESK nepiekrīt, ka būtu lietderīgi iekļaut II pīlārā riska pārvaldības pasākumus. Dalībvalstīm jānodrošina pietiekams valstu līdzfinansējums (2).

1.25 EESK uzskata, ka ir vajadzīgs jauns atsevišķs pasākums informētības uzlabošanai par bioloģisko lauksaimniecību; tā līdzfinansēšanas likmei ir jābūt vienādai ar likmi, kas ierosināta mazāk attīstītiem reģioniem (85 %). EESK aicina arī veicināt integrēto ražošanu un saglabājošo lauksaimniecību un uzsver, ka tās labvēlīgi ietekmē vidi.

1.26 Ņemot vērā grūtos apstākļus, ar ko sastopas kalnu un salu reģionu lauksaimnieki, EESK aicina Komisiju paredzēt 85 % līdzfinansējuma ne tikai mazāk attīstītajiem reģioniem, bet arī kalnu un salu reģioniem. Tas vispārīgi izriet no priekšlikuma kopējās ievirzes, bet nav tieši formulēts. Ierosinājums pārdefinēt “citus apgabalus”, ņemot vērā apgabalus, kurus ietekmē nelabvēlīgi apstākļi, vēl ir jāpārskata.

1.27 EESK atgādina Komisijai, Parlamentam un Padomei, ka daudzos Eiropas reģionos jau šobrīd liela problēma ir ūdens trūkums un sausums un ka klimata pārmaiņu dēļ situācija, visticamāk, pasliktināsies vēl vairāk. EESK uzsver to, cik svarīga nozīme ūdens izmantojuma, ūdens trūkuma un sausuma problēmu risināšanā ir integrētai plānošanai un ilgtspējīgai attīstībai, kam pamatā ir integrētas nozaru politikas, un to, ka vietās, ko parasti piemeklē ūdens trūkums un sausums, būtiska loma ir teritoriālajai plānošanai. Taču vienlaikus jāņem vērā arī papildu izmaksas, ko ziemeļos esošajām ES dalībvalstīm rada lauksaimniecībā izmantojamās zemes atūdeņošana.

1.28 EESK aicina turpmāk veidot līdzsvarotu, paredzamu, dzīvotspējīgu, nebirokrātisku, elastīgu un pārredzamu KLP, kas piesaistītu nozarei arī jaunāko paaudzi.

2. Ievads

2.1 Lauksaimniecības politikai ES ir izšķirīga loma ne tikai tāpēc, ka lauksaimniecības zeme un meži aizņem vairāk nekā 90 % no izmantotās zemes platības un tiem ir būtiska nozīme resursu ilgtspējīgā izmantošanā un dabisko dzīvotņu saglabāšanā, bet it īpaši tāpēc, ka lauksaimniecība ar KLP starpniecību var palīdzēt Eiropai risināt nozīmīgas problēmas, tostarp saistībā ar ekonomikas un finanšu krīzi, klimata pārmaiņām, vides aizsardzību un lauku rajonu dzīvotspējas uzturēšanu, kā arī nodrošināt patērētājus ar nekaitīgu, augstas kvalitātes pārtiku. par pieejamām cenām.

2.2 Nākamie gadi būs izšķiroši, jo tajos jāliek pamati spēcīgai lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kas spēj atrisināt klimata pārmaiņu un starptautiskās konkurences problēmas un attaisnot sabiedrības cerības. Eiropai ir vajadzīgi lauksaimnieki un mežsaimnieki, un lauksaimniekiem un mežsaimniekiem ir vajadzīgs Eiropas atbalsts. Turklāt ekonomikas krīzes ietekmē nodarbinātības jautājums kļūst aktuālāks nekā jebkad. Šī iemesla dēļ Komisija ir ierosinājusi jaunu partnerību starp Eiropas iedzīvotājiem un lauksaimniekiem un mežsaimniekiem, lai atrisinātu pārtikas nodrošinājuma, dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas, izaugsmes un nodarbinātības problēmas.

2.3 Iepriekšējos atzinumos EESK ir izteikusi viedokli par problēmām, ar kurām Eiropas lauksaimniecībai droši vien nāksies sastapties, kā arī par to, kādiem jābūt KLP mērķiem un kā to attiecīgi vajadzētu reformēt. Komisijas paziņojumā, kas publicēts 2010. gadā, ir iekļauts vairums ieteikumu no agrākā EESK atzinuma par šo jautājumu — NAT/449 (3). Pēc minētā paziņojuma EESK atzinumā NAT/481 (4) tika ietverti turpmāki ieteikumi. Papildus tam EESK nesen iztirzāja dažas īpašas KLP problēmas, piemēram, grūtības, ar kurām sastopas jaunie lauksaimnieki (5), un problēmas apgabalos, kuros ir nelabvēlīgi dabas apstākļi (6). EESK uzsver, ka Komisija, priekšlikumu izstrādādama, ir izmantojusi pavisam citu pieeju, nekā EESK bija ierosinājusi. Komiteja bija aicinājusi vispirms skaidri definēt KLP mērķus, tad noteikt to īstenošanai izmantojamos instrumentus un pēc tam apzināt finansiālās izmaksas. Tā uzskatīja, ka nav pareizi noteikt piešķīruma summu un pēc tam kaut kā sadalīt līdzekļus. Taču tieši to ir izdarījusi Komisija, un tagad tas rada sarežģījumus.

2.4 EESK vēlētos uzsvērt nozīmi, kāda lauksaimniecības nozarei ir nodarbinātības aspektā. ES lauksaimniecībā un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozarē ir nodarbināti aptuveni 40 miljoni cilvēku, kas dzīvo lauku apgabalos, veidojot šo apgabalu pamatu un nodrošinot augstas kvalitātes pārtiku 500 miljoniem patērētāju. Un tomēr Eiropas lauksaimnieku ienākumi parasti ir tikai puse no vidējiem ienākumiem Eiropas Savienībā. Saskaņā ar Eurostat datiem par 2011. gada septembri kopējais lauksaimniecībā nodarbināto skaits visās 27 ES dalībvalstīs ir 11,7 miljoni pilnas slodzes darbinieku, no kuriem 10,8 miljoni (92 %) ir pastāvīgā darbā. Vairumā dalībvalstu lauksaimniecība joprojām ir lielākoties visas ģimenes nodarbošanās; četras piektdaļas (80 %) no visa lauksaimniecības darbaspēka ir lauksaimnieki vai viņu ģimenes locekļi. Nedaudz vairāk par trešdaļu (34 %) pastāvīgi lauksaimniecībā nodarbināto ES 27 dalībvalstīs ir sievietes. Salīdzinoši nedaudzi (6 %) no lauksaimniekiem ES 27 valstīs ir vecumā līdz 35 gadiem, toties relatīvi liels ir 65 un vairāk gadus sasniegušo īpatsvars (34 %). Turklāt ļoti ievērojama daļa no 30 miljoniem migrējošo ES darba ņēmēju ir sezonas strādnieki lauksaimniecībā (7).

3. Priekšvēsture

3.1 Tiesību aktu priekšlikumu pamatā ir KLP budžeta shēma, kas formulēta Komisijas daudzgadu finanšu shēmas (DFS) priekšlikumā 2014.–2020. gadam. Šajā priekšlikumā KLP vispārējais budžets pēc pašreizējām cenām ir saglabāts 2013. gada līmenī, kas reālā izteiksmē nozīmē KLP budžeta samazinājumu.

3.2 DFS priekšlikumā paredzēts, ka ievērojama ES budžeta daļa arī turpmāk jāatvēl lauksaimniecībai, kas ir stratēģiski svarīga kopējā politika. Tādējādi, ievērojot pašreizējās cenas, ir ierosināts attīstīt KLP pamatvirzienus, I pīlāram atvēlot 317,2 miljardus euro (76 %) un II pīlāram — 101,2 miljardus (24 %), kas laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam kopā veido 418,4 miljardus euro.

3.3 EESK norāda, ka Komisijā šādu pieeju attiecībā uz lauksaimniecībai piešķiramo budžetu izdevās panākt, pateicoties vienīgi atsaucēm uz lauksaimniecības ekoloģiskā aspekta nepieciešamību. Tam būtu jāatspoguļojas arī pašreizējā politikā.

3.4 Tiesību aktu priekšlikumos paredzēts palielināt I un II pīlāra finansējumu, piešķirot papildu finansējumu 17,1 miljarda euro apmērā, no kuriem 5,1 miljards atvēlams pētniecībai un inovācijai, 2,5 miljardi — pārtikas nekaitīgumam un 2,8 miljardi — citās DFS pozīcijās paredzētajiem pabalstiem vistrūcīgākajām personām pārtikas iegādei, kā arī izveidojams jauns 3,9 miljardu euro rezerves fonds krīzes situācijām lauksaimniecībā; tādējādi kopējais 2014.-2020. gada budžets sasniedz 432,8 miljardus euro.

4. Vispārīgas piezīmes

4.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas reformu mērķus —palielināt konkurētspēju, uzlabot ilgtspēju un panākt lielāku efektivitāti.

4.2 ES budžets un KLP finanšu līdzekļi

4.2.1 EESK vēlreiz aicina Parlamentu, Padomi un Komisiju saglabāt KLP piešķirtos ES budžeta līdzekļus (8). Tas ir vajadzīgs, lai atbalstītu Eiropas lauksaimniecības modeli un dažādos pakalpojumus, ko sabiedrībai sniedz lauksaimnieciskā un mežsaimnieciskā darbība, piemēram, dzīvotspējīgu lauku kopienu un infrastruktūras saglabāšana, līdzsvarota reģionālā attīstība un nodarbinātība laukos, tradicionālo ainavu, nacionālā kultūras mantojuma un tradīciju un bioloģiskās daudzveidības uzturēšana, vides aizsardzība un visaugstākie dzīvnieku labturības un pārtikas nekaitīguma standarti. Minētajos pakalpojumos ir ietverti Eiropas patērētājiem un nodokļu maksātājiem svarīgi aspekti. Tā kā Eiropas lauksaimnieki un mežsaimnieki sniedz minētos daudzfunkcionālos pakalpojumus, kas dod labumu sabiedrībai kopumā un bieži ir saistīti ar papildu izmaksām, kuras netiek kompensētas no tirgū gūtās peļņas, šī ieguldījuma atlīdzināšana ar publiskās intervences palīdzību ir nepieciešama un attaisnojama. Ekoloģiskā komponenta mērķis ir definētu minētos pakalpojumus, lai pamatotu un leģitimētu jaunus maksājumus, ko lauksaimniecība var pieprasīt sabiedrībai.

4.2.2 Finanšu un ekonomikas krīzes sekas un tās turpmākā ietekme uz Eiropas un pasaules ekonomiku, kā arī lēmumi par jauno stabilitātes paktu liek pārbaudīt ikvienu publiskā budžeta posteni. EESK atkārto, ka Eiropas lauksaimniecības modelis nevar darboties atbilstīgi pasaules tirgus cenām un noteikumiem, nedz arī par brīvu. Tādēļ politikai, kas atbalsta šo lauksaimniecības modeli, vajadzīgi pietiekami finanšu līdzekļi. Šajā sakarā ir sevišķi svarīgi, lai katrs instruments, kas maksā naudu (piemēram, tiešie maksājumi), būtu skaidri pamatots. Taču pašreizējos Savienības budžeta priekšlikumos laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam (9) līdzekļi, kas piešķirti KLP, nemainīgu cenu izteiksmē noteikti būs samazināti. Lai gan Komisija atzīst kopējās lauksaimniecības politikas lielo stratēģisko nozīmi stratēģijas “Eiropa 2020” ilgtspējīgas izaugsmes mērķu sasniegšanā, KLP izdevumu īpatsvars Savienības budžetā samazināsies no 39,2 % 2014. gadā līdz 33,3 % 2020. gadā. Šajā jautājumā Komisija nav ņēmusi vērā EESK aicinājumu garantēt vismaz to budžeta kvotu, ko ES kopējai lauksaimniecības politikai ir piešķīrusi līdz šim.

4.3 Tiešie maksājumi

4.3.1 Iepriekš EESK ir piekritusi Komisijai, ka, nosakot atbalsta apjomu lauksaimniekiem, katrā dalībvalstī mums ir jāatsakās no vēsturiskā atsauces perioda, jo ievērojamās individuālās atšķirības atbalsta līmenī par vienu hektāru vairs nav attaisnojamas arī tāpēc, ka tās rada izkropļojumus iekšējā tirgū (10).

4.3.2 EESK tomēr ir pārliecināta, ka tieši maksājumi turpmāk jāpiešķir saskaņā ar šādiem trim pamatotiem argumentiem: tiek sniegti pakalpojumi Eiropas lauksaimniecības modeļa veidošanai (piemēram, ar ekoloģiskā komponenta starpniecību), Vienoti platībmaksājumi ne vienmēr ir efektīvākais politikas instruments šim nolūkam, jo kāpēc gan saimniecība ar 1 000 ha platību saņem ienākumu pārskaitījumu 1 000 reizes, bet saimniecība ar 25 ha platību tikai 25 reizes. Maksājumu pārskaitījumam jābūt saistītam ar darba vietām vai personām, nevis platību. Turklāt Eiropas lopkopju neizdevīgo situāciju nevar kompensēt ar maksājumiem par hektāru, jo tos saņem arī pārējie lauksaimnieki. Tāpēc būtu jāizpēta un jāpieļauj iespējas maksājumus dažādot atkarībā no papildu kritērijiem dalībvalstu līmenī. Arī dažās dalībvalstīs, kurās joprojām izmanto vēsturiskās atsauces, radīsies grūtības, ja papildus iekšējai konverģencei būs jāpanāk konverģence starp valstu tiešo maksājumu daļām. Minētajos gadījumos iekšējās konverģences nodrošināšanai būs vajadzīgs elastīgums, ilgāks pārejas periods un pakāpeniskas pārmaiņas visa perioda garumā (11) .

4.3.3 Viens no svarīgākajiem uzdevumiem šajā reformā ir piedāvāt taisnīgāku risinājumu finansējuma sadalei starp dalībvalstīm. EESK atzinīgi vērtē centienus samazināt atšķirības starp dažādu valstu lauksaimniekiem piešķirtā atbalsta apjomu. Tā vēlas, lai finansiālie piešķīrumi lauku attīstībai tiktu pārskatīti, pamatojoties uz objektīvākiem kritērijiem, lai labāk sasniegtu politikas mērķus, un atzinīgi vērtē elastīgumu līdzekļu pārvietošanā no viena pīlāra uz otru.

4.3.4 EESK atzīst nevienlīdzīgo situāciju tiešo maksājumu sadalē starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm. Pēc EESK domām, lai saglabātu Eiropas lauksaimniecības modeļa saskaņotību, lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozare visās dalībvalstīs ir faktiski jāatbalsta vienādā veidā. Tiešo maksājumu pārdales gadījumā ir jāņem vērā lauksaimniecības izmaksu un ienākumu struktūra dalībvalstīs.

4.3.5 Ņemot vērā ne vien lauksaimnieku intereses, bet arī patērētāju un visas sabiedrības vajadzības, EESK nevēlas pieļaut turpmākus konkurences kropļojumus, kas atstāj sociālas sekas vairākās dalībvalstīs, it īpaši Baltijas valstīs. EESK iesaka pārdalīt I pīlāra tiešos maksājumus starp dalībvalstīm tā, lai nodrošinātu, ka budžeta perioda beigās neviena valsts nesaņem mazāk par 90 % no ES vidējā apjoma.

4.3.6 Pirmā pīlāra ekoloģiskais komponents ir veids, kā radīt ciešāku un redzamāku saikni starp tiešajiem maksājumiem un vides sabiedriskajiem labumiem, ko sniedz lauksaimnieki. Tas ir arī nozīmīgs solis, lai risinātu bioloģiskās daudzveidības problēmas, kas saistītas ar saimniekošanu. EESK atzinīgi vērtē šādu pieeju, taču pauž dažus ieteikumus.

—	Komisija pielikusi pūles, lai saglabātu šo sistēmu vienkāršu: paredzēti tikai trīs pasākumi, kuru izpildi būs viegli uzraudzīt ar satelīta palīdzību. Taču īstenošanas noteikumos būtu jāgādā, lai minētie pasākumi lauksaimniekiem neradītu nekādu papildu administratīvo slogu.

—

Ir svarīgi, lai visiem ES lauksaimniekiem ekoloģiskie pasākumi tiktu piemēroti līdzīgā veidā, tādējādi nodrošinot plašu ietekmi uz vidi un izvairoties no konkurences kropļojumiem starp dažādu reģionu lauksaimniekiem. Tomēr, piemērojot pasākumus valsts vai reģionālajā līmenī, varētu būt nepieciešams neliels elastīgums. Būtu jāpievērš uzmanība agrovides pasākumiem, kas atbilst ekoloģiskajam komponentam.

—

Pastāv bažas par iespējamo risku, ka ekoloģiskie pasākumi pārklāsies ar II pīlāra lauksaimniecības un vides pasākumiem (12). Minētie pasākumi ir skaidri jānošķir, lai lauksaimnieki, kas jau ir iesaistījušies lauksaimniecības un vides programmās, varētu turpināt efektīvi gūt labumu no minētā politikas instrumenta, neciešot ienākumu zaudējumus. Lauksaimnieki, kas ir iesaistījušies tādu lauksaimniecības un vides pasākumu īstenošanā, kuri atbilst ekoloģiskā komponenta noteiktajiem mērķiem, veicina šī ekoloģiskā komponenta realizēšanu. Līdz šim jau veiktie lauksaimniecības vides pasākumi (2. pīlārs) būtu jāatzīst par jaunajām vides prasībām (1. pīlārs), kā tas vispārīgi paredzēts arī attiecībā uz bioloģisko lauksaimniecību

4.3.7 Ekoloģiskie pasākumi būtu jāpielāgo un jāīsteno šādi:

—

Priekšlikums 7 % zemes izmantot ekoloģiskas nozīmes platībām nebūtu pieņemams, ja no ražošanas aprites tiktu izņemts nozīmīgs daudzums aramzemes. Tas varētu būt nelietderīgs, arī ņemot vērā pieaugošo globālo pārtikas pieprasījumu. Komisijai pēc iespējas drīzāk vajadzētu izstrādāt to pazīmju saraksta projektu, kuras atzītas par ekoloģiski prioritāras zemes pazīmēm. Ar šādu rīcību Komisijai būtu skaidri jāparāda, ka sarakstā pirmām kārtām iekļautas iezīmes, kas ir svarīgas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai vai uzlabošanai, un starp tām noteikti iekļauti esošie koki, terases, piekrastes zonas, ziedu pļavas utt. Šie objekti jāuzskata par atbalsttiesīgām platībām, tostarp tajās valstīs, kuru tiesību aktos tie svītroti no lauksaimniecības zemes definīcijas. Piemērots saraksts ļautu arī ātri saprast, ka bieži paustās bažas par to, ka Komisija vēlas pilnībā izņemt no aprites 7 % zemes, ir nepamatotas. Visbeidzot būtu jārada arī iespēja galvenās pastāvīgās kultūras faktiski pielīdzināt ekoloģiskas nozīmes platībām; tādējādi tiktu popularizēta to ievērojamā vides un ekoloģiskā vērtība.

—

Komisijai skaidri jāparāda, ka kultūraugu dažādošana nenostādīs neizdevīgā stāvoklī it īpaši tos lauksaimniekus, kam pieder neliela aramzemes platība, lopkopības uzņēmumus, kam nav ganību, un lauksaimniekus tādos agroklimatiskajos un augsnes apstākļos, kuros nav iespējams audzēt citus kultūraugus. EESK iesaka šādos gadījumos pieļaut elastīgākus īstenošanas noteikumus, kurus ierosina dalībvalstis un apstiprina Komisija.

4.3.8 EESK norāda, ka situācija bioloģiskās daudzveidības jomā ir ļoti atšķirīga ne tikai dalībvalstīs, bet arī reģionos. Pirmkārt, nemainīga prioritārās zemes procentuālā daļa 7 % apmērā visos ES reģionos liekas drīzāk birokrātiska un nepiemērota. Ja pasākumus tomēr izvēlas tā, ka iespējams ņemt vērā visas lauku saimniecībās ietilpstošās esošās struktūras, kas dod ieguldījumu sugu attīstībā, lauksaimniekiem reģionos ar lielu dzīvās dabas struktūru bagātību (lielu bioloģisko daudzveidību) būs daudz vieglāk pielāgoties un īstenot pasākumus nekā lauksaimniekiem “iztīrītos” reģionos (ar nelielu bioloģisko daudzveidību). Tāpēc pareizā pieeja, kas Komisijai jāpiemēro Eiropas lauksaimniecības modeļa atbalstam, ir šāda: šos pasākumus ieviest saimniecību līmenī (izņemot mazās saimniecības).

4.3.9 EESK piekrīt Komisijas priekšlikumam saglabāt iespēju dalībvalstīm piešķirt maksājumus lauksaimniekiem kalnu apgabalos vai citos īpašiem dabas ierobežojumiem pakļautos apgabalos, uz kuriem attiecas II pīlāra pasākumi. EESK atzinīgi vērtē arī to, ka dalībvalstīm tiks dota iespēja piešķirt papildu maksājumus arī platībām, ko ietekmē nelabvēlīgi dabas apstākļi, saskaņā ar I pīlāra tiešo maksājumu noteikumiem. EESK mudina Komisiju nodrošināt vienkāršotas procedūras, kas ļautu visiem potenciālajiem maksājumu saņēmējiem izmantot šīs jaunās iespējas. Priekšlikumi par jaunu robežu noteikšanu apgabaliem, kuros ir nelabvēlīgi dabas apstākļi (t. s. “citi apgabali”) nav pietiekami pilnīgi un ir jāpārstrādā. No otras puses, Komiteja kritiski vērtē Komisijas priekšlikumus no jauna norobežot “citus nelabvēlīgu apstākļu ietekmētus reģionus” pēc 8 biofizikāliem kritērijiem un noteikt minimālo lauksaimniecības platību īpatsvaru 66 % apmērā. Pašreizējā formā šie noteikumi bez objektīva pamatojuma vairāku faktoru mijiedarbības dēļ nostādītu noteiktus reģionus, kuri ir nelabvēlīgākā stāvoklī, sliktākā situācijā. Jaunais tiesiskais regulējums jāveido, pienācīgi ņemot vērā minēto faktoru mijiedarbību.

4.3.10 EESK piekrīt, ka tiešo maksājumu nepārsniedzamā summa jānosaka, ņemot vērā attiecīgās valsts vai reģiona lauksaimniecības struktūru. Komiteja ir vienisprātis, ka nepārsniedzamā summa nosakāma elastīgi, ievērojot subsidiaritātes principu. Ierosinātā pakāpeniskā ierobežošanas shēma vērtējama atzinīgi, ja vien samazinātā summa tiek novirzīta katras valsts vājākajām lauksaimniecības nozarēm. Priekšlikumā minētā summa būtu jāaprēķina, atņemot augstākais 50 % no algām, ko lauksaimnieks faktiski izmaksājis un deklarējis iepriekšējā gadā, tostarp ar nodarbināšanu saistītus nodokļus un sociālās iemaksas. Turklāt ir jāņem vērā ģimenes darbaspēks.

4.3.11 Apzinoties, ka ir grūti definēt jēdzienu “aktīvs lauksaimnieks”, EESK tomēr ierosina definīcijā ietvert kritērijus par lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību, tostarp tiešo tirdzniecību vietējos tirgos, un sabiedriski lietderīgu patēriņa preču un pakalpojumu radīšanu (13). Jāpatur prātā arī reģiona nelabvēlīgā situācija un nepieciešamība pēc nepilna laika lauksaimnieciskās darbības, lai varētu saglabāt ģimenes vidējos ienākumus. EESK uzskata: lai dalībvalstis varētu noteikt, kam būtu jāsaņem tiešie maksājumi, tām vajadzīga lielāka rīcības brīvība pieņemt lēmumus par aktīva lauksaimnieka definīciju. Šajā sakarā būtu jāņem vērā atbalsta saņemšanas kritērijiem atbilstošās platības. Turklāt no aktīva lauksaimnieka definīcijas nevajadzētu izslēgt tos lauksaimniekus, kuri saņem maksājumus līdz EUR 5 000.

4.3.12 EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu uzskatīt jaunu lauksaimnieku saimnieciskās darbības uzsākšanu par vienu no Savienības lauku attīstības prioritātēm un šai nolūkā īstenot arī lauku attīstības programmu tematiskās apakšprogrammas. Komiteja arī ļoti atzinīgi vērtē ierosinājumu saskaņā ar I pīlāru ieviest ienākumu atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem, kas uzsāk saimniecisko darbību. EESK mudina Komisiju nodrošināt vienkāršotas procedūras, kas ļautu visiem potenciālajiem maksājumu saņēmējiem izmantot šīs jaunās iespējas.

4.3.13 Lai dalībvalstis varētu stiprināt savu lauku attīstības politiku, tām ir dota iespēja pārvietot finansējumu no tiešo maksājumu līdzekļiem uz lauku attīstībai atvēlētajiem līdzekļiem. Taču dalībvalstīm, kurās tiešo atbalsta maksājumu līmenis ir zemāks par 90 % no Eiropas vidējā līmeņa, ir jāatļauj pārvietot finansējumu no lauku attīstībai atvēlētajiem līdzekļiem uz tiešo maksājumu līdzekļiem. Šādai izvēlei ir jābūt ierobežotai, un to drīkst izdarīt tikai vienu reizi visā šīs regulas piemērošanas laikā. EESK iesaka Komisijai palielināt elastību līdzekļu pārvietošanā no II pīlāra uz I pīlāru, palielinot tos no 5 % līdz 10 % no tiešajiem maksājumiem.

4.3.14 EESK aicina Komisiju pārskatīt iecerēto savstarpējās atbilstības noteikumu paplašināšanu. Visu ar “Natura 2000” un ūdens pamatdirektīvu saistīto pienākumu un ierobežojumu iekļaušana savstarpējās atbilstības noteikumos var radīt izteiktu un neattaisnojamu nevienlīdzību lauksaimnieku vidū. Savstarpējās atbilstības noteikumos ir iespējams iekļaut atsevišķus pamatpienākumus, bet ne tos pienākumus, kuri lauksaimniekiem jāievēro saistībā ar aizsargātajām ūdens resursu teritorijām vai citām īpaši aizsargātajām teritorijām. Uz šiem pienākumiem būtu jāattiecina īpaši maksājumi otrā pīlāra ietveros.

4.4 Tirgus instrumenti

4.4.1 Galvenais priekšlikums saistībā ar tirgus pārvaldības politiku ir priekšlikums par budžetu (krīzes rezerves izveide) un par pārvaldību (Komisijai būs lielākas pilnvaras). Par tirgus instrumentiem nav daudz jaunu priekšlikumu. Lai rastu mūsdienīgus instrumentus cenu svārstību apkarošanai, ES ir jāveic šā jautājuma tautsaimnieciska izpēte. Šie instrumenti būtu jāpiemēro ES tirgū un arī starptautisko tirgu regulējumā, kas, kā uzsvērts 2011. gada jūnija G20 valstu sanāksmes secinājumos, ir grūts uzdevums.

4.4.2 EESK atgādina Komisijai, Parlamentam un Padomei, ka pēdējos gados piedzīvotās ārkārtīgi lielās cenu svārstības liecina par nepieciešamību ieviest efektīvākus tirgus pārvaldības instrumentus. EESK uzskata, ka ierosinātie tirgus instrumenti ir nepietiekami, un aicina nodrošināt pieprasījuma un piedāvājuma labāku koordinēšanu un pārtikas apritē atjaunot līdzsvaru attiecībā uz ietekmi tirgū. Saskaņā ar Līgumu viens no KLP mērķiem ir stabilizēt tirgus. Ir svarīgi, lai tirgi būtu stabili. Tāpēc EESK uzskata, ka tirgus instrumentu klāstam jābūt daudz vērienīgākam, lai izvairītos no lielām cenu svārstībām.

4.4.3 Komisija ierosina turpināt 2009. gadā iesākto pakāpenisko atteikšanos no piedāvājuma pārvaldības instrumentiem. Taču EESK uzskata, ka nevajadzētu atteikties no šiem instrumentiem. Tie paredzēti, lai nodrošinātu lauksaimniecības produktu cenu un no lauksaimniecības gūto ienākumu lielāku stabilitāti, sekmējot piedāvājuma pielāgošanu pieprasījumam. Daudzos gadījumos šie instrumenti ir apliecinājuši savu efektivitāti. Piedāvājuma regulēšanas instrumenti ir ļoti daudzveidīgi: ex-ante kontrole (piem., ražošanas tiesību piešķiršana), ex-post kontrole (piem., ražas iznīcināšana), ražošanas faktoru kontrole (piem., stādīšanas tiesības), tiesību uz piemaksu regulējums (piem., valstu noteiktā robežvērtība) u. c.

4.4.4 EESK iesaka veikt rūpīgu analīzi par ietekmi, kāda radīsies, ja tiks atlikta 2015. gadā paredzētā cukura kvotu izbeigšana. Attiecībā uz vīnogulāju stādīšanas tiesībām, kuras beigsies vēlākais 2018. gadā, EESK, pauzdama atbalstu stādīšanas tiesību saglabāšanai, atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu izveidot augsta līmeņa grupu (ALG) ar mērķi apspriest vīna nozarē nepieciešamos pasākumus un uzsver, ka tirgus pārvaldības uzlabošanas nolūkā vīnogulāju stādīšanas tiesības būtu jāsaglabā arī pēc 2018. gada. Paredzēts, ka ALG sniegs savus ieteikumus līdz 2012. gada beigām.

4.4.5 Tā kā 27 valstu Eiropas Savienībā 77 % no pārtikas preču tirgus jau kontrolē tikai 15 tirdzniecības ķēdes, EESK uzskata, ka ir nepieciešams līdzsvarot tirdzniecības piedāvājumu iepretim izplatīšanas tirgus varai un ka jāpārbauda, vai konkurenci regulējošie tiesību akti ir pietiekami, lai tirgū nepieļautu dominējošu struktūru veidošanos un negodīgu līgumu slēgšanas praksi. Svarīgi ir pārbaudes procesā iesaistīt visas ieinteresētās grupas (14). Rezultātā būtu jāizdara izmaiņas ES konkurences tiesību aktos, kas regulē lauksaimniecības pārtikas nozari, un jānodrošina, ka tiek ņemtas vērā tai raksturīgās īpatnības, un, kā secinājusi augsta līmeņa ekspertu grupa piensaimniecības jautājumos, šie tiesību akti jāpielāgo to valstu noteikumiem, kuras konkurē ar ES pasaules tirgū.

4.4.6 Pēdējo gadu lielās cenu svārstības likušas domāt par turpmākās KLP jautājumiem saistībā ar iespējamiem ieguvumiem, ko dotu vairāk riska pārvaldības instrumentu un globālāka pieeja visas pārtikas aprites funkcionēšanai.

4.4.7 Komisijai ir jānodrošina arī instrumenti un finansējums, kas ļautu labāk un pārredzamāk gūt aktuālo informāciju par visu nozaru tirgiem un peļņu, tādējādi stiprinot ražotājus pārtikas apritē. EESK savos iepriekšējos atzinumos ir uzsvērusi nepieciešamību veicināt rakstiskus līgumus, pielāgot konkurences noteikumus, aizliegt negodīgu un konkurenci kropļojošu praksi, uzlabot ražotāju organizācijām noieta iespējas un stiprināt starpnozaru organizācijas (15). Daudz spēcīgāk kā līdz šim būtu jāveicina vietējās un reģionālās iniciatīvas, zemnieku tirgi, īss noieta posms (saistībā ar ēdnīcām, kolektīvo ēdināšanu utt.), kā arī tiešā pārdošana.

4.4.8 Lai varētu elastīgi reaģēt uz negaidītiem ārkārtas notikumiem, Komisija ierosina izveidot rezervi lauksaimniecības nozares krīzes gadījumiem ar aptuveni 500 miljonu euro lielu budžetu. Komisijai vajadzētu iekļaut šo instrumentu daudzgadu finanšu shēmā, sīkāk paskaidrot, kā darbosies šis jaunais instruments, un konkretizēt procedūras tādu pasākumu aktivizēšanai, kas spēj novērst tirgus darbības traucējumus. Ir svarīgi, lai šis instruments būtu pietiekami elastīgs, lai varētu rīkoties ātri un savlaicīgi.

4.4.9 Komisija nostiprina ražotāju, uzņēmēju un tirdzniecības organizāciju lomu, attiecinot to darbību uz visiem produktiem, uz kuriem attiecas lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas (TKO) noteikumi. Paturot prātā arī Eiropas Revīzijas palātas iepriekšējās piezīmes (16), EESK uzskata, ka ir sīki jāprecizē Komisijas norādījumi par kritērijiem šādu organizāciju atzīšanai un pasākumiem to darbības uzraudzībai. Līdz ar to būtu arī jāpārbauda, ciktāl ar ierosināto pilnvarojumu pasludināt kolektīvas, vispārpiemērojamas saistības tiek ierobežota individuālo lauksaimnieku rīcības brīvība.

4.4.10 EESK piekrīt Komisijas priekšlikumam izmantot rakstiskus līgumus starp pusēm. No tiem tomēr varētu atbrīvot kooperatīvus un līdzīgas struktūras. Komisija norāda, ka šis solis ir obligāts tikai attiecībā uz piena produktiem, savukārt attiecībā uz citiem produktiem dalībvalstis to var piemērot pēc savas izvēles. EESK uzskata, ka Komisijai vajadzētu piemērot šo prasību arī visiem citiem lauksaimniecības produktiem, uz kuriem attiecas TKO, tostarp produktiem, kas ātri bojājas.

4.4.11 EESK iebilst pret iespēju izmantot Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (EGF), lai sniegtu atbalstu lauksaimniekiem, kurus negatīvi ietekmē starptautisku tirdzniecības nolīgumu sekas. EESK atgādina, ka EGF ir jāizmanto galvenokārt to darba ņēmēju atbalstam, kas atbrīvoti no darba globalizācijas rezultātā notikušu lielu strukturālu pārmaiņu dēļ, ja minētā štatu samazināšana ļoti nelabvēlīgi ietekmē reģionālo un vietējo tautsaimniecību (17). EESK uzskata: lai nodrošinātu EGF darbības maksimālu ietekmi, šis fonds nebūtu jāizmanto lauksaimniecības atbalstam.

4.4.12 Pēc jaunākajām aplēsēm aptuveni 16,3 % ES iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības robežas vai zem nabadzības sliekšņa. EESK atgādina par ieguldījumu, ko devusi Eiropas programma pārtikas izdalīšanai trūcīgajiem; tās gaitā visnabadzīgākajiem cilvēkiem katru gadu tiek izdalīts desmitiem miljonu maltīšu (2009. gadā no šīs programmas guva labumu vairāk nekā 18 miljoni cilvēku). EESK atzinīgi vērtē to, ka budžeta priekšlikumos 2014.–2020. gadam Eiropas maznodrošināto personu atbalsta programma ir skaidri minēta ārpus pirmā un otrā pīlāra. Tomēr, ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas piezīmes, būtu jāuzlabo tās darbības mehānismi (18). Komiteja uzskata, ka solidaritāte ar nelabvēlīgā stāvoklī esošām iedzīvotāju grupām ir vērtība, kuru ES vienmēr atbalstījusi ar dažādām rīcībpolitikām, un tai šis atbalsts ir jāturpina.

4.5 Lauku attīstība

4.5.1 EESK uzskata, ka otrais pīlārs ir svarīgākais instruments Eiropas lauksaimniecības modeļa saglabāšanai. Sarežģītais finansiālais stāvoklis daudzās dalībvalstīs būs cēlonis tam, ka daudzi pasākumi vairs netiksi līdzfinansēti vai vairs netiks pietiekami līdzfinansēti, un tas būtiski vājinās modeli. Tā ir būtiska problēma, kurai jāpievērš uzmanība sarunās par finanšu plānošanu 2014.–2020. gadam.

4.5.2 Atsakoties no līdzšinējā principa otrā pīlāra ietvaros, t. i., ar minimālu finansējumu atbalstītas trīs asis (un LEADER) aizstājot ar sešām prioritārām jomām, dalībvalstīm tiek dota (vēl) lielāka rīcības brīvība. EESK atzinīgi vērtē to, ka videi un klimata aizsardzības pasākumiem turpmāk paredzēs vismaz 25 % finanšu piešķīruma, un ierosina noteikt minimālā finansējuma apjomu arī LEADER vajadzībām. Būtu jānovērš, ka dalībvalstis atbalsta, piemēram, tikai ieguldījumus, taču nemaz neatbalsta, piemēram, lauksaimniecībā veiktus vides aizsardzības pasākumus, bioloģisko lauksaimniecību vai augšupējas iniciatīvas, kā LEADER.

4.5.3 Lai lauksaimniecība spētu veiksmīgāk konkurēt, Komisija ierosina saistīt KLP ar ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju, galveno vērību veltot apmācībai, inovācijām un pētniecībai. EESK atbalsta šādu pieeju.

4.5.4 EESK piekrīt Eiropas inovāciju partnerības ieviešanai lauku attīstības politikā. EESK uzskata, ka šis instruments galvenokārt veicinās un atbalstīs pētniecības pasākumus, kam jāsekmē lauksaimniecības un mežsaimniecības ražība un ilgtspēja, jānodrošina efektīva vides resursu izmantošana, jāpalielina lauksaimniecības un mežsaimniecības ieguldījums cīņā pret klimata pārmaiņām, jāuzlabo lauksaimniecības un mežsaimniecības darba kvalitāte un darba drošība, jāgarantē patērētāju drošība un veselība, jāveicina novatorisku lauksaimniecības un mežsaimniecības tehnoloģiju izmēģināšana, jāuzlabo pārtikas preču transportēšana un loģistika un jāpievērš lielāka uzmanība ekoloģiski nekaitīgu pārtikas produktu iepakojumam. Pēc EESK domām, Eiropas inovāciju partnerība lauksaimniecībā un mežsaimniecībā uzlabos pētniecības un inovāciju kvalitāti un nodrošinās pārrobežu sinerģiju un sadarbību starp dažādām publiskām un privātām Eiropas organizācijām, kas šajā partnerībā ir iesaistītas.

4.5.5 EESK ļoti atzinīgi vērtē priekšlikumus par lauku attīstības pasākumiem un mudina Komisiju dot dalībvalstīm brīvu iespēju ieviest īpašus pasākumus nozarēs, kas tām ir svarīgas, un piedāvāt attiecīgajiem reģioniem alternatīvas. Tam ir ārkārtīgi liela nozīme mūsu dabas saglabāšanā un aizsardzībā, kā arī mūsu kultūras ainavas veidošanā. EESK ir ievērojusi, ka Komisija cenšas piemērot stingrākus selektivitātes kritērijus attiecībā uz piekļuvi dažiem pasākumiem. EESK vēlas uzsvērt, ka šiem selektivitātes kritērijiem nevajadzētu kavēt to saimniecību attīstību, kuras jau ir sasniegušas noteiktu konkurētspējas līmeni.

4.5.6 EESK piekrīt, ka ir jāstiprina riska pārvaldības instrumenti, kurus izmanto KLP ietvaros. Komiteja uzskata, ka minētie instrumenti palīdzēs mazināt ienākumu svārstības un tirgus nestabilitāti. Apdrošināšanas produktu nostiprināšana un kopieguldījumu fondu izveide lauksaimniekiem varētu palīdzēt risināt problēmas, kas saistītas ar lielākām svārstībām tirgū, lielāku pakļautību jaunām augu un dzīvnieku slimībām un biežākiem sliktiem laika apstākļiem. Komiteja piekrīt riska pārvaldības iekļaušanai otrajā pīlārā, bet uzskata, ka dalībvalstīm vispirms ir jāatrisina valsts līdzfinansējuma jautājums.

4.5.7 EESK atbalsta lēmumu īstenot mērķtiecīgu politiku nelabvēlīgu dabas apstākļu skartos apgabalos. Vienlaikus Komiteja pauž nozēlu, ka nav ņemti vērā atzinumā (19) par Komisijas paziņojumu COM(2009) 161 “Mērķtiecīgāks atbalsts lauksaimniekiem apgabalos, kuros ir nelabvēlīgi dabas apstākļi” ietvertie ieteikumi par minētajiem apgabaliem. Astoņi Komisijas ierosinātie biofiziskie kritēriji ir nepietiekami, lai jaunā definīcija būtu pamatota, leģitīma un pieņemama visā ES teritorijā.

4.5.8 EESK jau ir deklarējusi, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir būtiski svarīgs uzdevums, kas apliecina ne tikai ētiska un morāla rakstura saistības, bet ilgtermiņā ir arī stratēģiski nozīmīgs. Ir arī pietiekami daudz ekonomisku iemeslu, kādēļ ir nepieciešama ātrāka un rezultatīvāka rīcība.

4.5.9 EESK vērš uzmanību uz to, ka 2012. gada pārskatīšana ir unikāla iespēja problēmas, kas saistītas ar ūdens trūkumu un ārkārtas parādībām, piemēram, sausumu, integrēt kopējā ūdens resursu apsaimniekošanas politikas sistēmā.

4.5.10 EESK uzskata, ka ar II pīlāra palīdzību jārisina lielās sausuma, augsnes erozijas un pārtuksnešošanās problēmas, kas vērojamas ES dienvidu un Vidusjūras reģionos, un iesaka izstrādāt īpašu pasākumu šā jautājuma risināšanai. Taču vienlaikus jāņem vērā arī papildu izmaksas, ko ziemeļos esošajām ES dalībvalstīm rada lauksaimniecībā izmantojamās zemes atūdeņošana.

4.5.11 Lai nodrošinātu lopbarības sagādi un mazinātu atkarību no importētā proteīna, EESK aicina Komisiju, Parlamentu un Padomi apsvērt integrētas ES proteīna stratēģijas izstrādi.

4.5.12 Pārtikas nodrošinājumā un resursu lietderīgā izmantojumā arvien būtiskāks kļūst pārtikas atkritumu jautājums. EESK iesaka Komisijai aplūkot paraugprakses piemērus pārtikas atkritumu mazināšanā tādās valstīs kā Vācija un atbalstīt tās ar ES līmeņa tiesību aktiem.

4.5.13 Turpmākajos gados viens no nozīmīgākajiem jautājumiem būs ekonomikas pārvietošana, un lauksaimniecībā, ja vien iespējams, būtu jāsaglabā attiecīgās teritorijas pievienotā vērtība. Turklāt Eiropas Revīzijas palāta konstatējusi, ka LEADER programmu ietvaros izveidotās vietējās rīcības grupas nav pietiekami pievērsušās savu vietējo stratēģiju mērķu sasniegšanai (20). Tāpēc būtu lietderīgi kopējā lauksaimniecības politikā 2014.–2020. gadam iekļaut koriģējošus pasākumus, izmantojot jaunu politikas instrumentu, kas salīdzinājumā ar LEADER programmas pieeju ļautu atbalstīt plašāka mēroga teritoriālu projektu veidošanos.

4.5.14 EESK uzskata, ka KLP jābūt svarīgam līdzeklim saiknes ar patērētājiem veidošanai, palīdzot nodrošināt būtisku informāciju par to, kā tiek ražoti pārtikas produkti visā to vērtību ķēdē vai dzīves ciklā. Produktu izcelsmei ir jābūt patērētājam izsekojamai un pārredzamai, jo patērētājs var būt vislabākais sabiedrotais, lai panāktu tādu lauksaimniecisko ražošanu Eiropā, kas ir ilgtspējīgāka un vidi saudzējoša un rada kvalitatīvākas darba vietas.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) CESE, OV C 132, 3.5.2011, 63.

(2) CESE, OV C 132, 3.5.2011., 63. lpp., 4.2. punkts.

(3) CESE, OV C 354, 28.12.2010.

(4) CESE, OV C 132, 3.5.2011, 63.

(5) CESE, OV C 376, 22.12.2011., 19-24. lpp.

(6) CESE, OV C 255, 22.9.2010., 87. lpp.

(7) Eurostat – Pārskats par lauku saimniecību struktūru (Farm Structure Survey).

(8) CESE, OV C 132, 3.5.2011., 63. lpp., 1.10. punkts.

(9) COM(2011) 500 final - “Budžets stratēģijai “Eiropa 2020” ”

(10) CESE, OV C 354, 28.12.2010, 35. lpp., 5.6.11. punkts.

(11) CESE, OV C 132, 3.5.2011., 63. lpp., 1.4. punkts.

(12) CESE, OV C 132, 3.5.2011., 63. lpp., 3.4.3. punkts.

(13) CESE, OV C 132, 3.5.2011., 63. lpp., 1.5. punkts.

(14) CESE, OV C 354, 28.12.2010, 35. lpp.

(15) CESE, OJ C 48, 15.02.2011, 145. lpp.

(16) Eiropas Revīzijas palāta. “Lielāki panākumi? Augļu un dārzeņu ražotāju darbības programmās paredzētā Eiropas Savienības atbalsta efektivitāte”. Īpašais ziņojums Nr. 8.

(17) Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi.

(18) Eiropas Revīzijas palāta. “Par Eiropas Savienības pārtikas palīdzību trūcīgām personām: mērķu, izmantoto līdzekļu un metožu novērtējums”. Īpašais ziņojums Nr. 6, 2009.

(19) CESE, OV C 255, 22.9.2010., 87.– 91. lpp.

(20) Eiropas Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 5/2011.

Komitejas atzinuma

I PIELIKUMS

Šāds grozījums ieguva vismaz ceturtdaļu balsu, taču tika noraidīts debašu laikā:

1.25. punkts

Grozīt šādi:

EESK uzskata, ka ir vajadzīgs jauns atsevišķs pasākums informētības uzlabošanai par bioloģisko lauksaimniecību; tā līdzfinansēšanas likmei ir jābūt vienādai ar likmi, kas ierosināta mazāk attīstītiem reģioniem (85 %).

Balsošanas rezultāti

Par	:	75
Pret	:	81
Atturas	:	8

4.3.6. punkts

Grozīt šādi:

Pirmā pīlāra ekoloģiskais komponents ir veids, kā radīt ciešāku un redzamāku saikni starp tiešajiem maksājumiem un vides sabiedriskajiem labumiem, ko sniedz lauksaimnieki. Tas ir arī nozīmīgs solis, lai risinātu bioloģiskās daudzveidības problēmas, kas saistītas ar saimniekošanu. EESK atzinīgi vērtē šādu pieeju, taču pauž dažus ieteikumus.

—	Komisija pielikusi pūles, lai saglabātu šo sistēmu vienkāršu: paredzēti tikai trīs pasākumi, kuru izpildi būs viegli uzraudzīt ar satelīta palīdzību. Taču īstenošanas noteikumos būtu jāgādā, lai minētie pasākumi lauksaimniekiem neradītu nekādu papildu administratīvo slogu.

—

Pastāv bažas par iespējamo risku, ka ekoloģiskie pasākumi pārklāsies ar II pīlāra lauksaimniecības un vides pasākumiem (1) . Minētie pasākumi ir skaidri jānošķir, lai lauksaimnieki, kas jau ir iesaistījušies lauksaimniecības un vides programmās, varētu turpināt efektīvi gūt labumu no minētā politikas instrumenta, neciešot ienākumu zaudējumus.

Balsošanas rezultāti

Par	:	71
Pret	:	90
Atturas	:	11

4.3.7. punkts

Grozīt šādi:

Ekoloģiskie pasākumi būtu jāpielāgo un jāīsteno šādi:

—

Balsošanas rezultāti

Par	:	64
Pret	:	88
Atturas	:	14

(1) EESK atzinums par tematu “KLP nākotne” (OV C 132, 3.5.2011., 63. lpp., 3.4.3. punkts).

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/129

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu”

COM(2011) 877 final – 2011/0430 (COD)

2012/C 191/22

Ziņotāja: Isabel CAÑO AGUILAR

Eiropas Parlaments 2012. gada 17. janvārī un Padome 2012. gada 18. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu”

COM(2011) 877 final – 2011/0430 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 11. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (2012. gada 25. aprīļa sēdē), ar.133 balsīm par, 2 balsīm pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi

1.1 EESK atbalsta Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīvas Nr. 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (1) (PSI direktīva) pārskatīšanu, jo tas būtiski palielinātu iespēju efektīvāk izmantot publiskā sektora informāciju un ir viens no daudzajiem pasākumiem, kas virzīti uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu.

1.2 Komiteja uzsver, ka nepieciešamību PSI direktīvu grozīt nosaka digitālās tehnoloģijas straujā attīstība, aizvien lielākais informācijas apjoms publiskā sektora iestāžu rīcībā un šīs jomas nozīme ekonomikā, kuru kopumā lēš 140 000 miljonu euro apmērā. Turklāt ir jānovērš spēkā esošo noteikumu nepilnības un jāiekļauj ESAO 2008. gadā pieņemtie principi.

1.3 Jaunie noteikumi, kuros iekļauti kādā iepriekšējā EESK atzinumā izteiktie priekšlikumi, ir daļa no pasākumu kopuma digitalizācijas programmā, kas ir viena no ES pamatstratēģijām.

1.4 Jaunajos noteikumos tiesības piekļūt publiskā sektora informācijai paredzēts saglabāt kā dalībvalstu ekskluzīvu kompetenci, vienlaikus ieviešot būtiskas izmaiņas, jo informācijas atkalizmantošana noteikta par dalībvalstu pienākumu.

1.5 Komiteja uzskata, ka publiskā sektora informācijas atkalizmantošana jānosaka regulā, lai saskaņotu dalībvalstu tiesību aktu noteikumus un novērstu PSI direktīvas transponēšanas laikā konstatētās nepilnības.

1.6 Ar pārskatīšanu informācijas atkalizmantošanas jomu paplašina, ietverot muzejus, bibliotēkas un arhīvus un arī uzlabojot praktiskās metodes, lai atvieglotu datu meklēšanu.

1.7 EESK uzskata, ka PSI direktīvas pārskatīšanu pamato arī līdz šim nepilnīgi izmantotais ļoti lielais publiskā sektora informācijas potenciāls trīs būtiskās jomās, jo šāda informācija var palīdzēt

—	veicināt iekšējā tirgus darbību, stiprināt Eiropas uzņēmumus un radīt darba vietas,

—	sekmēt saskaņotību ar citām Savienības politikas jomām,

—	palielināt publiskās pārvaldes iestāžu pārredzamību, efektivitāti un atbildību.

1.8 Jaunajos tarifikācijas noteikumos tiek noraidīta obligātas bezmaksas informācijas nodrošināšana. Katra dalībvalsts lemj par to, iekasēt maksu vai ne. Ja maksu nolemj iekasēt, tās tarifs nedrīkst pārsniegt robežizmaksas, bet ir paredzēti izņēmuma gadījumi, kad atļauts piemērot augstāku tarifu. Spēkā esošais izmaksu segšanas princips vēl tiek saglabāts. EESK šajā jautājumā ieviestās izmaiņas vērtē pozitīvi.

1.9 Attiecībā uz ar tādas neatkarīgas struktūras izveidi, kas izskata prasības saistībā ar lēmumiem atkalizmantošanu neatļaut, EESK uzskata, ka šāda struktūra, iespējams, nebūtu jārada pilnīgi no jauna, jo attiecīgo uzdevumu varētu uzticēt jau esošai iestādei ar noteikumu, ka tā var garantēt objektīvu un neatkarīgu lēmumu pieņemšanu.

1.10 Lai ņemtu vērā īpašas situācijas dažās ES dalībvalstīs, jaunajos noteikumos ir atsauce uz publiskā sektora iestāžu darbinieku mantiskajām vai personiskajām tiesībām.

1.11 Komiteja atbalsta nepieciešamību priekšlikumā stingrāk formulēt personas datu aizsardzības aspektu, kas katrā atsevišķā gadījumā rūpīgi jāizvērtē, lai līdzsvarotu tiesības uz privātumu un tiesības uz informācijas pieejamību.

2. Vispārīga informācija

2.1 Direktīvai 2003/98/EK (PSI direktīvai) bija būtiska nozīme publiskā sektora milzīgā datu apjoma atkalizmantošanas veicināšanā, jo tajā izveidots pamats ES tiesiskajam regulējumam, kura mērķis ir saskaņot pamatnosacījumus un novērst šķēršļus, kas varētu apgrūtināt datu atkalizmantošanu.

2.2 PSI direktīvas 13. pantā noteikts, ka Eiropas Komisija līdz 2008. gada 1. jūlijam to pārskata “[jo īpaši pievēršoties tās] darbības jomai un ietekmei, tostarp pieaugumam valsts sektora dokumentu atkalizmantošanā, kā arī tarifikācijai un normatīvā un administratīvā rakstura oficiālo dokumentu atkalizmantošanai piemēroto principu iedarbībai un turpmākām iespējām uzlabot iekšējā tirgus pienācīgu darbību un Eiropas satura nozares attīstību”. Minētais pārskats tika ņemts vērā Paziņojumā COM(2009) 212, kurā norādīts, ka, neraugoties uz līdzšinējiem panākumiem, joprojām pastāv vairāki būtiski šķēršļi, proti, publiskā sektora iestādes cenšas maksimāli segt izmaksas, nevis rūpējas par saimniecisko labumu kopumā, valda konkurence starp publisko un privāto sektoru, atkalizmantošanu kavē praktiskas problēmas (piemēram, trūkst informācijas par pieejamo PSI) un publiskā sektora iestādes maz apzinās attiecīgo ekonomisko potenciālu.

2.3 Citi aspekti, kurus Komisija uzskata par pietiekami nozīmīgiem, lai pārskatītu direktīvu, ir šādi:

—	datu apjoma milzīgais pieaugums;

—	digitālo tehnoloģiju pastāvīgā attīstība, kas palielina publiskā sektora priekšrocības informācijas un satura jomā;

—	PSI pieaugošā ekonomiskā nozīme: ņemot vērā kopējos tiešos un netiešos ekonomiskos ieguvumus no PSI lietojumiem un izmantošanas, visā ES-27 ekonomikā tie varētu būt aptuveni 140 miljardi euro gadā (2);

—	secinājums, ka vēl ir ļoti plašas iespējas PSI atkalizmantošanas jomā. Lai gan dažās dalībvalstīs ir panākts būtisks progress, vēl ir daudz jādara, ja, citstarp, ņem vērā PSI atkalizmantošanas attīstību dažos starptautiska rakstura gadījumos.

2.4 Vissvarīgākie aspekti, kurus ierosināts grozīt ar šo direktīvas projektu, ir šādi: darbības joma, atkalizmantošanas vispārējais princips, publisko iestāžu darbinieku mantiskās vai personiskās tiesības, tarifikācijas principi un praktiskas metodes, kas atvieglo informācijas meklēšanu.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 PSI un digitālizācijas programma

3.1.1 EESK uzskata, ka kopumā ierosinātās izmaiņas ļauj labot būtiskās nepilnības PSI direktīvā. Tās ne tikai atbilst to ieinteresēto pušu prasībām Eiropas Savienībā, kas norādījušas uz būtiskām problēmām spēkā esošajos tiesību aktos, bet grozītajā direktīvā iekļauti arī ESAO rekomendācijas principi (3) attiecībā uz publiskā sektora informācijas izmantošanas in tās efektivitātes uzlabošanu.

3.1.2 EESK arī uzsver, ka direktīvas pārskatīšana ir daļa no digitalizācijas programmas pasākumu paketes, kurā ietverti trīs rīcības virzieni: tiesiskā regulējuma pielāgošana, ņemot vērā publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu, finanšu instrumentu mobilizēšana un labāka dalībvalstu rīcības koordinācija (4).

3.2 Atkalizmantošanas tiesības

3.2.1 Nosakot, ka atkalizmantošana ir tiesības, ar jaunajiem noteikumiem paredzētas būtiskas izmaiņas. Spēkā esošajā sistēmā lēmumu par atkalizmantošanas atļaušanu vai aizliegšanu pieņem katra dalībvalsts. Tā kā saikne starp tiesībām uz piekļuvi un atkalizmantošanas tiesībām dažu valstu tiesību aktos ir norādīta nepārprotami, bet citu valstu tiesību aktos nav noteikta pietiekami skaidri, pastāv juridiska nenoteiktība.

3.2.2 Tāpēc EESK īpaši uzsver un atbalsta ierosinātās izmaiņas minētajā jomā, un tās ir šādas:

—	tiesības piekļūt publiskā sektora informācijai arī turpmāk ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencā un PSI direktīvas darbības jomā nav iekļautas (5);

—

kad informācija ir publiska un pieejama atbilstoši valsts tiesību aktiem, publiskā sektora informācijas atkalizmantošana komerciāliem un nekomerciāliem nolūkiem, ievērojot īpaši paredzētus izņēmumus, kļūst par dalībvalstu pienākumu, un 3. panta jaunajā formulējumā noteikts, ka tās “nodrošina … ka dokumenti ir atkalizmantojami”. Tas ir būtisks solis, lai izveidotu viendabīgu Eiropas sistēmu.

3.2.3 Atkalizmantošanas tiesības nozīmē virzību, kuru ieteikusi EESK agrākā atzinumā (6), proti, “informācijas atkalizmantošanas pienākums nenozīmē pasīvu informācijas pieejamības nodrošināšanu, bet gan aktīvu atkalizmantošanas veicināšanu”.

3.2.4 Tā kā PSI direktīvas transponēšanā ir bijušas atšķirības, EESK uzskata, ka ir vajadzīga ciešāka saskaņošana, izstrādājot priekšlikumu regulai.

3.3 Piemērošanas jomas paplašināšana

3.3.1 Kā EESK ierosinājusi atzinumā par PSI direktīvu, jaunie noteikumi attieksies uz dokumentiem, kuri glabājas muzejos, bibliotēkās un arhīvos. Tie attieksies arī uz universitāšu bibliotēkām, izņemot dokumentus, kurus aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības (1.panta 2. punkta jauns formulējums). Tādējādi informācijas apjoma ziņā direktīvas piemērošanas joma būtiski paplašināsies, līdz ar to direktīva būs efektīvāka.

3.4 Meklēšanas metožu uzlabošana

3.4.1 EESK uzskata, ka ierosinātie noteikumi par praktiskām metodēm, kas atvieglo informācijas meklēšanu (9. pants), ir atbilstoši, ciktāl tie ietver metadatus, informācijas sniegšanu “mašīnlasāmā formātā” un portālu vietnes, kam ir saites ar decentralizētiem līdzekļu sarakstiem.

3.5 Izmaiņu nepieciešamība, ņemot vērā publiskā sektora informācijas potenciālu

3.5.1 Publiskajās iestādēs uzglabātos dokumentus var izmantot daudzās jomās, tostarp saistībā ar zināšanām, sociālajiem apstākļiem, zinātni, ekonomiku un kultūru. Kā piemērus var minēt ģeogrāfiska un meteoroloģiska rakstura informāciju, informāciju par vidi un ekonomiku, satiksmi un transportu, tūrismu, lauksaimniecību, juridiskas un tiesu publikācijas, statistikas publikācijas, informāciju par sociālajiem nosacījumiem u.c. (7). Šo datu izmantošana sekmē ekonomikas izaugsmi, iekšējā tirgus attīstību, uzņēmumu nostiprināšanu un darba vietu izveidi.

3.5.2 Publiskās informācijas plašāka izmantošana ir saskaņā ar citām ES politikas jomām, piemēram, konkurences politiku, integrēto jūrniecības politiku, kopējo transporta politiku, nepieciešamību sekmēt brīvu pieeju zinātniskajai informācijai un politiku digitalizācijas un kultūras mantojuma jomā.

3.5.3 Atkalizmantošanas veicināšana palīdzēs arī sekmēt publiskā sektora iestāžu darbības pārredzamību, efektivitāti un atbildību.

4. Īpašas piezīmes

4.1 Tarifikācija (8)

4.1.1 Spēkā esošās regulas vispretrunīgākais aspekts ir maksa, ko iekasē no interesentiem, kuri vēlas piekļūt informācijai. Pārāk augsti tarifi un pārredzamības trūkums to noteikšanā ir par iemeslu lietotāju sūdzībām, kā arī būtisks šķērslis valsts sektora informācijas atkalizmantošanas sekmēšanai.

4.1.2 Reformas priekšlikumā noraidīta dažu ieinteresēto pušu ierosinātā obligātā bezmaksas pieeja publiskā sektora informācijai. Tās vietā tiek piedāvāti jauni tarifikācijas principi, kas ir šādi:

—	katra dalībvalsts pieņem lēmumu par maksas iekasēšanu vai neiekasēšanu;

—	ja tiek pieņemts lēmums noteikt maksu, tā nepārsniedz dokumentu reproducēšanas un izplatīšanas robežizmaksas;

—

robežizmaksu principu var nepiemērot, un tas nozīmē, ka atsevišķos gadījumos var noteikt augstākas izmaksas, kā paredzēts jaunajā 6. panta 2. punktā, īpaši, ja valsts sektora iestādes ievērojamu daļu no darbības izmaksām sedz, izmantojot savas intelektuālā īpašuma tiesības; uz šo izņēmumu attiecas stingras prasības, proti, tarifi jānosaka “saskaņā ar objektīviem, pārredzamiem un pārbaudāmiem kritērijiem, ja tas ir sabiedrības interesēs un ja to apstiprina […] neatkarīgā iestāde”, kas minēta grozītajā direktīvā;

—	par robežizmaksām augstāku maksu var iekasēt arī “bibliotēkas (tostarp universitāšu bibliotēkas), muzeji un arhīvi”;

—	valsts sektora iestādei, kura nodrošina lietotājus ar informāciju, ir pienākums pierādīt maksas atbilstību direktīvas noteikumiem.

4.1.3 Tādējādi tiek ieviests vispārējs robežizmaksu princips un saglabāts spēkā esošajā 6. pantā minētais izmaksu atgūšanas princips, lai gan tas “tiek uzskatīts par nepietiekamu iniciatīvu veicinošām darbībām, kuru pamatā ir publisko datu atkalizmantošana” (3. daļas “Priekšlikuma juridiskie aspekti” 3.2. punkta “Subsidiaritāte un proporcionalitāte” 5.o rindkopa).

4.1.4 EESK minēto grozījumu vērtē atzinīgi, bet uzskata, ka ierosinātā grozījuma formulējums attiecībā uz 6. punktā minētajiem tarifikācijas principiem jāprecizē, skaidri norādot izmaksu atgūšanas principa īpašo raksturu.

4.1.5 EESK uzskata, ka būtu iespējams vispārēji noteikt, ka informācija ir bez maksas, vismaz attiecībā uz konkrētiem gadījumiem, kad informāciju atkalizmanto nekomerciāliem mērķiem.

4.2 Neatkarīga iestāde

4.2.1 Gadījumiem, kad atkalizmantošanas pieprasījums tiek noraidīts, jaunajos noteikumos paredzēts, ka “viena no tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas iespējām ir pārskatīšana, ko veic neatkarīga iestāde, kurai ir piešķirtas īpašas reglamentējošās pilnvaras attiecībā uz valsts sektora informācijas atkalizmantošanu un kuras lēmumi ir saistoši attiecīgajai publiskā sektora iestādei” (papildināts 4. panta 4. punkts).

4.2.2 Neatkarīgās iestādes raksturs un sastāvs priekšlikumā nav precizēts, jo šie jautājumi pamatoti ir katras dalībvalsts pārziņā. EESK uzskata, ka šāda struktūra nav noteikti jārada pilnīgi no jauna; minētās funkcijas varētu veikt esoša iestāde, ja tiek garantēta objektīva un neatkarīga lēmumu pieņemšana. Tomēr, ņemot vērā pieredzi kopš PSI direktīvas stāšanās spēkā, proti, dažos gadījumos noteikumi par piekļuvi valsts sektora informācijai un tās izplatīšanu skaidroti ierobežojoši, jaunajā punktā pēc vārdiem “valsts sektora informācijas atkalizmantošana” un vārdiem “un kuru lēmumi” būtu jāiekļauj teksts “”.

4.2.3 EESK uzsver, ka visos gadījumos ir jāņem vērā Eiropas Savienības Tiesas viedoklis par neatkarības jēdzienu, tai norādot, ka šī neatkarība izslēdz ne vien jebkādu ietekmi no uzraudzīto iestāžu puses, bet arī jebkādus rīkojumus vai cita veida ārējo ietekmi, tiešu vai netiešu, kas varētu apdraudēt neatkarīgajām iestādēm uzticētā uzdevuma izpildi (9).

4.3 Intelektuālais īpašums un darbinieku mantiskās vai personiskās tiesības

4.3.1 Atbilstoši valstu un starptautiskajiem tiesību aktiem par intelektuālo īpašumu pārskatīšanas priekšlikumā saglabāts formulējums: “valsts sektora iestāžu darbinieku mantiskās vai personiskās tiesības, kuras tie var izmantot saskaņā ar valsts noteikumiem” (1. panta 5. punktam pievienots punkts). Šis aspekts PSI direktīvā nav aplūkots, un tā iekļaušana atspoguļo īpašus gadījumus dažās dalībvalstīs saistībā ar tiesībām uz informāciju, kas ir publiskā sektora rīcībā.

4.3.2 Ar intelektuālo īpašumu un subsidiaritātes un minimālas iejaukšanās principiem saistīto jautājumu sarežģītība liecina, ka jebkādu iespējamu domstarpību izšķiršana jāatstāj katras valsts juridisko un tiesu sistēmu pārziņā, kā tas ierosināts dokumentā, par ko izstrādāts šis atzinums.

4.4 Personas datu aizsardzība

4.4.1 PSI direktīvā iekļauts jautājums par personas datu apstrādi (1. panta 4. punkts), norādot, ka tā “nemaina un nekādā veidā neskar personas datu aizsardzību saistībā ar datu apstrādi saskaņā ar [Eiropas Savienības] un valstu tiesību aktu noteikumiem, un jo īpaši tā neizmaina pienākumus un tiesības, kādi noteikti ar Direktīvu 95/46/EK” (10).

4.4.2 Tas ir pareizs nosacījums, bet jautājuma nozīmīgums un pastāvīgi tehnoloģiskie jauninājumi liek to vairāk uzsvērt, jo ar to saistīti vairāki citi aapekti, piemēram, publiskās informācijas izplatīšanas likumīgums, īpaši jutīgu datu aizsardzība, nodošana trešām valstīm un mērķa princips. EESK, tāpat kā Darba grupa personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi, uzskata, ka publiskajām iestādēm jāpieprasa “veikt rūpīgu un katrā gadījumā atsevišķu novērtējumu, kas ļauj panākt tiesību uz privātumu un tiesību uz publisku pieejamību līdzsvaru” (11).

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV L 345, 31.12.2003., 90. lpp.

(2) “Vickery ziņojumā” šis jautājums ir sīki izanalizēts. Skatīt “Review of Recent Studies on PSI Re-Use and Related Market Developments” - Final Version - Graham Vickery, 2010, http://ec.europa.eu/information_society/policy/psi/docs/pdfs/report/final_version_study_psi.docx.

(3) Pieņemta Seulā, 2008. gada 17.-18. jūnijā.

(4) Komisijas paziņojums “Atklātie dati - inovācijas, izaugsmes un pārredzamas pārvaldības dzinējspēks”, COM(2011) 882 final, Briselē, 12.12.2011.

(5) 1. panta 3. punkts

(6) EESK atzinums par tematu “Valsts sektora dokumentu izmantošana komerciālos nolūkos”, OV C 85, 8.4.2003, 25. lpp.

(7) Vickery ziņojumā noteiktas 13 jomas, kurām savukārt var būt daudzi papildaspekti.

(8) Skatīt “Deloitte Pricing of PSI Study”, Luksemburga, 2011. gads http://ec.europa.eu/information_society/policy/psi/docs/pdfs/minutes_psi_group_meetings/presentations/15th/03_01_study_economic_deloitte.pdf

(9) 2010. gada 9. marta spriedums (C-518/07)

(10) Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šo datu brīvu apriti. OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

(11) http://ec.europa.eu/justice/policies/privacy/docs/wpdocs/2003/wp83_en.pdf

29.6.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/134

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei” ”

COM(2011) 743 final

2012/C 191/23

Ziņotājs: Luis Miguel PARIZA CASTAÑOS kgs

Līdzziņotāja: Brenda KING kdze

Eiropas Komisija 2011. gada 18. novembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei””

COM(2011) 743 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 4. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 480 plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 25. un 26. aprīlī (2012. gada 25. aprīļa sēdē), ar 125 balsīm par, 1 balsi pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi

1.1 EESK atbalsta vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei (VPMM), kurā imigrācijas un patvēruma politika cieši saistīta ar ES ārpolitiku.

1.2 EESK vēlas, lai ES savā ārpolitikā pilnībā apliecinātu apņemšanos rosināt starptautiskās migrācijas pasaules līmeņa pārvaldību Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros, citstarp pamatojoties uz tādiem starptautiskiem juridiskiem instrumentiem kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, ANO Starptautiskā konvencija par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (Komiteja ir ierosinājusi Eiropas Savienībai to ratificēt (1)), Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un SDO konvencijas.

1.3 Komiteja aicina Eiropas Komisiju izstrādāt ziņojumu par ES notiekošajām debatēm par ANO konvenciju. Komisijai jāsagatavo tās ratifikācijas priekšnosacījumi un EESK var sadarboties, izstrādājot jaunu pašiniciatīvas atzinumu.

1.4 Komiteja rosina ES ļoti aktīvi piedalīties ANO augsta līmeņa dialoga par starptautisko migrāciju un attīstību izvēršanā.

1.5 Dialogos, kurus ES risina ar trešām valstīm un kuru temats ir migrācija un mobilitāte, galvenajiem mērķiem jābūt likumīgas un sakārtotas migrācijas veicināšanai, starptautisko patvēruma tiesību nodrošināšanai, nelegālās imigrācijas samazināšanai un cīņai pret noziedzīgajiem cilvēku tirdzniecības tīkliem.

1.6 Mobilitātes partnerības (MP), kas ir kopīgas politiskas deklarācijas, ir jāpārveido par starptautiskiem nolīgumiem. EESK uzskata, ka sarunās ar trešām valstīm ES var sniegt lielu pievienoto vērtību.

1.7 Komiteja uzsver, ka ir svarīgi sekmēt dialogu ar reģionālajām iestādēm, paplašinot spēkā esošo nolīgumu saturu un iekļaujot arī mobilitātes un migrācijas jautājumus.

1.8 Komiteja uzskata, ka ar MP jāaptver vispārējās pieejas četri pīlāri: legālas migrācijas un mobilitātes organizēšana un veicināšana, nelegālas migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršana un samazināšana, starptautiskas aizsardzības veicināšana un patvēruma politikas ārējās dimensijas pilnveidošana, maksimāla migrācijas un mobilitātes ietekmes palielināšana attīstības jomā.

1.9 Vissvarīgākais uzdevums ir saistīts ar nolīgumiem par darbaspēka migrāciju, kuros jāpiedalās sociālajiem partneriem gan no ES, gan no trešām valstīm. Komiteja atbalsta SDO nesaistošos principus un pamatnostādnes attiecībā uz pieeju darbaspēka migrācijai (2) un iesaka tos ņemt vērā mobilitātes partnerībās.

1.10 Komiteja iesaka MP ietvert dzimumu perspektīvu, jo dažkārt migrantes ir mazāk aizsargātas un bieži tiek ļaunprātīgi izmantotas un cieš no galējas diskriminācijas un ekspluatācijas. Migrantēm ir arī ļoti svarīga loma ekonomikas un sociālajā attīstībā izcelsmes valstī (3).

1.11 Lai izvairītos no tā, ka migrācija negatīvi ietekmē izcelsmes valstu tautsaimniecisko un sociālo attīstību, Eiropas Savienībai īpaša uzmanība jāpievērš intelektuālā darbaspēka emigrācijas negatīvajai ietekmei un jāizveido kompensācijas mehānismi.

1.12 ES jāatbalsta diasporas organizācijas, un EESK iesaka izveidot diasporas organizāciju atbalsta dienestu.

1.13 Veicot robežkontroli un novēršot nelegālo imigrāciju, jāievēro cilvēktiesību aizsardzība. FRONTEX rīcībā jābūt lielākiem līdzekļiem un tā darbība jānovērtē Pamattiesību aģentūrai (FRA) un demokrātiski jākontrolē Eiropas Parlamentam.

1.14 ES imigrantu uzņemšanas politikai jābūt atvērtai, izmantojot vidēja termiņa pieeju, kas sniedzas tālāk par pašreizējās ekonomikas krīzes izraisīto problēmu risināšanu, un ņemot vērā demogrāfisko stāvokli. Ar darbaspēka migrāciju saistītajām procedūrām jābūt likumīgām un pārskatāmām. Tāpat jāsekmē ES un trešo valstu sociālo partneru sadarbība.

1.15 EESK uzskata, ka Eiropas un valstu tiesību aktos par imigrāciju jānodrošina līdztiesīgas attieksmes princips darba un sociālajās tiesībās. Cirkulārās imigrācijas sistēmas nedrīkst izmantot diskriminējoši, ierobežojot līdztiesīgu attieksmi.

1.16 Vienojoties par mobilitātes partnerībām, jāparedz, ka atgriešanas procedūras galvenokārt ir virzītas uz brīvprātīgu atgriešanos, paredzot arī atbalsta sistēmas (4). Kad izņēmuma kārtā piemēro piespiedu repatriācijas procedūras, pilnībā jāievēro cilvēktiesības, ņemot vērā Eiropas Padomes ieteikumus (5).

1.17 EESK vēlas, lai ES būtu kopēja patvēruma sistēma ar augstu tiesību aktu saskaņotības līmeni. Komiteja arī atbalsta ES sadarbību ar trešām valstīm, lai uzlabotu to patvēruma nodrošināšanas sistēmas un atbilstību starptautiskajām normām. ES nolīgumos ar trešām valstīm jāiekļauj nosacījumi, kas personām, kuras to pieprasa, garantē reālas tiesības uz starptautisko aizsardzību.

1.18 Trešām valstīm, ar kurām izveido mobilitātes partnerības, ir jābūt parakstījušām Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu, tajās jābūt patvēruma struktūrām un tām jābūt drošām valstīm cilvēktiesību jomā. Tāpat tām jābūt ratificējušām ANO Konvenciju par starptautisko organizēto noziedzību un tās protokolus par cilvēku tirdzniecību un migrantu nelikumīgu ievešanu (6).

1.19 ES ir jāstiprina integrācijas politika, kā arī cīņa pret rasismu, ksenofobiju un diskrimināciju attiecībā uz imigrantiem un minoritātēm. Komiteja iesaka ES iestādēm aktīvāk apkarot ksenofobiju, rasismu un diskrimināciju, īpaši ja šādas uzvedības formas sekmē dalībvalstu valdības un likumdevēji (7).

1.20 EESK sadarbībā ar Eiropas Komisiju arī turpmāk atbalstīs Eiropas Integrācijas foruma darbību, jo uzskata, ka turpmākajos gados integrācija būs stratēģisks uzdevums Eiropas, imigrantu izcelsmes personu un visu iedzīvotāju interesēs.

2. Vispārīgas piezīmes

2.1 Paziņojums ir jauna Eiropas Komisijas iniciatīva, lai migrācijas politikā veidotu vispārīgāku pieeju, kas ir labāk saskaņota ar citām ES politikas jomām, jo īpaši ārpolitiku.

2.2 EESK šo pieeju, kurā ņemti vērā Komitejas pēdējos gados izstrādātie ierosinājumi, vērtē pozitīvi. Ar skatāmo paziņojumi ir tieši saistīti vairāki atzinumi (8).

2.3 Komiteja ir ierosinājusi, ka ES jāpieņem kopēja patvēruma politika ar saskaņotiem tiesību aktiem, kā arī kopēja imigrācijas politika ar tiesību aktiem, kuros atļauta legālā imigrācija saskaņā ar kopējām un pārredzamām procedūrām, ņemot vērā Eiropas un izcelsmes valstu intereses, kā arī pamattiesību ievērošanu.

2.4 Kopš 2006. gada iezīmējas jauna starptautiska pieeja migrācijai, īpaši saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas augsta līmeņa dialogu par starptautisko migrāciju un attīstību (9). EESK ir piedalījusies Pasaules migrācijas un attīstības foruma starpvaldību konferencēs, kurās piedalās arī dažādas pilsoniskās sabiedrības organizācijas (10). Komiteja rosina ES ļoti aktīvi piedalīties ANO augsta līmeņa dialoga izvēršanā.

2.5 Pārsteidzoši ir konstatēt, ka Eiropas Savienības dalībvalstis vēl aizvien nav ratificējušas “Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību”, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1990. gada 18. decembrī ar tās Rezolūciju 45/158 un kas stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā. EESK jau iepriekš pašiniciatīvas atzinumā (11) ir aicinājusi ES un dalībvalstis ratificēt minēto konvenciju. Lai sagatavotu nosacījumus ratifikācijai, Komiteja aicina Komisiju izstrādāt ziņojumu par notiekošajām debatēm un dalībvalstu nostāju.

2.6 EESK ierosina Komisijai, Parlamentam un ES Padomei ārējās politikas ietvaros sekmēt, lai tiktu izstrādāts starptautisks tiesiskais regulējums attiecībā uz migrāciju, pamatojoties uz spēkā esošajiem tiesību aktiem un jo īpaši Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Šajā starptautiskajā tiesiskajā regulējumā arī jāietver

—	Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

—	Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu,

—	Konvencija par bērna tiesībām,

—	SDO konvencijas par migrējošiem darba ņēmējiem (97. un 143. konvencija),

—	Konvencija Nr. 100 par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm,

—	Konvencija Nr. 189 par pienācīgu darbu tiem kurus nodarbina mājsaimniecībā,

—	SDO deklarācija par darba pamatprincipiem un pamattiesībām;

—	SDO daudzpusējā programma attiecībā uz darbaspēka migrāciju;

—	Durbanas deklarācija un 2001. gadā notikušās, rasisma apkarošanai veltītās ANO pasaules konferences rīcības plāns.

2.7 Pēdējo gadu gaitā tiek izstrādāta Eiropas Savienības kopējā imigrācijas un patvēruma politika, taču tiesiskie un politiskie instrumenti joprojām ir nepietiekami. Dalībvalstīm ir katrai sava politika, un dažkārt tā ir pretrunā ES pieejai un līgumiem. EESK aicina visas dalībvalstis iesaistīties kopējā politikā, kas noteikta Līgumā un Stokholmas programmā.

2.8 Ir nepieciešama vidēja termiņa pieeja, jo, neraugoties uz pašreizējo ekonomikas krīzi un bezdarba paaugstināšanos, ES ir vajadzīga atvērtāka politika, lai uzņemtu jaunus strādniekus imigrantus, kā EESK to ir konstatējusi ES prezidējošās valsts Beļģijas pieprasītajā izpētes atzinumā “Legālās imigrācijas nozīme saistībā ar demogrāfisko stāvokli” (12). Paziņojumā arī Eiropas Komisija pauž uzskatu, ka būs jāuzņem jauni imigranti, ņemot vērā demogrāfisko stāvokli un stāvokli darba tirgos.

2.9 EESK uzskata, ka ES jaunā posma uzdevumus nespēj risināt ar ierobežojošu un nekonsekventu migrācijas politiku, kādu dalībvalstis ir īstenojušas iepriekš. Eiropas imigrācijas politikā ir jāpārvar vecie ierobežojumi un tā jāpielāgo pašreizējām vajadzībām.

2.10 Eiropas Komisijas paziņojumā ir ierosināts veidot tādu vispārēju pieeju migrācijai un mobilitātei (VPMM), kas atbilstu plašākai un saskaņotākai politikai, kura īstenojama sadarbībā ar imigrācijas izcelsmes valstīm un tranzīta valstīm.

2.11 Paziņojuma centrālais elements un pievienotā vērtība ir MP, ko izveido Eiropas Savienība un trešās valstis vai valstu grupas no noteiktiem reģioniem, piemēram, Vidusjūras dienvidu reģiona, Austrumeiropas, ĀKK, Latīņamerikas u.c., ar kurām ES ir iedibinātas kaimiņattiecības un partnerattiecības.

2.12 Komiteja citā atzinumā (13) jau ir izteikusi vairākus ierosinājumus, kas jāņem vērā MP, risinot tādus jautājumus kā elastība vīzu piešķiršanā, atvērtāki tiesību akti attiecībā uz uzņemšanu, profesionālās kvalifikācijas atzīšana, intelektuālā darbaspēka aizplūšanas novēršana un tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

2.13 EESK atbalsta šo globālo pieeju, jo uzskata, ka ir jāveido ciešāka saikne starp migrācijas un mobilitātes politikas iekšējo un ārējo dimensiju. Turklāt vispārējās pieejas rīcības prioritāšu vidū ir saskaņota Eiropas Savienības imigrācijas un patvēruma politika un politika sadarbībai attīstības jomā.

2.14 Migrācija un mobilitāte ir divi dažādi jēdzieni. Attiecībā uz Eiropas Savienības ārējo robežu šķērsošanu trešo valstu valstspiederīgo mobilitāte ne vienmēr nozīmē darbaspēka imigrāciju. Lielākā daļa personu, kuras šķērso šīs robežas, to dara kā apmeklētāji, tūristi vai uzņēmējdarbības veicēji, proti, uz īsu laiku un bez migrācijas plāniem. Imigrācija ekonomisku iemeslu dēļ ir saistīta ar piekļuvi darba tirgum.

2.15 Komiteja piekrīt, ka VPMM ietvaros jāpastiprina dialogi par vīzu piešķiršanu. Dialogs par vīzām, ko ES risina ar trešām valstīm, kā arī ES kopējā vīzu politika attiecas gan uz īstermiņa uzturēšanos, gan migrāciju.

2.16 Līdz šim ir bijis vieglāk panākt vienošanās par īstermiņa vīzām, taču ir grūti panākt vienošanās par vīzām migrācijai (lai uzturētos un strādātu), un šis jautājums joprojām ir dalībvalstu pārziņā. Nesen Padomē un Parlamentā panākta vienošanās par “vienotas atļaujas” direktīvu, ar kuru paredzēs zināmu saskaņošanu tiesību aktos par uzņemšanas procedūrām. Tāpat tiks pieņemti tiesību akti par īpašām migrantu kategorijām (sezonas strādnieki, darbā norīkotas personas).

2.17 Ja iepriekšējais stāvoklis saglabāsies, būs grūti attīstīt vispārējo pieeju. Pastāv risks, ka MP tikai uzlabos īstermiņa uzturēšanās pārvaldību, taču maz palīdzēs uzlabot darbaspēka migrācijas procedūras.

2.18 Migrācijas jomā spēkā esošos divpusējos nolīgumus ar trešām valstīm (kuri ietver darba ņēmēju uzņemšanu, nelegālas imigrācijas novēršanu, atpakaļuzņemšanu u.c.) ir parakstījušas dalībvalstu valdības un izcelsmes valstis. ES ir uzsākusi arī dažus izmēģinājuma projektus. EESK pauž cerību, ka vispārējās pieejas izstrāde sekmēs virzību uz ES un trešo valstu divpusējām shēmām.

2.19 EESK uzskata, ka reģionālajai dimensijai ir būtiska nozīme, tāpēc iesaka, ka VPMM jāiesaistās pastāvošajām reģionālajām iestādēm, īpaši tām, ar kurām ES ir noslēgusi asociācijas un sadarbības nolīgumus. Dažas Dienvidamerikas, Āzijas un Āfrikas reģionālās iestādes īsteno savstarpējus nolīgumus par brīvu pārvietošanos, imigrāciju un mobilitāti un, iespējams, ka tie var palīdzēt organizēt migrāciju Eiropā.

2.20 Komiteja atbalsta Komisiju attiecībā uz ģeogrāfiskajām prioritātēm un piekrīt, ka reģionālo dialogu pamatā jābūt ES kaimiņattiecību politikai, jo īpaši partnerattiecībām ar Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm un Austrumu partnerībai. Prioritāte būtu jāpiešķir arī ES un Āfrikas partnerattiecībām un 19 Prāgas procesa valstīm. Tāpat prioritāras ir attiecības ar 27 Rabātas procesa valstīm. Tas pats attiecas uz Āfrikas raga reģionu.

2.21 EESK ierosina pastiprināt ar ĀKK valstīm risināto dialogu par migrācijas un mobilitātes jautājumiem un arī uzsākt dialogus ar Centrālamerikas un Dienvidamerikas valstīm.

Divpusējie dialogi ar kandidātvalsti Turciju un Balkānu kandidātvalstīm ir jāpastiprina. Tas pats attiecas arī uz Krieviju, Indiju un Ķīnu.

Īpašas iezīmes ir dialogiem ar ASV, Kanādu un Austrāliju.

2.22 Komisijas priekšlikumā vispārējās pieejas pamatā ir četri pīlāri:

—	legālas migrācijas un mobilitātes organizēšana un veicināšana;

—	nelegālas migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršana un samazināšana;

—	starptautiskas aizsardzības veicināšana un patvēruma politikas ārējās dimensijas pilnveidošana;

—	maksimāla migrācijas un mobilitātes ietekmes palielināšana attīstības jomā.

2.23 EESK piekrīt, ka, pamatojoties uz minētajiem pīlāriem, jāizstrādā vispārēja pieeja, kas būtu saskaņota ar citām politikas jomām: cilvēktiesību aizsardzību, patvēruma politiku, sadarbību attīstības jomā, cīņu ar cilvēku tirdzniecību un nelikumīgu pārvietošanu u.c.

3. Legālas migrācijas un mobilitātes organizēšana un veicināšana

3.1 Īstenojot MP ar trešām valstīm, galvenajam mērķim jābūt tādas migrācijas veicināšanai, kas ir likumīga un noris organizēti. ES sniegtajam imigrācijas piedāvājumam jābūt drošam, un procedūrām jābūt pārredzamām, lai izcelsmes valstīs nostiprinātu viedokli, ka legāla migrācija ir iespējama un ka no nelikumīgām procedūrām jāatsakās.

3.2 Tā kā jaunu imigrantu uzņemšana ir dalībvalstu kompetencē, pašreizējos dialogos ar trešām valstīm ir daudz ierobežojumu. Komiteja ierosina, lai dalībvalstis un Padome Eiropas Komisijai šajos jautājumos piešķirtu lielākas pilnvaras, jo ES ir liela pievienotā vērtība.

3.3 Darba ņēmēju uzņemšanu no trešām valstīm pašlaik ļoti ierobežo valstu tiesību akti. ES tiesību aktu izstrādē nākas saskarties ar daudzām politiskām grūtībām, pieņemtās direktīvas ir jātransponē valstu tiesību aktos, un par citām joprojām notiek Padomes un Parlamenta sarunas.

3.4 EESK citā atzinumā (14) ir secinājusi, ka, ņemot vērā dažas valstu atšķirības, ES ir vajadzīgi atvērti tiesību akti, kas darbaspēka imigrāciju dara iespējamu, izmantojot likumīgus un pārredzamus piedāvājumus gan augsti kvalificētiem darba ņēmējiem, gan mazāk kvalificēta darba veicējiem. Daudziem imigrantiem būs ilgtermiņa atļaujas, bet citiem — pagaidu atļaujas. MP jāņem vērā minētais stāvoklis.

3.5 No brīža, kad imigranti atstāj izcelsmes valsti, līdz laikam, kad viņi ir iekļāvušies darbā un uzņemošās valsts sabiedrībā, uz viņiem jāattiecina īpaši izveidotas “atbalsta” sistēmas. Atbalsta sistēmas būtu jānodrošina gan publiskajām iestādēm, gan arodbiedrībām, darba devēju, diasporas un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, visā migrācijas procesā paredzot informācijas un konsultāciju sniegšanu, kā arī valodas, darba un sociālo nosacījumu, likumu un paradumu mācības.

3.6 EESK atkārtoti pauž citos atzinumos izteikto priekšlikumu uzlabot imigrējušu darba ņēmēju kvalifikācijas atzīšanas un iegūto diplomu un prasmju apstiprināšanas sistēmas, kurām jābūt iekļautām MP.

3.7 Tāpat kā iepriekšējos atzinumos, Komiteja ierosina efektīvi garantēt imigrantu sociālā nodrošinājuma tiesību pārvedamību Eiropas Savienībā un izcelsmes valstīs, tādēļ mobilitātes partnerattiecībās ir jāiekļauj sociālā nodrošinājuma jautājumi. Lai gan ES tiesību aktos par imigrāciju sociālā nodrošinājuma tiesības ir ierobežotas, daudzas problēmas var atrisināt, izmantojot minētos nolīgumus. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ MP būtu jākļūst par juridiski saistošiem instrumentiem.

3.8 EESK vēlas uzsvērt integrācijas politikas pasākumu nozīmi. Komiteja pauž stingru apņēmību sekmēt integrāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi. Eiropas Integrācijas forums, kurš reizi sešos mēnešos tiekas EESK, ES iestādēm ir ļoti svarīgs instruments. Eiropas Integrācijas fonds ir būtisks finanšu instruments, kas jāpaplašina.

3.9 Integrācijas politika attiecas gan uz imigrantiem, gan uzņemošo sabiedrību: tā sekmē vienlīdzīgas tiesības un pienākumus un starpkultūru dialogu un etnisko un reliģisko kopienu dialogu un ir saistīta ar pamattiesību aizsardzību un cīņu ar rasismu, ksenofobiju un diskrimināciju. Komiteja vēlas uzsvērt, ka ar ES tiesību aktiem par imigrāciju ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret imigrantiem nodarbinātības un sociālajā jomā (15).

3.10 EESK savos atzinumos ir ieteikusi ES tiesību aktos paredzēt imigrējušu darba ņēmēju darba un sociālās tiesības, lai garantētu pienācīgus darba apstākļus un novērstu darbaspēka ekspluatāciju.

3.11 Īpaši grūts stāvoklis ir imigrantiem “bez dokumentiem”. Darba inspekcijai, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, ir jāuzrauga atbilstība darba standartiem. EESK norāda uz Vīnes aģentūras (FRA) sagatavoto ziņojumu par nelegāli imigrējušu darba ņēmēju stāvokli ES (16).

3.12 Komiteja ir ierosinājusi grozīt nepilnīgo direktīvu par ģimeņu atkalapvienošanos. Komisija ir publicējusi zaļo grāmatu, par kuru Komiteja patlaban izstrādā atzinumu (17).

3.13 Komiteja pauž nopietnas bažas par dažām pēdējo gadu norisēm, deklarācijām un politiskiem lēmumiem, jo eiropiešu vidū atkal izplatās sena un labi zināma slimība: ksenofobija un atstumjošs nacionālisms. Minoritātes un imigranti ir noniecinājumu, apvainojumu un agresīvas un diskriminējošas politikas upuri.

3.14 Agrāk ksenofobiju un populismu popularizēja tikai ekstrēmistiskas, bet mazākumā esošas politiskās grupas. Taču tagad dažu valstu valdības ir iekļāvušas šādu politiku savā darba kārtībā un programmās, izmantojot pret imigrantiem un mazākumtautībām vērsto politiku par ieroci vēlēšanās. EESK aicina ES iestādes novērst Eiropas darba kārtības piesārņošanu ar ksenofobiju un populismu.

4. Nelegālās migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršana un samazināšana

4.1 EESK piekrīt Komisijai, ka liela nozīme ir nelegālās imigrācijas novēršanai.

4.2 Nedeklarēts darbs ir jāapkaro un valstu tiesību aktos efektīvi jāpiemēro direktīva par sankcijām darba devējiem, kas izmanto imigrantus, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (18). Imigranti, kuru statuss nav legalizēts, ir ļoti neaizsargāti pret darbaspēka ekspluatāciju un uzskatāmi par upuriem. Sociālajiem partneriem ir jārīkojas kopīgi, lai, sadarbojoties ar darba inspekciju, samazinātu nelegālo darbu un darbaspēka ekspluatāciju.

4.3 Komiteja ir norādījusi (19), ka Eiropas Savienībai ir vajadzīga uzticama, efektīva un leģitīma ārējo robežu politika, kas pakļauta spēcīgai demokrātiskajai kontrolei un neatkarīgam novērtējumam. Dalībvalstīm FRONTEX aģentūrai jāpiešķir plašākas darbības pilnvaras un lielāka autonomija attiecībā uz tās rīcību un līdzekļiem (tehniskais aprīkojums).

4.4 Tomēr aģentūras koordinētie kopīgie pasākumi (un to ietekme uz pamattiesībām un Robežu kodeksā paredzētajām administratīvajām garantijām) jāpakļauj demokrātiskai kontrolei, ko veic Parlaments un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA). Vienlaikus būtu jāveic pastāvīgs novērtējums, it īpaši attiecībā uz FRONTEX darbību un tās nolīgumiem ar trešām valstīm, kopīgo pasākumu efektivitāti un tās veikto riska analīžu kvalitāti.

4.5 EESK uzskata, ka ir būtiski, lai FRONTEX ievērotu tās pienākumus, kas saistīti ar patvēruma meklētāju piekļuvi starptautiskajai aizsardzībai un neizraidīšanas principu.

4.6 Komisija paziņojumā norāda, ka “ES nespēs piedāvāt vairāk iespēju likumīgai migrācijai un mobilitātei bez labi funkcionējošas robežkontroles, zemāka nelegālās migrācijas apjoma un efektīvākas atgriešanas politikas” (20). EESK tomēr atzīmē, ka minētie nosacījumi ir cieši saistīti.

4.7 EESK vairākos atzinumos (21) jau ir norādījusi, ka pastāv nepārprotama saikne starp legālo un nelegālo imigrāciju, jo, ja nav atbilstošu, pārredzamu un elastīgu legālās imigrācijas iespēju, palielinās nelegālā imigrācija.

4.8 Lai gan lielākā daļa personu, kuras Eiropā uzturas nelikumīgi, ir ieceļojušas likumīgā veidā, citas ir noziedzības tīklu upuri. ES mobilitātes partnerattiecībās būtu jāiekļauj cīņa ar noziedzīgajiem cilvēku tirdzniecības un nelegālas ievešanas tīkliem. Upuru aizsardzība ir jānodrošina.

4.9 Dialogos ir arī jāiekļauj atgriešanas un atpakaļuzņemšanas procedūras, kuru pamatā vienmēr jābūt cilvēktiesību ievērošanai. Komiteja pauž cerību, ka Pamattiesību aģentūra (FRA) izstrādās rīcības kodeksu piespiedu repatriācijas gadījumiem, pamatojoties uz 20 piespiedu atgriešanas principiem, kurus izstrādājusi Eiropas Padomes Ministru komiteja (22).

4.10 Attiecībā uz nelegālo imigrantu aizturēšanu Komiteja piekrīt Komisijai, kad tā norāda, ka “būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus migrantu uzņemšanas centros un novērstu patvaļīgu vai beztermiņa aizturēšanu (23)”. EESK uzskata, ka personas, kuras administratīvi ir nelikumīgā stāvoklī, nav noziedznieki, un pauž nožēlu par to, ka dažos dalībvalstu pasākumos tiek pārmērīgi izmantota atgriešanas direktīva, kura, pēc Komitejas domām, ir jāgroza, lai pienācīgi aizsargātu pamattiesības.

4.11 EESK jo īpaši nepiekrīt, ka nepilngadīgos var ievietot tajos pašos migrantu uzņemšanas centros, kur atrodas pieaugušie, jo nepilngadīgajiem ir jādzīvo atvērtā sociālā vidē un, kad vien tas iespējams, kopā ar savām ģimenēm.

4.12 Prioritārā kārtā ir jāapkaro cilvēku tirdzniecība, un šis jautājums ir jāiekļauj visos dialogos. Jāprasa, lai pirms dokumenta par mobilitātes partnerattiecībām ar ES parakstīšanas attiecīgās valstis ratificētu un savos tiesību aktos ieviestu ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un tās protokolus par cilvēku tirdzniecību un migrantu nelegālu ievešanu.

4.13 EESK prasa, lai iestādes pastiprina cīņu ar noziedzīgajām organizācijām, kuras gūst peļņu no cilvēku tirdzniecības un migrantu nelegālas ievešanas. Personas, kuras nonāk šajos tīklos, ir uzskatāmas par upuriem, kuri jāaizsargā.

5. Starptautiskās aizsardzības veicināšana un patvēruma politikas ārējās dimensijas pilnveidošana

5.1 Daudzkārt patvēruma meklētājiem neizdodas savu pieteikumu iesniegt Eiropas teritorijā, jo ieviestie kontroles pasākumi cīņai ar nelegālo imigrāciju viņiem neļauj nokļūt Eiropā. Tādējādi rodas acīmredzama pretruna starp pasākumiem, kas pieņemti cīņai ar nelegālo imigrāciju, un patvēruma tiesībām.

5.2 Ir jānodrošina neizraidīšanas principa ievērošana uz robežām un tas, lai visas personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, varētu iesniegt pieteikumu Eiropas Savienībā un lai to izskatītu kompetentas valstu iestādes.

5.3 Komiteja atbalsta Komisijas darbu, kas virzīts uz Eiropas tiesību aktu (24) par patvērumu pilnveidošanu. Minēto tiesību aktu saskaņotības līmenim jābūt augstam, ar vienotu statusu un pārskatāmām un efektīvām procedūrām. Personām, kas Eiropas Savienībā saņem aizsardzību vai ir pieprasījušas patvērumu, jānodrošina iespēja ar vienlīdzīgiem nosacījumiem iekļauties darba tirgū.

5.4 EESK arī atbalsta sadarbību ar trešām valstīm, lai pilnveidotu to patvēruma nodrošināšanas sistēmas un nostiprinātu starptautisko normu ievērošanu.

5.5 Turklāt trešām valstīm, ar kurām izveido mobilitātes partnerības, ir jābūt parakstījušām Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu, tajās jābūt patvēruma struktūrām un tām jābūt drošām valstīm cilvēktiesību jomā. ES jāsadarbojas ar šīm valstīm, lai uzlabotu to patvēruma sistēmas.

5.6 EESK atbalsta reģionālo aizsardzības programmu izstrādi un uzskata, ka trešo valstu patvēruma sistēmu uzlabošana nedrīkst ierobežot to patvēruma meklētāju iespējas, kuriem nepieciešams pieteikumu iesniegt kādā Eiropas valstī.

5.7 Mobilitātes partnerattiecības nedrīkst nozīmēt to, ka partnervalstis sedz visas patvēruma procedūru izmaksas saistībā ar personām, kuras ceļo caur to teritoriju. ES jāsadarbojas, izmantojot patvēruma fondus.

5.8 ES arī turpmāk jābūt uzņemšanas un patvēruma telpai un tai jāstiprina dalībvalstu solidaritāte un jāizvērš mītnes vietas maiņas programmas.

6. Migrācijas un mobilitātes ietekmes uz attīstību maksimāla palielināšana

6.1 ES jāsadarbojas, lai migrantu izcelsmes valstis visiem varētu piedāvāt pienācīga darba iespējas, tādējādi sekmējot brīvprātīgu migrāciju, jo patlaban lielākajai daļai cilvēku migrācija nav brīvprātīga izvēle. Komiteja atbalsta SDO centienus, kas virzīti uz pienācīga darba sekmēšanu.

6.2 EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi skaidru saikni starp augsti kvalificētu profesionāļu uzņemšanu un attīstības jomā īstenoto sadarbības politiku, kuras mērķis, citstarp, ir novērst intelektuālā darbaspēka aizplūšanu un cilvēkkapitāla zudumu izcelsmes valstīs.

6.3 Taču Komiteja vēlas, lai šīs saistības būtu lielākas. Komisija norāda, ka ir nepieciešami “centieni mazināt intelektuālā darbaspēka emigrāciju”, bet saistībā ar darba ņēmēju uzņemšanas politiku uzsver, ka “īpašas pūles būs nepieciešamas, lai globālajā sacensībā par talantiem piesaistītu augsti kvalificētu migrējošo darbaspēku”. Abi šie mērķi daudzkārt ir pretrunīgi. Paziņojumā nav minēti “talantu” piesaistīšanas ierobežojumi, lai sasniegtu intelektuālā darbaspēka emigrācijas mazināšanas mērķi. Vienīgā atsauce par šo dilemmu ir vietā, kur tiek minēti veselības nozarē strādājošie: tiek atbalstīts PVO labas prakses kodekss un veselības nozarē strādājošo cirkulārā migrācija.

6.4 Tomēr intelektuālā darbaspēka aizplūšana notiek ne tikai veselības nozarē, tādēļ ir vajadzīgs izvērstāks labas prakses kodekss, ar kuru attiecībā uz noteiktām valstīm un noteiktām profesijām ierobežo augsti kvalificētu darbinieku pieņemšanu darbā. EESK iesaka intelektuālā darbaspēka aizplūšanu ierobežot ar MP starpniecību, lai migrācija būtu pozitīvs faktors abām pusēm.

6.5 ES ir jāizveido kompensācijas sistēmas valstīm, kuras cieš no cilvēkkapitāla zuduma migrācijas uz Eiropu dēļ. Šādai kompensācijai citstarp jāietver atbalsts izglītības sistēmām un nodarbinātības iestāžu izveidei, lai radītu darba vietas un uzlabotu darba apstākļus.

6.6 Komiteja ir ierosinājusi direktīvu par pastāvīgo iedzīvotāju statusu padarīt elastīgāku, lai nodrošinātu daudzu profesionāļu cirkulāro mobilitāti starp ES un izcelsmes valstīm, nezaudējot pastāvīgas uzturēšanās tiesības un tādējādi saglabājot un uzlabojot saiknes, kas var būt ļoti noderīgas attīstībai.

6.7 Patlaban cirkulārās migrācijas sistēmas nozīmē cilvēkkapitāla zudumu izcelsmes valstīs, jo lielākā daļa imigrācijas procesu noris neorganizēti. EESK uzskata, ka cilvēkkapitālu var pilnceidot, izmantojot labi strukturētas procedūras, kurās apvienota apmācība, kvalifikācijas piešķiršana, sociālās tiesības un darbs.

6.8 EESK tāpat kā SDO pauž bažas, ka cirkulāro imigrāciju var izmantot, lai ierobežotu darba un sociālās tiesības un liegtu pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Tāpēc EESK iesaka attiecībā uz sezonas imigrantiem ievērot vienlīdzīga atalgojuma un vienlīdzīgu darba apstākļu principus.

6.9 EESK iepriekšējos atzinumos (25) jau ir norādījusi uz diasporas organizāciju nozīmi un to lomu attīstībā. Eiropas Savienībai diasporu darbība ir jāatbalsta.

6.10 Tāpat jāturpina iniciatīvas, kuru mērķis ir naudas pārvedumu izmaksu samazināšana un naudas pārvedumu izmantošana attīstības mērķiem. EESK atbalsta naudas pārvedumiem veltīta ikgadēja foruma izveidi un kopēja portāla izveidi.

6.11 EESK ierosina izveidot diasporu organizāciju atbalsta dienestu, kas atvieglotu visu to organizāciju koordināciju, kuras darbojas, lai veicinātu attīstību kādā valstī vai reģionā, kā arī to darbības koordināciju ar starptautiskajām sadarbības organizācijām attīstības jomā. Minētā dienesta uzdevums būtu virzīt resursus projektiem. ES ir jāatbalsta diasporu organizācijas un jāveicina pārstāvības platformu izveide.

7. Finansēšana un novērtēšana

7.1 Turpmāk plānojot finanšu instrumentus, ir jāveicina vispārējās pieejas īstenošana. Komiteja patlaban izstrādā Komisijas pieprasītu atzinumu.

7.2 EESK iesaka veikt neatkarīgu pētījumu par pašlaik spēkā esošo mobilitātes partnerību efektivitāti un ietekmi. EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu nodrošināt, ka mobilitātes partnerībās ir paredzēts efektīvs novērtēšanas mehānisms.

7.3 Līdz šim noslēgtie divpusējie nolīgumi liecina, ka MP izmanto, lai sekmētu īstermiņa vīzu izsniegšanu un atpakaļuzņemšanas nolīgumus, savukārt pārējiem vispārējā pieejā iekļautajiem aspektiem veltīta mazāka vērība. MP novērtējumā ir jāņem vērā visi četri vispārējās pieejas pīlāri.

7.4 Turklāt mobilitātes partnerības, kas ir kopējas politiskas deklarācijas, parakstītājām valstīm nav juridiski saistošas, tāpēc EESK ierosina tās pārveidot par saitošiem starptautiskiem nolīgumiem.

Briselē, 2012. gada 25. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) EESK 2004. gada 30. jūnija pašiniciatīvas atzinums par tematu “Starptautiskā konvencija par migrējošo darba ņēmēju tiesību aizsardzību” (ziņotājs — PARIZA CASTAÑOS), OV C 302, 7.12.2004.

(2) SDO daudzpusējā programma attiecībā uz darbaspēka migrāciju, 2007.

(3) EESK izpētes atzinums “Veselība un migrācija”OV C 256, 27.10.2007.

(4) Sadarbībā ar Starptautisko migrācijas organizāciju.

(5) “Divdesmit pamatnostādnes piespiedu repatriācijai” CM(2005)40

(6) 2000. gada Palermo protokoli.

(7) Pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Pamattiesību hartu.

(8) OV C 248, 25.8.2011., 135.–137. lpp., Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 15. jūnija atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Paziņojums par migrāciju”, COM(2011) 248 galīgā redakcija; galvenais ziņotājs — Luis Miguel Pariza Castaños.

OV C 120, 16.5.2008., 82.–88. lpp., Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 12. decembra atzinums par tematu “Migrācija un attīstība — Iespējas un problēmas” (pašiniciatīvas atzinums); ziņotājs — Sukhdev Sharma.

OV C 48, 15.2.2011., 6./13. lpp., Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 15. septembra atzinums par tematu “Legālās imigrācijas nozīme saistībā ar demogrāfisko stāvokli” (izpētes atzinums); ziņotājs — Luis Miguel Pariza Castaños.

OV C 44, 16.2.2008., 91–102. lpp., Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 25. oktobra atzinums par tematu “Kopienas imigrācijas un sadarbības ar izcelsmes valstīm politika attīstības veicināšanai” (pašiniciatīvas atzinums); ziņotājs— Luis Miguel Pariza Castaños.

OV C 128, 18.5.2011., 29.–35. lpp., Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 4. novembra atzinums par tematu “Pamattiesību ievērošana Eiropas imigrācijas politikā un ar to saistītajos tiesību aktos” (pašiniciatīvas atzinums); ziņotājs — Luis Miguel Pariza Castaños.

(9) 2006. gada 14. un 15. septembrī.

(10) Konferences Briselē, Manilā un Atēnās.

(11) EESK 2004. gada 30. jūnija pašiniciatīvas atzinums par tematu “Starptautiskā konvencija par migrējošo darba ņēmēju tiesību aizsardzību” (ziņotājs — Pariza Castaños), OV C 302, 7.12.2004.

(12) OV C 48, 15.2.2011., 6.-13. lpp.

(13) OV C 120, 16.5.2001., 82.-88. lpp.

(14) OV C 48, 15.2.2011., 6–13. lpp.

(15) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas starpkultūru dialoga gadu (2008)”, OV C 185, 8.8.2006.

(16) Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) ziņojums “Nelegālie imigranti, kurus nodarbina mājsaimniecībā: Eiropas Savienības un tās dalībvalstu risināmie uzdevumi pamattiesību jomā” (2011. gada jūlijs) www.fra.europa.eu

(17) Zaļā grāmata par trešo valstu valstspiederīgo, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Eiropas Savienībā, tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (Direktīva 2003/86/CE) un EESK atzinums par tematu “Zaļā grāmata par Eiropas Savienībā dzīvojošo trešo valstu valstspiederīgo tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (Direktīva 2003/86/EK)” – vēl nav publicēts OV.

(18) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/52/EK ( 2009. gada 18. jūnijs ), ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, OV L 168/24, 30.6.2009.

(19) OV C 248, 25.8.2011., 135.-137. lpp.

(20) Paziņojuma COM(2011) 743 galīgās redakcijas[ latviešu valodas versijas] 5. lpp.

(21) OV C 157, 28.6.2005., 86.-91. lpp.

(22) “Divdesmit pamatnostādnes piespiedu repatriācijai” CM(2005)40

(23) Paziņojuma COM(2011) 743 galīgās redakcijas [latviešu valodas versijas] 16. lpp.

(24) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata par topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu”OV C 204, 9.8.2008.

Eiropas Ekonomika un sociālo lietu komitejas izpētes atzinums par tematu “Kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pievienotā vērtība patvēruma prasītājiem un Eiropas Savienības dalībvalstīm”, OV C 044, 11.2.2011.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko nosaka standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (pārstrādāta redakcija)”OV C 024, 28.01.2012.

(25) OV C 120, 16.5.2008., 82.–88. lpp. un OV C 44, 16.2.2008., 91.–102. lpp.

		ISSN 1977-0952 doi:10.3000/19770952.C_2012.191.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 191

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	55. sējums 2012. gada 29. jūnijs

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	ATZINUMI
	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja
	480. plenārā sesija 2012. gada 25. un 26. aprīlī
2012/C 191/01	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Septītā vides rīcības programma un turpmākie pasākumi pēc Sestās vides rīcības programmas beigām	1

2012/C 191/02	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Ilgtspējīgu ražošanas un patēriņa modeļu veicināšana ES (izpētes atzinums)	6

2012/C 191/03	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Izglītošana par energoefektivitāti (izpētes atzinums)	11

2012/C 191/04	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Grāmatu izdošana ceļā uz pārmaiņām (pašiniciatīvas atzinums)	18

2012/C 191/05	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Kooperatīvi un pārstrukturēšana (pašiniciatīvas atzinums)	24

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA
	480. plenārā sesija 2012. gada 25. un 26. aprīlī
2012/C 191/06	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006COM(2011) 615 final – 2011/0276 (COD)	30

2012/C 191/07	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kohēzijas fondu un par Padomes Regulas (EK) Nr. 1084/2006 atcelšanuCOM(2011) 612 final – 2011/0274 (COD)	38

2012/C 191/08	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un mērķi Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai un par Regulas (EK) Nr. 1080/2006 atcelšanuCOM(2011) 614 final – 2011/0275 (COD)	44

2012/C 191/09	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķiCOM(2011) 611 final – 2011/0273 (COD)	49

2012/C 191/10	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un ieviešanas precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanuCOM(2011) 610 final – 2011/0272 (COD)	53

2012/C 191/11	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojumu, lai atvieglotu pārrobežu parādu piedziņu civillietās un komerclietāsCOM(2011) 445 final – 2011/0204 (COD)	57

2012/C 191/12	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijasCOM(2011) 778 final – 2011/0389 (COD) un par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašām prasībām attiecībā uz obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrāsCOM(2011) 779 final – 2011/0359 (COD)	61

2012/C 191/13	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas riska kapitāla fondiemCOM(2011) 860 final – 2011/0417 (COD)	72

2012/C 191/14	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānisko transportlīdzekļu skaņas līmeniCOM(2011) 856 final – 2011/0409 (COD)	76

2012/C 191/15	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par finanšu instrumentu tirgiem, ar kuru atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/39/EK (pārstrādātā redakcija)COM(2011) 656 final – 2011/0298 (COD)	80

2012/C 191/16	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēsCOM(2011) 895 final – 2011/0439 (COD),Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publisko iepirkumuCOM(2011) 896 final – 2011/0438 (COD),Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanuCOM(2011) 0897 final – 2011/0437 (COD)	84

2012/C 191/17	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Ceļā uz ES kriminālpolitiku: ES politikas efektīvas īstenošanas nodrošināšana ar krimināltiesību palīdzībuCOM(2011) 573 final	97

2012/C 191/18	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un Regulu […] par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmuCOM(2011) 883 final – 2011/0435 (COD)	103

2012/C 191/19	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu Tiesības un pilsonība laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadamCOM(2011) 758 final – 2011/0344 (COD)	108

2012/C 191/20	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vides un klimata pasākumu programmas (LIFE) izveidiCOM(2011) 874 final	111

2012/C 191/21	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematiem Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmāmCOM(2011) 625 final – 2011/0280 (COD),Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju (Regula par vienotu TKO)COM(2011) 626 final – 2011/0281 (COD) (A-21),Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)COM(2011) 627 final – 2011/0282 (COD),Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzībuCOM(2011) 628 final – 2011/0288 (COD),Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 attiecībā uz lauksaimniekiem paredzētu tiešo maksājumu piemērošanu 2013. gadāCOM(2011) 630 final – 2011/0286 (COD),Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz vienotā maksājuma shēmu un atbalstu vīnogulāju audzētājiemCOM(2011) 631 final – 2011/0285 (COD)	116

2012/C 191/22	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanuCOM(2011) 877 final – 2011/0430 (COD)	129

2012/C 191/23	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei COM(2011) 743 final	134

2012/C 191/24	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 106/2008 par biroja iekārtu enegoefektivitātes marķēšanas programmuCOM(2012) 109 final	142