21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/1

A.

tā kā 2009. gada decembrī Kopenhāgenā ir paredzēts noslēgt sarunas par tādu visaptverošu starptautisku nolīgumu par klimata pārmaiņām, kas attiektos uz laikposmu pēc 2012. gada; tā kā šādam nolīgumam jābūt juridiski saistošam un saskaņotam ar jaunākajiem zinātniskajiem pierādījumiem, kas liecina, ka klimata pārmaiņas notiek straujāk un daudz agresīvāk, nekā uzskatīts iepriekš, kā arī ar mērķi ierobežot globālo virszemes temperatūras pieaugumu tā, lai tas nepārsniedz pirmsrūpniecības laikmeta temperatūras līmeni par vairāk nekā 2oC (“2oC mērķis”);

B.

tā kā 2oC mērķa sasniegšanai ir nepieciešams, lai attīstītās valstis uzņemtos galveno lomu, ievērojami samazinot emisijas, un lai arī jaunattīstības valstis dotu ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā;

C.

tā kā jaunattīstības valstis ir vismazāk veicinājušas klimata pārmaiņas, toties vissmagāk izjūt to sekas, un tā kā klimata pārmaiņu rezultātā riskam tiek pakļauti 40 % starptautisko ieguldījumu, kas paredzēti nabadzības mazināšanai, tādējādi apdraudot attīstības darba efektivitāti un ilgtspējību; tā kā pastāv skaidra nepieciešamība pēc uzlabotas koordinācijas, papildināmības un saskaņotības starp klimata pārmaiņām un attīstības iniciatīvām;

D.

tā kā klimata pārmaiņas var saasināt konfliktu iespējamību par dabas resursiem, ņemot vērā, ka samazinās aramzemes platības, pieaug ūdens nepietiekamība, atmežošana un klimata pārmaiņu izraisīta migrācija; tā kā būtu jāņem vērā arī iespējamā ietekme uz sabiedrības veselību;

E.

tā kā atmežošanas rezultātā rodas apmēram 20 % kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju un atmežošana ir galvenais bioloģiskās daudzveidības izzušanas cēlonis, kā arī rada nopietnus draudus attīstībai un jo īpaši trūcīgo cilvēku iztikai;

F.

tā kā, lai jaunattīstības valstīs varētu veikt nepieciešamos klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumus, ir ievērojami jāpalielina šim mērķim paredzētais finansējums, un tāpēc tam jābūt pieejamam cīņai pret klimata pārmaiņām ar līdzīgu apņemšanos, kāda bija vajadzīga pašreizējās finanšu krīzes novēršanai;

G.

tā kā lielākā daļa finanšu līdzekļu, kas tika apsolīti ar klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšanai, ir oficiālās attīstības palīdzības (OAP) budžeta līdzekļi, tādējādi novirzot finansējumu no attīstības palīdzības un būtiski apdraudot nabadzības ierobežošanu un Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanu;

H.

tā kā saistoši starptautiski pamatprincipi, ļaujot vajadzīgajā apjomā samazināt emisiju, dotu arī tūlītēju papildu labumu attiecībā uz globālo veselību un tā kā bez šādiem pamatprincipiem ir apdraudēta veiksmīga TAM, un tai var būt pretēja virzība;

I.

tā kā ES ir vienīgā reģionālā struktūra pasaulē, kura ir pieņēmusi saistošus mērķus sasniegt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu, pieņemot iepriekš minēto klimata un enerģētikas paketi, kurā iekļauti likumdošanas pasākumi, lai līdz 2020. gadam nodrošinātu vienpusēju siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu līdz līmenim, kas ir 20 % zem 1990. gada līmeņa, ar apņemšanos šo procentuālo attiecību atbilstīgi jaunākajiem zinātnes sasniegumiem palielināt līdz 30 % vai vairāk, ja Kopenhāgenā tiks panākta vienošanās par pietiekami vērienīgu un saistošu starptautisku nolīgumu, kura noslēgšanai vajadzīgi līdzīgi citu attīstīto valstu centieni un ekonomiski vairāk attīstīto jaunattīstības valstu attiecīgi ieguldījumi atbilstoši to pienākumiem un iespējām;

J.

tā kā, lai paātrinātu inovāciju ieviešanu un palielinātu demonstrējumu un izvēršanas mērogus, nepieciešams globāli pārveidot tehnoloģijas un tehnoloģisko sadarbību, lai visām valstīm būtu piekļuve pieejamām ilgtspējīgām tehnoloģijām;

K.

tā kā energoefektivitāte ir būtiska CO2 emisiju ierobežošanai, jo īpaši to uzsverot nesenajās iniciatīvās par ēku energoefektivitāti un noteikumos par energomarķēšanu;

L.

tā kā vērienīgi pasākumi klimata jomā veicinātu pašreizējās ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, radot darba vietas un palielinot ekonomisko aktivitāti, un tā kā Starptautiskā Enerģētikas aģentūra uzskata, ka visaptveroša vienošanās Kopenhāgenā ir nepieciešama, lai krīzes dēļ aizkavētos ieguldījumus novirzītu videi nekaitīgiem ilgtspējīgiem ieguldījumiem;

M.

tā kā daudzas trešās valstis ir veikušas pasākumus cīņai ar klimata pārmaiņām, piemēram, izvirzījušas emisiju samazināšanas mērķus;

N.

tā kā visaptveroša vienošanās Kopenhāgenā ir nepieciešama, lai ierobežotu oglekļa emisiju pārvirzi un radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus saistībā ar mērķi par 30 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas;

O.

tā kā efektīvai siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai ir nepieciešama visaptveroša pieeja, aptverot visas emitējošās ražošanas un transporta nozares, un šo pieeju vajadzētu izvērtēt saistībā ar veiksmīgu pāreju uz ilgtspējīgu ekonomisku modeli, kurš nodrošina, ka vides kvalitāte iet kopsolī ar ekonomisko izaugsmi, labklājības radīšanu un tehnoloģiju attīstību,

1.

mudina ES turpināt izstrādāt ārpolitiku klimata jomā un paust vienotu nostāju, lai turpinātu būt vadībā COP 15 sarunās, un saglabāt augstu motivāciju sarunās ar starptautiskajiem partneriem, lai Kopenhāgenā panāktu nozīmīgu un juridiski saistošu starptautisku vienošanos atbilstīgi jaunākajiem zinātnes sasniegumiem un 2oC mērķim;

2.

uzsver nepieciešamību līdz šā gada beigām Kopenhāgenā noslēgt juridiski saistošu nolīgumu par rūpnieciski attīstīto valstu emisijas mazināšanas mērķiem un finansējumu un noteikt oficiāla procedūra, lai 2010. gada pirmajos mēnešos panāktu juridiski saistošu visaptverošu vienošanos par klimata pārmaiņām, kas stātos spēkā 2013. gada 1. janvārī;

3.

aicina visu COP 15 valstu un valdību vadītājus piešķirt šim jautājumam augstāko prioritāti un apliecināt politisko vadību un uzsver, ka ir svarīgi valstu vai valdību vadītājiem rast iespēju apmeklēt COP 15 konferences augstā līmeņa daļu, lai izvairītos no jebkuras iespējas, ka netiktu panākta vienošanās, kurā būtu ietvertas svarīgas ilgtermiņa dalībvalstu saistības, tādēļ ka sarunu dalībniekiem nebūtu vajadzīgā politiskā mandāta vai pilnvarojuma;

4.

uzsver — lai nodrošinātu saistību turpmāku izpildi pēc Kioto protokola pirmā saistību perioda beigām, Kopenhāgenā ir būtiski noslēgt sarunas par nolīgumu laikposmam pēc 2012. gada, un norāda, ka turpmāka kavēšanās kopīgi rīkoties pasaules mērogā varētu radīt situāciju, ka nākamās paaudzes vairs nespēj kontrolēt klimata pārmaiņas;

5.

uzsver, ka starptautiskajam nolīgumam jāpamatojas uz “kopējas, bet diferencētas atbildības” principu, rūpnieciski attīstītajām valstīm uzņemoties līdera lomu emisiju samazināšanā tajās; taču uzskata, ka Ķīnai, Indijai un Brazīlijai, ievērojot to ekonomisko nozīmi, jāuzņemas mērķi, kas līdzīgi rūpnieciski attīstīto valstu mērķiem, savukārt citām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm saskaņā ar Bali rīcības plānu būtu jāuzņemas noteiktas saistības izmērāmā, pārredzamā un pārbaudāmā veidā īstenot katrai valstij atbilstošus pasākumus klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanā ilgtspējīgas attīstības kontekstā, ko atbalsta un nodrošina, izmantojot attīstīto valstu tehnoloģijas un finansējumu, kā arī palīdzību veiktspējas palielināšanā, un tehnoloģiju nodošanā pienācīgi ņemot vērā rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzību un vismazāk attīstīto valstu konkrētās vajadzības;

6.

uzskata, ka ar Kopenhāgenas nolīgumu vajadzētu noteikt pusēm obligātus samazinājumus un ka samazinājumu neievērošanas gadījumā starptautiskā līmenī būtu jāparedz sankcijas, kuru forma vēl ir jānosaka;

7.

atgādina, ka starptautiskajam nolīgumam jānodrošina, lai kopējais siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums attīstītajās valstīs 2020. gadā salīdzinājumā ar 1990. gadu būtu tuvāk 25–40 % intervāla augšējai robežai, kā ieteikts Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes 4. novērtējuma ziņojumā, un ka jaunākie zinātniskie dati rāda, ka emisijas jāsamazina vismaz par 40 %; prasa, lai šis samazinājums būtu valstu teritorijās; atgādina, ka ilgtermiņa samazināšanas mērķis ES un citām attīstītajām valstīm 2050. gadam jānosaka vismaz 80 % apmērā salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; atgādina, ka globālajām siltumnīcefekta gāzu emisijām vajadzētu sākt samazināties, vēlākais, 2015. gadā; uzsver, ka samazināšanas mērķiem, par kuriem panākta vienošanās starptautiskajā nolīgumā, jāatbilst 2°C mērķim, kā arī jaunākajiem zinātnes sasniegumiem; tādēļ prasa ik pēc pieciem gadiem regulāri pārskatīt nolīgumu, lai pārliecinātos, ka samazināšanas mērķi ir pietiekami vērienīgi, lai īstenotu 2°C mērķi, un ka šie mērķi joprojām ir atbilstīgi jaunākajiem zinātnes sasniegumiem; prasa izveidot globālu oglekļa uzskaites mehānismu;

8.

Aicina ES radīt skaidrību par to, saskaņā ar kādiem nosacījumiem tā uzņemtos lielākas samazinājuma saistības, ņemot vērā to, ka jaunākie zinātnes ieteikumi aicina uzņemties pienākumu samazināt emisijas vismaz par 40 %;

9.

prasa Kopenhāgenā panāktās vienošanās tekstā iekļaut pienākumu sniegt ziņojumu, paredzot, ka 1. pielikuma līgumslēdzēja pusēm ir jāizstrādā emisijas samazināšanas rīcības plāni laikposmam līdz 2050. gadam atbilstīgi 2°C robežai;

10.

pauž atzinību par Japānas apņemšanos līdz 2020. gadam samazināt emisijas par 25 % un atzinīgi vērtē pozitīvās ziņas no Ķīnas; ņemot vērā šos sasniegumus, mudina ASV padarīt par saistošiem tos mērķus, kas izvirzīti vēlēšanu kampaņas laikā, tādējādi dodot spēcīgu signālu par vadošo attīstīto valstu apņēmību uzsākt cīņu pret klimata pārmaiņām; šajā sakarībā uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir arī Indijai dot savu ieguldījumu;

11.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas 2009. gada 10. septembra paziņojumu kā nozīmīgu darbību diskusijā un īpaši uzsver Parlamenta kā budžeta lēmējiestādes lomu;

12.

atgādina, ka ar starptautisko nolīgumu vajadzētu arī nodrošināt, ka jaunattīstības valstis kā grupa ierobežo savu emisiju pieaugumu līdz 15–30 % zem ierastā uzņēmumu emisiju līmeņa, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegts 2°C mērķis;

13.

uzsver, ka valstis, kuras nav iekļautas I pielikuma sarakstā, nevar tikt uzskatītas par vienu bloku, tāpēc ka to investēšanas spēja klimata pārmaiņu mazināšanā un pielāgošanās pasākumos, kā arī to koriģēšanas spēja saistībā ar klimata pārmaiņām ir atšķirīga;

14.

aicina ES mudināt COP 15 dalībniekus izstrādāt kopēju redzējumu 2050. gadam un turpmāk;

15.

turklāt atgādina par savu ieteikumu, ka daži pieņemtie principi klimata un enerģētikas paketē ir jāizmanto kā starptautiskā nolīguma uzmetums, jo sevišķi saistošais lineārais rādītājs attīstīto valstu saistībām, diferencēšana, pamatojoties uz pārbaudīto emisiju līmeni un iekšzemes kopproduktu (IKP), un pastiprināts atbilstības režīms ar prasību nodrošināt gada samazinājuma koeficienta izpildi;

16.

uzsver, ka vienošanās Kopenhāgenā varētu dot vajadzīgo stimulu panākt “ilgtspējīgu jaunu vienošanos”, ar ko tiktu veicināta noturīga sociālā un ekonomiskā izaugsme, videi nekaitīgas ilgtspējīgas tehnoloģijas, atjaunojamā enerģija un energoefektivitāte, samazinot enerģijas patēriņu un nodrošinot jaunas darbavietas un sociālo kohēziju gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs; atzīmē arī to, ka pienācīga uzmanība jāvelta klimata pārmaiņu aspektiem, kas saistīti ar sabiedrības veselību; atgādina par N. Sterna pārskata ziņojumu par klimata pārmaiņu ekonomiku, kurā skaidri parādīts, kā veicināt ekonomiku, lai starptautiskā kopiena pēc iespējas drīz varētu atrisināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas; atzīst, ka sākotnējās publiskā sektora investīcijas ilgtspējīgas enerģētikas infrastruktūrā un papildu pētniecībā un izstrādē samazinās ar klimata pārmaiņām saistītās sociālās izmaksas;

17.

uzsver, ka visu valstu aktīva piedalīšanās klimata pārmaiņu problēmu risināšanā notiks tikai tad, ja jaunattīstības un jaunās tirgus ekonomikas valstis varēs turpināt ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību; tādēļ prasa īstenot patiesi integrētu politiku, apvienojot attīstību ar klimata pārmaiņu problēmu risināšanu;

18.

norāda, ka klimata pārmaiņas ir problēma, kam nav viena politiska risinājuma, taču, apvienojot pašreizējās iespējas un ievērojami palielinot efektivitāti visās tautsaimniecības un sabiedrības jomās gan attīstītajās valstīs, gan jaunattīstības valstīs, var veicināt resursu un to sadales problēmu atrisināšanu un gatavoties sākt trešo rūpniecisko revolūciju;

19.

uzsver, ka klimata pārmaiņas vēl nelabvēlīgāk ietekmēs jaunattīstības valstu iedzīvotājus un tādēļ arī šo valstu interesēs ir veicināt to, ka tiek sekmīgi noslēgta konvencija par klimata pārmaiņām;

20.

uzsver attīstīto valstu atbildību sniegt pietiekamu, ilgtspējīgu un paredzamu finansiālu un tehnisku atbalstu jaunattīstības valstīm, lai tās spētu uzņemties saistības samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, pielāgoties klimata pārmaiņu radītajām sekām un samazināt emisijas, ko izraisa atmežošana un mežu degradācija, kā arī palielināt veiktspēju, lai varētu pildīt nākamajā starptautiskajā nolīgumā par klimata pārmaiņām iekļautās saistības;

21.

uzstāj, ka šādām saistībām, lai nodrošinātu nepieciešamo paredzamo finansiālo atbalstu klimata pārmaiņu mazināšanai un pielāgošanās procesam saistībā ar UNFCCC, papildus OAP ir jābūt jaunam atbalsta veidam, kas ir neatkarīgs no dalībvalstu ikgadējām budžeta procedūrām; atgādina, ka līdzekļi ir jāpiešķir nevis kā izdevīgi aizdevumi, bet kā dotācijas; atgādina par pašreizējām saistībām, kuru mērķis ir panākt ODA apmēru 0,7 % no IKP līdz 2015. gadam;

22.

uzsver nepieciešamību nekavējoties panākt starptautisku valstu atbalstu, lai noslēgtu vērienīgu Kopenhāgenas nolīgumu, un aicina ES uzņemties saistības vismaz par Komisijas aprēķināto ikgadējo 5–7 miljardu lielo kopējo finansējumu periodam no 2010. līdz 2012. gadam;

23.

atgādina, ka kolektīvais ES ieguldījums attiecībā uz jaunattīstības valstu radīto emisiju mazināšanas centieniem un vajadzību pielāgoties nedrīkst būt mazāks par 30 miljardiem eiro gadā līdz 2020. gadam, un šis skaitlis var pieaugt, ja iegūtas jaunas zināšanas par klimata pārmaiņu apmēru un ar to saistīto izmaksu apjomu;

24.

aicina starptautisko kopienu, pētot citus novatoriskus finanšu instrumentus (piemēram, parādu atvieglošanu atbilstīgi īstenotajiem dabas aizsardzības pasākumiem), ievērojami palielināt finansiālo atbalstu jaunattīstības valstīm, lai palīdzētu tām pielāgoties klimata pārmaiņām un mazināt šo pārmaiņu radīto ietekmi;

25.

uzsver, ka būtiska to ienākumu daļa, kas gūti kvotu izsolēs ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā, tostarp aviācijas un jūras transporta kvotu izsolēs, jāparedz tam, lai jaunattīstības valstis varētu cīnīties pret klimata pārmaiņām un pielāgoties tām; taču uzsver, ka vairāk nekā 50 % no ES emisijām neietilpst emisiju tirdzniecības sistēmā, kas sāka darboties 2005. gadā; tādēļ atgādina, ka ir jāizstrādā citas stratēģijas, lai jebkura ekonomikas daļa, ne tikai rūpniecības nozare, un jo īpaši visas dalībvalstis uzņemtos atbildību un pienākumus emisijas samazināšanā;

26.

uzsver, ka galvenā uzmanība gaidāmajā ES budžeta pārskatīšanā ir jāpievērš tam, lai piešķirtu pietiekami daudz līdzekļu pasākumiem, ar ko nodrošina aizsardzību pret klimata pārmaiņām un pielāgošanos tām;

27.

iesaka attīstītajām valstīm paredzēt, ka neatkarīgi no līdzekļiem, ar ko pašreiz finansē attīstības palīdzību, daļu no to IKP iegulda sadarbībā vidi saudzējošu energotehnoloģiju ieviešanai;

28.

atbalsta Norvēģijas priekšlikumu par piešķirtā daudzuma vienību tirdzniecību un Dānijas un Meksikas priekšlikumus;

29.

prasa nodrošināt, lai pārvaldes struktūrās, kas izveidotas saistībā ar Kopenhāgenas nolīgumā paredzēto finansējumu politikas īstenošanai attiecībā uz klimatu, attīstītās valstis un jaunattīstības valstis ir vienlīdzīgi pārstāvētas; turklāt uzsver, ka, lai nodrošinātu finansējuma ilgtspējīgu izlietojumu, ir jāizmanto pieredze attīstības politikā un iedibināti principi, piemēram, labas pārvaldības princips; norāda, ka devējām valstīm ir jāiegulda vairāk “apgūšanas spēju” palielināšanā jaunattīstības valstīs, lai tās varētu efektīvi izmantot līdzekļus;

30.

aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt pašreizējās partnerattiecības ar jaunattīstības valstīm saistībā ar klimatu un veidot jaunas partnerattiecības, kur tādu šobrīd nav, nodrošinot būtiski lielāku finansiālu atbalstu tehnoloģiju attīstībai un pārņemšanai, vienošanos par intelektuālā īpašuma tiesībām un iestāžu veiktspējas palielināšanu, tostarp izmantojot ar pielāgošanās pasākumiem saistītās valsts rīcības programmas, kas ir svarīgi instrumenti, ar kuriem nodrošina pielāgošanos klimata pārmaiņām un veicina līdzdalību;

31.

prasa, lai starptautiskajā nolīgumā par klimata pārmaiņām laikposmam pēc 2012. gada tiktu ņemti vērā notiekošie attīstības procesi gan starptautiskā, gan valsts līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis veidot vajadzīgo saikni starp klimata pārmaiņām un TAM, iekļaujot projektos un programmās, kas paredzētas TAM sasniegšanai, kā arī visās nabadzības mazināšanas stratēģijās mērķi pielāgoties klimata pārmaiņām un mazināt tās;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis būtiski palielināt Pasaules klimata pārmaiņu alianses (GCCA) budžetu un ierosina, ka viens no finansējuma avotiem varētu būt ienākumi, kas iegūti no ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā izsolīto apjomu pārdošanas; mudina Komisiju nodrošināt, ka GCCA kļūst par pielāgošanās finansējuma “biržu” jaunattīstības valstīs, šādi izvairoties no jaunu divpusēju ES iniciatīvu izveides;

33.

uzskata, ka klimata pārmaiņu dēļ notiek cilvēku pārvietošanās un tas rada jaunu piespiedu migrāciju — problēmu, kas starptautiskajai kopienai ir pienācīgi jārisina; aicina starptautisko kopienu apzināt un risināt juridiskās nepilnības, kas saistītas ar to bēgļu aizsardzību, kas pārvietojas klimata pārmaiņu dēļ, un izveidot īpašu atbalsta un aizsardzības sistēmu;

34.

uzsver, ka ir jānodrošina iestāžu atbildība un uzticamība tām, veidojot devēju valstu un saņēmējvalstu taisnīgu pārstāvību struktūrā, kas pārvalda iestādes, kuru pārziņā ir finansējums, ar ko īsteno pielāgošanos klimata pārmaiņām;

35.

uzskata, ka ekonomikas globāla pārveide par efektīvu ilgtspējīgu ekonomiku ir ne tikai nepieciešama, lai savlaicīgi cīnītos ar bīstamajām klimata pārmaiņām, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet tai ir arī iespējas palielināt ieguldījumus, nodarbinātību, ekonomikas izaugsmi, konkurētspēju un uzlabot dzīves līmeni, nemazinot mērķi nodrošināt visiem piekļuvi mūsdienīgiem energopakalpojumiem; tādēļ uzsver, ka steidzami ir jāuzlabo energoefektivitāte pasaules mērogā un jāpalielina resursu atjaunojamās enerģijas daļa;

36.

uzsver, ka starptautiskā mēroga pārejā uz ekonomiku ar zemām oglekļa emisijām tiks apsvērta kodolenerģija kā svarīga dažādu enerģijas veidu kopuma daļa vidējā termiņā; tomēr norāda, ka kodoldegvielas cikla drošuma un drošības jautājumiem ir jāpievērš pienācīga uzmanība starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu pēc iespējas augstāku drošuma pakāpi;

37.

mudina visas valdības, tostarp ES dalībvalstu valdības un ES veicināt energoefektivitāti; mudina ES dalībvalstis noteikt augstākus mērķus attiecībā uz energoefektivitātes paketi, jo īpaši Ēku energoefektivitātes direktīvas pārstrādāšanu, par ko pašlaik notiek diskusijas (COM(2008)0780), lai panāktu dinamisku un saskaņotu vienošanos ar Padomi, šādi nepārprotami vēstot par ES apņemšanos pildīt Kopenhāgenas nolīgumu un veicinot siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu par 30 %;

38.

uzsver, ka fosilā kurināmā plašā izmantošana elektroenerģijas ražošanā ir viens no galvenajiem CO2 emisiju avotiem visā pasaulē; atzīst, ka fosilajam kurināmajam vidējā termiņā joprojām būs svarīga nozīme energoapgādē; aicina sarunu dalībniekus piešķirt lielu nozīmi ilgtspējīgas, efektīvas un emisiju mazinošas fosilā kurināmā tehnoloģijas turpmākai attīstībai un izmantošanai elektroenerģijas ražošanā;

39.

uzskata, ka gan uz emisijas samazināšanas mērķiem, gan finansēšanas saistībām ir jāattiecina pastiprināts atbilstības režīms, tostarp agrīnās brīdināšanas mehānisms un sankcijas, piemēram, nākamo piešķirtā daudzuma vienību anulēšana;

40.

uzsver attīstīto valstu vēsturisko atbildību par klimata pārmaiņu neatgriezeniskajām sekām un atgādina par pienākumu atbalstīt jaunattīstības valstis un vismazāk attīstītās valstis, lai tās spētu pielāgoties šīm pārmaiņām;

41.

aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt jaunattīstības valstis veiktspējas palielināšanā, lai tās spētu pielāgoties klimata pārmaiņām, un aicina sniegt pietiekamu tehnoloģisko atbalstu valstīm, kas no mainīgās vides cieš visvairāk;

42.

atzīst, ka aktīva pielāgošanās neizbēgamām klimata pārmaiņām ir nozīmīga, jo īpaši visneaizsargātākajos reģionos un sabiedrības grupās, un uzsver, ka ir būtiski veicināt izpratni, lai visefektīvāk risinātu jautājumus saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām;

43.

uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir arī jāveicina pasākumi, ar ko atbalsta pielāgošanās pasākumu steidzamo īstenošanu Eiropas Savienībā, lai saglabātu resursus turpmākai rīcībai starptautiskā līmenī;

44.

uzskata, ka ir vajadzīga jauna pieeja sadarbībai tehnoloģiju jomā, lai nodrošinātu, ka jauninājumus ievieš pietiekami ātri un plaši, šādi dodot iespēju visām valstīm izmantot klimatam labvēlīgu un finansiālā ziņā pieejamas tehnoloģijas, vienlaikus ievērojot intelektuālā īpašuma tiesības;

45.

uzskata, ka saistībā ar Kopenhāgenas nolīgumu būtu jānodrošina, ka tiek izstrādātas tehnoloģiskas rīcības programmas attiecībā uz svarīgākajām pielāgošanās un seku mazināšanas tehnoloģijām, lai visā tehnoloģiskajā procesā sniegtu atbalstu, kura mērķis ir, piemēram, ievērojami palielināt finansējumu pētniecībai, izstrādei un demonstrējumiem šajā jomā; šajā sakarībā piekrīt Komisijas novērtējumam, ka ar enerģiju saistītās pētniecības, izstrādes un demonstrējumu apjomam līdz 2012. gadam vajadzētu vismaz divkāršoties un līdz 2020. gadam tam vajadzētu būt četras reizes lielākam, nekā tas ir pašreiz;

46.

mudina attīstītās valstis vairāk ieguldīt pētniecībā, kas saistīta ar jaunu un progresīvu tehnoloģiju izmantošanu ilgtspējīgas un energoefektīvas ražošanas procesos; uzskata, ka saistībā ar 7. pamatprogrammu ir svarīgi uzlabot finansējumu starptautiska mēroga sadarbībai klimata pārmaiņu jomā;

47.

uzsver — lai gan risinājumi tirgus jomā, tostarp pasaules oglekļa dioksīda emisiju tirgus izveide, izmantojot emisiju ierobežošanas un tirdzniecības sistēmas mehānismus vai nodokļu sistēmas attīstītajās valstīs, nav tuvākajā nākotnē līdzvērtīgi piemērojami jaunattīstības valstīs, tomēr visās sarunās tiem jāsaglabājas kā ilgtermiņa mērķim; aicina ES un tās globālos partnerus tuvākajā laikā atrast visefektīvāko veidu, kā veicināt saikni starp ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un reģionālo vai federālo tirdzniecības sistēmu ASV un citur, kas savukārt radītu lielāku samazināšanas iespēju dažādību, uzlabotu tirgus apjomu un likviditāti un visbeidzot efektīvāku resursu sadalījumu;

48.

norāda, ka funkcionējošs pasaules oglekļa dioksīda emisiju tirgus ir būtisks ES tautsaimniecībai, lai izpildītu ES vērienīgās saistības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā līdz 2020. gadam; uzsver, ka pārējām attīstītajām valstīm nepieciešams noslēgt visaptverošu starptautisku nolīgumu laikposmam pēc 2012. gada, ar kuru paredzētu līdzvērtīgus pasākumus, lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzes risku, jo īpaši ievērojot siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas ilgtermiņa mērķus; šajā sakarībā uzsver izšķirošo lomu, kāda ir jauno tirgus ekonomikas valstu un attīstīto valstu ciešai sadarbībai;

49.

atzinīgi vērtē Kioto protokola tīras attīstības mehānismu kā iespēju jaunattīstības valstīm piedalīties oglekļa dioksīda emisiju tirgū un saņemt mūsdienīgas un efektīvas tehnoloģijas; tomēr uzsver, ka attīstīto valstu izmantotie kompensācijas mehānismi, lai panāktu emisiju samazinājuma mērķus, nevar tikt uzskatīti par jaunattīstības valstu pienākuma daļu siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināšanai starptautiskā nolīgumā par klimata pārmaiņām, un tie nevar aizstāt finansiālo un tehnoloģisko atbalstu jaunattīstības valstu emisijas mazināšanas darbībām;

50.

turklāt uzstāj, ka turpmākajiem kompensācijas mehānismiem ir jābūt ar stingrākiem projektu kvalitātes standartiem, lai izvairītos no tā, ka attīstītās valstis atņem jaunattīstības valstīm rentablas iespējas emisiju samazināšanai, kā arī garantētu šo projektu augstus standartus ar uzticamu, pārbaudāmu un patiesu emisijas samazinājumu, kas arī veicina ilgtspējīgu attīstību šajās valstīs;

51.

uzskata, ka tīras attīstības mehānisms un kopīgas izpildes mehānisms ir jāpārveido, ņemot vērā minētos projektu kvalitātes standartus; turklāt atbalsta Komisijas viedokli par to, ka nozaru mehānismi ekonomiski attīstītākās jaunattīstības valstīs ir jāpieņem laikposmam pēc 2012. gada, tādējādi padarot šos mehānismus par efektīvu līdzekli klimata aizsardzībā un ilgtspējīgā attīstībā jaunattīstības valstīs;

52.

uzstāj, ka ES un dalībvalstīm jāpilda klimata pārmaiņu mazināšanas saistības galvenokārt ES teritorijā, un visām iesaistītajām personām atgādina, ka elastīgi mehānismi jāizmanto minimāli;

53.

uzskata, ka ir jāsniedz būtisks finansiāls atbalsts, kā arī tehniskā un administratīvā palīdzība jaunattīstības valstīm, lai vēlākais līdz 2020. gadam apturētu tropu mežu apjomīgo izciršanu, un ka šīs apņemšanās apliecinājumam būs izšķirīga nozīme starptautiskās sarunās par visaptveroša globāla nolīguma slēgšanu klimatu pārmaiņu jomā laikposmam pēc 2012. gada;

54.

uzsver, ka dabiskā oglekļa saglabāšana ir visefektīvākais klimata pārmaiņu mazināšanas veids, kam nav negatīvas ietekmes un zināmu blakusparādību; turklāt uzskata, ka vispusīgas apmežošanas politikas izstrāde ir neatņemams faktors klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanā;

55.

aicina ES apņemties finansēt starptautiskos centienus atmežošanas apturēšanā un veicināt pasaules mēroga apmežošanu nekomerciāliem mērķiem;

56.

uzsver, ka mežu aizsardzība ir būtiska, lai sekmīgi aizsargātu pasaules klimatu, un mudina ES un dalībvalstis atzīt, ka jāsaglabā meži un ka šis aspekts jāiekļauj starptautiskā nolīgumā;

57.

atbalsta Komisijas viedokli, ka publiskais finansējums ir reālistiskākais līdzeklis, ar kuru nodrošināt stimulus, lai laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam cīnītos pret atmežošanu; turklāt aicina ES un dalībvalstis nodrošināt finansējumu 2010.–2012. gada laikposmam agrīnai darbībai jaunattīstības valstīs un atbalsta Komisijas priekšlikumu saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām izveidot Pasaules meža oglekļa mehānismu, kas balstītos uz pastāvīgu finansēšanas sistēmu; aicina dalībvalstis neatkāpties no apņemšanās pārtraukt pasaules mēroga atmežošanu, mežu un zemes degradāciju, kā arī pārtuksnešošanos, piešķirot ievērojamu daļu no ieņēmumiem, kas gūti izsolēs ES emisiju tirdzniecības sistēmas ietvaros, lai samazinātu atmežošanu un mežu degradāciju jaunattīstības valstīs; aicina dalībvalstis atbalstīt Komisijas priekšlikumu pieņemt Norvēģijas finansēšanas ierosinājumu un piešķirt Pasaules meža oglekļa mehānismam daļu no turpmākajiem ieņēmumiem, kurus gūs piešķirtā daudzuma vienību izsolēs;

58.

uzsver, ka izveidojamajam Pasaules meža oglekļa mehānismam jābūt saistītam ar lēmumiem un ar to jāveicina Konvencijas par bioloģisko daudzveidību mērķu īstenošana, kā arī to, ka ietekme uz bioloģisko daudzveidību rūpīgi jāapsver pasākumos, noteikumos un kārtībā saistībā ar ANO programmu, lai samazinātu emisijas, kuru iemesls ir atmežošana un mežu degradācija; uzskata, ka ar Pasaules meža oglekļa mehānismu pirmām kārtām un galvenokārt jānodrošina veco mežu audžu aizsardzība; uzsver, ka nav pieļaujamas tiesības saņemt finansējumu no Pasaules meža oglekļa mehānisma tādu rūpnieciskās mežsaimniecības pasākumu veikšanai, kuriem ir neliels klimata pārmaiņu mazināšanas potenciāls un kuri var radīt draudus bioloģiskajai daudzveidībai;

59.

uzsver, ka saistībā ar jebkuru turpmāko Pasaules meža oglekļa mehānismu ir jāievēro pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu tiesības, tostarp tiesības uz kopīgu īpašumu un pašu autonomiem apgabaliem, un jāsekmē viņu pilnīga un efektīva līdzdalība, kā arī lēmumu pieņemšanas pilnvaras visos līmeņos, tostarp valstu plānu izstrādē tādu emisiju samazināšanai, kuru iemesls ir atmežošana un mežu degradācija (REDD), un to īstenošanā, kā arī finansējuma piešķiršanā vai sadalē;

60.

aicina ES veicināt stingrus sociālos un vides standartus attiecībā uz tādu emisiju samazināšanu, kuru iemesls ir atmežošana un mežu degradācija; aicina ES atbalstīt REDD mehānismus, kas ir plašāki nekā pašreizējā tīrās attīstības mehānisma projektu pieeja un kas risina jautājumus saistībā ar tādiem atmežošanas galvenajiem cēloņiem kā slikta pārvaldība, nabadzība, korupcija un tiesībaizsardzības trūkums, un atbalstot politikas un institucionālo reformu vietējā, reģionālā un valsts līmenī;

61.

prasa, lai I pielikumā noteikto emisijas mazināšanas mērķu ietekme uz vidi būtu galvenais princips attiecībā uz ES pieeju starptautiskajiem uzskaites noteikumiem mežu apsaimniekošanā un LULUCF kopumā;

62.

uzsver, ka prakse, ko īsteno vairākās jomās, tostarp ūdens apsaimniekošanā, ekosistēmu saglabāšanā, lauksaimnieciskajā ražošanā, kā arī saistībā ar augsnes apstākļiem, zemes izmantojuma izmaiņām, veselību, pārtikas nekaitīgumu un katastrofu riska samazināšanu, ir bijusi viens no klimata pārmaiņu cēloņiem un to pastiprinātājiem, taču vienlaikus šajās jomās arī ir bijušas nopietnas sekas klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes dēļ; uzskata, ka abas šīs dimensijas būtu jāiekļauj Kopenhāgenas nolīgumā līdzās mērķtiecīgiem pasākumiem, lai šajās jomās nodrošinātu pielāgošanās klimata pārmaiņām un to mazināšanas augstu līmeni;

63.

atgādina, ka saistībā ar aviāciju virkne citu faktoru, ne tikai CO2 ietekme, veido aptuveni divas reizes lielāku tās globālās sasilšanas potenciālu; aicina ES nodrošināt, ka šī ietekme tiktu ņemta vērā Kopenhāgenas nolīgumā;

64.

uzstāj, ka, ņemot vērā neveiksmīgās sarunas starp Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju (ICAO) un Starptautisko Jūrniecības organizāciju (IMO), starptautiskā aviācija un kuģniecība ir jāiekļauj nolīgumā saskaņā ar UNFCCC;

65.

mudina starptautiskajos nolīgumos attiecībā uz aviācijas un jūrniecības nozarēm noteikt tādus pašus saistošus mērķus kā citām rūpniecības nozarēm; turklāt mudina pasaules mērogā vismaz 50 % kvotu šajā jomā paredzēt izsolēm;

66.

uzsver, cik svarīgi vietējiem iedzīvotājiem ir saņemt visaptverošu informāciju un konsultācijas, kā arī piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, un jo īpaši rosina pilsētu centrus, reģionus un konurbācijas ar valdības atbalstu uzsākt pašiem savas informēšanas kampaņas, kas varētu būt saistītas ar specifiskiem samazinājuma mērķiem;

67.

atzīst, ka pilsētu, vietējām un reģionālām varas iestādēm ir būtiska nozīme praktisku pasākumu īstenošanā attiecībā uz klimata pārmaiņām, ņemot vērā to, ka līdz 2030. gadam divas trešdaļas no kopējā iedzīvotāju skaita dzīvos pilsētu centros; atzinīgi vērtē apņemšanos, kas pausta pasaules valstu pašvaldību vadītāju un iestāžu nolīgumā par klimata aizsardzību, un aicina ES veicināt pilsētu, vietējo un reģionālo varas iestāžu iesaistīšanos valsts stratēģiju, tostarp klimata pārmaiņu mazināšanas rīcības plānu un ar pielāgošanās pasākumiem saistīto rīcības programmu, izstrādāšanā un īstenošanā;

68.

pauž viedokli, ka ES delegācijai ir svarīga loma šajās sarunās par klimata pārmaiņām, un tāpēc uzskata, ka ir nepieņemami, ka Eiropas Parlamenta deputāti, kas ir delegācijas sastāvā, nevarēja piedalīties iepriekšējās līgumslēdzēju pušu konferences ES koordinācijas sanāksmēs; sagaida, ka dalībnieki no Eiropas Parlamenta varēs piedalīties šādās sanāksmēs Kopenhāgenā vismaz kā novērotāji ar tiesībām uzstāties vai bez tām;

69.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām līgumslēdzējām pusēm, kas nav dalībvalstis.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/12

A.

tā kā kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas veidošana ir būtisks Eiropas Savienības mērķis; tā kā ir svarīgi atgriezties pie Tamperes programmas sākotnējā gara, kas aptvēra krimināltiesību un civiltiesību aspektus, īpaši pievēršoties tiesiskumam un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanai;

B.

tā kā globalizācija ietekmē ne tikai finanšu jomu, bet aizvien vairāk arī brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; tā kā šī iemesla dēļ ir nepieciešama visaptverošāka politiskā pieeja un pasākumi, lai risinātu neatliekamus migrācijas un patvēruma jautājumus, un īpaši aicina nodrošināt tieslietu un iekšlietu, attīstības, starptautiskās tirdzniecības un sociālo lietu politikā iesaistīto dalībnieku padziļinātākas apmaiņas un sadarbību;

C.

tā kā Lisabonas līgums, kuru nesen apstiprināja vai nu ar parlamenta balsojuma, vai ar referenduma palīdzību, ienesīs būtiskas izmaiņas ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu saistīto politikas jomu juridiskajos pamatos, mērķos, instrumentos un lēmumu pieņemšanas metodēs;

D.

tā kā valstu parlamentiem ar Lisabonas līgumu pirmo reizi piešķirtās tiesības un institucionālā loma pozitīvi ietekmēs BDTT attīstību un darbību, it īpaši tādēļ, ka labāk nodrošinās subsidiaritātes principa ievērošanu;

E.

tā kā daudzās tieslietu un iekšlietu politikas jomās dalībvalstu līmeņa risinājumi vairs nav piemēroti un tādēļ ir jārod Eiropas līmeņa risinājumi problēmām, kas saistītas ar starptautisko migrāciju, drošību un tehnoloģijām, tostarp informācijas un komunikācijas tehnoloģijām;

F.

tā kā ES iekšējās robežkontroles atcelšana ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas procesa sasniegumiem;

G.

tā kā ES līmenī pilsoņi ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā, savukārt dalībvalstis Padomē pārstāv to valdības, kuras ir demokrātiski atbildīgas valstu parlamentu priekšā; tā kā līdz ar to, lai īstenotu nepieciešamo parlamentu stiprināšanu Eiropas Savienībā, no vienas puses, jāpaplašina Eiropas Parlamenta pilnvaras ES lēmumu pieņemšanas procesā, un, no otras puses, dalībvalstu parlamentiem vairāk jāuzrauga valdības;

H.

tā kā kopīgi pasākumi jāveic tikai Kopienas kompetences jomā un tā kā Eiropas līmeņa pieejas jāizvēlas tikai tad, kad tās sola būt veiksmīgākas nekā dalībvalstu līmeņa darbības;

I.

tā kā ES pilsoņu tiesības un tiesības uz aizsardzību, jo īpaši datu aizsardzību, ir jāsaglabā un tā kā arī turpmāk jānodrošina kopējās tieslietu un iekšlietu politikas parlamentārā uzraudzība;

J.

tā kā likumdošanas procesa pārredzamībai jāpiešķir vissvarīgākā nozīme un tā kā dalībvalstu parlamentiem un pilsoņiem ir jādod iespēja sekot līdzi ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu saistītās politikas noteikšanai un īstenošanai un uzraudzīt šo procesu;

K.

tā kā Eiropas Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, ko paredz Lisabonas līgums, neietekmēs pamattiesību aizsardzību Eiropas Savienībā, pamatojoties uz hartu un Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, un būs vērtīgs papildu aizsardzības elements, vienlaikus paturot prātā, ka būs jānodrošina skaidrs kompetenču sadalījums starp Eiropas Cilvēktiesību tiesu un Eiropas Kopienu Tiesu;

L.

tā kā organizētās noziedzības, krāpšanas un korupcijas efektīvas un savlaicīgas apkarošanas, kā arī ES finanšu interešu aizsardzības nolūkos jāstiprina policijas un tiesu varas iestāžu sadarbība, izmeklēšanās sistemātiskāk jāiesaista Eiropols un Eirojusts, jāizveido Eiropas Prokuratūra un jāpanāk efektīvi un izmērāmi rezultāti un tā kā ES pilsoņi vēlas, lai ES aktīvāk iesaistītos korupcijas apkarošanā;

M.

tā kā nākamajiem pieciem gadiem noteiktajām prioritātēm civiltiesību jomā jāatspoguļo vajadzības, ko pauž pilsoņi un uzņēmumi;

N.

tā kā savstarpējai atzīšanai — brīvības, drošības un tiesiskuma telpas stūrakmenim — nepieciešama savstarpēja uzticēšanās un ticība citu valstu tiesību sistēmām un tā kā šīs vērtības var nodrošināt tikai ar kopīgu zināšanu un savstarpējas sapratnes palīdzību, tādējādi radot Eiropas tiesisko kultūru;

O.

tā kā Eiropas tiesiskās telpas pamatā jābūt tādai Eiropas tiesiskuma kultūrai starp juristiem, tiesu iestādēm un prokuroriem, kura ne tikai balstās uz Eiropas Savienības tiesību aktiem, bet arī tiek izstrādāta, izmantojot savstarpējās zināšanas un izpratni par dalībvalstu tiesu sistēmām, radikāli mainot universitāšu mācību programmas, organizējot apmaiņas un mācību braucienus un kopēju apmācību ar aktīvu Eiropas Tiesiskās apmācības tīkla un Eiropas Tiesību akadēmijas atbalstu;

P.

tā kā savstarpējas uzticēšanās pamatā ir arī dažādo valstu sistēmu efektivitātes un darbības rezultātu pastāvīga novērtēšana, kas notiek gan valstu, gan Eiropas līmenī; tā kā šajā sakarībā ir jāmin Eiropas Padomes struktūrā strādājošās Eiropas Tiesu sistēmas efektivitātes komisijas vērtīgais darbs;

Q.

tā kā Eiropas tīkliem dažādās tiesu sistēmas jomās (Eiropas Tiesiskās apmācības tīklam, Eiropas Tiesu iestāžu padomju tīklam, Eiropas Savienības Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīklam, Eiropas ģenerālprokuroru tīklam Eurojustice, Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam civillietās un komerclietās, kā arī juristu tīkliem) aktīvi jāpiedalās Eiropas tiesiskuma kultūras turpmākā veidošanā un ņemot vērā Parlamenta 1991. gada 10. septembra rezolūciju par Eiropas Juridisko akadēmiju (1), 2002. gada 24. septembra nostāju saistībā ar Padomes lēmuma par Eiropas Tiesiskās apmācības tīkla izveidi pieņemšanu (2), 2008. gada 9. jūlija rezolūciju par dalībvalstu tiesnešu lomu Eiropas juridiskajā sistēmā (3) un 2009. gada 7. maija ieteikumu Padomei par ES krimināltiesiskuma telpas izveidi (4);

R.

tā kā kibernoziegumu skaits pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, tādējādi radot sarežģītākas tiesiskas problēmas un noslogojot tiesas; tā kā, paturot prātā šo tendenci, ir jāizskata iespēja izveidot Eiropas Kibernoziegumu tiesu, kas specializētos ar kibernoziedzību saistītos jautājumos;

1.

norāda, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jauno daudzgadu programmu, visticamāk, pieņems un īstenos saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu, kuru nosaka Lisabonas līgums, tādēļ šajā programmā iepriekš jāparedz visi līgumā ietvertie jauninājumi, saskaņā ar kuriem:

2.

norāda, ka ES darbības būs uzticamākas, ja to pamatā būs jauns vai mainīts tiesiskais regulējums, tostarp jauni noteikumi par pamattiesību, ieskaitot mazākumtautību tiesības, aizsardzību, jauni noteikumi, lai novērstu jebkāda veida nevienlīdzību, jo īpaši starp sievietēm un vīriešiem (LESD 8. pants), vai jebkāda veida diskrimināciju (LESD 10. pants), noteikumi pārredzamības veicināšanai visās ES iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās (LESD 15. pants), noteikumi par personas datu aizsardzību pret privātu un valsts iestāžu ļaunprātīgu izmantošanu (LESD 16. pants), par konsulāro un diplomātisko aizsardzību (LESD 23. pants), par kopēju politiku patvēruma un migrācijas jomā (LESD 77. un turpmākie panti), par trešo valstu pilsoņu integrāciju (LESD 79. panta 4. punkts) un par administrācijas darbības uzlabošanu (LESD 298. pants);

3.

uzsver, cik svarīgi ir tas, ka ar Lisabonas līgumu tiek bez ierobežojumiem paplašināta EK Tiesas kompetence, lai tā varētu pieņemt prejudiciālus lēmumus visos ar BDTT saistītos jautājumos un lai Komisija varētu uzsākt pienākumu neizpildes procedūras (5);

4.

uzsver, ka dalībvalstīm sniegtā iespēja nepiedalīties noteiktos pasākumos apgrūtina un padara mazāk pārredzamu tiesas pieejamību pilsoņiem un uzņēmumiem visā Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un ka godīguma, saskaņotības un vienkāršības vārdā no tā vajadzētu pēc iespējas izvairīties;

5.

atzinīgi vērtē to, ka ar Lisabonas līgumu koplēmuma procedūra ir ieviesta kā parastā likumdošanas procedūra ar BDTT saistītās jomās, uz kurām minētā procedūra līdz šim neattiecās, tādējādi nodrošinot, ka Eiropas tieslietu un iekšlietu politikas dažādie aspekti un šajā sakarā pieņemtie pasākumi nonāk Parlamenta uzraudzībā; uzskata, ka Eiropas Parlamenta iesaistīšana starptautisko nolīgumu ratificēšanā ir tikai nepieciešamais papildinājums tām pilnvarām un atbildības jomām, kas tam tiks piešķirtas iekšējā līmenī, it īpaši attiecībā uz pašreizējā trešā pīlāra jautājumiem;

6.

uzskata, ka solidaritātes principam starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un Eiropas Savienību brīvības, drošības un tiesiskuma telpā ir īpaša nozīme un ka šai solidaritātei vajadzētu kļūt aktīvai un obligātai, jo īpaši tādos jautājumos kā robežkontrole, imigrācija, civilā aizsardzība un solidaritātes klauzula;

7.

uzsver, ka ES balstās uz brīvības principa; norāda, ka drošība, kas ir brīvības balsts, jāpanāk saskaņā ar tiesiskuma principu, un uz drošību attiecas no pamattiesībām izrietošas saistības; norāda, ka līdzsvars starp drošību un brīvību jāvērtē no šīs perspektīvas;

8.

uzskata, ka ar Stokholmas programmas palīdzību it īpaši:

9.

uzskata, ka, īstenojot šo programmu, prioritāte, lojāli sadarbojoties, jāpiešķir mērķim nodrošināt, ka pilsoņi gūst labumu no līdzvērtīgas pamattiesību aizsardzības visur un visos gadījumos, kad viņi saskaras ar Eiropas Savienības, ieskaitot aģentūras un citas struktūras, un dalībvalstu īstenotu varu, un ka neviens nedrīkst būt sliktākā pozīcijā, izmantojot šīs pamatbrīvības, kuras Eiropas Savienības pilsoņiem noteiktas saskaņā ar cilvēktiesību un tiesiskuma tradīciju, kas ir kopēja visām dalībvalstīm;

10.

norāda, ka saskaņā ar Lisabonas līgumā noteikto jauno tiesisko un institucionālo regulējumu jaunas darbības brīvības, drošības un tiesiskuma telpā varēs izstrādāt, tikai atbilstoši un pienācīgā veidā iesaistot Eiropas Parlamentu, dalībvalstu parlamentus un pilsonisko sabiedrību, tā veidojot atvērtas un nepārtrauktas debates;

11.

aicina ES un dalībvalstu līmenī īstenot pārredzamāku likumdošanas procesu un atzinīgi vērtē parastās likumdošanas procedūras izmantošanu, kas nodrošinās, ka lēmumu pieņemšanas procesā plaši piemēro tiesības piekļūt dokumentiem un informācijai, jo īpaši tajos gadījumos, kad priekšlikumi varētu ietekmēt atsevišķu personu vai pilsoņu tiesības neatkarīgi no tā, vai priekšlikumu iesniedz Komisija vai dalībvalstu grupa;

12.

nolūkā panākt pārredzamu likumdošanas procesu starptautiskajā līmenī, kur Komisija ir tiesīga lemt Kopienas vārdā, savukārt Parlamentam ir atstātas tikai tiesības sniegt piekrišanu, kas ir īpaši uzskatāmi novērojams saistībā ar Hāgas konferenci par starptautiskajām privāttiesībām, paziņo, ka Parlaments ir apņēmies cieši sekot notikumu attīstībai Hāgas konferencē par starptautiskajām privāttiesībām; apņemas finansiāli atbalstīt tāda parlamentāra foruma izveidi, kurā varētu piedalīties ieinteresētie Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputāti, tādējādi nodrošinot, ka deputāti ir informēti par notikumu attīstību minētajā konferencē, kā arī par tās darbu un sasniegumiem, un ļaujot apspriest dažādus jautājumus sabiedriskā forumā;

13.

atzinīgi vērtē to, ka ar Lisabonas līgumu izveido sistēmu to politikas jomu novērtēšanai, kas ir saistītas ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un aicina ieviest konkrētu uzraudzības un novērtēšanas sistēmu, jo īpaši tiesiskuma jomā, galveno uzmanību veltot spēkā esošo juridisko instrumentu kvalitātei, efektivitātei un taisnīgumam, tiesvedībai un pamattiesību aizsardzībai un cieši sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem; tādēļ:

14.

uzskata, ka vispirms ir jānovērš ievērojamā neatbilstība starp Eiropas līmenī pieņemtajiem noteikumiem un politikas nostādnēm un to īstenošanu dalībvalstīs;

15.

aicina Eiropas Parlamenta gadskārtējās debatēs periodiski izvērtēt šīs daudzgadu programmas rezultātus, tajās iesaistot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus un koncentrējoties uz pamattiesību aizsardzību ES; šīm debatēm par pamatu būtu jāņem Padomes, Komisijas, Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumi, kā arī neatkarīgu ekspertu novērtējumi un pētījumi, pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldījums un Parlamenta rezolūcijas;

16.

uzskata, ka efektīva pamattiesību aizsardzība un veicināšana ir pamats demokrātijai Eiropā un priekšnoteikums brīvības, drošības un tiesiskuma telpas konsolidācijai; tādēļ pauž stingru pārliecību, ka Padomei un Komisijai ir pienākums aktīvi ierosināt pasākumus, ar kuriem atbalsta pamattiesības;

17.

tāpat atgādina, ka Eiropas Savienība pievienojas ECTK un ka tādējādi nekavējoties ir jāsāk sarunas par Eiropas Savienības pievienošanos ECTK;

18.

aicina Komisiju turpināt darbu pie starpiestāžu nolīguma izstrādāšanas, saistot to ar Lisabonas līgumu stāšanos spēkā un sekām, ko rada izveidojusies saikne starp Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Cilvēktiesību tiesu un ES iestādēm;

19.

prasa iesniegt skaidru un visaptverošu priekšlikumu par tiesībām, kas jānodrošina apsūdzētajiem, lai nodrošinātu viņiem godīgu tiesas procesu, un noraida pašreiz pieņemto pakāpenisko pieeju;

20.

atgādina, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Eiropas Savienības Pamattiesību harta kļūs saistoša un iegūs tādu pašu spēku kā Līgumi un tā būs pilnībā piemērojama visiem pasākumiem, kurus veic brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, un šīs hartas ievērošanu kontrolēs Eiropas Kopienu tiesa; tomēr izsaka nožēlu par ieviesto protokolu, ar kuru tiek ierobežota Hartas ietekme uz divu dalībvalstu tiesību aktiem, un atkārtoti pauž bažas par nevienlīdzību starp cilvēkiem, ko šis protokols var izraisīt;

21.

prasa rūpīgi un objektīvi pārskatīt, cik nepieciešami, samērīgi un efektīvi ir pašreizējie pasākumi brīvības un tiesiskuma telpā, tostarp izvērtēt to ietekmi uz ES vērtību un principu, kā arī uz pilsoņu pamattiesību aizsardzību un veicināšanu; aicina novērtēt katras jaunas politikas, tiesību akta priekšlikuma un programmas ietekmi uz pamattiesību jomu, šādā novērtējumā skaidri norādot, kuras pamattiesības tas varētu ietekmēt un kādi pasākumi ir paredzēti šo tiesību garantēšanai saskaņā ar proporcionalitātes principu un vajadzībām; uzskata, ka, izskatot priekšlikumus tiesību aktiem pamattiesību un cilvēktiesību jomā, vajadzētu pastāvīgi apspriesties ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, un prasa Komisijai sniegt oficiālu atbildi uz katru no Pamattiesību aģentūras ziņojumiem, ieskaitot sarakstu ar pasākumiem, kas ierosināti Pamattiesību aģentūras izvirzīto jautājumu risināšanai;

22.

prasa veicināt ES vērtību īstenošanu, tostarp nepārtrauktu cilvēktiesību ievērošanu, ES nolīgumos ar trešām valstīm, kā arī visā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas ārējā dimensijā, nostiprinot šīs vērtībaskā pastāvīgu mērķi un jo īpaši ņemot vērā jaunās iespējas, kas paredzētas Lisabonas līgumā; atzīst, cik svarīga ir atbilstoša un saskanīga iekšpolitika cilvēktiesību jomā, lai iegūtu un saglabātu nepieciešamo ārējo uzticamību;

23.

uzskata, ka nāvessods ir nežēlīgs, nehumāns un degradējošs soda veids, un mudina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis enerģiski strādāt, lai panāktu nāvessoda atcelšanu visās pasaules valstīs;

24.

prasa brīvības, drošības un tiesiskuma telpas politikas ārējā dimensijā ievērot, aizsargāt un veicināt cilvēktiesības un pamattiesības, un pastāv uz to, ka starptautiskajai sadarbībai jābalstās uz šīm vērtībām, ka nedrīkst piedot spīdzināšanu, ka pilnībā jāpārtrauc ārkārtas pārsūtīšanas un ka jāveic attiecīga šādas prakses izmeklēšana, lai šādi gadījumi nākotnē vairs neatkārtotos;

25.

prasa veikt pasākumus, lai pilnībā informētu ES pilsoņus un iedzīvotājus par pamattiesībām, tostarp arī informētības veicināšanas kampaņas, kas orientētas uz plašu sabiedrību un neaizsargātām grupām, neformālas izglītības iniciatīvas un nediskriminēšanas un dzimumu līdztiesības temata iekļaušanu oficiālajās izglītības programmās, kā arī veicinātu to ES un dalībvalstu iestāžu, kas aktīvi darbojas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, informētību par pamattiesību būtisko nozīmi un noteiktu veidus, kā pieprasīt kompensāciju gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī gadījumos, kad viņu tiesības tiek pārkāptas;

26.

uzsver, ka Eiropas Savienībā pieaugošā neiecietība ir jāierobežo, ne tikai pilnībā īstenojot Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (6), bet arī izmantojot turpmākus Eiropas līmeņa tiesību aktus par naida izraisītiem noziegumiem;

27.

uzskata, ka daudzveidība bagātina Eiropas Savienību un ka Savienībai jābūt drošai videi, kurā tiek ņemtas vērā atšķirības un dalībvalstu specifika, un tiek aizsargāti mazāk aizsargātie, piemēram, romi; tādēļ uzsver, ka prioritātei Stokholmas programmā jābūt aktīviem centieniem palielināt izpratni par tiesību aktiem diskriminācijas novēršanas jomā un dzimumu līdztiesību un izskaust nabadzību, novērst uz dzimumu, dzimumorientāciju, vecumu, invaliditāti, reliģisko piederību vai ticību, ādas krāsu, izcelsmi vai valsts vai etnisko piederību, rasismu, antisemītismu, ksenofobiju un homofobiju pamatotu diskrimināciju un aizsargāt bērnus un minoritātes; uzskata, ka enerģiski un pilnā apjomā jāpiemēro spēkā esošie tiesību akti un pasākumi, kas pieņemti, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm; tādēļ aicina Spānijas prezidentūru un turpmākās prezidentūras savā pilnvaru termiņā turpināt darbu attiecībā uz Eiropas aizsardzības rīkojumu, lai nodrošinātu, ka šādu noziegumu upuriem visās dalībvalstīs ir vienāds aizsardzības līmenis;

28.

atgādina, ka no parasta pilsoņa viedokļa viens no lielākajiem draudiem iekšējai drošībai ir sociālā atstumtība; norāda, ka bezdarbs un citas ar ienākumiem saistītas problēmas, piemēram, pārāk lielas parādsaistības, ko pastiprina pasaules finanšu krīze, palielina atstumtības risku, un ka īpaši neizsargātas ir etniskās minoritātes, jo pastāv risks, ka arī tās var kļūt par diskriminācijas un rasistu noziegumu upuriem;

29.

aicina Pamattiesību aģentūru vākt un krāt uzticamus un salīdzināmus statistikas datus par jebkuriem diskriminēšanas iemesliem, tostarp diskrimināciju pret mazākumtautībām, un ievērot vienādu attieksmi pret šiem atšķirīgajiem iemesliem, iekļaut salīdzināmus datus par vardarbību pret sievietēm Eiropas Savienībā un publicēt šos datus skaidri saprotamā veidā un piekrīt triju Padomes prezidentvalstu (Spānijas, Beļģijas un Ungārijas) viedoklim, ka iespējami drīz ir jāveic Pamattiesību aģentūras pilnvaru iespējama pārskatīšana un ka šādas pārskatīšanas rezultātā būs iespējams padziļināt sadarbību ar Eiropas Padomi, kā arī rūpīgāk apsvērt Pamattiesību aģentūras pilnvaru, saskaņā ar kurām tai jāpēta pamattiesību stāvoklis Eiropas Savienībā, iespējamo pagarināšanu;

30.

atkārtoti apstiprina, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm jāveic saskaņoti centieni, lai pilnībā integrētu sabiedrībā mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas, īpaši romu kopienu, veicinot šo iedzīvotāju iekļaušanos izglītības sistēmā un darba tirgū un īstenojot pasākumus vardarbības nepieļaušanai pret šiem iedzīvotājiem;

31.

uzsver, ka par būtisku progresu nevar runāt, lai gan ES likumdevēji un politikas veidotāji ir pieņēmuši plašu likumu kopumu, lai cīnītos pret dažādām diskriminācijas izpausmēm, no kurām cieš mazākumtautību sievietes, jo īpaši romu sievietes; tādēļ aicina dalībvalstis pārskatīt, kā tiek īstenota jebkura politika saistībā ar vairākkārtējas diskrimināciju;

32.

uzskata, ka ir būtiski svarīgi sekmēt direktīvas un Eiropas rīcības plāna pieņemšanu jautājumā par vardarbību pret sievietēm, lai novērstu vardarbību, aizsargātu cietušās un sauktu pie atbildības vainīgos; uzskata, ka ES ir nepieciešams paredzēt mehānismus, lai nodrošinātu, ka visās ar cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu saistītajās politikas jomās tiek iekļauta dzimumu līdztiesības dimensija, kā arī, attīstot šīs politikas jomas, tiek ņemta vērā par cilvēku tirdzniecību veiktā analīze;

33.

norāda, ka līdz ar “pilsoņu iniciatīvas” ieviešanu Lisabonas līgumā pilsoņi būs tieši saistīti ar Eiropas Savienības suverēnās varas īstenošanu, jo viņi pirmoreiz būs tieši iesaistīti ES tiesību aktu priekšlikumu ierosināšanā; nelokāmi prasa, lai šo jauno instrumentu ievieš veidā, kas reāli mudinātu cilvēkus to izmantot, un aicina Komisiju ņemt attiecīgi vērā visas iniciatīvas, kas atbilst šim tiesiskajam kritērijam;

34.

atzinīgi vērtē Lisabonas līgumā iekļauto noteikumu par pilsoņu iniciatīvu un mudina Komisiju, iesniedzot priekšlikumu par Lisabonas līguma īstenošanas praktiskajiem aspektiem, pienācīgi ņemt vērā Parlamenta lomu un pastāvošās tiesības iesniegt lūgumrakstus;

35.

ir paredzējis ierosināt jauna priekšlikuma izstrādi ar mērķi pašos pamatos reformēt tiesību aktus, kas reglamentē Eiropas Parlamenta vēlēšanas; atgādina savu nostāju, proti, lai pamudinātu Eiropas pilsoņus piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās viņu pastāvīgajā dzīvesvietā, Padomei saskaņā ar kārtību, par kuru tai jau bija jālemj, jāveic pasākumi, lai veicinātu iedzīvotāju tiesības vēlēt un tapt ievēlētiem;

36.

aicina dalībvalstis pilnībā izmantot ar ES pilsonību saistītās tiesības tā, lai tās pilsoņi var īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos kopā ar ģimenes locekļiem, tā dodot viņiem iespēju ceļot, strādāt, studēt, aiziet pensijā, piedalīties politiskā un demokrātijas procesos un dzīvot ģimenes dzīvi jebkur Eiropas Savienībā bez ierobežojumiem, nodrošinot, ka šiem cilvēkiem neatkarīgi no to dzīvesvietas saglabājas tiesības saņemt visus sociālos pabalstus; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina ES pilsoņiem iespēja bez grūtībām īstenot savas balsstiesības pašvaldību vēlēšanās;

37.

neskarot valstu tiesību aktus ģimenes tiesībās, aicina dalībvalstis nodrošināt ES pilsoņu un viņu ģimeņu brīvu pārvietošanos saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (7) 2. un 3. pantu, attiecinot to gan uz reģistrētās partnerattiecībās esošām personām, gan laulātajiem, kā arī izvairīties no visu veidu diskriminācijas jebkādu iemeslu dēļ, tostarp saistībā ar seksuālo orientāciju;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt, kā būtu iespējams veicināt ES pilsoņu brīvu pārvietošanos, palīdzot tiem ES pilsoņiem, kuri nolēmuši šīs tiesības izmantot, integrēties un iesaistīties tās valsts dzīvē, uz kuru viņi nolēmuši pārcelties, īstenojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā;

39.

uzskata, ka šo brīvību izmantošana jānodrošina pāri dalībvalstu robežām un ka ES pilsoņiem jādod iespēja pilnībā izmantot viņu specifiskās tiesības pat ārpus ES robežām; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi stiprināt koordināciju un sadarbību konsulārās aizsardzības jomā;

40.

aicina dalībvalstis taisnīgi un konsekventi īstenot savas saistības nodrošināt ES pilsoņu konsulāro un diplomātisko aizsardzību, īstenojot nolīgumu par minimālo konsulāro palīdzību, ko ES pilsoņi var saņemt, atrodoties ārpus ES teritorijas;

41.

aicina Padomi un Komisiju par prioritāru uzdevumu uzskatīt pārredzamības uzlabošanu un labāku piekļuvi dokumentiem, jo tas ir būtiski, lai panāktu izvirzīto mērķi — iedzīvotāju interesēs darbojošos Eiropas Savienību;

42.

atzinīgi vērtē Stokholmas programmā iekļauto atsauci uz līdzdalību Eiropas Savienības demokrātiskajos procesos; mudina Padomi iekļaut Stokholmas programmā īpašu sadaļu par piemērotiem pasākumiem, kas ir vajadzīgi, lai veicinātu sieviešu iesaistīšanos vēlēšanu kampaņās un politiskajā dzīvē kopumā, tā mazinot joprojām pastāvošo demokrātijas deficītu, kas saistīts ar sieviešu ierobežotu līdzdalību pašvaldību, valsts un Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

43.

uzskata, ka, izstrādājot vispusīgu pieeju migrācijas jautājumiem, jebkurā gadījumā vispirms ir jāņem vērā tie faktori, kuru dēļ cilvēki pamet savu valsti (“push factors”), un jābūt skaidriem plāniem attiecībā uz izcelsmes valstu un tranzīta valstu attīstību un ieguldījumu veikšanu šajās valstīs, jo īpaši vienkāršojot migrantu iespējas veikt naudas pārskaitījumus uz izcelsmes valsti vai īstenojot tirdzniecības un lauksaimniecības politikas pasākumus, kuri veicina ekonomiskās iespējas, kā arī attīstot demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības;

44.

uzsver, ka ir nepieciešams pastāvīgi attīstīt vērienīgas un atbilstīgi finansētas reģionālās aizsardzības programmas un tas jāveic ciešā sadarbībā ar ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR) un iesaistītajām ārpuskopienas valstīm;

45.

mudina Kopienas integrācijas, imigrācijas un patvēruma politikas jomu pamatā likt pilnīgu pamattiesību ievērošanu un pilnībā ievērot Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, lai nodrošinātu trešo valstu valstspiederīgajiem efektīvu cilvēktiesību aizsardzību, kā arī to, ka pilnībā tiek ievērots neizraidīšanas princips; norāda, ka imigrācijas un patvēruma politikā jāpievēršas arī vismazāk aizsargāto grupu, piemēram, bēgļu un patvēruma meklētāju, jo īpaši nepilngadīgo un bez pavadības esošu nepilngadīgo, vajadzībām; prasa izveidot konsekventu un vispusīgu tiesisko regulējumu, kas sekmētu legālo migrāciju;

46.

neatlaidīgi prasa formulēt stingrāku imigrācijas politiku, kas būtu cieši saistīta ar pārējiem Kopienas politikas virzieniem, īpaši nodarbinātības politiku, lai panāktu, ka alternatīvs risinājums nelegālai imigrācijai ir legāla imigrācija, un lai nodrošinātu gan maksimālu labumu dalībvalstīm, gan labklājību pašiem imigrantiem;

47.

uzstāj, ka ir nepieciešams konsolidēt ES vispārējo pieeju migrācijas jautājumiem, sniedzot iespēju jauniem politiskā dialoga un sadarbības veidiem ar trešām valstīm, lai uzlabotu migrācijas plūsmas, nepieļautu humanitāras traģēdijas;

48.

uzsver, ka ir jāpanāk cieša migrācijas politikas sasaiste ar attīstības politiku un jāveicina intensīvāks dialogs ar izcelsmes un tranzīta valstīm, galvenokārt tādēļ, lai novērstu nelegālās migrācijas problēmu; šajā sakarībā uzsver, ka efektīva un kopīga nelegālās migrācijas apkarošana dalībvalstīm pavērs labākas iespējas legālas migrācijas veicināšanai;

49.

prasa turpināt attīstīt kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, lai atbilstīgi Eiropas imigrācijas un patvēruma pakta mērķiem izveidotu “patvēruma Eiropu”; vienotas procedūras izmantošanai būtu jānodrošina, ka lēmumu pieņemšana par patvēruma piešķiršanu visās dalībvalstīs ir konsekventāka un kvalitatīvāka, tā Eiropā novēršot trūkumus aizsardzības jomā;

50.

mudina Padomi un dalībvalstis ievērot bēgļa juridisko definīciju, kas noteikta Apvienoto Nāciju Organizācijas Bēgļu konvencijā;

51.

uzskata — tā kā galvenajam kopējās patvēruma un imigrācijas politikas aspektam jābūt solidaritātei, šeit jāparedz arī solidaritāte ar dalībvalstīm, kuras ievēro savas starptautiskās saistības attiecībā uz bēgļu un patvēruma meklētāju aizsardzību, un tādēļ ir jānodrošina, ka šādi rīkojas visas dalībvalstis;

52.

atgādina, ka patvēruma tiesības jāgarantē visiem cilvēkiem, kas bēg no konfliktiem un vardarbības; nosoda uzņemšanas atteikumu no valstīm un masveida izraidīšanu uz valstīm, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības vai kuras nav parakstījušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Bēgļu konvenciju;

53.

mudina īstenot sarunas par iesniegtajiem vai gaidāmajiem tiesību aktu priekšlikumiem par Eiropas instrumentiem patvēruma jomā, lai uzlabotu standartus un novērstu pašreizējā tiesiskā regulējuma nepilnības;

54.

turklāt prasa solidaritāti starp dalībvalstīm, no vienas puses, un, no otras puses, patvēruma meklētājiem un citiem bēgļiem;

55.

aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīties un izrādīt centienus atbalstīt solidaritātes mehānismus, piemēram, Komisijas plānoto izmēģinājuma projektu starptautiskas aizsardzības saņēmēju iekšējai pārvietošanai, kā arī citas iniciatīvas, kuru mērķis ir patiesas ilgtermiņa solidaritātes nodrošināšana starp dalībvalstīm; šajā sakarībā uzskata, ka būtu jāievieš pārredzama sistēma dalībvalstu iespējamās uzņemšanas spēju novērtēšanai un attiecībā uz to jāprecizē Eiropas Patvēruma atbalsta biroja nozīme; ņemot to vērā, prasa atklātu diskusiju par dažādām iespējām, kā izveidot obligātu mehānismu, lai nodrošinātu efektīvu solidaritāti, jo īpaši izmantojot iekšēju pārvietošanu;

56.

šajā sakarībā prasa nekavējoties formalizēt solidaritātes un atbildības godīga sadalījuma principu, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 80. pantā un kam būtu jāattiecas arī uz “obligātas un neatsaucamas solidaritātes” sistēmu, vienlaicīgi palielinot sadarbību ar trešām valstīm un sevišķi kaimiņvalstīm, lai palīdzētu attīstīt šo valstu patvēruma un aizsardzības sistēmas, ievērojot starptautiskās aizsardzības normas, nosakot reālus sagaidāmos rezultātus un neapdraudot vai nemēģinot aizstāt piekļuvi aizsardzībai Eiropas Savienībā;

57.

uzskata, ka ir vajadzīga pieeja, kas paredz partnerību ar izcelsmes un tranzīta valstīm, lai nodrošinātu, ka tām ir aktīva loma palīdzībā pārvaldīt migrācijas plūsmu, novērst nelegālo imigrāciju, informējot potenciālos migrantus par iespējamiem riskiem, un veikt efektīvas informēšanas kampaņas par iespējām likumīgi iebraukt un/vai strādāt ES dalībvalstīs;

58.

uzsver, ka visos nolīgumos ar izcelsmes un tranzīta valstīm, piemēram, Turciju un Lībiju, būtu jāiekļauj nodaļas par sadarbību imigrācijas jomā, ņemot vērā stāvokli dalībvalstīs, kurās ir vislielākā migrācijas plūsma, un uzsverot nelegālās imigrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanu, atvieglojot Frontex darbu;

59.

prasa turpināt sadarbību un stiprināt pasākumus, kas paredzēti tam, lai nodrošinātu efektīvu un ātru to nelegālo migrantu atgriešanos, kuriem nav vajadzīga aizsardzība, dodot priekšroku brīvprātīgas atgriešanās gadījumiem;

60.

prasa pieņemt pasākumus, ar ko novērš dalībvalstīs likumīgi dzīvojošo trešo valstu pilsoņu ģimeņu apvienošanās šķēršļus;

61.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošinātmigrantiem tiesas, mājokļa, izglītības un veselības aprūpes pieejamību, cita starpā saskaņā ar Starptautisko Konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

62.

aicina Komisiju iesniegt praktiskus priekšlikumus, kas paredzētu iedarbīgus pasākumus, kuri vērsti pret patvēruma piešķiršanas procedūru ļaunprātīgu izmantošanu;

63.

norāda, ka būtu jāveicina “cirkulārā migrācija”, taču atgādina, ka šāda pieeja nedrīkst radīt algu un sociālo dempingu un nedrīkst neņemt vērā vajadzību īstenot integrācijas pasākumus;

64.

prasa pieņemt visaptverošu plānu, kurā noteikti Eiropas Savienības integrētās robežu pārvaldības stratēģijas vispārējie mērķi un struktūra, lai patiesi īstenotu kopējo patvēruma, imigrācijas un ārējo robežu kontroles politiku saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 2. punktu;

65.

prasa veidot stratēģisku pieeju vīzu politikas jomā, lai saglabātu darbību, iekšējā regulējuma un ārējo saistību konsekvenci, tostarp nodrošinot trešo valstu vienādu attieksmi pret dalībvalstīm;

66.

aicina Komisiju izdarīt secinājumus par jau spēkā esošo vīzu un atpakaļuzņemšanasnolīgumu un divpusējo vietējās pierobežas satiksmes nolīgumu īstenošanu starp Eiropas Savienību un tās austrumu kaimiņvalstīm, kā arī par vīzu režīma liberalizācijas procesu Rietumbalkānos, lai katrā atsevišķā gadījumā paredzētu precīzi formulētu kritēriju kopumu pašreizējovīzu režīma atvieglojumu nolīgumu novērtēšanai un uzlabošanai un strādātu ar mērķi izveidot bezvīzu ceļošanas zonu, kurā palielinātos cilvēku savstarpējo kontaktu līmenis;

67.

mudina Komisiju — lai varētu efektīvāk īstenot vīzu režīma abpusējības principu ar trešām valstīm un šādi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem ES pilsoņiem — vēlreiz īstenot tās stratēģiju, izmantojot visus pieejamos līdzekļus, piemēram, sankcijas, un iekļaujot šo jautājumu sarunās ar attiecīgajām trešām valstīm;

68.

uzskata, ka Eiropas Aģentūrai operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) kā ES vispārējās imigrācijas stratēģijas būtiskam instrumentam ir pilnībā jāievēro migrantu cilvēktiesības; prasa nodrošināt lielāku Parlamenta kontroli pār aģentūras darbību un atbalsta tās pilnvaru pārskatīšanu, tostarp izveidojot skaidru struktūru, lai atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem īstenotu ieceļotāju atpakaļnosūtīšanas pasākumus un izveidotu reģionālus un specializētus birojus, šādi palielinot minētās aģentūras nozīmi;

69.

atgādina, ka Frontex ir pilnīgi noteikti jānodrošina iespējas izmantot dalībvalstu pārziņā nodotos līdzekļus gan atsevišķu kopējo darbību koordinēšanai, gan pastāvīgo misiju vajadzībām;

70.

aicina visas attiecīgās dalībvalstis risināt iespējamās praktiskās un/vai tiesiskās problēmas attiecībā uz to dalībvalstu resursu izmantošanu, kuras piedalās kopīgās operācijās;

71.

atgādina absolūto nepieciešamību pēc iespējas ātrāk SIS II un VIS sākt darbu; uzskata, ka SIS II sniegs ievērojamus uzlabojumus un jaunas iespējas, piemēram, tiks ieviesti biometriskie dati un savstarpēji brīdinājumu savienojumi, kas palīdzēs labāk kontrolēt ārējās robežas un uzlabos drošību;

72.

uzstāj, lai netiktu sākta jaunu robežu pārvaldības instrumentu vai liela apjoma datu uzglabāšanas sistēmu darbība, līdz pilnībā nav nodrošināta spēkā esošo līdzekļu izmantojamība, drošums un uzticamība, un prasa veikt jauno instrumentu nepieciešamības un samērīguma padziļinātu novērtējumu attiecībā uz tādām jomām kā ierašanās un došanās prom, reģistrēto ceļotāju programma, pasažieru vārdu reģistrs un iepriekšējas ceļojumu apstiprināšanas sistēma;

73.

uzsver Lisabonas līguma nozīmi, jo ar šo līgumu par tiesiski saistošu tiek padarīta harta, kuras 24. pantā tiek īpaši regulētas bērnu tiesības un kura, cita starpā, paredz, ka “visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses”;

74.

uzskata, ka visos ES pasākumos, ko veic šajā jomā, ir būtiski ievērot un veicināt bērnu tiesības, kā noteikts ANO Konvencijā par bērna tiesībām un atzīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un prasa veikt pastiprinātus ES pasākumus bērnu aizsardzībai visā brīvības, drošības un tiesiskuma telpā;

75.

aicina dalībvalstis ievērot un īstenot Konvencijā par bērna tiesībām paredzētās bērnu tiesības;

76.

mudina Eiropas Savienību stingrāk vērsties pret pārkāpumiem, no kuriem cieš bērni, piemēram, pret vardarbību, diskrimināciju, sociālo atstumtību un rasismu, bērnu darbu, prostitūciju un bērnu tirdzniecību, un rosināt saskaņotus centienus aizsargāt bērnus un atbalstīt bērnu tiesības, ES darbībā vadoties pēc ANO Konvencijas par bērnu tiesībām un izmantojot to par pamatu grozījumu izdarīšanai spēkā esošajos tiesību aktos;

77.

uzskata, ka ir steidzami jāpievēršas jautājumam par to, kā aizsargāt no vecākiem nošķirtus un bez pavadības esošus bērnus, ņemot vērā to, ka šie bērni ir pakļauti īpašiem riskiem;

78.

uzsver, cik svarīgi ir ievērot bērnu tiesības un imigrācijas politikā pievērst sevišķu uzmanību bērniem īpašas neaizsargātības apstākļos; uzskata, ka šajā jomā jāizstrādā vērienīga Eiropas stratēģija;

79.

mudina dalībvalstis nodrošināt, ka šai jomai veltītajā ES patvēruma un migrācijas politikā, kā arī cilvēku tirdzniecības novēršanas politikā migrantu bērni tiek pirmām kārtām un galvenokārt uzskatīti par bērniem, lai nodrošinātu viņiem pienākošos bērnu tiesību izmantošanu bez diskriminācijas, jo īpaši attiecinot to uz ģimenes apvienošanās tiesībām; tādēļ uzskata, ka jebkuram ES rīcības plānam attiecībā uz trešo valstu izcelsmes nepavadītām nepilngadīgām personām jānodrošina, ka

80.

aicina īpašu uzmanību pievērst nepilngadīgajiem neatkarīgi no tā, vai viņi ceļo ar pieaugušajiem vai bez viņiem, lai nodrošinātu, ka viņi netiek turēti nekāda veida apcietinājumā;

81.

norāda, ka trešo valstu izcelsmes bērni var izrādīties īpaši neaizsargāti pret ekspluatējoša darba situācijām, jo īpaši valstīs, kur viņiem nenodrošina attiecīgu palīdzību un aizsardzību, jo viņi nav reģistrēti; uzskata, ka ES darba, patvēruma un migrācijas politikā, kā arī cilvēku tirdzniecības novēršanas politikā šīs realitātes jāatzīst un ar tām jārēķinās;

82.

atzīmē pieaugošo interneta nozīmi un norāda, ka globālo un atklāto interneta darbības principu dēļ ir vajadzīgi vispārēji datu aizsardzības, drošības un vārda brīvības standarti; aicina Padomi un Komisiju uzņemties iniciatīvu izveidot vispārēju programmu šādu standartu izstrādei; uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir stingri ierobežot, definēt un reglamentēt situācijas, kad privātam interneta uzņēmumam var pieprasīt sniegt datus valsts iestādēm, un ir jānodrošina, ka valsts iestādes šos datus izmanto, ievērojot visstingrākos datu aizsardzības standartus;

83.

kategoriski prasa garantēt, ka visos Eiropas Savienības politikas virzienos tiks ievēroti ar datu aizsardzību saistītie pamattiesību aspekti un tiesības uz privātumu;

84.

uzsver, ka personas datu aizsardzība un privātums ir jāintegrē saistībā ar tehnoloģiju pilnveidošanu un plaša mēroga informācijas sistēmu izveidi;

85.

uzskata, ka pieejai, ar kuru saskaņā privātuma principu izvirza par sistēmas izveides priekšnosacījumu (“privacy by design”), ir jābūt ikvienas tādas izstrādes būtiskai iezīmei, kura var apdraudēt fizisku personu privātos datus un sabiedrības uzticēšanos struktūrām, kuru rīcībā ir šādi dati;

86.

norāda, ka informācijas pieejamības princips var pieļaut apmaiņu ar nelikumīgi un prettiesiski iegūtiem personas datiem un ka attiecībā uz to ir vajadzīgi kopīgi noteikumi; pauž bažas par tādu operatīvo darbību veicināšanu, kurās attiecībā uz slepenām izmeklēšanām, iedzīvotāju novērošanu utt. nav paredzēta Eiropas Savienībā piemērojama definīcija un kopīgi standarti;

87.

uzskata, ka, paredzot ES pasākumus šajā jomā, vispirms ir jāpieņem skaidri kritēriji, lai novērtētu pamattiesību ierobežošanas samērīgumu un nepieciešamību; turklāt uzskata, ka pirms lēmumu pieņemšanas vienmēr ir rūpīgi jāizvērtē ikviena priekšlikuma iespējamās sekas;

88.

pauž bažas par to, ka arvien plašāk izplatās profilu veidošanas prakse, kuras pamatā ir datizraces metodes un vispārināta datu vākšana par nevainīgiem iedzīvotājiem un kura tiek īstenota preventīvos nolūkos un policijas vajadzībām; atgādina, cik svarīgi ir tas, ka tiesību aktu izpildes pasākumos jāievēro cilvēktiesības, sākot no nevainīguma prezumpcijas principa līdz tiesībām uz privātumu un datu aizsardzību;

89.

atzinīgi vērtē priekšlikumu par starptautisku standartu izveidi datu aizsardzības jomā; uzsver, ka nolīgumi ar trešām valstīm par datu aizsardzību ir jāīsteno, ievērojot pilnīgu pārredzamību un attiecinot uz tiem Parlamenta demokrātisko kontroli, un norāda, ka obligāts priekšnoteikums tam, lai datu apmaiņa varētu notikt, ir Eiropas prasībām atbilstošu datu aizsardzības standartu ievērošana attiecīgajā trešā valstī;

90.

atzinīgi vērtē priekšlikumu par vispusīga datu aizsardzības režīma izveidi Eiropas Savienībā un attiecībās ar trešām valstīm; prasa rūpīgi izvērtēt visus attiecīgos tiesību aktus (terorisma apkarošana, policijas un tiesu iestāžu sadarbība, imigrācija, transatlantiskās vienošanās utt.) privātuma un datu aizsardzības skatījumā;

91.

atzinīgi vērtē to, ka Stokholmas programmā ir sevišķi uzsvērta tehnoloģiju nozīme attiecībā uz personas datu un privātuma efektīvu aizsardzību;

92.

mudina Eiropas Savienību demonstrēt savu apņemšanos visos politikas virzienos ņemt vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības;

93.

uzsver, ka ir nepieciešami skaidrāki un stingrāki ierobežojumi attiecībā uz informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un kopējo ES reģistru izmantojumu; pauž viedokli, ka pretējā gadījumā apjomīgu ES mēroga reģistru izveide var apdraudēt personas integritāti un var mazināties šo reģistru efektivitāte, taču palielināsies informācijas noplūdes un korupcijas risks;

94.

aicina dalībvalstis stiprināt savstarpēju uzticību un paļāvību uz pārējo partneru spēju stiprināt drošību; uzskata, ka savstarpēja uzticība ir atkarīga arī no efektīva un stingra dažādu dalībvalstu darbību efektivitātes un rezultāta nepārtraukta vērtējuma;

95.

uzskata, ka prioritātēm civiltiesību jomā jāatbilst galvenokārt katra atsevišķa pilsoņa un uzņēmuma vajadzību īstenošanai, tajā pašā laikā nepārtraukti vienkāršojot tiesiskuma mehānismu un veidojot vienkāršākas, skaidrākas un pieejamākas procedūras, lai nodrošinātu pamattiesību un patērētāju tiesību pienācīgu aizsardzību; tādēļ, paužot atzinību Komisijas lēmumiem sagatavot priekšlikumu par testamentiem un mantošanu, kā arī zaļo grāmatu par laulāto mantiskajām attiecībām saistībā ar laulāto šķirtu dzīvi vai šķiršanos, aicina:

96.

uzstāj, ka Briseles I regulas (9) kontekstā nav jāsasteidz ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanas un izpildes procedūras atcelšana un kopā ar to jāparedz pienācīgi drošības pasākumi;

97.

būtu ieinteresēts izskatīt priekšlikumus izstrādāt iespējamo 28. sistēmu par civiltiesību jautājumiem, iekļaujot pārrobežu aspektus jomās, kas skar ģimenes tiesības, personiskās tiesības un īpašuma tiesības;

98.

uzsver, ka ir jāturpina veicināt ES starptautisko pārstāvību juridiskajā jomā, piedāvājot globālus risinājumus un izmantojot daudzpusējus instrumentus; ir pārliecināts, ka sevišķi liela nozīme ir sadarbībai ar starptautiskām organizācijām, piemēram, Hāgas Starptautisko privāttiesību konferenci un Eiropas Padomi; ir pārliecināts arī par to, ka Eiropas Savienībai ir jāveicina un jāatbalsta trešo valstu, jo īpaši ES kaimiņvalstu, pievienošanās starptautiskiem nolīgumiem tieslietu jomā un ka sevišķi svarīgi tas ir ģimenes tiesību un bērnu aizsardzības jomās;

99.

aicina Komisiju aktivizēt darbu Eiropas līgumtiesību jomā, pamatojoties uz akadēmisko vienotā modeļa projektu, kā arī uz citiem akadēmiskiem darbiem Eiropas līgumtiesību jomā, un Parlamentu pilnībā iesaistīt atklātā un demokrātiskā procesā, kura rezultātā jāpieņem politiski noteikts vienotais modelis; uzsver, ka politiski noteikta vienotā modeļa izstrādes rezultātā tiks izveidots fakultatīvs un tieši piemērojams instruments, kas ļaus līgumslēdzējām pusēm, tostarp uzņēmumiem un patērētājiem, brīvi izvēlēties Eiropas līgumtiesības kā tiesības, ar kurām saskaņā notiek darījums;

100.

atgādina, ka vienotā modeļa projekts Komisijai būtu jādara pieejams pēc iespējas lielākā skaitā attiecīgo valodu un tas pats jādara ar citiem zinātniskajiem darbiem, lai nodrošinātu to pieejamību visiem interesentiem, un minētais projekts jau tagad Eiropas un valstu likumdevējiem būtu jāizmanto kā nesaistošs juridisks instruments; uzstāj, lai jau tagad attiecīgie vienotā modeļa projekta noteikumi ir sistemātiski un detalizēti jāņem vērā visos turpmākajos Komisijas priekšlikumos un ietekmes novērtējumos, kas ietekmē līgumtiesības;

101.

mudina Komisiju īstenot tās neseno ideju piedāvāt tipveida līgumus brīvprātīgai lietošanai konkrētās nozarēs, pamatojoties uz vienoto modeli;

102.

uzsver, ka ES likumdošanai tiesu iestāžu sadarbības jomā jābūt pēc iespējas kvalitatīvākai un to pamatā jābūt pienācīgi veiktiem ietekmes novērtējumiem, lai sniegtu iedzīvotājiem un uzņēmumiem efektīvus instrumentus; pauž nožēlu, ka agrāk šajā jomā nav veikti pienācīgi ietekmes novērtējumi; norāda, ka pēdējā laikā situācija ir uzlabota, un apņemas vienam Komisijas ietekmes novērtējumam nākamajā periodā veikt rūpīgu analīzi;

103.

pauž stingru pārliecību, ka, lai garantētu neatkarīgu pārbaužu minimālo līmeni attiecībā uz ietekmes novērtējumu sagatavošanu, jāizveido neatkarīgu ekspertu grupa, kas, veicot izlases veida pārbaudes, uzraudzītu Ietekmes novērtējumu padomes sagatavoto atzinumu kvalitāti, un ka arī ieinteresēto pušu pārstāvjiem jābūt iespējai piedalīties to sagatavošanā;

104.

uzskata, ka juridiskā sadarbība ir galvenais paņēmiens, kā saskaņot ne tikai dažādu dalībvalstu civilprocesus, bet arī kriminālprocesus; tādēļ uzskata, ka pilsoņu procesuālo tiesību tuvināšana dalībvalstīs vienlīdz jāveicina gan attiecībā uz civilprocesu, gan kriminālprocesu;

105.

prasa izveidot Eiropas tiesu kultūru, aptverot visus tiesību aspektus; tādēļ norāda, ka:

106.

tādēļ aicina Komisiju veicināt to, lai universitātes, citi specializētie augstākās izglītības institūti un kompetentās profesionālās organizācijas izveidotu tiesnešiem un praktizējošiem juristiem paredzētu kopēju apmācības punktu/kredītpunktu sistēmu; aicina Komisiju izveidot visu ES aptverošu apmācīšanas tieslietās struktūru tīklu, kuras būtu akreditētas praktizējošiem juristiem un tiesnešiem regulāri sniegt ievadkursus par dalībvalstu, salīdzinošajām un Eiropas tiesībām;

107.

prasa vairāk pūļu veltīt e-tiesiskuma veicināšanai un attīstībai Kopienas līmenī, lai uzlabotu iedzīvotāju un uzņēmumu piekļuvi tiesai, un uzskata, ka:

108.

uzskata, ka e-tiesiskumam būtu jāvienkāršo iedzīvotāju piekļuve juridiskajai palīdzībai, jāsaīsina procedūras un jāuzlabo tiesvedības efektivitāte, un tādēļ aicina plānotajā daudzvalodu e-tiesiskuma portālā iekļaut piekļuvi juridiskām datubāzēm, ar tiesu sistēmu saistītiem un nesaistītiem elektroniskiem aizsardzības līdzekļiem, viedām sistēmām, kas paredzētas, lai palīdzētu iedzīvotājiem uzzināt, kā risināt juridiskas problēmas, vispusīgiem reģistriem, juristu sarakstiem un viegli saprotamiem ceļvežiem par katras dalībvalsts juridisko sistēmu;

109.

uzskata, ka šis portāls būtu jāveido tā, lai to kā darba instrumentu varētu izmantot tiesneši, tiesu darbinieki, valstu tieslietu ministriju amatpersonas un praktizējošie juristi, kuriem visiem būtu tiesības uz drošu piekļuvi attiecīgajai portāla sadaļai; aicina šajā portāla sadaļā nodrošināt drošu saziņu, videokonferences un dokumentu apmaiņu gan starp tiesām, gan starp tiesām un tiesvedībā iesaistītajām pusēm (procesa dematerializācija), sniegt iespēju pārbaudīt elektroniskos parakstus un paredzēt pienācīgas pārbaudes sistēmas, kā arī nodrošināt iespēju apmainīties ar informāciju;

110.

aicina Komisiju nodrošināt, lai visi turpmākie tiesību akti civiltiesību jomā tiktu izstrādāti tā, lai tos varētu izmantot tiešsaistē, prasot ievadīt minimālu brīvā teksta apjomu; aicina rīkoties, lai nodrošinātu, ka vajadzības gadījumā palīdzība tiešsaistē tiek sniegta visās oficiālajās valodās un ka tiešsaistē ir pieejami elektroniskās tulkošanas pakalpojumi; turklāt gadījumiem, kad ir jāparedz dokumentu izsniegšana, vajadzētu iekļaut noteikumu, kas paredz, ka attiecīgos dokumentus var izsniegt un saziņu īstenot ar elektroniskā pasta starpniecību, izmantojot elektronisko parakstu, un saistībā ar mutiskas liecības nepieciešamības gadījumiem vajadzētu veicināt videokonferenču izmantošanu; turklāt uzskata, ka visos turpmākajos priekšlikumos vajadzētu iekļaut pamatotu Komisijas paziņojumu par to, ka ir veikta pārbaude attiecībā uz atbilstību e–tiesiskuma koncepcijai;

111.

prasa ECRIS piešķirt atbilstīgu nozīmi reģistrētiem faktiem par vardarbību, kas saistīta ar dzimumu;

112.

prasa izveidot ES krimināltiesiskuma telpu, kas pamatotos uz pamattiesību ievērošanu, savstarpējas atzīšanas principu un nepieciešamību saglabāt valstu krimināltiesību sistēmu saskaņotību un ko attīstītu, izmantojot:

113.

uzsver, ka apkarojot nelikumīgo imigrāciju, jāņem vērā centieni apkarot cilvēku tirdzniecību un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut īpaši mazaizsargātu noziegumos cietušo personu, jo īpaši sieviešu un bērnu, sodīšanu vai viņu tiesību apdraudēšanu;

114.

uzsver, ka Eiropā no vīriešu vardarbības ir cietusi ceturtā daļa sieviešu; tādēļ aicina Komisiju nostiprināt tiesisko pamatu pašreizējās ES struktūrās, lai nodrošinātu to, ka jebkāda veida vardarbība pret sievietēm tiek skatīta, izmantojot plašu un uz dzimumu balstītu vardarbības pret sievietēm definīciju; prasa, lai, pamatojoties uz šo tiesisko pamatu, tiktu iesniegts priekšlikums direktīvai un Eiropas rīcības plānam par vardarbību pret sievietēm, nodrošinot vardarbības novēršanu, cietušo personu aizsardzību un vainīgo saukšanu pie atbildības; aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā īpašos apstākļus, kuros nonākušas imigrantes, jo īpaši tās jaunās meitenes, kuras ir sekmīgi integrējušās ES (bieži vien viņām ir dubultpilsonība) un kuras ģimenē vai uzturot intīmas attiecības, tikušas nolaupītas, nelikumīgi ieslodzītas vai pakļautas fiziskai vai psiholoģiskai vardarbībai reliģisku, kultūras vai uz tradīcijām balstītu apsvērumu dēļ, un nodrošināt to, lai tiktu pieņemti pasākumi, kas sniedz efektīvu piekļuvi palīdzības un aizsardzības mehānismiem;

115.

uzstāj, ka dzimuma jautājums jāņem vērā visos cilvēku tirdzniecības apkarošanas politikas izstrādes posmos;

116.

kritizē to, ka trūkst gan vispusīga ģenerālplāna, kurā būtu izklāstīti ES drošības un robežu pārvaldības stratēģijas vispārējie mērķi un struktūra, gan arī detalizētas informācijas par visu saistīto programmu un shēmu (neatkarīgi no tā, vai tās jau ir ieviestas, tiek sagatavotas vai atrodas politikas izstrādes stadijā) paredzēto kopdarbību un iespējām optimizēt to savstarpējo sasaisti; uzskata, ka Komisijai, apsverot ES drošības un robežu pārvaldības stratēģijas struktūru, vispirms būtu jāveic spēkā esošo tiesību aktu lietderīguma analīze, lai panāktu to optimālu sinerģiju;

117.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, ka ES turpmākajā darbībā šajā jomā tiek pilnībā ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtiskā nozīme, panākts pareizais līdzsvars starp drošību un brīvību un ka šis mērķis tiek pienācīgi uzraudzīts un racionalizēts;

118.

apņemas saistībā ar jauno Lisabonas līgumā noteikto institucionālo regulējumu sadarboties ar Komisiju un Padomi, lai koncentrētos uz ES iedzīvotāju brīvības veicināšanu, vienlaikus attīstot ES tiesisko regulējumu krimināllietās; uzskata, ka obligātā nepieciešamība aizsargāt iedzīvotājus pret terorismu un organizēto noziedzību jāpastiprina ar efektīvu likumdošanas un operatīvo instrumentu palīdzību, ņemot vērā minēto parādību globālo raksturu, un tai jābūt skaidri noteiktai tiesību aktos, ļaujot ES iedzīvotājiem pilnībā izmantot savas tiesības, tostarp tiesības apstrīdēt nesamērīgus vai neskaidrus noteikumus un likumu neatbilstīgu īstenošanu;

119.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpārbauda, cik lielā mērā ir iespējams panākt ES tiesiskā regulējuma izveidi krimināllietās;

120.

aicina ES atzīt no terorisma netieši cietušo personu cieņu, drosmi un ciešanas un uzsver, ka par prioritāti būtu jānosaka no terorisma cietušo personu tiesību aizstāvība un veicināšana un materiālas kompensācijas nodrošināšana; atzīst no terorisma netieši cietušo sieviešu ārkārtīgo neaizsargātību;

121.

aicina pieņemt vispusīgu tiesisko regulējumu, kas cietušajām personām ļautu saņemt pienācīgu aizsardzību un kompensāciju, proti, pieņemt projektu pamatlēmumam, ar ko tiktu grozīti spēkā esošie instrumenti par cietušo personu aizsardzību; uzskata, ka ir būtiski svarīgi izstrādāt kopīgu pieeju, kas ļautu konsekventi un pastiprināti reaģēt uz visu cietušo personu vajadzībām un tiesībām, nodrošinot to, ka pret cietušajiem izturas kā pret tādiem, nevis kā pret noziedzniekiem;

122.

atzinīgi vērtē to, ka atbalsts noziegumu upuriem, tostarp sievietēm, kas cietušas no vardarbības un seksuālas uzmākšanās, ir viens no Zviedrijas prezidentūras prioritārajiem jautājumiem; mudina Padomi iekļaut Stokholmas programmā visaptverošu Eiropas stratēģiju vardarbības izskaušanai pret sievietēm, kurā būtu ietverti profilaktiskie pasākumi (piemēram, informētība par vīriešu iespējamo vardarbību pret sievietēm), politika upuru aizsardzībai, paredzot īpašu sadaļu par noziegumu upuru tiesībām, un atbalsta palielināšana noziegumu upuriem, jo īpaši jaunām meitenēm, kuras arvien vairāk kļūst par smagu noziegumu upuriem, kā arī konkrēti pasākumi, lai tiesu sistēma varētu vērsties pret noziegumu pastrādātājiem; aicina Spānijas prezidentūru savā darbības laikā pilnībā īstenot Stokholmas programmā noteikto rīcības plānu un katru mēnesi ziņot Parlamentam par panākto progresu;

123.

uzskata, ka mērķis panākt drošu Eiropu ir likumīgs, un piekrīt, ka ir svarīgi nepārtraukti attīstīt un nostiprināt ES kopējo politiku cīņā pret terorismu, organizēto noziedzību, nelegālo imigrāciju, cilvēku tirdzniecību un seksuālo izmantošanu;

124.

aicina izstrādāt vispārēju Eiropas stratēģiju par cīņu pret organizēto noziedzību, apvienojot dalībvalstu, Eiropas iestāžu, specializēto ES aģentūru un informācijas apmaiņas tīklu centienus un resursus; uzsver, ka pašlaik organizētā ekonomiskā noziedzība, piemēram, tabakas kontrabanda, samazina ieņēmumus un vēl vairāk sarežģī jau tā nopietno budžeta situāciju daudzās ES dalībvalstīs, un aicina steidzami pieņemt efektīvus preventīvos pasākumus;

125.

uzskata, ka turpmākā darbība pret organizēto noziedzību un terorismu vairāk jākoncentrē uz pamattiesību aizsardzību un tai jānodrošina pienācīga liecinieku aizstāvība, stimuli tiem, kuri sadarbojas teroristu tīklu iznīcināšanā, kā arī novēršanas un integrācijas politika, kura attiecas galvenokārt uz personām, kas ietilpt augsta riska kategorijās, par prioritāti jebkurā situācijā izvirzot ētiskus preventīvos pasākumus ekonomiskajā un sociālajā līmenī un kompensācijas un reparācijas pasākumus terorisma upuriem;

126.

uzskata, ka ES ir ārkārtīgi svarīgi veikt nopietnus pasākumus, lai cīnītos pret cilvēku tirdzniecību, jo tā pašlaik ir problēma, kas aizvien palielinās, un ka pret cilvēku tirdzniecību ir jācīnās gan ES, gan ārpus tās, turklāt visu pasākumu priekšlikumiem ir jāveic dzimumu aspektu analīze; uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm vajadzētu jo īpaši cīnīties pret pieprasījumu pēc cilvēku tirdzniecības upuriem, ieviešot sodus, izveidojot izglītojošus pasākumus un rīkojot informētības veicināšanas kampaņas; uzskata, ka cilvēku tirdzniecība seksuāliem mērķiem sastāda lielāko daļu no šī nozieguma veida (saskaņā ar ANO datiem 79 %), tādēļ jāizskaidro un jāatzīst saistība starp pieprasījumu pēc šādu pakalpojumu pirkšanas un cilvēku tirdzniecību, jāatzīst arī tas, ka, kontrolējot pieprasījumu pēc seksuālu pakalpojumu pirkšanas, mazināsies cilvēku tirdzniecības apjoms;

127.

aicina veicināt pārredzamību un integritāti un aktīvāk cīnīties pret korupciju, balstoties uz plānu ar konkrētiem mērķiem un periodisku dalībvalstu veikto pretkorupcijas pasākumu novērtēšanu, īpašu uzmanību pievēršot tādu instrumentu īstenošanai, ko izveidojusi ES un kas paredzēti tieši pārrobežu korupcijas apkarošanai; aicina arī izveidot visaptverošu pretkorupcijas politiku un periodiski pārskatīt tās īstenošanu;

128.

pieprasa aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības pretkorupcijas un integritātes pārraudzību, kā arī pilsoņu iesaistīšanos pret korupciju, ne tikai uzsākot politiskas apspriedes un nodibinot tiešus saziņas kanālus, bet arī piešķirot resursus un izveidojot programmas, lai nodrošinātu, ka pilsoņi var viegli izmantot viņiem sniegtās iespējas;

129.

uzsver to, ka palielinās identitātes zādzību skaits un mudina izveidot visaptverošu ES stratēģiju kibernoziedzības apkarošanai šajā jomā, izstrādājot to sadarbībā ar interneta pakalpojumu sniedzēju un lietotāju organizācijām, kā arī izveidot ES palīdzības dienestu, kas sniegtu palīdzību cilvēkiem, kas cietuši no identitātes zādzības vai krāpšanās ar identitāti;

130.

aicina precizēt noteikumus par piekritību un tiesisko regulējumu attiecībā uz kibertelpu, lai veicinātu pārrobežu izmeklēšanu un sadarbības nolīgumus starp tiesībaizsardzības iestādēm un operatoriem, it īpaši apkarojot bērnu pornogrāfiju internetā;

131.

pieprasa efektīvāku un uz rezultātiem orientētāku politiku, lai plašāk īstenotu policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, sistemātiskāk iesaistot izmeklēšanā Eiropolu un Eurojust, it īpaši lietās, kas saistītas ar organizēto noziedzību, krāpšanu, korupciju un citiem smagiem noziegumiem, kas apdraud ES iedzīvotāju drošību un finanšu intereses;

132.

aicina katru gadu publicēt visaptverošu ziņojumu par noziedzību Eiropas Savienībā, tajā ietverot ziņojumus par specifiskām jomām, piemēram, novērtējumu par organizētās noziedzības draudiem un Eurojust ikgadējo ziņojumu, un uzsver nepieciešamību īstenot starpnozaru pieeju un visaptverošu stratēģiju, lai novērstu tādus nozieguma veidus kā cilvēku tirdzniecība un kibernoziedzība un cīnītos ar tiem;

133.

aicina Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties, lai apmainītos ar labas prakses piemēriem un gūtajām atziņām pretradikalizācijas politikas jomā; šajā sakarībā uzskata, ka pašvaldību un reģionālajām iestādēm ir vislabākās iespējas dalīties labas prakses piemēros saistībā ar cīņu pret radikalizāciju un polarizāciju un tādēļ aicina iesaistīt tās pretterorisma stratēģiju izstrādē;

134.

aicina veicināt policijas sadarbību starp dalībvalstīm, izmantojot savstarpējas zināšanas un uzticēšanos, kopīgas apmācības, kopīgu policijas sadarbības vienību izveidi un studentu apmaiņas programmu sadarbībā ar Eiropas Policijas akadēmiju (CEPOL);

135.

aicina Komisiju un Eiropadomi nekavējoties mainīt juridisko situāciju, kas radusies pēc tam, kad Eiropas Kopienu Tiesa pieņēma spriedumus lietās par melnajiem sarakstiem, īpaši Kadi lietā (12), un, to darot, pilnībā ievērot iesaistīto pamattiesības, tostarp tiesības uz pienācīgu lietas izskatīšanu un tiesības saņemt kompensāciju;

136.

aicina pastiprināt Eiropas sodāmības reģistru informācijas sistēmu (ECRIS), lai būtu iespējams novērst atkārtotu noziegumu izdarīšanu citās dalībvalstīs, īpaši tad, ja runa ir par noziegumiem pret bērniem;

137.

it īpaši aicina Komisiju uzsākt diskusijas un apspriedes ar ieinteresētajām pusēm, ieskaitot pilsonisko sabiedrību, par visiem aspektiem, kas saistīti ar Eiropas prokuratūru, lai apkarotu noziegumus, kas ietekmē ES finanšu intereses, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 86. pantā;

138.

uzsver vajadzību izstrādāt visaptverošu Eiropas drošības stratēģiju, pamatojoties uz dalībvalstu sagatavotajiem drošības plāniem, ciešākas solidaritātes principa ievērošanu un ES aģentūru, tīklu un informācijas apmaiņas pievienotās vērtības objektīvu novērtēšanu; pauž apņēmību kopā ar dalībvalstu parlamentiem cieši uzraudzīt visas darbības, kuras Padome veic saistībā ar operatīvo sadarbību ES iekšējās drošības jomā;

139.

mudina Padomi un Komisiju izveidot drošības stratēģiju, kas aptvertu gan starptautiskās organizētās noziedzības un terorisma iekšējos, gan ārējos aspektus; uzstāj uz to, ka ES ir jāpieņem integrētāka pieeja Eiropas drošības un aizsardzības politikai un tieslietām un iekšlietām;

140.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis novērtēt un pārskatīt pašreizējos starptautiskos, Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesību aktus un politiku attiecībā uz narkotikām un veicināt ļaunuma samazināšanas, novēršanas un atveseļošanās politiku, jo īpaši saistībā ar konferencēm, kas par šiem jautājumiem notiek ANO līmenī;

141.

piešķir lielu nozīmi Eurojust un Eiropola nostiprināšanai un apņemas kopā ar dalībvalstu parlamentiem pilnībā piedalīties šo iestāžu darbības noteikšanā, novērtēšanā un uzraudzībā, it īpaši, lai izpētītu iespējas pavirzīt uz priekšu Eiropas prokuratūras izveidi;

142.

konstatē, ka jāturpina un pat jāpastiprina centieni apkarot finanšu un ekonomiskos noziegumus; šajā sakarībā konstatē, ka ir īpaši svarīgi aizsargāt eiro, kas ir Eiropas Savienības simbols; norāda, ka naudas viltošanas apkarošanai, kā arī Perikla programmas konsolidēšanai un nostiprināšanai vajadzētu būt Eiropas Savienības galvenajiem mērķiem;

143.

aicina pārskatīt Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās (13), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (14) un Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (15) 13. pantu;

144.

aicina nodrošināt ciešāku un padziļinātāku sadarbību starp dalībvalstu pārvaldi, Eiropas aģentūrām un kopējās darbības grupām, izmantojot specializētus tīklus (piemēram, Šengenas Informācijas sistēmu II (SIS II), vīzu informācijas sistēmu (VIS), Muitas informācijas sistēmu, EURODAC - pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēma, lai efektīvi piemērotu Dublinas Konvenciju - un juridiskos tīklus), kā arī specifisku sadarbību starp izmeklēšanas un policijas dienestiem dalībvalstu un Eiropas līmenī, lai cīnītos pret terorismu un organizēto noziedzību; uzskata, ka efektīvākai Eiropas policijas iestāžu sadarbībai vajadzētu nodrošināt trešās valstis un Eiropas Savienības dalībvalstis ar piemērotiem aizsardzības mehānismiem un garantēt personas datu aizsardzību pienācīgā līmenī;

145.

pauž nožēlu par progresa trūkumu Šengenas informācijas sistēmas uzlabotā II līmeņa (SIS II) un jaunizveidotās Vīzu informācijas sistēmas (VIS) ieviešanā un mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pastiprināti visi attiecīgajos līmeņos veicamie sagatavošanās darbi, lai nepieļautu turpmākus kavējumus;

146.

uzsver nepieciešamību izveidot efektīvu, ilgtspējīgu un drošu administratīvo kārtību tādām lielākajām Eiropas IT sistēmām kā SIS II, VIS un Eurodac, tā nodrošinot, ka pilnībā tiek ievēroti visi noteikumi, kas attiecas uz šādām sistēmām un ir saistīti ar piekļuves mērķiem un tiesībām, kā arī visi drošības un datu aizsardzības noteikumi; šajā sakarībā uzsver, ka ir būtiski svarīgi, lai ES būtu visaptverošs un vienots personas datu aizsardzības noteikumu kopums;

147.

atgādina, ka dažās jomās aģentūru dibināšana ir bijusi ļoti lietderīga attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi, piemēram, to var teikt par Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, Eurojust, Eiropola, Frontex un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveidi; uzskata, ka, ņemot vērā to, ka Šengenas līgums ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pamats, ir būtiski izveidot Eiropas aģentūru šajā jomā nozīmīgu informācijas sistēmu — SIS II, VIS un Eurodac — pārvaldīšanai, jo šāds risinājums ir visuzticamākais;

148.

pauž nožēlu par to, ka Lisabonas līgums stāsies spēkā, kad Padome un Komisija vēl nebūs pienācīgi sagatavojušas pasākumus, kas vajadzīgi brīvības, drošības un tiesiskuma telpas (BDTT) “jaunam sākumam”; norāda, ka atšķirībā no EDAP jomā paveiktā, it īpaši attiecībā uz Ārējās darbības dienestu, nav veikti sagatavošanas darbi, lai īstenotu juridisko pamatu pārredzamībai (LESD 15. pants), datu aizsardzībai (LESD 16. pants) un nediskriminācijai (LESD 18. pants), un ka šāda stāvokļa rezultāts būs ilgs juridiskas nenoteiktības posms, kas īpaši ietekmēs BDTT; aicina Komisiju, ņemot vērā iepriekšminēto un atsaucoties uz LESD 265. pantu, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru līdz 2010. gada 1. septembrim iesniegt šādus dokumentus:

149.

aicina Komisiju ierosināt konsolidāciju aptuveni 1200 dažādiem pasākumiem, kuri kopš 1993. gada pieņemti saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, lai ieviestu saskaņotību šajā politikas jomā, taču ņemot vērā Eiropas Savienības jaunos uzdevumus un lomu, kā arī jauno tiesisko regulējumu, kuru paredz Lisabonas līgums, sākot ar jomām, kas noteiktas par prioritārām nolīgumā ar Eiropas Parlamentu; atgādina Komisijai, ka Parlaments šīs saistības novērtēs gaidāmajās komisāru uzklausīšanās; tādēļ aicina Komisiju katrā konkrētā gadījumā skaidri norādīt, kādus priekšlikumus tā plāno kodificēt vai pārstrādāt, un patur tiesības pilnībā izmantot savas pilnvaras grozīt tiesību aktus; uzskata, ka jaunajam BDTT tiesiskajam regulējumam ir jāpiešķir prioritāte salīdzinājumā ar vajadzību pēc nepārtrauktības vai konsolidācijas tādiem tiesību aktiem, kas tika veidoti būtiski atšķirīgā konstitucionālajā sistēmā;

150.

uzsver, ka, it īpaši attiecībā uz likumdošanas priekšlikumiem par BDTT, lēmumu pieņemšanas procesam, sākot no Lisabonas līguma spēkā stāšanās dienās, vajadzētu būt pārredzamam un atbilstošam noteikumiem par:

uzskata, ka gadījumos, kad likumdošanas procedūra sākta saskaņā ar Nicas līgumu, kas paredz tikai apspriešanos ar Parlamentu, kā tas ir attiecībā uz daudzām brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomām, un kad ir sniegts Parlamenta atzinums, likumdošanas procedūra jāsāk no jauna ar pirmo lasījumu, ievērojot Lisabonas līgumu, lai dotu Parlamentam iespēju paust savus viedokļus atbilstīgi tā prerogatīvām;

151.

uzsver, ka atšķirībā no prezidentvalsts sagatavotajā Stokholmas programmas projektā paustā viedokļa gadījumos, kad tiek skartas pamattiesības, ES ārpolitikai ir jāatbilst ES iekšējam tiesiskajam regulējumam, bet ne otrādi; aicina Parlamentu nekavējoties informēt par plānotām vai iesāktām sarunām par starptautiskiem nolīgumiem, kuri ietekmē BDTT, it īpaši tādiem, kas pamatojas uz pašreizējā ES līguma 24. un 38. pantu; uzskata, ka īpaša prioritāte ir jāpiešķir tam, lai pirms nākamā ES un ASV samita formulētu saskaņotu kopēju stratēģiju turpmākajām attiecībām ar ASV saistībā ar BDTT, it īpaši attiecībā uz šādu nolīgumu noslēgšanu:

152.

aicina Komisiju vienkāršot un darīt pieejamākas finansēšanas programmas, kas izstrādātas, lai atbalstītu brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi; tādēļ uzsver vajadzību, gatavojot jaunos finanšu plānus, ievērot solidaritāti finanšu jautājumos;

153.

patur tiesības nākt klajā ar konkrētiem ierosinājumiem attiecībā uz likumdošanas programmu, kad notiks apspriešanās ar Parlamentu;

154.

aicina līdz 2012. gada sākumam veikt Stokholmas programmas termiņa vidusposma pārskatīšanu un novērtēšanu;

155.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/35

A.

tā kā ar 1995. gada Barselonas konferenci tika sākts ļoti tālejošs projekts, proti, jaunas un ciešākas politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras saiknes izveide starp Vidusjūras piekrastes dienvidu un ziemeļu reģiona valstīm, un tā kā šis projekts joprojām ir tālu no tā pabeigšanas;

B.

tā kā joprojām notiek Savienības Vidusjūrai izveides process, kam ar konkrētu un redzamu projektu palīdzību ir no jauna jāaktivizē Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu integrācijas process; tā kā Gazas joslā notiekošā konflikta dēļ laikposmā no 2009. gada janvāra līdz jūlijam netika rīkota neviena Euromed sanāksme;

C.

tā kā Euromed ārlietu ministru sanāksmi, ko bija paredzēts rīkot 2009. gada 24. un 25. novembrī Stambulā, nācās atlikt, jo arābu valstis to boikotēja, protestējot pret Izraēlas nostāju Tuvo Austrumu miera procesā;

D.

tā kā ES ir parakstījusi asociācijas nolīgumus ar visām partnervalstīm no Vidusjūras dienvidu reģiona, izņemot Sīriju un Lībiju; tā kā sarunas ar Sīriju par asociācijas nolīgumu ir noslēgtas, taču Sīrija ir atlikusi tā parakstīšanu, un tā kā Komisija ir sākusi sarunas ar Lībiju;

E.

tā kā divpusējā pieeja, kas ir jebkura šāda procesa elements un attiecīgo valstu īpašo kultūras, sociālo, ekonomisko un politisko atšķirību rezultāts, būtu jāīsteno un jāatbalsta, pieņemot globālāku redzējumu un plānu saistībā ar dažādo partneru savstarpējām attiecībām, tā papildus īstenojot reģionālu pieeju;

F.

tā kā Vidusjūras piekrastes valstis joprojām ir pārsteidzoši nevienlīdzīgas ekonomiskā, sociālā un demogrāfiskā ziņā, un pastāv labklājības plaisa, kas ir šā reģiona nestabilitātes un migrācijas un vides problēmu cēlonis;tā kā starp Vidusjūras reģiona valstīm attīstības ziņā pastāv būtiskas atšķirības; tā kā vairāk nekā 30 % no Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu (SEMC) iedzīvotājiem iztiek ar mazāk nekā 2 ASV dolāriem dienā;

G.

tā kā SEMC ekonomika ir ārkārtīgi atkarīga no ārējās tirdzniecības; tā kā aptuveni 50 % no šiem tirdzniecības apjomiem nonāk Eiropas Savienībā, kaut arī šīs valstis veido tikai 8 % no ES ārējās tirdzniecības, nodrošinot pozitīvu bilanci Eiropas Savienībai; tā kā SEMC eksporta struktūras ir ļoti neefektīvi dažādotas un šīs valstis joprojām specializējas nozarēs, kas gandrīz neveicina to attīstību;

H.

tā kā ES ir lielākā ārējā ieguldītāja šajā reģionā, taču ārvalstu tiešie ieguldījumi šajā reģionā joprojām ir ļoti zemi, salīdzinot ar citiem reģioniem pasaulē, un tā kā katrai valstij ir ļoti atšķirīgas iespējas piesaistīt ārvalstu tiešos ieguldījumus;

I.

tā kā dienvidu–dienvidu reģionālā integrācija netiks sasniegta tuvā nākotnē un tā kā dienvidu–dienvidu tirdzniecības plūsmas nav pietiekami attīstītas, un tās veido tikai 6 % no SEMC kopējās tirdzniecības;

J.

tā kā šī situācija varētu radīt lielu kaitējumu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu integrācijas procesam, SEMC pārtikas nodrošinājumam, jo īpaši pārtikas apgādes suverenitātei, palielinot tirdzniecības koncentrācijas negatīvo ietekmi, piemēram, palielinot atkarību no dažiem — galvenokārt lauksaimniecības — produktiem, kas tiek eksportēti uz ES, tajā pašā laikā palielinot vajadzību pēc pārtikas pamatproduktu importa, no kā negūst labumu SEMC un to uzņēmumi;

K.

tā kā SEMC ir jālikvidē politiskie un ekonomiskie šķēršļi, kas šobrīd traucē integrācijas procesu visā reģionā, lai panāktu produktīvāku sadarbību savā starpā;

L.

tā kā tekstilmateriālu, apģērbu un apavu ražotāji Vidusjūras abos krastos zaudē lielu tirgus daļu globalizētā tirgus dēļ un Āzijas stiprās konkurētspējas dēļ;

M.

tā kā brīvās tirdzniecības zonai, lai tai būtu patiesi pozitīva ietekme, ir jāveicina SEMC integrācija starptautiskajā tirdzniecībā un jānodrošina šo valstu ekonomiskā dažādība, taisnīgi sadalot ieguvumus, lai sasniegtu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ekonomisko un tirdzniecības partnerattiecību galveno mērķi, proti, samazināt Vidusjūras ziemeļu un dienvidu piekrastes valstu atšķirības attīstības jomā;

N.

tā kā ekonomikas un finanšu krīzes ietekme ir saasinājusi pašreizējās politiskās, ekonomiskās un sociālās grūtības partnervalstīs, it īpaši saistībā ar bezdarba problēmu; tā kā šo valstu un ES interesēs ir pazemināt bezdarba līmeni šajā reģionā un sniegt skartajiem iedzīvotājiem, it īpaši sievietēm, jauniem cilvēkiem un lauku iedzīvotājiem, pienācīgas nākotnes izredzes,

1.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz dažiem uzlabojumiem, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecību galvenos mērķus nav iespējams sasniegt tuvā nākotnē; uzsver, ka šā procesa un īpaši brīvās tirdzniecības zonas panākumiem, kas varētu veicināt mieru, labklājību un drošību visā reģionā, ir nepieciešams visu pušu pastāvīgs un saskaņots ieguldījums, kā arī Vidusjūras abu krastu valstu pilsoniskās sabiedrības un cilvēku lielāka iesaistīšana;

2.

uzskata, ka daudzās ne vien ekonomiska, bet arī politiska rakstura grūtības, piemēram, Tuvo Austrumu konflikts, ir ārkārtīgi nelabvēlīgi ietekmējis šā procesa un īpaši brīvās tirdzniecības zonas izveides progresu un attīstību; pauž nožēlu, ka šo pašu politisko iemeslu dēļ tika atlikta Euromed ārlietu ministru sanāksme, kas bija plānota 2009. gada 24.–25. novembrī Stambulā, un Savienības Vidusjūrai izveides process ir apstājies;

3.

atgādina, ka saistībā ar Savienību Vidusjūrai ir noteikti nozīmīgi projekti stratēģiskās nozarēs, piemēram, jaunas infrastruktūras izveide, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) savstarpējā sadarbība, komunikācija un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana, lai palīdzētu attīstīt un sekmēt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecību un ieguldījumus; prasa noturēt saistībā ar Savienību Vidusjūrai plānotās sanāksmes un izveidot pastāvīgu sekretariātu, kas atrastos Barselonā;

4.

uzskata pašreizējos šķēršļus par pierādījumu tam, ka ekonomisko attiecību pastiprināšanai jānotiek vienlaicīgi ar politisko attiecību pastiprināšanu; uzskata, ka īsta reģionālā un ekonomiskā integrācija notiks tikai tad, ja būs panākts konkrēts progress pašreizējo konfliktu risināšanā un demokrātijas un cilvēktiesību jomā;

5.

aicina Komisiju, dalībvalstis un SEMC ņemt vērā finanšu, ekonomikas un vides krīzes ietekmi, iekļaujot sociālos un vides jautājumus ekonomiskajās un tirdzniecības partnerattiecībās lielākā apmērā; aicina SEMC valdības īstenot konsekventu un efektīvu nodarbinātības un sociālās aizsargātības politiku, lai mīkstinātu krīzes nelabvēlīgo ietekmi;

6.

šajā sakarībā norāda, ka brīvās tirdzniecības zonas mērķi nevar vērtēt tikai no ekonomiskās izaugsmes viedokļa, bet, to vērtējot, galvenokārt jāņem vērā, vai tas veicina jaunu darbavietu rašanos;norāda, ka jauniešu un sieviešu bezdarbs ir vissteidzamāk risināmā sociālā problēma Vidusjūras reģiona valstīs;

7.

uzsver SEMC reģionālās integrācijas un dienvidu–dienvidu tirdzniecības pastiprināšanas nozīmību; pauž nožēlu, ka dienvidu–dienvidu sadarbība joprojām nav pietiekami attīstīta;

8.

mudina SEMC attīstīt dienvidu–dienvidu tirdzniecību, vadoties pēc Agadiras ekonomikas nolīguma, kuru parakstījusi Ēģipte, Jordānija, Maroka un Tunisija; uzskata šo pasākumu par būtisku reģionālajai integrācijai; aicina citas šā reģiona valstis pievienoties šim nolīgumam, lai turpinātu attīstīt integrācijas iniciatīvas, kurās ir iesaistītas SEMC, un izmantot sinerģijas, paplašinot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumus starp SEMC un ES; uzsver, ka ES iestādēm ir jāsniedz pozitīva atbilde uz prasījumiem pēc tehniskā un finansiālā atbalsta šādas dienvidu–dienvidu ekonomiskās integrācijas veicināšanai;

9.

uzskata, ka vajadzētu stiprināt izcelsmes kumulācijas sistēmu, jo tā ir noderīgs muitas līdzeklis, ar ko no jauna aktivizēt tirdzniecību šajā reģionā, un ka vajadzētu atjaunināt un vienkāršot izcelsmes noteikumus, lai ņemtu vērā Euromed partnervalstu intereses; aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības ministrus atbalstīt reģionālo konvenciju par Eiropas un Vidusjūras reģiona mēroga izcelsmes noteikumu sistēmu, kas veicina izcelsmes noteikumu vienkāršošanu, un spert nākamo soli, lai ieviestu Euromed izcelsmes kumulācijas sistēmu;

10.

norāda, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības ministri pārrunās pasākumus, kas palīdzēs novērst pašreizējos trūkumus Euromed tirdzniecības un ekonomiskajās attiecībās, un iespējas izveidot jaunu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības “ceļvedi”, kā arī jaunu mehānismu tirdzniecības un ieguldījumu veicināšanai šajā reģionā; atzinīgi vērtē visas kopējās iniciatīvas pārskatīt pašreizējos asociācijas nolīgumus, ņemot vērā jaunos ekonomiskos sarežģījumus un grūtības;

11.

uzsver, ka šajās diskusijās partneru starpā ir jāvalda savstarpējai uzticībai un cieņai, lai nodrošinātu SEMC tiesības regulēt ātrumu, ar kādu tās atver tirdzniecību, un uzraudzīt savas valsts ekonomiskās un sociālās attīstības stratēģiju; atgādina, ka sarunas par brīvās tirdzniecības zonu būtu jāplāno saskaņoti, pakāpeniski, veidojot racionālas un paredzamas partnerattiecības tā, ka tiek ņemta vērā SEMC sociālekonomiskā realitāte;

12.

uzsver, ka, veicot turpmāku liberalizāciju lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā, būtu jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt paaugstināta riska preces, tajā pašā laikā sistemātiski vērtējot liberalizācijas procesa sociālo ietekmi un fitosanitārās normas; aicina Euromed tirdzniecības ministrus nodrošināt, ka šis process notiek pakāpeniski, paturot prātā, cik daudz laika nepieciešams, lai veiktu atbilstīgas nodokļu reformas, cenšoties kompensēt ar muitu saistītu fiskālo ieņēmumu samazināšanos; aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona partnervalstis ņemt vērā integrētas Eiropas un Vidusjūras reģiona lauksaimniecības politikas koncepciju, kura ir balstīta uz piegādes ķēdes papildināmību un dzīvotspējīgu ūdens politiku un saskaņā ar kuru par prioritāti ir noteikta pārtikas ražošana savām vajadzībām, nevis komerciālos nolūkos;

13.

uzskata, ka pakalpojumu nozare ir būtiska SEMC attīstībai; uzskata, ka pakalpojumu liberalizācijai ir jānotiek ar SEMC piekrišanu, nodrošinot šīm valstīm tiesības ieviest un pārraudzīt paaugstināta riska un mazāk aizsargāto ekonomikas nozaru atvēršanu; uzskata, ka komerciālie pakalpojumi jānošķir no sabiedriskajiem pakalpojumiem;

14.

aicina pielāgot rūpniecības nozares liberalizācijas grafiku, ņemot vērā katras valsts ekonomiskos un sociālos apstākļus, tostarp bezdarba līmeni un tā ietekmi uz vidi; uzsver, ka ekonomiskajām un tirdzniecības partnerattiecībām vajadzētu veicināt saražoto rūpniecisko preču lielāku dažādību, kā arī lielāku pievienoto vērtību; aicina SEMC ieviest reģionālu politiku, kurā tiek ņemta vērā ļoti mazu uzņēmumu un MVU nozīme;

15.

norāda, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tekstilražotāji saskaras ar lielām grūtībām, jo palielinās globālā konkurence; pievērš uzmanību nepieciešamībai stiprināt ziemeļu–dienvidu partnerattiecības, lai saglabātu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tekstilpreču un apģērbu ražošanas un tirdzniecības konkurētspēju, un atbalstīt tos SEMC veiktos pasākumus, kam ir augstāka pievienotā vērtība, pamatojoties uz jaunradi un novatorismu, nevis tikai uz ārpakalpojumu piesaisti uzņēmējdarbības veikšanai;

16.

uzsver nepieciešamību sekmēt ieguldījumu drošību Vidusjūras reģionā, izmantojot sistēmu, ar ko koordinē MVU paredzētas stratēģijas un kas aptver vairākas jomas — aizsardzības, finansēšanas un informēšanas pasākumus un MVU sadarbības tīkla izveidi;

17.

uzskata, ka jaunais priekšlikums izveidot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ieguldījumu veicināšanas mehānismu ir nozīmīgs solis ceļā uz informācijas centralizētu apkopošanu un izplatīšanu vienotā tīklā, kam būtu jānodrošina uzņēmējiem iespēja gūt vispārēju priekšstatu par apstākļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem šajā reģionā; uzsver, ka šim instrumentam vajadzētu papildināt jau izveidotos sadarbības tīklus;

18.

vērš uzmanību uz nepieciešamību veidot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu investīciju un attīstības banku, kas nodrošinātu līdzekļu devējus no abiem Vidusjūras krastiem un varētu piesaistīt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm tik nepieciešamos ārvalstu tiešos ieguldījumus;

19.

atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots fonds Inframed, par kuru saistībā ar Savienību Vidusjūrai tika paziņots kā par ilgtermiņa ieguldījumu fondu infrastruktūras projektu finansēšanā;

20.

uzskata, ka Savienībai Vidusjūrai vajadzētu veicināt Euromed struktūrā jau pastāvošos sadarbības veidus, lai visām partnervalstīm sniegtu iespēju piedalīties ES programmu un tām atbilstošo politikas virzienu īstenošanā, pamatojoties uz prioritātēm un mērķiem, kas noteikti, savstarpēji vienojoties; norāda, ka ir svarīgi vēl vairāk paplašināt Kopienas programmu darbības jomu, iekļaujot arī partnervalstu līdzdalību, jo īpaši starpvalstu sadarbības (Interreg), izglītības, pētniecības un profesionālās apmācības jomā (studentu apmaiņa u. c.);

21.

mudina Vidusjūras reģionā izmantot saules un vēja enerģiju; atzinīgi vērtē nesen sāktās iniciatīvas, piemēram, iniciatīvu Plan Solaire, un sākotnējās idejas saistībā ar DESERTEC rūpniecības iniciatīvu, lai attīstītu lielo saules enerģijas potenciālu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, taču pauž nožēlu, ka šo pasākumu ieviešana joprojām tiek plānota tikai atsevišķu valstu mērogā; uzsver, ka ES rīcībai saistībā ar DESERTEC projektu ir jābūt saskaņotai un aktīvi jāveicina Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstu attīstība, un aicina Komisiju aktīvi koordinēt ES darbu;

22.

ar bažām norāda uz Mančestras Universitātes izstrādāto ietekmes uz ilgtspējību novērtējumu; aicina Komisiju sistemātiski ievērot šajā novērtējumā izklāstītos ieteikumus attiecībā uz liberalizācijas procesa sociālo ietekmi un ietekmi uz vidi, lai ņemtu vērā apsvērumus par sociālo kohēziju un ilgtspējīgu attīstību; turklāt uzsver, ka dažādās nozarēs un dažādās valstīs šī ietekme var būt ļoti atšķirīga; uzsver, cik svarīgi reāla sociālā progresa nodrošināšanai ir ekonomiskajās un tirdzniecības partnerattiecībās veicināt pienācīgu darba apstākļu nodrošināšanu un atbalstīt ar multinacionāliem uzņēmumiem apspriestus rīcības kodeksus, kuros ietverta pienācīgu darba apstākļu nodrošināšana;

23.

uzskata, ka brīvās tirdzniecības zona būtu arī jāievieš pa posmiem, ievērojot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās nosacījumus, tajā pašā laikā ņemot vērā situāciju Eiropas darba tirgū un starptautiskās kopienas pašreizējo nostāju jautājumā par saistību starp migrāciju un attīstību; uzskata, ka ir steidzami jāievieš juridiska un administratīva procedūra, lai atvieglotu vīzu piešķiršanu, it īpaši Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecībās ieinteresētajām personām, studentiem, universitāšu mācībspēkiem un sociālekonomiskajiem dalībniekiem; uzsver, ka ir svarīgi un ir nepieciešams samazināt ar migrējošo darba ņēmēju naudas pārvedumiem saistītās izmaksas, lai nodrošinātu šo līdzekļu maksimālu izmantošanu vietējā ekonomikā;

24.

prasa Komisijai regulāri informēt Parlamentu par procesa norisi saistībā ar asociācijas nolīgumu ar Sīriju, kura parakstīšanu Sīrija nesen atlika; uzskata, ka ir pamats bažām par to, vai Lībiju vajadzētu atkal iesaistīt sarunās par asociācijas nolīgumu un galvenokārt Savienības Vidusjūrai veidošanā; prasa Komisijai pilnībā informēt Parlamentu un ar to apspriesties katrā sarunu posmā;

25.

norāda arī, ka vairākas Vidusjūras reģiona valstis ir paudušas interesi padziļināt un/vai paplašināt savus tirdzniecības nolīgumus ar ES, un saskaņā ar jaunajām pilnvarām tirdzniecības jomā, kuras Parlamentam piešķir Lisabonas līgums, prasa Komisijai, risinot sarunas par šiem nolīgumiem, ņemt vērā iepriekšēju Parlamenta rezolūciju;

26.

uzsver, ka divpusēju pieeju nevajadzētu aizstāt ar daudzpusēju reģionālu pieeju; uzskata, ka, atbalstot ciešāku sadarbību ar visattīstītākajām partnervalstīm un ņemot vērā to īpašās politiskās, kultūras un sociālās iezīmes, Komisijai tomēr ir jāsaglabā divu reģionu sarunu princips;

27.

uzsver, ka, ņemot vērā stāvokli Palestīnā, vajadzētu veikt konkrētus un īpašus pasākumus iedzīvotāju atbalstam, lai šo teritoriju iekļautu Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības plūsmās; tāpēc uzskata, ka būtu jāatrod risinājums, lai varētu atrisinātu jautājumu par izcelsmes sertificēšanu un tālab arī jautājumu par preferenciālu režīmu saistībā ar EK un Izraēlas asociācijas nolīgumu, kas attiecas uz precēm, kuras ieved no Gazas joslas un Rietumkrasta;

28.

uzskata, ka samērīgs “ceļvedis”, kurš ir pamatots uz plašu vienprātību un, cita starpā, pozitīvu sociālās ietekmes un ietekmes uz vidi novērtējumu, varētu būt noderīgs instruments, ar ko no jauna aktivizēt ekonomisko un tirdzniecības sadarbību nākamajos gados; tāpēc aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības ministrus to atbalstīt ministru sanāksmē 2009. gada decembrī; aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu augstākās par tirdzniecību atbildīgās amatpersonas pārraudzīt “ceļveža” īstenošanu nākamajos gados un ierosināt visas nepieciešamās izmaiņas, kā arī prasa, lai Parlaments par šiem pasākumiem tiktu pastāvīgi informēts;

29.

uzsver, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu integrācijas procesam atkal ir jākļūst par ES politisko prioritāti;

30.

uzsver Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārās asamblejas (EMPA) nozīmi šajās partnerattiecībās, jo šajā demokrātiskajā institūcijā, balstoties uz trim Barselonas procesa pīlāriem, tiekas parlamentārieši no abiem Vidusjūras krastiem; aicina pastiprināt sadarbību ekonomikas jautājumos starp EMPA un Komisiju un Padomi;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu un to valdību vadītājiem, dalībvalstu un Vidusjūras reģiona dienvidu un rietumu valstu parlamentiem, kā arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārajai asamblejai.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/42

A.

tā kā Padomes Direktīva 90/314/EEK (komplekso ceļojumu direktīva) reglamentē uzņēmējdarbību komplekso brīvdienu jomā un paredz attiecīgu kompensāciju patērētājiem un patērētāju repatriāciju to uzņēmumu bankrota gadījumā, kuri sniedz komplekso brīvdienu pakalpojumus;

B.

tā kā ar Regulu (EK) Nr. 2027/97 nosaka gaisa pārvadātāju atbildības veidu nelaimes gadījumos un pasākumus saistībā ar kompensācijām pasažieriem;

C.

tā kā Regulā (EK) Nr. 785/2004 atspoguļotas apdrošināšanas prasības, kuras jāievēro gaisa pārvadātājiem un gaisa kuģu ekspluatantiem;

D.

tā kā ar Regulu (EK) Nr. 261/2004 paredzēta kompensācija un atbalsts pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos;

E.

tā kā ar Regulu (EK) Nr. 1008/2008 attiecībā uz gaisa kuģu ekspluatantiem nosaka stingras finanšu normas;

F.

tā kā iepriekšējos desmit gados būtiski ir palielinājies relatīvi nelielu zemo cenu aviosabiedrību skaits, kas piedāvā lidojumus uz labi zināmām brīvdienu pavadīšanas vietām, kā arī šo sabiedrību pārvadāto pasažieru skaits;

G.

tā kā iepriekšējo deviņu gadu laikā aviācijas nozarē bankrotējuši 77 uzņēmumi, kā rezultātā dažos gadījumos daudzi tūkstoši pasažieru palikuši bez tālākas pārvietošanas iespējām uzturēšanās vietās, nespējot izmantot aviobiļeti atgriešanās reisam,

1.

norāda, ka Komisija veikusi plašu apspriešanos ar ieinteresētajām aprindām par aviosabiedrību bankrota jautājumu;

2.

atgādina, ka Komisija veikusi specializētu pētījumu par sarežģījumiem, kas saistīti ar aviosabiedrību bankrotiem, un par to, kā tas ietekmē pasažierus, kā arī 2009. gada februārī nosūtījusi savus atzinumus Parlamentam;

3.

pieņemzināšanai šā pētījuma rezultātus un to, kādas iespējas šajā pētījumā pārbaudītas;

4.

šajā sakarībā atgādina, ka ir vairākas iespējas, kuras Komisija varētu izmantot, lai reglamentētu bankrotējušu aviosabiedrību pasažieru interešu aizsardzības pastiprināšanu, tostarp paredzot, ka aviosabiedrībām obligāti jāveic apdrošināšana un ka no aviosabiedrībām vajadzētu pieprasīt piedāvāt pasažieriem brīvprātīgi noslēgt apdrošināšanas līgumu, kā arī garantiju fonda izveidošanu;

5.

aicina Komisiju apsvērt iespēju sagatavot likumdošanas priekšlikumu, ar īpašu mērķi paredzēt kompensāciju bankrotējušu aviosabiedrību pasažieriem, kā arī finanšu un administratīvus pasākumus, tostarp visu to aviosabiedrību atbildības principu par pasažieriem, kuras veic lidojumus vienā virzienā un kuru lidojumos ir brīvas vietas, kas nodrošinātu bez tālākas pārvietošanas iespējām svešās lidostās palikušo pasažieru repatriāciju aviosabiedrības bankrota gadījumā, un, ja Komisija uzskata to par nepieciešamu, iesniegt šādu likumdošanas priekšlikumu līdz 2010. gada 1. jūlijam; aicina Komisiju, atkārtoti izskatot komplekso ceļojumu direktīvu, ierosināt papildināt to ar noteikumu par attiecīgo pasažieru repatriāciju vai pārvirzīšanu;

6.

aicina Komisiju apsvērt iespēju attiecināt šādus pasākumus arī uz aviosabiedrībām, kuras pārtraukušas darbību un tādējādi sagādājušas pasažieriem līdzīgas neērtības, kādas radušās bankrotējušu aviosabiedrību pasažieriem;

7.

aicina Komisiju izpētīt iespēju, vai valstu regulējošās struktūras varētu īstenot konfiscētā gaisa kuģa „ātru atbrīvošanu“ , lai šādu gaisa kuģi varētu izmantot bez tālākas pārvietošanās iespējām palikušo pasažieru nogādāšanai mājās;

8.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ka arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/44

A.

tā kā Eiropas Savienībā pašlaik nepastāv ne harmonizēti noteikumi, ne vienota prakse attiecībā uz ES izcelsmes marķējumu; tā kā dalībvalstīs spēkā esošo atšķirīgo noteikumu, kā arī skaidru Kopienas noteikumu neesamības dēļ šajā jomā ir vērojama tiesiskā regulējuma sadrumstalotība;

B.

tā kā dalībvalstīs ir aizliegti pasākumi, ar kuriem tiktu noteikts obligāts izcelsmes marķējums precēm, kas ievestas no citām dalībvalstīm, taču attiecībā uz precēm, ko importē no trešām valstīm, šādi obligātā izcelsmes marķējuma ierobežojumi nepastāv;

C.

tā kā virkne ES galveno tirdzniecības partnervalstu, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, Ķīna, Japāna un Kanāda, ir ieviesušas prasību par obligātu izcelsmes marķējumu;

D.

tā kā Lisabonas stratēģijā Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi stiprināt ES ekonomiku, šajā nolūkā, cita starpā, uzlabojot ES rūpniecības konkurētspēju pasaules ekonomikā; tā kā konkurenci var uzskatīt par taisnīgu vienīgi tad, ja ir paredzēti skaidri noteikumi gan ražotājiem, gan ražojumu eksportētājiem un importētājiem un ja tās pamatā ir kopīgi sociālie un ar vidi saistītie pieņēmumi un vērtības;

E.

tā kā izcelsmes marķējuma sistēmas mērķis būtu dot iespēju patērētājiem pilnībā būt informētiem par iegādāto ražojumu izcelsmes valsti; tā kā patērētājiem tādējādi būtu iespēja noteikt ražojumu atbilstību sociālajiem, vides un drošības standartiem, kurus parasti saista ar attiecīgo valsti;

F.

tā kā priekšlikums, ar ko Eiropas Savienībā ievieš obligāto izcelsmes valsts norādes sistēmu, attiecas tikai uz konkrētiem importētiem ražojumiem, piemēram, tekstilprecēm, juvelierizstrādājumiem, apģērbiem, apaviem, mēbeles, ādas izstrādājumiem, lampām un apgaismes armatūru, stikla priekšmetiem, keramikas izstrādājumiem un rokassomām, jo šajā gadījumā prasība sniegt izcelsmes norādi (“made in”) patērētājiem nodrošina vērtīgu informāciju, lai izdarītu galīgo izvēli;

G.

tā kā ir ļoti būtiski nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus ar ražotājiem tajās ES galvenajās partnervalstīs, kuras ir ieviesušas izcelsmes marķējumu;

H.

tā kā no 2009. gada 1. decembra, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, Padomei un Parlamentam kopējās tirdzniecības politikas jomā būs līdzvērtīgas lēmējtiesības; tā kā uz turpmākiem reglamentējošiem noteikumiem par izcelsmes marķējumu saskaņā ar Līguma Par Eiropas Savienības darbību 207. pantu attieksies parastā likumdošanas procedūra,

1.

atkārtoti uzsver, ka patērētāju aizsardzības nodrošināšanai ir nepieciešami pārredzami un konsekventi tirdzniecības noteikumi, tostarp norāde par ražojumu izcelsmi;

2.

aicina Komisiju un Padomi darīt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus sadarbībai ar tiem tirdzniecības partneriem, kuri ir ieviesuši prasību par izcelsmes marķējumu;

3.

aicina Komisiju un Padomi izveidot piemērotus muitas uzraudzības un izpildes mehānismus;

4.

mudina dalībvalstis saglabāt konsekventu Kopienas pieeju šim jautājumam, lai patērētājiem būtu iespējams saņemt pilnīgāku un precīzāku informāciju; uzskata, ka obligāta izcelsmes marķējuma ieviešana būtu nozīmīgs solis, lai nodrošinātu pilnīgāku informāciju par sociālajiem un vides standartiem, kas tiek ievēroti ražošanas un pārstrādes procesos;

5.

mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm ikreiz kategoriski iejaukties, lai aizsargātu patērētāju likumīgās tiesības un paļāvību, ja pastāv fakti, kas liecina, ka importētāji un trešo valstu ražotāji izmanto krāpniecisku vai maldinošu izcelsmes marķējumu;

6.

uzskata, ka iepriekšminētais priekšlikums Padomes regulai, ar ko ievieš obligātu izcelsmes valsts norādi konkrētiem ražojumiem, kuri Eiropas Savienībā ievesti no trešām valstīm, ir lietderīgs, lai sasniegtu mērķi nodrošināt pārredzamu un atbilstīgu informāciju patērētājiem, kā arī panāktu konsekvenci ar starptautiskās tirdzniecības noteikumiem;

7.

uzskata, ka no 2009. gada 1. decembra būtu oficiāli jāsākas apspriedēm un viedokļu apmaiņai starp Parlamentu un Padomi, kā tas paredzēts Lisabonas līgumā noteiktajā parastajā likumdošanas procedūrā, un ka turpmāka kavēšanās ļoti nelabvēlīgi ietekmētu pilsoņu tiesības, nodarbinātības situāciju Eiropas Savienībā un brīvas un taisnīgas tirdzniecības principu ievērošanu;

8.

aicina Komisiju negrozīt savu priekšlikumu un, tiklīdz būs stājies spēkā Lisabonas līgums, šo priekšlikumu nekavējoties vēlreiz iesniegt Parlamentam saskaņā ar Līguma Par Eiropas Savienības darbību 207. pantu;

9.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/47

A.

tā kā, pamatojoties uz ES līguma 49. pantu, “[jebkura] Eiropas valsts … var lūgt, lai to uzņem par Savienības locekli”;

B.

tā kā Saloniku 2003. gada 19.–20. jūnija Eiropadomē, Briseles 2006. gada 15.–16. jūnija Eiropadomē un turpmākajās augstākā līmeņa sanāksmēs tika atkārtoti apliecināts, ka Rietumbalkānu valstu nākotne ir saistīta ar Eiropas Savienību; tā kā būtu jāievēro visas pašreizējās saistības pret Dienvidaustrumeiropas valstīm;

C.

tā kā Turcija ir kandidātvalsts kopš 1999. gada, Horvātija — kopš 2004. gada — un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika — kopš 2005. gada; tā kā Albānija, Melnkalne un Islande ir iesniegušas pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā un tā kā Komisija pašlaik izskata Melnkalnes un Islandes pieteikumu; tā kā ar Bosniju un Hercegovinu, kā arī ar Serbiju ir parakstīts Stabilizācijas un asociācijas nolīgums; un tā kā Komisija ir paziņojusi par ieceri ierosināt vidēji ilgā laikā noslēgt tirdzniecības nolīgumus un nolīgumu par vīzu režīma liberalizāciju ar Kosovu;

D.

tā kā iepriekšējās paplašināšanās kārtas neapšaubāmi ir bijušas sekmīgas gan ES, gan dalībvalstīm, kas tai pievienojās, un kopumā ir veicinājušas Eiropas stabilitāti, attīstību un labklājību, ir būtiski izstrādāt nosacījumus, kas nepieciešami, lai turpmākās paplašināšanās kārtas būtu tikpat veiksmīgas;

E.

tā kā paplašināšanās stratēģijai jābūt vairāk nekā tikai sarunu metodikai un tai jāatspoguļo pamatuzskats, ka ES ir kopiena, kurā ir kopējas vērtības, un tā kā tā ir cieši saistīta ar debatēm par ES mērķiem un efektivitāti, nākotni un nozīmi kaimiņvalstīs un pasaulē;

F.

tā kā vairākas ES kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis joprojām nav atrisinājušas strīdīgus jautājumus ar kaimiņvalstīm; tā kā integrācijas procesā vissvarīgākie faktori ir reģionu sadarbība un labas kaimiņattiecības,

1.

pauž stingru apņēmību turpināt paplašināšanās politiku, kas ir izrādījusies viena no veiksmīgākajām ES politikas jomām un ir sniegusi labumu gan sākotnējām, gan jaunajām dalībvalstīm; atgādina, ka iepriekšējā paplašināšanās ir veicinājusi miera, drošības un labklājības telpas nebijušu palielināšanos Eiropā, un atkārtoti pauž Eiropas Savienības apņemšanos turpināt paplašināšanās procesu;

2.

uzskata, ka var izmantot iepriekšējās paplašināšanās kārtās gūto pieredzi un ka ir turpmāk jāuzlabo paplašināšanās procesa kvalitāte, balstoties uz līdz šim uzkrāto pozitīvo pieredzi; atgādina arī, ka, turpinot paplašināšanas procesu, ir jāatļauj pietiekama iestāžu, finanšu un politiskā konsolidācija, kā norādīts iepriekšējās rezolūcijās;

3.

uzsver, ka principi, kas pausti 2006. gada 14. un 15. decembra Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumos un attiecas uz “atjaunoto konsensu par paplašināšanos”, jo īpaši Eiropas Savienības spēju darboties efektīvi un attīstīties, ir jāsaglabā kā ES paplašināšanās stratēģijas nepieciešami pamatelementi;

4.

atkārtoti apstiprina, ka ir absolūti nepieciešams, lai kandidātvalstis un Eiropas Savienība nelokāmi apņemtos pilnībā un stingri īstenot kritērijus, kas tika noteikti 1993. gada 21. un 22. jūnija Eiropadomē Kopenhāgenā, kā arī kāpināt Eiropas Savienības integrācijas spēju;

5.

aicina ES iestādes analizēt un paaugstināt Eiropas Savienības integrācijas spēju;

6.

uzsver, ka tiesiskums ir demokrātiskas, ekonomiskas un sociālas attīstības pamatprincips un viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai pievienotos ES; atzinīgi vērtē reģionā veiktos pasākumus attiecīgo reformu īstenošanā, taču atzīmē, ka dažas valstis joprojām saskaras ar ievērojamām problēmām, jo īpaši cīņā pret korupciju un organizēto noziedzību; prasa, lai šīs valstīs pastiprinātu centienus šajā jomā;

7.

uzsver, ka vārda brīvība ir viens no demokrātijas pamatprincipiem, un ar bažām konstatē, ka dažās valstīs tā tomēr netiek pilnībā ievērota; uzskata, ka Rietumbalkānu valstu un Turcijas prioritāte ir plašsaziņas līdzekļu brīvības nodrošināšana, nepieļaujot tajos politisku iejaukšanos, un regulējošo iestāžu neatkarības garantēšana; aicina attiecīgās valstis izveidot piemērotu tiesisko regulējumu un nodrošināt likuma ievērošanu;

8.

uzsver, ka pilnīga sadarbība ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) ir būtisks nosacījums, lai Rietumbalkānu valstis gūtu panākumus ceļā uz dalību Eiropas Savienībā, taču norāda, ka tikpat būtiski ir tas, lai šo valstu sabiedrība uztvertu pārestības izlīdzināšanu par kara noziegumiem kā būtisku soli nolūkā nodrošināt taisnīgumu cietušajiem un atvieglot samierināšanu reģionā;

9.

uzsver labu kaimiņattiecību nozīmi kā priekšnoteikumu stabilitātei un sadarbībai reģionā un paplašināšanās procesam bez šķēršļiem; tādēļ aicina attiecīgās valstis pielikt visas iespējamās pūles, lai atrisinātu nesaskaņas ar kaimiņvalstīm paplašināšanās procesa sākumposmā; tomēr uzsver, ka šādi divpusēji strīdi ir jārisina iesaistītajām pusēm; ierosina, ka gadījumā, ja attiecīgās puses nespēj atrisināt šādus strīdus, Eiropas Savienībai ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai rastu risinājumu; norāda – lai gan šādiem strīdiem nevajadzētu būt šķēršļiem ceļā uz pievienošanos, Eiropas Savienībai būtu jāizvairās iesaistīties šādos neatrisinātos divpusējos strīdos, un tie būtu jāatrisina attiecīgajām valstīm pirms pievienošanās;

10.

ar bažām atzīmē Rietumbalkānu reģiona ekonomiskās problēmas, kuru iemesls ir finanšu krīze; atzinīgi vērtē Komisijas gatavību sniegt ārkārtas finanšu palīdzību, piemēram, makroekonomisko palīdzību un tiešo budžeta atbalstu; uzsver, ka dažās no attiecīgajām valstīm situācija ir īpaši sarežģīta augstā nabadzības un bezdarba līmeņa dēļ; aicina Komisiju un pašas valstis veikt visus iespējamos pasākumus, lai mazinātu krīzes ietekmi, jo īpaši uz sabiedrības neaizsargātākajiem locekļiem;

11.

uzsver reģionālās sadarbības nozīmi Rietumbalkānos kā paplašināšanās procesa nozīmīgu faktoru un tajā pašā laikā kā samierināšanas procesa būtisku aspektu, sekmējot šā reģiona tautu savstarpējos kontaktus; turklāt atgādina par šādas sadarbības ieguvumiem attiecībā uz tirdzniecības apjoma palielināšanu, ar enerģijas piegādātāju, avotu un piegādes ceļu dažādošanu pastiprinātu energoapgādes drošību, vides politikas virzieniem un cīņu pret organizēto noziedzību un nelegālu tirdzniecību; šajā sakarībā pauž gandarījumu par Reģionālās sadarbības padomes darbu; prasa paust lielāku politisko gribu un labāk koordinēt nelegālās tirdzniecības apkarošanas stratēģijas īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz cietušo aizsardzību; uzsver, ka reģionālajā politiskajā un ekonomiskajā sadarbībā ir jāiekļauj visi politikas un pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, jo īpaši sieviešu organizācijas, un ka divpusējām politiskām problēmām šo sadarbību nevajadzētu kavēt; šajā sakarībā aicina visas iesaistītās puses censties rast pragmatiskus risinājumus, lai nodrošinātu visaptverošu reģionālo sadarbību, neskarot atšķirīgo nostāju attiecībā uz Kosovas statusu;

12.

aicina visas attiecīgās valstis pielikt lielākas pūles, lai nodrošinātu sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību, jo īpaši attiecībā uz dzimumu balstītas vardarbības apkarošanu, tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamības sekmēšanu dzimumu diskriminācijas gadījumos un sieviešu politiskās līdzdalības veicināšanu;

13.

uzskata, ka ir būtiski mudināt pilsonisko sabiedrību un nevalstiskās organizācijas (NVO) vairāk līdzdarboties gan centrālā, gan vietējā līmenī un uzlabot atbalstu un finansējumu NVO, lai sekmētu to līdzdalību Pirmsiestāšanās instrumenta Pilsoniskās sabiedrības palīdzības programmas plānošanā un izmantošanā, kā arī uzlabot sociālo dialogu darba tirgū;

14.

aicina reģiona valstis pielikt lielākas pūles, lai uzlabotu etnisko minoritāšu un jo īpaši romu situāciju; uzsver, ka romi bieži cieš no diskriminācijas un ka būtu ievērojami jāpalielina viņu līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos, darba tirgū un vispārējās izglītības sistēmās; šajā sakarībā ņem vērā divpusēji panāktos atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kas noslēgti starp Rietumbalkānu valstīm un dalībvalstīm, un aicina attiecīgās valstis palielināt centienus, radot pienācīgus sociālos apstākļus , infrastruktūru un nodrošinot sabiedrisko pakalpojumu pieejamību, lai garantētu romu pamattiesības un atvieglotu viņu reintegrāciju pēc atgriešanās; aicina Rietumbalkānu valstis un dalībvalstis cieši uzraudzīt repatriēto romu reintegrāciju un katru gadu ziņot par panākto Komisijai, lai atvieglotu reintegrācijas politikas virzienu novērtēšanu un apmaiņu ar paraugpraksēm;

15.

uzsver Rietumbalkānu valstu vīzu režīma liberalizācijas procesa būtisko nozīmi; atzinīgi vērtē to, ka Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Melnkalne un Serbija ir izpildījušas visus vīzu režīma liberalizācijas kritērijus, tāpēc ir sagaidāms, ka bezvīzu režīmu šo valstu pilsoņiem piemēros no 2009. gada 19. decembra; atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas un Albānijas iestāžu veiktos pasākumus, lai ātrāk panāktu atbilstību noteikumiem, kas ietverti ceļvedī par bezvīzu režīmu, un prasa tām sākt sagatavošanās darbus, lai visus attiecīgos kritērijus izpildītu tā, lai no 2010. gada jūlija šo valstu pilsoņiem varētu piemērot vīzu režīma liberalizāciju; uzskata, ka, lai turpinātu īstenot Saloniku darba kārtību saskaņā ar Komisijas reģionālo pieeju, Komisijai savas kompetences robežās un saskaņā ar ANO Drošības padomes 1999. gada 10. jūnija Rezolūciju Nr. 1244 būtu pēc iespējas ātrāk jāsāk dialogs ar Kosovu par vīzu režīmu, lai izveidotu vīzu režīma atvieglošanas un liberalizācijas ceļvedi, kas līdzīgs ceļvežiem, kuri izstrādāti citām Rietumbalkānu valstīm;

16.

prasa visām reģiona valstīm, tiklīdz iespējams, pieņemt vai efektīvi īstenot tiesību aktus attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu, jo īpaši ņemot vērā daudzos draudu, uzbrukumu, iebiedēšanas vai diskriminācijas gadījumus, kas vērsti pret lesbietēm, gejiem, biseksuālām un transseksuālām personām un kas joprojām netiek reģistrēti un izmeklēti;

17.

aicina starptautiskās un Kosovas iestādes veikt visu iespējamo, lai nekavējoties slēgtu ar svinu piesārņotās iekšēji pārvietoto personu nometnes Česminlugā, Osterodē un Leposavikā, kas atrodas pie ļoti toksisku Trepčas svina raktuvju atkritumu krātuvēm, un nodrošināt tur dzīvojošo ģimeņu pamattiesības, pārceļot šīs ģimenes uz drošām vietām ar pienācīgiem sanitāriem apstākļiem;

18.

uzskata, ka, lai saglabātu ES pilsoņu atbalstu turpmākajām paplašināšanās kārtām un kandidātvalstu pilsoņu apņemšanos turpināt reformas, ir izšķiroši sniegt viņiem skaidru un visaptverošu informāciju par šīs politikas ieguvumiem un sekām; aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties šajā sakarā; uzskata, ka vienlīdz būtiski ir uzklausīt un risināt pilsoņu problēmas un jautājumus;

19.

pauž atzinību par Horvātijas nepārtrauktajiem panākumiem, izpildot gan prasības, ko nosaka pievienošanās Eiropas Savienībai kritēriji, gan arī dalības pienākumus; atzinīgi vērtē divpusējo vienošanos ar Slovēniju par strīdīgā robežjautājuma atrisināšanu, kas ļāva sākt apspriest pievienošanās procesa turpmākās sadaļas; uzskata, ka pievienošanās sarunas var pabeigt līdz 2010. gada vidum, ja Horvātija pieliks pūles un izpildīs visus nepieciešamos kritērijus un etalonuzdevumus, tostarp pilnībā sadarbosies ar ICTY;

20.

atzinīgi vērtē Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas paveikto kopš iepriekšējā progresa ziņojuma un jo īpaši dažu pēdējo mēnešu laikā; ar gandarījumu norāda, ka šos panākumus ir atzinusi Komisija, kas ieteica sākt pievienošanās sarunas ar šo valsti; aicina Padomi rīkoties saskaņā ar Komisijas ieteikumu augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks 2009. gada decembrī; sagaida, ka sarunas sāksies tuvākajā nākotnē, un cer, ka tiks panākti savstarpēji pieņemami risinājumi aktuāliem jautājumiem ar kaimiņvalstīm, tostarp risinājums Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas un Grieķijas domstarpībām par valsts nosaukumu; šajā sakarībā aicina abu valstu valdības pastiprināt centienus; atgādina, ka ir svarīgi saglabāt labas kaimiņattiecības, un prasa Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai būt apdomīgai jautājumos, kas ietekmē kaimiņvalstis; norāda uz nesen izveidotajām diplomātiskajām attiecībām ar Kosovu, kā arī nolīguma noslēgšanu par robežu fizisku demarkāciju, uzskatot, ka tas ir īpaši nozīmīgs ieguldījums reģiona stabilitātē;

21.

aicina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas iestādes turpināt pūliņus, lai īstenotu reformu procesu, jo īpaši attiecībā uz valsts pārvaldi un tiesu iestādēm, korupcijas apkarošanas politiku, sieviešu tiesībām un etnisko grupu savstarpējām attiecībām, tostarp dažādas etniskās izcelsmes personu tiesību ievērošanu un viņu līdzdalības palielināšanu sabiedriskajā dzīvē un pārvaldē;

22.

atzinīgi vērtē kandidātvalsts Turcijas panākumus, kas gūti, pildot Kopenhāgenas politiskos kritērijus; prasa Turcijas valdībai un visām Turcijas parlamentā pārstāvētajām partijām panākt vienprātību attiecībā uz būtiskāko reformu noteikšanu un īstenošanu; atzinīgi vērtē to, ka valdība ir apstiprinājusi tiesu reformas stratēģiju, un norāda, ka Turcijas valsts un sabiedrības attīstībai ir ārkārtīgi svarīgi ātri īstenot šo reformu; pauž bažas par situāciju vārda brīvības un preses brīvības jomā, jo īpaši pēc tam, kad kādai mediju grupai tika uzlikts bezprecedenta naudas sods; ar gandarījumu atzīmē arvien atklātākās sabiedriskās debates Turcijā par jautājumiem, kas agrāk bija tabu; pauž nožēlu par nelielo progresu, kas gūts reliģijas brīvības jomā, un prasa, lai valdība izstrādātu tiesisku regulējumu, kas atbilstu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, tādējādi ļaujot gan visām tām reliģiskajām kopienām, kuru locekļi nav islāma piekritēji, gan alevītu kopienai darboties bez nepamatotiem ierobežojumiem; izsaka nožēlu par saistību neizpildi, kuras paredzētas EK un Turcijas Asociācijas nolīguma papildu protokolā, un pieprasa, lai šīs saistības nekavējoties tiktu pilnībā īstenotas bez diskriminācijas; aicina Turcijas valdību un visas iesaistītās personas aktīvi sniegt ieguldījumu, lai ātri izstrādātu visaptverošu risinājumu Kipras jautājumā, ievērojot ANO Drošības padomes rezolūcijas un ES dibināšanas pamatprincipus; atzinīgi vērtē centienus atrisināt kurdu jautājumu saistībā ar projektu “Demokrātiskais sākums” (Democratic Opening) un mudina Turcijas valdību veikt konkrētus pasākumus, lai rastu risinājumu kurdu izcelsmes pilsoņu situācijā, un prasa, lai politiskie spēki atbalstītu šo procesu; atzinīgi vērtē diplomātiskos pūliņus normalizēt attiecības ar Armēniju un prasa Turcijas Lielajai Nacionālajai Asamblejai, kā arī Armēnijas parlamentam ratificēt attiecīgos protokolus; atzinīgi vērtē to, ka Turcija ir parakstījusi starpvaldību līgumu par Nabucco gāzes vadu, jo šā līguma īstenošana ir viena no svarīgākajām ES prioritātēm energoapgādes drošības jomā, un prasa pievienošanās sarunās sākt apspriest enerģētikas sadaļu; atzīmē sarunu atsākšanu par atpakaļuzņemšanas nolīgumu, kas noslēgts starp ES un Turciju, un prasa, lai Turcija, kamēr notiek šīs sarunas, pilnībā īstenotu pašreizējos divpusējos atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kas noslēgti ar dalībvalstīm; aicina Turcijas valdību pastiprināt ārpolitikas koordināciju ar ES, jo īpaši attiecībā uz Irānu; tomēr pauž nožēlu par to, ka NATO un ES stratēģisko sadarbību, kas pārsniedz “Berlīne plus” (Berlin Plus) nolīguma ietvarus, bloķē Turcijas iebildumi, kas negatīvi ietekmē izvietotā ES personāla aizsardzību, un prasa Turcijai atsaukt šos iebildumus cik drīz vien iespējams;

23.

ar gandarījumu norāda uz Serbijas panākumiem un jo īpaši tās vienpusēji īstenoto Pagaidu nolīgumu; uzskata, ka šāda vienpusēja īstenošana, kas veikta, neskatoties uz valdošo finanšu krīzi, norāda uz šīs valsts apņēmību virzīties uz priekšu ceļā uz dalību Eiropas Savienībā; tādēļ prasa Padomei nekavējoties pieņemt lēmumu par Pagaidu nolīguma ratifikāciju; prasa, lai Serbija pilnībā sadarbotos ar ICTY; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ICTY virsprokurora 2009. gada 4. jūnijā iesniegto jaunāko ziņojumu, kurā pausts apstiprinājums tam, ka Serbija ir guvusi papildu panākumus, sadarbojoties ar ICTY; uzskata par svarīgu arī to, ka Belgradas rajona tiesas Kara noziegumu palātā turpinās vainīgo saukšana pie atbildības; atzinīgi vērtē to, ka Serbijas iestādes ir parakstījušas protokolu par policijas amatpersonu dalību ES Tiesiskuma misijā (EULEX KOSOVO), un aicina Serbiju padziļināt sadarbību ar EULEX KOSOVO, jo īpaši attiecībā uz EULEX KOSOVO darbību Kosovas ziemeļu daļā; pauž nožēlu par to, ka Serbijas varas iestādes aicināja Kosovas serbus boikotēt 2009. gada 15. novembrī notikušās vietējās vēlēšanas, un prasa, lai tās pieņemtu konstruktīvu pieeju, kas mudinās Kosovas serbu sabiedrību aktīvi iesaistīties Kosovas iestāžu darbā;

24.

atzīst, ka Bosnija un Hercegovina ir guvusi zināmus panākumus drošības un robežu pārvaldības jomā; tomēr pauž neapmierinātību par iespējamās kandidātvalsts Bosnijas un Hercegovinas nepietiekamajiem panākumiem ceļā uz dalību Eiropas Savienībā; ar pieaugošām bažām norāda uz nestabilo politisko klimatu un abu pušu kopēja skatījuma trūkumu un pauž nosodījumu par musinošajiem izteikumiem, kas var mazināt panākumus etniskās samierināšanas procesā un valsts struktūru darbībā; mudina Padomi turpināt centienus, lai ar starptautiskās sabiedrības atbalstu īstenotu dialogu ar Bosnijas un Hercegovinas politiskajiem līderiem nolūkā palīdzēt šai valstij un tās tautām saglabāt virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā; uzsver, ka ir svarīgi veidot noturīgāku konstitucionālo sistēmu, kas ļautu valsts iestādēm darboties vēl efektīvāk; tādēļ atsaucas uz Padomes prezidentūras, Komisijas un ASV vadības nesenajiem kopīgajiem diplomātiskajiem pūliņiem un iesaka turpināt sarunas, ņemot vērā Bosnijas un Hercegovinas politiķu iepriekšējās vienošanās; atgādina par nepieciešamību ciešāk iesaistīt deputātus un pilsonisko sabiedrību dzīvotspējīgas valsts saglabāšanā;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu saskaņā ar stiprināt attiecības ar Kosovu (5), tostarp iespēju noskaidrot nosacījumus, lai Kosova varētu piedalīties Kopienas programmās; sagaida, ka decentralizācijas process tiks pabeigts līdz šā gada beigām, lai izpildītu M. Ahtisaari plānā norādītās pamatprasības, tādējādi nodrošinot visu Kosovas iedzīvotāju un jo īpaši serbu minoritātes politisko pārstāvību; aicina Kosovas iestādes turpināt centienus uzlabot un nodrošināt minoritāšu tiesību ievērošanu; atzinīgi vērtē 2009. gada 15. novembrī notikušo pašvaldību vēlēšanu mierīgo un nevainojamo norisi un atzīst Centrālās vēlēšanu komisijas pūles, sagatavojot tās; turklāt atzinīgi vērtē Kosovas serbu bezprecedenta aktīvo līdzdalību vēlēšanās un uzskata, ka šis apstāklis liecina par to, ka Kosovas serbu kopiena vēlas uzņemties pienākumu izpildi Kosovas iestādēs; atzinīgi vērtē to, ka panākta EULEX KOSOVO pilnīga darbības spēja, kas ļaus tai īstenot tās pilnvaras, veicināt tiesiskumu, sabiedrisko kārtību, drošību, pārredzamību un atbildību visā Kosovā, kā arī radīs priekšnoteikumus Kosovas integrācijai Eiropas Savienībā, ja tā panāks atbilstību viesiem nepieciešamajiem nosacījumiem un prasībām;

26.

atzīst Melnkalnes paveikto kopš pēdējā progresa ziņojuma; norāda, ka šī valsts ir iesniegusi pieteikumu līdzdalībai Eiropas Savienībā un ka Padome ir pieņēmusi lēmumu aicināt Komisiju sagatavot atzinumu par Melnkalnes pieteikumu; atzinīgi vērtē Melnkalnes paveikto, jo īpaši neseno vēlēšanu nevainojamo norisi un valsts ievērojamos sasniegumus ekonomikas jomā neatkarīgi no ekonomikas krīzes pasaulē, un mudina minēto valsti turpināt centienus veikt reformas;

27.

atzīst Albānijas paveikto kopš pēdējā progresa ziņojuma un jo īpaši — panākumus personas apliecību izsniegšanā un nesenajās valsts vēlēšanās novērotos uzlabojumus vēlēšanu norises tiesiskajā un administratīvajā regulējumā; prasa opozīcijai pārtraukt boikotēt parlamentu un aicina to pildīt pienākumus, proti, pārstāvēt parlamentā vēlētājus; aicina valdību un opozīciju panākt kopēju pamatu, lai pēc nesenajām vēlēšanām turpinātu darbu parlamentā; norāda, ka Albānija ir iesniegusi pieteikumu līdzdalībai Eiropas Savienībā un ka Padome ir pieņēmusi lēmumu aicināt Komisiju sagatavot atzinumu par šīs valsts pieteikumu; mudina Albānijas iestādes turpināt centienus un īstenot reformas šīs valsts iedzīvotāju ekonomikas un sociālās izaugsmes interesēs, lai valsts varētu turpināt virzību uz līdzdalību Eiropas Savienībā;

28.

atzinīgi vērtē Islandes pieteikumu dalībai un sagaida, ka Komisija drīz sagatavos atzinumu un ieteikumu saistībā ar šo pieteikumu un ka, ņemot vērā šīs valsts noturīgās demokrātiskās tradīcijas un augsto atbilsmes līmeni acquis communautaire līmeni, Islande tuvākajā laikā saņems kandidātvalsts statusu; tomēr uzskata, ka Komisijai, sagatavojot novērtējumu, būtu jāņem vērā būtisks elements — Islandes rezultāti, īstenojot Līgumā par Eiropas Ekonomikas zonu noteiktās saistības; vairākkārt atkārto Komisijai pausto prasību iespējami drīz — 2010. gada pirmajā pusē — atklāt delegācijas biroju Reikjavikā;

29.

aicina Komisiju un Padomi izstrādāt funkcionālu un saskaņotu modeli jauno ES delegāciju darbībai paplašināšanās zonā, saglabājot ES darbības vienotību pēc Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveides, jo īpaši tāpēc, ka atbildība par paplašināšanās politiku nav ietverta EĀDD atbildības jomā;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un attiecīgo dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/53

A.

tā kā ANO Pekinas rīcības programmā vardarbības pret sievietēm izskaušanai ir noteikts, ka vardarbība pret sievietēm ir jebkura veida uz dzimumu balstīta vardarbība, kuras rezultātā sieviete cieš vai var ciest fiziski, seksuāli vai psiholoģiski, tostarp arī šādu nodarījumu draudi, ietekmēšana vai brīvības patvaļīga atņemšana;

B.

tā kā ANO Pekinas rīcības programmā ir noteikts, ka vardarbība pret sievietēm ir vīriešu un sieviešu vēsturiski nevienlīdzīga varas sadalījuma izpausme un ka šī nevienlīdzība ir radījusi vīriešu dominējošo stāvokli un sieviešu diskrimināciju, kā arī sieviešu pilnvērtīgas attīstības kavēšanu;

C.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ir ne tikai sabiedrības veselības problēma, bet arī dzimumu nevienlīdzības aspekts — joma, kurā ES ir pilnvarota rīkoties;

D.

tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir ES pamatprincips, kas iekļauts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

E.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ir pārkāpums pret cilvēktiesībām — jo īpaši pret tiesībām uz dzīvību, tiesībām uz drošību, tiesībām uz cieņu, tiesībām uz fizisku un garīgu neaizskaramību un tiesībām uz seksuālo un reproduktīvo izvēli un veselību;

F.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ir šķērslis sieviešu līdzdalībai sabiedriskajā dzīvē, politikā un darba tirgū, un var būt par iemeslu sieviešu atstumtībai un nabadzībai;

G.

tā kā vardarbība pret sievietēm tās galējās izpausmēs noved pie viņu nogalināšanas;

H.

tā kā vardarbība pret sievietēm ir cieši saistīta ar vardarbību pret bērniem un tā ietekmē bērnu dzīvi un psiholoģisko labklājību;

I.

tā kā vardarbība pret sievietēm, kuras ir mātes, ilgtermiņā tieši un netieši atstāj negatīvu ietekmi uz viņu bērnu emocionālo un garīgo veselību un var izraisīt vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas apburto loku, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē;

J.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ir visā Eiropā un pasaulē plaši izplatīta strukturāla problēma, kas skar cietušās un pārkāpumu izdarītājus neatkarīgi no viņu vecuma, izglītības, ienākumiem un sociālā stāvokļa, un šīs problēmas pamatā ir varas nevienlīdzīgais sadalījums starp sievietēm un vīriešiem mūsu sabiedrībā;

K.

tā kā pret sievietēm veiktās vardarbības veidi dažādās kultūrās un tradīcijās ir atšķirīgi un tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana, tā sauktie goda aizstāvēšanas noziegumi un piespiedu laulības ir arī Eiropas Savienībā sastopama realitāte;

L.

tā kā kari, bruņoti konflikti, atjaunošanas process pēc konfliktiem, ekonomiskā, sociālā un/vai finanšu krīze palielina sieviešu individuālo un kolektīvo neaizsargātību pret vīriešu vardarbību, un šīs situācijas nevar uzskatīt par attaisnojumu iecietībai pret vīriešu vardarbību;

M.

tā kā sieviešu tirdzniecība seksuālai izmantošanai un citiem nolūkiem ir rupjš sieviešu cilvēktiesību pārkāpums, kas rada kaitējumu gan atsevišķām cietušajām personām, gan visai sabiedrībai;

N.

tā kā, Eiropā pastāvot iecietībai pret prostitūciju, paplašinās sieviešu tirdzniecība seksuālai izmantošanai, kā arī sekstūrisms;

O.

tā kā ES nav regulāri ievāktu un salīdzināmu datu apkopojumu par dažādiem vardarbības veidiem pret sievietēm un tāpēc ir grūti pilnībā apzināties šīs problēmas apjomus un rast atbilstīgus risinājumus;

P.

tā kā uz dzimumu balstītas vardarbības dēļ cietušo sieviešu skaits ir satraucoši liels;

Q.

tā kā plašsaziņas līdzekļos attēlotais, bieži vien sagrozītais un patiesībai neatbilstošais sievietes kā patēriņa preces tēls apdraud cilvēka cieņas ievērošanu;

R.

tā kā līdztekus ekonomiskajai atkarībai (kas ir bieži sastopama sieviešu vidū) joprojām pastāv nozīmīgi faktori, kāpēc cietušās sievietes neziņo par vardarbību, proti, sociālajā kultūrā un priekšstatos izplatītie pieņēmumi, ka vīriešu vardarbība pret sievietēm ir privāta lieta vai ka sievietes pašas ir vainojamas šādā vardarbībā;

S.

tā kā bieži vien no vīriešu vardarbības cietušās sievietes neziņo par vardarbību sarežģītu psiholoģisku, finansiālu, sociālu un kultūras iemeslu dēļ, kā arī dažkārt tādēļ, ka neuzticas policijas, tiesas, sociālās palīdzības un medicīniskajiem dienestiem;

T.

tā kā Parlaments ir bieži aicinājis noteikt vienu Eiropas gadu par visu veidu vardarbības pret sievietēm izskaušanas gadu;

U.

tā kā ANO ir noteikusi 25. novembri par Starptautisko dienu vardarbības pret sievietēm izskaušanai un tā kā 2009. gada decembrī Eiropas Parlamentā notiks starptautisks seminārs par vardarbības pret sievietēm apkarošanu;

V.

tā kā ir neatliekami nepieciešams ieviest visaptverošu juridisku instrumentu, ar kuru apkarot visu veidu vardarbību pret sievietēm Eiropā, tostarp sieviešu tirdzniecību,

1.

mudina dalībvalstis uzlabot savus likumus un politikas virzienus, lai apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm, un jo īpaši izstrādāt tādus visaptverošus valstu rīcības plānus vardarbības pret sievietēm izskaušanai, kuri pamatotos uz dzimumu nevienlīdzības izraisītas vardarbības pret sievietēm problēmu analīzi un starptautiskos līgumos noteiktām dalībvalstu saistībām visu veidu diskriminācijas pret sievietēm izskaušanā un kuros būtu ietverti konkrēti pasākumi vīriešu vardarbības novēršanai, cietušo personu aizsardzībai un vainīgo saukšanai pie atbildības;

2.

mudina dalībvalstis, izmantojot atbilstošas programmas un valsts finansējuma mehānismus, atbalstīt brīvprātīgās organizācijas un asociācijas, kas piedāvā patvērumu un psiholoģisku atbalstu no vardarbības cietušām sievietēm, jo īpaši, palīdzot atkal integrēties darba tirgū un tādējādi pilnībā atgūt savu cilvēka cieņu;

3.

aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei mērķtiecīgu un saskaņotāku ES politikas plānu, lai apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm, kā tas noteikts Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumā “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006. - 2010. gads)” (COM(2006)0092), iekļaut rīcības programmā sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumu risināšanai laikposmam no 2011. līdz 2016. gadam pasākumus vardarbības pret sievietēm apkarošanai, kā arī konkrētus pasākumus visu veidu vardarbības novēršanai, cietušo personu aizsardzībai un vainīgo saukšanai pie atbildības un nodrošināt, ka visās politikas jomās tiek veikta analīze par dzimumu līdztiesības nozīmi vīriešu vardarbībā pret sievietēm un ka ES iestādes un dalībvalstis izveido saskaņotus un mērķtiecīgus reaģēšanas pasākumus šādas vardarbības izskaušanai;

4.

mudina Komisiju izskatīt iespēju pieņemt jaunus pasākumus, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm;

5.

aicina Komisiju organizēt īpašu augsta līmeņa konferenci, kurā piedalītos politisko organizāciju, pilsoniskās sabiedrības, sociālo un institucionālo struktūru pārstāvji, lai izstrādātu saskaņotākus politikas virzienus visu veidu vardarbības pret sievietēm izskaušanai;

6.

aicina ES garantēt visiem vardarbībā cietušajiem, jo īpaši cilvēku tirdzniecības upuriem, tiesības uz palīdzību un atbalstu neatkarīgi no viņu valstspiederības, kā arī nodrošināt to vardarbībā ģimenē cietušo sieviešu aizsardzību, kuru tiesiskais statuss varētu būt atkarīgs no viņu partneriem;

7.

aicina ES izveidot mehānismus, lai nodrošinātu, ka visos cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai paredzētajos tiesību aktos un politikas jomās tiktu iekļauta analīze par dzimumu līdztiesības aspektu cilvēku tirdzniecībā, un izskaust vardarbības cēloņus, ieviešot tādus preventīvus pasākumus kā sankcijas, izglītošanas pasākumus un informatīvas kampaņas;

8.

norāda, ka tas joprojām gaida rezultātus Komisijas pētījumam par tiesību aktiem saistībā ar vardarbību cietušās personas dzimuma dēļ un vardarbību pret sievietēm;

9.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt vardarbībā cietušajām sievietēm piekļuvi pienācīgai juridiskai palīdzībai un aizsardzību neatkarīgi no viņu valstspiederības un no tā, kā viņas piedalās policijas iestāžu veiktajā izmeklēšanā;

10.

mudina Padomi un Komisiju izveidot skaidru juridisko pamatu visu veidu vardarbības pret sievietēm, tostarp sieviešu tirdzniecības, apkarošanai;

11.

aicina Komisiju sākt darbu pie visaptverošas direktīvas priekšlikuma par rīcību visu veidu vardarbības pret sievietēm novēršanai un apkarošanai;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai novērstu vardarbības pret sievietēm cēloņus, tostarp izmantojot preventīvus pasākumus un organizējot izpratnes veidošanas kampaņas par dažādiem vardarbības veidiem;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt saskaņotu darbību, tostarp rīkot izpratnes veidošanas un informēšanas kampaņas par vardarbību ģimenē, un izstrādāt stratēģijas, lai ar izglītības sistēmu un plašsaziņas līdzekļu palīdzību mainītu sociālos stereotipus par sievietes vietu sabiedrībā, kā arī veicināt labas prakses apmaiņu;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši saistībā ar divpusējiem asociāciju un starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem — gan spēkā esošajiem, gan tādiem, par kuriem notiek sarunas —, starptautiskā līmenī risināt jautājumus, kas saistīti ar vardarbību pret sievietēm un cilvēktiesību pārkāpumiem dzimuma dēļ;

15.

šajā sakarībā pauž nožēlu, ka obligātajos novērtējumos par ietekmi uz ilgtspējību, kuri jāveic pirms minēto nolīgumu noslēgšanas, nav atbilstīgas dzimuma dimensijas, nemaz nerunājot par seksuālās vardarbības jautājumu, kā arī nav instrumentu kopuma, lai analizētu ietekmi uz dzimumu līdztiesību, un aicina Komisiju iespējami drīz izstrādāt priekšlikumu šīs problēmas risināšanai;

16.

aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā tādu konkrētu kategoriju sieviešu īpašos apstākļus, kuras ir sevišķi neaizsargātas pret vardarbību, piemēram, pie minoritātēm piederošās sievietes, sievietes migrantes, sievietes bēgles, sievietes, kuras dzīvo trūkumā lauku kopienās vai izolētās teritorijās, sievietes, kuras atrodas cietumā vai citās institūcijās, mazas meitenes, homoseksuāli orientētas sievietes, sievietes invalīdes un vecāka gadagājuma sievietes;

17.

mudina dalībvalstis pastiprināt preventīvus pasākumus saistībā ar seksuālo vardarbību pret jaunietēm, veicot mērķtiecīgus pasākumus izglītības jomā un labāku visu attiecīgo personu un dažādu aprindu pārstāvju, kas saskaras ar šo problēmu, proti, ģimenes, skolas, sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu, sadarbību;

18.

aicina Komisiju risināt arī vardarbības pret sievietēm starptautisko aspektu saistībā ar jautājumu par uzņēmumu sociālo atbildību, jo īpaši attiecībā uz Eiropas uzņēmumiem, kuri strādā eksportam atbrīvotās rūpniecības zonās;

19.

uzsver, cik svarīgi ir pienācīgi apmācīt tos, kuri strādā ar sievietēm, kas cietušas no vīriešu vardarbības, tostarp tiesu sistēmas un tiesībaizsardzības pārstāvjus, jo īpaši policijas, tiesas, sociālo, medicīnisko un juridisko dienestu, nodarbinātības dienestu darbiniekus, darba devējus un arodbiedrības;

20.

aicina izveidot mehānismus, ar kuriem veicinātu bezmaksas juridiskās palīdzības pieejamību sievietēm, kas cietušas no seksuālās vardarbības vai cilvēku tirdzniecības, un kuri ļautu viņām īstenot savas tiesības visā Eiropas Savienībā; uzstāj, ka jāuzlabo tiesas iestāžu personāla sadarbība un labās prakses apmaiņa par diskriminācijas un seksuālās vardarbības apkarošanu un ka jāatrod veids, kā novērst šķēršļus tiesību aktu atzīšanai citās dalībvalstīs, tostarp saistībā ar seksuālās vardarbības sodīšanu un izpildrakstiem, kuros paredzēta vardarbības īstenotāju attālināšana no viņu upuriem;

21.

atzinīgi vērtē to, ka dažās dalībvalstīs ir izveidotas tiesas tādu jautājumu izskatīšanai, kas saistīti ar vardarbību pret sievietēm, un aicina visas dalībvalstis pārņemt šo iniciatīvu;

22.

aicina, lai Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmā (ECRIS) paredzētu būtisku vietu seksuālās vardarbības gadījumu reģistrācijai;

23.

mudina dalībvalstis izveidot saskaņotu sistēmu, lai ievāktu statistikas datus par vardarbību pret sievietēm ciešā sadarbībā ar Eiropas dzimumu līdztiesības institūtu, iegūstot salīdzināmus datus par vardarbību pret sievietēm visā Eiropas Savienībā, jo īpaši atzīmējot vardarbību pret nepilngadīgajiem un iekļaujot datus par slepkavībām, kas izdarītas saistībā ar vardarbību ģimenē vai tuvām attiecībām;

24.

mudina dalībvalstis atzīt, ka seksuāla vardarbība un izvarošana, tostarp laulībā un oficiāli nenoformētos intīmos sakaros un/vai kuru izdarījuši vīriešu dzimuma radinieki, gadījumos, kad cietusī persona nav devusi piekrišanu, ir kriminālpārkāpums, un nodrošināt, ka par šādiem pārkāpumiem vainīgie tiek automātiski saukti pie atbildības, un noraidīt kā vainu mīkstinošus apstākļus likumpārkāpēja atbildības mazināšanai jebkādas atsauces uz kultūras un reliģiskajām paražām vai tradīcijām gadījumos, kad notikusi vardarbība pret sievietēm, tostarp tā sauktie goda aizstāvēšanas noziegumi un sieviešu dzimumorgānu kropļošana;

25.

konstatē, ka dažas dalībvalstis īsteno politiku, kas vērsta uz to, lai seksuālu vardarbību partneru vidū, jo īpaši vardarbība laulībā, atzītu par noziegumu; aicina dalībvalstis analizēt šādas politikas rezultātus, veicinot labas prakses apmaiņu Eiropas mērogā;

26.

aicina dalībvalstis veikt atbilstīgus pasākumus, lai pārtrauktu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; norāda, ka Kopienā dzīvojošiem imigrantiem jāapzinās, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir nopietns nodarījums sieviešu veselībai un cilvēktiesību pārkāpums; aicina dalībvalstis vai nu īstenot īpašas tiesību normas par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, vai pieņemt šajā jomā tiesību aktus un saukt pie atbildības visus, kas veic minēto kropļošanu;

27.

aicina ES nodrošināt tiesības uz palīdzību un atbalstu visām sievietēm, kas cietušas no vīriešu vardarbības;

28.

mudina dalībvalstis nekavējoties izmeklēt nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus pret romu sievietēm, sodīt vainīgos, kā arī nodrošināt atbilstīgu kompensāciju piespiedu sterilizācijas upuriem;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un ANO ģenerālsekretāram.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/59

A.

tā kā cīņas, kas nesen atjaunojušās starp Islāma tiesu savienības nemierniekiem un Somālijas federatīvās pagaidu valdības (FPV) un Āfrikas Savienības (ĀS) misijas Somālijā (AMISOM) spēkiem, ir izraisījušas lielāku nestabilitāti un cilvēku bojāeju Somālijā;

B.

tā kā starptautiskā sabiedrība respektē Somālijas suverenitāti, teritoriālo integritāti, politisko neatkarību un vienotību;

C.

tā kā kopš Siad Barre režīma gāšanas 1991. gadā Somālijā nav bijusi darbotiesspējīga valdība un tā kā kopš tā laika politisko situāciju var raksturot kā anarhiju ar savstarpējām klanu cīņām un bandītismu;

D.

tā kā drošības situācijas pasliktināšanās Somālijas galvaspilsētā Mogadišā ir atņēmusi valsts un starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām (NVO) iespēju risināt pieaugošo humanitāro katastrofu un sniegt neatliekamo palīdzību;

E.

tā kā visas Somālijas konfliktā iesaistītās puses vēl joprojām īsteno cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, proti, spīdzināšanu un necilvēcīgu apiešanos, izvarošanu, nāves sodus bez tiesas sprieduma, patvaļīgu aizturēšanu un uzbrukumus civiliedzīvotājiem, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī civilajai infrastruktūrai;

F.

tā kā pastāv bažas par ieilgušo pilsoņu kara stāvokli Somālijā un tā ietekmi uz miera un izlīguma procesu šajā valstī, kā arī drošību un stabilitāti visā Āfrikas ragā;

G.

tā kā vēl līdz ļoti nesenam brīdim pirāti uzbruka ne tikai tirdzniecības kuģiem bet arī Pasaules pārtikas programmas (PPP), zvejas un tūristu kuģiem;

H.

tā kā šis pirātisms ir daļēji radies vardarbības un politiskās nestabilitātes rezultātā, bet arī to veicina, un tam ir rezonējoša ietekme uz pārējo Somālijas pussalas reģionu, kā arī Somālijas civiliedzīvotājiem, jo īpaši attiecībā uz pakļaušanu draudiem, attīstības trūkumu, pārtraukumiem pārtikas un citas humānās palīdzības piegādē;

I.

tā kā Padome 2008. gada 8. decembrī nolēma kā daļu no visaptverošas ES darbības Āfrikas raga reģionā sākt iepriekš minēto Eiropas Savienības pirmo jebkad notikušo jūras operāciju (ES NAVFOR Atalanta), lai apkarotu un novērstu pirātismu un bruņotu laupīšanu, kā arī atturētu no šādas rīcības pie Somālijas krastiem un dotu ieguldījumu tirdzniecības kuģu aizsardzībā, it īpaši to kuģu aizsardzībā, ar kuriem piegādā PPP palīdzību pārvietotajām personām Somālijā;

J.

tā kā kopš 2008. gada decembra EUNAVFOR Atalanta operācija ir sniegusi būtisku aizsardzību 50 PPP kuģiem, kuri piegādāja apmēram 300 000 tonnas pārtikas, kuru beidzot tieši saņēma 1,6 miljoni somāliešu;

K.

tā kā iepriekš minētajā Ārējo attiecību Padomes 2009. gada 27. jūlija sanāksmē Padome nolēma kāpināt ES iesaisti miera un attīstības veicināšanā Somālijā, cieši sadarbojoties ar visiem iesaistītajiem dalībniekiem, jo īpaši ANO un ĀS, un tādēļ ir pētījusi iespējamos veidus, kā ES varētu dot savu ieguldījumu starptautiskajos centienos, tostarp drošības jomā;

L.

tā kā iepriekš minētajā Ārējo attiecību Padomes 2009. gada 17. novembra sanāksmē Padome apstiprināja Krīzes vadības koncepciju iespējamajai Eiropas Drošības un aizsardzības politikas (EDAP) misijai, lai dotu ieguldījumu Somālijas FPV drošības spēku 2 000 cilvēku liela personāla apmācībā;

M.

tā kā pirātisms ir kļuvis par ļoti ienesīgu nodarbošanos, kad par cilvēkiem tiek pieprasīta milzīga izpirkšanas maksa, un tā kā mūsdienu pirāti izmanto daudz izsmalcinātākas metodes, ir labi apbruņoti un izstrādājuši skaidru stratēģiju, kā arī ir spējīgi ātri pielāgoties jaunai taktikai;

N.

tā kā šāda starptautisko partneru sniegtā ilgtermiņa palīdzība var būt efektīva tikai tad, ja ir stabilizēta drošības situācija;

O.

tā kā Islāma tiesu savienības nemiernieki nepieļauj nekādus politiskus kontaktus un izlīguma iespējas tāda miera panākšanai, kas būtu daļa no Džibutijas miera līguma, kas nodrošina pamatu ilgstoša politiska risinājuma panākšanai Somālijā;

P.

tā kā EUNAVFOR Atalanta operācijā iesaistītais militārais personāls var arestēt, aizturēt un pārvietot personas, ko tur aizdomās par pirātisma vai bruņotas laupīšanas aktu izdarīšanu rajonos, kur notiek operācija; tā kā jebkura dalībvalsts var saukt pie atbildības aizdomās turamos, vai arī to var darīt Kenija saskaņā ar nolīgumu, ko tā 2009. gada 6. martā parakstīja ar ES un kas dod Kenijas iestādēm tiesības saukt aizdomās turamos pie atbildības;

Q.

tā kā saskaņā ar ANO Vides programmas (UNEP) ziņojumu Somālijas piekrastē, pilnīgi ignorējot vietējo iedzīvotāju veselību un vides saglabāšanu, ir nelegāli noglabāts liels daudzums toksisko atkritumu, kas noplūst apkārtējā vidē;

1.

asi nosoda smagos starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību aktu pārkāpumus, par kuriem atbildīgas visas Somālijas konfliktā iesaistītās puses; aicina nekavējoties pārtraukt karadarbību un aicina visas bruņotās grupas steidzami nolikt ieročus un pievienoties patiesam visaptverošam dialogam ar FPV; aicina visus karojošos grupējumus atturēties no nepamatotiem uzbrukumiem, kas vērsti pret civiliedzīvotājiem, un aicina neatkarīgai komisijai izmeklēt kara noziegumus un cilvēktiesību pārkāpumus;

2.

atkārtoti apliecina atbalstu FPV, kuru vada premjerministrs šeihs Sharif Sheikh Ahmed, kā arī premjerministra apņēmībai ievērot Džibutijas miera līguma principus, izlīguma garu un centienus panākt tādu politisku procesu, kurā nebūtu atstumto; nosoda bruņotos uzbrukumus Somālijas FPV, ANO un NVO;

3.

vēlreiz atgādina, ka starptautiskajai sabiedrībai un visām šajā konfliktā iesaistītajām pusēm ir jāuzņemas atbildība par civiliedzīvotāju aizsardzību, jāļauj piegādāt palīdzību un jāievēro humānās palīdzības iestāžu teritoriālā neaizskaramība un šo organizāciju darbinieku drošība; tādēļ aicina nekavējoties radīt atbilstīgus apstākļus, lai varētu pienācīgi reaģēt uz humāno katastrofu Somālijā;

4.

ar lielu gandarījumu atzīmē, ka ES NAVFOR spēku operācija Atalanta turpina veiksmīgi nodrošināt jūras drošību Somālijas piekrastē, aizsargājot PPP nofraktētos kuģus, ar kuriem piegādā palīdzību Somālijai, kuģus, ar kuriem piegādā svarīgus sūtījumus ĀS miera atbalsta operācijai Somālijā, kā arī citus neaizsargātus kuģus; aicina Padomi pagarināt šo operāciju vēl uz vienu gadu pēc pašreizējā pilnvaru laika beigšanās 2009. gada 12. decembrī; pauž atbalstu operācijas darbības zonas iespējamai paplašināšanai uz dienvidiem atkarībā no pirātu aktivitātes, tomēr uzsver, ka šāda paplašināšana nedrīkstētu ietekmēt šīs misijas būtiskāko mērķi, proti, aizsargāt PPP konvojus un citus neaizsargātus kuģus, piemēram, tirdzniecības floti un zvejas kuģus;

5.

uzsver, ka pirātisms starptautiskajos ūdeņos ārkārtīgi pasliktina drošības situāciju un ļoti negatīvi ietekmē pārtikas palīdzības piegādi jau tik kritiskajā humanitārajā situācijā;

6.

uzsver, ka sekmīga cīņa pret pirātismu būs iespējama tikai tad, ja tiks risināti šīs problēmas pamatcēloņi, kuri jāmeklē valstī, proti, nabadzība un brūkoša valsts iekārta, un kurus var likvidēt, tikai panākot mieru, attīstību un valsts veidošanu Somālijā;

7.

uzskata, ka tikmēr, kamēr starptautiskā sabiedrība nav radusi politisku risinājumu Somālijas kā valsts uzticamības problēmai, drošības stratēģijai, ko īsteno ar operāciju EUNAVFOR Atalanta, jābūt prioritārai, un pat ir jāpastiprina pašā operācijā iesaistīto spēku darbības līdzekļi;

8.

tādēļ aicina Padomi izskatīt iespēju radīt jaunu neliela mēroga EDAP misiju, kas darbotos paralēli operācijai Atalanta, lai dotu ieguldījumu FPV drošības spēku apmācībā, tādējādi saskaņojot pašreizējās iniciatīvas, tostarp Francijas iniciatīvu Džibutijā un Ugandas iniciatīvu, kas ir daļa no AMISOM izstrādātās mācību programmas, un nodrošinot, ka tās darbojas vienoti; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis 2009. gada 17. novembrī apstiprināja Krīzes vadības koncepciju iespējamai jaunai EDAP operācijai Somālijā, taču uzstāj, ka šīs koncepcijas pieņemšana nekādā ziņā nedrīkstētu likt pārsteidzīgi pieņemt lēmumu par misijas darbības sākšanu; tādu lēmumu var pieņemt tikai pēc daudz pamatīgākas situācijas izvērtēšanas uz vietas, pārliecinoties, ka tiek ievērotas cilvēktiesības, tiek maksātas algas, tiek nodrošināts ekipējums un ka apmācītie drošības spēki ir iekļauti valsts struktūrās un komandstruktūrās tādējādi, ka, tiem atgriežoties, tie nevērsīsies pret valdību, kas tiem ir jāaizsargā;

9.

pauž nožēlu par to, ka 35–40 % no šajā teritorijā peldošajiem kuģiem nav reģistrēti jūras satiksmes drošības koordinācijas centrā, kā rezultātā šie kuģi neapzinās īpašos draudus to drošībai; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visi to kuģi tiek reģistrēti;

10.

pauž nožēlu par vājo attieksmi pret Somālijas pirātu prasībām, kuras rezultātā netiek izmantoti nepieciešamie piespiedu līdzekļi un kas var radīt pretēju un nevēlamu efektu, veicinot pirātisma turpināšanos šajā reģionā;

11.

turpina paust atbalstu AMISOM misijai, ņemot vērā tās izšķirošo lomu miera procesā; uzstāj, ka pirms turpmākas ES iesaistīšanās darbībā kopā ar ĀS un AMISOM būtu jāveic pasākumi, nosakot steidzamākās vajadzības un iespējamos ES papildu atbalsta veidus, lai palīdzētu AMISOM attīstīt spējas, kas samērojamas ar tās mandātu;

12.

aicina starptautisko sabiedrību, jo īpaši ES, palielināt humānās palīdzības sniegšanu valsts iekšienē pārvietotajām personām un grūtībās nonākušiem cilvēkiem;

13.

uzskata, ka Somālijas sieviešu organizāciju un pilsoniskās sabiedrības iesaistei var būt pozitīva loma nacionālā izlīguma procesā;

14.

aicina dalībvalstis izpētīt iespēju apmācīt kuģu apkalpes locekļus un zvejniekus, kā rīkoties ķīlnieku sagrābšanas gadījumā;

15.

mudina strikti un no jauna piemērot un uzraudzīt ieroču embargo pret Somāliju, kuru ANO noteica 1992. gadā un kurš netiek pienācīgi ievērots; aicina saukt pie atbildības Somālijas ieroču embargo pārkāpējus;

16.

aicina ANO un Eiropas Komisiju pilnīgi izmeklēt jautājumu par toksisko atkritumu izgāšanu un nelegālo zveju Somālijas piekrastē, noteikt atbildīgās puses visos līmeņos, atbalstīt centienus nodot tiesai tos, kas atbildīgi par šiem noziegumiem, un nodrošināt, ka tiek pienācīgi risināts vides piesārņojuma jautājums;

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ĀS ģenerālsekretāram, ANO un Starpvaldību attīstības iestādei, Somālijas FPV priekšsēdētājam, Etiopijas valdībai un Panāfrikas parlamentam.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/63

A.

tā kā smēķēšana ir vienīgais no izplatītākajiem novēršamajiem nāves cēloņiem, kura dēļ ES katru gadu mirst vairāk nekā pusmiljons cilvēku (4);

B.

tā kā tiek lēsts, ka 25 % no vēža izraisītajiem nāves gadījumiem un 15 % no visiem nāves gadījumiem ES varētu būt saistīti ar smēķēšanu (5); tā kā piesardzīgas aplēses liecina, ka 2002. gadā ES ir miruši 7 300 pieaugušo, tostarp 2 800 nesmēķētāju, un ka viņu nāves cēlonis ir bijusi vidē esošo tabakas dūmu (VTD) iedarbība darbavietā; un tā kā turklāt 72 000 pieaugušo, tostarp 16 400 nesmēķētāju, nāves cēlonis bija saistīts ar VTD iedarbību mājās (6),

C.

tā kā Eirobarometra 2009. gada martā veiktais pētījums liecina, ka 70 % no visiem ES iedzīvotājiem ir nesmēķētāji un vairākums iedzīvotāju atbalsta smēķēšanas aizliegšanu visās sabiedriskajās vietās (darbavietās, restorānos, bāros un krogos);

D.

tā kā pretēji tam, ka ir nepārprotami skaidrs, ka bērni ir īpaši neaizsargāti pret VTD, attiecīgie dati, no kuriem varētu izdarīt secinājumus par bērnu ilgstošu un regulāru pakļaušanu VTD iedarbībai, vai nu nav pietiekami, vai nav pieejami, un tā kā lielāka efektivitāte būtu tad, ja pētījumu, kas nodrošinātu attiecīgos datus, veiktu visas Eiropas mērogā, nevis 27 dažādās dalībvalstīs — 27 dažādus pētījumus;

E.

tā kā VTD — tos dēvē arī par sekundārajiem tabakas dūmiem — iedarbība ir būtisks papildu cēlonis, kas izraisa mirstību, saslimstību un invaliditāti ES;

F.

tā kā tabakas dūmi ir dažādu toksisku vielu maisījums, ko veido vairāk nekā 4 000 gāzveida vielu un to daļiņu savienojumu, tostarp 69 vielas, kas atzītas par kancerogēnām, un daudzas toksiskās vielas;

G.

tā kā PVO Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra ir klasificējusi VTD kā cilvēkiem kancerogēnu vielu;

H.

tā kā nav droša aizsardzības līmeņa pret pasīvās smēķēšanas iedarbību; tā kā ikvienam ir tiesības uz augsta līmeņa veselības aizsardzību un ikvienam vajadzētu būt aizsargātam no pasīvās smēķēšanas iedarbības, un tā kā bērni ir īpaši neaizsargāti pret tabakas piesārņojumu;

I.

tā kā smēķētāji īslaicīgas vai ilgstošas slimošanas dēļ darbā neierodas biežāk nekā nesmēķētāji un bijušie smēķētāji, un tādējādi fiziskām personām, darba devējiem, uzņēmumiem un ekonomikai kopumā ievērojami palielinās izmaksas, kas saistītas ar tabakas patēriņu;

J.

tā kā bērniem nav iespēju pašiem sevi aizsargāt no VTD iedarbības slēgtās telpās un viņiem ir tiesības tikt aizsargātiem, kā arī ir jāparūpējas, lai netiktu veiktas darbības, kas nelabvēlīgi ietekmē viņu veselību;

K.

tā kā vides piesārņojums ar tabakas dūmiem grūtniecības laikā grūtniecēm var izraisīt augļa bojājumus, spontānu abortu, embrija nāvi un priekšlaicīgas dzemdības, mazāku augļa garumu, mazāku tā galvas apkārtmēru un mazāku zīdaiņa dzimšanas svaru un tā kā pastāv saistība starp pasīvo smēķēšanu un vidusauss iekaisumu, plaušu funkciju traucējumiem, astmu un zīdaiņu pēkšņu nāvi;

L.

tā kā ir pierādīts, ka, ieviešot nesmēķēšanas politiku, kopumā ir uzlabojušies vispārējie darba apstākļi un ir mazinājies ar smēķēšanu saistītu saslimstību skaits, proti, akūti sirdsdarbības un elpošanas traucējumi vai infekciju slimības, kas izraisa miokarda infarktu;

M.

tā kā izmaksas, ko veselības aprūpes sistēmai rada tabakas patēriņš, sedz nevis tie, kas šīs izmaksas rada, bet visi iedzīvotāji kopumā;

N.

tā kā 26 ES dalībvalstis no kopumā 27 dalībvalstīm jau ir parakstījušas un ratificējušas PKTK; atgādinot arī par Pasaules Veselības organizācijas Konstitūciju, kurā teikts, ka tiesības tikt nodrošinātam ar visaugstāko iespējamo veselības aizsardzības līmeni ir vienas no cilvēku pamattiesībām;

O.

tā kā PKTK 8. pantā ir noteikts, ka visām valstīm, kas parakstījušas pamatkonvenciju, ir juridisks pienākums pieņemt iedarbīgus pasākumus, lai aizsargātu iedzīvotājus pret sekundāro tabakas dūmu iedarbību darbavietu iekštelpās, sabiedriskajā transportā, sabiedrisku vietu iekštelpās un, ja nepieciešams, arī citās sabiedriskās vietās, un īstenot tos esošās valsts jurisdikcijas jomās, kā noteikts valsts tiesību aktos, kā arī aktīvi sekmēt šo pasākumu pieņemšanu un īstenošanu citos jurisdikcijas līmeņos;

P.

tā kā Parlaments ir aicinājis dalībvalstis līdz 2009. gada oktobrim ieviest neierobežojošu smēķēšanas aizliegumu visās slēgtajās darbavietās, tostarp ēdināšanas uzņēmumos, un visās slēgtajās sabiedriskajās ēkās un sabiedriskajā transportā ES;

Q.

tā kā dalībvalstu tiesību akti krasi atšķiras,

1.

pauž nožēlu, ka prezidentvalsts ir nolēmusi pieņemt Padomes ieteikumu, nesaņemot Parlamenta atzinumu;

2.

pauž nožēlu par to, ka vairākumā dalībvalstu nav visaptverošu noteikumu (jo īpaši viesu uzņemšanas un izklaides nozarē) par vidi, kas brīva no tabakas dūmiem, un tādēļ rodas nevienlīdzība starp dažādās profesijās nodarbinātajiem un dažādu sociālekonomisko grupu pārstāvjiem, turklāt viesu uzņemšanas jomā strādājošie darbinieki vienas darbdienas piecās stundās tabakas dūmu iedarbībai ir pakļauti trīs reizes vairāk nekā biroja darbinieki;

3.

norāda, ka Parlaments konsekventi ir atbalstījis stingrākus pasākumus, lai cīnītos pret atkarību no tabakas un mazinātu pasīvās smēķēšanas iedarbību jauniešu vidū;

4.

uzsver pasīvās smēķēšanas būtisko kaitīgumu, jo īpaši sekas, ko kaitīgās vielas var izraisīt bērnības neaizsargātākajā posmā, kā arī uzsver, ka bērni nav ne tiesībspējīgi, ne rīcībspējīgi paust piekrišanu attiecībā uz regulāru un ilgstošu atrašanos tabakas dūmu piesārņotā vidē;

5.

uzsver, ka dažādie valstu tiesību akti dalībvalstīs izraisa milzīgas atšķirības, kas saistītas ar aizsardzību pret sekundāro tabakas dūmu iedarbību;

6.

uzskata, ka ir būtiski, lai spēkā esošajos tiesību aktos par smēķēšanas aizliegumiem dalībvalstīs tiktu nodrošināta ne tikai juridiskā noteiktība, bet arī tiktu ņemts vērā vienlīdzības princips attiecībā uz dažādiem uzņēmumiem viesu uzņemšanas nozarē;

7.

atzinīgi vērtē to, ka ES aktīvi izstrādā visaptverošu tabakas kontroles politiku, ko veido tiesību akti, atbalsts smēķēšanas novēršanas un atmešanas pasākumiem visā Eiropā, tabakas kontroles ietveršana daudzās citās Kopienas politikās un ES veidošana par pasaulē galveno noteicēju tabakas kontroles jomā;

8.

atzinīgi vērtē ES vēlmi mazināt tabakas izstrādājumu patēriņu, kā arī nesen panākto tās politiku saskaņotību;

9.

uzsver, ka ar saistošiem tiesību aktiem, kuri pamatojas uz Līguma 137. un 152. pantu, iespējams, varētu mazināt VTD izplatību un attiecīgo slogu veselības aprūpei un ekonomikai; tomēr atzīst, ka minētajos Līguma pantos, jo īpaši 137. pantā, nav tieši noteikts, kā risināt īpašas problēmas, kas saistītas ar bērniem;

10.

uzsver, ka darba ņēmēju un nesmēķētāju veselību var aizsargāt tikai, nosakot pilnīgu smēķēšanas aizliegumu visās slēgtajās darbavietās, tostarp ēdināšanas uzņēmumos, visās sabiedriskajās ēkās un sabiedriskajā transportā, un tādējādi smēķētājiem būs ievērojami vieglāk atmest smēķēšanu;

11.

atzinīgi vērtē to dalībvalstu rīcību, kuras jau ir pieņēmušas iedarbīgus pasākumus, lai nodrošinātu aizsardzību pret pasīvās smēķēšanas ietekmi; aicina dalībvalstis turpināt strādājošo veselības aizsardzības jomā ieviest noteikumus par nesmēķētāju aizsardzību un stiprināt nepārtrauktos centienus aizsargāt nesmēķētājus;

12.

aicina Komisiju sagatavot ziņojumu par izmaksām, kas smēķēšanas dēļ radītas valsts veselības sistēmām un ES ekonomikai, un par sekām, ko rada vides piesārņojums ar tabakas dūmiem;

13.

ierosina Padomei ieteikt dalībvalstīm sākt nepārtrauktu dialogu un apspriedes ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām saskaņā ar 2009. gada PKTK Pušu konferencē pieņemtajām PKTK 5.3. panta īstenošanas vadlīnijām, lai nodrošinātu atbalstu visām pusēm, kas iesaistītas tabakas kontroles stratēģiju un programmu īstenošanā valstīs;

14.

atkārtoti aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, lai izdarītu grozījumus Direktīvā 2001/37/EK (7) par tabakas izstrādājumiem, ietverot tajā vismaz tās izmaiņas, kas norādītas iepriekšminētajā Parlamenta 2007. gada 24. oktobra rezolūcijā;

15.

aicina Komisiju veikt visaptverošu pētījumu par to, kā bērnus ietekmē ilgstoša un regulāra pasīvā smēķēšana visās viņu uzturēšanās vietās;

16.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot gan Padomes ieteikumu, gan dalībvalstu paraugpraksi, uz ko pamatojoties tās varētu ieguldījumu, formulējot PKTK 14. panta (par pieprasījuma samazināšanas pasākumiem, kas paredzēti, lai pārtrauktu atkarību no tabakas un tās lietošanu) īstenošanas vadlīnijas, kuras jāpieņem nākamajā PKTK Pušu konferencē;

17.

mudina Komisiju turpināt atbalsta pasākumu īstenošanu ES līmenī, piemēram, tādus informētības palielināšanas pasākumus, tostarp norādot informāciju uz tabakas izstrādājumu iepakojuma, kuri ir integrēti valstu komunikāciju kampaņās, kas paredzētas, lai veicinātu smēķēšanas atmešanu;

18.

uzskata, ka attiecībā uz pasākumiem, kuri paredzēti, lai “Eiropa būtu brīva no tabakas dūmiem”, ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisija, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, varētu izstrādāt jaunus paņēmienus, kā cīnīties pret dažāda veida nelikumīgu tirdzniecību ar tabakas izstrādājumiem, galvenokārt internetā, un tabakas izstrādājumu viltošanu, ņemot vērā tiešo un pastiprināto apdraudējumu, ko šie izstrādājumi nodara patērētāju veselībai;

19.

atgādinot par nepieciešamību pēc stingriem pasākumiem, lai nodrošinātu pilnīgu un rūpīgu uzraudzību un īstenošanu, aicina tās dalībvalstis, kuras jau ir ratificējušas PKTK, īstenot Parlamenta ierosinātos ieteikumus saskaņā ar PKTK 8. pantā noteiktajām saistībām un divas reizes gadā ziņot Komisijai par ieteikumu īstenošanas gaitu;

20.

tādēļ vēlreiz aicina priekšsēdētāju un Prezidija locekļus, ņemot vērā to pienākumu rādīt dalībvalstīm priekšzīmi, pieņemt smēķēšanas aizliegumu, kas bez izņēmumiem tūlīt stātos spēkā visās Parlamenta darba vietās; prasa, lai šis aizliegums tiktu strikti ievērots;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un PVO.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/67

A.

tā kā tādas pamatvērtības kā brīvība, cilvēka cieņa, sociālais taisnīgums, sociālā drošība un vienlīdzība ir būtiski ilgtspējīgas ekonomikas un sociālās attīstības elementi;

B.

tā kā, ņemot vērā pašreizējo pasaules krīzi ekonomikas un nodarbinātības jomā, šie principi ir vēl jo svarīgāki;

C.

tā kā SDO kopš 1919. gada ir uzturējusi un attīstījusi starptautisko darba standartu sistēmu ļoti dažādās jomās, tostarp attiecībā uz darbu, nodarbinātību, sociālo drošību, sociālo politiku un ar to saistītajām cilvēktiesībām;

D.

tā kā ir jānodrošina konsekvence starp ES iekšējo un ārējo politiku,

1.

atzinīgi vērtē tās konvencijas, kuras SDO ir klasificējusi kā aktuālas pēc SDO triju pušu sadarbības procesa, kurā bija iesaistīti darba devēji, darbinieki un valdības;

2.

aicina dalībvalstis, ievērojot ES līgumu, apsvērt spēcīgos sociālos argumentus par labu to konvenciju ratificēšanai un īstenošanai, kuras SDO ir klasificējusi kā aktuālas;

3.

aicina Komisiju precīzi norādīt Parlamentam un dalībvalstīm, kuras konvencijas ir Eiropas Savienības kompetencē un uz kurām attiecas subsidiaritātes princips;

4.

aicina Eiropas Padomes prezidentu viņa pilnvaru robežās būt pēc iespējas mērķtiecīgākai, mudinot dalībvalstis ratificēt un īstenot aktualizētās SDO konvencijas;

5.

aicina Komisiju apsvērt iespēju pieņemt ieteikumu dalībvalstīm, kurā būtu pausts mudinājums ratificēt visas konvencijas, kuras SDO ir klasificējusi kā aktuālas, un enerģiski iesaistīties to īstenošanā, ievērojot subsidiaritātes principu;

6.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/69

A.

tā kā Eiropas Savienība ir galvenā pasaules attīstības un humanitārās palīdzības sniedzēja, un tā kā starptautiskā līmenī jau kopš astoņdesmitajiem gadiem pastāvīgi samazinās lauksaimniecībai paredzētā oficiālās attīstības palīdzības daļa, jo īpaši Eiropas Savienības piešķirtā palīdzība, tai sarūkot no 17 % 1980. gadā līdz 3,8 % 2006. gadā; tā kā paredzams, ka pārtikas pieprasījums pasaulē līdz 2050. gadam divkāršosies un līdz ar to būs nepieciešams palielināt pārtikas ražošanu, turklāt arvien lielāka kļūs šo procesu ietekme uz dabas resursiem;

B.

tā kā 2009. gada augstākā līmeņa sanāksmes par nodrošinātību ar pārtiku noslēguma deklarācijā nav ne pietiekami analizēti iemesli, kādēļ nav izdevies izskaust badu, ne arī izvirzīti konkrēti priekšlikumi, kā uzlabot cīņu ar to; tā kā FAO aprēķini liecina, ka ar EUR 30 miljardu lieliem ieguldījumiem gadā pietiktu, lai pasaules iedzīvotājus (kuru skaits 2050. gadā sasniegs 9 miljardus) nodrošinātu ar pārtiku;

C.

tā kā Eiropas Savienība ir liela pārtikas ražotāja, taču tā ir arī nozīmīgākā lauksaimniecības produkcijas importētāja, un attiecībā uz daudzām lauksaimniecības pamatprecēm tā nespēj nodrošināt pašapgādi; tā kā dzīvnieku barības cenu pieaugums palielina ražošanas izmaksas un tādēļ var samazināties lopkopības produkcijas ražošanas apjoms;

D.

tā kā ļoti lielas preču cenu svārstības var kļūt par aizvien izteiktāku un regulārāku pasaules tirgus iezīmi; tā kā augstākas pārtikas cenas automātiski nenozīmē lielākus lauksaimnieku ienākumus, galvenokārt ņemot vērā lauksaimniecības resursu izmaksu pieauguma ātrumu un arvien lielākās atšķirības starp ražošanas izmaksām un patēriņa cenām;

E.

tā kā pasaules pārtikas krājumi ir kritiski samazinājušies, jo pēc Otrā Pasaules kara krājumu pietika vienam gadam, 2007. gadā — vairs tikai 57 dienām, savukārt 2008. gadā — vien 40 dienām;

F.

tā kā pat ES krājumi ir tā samazinājušies, ka ārkārtas pārtikas programmas rīcībā šobrīd ir mazāk pārtikas izdalīšanai; tā kā šai problēmai un arī pārtikas cenu krīzei ir tiešas un nopietnas sekas, badacietēju skaitam pasaulē 2009. gadā palielinoties līdz vienam miljardam cilvēku (FAO dati) un tas nozīmē, ka katrs sestais pasaules iedzīvotājs nesaņem pietiekamu daudzumu pārtikas un cieš pastāvīgu badu;

G.

tā kā ik gadu no bada un nabadzības mirst vairāk nekā 40 miljoni cilvēku, tostarp ik sešās sekundēs mirst viens bērns; tā kā šāda notikumu attīstība ir izraisījusi dumpjus un politiskus nemierus, vēl vairāk destabilizējot valstis un reģionus visā pasaulē; tā kā 185 valstu pārstāvji Pasaules Pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksmē 1996. gadā apņēmās līdz 2015. gadam uz pusi samazināt badacietēju skaitu; tā kā ģimenes saimniecību locekļi, lopkopji un lauku strādnieki ir vairāk nekā puse no pasaules iedzīvotājiem un viņus bads piemeklē pirmām kārtām;

H.

tā kā klimata pārmaiņas būtiski ietekmē lauksaimniecību, piemēram, visnabadzīgākajās valstīs ūdens trūkuma dēļ samazināsies ražība, tādējādi ietekmējot vietējo lauksaimniecisko darbību;

I.

tā kā jaunattīstības valstīs lauksaimniecība nodrošina darbu un iztikas līdzekļus vairāk nekā 70 % strādājošo iedzīvotāju un daudzās Āfrikas valstīs pat vairāk nekā 80 % strādājošo iedzīvotāju, un tādēļ lauku attīstības politikai ir būtiska nozīme, efektīvi cīnoties pret nabadzību un badu; tā kā Pasaules Banka lēš, ka izaugsme lauksaimniecības nozarē divas reizes efektīvāk samazina nabadzību nekā izaugsme citās nozarēs;

J.

tā kā Eiropas Savienība nodrošina vairāk nekā 50 % no visa pasaules attīstības palīdzības apjoma, ieskaitot arī dalībvalstu ieguldījumu; to apliecina pašreizējais ieguldījums, izmantojot EK instrumentus (aptuveni EUR 1,8 miljardi, ko veido EUR 1 miljards, izmantojot jauno mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu pieaugumu jaunattīstības valstīs, un pārējie līdzekļi — izmantojot pašlaik pieejamos attīstības un humanitārās palīdzības instrumentus);

K.

tā kā arvien lielāka daļa atmežoto teritoriju un lauksaimniecības resursu tiek izmantoti, lai ražotu dzīvnieku barību, gaļu un biomasu agrodegvielu ražošanai, kas ir būtiski veicinājis spekulācijas ar lauksaimniecības precēm visā pasaulē;

1.

uzsver, ka no bada un nabadzības cieš jau vairāk nekā 1 miljards cilvēku un ka tas nepieņemami grauj vienas sestās daļas pasaules iedzīvotāju dzīvi; norāda, ka nesenā pārtikas, finanšu un ekonomikas krīze un vēl citi faktori pastiprināja sekas, ko radījuši ilgstoši nepietiekamie ieguldījumi nodrošināšanā ar pārtiku, lauksaimniecībā un lauku attīstībā, un ka kopējie pūliņi līdz šim nav bijuši pietiekami, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM); norāda uz to, ka jāveic kopīgi pasākumi, lai novērstu šo tendenci un pakāpeniski īstenotu tiesības uz pietiekamu pārtiku, saistot to ar valstu nodrošinātību ar pārtiku;

2.

uzsver, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz pietiekamu, drošu un uzturvielām bagātu pārtiku; aicina izskaust badu pasaulē un norāda, ka patiesai cīņai ar badu būtu nepieciešams izstrādāt visaptverošus politikas virzienus, ar kuriem sekmēt ilgtspējīgas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmas, lai palielinātu jaunattīstības valstu spēju nodrošināt ar pārtiku to iedzīvotājus; aicina valstis īstenot FAO“Brīvprātīgās pamatnostādnes, lai pakāpeniski īstenotu tiesības uz pienācīgu pārtiku saistībā ar valstu nodrošinātību ar pārtiku”, un atbalsta tādu pamatnostādņu praktisku piemērošanu, kas ir balstīta uz līdzdalības, pārredzamības un pārskatabildības principiem; atzinīgi vērtē Romas augstākā līmeņa sanāksmē principā pieņemtās saistības, taču pauž vilšanos par konkrētu finansiālu saistību trūkumu un to, ka sanāksmi apmeklēja maz G8 grupas valstu augsta līmeņa pārstāvju; šajā sakarā aicina visas dalībvalstis divkāršot savas saistības pirmā Tūkstošgades attīstības mērķa sasniegšanai (līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to iedzīvotāju skaitu, kuri cieš badu) un noteikt mērķi izskaust badu un nepietiekamu uzturu pasaulē līdz 2025. gadam vai, ja to neizdodas panākt — līdz citam iespējami drīzam laikam;

3.

uzsver kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) nozīmi, jo tā ir līdzeklis, lai nodrošinātu pārtikas ražošanu Eiropas Savienībā; uzskata, ka KLP kopš tās ieviešanas 1962. gadā ir nodrošinājusi ES pilsoņiem pārtikas piegāžu drošību, kā arī lauku vides aizsardzību un uzlabošanu un ES pārtikas ražošanas standartus, kas ir augstākie pasaulē; uzsver, ka Kopienas lauksaimniecībai arī turpmāk ir jāpilda šī loma;

4.

uzsver, ka kopš 2007. gada lauksaimniecības preču cenas ievērojami svārstījušās, un ka no 2007. gada vidus līdz 2008. gada vidum cenas strauji pieauga, izraisot arī strauju patēriņa cenu kāpumu; norāda, ka pēc pamatpreču cenu straujā pieauguma tās strauji kritās un kļuva nestabilas; pauž bažas, ka pārtikas cenas atkal var paaugstināties pasaules ekonomikai atveseļojoties, jo daudzas strukturālās problēmas tā arī nav atrisinātas, tostarp ir nepietiekami liels ieguldījumu līmenis un augsts pieprasījums dažos reģionos;

5.

ar bažām atzīmē lauksaimniecības resursu pieaugošās izmaksas (piemēram, mēslojuma un sēklu cenu pieaugums), kuru dēļ ir palielinājušies maksājumi, kas visiem lauksaimniekiem netiek kompensēti vienādā mērā (īpaši lopkopības nozarē) un kuru dēļ būtiski samazinājušies iespējamie lauku saimniecību ienākumi no preču un pārtikas cenu palielināšanās, tādējādi mazinot stimulus palielināt ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražošanu; pauž bažas par to, ka ievērojamais resursu cenu pieaugums varētu samazināt to izmantošanu un, iespējams, samazināt produkcijas daudzumu, kas padziļinātu pārtikas krīzi Eiropā un pasaulē;

6.

uzsver, ka neseno gadu cenu svārstības (gan to straujš pieaugums, gan strauja samazināšanās) īpaši apgrūtinājušas pārtikas nodrošinātības sasniegšanu; uzsver, ka lauksaimnieki pārtrauks ražošanu, ja nesaņems atbilstošu samaksu par saviem ražojumiem; vēlreiz norāda, ka ES lauksaimnieki saražo 17–30 % no pasaules kviešu, piena un liellopu gaļas produkcijas; uzsver, ka turpmākajos gados dzīvotspējīgas ES lauku saimniecības būs ārkārtīgi svarīgas pārtikas nodrošinātībai ES un pasaulē;

7.

vērš uzmanību uz ilgtermiņa strukturālajiem iemesliem, kuriem bija būtiska nozīme saistībā ar neseno lauksaimniecības preču cenu pieaugumu, tostarp tam, ka pieprasījums pasaulē arvien pieauga, bet ieguldījumi lauksaimnieciskajā ražošanā pastāvīgi samazinājās; atzīmē, ka no šiem faktoriem tieši enerģijas cenu (bet jo īpaši naftas cenu) pieaugumam bija lielākā ietekme uz pasaules lauksaimniecības ražošanu (palielinot lauksaimniecības ražošanas un pārtikas izplatīšanas izmaksas) un pārtikas krīžu atkārtošanos nabadzīgajās valstīs (ietekmējot izmaksas saistībā ar pārtikas preču transportēšanu valstu iekšienē);

8.

atzīmē, ka, lai nodrošinātu ar pārtiku visus pasaules iedzīvotājus, kuru skaits 2050. gadā pārsniegs 9 miljardus, lauksaimniecības produkcijas apjomam līdz tam laikam ir jāpalielinās par 70 %; norāda, ka vairāk nekā 860 miljoni pasaules iedzīvotāju cieš no pastāvīga bada; atzīmē Pasaules Bankas prognozi, ka pārtikas cenu pieaugums un pašreizējā pārtikas un degvielas krīze iegrūdīs dziļākā nabadzībā vēl 130–155 miljonus cilvēku salīdzinājumā ar 2008. gadu;

9.

uzskata, ka ES pārtikas nodrošinātības politikas pamatā arī turpmāk vajadzētu būt KLP un ka to vajadzētu turpināt pielāgot ar pārtikas nodrošinātību saistītajām problēmām Eiropā un pasaulē; pauž bažas par tirgus atbalsta pasākumu likvidēšanu un lauksaimnieku atbalsta maksājumu samazināšanu, ņemot vērā ārkārtīgi svārstīgās preču cenas un ar to saistīto lauku saimniecību ienākumu nepastāvību;

10.

uzsver starptautiskās sadarbības un solidaritātes nozīmi, kā arī nepieciešamību atteikties no vienpusējiem pasākumiem, kuri neatbilst starptautiskajiem tiesību aktiem un ANO Statūtiem un kuri apdraud nodrošinātību ar pārtiku; aicina slēgt līdzsvarotus tirdzniecības nolīgumus, jo tie ir būtiski svarīgi, risinot problēmas attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis gaidāmajās Kopenhāgenas sarunās apspriest arī jautājumus par taisnīgiem finanšu mehānismiem un koncepcijas par to apgrūtinājumu sadali, kuri saistās ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, īpaši atbalstot klimatam draudzīgu lauksaimniecības praksi kā saskaņotu instrumentu cīņai ar badu, veikt saskaņotus pasākumus, lai apturētu turpmāku augsnes auglības un bioloģiskās daudzveidības mazināšanos, kas ir divas īpaši būtiskas pārtikas ražošanas sistēmu sastāvdaļas, palielināt kopējo efektivitāti un samazināt atkritumu daudzumu pārtikas apritē pasaulē un uzlabot piekļuvi vietējam tirgum;

12.

piekrīt FAO uzskatam, ka pieaugošo pārtikas cenu dēļ visvairāk cieš tās valstis, kas pārtiku vairāk importē, un ka daudzas no tām ir pasaules vismazāk attīstītās valstis; vēlreiz uzsver, ka nepietiekamu nodrošinātību ar pārtiku galvenokārt rada nabadzība un atkarība no pārtikas importa; ņem vērā to, ka tikai dažus procentus pasaules pārtikas produkcijas tirgo starptautiskajos tirgos, un nedaudzo eksportētājvalstu īpatsvars šajā tirgū arvien pieaug;

13.

pauž bažas par pašreizējo pasaules finanšu krīzi, jo tā var izraisīt lauksaimniecībai pieejamā finansējuma apjoma samazināšanos; aicina Komisiju analizēt finanšu krīzes ietekmi uz lauksaimniecības nozari un apsvērt priekšlikumus nozares stabilitātes nodrošināšanai, ietverot arī pieeju aizdevumiem un kredīta garantijām; uzsver, ka pārtikas krīze ir cieši savstarpēji saistīta ar finanšu krīzi, jo tās laikā centrālo banku īstenotā finanšu palīdzība bankrotu novēršanai var būt palielinājusi spekulatīvos ieguldījumus dažādās precēs; aicina Starptautisko Valūtas fondu un Finanšu stabilitātes forumu novērtēt šo blakusparādību un ņemt to vērā, iesakot vispārējus risinājumus;

14.

uzskata, ka KLP ir svarīgs elements, īstenojot politiku ES nodrošinātībai ar pārtiku gan pašlaik, gan pēc 2013. gada; uzskata, ka KLP vajadzētu ieņemt svarīgu vietu attīstības politikas virzienos, jo īpaši ārpolitikā pārtikas nodrošinātības jomā; uzskata, ka funkcionējošas ekosistēmas, auglīga augsne, pastāvīgi ūdens resursi un daudzfunkcionāla lauku ekonomika ir svarīgi elementi, cenšoties panākt ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku; uzskata, ka KLP ne tikai nodrošina pārtikas ražošanu Eiropas Savienībā, bet var palīdzēt arī apmierināt pieaugošo pieprasījumu pēc pārtikas pasaulē, neizjaucot tirgus līdzsvaru; aicina veikt pasākumus, lai stabilizētu vietējās un reģionālās lauksaimniecības sistēmas, kas balstās uz ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi un nodrošina pārtikas stratēģiskās rezerves;

15.

uzskata, ka finanšu mehānisms ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs ir pirmais solis, lai sniegtu palīdzību tiem, kurus vissmagāk skar pārtikas krīze; uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, kā tiek tērēta nauda, un jānodrošina tās izmantošana tajās jomās, kurās tā visvairāk vajadzīga, kā arī regulāri jāsniedz ziņojumi Parlamentam;

16.

aicina Komisiju pastiprināt tās pašreizējās programmas, kas paredzētas pārtikas nodrošinātības garantēšanai Eiropā un pasaulē; aicina palielināt finansējumu Nodrošinātības ar pārtiku tematiskajai programmai (2007-2010), kuras pašreizējais budžets ir EUR 925 miljoni visam plānošanas periodam; aicina Komisiju veikt ES politikas virzienu un programmu ietekmes pilnīgu novērtējumu lauksaimniecības, attīstības un tirdzniecības jomās, lai nodrošinātu saskaņotu un ilgtspējīgu politiku pasaules nodrošinātībai ar pārtiku;

17.

atkārtoti norāda, ka nodrošinājums ar pārtiku ir dalībvalstu atbildības joma un jebkādi plāni saistībā ar nodrošinājumu ar pārtiku veicamajiem uzdevumiem ir jāizstrādā, jāsaskaņo, jāuztur un jāpārvalda dalībvalsts līmenī, kā arī jāveido, apspriežoties ar visām svarīgākajām iesaistītajām pusēm; uzsver, ka nodrošinātībai ar pārtiku vajadzētu būt svarīgākajai prioritātei un ka tās nozīmīgums jāatspoguļo dalībvalstu programmās un budžetos; uzsver labas pārvaldes izšķirošo lomu un to, ka vajadzētu risināt korupcijas problēmu valstu līmenī; uzskata, ka cīņai ar badu vajadzētu balstīties uz pārtikas pašnodrošinājuma tiesību atzīšanu, nosakot tās kā valsts vai reģiona spēju demokrātiski īstenot savus lauksaimniecības un pārtikas politikas virzienus, prioritātes un stratēģijas;

18.

uzskata, ka ļoti svarīgi ir turpināt pētniecību ilgtspējīgu lauksaimnieciskās ražošanas sistēmu jomā, uzsver valsts finansētu pētniecības programmu nozīmi, ES tehnoloģiskās platformas lomu videi draudzīgas lauksaimniecības pētniecībā un Septītās pamatprogrammas pētniecības un tehnoloģijas attīstības jomā nozīmi, aicina attiecīgos gadījumos īstenot programmas tehnoloģiju nodošanai jaunattīstības valstīm; aicina FAO dalībvalstu valdības ņemt vērā ierosinājumus, kas sniegti IAASTD, lai mainītu tehnoloģiju lejupējas nodošanas koncepcijas un aizstātu tās ar augšupējām, uz līdzdalību un lauksaimniekiem orientētām novatoriskām koncepcijām;

19.

uzskata, ka lauksaimniecības produkcijas apjoma pieaugumu jaunattīstības valstīs nopietni kavē tas, ka sīkzemniekiem nav iespēju saņemt aizdevumus un mikrokredītus, lai veiktu ieguldījumus sēklās, mēslošanas līdzekļos un apūdeņošanas mehānismos; turklāt uzsver aizdevumu garantiju jautājumu, kuras vairākumā gadījumu nav pieejamas; aicina Eiropas Investīciju banku meklēt veidus, kā nodrošināt palīdzības programmas vietējiem pārtikas ražotājiem jaunattīstības valstīs ar aizdevumu garantijām, tādējādi atbalstot piekļuvi kredītiem un mikrokredītiem;

20.

nolemj izveidot augsta līmeņa pastāvīgu darba grupu par ES ieguldījumu vispārējās nodrošinātības ar pārtiku īstenošanā, lai vienotos par kopīgiem rīcības virzieniem attiecībā uz svarīgākajiem uzdevumiem, ko ilgtspējīgas lauksaimniecības, zivsaimniecības un lauku attīstības jomā noteikusi Komisija;

21.

norāda, ka pasaules pārtikas krīze ir viens no lielākajiem draudiem mieram un drošībai; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunākos Komisijas centienus izpētīt, kā risināt jautājumu par nodrošinātību ar pārtiku pasaulē; aicina dalībvalstis atbalstīt šādas iniciatīvas valstu un vietējā līmenī;

22.

uzsver, ka lauksaimniecības zemju iegāde, ko ārvalstu ieguldītāji veic jo īpaši Āfrikā, nedrīkst negatīvi ietekmēt vietējā līmeņa nodrošinātību ar pārtiku vai veicināt neilgtspējīgu zemes izmantošanu; uzsver, ka šim procesam var būt arī labvēlīgas sekas, jo zemi atkal sāks produktīvi izmantot; aicina FAO un dalībvalstis rīkoties, lai izstrādātu vienotus noteikumus un likumdošanas priekšlikumus, ar kuriem tiktu atzītas ikvienas valsts vietējo iedzīvotāju tiesības kontrolēt lauksaimniecības zemi un citus dabas resursus, kas ir svarīgi nodrošinātībai ar pārtiku;

23.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/74

A.

tā kā Amerikas Preses asociācija (IAPA) izteikusi bažas par Nikaragvas valdības rīcību un paziņojumiem, kas vērsti uz preses brīvības apspiešanu šajā valstī;

B.

tā kā saskaņā ar Nikaragvas Konstitūcijas 147. pantu, kurš tika iekļauts 1995. gadā, nav iespējams divas reizes pēc kārtas kandidēt prezidenta amatam un tā kā prezidents J. D. Ortega mēģina nelikumīgi apiet šo nosacījumu, lai 2011. gadā otrreiz kandidētu šim amatam;

C.

tā kā tikai likumdevēja iestāde ir tiesīga izsludināt konstitucionālo reformu, un tā kā pašlaik valdošajai partijai — Sandinista nacionālajai atbrīvošanās kustībai — nav vajadzīgo divu trešdaļu balsu vairākuma;

D.

tā kā Nikaragvas Augstākā tiesa 2009. gada 19. oktobra naktī sanāca kopā, neuzaicinot šajā sēdē piedalīties trīs no sešiem tiesnešiem, kurus aizstāja ar trim valdību atbalstošiem tiesnešiem, un vienprātīgi paziņoja, ka konstitūcijas 147. pants nav piemērojams;

E.

tā kā visas politiskās opozīcijas partijas Nacionālajā Asamblejā, kā arī daudzas pilsoniskās sabiedrības asociācijas, juristi un nevalstiskās organizācijas (NVO) noraidīja šo nelikumīgo tiesas paziņojumu un vienojās sadarboties, lai nosargātu demokrātiju un tiesiskumu Nikaragvā;

F.

tā kā šo tiesas paziņojumu tūlīt atzinīgi novērtēja Bolivāra Amerikas tautu alianses (ALBA) dalībvalstis;

G.

tā kā liberālo partiju grupas starptautiskajai delegācijai Nikaragvas apmeklējuma laikā tika izteikti draudi un aizskaroši vārdi, bet tās vadītāju, Parlamenta deputātu Johannes Cornelis van Baalen, Sandinistu varas iestādes pat draudēja izraidīt no Nikaragvas un pasludināt par nevēlamu personu;

H.

tā kā pēc krāpšanas gadījumiem 2008. gada pašvaldību vēlēšanās Nikaragvā pasliktinājies stāvoklis demokrātijas jomā un ar valsts varas iestādēm saistītas privātpersonas, politiskie spēki un struktūras izdarīja uzbrukumus cilvēktiesību organizācijām un to biedriem, kā arī žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem un veica mēģinājumus tos iebiedēt;

I.

tā kā demokrātijas un tiesiskuma attīstība un konsolidācija, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir ES ārpolitikas neatņemama daļa;

J.

tā kā Eiropas Savienības un tās partneri, slēdzot ar trešām valstīm nolīgumus, kas satur cilvēktiesību klauzulu, uzņemas atbildību par starptautisko cilvēktiesību standartu ievērošanas nodrošināšanu, un tā kā šādas klauzulas pēc savas būtības ir abpusējas;

K.

tā kā Eiropas Savienībai vajadzētu stingrāk kontrolēt Nikaragvai piešķirto līdzekļu izmantošanu attīstības projektiem, lai nepieļautu šīs naudas nonākšanu sandinistu rokās;

L.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija, Eiropas Savienība, Amerikas Savienotās Valstis un vairākas Nikaragvas nevalstiskās organizācijas ir paudušas bažas par neseno vēlēšanu pārredzamības līmeni,

1.

pauž nožēlu par biežajiem uzbrukumiem un iebiedēšanas mēģinājumiem, ko ar valsts varas iestādēm saistītas privātpersonas, politiskie spēki un struktūras izdara attiecībā pret cilvēktiesību organizācijām un to biedriem, kā arī žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem;

2.

nosoda izmaiņas konstitūcijā, kuras pārkāpj Nikaragvas konstitucionālo kārtību, un jo īpašifaktu, ka Nikaragvas valdība, izmantojot no likuma viedokļa apšaubāmu taktiku, iesaistīja Austākajā tiesā valdībai uzticīgus tiesnešus;

3.

aicina prezidentu J. D. Ortega ievērot Nikaragvas konstitūciju, kas aizliedz divas reizes pēc kārtas ieņemt prezidenta amatu, un norāda, ka tikai likumdevēja iestāde ir tiesīga izsludināt konstitucionālo reformu un to nekādos apstākļos nedrīkst darīt tiesas;

4.

uzskata, ka prezidenta J. D. Ortega attieksme liecina par viņa vājo izpratni par demokrātiju un tās ievērošanu, kā arī par tiesiskumu un tādu pamattiesību kā vārda un politiskās rīcības brīvība izmantošanu;

5.

atbalsta visus tos cilvēkus Nikaragvā, kuri iebilst pret konstitucionālās kārtības pārkāpumiem, ko izdara Sandinistu kustības varas iestādes, un aicina nekavējoties atjaunot kārtību un atcelt 2009. gada 19. oktobra tiesas paziņojumu;

6.

pauž nosodījumu un nožēlu sakarā ar visiem šiem draudiem, aizskarošiem vārdiem un iebiedēšanu, ko izjuta liberālo partiju starptautiskā delegācija, kuru vadīja Parlamenta deputāts Johannes Cornelis van Baalen, un solidarizējas ar tās locekļiem;

7.

pauž dziļu nožēlu par 2008. gada 9. novembra pašvaldību vēlēšanu norisi un Nikaragvas valdības mēģinājumiem diskvalificēt opozīcijas politiskās partijas, neskaitāmiem balsošanas pārkāpumiem, iespējamām nelikumībām vēlēšanu laikā un atteikumu akreditēt neatkarīgus vēlēšanu novērotājus, gan no ārzemēm, gan vietējos; aicina Komisiju nosūtīt ES vēlēšanu novērošanas misiju, lai uzraudzītu gaidāmās prezidenta vēlēšanas;

8.

pauž nožēlu, ka Amerikas valstu organizācija, kas parasti ļoti uzcītīgi seko līdzi citiem problemātiskiem jautājumiem, neuzskatīja par vajadzīgu komentēt tik klaju konstitucionālās kārtības pārkāpumu vienā no tās dalībvalstīm;

9.

norāda, ka sarunās par asociācijas nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm, jāatgādina Nikaragvai par tiesiskuma principa, demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanu, kā to atbalsta un veicina Eiropas Savienība;

10.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Centrālamerikas parlamentam, Nikaragvas Republikas valdībai un parlamentam un Nikaragvas Augstākajai tiesai.

21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/76

A.

tā kā Vjetnamas valdība ir atteikusies reaģēt uz daudzajiem ieteikumiem, kas izteikti ANO Cilvēktiesību padomes vispārējā periodiskajā pārskatīšanā, kura notika 2009. gadā no maija līdz septembrim, lai uzlabotu Vjetnamas cilvēktiesību situāciju;

B.

tā kā simtiem cilvēku pašreiz Vjetnamā atrodas ieslodzījumā par reliģiskiem vai politiskiem uzskatiem, tostarp kalnu reģionos dzīvojošie kristieši, katoļu garīdznieks, menonītu priesteri, kaodaisma ticības sekotāji un Hoa Hao budisti;