23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/1

1.1

Komisija ir definējusi “elastdrošību” kā “integrētu stratēģiju, kuras mērķis ir vienlaikus uzlabot elastīgumu un drošību darba tirgū”. Šajā atzinumā EESK uzsver dažus elastdrošības jēdziena aspektus, kuri tai pašreizējās krīzes laikā šķiet īpaši svarīgi, lai pēc iespējas vairāk darbinieku varētu saglabāt savas darba vietas un cilvēkiem, kas atrodas ārpus darba tirgus, pavērtu vairāk iespēju ātrāk atrast jaunu darbu. Darba devējiem un darba ņēmējiem jāsadarbojas, risinot sociālo dialogu, lai nodrošinātu pēc iespējas vairāk darba ņēmēju palikšanu darba tirgū.

1.2

Dziļās krīzes un pieaugoša bezdarba laikā elastdrošība mazāk nekā jebkad jāsaprot kā pasākumi, lai atvieglotu strādājošo darba ņēmēju atlaišanu vai iedragātu sociālo aizsardzību kopumā un īpaši bezdarbnieku sociālo aizsardzību. EESK uzskata, ka pašlaik īpaši nozīmīgi ir ar drošības palielināšanu (visplašākajā nozīmē) saistītie elastdrošības pasākumi.

1.3

EESK iepriekšējos atzinumos ir uzsvērusi iekšējās elastdrošības nozīmi. Krīzes laikā svarīgi ir iekšējās elastdrošības pasākumi, kas ļauj uzņēmumiem pielāgoties straujam pieprasījuma sarukumam, neatlaižot darbiniekus. Uzņēmumi, kuriem ir darba laika uzskaites konti, par ko vienojušies sociālie partneri, spēj daudz labāk un ātrāk reaģēt uz jauno situāciju krīzes skartajā tirgū nekā uzņēmumi, kuriem nav šādu instrumentu. Viena no krīzes laikā gūtajām mācībām ir tā, ka sociālajiem partneriem jāsekmē darba laika uzskaite un elastīgs darba laiks. EESK uzskata, ka jānodrošina, lai pēc iespējas vairāk uzņēmumu un darba ņēmēju vēlētos izmantot minētos instrumentus.

1.4

Elastdrošība var būt sekmīga tikai tad, ja darba ņēmēji ir pienācīgi apmācīti. Jaunas iemaņas un jaunu darba vietu radīšana ir savstarpēji cieši saistītas. Uzņēmumu interesēs ir investēt savu darbinieku pastāvīgā apmācībā. Darba ņēmēju pienākums ir turpināt mācības. Jācer, ka “Lisabona 2010 +” stratēģija sniegs risinājumu minētajam problēmām.

1.5

Krīzes apstākļos redzams, cik liela nozīme ir sociālajam dialogam. Pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka sociālie partneri ir apņēmības pilni rast kopīgus risinājumus neatliekamām problēmām. EESK ierosina ES prezidējošai valstij Zviedrijai un Eiropas Komisijai izveidot internetā forumu, lai veicinātu pieredzes apmaiņu par šādām sociālo partneru iniciatīvām, ņemot vērā atšķirīgās situācijas valsts, reģionālajā un vietējā līmenī.

1.6

Sociālie partneri pašlaik Eiropas līmenī apspriež autonomu pamatnolīgumu par iekļaujošiem darba tirgiem. EESK uzskata, ka nākotnes nolīgums patiešām var sniegt pievienoto vērtību, palīdzot atgriezties darbā mazāk aizsargātām personām, kas krīzes dēļ zaudējušas darbu. EESK arī pauž cerību, ka tiks kopīgi veikta elastdrošības pasākumu uzraudzība un novērtēšana, ko Eiropas sociālie partneri ir paredzējuši darba programmā 2009.–2010. gadam.

1.7

Straujā ekonomikas lejupslīde un tās spēcīgā ietekme liek daudziem darba devējiem atcerēties ekonomikas uzplaukuma gadus, kad viņi atklāja, cik grūti ir atrast pietiekamu skaitu darbinieku ar vajadzīgo kvalifikāciju. Tā kā pašlaik darba devēji raugās tālākā nākotnē, gaidot ekonomikas uzplaukumu, kas noteikti sāksies, viņi nav nepārdomāti likvidējuši pārāk daudz darba vietu, kas varētu notikt, domājot tikai par izmaksu samazināšanu īstermiņā. Tomēr neviens uzņēmums nevar neievērot ekonomikas pamatlikumus. Ikvienam uzņēmumam vispirms jādomā par to, kā nodrošināt savu pastāvēšanu. Krīzes skartajiem darba ņēmējiem ir ļoti svarīgi atgriezties darba tirgū, cik vien ātri iespējams. EESK uzsver, ka viņiem jānodrošina ātra un kvalitatīva palīdzība. Dalībvalstīm būtu nopietni jāapsver iespēja palielināt nodarbinātības aģentūru darbinieku skaitu un uzlabot viņu kvalifikāciju, lai palīdzētu cilvēkiem pēc iespējas drīz atgriezties darba tirgū.

1.8

Ņemot vērā valsts un reģionālās īpatnības, kā arī rūpniecības nozaru atšķirības, Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienībai jāturpina darbs Eiropas perspektīvā un saskaņā ar subsidiaritātes principu. Tādējādi veidosies Eiropas sistēma, kas vajadzīga, lai nostiprinātu Eiropas sociālo modeli, kurš no teorētiska modeļa kļūst par neizbēgamu realitāti (1). Jāplāno pasākumi pēc Lisabonas stratēģijas termiņa beigām (“Lisabona 2010+”), lai īstenotu vēl nesasniegtos mērķus un jaunus mērķus, kas radīsies krīzes laikā, kuras pārvarēšana var būt ilga un grūta. Elastdrošības pasākumiem noteikti būs svarīga nozīme. Komiteja uzskata, ka abi elastdrošības aspekti ir jāīsteno līdzsvaroti.

1.9

EESK uzsver, ka, veicot darba tirgus reformas dalībvalstīs, jānovērš tādu nestabilu darba vietu skaita palielināšanās, kurām raksturīgs pārmērīgs elastīgums, kas kaitē drošībai, un kuru skaits pēdējos gados nemitīgi pieaug. EESK piekrīt Reģionu komitejas 2008. gada 7. februāra atzinumā (2) paustajām bažām. “Masveidā atceļot noteikumus par normālām darba tiesiskām attiecībām”, dominējošais ārējais elastīgums varētu “veicināt pagaidu darba tiesisko attiecību izplatību”.

2.1

Prezidējošā valsts Zviedrija aicina EESK izstrādāt atzinumu par tematu “Elastdrošība”, par kuru Komiteja jau paudusi viedokli (3), bet kurš tagad jāaplūko, ņemot vērā jaunos apstākļos. Atklātas uzklausīšanas sēdē, kuru prezidējošā valsts Zviedrija rīkoja 2009. gada 7. jūlijā Stokholmā, vēlreiz uzsvērts, ka šis jautājums ir steidzami jāapspriež vēlreiz, ņemot vērā finanšu krīzi.

2.2

Jēdzienu “elastdrošība” izprot dažādi. Eiropas Komisija paziņojumā (COM(2007) 359 galīgā redakcija) elastdrošību ir definējusi kā “integrētu stratēģiju, kuras mērķis ir vienlaikus uzlabot elastīgumu un drošību darba tirgū” (4). Tā kā minētā definīcija ir izmantota, izstrādājot 2009. gada 7. maijā notikušā ārkārtas sammita secinājumus, arī šis atzinums sagatavots, pamatojoties uz šādu kopēju jēdziena izpratni.

2.3

EESK uzsver, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu darba tirgus politika ir dalībvalstu kompetencē. Mēģinājums saskaņot darba likumus būtu pretrunā minētajam principam un nelietderīgs, jo kaitētu līdz šim nozīmīgām un stabilām tradīcijām un ģeogrāfiskajām struktūrām. Turklāt jāņem vērā, ka dalībvalstu tautsaimniecības attīstības līmeņi ir atšķirīgi. Tas atspoguļojas to sociālajās sistēmās. Tāpēc EESK uzskata, ka ES būtu jārisina šādi problēmjautājumi:

3.1.1

Kopienas vēsturē visnopietnākās ekonomikas krīzes sekas īstermiņā ir diezgan jūtamas: ES dalībvalstu parāds pieaug nepieredzēti ātri. Lai gan pasaules valstu centrālās bankas ir veltījušas lielas pūles, lai uzlabotu likviditātes situāciju tirgū, banku sistēma joprojām nedarbojas kā pirms krīzes. It īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un pašnodarbinātajiem ir ļoti grūti saņemt jaunus kredītus. Bezdarba negatīvā ietekme uz sabiedrību un iekšējo tirgu izpaudīsies pavisam drīz. Turklāt jaunas darba vietas tiek radītas ļoti reti un ar lielām grūtībām.

3.1.2

Kaut arī EESK pēdējais atzinums par minēto tematu ir izstrādāts tikai 2008. gada pavasarī, EESK uzskata, ka īstermiņā elastdrošības modelis ir noteikti jāpielāgo, ņemot vērā pašreizējo sarežģīto sociālo un ekonomisko situāciju. Komiteja atzinīgi vērtē prezidējošās valsts Zviedrijas lūgumu noskaidrot, kā dalībvalstis var izmantot elastdrošību pārstrukturēšanā, ņemot vērā attīstības tendences pasaulē. Ar pasaules mēroga attīstības tendencēm jāsaprot finanšu krīze un tās postošā ietekme uz reālo ekonomiku un nodarbinātību. Tā ir visnopietnākā ekonomikas krīze pēdējo astoņdesmit gadu laikā. Ļoti iespējams, ka tās sekas būs jūtamas visā 21. gadsimtā. Ekonomikas krīzi saasina tas, ka vienlaikus vērojamas divas citas krīzes, kas liecina par nopietnām pasaules mēroga problēmām, t.i., klimata krīze un demogrāfiskā krīze.

3.1.3

Krīze maina sociālo un ekonomisko vidi, kurā, iespējams, iecerētas darba tirgus reformas. To nevaram noliegt, neraugoties uz to, kāds ir mūsu viedoklis par šādu strukturālu reformu lietderīgumu, īstenošanas iespējām vai pat to nepieciešamību vai neiespējamību krīzes laikā. EESK tomēr vēlas uzsvērt, ka bezdarbnieku integrācijai un reintegrācijai darba tirgū ir jākļūst par vienu no galvenajām prioritātēm.

3.1.4

Pēc veiktās analīzes Komiteja vēlas izdarīt secinājumus, lai formulētu konkrētus un lietderīgus priekšlikumus par elastdrošības pamatelementiem, t.i., elastīgumu un drošību. Komiteja uzsver, ka elastīguma un drošības pasākumu īstenošanā noteikti jāievēro līdzsvars, lai izvairītos no sociāliem konfliktiem, kas Eiropā jau pieredzēti.

3.2.1

Iekšējais elastīgums jāpanāk sociālajā dialogā starp vadību un darbiniekiem vai viņu pārstāvjiem uzņēmuma vai attiecīgās nozares līmenī. Iekšējais elastīgums ļauj novērst darba vietu zaudēšanu, un tādējādi grūtajā periodā tas var kļūt par svarīgu stabilitātes faktoru, kas nodrošina sociālo kohēziju Eiropā. Uzņēmēju un darba ņēmēju labām attiecībām ir īpaša nozīme, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi rīkojas sociāli atbildīgi un neatlaiž darbiniekus, tādējādi veicinot nodarbinātību. Valdības var būtiski atbalstīt minētos pasākumus, taču šāda rīcība nedrīkst mazināt to iespējas sniegt svarīgus sociālos pakalpojumus tādās jomās kā drošība (pārtikas nekaitīgums, gaisa satiksme, vispārējas nozīmes pakalpojumu universāluma princips vai policijas pakalpojumi) un izglītība, ar ko turpmāk jāsaprot izglītība mūža garumā.

3.2.2

Visas reformas sabiedrībā ir jāveic, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un politiskos apstākļus. Neapšaubāmi, ka krīzes laikā rodas sarežģīti jautājumi saistībā ar elastdrošību, jo nav nekādas garantijas, ka prasītie upuri saistībā ar iespējamo nodarbinātību patiešām būs to vērti. Tāpēc jāapzinās, ka elastdrošības pasākumi būs lietderīgi tikai tad, ja tie atspoguļos nevis viena, bet abu sociālo partneru vienotu izpratni. Šādos apstākļos īpaša uzmanība jāvelta drošībai un līdzsvara nodrošināšanai starp drošību un elastīgumu. Komiteja arī uzskata, ka Eiropas Komisijai tās analīzē galvenokārt jāpievērš uzmanība iekšējā elastīguma iespējām, kas var būt efektīvs līdzeklis elastdrošības jomā, lai novērstu bezdarbu (5).

3.2.3

Komiteja uzskata, ka elastdrošības aspekti ir jālīdzsvaro; elastdrošības pasākumi nedrīkst apdraudēt drošību. Bet kā dalībvalstis var nodrošināt minēto līdzsvaru krīzes laikā? Komiteja ierosina pašreizējās krīzes laikā rūpīgi apsvērt reformas, kuru pamatā ir elastdrošības modelis, lai novērstu nevēlamas sociālās un politiskās sekas. Īstenojot “ārējās” elastdrošības pasākumus, jārīkojas vēl piesardzīgāk.

3.2.4

Saskaņā ar iepriekš sacīto visiem elastdrošības pasākumiem jābūt ticamiem, it īpaši, raugoties no budžeta viedokļa. Iespējams, ka dalībvalstīm būs jāmaina izdevumu prioritātes un palielināsies Kopienas atbalsts, jo elastdrošība nav iedomājama bez drošības.

3.2.5

Atšķirībā no dažādu iekšējā elastīguma veidu piesardzīga pielietojuma pašreizējā situācijā būtu riskanti paātrināt darba tirgus reformas, lai palielinātu ārējo elastīgumu. Eiropas Komisija līdzšinējos apsvērumos uzsvērusi minēto elastdrošības aspektu. Daudzos Eiropā noslēgtajos koplīgumos ietverti noteikumi par to, kā organizējams iekšējais elastīgums uzņēmumos. To var organizēt dažādi, tai skaitā darba laikā paredzot laiku apmācībai.

3.3.1

EESK vēlreiz uzsver, ka sociālajiem partneriem jābūt galvenajiem dalībniekiem forumā, kurā notiek pastāvīga domu apmaiņa par reformām, lai tādējādi abas puses — darba devēji un darba ņēmēji — censtos panākt pastāvīgu elastīguma un drošības līdzsvaru. Tā ir svarīga un lietderīga pieeja, lai nodrošinātu nodarbinātību Eiropā. Tieši tādēļ debatēs jāiesaista arī pilsoniskā sabiedrība. Jebkurš nodarbinātības politikas pasākums, jebkura darba tirgus reforma būtiski ietekmē sabiedrību. Tomēr minētās reformas nedrīkst īstenot, neņemot vērā sabiedrības ekonomiskās un sociālās attīstības un ilgtspējīgas attīstības mērķus.

3.3.2

Elastdrošība ir nozīmīgs instruments, lai mazinātu finanšu un reālās ekonomikas krīzes ietekmi uz darbu un nodarbinātību. Tomēr to nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, atvieglojot darbinieku atlaišanu valstīs, kuru darba tiesībās paredzēta noteikta aizsardzība pret praksi, ko angļu valodā dēvē par “hire and fire” (pieņem darbā un atlaid no darba). Komiteja atbalsta Eiropas Komisijas skaidri pausto viedokli, ka elastdrošība nekādā gadījumā nenozīmē tiesības atlaist no darba.

3.3.3

Komiteja uzsver, ka visas darba tiesību reformas jāveic, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, citādi tās būs lemtas neveiksmei. Sociālais dialogs ir mūsdienīgas un sociālas līdzdalības demokrātijas garants. Darba tiesības var pielāgot, ja panākta vienošanās sociālo partneru sarunās. Turklāt sociālais dialogs paver arī iespēju izvēlēties dažādus iekšējā elastīguma veidus, nodrošinot uzņēmumiem lielāku elastīgumu neatkarīgi no to darbības apjoma samazināšanās vai palielināšanās.

3.3.4

EESK pauž gandarījumu par Eiropas sociālo partneru kopējo veikumu un darbu elastdrošības jomā. EESK atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas sociālie partneri darba programmā 2009.-2010. gadam ir paredzējuši veikt elastdrošības pasākumu pārraudzību un novērtēšanu. EESK gaida ziņojumu par minēto novērtējumu un pauž cerību, ka kopējais novērtējums būtiski ietekmēs to, kā dažādi elastdrošības pasākumi tiek īstenoti dalībvalstīs.

3.4.1

Īstermiņā, novērtējot elastdrošību un tās pielietošanas iespējas un vienmēr ņemot vērā sociālo dialogu visos līmeņos, finansiālos ierobežojumus un valdību lomu, īpaša uzmanība jāvelta mērķim saglabāt pēc iespējas vairāk darbavietu ar vislielāko iespējamo pievienoto vērtību un stiprināt visu darba ņēmēju sociālo aizsardzību neatkarīgi no viņu stāvokļa darba tirgū.

3.4.2

EESK atgādina par Padomes 8. un 9. jūnija ziņojuma secinājumiem par elastdrošību krīzes laikā. Ļoti svarīgi, lai bezdarbnieki pēc iespējas drīz atgrieztos darba tirgū. EESK uzsver, ka viņiem nekavējoties jāsniedz efektīva palīdzība, atbalsts un konsultācijas. Dalībvalstis jāmudina efektīvāk izmantot esošos Eiropas fondus, un tām ir jāuzņemas saistības uzlabot visu nodarbinātības veicināšanas instrumentu (piemēram, aģentūru, kas palīdz atrast kvalitatīvi augstvērtīgas darbavietas) kvalitāti, lai pilnveidotu to darbību un efektivitāti.

3.4.3

EESK atbalsta Komisijas viedokli, ka vienošanās par pabalstiem sakarā ar atlaišanu no darba var būt efektīvs līdzeklis īstermiņā, lai saglabātu darba vietas, novērstu bezdarbu un saglabātu pirktspēju. Minēto nolīgumu ietekme izpaužas trīs dažādos veidos, proti, tie nodrošina darba ņēmēju zināšanu un prasmju saglabāšanu uzņēmumā, darbinieku neizslēgšanu no darba tirgus un valsts ekonomikas stabilitāti, novēršot jaunu bezdarba vilni. Krīze ir parādījusi, ka ir jāveicina “darba laika uzskaite” (working time accounts) un darba laika elastīga pārvaldība. Uzņēmumi ar darba laika uzskaites kontiem spēj daudz labāk un ātrāk reaģēt uz jaunām situācijām tirgū un pielāgoties negaidītam pieprasījuma sarukumam. EESK rosina dalībvalstis un ES panākt, lai pēc iespējas vairāk darbinieku un uzņēmumu vēlētos izmantot minēto instrumentu.

3.4.4

EESK rosina sociālos partnerus visos līmeņos, tostarp mikroekonomikas līmenī, īpašu uzmanību pievērst sociālajam dialogam par darba vietu saglabāšanu un radīšanu, tādējādi nodrošinot darba ņēmēju vispārīgo pirktspēju, un kompromisiem, kas jāpieņem visiem partneriem pašreizējās dziļās krīzes laikā. Valdībām jāatrod līdzekļi, kā sekmēt un veicināt, un pat atlīdzināt šādu nolīgumu noslēgšanu. EESK ierosina prezidējošajai valstij Zviedrijai un Eiropas Komisijai izveidot tīmeklī forumu, lai veicinātu informācijas un pieredzes apmaiņu par sociālo partneru praktiskajām iniciatīvām, ņemot vērā situāciju daudzveidību valsts, reģionālajā un vietējā līmenī.

3.4.5

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijas četri noteiktie elastdrošības aspekti un tās principi varētu efektīvi samazināt bezdarbu Eiropā. Tomēr būtiski ir arī nodrošināt kvalitatīvi augstvērtīgu darba vietu radīšanu. Šajā sakarā ļoti svarīga nozīme ir patiesai sociālajai aizsardzībai. Tā būtiski ietekmē sociālās kohēzijas nodrošināšanu Eiropas Savienībā. Tāpēc EESK uzsver, ka, veicot darba tirgus reformas dalībvalstīs, jānovērš tādu nestabilu darba vietu skaita palielināšanās, kurām raksturīgs pārmērīgs elastīgums, kas kaitē drošībai, un kuru skaits pēdējo gadu laikā nemitīgi pieaug. Komisijai vajadzētu periodiski apkopot informāciju par to, kā elastdrošības principus piemēro tiesību aktos un noteikumos, kas attiecas uz darba tirgu. EESK uzskata, ka elastdrošības principi būs labāk jāiekļauj arī stratēģijā pēc Lisabonas stratēģijas termiņa beigām. Komiteja arī rosina Eiropas sociālo partneru darbu saskaņot ar minēto programmu.

3.5.1

EESK uzskata, ka prezidējošajai valstij Zviedrijai būtu lietderīgi sākt debates par elastdrošības aspektiem, jo vairāku dalībvalstu, kur elastdrošības principi ieviesti, piemērs liecina, ka tā varētu palīdzēt Eiropas Savienībai pārvarēt pasaules finanšu un ekonomikas krīzi, saglabājot pēc iespējas vairāk darba vietu, lai neapdraudētu sociālo kohēziju. ES interesēs ir nezaudēt to darba ņēmēju kvalifikāciju, kas tai būs vajadzīgi pēc krīzes. Tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka vairākumā Eiropas dalībvalstu demogrāfiskās attīstības dēļ kvalificētu darbinieku skaits ievērojami samazināsies.

3.5.2

Kvalificētu darbinieku atlaišana krīzes laikā apdraud ekonomikas atveseļošanos nākotnē. Zinātības trūkums var palielināties. Vēl neapdomīgāk rīkojas daudzi Eiropas uzņēmumi, kas samazina mācekļu vai jauniem speciālistiem paredzētu darba vietu skaitu. Tādējādi viņi apdraud savu nākotni. Jāpiebilst, ka elastdrošības principi var darboties tikai tad, ja darbinieki ir labi apmācīti. Tāpēc apmācības pārtraukšana ir pretrunā minētā reformu instrumenta būtībai. Pastāv cieša saikne starp jaunām prasmēm un jaunām darbavietām. Stratēģijā, kas pēc 2010. gada aizstās Lisabonas stratēģiju, jāparedz risinājumi minētajām problēmām. Uzņēmumiem jāiegulda darbinieku tālākizglītībā. Vienlaikus ir skaidrs, ka arī katrs darba ņēmējs ir atbildīgs par savām turpmākajām mācībām.

3.5.3

Mūžizglītībai, vienlaikus ieviešot elastdrošības principus, jākļūst par vienu no Eiropas Savienības dalībvalstu sabiedrības ilgtspējīgas attīstības elementiem un paraugu citām pasaules valstīm. Darba ņēmēju apmācībā īpaša uzmanība jāvelta Eiropas mērķiem radīt vairāk kvalitatīvu darba vietu un censties attīstīt ilgtspējīgu ekonomiku.

3.5.4

Elastdrošības pamatelements ir plašākas nodarbinātības iespējas. Šo iespēju paplašināšana ir atkarīga no izglītības sistēmu kvalitātes un tālākizglītības pasākumu efektivitātes. Kamēr dalībvalstis vārdos atbalstīs mūžizglītību, bet neveiks reformas izglītības sistēmas, nepievērsīs lielāku uzmanību pirmsskolas izglītībai, nepiešķirs vairāk līdzekļu apmācībai un neatbalstīs un ar fiskālu līdzekļu palīdzību neveicinās profesionālo apmācību un tālākizglītību uzņēmumos, nebūs izpildīts viens no būtiskākajiem elastdrošības priekšnoteikumiem. Komiteja rosina dalībvalstu valdības atzīt visus ar izglītību saistītus jautājumus par visaugstāko prioritāti. Komiteja atbalsta dalībvalstu kopīgu rīcību izglītības un apmācības veicināšanai Eiropā.

3.6.1

Lisabonas līgumā, ko Komiteja atbalsta un izsaka cerību, ka to ratificēs visas 27 ES dalībvalstis, ir noteikts, ka iekšējais tirgus ir sociāls tirgus. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 2. pantā “sociālā tirgus ekonomika” ir minēta kā viens no Kopienas mērķiem. Tas ir svarīgs jauninājums. Šī jaunā nostāja, kas paver plašākas iespējas Kopienas tiesību sociālai interpretācijai, noteikti ietekmēs turpmākos Eiropas tiesību aktus un jo īpaši Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru.

3.6.2

Jāatzīst, ka dažās Eiropas valstīs notiekošās politiskās norises liek bažīties par līguma sekmīgu galīgo ratifikāciju. Komiteja tomēr nezaudē optimismu, jo nav citas iespējas, nav “B plāna”. Iestādēm jo īpaši krīzes laikā jāspēj darboties efektīvāk, nekā tas 27 valstu Eiropas Savienībā iespējams saskaņā ar Nicas līgumu. Tāpēc Komiteja uzskata, ka Eiropas iestādēm jāstrādā ar elastdrošības jautājumiem, ņemot vērā Lisabonas līguma stāšanos spēkā jau šogad vai vēlākais 2010. gadā, un ņemot vērā krīzes attīstību. Līgumam stājoties spēkā, Kopienas tiesībās tiks atspoguļota jauna un aktuālāka “drošības” dimensija.

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/6

1.1.

EESK atbalsta Baltijas jūras reģiona stratēģijas četros pīlāros izvirzītos mērķus, proti, reģionam jākļūst gan par labklājības, gan par drošības un stabilitātes telpu, reģionā jānodrošina vides ilgtspējība un tam jābūt pievilcīgam un viegli sasniedzamam.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē visaptverošo apspriešanās procesu pirms stratēģijas pabeigšanas un sociālo partneru un ieinteresēto pušu ieguldījumu šajā procesā. EESK vēlreiz uzsver, ka organizētai pilsoniskai sabiedrībai ir īpaša nozīme Baltijas jūras reģiona stratēģijas īstenošanā, un vēlreiz pauž atbalstu Baltijas jūras reģiona valstu pilsoniskās sabiedrības foruma izveidei, kas palīdzētu iesaistīt pilsonisko sabiedrību stratēģijas īstenošanā.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē stratēģijai pievienoto rīcības plānu, kas paredz 15 prioritārus pasākumus, par kuru īstenošanu būs atbildīgas Baltijas jūras reģiona dalībvalstis.

1.4.

Baltijas jūras reģiona stratēģijai ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Stratēģijas lielākās priekšrocības ir visaptverošā pieeja un fakts, ka to regulāri pārskatīs Komisija un Eiropadome. Stratēģijas trūkumi ir tās sarežģītā struktūra un problēmas īstenošanas pārvaldībā. Stratēģija skar 21 ģenerāldirektorāta, kā arī 8 dalībvalstu un Krievijas kompetences jomas. Tā kā stratēģijai ir 4 pīlāri, tajā paredzēti 15 prioritāri pasākumi un daudzi horizontāli pasākumi, tās pamatā ir sarežģīta “mainīga ģeometrija”, kas varētu apgrūtināt stratēģijas īstenošanu. EESK uzskata, ka jādara viss iespējamais, lai vienkāršotu pārvaldības mehānismu stratēģijas īstenošanai.

1.5.

EESK ir īpaša nozīme, lai veicinātu sadarbības atmosfēru stratēģijas izstrādes un īstenošanas gaitā. Baltijas jūras reģiona pilsoniskās sabiedrības foruma izveide ir lietderīgs solis, lai organizēto pilsonisko sabiedrību iesaistītu stratēģijas turpmākajā īstenošanā.

1.6.

Baltijas jūras reģiona stratēģija ir liels izaicinājums EESK kopumā un jo īpaši Komitejas locekļiem no Baltijas jūras reģiona. Tā liek viņiem uzņemties iniciatīvu un pārstāvēt organizēto pilsonisko sabiedrību stratēģijas īstenošanā, piedaloties pilsoniskās sabiedrības forumā. Tā kā Baltijas jūras reģiona stratēģiju īstenos vairākus gadus, EESK ir jāizveido pastāvīga grupa, lai nodrošinātu komitejas efektīvu līdzdalību projektā, kas var kļūt par makroreģionālās sadarbības paraugu visā Eiropas Savienībā.

2.1.

Jautājums par makroreģionālo sadarbību pēdējos gados kļuvis aizvien nozīmīgāks. Eiropas Savienībā valda uzskats, ka makroreģioni spēj sniegt būtisku ieguldījumu kohēzijas politikā un dalībvalstu attīstības līmeņa izlīdzināšanā. Eiropā jau ir makroreģionālās sadarbības piemēri. Piemēram, Višegradas grupā apvienojušās Čehijas Republika, Ungārija, Polija un Slovākija, un minētā sadarbība liecina par Centrāleiropas reģiona valstu centieniem īstenot pasākumus kopējo interešu jomās atbilstoši Eiropas integrācijas garam (1). Pavisam nesen, 2008. gadā, Vidusjūras reģiona sammitā Parīzē atsākta Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerība (iepriekš — Barselonas process). Minētajā partnerībā apvienojušās visas 27 Eiropas Savienības dalībvalstis, kā arī 16 partnervalstis Vidusjūras dienvidu reģionā un Tuvajos Austrumos, un šīs partnerības mērķis ir risināt tādas kopējas problēmas kā jūras piesārņošana un kuģošanas drošība, enerģētikas jautājumi un uzņēmējdarbības attīstība (2).

2.2.

Eiropas Parlaments 2006. gada novembrī pieņēma rezolūciju par ES Baltijas jūras reģiona stratēģijas izstrādi. Komisija 2009. gada 10. jūnijā apstiprināja minēto stratēģiju izraudzītajam Baltijas jūras makroreģionam un 2009. gada 19. jūnijā iesniedza to Eiropadomei. Pirms dokumentu 2009. gada oktobra beigās pieņems Padome, prezidējošā valsts Zviedrija rosinās turpināt tā apspriešanu. Prezidējošā valsts Zviedrija pieprasījusi izstrādāt šo izpētes atzinumu, jo tas ir būtisks aspekts tās darba programmā. Šī atzinuma mērķis ir novērtēt ierosināto Baltijas jūras reģiona stratēģiju, tās sagatavošanu, struktūru un rīcības plānu no organizētas pilsoniskās sabiedrības viedokļa. Atzinuma pamatā ir analīze, kas veikta nesen pieņemtajā EESK atzinumā par tematu “Baltijas jūras reģions: organizētas pilsoniskās sabiedrības loma reģionālās sadarbības uzlabošanā un reģionālās stratēģijas noteikšanā” (3).

2.3.

Baltijas jūras reģiona stratēģiju ierosināts izstrādāt ar domu, ka jāpanāk ciešāka un efektīvāka koordinācija starp Eiropas Komisiju, dalībvalstīm, reģioniem, vietējām pašvaldībām un citām ieinteresētajām pusēm, lai paaugstinātu programmu un politisko pasākumu īstenošanas efektivitāti. Baltijas jūra ir viens no visvairāk pārslogotajiem jūras reģioniem pasaulē, kā to var redzēt šī atzinuma pielikumā iekļautajā kuģošanas kartē. Baltijas jūras reģionā ietilpst astoņas ES dalībvalstis, kuras atrodas pie Baltijas jūras (Somija, Zviedrija, Dānija, Vācija, Polija, Igaunija, Latvija, Lietuva), kā arī Krievija. Eiropadome, pieprasot Komisijai izstrādāt stratēģiju, noteica, ka stratēģijas ārējo attiecību aspekti jāsaista ar Ziemeļu dimensijas pamatprogrammu (4). EESK atzinīgi vērtē faktu, ka izstrādāta makroreģiona attīstības stratēģija, kas aptver visas Baltijas jūras reģiona valstis.

2.4.

Stratēģijas izstrādi sekmēja līdz šim nepieredzēts process. Komisija uzskata, ka līdzīgu pieeju var izmantot attiecībā uz citiem makroreģioniem, piemēram, uz Donavas reģionu (5), Alpu reģionu un Vidusjūras reģionu, ja Baltijas jūras reģiona stratēģija būs lietderīga un to izdosies veiksmīgi īstenot.

2.5.

Stratēģiju papildina rīcības plāns, kurā minētas 15 prioritāras jomas, kas aptver četrus stratēģijas pīlārus. Katru prioritāro jomu koordinē kāda no Baltijas jūras reģiona dalībvalstīm, un paredzēts, ka valstis stratēģijas īstenošanā sadarbosies ar visām ieinteresētajām pusēm (6).

2.6.

Baltijas jūras reģiona stratēģiju un tajā ierosinātos pasākumus iecerēts finansēt no esošajiem finanšu avotiem, proti, no ES struktūrfondiem (55 miljardi euro no 2007. līdz 2013. gadam), Baltijas jūras reģiona valstu līdzekļiem, nevalstiskajām organizācijām, privātajiem līdzekļiem, kā arī no tādu finanšu iestāžu līdzekļiem kā Eiropas Investīciju banka, Ziemeļvalstu Investīciju banka un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka.

2.7.

Līdztekus četriem pīlāriem stratēģijā paredzēti arī horizontāli pasākumi teritoriālās kohēzijas stiprināšanai. Tie ir:

3.6.1.

Tikmēr stratēģijā tomēr būtu jāizmanto Eiropas esošo iniciatīvu sniegtās iespējas, piemērām, kopīgā pētniecības programma, kuru EESK stingri atbalsta. Minētā iniciatīva papildinās Baltijas jūras stratēģijā iekļauto Komisijas ieteikumu, proti, pilnībā izmantot Baltijas jūras reģiona potenciālu pētniecības un jauninājumu jomā, lai minēto reģionu padarītu par pārtikušu vietu.

4.1.

EESK jau ierosinājusi izveidot Baltijas jūras reģiona pilsoniskās sabiedrības forumu un norādījusi, ka tā varētu sagatavot šāda foruma izveidi (10). Minētajam forumam jānotiek vienlaikus ar stratēģijas īstenošanu, un tam jāsekmē stratēģijas pārskatīšana, kas tiks veikta divas reizes gadā. Pirms stratēģijas izstrādes rīkoto konsultāciju konferenču panākumi vēlreiz pierāda, ka pastāvīgi jārīko publiskas debates un jāpalielina izpratne par stratēģijas īstenošanu.

4.2.

EESK un Baltijas jūras reģiona dalībvalstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm ir būtiska nozīme, lai radītu partnerības un sadarbības atmosfēru stratēģijas īstenošanas laikā. Lai veicinātu iestāžu veidošanu un pilsoniskās sabiedrības struktūru līdzdalību jo īpaši jaunajās dalībvalstīs un kaimiņvalstīs, piemēram, Krievijā, būtu lietderīgi attīstīt pārrobežu attiecības un sadarbību starp radniecīgām organizācijām, piemēram, arodbiedrībām, patērētāju organizācijām un sabiedriskā un brīvprātīgā sektora organizācijām. Tieši EESK locekļiem no astoņām Baltijas jūras reģiona dalībvalstīm jākļūst par emisāriem, sarunu partneriem un ziņotājiem, lai Komitejas rīcībā arī turpmāk būtu informācija par stratēģijas īstenošanas gaitu, veiksmīgiem risinājumiem un problēmām un tā varētu atbalstīt stratēģijas mērķu sasniegšanu.

4.3.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Baltijas jūras reģiona stratēģija liecina par īpašiem centieniem attīstīt integrētu pieeju makroreģionālai sadarbībai. Atbalstu šādai pieejai līdz šim paudusi gan Komiteja, gan arī Eiropas Parlaments.

4.4.

EESK atbalsta visaptverošo pieeju stratēģijas īstenošanai, jo paredzēts, ka dalībvalstis būs atbildīgas par stratēģijas un ar to saistīto nozīmīgo projektu īstenošanas koordināciju 15 prioritārajās jomās.

4.5.

Varētu teikt, ka Baltijas jūras reģiona stratēģija ir nopietns pārbaudījums Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai. Neraugoties uz šajā atzinumā iepriekš minētajām pārvaldības problēmām, Komiteja apzinās, ka tai aktīvi jāiesaistās stratēģijas īstenošanas procesā. Tas ir izaicinājums tieši EESK locekļiem no 8 Baltijas jūras reģiona dalībvalstīm, kuras ir iesaistītas minētajā stratēģijā. Viņiem ir jāuzņemas iniciatīva un stratēģijas īstenošanas gaitā jāpārstāv organizētā pilsoniskā sabiedrība, piedaloties pilsoniskās sabiedrības forumā. Tā kā stratēģija tiks īstenota vairāku turpmāko gadu laikā, noteikti lietderīgi būtu Komitejā izveidot ad hoc Baltijas jūras reģiona novērošanas centru vai izpētes grupu, lai visa EESK var efektīvi piedalīties projektā, kas neapšaubāmi kļūs par makroreģionālās sadarbības paraugu visā Eiropas Savienībā.

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/10

1.1.

Šajā izpētes atzinumā, ko Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (EESK) lūdza izstrādāt prezidējošā valsts Zviedrija, galvenā uzmanība pievērsta tam, kā padarīt ilgtspējīgu, ilglaicīgu un uz dažādām nozarēm attiecināmu ES stratēģiju par alkohola radīto kaitējumu (1). ES prezidējošās valsts Zviedrijas mērķis ir atbalstīt ES horizontālās stratēģijas alkohola jomā ieviešanu un ilgtermiņa preventīvo pasākumu izstrādāšanu gan ES, gan valstu līmenī.

1.2.

Šis atzinums izstrādāts, pamatojoties uz iepriekšējo EESK atzinumu par alkohola radīto kaitējumu, kurā tika aplūkoti pieci ļoti svarīgi jautājumi: bērnu aizsardzība, alkohola reibumā izraisīto satiksmes nelaimes gadījumu skaita mazināšana, alkohola radītā kaitējuma novēršana pieaugušo vidū un tā negatīvās ietekmes mazināšana darba vietā, informēšana, izglītošana, izpratnes padziļināšana un vienota zinātnisko datu bāze (2).

1.3.

Atzinumā ir uzsvērtas šādas četras prezidentūras prioritātes:

Lai pieeja būtu visaptveroša, vienlaikus jāanalizē visi abos atzinumos minētie temati un citi būtiski jautājumi.

1.4.

Dzeršanas paradumi valstīs ir ļoti atšķirīgi, taču vairums patērētāju gandrīz vienmēr lieto alkoholu saprātīgi (skatīt 3.2. punktu) (3). EESK tomēr pauž bažas, jo saskaņā ar aplēsēm 15 % ES pieaugušo iedzīvotāju regulāri patērē alkoholu kaitīgā daudzumā un bērni ir visvairāk pakļauti alkohola radītajam kaitējumam. Jāplāno tādi politiskie pasākumi, kas vērsti tieši uz tiem cilvēkiem, kas alkoholu patērē kaitīgā daudzumā.

1.5.

Alkohola tirdzniecība ir viens no faktoriem, kas palielina iespēju, ka bērni un pusaudži sāks lietot alkoholu un patērēs to vēl lielākā daudzumā, ja jau ir sākuši alkoholu lietot. Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK rosina mazināt alkoholisko dzērienu tirdzniecības kaitīgo ietekmi uz bērniem.

1.6.

Alkohola cenu politika, kas ir atbilstoši izstrādāta, var būt efektīvs līdzeklis alkohola radītā kaitējuma mazināšanai, jo īpaši personu ar zemiem ienākumiem un jauniešu vidū. EESK uzskata, ka jāpieņem noteikumi, kas regulē alkohola pieejamību, izplatīšanu un reklāmu; pašregulējums minētajā jomā nav pietiekams.

1.7.

Lai veidotu izpratni par alkohola izraisītu plaša spektra fetopātiju (AFS), EESK atbalsta izpratnes veidošanas kampaņas valstu un ES līmenī.

1.8.

EESK uzskata, ka ES līmenī ir vajadzīga plašāka informācija par alkohola kaitīga patēriņa ietekmi, lai vecumā nezustu veselība un cilvēki godam sagaidītu vecumu.

1.9.

EESK uzskata, ka alkohola politikai ir jābūt visaptverošai, paredzot dažādus pasākumus, kas noteikti var mazināt negatīvo ietekmi.

2.1.

Saskaņā ar Līguma 152. panta 1. punktu (4), kurā noteikts, ka Kopienas pasākumiem jāpapildina valstu politikas, Eiropas Savienība ir pilnvarota risināt un tai jārisina sabiedrības veselības problēmas, kas saistītas ar kaitīgu un bīstamu alkohola patēriņu.

2.2.

Padomes 2001. gada ieteikumā saistībā ar alkohola lietošanu jauniešu vidū (5) Komisija rosināta analizēt un novērtēt attīstības tendences un īstenotos pasākumus, kā arī ziņot par turpmākas rīcības nepieciešamību.

2.3.

Lai papildinātu valstīs īstenotos pasākumus, Padome 2001. gada jūnija un 2004. gada jūnija secinājumos rosināja Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem par visaptverošu Kopienas stratēģiju alkohola radītā kaitējuma mazināšanai (6).

2.4.

Komisija 2006. gada pieņēma paziņojumu par tematu “ES stratēģija dalībvalstu atbalstam alkohola radītā kaitējuma mazināšanai” (7). Minētajā dokumentā apzināti un salīdzināti Komisijas un dalībvalstu īstenotie pasākumi un paskaidrots, kā Komisija var turpmāk atbalstīt un papildināt valstu veselības aizsardzības politiku. EESK uzskata, ka paziņojums ne tuvu nav visaptveroša stratēģija (8), jo tajā nav sniegta vispārēja un pārredzama visu nozīmīgo politikas jomu analīze un nav minētas problēmas, ar kurām ES tirgus noteikumu dēļ dalībvalstis ir saskārušās, īstenojot efektīvu sabiedrības veselības politiku, lai ierobežotu alkohola patēriņu (9). Minētajā stratēģijā arī nav atzīts, ka alkoholam piemīt psihotropās īpašības un toksiskums tā pārmērīgas lietošanas gadījumā, kā arī tas, ka dažiem cilvēkiem alkohols izraisa atkarību.

2.5.

Eiropas Kopienu Tiesa atkārtoti ir apstiprinājusi, ka alkohola radītā kaitējuma mazināšana ir svarīgs un pamatots sabiedrības veselības aizsardzības mērķis, veicot tādus pasākumus, kas atzīti par piemērotiem un atbilst subsidiaritātes principam (10).

2.6.

EESK atzinīgi vērtē visu Eiropas foruma “Alkohols un veselība” dalībnieku paveikto kopš tā izveidošanas 2007. gadā. EESK atzinīgi vērtē līdzīgas attīstības tendences vietējā līmenī.

3.1.

Eiropas Savienība ir pasaules reģions, kur alkoholu patērē visvairāk — 11 litru tīra spirta gadā uz vienu iedzīvotāju (11). No 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidus līdz deviņdesmito gadu vidum kopējais patēriņš samazinājās, pēc tam tas ir bijis relatīvi stabils; gan alkohola patēriņš, gan tā radītais kaitējums un tā veidi dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi (12), tomēr kaitīgas alkohola lietošanas līmenis vēl aizvien ir augsts (13).

3.2.

Lielākā daļa patērētāju gandrīz vienmēr alkoholu lieto saprātīgi. EESK tomēr pauž bažas par to, ka 55 miljoni ES pieaugušo iedzīvotāju (15 % pieaugušo iedzīvotāju) regulāri lieto alkoholu kaitīgā daudzumā (14). Tiek lēsts, ka Eiropas Savienībā ik gadu alkohola kaitīgs patēriņš ir cēlonis aptuveni 195 000 nāves gadījumu (negadījumi, aknu slimības, vēzis u.c.). Alkohola kaitīgs patēriņš ir trešais izplatītākais pāragras nāves un saslimstības cēlonis ES (15).

3.3.

EESK uzskata, ka alkohola kaitīgs patēriņš iedzīvotāju vidū nav problēma, kas rodas izolētā vidē, bet tai var būt dažādi cēloņi, ieskaitot nabadzību, sociālo atstumtību, situāciju ģimenē un darba radīto stresu.

3.4.

Eiropā vērojamas ne tikai kultūras atšķirības, kas saistītas ar alkohola patēriņu, bet arī atšķirības, kas saistītas ar kaitīgu un bīstamu alkohola patēriņu, tai skaitā bērnu un pusaudžu vidū (16). EESK rosina Komisiju un dalībvalstis, veidojot politiku, ņemt vērā šīs valstu un reģionu īpatnības.

3.5.

Bērni ir īpaši neaizsargāti pret alkohola radīto kaitējumu. Aplēses liecina, ka ES alkohola kaitīgo ietekmi ģimenēs izjūt 5 līdz 9 miljoni bērnu. Alkohols ir galvenais cēlonis 16 % gadījumu, kad ir bijusi vardarbība un nevērība pret bērnu, un katru gadu aptuveni 60 000 priekšlaicīgu dzemdību gadījumu ir saistīti ar alkohola lietošanu (17).

3.6.

Alkohols var radīt kaitējumu ne tikai cilvēkam, kas to lieto kaitīgā daudzumā, bet arī trešām personām. Alkohola izraisīts kaitējums jānovērš arī darba vietās, ieviešot veselības aizsardzības un drošības noteikumus, kas galvenokārt ir darba devēju kompetencē. Īstenojot pasākumus, kas vērsti pret alkohola lietošanu darba vietā, varētu samazināt ar alkohola lietošanu saistītu negadījumu un darba kavējumu skaitu un palielināt strādājošo darba spējas. EESK aicina darba devējus, arodbiedrības, vietējās pašvaldības un citas attiecīgās iestādes cieši sadarboties un īstenot kopīgus pasākumus, lai darba vietās mazinātu alkohola izraisītu kaitējumu.

3.7.

Eiropas Savienībā alkohols ir nozīmīga prece, kas palielina nodarbinātību un ieņēmumus no nodokļiem, kā arī uzlabo tirdzniecības bilanci. Taču kaitīgs alkohola patēriņš skar arī tautsaimniecību, jo pieaug veselības aprūpes un sociālās izmaksas un samazinās ražīgums. Ar alkohola lietošanu saistītais kaitējums ES tautsaimniecībai 2003. gadā tiek lēsts 125 miljardu euro apmērā, kas līdzinās 1,3 % no IKP (18).

4.1.

EESK rosina Komisiju ņemt vērā PVO Eiropas hartu par alkoholu (19), ko visas ES dalībvalstis pieņēma 1995. gadā, un jo īpaši ētisko principu, ka visiem bērniem un jauniešiem ir tiesības augt tādā vidē, kas ir pasargāta no alkohola lietošanas negatīvajām sekām un, ciktāl iespējams, alkoholisko dzērienu reklāmas.

4.2.

ES Padomes ieteikumā dalībvalstis rosinātas izveidot efektīvus mehānismus reklāmas, tirdzniecības un izplatīšanas jomā un nodrošināt, ka alkoholiskie dzērieni netiek noformēti vai reklamēti tā, lai piesaistītu bērnu un pusaudžu uzmanību.

4.3.

Arvien lielāka problēma ES un dalībvalstu līmenī ir jauniešu (15–24 gadi) pārmērīgais alkohola patēriņš uzdzīves nolūkos; 2006. gadā veiktās aptaujas dati liecina, ka minētajā vecuma grupā 24 % jauniešu vismaz vienu reizi nedēļā lietojuši alkoholu uzdzīves nolūkos (20). Pusaudžu vidū (21) visvairāk patērētais alkoholiskais dzēriens ir alus (40 %) un stiprie alkoholiskie dzērieni (30 %), kuriem seko vīns (13 %), gāzētie alkoholiskie dzērieni (11 %) un sidrs (6 %) (22). Alkohola tirdzniecības veicināšana, piemēram, tādi pasākumi kā “laimīgā stunda” un “divi dzērieni par viena cenu” arī palielina alkohola patēriņu un pārmērīgu alkohola lietošanu jauniešu vidū (23). Turpmāk iestādēm stingrāk jāraugās, lai netiktu pārkāpti noteikumi attiecībā uz vecumu, no kura drīkst lietot alkoholu.

4.4.

Alkoholisko dzērienu reklāma un tirdzniecība būtiski ietekmē jauniešu attieksmes pret alkoholu un tā uztveres veidošanos, rosinot viņos ar alkohola lietošanu saistītas pozitīvas izjūtas (24). Pārskatā par Eiropas foruma “Alkohols un veselība” zinātniskās grupas garenvirziena pētījumiem secināts: “pamatoti pierādījumi liecina par to, ka alkoholisko dzērienu reklāmas ietekmē jaunieši sāk lietot alkoholu un patērē to vēl vairāk gadījumos, ja jau ir uzsākuši tā lietošanu. Iegūtie dati patiešam ir pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka ir pētīta tikai neliela daļa no kopējās tirdzniecības stratēģijas” (25).

4.5.

EESK pauž bažas, ka alkoholisko dzērienu tirdzniecība piesaista nepilngadīgos alkohola lietotājus (26), un pievērš uzmanību nemainīgiem datiem, kas liecina, ka televīzija un sponsorēšana, kas saistīta ar alkohola reklāmu, veicina alkohola lietošanas izplatību jauniešu vidū (27).

4.6.

PTO ekspertu komitejas locekļi uzskata, ka “brīvprātīgas sistēmas nenovērš tādu tirdzniecības praksi, kas ietekmē jauniešus, un pašregulējums darbojas tikai tad, ja pastāv reāli draudi, ka valdība varētu veikt regulēšanas pasākumus” (28).

4.7.

Alkoholisko dzērienu ķēdē iesaistītie ir paziņojuši, ka vēlas aktīvāk īstenot regulējošus un pašregulējošus pasākumus (29). Viņu uzdevums ir sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka produkti tiek ražoti, sadalīti un tirgoti atbildīgā veidā, palīdzot mazināt alkohola radīto kaitīgo ietekmi.

4.8.

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva palīdz noteikt minimālās prasības alkoholisko dzērienu reklāmai. Tajā noteikts, ka “… audiovizuālus komerciālos paziņojumus par alkoholiskajiem dzērieniem nevērš konkrēti uz nepilngadīgo auditoriju, nesaista alkohola patēriņu ar fizisko spēju uzlabošanos, sociāla vai seksuāla rakstura panākumiem un neapgalvo, ka alkohols stimulē, nomierina vai ir personīgo konfliktu risināšanas līdzeklis” (30). EESK uzskata, ka tikai ar minēto direktīvu vien nepietiek, lai pilnībā pasargātu bērnus no alkohola tirdzniecības.

4.9.

EESK aicina Komisiju izvirzīt īpašu mērķi, proti, ierobežot bērnu pakļaušanu alkoholiskajiem dzērieniem, komerciāliem sludinājumiem un reklāmai, kā arī ieviest stingrākus noteikumus minētajā jomā.

5.1.

Visā Eiropā arvien lielāku uzmanību velta pasākumiem alkohola radītā kaitējuma apkarošanai. Alkohols Eiropā ir svarīga prece, jo tā veicina nodarbinātību, nodrošina ieņēmumus nodokļu veidā un tās tirdzniecība sekmē ES ekonomisko izaugsmi. Tomēr pārmērīga alkohola lietošana (aptuveni 15 % patērētā alkohola) rada kaitējumu iedzīvotājiem un sabiedrībai. Pārmērīgas alkohola lietošanas radītais kaitējums ES tautsaimniecībai 2003. gadā bija 125 miljardi euro, kas līdzinās 1,3 % no IKP (31).

5.2.

RAND pētījums liecina, ka visā ES patērē arvien vairāk alkoholisko dzērienu, kuri pirkti lielveikalos vai tirdzniecības vietās bez attiecīgās licences un ir lētāki nekā restorānos un citās izklaides vietās tirgotais alkohols (32). Jānorāda tomēr, ka minētajā pētījumā analizētas tikai alkohola cenas tirdzniecības vietās bez attiecīgās licences un šīs cenas nav salīdzinātas ar alkohola cenām licencētajās tirdzniecības vietās.

5.3.

Pētījumi liecina, ka laika posmā no 1996. gada līdz 2004. gadam alkohols Eiropā ir kļuvis pieejamāks, dažās valstīs pat vairāk nekā par 50 % (33). Pētījumu rezultāti apstiprina tiešo saikni starp alkohola pieejamību un tā patēriņu ES (34).

5.4.

Jaunieši izjūt alkohola cenu celšanos, un tāpēc samazinās alkohola patēriņa biežums jauniešu vidū un vienā reizē izdzertais daudzums (35). Citi pētījumi tomēr liecina, ka jaunieši, reaģējot uz cenu pieaugumu, var pievērsties kaitīgākiem dzeršanas paradumiem, piem., iepriekšējai iedzeršanai (36), proti, lētāka alkohola lietošanai mājās pirms iziešanas sabiedrībā. Minētajam secinājumam ir būtiska saistība ar alkohola politiku ES, jo īpaši, ņemot vērā alkohola kaitīga patēriņa pieaugumu jauniešu vidū.

5.5.

Tiek lēsts, ka visā pasaulē ar alkohola lietošanu saistīti 3,8 % nāves gadījumu un 4,6 % gadījumu, kad neatgriezeniski zaudētas darba spējas. Pastāv nenoliedzama saikne starp alkohola patēriņu un ceļu satiksmes negadījumos ievainoto un bojā gājušo skaitu (37). Alkohols ir vienīgais cēlonis tādām slimībām kā alkohola izraisīta aknu slimība un aizkuņģa dziedzera iekaisums, un tas veicina citas slimības un veselībai nodarīto kaitējumu (piemēram, atsevišķus ļaundabīgā audzēja veidus, sirds slimības, trieku un aknu cirozi) (38). Alkohola kaitīga lietošana ir faktors, kas veicina noziedzību, vardarbību un ģimenes iziršanu, riskantu seksuālo uzvedību un saslimšanu ar seksuāli transmisīvām slimībām (39).

5.6.

Aplēses liecina, ka visā ES epizodiska pārmērīga alkohola lietošana izraisījusi 2 000 slepkavību, 17 000 satiksmes negadījumu ar letālām sekām (jeb katru trešo satiksmes negadījumu ar letālām sekām), 27 000 negadījumu izraisītu nāves gadījumu un 10 000 pašnāvību (40).

5.7.

Alkohola cenu politika var būt efektīva svira alkohola radītā kaitējuma mazināšanai (41). EESK tomēr uzskata, ka, izstrādājot ilglaicīgu, ilgtspējīgu un dažādās jomās īstenojamu stratēģiju alkohola radītā kaitējuma mazināšanai, jāapsver, vai cenu politika nevarētu būt viens no risinājumiem.

5.8.

Alkohola politikai ir jābūt visaptverošai, paredzot dažādus pasākumus, kas noteikti var mazināt negatīvo ietekmi, piemēram, pasākumi ar mērķi ierobežot automobiļu vadīšanu alkohola reibumā un pasākumi saistībā ar primāro veselības aprūpi. EESK atzīmē, ka viens atsevišķs pasākums nevar novērst alkohola radīto kaitīgo ietekmi.

5.9.

EESK uzskata — jāpanāk, ka tiek ievēroti spēkā esošie noteikumi, kas regulē alkohola pieejamību, izplatīšanu un reklāmu. Pašregulējums minētajā jomā ir viens no risinājumiem, bet ar to vien nepietiek. Varētu ierobežot pārdošanu par cenu, kas ir zemāka par pašizmaksu, un pārdošanas veicināšanu, ja šāda rīcība neierobežo tirdzniecību un atbilst ES tiesību aktiem.

6.1.

Eiropas liktenis ir atkarīgs no iedzīvotāju veselības un darba ražīguma. EESK pauž nopietnas bažas, jo pētījumu rezultāti liecina, ka ir palielinājusies saslimstība jauniešu vidū saistībā ar alkohola kaitīgu un bīstamu patēriņu (42).

6.2.

Komisija atzīst, ka bērniem ir tiesības uz efektīvu aizsardzību kā pret ekonomisku, tā arī pret jebkura cita veida izmantošanu (43). EESK stingri atbalsta šo nostāju.

6.3.

EESK norāda, ka kaitīgs un bīstams alkohola patēriņš negatīvi ietekmē ne vien alkohola lietotājus, bet arī apkārtējos cilvēkus, īpaši saistībā ar negadījumiem, traumatismu un vardarbību. EESK atzīmē, ka ģimenēs visapdraudētākie ir bērni.

6.4.

Tiek lēsts, ka ģimenēs 5 līdz 9 miljoni bērnu cieš no alkohola kaitīgās ietekmes, alkohola lietošana ir veicinošs faktors 16 % gadījumu, kas saistīti ar vardarbību un nevērību pret bērniem, un alkohola lietošana ir viens no cēloņiem, kāpēc katru gadu aptuveni 60 000 jaundzimušo ir pazemināts svars (44). Negatīvās sekas, kas skar bērnus, ir arī nabadzība un sociālā atstumtība, kas var ietekmēt bērnu pašreizējo un turpmāko veselību, izglītību un labklājību.

6.5.

Daudzās valstī vardarbība ģimenē ir nopietna problēma (45), kas cieši saistīta ar to, ka pārkāpumu izdarītāji pārmērīgi lieto alkoholu (46). Kaut arī vardarbība ģimenē var notikt arī, nelietojot alkoholu, tā pārmērīgs patēriņš cilvēkus rosina uz vardarbību. Alkohola pārmērīga patēriņa ierobežošana nāk par labu ne tikai vardarbības upuriem un vaininiekiem, bet arī šādās ģimenēs dzīvojošiem bērniem.

6.6.

Alkohols var ietekmēt bērnus pat pirms dzimšanas. Alkohola izraisīta plaša spektra fetopātija (AFS) ietver virkni pastāvīgu iedzimtu defektu (fiziskas nepilnības, uzvedības un apziņas traucējumi), kas rodas, mātei lietojot alkoholu grūtniecības laikā.

6.7.

Informētības līmenis par alkohola izraisītu plaša spektra fetopātiju un tās ietekmi ir zems. Lai mazinātu alkohola negatīvo ietekmi grūtniecības laikā, ir ļoti svarīgi popularizēt profilaktisku programmu piemērus, kas balstīti uz pierādījumiem. EESK atbalsta mērķorientētas ES un valstu valdību kampaņas ar mērķi izplatīt informāciju par alkohola izraisīto plaša spektra fetopātiju.

7.1.

Vecāka gadagājuma cilvēki ir jutīgāki pret alkohola radīto ietekmi. Īpašas problēmas saistītas ar līdzsvara zaudēšanu un krišanas risku, un veselības problēmu rašanās dēļ vecāka gadagājuma cilvēki var kļūt uzņēmīgāki pret alkoholu. Vienai trešdaļai vecāka gadagājuma cilvēku problēmas saistībā ar alkohola lietošanu pirmo reizi rodas vēlākā dzīves posmā, bieži vien saistībā ar tuvinieku zaudēšanu, sliktu fizisko veselību, pārvietošanās grūtībām un sociālo atstumtību (47).

7.2.

Kaitīgs alkohola patēriņš var ietekmēt vecāka gadagājuma cilvēku garīgo veselību, radot satraukumu, depresiju un apjukumu.

7.3.

Alkohola lietošanas izraisīti traucējumi vecāka gadagājuma cilvēku vidū ir bieži sastopami, jo īpaši vīriešiem, kuri ir sociāli atstumti un dzīvo vieni (48). Problēmas ar alkohola lietošanu ir saistītas ar plaši izplatītu fiziskā, garīgā, sociālā un apziņas stāvokļa pasliktināšanos. Apmēram 3 % to cilvēku, kuri ir vecāki par 65 gadiem, cieš no minētajiem traucējumiem (49), lai gan daudzi gadījumi var palikt nepamanīti, jo diagnostikas kritēriji un veselības pārbaudes galvenokārt paredzētas jaunāka gadagājuma pieaugušajiem iedzīvotājiem. Tomēr alkohola izraisīto veselības problēmu ārstēšana vecākiem cilvēkiem bieži vien ir vieglāka nekā jaunāka gadagājuma pieaugušajiem iedzīvotājiem.

7.4.

Alkohols var pastiprināt vai samazināt arī atsevišķu medikamentu ietekmi. Tāpēc aprūpes speciālisti, brīvprātīgajā aprūpē iesaistītie un vecāki cilvēkiem ir jāinformē par medikamentu un alkohola iespējamo mijiedarbību.

7.5.

EESK uzskata, ka ir jāveic plašāki pasākumi, lai risinātu jautājumus saistībā ar sabiedrības novecošanu ES, tai skaitā ES līmenī jāinformē par alkohola kaitīga patēriņa ietekmi uz veselības un cieņas saglabāšanu vecumdienās.

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/15

1.1

Zviedrijas prezidentūras ierosinātais jautājums par dzimumu līdztiesības, ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības savstarpējo saikni ļauj skatīt dzimumu līdztiesības problēmu plašākā aspektā. Par dzimumu līdztiesības tematiku izstrādāts ievērojams skaits ziņojumu, pētījumu, kā arī direktīvu, likumu, ieteikumu un nolīgumu. Taču līdztiesība vēl nav panākta, un nevienlīdzība pastāv vēl joprojām. Tās cēloņi meklējami iepriekšējos gadsimtos, un tās izskaušana uzsākta tikai pirms 50 gadiem. Lai arī dzimumu līdztiesība ir nostiprināta tiesību aktos, ir jāpanāk izmaiņas mentalitātē, indivīda un sabiedrības attieksmē. Šajā atzinumā ierosināts skatīt šo problēmu citā aspektā, īpaši trīs šādās jomās: laika organizēšana, kvalifikācijas atzīšana privātpersonām sniegto pakalpojumu jomā un līdzsvarota dzimumu pārstāvība gan profesionālajās nozarēs, gan arī vadošajos amatos.

1.2

EESK ir izstrādājusi ieteikumus dalībvalstīm, Komisijai, sociālajiem partneriem un visiem sabiedrības dalībniekiem.

Dalībvalstīm:

1.3

Izaugsmi nosaka pēc IKP pieauguma. Taču šis rādītājs nav pietiekams, lai atspoguļotu sieviešu ieguldījumu ekonomikā. Lai izvērtētu saikni starp dzimumu līdztiesību un izaugsmi, būtu jāpārskata izaugsmes aprēķina instruments.

1.4

Dzimumu līdztiesības veicināšana jāuzskata par līdzekli, lai

Komisijai:

1.5

Prasa pārbaudīt un izvērtēt pasākumus, ko dalībvalstis īstenojušas saistībā ar Ceļvedi par sieviešu un vīriešu līdztiesību, un uzskata, ka Komisijai jākļūst par labas prakses un pieredzes apmaiņas platformu.

Sociālajiem partneriem:

1.6

Prasa piemērot vienotu pasākumu sistēmu dzimumu līdztiesības jomā, īpašu vērību pievēršot dzimumu lomai, plašākai sieviešu iesaistīšanai lēmumu pieņemšanas procesā, atbalstam darba un privātās dzīves saskaņošanā un atalgojuma atšķirību mazināšanai;

1.7

pilnveidot zināšanas un līdzekļus profesionālās segregācijas apkarošanai un abu dzimumu līdzsvarotas pārstāvības veicināšanai profesionālajā jomā;

1.8

izstrādāt profesionālus kritērijus pakalpojumu sniegšanai privātpersonām, plašāk atzīstot prasmes, kas nepieciešamas šajā jomā.

Visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un atbildīgajiem darbiniekiem politikas jomā:

2.1

Pasākumi sieviešu līdzdalības palielināšanai darba tirgū pilnībā iekļaujas Lisabonas stratēģijā, kuras mērķis ir izveidot Eiropā konkurētspējīgāku, uz zināšanām balstītu sabiedrību.

2.2

Komisijas 2008. gada ziņojumā par sieviešu un vīriešu līdztiesību (1) norādīts: “Pēdējos gados sieviešu darbaspēks ir galvenais faktors nepārtrauktam nodarbinātības pieaugumam ES. Laikā no 2000. līdz 2006. gadam Eiropas Savienības 27 dalībvalstīs nodarbināto skaits ir pieaudzis par gandrīz 12 miljoniem darbinieku, no kuriem 7,5 miljoni ir sievietes (…). Tādējādi nodarbinātības līmenis sievietēm, kuru apgādībā ir mazi bērni, ir tikai 62,4 %, savukārt vīriešiem 91,4 % jeb atšķiras par 29 punktiem. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas nepilna darba laika darba ņēmēju ir sievietes (76,5 %), proti, viena sieviete no trijām un mazāk nekā viens vīrietis no desmit.”

2.3

Savukārt 2009. gada ziņojums (2) liecina, ka sieviešu nodarbinātības līmenis ir 58,3 %, bet vīriešu 72,5 %, nepilnu slodzi strādā 31,2 % sieviešu un tikai 7,7 % vīriešu un ka mazāk apmaksātos darbos vai amatos lielākoties strādā sievietes; ziņojumā uzsvērta arī sieviešu un vīriešu nevienlīdzīgā pārstāvība uzņēmumu un iestāžu vadošajos amatos.

2.4

Lai arī dzimumu līdztiesība nav vēl pilnībā panākta, Eiropā nodarbināto sieviešu stāvoklis ir viens no labākajiem pasaulē; tas panākts, pateicoties tam, ka Eiropas Savienība šim jautājumam pievērsusies kopš pašiem pirmsākumiem un izstrādājusi statistikas rādītājus, pētījumus, analīzes un tiesību aktus.

2.5

Neskatoties uz progresu un pozitīvajiem rezultātiem, sieviešu potenciāls ekonomikā netiek izmantots pilnībā. Turklāt pašreizējās starptautiskās ekonomikas un finanšu krīzes ietekme uz sievietēm un vīriešiem, iespējams, būs atšķirīga, jo atšķiras arī viņu stāvoklis ekonomikā, sociālajā jomā un ģimenē.

2.6

Tā kā ir pieejams plašs dokumentu klāsts — Eiropas iestādes un sociālie partneri ir izstrādājuši ieteikumus un pieņēmuši lēmumus un Komiteja deviņos gados ir pieņēmusi 14 atzinumus par dzimumu līdztiesības tematiku (3), šajā atzinumā ir apskatīti tikai atsevišķi minētā temata aspekti. Atzinumā apskatīta dzimumu līdztiesības saikne ar izaugsmi un nodarbinātību, ņemot vērā Lisabonas stratēģijā izvirzītos mērķus, lai palielinātu sieviešu līdzdalību darba tirgū (4).

3.1.1

Kopš sešdesmitajiem gadiem sieviešu nodarbinātības līmenis nepārtraukti pieaug. Sākot no septiņdesmitajiem gadiem arvien plašāka sieviešu piekļuve darba tirgum bija būtisks solis ceļā uz dzimumu līdztiesību. Līdzko sievietēm radās iespēja izvēlēties brīdi, kad kļūt par māti, un studēt augstskolā, viņas tāpat kā vīrieši vēlējās izmantot savas prasmes ne tikai ģimenes lokā, bet arī sabiedrībā, un būt finansiāli patstāvīgas. Algots darbs nozīmē personīgus ienākumus, lielākas sociālā nodrošinājuma un pensijas garantijas, nodrošinājumu pret nabadzību šķiršanās vai dzīvesbiedra nāves gadījumā.

3.1.2

Līdz ar sieviešu ienākšanu darba tirgū radās jaunas vajadzības, kas bija jāapmierina. Sieviešu darbs mājās netika ņemts vērā iekšzemes kopprodukta aprēķinā. Kad sievietes sāka strādāt ārpus mājām, tika radītas darba vietas, kurās sievietes izpildīja pienākumus, ko agrāk viņas veica mājās. Minēsim, piemēram, bērnu aukles, palīgus mājsaimniecībā u.c.

3.1.3

Sieviešu līdzdalība darba tirgū radīja jaunas vajadzības, kas sekmēja ekonomikas izaugsmi. Sievietēm strādājot algotu darbu, ģimenes iegādājās mājsaimniecības elektrotehniku, divas automašīnas, pirka gatavus ēdienus, bērni un vecāki pusdienoja ārpus mājām, ģimenēm bija vajadzīgas slimnieku kopšanas, invalīdu un vecu cilvēku aprūpes struktūras un pakalpojumi, ko agrāk nodrošināja mājsaimnieces, kā arī bērnu aprūpes struktūras un pakalpojumi ārpus mācību laika. No abu dzīvesbiedru ienākumiem viņi varēja iegādāties mājokli, apmeklēt kultūras pasākumus un ceļot. Tas veicināja darba vietu izveidi rūpniecībā (mājsaimniecības elektrotehnika, autobūve, pārtika), sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, kā arī veselības aprūpes, sociālajā, pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes un izglītības sektorā, celtniecības, tūrisma, atpūtas, kultūras un pasažieru pārvadājumu nozarē.

3.1.4

Šī tendence, kurā mājsaimniecības darbi kļūst par algotu darbu, jau četrdesmit gadus ir izaugsmes virzītājspēks. Tomēr jānoskaidro, vai tas nozīmē faktisko izaugsmi vai tikai veidu, kādā tiek aprēķināta izaugsme. Tautsaimniecībā netiek ņemts vērā darbs, kas saistīts ar mājas un ģimenes pienākumu veikšanu, tādēļ ir jāpārskata izaugsmes aprēķināšanas metode.

3.2.1

ES veiktajā analīzē (5) norādīts, ka dzimumu līdztiesības nozīmi ekonomikā nedrīkst novērtēt vienīgi pēc uzņēmumu lielākas rentabilitātes kritērija. Tas ir lietderīgs ieguldījums, kas sekmē vispārēju ekonomikas attīstību, izaugsmi un nodarbinātību. Dzimumu līdztiesība var veicināt attīstību: 1) plašāk iesaistot sievietes darba tirgū un līdz ar to efektīvāk izmantojot zināšanas, ko viņas apguvušas izglītības un apmācības procesā; 2) nodrošinot lielāku finansiālo patstāvību; 3) efektīvāk iekļaujot sievietes nodokļu sistēmā, tādējādi veicinot sabiedrības labklājību.

3.2.2

Neraugoties uz to, ka ieguldījums ekonomikā skatāms plašāk nekā uzņēmējdarbības pieeja un daudzveidības pārvaldība uzņēmuma līmenī, daži faktori liecina, ka uzņēmējdarbības pieeja saistīta ar pozitīviem rezultātiem ekonomikā. Uzņēmumi, kuru valdēs darbojas vairāk sieviešu, ir rentablāki.

3.2.3

Līdztiesības politiku var uzskatīt par efektīvu ieguldījumu cilvēkresursu attīstībā. Pat ja ekonomikas attīstības galvenais mērķis ir ekonomikas izaugsme, no ieguldījumu perspektīvas raugoties, līdztiesības politikām var būt pozitīva ietekme uz personām, uzņēmumiem, reģioniem un nācijām. Efektīvāk izmantojot to sieviešu potenciālu, kurām ir augsts izglītības līmenis, iespējams gūt labumu tautsaimniecībai.

3.2.4

Sieviešu lielāka materiālā patstāvība rada priekšrocības, jo būdamas preču un pakalpojumu patērētājas, viņas sniedz ieguldījumu tautsaimniecībā, kā arī mājsaimniecību pirktspējas paaugstināšanā. Sieviešu ieguldījumu tautsaimniecībā vajadzētu plašāk atzīt valstu, reģionālā un vietējā līmeņa ekonomikas politikā.

3.3.1

Ekonomikas un vides krīzes apstākļos, kad jānoskaidro vēlamais attīstības virziens, tiek apšaubīts IKP kā vienīgais izaugsmes rādītājs. Vajadzētu apsvērt arī citu rādītāju izmantošanu. (6)

3.3.2

Neatkarīgi no rādītājiem, sievietes tomēr ir nevienlīdzīgā situācijā, un tas rada izmaksas sabiedrībai. Valstis vienādā mērā iegulda zēnu un meiteņu izglītībā, taču 60 % Eiropas augstskolu beidzēju ir jaunietes, tādēļ būtu loģiski, ka valstis sniegtu atbalstu sievietēm darba tirgū. Ar līdzvērtīgu publisko finansējumu abu dzimumu izglītībai būtu jānodrošina arī, ka sievietēm un vīriešiem ir arī līdzvērtīgi amata pienākumi un atalgojums. Jādod sievietēm iespēja izmantot pašreizējās pārmaiņas, lai iegūtu jaunām darba vietām nepieciešamās prasmes. Vēl aizvien nav nepietiekami novērtēts un atzīts sieviešu ieguldījums, viņu augstais izglītības līmenis un potenciāls, lai nākotnē apmierinātu darba tirgus vajadzības.

3.3.3

Dzimumu līdztiesība nav tikai ētikas jautājums, tas nozīmē arī cilvēkresursu labāku pārvaldību. Jo vairāk sieviešu būs darba tirgū, jo lielāks būs ieguvums un preču un pakalpojumu patēriņš, kā arī palielināsies nodokļu ieņēmumi. Darba kolektīviem, kur abu dzimumu pārstāvība ir līdzsvarota, ir lielāks inovāciju potenciāls. Ja vecākiem būs iespēja strādāt un nodrošināt līdzekļus bērnu audzināšanai, uzlabosies demogrāfiskā situācija. Ja Eiropa vēlas ieguldīt cilvēka faktorā, vispirms jānovērš šķēršļi dzimumu līdztiesības jomā (7).

3.3.4

Sieviešu plašāku iesaistīšanos darba tirgū galvenokārt kavē

3.3.5

Nodrošinot sieviešu piekļuvi un līdzdalību darba tirgū un samazinot sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības, var panākt straujāku izaugsmi, kvalitatīvākas darba vietas, novērst nabadzību un samazināt izmaksas, kas saistītas ar sociālās noslāņošanās novēršanu. Eiropā nabadzība skar galvenokārt vientuļas sievietes ar bērniem (9).

3.3.6

Agrāk pienākumu sadale bija šāda: vīrietis saņēma atalgojumu, kas finansēja sievietes pienākumus ģimenē, sabiedrībā un mājsaimniecībā. Ja abi dzīvesbiedri strādā algotu darbu, viņi nevelta viena dzīvesbiedra algu pakalpojumiem, ko agrāk veica mājsaimniece, bet izvēlas preču patēriņu.

3.3.7

Sievietes darbs mājās netika novērtēts naudas izteiksmē, bet pārvēršot šos pienākumus algotā darbā, tam rodas vērtība, par kuru patērētāji nav gatavi vai nevar atļauties maksāt. Bērnu pieskatīšana, palīdzība ģimenē un mājsaimniecībā ir viszemāk atalgots darbs, turklāt tas ir nepilnas slodzes darbs, ko nodrošina vairāki darba devēji (darba devēji ir privātpersonas, kas nodarbina darba ņēmējus dažas stundas nedēļā), un nereti personas tiek nodarbinātas nelegāli. Darbs mājsaimniecībā ir galvenais nelegālās nodarbinātības sektors Eiropā.

3.3.8

Vecāki visvērtīgāko – savu bērnu – uztic personām, kuru atalgojums ir ievērojami zemāks par vidējo, bet vēlas, lai šīs personas būtu augsti kvalificētas. Tāpat personai, kas palīdz mājsaimniecībā, tiek uzticētas mājokļa atslēgas, tomēr tā nesaņem šādai uzticībai atbilstīgu atalgojumu. Kvalifikāciju ir grūti atzīt, jo ģimenes uzskata, ka šie pienākumi, ko tās var veikt arī pašas, ir “vienkārši”. Savu bērnu audzināšanai nav nepieciešamas profesionālās prasmes, taču rūpējoties par svešiem bērniem tās ir vajadzīgas (zināšanas psiholoģijas, uztura un higiēnas jomā, kā arī pastāvīga koncentrēšanās, uzklausīšana, uzmanība, uzraudzība utt.); nepieciešamās prasmes, ko bieži vien uzskata par sievietēm “dabīgi” piemītošām iemaņām un kuras šā iemesla dēļ tās nav atzītas profesionālajā jomā, parasti iegūst ģimenē, nevis mācību procesā.

—

sieviešu nodarbinātības līmenis var pieaugt, tādējādi radot papildu pieprasījumu pēc pakalpojumiem,

—

sieviešu atalgojums var tikt pārskatīts, tādējādi palielinot pirktspēju, patēriņa iespējas un nodokļu ieņēmumus,

—

vairāk sieviešu var strādāt politiski atbildīgos amatos un amatos ar lēmumu pieņemšanas pilnvarām, un tam būtu pozitīvas ietekme uz uzņēmumu un iestāžu darbību,

—

uzņēmējdarbības veicināšana sieviešu vidū sekmēs jauninājumus un jaunu darba vietu radīšanu, kas savukārt palielinās pievienoto vērtību un finansiālu ieguldījumu ekonomikā.

4.2.1.1

Profesionālā segregācija pašlaik ir galvenais šķērslis dzimumu līdztiesības jomā. Pastāv sieviešu profesijas un vīriešu profesijas. Profesijās, kurās strādā sievietes, atalgojums bieži vien ir zemāks. Apstākļu spiestas, sievietes biežāk strādā nepilnas slodzes un nepastāvīgu darbu.

4.2.1.2

Kamēr kādā profesijā strādās tikai viena dzimuma pārstāvji, stereotipi neizzudīs. Mūsdienās ir pierādīts, ka sievietes un vīrieši spēj strādāt jebkurā profesijā. Profesijās, kurās agrāk strādāja galvenokārt vīrieši (skolotāji, tiesneši, terapeiti u.c.), pašreiz pārsvarā strādā sievietes. Kāpēc profesionālajā jomā ir tik grūti panākt abu dzimumu līdzsvarotu pārstāvību? Ir jānoskaidro visi šādas situācijas iemesli, lai turpmāk apkarotu profesionālo segregāciju un veicinātu abu dzimumu līdzsvarotu pārstāvību. Tas palīdzēs arī novērst darbaspēka trūkumu atsevišķās nozarēs.

4.2.1.3

Šķēršļi sieviešu un vīriešu līdzsvarotai pārstāvībai profesijās un amatos ir neapzināti saistīti ar priekšstatiem un stereotipiem. Tie veidojas jau izglītības sistēmā, kurā meitenēm un zēniem piedāvātās profesiju izvēles iespējas ir atšķirīgas. Vecāki un pasniedzēji ir plašāk jāinformē par jauniešu izvēles sekām. Svarīga nozīme ir darba devēju un arodbiedrību pārstāvjiem, kas piedalās sarunās par darba algu atkarībā no kvalifikācijas iedalījuma kategorijās, un viņiem ir jāspēj novērtēt prasmes, kas iegūtas mājsaimniecības jomā un ģimenes lokā. Arī vadošajos amatos nav panākta dzimumu līdzsvarota pārstāvība. Jāveic pasākumi, lai lielajos uzņēmumos un augstos pārvaldes amatos nodrošinātu lielāku dzimumu līdzsvarotību.

4.2.2.1

Pakalpojumu sniegšanai privātpersonām jākļūst par profesiju ar atzītu kvalifikāciju, izglītību, diplomiem un karjeras virzību. Lai izmainītu privātās attiecības starp darba devēju un palīgu mājsaimniecībā, ir jāveido uzņēmumi un sabiedrisko pakalpojumu dienesti, kas sniedz šādus pakalpojumus. Ģimenēm no darba devējiem jākļūst par klientiem vai patērētājiem, kas pērk vai izmanto pakalpojumus dažas stundas nedēļā, piemēram, mājas uzkopšanai, gados vecu cilvēku vai bērnu aprūpei, skolēna atbalstam mācībās u.c. Vajadzētu plaši piemērot dažās Eiropas valstīs jau ieviesto sistēmu, kurā uzņēmums vai sabiedrisko pakalpojumu dienests, kas nodarbina personas, ir atbildīgs par īpašuma un personu drošību un pārbauda to algoto darbinieku kvalifikāciju, kas strādā mājās pie privātpersonām. Līdz ar to darbiniekiem ir viens vienīgs darba devējs, viņu atalgojumā ir iekļauts arī laiks, kas nepieciešams, lai pārvietotos no vienām mājām uz otrām, viņiem ir pieejama arodapmācība un visas darba ņēmējiem paredzētās garantijas. Ir jāizstrādā Eiropas sistēma darba vietām, kas saistītas ar pakalpojumu sniegšanu mājsaimniecībā, šajā sistēmā ņemot vērā ne tikai mājsaimniecības darbu materiālo un tehnisko aspektu, bet arī to psiholoģisko aspektu (uzticēšanos, līdzjūtību, uzmanību, uzklausīšanu, uzraudzību u.c.), vajadzīgās zināšanas (par uzturu, par izmantoto produktu ietekmi uz veselību un vidi utt.).

4.2.2.2

Kvalifikācijas atzīšana sadārdzinās šo pakalpojumu izmaksas, kuras jau tagad lielākā daļa ģimeņu nevar apmaksāt. Ar publisko un uzņēmumu finansējumu — ja tas paredzēts uzņēmumu līgumos — varētu panākt, lai minētie pakalpojumi būtu plašāk pieejami visiem.

4.2.2.3

Profesionālu darba vietu izveide privātpersonām sniegto pakalpojumu nozarē un lielākas algas sekmēs arī līdzsvarotu dzimumu pārstāvību tajās. Ievērojams solis ceļā uz dzimumu līdztiesību būs panākts, kad vīrieši vēlēsies strādāt par palīgu mājsaimniecībā, ģimenē vai par bērnu aukli.

4.2.3.1

Tēvi velta mazāk laika ģimenes un mājsaimniecības pienākumiem nekā mātes. Viens no līdztiesības nosacījumiem ir veicināt tēvu izpratni par viņu nozīmi bērnu audzināšanā, rosināt viņus uzņemties atbildību par saviem vecākiem un slimiem ģimenes locekļiem.

4.2.4.1

Mazu bērnu aprūpes iestāžu izveide jāuzskata par ieguldījumu, nevis slogu. Gösta Esping-Andersen secina (10), ka strādājošās sievietes ilgtermiņā kompensē ieguldījumus, “pateicoties dzīves laikā gūto ienākumu pieaugumam un samaksātajiem nodokļiem”. Minētie ieņēmumi kompensē sākotnējo publisko finansējumu un tiem ir pozitīva ietekme uz bērnu aprūpi. Šie ieguldījumi sekmēs arī dzimstību Eiropā.

4.2.5.1

Pakalpojumu attīstību var panākt ar kopīgu (valsts, uzņēmumu un klientu) finansējumu (11). Jaunākajos uzņēmējdarbības līgumos kā alternatīva atalgojuma paaugstināšanai tiek piedāvāti pakalpojumi privātpersonām. Uzņēmumu sociālā atbildība ietver arī pakalpojumus, kas sekmē privātās un darba dzīves saskaņošanu.

4.2.6.1

Ģimenes un darba dzīves saskaņošanu nevar panākt vienīgi ar pakalpojumiem. Bērnu audzināšana un izglītošana zināmā dzīves posmā prasa laiku. Nepilnas slodzes darbs kā brīvprātīga izvēle var palīdzēt personām, kuru apgādībā ir ģimene, labāk saskaņot darba, ģimenes un privāto dzīvi; taču tas nedrīkst vājināt sieviešu pozīciju darba tirgū un dzīvē, īpaši, ja sievietes uztur ģimeni, ne arī mazināt vīriešu motivāciju iesaistīties ģimenes pienākumu veikšanā. Abiem vecākiem jādod iespēja audzināt bērnus.

4.2.6.2

Laiks ir jāvelta arī citiem ģimenes locekļiem: personām mūža nogalē, slimniekiem un vecākiem. Šobrīd, kad visās pensiju sistēmās tiek veiktas reformas, ir jāpārvar priekšstats par mūža sadalījumu trīs posmos: mācības, darbs un pensija. Ikvienam ir jādod iespēja izglītoties visa mūža garumā un izmantot pietiekami ilgu “laika” kredītu, lai veltītu laiku ģimenei, sabiedriskai, apvienību, politiskai vai pilsoniskai darbībai. Tiem, kas vēlas izmantot šo laiku (finansējot to kā pensiju) aktīvās darba dzīves periodā, būtu jādod iespēja aiziet vēlāk pensijā.

4.2.7.1

Sieviešu pārstāvība visos vadošajos amatos, politikā, augstos administratīvos amatos un lielo uzņēmumu vadībā ir nepietiekama, lai gan vislabākie finanšu rādītāji ir uzņēmumiem, kuru vadības komitejā pārsvarā ir sievietes. Sievietes retāk dibina un vada uzņēmumus. Vīrieši savukārt retāk iesaistās ģimenes pienākumos un retāk izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu.

4.2.7.2

Sievietes, kuras sevi ir apliecinājušas darbā vīriešu vidē, varētu palīdzēt (ar padomiem) citām sievietēm, kas iecerējušas līdzīgu karjeru. Iespējams, būs vajadzīgi obligāti noteikumi: lielajām valsts iestādēm un lielajiem privātajiem uzņēmumiem vajadzētu nodrošināt lielāku sieviešu pārstāvību vadošajos amatos.

—

24.03.2009, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to, kā piemērot vienlīdzības principu attieksmē pret vīriešiem un sievietēm, kuri darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar ko atceļ Direktīvu 86/613/EEK”, ziņotāja: Sharma kdze, (OV C 228., 22.09.2009).

—

13.05.2009, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti”, ziņotāja: Herczog kdze, CESE 882/2009 (OV C 277, 17.11.2009).

—

22.04.2008, “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirību novēršana”, ziņotāja: Kössler kdze (OV C 211, 19.08.2008)

—

11.07.2007, “Nodarbinātības iespējas un uzņēmējdarbība — pilsoniskās sabiedrības, sociālo partneru, vietējo un reģionālo iestāžu loma dzimumu līdztiesības aspektā”, ziņotājs: Pariza Castaños kgs (OV C 256, 27.10.2007)

—

11.07.2007, “Sociālo partneru loma darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanā”, ziņotājs: Clever kgs (OV C 256, 27.10.2007)

—

12.07.2007, “Prioritāru iedzīvotāju grupu nodarbinātība (Lisabonas stratēģija)”, ziņotājs: Greif kgs (OV C 256, 27.10.2007)

—

13.09.2006, “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006-2010”, ziņotāja: Attard kdze (OV C 318, 23.12.2006)

—

14.02.2006, “Sieviešu pārstāvība Eiropas Savienības ekonomisko un sociālo interešu grupu lēmējinstancēs”, ziņotājs: Etty kgs (OV C 88, 11.04.2006)

—

14.12.2005, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem (2007) – ceļā uz taisnīgu sabiedrību”, ziņotāja: Herczog kdze (OV C 65, 17.03.2006)

—

29.09.2005, “Nabadzība sieviešu vidū Eiropā”, ziņotāja: King kdze (OV C 28, 31.01.2006)

—

28.09.2005, “Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta izveidi”, ziņotāja: Techová kdze (OV C 24, 31.01.2006)

—

15.12.2004, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to, kā piemērot vienlīdzības principu attieksmē pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības jomā”, ziņotāja: Sharma kdze (OV C 157, 28.06.2005)

—

03.06.2004, “Priekšlikums Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa starp sievietēm un vīriešiem ieviešanu attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem un preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu”, ziņotāja: Caroll kdze (OV C 241, 28.09.2004)

—

15.01.2001, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par to, kā piemērot vienlīdzības principu attieksmē pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības, arodapmācības, karjeras virzības un darba apstākļu jomā”, ziņotāja: Wahrolin kdze (OV C 123, 25.04.2001).

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/22

1.10.1.

Tāpēc EESK aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt iepriekš minēto uzņēmumu statistikas datu reģistru izveidi. Jo īpaši vēlama ir satelītkontu sagatavošana saskaņā ar 1995. gada Eiropas Kontu sistēmas (EKS) saskaņotajiem kritērijiem, kas izklāstīti “Rokasgrāmatā par sociālās ekonomikas uzņēmumu (kooperatīvu un savstarpējo sabiedrību) satelītkontiem” (1) un EESK ziņojumā “Sociālā ekonomika Eiropas Savienībā” (2).

2.4.1.

Iespējams arī, ka dažos lielos uzņēmumos nav akcionāru kopuma, un tie novirza finanšu peļņu atkārtotos ieguldījumos vai vispārējas nozīmes sociāliem mērķiem, kā to dara dažu Eiropas valstu krājbankas (7).

2.4.2.

Turklāt daudzos vietējos MVU un mikrouzņēmumos vērtības radīšana izpaužas ne tikai finansiālas peļņas veidā, bet arī kā sociāls mērķis, piemēram, darba apstākļi, pašpārvalde u.c.

2.9.1.

MVU noteikti būtu jāatbalsta, un ne tikai ar Mazās uzņēmējdarbības akta starpniecību (11). MVU bieži piedāvā iespēju saglabāt darba vietas, jo interešu grupas, kas atbalsta un kontrolē minētos uzņēmumus, ir cilvēki, kas ir cieši saistīti ar teritoriju, kurā norisinās viņu darbība, un viņi ir apliecinājuši lielas spējas darba vietu radīšanā un saglabāšanā. MVU ir “uzņēmējdarbības kultūras dabiskā augsne” un uzņēmumu vadītāju un vadošo darbinieku pastāvīgas apmācības skolas.

3.2.1.

Neatkarīgi no tā, vai SEU ir lieli vai mazi, tie darbojas teritorijās un/vai sociālajās jomās, kurās ir problēmas, kas apdraud iekšējo tirgu un sociālo kohēziju, internalizējot sociālās izmaksas un veidojot pozitīvas papildu sekas.

3.2.2.

Tā kā tie darbojas vietējo pašvaldību teritorijā un to prioritārie mērķi ir saistīti ar iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, tie nemaina atrašanās vietu, bet efektīvi novērš cilvēku aizplūšanu no lauku apgabaliem un veicina reģionu un nelabvēlīgākā stāvoklī esošo pašvaldību attīstību (23).

3.6.1.

Dažu iepriekš minēto nozaru pārstāvības organizācijas jau ir piedalījušās nozaru dialogā, piemēram, Eiropas Kooperatīvās un savstarpējās apdrošināšanas biedrību asociācija (AMICE) apdrošināšanas jomā un daži Eiropas Kooperatīvu (Cooperatives Europe) (26) locekļi, Eiropas Savienības Lauksaimniecības kooperatīvu vispārējā konfederācija (COPA-COGECA) lauksaimniecības jomā, kā arī Kooperatīvo banku Eiropas apvienība un Eiropas Krājbanku grupa banku nozarē (27).

4.1.1.

Iekšējā tirgus veidošanā un attīstībā mērķus nedrīkst pakārtot līdzekļiem, tāpēc būtu jāizveido tiesisks regulējums un normatīva sistēma, kas ir pielāgota tirgū darbojošos dažādo ekonomikas dalībnieku raksturīgajām pazīmēm, lai visām uzņēmējdarbības formām radītu vienādus konkurences noteikumus, ņemot vērā katras formas īpašības. Šobrīd šāds regulējums vispārīgi ir pielāgots lieliem, biržā kotētiem uzņēmumiem, un tā piemērošana visiem uzņēmumu veidiem rada šķēršļus mazākiem uzņēmumiem. Šādam regulējumam būtu jāsekmē dalībnieku efektīva darbība, kas savukārt ļaus uzlabot sistēmas taisnīgumu. Šāds regulējums jāattiecina uz uzņēmējdarbības, grāmatvedības, konkurences un nodokļu tiesību jomu statistikas saskaņošanu un uzņēmumu politiku.

4.2.1.

Eiropas akciju sabiedrībām un kooperatīvajām sabiedrībām jau ir savi statūti, bet citu veidu uzņēmumi, kuriem nav Eiropas statūtu, iekšējā tirgū sastopas ar dažādiem šķēršļiem. Eiropas MVU ir vajadzīgi elastīgi Eiropas tiesību akti, kas tiem atvieglotu darbību pāri robežām. Turklāt kooperatīvajām sabiedrībām ir nepieciešama Eiropas kooperatīvās sabiedrības regulas vienkāršošana, jo tās sarežģītība kavē attīstību minētajā jomā.

4.2.2.

Tiesiskā regulējuma trūkums neļauj nodibinājumiem, kas darbojas Eiropas līmenī, strādāt uz vienādiem noteikumiem ar citas juridiskās formas uzņēmumiem. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Eiropas nodibinājuma statūtu pamatojuma izpētes rezultātus un aicina Komisiju 2010. gada sākumā pabeigt ietekmes novērtējuma izstrādi, iesniedzot priekšlikumu regulai, ar ko Eiropas mēroga nodibinājumiem nodrošinās līdzvērtīgus darbības apstākļus iekšējā tirgū (28).

4.2.3.

Līdzīgu apsvērumu dēļ EESK arī aicina Komisiju sākt darbu, lai apstiprinātu Eiropas statūtus apvienībām un savstarpējām sabiedrībām.

4.3.1.

Grāmatvedības noteikumi jāpielāgo dažādām uzņēmumu formām. Vēl viens ierobežojumu piemērs saistībā ar grāmatvedības tiesībām ir šķēršļi, ko biržas sarakstos iekļautajiem uzņēmumiem rada jaunās Starptautiskās Grāmatvedības sistēmas (International Accounting System (IAS)) ieviešana. Eiropas kontus nedrīkst saskaņot, likvidējot vairāku Eiropas Savienībā pastāvošu uzņēmumu veidu būtiskus raksturlielumus.

4.3.2.

Konkrētajā kooperatīvo sabiedrību gadījumā ir acīmredzami grūti definēt pašu kapitāla jēdzienu, ko varētu piemērot vispārīgi un nediferencēti; tas varētu nelabvēlīgi un destruktīvi ietekmēt uzņēmējdarbības daudzveidību. EESK mudina Komisiju respektēt kooperatīvo sabiedrību identitāti grāmatvedības jautājumā, atzīstot locekļu akciju kapitālu par sabiedrības pašu kapitālu un nevis parādu tik ilgi, kamēr loceklis, izstājoties no kooperatīvās sabiedrības, nav kļuvis par kreditoru (29).

4.3.3.

Komiteja piekrīt Larosière grupas (30) ieteikumam, saskaņā ar kuru grāmatvedības standarti nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt dažus uzņēmējdarbības modeļus, veicināt prociklisku uzvedību vai atturēt no ilgtermiņa ieguldījumiem un apdraudēt uzņēmumu stabilitāti.

4.4.1.

Visu juridisko formu uzņēmumiem jābūt iespējai veikt uzņēmējdarbību, vienlaikus saglabājot savu darbības veidu (modus operandi). Tādējādi konkurences tiesības nevar balstīt uz vienotu un vienādu uzņēmējdarbības modeli; ar tām ir jānovērš visa veida diskriminācija un jānovērtē valsts līmenī īstenota laba prakse. Runa nav par privilēģiju ieviešanu, bet gan taisnīgu konkurences tiesību veicināšanu. Tādēļ EESK tāpat kā iepriekšējos atzinumos (31) iesaka konkurences un nodokļu tiesībās paredzēt, ka uzņēmumu diferencētās izmaksas, kas ir piesaistītas nevis neefektīviem ražošanas procesiem, bet gan sociālo izmaksu internalizācijai, tiek regulētas ar kompensāciju palīdzību.

4.4.2.

Daži konkurences politikas instrumenti nav neitrāli attiecībā uz dažādajām uzņēmumu formām, un EESK uz to jau ir norādījusi: “(..) aplikšanas ar nodokļiem, publiskā iepirkuma un konkurences noteikumu jomās sociālās ekonomikas sektoram ir vajadzīgi pielāgoti risinājumi.” (32) Piemēram, valsts atbalsts privātiem ieguldījumiem pētniecībā, izstrādē un inovācijā, lai paaugstinātu ražošanas sistēmas konkurētspēju, lielākoties tiek piešķirts lieliem uzņēmumiem, kas visaktīvāk veic šāda veida darbību. Tā kā lielajiem uzņēmumiem ir arī lielāka rīcības brīvība izvēlēties savu ražošanas iekārtu atrašanās vietu, tie var labāk izmantot valsts ieguldījumus ražošanas nozares atbalsta infrastruktūrā. Dažreiz tas rada nelabvēlīgāku konkurences situāciju maziem uzņēmumiem, kuriem nav daudz reālu iespēju izvēlēties uzņēmējdarbības veikšanas vietu.

4.4.3.

Konkurences noteikumos jāņem vērā arī īpatnības, kas piemīt sociāliem uzņēmumiem, kuri ražo un izplata ārpustirgus preces un sniedz ārpustirgus pakalpojumus sociāli atstumtām vai sociālās atstumtības apdraudētām personām un altruistisku apsvērumu dēļ ražošanas procesā iegulda ievērojamus resursus.

4.5.1.

Dažās dalībvalstīs daži uzņēmumi bieži nonāk nevienlīdzīgā konkurences situācijā tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti nevis ar pašiem ražošanas procesiem, bet izriet no tirgus neveiksmēm resursu sadales rezultātā (33), citiem vārdiem, situācijās, kurās neefektīvs ir pats tirgus, neatbilstoši sadalot resursus. EESK atbalsta priekšlikumu direktīvai par samazinātām PVN likmēm vietējā līmenī pakalpojumiem, kas galvenokārt attiecas uz MVU, un apstiprina piekrišanu Komisijas formulētajam principam, ka kādam uzņēmumu veidam piešķirtajām nodokļu priekšrocībām jābūt samērīgām ar šai uzņēmuma formai raksturīgajiem tiesiskajiem ierobežojumiem vai tai raksturīgo pievienoto sociālo vērtību (34). Tāpēc EESK lūdz Komisijai rosināt dalībvalstis izskatīt iespēju paredzēt kompensējošus pasākumus uzņēmumiem, pamatojoties uz to sniegto labumu sabiedrībai vai atzīto ieguldījumu reģionālajā attīstībā (35). Jo īpaši jāmeklē risinājumi problēmai, ar kuru dažās valstīs saskaras bezpeļņas organizācijas, proti, tās nevar atgūt samaksāto PVN, iegādājoties preces un pakalpojumus, kas nepieciešami to darbībai ar vispārēju nozīmi. Būtu jāizskata arī tām NVO piemērotais nodokļu režīms, kuru ekonomiskā darbība nav saistīta ar vispārējas nozīmes mērķiem.

4.5.2.

Šobrīd MVU ir maz īstu iespēju ieguldīt pētniecībā, attīstībā un inovācijā, kas ir nozīmīgas jomas, lai ražošana būtu efektīva un tiktu saglabāta uzņēmējdarbības konkurētspēja. Tas rada neizdevīgus konkurences apstākļus, ko vajadzētu līdzsvarot ar nodokļu priekšrocībām MVU, kuri veic ieguldījumus minētajās jomās. Ieteikumos iekļauts plašs kompensācijas pasākumu klāsts, no kuriem — atkarībā no dalībvalsts — vērts minēt šādus pasākumus: īpaši nodokļu atvieglojumi dažāda veida ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, nodokļu atmaksa, ja uzņēmumam nav izdevies gūt peļņu, un mazākas sociālās nodrošināšanas iemaksas. Ņemot vērā MVU stratēģiski svarīgo lomu Kopienas ekonomikā, EESK ierosina katrai dalībvalstij izmantot kompensācijas pasākumu vispiemērotāko kombināciju, lai attiecīgās valsts ekonomikā atbalstītu MVU izdzīvošanu un attīstību. Ar minēto programmu starpniecību sniegtais atbalsts neapšaubāmi visvairāk ietekmē pētniecības un izstrādes jomā specializēto MVU attīstību to darbības pirmajos gados.

4.6.1.

Statistikas dati par dažādu uzņēmumu veidiem ir iegūti dalībvalstīs un visā ES saskaņā ar vienotiem kritērijiem, kas apstiprināti ar Eiropas valstu un reģionu kontu sistēmu Kopienā (EKS 95). Tomēr ekonomikas statistika par kooperatīvajām sabiedrībām, savstarpējām sabiedrībām, apvienībām, nodibinājumiem un līdzīgiem uzņēmumiem ir ļoti ierobežota un iegūta, pamatojoties uz neviendabīgiem kritērijiem, tāpēc ir grūti to analizēt un vērtēt uzņēmumu ieguldījumu lielo makroekonomikas mērķu sasniegšanā. Tāpēc Komisija ir uzdevusi izstrādāt rokasgrāmatu  (36), kas, izmantojot vienotus kritērijus, ļaus veidot valstu statistikas reģistrus par minētajiem uzņēmumiem, ņemot vērā valsts grāmatvedības sistēmu. EESK aicina izmantot minētos jaunos analītiskos instrumentus, lai izstrādātu saskaņotu statistiku par iepriekš minētajiem uzņēmumu veidiem visās Eiropas Savienības valstīs un šajā jomā īstenot efektīvāku rīcībpolitiku.

Būtu ieteicams arī izstrādāt metodoloģiju, lai sekmētu mikrouzņēmumu novērošanas centra izveidi Eiropas līmenī.

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/29

—

uzsākt ekonomikas attīstību (ražošanas nozaru strukturēšana, nozaru organizēšana u.c.);

—

uzsākt sociālo attīstību (izveidot veselības aizsardzības, izglītības struktūras u.c.);

—

uzsākt vides pārvaldību (bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, CO2 emisiju pārvaldība u.c.).

1.4.1.

Minētajā sertifikācijā ir ņemts vērā taisnīgas tirdzniecības daudzdimensiālais raksturs:

1.4.2.

Lai gan pašregulējuma jomā ir gūti panākumi, EESK vēlas vērst uzmanību uz nepieciešamību veidot minēto modeli, balstoties uz Eiropas sertificēšanas sistēmu, kurā cita starpā noteikta prasība, lai atbilstību tehniskajām specifikācijām pakļautu ārējai kontrolei, ko veic neatkarīga un šim nolūkam akreditēta iestāde, protams, neskarot prasību obligāti ievērot vispārējos tiesību aktus, kas piemērojami pārtikas produktu tirgū.

2.1.

Šajā atzinumā īpaši ir aplūkota taisnīgas tirdzniecības būtība, proti, alternatīvas tirdzniecības partnerattiecības, kas saista ražotāju un patērētāju un kuras pēdējos gadu desmitos ir izveidojušās taisnīgas tirdzniecības kustībā. Atzinumā nav izskatītas citas programmas, kuru mērķis ir nodrošināt vairāk vai mazāk ilgtspējīgu tirdzniecību, jo tās neatbilst visiem 1.4.1. punktā minētajiem kritērijiem.

2.2.

Taisnīga tirdzniecība tika attīstīta ar tālejošu uzdevumu veidot tirdzniecības attiecības ar attīstības valstu ražotājiem, kas ir atstumti no starptautiskās tirdzniecības. Ilgtspējīgas attīstības perspektīvā taisnīga tirdzniecība risina nozīmīgas sabiedrības problēmas dienvidu valstīs. Tās mērķis ir mazināt nabadzību, piemēram, atbalstot ražotāju organizācijas. Savukārt ziemeļu valstīs tā cenšas veicināt ilgtspējīgāku patēriņa modeli.

2.3.

Šajā nozarē, kas vēl ir jauna un pastāvīgi attīstās, notiek strauja izaugsme, un Eiropas patērētāji tai pievērš arvien lielāku uzmanību.

2.4.

Lai gan patērētāji pieņem taisnīgas tirdzniecības koncepciju, tomēr viņu uzticība vēl ir jānostiprina, jo daudzi atzīst, ka viņiem trūkst informācijas un viņi varētu uzskatīt, ka lielie uzņēmumi vai lielveikali var rīkoties negodīgi.

2.5.

Specializētās izplatīšanas sistēmas ir nozīmīgi taisnīgas tirdzniecības produktu noieta tirgi. Šīs struktūras ir daudzveidīgas, maza apjoma un patērētāji tās ir iecienījuši.

3.1.

1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā ir noteikts: “Katram strādājošajam ir tiesības uz taisnīgu un apmierinošu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei”.

3.2.

Darbība taisnīgas tirdzniecības jomā tika uzsākta piecdesmitajos gados Amerikas Savienotajās Valstīs, pēc tam — Apvienotajā Karalistē un visbeidzot — pārējā Eiropas teritorijā. Taisnīgas tirdzniecības pamatā ir apziņa par sociālo kaitējumu un kaitējumu videi, ko nodara rūpnieciski attīstīto valstu importēšanas ķēdes.

3.3.

UNCTAD (Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konference) 1964. gadā nosodīja netaisnīgu tirdzniecību un brīdināja starptautisko sabiedrību, ka starptautiskās tirdzniecības noteikumi ir nepieņemami no cilvēciskā un sociālā viedokļa. Dienvidu valstis uzsver taisnīgākas tirdzniecības nepieciešamību (“tirdzniecība, nevis palīdzība”).

3.4.

Daži nozīmīgi datumi saistībā ar taisnīgu tirdzniecību:

3.5.

Pasaules tirdzniecības organizācijas noteikumos nav ņemts vērā ne cilvēciskais, ne sociālais, ne vides faktors. Nepieciešamība izmainīt šādu stāvokli liek cilvēkiem atbalstīt tirdzniecības attiecības, kurās ņemtas vērā cilvēciskās vērtības. Viņi uzskata, ka taisnīga tirdzniecība ir pierādījums tam, ka pasauli ir iespējams mainīt. Taisnīga tirdzniecība veicina pārredzamību, labu pārvaldību un atbildību un tādējādi sekmē ilgtspējīgu attīstību.

4.1.

Taisnīgas tirdzniecības un plašākā nozīmē ētiska, atbildīga un pilsoniska patēriņa uzdevums ir noteikt līdzekļus, lai saglabātu gūtos panākumus iedzīvotāju vidū,

4.2.

EESK atzīmē, ka, izstrādājot taisnīgas tirdzniecības standartus, ir ņemtas vērā darba ņēmēju pamattiesības (ILO), ievēroti vides standarti un bioloģiskā daudzveidība, kā arī lielāka peļņa ražotājiem starptautiskajās tirdzniecības attiecībās.

4.3.

Vārdu savienojumu “taisnīga tirdzniecība” daži varētu uzskatīt par pretrunīgu, jo tirgus likumos nav ņemtas vērā cilvēciskās vērtības. Taču tirdzniecības un sociālā dialoga savienošana, izvirzot mērķi panākt lielāku taisnīgumu pasaules tirdzniecībā, būs 21. gadsimta problēmjautājums, kura risināšanā EESK vēlētos sniegt savu ieguldījumu. Tādējādi iespējams veicināt ilgtspējīgu attīstību, nodrošinot labākus tirdzniecības apstākļus un garantējot to ražotāju un darba ņēmēju tiesības, kas nav ņemti vērā Dohas sarunu kārtā.

4.4.

Jaunu marķējumu un rīcības kodeksu ieviešana, ko uzsāka jaunie dalībnieki, aizstāvot tiesības uz taisnīgu praksi, vienlaikus rada apjukumu patērētāju vidū. Vājinot koncepciju, tās principus un pamatkritērijus, atsauces un garantijas sistēmu daudzveidība pieļauj oportūnistisku tirdzniecības režīmu, kura pamatā ir garantijas sistēmas, kas ir mazāk apgrūtinošas tiem, kas sedz izmaksas (bieži vien pakārtotajā nozarē), bet kuri sniedz arī mazāku atbalstu jaunās tirgus ekonomikas valstu attīstībai. Komiteja vēlas, lai starptautisko sertifikāciju veiktu taisnīgas tirdzniecības organizācijas (sk. iepriekš minētos priekšlikumus par terminoloģiju), ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta neatkarīgas un akreditētas uzraudzības iestādes izveide un spēkā esošo pārtikas aprites tiesību aktu ievērošana.

4.5.

EESK aicina nodrošināt, lai visi taisnīgas tirdzniecības produkti atbilstu vieniem un tiem pašiem kritērijiem visās Eiropas Savienības valstīs. Pašlaik Eiropā nav taisnīgas tirdzniecības oficiālas definīcijas, kam būtu tiesisks spēks. EESK vēlas atbalstīt kopīgu definīciju, kuru ir pieņēmis FINE (tīkls, ko veido FLO, IFAT, NEWS! un EFTA) un kuru Eiropas Komisija ir izmantojusi nesenajā paziņojumā par taisnīgu tirdzniecību: (1)

“Taisnīga tirdzniecība ir tirdzniecības partnerība, kuras pamatā ir dialogs, pārredzamība un cieņa un kuras mērķis ir panākt lielāku taisnīgumu pasaules tirdzniecībā. Tā veicina ilgtspējīgu attīstību, piedāvājot labākus tirdzniecības apstākļus un nodrošinot atstumto ražotāju un darba ņēmēju tiesības, it īpaši planētas dienvidos.

Taisnīgas tirdzniecības organizācijas (ko atbalsta patērētāji) apņemas atbalstīt ražotājus, informēt sabiedrisko domu un rīkot kampaņas, lai sekmētu pārmaiņas tradicionālās starptautiskās tirdzniecības noteikumos un praksē.”

5.1.

Taisnīga tirdzniecība nodrošina labāku atalgojumu ražotājiem, balstoties uz stabilitāti un pietiekamu ienākumu apjomu, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, kā to ir noteikušas attiecīgas valsts vai reģiona ražotāju organizācijas un arodbiedrības.

5.2.

Cena jānosaka, ņemot vērā vidējās ražošanas izmaksas un

5.3.

Taisnīgajā tirdzniecībā jāizvirza tādas prasības kā atteikšanās no darbaspēka, tostarp bērnu, ekspluatēšanas un Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) normu ievērošana, pat ja tas nav noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos sociālajā jomā.

5.4.

Taisnīga tirdzniecība nodrošina daļēju priekšapmaksu par pārtikas produktiem, lai ražotāji varētu finansēt izejvielas.

5.5.

Pārtikas produktu ražošanas procesā obligāti jārespektē vide, dabas resursi un Eiropas Savienībā spēkā esošie tiesību akti.

5.6.

Taisnīga tirdzniecība ļauj radīt sociāli lietderīgas darba vietas gan sākotnējā, gan vēlākajos posmos (un ļauj arī visnestabilākajā situācijā nonākušajiem rast pašcieņu darbā).

5.7.

Taisnīga tirdzniecība nodrošina patiesu izsekojamību un pilnīgu, pastāvīgu un publisku pārredzamību visos ražošanas posmos (apstākļi, cenas, uzcenojums utt.)

5.8.

Taisnīgajai tirdzniecībai jāveicina jaunas solidāras ekonomikas izveide ilgtspējīgas attīstības perspektīvā.

5.9.

Taisnīgajā tirdzniecībā nav jāvērtē tikai labo nodomu pasludināšana, bet gan konkrētas saistības un darbība.

5.10.

Taisnīga tirdzniecība ir vispāratzīts risinājums, lai īstenotu jaunu pasaules pārtikas politiku, respektējot cilvēciskās vērtības.

6.1.

Taisnīgajā tirdzniecībā lielāko apgrozījuma daļu veido pārtikas produkti. Šo produktu klāsta priekšgalā ir kafija, taču tostarp jāmin arī tēja, šokolāde, žāvētie augļi, garšvielas, rīsi, graudaugi, cukurs, medus, ievārījums. Svaigie produkti taisnīgas tirdzniecības izplatīšanas sistēmās parādījās nesen un to īpatsvars joprojām ir nenozīmīgs lēnā apgrozījuma dēļ. Tomēr, kopš patērētāju kooperatīvi un citi privātie mazumtirgotāji ir uzsākuši taisnīgas tirdzniecības produktu realizāciju, vērojams nozīmīgs to pārdošanas apjoma pieaugums.

6.2.

Taisnīgai tirdzniecībai, kuras mērķis ir veicināt attīstības valstu mazo ražotāju apstākļu uzlabošanu, būtu jānodrošina iespēja izveidot pārtikas produktu ražošanas ķēdes, lai radītu sociāli ilgtspējīgas darba vietas.

6.3.

Taisnīgajai tirdzniecībai jāspēj uzsvērt nepieciešamību ietekmēt svarīgākās nozares, lai minētajam procesam piešķirtu lielāku politisku nozīmi, vienlaikus ievērojot ražotāju intereses.

7.1.

Visas valstis, kas ir iesaistījušās lauksaimniecības produktu taisnīgā tirdzniecībā ir dienvidu valstis. Taisnīgā tirdzniecība ar savas relatīvās pārredzamības starpniecību ir uzsvērusi to, ka ražotāja rīcībā nonāk tikai neliela daļa no patērētāju maksātās pirkšanas cenas (no katriem 100 euro tikai 20 nonāk atpakaļ vietējā ekonomikā), un to, cik daudz no pievienotās vērtības (piemēram, pārstrādē un mazumtirdzniecībā) paliek attīstītajās valstīs. Galvenais jautājums ir par to, vai taisnīga tirdzniecība spēj radīt paliekošas izmaiņas starptautiskās tirdzniecības noteikumos.

8.1.

Komiteja uzskata, ka sertifikācija ir vislabākā garantija patērētājiem. Sertifikācija ir pārbaudes process, ko veic akreditēta iestāde, kas ir neatkarīga un objektīva trešā persona (saskaņā ar akreditācijas procesu), lai novērtētu, vai pakalpojums, produkts vai process atbilst specifikācijā (šī specifikācija var būt, bet var arī nebūt obligāta) minētajām prasībām. Tātad sertifikācija un akreditācija ir divas pārbaudes procedūras: akreditācija pārbauda kompetenci, savukārt sertifikācija pārbauda atbilstību specifikācijai. Taisnīgas tirdzniecības un plašākā nozīmē ētiska, atbildīga un pilsoniska patēriņa uzdevums ir noteikt, ar kādiem līdzekļiem iespējams saglabātu gūtos panākumus iedzīvotāju vidū, kas ļautu:

8.2.

Tāpēc taisnīgā tirdzniecība ir izveidojusi garantijas sistēmas, bet šo sistēmu leģitimitātes pamatā ir vienošanās un dažādu ieinteresēto pušu iesaistīšanās.

8.3.

FLO un WFTO cenšas izstrādāt savu garantijas sistēmu papildināmību. Tas nozīmē, ka jāatrod konverģence un saskaņotība starp minētajām pieejām. Pašlaik tas aprobežojas ar stāvokļa novērtējumu.

8.4.

Minētās pārbaudes sistēmas ir ļoti svarīgas. Augsts garantiju līmenis ir būtisks, lai izvairītos no dažādu tiesību aktu skaita palielināšanās ziemeļu valstīs un lai aizsargātu patērētāju intereses. Taisnīgas tirdzniecības organizācijas jau ir noteikušas starptautisku prasību kopumu un vienojušās par Taisnīgas tirdzniecības principu hartu; tām jāturpina sadarbība, lai izveidotu ražotājiem kopīgu sertificēšanas sistēmu.

9.1.

Taisnīga tirdzniecība sekmē nabadzības samazināšanu, vienlaikus saglabājot ilgtspējīgas attīstības pamatus.

9.2.

Eiropas Savienības ārējā politika paredz atbalstu, lai veicinātu attīstības valstu lauksaimniecības uzplaukumu. Atbalstu mazajiem lauksaimniecības produktu ražotājiem, lai tie pievērstos taisnīgai tirdzniecībai, varētu noteikt par kritēriju subsīdiju piešķiršanā, tādējādi veicinot ilgtspējīgu attīstību minētajās valstīs.

10.1.

Taisnīgas tirdzniecības pamatā neapšaubāmi ir tirdzniecības, sociālā, izglītības un politiskā dinamika, kas ir stimuls starptautiskajiem un vietējiem tirgus dalībniekiem.

10.2.

Taisnīga tirdzniecība ir sociāli ekonomisks jauninājums, ko atbalsta pilsoniskā sabiedrība nolūkā mainīt starptautiskās tirdzniecības praksi, lai ņemtu vērā cilvēcisko aspektu. Tādēļ būtu

11.1.

Visu taisnīgas tirdzniecības lauksaimniecības produktu izcelsmes valstis ir attīstības valstis. Tomēr daži produkti, piemēram, cukurs, vīns un banāni, tiek ražoti arī Eiropas valstīs, kurās ir ievērojami augstāki sociālie standarti, kas nozīmē, ka šādi produkti var būt dārgāki nekā attiecīgie sertificētie taisnīgas tirdzniecības produkti.

11.2.

Lai izvairītos no minētās sarežģītās situācijas, vajadzētu izveidot šo nozaru ražotāju starptautisku organizāciju, lai atrastu visiem pieņemamus kompromisus.

12.1.

Daudzas cilvēktiesību aizsardzības organizācijas nosoda starptautiskās tirdzniecības (PTO) piedāvātos risinājumus.

12.2.

Pasaules līmenī taisnīgajā tirdzniecībā iesaistītie dažādie dalībnieki un ieinteresētās puses atšķiras gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā ziņā. Turklāt viņu spējas darboties dažādās taisnīgas tirdzniecības jomās piešķir nozīmi šādai darbībai un paver iespēju, ka minētajai tirdzniecībai būs ievērojama ietekme.

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/35

1.1.

Kopējās lauksaimniecības politikas galvenie mērķi, tostarp nodrošinātība ar pārtiku, joprojām ir aktuāli, un tas nozīmē, ka lauksaimniecības produkcijas ražošanas tradīcijas jāsaglabā visā Eiropas Savienības teritorijā, ieskaitot tās ziemeļu reģionus.

1.2.

Šajā atzinumā galvenā uzmanība pievērsta dabas, klimatiskajām un ģeogrāfiskajām īpatnībām un problēmām ES ziemeļu reģionos, kur aukstais klimats ierobežo lauksaimniecisko ražošanu, radot lauksaimniekiem augstākas izmaksas nekā reģionos ar lauksaimniecībai labvēlīgākiem klimatiskajiem apstākļiem.

1.3.

Lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas ziemeļu reģionos ir augstākas un ražīgums ievērojami zemāks nekā lauksaimniecībai labvēlīgākos reģionos. Pastāvīgā rentabilitātes samazināšanās līdz ar ražotāju motivācijas vājināšanos apdraud lauksaimniecību Eiropas ziemeļu reģionos. To iespējams novērst, izmantojot piemērotus lauksaimniecības politikas instrumentus.

1.4.

Lai saglabātu tradicionālās ainavas un vērtīgas aizsargājamās dabas teritorijas, reģionos ar mazāk labvēlīgiem dabas apstākļiem jāturpina zemes apsaimniekošana. To var panākt, izmantojot kompensācijas maksājumus mazāk labvēlīgiem apgabaliem, taču šis atbalsts turpmāk mērķtiecīgāk jāvirza uz reģioniem, kuros pastāv vislielākais risks, ka lauksaimniecībā izmantojamās platības vairs netiks izmantotas.

1.5.

Papildus tam, ka tiek noteikti jauni kritēriji nelabvēlīgu dabas apstākļu skarto teritoriju definēšanai, ir jāpārskata arī šīs iniciatīvas finansēšanas pamatprincipi, lai sasniegtu konkrētus pozitīvus rezultātus. Viens no iespējamiem risinājumiem — mazāk labvēlīgiem apgabaliem paredzētos kompensācijas maksājumus varētu iekļaut KLP 1. pīlārā. Līdz šim piemērotā kārtība, atbalsta apmēru nosakot, pamatojoties uz vēsturiskiem ražošanas rādītājiem, ir izdevīgāka lauksaimniekiem ģeogrāfiski izdevīgākos reģionos. Kompensācijas maksājumi nav pietiekami, lai pilnībā kompensētu nelabvēlīgos ražošanas nosacījumus apgabalos ar mazāk labvēlīgiem dabas apstākļiem.

1.6.

Turpmāk, nosakot mazāk labvēlīgiem apgabaliem paredzētā atbalsta lielumu, būtu jāņem vērā visi izdevumi, kas attiecīgajā reģionā rodas, cenšoties pārvarēt nelabvēlīgos dabas un ražošanas apstākļus. Jo nelabvēlīgāki dabas apstākļi, jo lielākiem jābūt atbalsta maksājumiem. Taču būtu skaidri jānosaka atbalsta minimālais un maksimālais apjoms.

1.7.

Nosakot, kas ir nelabvēlīgi dabas apstākļi, jāņem vērā ne tikai vidējā temperatūra veģetācijas periodā, bet arī vidējā temperatūra ziemas periodā attiecīgajā reģionā.

1.8.

Ziemeļu apgabali atrodas tālu no lielajiem Eiropas tirgiem, to lauku reģioni ir ārkārtīgi reti apdzīvoti, un aramzemes platības ir sadrumstalotas, kas būtiski paaugstina lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas. Lai nepieļautu, ka iedzīvotāji pamet šos reģionus, un lai saglabātu lauksaimniecisko ražošanu, ir vajadzīgi kompensācijas maksājumi no finanšu līdzekļiem, kas paredzēti mazāk labvēlīgiem apgabaliem. Tāpēc EESK iesaka, nosakot kritērijus mazāk labvēlīgu apgabalu definēšanai, ņemt vērā arī nelielo iedzīvotāju blīvumu un izstrādāt papildu kritērijus lauksaimnieciskās ražošanas atbalstam mežiem bagātos apgabalos.

1.9.

EESK iesaka ņemt vērā šajā atzinumā apskatīto ziemeļu reģionu dabas, klimatisko, sociālo un ekonomisko apstākļu īpatnības, izstrādājot un nosakot kritērijus jaunai mazāk labvēlīgo apgabalu (nelabvēlīgu dabas apstākļu skarto apgabalu) definīcijai. Viena no iespējām būtu noteikt tiem īpašu statusu (līdzīgi kā kalnu reģioniem).

2.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau pieņēmusi pašiniciatīvas atzinumus, kas veltīti stāvoklim mazāk labvēlīgos apgabalos (1).

2.2.

Eiropas Komisijas 2009. gada 21. aprīlī publicētajā paziņojumā (COM(2009) 161 galīgā redakcija) ierosināts pārskatīt mazāk labvēlīgu apgabalu noteikšanas pamatprincipus un izstrādāt jaunus kritērijus. Komisija arī ierosina pārdēvēt mazāk labvēlīgos apgabalus par teritorijām “ar īpaši nelabvēlīgiem dabas apstākļiem”. EESK atzinīgi vērtē šo jauno pieeju.

2.3.

Tā kā ES vienotajā tirgū ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite, Kopienas ziemeļu reģionos, kuros ir augstas ražošanas izmaksas, bez īpaša atbalsta nav iespējams ilgtermiņā saglabāt lauksaimniecisko ražošanu. Šāda atbalsta nesniegšana negatīvi ietekmētu šo apgabalu sociālo un vides ilgtspējību un tajos sastopamo sugu daudzveidību.

2.4.

Dalībvalstīs spēkā esošie noteikumi, kas attiecas uz nelabvēlīgiem apgabaliem, un to ietekme nav savstarpēji salīdzināmi. Tā kā tiek izmantoti daudzi kritēriji, pašlaik spēkā esošajos atbalsta noteikumos, kas attiecas uz nelabvēlīgiem apgabaliem, nav pietiekami ņemti vērā īpašie ražošanas apstākļi, kurus rada dabas un klimatiskās īpatnības, un tāpēc minētie apstākļi netiek pietiekami un proporcionāli kompensēti.

2.5.

Lai ilgtermiņā pasauli un Eiropu nodrošinātu ar pārtiku, lauksaimniecības produktu ražošana jāturpina arī Eiropas Savienības ziemeļu reģionos, kur globālās sasilšanas ietekmē 50 līdz 100 gadu laikā agroklimatiskie apstākļi varētu uzlaboties. Tā rezultātā dienvidu reģionos paredzams liels sausums, un iespējams, ka lauksaimnieciskā ražošana pārvietosies uz ziemeļiem.

3.1.

Atšķirībā no Centrāleiropas un Dienvideiropas ES ziemeļu reģionos ir ievērojami īsāks veģetācijas periods, būtiski zemāka ir efektīvā, augu augšanai vajadzīgā vidējā temperatūra un pārāk liels mitrums gada lielākajā daļā. Nokrišņu daudzums gada laikā ir nevienmērīgs: pavasarī un vasarā, kad augšanas procesā augiem nepieciešami nokrišņi, to daudzums ir nepietiekams, savukārt rudenī biežie nokrišņi lietus veidā kavē ražas savlaicīgu novākšanu un negatīvi ietekmē ražas kvalitāti.

3.2.

Lauksaimniecību ziemeļu reģionos būtiski ietekmē arī garā ziema un augsnes sasalšana. Šajā gadalaikā temperatūra var pazemināties līdz pat -40 °C grādiem. Vidējā temperatūra ziemā un sniega kārtas biezums nosaka zemes sasalšanas dziļumu; Latvijā un Igaunijā tā var sasalt līdz 1 metra dziļumā, Somijas un Zviedrijas ziemeļos — līdz pat 2 metriem. Sniega kušana un zemes atsalšana ir ilgstoši procesi, kas aizkavē pavasara sēju un veģetācijas sākumu. Atkarībā no ģeogrāfiskā platuma un attāluma līdz jūrai pavasara sēja ziemeļu reģionos var sākties no aprīļa beigām līdz jūnija vidum. Tāpēc, izstrādājot mazāk labvēlīgo apgabalu noteikšanas kritērijus, jāņem vērā arī aukstā laika vidējā temperatūra attiecīgajā reģionā.

3.3.

Ēku celtniecības izmaksas ir augstākas, jo pamatiem ir jābūt aukstumizturīgiem, ūdensvads un kanalizācija jāierīko zemes kārtā, kas nesasalst, un ēku ārējās sienas ir jāsiltina. Būtiskas izmaksas rada arī ēku apkurināšana ziemā un sniega tīrīšana.

3.4.

Tā kā augsnes veidošanās posms pēc ledus laikmeta beigām bija īss, augsnes kārta ir plānāka, un tās kvalitāte un struktūra ir dažāda: zeme parasti ir mitra, vietām akmeņaina, pārāk mālaina, smilšaina vai kūdraina. Lai augsni uzlabotu, jāiegulda daudz līdzekļu, it īpaši iekārtojot nosusināšanas sistēmas un veicot to apkopi, kā arī kaļķojot laukus.

3.5.

Ziemeļu reģionos šļūdoņu ietekmē virszemes forma izveidojusies kalnaina un neviendabīga, un tur galvenokārt sastopami reti meži, mitrzemes un citi dabas veidojumi. Tāpēc lauksaimniecībai derīgas platības ir nelielas un izkaisītas. Dažos reģionos lauku saimniecībām piederošo lauku vidējā platība ir mazāka nekā viens hektārs, turklāt lauki atrodas dažādās vietās mežā salīdzinoši tālu no pašas saimniecības. Tādēļ lauksaimnieki nevar izmantot lielākas un efektīvākas mašīnas, un paaugstinās arī saimniecību ražošanas un (saimniecības iekšējā) transporta izmaksas. Nelabvēlīgos dabas apstākļus nevar arī kompensēt, audzējot citas kultūras vai citādi racionalizējot lauksaimniecisko ražošanu. Tāpēc jālieto papildu kritēriji, ņemot vērā nelabvēlīgos dabas apstākļus mežiem bagātos reģionos. Viens no kritērijiem varētu būt lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpatsvars vienā hektārā. Mazāk labvēlīgos apgabalus varētu arī atbalstīt, kompensējot papildu transporta izmaksas, kas rodas lauku saimniecībām.

3.6.

Ziemeļu reģionu lauku rajoni ir ļoti reti apdzīvoti. Ārpus lielajām pilsētām iedzīvotāju blīvums ir mazāks nekā desmit iedzīvotāji uz vienu kvadrātkilometru, attālos rajonos — pat mazāks nekā trīs iedzīvotāji uz vienu kvadrātkilometru, un tāpēc lauksaimnieciskā ražošana un piekļuve publiskām un privātām iestādēm ir saistīta ar augstām transporta un pārvadāšanas izmaksām. Mehanizācija 20. gadsimtā ļāva Ziemeļeiropā strauji paaugstināt darba ražīgumu, taču lauku rajonos samazinājās darbavietu skaits. Zemais iedzīvotāju un pakalpojumu blīvums savukārt ir iemesls, kāpēc cilvēki dodas prom no lauku rajoniem — daudzi zemnieki beidz nodarboties ar lauksaimniecību, jo jaunā paaudze nevēlas turpināt saimniekošanu laukos. Lauksaimniecība līdztekus mežsaimniecībai un tūrismam tomēr veido ekonomisko pamatu dzīvei ziemeļu reģionu lauku rajonos. Lauku rajoni ir daudz mazāki, tāpēc publisko pakalpojumu, piemēram, vispārējās izglītības un ikdienējas mācīšanās izmaksas uz vienu iedzīvotāju ir daudz augstākas. Reti apdzīvotos lauku rajonos dzīves dārdzība ir augstāka, jo tur dzīvo maz cilvēku, kuri varētu patērēt preces un pakalpojumus. Ziemeļu reģionu lauku rajoni atrodas pārāk tālu no lielajām pilsētām, lai cilvēki varētu katru dienu turp doties, lai strādātu vai saņemtu pakalpojumus. Viens no pasākumiem, atbalstot mazāk labvēlīgos apgabalus, varētu būt ar transportu un pārvadāšanu no pilsētām (tirgus) uz attālajiem lauksaimniecības uzņēmumiem saistīto papildu izmaksu kompensēšana.

3.7.

Jo vairāk saruks Ziemeļeiropas lauku rajonu iedzīvotāju skaits, jo pieaugs dzīves dārdzība, tāpēc ka iedzīvotājiem būs jāmēro garš ceļš, lai varētu iegādāties preces, saņemt pakalpojumus, tai skaitā veselības aprūpes pakalpojumus, iegūt izglītību utt. Tāpēc Ziemeļeiropas reti apdzīvotajos rajonos īpaši svarīgi ir saglabāt un radīt jaunas darbavietas gan lauksaimniecībā, gan citās nozarēs. Tādam jābūt ne tikai kopējās lauksaimniecības politikas, bet arī reģionālās politikas mērķim. Veiksmīga minētās politikas īstenošana ir priekšnoteikums, lai mazinātu migrāciju no laukiem uz pilsētām, apturētu atteikšanos no zemes un nepieļautu attālo rajonu ekonomisko un sociālo iznīcību. Arī no drošības politikas viedokļa visai Eiropas Savienībai ir svarīgi nepieļaut iedzīvotāju skaita samazināšanos šajos ES pierobežas reģionos.

3.8.

Ziemeļu reģionu meži un mitrāji, kā arī ekstensīvā lauksaimniecība un daļēji dabiskas izcelsmes ekosistēmas veido dabiskās un bioloģiskās daudzveidības pamatu. Turklāt ziemeļu reģionos perē miljoniem gājputnu, jo tur ir lauki un dabiskas pļavas, kur tie var meklēt pārtiku.

3.9.

Nelabvēlīgi dabas apstākļi, lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību sadrumstalotība un zemais iedzīvotāju blīvums rada transporta izmaksas, kuru dēļ lauksaimniecības uzņēmumu rentabilitāte un gūtie ienākumi ir zemāki. Tas savukārt bija svarīgākais cēlonis, kāpēc līdz šim tiešo maksājumu (KLP 1. pīlārs) līmenis bijis tik zems. Ziemeļu reģionos, kur dabas apstākļi ir nelabvēlīgi, lauksaimniecībā izmantojamo platību apstrāde, ilgtspējīga pārtikas ražošana un lauku ainavas aprūpe iespējama tikai tad, ja lauksaimniekiem tiek nodrošināti ienākumi, kas līdzīgi tiem, ko gūst lauksaimnieki ģeogrāfiski izdevīgākos apgabalos. Citādi iedzīvotāji pametīs ciematus un neapsaimniekos laukus, koptas platības pārvērtīsies papuvē un zaudēs savu ražīgumu. EESK iesaka Eiropas Komisijai rūpīgāk apzināt ziemeļu reģionu īpatnības un, iespējams, noteikt tiem īpašu statusu līdzīgi kā kalnu reģioniem.

3.10.

Nelabvēlīgo dabas apstākļu veidi un izplatība reģionos var būt ļoti atšķirīgi. Tāpēc, nosakot mazāk labvēlīgajiem apgabaliem paredzētā atbalsta lielumu, būtu jāņem vērā visi izdevumi, kas attiecīgajā reģionā radušies, cenšoties pārvarēt nelabvēlīgos dabas un ražošanas apstākļus. Jo nelabvēlīgāki dabas apstākļi, jo augstākiem jābūt atbalsta maksājumiem. Taču būtu skaidri jānosaka arī atbalsta apjoma minimālā un maksimālā robežvērtība.

4.1.

Zemkopību ziemeļu reģionos ietekmē aukstās ziemas, īsais veģetācijas periods, zemā vidējā efektīvā temperatūra, kā arī mitrums, kas prasa apjomīgus ieguldījumus nosusināšanas sistēmās. Atkarībā no izmantotajiem materiāliem nosusināšanas sistēmu kalpošanas ilgums ir aptuveni 30 līdz 50 gadi; pēc tam tās ir jāmaina. Turklāt ik gadu papildu izmaksas rada to aprūpe un tehniskā apkope. Lai mitras augsnes varētu apstrādāt, ir jāierīko nosusināšanas sistēmas un jānodrošina to tehniskā apkope.

4.2.

Kristālisko pamatiežu vai smilšakmens ietekmē augsne ziemeļu reģionos bieži vien ir skāba. Lai šādu augsni varētu iekopt, lauki ir regulāri — reizi sešos līdz astoņos gados — jākaļķo, kas rada papildu izmaksas, kas nerodas teritorijās ar zemāku augsnes skābuma līmeni. Kaļķošana neļauj uzlabot augsnes ražību: kaļķošana ir priekšnoteikums, lai varētu iekopt skābi saturošas augsnes un kompensēt pastāvīgos nelabvēlīgos dabas apstākļus. EESK uzskata, ka skābās augsnes problēmai ir jāvelta lielāka vērība, izstrādājot mazāk labvēlīgu apgabalu definīciju un nosakot jaunus kritērijus.

4.3.

Ziemeļu reģionos labība ir jākaltē īpašās labības kaltēs, jo novāktās ražas mitruma pakāpe var būt pat 30 %. Lai labību varētu uzglabāt, tā ir jākaltē, līdz mitruma pakāpe sasniedz 12–14 %. Lai ierīkotu graudu kaltes, vajadzīgi lieli ieguldījumi, un kaltēšanai patērētā elektroenerģija rada būtiskas papildu izmaksas. Kalte un žāvēšanas ierīce var maksāt līdz pat 300 000euro, un tās kalpošanas ilgums ir no 10 līdz 15 gadiem atkarībā no tā, cik bieži to izmanto. Lauksaimniecības uzņēmumu dati liecina, ka vienas tonnas labības kaltēšanas izmaksas ir vidēji 20 līdz 25 euro, taču jāņem vērā, ka labības mitruma pakāpe un kaltēšanai nepieciešamās elektroenerģijas daudzums katru gadu nav vienāds. Tā kā vidējā raža ziemeļu reģionos ir 3–4 tonnas no viena hektāra, ražošanas izmaksas pieaug par 60–100 euro uz vienu hektāru.

4.4.

Kultivēto augu šķirnēm jābūt izturīgākām pret aukstumu, lai tie varētu pārdzīvot salnas, kas bieži vērojamas vēl jūnijā. Tāpēc arī ražas ir mazākas. Tā kā augšanas periods ir īss, nav iespējams audzēt kultūras (piemēram, kukurūzu lopbarībai), kurām vajadzīgs garāks augšanas periods un augstāka dienas un nakts vidējā temperatūra un kuras ļautu būtiski samazināt lopkopības izmaksas. Tāpēc lopu barošanai galvenokārt izmanto skābbarību, kas izmaksā dārgāk nekā kukurūza.

4.5.

Salnas naktīs it īpaši apdraud augļu koku un ogulāju, kā arī dārzeņu audzēšanu. Vismaz reizi desmit gados ziedēšanas laikā salnas naktī ir tik stipras, ka visa raža tiek iznīcināta. Salnu nodarīto kaitējumu var novērst ar dažādām metodēm, piemēram, smidzināšanu, apdūmošanu, apsegšanu utt., taču to lietošana saistīta ar papildu finanšu līdzekļu un darba spēka patēriņu.

4.6.

Tā kā veģetācijas periods ir īss, visi lauku darbi jāpaveic ļoti īsā laikā. Lai to izdarītu, vajadzīgs salīdzinoši vairāk lauksaimniecības mašīnu, un tas nozīmē, ka vidēji jāveic lielāki ieguldījumi uz vienu hektāru.

5.1.

Ziemeļos lopu ganīšanas laiks ir īsāks (no maija vidus līdz septembra beigām), tāpēc jāuzglabā vairāk lopbarības ziemas periodam, taču tādējādi pieaug ražošanas izmaksas. Turklāt ziemā vajadzīgās lopbarības uzglabāšanai jāceļ īpašas noliktavas. Bieži slikto lauka apstākļu dēļ zāles pļaušanu nevar sākt vispiemērotākajā laikā, un tas negatīvi ietekmē tās uzturvērtību. Biežie nokrišņi siena un skābbarības sagatavošanas laikā var mazināt lopbarības kvalitāti.

5.2.

Lopkopībai paredzēto ēku un iekārtu izmaksas ir augstākas nekā siltākos reģionos, jo pamatiem ir jābūt aukstumizturīgiem un ūdensvads un kanalizācija jāierīko zemes kārtā, kas nesasalst (piemēram, Igaunijā vismaz 1,2 metru dziļumā).

5.3.

Papildu izmaksas rada lauku saimniecību un transporta ceļu attīrīšana no sniega un ledus. Sala nodarītā kaitējuma dēļ ceļu virsma ir jāatjauno reizi piecos līdz desmit gados. Tā kā iedzīvotāju blīvums ir zems, ziemeļvalstīs ir daudz lauku grants ceļu. To apkopei un remontam vajadzīgi papildu finanšu līdzekļi, galvenokārt, lai pavasarī novērstu bojājumus un vasarā — putekļu veidošanos.

5.4.

Reti apdzīvotos reģionos viena saražotā piena litra izmaksas ir augstākas nekā blīvi apdzīvotos reģionos ar intensīvu lauksaimniecību, jo piena savākšanai jāmēro garš ceļš. Piemēram, uz daudzām salām jūrā un iekšējos ūdeņos piena ražošana pārtraukta, jo transporta izmaksu dēļ tā ir nerentabla. Ar augstākām izmaksām ir saistīta arī citu lauksaimnieciskajai ražošanai vajadzīgo izejvielu piegāde lauksaimniecības uzņēmumiem.

—

veicināsim šo reģionu iedzīvotāju apgādi ar vietējiem pārtikas produktiem, kā arī ES nodrošinātību ar pārtiku, neraugoties uz globālo sasilšanu;

—

nezaudēsim darbavietas un novērsīsim lauku rajonu iedzīvotāju skaita samazināšanos;

—

saglabāsim un daudzos gadījumos palielināsim bioloģisko daudzveidību;

—

nodrošināsim lauku rajonu atvērtību un pievilcību no tūrisma un atpūtas nozares viedokļa;

—

nodrošināsim ES robežreģionu drošību.

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/39

1.1

Lai nodrošinātu ekonomiski stabilu, ilgtspējīgu enerģētikas politiku, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) pēdējā laikā ir izskatījusi dažādus jautājumus saistībā ar Eiropas energoefektivitātes politiku un dažādiem tās aspektiem (ārējā dimensija, enerģētikas problēmas īstermiņā un ilgtermiņā, piegādes un nodrošinājuma pasākumi). EESK uzsver, ka ir svarīgi popularizēt un izmantot rezultātus, kas gūti pasākumā “Energoefektivitātes dienas”, kuru EESK organizēja sadarbībā ar visām ieinteresētajām pusēm, tiešajiem lietotājiem un dalībvalstīm. Tādēļ tā aicina Komisiju un jauno Parlamentu stingri ievērot iepriekšējos atzinumos (1) izvirzītos ieteikumus.

1.2

Bez tam EESK uzskata, ka, īstenojot enerģētikas politiku, kas sekmē efektivitāti un jaunas “tīrās” tehnoloģijas, varētu atrisināt ne tikai vides aizsardzības problēmu, bet arī mazināt atkarību no energoapgādes un samazināt augstās izejvielu cenas un to ietekmi uz tiešajiem lietotājiem.

Ņemot vērā 2007. gada martā Eiropadomes noteiktos jaunos ierobežojumus un pašreizējo ekonomikas krīzi, EESK iesaka ieguldīt lielāku darbu, lai sistemātiski iesaistītu tiešos lietotājus (jo īpaši patērētājus un mazos uzņēmumus).

1.3

EESK uzskata, ka ES un valstu līmeņa sociālā partnerība veicinās enerģijas tiešo lietotāju, jo īpaši mazo uzņēmumu, to apvienību, kā arī privātā un publiskā sektora vietējo apvienību un kooperatīvu lielāku līdzdalību, tādējādi efektīvāk sekmējot Eiropas energoefektivitātes mērķu sasniegšanu un “zaļo ekonomiku”. Minētās saistības, ja tās tiks attiecīgi noteiktas, piemēram, Eiropas sociālā, tostarp sektorālā, dialoga ietvaros, var būtiski palielināt darba vietu skaitu un radīt jaunas profesijas, kam nepieciešama augsta kvalifikācija un kas saistītas ar enerģētikas nozari un jaunu pakalpojumu sniegšanu.

1.4

EESK uzskata, ka, pieņemot lēmumu par Eiropas dimensijas nostiprināšanu enerģētikas politikā, arī iekšējā tirgū un vietējos tirgos būtu jāveicina ilgtspējīgas attīstības stratēģija un plašāka zinātniski tehniskā sadarbība, kas ļauj veikt publiskos un privātos ieguldījumus un izpaužas ES dalībvalstu pastiprinātā sadarbībā.

1.5

EESK pauž nožēlu un bažas par to, ka trūkst saskaņotas, detalizētas informācijas un datu par enerģijas galapatēriņa efektivitāti, un tādēļ ir grūti noteikt statistiski pareizus un saskaņotus rādītājus, ņemot vērā, ka ES līmenī nav vēsturisko datu, kas būtu pieejami tiešajiem lietotājiem.

EESK atkārtoti pauž bažas, ka dalībvalstis nav savlaicīgi izstrādājušas nacionālos energoefektivitātes rīcības plānus (NEERP), kas prasīti attiecīgajā direktīvā.

1.6

EESK tāpēc uzskata, ka, lai veicinātu pilnīgu, saskaņotu un efektīvāku ES energoefektivitātes pasākumu īstenošanu valstu līmenī, sadarbībā ar Komisiju un dalībvalstīm un pēc regulāras apspriešanās ar tiešos lietotājus pārstāvošajām organizācijām steidzami jāievieš vispārēji atzīta Eiropas uzraudzības sistēma, kas ir taisnīga un ļauj vieglāk saprast un salīdzināt elektrības rēķinus.

1.7

Bez tam Komiteja uzskata, ka, lai uzlabotu Eiropas energoefektivitātes pasākumu īstenošanu, jānostiprina to sektorālā dimensija, tādējādi ļaujot tos efektīvāk kontrolēt un analizēt to ietekmi. Enerģētikas politikas ietekme ir atšķirīga atkarībā no saimnieciskās darbības veida, gan attiecībā uz uzņēmumiem, kas izmanto enerģiju (to problēmas mainās atkarībā no patēriņa līmeņa, procesu veida u.c.), gan arī uzņēmumiem, kuri darbojas dažādos energoapgādes ķēdes posmos (piemēram, iekārtu ražotāji un uzstādītāji, enerģijas piegādātāji, būvuzņēmumi u.c.) un kuriem ir milzīgs neizmantots enerģijas taupīšanas potenciāls.

1.8

EESK ir arī pārliecināta, ka ES programmas (Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma (CIP), programma “Saprātīga enerģija Eiropai” u.c.) būtu steidzami jāvienkāršo un ka tiešie lietotāji būtu vairāk jāiesaista šajās programmās, kuru pasākumiem jābūt saskaņotākiem un integrētākiem (kā tas ir, piemēram, Vides prasību ievērošanas palīdzības programmas (ECAP) gadījumā). Tādēļ ir ierosināta jauna, integrēta programma, kas ļauj labāk koordinēt šādus pasākumus tiešo lietotāju interesēs.

EESK aicina ES, dalībvalstis un uzņēmumus ieguldīt pietiekamus resursus lietišķajos pētījumos un to nodošanā tiešajiem lietotājiem, ietaupījumos (kas gūti, pateicoties jaunas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) izmantošanai tehniskās un progresīvās profesijās), kā arī izstrādē un inovācijā enerģētikas jomā un iesaka veidot ciešāku starptautisko sadarbību šajā jomā.

1.9

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībā steidzami jāpieņem kredītu pieejamības nodrošināšanas un nodokļu instrumenti un pasākumi, kas ir vairāk orientēti uz enerģijas taupīšanu, sniedzot priekšrocības visiem tiešajiem lietotājiem, jo īpaši MVU un publiskā un privātā sektora partnerībām, kurās (individuāli vai kolektīvi) izmanto efektīvākus un ilgtspējīgus ražošanas modeļus.

Tā kā EESK apzinās, ka Eiropas energoefektivitātes kultūras sekmēšanā svarīga nozīme ir izglītībai un apmācībai, tā ierosina uzsākt ārkārtas apspriešanos ar sociālajiem partneriem un visām ieinteresētajām pusēm Eiropas un dalībvalstu līmenī, lai pārstrukturētu pašreizējos ES līdzekļus, kas pieejami profesionālo prasmju un iemaņu nostiprināšanai saistībā ar energoefektivitāti, un sekmētu sabiedrības informēšanu un izpratnes veidošanu.

2.1

Direktīvas 2006/32/EK mērķi ir šādi:

Tādēļ direktīvā ir minēti vairāki vispārēji mērķi, tostarp šādi:

—

pasākumi dažreiz ir pārāk neefektīvi un viegli apejami brīdī, kad direktīvu transponē valsts tiesību aktos;

—

valstu rīcības plāni un valstu īstenošanas pasākumi ir mazāk saskaņoti un efektīvi nekā direktīvā minētie;

—

papildprogrammas un papildpasākumi ir fragmentāri un nepietiekami koordinēti;

—

tā kā nav saskaņotu datu un informācijas, kas ir svarīga, lai uzraudzītu un novērtētu direktīvas ietekmi uz tiešajiem lietotājiem, izrādījās, ka iniciatīva ir pavisam neatbilstīga un nevar sekmēt konsekventu un ilgtspējīgu energoefektivitātes attīstību Eiropas Savienībā.

—

izveidot neatkarīgu Eiropas ekspertu darba grupu un neatkarīgu iestāžu tīklu, kas nodarbojas ar energoefektivitātes jautājumiem un ir paredzēts tiešajiem lietotājiem un jo īpaši uzņēmumiem (pirmām kārtām MVU un amatniekiem);

—

izstrādāt periodiskus ziņojumus par ES pasākumiem un to ietekmi uz tiešajiem lietotājiem (jo īpaši uz MVU);

—

izveidot viegli izmantojamu un pieejamu informācijas tīmekļa vietni vairākās valodās, kā arī nostiprināt un pilnveidot Eiropas un valstu reprezentatīvo organizāciju un galveno ieinteresēto pušu attiecības.

4.1.1

Runājot par direktīvas transponēšanu valstu tiesību aktos, vēl joprojām pastāv nopietnas problēmas un trūkumi saistībā ar tiešajiem lietotājiem, proti

Tāpēc attiecīgajām dalībvalstu un ES iestādēm jāveic labāki uzraudzības, novērošanas un sankciju pasākumi, kā arī efektīvāka un stingrāka enerģētikas uzņēmumu uzraudzība (sk. direktīvas 11. un 13. pantu).

4.1.2

No tehniskā un politiskā viedokļa raugoties, būtu jānostiprina un jāpilnveido enerģijas taupīšanas nolūkā pieejamie finanšu instrumenti un attiecīgo mehānismu darbība, lai tiešie lietotāji gūtu labumu, jo īpaši saistībā ar nodokļu politiku energoefektivitātes veicināšanai. Ņemot vērā bumeranga efekta mazināšanas veidus, ciešā sadarbībā ar Eiropas un valstu tiešo lietotāju apvienībām būtu jāveic īpaša minēto instrumentu un to rezultātu uzraudzība. Kā tika atzīts EESK organizētajā uzklausīšanas sanāksmē “Energoefektivitātes pasākumu un programmu uzlabošana ar tiešo lietotāju palīdzību”, kas 2009. gada 9. jūlijā notika Itālijas Valsts ekonomikas un nodarbinātības lietu padomē (CNEL), bumeranga efekts attiecināms uz to, ka pasākumi, ko veic energoefektivitātes paaugstināšanai, dažreiz var nevis samazināt, bet gan palielināt enerģijas patēriņu.

4.1.3

Arī energoaudits un baltās apliecības (12. pants) ir sevišķi svarīgi instrumenti, lai attīstītu energopakalpojumus, un tādēļ dalībvalstīm tie būtu jāpilnveido.

Šajā sakarā ir vēlams nodrošināt, ka arī Eiropas sociālais, tostarp nozaru, dialogs var sniegt lietderīgu ieguldījumu energoefektivitātes pasākumu īstenošanā, lai radītu jaunas darba vietas un uzlabotu ražošanas sistēmas konkurētspēju.

4.1.4

Ir paredzētas enerģijas ietaupījumu aprēķināšanas metodes. Minētās metodes tagad ir atbilstīgi jāizstrādā un jāsaskaņo. Tāpēc precīzāk jādefinē un jānosaka aprēķinu metodes, kas attiecas uz tiešajiem lietotājiem un kas dalībvalstīm savstarpēji jāsaskaņo.

Komisija ir arī uzsākusi vairākas pārkāpumu izmeklēšanas procedūras par pilnīgu vai daļēju direktīvas netransponēšanu. Tā rezultātā radušās izmaksas un administratīvais slogs gulsies uz tiešajiem lietotājiem.

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/43

—

pasākumus uzņēmumu un darba ņēmēju sadarbības veicināšanai;

—

kopīgus un labāk saskaņotus pasākumus;

—

ātrākas lēmumu pieņemšanas procedūras;

—

vienkāršāku un pārredzamāku tiesisko regulējumu.

1.5.1.

EESK apzinās, ka dažas valstis, kas ir Eiropas Kopienas dibinātājvalstis, sevišķi šajā krīzes laikā ir diezgan neiecietīgas pret vienotā tirgus noteikumiem tādās jomās kā konkurētspēja un valsts atbalsts. Tā ir kļūda (1).

1.5.2.

Pašreizējos apstākļos Padomei ar Eiropas Parlamenta un Komisijas atbalstu būtu jāizstrādā “stratēģisks pakts”, kurā iekļauti šādi elementi:

—

izturības un izdzīvošanas stratēģija, kas paver iespēju darboties stabilā tirgū, pateicoties īpašai specializācijai vienā un tajā pašā tirgū, izmaksu samazināšanai, izvērstai darbības dažādošanai blakusesošajos sektoros un jauniem risinājumiem;

—

procesu, produktu un pakalpojumu inovācijas stratēģija, kas paver iespēju apgūt jaunus tirgus un ieviest jaunas tehnoloģijas un materiālus, lai varētu ražot novatoriskus produktus;

—

jaunas iniciatīvas, lai attīstītu jaunus uzņēmējdarbības veidus, nozares un ierosmes. Iepriekš jāizvērtē, kādi varētu būt jauni, populāri produkti (piemēram, pirmtirgos), kuros varētu veikt jaunus ieguldījumus;

—

vietējā tirgvedība, kurā galvenā uzmanība pievērsta virzībai uz izcilību, izmantojot ar izpētes centriem noslēgtās vienošanās, lai sekmētu jaunu tehnoloģiju izplatību;

—

finansiāls atbalsts, izmantojot attīstībai paredzētus līdzekļus, tostarp EIF (4) aizdevuma garantijas;

—

krājaizdevu sabiedrību riska kapitāla kapitalizācija, noslēdzot vienošanos starp valsts iestādēm un banku sistēmu, lai pirmām kārtām nodarbinātības līmeņa saglabāšanas labad mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem piešķirtu maksājumu pagarinājumu;

—

īstermiņa parādu konsolidācija, lai mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem ļautu pievērsties ražošanai, tirdzniecībai un garantijas remontiem;

—

atbalsts inovatīvai pakalpojumu nozarei (videi draudzīga ekonomika), izmantojot Eiropas Sociālā fonda pavērtās jaunās apmācības iespējas;

—

augsta standarta personālo pakalpojumu pilnveidošana, tostarp uzlabojot un nostiprinot sociālās un veselības aprūpes sistēmu (5);

—

infrastruktūras pasākumu īstenošana, lai palielinātu inovatīvu risinājumu izvēles iespējas zemas oglekļa emisijas ekonomikā un radītu labvēlīgus apstākļus dzīvošanai attiecīgajā reģionā;

—

energoefektivitātes un vides kritēriju nostiprināšana publiskā iepirkuma procedūrās;

—

finansiāls atbalsts jauniem, efektīvākiem produktiem, kas aizstātu vecos;

—

informācijas pieejamības uzlabošana;

—

atvieglota izejvielu izmantošana.

—

minētais atbalsts nesekmē protekcionismu un nekavē brīvu konkurenci;

—

uzņēmumi, kas saņem līdzekļus, apņemas saglabāt pirmām kārtam nodarbinātības līmeni;

—

tiek ņemti vērā koplīgumi un saglabāta darba ņēmēju pirktspēja;

—

samazināta ražošanas apjoma periodus darbinieki var izmantot mācībām, lai apgūtu jaunas prasmes, un viņi šajā procesā ir jāatbalsta;

—

valsts finanšu atbalsts nekļūst par akcionāru ienākumu avotu dividenžu veidā vai citā akciju atpirkšanas veidā;

—

atbalsts pēc iespējas sekmē jaunu, videi nekaitīgu produktu un pakalpojumu rašanos;

—

atbalsts nekropļo konkurenci, un tas ir pagaidu atbalsts, kas samazinās;

—

pastāv attiecīgi kontroles mehānismi nodokļu maksātāju aizsardzībai.

2.1.

Ražošanas un pakalpojumu nozares ir ES ekonomikas pamats. Iekšējais tirgus, kura pamatā ir vienoti standarti un noteikumi, sekmēja šo nozaru strauju attīstību.

2.2.

Ražošanas un pakalpojumu nozarēs ir jārisina milzīgas problēmas:

2.3.

Pašreizējās globālās recesijas dēļ minētajām nozarēm, iespējams, būs jāvelta vairāk pūļu, lai

2.4.

Pašreizējās krīzes ne tikai rada izdzīvošanas problēmas uzņēmumiem, bet arī paver lielas attīstības un inovācijas iespējas. Uzņēmumiem tomēr būtu jāsniedz atbalsts. Uzņēmējdarbība un darba vietu radīšana būtu jāsekmē, pēc iespējas ātrāk īstenojot reformas, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, samazinot nevajadzīgu administratīvo slogu, aizsargājot un pilnveidojot iekšējo tirgu, atbalstot riska kapitālu, sekmējot inovāciju un elastdrošības pasākumus, pieņemot mazāk tiesību aktu un izstrādājot labākus tiesību aktus, veicot ieguldījumus akadēmisko aprindu, zinātnieku un uzņēmēju sadarbības veidošanā, kā arī cilvēkresursu izglītošanā un apmācībā, jo īpaši tehniskajos un dabaszinātņu priekšmetos, un pirmtirgu veidošanā.

2.5.

EESK uzsver, ka ir svarīgi pievērst uzmanību pašreizējai situācijai un iespējamajām turpmākajām izredzēm galvenajās ražošanas un pakalpojumu nozarēs, jo īpaši tūrisma nozarē, ņemot vērā virkni būtisku un savstarpēji saistītu aspektu:

3.1.

ASV iekšzemes kopprodukts (IKP) 2008. gada ceturtajā ceturksnī samazinājās par 1 %, bet trešajā ceturksnī tas bija samazinājies par 0,1 %. Japānas IKP 2008. gada ceturtajā ceturksnī samazinājās par 3,3 %, bet trešajā ceturksnī tas bija samazinājies par 0,6 %. Euro zonas IKP samazinājās par 1,5 %, bet trešajā ceturksnī tas bija samazinājies par 0,2 % (15).

3.2.

Bezdarba līmenis strauji pieaug, un saskaņā ar ESAO prognozēm līdz 2010. gada beigām tas varētu sasniegt 12 %. Tajā pašā laikā darba samaksa paaugstinās lēnāk vai nepaaugstinās nemaz.

3.3.

Komisija uzsver (16): “Kamēr saglabāsies kredītresursu trūkums, pūliņiem veicināt pieprasījumu un palielināt patērētāju uzticību nebūs rezultātu.” [.] “Šī ir pasaules mēroga krīze, un ekonomikas atveseļošanās nebūs pabeigta tik ilgi, kamēr nozīmīgi pasaules ekonomikas dalībnieki nebūs atgriezušies uz izaugsmes un savstarpējās tirdzniecības ceļa.”

3.4.

Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK) piekrīt minētajam viedoklim, ka “ekonomiskā situācija, iespējams, turpinās pasliktināties un uzlabosies tikai tad, ja tiks pilnīgi mainīta domāšana, proti, nevis bezrūpīgi, taču nereāli jācer uz atgriešanos pie “ierastās uzņēmējdarbības”, bet gan jāveido jauni ekonomikas apstākļi, ieguldot cilvēkos, inovācijā un ilgtspējīgā attīstībā. Turklāt jāmaina valdību loma šādās jomās:

3.5.

Saistībā ar Londonā 2009. gada 18. martā notikušo G20 sanāksmi Eiropas uzņēmēju federācija (BUSINESSEUROPE) uzsvēra, ka “finanšu krīze ļoti negatīvi ietekmē uzņēmumus, tiklīdz tiem kā galvenajiem izaugsmes virzītājspēkiem tiek ierobežota piekļuve finansējumam. […] Lai nepieļautu pasaules ekonomikas sabrukumu, ir vajadzīgi ekonomiskie stimuli.” (18)

4.1.

Veidojas aizvien plašāka vienprātība un ciešāka sadarbība, lai līdztekus spēkā esošajiem tiesību aktiem īstenotu ārkārtas pasākumus un izstrādātu politiskus risinājumus neatliekamiem gadījumiem, tādējādi aizsargājot uzņēmumus, apstrādes jomas, ražošanu un pakalpojumu nozari, darba vietas, ienākumus un mājsaimniecību patēriņu.

4.2.

Politika, kuras mērķis ir, ierobežot krīzes ietekmi uz ekonomiku, nodarbinātību un sociālo jomu, attiecīgajā valstī radušos saspīlējumu noveļot uz kaimiņvalstīm, problēmas neatrisinās un ir saistīta ar risku, ka ekonomikā būs vērojamas nacionālisma un protekcionisma izpausmes, kas sagraus starptautisko sadarbību un reģionālo integrāciju, kas pēdējos gados ar lielām pūlēm veidota Eiropā un visā pasaulē.

4.3.

EESK uzskata — lai risinātu pašreizējo krīzi, ir svarīgi veikt šādus pasākumus:

4.4.

EESK ir pārliecināta, ka pašreizējās krīzes dēļ vajadzīga institucionāla virzība uz ciešāku ekonomikas integrāciju, lai ekonomikas attīstība būtu orientēta uz kvalitāti un rastos vairāk un kvalitatīvi augstvērtīgākas darbavietas.

4.5.

Pēc EESK domām, vēl vairāk vajadzīgs ir kvalitatīvs lēciens, lai panāktu ciešāku politisko integrāciju Eiropā. Komiteja uzskata, ka integrācija ir vienīgā iespēja, kā panākt līdzsvaru starp atteikšanos no nacionālā egoisma un prioritātēm, no vienas puses, un virzību uz kopīgu nākotni, no otras puses.

4.6.

EESK ir pārliecināta — ja Eiropas projekts tiks atjaunināts atbilstīgi Jean Monnet idejām laikā, kad tika parakstīts un īstenots Parīzes līgums, ar ko izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK), izdosies izveidot pamatu Eiropas ekonomikas atveseļošanās procesam.

4.7

Pēc iespējas ātrāk jāpabeidz Lisabonas līguma ratificēšana, lai nodrošinātu ES institucionālo struktūru, kas ļauj reaģēt, īstenojot saskaņotākus pasākumus.

5.1.

Pēdējos mēnešos vērojama daudz aktīvāka uzņēmumu pārstrukturēšana. Daudzi uzņēmumi īsteno darbinieku atlaišanas plānus, kuriem ir nopietnas sociālās sekas, kas īpaši ietekmē jauniešu nākotni (20). Citi uzņēmumi paziņojuši par bankrotu.

5.2.

EESK ir pārliecināta, ka cilvēkresursi būs stūrakmens, kas ļaus atjaunot ES konkurētspēju gan darbaspēka prasmju un kvalifikācijas, gan arī jauna vadības modeļa ziņā.

5.3.

EESK uzskata, ka ieguldījumi darbaspēkā un darba vietu saglabāšana ir svarīgi, lai palielinātu Eiropas rūpniecības konkurētspēju gan darbaspēka kvalifikācijas un jaunu prasmju, gan arī jauna uzņēmumu sociālās atbildības modeļa ziņā (21).

5.4.

Ņemot vērā krīzes mērogu, nekavējoties jāizstrādā recesijas dēļ cietušo darba ņēmēju profesionālās apmācības un/vai nodarbinātības plāni, kas orientēti uz tādām perspektīvām jomām kā atjaunojami energoresursi.

5.5.

Jāapsver pasākumi mājsaimniecību patēriņa palielināšanai, lai veicinātu arī pieprasījumu (22).

6.1.

Deindustrializācija. Pēdējos gados, jo īpaši gadsimtu mijā, Komisija un daudzas dalībvalstis, iespējams, pievērsa mazāku uzmanību rūpniecības un ražošanas politikai, priekšroku dodot labklājībai, kas gūta, attīstot sarežģītas, galvenokārt pēc Ziemeļamerikas modeļiem veidotas finanšu sistēmas.

6.2.

Eiropas Savienība 2005. gadā vienojās par integrētu ES rūpniecības politikas koncepciju, kuras pamatā ir gan atsevišķās nozarēs īstenojami, gan transversāli pasākumi. Šīs politikas termiņa vidusposma pārskats veikts 2007. gadā, sekmējot ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas īstenošanu (23). 2008. gadā ES izstrādāja ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu (24), par kuru EESK jau ir paudusi viedokli (25).

6.3.

Izstrādājot atveseļošanas pasākumus ražošanas un pakalpojumu nozarēs, īpaša uzmanība jāvelta sociāli atbildīgiem un konkurētspējīgiem uzņēmumiem, sociālās ekonomikas uzņēmumiem un labāk kvalificētam un aktīvam darbaspēkam.

6.4.

Arī turpmāk jāsaglabā Lisabonas stratēģijas uzticamība. Dalībvalstīm un ES iestādēm jādemonstrē sava spēja pielāgot politiku jaunajiem apstākļiem, nosakot skaidras prioritātes un jaunas metodes stratēģijai, kas aizstās Lisabonas stratēģiju un kas ir jāizstrādā nākamajos mēnešos. Reformas ir jāpaātrina, nosakot skaidras un precīzas prioritātes atbilstīgi īstenojamiem un pārbaudāmiem laika grafikiem.

6.5.

EESK uzskata, ka Eiropas ražošanas un pakalpojumu nozares ir jāattīsta, uzlabojot procesus un produktus. EESK rosina ES attiecīgi rīkoties.

6.6.

EESK uzskata, ka minētajā rūpniecības stratēģijā ir jāparedz šādi pasākumi:

6.7.

Jārisina MVU īpašās problēmas, sevišķi saistībā ar kredītu un aizdevumu nepietiekamo pieejamību. Pašlaik MVU paredzētie līdzekļi nepilda savas funkcijas.

6.8.

Mazās uzņēmējdarbības akts, par kuru Komiteja pieņēmusi atzinumu (29), “nav pietiekami vērienīgs, lai risinātu šo problēmjautājumu, īpaši ņemot vērā pašreizējo ekonomikas un finanšu situāciju”, jo tā vajadzībām nav piešķirti pietiekami līdzekļi. Neskatoties uz to, ir svarīgi nodrošināt minētā akta pilnīgu, savlaicīgu un sistemātisku īstenošanu dalībvalstīs.

6.9.

Komiteja vairākkārt ir uzsvērusi, ka it īpaši pašreizējos apstākļos ir ļoti svarīgi ne tikai nodrošināt piekļuvi kredītiem, bet arī īstenot šādus pasākumus:

6.10.

Analizējot situāciju konkrētās nozarēs, Komisija pēc plašas sabiedriskās apspriešanās jau ir minējusi virkni ražošanas nozaru, kurās būtu jāveic stimulējoši un atveseļošanas pasākumi. Pirmtirgus iniciatīvas sākotnējā posmā bija minētas sešas nozares (31):

6.11.

Komisijas izmantotā metode būtu jāattiecina arī uz citām nozarēm. Tādēļ būtu jānosaka nozares, kurās saskaņota rīcība, izveidojot svarīgus politikas instrumentus un pamatnosacījumus, kā arī ciešāka ieinteresēto personu sadarbība ļautu paātrināt tirgus attīstību, nekropļojot konkurenci (32). To pašu varētu teikt par Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstību, kas pēc Eiropas Aizsardzības aģentūras izveidošanas un kopīgās drošības jomā gūtajiem panākumiem būtu jāveicina, īstenojot saskaņotāku Eiropas politiku (33).

6.12.

Lai Eiropas rūpniecības politika kļūtu efektīva, ir jāņem vērā īpašie apstākļi atsevišķās nozarēs, tostarp autobūves nozarē (automobiļi, kravas automobiļi un motocikli (34), ķīmiskajā rūpniecībā, kuģu būvē, ogļu un tērauda nozarē, būvniecībā, stikla, keramikas un cementa ražošanas nozarē, tekstilrūpniecībā un apģērbu ražošanas nozarē, lauksaimniecībā, mašīnbūvē, elektromehānikas nozarē, aviācijā, informācijas tehnoloģiju, telesakaru, enerģētikas un veselības aprūpes nozarē.

6.13.

EESK arī uzskata — lai atbalstītu jauninājumu ieviešanu, ir svarīgi pilnveidot tādus nesen radītos rūpniecības politikas instrumentus kā kopīgas tehnoloģijas iniciatīvas, novatorisks publiskais iepirkums un rīcības plāns ilgtspējīgai ražošanai un patēriņam.

6.14.

EESK uzskata, ka jāpaātrina arī pakalpojumu nozares liberalizācija, jo īpaši saistībā ar brīvo profesiju pārstāvju pakalpojumiem un vēl pastāvošajiem ierobežojumiem tarifu un kvotu ziņā.

6.15.

EESK neatlaidīgi aicina izstrādāt Kopienas iniciatīvu attiecībā uz atbalstu uzņēmumu pakalpojumu nozarei, kas rada inovatīvus pakalpojumus un saturu iedzīvotājiem, patērētājiem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem, paātrina pāreju uz ciparu sistēmas pakalpojumiem un platjoslas pakalpojumu plašāku ieviešanu, kā arī novērš šķēršļus e-pārvaldības un sistēmu sadarbspējas jomā.

6.16.

Pēc EESK domām, jāpilnveido un jānostiprina kopīga ārpolitika, kas nosaka ES attiecības ar pārējām pasaules valstīm.

7.1.

Lai iespējamās problēmas pārvērstu iespējās paaugstināt konkurētspēju, EESK ir atbalstījusi (35) un turpinās atbalstīt iniciatīvas, kuras ļauj izstrādāt ilgtspējīgu ieguves, ražošanas un patēriņa politiku, kas pilnībā integrēta pārējās ES politikas jomās.

7.2.

EESK ir pārliecināta, ka ES arī turpmāk jāizvirza tālejoši mērķi, kuru sasniegšana jāveicina ar tiesību un finanšu instrumentiem, kas nemazina Eiropas konkurētspēju un nerada lielāku slogu uzņēmumiem un iedzīvotājiem, bet gan sekmē labu praksi, jauninājumus un tehnoloģiskus uzlabojumus.

7.3.

EESK vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi sākt atbilstošas iniciatīvas, lai pasaules mērogā izvirzītos vadošajās pozīcijās tādās jomās kā energoefektivitāte, atjaunīgās enerģijas ražošanu jaudu palielināšana un CO2 uztveršanas tehnoloģijas pilnveidošana.

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/52

1.1

Par Eiropas projekta galveno mērķi izvirzīt visiem pieejamas kvalitatīvas darba vietas.

1.2

Eiropas sociālajā dialogā regulāri izskatīt jautājumu par trūcīgiem darba ņēmējiem.

1.3

Nekavējoties izstrādāt instrumentus, kas ļautu labāk izprast darba ņēmēju nabadzību, tās atšķirīgās un kopīgās iezīmes Eiropas līmenī.

1.4

Izvērtēt un izveidot jaunu saikni starp sociālo aizsardzību un nodarbinātību, lai katram darba ņēmējam būtu pienācīgi ienākumi viņa pamatvajadzību nodrošināšanai (mājoklis, veselības aprūpe, darba ņēmēja un viņa bērnu izglītība u.c.).

1.5

Nodrošināt efektīvu sākotnējo apmācību un tālākizglītību, kas nepieciešama kvalitatīvām darba vietām. Īstenot pasākumus dažādos līmeņos (valstu, reģionālajā), lai panāktu, ka jaunieši priekšlaicīgi nepārtrauc mācības.

1.6

Turpināt darbu un debates saistībā ar elastdrošību, lai efektīvāk līdzsvarotu elastīgumu (kas vajadzīgs uzņēmumiem) un konkrētus drošības mehānismus (darba ņēmēju aizsardzībai), kas sekmētu darba ņēmēju nabadzības mazināšanu un tās izskaušanu.

1.7

Nākamajā, 2010. gadā, ko Komisija pasludinājusi par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, paredzēt šiem jautājumiem veltītus informēšanas un mobilizēšanas pasākumus Eiropas Savienības un dalībvalstu līmenī.

2.1

ES līmenī izstrādātie zinātniskie darbi, priekšlikumi un jauninājumi saistībā ar “trūcīgiem darba ņēmējiem” liecina, ka darbs ne vienmēr pasargā no nabadzības, īpaši pašreizējos sociāli ekonomiskajos apstākļos.

2.2

“Priekšlikumā kopīgajam ziņojumam par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju 2009. gadā” (1), kura pamatā ir jaunie valstu stratēģiskie ziņojumi, Komisija uzsvēra, ka jautājumi saistībā ar trūcīgiem darba ņēmējiem un kvalitatīvām darba vietām ir ļoti svarīgi. Šis temats un norādītās konkrētās problēmas ir cieši saistītas ar darbībām, kas Kopienas līmenī tiek īstenotas “aktīvas iekļaušanas” jomā. Tas ietver gan trūkuma izskaušanu, gan atbalstu visiem pieejamu kvalitatīvu darba vietu radīšanai.

2.3

Šis jautājums ir jo īpaši svarīgs krīzes apstākļos, kad ievērojami pieaug bezdarbs un spiediens uz publiskajām finansēm. Tomēr šis jautājums ir jārisina ne tikai saistībā ar pašreizējo krīzi, bet gan kā strukturāls jautājums, kuram ir būtiska nozīme, lai gūtu vēlamos pozitīvos rezultātus sociālās aizsardzības un nodarbinātības politikas jomā kā vidējā, tā ilgtermiņā.

2.4

Gatavojot dokumentu par darbu un nabadzību, Komisija pasludināja 2010. gadu par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Eiropas Savienībā nabadzība skar gandrīz 80 miljonus cilvēku, t.i., 16 % iedzīvotāju. Ievērojama daļa no tiem ir trūcīgi darba ņēmēji. Zem nabadzības robežas dzīvo 8 % darba ņēmēju (2).

2.5

Atzinumā par tematu “Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010)” (3) Komiteja precizēja: lai pilnībā apzinātu šo parādību, papildus vispārpieņemtajam relatīvās monetārās nabadzības rādītājam ir vajadzīgi arī citi rādītāji, kas liecinātu par šāda veida nabadzības pastāvēšanu un materiālās nenodrošinātības faktiskajiem apmēriem. Skaidru priekšstatu par tendencēm sniedz ne tikai precīzi tehniskie dati, bet arī salīdzinošs novērtējums, kas iespējams pēc Eiropas līmenī panāktās vienošanās par definīciju.

3.1

Lai apskatītu jautājumu par “trūcīgiem darba ņēmējiem”, vispirms jāprecizē divi termini, proti, “darba ņēmējs” un “trūcīgs”. Darba ņēmēja “nabadzība” ir atkarīga, pirmkārt, no viņa darba līguma tiesisko attiecību laikā gūtajiem personīgajiem ienākumiem (atalgojuma) un, otrkārt, no ģimenes materiālā nodrošinājuma kopumā. Darbs saistās ar individuālu profesionālu darbību, bet nabadzība – ar nepietiekamu materiālo nodrošinājumu ģimenē. Dažos gadījumos pāreja no nodrošinātas situācijas un/vai no nodrošinātības sajūtas uz nabadzību var būt ļoti strauja.

3.2

Nabadzību definē mājsaimniecības līmenī, bet nodarbinātību — individuālajā līmenī. Tātad tiek apvienoti divi analīzes līmeņi. Darba ņēmēju nabadzība ir atkarīga ne tikai no indivīdu situācijas darba tirgū un nodarbinātības rādītājiem, bet arī no viņu ģimenes labklājības līmeņa. Šāds divkāršs novērtējums rada grūtības. Ne visi darba ņēmēji, kuriem ir zems atalgojums, ir trūcīgi (jo ģimenē ir arī citi, lielāki ienākumi). Tomēr cilvēks var būt trūcīgs, kaut gan viņa atalgojums ir tuvu vidējai mēnešalgai attiecīgajā valstī un šo atalgojumu sabiedrībā uzskata par pietiekamu. Persona var būt arī nenodarbināta (bezdarbnieks) un saņemt pabalstus, kuru apjoms ievērojami pārsniedz nabadzības robežu. Savukārt nodarbināta persona, kurai ir ļoti zems atalgojums un kuras apgādībā ir vairākas personas, dzīvo zem nabadzības robežas.

3.3

Tas nozīmē, ka jautājums par trūcīgiem darba ņēmējiem ir jāņem vērā nodarbinātības politikas, sociālās palīdzības un apdrošināšanas politikas, kā arī ģimenes politikas jomā.

3.4

Ar Eiropas Nodarbinātības stratēģiju, kas iekļauta Lisabonas stratēģijā, trūcīgu darba ņēmēju skaita samazināšana ir noteikta par ES prioritāti. Sākot ar 2003. gadu vajadzēja izstrādāt rādītāju, lai veiktu novērtēšanu un salīdzināšanu. Gatavojot Kopienas sociālās integrācijas procesu, Eiropas Savienības Sociālās aizsardzības komiteja 2003. gada jūlijā pieņēma kopīgu rādītāju, lai novērtētu “trūcīgu darba ņēmēju” īpatsvaru Eiropas Savienībā un noteiktu dažas galvenās tiem raksturīgās sociāli demogrāfiskās iezīmes.

3.5

Saskaņā ar Sociālās aizsardzības komitejas izstrādāto definīciju par “trūcīgu darba ņēmēju” uzskata personu, kura atsauces gadā “pārsvarā ir nodarbināta” (kā algots darbinieks vai pašnodarbinātais) un dzīvo ģimenē, kuras kopējie ienākumi ir zemāki nekā 60 % no vidējiem ienākumiem attiecīgajā valstī. Turklāt ar nosacījumu, ka persona bija nodarbināta vairāk nekā pusgadu. Savukārt rādītājā par “nodarbinātu personu nabadzības risku” precizēts, ka nodarbināta persona ir persona, kas atsauces perioda divpadsmit mēnešos bijusi nodarbināta vismaz septiņus mēnešus (4).

4.1

Saistībā ar ES sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas stratēģijas kopīgajiem mērķiem Komisija 2008. gada beigās publicēja gada ziņojumu par sociālajām tendencēm dalībvalstīs (sk. pielikumu) (5). Tajā norādīts, ka 2006. gada beigās 16 % Eiropas iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības riskam. Eiropas Savienībā 8 % darba ņēmēju dzīvo zem nabadzības robežas. Dati svārstās no 4 % vai mazāk (Čehijas Republika, Beļģija, Dānija, Nīderlande un Somija) līdz 13 % vai 14 % (attiecīgi Polijā un Grieķijā) (6). Darba ņēmēju nabadzība ir saistīta ar zemu atalgojumu (t.i., atalgojums, kas zemākas nekā 60 % no vidējās algas), zemu kvalifikācijas līmeni, nepastāvīgu darbu, atsevišķu pašnodarbināto zemu atalgojumu un nepilnas slodzes darbu, kuru personas bieži vien strādā apstākļu spiestas. Šis nabadzības veids ir saistīts arī ar citu ģimenes locekļu ekonomisko statusu. Komisija norāda, ka ģimenes modelis, kurā ir tikai viens apgādnieks, vairs nepasargā ģimeni no nabadzības.

4.2

Relatīvās monetārās nabadzības rādītājs tiek bieži kritizēts, jo tas nesniedz pilnīgu priekšstatu par nabadzības situāciju daudzveidību. Zemi ienākumi neapšaubāmi ir tikai viens no nabadzības faktoriem. Pašlaik ES tiek izstrādāti citi rādītāji, kas sniedz atšķirīgu un pilnīgāku priekšstatu par nabadzību.

4.3

Paralēli monetārās nabadzības rādītājiem tiek izstrādāti rādītāji par trūcīgiem “dzīves apstākļiem”. Eiropas mērogā, piemēram, tiek vērtēta “materiālā nenodrošinātība” (sk. pielikumu). Šis rādītājs atspoguļo to personu īpatsvaru, kuru mājsaimniecībā trūkst vismaz trīs no šādiem deviņiem elementiem: 1) iespēja segt neparedzētus izdevumus, 2) viena brīvdienu nedēļa gadā, 3) iespēja apmaksāt kredītus, 4) maltīte ar gaļu, vistas gaļu vai zivi vismaz reizi divās dienās, 5) mājoklis ar piemērotu apkuri, 6) veļas mazgājamā mašīna, 7) krāsu televizors, 8) tālrunis, 9) privātā automašīna. Visus minētos materiālo apstākļu kritērijus, protams, var apstrīdēt. Taču to apkopojums sniedz interesantu pārskatu. Nenodrošinātības līmenis ir ļoti atšķirīgs — no 3 % Luksemburgā līdz 50 % Latvijā. Šī starpība ir ievērojami lielāka nekā monetārās nabadzības līmeņa atšķirības (no 10 % līdz 21 %).

4.4

Izmantojot pieeju, kuras pamatā ir materiālās nenodrošinātības rādītājs, būtiski mainās dalībvalstu klasifikācija pēc nabadzības kritērija. Taču tas neatspoguļo tikai darba ņēmēju nabadzību, bet nabadzību kopumā. Drīzumā būs pieejami dati par trūcīgu darba ņēmēju situāciju katrā valstī materiālās nenodrošinātības aspektā. Jo būtībā darba ņēmēju nabadzība nav tikai zemu ienākumu problēma, bet arī (profesionālās, ģimenes, sabiedriskās) dzīves kvalitātes jautājums.

5.1

Viens no darba ņēmēju nabadzības galvenajiem faktoriem ir darba ņēmēja nestabilais statuss. Daudzi dalībnieki, tostarp Eiropas Arodbiedrību konfederācija un Eiropas arodbiedrības pauž satraukumu par arvien lielāku stabilitātes trūkumu nodarbinātības jomā. Vairāk nekā 19,1 miljons uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu (7) un aptuveni 29 miljoni viltus pašnodarbināto (galvenokārt celtniecības un būvdarbu jomā) liecina, ka zināms stabilitātes trūkums skar gandrīz 48,1 miljonu darba ņēmēju. Jāatzīmē, ka šī iedzīvotāju grupa vienas valsts mērogā un vēl jo vairāk starpvalstu mērogā ir ļoti neviendabīga. Tomēr tie ir desmitiem miljoni darba ņēmēju, kuru situācija nav stabila un kuri var kļūt par trūcīgiem darba ņēmējiem.

5.2

Darba devēji uzsver, ka jautājums par darba ņēmēju nabadzību ir sarežģīts, un vispirms norāda uz saikni starp nabadzības risku un izglītības līmeni. Izglītības un apmācības sistēmām jābūt efektīvākām un taisnīgākām. Turklāt ir svarīgi, lai “darbs atmaksātos” (8), proti, ir jānodrošina nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmu efektīva līdzsvarotība.

5.3

Darba ņēmēju nabadzības pamatā ir zems (bieži vien paveiktajam darbam neatbilstošs) atalgojums un izmaiņas ģimenes struktūrā. Lai gan šīs izmaiņas dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgas, tām visur raksturīga arvien lielāka nestabilitāte, lielāks šķiršanās skaits, arvien vairāk ģimenes, kurās bērnus audzina viens vecāks vai kurās ir tikai viens apgādnieks, un kuras līdz ar to ir pakļautas lielākam nabadzības riskam. Komisija “Kopīgajā ziņojumā par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju 2007. gadā” (9) jau norādīja: nodarbinātība ir vislabākā, bet ne vienīgā garantija pret nabadzību. Tādēļ jāīsteno vai jāveicina solidaritātes pasākumi, kas paredzēti ģimenēm, sievietēm, jauniešiem, studentiem, cilvēkiem ar invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem, migrantiem un vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām. Turklāt jāuzsver, ka darba ņēmēju nabadzība var būt par iemeslu arī bērnu nabadzībai.

5.4

Arī transporta, mājokļa, veselības aprūpes pakalpojumu u.c. izmaksu pieaugumam var būt negatīva ietekme uz darba ņēmējiem. Tas īpaši attiecas uz darba ņēmējiem, kuru atalgojums ir tuvu minimālajai darba algai, kā arī uz zemāko vidējo slāņu iedzīvotājiem, kuri parasti dzīvo ārpus nodarbinātības zonām.

5.5

Par iemeslu darba ņēmēju nabadzībai var būt zems prasmju vai izglītības līmenis, pienācīgi atalgota darba veikšanai nepieciešamo prasmju trūkums un nepiemēroti darba apstākļi. Neaizsargātākās grupas visbiežāk ir gados vecāki darba ņēmēji, jaunieši, sievietes, daudzbērnu ģimenes, invalīdi, migranti un personas, kas agri pārtraukušas mācības. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti piemērotus darba apstākļus, bērniem — drošu pamatu turpmākai dzīvei, sākot izglītošanu agrīnā vecumā un novēršot, ka jaunieši priekšlaicīgi pārtrauc mācības (pašlaik Eiropā 15 % jauniešu pārtrauc mācības, un šis rādītājs ir pārāk augsts).

5.6

Būtībā un bieži vien darba ņēmēju nabadzība ir nepietiekamas nodarbinātības rezultāts. Darba ņēmēju – algotu darbinieku un atsevišķu pašnodarbināto – nabadzība ir sarežģīts jautājums, ko ietekmē vairāki savstarpēji saistīti faktori. Lai efektīvi risinātu šīs problēmas, ir vajadzīga visaptveroša pieeja. Programmas cīņai pret darba ņēmēju nabadzību dos rezultātus tikai tad, ja tiks īstenotas visaptverošas politikas izaugsmes un globalizācijas pielāgošanas jomā, kā arī ekonomikas atveseļošanas politika pēc pašreizējās krīzes.

6.1

Lai izskaustu mazatalgotu darbu, vispirms ir vajadzīga makroekonomiska pieeja. Vienreizēji pasākumi nebūs pietiekami, lai pārvarētu šo tendenci, īpaši krīzes apstākļos. Nodarbinātībai un pašnodarbinātībai, precīzāk — visiem pieejamām kvalitatīvām darba vietām jābūt visu ES iestāžu prioritātei.

6.2

Ticami rādītāji. Ir jāturpina kopīgu un ticamu rādītāju izstrāde attiecībā uz trūcīgiem darba ņēmējiem. Ievērojami sasniegumi panākti, pateicoties Eiropas ieguldījumam un atklātajai koordinācijas metodei. Pašlaik ir svarīgi turpināt darbu un papildināt zināšanas, izmantojot pilnīgākus datus, kuros vienlaikus ņemts vērā trūcīgu darba ņēmēju īpatsvars, šīs nabadzības intensitāte, kā arī ienākumu nevienlīdzīga sadale starp trūcīgajiem (vienas valsts un starpvalstu līmenī).

6.3

Statistikā ir jāiekļauj gan valstu dati, kuru pamatā ir valstī noteiktā nabadzības robeža, gan arī Eiropas līmeņa dati, kuru pamatā ir Eiropā noteiktā nabadzības robeža. Līdz ar to būtu iespējama jauna klasifikācija un jauns redzējums, kas atšķiras no pašreizējā, uz vienu vienīgu rādītāju balstītā redzējuma.

6.4

Taisnīgs un pienācīgs atalgojums, kas balstīts uz pastiprinātu sociālo dialogu. Lai izskaustu darba ņēmēju nabadzību, ir jāizstrādā tālejoša algu politika. Plašāk jāizvērš un jāatbalsta visas iniciatīvas, kuru pamatā ir formula “inflācija + atbilstoša līdzdalība attiecīgās nozares ražīguma pieaugumā”. Šajā sakarā sarunas par algām, kas ir sociālā dialoga būtisks elements, ir īpaši nozīmīgas cīņā pret darba ņēmēju nabadzību. Nozares, valsts vai Eiropas līmenī uzņēmumi nejūt reālu finansiālu labumu, ja sarunas noris veiksmīgi. Tāpēc uzņēmumi nav ieinteresēti patiesā sociālā dialogā. Progresu saistībā ar pienācīgu darbu var panākt ar sociālo dialogu, sociālo partneru iesaistīšanu, uzņēmumu atbildību, valsts iestāžu stimulējošiem un koriģējošiem pasākumiem un pašreiz – ar banku lomu MVU darbībā. Noteicošais faktors cīņā pret mazatalgotu darbu ir nedeklarēta darba apkarošana. Pirmkārt, tāpēc, ka tas skar īpaši neaizsargātas iedzīvotāju grupas (migrantus, pagaidu darbā strādājošos), un, otrkārt, arī tāpēc, ka nedeklarētais darbs var radīt situācijas, kas pielīdzināmas verdzībai un ir pretrunā ar Pamattiesību hartu.

6.5

Mehānismi uzņēmējdarbības un pašnodarbinātības veicināšanai. Daudzi uzņēmēji un pašnodarbinātie, īpaši uzņēmuma dibināšanas sākumposmā saskaras ar nabadzību, neraugoties uz to, ka viņiem ir darbs. Ir jāparedz atbalsta mehānismi, jo daudzi no šiem MVU turpmāk radīs jaunas darbavietas. Kaut arī MVU nodrošina 80 % no ekonomiskās izaugsmes, daudzi uzņēmēji sākumposmā saņem mazu algu vai pat nesaņem to, pakļaujot tādējādi savu ģimeni nabadzības riskam.

6.6

Pielāgotas apmācības sistēmas. Mūžizglītība, jo īpaši mazāk kvalificētiem darba ņēmējiem ir galvenais nosacījums, lai uzlabotu prasmes un piekļuvi taisnīgi un pienācīgi atalgotam darbam.

6.7

Piemērota sociālā aizsardzība. Lai izskaustu darba ņēmēju nabadzību, ir jāracionalizē spēkā esošie noteikumi. Sociālos pabalstus vajadzētu efektīvāk papildināt ar jauniem bērnu aprūpes pakalpojumiem un mobilitātes atbalsta pasākumiem (tāpat kā darbam, arī mobilitātei ir jāatmaksājas), kas ļautu trūcīgiem darba ņēmējiem atrast labāk atalgotu darbu.

6.8

Attiecībā uz mājokli: ir noskaidrots, ka dažās valstīs ievērojams bezpajumtnieku skaits ir profesionāli nodarbināti, tādēļ ir svarīgi mobilizēt sociālo māju resursus, lai tos prioritārā kārtībā piešķirtu nodarbinātajiem, kuri mājokļa zemās kvalitātes vai mājokļa trūkuma dēļ var zaudēt darbu un relatīvu stabilitāti.

6.9

Jāņem vērā darbs un darba vide. Tā kā nodarbināto personu nabadzība ir lielā mērā saistīta ar darba apstākļiem, ir būtiski veikt pasākumus, lai uzlabotu darba vidi: atbalsts izvēlētajai mobilitātei, ēdināšanas pakalpojumu pieejamība par pieņemamu cenu, izmitināšanas apstākļi, bērnu aprūpes pakalpojumi. Turklāt darba devējam būtu jāizvērtē, kādas ir iespējas iekļaut darba līgumā nosacījumus, kas nodrošinātu lielāku drošību, darba ņēmēju karjeras virzību un kvalifikācijas uzlabošanu.

6.10

Informēt un mobilizēt. Visbeidzot, saistībā ar Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību ir jāmobilizē sabiedriskā doma un plašsaziņas līdzekļi. Analizējot jautājumu par darba ņēmēju nabadzību, informējot par cilvēka cieņu aizskarošām situācijām, ko tā rada, un mobilizējot Eiropas iedzīvotājus, varētu pārvarēt grūtības, ar kurām saskaras atsevišķi darba ņēmēji, un palīdzēt viņiem atgūt pašcieņu. Ir vajadzīga nevis līdzjūtība, bet gan mobilizēšanās visiem pieejamu kvalitatīvu darba vietu veicināšanai, lai popularizētu ētiski augstvērtīgu Eiropas sociālo modeli.

23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/57

1.3.1.

Larosière grupa ierosina labvēlīgos apstākļos izvirzīt bankām augstākas pašu kapitāla prasības, savukārt nelabvēlīgākos apstākļos minētās prasības varētu samazināt. Tā kā konjunktūras svārstību dēļ prognozēt ekonomikas attīstību ir sarežģīti, šis priekšlikums var būt saistīts ar risku. Spānijas piemērs tomēr liecina, ka šāda sistēma, kas ļauj mainīt prasības attiecībā uz pašu kapitālu, ir efektīva. EESK tādēļ uzskata, ka šāds pasākums pirms īstenošanas ir jāapsver, īpaši analizējot, vai pienācis piemērots brīdis tādai rīcībai.

1.3.2.

EESK uzskata, ka būtiski ir tādi pasākumi kā augstākas kapitāla prasības ārpusbilances darījumiem un to labāka pārredzamība. Visstingrākie noteikumi attiecībā uz ārpusbilances posteņiem bija Spānijā, un šīs valsts bankas krīze skārusi vismazāk.