11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/1

(1)

Padomes Direktīvā 90/314/EEK (3) ir paredzētas vairākas svarīgas patērētāju tiesības attiecībā uz kompleksajiem ceļojumiem, jo īpaši attiecībā uz informācijas prasībām, tirgotāju atbildību par kompleksā pakalpojuma sniegšanu un aizsardzību organizatora vai mazumtirgotāja maksātnespējas gadījumā. Tomēr tiesiskais regulējums ir jāpielāgo tirgus attīstības tendencēm, lai tas būtu piemērotāks iekšējā tirgus vajadzībām un lai novērstu neskaidrības un tiesiskā regulējuma nepilnības.

(2)

Tūrismam ir būtiska nozīme Savienības ekonomikā, un kompleksie ceļojumi, kompleksās brīvdienas un kompleksās ekskursijas (“kompleksie pakalpojumi”) ieņem nozīmīgu ceļojumu tirgus daļu. Kopš Direktīvas 90/314/EEK pieņemšanas minētais tirgus ir ievērojami mainījies. Papildus tradicionālajām izplatīšanas ķēdēm internets ir kļuvis arvien nozīmīgāks līdzeklis, caur kuru piedāvā vai pārdod ceļojumu pakalpojumus. Ceļojumu pakalpojumus apvieno ne tikai tradicionālo iepriekš sagatavoto komplekso pakalpojumu veidā, bet bieži tos apvieno pēc individuāla pasūtījuma. Daudzi no šiem ceļojumu pakalpojumu apvienojumiem atrodas “pelēkajā zonā” no juridiskā viedokļa vai pilnīgi noteikti neietilpst Direktīvas 90/314/EEK piemērošanas jomā. Šīs direktīvas mērķis ir pielāgot aizsardzības tvērumu, lai ņemtu vērā minēto attīstības gaitu, veicinātu pārredzamību un palielinātu juridisko noteiktību ceļotājiem un tirgotājiem.

(3)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 169. panta 1. punktā un 169. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka Savienība veicina augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu, izmantojot pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar LESD 114. pantu.

(4)

Direktīva 90/314/EEK piešķir plašu rīcības brīvību dalībvalstīm attiecībā uz transponēšanu. Tādēļ joprojām saglabājas būtiskas atšķirības starp dalībvalstu tiesību aktiem. Tiesiskā regulējuma sadrumstalotība rada paaugstinātas izmaksas uzņēmumiem un šķēršļus tiem, kuri vēlas darboties pāri robežām, tādējādi ierobežojot patērētāju izvēli.

(5)

Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu un 49. pantu iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite un brīvība veikt uzņēmējdarbību. No līgumiem, kas attiecas uz kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, izrietošo tiesību un pienākumu saskaņošana ir nepieciešama, lai šajā jomā izveidotu faktiski darbojošos iekšējo tirgu patērētājiem, pareizi līdzsvarojot augstu patērētāju aizsardzības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju.

(6)

Komplekso ceļojumu tirgus pārrobežu potenciāls Savienībā pašlaik nav pilnībā izmantots. Atšķirības noteikumos par ceļotāju aizsardzību dažādās dalībvalstīs attur ceļotājus no vienas dalībvalsts iegādāties kompleksos pakalpojumus un saistītus ceļojumu pakalpojumus citā dalībvalstī, un līdzīgi tās attur arī organizatorus un mazumtirgotājus no vienas dalībvalsts pārdot šādus pakalpojumus citā dalībvalstī. Lai ceļotāji un tirgotāji varētu pilnībā izmantot iekšējā tirgus priekšrocības, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni visā Savienībā, ir nepieciešams turpināt tuvināt dalībvalstu tiesību aktus par kompleksiem pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem.

(7)

Lielākā daļa ceļotāju, kas iegādājas kompleksos pakalpojumus vai saistītos ceļojumu pakalpojumus, ir patērētāji Savienības patērētāju aizsardzības tiesību izpratnē. Tajā pašā laikā ne vienmēr ir viegli nošķirt patērētājus un mazo uzņēmumu pārstāvjus vai profesionāļus, kas rezervē ceļojumus saistībā ar savu darījumdarbību vai profesiju, izmantojot tos pašus rezervēšanas kanālus kā patērētāji. Šādiem ceļotājiem bieži ir vajadzīgs līdzīgs aizsardzības līmenis. Turpretim pastāv uzņēmumi vai organizācijas, kas ceļojumus organizē, pamatojoties uz vispārēju līgumu, ko tās nereti noslēdz, piemēram, ar ceļojumu aģentūru, par vairākiem ceļojumu pakalpojumiem uz konkrētu laikposmu. Šāda veida ceļojumu organizēšanai nav vajadzīgs patērētājiem paredzētais aizsardzības līmenis. Tādēļ šī direktīva būtu jāattiecina uz personām, kas dodas darījuma braucienos, tostarp brīvo profesiju pārstāvjiem, vai pašnodarbinātajiem vai citām fiziskām personām, ja viņu ceļojumu organizēšana nenotiek, balstoties uz vispārēju līgumu. Lai izvairītos no sajukuma ar termina “patērētājs” definīciju, kas izmantota citos Savienības tiesību aktos, personas, ko aizsargā saskaņā ar šo direktīvu, būtu jāsauc par “ceļotājiem”.

(8)

Tā kā ceļojumu pakalpojumus var apvienot daudzos dažādos veidos, ir lietderīgi par kompleksajiem pakalpojumiem uzskatīt visus ceļojumu pakalpojumu apvienojumus, kam piemīt pazīmes, kuras ceļotāji parasti saista ar komplekso pakalpojumu, jo īpaši, ja atsevišķi ceļojumu pakalpojumi ir apvienoti vienā ceļojumu produktā, par kura pienācīgu sniegšanu atbildību uzņemas organizators. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru (4) nevajadzētu būt atšķirībai, vai ceļojumu pakalpojumus apvieno pirms jebkādas saskares ar ceļotāju vai pēc ceļotāja pieprasījuma, vai saskaņā ar ceļotāja izdarīto izvēli. Tie paši principi būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai rezervācija veikta pie tirgotāja klātienē vai tiešsaistē.

(9)

Lai nodrošinātu pārredzamību, kompleksie pakalpojumi būtu jānošķir no saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ja tirgotāji tiešsaistē vai klātienē palīdz ceļotājiem iegādāties ceļojuma pakalpojumus, kā rezultātā ceļotājs noslēdz līgumus ar dažādiem ceļojumu pakalpojumu sniedzējiem, tostarp izmantojot sasaistītus rezervācijas procesus, kuriem nepiemīt kompleksa pakalpojuma pazīmes un attiecībā uz kuriem nebūtu lietderīgi piemērot visus kompleksajiem pakalpojumiem piemērojamos pienākumus.

(10)

Ņemot vērā tirgus attīstību, ir lietderīgi sīkāk definēt kompleksos pakalpojumus, pamatojoties uz alternatīviem objektīviem kritērijiem, kas galvenokārt attiecas uz veidu, kā ceļojumu pakalpojumus noformē vai iegādājas, un gadījumiem, kad ceļotāji var pamatoti sagaidīt, ka viņus aizsargā šī direktīva. Tas tā ir, piemēram, gadījumā, kad dažāda veida ceļojuma pakalpojumus iegādājas vienam un tam pašam ceļojumam vai tām pašām brīvdienām vienā tirdzniecības vietā un kad minētie pakalpojumi ir izvēlēti, pirms ceļotājs piekrīt maksāt, proti, viena un tā paša rezervācijas procesa ietvaros, vai ja šādus pakalpojumus piedāvā vai pārdod par kopīgu vai vienu cenu, vai par tiem iekasē vienu vai kopēju cenu, kā arī ja šādi pakalpojumi tiek reklamēti vai pārdoti ar nosaukumu “kompleksais pakalpojums” vai līdzīgu jēdzienu, kas norāda ciešu saikni starp attiecīgajiem ceļojuma pakalpojumiem. Šādi līdzīgi jēdzieni var būt, piemēram, “apvienots darījums”, “visaptverošs” vai “visaptverošs pakalpojums”.

(11)

Būtu jāprecizē, ka ceļojumu pakalpojumi, kas apvienoti pēc tam, kad noslēgts līgums, ar kuru tirgotājs piešķir ceļotājam tiesības izvēlēties no dažādu veidu ceļojumu pakalpojumu izlases, piemēram, kompleksā ceļojuma pakalpojuma dāvanu karte, veido komplekso pakalpojumu. Turklāt ceļojumu pakalpojumu apvienojums būtu jāuzskata par komplekso pakalpojumu, ja ceļotāja vārds, maksājuma informācija un e-pasta adrese tiek pārsūtīta starp tirgotājiem un ja ne vēlāk kā 24 stundas pēc tam, kad ir apstiprināta pirmā ceļojumu pakalpojuma rezervācija, tiek noslēgts vēl viens līgums.

(12)

Tajā pašā laikā saistīti ceļojumu pakalpojumi būtu jānošķir no ceļojumu pakalpojumiem, ko ceļotāji rezervē neatkarīgi, bieži dažādos laikos, pat ja tas darīts viena un tā paša ceļojuma vai to pašu brīvdienu nolūkos. Saistīti ceļojumu pakalpojumi tiešsaistē arī būtu jānošķir no saistītām tīmekļa vietnēm, kuru mērķis nav noslēgt līgumu ar ceļotāju, un no saitēm, ar kurām ceļotāji vispārīgā veidā vienkārši tiek informēti par papildu ceļojumu pakalpojumiem, piemēram, ja viesnīca vai pasākuma organizators savā tīmekļa vietnē izvieto sarakstu ar visiem operatoriem, kas piedāvā transporta pakalpojumus nokļūšanai līdz tā atrašanās vietai, neatkarīgi no jebkāda rezervācijas procesa vai ja reklāmas izvietošanai tīmekļa vietnēs izmanto sīkdatnes vai metadatus.

(13)

Īpaši noteikumi būtu jāparedz attiecībā uz tirgotājiem klātienē vai tiešsaistē, kas vienas saziņas ar viņu tirdzniecības vietu vai tās viena apmeklējuma gadījumā palīdz ceļotājiem noslēgt atsevišķus līgumus ar atsevišķiem pakalpojumu sniedzējiem, un attiecībā uz tiešsaistes tirgotājiem, kas, piemēram, ar sasaistītiem tiešsaistes rezervācijas procesiem mērķtiecīgi sekmē vismaz viena papildu ceļojumu pakalpojuma iegādi no cita tirgotāja, kad līgums tiek noslēgts ne vēlāk kā 24 stundas pēc pirmā ceļojuma pakalpojuma rezervācijas apstiprināšanas. Šādas sekmēšanas pamatā bieži vien ir komerciāla saikne, kas ietver atlīdzību starp tirgotāju, kurš sekmē papildu ceļojumu pakalpojumu iegādi, un otru tirgotāju, neatkarīgi no šādas atlīdzības aprēķināšanas metodes, kuras pamatā varētu būt, piemēram, klikšķu skaits vai apgrozījums. Minētie noteikumi būtu piemērojami, piemēram, ja kopā ar pirmā ceļojumu pakalpojuma, piemēram, lidojuma vai vilciena reisa, rezervācijas apstiprinājumu ceļotājs saņem uzaicinājumu rezervēt papildu ceļojuma pakalpojumu, kas pieejams izraudzītajā ceļojuma galamērķī, piemēram, izmitināšanu viesnīcā, ar saiti uz cita pakalpojumu sniedzēja vai starpnieka rezervācijas tīmekļa vietni. Lai gan šādi pakalpojumi nebūtu uzskatāmi par komplekso pakalpojumu daļu šīs direktīvas nozīmē, saskaņā ar kuru atbildību par visu ceļojumu pakalpojumu pienācīgu sniegšanu uzņemas viens organizators, šādi saistīti ceļojuma pakalpojumi ir alternatīvs darījumdarbības modelis, kas bieži cieši konkurē ar kompleksiem pakalpojumiem.

(14)

Lai nodrošinātu godīgu konkurenci un aizsargātu ceļotājus, pienākums sniegt pietiekamas drošības garantijas attiecībā uz maksājumu atmaksu un ceļotāju repatriāciju pakalpojuma sniedzēja maksātnespējas gadījumā būtu attiecināms arī uz saistītiem ceļojumu pakalpojumiem.

(15)

Viena paša atsevišķa ceļojumu pakalpojuma iegādei nevajadzētu būt ne kompleksam pakalpojumam, ne saistītam ceļojumu pakalpojumam.

(16)

Lai palielinātu skaidrību ceļotājiem un ļautu viņiem veikt apzinātu izvēli attiecībā uz dažādiem piedāvātajiem ceļojumu organizēšanas veidiem, tirgotājiem būtu jāpieprasa skaidri un uzskatāmā veidā paziņot, vai tie piedāvā komplekso pakalpojumu vai saistītu ceļojuma pakalpojumu, un sniegt informāciju par atbilstīgo aizsardzības līmeni, pirms ceļotājs piekrīt maksāt. Tirgotāja deklarācijai par pārdošanai piedāvātā ceļojuma produkta juridisko būtību būtu jāatbilst attiecīgā produkta faktiskajai juridiskajai būtībai. Attiecīgām tiesībaizsardzības iestādēm būtu jāiejaucas, ja tirgotāji nesniedz precīzu informāciju ceļotājiem.

(17)

Lai noteiktu, vai pastāv komplekss pakalpojums vai saistīts ceļojumu pakalpojums, būtu jāņem vērā tikai tas, vai ir apvienoti dažāda veida ceļojumu pakalpojumi – piemēram, izmitināšana, pasažieru pārvadājumi ar autobusu, pa dzelzceļu, ūdeni vai gaisu, kā arī mehānisko transportlīdzekļu vai noteiktu motociklu noma. Izmitināšana ar mērķi apmesties uz dzīvi, tostarp ilgtermiņa valodu kursu apmeklēšanai, nebūtu jāuzskata par izmitināšanu šīs direktīvas nozīmē. Tādi finanšu pakalpojumi kā ceļojuma apdrošināšana nebūtu jāuzskata par ceļojuma pakalpojumiem. Turklāt pakalpojumi, kas ir cita ceļojuma pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa, paši par sevi nebūtu jāuzskata par ceļojuma pakalpojumiem. Tas ietver, piemēram, bagāžas pārvietošanu, ko nodrošina pasažieru pārvadāšanas ietvaros, sīkus transporta pakalpojumus, piemēram, pasažieru pārvadāšanu, ko veic ekskursijas gida pavadībā ietvaros, vai pārvadājumus starp viesnīcu un lidostu vai dzelzceļa staciju, maltītes, dzērienus un tīrīšanu, ko nodrošina izmitināšanas ietvaros, vai piekļuvi tādiem uz vietas esošiem objektiem kā peldbaseins, sauna, spa vai sporta zāle, kas viesnīcas viesiem ir iekļauta uzturēšanās laikā. Tas nozīmē arī to, ka gadījumos, kad – atšķirībā no kruīza ceļojuma – naktsmītnes nodrošina kā daļu no pasažieru pārvadāšanas pa sauszemi, dzelzceļu, ūdeni vai gaisu, izmitināšana pati par sevi nebūtu jāuzskata par ceļojuma pakalpojumu, ja galvenais komponents nepārprotami ir pārvadājums.

(18)

Citi tūrisma pakalpojumi, kas nav pasažieru pārvadājumu, izmitināšanas vai mehānisko transportlīdzekļu vai noteiktu motociklu nomas neatņemama sastāvdaļa, var būt, piemēram, biļetes uz koncertiem, sporta pasākumiem, ekskursijām vai atrakciju parkiem, ekskursijas gida pavadībā, slēpošanas trašu pacēlāju biļetes un sporta aprīkojuma, piemēram, slēpošanas aprīkojuma, noma vai spa procedūras. Tomēr, ja šādi pakalpojumi ir apvienoti tikai ar vienu citu ceļojuma pakalpojumu veidu, piemēram, izmitināšanu, kompleksajam pakalpojumam vai saistītam ceļojuma pakalpojumam vajadzētu izveidoties tikai tad, ja tie veido nozīmīgu daļu no kompleksā pakalpojuma vai saistītā ceļojuma pakalpojuma vērtības vai tiek reklamēti kā ceļojuma vai brīvdienu būtiska iezīme, vai citādi ir ceļojuma vai brīvdienu būtiska iezīme. Ja citi tūrisma pakalpojumi veido 25 % vai vairāk no apvienojuma vērtības, tie būtu jāuzskata par tādiem pakalpojumiem, kas veido kompleksā pakalpojuma vai saistītu ceļojumu pakalpojumu nozīmīgu daļu. Būtu jāprecizē, ka, ja tiek pievienoti citi tūrisma pakalpojumi, piemēram, izmitināšana viesnīcā, kas rezervēta kā atsevišķs pakalpojums pēc tam, kad ceļotājs ir ieradies viesnīcā, tad tiem nevajadzētu kļūt par kompleksā pakalpojuma daļu. Tam nevajadzētu novest pie šīs direktīvas apiešanas, proti, pie tā, ka organizatori vai mazumtirgotāji ceļotājam iepriekš piedāvā papildu tūrisma pakalpojumu izvēli un tad līgumu par minētajiem pakalpojumiem piedāvā noslēgt tikai pēc tam, kad ir sākusies pirmā ceļojuma pakalpojuma sniegšana.

(19)

Tā kā nepieciešamība aizsargāt ceļotājus īstermiņa ceļojuma laikā ir mazāka un lai izvairītos no nevajadzīga sloga tirgotājiem, ceļojumi, kas ilgst mazāk nekā 24 stundas un neietver izmitināšanu, kā arī kompleksie pakalpojumi vai saistītie ceļojumu pakalpojumi, ko piedāvā vai kurus sekmē tikai reizēm, pēc bezpeļņas principa un tikai ierobežotai ceļotāju grupai, būtu jāizslēdz no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Pēdējā minētā grupa var ietvert, piemēram, ceļojumus, kurus ne vairāk kā dažas reizes gadā saviem locekļiem organizē labdarības organizācijas, sporta klubi vai skolas un kurus nepiedāvā sabiedrībai. Pienācīgai informācijai par minēto izņēmumu vajadzētu būt publiski pieejamai, lai tirgotāji un ceļotāji būtu pienācīgi informēti, ka šī direktīva neattiecas uz tādiem kompleksajiem pakalpojumiem vai saistītajiem ceļojumu pakalpojumiem.

(20)

Šai direktīvai nebūtu jāskar valsts tiesību akti līgumtiesību jomā attiecībā uz tiem aspektiem, kas nav reglamentēti šajā direktīvā.

(21)

Dalībvalstīm būtu jāsaglabā kompetence saskaņā ar Savienības tiesību aktiem piemērot šīs direktīvas noteikumus nozarēs, kas neietilpst tās darbības jomā. Tādējādi dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest valstu tiesību aktus, kas ir atbilstīgi šīs direktīvas vai konkrētu tās noteikumu prasībām, attiecībā uz līgumiem, kuri ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas. Dalībvalstis var, piemēram, saglabāt vai ieviest atbilstīgus noteikumus attiecībā uz konkrētiem atsevišķiem līgumiem par vienu atsevišķu ceļojuma pakalpojumu (piemēram, brīvdienu māju nomu) vai par kompleksiem pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ko piedāvā vai veicina bezpeļņas nolūkos, ierobežotai ceļotāju grupai un tikai reizēm, vai attiecībā uz kompleksiem pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, kuri aptver laikposmu, kas ir mazāks nekā 24 stundas, un kuri neietver izmitināšanu.

(22)

Kompleksā ceļojuma pakalpojuma galvenā pazīme ir tā, ka ir viens tirgotājs, kas kā organizators ir atbildīgs par visa kompleksā pakalpojuma pienācīgu sniegšanu. Tikai tajos gadījumos, kad cits tirgotājs darbojas kā kompleksā pakalpojuma organizators, tirgotājam, visbiežāk ceļojumu aģentūrai vai tiešsaistes ceļojumu aģentam, varētu būt iespēja rīkoties tikai kā mazumtirgotājam vai starpniekam un nebūt atbildīgam kā organizatoram. Tam, vai tirgotājs rīkojas kā konkrētā kompleksā pakalpojuma organizators, vajadzētu būt atkarīgam no minētā tirgotāja iesaistes kompleksā pakalpojuma izveidē, nevis no tā, kā tirgotājs apraksta savu darījumdarbību. Apsverot to, vai tirgotājs ir organizators vai mazumtirgotājs, nevajadzētu būt atšķirībai, vai tirgotājs rīkojas kā piegādātājs vai norāda, ka ir aģents, kas rīkojas ceļotāja interesēs.

(23)

Direktīva 90/314/EEK dalībvalstīm ir piešķīrusi rīcības brīvību noteikt, vai par kompleksā pakalpojuma pienācīgu sniegšanu ir atbildīgs mazumtirgotājs, organizators vai mazumtirgotājs kopā ar organizatoru. Minētā elastīgā pieeja dažās dalībvalstīs radījusi neskaidrību par to, kurš tirgotājs ir atbildīgs par attiecīgo ceļojumu pakalpojumu sniegšanu. Tādēļ šajā direktīvā būtu jāprecizē, ka atbildība par kompleksā ceļojuma līgumā iekļauto ceļojuma pakalpojumu sniegšanu ir organizatoram, ja vien valsts tiesību aktos nav paredzēts, ka atbildīgs ir gan organizators, gan mazumtirgotājs.

(24)

Attiecībā uz kompleksiem pakalpojumiem mazumtirgotājiem kopā ar organizatoru vajadzētu būt atbildīgiem par informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas. Lai veicinātu saziņu, jo īpaši pārrobežu lietās, ceļotājiem vajadzētu būt iespējai sazināties ar organizatoru arī ar tā mazumtirgotāja palīdzību, pie kura viņi nopirkuši komplekso pakalpojumu.

(25)

Ceļotājam būtu jāsaņem visa vajadzīgā informācija pirms kompleksā pakalpojuma iegādes neatkarīgi no tā, vai to pārdod, izmantojot distances saziņas līdzekļus, pie letes vai ar citu veidu izplatīšanas līdzekļiem. Sniedzot minēto informāciju, tirgotājam būtu jāņem vērā to ceļotāju īpašās vajadzības, kuri vecuma vai fizisko traucējumu dēļ ir īpaši neaizsargāti, ja tirgotājs tādas vajadzības var saprātīgi paredzēt.

(26)

Pamatinformācijai, piemēram, ceļojumu pakalpojumu galvenajām pazīmēm vai cenai, kas norādīta reklāmā, organizatora tīmekļa vietnē vai brošūrā kā daļa no informācijas, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, vajadzētu būt saistošai, izņemot, ja organizators patur tiesības grozīt šos elementus un ja šādas izmaiņas ir skaidri, saprotami un uzskatāmā veidā paziņotas ceļotājam pirms kompleksā ceļojuma līguma noslēgšanas. Tomēr, ņemot vērā jaunās saziņas tehnoloģijas, kuras dod iespēju viegli veikt atjauninājumus, vairs nav vajadzības paredzēt īpašus noteikumus par brošūrām, lai gan ir lietderīgi nodrošināt, ka izmaiņas informācijā, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, tiek paziņotas ceļotājam. Vienmēr vajadzētu būt iespējai veikt izmaiņas informācijā, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, ja abas kompleksā ceļojuma līguma puses par to ir skaidri vienojušās.

(27)

Prasības par informāciju, kas paredzētas šajā direktīvā, ir izsmeļošas, taču tām nebūtu jāskar informācijas prasības, kas izklāstītas citos piemērojamos Savienības tiesību aktos (5).

(28)

Organizatoriem būtu jāsniedz vispārīga informācija par vīzu režīmu galamērķa valstī. Informāciju par to, cik aptuveni ilgā laikā var saņemt vīzu, var sniegt kā atsauci uz oficiālu informāciju galamērķa valstī.

(29)

Ņemot vērā komplekso ceļojumu līgumu īpatnības, būtu jāparedz līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi laikposmam pirms un pēc kompleksā pakalpojuma sākuma, jo īpaši, ja kompleksais pakalpojums nav sniegts pienācīgi vai ir mainījušies konkrēti apstākļi.

(30)

Tā kā kompleksos pakalpojumus bieži iegādājas ilgu laiku pirms to sniegšanas, var iestāties neparedzēti apstākļi. Tādēļ ceļotājam, ievērojot konkrētus nosacījumus, vajadzētu būt tiesībām nodot kompleksā ceļojuma līgumu citam ceļotājam. Šādos gadījumos organizatoram vajadzētu būt iespējai atgūt savus izdevumus, piemēram, ja apakšuzņēmējs pieprasa maksu par ceļotāja vārda izmaiņām vai par transporta biļetes anulēšanu un izsniegšanu no jauna.

(31)

Ceļotājiem vajadzētu būt arī iespējai jebkurā brīdī pirms kompleksā pakalpojuma sākuma izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, samaksājot pienācīgu un pamatojamu izbeigšanas maksu, kurā ir ņemti vērā gaidāmie izmaksu ietaupījumi un ienākumi no ceļojumu pakalpojumu alternatīvas izmantošanas. Viņiem vajadzētu būt arī tiesībām izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu, ja nenovēršami un ārkārtas apstākļi ievērojami ietekmēs kompleksā pakalpojuma izpildi. Tādi apstākļi var būt, piemēram, karadarbība, tādas citas nopietnas drošības problēmas kā terorisms, tādi ievērojami riski cilvēka veselībai kā nopietnas slimības uzliesmojums ceļojuma galamērķī vai dabas katastrofas, piemēram, plūdi, zemestrīces, vai tādi laikapstākļi, kuru dēļ nav iespējams droši nokļūt līdz galamērķim, kā par to puses vienojušās kompleksā ceļojuma līgumā.

(32)

Īpašos gadījumos arī organizatoram vajadzētu būt tiesībām izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, nemaksājot kompensāciju, piemēram, ja nav sasniegts minimālais dalībnieku skaits un ja minētā iespēja ir paredzēta līgumā. Šādā gadījumā organizatoram būtu jāatmaksā visi maksājumi, ko tas saņēmis saistībā ar komplekso pakalpojumu.

(33)

Dažos gadījumos organizatoriem vajadzētu būt iespējai izdarīt vienpusējas izmaiņas kompleksā ceļojuma līgumā. Tomēr ceļotājiem vajadzētu būt tiesībām izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, ja izmaiņas būtiski maina kādu no ceļojuma pakalpojuma galvenajām pazīmēm. Tā varētu būt, piemēram, gadījumā, ja samazinās ceļojuma pakalpojumu kvalitāte vai vērtība. Kompleksā ceļojuma līgumā norādīto izbraukšanas vai ierašanās laiku izmaiņas būtu jāuzskata par nozīmīgām, piemēram, tādā gadījumā, ja tās ceļotājam radītu ievērojamas neērtības vai papildu izmaksas, piemēram, par pārkārtojumiem saistībā ar transportu vai izmitināšanu. Cenu palielinājums būtu jāatļauj tikai tad, ja ir mainījusies degvielas vai citu enerģijas avotu cena attiecībā uz pasažieru pārvadājumiem, ir mainījušies nodokļi vai maksas, ko iekasē trešā persona, kas nav tieši iesaistīta kompleksā ceļojuma līgumā ietverto ceļojuma pakalpojumu sniegšanā, vai ir mainījies valūtas maiņas kurss, kas attiecas uz komplekso pakalpojumu, un turklāt tikai tad, ja līgumā ir skaidri paredzēta šāda cenas palielināšanas iespēja un tajā noteikts, ka ceļotājam ir tiesības saņemt cenas samazinājumu, kas atbilst minēto izmaksu samazinājumam. Ja organizators piedāvā cenas palielinājumu, kas ir lielāks nekā 8 % no kopējās cenas, ceļotājam vajadzētu būt tiesībām izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu.

(34)

Ir lietderīgi izstrādāt īpašus noteikumus par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz neatbilstībām kompleksā ceļojuma līguma izpildē. Ceļotājam vajadzētu būt tiesībām saņemt problēmu risinājumu, un, ja ievērojamu daļu no kompleksā ceļojuma līgumā iekļautajiem ceļojuma pakalpojumiem nav iespējams sniegt, ceļotājam būtu jāpiedāvā atbilstoši alternatīvi pakalpojumi. Ja organizators saprātīgā laikposmā, ko noteicis ceļotājs, nenovērš neatbilstību, būtu jādod iespēja ceļotājam to darīt pašam un prasīt nepieciešamo izmaksu kompensāciju. Dažos gadījumos nevajadzētu paredzēt prasību noteikt laika ierobežojumu, jo īpaši tad, ja ir vajadzīga tūlītēja novēršana. Tas attiektos, piemēram, uz gadījumiem, kad organizatora nodrošinātā autobusa kavēšanās dēļ ceļotājam ir jāizmanto taksometra pakalpojumi, lai laikus paspētu uz lidojumu. Ceļotājiem tāpat būtu jāpiešķir tiesības uz cenas samazinājumu, kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanu un/vai kompensāciju par zaudējumiem. Kompensācijai būtu jāsedz arī nemateriālie zaudējumi, piemēram, zaudēta iespēja baudīt ceļojumu vai brīvdienas būtisku problēmu dēļ saistībā ar attiecīgo ceļojumu pakalpojumu sniegšanu. Ceļotājam vajadzētu būt pienākumam, ņemot vērā lietas apstākļus, bez liekas kavēšanās informēt organizatoru par jebkādu neatbilstību, ar ko viņš saskaras kompleksā ceļojuma līgumā iekļauta ceļojuma pakalpojuma sniegšanas laikā. Minētā pienākuma neizpildīšanu var ņemt vērā, nosakot atbilstīgo cenas samazinājumu vai kompensāciju par zaudējumiem, ja šāds paziņojums būtu novērsis vai mazinājis zaudējumus.

(35)

Lai nodrošinātu konsekvenci, ir lietderīgi saskaņot šīs direktīvas noteikumus ar starptautiskām konvencijām, kas reglamentē ceļojumu pakalpojumus, un ar Savienības tiesību aktiem par pasažieru tiesībām. Ja organizators ir atbildīgs par kompleksā pakalpojuma līgumā iekļauto ceļojumu pakalpojumu nesniegšanu vai nepienācīgu sniegšanu, organizatoram vajadzētu būt iespējai piemērot pakalpojumu sniedzēju atbildības ierobežojumus, kas noteikti tādās starptautiskās konvencijās kā 1999. gada Monreālas Konvencija par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju (6), 1980. gada Konvencija par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) (7) un 1974. gada Atēnu Konvencija par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru (8). Ja nenovēršamu un ārkārtas apstākļu dēļ nav iespējams nodrošināt ceļotāja savlaicīgu atgriešanos izbraukšanas vietā, organizatoram būtu jāsedz izmaksas par ceļotāja nepieciešamo izmitināšanu par laikposmu, kas nepārsniedz trīs naktis vienam ceļotājam, ja vien esošos vai turpmākos Savienības tiesību aktos par patērētāju tiesībām nav paredzēti ilgāki laikposmi.

(36)

Šai direktīvai nebūtu jāskar ceļotāju tiesības iesniegt prasījumus gan saskaņā ar šo direktīvu, gan saskaņā ar citiem attiecīgiem Savienības tiesību aktiem vai starptautiskām konvencijām, lai ceļotājiem arī turpmāk būtu iespēja adresēt prasījumus organizatoram, pārvadātājam vai jebkurai citai atbildīgai pusei, vai attiecīgā gadījumā vairāk nekā vienai pusei. Būtu jāprecizē, ka, lai izvairītos no kompensācijas pārmaksas, saskaņā ar šo direktīvu piešķirtā kompensācija vai cenas samazinājums un saskaņā ar citiem attiecīgiem Savienības tiesību aktiem vai starptautiskām konvencijām piešķirtā kompensācija vai cenas samazinājums būtu savstarpēji jāatvelk. Organizatora atbildībai nebūtu jāskar tiesības pieprasīt atlīdzinājumu no trešām personām, tostarp pakalpojumu sniedzējiem.

(37)

Ja ceļotājs ir nonācis grūtībās ceļojuma vai brīvdienu laikā, organizatoram vajadzētu būt pienākumam bez nepamatotas kavēšanās sniegt atbilstīgu palīdzību. Šādai palīdzībai galvenokārt būtu jāizpaužas, attiecīgā gadījumā sniedzot informāciju par tādiem jautājumiem kā veselības aprūpes dienesti, vietējās iestādes un konsulārā palīdzība, kā arī praktiskas palīdzības veidā, piemēram, attiecībā uz distances saziņu un alternatīviem ceļojuma pakalpojumiem.

(38)

Savā 2013. gada 18. marta paziņojumā ar nosaukumu “Pasažieru aizsardzība aviosabiedrību maksātnespējas gadījumā” Komisija noteica pasākumus, lai uzlabotu ceļotāju aizsardzību aviosabiedrības maksātnespējas gadījumā, tostarp paredzēja labāk īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 261/2004 (9) un Regulu (EK) Nr. 1008/2008 un sadarboties ar nozares ieinteresētajām personām, pretējā gadījumā paredzot iespēju apsvērt likumdošanas pasākumu. Minētais paziņojums attiecas uz atsevišķu sastāvdaļu, proti, gaisa transporta pakalpojumu, iegādi un tāpēc nerisina jautājumu par aizsardzību maksātnespējas gadījumā attiecībā uz kompleksajiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem.

(39)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ceļotāji, kas iegādājas komplekso pakalpojumu, būtu pilnībā aizsargāti organizatora maksātnespējas gadījumā. Dalībvalstīm, kurās organizatori veic uzņēmējdarbību, būtu jānodrošina, lai tie sniegtu nodrošinājumu, ka to maksātnespējas gadījumā ceļotājiem tiks atlīdzināti visi viņu vai viņu vārdā izdarītie maksājumi un – ciktāl kompleksajā pakalpojumā ir iekļauta pasažieru pārvadāšana – ceļotājiem tiks nodrošināta repatriācija. Tomēr vajadzētu būt iespējai piedāvāt ceļotājiem kompleksā pakalpojuma turpināšanu. Saglabājot rīcības brīvību attiecībā uz veidu, kā tiek nokārtota aizsardzība maksātnespējas gadījumā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai aizsardzība būtu efektīva. Efektivitāte nozīmē, ka aizsardzībai būtu jākļūst pieejamai, tiklīdz organizatora likviditātes problēmu dēļ vairs netiek vai netiks sniegti ceļojuma pakalpojumi vai tiklīdz tie tiks sniegti tikai daļēji, vai ja pakalpojumu sniedzēji liek ceļotājiem par tiem maksāt. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai organizatori izsniedz ceļotājiem sertifikātu, kur dokumentāri apstiprinātas tiešas tiesības attiecībā pret maksātnespējas aizsardzības sniedzēju.

(40)

Lai aizsardzība maksātnespējas gadījumā būtu efektīva, tai būtu jāsedz paredzamās maksājumu summas, kuras tiktu skartas organizatora maksātnespējas gadījumā, un attiecīgā gadījumā paredzamās repatriācijas izmaksas. Tas nozīmē, ka aizsardzībai vajadzētu būt pietiekamai, lai segtu visus paredzamos maksājumus, ko veicis ceļotājs vai kas ceļotāju vārdā veikti par kompleksajiem pakalpojumiem visintensīvākajā sezonā, ņemot vērā laikposmu starp šādu maksājumu saņemšanu un ceļojuma vai brīvdienu beigām, kā arī attiecīgos gadījumos paredzamās repatriācijas izmaksas. Kopumā tas nozīmēs to, ka nodrošinājumam ir jāsedz pietiekami liela procentuālā daļa no organizatora apgrozījuma saistībā ar kompleksajiem pakalpojumiem un ka tas var būt atkarīgs no tādiem faktoriem kā pārdoto komplekso pakalpojumu veids, tostarp transporta veids, ceļamērķis un jebkādi juridiski ierobežojumi vai organizatora saistības attiecībā uz priekšapmaksas summām, ko tas var pieņemt, un maksājumu termiņi pirms kompleksā ceļojuma sākuma. Ja nepieciešamo apdrošinājumu var aprēķināt, pamatojoties uz aktuālākajiem uzņēmuma datiem, piemēram, uz pagājušajā uzņēmējdarbības gada apgrozījumu, organizatoriem palielināta riska gadījumā, tostarp, ja būtiski pieaug pārdoto komplekso pakalpojumu skaits, vajadzētu būt pienākumam pielāgot aizsardzību maksātnespējas gadījumā. Tomēr efektīvai aizsardzībai maksātnespējas gadījumā nebūtu jāņem vērā maz iespējami riski, piemēram, vairāku lielāko organizatoru vienlaicīga maksātnespēja, ja šādā gadījumā tiktu nesamērīgi ietekmētas aizsardzības izmaksas, tādējādi mazinot tās efektivitāti. Šādos gadījumos atmaksāšanas garantijas var būt ierobežotas.

(41)

Ņemot vērā atšķirības valstu tiesību aktos un praksē attiecībā uz kompleksu ceļojumu līgumu līgumslēdzējām pusēm un ceļotāju veikto vai ceļotāju vārdā veikto maksājumu saņemšanu, vajadzētu ļaut dalībvalstīm prasīt arī no mazumtirgotājiem, lai tiem būtu aizsardzība maksātnespējas gadījumā.

(42)

Saskaņā ar Direktīvu 2006/123/EK ir lietderīgi paredzēt noteikumus, lai novērstu to, ka aizsardzības pienākumi maksātnespējas gadījumā kļūst par šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai un brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt pienākumam atzīt aizsardzību maksātnespējas gadījumā, kas atbilst uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts tiesību aktiem. Lai atvieglotu administratīvo sadarbību un to organizatoru un, attiecīgā gadījumā, mazumtirgotāju uzraudzību, kuri darbojas dažādās dalībvalstīs, attiecībā uz aizsardzību maksātnespējas gadījumā, dalībvalstīm vajadzētu būt pienākumam izraudzīties centrālos kontaktpunktus.

(43)

Tirgotājiem, kas sekmē saistītus ceļojumu pakalpojumus, vajadzētu būt pienākumam informēt ceļotājus, ka tie neiegādājas kompleksu pakalpojumu un ka katrs atsevišķs ceļojuma pakalpojuma sniedzējs atbild tikai par savu līgumu pienācīgu izpildi. Tirgotājiem, kas sekmē saistītus ceļojumu pakalpojumus, papildus vajadzētu būt pienākumam nodrošināt aizsardzību maksātnespējas gadījumā attiecībā uz saņemto maksājumu atmaksu un, ciktāl tie atbild par pasažieru pārvadāšanu, attiecībā uz ceļotāju repatriāciju, un tiem būtu par to jāinformē ceļotāji. Uz tirgotājiem, kas atbild par atsevišķu līgumu izpildi, kuri ietilpst saistītā ceļojumu pakalpojumā, attiecas vispārējie Savienības tiesību akti patērētāju tiesību aizsardzības jomā un konkrētās nozares Savienības tiesību akti.

(44)

Paredzot noteikumus par aizsardzības shēmām maksātnespējas gadījumā saistībā ar kompleksiem pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, nevajadzētu liegt dalībvalstīm ņemt vērā mazāku uzņēmumu īpašo situāciju, vienlaikus nodrošinot ceļotājiem tādu pašu aizsardzības līmeni.

(45)

Ceļotāji būtu jāaizsargā saistībā ar komplekso pakalpojumu un saistītu ceļojumu pakalpojumu rezervācijas procesā pieļautām kļūdām.

(46)

Būtu jāapstiprina, ka ceļotāji nevar atteikties no tiesībām, kas izriet no šīs direktīvas, un ka organizatori vai tirgotāji, kuri sekmē saistītus ceļojumu pakalpojumus, nevar izvairīties no saviem pienākumiem, apgalvojot, ka tie rīkojas tikai kā ceļojumu pakalpojumu sniedzēji, starpnieki vai jebkurā citā statusā.

(47)

Dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par sankcijām par to valsts noteikumu pārkāpumiem, ar ko transponē šo direktīvu, un jānodrošina to īstenošana. Šīm sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām.

(48)

Pieņemot šo direktīvu, ir nepieciešams pielāgot atsevišķus Savienības patērētāju aizsardzības tiesību aktus. Jo īpaši būtu jāpaskaidro, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) 2006/2004 (10) attiecas uz šīs direktīvas pārkāpumiem. Arī, ņemot vērā to, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (11) tās pašreizējā redakcijā neattiecas uz līgumiem, kam ir piemērojama Direktīva 90/314/EEK, ir jāgroza Direktīva 2011/83/ES, lai nodrošinātu, ka tā arī turpmāk attiecas uz atsevišķiem ceļojuma pakalpojumiem, kas ietilpst kādā saistītā ceļojumu pakalpojumā, ciktāl minētie atsevišķie pakalpojumi nav kā citādi izslēgti no Direktīvas 2011/83/ES darbības jomas, un ka dažas patērētāju tiesības, kas noteiktas minētajā direktīvā, attiecas arī uz kompleksajiem pakalpojumiem.

(49)

Šī direktīva neskar noteikumus par personas datu aizsardzību, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (12) un Savienības noteikumus par starptautiskām privāttiesību normām, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 (13).

(50)

Būtu jāprecizē, ka šīs direktīvas normatīvās prasības par aizsardzību maksātnespējas gadījumā un informāciju par saistītiem ceļojumu pakalpojumiem būtu jāpiemēro arī tirgotājiem, kas neveic uzņēmējdarbību nevienā dalībvalstī, bet kas Regulas (EK) Nr. 593/2008 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (14) nozīmē jebkādā veidā vērš savu darbību uz vienu vai vairākām dalībvalstīm.

(51)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un sasniegt augstu un pēc iespējas vienādu patērētāju aizsardzības līmeni, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(52)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Šajā direktīvā jo īpaši tiek ievērota Hartas 16. pantā noteiktā darījumdarbības brīvība, vienlaikus saskaņā ar Hartas 38. pantu nodrošinot augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni Savienībā.

(53)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošajiem dokumentiem (15) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(54)

Tādēļ Direktīva 90/314/EEK būtu jāatceļ,

a)

kompleksiem pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, kas aptver laikposmu, kas ir mazāks nekā 24 stundas, ja vien tajos nav iekļauta naktsmītne;

b)

kompleksiem pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, kurus attiecīgi piedāvā vai sekmē tikai reizēm, bez peļņas gūšanas nolūka un tikai ierobežotai ceļotāju grupai;

c)

kompleksiem pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, kas iegādāti, pamatojoties uz vispārēju nolīgumu par darījumu braucienu rīkošanu, kurš noslēgts starp tirgotāju un kādu citu fizisku vai juridisku personu, kas rīkojas ar tās komercdarbību, darījumdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju saistītos nolūkos.

1)

“ceļojuma pakalpojums” ir:

2)

“komplekss pakalpojums” ir vismaz divu dažādu veidu ceļojuma pakalpojumu apvienojums viena un tā paša ceļojuma vai to pašu brīvdienu nolūkā, ja:

3)

“kompleksā ceļojuma līgums” ir viss līgums par komplekso pakalpojumu kopumā vai, ja komplekso pakalpojumu piedāvā saskaņā ar atsevišķiem līgumiem, visi līgumi, kas attiecas uz kompleksajā pakalpojumā ietvertajiem ceļojuma pakalpojumiem;

4)

“kompleksā pakalpojuma sākums” ir brīdis, kad sāk sniegt ceļojuma pakalpojumus, kas iekļauti kompleksajā pakalpojumā;

5)

“saistīts ceļojuma pakalpojums” ir vismaz divi dažādu veidu ceļojuma pakalpojumi, kuri iegādāti viena un tā paša ceļojuma vai to pašu brīvdienu nolūkā, kuri nav kompleksa pakalpojuma sastāvdaļas un par kuriem ir noslēgti atsevišķi līgumi ar atsevišķiem ceļojuma pakalpojumu sniedzējiem, ja tirgotājs:

Ja tiek iegādāts ne vairāk kā viens 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētais ceļojuma pakalpojumu veids un viens vai vairāki 1. punkta d) apakšpunktā minētie tūrisma pakalpojumi, tie nav saistīts ceļojuma pakalpojums, ja pēdējie minētie pakalpojumi neveido nozīmīgu daļu no pakalpojumu apvienotās vērtības un netiek reklamēti kā brauciena vai brīvdienu būtiska iezīme, un arī citādi nav tāda iezīme;

6)

“ceļotājs” ir jebkura persona, kura vēlas noslēgt līgumu vai kurai ir tiesības ceļot, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts šīs direktīvas darbības jomas ietvaros;

7)

“tirgotājs” ir jebkura fiziska persona vai jebkura juridiska persona, neatkarīgi no tā vai tā ir privāta vai publiska persona, kas saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, rīkojas – tostarp ar jebkuras citas personas starpniecību, kura darbojas tās vārdā vai uzdevumā, – nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, darījumdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tā rīkojas organizatora, mazumtirgotāja, tirgotāja, kas sekmē saistītu ceļojuma pakalpojumu, vai ceļojuma pakalpojumu sniedzēja statusā;

8)

“organizators” ir tirgotājs, kurš apvieno un pārdod vai piedāvā tirdzniecībā kompleksos pakalpojumus vai nu tieši vai ar cita tirgotāja starpniecību, vai kopā ar citu tirgotāju, vai tirgotājs, kurš nosūta ceļotāja datus citam tirgotājam saskaņā ar 2. punkta b) apakšpunkta v) punktu;

9)

“mazumtirgotājs” ir tirgotājs, kas nav organizators un kas pārdod vai piedāvā tirdzniecībā kompleksos pakalpojumus, kurus ir apvienojis kāds organizators;

10)

“uzņēmējdarbības veikšana” ir uzņēmējdarbības veikšana, kā tā definēta Direktīvas 2006/123/EK 4. panta 5. punktā;

11)

“pastāvīgs informācijas nesējs” ir jebkurš instruments, kas ceļotājam vai tirgotājam dod iespēju uzglabāt personīgi viņam adresētu informāciju tā, lai tā būtu pieejama turpmākai atsaucei informācijas saturam atbilstīgā laikposmā, un kas ļauj neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju;

12)

“nenovēršami un ārkārtas apstākļi” ir situācija, kura nepakļaujas tās līgumslēdzējas puses kontrolei, kas atsaucas uz šādu situāciju, un kuras sekas nebūtu bijis iespējams novērst pat tad, ja būtu veikti visi saprātīgi iespējamie pasākumi;

13)

“neatbilstība” ir kompleksajā pakalpojumā ietverto ceļojuma pakalpojumu nesniegšana vai nepienācīga sniegšana;

14)

“nepilngadīgais” ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu;

15)

“tirdzniecības vieta” ir jebkuras gan pārvietojamas, gan nepārvietojamas mazumtirdzniecības telpas vai mazumtirdzniecības tīmekļa vietne, vai līdzīgs tiešsaistes tirdzniecības mehānisms, tostarp arī tad, ja mazumtirdzniecības tīmekļa vietnes vai tiešsaistes tirdzniecības mehānismi ceļotājiem tiek piedāvāti kā vienots mehānisms, tostarp telefona pakalpojums;

16)

“repatriācija” ir ceļotāja nogādāšana atpakaļ izbraukšanas vietā vai kādā citā vietā, par kuru līgumslēdzējas puses vienojas.

a)

galvenās ceļojuma pakalpojumu pazīmes:

b)

organizatora un attiecīgā gadījumā mazumtirgotāja tirdzniecības nosaukums un ģeogrāfiskā adrese, kā arī viņu tālruņa numurs un attiecīgā gadījumā e-pasta adrese;

c)

kompleksā pakalpojuma kopējā cena, ieskaitot nodokļus un attiecīgā gadījumā visas papildu maksas, maksājumi un citas izmaksas vai, ja minētās izmaksas nevar pamatoti aprēķināt pirms līguma noslēgšanas, tad norāde par to, kādu veidu papildu izmaksas ceļotājam vēl varētu nākties segt;

d)

maksāšanas kārtība, tostarp jebkāda summa vai cenas procentuālā daļa, kas jāmaksā kā pirmā iemaksa, un grafiks atlikušās daļas samaksai vai finanšu garantijas, kas ceļotājam jāmaksā vai jāsniedz;

e)

minimālais cilvēku skaits, kas nepieciešams kompleksā pakalpojuma īstenošanai, un 12. panta 3. punkta a) apakšpunktā minētais termiņš pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, kurā iespējams izbeigt līgumu, ja minētais skaits nav sasniegts;

f)

vispārīga informācija par galamērķa valsts pasu un vīzu režīmu, tostarp par to, cik aptuveni ilgā laikā var saņemt vīzu, un informācija par galamērķa valsts medicīniskajām formalitātēm;

g)

informācija par to, ka ceļotājs saskaņā ar 12. panta 1. punktu jebkurā brīdī pirms kompleksā pakalpojuma sākuma var izbeigt līgumu, samaksājot atbilstošu izbeigšanas maksu vai attiecīgā gadījumā organizatora pieprasītās standarta izbeigšanas maksas;

h)

informācija par fakultatīvu vai obligātu apdrošināšanu, lai segtu izmaksas līguma izbeigšanas gadījumā, ja to izbeidz ceļotājs, vai palīdzības izmaksas – ieskaitot repatriāciju – nelaimes, slimības vai nāves gadījumā.

a)

ceļotāja īpašās prasības, kurām organizators ir piekritis;

b)

informācija, ka:

c)

tās vienības nosaukums, kas atbild par aizsardzību maksātnespējas gadījumā, un tās kontaktinformācija, tostarp tās ģeogrāfiskā adrese un attiecīgā gadījumā kompetentās iestādes nosaukums, kuru attiecīgā dalībvalsts ir norīkojusi šim mērķim, un tās kontaktinformācija;

d)

organizatora vietējā pārstāvja, kontaktpunkta vai cita dienesta nosaukums, adrese, tālruņa numurs, e-pasta adrese un attiecīgā gadījumā faksa numurs, kas ceļotājam ļauj ātri un efektīvi sazināties ar organizatoru, lai pieprasītu palīdzību, ja ceļotājs ir nonācis grūtībās, vai lai sūdzētos par jebkuru neatbilstību, ar ko viņš saskāries kompleksā pakalpojuma sniegšanas laikā;

e)

informācija par to, ka ceļotājam saskaņā ar 13. panta 2. punktu ir jāpaziņo jebkāda neatbilstība, ar ko viņš saskāries kompleksā pakalpojuma sniegšanas laikā;

f)

ja uz tāda kompleksā ceļojuma līguma pamata, kas ietver izmitināšanu, ceļo nepilngadīgie, ko nepavada vecāks vai cita pilnvarota persona, – informācija, kas ļauj tieši sazināties ar nepilngadīgo vai ar personu, kas ir atbildīga par nepilngadīgo nepilngadīgā uzturēšanās vietā;

g)

informācija par pieejamām procedūrām sūdzību izskatīšanai un par strīdu alternatīvas izšķiršanas (SAI) mehānismiem, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/11/ES (18), un attiecīgā gadījumā par SAI vienību, kas attiecas uz tirgotāju, un par strīdu izšķiršanas tiešsaistē platformu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 524/2013 (19);

h)

informācija par ceļotāja tiesībām nodot līgumu citam ceļotājam saskaņā ar 9. pantu.

a)

pasažieru pārvadājumu cenās, ko izraisījušas degvielas vai citu enerģijas avotu cenas;

b)

tādu līgumā iekļauto ceļojumu pakalpojumu nodokļu vai maksu apmēros, ko nosaka trešās personas, kas nav tieši iesaistītas kompleksā pakalpojuma sniegšanā, tostarp tūrisma nodokļos, nolaišanās nodokļos, iekāpšanas vai izkāpšanas maksās ostās un lidostās; vai

c)

valūtas maiņas kursos, kas attiecas uz komplekso pakalpojumu.

a)

organizators šādas tiesības ir paredzējis līgumā;

b)

izmaiņas ir nenozīmīgas; un

c)

organizators par izmaiņām ceļotāju informē skaidrā, saprotamā un uzskatāmā veidā uz pastāvīga informācijas nesēja.

a)

piekrist ierosinātajai izmaiņai; vai

b)

līgumu izbeigt, nemaksājot izbeigšanas maksu.

a)

par ierosinātajām izmaiņām, kas minētas 2. punktā, un attiecīgā gadījumā saskaņā ar 4. punktu – par to ietekmi uz kompleksā pakalpojuma cenu;

b)

par saprātīgu termiņu, kurā saskaņā ar 2. punktu ceļotājam organizators ir jāinformē par lēmumu;

c)

par sekām, kas iestāsies saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem, ja ceļotājs atbildi nesniegs b) apakšpunktā minētajā termiņā; un

d)

attiecīgā gadījumā par piedāvāto kompleksā pakalpojuma aizvietojumu un tā cenu.

a)

cilvēku skaits, kas pieteikušies kompleksajam pakalpojumam, ir mazāks par minimālo skaitu, kas noteikts līgumā, un organizators paziņo ceļotājam par līguma izbeigšanu līgumā noteiktajā termiņā, bet ne vēlāk kā:

vai

b)

organizators nespēj izpildīt līgumu nenovēršamu un ārkārtas apstākļu dēļ un bez nepamatotas kavēšanās paziņo ceļotājam par līguma izbeigšanu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma.

a)

nav iespējams; vai

b)

ir saistīts ar nesamērīgām izmaksām, ņemot vērā neatbilstības apjomu un skarto ceļojuma pakalpojumu vērtību.

a)

atbildīgs pats ceļotājs;

b)

atbildīga trešā persona, kas nav saistīta ar kompleksā ceļojuma līgumā ietverto ceļojuma pakalpojumu sniegšanu, un neatbilstība bija neparedzama vai nenovēršama; vai

c)

neatbilstība ir radusies nenovēršamu un ārkārtas apstākļu dēļ.

a)

sniedzot atbilstīgu informāciju par veselības aprūpes pakalpojumiem, vietējām iestādēm un konsulāro palīdzību; un

b)

palīdzot ceļotājam izmantot distances saziņas līdzekļus un palīdzot ceļotājam atrast alternatīvus ceļojuma risinājumus.

a)

nevarēs izmantot nekādas tiesības, kas saskaņā ar šo direktīvu tiek piemērotas tikai komplekso ceļojumu pakalpojumiem, un ka katrs atsevišķs pakalpojumu sniedzējs būs pilnībā atbildīgs par pienācīgu līgumsaistību izpildi attiecībā uz savu pakalpojumu; un

b)

varēs izmantot aizsardzību maksātnespējas gadījumā saskaņā ar 1. punktu.

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/34

(1)

Būtu jānosaka regulatīvie tehniskie standarti, lai precīzāk formulētu definīcijas, kas izklāstītas Direktīvas 2002/87/EK 2. pantā, un lai nodrošinātu, ka pienācīgi tiek koordinēti noteikumi par papildu uzraudzību, kas pieņemti, pamatojoties uz minētās direktīvas 7. un 8. pantu un II pielikumu.

(2)

Ir svarīgi sniegt papildu informāciju par elementiem, kas ņemami vērā ziņojumos par nozīmīgiem grupas iekšējiem darījumiem un nozīmīgu riska koncentrāciju.

(3)

Direktīvas 2002/87/EK 7. un 8. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis nosaka regulētu vienību un jauktu finanšu kontrolakciju sabiedrību (jauktu finanšu pārvaldītājsabiedrību) pienākumu iesniegt ziņojumus par konkrētām ziņām. Šādai ziņošanai būtu jānotiek koordinēti, lai palīdzētu koordinatoriem un pārējām attiecīgajām kompetentajām iestādēm apzināt nozīmīgos jautājumus, kā arī lai veicinātu efektīvāku informācijas apmaiņu. Lai panāktu lielāku saskaņotību ziņojumos par nozīmīgu riska koncentrāciju un grupas iekšējiem darījumiem, regulētām vienībām un jauktām finanšu kontrolakciju sabiedrībām (jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām) būtu jāiesniedz koordinatoriem vismaz konkrēts standartizētas informācijas minimums.

(4)

Direktīvas 2002/87/EK 7. un 8. pantā koordinatori tiek arī pilnvaroti uzraudzīt nozīmīgu riska koncentrāciju un nozīmīgus grupas iekšējos darījumus un apzināt risku veidus un darījumus, par kuriem regulētām vienībām, kas ietilpst finanšu konglomerātā, ir pienākums ziņot. Koordinatori ir arī pilnvaroti noteikt robežvērtības (sliekšņus). Lai šos noteikumus koordinētu, būtu jānosaka metodes, kas palīdzētu koordinatoriem un pārējām attiecīgajām kompetentajām iestādēm veikt savas funkcijas.

(5)

Savienībā ir spēkā dažāds regulējums par riska koncentrācijas un grupas iekšējo darījumu papildu uzraudzību. Atzīstot spēkā esošā Savienības un valstu tiesiskā regulējuma nozīmi, vienlaikus būtu jānosaka vairāki obligāti uzraudzības pasākumi attiecībā uz riska koncentrācijas un grupas iekšējo darījumu papildu uzraudzību. Ņemot vērā šos obligātos pasākumus, kompetentās iestādes nodrošinās vienlīdzīgus konkurences apstākļus un atvieglos koordinētu uzraudzības praksi visā Savienībā.

(6)

Prasības, kas noteiktas attiecībā uz regulētām vienībām vai jauktām finanšu kontrolakciju sabiedrībām (jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām), ir balstītas uz pašreizējām nozares prasībām par riska koncentrāciju un grupas iekšējiem darījumiem, un tās nebūtu jāuzskata par tādām, kas pārklājas ar minētajām prasībām.

(7)

Šī regula ir balstīta uz regulatīvo tehnisko standartu projektu, ko Komisijai iesniegušas EUI (Eiropas Banku iestāde, Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestāde un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde).

(8)

EUI ir rīkojušas atklātas sabiedriskās apspriešanas par regulatīvo tehnisko standartu projektu, uz kuru balstās šī regula, izvērtējušas potenciālās saistītās izmaksas un ieguvumus un saskaņā ar attiecīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 (2) 37. pantu, Regulas (ES) Nr. 1094/2010 (3) 37. pantu un Regulas (ES) Nr. 1095/2010 (4) 37. pantu ir lūgušas katru attiecīgo ieinteresēto personu grupu sniegt savu atzinumu,

a)

Direktīvas 2002/87/EK 2. panta 18) un 19) punktā iekļauto terminu “grupas iekšējie darījumi” un “riska koncentrācija” definīciju precīzāku formulēšanu, nosakot kritērijus, pēc kuriem novērtē, kādos apstākļos tie ir nozīmīgi;

b)

saskaņā ar Direktīvas 2002/87/EK 7. un 8. pantu un II pielikumu pieņemto noteikumu koordinēšanu attiecībā uz:

a)

ieguldījumi un komercsabiedrību savstarpējie atlikumi, tostarp nekustamais īpašums, obligācijas, kapitāla vērtspapīri, aizdevumi, hibrīdi un subordinēti instrumenti, nodrošinātas parādsaistības, aktīvu vai naudas līdzekļu centralizētas pārvaldības un izmaksu dalīšanas shēmas, pensiju plāni, vadības pakalpojumi, atbalsta dienestu un citi pakalpojumi, dividendes, procentu maksājumi un citi debitoru parādi;

b)

galvojumi, apņemšanās, akreditīvi un citi ārpusbilances darījumi;

c)

atvasināto instrumentu darījumi;

d)

aktīvu un saistību pirkums, pārdevums vai noma;

e)

grupas iekšējās komisijas maksas saistībā ar izplatīšanas līgumiem;

f)

darījumi par riska novirzīšanu starp vienībām finanšu konglomerāta ietvaros, tostarp darījumi ar īpašam nolūkam dibinātām sabiedrībām vai palīgvienībām;

g)

apdrošināšanas, pārapdrošināšanas un retrocesijas darījumi;

h)

darījumi, kas sastāv no vairākiem savstarpēji saistītiem darījumiem, kuros aktīvi vai saistības tiek nodoti vienībām, kas neietilpst finanšu konglomerātā, bet risks galu galā tiek nodots atpakaļ finanšu konglomerātam.

a)

finanšu konglomerāta konkrēto struktūru, grupas iekšējo darījumu sarežģītību, darījumu partnera konkrēto ģeogrāfiskās atrašanās vietu un to, vai darījuma partneris ir regulēta vienība;

b)

iespējamo kaitīgas ietekmes izplatīšanos finanšu konglomerāta ietvaros;

c)

iespējamo nozares noteikumu apiešanu;

d)

iespējamos interešu konfliktus;

e)

darījuma partnera maksātspējas un likviditātes pozīciju;

f)

darījumus starp vienībām, kas darbojas dažādās nozarēs finanšu konglomerāta ietvaros, ja vien tie nav jau paziņoti nozares līmenī;

g)

darījumus finanšu sektora ietvaros, kas vēl nav tikuši paziņoti saskaņā ar nozares noteikumiem.

a)

nozīmīgo darījumu datumi un summas, attiecīgo grupas vienību un darījuma partneru nosaukums un uzņēmuma reģistra numurs vai cits identifikācijas numurs un – attiecīgos apstākļos – arī juridiskās personas identifikators (LEI);

b)

īss apraksts par nozīmīgiem grupas iekšējiem darījumiem sadalījumā pa darījumu veidiem, kas izklāstīti 1. punktā;

c)

konkrēta finanšu konglomerāta visu nozīmīgo grupas iekšējo darījumu apjoma kopsumma konkrētajā pārskata sniegšanas periodā;

d)

informācija par to, kā tiek risināti (pārvaldīti) interešu konflikti un kaitīgas ietekmes izplatīšanās riski visa finanšu konglomerāta mērogā saistībā ar nozīmīgiem grupas iekšējiem darījumiem, ņemot vērā finanšu konglomerāta stratēģiju attiecībā uz darbības banku, apdrošināšanas un ieguldījumu pakalpojumu nozarē apvienošanu, vai pašnovērtējums par nozares riskiem, tai skaitā apsvērumi par interešu konfliktu risināšanu un kaitīgas ietekmes izplatīšanās risku pārvaldību saistībā ar nozīmīgiem grupas iekšējiem darījumiem.

a)

ir tiešs vai netiešs;

b)

ir iekļauts bilancē vai ir ārpusbilances postenis;

c)

attiecas uz regulētām un neregulētām vienībām, kas darbojas tajā pašā vai citā finanšu nozarē viena finanšu konglomerāta ietvaros;

d)

sastāv no jebkādas a), b) vai c) apakšpunktā minēto riska darījumu kombinācijas vai mijiedarbības.

a)

finanšu konglomerāta mēroga, kā arī atsevišķu šādā finanšu konglomerātā ietilpstošo vienību maksātspējas un likviditātes pozīciju;

b)

finanšu konglomerāta lielumu, sarežģītību un konkrēto struktūru, tai skaitā to, vai pastāv īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības, palīgvienības un trešo valstu vienības;

c)

finanšu konglomerāta konkrēto riska pārvaldības struktūru un pārvaldības sistēmas iezīmes;

d)

finanšu konglomerāta riska darījumu un tā ieguldījumu portfeļa dažādošanu;

e)

finanšu konglomerāta finanšu darbības dažādošanu ģeogrāfisko teritoriju un komercdarbības virzienu ziņā;

f)

saikni, korelāciju un mijiedarbību starp riska faktoriem dažādās finanšu konglomerāta vienībās;

g)

iespējamo nelabvēlīgo ietekmi finanšu konglomerāta ietvaros;

h)

iespējamo nozares noteikumu apiešanu;

i)

iespējamos interešu konfliktus;

j)

risku līmeni jeb apjomu;

k)

iespējamo tādu riska darījumu uzkrāšanos un mijiedarbību, kurus uzņēmušās vienības, kas finanšu konglomerāta ietvaros darbojas dažādās finanšu nozarēs, ja vien tas jau nav paziņots nozares mērogā;

l)

riska darījumus finanšu konglomerāta vienas finanšu nozares ietvaros, kuri nav tikuši uzrādīti saskaņā ar nozares noteikumiem.

a)

apraksts par nozīmīgo riska koncentrāciju sadalījumā pa 1. punktā minētajiem riska veidiem;

b)

nozīmīgās riska koncentrācijas sadalījums pa darījumu partneriem un savstarpēji saistītu darījumu partneru grupām, ģeogrāfiskām zonām, ekonomikas nozarēm, valūtām, norādot attiecīgo finanšu konglomerāta grupas sabiedrību un to attiecīgos darījumu partneru nosaukumu, uzņēmuma reģistrācijas numuru vai citu identifikācijas numuru un – attiecīgos apstākļos – arī LEI;

c)

katras nozīmīgās riska koncentrācijas kopsumma konkrētā pārskata perioda beigās, kas novērtēta saskaņā ar piemērojamajiem nozares noteikumiem;

d)

attiecīgos apstākļos – nozīmīgās riska koncentrācijas apjoms, ņemot vērā riska mazināšanas paņēmienus un riska svēruma koeficientus;

e)

informācija par to, kā finanšu konglomerāta mērogā tiek risināti (pārvaldīti) interešu konflikti un kaitīgas ietekmes izplatīšanās riski attiecībā uz nozīmīgu riska koncentrāciju, ņemot vērā finanšu konglomerāta stratēģiju par to, kā apvienot darbību banku, apdrošināšanas un ieguldījumu pakalpojumu nozarēs, vai pašnovērtējums par nozares riskiem, tai skaitā apsvērumi par interešu konfliktu risināšanu un kaitīgas ietekmes izplatīšanās risku pārvaldību saistībā ar nozīmīgu riska koncentrāciju.

1)

attiecīgos apstākļos nosaka, ka regulētās vienības vai jauktās finanšu kontrolakciju sabiedrības:

2)

nosaka atbilstošas robežvērtības (sliekšņus), lai apzinātu un kontrolētu nozīmīgu riska koncentrāciju un nozīmīgus grupas iekšējos darījumus.

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/39

(1)

Regulā (EK) Nr. 1831/2003 noteikts, ka piedevu lietošanai dzīvnieku ēdināšanā jāsaņem atļauja, un paredzēts šādas atļaujas piešķiršanas pamatojums un kārtība.

(2)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 7. pantu tika iesniegts pieteikums, lai saņemtu atļauju lietot no Talaromyces versatilis sp. nov. IMI CC 378536 un Talaromyces versatilis sp. nov. DSM 26702 iegūtas endo-1,4-beta-ksilanāzes EC 3.2.1.8 un endo-1,3(4)-beta-glikanāzes EC 3.2.1.6 preparātu. Šim pieteikumam bija pievienotas minētās regulas 7. panta 3. punktā prasītās ziņas un dokumenti.

(3)

Minētais pieteikums attiecas uz atļauju lietot no Talaromyces versatilis sp. nov. IMI CC 378536 un Talaromyces versatilis sp. nov. DSM 26702 iegūtas endo-1,4-beta-ksilanāzes EC 3.2.1.8 un endo-1,3(4)-beta-glikanāzes EC 3.2.1.6 preparātu par barības piedevu visiem biežāk audzētu un retāk audzētu sugu gaļas mājputniem, dējējmājputniem un vaislas mājputniem, klasificējot to piedevu kategorijā “zootehniskās piedevas”.

(4)

Ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2015/661 (2) minēto preparātu atļāva desmit gadus lietot gaļas cāļiem, dējējvistām un retāk audzētu sugu gaļas mājputniem un dējējmājputniem.

(5)

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (“Iestāde”) 2015. gada 28. aprīļa atzinumā (3) secināja, ka, ievērojot piedāvātos lietošanas nosacījumus, no Talaromyces versatilis IMI CC 378536 un Talaromyces versatilis sp. nov. DSM 26702 iegūtās endo-1,4-beta-ksilanāzes EC 3.2.1.8 un endo-1,3(4)-beta-glikanāzes EC 3.2.1.6 preparātam nav nelabvēlīgas ietekmes uz dzīvnieku veselību, cilvēka veselību vai vidi un ka tas būtiski uzlabo gaļas tītaru svara pieauguma rādītājus attiecībā pret uzņemto barību. Šo secinājumu attiecina arī uz vaislas tītariem. Iestāde uzskata, ka īpašas prasības uzraudzībai pēc laišanas tirgū noteikt nav vajadzīgs. Iestāde arī pārbaudīja ar Regulu (EK) Nr. 1831/2003 izveidotās references laboratorijas iesniegto ziņojumu par barībā esošās barības piedevas analīzes metodi.

(6)

Endo-1,4-beta-ksilanāzes un endo-1,3(4)-beta-glikanāzes preparāta novērtējums liecina, ka Regulas (EK) Nr. 1831/2003 5. pantā paredzētie atļaujas piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti. Tāpēc minēto preparātu būtu jāatļauj lietot, kā norādīts šīs regulas pielikumā.

(7)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/43

(1)

Regulā (EK) Nr. 1831/2003 noteikts, ka piedevu izmantošanai dzīvnieku ēdināšanā jāsaņem atļauja, un paredzēts šādas atļaujas piešķiršanas pamatojums un kārtība. Minētās regulas 10. pantā paredzēts, ka piedevas, kuru lietošana atļauta saskaņā ar Padomes Direktīvu 70/524/EEK (2), jānovērtē atkārtoti.

(2)

Saskaņā ar Direktīvu 70/524/EEK no Trichoderma citrinoviride Bisset (IM SD142) (agrākais nosaukums Trichoderma longibrachiatum) iegūtas endo-1,4-beta-glikanāzes (EC 3.2.1.4) preparātu, turpmāk “pielikumā minētais preparāts”, bez termiņa ierobežojuma atļāva lietot par barības piedevu – ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2148/2004 (3) – gaļas cāļiem un – ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1520/2007 (4) – atšķirtiem sivēniem. Pēc tam saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 10. panta 1. punktu minēto preparātu kā esošu lopbarības līdzekli iekļāva Lopbarības piedevu reģistrā. Pēc tam saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 10. panta 1. punktu minēto preparātu kā esošu barības līdzekli iekļāva Lopbarības piedevu reģistrā.

(3)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 10. panta 2. punktu saistībā ar tās 7. pantu tika iesniegts pieteikums atkārtoti novērtēt no Trichoderma citrinoviride Bisset (IM SD142) (agrākais nosaukums Trichoderma longibrachiatum) iegūtas endo-1,4-beta-glikanāzes (EC 3.2.1.4) preparātu kā barības piedevu gaļas cāļiem, mazāk izplatītu sugu gaļas mājputniem un atšķirtiem sivēniem. Pieteikuma iesniedzējs lūdza minēto piedevu klasificēt piedevu kategorijā “zootehniskās piedevas”. Minētajam pieteikumam bija pievienotas Regulas (EK) Nr. 1831/2003 7. panta 3. punktā prasītās ziņas un dokumenti.

(4)

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (“Iestāde”) 2013. gada 17. aprīļa atzinumā (5) un 2015. gada 10. marta atzinumā (6) secināja, ka, ievērojot ierosinātos lietošanas nosacījumus, no Trichoderma citrinoviride Bisset (IM SD142) (agrākais nosaukums Trichoderma longibrachiatum) iegūtas endo-1,4-beta-glikanāzes (EC 3.2.1.4) preparātam nav nelabvēlīgas ietekmes uz dzīvnieku veselību, cilvēku veselību vai vidi. Iestāde arī secināja, ka minētā preparāta lietošana ir potenciāli efektīva gaļas cāļiem un atšķirtiem sivēniem. Turklāt Iestāde uzskatīja, ka secinājumus par efektivitāti var ekstrapolēt uz mazāk izplatītu sugu gaļas mājputniem. Tā uzskata, ka nav vajadzības noteikt īpašas prasības uzraudzībai pēc piedevas laišanas tirgū. Tā arī pārbaudīja ar Regulu (EK) Nr. 1831/2003 izveidotās references laboratorijas iesniegto ziņojumu par barībā esošās barības piedevas analītisko metodi.

(5)

No Trichoderma citrinoviride Bisset (IM SD142) (agrākais nosaukums Trichoderma longibrachiatum) iegūtas endo-1,4-beta-glikanāzes (EC 3.2.1.4) preparāta novērtējums liecina, ka Regulas (EK) Nr. 1831/2003 5. pantā paredzētie atļaujas piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti. Tāpēc šo preparātu būtu jāļauj lietot atbilstīgi šīs regulas pielikumam.

(6)

Attiecīgi būtu jāgroza Regula (EK) Nr. 2148/2004 un Regula (EK) Nr. 1520/2007.

(7)

Drošības apsvērumi neprasa tūlītēji piemērot atļaujas nosacījumu izmaiņas, tāpēc ir lietderīgi noteikt pārejas periodu, lai ieinteresētās personas varētu sagatavoties no atļaujas izrietošo jauno prasību izpildei.

(8)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

1)

regulas 5. pantu svītro;

2)

regulas V pielikumu svītro.

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/46

(1)

Regulā (EK) Nr. 1831/2003 noteikts, ka piedevu izmantošanai dzīvnieku ēdināšanā jāsaņem atļauja, un paredzēts šādas atļaujas piešķiršanas pamatojums un kārtība. Minētās regulas 10. pantā paredzēts, ka piedevas, kuru lietošana atļauta saskaņā ar Padomes Direktīvu 70/524/EEK (2), jāizvērtē atkārtoti.

(2)

Saskaņā ar Direktīvu 70/524/EEK L-cisteīna hidrohlorīda monohidrātu bez termiņa ierobežojuma atļāva lietot par barības piedevu visu sugu dzīvniekiem. Pēc tam šo piedevu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 10. panta 1. punktu kā esošu lopbarības līdzekli iekļāva Lopbarības piedevu reģistrā.

(3)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 10. panta 2. punktu saistībā ar tās 7. pantu tika iesniegts pieteikums uz kaķiem un suņiem paredzēta L-cisteīna hidrohlorīda monohidrāta kā barības piedevas atkārtotu izvērtēšanu. Pieteikuma iesniedzējs lūdza minēto piedevu klasificēt piedevu kategorijā “organoleptiskās piedevas”. Pieteikumam bija pievienotas Regulas (EK) Nr. 1831/2003 7. panta 3. punktā prasītās ziņas un dokumenti.

(4)

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (“Iestāde”) 2013. gada 10. oktobra atzinumā (3) secināja, ka, ievērojot piedāvātos lietošanas nosacījumus, L-cisteīna hidrohlorīda monohidrāts nelabvēlīgi neietekmēs dzīvnieku veselību, cilvēka veselību vai vidi. Iestāde turklāt norādīja, ka L-cistīns un L-cisteīna hidrohlorīds ir aromatizējošas vielas, kuras atļauts lietot pārtikā un kuru iedarbīgums ir pierādīts, kaut gan nav skaidrības par to, vai L-cisteīna hidrohlorīda monohidrātu lolojumdzīvnieku barībā izmanto tāpat kā pārtikā. Ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja iesniegtos pierādījumus, Iestāde arī secināja, ka L-cisteīna hidrohlorīda monohidrāta iedarbīgums attiecībā uz tā galīgo koncentrāciju dzīvnieku barībā nevar tikt novērtēts. Tomēr Iestāde arī norādīja, ka šo piedevu ir atļauts lietot pārtikā un, ja tā funkcija dzīvnieku barībā būtībā ir tāda pati kā pārtikā, papildu pierādījumi par iedarbīgumu nav vajadzīgi. Ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja iesniegtos papildu pierādījumus, Komisija secināja, ka, lai gan L-cisteīna hidrohlorīda monohidrātam ir no L-cistīna un L-cisteīna hidrohlorīda atšķirīga ķīmiskā struktūra, tā iedarbīgumu nemaina fakts, ka šī piedeva ir monohidratēta. Komisija arī secināja, ka šīs piedevas lietošanas daudzumi pārsniedz normālos lietošanas daudzumus un maksimālos lietošanas daudzumus dažādos pārtikas produktos, par kuriem ir ziņots, tāpēc par šīs vielas iedarbīgumu pierādījumi ir pietiekami.

(5)

Iestāde secināja, ka, ievērojot attiecīgus aizsardzības pasākumus, lietotāju drošībai draudi neradīsies. Iestāde uzskata, ka nav vajadzības noteikt īpašas prasības uzraudzībai pēc piedevas laišanas tirgū. Turklāt tā pārbaudīja ar Regulu (EK) Nr. 1831/2003 izveidotās references laboratorijas iesniegto ziņojumu par dzīvnieku barības piedevu analīzes metodi.

(6)

L-cisteīna hidrohlorīda monohidrāta novērtējums liecina, ka Regulas (EK) Nr. 1831/2003 5. pantā paredzētie atļaujas piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti. Tāpēc L-cisteīna hidrohlorīda monohidrātu būtu jāatļauj lietot, kā norādīts šīs regulas pielikumā.

(7)

Drošuma apsvērumi neliek L-cisteīna hidrohlorīda monohidrāta atļaujas nosacījumu grozījumus piemērot nekavējoties, tāpēc ir lietderīgi noteikt pārejas periodu, lai ieinteresētās personas varētu sagatavoties no atļaujas izrietošo jauno prasību izpildei.

(8)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/49

(1)

Regulā (EK) Nr. 1831/2003 noteikts, ka piedevu lietošanai dzīvnieku ēdināšanā jāsaņem atļauja, un paredzēts šādas atļaujas piešķiršanas pamatojums un kārtība. Minētās regulas 10. pantā paredzēts, ka piedevas, kuru lietošana atļauta saskaņā ar Padomes Direktīvu 70/524/EEK (2), jāizvērtē atkārtoti.

(2)

K vitamīnu saskaņā ar Direktīvu 70/524/EEK bez termiņa ierobežojuma atļāva lietot par barības piedevu visu sugu dzīvniekiem. Pēc tam minēto piedevu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 10. panta 1. punktu kā esošu lopbarības līdzekli ierakstīja Lopbarības piedevu reģistrā.

(3)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 10. panta 2. punktu saistībā ar tās 7. pantu tika iesniegts pieteikums, kurā lūgts atkārtoti izvērtēt K3 vitamīna menadiona nātrija bisulfīta un menadiona nikotīnamīda bisulfīta formu lietošanu par barības piedevām visu sugu dzīvniekiem. Pieteikuma iesniedzējs lūdza minētās piedevas klasificēt piedevu kategorijā “uzturfizioloģiskās piedevas”. Šim pieteikumam bija pievienotas Regulas (EK) Nr. 1831/2003 7. panta 3. punktā prasītās ziņas un dokumenti.

(4)

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (“Iestāde”) 2014. gada 16. janvāra atzinumā (3) secināja, ka ar piedāvātajiem lietošanas nosacījumiem menadiona nātrija bisulfīts un menadiona nikotīnamīda bisulfīts nelabvēlīgi neietekmēs ne dzīvnieku vai cilvēku veselību, ne vidi.

(5)

Iestāde arī secināja, ka menadiona nātrija bisulfīts un menadiona nikotīnamīda bisulfīts ir lietderīgi K vitamīna avoti un ka, ievērojot atbilstošus aizsardzības pasākumus, attiecībā uz lietotājiem neradīsies nekādas bažas par drošumu. Iestāde uzskata, ka nav vajadzības noteikt īpašas prasības uzraudzībai pēc piedevu laišanas tirgū. Tā arī pārbaudīja ar Regulu (EK) Nr. 1831/2003 izveidotās references laboratorijas iesniegto ziņojumu par barībā esošo barības piedevu analīzes metodi.

(6)

Menadiona nātrija bisulfīta un menadiona nikotīnamīda bisulfīta novērtējums liecina, ka Regulas (EK) Nr. 1831/2003 5. pantā paredzētie atļaujas piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti. Tāpēc menadiona nātrija bisulfītu un menadiona nikotīnamīda bisulfītu būtu jāatļauj lietot, kā norādīts šīs regulas pielikumā.

(7)

Lai gan pieteikuma iesniedzējs atsauca pieteikumu uz menadiona nātrija bisulfīta lietošanu dzeramajā ūdenī, minēto piedevu var lietot barības maisījumā, ko pēc tam organismā uzņem ar ūdeni.

(8)

Drošuma apsvērumi neliek menadiona nātrija bisulfīta un menadiona nikotīnamīda bisulfīta atļaujas nosacījumu grozījumus piemērot nekavējoties, tāpēc ir lietderīgi noteikt pārejas periodu, lai ieinteresētās personas varētu sagatavoties no atļaujas izrietošo jauno prasību izpildei.

(9)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/54

(1)

Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumu, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XVI pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem.

(2)

Standarta importa vērtību aprēķina katru darbdienu saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. panta 1. punktu, ņemot vērā mainīgos dienas datus. Tāpēc šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/56

(1)

Eiropas Drošības stratēģijā, ko valstu un valdību vadītāji pieņēma 2003. gada 12. decembrī, ir izklāstītas piecas galvenās problēmas, kas Savienībai jārisina: terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, reģionāli konflikti, valstu disfunkcija un organizētā noziedzība. Parasto ieroču nekontrolētas aprites sekas ir jautājums, kas ir būtisks četrās no piecām minētajām problēmām. Minētajā stratēģijā ir uzsvērta eksporta kontroles nozīme ieroču izplatīšanas ierobežošanā.

(2)

Savienība 1998. gada 5. jūnijā pieņēma politiski saistošu Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, kurā noteikti kopējie kritēriji, ar ko reglamentēt likumīgu tirdzniecību ar parastajiem ieročiem.

(3)

Eiropadomes 2005. gada 15. un 16. decembrī pieņemtajā ES Stratēģijā vieglo un kājnieku ieroču (VIKI) un to munīcijas nelikumīgas uzkrāšanas un tirdzniecības apkarošanai ir noteikts, ka Savienība reģionālā un starptautiskā mērogā atbalsta stingrākas eksporta kontroles un to, ka tiek sekmēti Rīcības kodeksa attiecībā uz ieroču eksportu kritēriji, – inter alia palīdzot valstīm, kas nav ES valstis, izstrādāt attiecīgus vietējus tiesību aktus un sekmējot pasākumus, kas uzlabotu pārredzamību.

(4)

Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu 2008. gada 8. decembrī aizstāja ar Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP (1), kura ir juridiski saistoša un kurā paredzēti astoņi kritēriji, ar ko izvērtē parasto ieroču eksporta atļauju pieteikumus. Tajā arī ir ietverts ieroču eksporta atteikumu paziņojumu un konsultāciju mehānisms un pārredzamības pasākumi, piemēram, ikgadēja ES gada ziņojuma par ieroču eksportu publicēšana. Vairākas valstis, kas nav ES valstis, ir pievienojušās Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP piemērošanai.

(5)

Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP 11. pantā noteikts, ka dalībvalstīm ir jāpieliek visas pūles, lai mudinātu citas valstis, kas eksportē militāras tehnologijas vai ekipējumu, piemērot minētās kopējās nostājas principus.

(6)

2013. gada 2. aprīlī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Ieroču tirdzniecības līgumu (ITL), kas stājās spēkā 2014. gada 24. decembrī. ITL mērķis ir ieroču tirdzniecībā stiprināt pārredzamību un atbildību. ITL līdzīgi kā Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP ir izklāstīti vairāki riska novērtēšanas kritēriji, ar kuriem ir jāizvērtē ieroču tirdzniecība. Savienība ar tās īpašo programmu, kas pieņemta saskaņā ar Padomes Lēmumu 2013/768/KĀDP (2), konkrēti atbalsta ITL efektīvu īstenošanu un vispārēju piemērošanu. Ar minēto programmu vairākām valstīm, kas nav ES valstis, pēc to pieprasījuma sniedz atbalstu, lai atbilstīgi ITL prasībām stiprinātu to ieroču nodošanas sistēmas.

(7)

Tādēļ ir svarīgi nodrošināt šajā lēmumā paredzēto un Lēmumā 2013/768/KĀDP paredzēto informatīvo un atbalsta darbību papildināmību. Kā saņēmēji ar šo lēmumu ir identificētas: Albānija, bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija, Kosova (3), Alžīrija, Ēģipte, Lībija, Maroka un Tunisija, Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldovas Republika, Ukraina, Benina, Burkinafaso, Kaboverde, Kotdivuāra, Gambija, Gana, Gvineja, Gvineja-Bisava, Libērija, Mali, Nigēra, Nigērija, Senegāla, Sjerraleone, Togo, Mauritānija, Kamerūna, Čada un Ķīna. Vajadzības gadījumā ar šo lēmumu identificētie saņēmēji, kas nav veikuši nekādas darbības attiecībā uz ITL parakstīšanu vai pievienošanos tam, būtu jāmudina to darīt, izmantojot saskaņā ar šo lēmumu veiktās darbības. Līdzīgi, vajadzības gadījumā, tie saņēmēji, kas parakstījuši ITL, bet vēl nav to ratificējuši, būtu jāmudina ratificēt ITL. Šo lēmumu, ja tas sekmīgi īstenots, varētu izmantot arī kā līdzekli, lai sniegtu pastiprinātu ar ITL saistītu atbalstu saskaņā ar Lēmumu 2013/768/KĀDP.

(8)

Kopš 2008. gada, ievērojot Padomes Vienoto rīcību 2008/230/KĀDP (4) un Padomes Lēmumus 2009/1012/KĀDP (5) un 2012/711/KĀDP (6) ir izstrādātas Savienības darbības, ar ko sekmē efektīvu un pārredzamu ieroču eksporta kontroli. Ar minētajām darbībām jo īpaši tika atbalstīta padziļināta reģionālā sadarbība, pastiprināta pārredzamība un nodrošināta lielāka atbildība atbilstoši Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP principiem un tajā noteiktajiem riska novērtēšanas kritērijiem. Ar attiecīgajiem pasākumiem tradicionāli pievērsās trešām valstīm Savienības austrumu un dienvidu kaimiņreģionos.

(9)

Lai valstīs, kas nav ES valstis, uzlabotu divējāda lietojuma preču eksporta kontroli, beidzamajos gados Savienība arī ir sniegusi atbalstu saistībā ar projektiem, ko veic saskaņā ar Savienības finanšu instrumentiem, kas nav iekļauti kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomai atvēlētajā budžetā. Minētie centieni tika padziļināti saskaņā ar izcilības centru iniciatīvu. Būtu jānodrošina koordinācija ar tām darbībām, kas ir nozīmīgas saistībā ar divējāda lietojuma preču eksporta kontroli.

(10)

Lēmuma 2009/1012/KĀDP un Lēmuma 2012/711/KĀDP tehnisko īstenošanu Padome ir uzticējusi Vācijas Federālajam ekonomikas un eksporta kontroles birojam (BAFA). Tas ir sekmīgi pabeidzis visu minētajos lēmumos paredzēto darbību organizāciju. BAFA ir arī īstenošanas aģentūra projektiem, ar ko saskaņā ar Lēmumu 2013/768/KĀDP atbalsta Ieroču tirdzniecības līguma efektīvu īstenošanu. Ņemot vērā minēto, izvēle noteikt BAFA par īstenošanas aģentūru šajā lēmumā paredzētajām Savienības darbībām ir pamatota, jo BAFA rīcībā ir pārbaudīta pieredze, kvalifikācija un vajadzīgās speciālās zināšanas par visu Savienības veikto ieroču eksporta kontroles darbību loku. BAFA izvēlēšanās sekmēs to, ka tiks identificētas sinerģijas starp informatīvo programmu ITL jomā un šajā lēmumā paredzētajām darbībām,

a)

sekmēt to, lai valstis, kas nav ES valstis, veiktu efektīvu ieroču eksporta kontroli saskaņā ar Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP un Ieroču tirdzniecības līgumā noteiktajiem principiem, un attiecīgā gadījumā censties rast papildināmību un sinerģijas ar Savienības atbalsta projektiem divējāda lietojuma preču eksporta kontroles jomā;

b)

atbalstīt valstu, kas nav ES valstis, vietējā un reģionālā līmenī veiktos centienus, lai padarītu parasto ieroču tirdzniecību atbildīgāku un pārredzamāku.

a)

turpinot valstīs, kas nav ES valstis, sekmēt kritērijus un principus, kas izklāstīti Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP un Ieroču tirdzniecības līgumā, pamatojoties uz sasniegumiem, kas gūti, īstenojot Lēmumus 2012/711/KĀDP un 2009/1012/KĀDP un Vienoto rīcību 2008/230/KĀDP;

b)

palīdzot valstīm, kas nav ES valstis, attiecīgā gadījumā izstrādāt, atjaunināt un īstenot attiecīgus tiesību aktus un administratīvus pasākumus, kuru mērķis ir izveidot parasto ieroču eksporta kontroles efektīvu sistēmu;

c)

sniedzot saņēmējiem palīdzību atļauju izsniegšanā un izpildē nodarbināto amatpersonu apmācībā, lai nodrošinātu ieroču eksporta kontroļu pienācīgu īstenošanu un izpildi;

d)

starptautiskajā ieroču tirdzniecībā sekmējot pārredzamību un atbildību, tostarp atbalstot valstu un reģionālus pasākumus, ar ko veicina parasto ieroču eksporta pārredzamību un pienācīgu pārbaudi;

e)

mudinot tos saņēmējus, kas nav veikuši nekādas darbības attiecībā uz ITL parakstīšanu vai pievienošanos tam, pievienoties ITL un mudinot parakstītājus to ratificēt;

f)

sekmējot to, ka, ņemot vērā gan importa, gan eksporta perspektīvu, turpina apsvērt ieroču novirzīšanas risku un tā mazināšanu.

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/64

(1)

Padome 2013. gada 22. aprīlī pieņēma Lēmumu 2013/189/KĀDP, ar ko izveido Eiropas Drošības un aizsardzības koledžu (1).

(2)

Padome 2014. gada 22. jūlijā pieņēma Lēmumu 2014/491/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2013/189/KĀDP (2).

(3)

Lēmumā 2013/189/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu 2014/491/KĀDP, ir paredzēta finanšu atsauces summa pirmajiem 12 mēnešiem no 2013. gada 1. augusta līdz 2014. gada 31. jūlijam un turpmākajam laikposmam no 2014. gada 1. augusta līdz 2015. gada 31. decembrim.

(4)

Vadības komiteja, kas izveidota ar Lēmumu 2013/189/KĀDP, 2014. gada 25. martā vienojās, ka finansēšanas nolīguma laikposms būtu jāpielāgo gada pārskata laikposmam, kurš ilgst no 1. janvāra līdz 31. decembrim, lai no 2016. gada tiktu prasīts tikai viens pārskatu komplekts.

(5)

Tāpēc būtu jānosaka jauna finanšu atsauces summa laikposmam no 2016. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim.

(6)

Tādēļ Lēmums 2013/189/KĀDP būtu attiecīgi jāgroza,

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/65

(1)

Direktīva 92/119/EEK nosaka vispārīgus pasākumus noteiktu dzīvnieku slimību kontrolei. Starp tiem ir arī pasākumi, kas jāveic, ja ir aizdomas par nodulāro dermatītu saimniecībā un šāds gadījums tiek apstiprināts, pasākumi, kas veicami ierobežojumu zonās, un citi papildu pasākumi šīs slimības kontrolei. Papildus citiem kontroles pasākumiem šie pasākumi paredz arī ārkārtas vakcināciju nodulārā dermatīta uzliesmojuma gadījumā.

(2)

Komisijas Īstenošanas lēmumā (ES) 2015/1500 (5) noteikti visaptveroši aizsardzības pasākumi un liellopu un to spermas pārvietošanas un nosūtīšanas ierobežojumi, kā arī noteikumi, saskaņā ar kuriem laiž tirgū konkrētus dzīvnieku izcelsmes produktus no konkrētiem nodulārā dermatīta skartiem Grieķijas apgabaliem.

(3)

Komisijas Īstenošanas lēmumā (ES) 2015/2055 (6) ir paredzēti nosacījumi programmas ieviešanai attiecībā uz liellopu ārkārtas vakcināciju pret nodulāro dermatītu Grieķijā. Turklāt ar Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2055 ir grozīti daži Īstenošanas lēmuma (ES) 2015/1500 noteikumi un ir paplašināta ierobežojumu zona, lai iekļautu ne tikai Evras reģionālo vienību, bet arī Rodopi, Ksantes, Kavalas un Limnas reģionālās vienības.

(4)

Grieķijas iestādes 2015. gada 19. oktobrī paziņoja Komisijai par citiem uzliesmojumiem Halkidikes reģionālajā vienībā, savukārt 2015. gada 21. oktobrī informēja par nodomu vakcinēt dzīvniekus pret nodulāro dermatītu Halkidikes, Saloniku un Kilkidas reģionālajās vienībās un 11. novembrī – par nodomu veikt vakcināciju Dramas un Seres reģionālajās vienībās. Tādēļ būtu jāpaplašina Īstenošanas lēmuma (ES) 2015/1500 pielikumā noteiktā ierobežojumu zona, kā arī Īstenošanas lēmuma (ES) 2015/2055 I pielikumā noteiktais apgabals, kur drīkst veikt vakcināciju.

(5)

Tāpēc Īstenošanas lēmums (ES) 2015/1500 un Īstenošanas lēmums (ES) 2015/2055 būtu attiecīgi jāgroza.

(6)

Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/68

11.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/69