14.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 300/1

(1)

Dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, var apdraudēt cilvēku un dzīvnieku veselību. Piedzīvotās krīzes saistībā ar mutes un nagu sērgas uzliesmojumiem, transmisīvo sūkļveida encefalopātiju (piemēram, govju sūkļveida encefalopātija (GSE)) izplatīšanos un dioksīna konstatēšanu pārtikas produktos parādīja, kāda ir dažu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu nepareizas izmantošanas ietekme uz cilvēku un dzīvnieku veselību, pārtikas un barības aprites drošumu un patērētāju uzticēšanos. Turklāt šādām krīzēm var būt plašāka nelabvēlīga ietekme uz sabiedrību kopumā, jo tās ietekmē attiecīgo lauksaimniecības un rūpniecības nozaru pārstāvju sociāli ekonomisko stāvokli un patērētāju uzticēšanos dzīvnieku izcelsmes produktu nekaitīgumam. Slimību uzliesmojumiem varētu arī būt nelabvēlīga ietekme uz vidi, jo tie ne vien rada problēmas saistībā ar likvidēšanu, bet arī apdraud bioloģisko daudzveidību.

(2)

Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus galvenokārt iegūst, kaujot dzīvniekus cilvēku patēriņam, ražojot tādus dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus kā piena produkti, kā arī veicot nobeigušos dzīvnieku likvidēšanas un slimību kontroles pasākumus. Dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti neatkarīgi no to iegūšanas veida var apdraudēt cilvēku un dzīvnieku veselību un vidi. Šis risks atbilstoši jākontrolē, novirzot šādus produktus uz drošiem likvidēšanas līdzekļiem vai izmantojot tos dažādiem nolūkiem ar noteikumu, ka tiek piemēroti stingri nosacījumi, kas samazina ar tiem saistītos draudus veselībai.

(3)

Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšana nav praktisks risinājums, jo tā rezultāts būtu nesamērīgas izmaksas un apdraudējums videi. Tieši pretēji, neapšaubāmi visu pilsoņu interesēs ir plaša spektra dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu ilgtspējīga un droša izmantošana dažādos veidos ar nosacījumu, ka tiktu mazināti draudi veselībai. Tiešām, plaša spektra dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus parasti izmanto svarīgās ražošanas nozarēs, piemēram, farmācijas, barības un ādas apstrādes nozarē.

(4)

Jaunas tehnoloģijas metodes ļauj izmantot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātus produktus arvien vairāk ražošanas nozarēs, jo īpaši enerģijas ieguvei. Tomēr, izmantojot šīs jaunās tehnoloģijas metodes, var rasties draudi veselībai, kuri jāmazina.

(5)

Būtu jānosaka visaptverošs un saskanīgs Kopienas veselības noteikumu kopums attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšanu, transportēšanu, darbībām, ko ar tiem veic, apstrādi, pārveidi, pārstrādi, uzglabāšanu, laišanu tirgū, izplatīšanu, izmantošanu vai likvidēšanu.

(6)

Šiem vispārējiem noteikumiem vajadzētu būt samērīgiem ar cilvēku un dzīvnieku veselībai radīto risku, uzņēmējiem veicot darbības ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, to apstrādes dažādos ķēdes posmos no savākšanas līdz to izlietošanai vai likvidēšanai. Paredzot šos noteikumus, būtu jāņem vērā arī apdraudējums videi, ko rada minētās darbības. Kopienas veselības noteikumu kopumā attiecīgā gadījumā būtu jāiekļauj veselības noteikumi par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu laišanu tirgū, tostarp par Kopienas iekšējo tirdzniecību ar tiem un to importu.

(7)

Eiropas Parlaments un Padome Regulā (EK) Nr. 1774/2002 (3) noteica Kopienas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam. Pamatojoties uz zinātniskiem ieteikumiem un veicot to kā rīcību saskaņā ar Komisijas 2000. gada 12. janvāra Balto grāmatu par pārtikas nekaitīgumu, ar minēto regulu ieviesa vairākus noteikumus, kuru mērķis ir aizsargāt pārtikas un barības ķēdes drošumu un kuri papildina Kopienas tiesību aktus pārtikas un barības jomā. Minētie noteikumi ir ievērojami uzlabojuši aizsardzības līmeni Kopienā pret risku, ko rada dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti.

(8)

Ar Regulu (EK) Nr. 1774/2002 ieviesa dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu klasifikāciju, iedalot tos trīs kategorijās atbilstoši riska pakāpei. Saskaņā ar šo klasifikāciju, ja uzņēmēji vēlas izmantot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kuri nerada būtiskus draudus cilvēku vai dzīvnieku veselībai, jo īpaši, ja šādi produkti ir atvasināti no materiāla, kas ir derīgs cilvēku patēriņam, šiem uzņēmējiem jānošķir dažādu kategoriju dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti. Ar minēto regulu arī ieviesa principu, ka lauksaimniecības dzīvniekus nedrīkstētu barot ar augsta riska materiālu un ka to sugu dzīvniekus, no kurām atvasina attiecīgo produktu, nedrīkst barot ar materiālu, kas atvasināts no šo sugu dzīvniekiem. Saskaņā ar minēto regulu barības ķēdē drīkst iekļaut tikai materiālu, kas iegūts no dzīvniekiem, kuriem ir veiktas veterinārās pārbaudes. Turklāt regulā paredzēti noteikumi par pārstrādes standartiem, kuri nodrošina riska mazināšanu.

(9)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1774/2002 35. panta 2. punktu Komisijai jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par pasākumiem, ko veikušas dalībvalstis, lai nodrošinātu atbilstību minētajai regulai. Ziņojumam vajadzības gadījumā jāpievieno tiesību aktu projekti. Ziņojumu iesniedza 2005. gada 21. oktobrī, uzsverot, ka būtu jāievēro Regulā (EK) Nr. 1774/2002 paredzētie principi. Turklāt tajā uzsvēra jomas, par kurām uzskatīja, ka attiecībā uz tām vajadzīgi minētās regulas grozījumi, proti, minēto noteikumu piemērojamība gatavai produkcijai, saistība ar citiem Kopienas tiesību aktiem un konkrēta materiāla klasifikācija. Šo secinājumu pareizību apstiprina arī konstatējumi, kas gūti vairākos apstākļu noskaidrošanas komandējumos uz dalībvalstīm, ko 2004. un 2005. gadā veica Komisijas Pārtikas un veterinārais birojs (PVB). Kā uzskata PVB, jāuzlabo dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu izsekojamība un oficiālo kontroļu efektivitāte un saskaņotība.

(10)

Zinātniskās vadības komiteja, kuru 2002. gadā aizstāja Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), ir pieņēmusi vairākus atzinumus par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem. Šie atzinumi apstiprināja, ka jāsaglabā Regulas (EK) Nr. 1774/2002 galvenie principi, proti, ka barības ķēdē nedrīkstētu nonākt dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas atvasināti no dzīvniekiem, kam veiktas veterinārās pārbaudes, kurās pierādīts, ka tie nav derīgi cilvēku patēriņam. Tomēr šos dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus var reģenerēt un izmantot tehnisku vai rūpniecisku produktu ražošanai, ievērojot konkrētus veselības aizsardzības nosacījumus.

(11)

Padomes prezidentūras secinājumos par Komisijas 2005. gada 21. oktobra ziņojumu, ko pieņēma 2005. gada decembrī, un apspriešanās, ko pēc tam rīkoja Komisija, tika uzsvērts, ka būtu jāuzlabo Regulā (EK) Nr. 1774/2002 paredzētie noteikumi. Būtu skaidri jānosaka galvenie mērķi noteikumiem par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, proti, ka jākontrolē cilvēku un dzīvnieku veselībai radītais risks un jāaizsargā barības un pārtikas ķēdes drošums. Šīs regulas noteikumiem būtu jāļauj sasniegt šos mērķus.

(12)

Šajā regulā paredzētie noteikumi par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem būtu jāpiemēro produktiem, kurus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem nedrīkst izmantot cilvēku patēriņam, jo īpaši, ja tie neatbilst tiesību aktiem par pārtikas higiēnu, vai ja tos nevar laist tirgū kā pārtiku, jo tie nav droši – var kaitēt veselībai, vai arī nav derīgi cilvēku patēriņam (“ar likumu noteikti” dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti). Tomēr minētie noteikumi būtu jāpiemēro arī dzīvnieku izcelsmes produktiem, kuri atbilst dažiem noteikumiem par to iespējamo izmantojumu cilvēku patēriņam, vai kuri ir pārtikas ražošanas izejvielas, arī tad, ja tie var būt paredzēti citiem mērķiem (dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti “pēc izvēles”).

(13)

Turklāt, lai novērstu risku, ko rada savvaļas dzīvnieki, ja ir aizdomas par inficēšanos ar lipīgu slimību, šādu dzīvnieku ķermeņiem vai to ķermeņu daļām būtu jāpiemēro minētajā regulā paredzētie noteikumi. Tomēr tas nenozīmē, ka obligāti būtu jāsavāc un jālikvidē tādu savvaļas dzīvnieku līķi, kuri ir nobeigušies vai nomedīti to dabīgajā vidē. Ja medījot ievēro labu medīšanas praksi, savvaļas medījamo dzīvnieku iekšējos orgānus un ķermeņa daļas droši var likvidēt uz vietas. Šādas riska mazināšanas prakses ir izplatītas dalībvalstīs un dažos gadījumos tās pamatotas kultūras tradīcijās vai valsts tiesību aktos, kuri reglamentē mednieku darbības. Kopienas tiesību akti, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 853/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par pārtikas produktu higiēnu (4) nosaka noteikumus par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri iegūti no savvaļas medījamiem dzīvniekiem un savvaļas medījamo dzīvnieku gaļas. Arī saskaņā ar šiem noteikumiem par riska novēršanu atbildīgas ir apmācītas personas, piemēram, mednieki. Ņemot vērā potenciālos draudus pārtikas ķēdei, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kas iegūti no nomedītiem medījamiem dzīvniekiem, būtu jāpiemēro tikai šī regula, ciktāl tiesību aktus par pārtikas higiēnu piemēro šādu medījamu dzīvnieku laišanu tirgū un ciktāl tie saistās ar darbībām, ko veic medījamo dzīvnieku apstrādes uzņēmumi. Turklāt šīs regulas darbības jomā būtu jāiekļauj arī dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas paredzēti medību trofeju izgatavošanai, lai novērstu draudus dzīvnieku veselībai, ko izraisa šādi blakusprodukti.

(14)

Šajā regulā paredzētie noteikumi būtu jāpiemēro dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kas atvasināti no ūdensdzīvniekiem, ja tie nav materiāls, kas piegādāts no kuģiem, kuri darbojas atbilstoši Kopienas tiesību aktiem par pārtikas higiēnu. Tomēr būtu jāpieņem samērīgi riska mazināšanas pasākumi attiecībā uz apiešanos ar tādiem materiāliem un to likvidēšanu, kuri rodas uz zvejas kuģu klāja, ķidājot zivis ar slimības pazīmēm. Šādi pasākumi regulas īstenošanai būtu jāpieņem pamatojoties uz atbilstīgas zinātniskas iestādes veiktu riska novērtējumu, ņemot vērā pieejamos zinātniskos datus par noteiktu pasākumu efektivitāti cīņā pret to slimību izplatīšanos, kuras var skart cilvēkus, jo īpaši attiecībā uz noteiktiem parazītiem.

(15)

Sakarā ar to, ka apdraudējums no materiāliem, kurus izmanto kā lolojumdzīvnieku jēlu barību lauku saimniecībā, vai kurus galapatērētājam piegādā pārtikas uzņēmums, ir neliels, noteiktas darbības, kas saistītas ar lolojumdzīvnieku jēlu barību, nebūtu jāiekļauj šīs regulas noteikumu darbības jomā.

(16)

Šajā regulā ir lietderīgi precizēt, kuri dzīvnieki klasificējami kā lolojumdzīvnieki, lai no šādiem dzīvniekiem atvasinātus blakusproduktus neizmantotu lauksaimniecības dzīvnieku barībā. Konkrēti, par lolojumdzīvniekiem būtu jāuzskata dzīvnieki, kurus tur citiem mērķiem, kas nav lauksaimniecība, piemēram, pavadošie dzīvnieki arī būtu jāklasificē kā lolojumdzīvnieki.

(17)

Kopienas tiesību aktu konsekvencei šajā regulā būtu jāizmanto atsevišķas definīcijas, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 999/2001 (2001. gada 22. maijs), ar ko nosaka dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilakses, kontroles un apkarošanas noteikumus (5), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem (6). Būtu jāprecizē atsauce uz Padomes Direktīvu 86/609/EEK (1986. gada 24. novembris) par to dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu, kas attiecas uz eksperimentāliem un citiem zinātniskiem nolūkiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (7).

(18)

Kopienas tiesību aktu konsekvencei šajā regulā būtu jāizmanto ūdensdzīvnieku definīcija, kas minēta 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā Padomes Direktīvā 2006/88/EK (2006. gada 24. oktobris) par akvakultūras dzīvniekiem un to produktiem izvirzītajām dzīvnieku veselības prasībām, kā arī par konkrētu ūdensdzīvnieku slimību profilaksi un kontroli (8). Turklāt, attiecībā uz ūdens bezmugurkaulniekiem, uz kuriem šī definīcija neattiecas, bet kuri var radīt slimību izplatīšanās risku, būtu jāpiemēro tās pašas prasības, kā attiecībā uz ūdensdzīvniekiem.

(19)

Padomes Direktīvā 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (9) minēti nosacījumi, lai izdotu poligona turēšanas atļauju. Šajā regulā būtu jāparedz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšana atkritumu poligonos, kuriem izsniegta minētā atļauja.

(20)

Uzņēmējiem ir galvenā atbildība par to, lai darbības tiktu veiktas saskaņā ar šo regulu. Vienlaikus sabiedrības interesēs ir tas, lai tiktu novērsts cilvēku un dzīvnieku veselībai radītais risks, tāpēc būtu jāparedz savākšanas un likvidēšanas sistēma, ar kuras palīdzību nodrošināt tādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu drošu izmantošanu vai drošu likvidēšanu, kurus nedrīkst izmantot vai kurus neizmanto saimniecisku apsvērumu dēļ. Paredzot savākšanas un likvidēšanas sistēmas apjomu, būtu jāņem vērā reālais dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu daudzums konkrētajā dalībvalstī. Piesardzības apsvērumu dēļ šai sistēmai arī būtu jāatspoguļo plašākas likvidēšanas jaudas vajadzības gadījumā, ja rodas lipīgu slimību plaši uzliesmojumi vai pagaidu tehniski traucējumi esošā likvidēšanas iekārtā. Dalībvalstīm būtu jāļauj sadarboties citai ar citu un ar trešām valstīm ar nosacījumu, ka tiek ievēroti šajā regulā paredzētie mērķi.

(21)

Ir ļoti svarīgi noteikt sākumpunktu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu dzīves ciklā, no kura būtu jāpiemēro šīs regulas prasības. No brīža, kad produkts kļūst par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, tam vairs nevajadzētu atgriezties pārtikas ķēdē. Īpaši apstākļi attiecas uz dažu izejvielu apstrādi, piemēram, ādām, kuras apstrādā uzņēmumos vai iekārtās, kas vienlaikus integrētas pārtikas ķēdē un dzīvnieku blakusproduktu ķēdē. Šādos gadījumos būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, izmantojot nošķiršanu, lai mazinātu potenciālo risku pārtikas un barības ķēdei, kas var rasties no savstarpējas piesārņošanās. Attiecībā uz citiem uzņēmumiem būtu jānosaka risku mazinoši nosacījumi, lai novērstu savstarpēju piesārņošanos, jo īpaši nošķirot dzīvnieku blakusproduktu ķēdi no pārtikas ķēdes.

(22)

Juridiskas noteiktības un pienācīgas potenciālo risku kontroles labad būtu jānosaka beigu punkts ražošanas ķēdē attiecībā uz tiem produktiem, kuriem vairs nav tiešas saistības ar barības ķēdes drošumu. Attiecībā uz atsevišķiem produktiem, uz kuriem attiecas citi Kopienas tiesību akti, šāds beigu punkts būtu jānosaka ražošanas posmā. Uz produktiem, kuri sasnieguši šo beigu punktu, vairs nebūtu jāattiecina ar šo regulu noteiktās kontroles. Jo īpaši produktus, kuri jau sasnieguši beigu punktu, būtu jāļauj laist tirgū, nepiemērojot šajā regulā noteiktos ierobežojumus, un jāļauj ar tiem rīkoties un tos transportēt uzņēmējiem, kuri nav apstiprināti vai reģistrēti saskaņā ar šo regulu.

(23)

Tomēr būtu jābūt iespējai mainīt šādu beigu punktu, jo īpaši gadījumos, kad rodas jauni riski. Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1774/2002 uz dažiem produktiem, sevišķi gvano, dažām jēlādām, kas jāapstrādā īpašā veidā (piemēram, jāmiecē), un dažām medību trofejām neattiecina minētās regulas prasības. Līdzīgi izņēmumi pie attiecīgiem nosacījumiem būtu jāparedz īstenošanas pasākumos, kas jāpieņem saskaņā ar šo regulu, kā tas ir tauku pārstrādes produktu gadījumā un attiecībā uz biodīzeļdegvielas ražošanas galaproduktiem.

(24)

Lai nodrošinātu cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzību augstā līmenī, dalībvalstīm arī turpmāk būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, ar kuru palīdzību novērš dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu nosūtīšanu no ierobežotajām zonām vai uzņēmumiem, jo īpaši uzliesmojot tādām slimībām, kas minētas sarakstā Padomes Direktīvā 92/119/EEK (1992. gada 17. decembris), ar ko ievieš vispārējos Kopienas pasākumus konkrētu dzīvnieku slimību kontrolei un īpašus pasākumus attiecībā uz cūku vezikulāro slimību (10).

(25)

Darbības ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuras var ievērojami apdraudēt cilvēku un dzīvnieku veselību, drīkstētu veikt tikai uzņēmumos vai iekārtās, kurus šādu darbību veikšanai iepriekš ir apstiprinājusi kompetentā iestāde. Šo nosacījumu piemēro jo īpaši pārstrādes uzņēmumiem vai iekārtām un citām uzņēmumiem un iekārtām, kuros veic darbības ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem vai uzglabā tos, un tiem ir tieša saistība ar pārtikas ķēdes drošību. Vienā un tajā pašā uzņēmumā vai iekārtā būtu jāatļauj veikt darbības ar vairāk nekā vienas kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, ar nosacījumu, ka tiek novērsta savstarpējas inficēšanās iespējamība. Būtu jāatļauj arī grozīt šos nosacījumus, ja liela mēroga slimības uzliesmojuma dēļ rodas daudz materiāla, kas jālikvidē vai jāpārstrādā, ar noteikumu, ka tiek nodrošināts, lai pagaidu izmantošana ar šādiem grozītiem nosacījumiem neradītu slimību izplatīšanās risku.

(26)

Tomēr šādi apstiprinājumi nebūtu vajadzīgi uzņēmumiem vai iekārtām, kuros pārstrādā vai veic darbības ar noteikta veida drošu materiālu, piemēram, produktiem, kuri pēc to pārstrādes vairs neapdraud cilvēku un dzīvnieku veselību. Šādas uzņēmumi vai iekārtas būtu jāreģistrē, lai varētu veikt materiāla plūsmas oficiālo kontroli un nodrošinātu šīs plūsmas izsekojamību. Reģistrācijas prasība būtu jāpiemēro arī attiecībā uz uzņēmējiem, kas transportē dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātos produktus, izņemot gadījumus, kad uz tiem vairs neattiecas kontroles, ja ir noteikts ražošanas ķēdes beigu punkts.

(27)

Uzņēmumi vai iekārtas būtu jāapstiprina pēc tam, kad tie iesnieguši kompetentajai iestādei informāciju, kā arī pēc apmeklējuma uz vietas, kas apliecina, ka tiks ievērotas šīs regulas prasības par uzņēmuma vai iekārtas infrastruktūras un aprīkojuma darbību, lai attiecīgi novērstu izmantotajā pārstrādes procesā radīto risku cilvēku un dzīvnieku veselībai. Vajadzētu būt iespējai piešķirt apstiprinājumus ar nosacījumiem, lai dotu iespēju uzņēmējiem novērst nepilnības pirms uzņēmums vai iekārta saņem galīgo apstiprinājumu.

(28)

Uzņēmumiem vai iekārtām, kuru darbība ir apstiprināta saskaņā Kopienas tiesību aktiem par pārtikas higiēnu, nebūtu jānosaka prasība saņemt apstiprinājumu vai reģistrāciju saskaņā ar šo regulu, jo apstiprinājumos vai reģistrācijās, kas piešķirtas saskaņā ar minētajiem Kopienas tiesību aktiem, ir jau ņemti vērā šajā regulā paredzētie mērķi. Tomēr uzņēmumiem vai iekārtām, kas jau saņēmuši apstiprinājumu vai reģistrāciju saskaņā ar tiesību aktiem par higiēnu, būtu pienākums ievērot šīs regulas prasības, kā arī tajos būtu jāveic oficiālas kontroles, lai pārliecinātos par šīs regulas prasību ievērošanu.

(29)

Dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti vai atvasinātie produkti būtu jāiedala trīs kategorijās, kuras atspoguļo cilvēku un dzīvnieku veselībai radītā riska pakāpi, pamatojoties uz riska novērtējumiem. Dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti vai atvasinātie produkti, kas rada lielu risku, būtu jāizmanto tikai mērķiem ārpus barības ķēdes, bet tos, kas rada mazāku risku, būtu jāļauj izmantot drošos apstākļos.

(30)

Pateicoties zinātnes un tehnoloģijas attīstībai, var izstrādāt pārstrādes procesus, ar kuru palīdzību novērš vai mazina cilvēku un dzīvnieku veselībai radīto risku. Būtu jānodrošina iespēja grozīt šajā regulā minētos dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sarakstus, lai ņemtu vērā šādu attīstību. Pirms šādu grozījumu izdarīšanas un saskaņā ar vispārējiem principiem Kopienas tiesību aktos, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzību augstā līmenī, atbilstošā zinātniskā iestādē (piemēram, EFSA, Eiropas Zāļu aģentūrā vai Patēriņa preču zinātniskajā komitejā) būtu jāveic riska novērtējums atbilstoši to dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu veidam, kuru radītais risks jāvērtē. Tomēr būtu jāprecizē, ka, sajaucot dažādu kategoriju dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, darbībām, ko veic ar maisījumu, būtu jāatbilst standartiem, kuri noteikti tai maisījuma daļai, kas pieder pie augstākās riska kategorijas.

(31)

Barībā jo īpaši nevajadzētu izmantot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kas var izraisīt transmisīvo sūkļveida encefalopātiju (TSE), jo tas ārkārtīgi apdraud cilvēku veselību. Šie ierobežojumi būtu jāattiecina arī uz savvaļas dzīvniekiem, ar kuru starpniecību var tikt pārnesta kāda infekcijas slimība. Ierobežojumi attiecībā uz tādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu izmantošanu barībā, kas var izraisīt TSE draudus, būtu jānosaka, neskarot Regulā (EK) Nr. 999/2001 paredzētos noteikumus par barību.

(32)

Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kurus iegūst no dzīvniekiem, kas izmantoti eksperimentiem, kā noteikts Direktīvā 86/609/EEK, arī būtu jāizslēdz no izmantošanas barībā tā riska dēļ, ko rada šādi dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti. Tomēr dalībvalstis var atļaut izmantot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kas iegūti no dzīvniekiem, kuri izmantoti eksperimentos, lai izmēģinātu jaunas barības piedevas, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1831/2003 (2003. gada 22. septembris) par dzīvnieku ēdināšanā lietotām piedevām (11).

(33)

Dažu vielu un produktu izmantošana ir nelikumīga saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2377/90 (1990. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka Kopienas procedūru veterināro zāļu maksimāli pieļaujamo atlieku daudzumu noteikšanai dzīvnieku izcelsmes produktos (12), un Padomes Direktīvu 96/22/EK (1996. gada 29. aprīlis) par noteiktu hormonālas vai tireostatiskas iedarbības vielu un beta-agonistu lietošanas aizliegumu lopkopībā (13). Turklāt Padomes Direktīvā 96/23/EK (1996. gada 29. aprīlis), ar ko paredz pasākumus, lai kontrolētu noteiktas vielas un to atliekas dzīvos dzīvniekos un dzīvnieku izcelsmes produktos (14), ir paredzēti sīkāk izstrādāti noteikumi par noteiktu vielu un to atlieku kontroli dzīvos dzīvniekos un dzīvnieku izcelsmes produktos. Direktīvā 96/23/EK ir arī paredzēti noteikumi, kurus piemēro gadījumos, kad konstatē, ka atļautu vielu vai piesārņotāju atliekas pārsniedz atļauto līmeni. Lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu saskaņotību, dzīvnieku izcelsmes produkti, kuros konstatētas vielas, kas neatbilst Regulas (EEK) Nr. 2377/90 un Direktīvas 96/22/EK un Direktīvas 96/23/EK prasībām, attiecīgi būtu jāklasificē kā pirmās kategorijas vai otrās kategorijas materiāls, ņemot vērā risku, ko tās rada pārtikas un barības ķēdei.

(34)

Kūtsmēslus un gremošanas trakta saturu nevajadzētu likvidēt, ja to atbilstīga ierakšana zemē nodrošina to, ka neizplatās slimības. Barības ķēdē nevajadzētu izmantot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, ko iegūst no dzīvniekiem, kas nobeigušies lauku saimniecībā, un dzīvniekiem, kas nogalināti nolūkā izskaust slimības. Šis ierobežojums būtu jāpiemēro arī importētiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kurus drīkst ievest Kopienā, ja, veicot pārbaudi robežkontroles punktā konstatē, ka tie neatbilst Kopienas tiesību aktiem, un produktiem, kuri neatbilst prasībām, ko piemēro Kopienā veiktajās pārbaudēs. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 767/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par barības laišanu tirgū un lietošanu (16) neizpildes dēļ no barības ķēdes nevajadzētu izslēgt robežkontrolei iesniegtus produktus.

(35)

Pēc Regulas (EK) Nr. 1774/2002 spēka stāšanās dienas dažu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu automātiska klasificēšana par otrās kategorijas materiālu ļoti ierobežo to varbūtējo izmantošanas jomu, taču ne vienmēr proporcionāli ar tiem saistītajam riskam. Attiecīgi šie dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti būtu jāpārklasificē kā trešās kategorijas materiāls, lai atļautu tos izmantot dažiem barošanas nolūkiem. Pārējiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav iekļauti kādā no trim kategorijām, piesardzības dēļ būtu jāsaglabā automātiska klasificēšana par otrās kategorijas materiālu, jo īpaši lai veicinātu šāda materiāla vispārēju izslēgšanu no lauksaimniecības dzīvnieku, izņemot kažokzvēru, barības ķēdes.

(36)

Citos tiesību aktos, kuri stājušies spēkā pēc tam, kad pieņēma Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (17), proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 852/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par pārtikas produktu higiēnu (18), Regula (EK) Nr. 853/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 183/2005 (2005. gada 12. janvāris), ar ko paredz barības higiēnas prasības (19), un ko papildina Regula (EK) Nr. 1774/2002, paredz, ka uzņēmējiem, kas iesaistīti pārtikas un barības apritē, primārais pienākums ir ievērot Kopienas tiesību aktus, kuru mērķis ir cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzība. Atbilstoši minētajiem tiesību aktiem uzņēmēji, kuri veic darbības saskaņā ar šo regulu, ir arī vispirms atbildīgi par to, lai nodrošinātu atbilstību šai regulai. Minētais pienākums būtu jāprecizē un jāpaskaidro sīkāk attiecībā uz veidu, kā nodrošinās izsekojamību, piemēram, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu dalītu vākšanu un novirzīšanu. Jau izveidotajām sistēmām, kas nodrošina to produktu izsekojamību, kas ir apritē vienīgi valsts līmenī, būtu jāturpina darboties, ja tās sniedz līdzvērtīgu informāciju. Būtu jādara viss iespējamais, lai veicinātu elektronisku un cita veida dokumentēšanu, kas nav saistīta ar dokumentēšanu uz papīra, ja vien tā nodrošina pilnīgu izsekojamību.

(37)

Ir vajadzīga pašpārbaudes sistēma, lai nodrošinātu, ka uzņēmumā vai iekārtā tiek pildītas šīs regulas prasības. Oficiālajās pārbaudēs kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā pašpārbaudes veikšana. Atsevišķās uzņēmumos vai iekārtās pašpārbaude būtu jāveic, piemērojot sistēmu, kas balstās uz riska analīzes un kritisko kontrolpunktu noteikšanas (HACCP) principiem. HACCP principiem vajadzētu būt pamatotiem ar gūto pieredzi, tos īstenojot saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par pārtikas un barības higiēnu. Šajā sakarā valstu labas prakses vadlīnijas varētu būt labs līdzeklis, lai veicinātu HACCP principu īstenošanu, kā arī citu šīs regulas aspektu īstenošanu.

(38)

Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vajadzētu izmantot tikai tad, ja, tos pārstrādājot un laižot tirgū atvasinātus produktus, kuri ražoti no dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, tiek mazināts cilvēku un dzīvnieku veselībai radītais risks. Ja tas nav iespējams, dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti būtu jālikvidē drošos apstākļos. Saskaņā ar citiem Kopienas tiesību aktiem būtu jāprecizē pieejamie risinājumi dažādu kategoriju dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu izmantošanai. Kopumā risinājumiem attiecībā uz augstāka riska kategoriju vajadzētu būt pieejamiem arī zemāka riska kategorijām, ja vien nav piemērojami īpaši apsvērumi, ņemot vērā risku, kas saistīts ar atsevišķiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem.

(39)

Dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti un atvasināti produkti būtu jālikvidē saskaņā ar vides jomā spēkā esošajiem tiesību aktiem par apglabāšanu atkritumu poligonos un atkritumu sadedzināšanu. Lai panāktu konsekvenci, sadedzināšana būtu jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/76/EK (2000. gada 4. decembris) par atkritumu sadedzināšanu (20). Uz atkritumu līdzsadedzināšanu (reģenerāciju vai likvidēšanu) attiecas līdzīgi nosacījumi par atļauju un atkritumu sadedzināšanas darbību, jo īpaši par emisijas robežvērtībām, notekūdeņiem, un atlieku izplūdi, kontroli un monitoringu un mērījumu prasībām. Tātad būtu jāatļauj visu trīs kategoriju materiāla tieša līdzsadedzināšana bez iepriekšējas pārstrādes. Turklāt būtu jānodrošina īpaši noteikumi attiecībā uz mazjaudas un lieljaudas sadedzināšanas iekārtu apstiprināšanu.

(40)

Būtu jāatļauj dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu izmantošana par kurināmo sadedzināšanas procesā, un šī darbība nebūtu jāuzskata par atkritumu likvidēšanu. Tomēr šāds izmantojums būtu pieļaujams tikai apstākļos, kuros ir nodrošināta cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzība un ievēroti atbilstoši vides standarti.

(41)

Šajā regulā būtu jāparedz iespēja noteikt pārstrādes metožu parametrus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārstrādes laiku, temperatūru, spiedienu, jo īpaši metodēm, kuras pašlaik saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1774/2002 sauc par 2. līdz 7. pārstrādes metodi.

(42)

No regulas darbības jomas būtu jāizslēdz čaulgliemju čaulas, kas attīrītas no mīkstajiem audiem vai gaļas. Kopienā ir spēkā dažādas metodes, kā čaulgliemjiem izņemt mīkstos audus vai gaļu, tādēļ būtu jāparedz iespēja izmantot čaulgliemjus, kuriem mīkstie audi vai gaļa nav izņemta pilnībā, ar nosacījumu, ka šāds izmantojums neapdraud cilvēku un dzīvnieku veselību. Valstu labas prakses rokasgrāmatas varētu palīdzēt zināšanu izplatīšanai par atbilstošiem apstākļiem, kuros tas būtu iespējams.

(43)

Tā kā risks, ko šādi produkti rada cilvēku un dzīvnieku veselībai, ir ierobežots, būtu jāparedz iespēja kompetentajai iestādei atļaut biodinamisko preparātu sagatavošanu un ierakšanu zemē, izmantojot otrās kategorijas un trešās kategorijas materiālu, kā minēts Padomes Regulā (EK) Nr. 834/2007 (2007. gada 28. jūnijs) par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu (21).

(44)

Jaunizstrādātās tehnoloģijas metodes ļauj izdevīgi iegūt enerģiju, izmantojot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, vai drošā veidā likvidēt šādus produktus. Droša likvidēšana ir iespējama, apvienojot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu drošas izolācijas metodes uz vietas ar jau izveidotām likvidēšanas metodēm, kā arī apvienojot atļautos pārstrādes parametrus ar jauniem standartiem, kuri saņēmuši labvēlīgu novērtējumu. Lai ņemtu vērā ar to saistīto zinātnes un tehnikas attīstību, visā Kopienā būtu jāļauj izmantot šādas tehnoloģijas metodes kā alternatīvas metodes dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšanai vai izmantošanai. Ja tehnoloģisku procesu ir izstrādājusi privātpersona, pirms dot šādu atļauju pieteikumu, ko pārbaudījusi kompetentā iestāde, būtu jāpārbauda EFSA, lai nodrošinātu to, ka ir novērtēts riska mazināšanas potenciāls, un lai nodrošinātu personiskās tiesības, tostarp uzņēmējdarbības informācijas konfidencialitātes tiesības. Lai sniegtu konsultācijas pieteikumu iesniedzējiem, būtu jāpieņem pieteikuma standarta forma. Tā kā šādam dokumentam būtu tikai indikatīvs mērķis, tas būtu jāpieņem, izmantojot konsultāciju procedūru sadarbībā ar EFSA.

(45)

Ir lietderīgi precizēt prasības, kas piemērojamas tādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu laišanai tirgū, kurus paredzēts izmantot dzīvnieku barībā, un organisko mēslojumu un augsnes ielabotāju laišanai tirgū, lai nodrošinātu pārtikas un barības ķēdes aizsardzību. Lauksaimniecības dzīvnieku, izņemot kažokzvērus, barībā vajadzētu atļaut izmantot tikai trešās kategorijas materiālu. Mēslojums, kura ražošanā izmantoti dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, var ietekmēt barības un pārtikas ķēdes drošumu. Ja šāds mēslojums ir ražots no gaļas un kaulu miltiem, kas atvasināti no otrās kategorijas materiāla, vai no pārstrādātām dzīvnieku olbaltumvielām, būtu jāpievieno kāda sastāvdaļa (piemēram, neorganiska vai nesagremojama viela), lai novērstu tiešu izmantošanu dzīvnieku barībā. Šāda pievienošana nebūtu nepieciešama, ja produkta sastāvs vai iepakojums, jo īpaši to produktu gadījumā, kuri paredzēti izmantošanā galapatērētājiem, novērš nepareizas lietošanas iespēju barošanā. Nosakot sastāvdaļas jāņem vērā dažādie klimatiskie un augsnes apstākļi, kā arī konkrētā mēslojuma lietošanas mērķis.

(46)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1523/2007 (2007. gada 11. decembris), ar ko aizliedz laist tirgū un importēt Kopienā vai eksportēt no tās kaķu un suņu kažokādas un izstrādājumus no šādām kažokādām (22), paredzēts vispārējs aizliegums laist tirgū un importēt vai eksportēt kaķu un suņu kažokādas un izstrādājumus no šādām kažokādām. Tomēr šis aizliegums nedrīkstētu ietekmēt šajā regulā paredzēto pienākumu likvidēt dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kuri iegūti no kaķiem un suņiem, tostarp kažokādas.

(47)

Lai sekmētu zinātnes un pētniecības, kā arī mākslinieciskas darbības attīstību, var būs nepieciešams izmantot visu kategoriju dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātos produktus, dažkārt arī daudzumā, kas ir mazāks par komerciālai apmaiņai izmantoto daudzumu. Lai atvieglotu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasināto produktu importēšanu un izmantošanu, būtu jānodrošina iespēja kompetentajai iestādei noteikt šādu darbību veikšanas nosacījumus katrā konkrētajā gadījumā. Ja vajadzīga rīcība Kopienas līmenī, jānosaka saskaņoti noteikumi.

(48)

Regulā (EK) Nr. 1774/2002 ir sīki izstrādāti noteikumi, kuri ļauj izņēmuma kārtā izmantot otrās kategorijas un trešās kategorijas materiālus zooloģisko dārzu dzīvnieku barošanai. Šajā regulā būtu jāparedz identiski noteikumi, atļaujot izmantot barībā atsevišķus pirmās kategorijas materiālus, un papildus būtu jāparedz iespēja noteikt sīki izstrādātus noteikumus, lai kontrolētu varbūtēju risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai.

(49)

Regula (EK) Nr. 1774/2002 ļauj izmantot pirmās kategorijas materiālu dabīgajā vidē dzīvojošu apdraudētu vai aizsargātu maitēdāju putnu un citu sugu barošanai, lai tādējādi veicinātu bioloģisko daudzveidību. Lai nodrošinātu atbilstošu instrumentu šo sugu saglabāšanai, arī šajā regulā būtu jāatļauj minētā barošanas prakse saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti slimību izplatīšanās novēršanai. Vienlaicīgi īstenošanas pasākumos būtu jānosaka dzīvnieku veselības nosacījumi, kuros būtu pieļauta šādu pirmās kategorijas materiālu izmantošana barošanā plašās ganību sistēmās, kā arī citu plēsēju barošanai, piemēram lāču un vilku barošanai. Šādos veselības nosacījumos ir svarīgi ņemt vērā attiecīgo sugu dabiskos patēriņa veidus, kā arī Kopienas mērķus bioloģiskās daudzveidības veicināšanā, kā tie noteikti Komisijas 2006. gada 22. maija paziņojumā “Kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam un turpmāk”.

(50)

Īpašās situācijās, jo īpaši attālos apgabalos, vai slimības kontroles situācijās, kad jāveic tādu dzīvnieku ārkārtas apglabāšana, kuri nogalināti, lai kontrolētu nopietnu lipīgas slimības uzliesmojumu, jāattaisno dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, jo īpaši beigtu dzīvnieku, apglabāšana un sadedzināšana. Jo īpaši – konkrētos gadījumos būtu jāatļauj apglabāšana uz vietas, jo citos gadījumos ierobežojošs faktors slimības kontrolēšanā varētu būt reģionā vai dalībvalstī pieejamā kausēšanas vai sadedzināšanas jauda.

(51)

Pašlaik spēkā esošā atkāpe par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu apglabāšanu un sadedzināšanu būtu jāattiecina arī uz apgabaliem, kuri ir praktiski nepieejami vai kuros ir apdraudēta savākšanas personāla veselība un drošība. Pieredze, kas gūta, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1774/2002, kā arī saistībā ar dabas katastrofām, piemēram, meža ugunsgrēkiem un plūdiem atsevišķās dalībvalstīs, liecina, ka šādos izņēmuma apstākļos var attaisnot likvidēšanu, apglabājot vai sadedzinot dzīvniekus uz vietas, lai nodrošinātu to ātru likvidēšanu un novērstu slimību izplatīšanās risku. Attālo apgabalu kopējai platībai dalībvalstīs jābūt ierobežotai, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta, piemērojot Regulu (EK) Nr. 999/2001, lai nodrošinātu, ka tiek pildīts vispārējais pienākums paredzēt atbilstošu likvidēšanas sistēmu, kura atbilst šajā regulā minētajiem noteikumiem.

(52)

Atsevišķiem uzņēmumiem vai iekārtām, kurās dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus apstrādā tikai nelielā daudzumā, neapdraudot cilvēku un dzīvnieku veselību, būtu jāļauj likvidēt šādus blakusproduktus valsts uzraudzībā veidos, kas nav paredzēti saskaņā ar šo regulu. Tomēr šādu izņēmuma apstākļu kritērijus būtu jānosaka Kopienas līmenī, lai nodrošinātu vienādu piemērošanu, kuras pamatā būtu reālā situācija atsevišķās nozarēs, kā arī citu likvidācijas sistēmu pieejamība atsevišķās dalībvalstīs.

(53)

Būtu jāprecizē kompetentās iestādes iespējamie rīcības plāni oficiālās kontroles veikšanai, lai nodrošinātu juridisko noteiktību, jo īpaši par darbību apturēšanu vai ilgstošu aizliegšanu, vai nosacījumu noteikšanu, lai nodrošinātu šīs regulas pareizu piemērošanu. Šādas oficiālās kontroles būtu jāveic daudzgadu kontroles plānu ietvaros, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (23).

(54)

Lai nodrošinātu, ka dalībvalstis var kontrolēt to teritorijā ievestā likvidējamā materiāla iespējamo daudzumu, kompetentajai iestādei būtu jāatļauj šāda materiāla saņemšana tās teritorijā.

(55)

Lai nodrošinātu varbūtējā riska kontroli, var noteikt sterilizāciju spiediena ietekmē un papildu nosacījumus par transportēšanu. Lai nodrošinātu izsekojamību un sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuras kontrolē dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasinātu produktu nosūtīšanu, informācijas sniegšanai par visu pirmās kategorijas un otrās kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un gaļas un kaulu miltu vai tauku, kuri atvasināti no pirmās un otrās kategorijas materiāliem, kā arī no trešās kategorijas materiāliem atvasinātu pārstrādātu dzīvnieku olbaltumvielu saņemšanu, būtu jāizmanto TRACES sistēma, ko ieviesa ar Komisijas Lēmumu 2004/292/EC (24). Attiecībā uz materiāliem, kurus parasti nosūta mazā daudzumā pētniecības, izglītības, mākslas vai diagnostikas vajadzībām, būtu jāparedz īpaši nosacījumi, lai atvieglotu šādu materiālu pārvietošanos Kopienā. Īpašos apstākļos starp dalībvalstīm, kurām ir kopēja robeža, būtu jāatļauj divpusēji nolīgumi, lai veicinātu starp šīm valstīm pārvietotu materiālu kontroli.

(56)

Lai atvieglotu sūtījumu transportēšanu caur trešām valstīm, kuras ir kaimiņvalstis vairāk nekā vienai dalībvalstij, būtu jāievieš īpašs režīms sūtījumu saņemšanai no vienas dalībvalsts teritorijas otras dalībvalsts teritorijā caur trešās valsts teritoriju, lai nodrošinātu, ka sūtījumiem, kurus atkārtoti ieved Kopienas teritorijā, veic veterinārās pārbaudes saskaņā ar Padomes Direktīvu 89/662/EEK (1989. gada 11. decembris) par veterinārajām pārbaudēm Kopienas iekšējā tirdzniecībā, lai izveidotu iekšējo tirgu (25).

(57)

Kopienas tiesību aktu konsekvences labad jāprecizē saistība starp noteikumiem, kuri paredzēti šajā regulā, un Kopienas tiesību aktiem par atkritumiem. Jo īpaši būtu jāpanāk saskaņojums ar atkritumu eksporta aizliegumu, ko paredz Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (26). Lai novērstu varbūtēju kaitīgu ietekmi uz vidi, būtu jāaizliedz tādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu eksports, kuri paredzēti likvidēšanai sadedzinot un aprokot atkritumu poligonā. Lai novērstu varbūtēju kaitīgu ietekmi uz vidi un risku cilvēku un dzīvnieku veselībai, nedrīkstētu arī ļaut eksportēt dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un atvasinātus produktus uz trešām valstīm, kuras nav Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) dalībvalstis, ar mērķi tos izmantot biogāzes ražošanā vai kompostēšanas iekārtās. Piemērojot noteikumus, ar kuriem atkāpjas no eksporta aizlieguma, Komisijai savos lēmumos ir pienākums pilnībā ievērot Bāzeles Konvenciju par bīstamo atkritumu starptautisko pārvadājumu un to apglabāšanas kontroli, kas Kopienas uzdevumā noslēgta ar Padomes Lēmumu 93/98/EEK (27), un šīs Konvencijas grozījumus, kas noteikti Līgumslēdzēju pušu konferences Lēmumā III/1, kuri Kopienas uzdevumā ir apstiprināti ar Padomes Lēmumu 97/640/EK (28) un īstenoti ar Regulu (EK) Nr. 1013/2006.

(58)

Turklāt būtu jānodrošina, ka dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kuri sajaukti vai piesārņoti ar bīstamajiem atkritumiem, kas minēti Komisijas Lēmumā 2000/532/EK (2000. gada 3. maijs), ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (29), importē, eksportē vai nosūta tikai dalībvalstu starpā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1013/2006. Jāparedz arī noteikumi par šāda materiāla nosūtīšanu vienas dalībvalsts teritorijā.

(59)

Komisijai būtu jāspēj nodrošināt pārbaužu veikšanu dalībvalstīs. Kopienas pārbaudes trešās valstīs būtu jāveic saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 882/2004.

(60)

Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu imports Kopienā un šāda materiāla tranzīts būtu jāveic saskaņā ar noteikumiem, kuri ir vismaz tikpat stingri kā Kopienā piemērojamie noteikumi. Līdztekus var uzskatīt, ka noteikumi, kurus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem piemēro trešās valstīs, ir pielīdzināmi Kopienas tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem. Produktiem, kurus paredzēts izmantot nolūkiem ārpus barības ķēdes, būtu jāpiemēro vienkāršoti importa noteikumi, jo šie produkti var radīt risku.

(61)

Kopienas tiesību akti par tādu atvasinātu produktu ražošanu, kurus paredzēt izmantot kā kosmētikas līdzekļus, zāles vai ārstnieciskus līdzekļus ir plašs tiesiskā regulējuma kopums, kas reglamentē šādu produktu laišanu tirgū: Padomes Direktīva 76/768/EEK (1976. gada 27. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (30), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (31), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/82/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm (32), Padomes Direktīva 90/385/EEK (1990. gada 20. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz aktīvām implantējamām medicīnas ierīcēm (33), Padomes Direktīva 93/42/EEK (1993. gada 14. jūnijs) par medicīnas ierīcēm (34) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/79/EK (1998. gada 27. oktobris) par medicīnas ierīcēm, ko lieto in vitro diagnostikā (35) (“īpašās direktīvas”). Tomēr īpašās direktīvas par kosmētikas līdzekļiem un ārstnieciskiem līdzekļiem nenodrošina aizsardzību pret risku saistībā ar dzīvnieku veselību. Tādos gadījumos šim riskam būtu jāpiemēro šī regula un vajadzētu būt iespējai veikt drošības pasākumus saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 178/2002.

(62)

Arī uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem vai atvasinātiem produktiem, kurus ražotājam piegādā kā materiālu vai sastāvdaļas šādu atvasinātu produktu ražošanai, būtu jāattiecina īpašo direktīvu prasības, ciktāl tās paredz noteikumus, ar kuriem kontrolē cilvēku un dzīvnieku veselībai radīto risku. Šīs īpašās direktīvas jau reglamentē dzīvnieku izcelsmes izejmateriālu, ko var izmantot minēto atvasināto produktu ražošanai, un nosaka konkrētus nosacījumus, lai nodrošinātu cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzību. Jo īpaši Direktīva 76/768/EEK izslēdz pirmās kategorijas un otrās kategorijas materiālus no kosmētikas līdzekļu sastāva un nosaka ražotājiem pienākumu piemērot labu ražošanas praksi. Komisijas Direktīva 2003/32/EK (36) ievieš sīki izstrādātas specifikācijas attiecībā uz medicīnas ierīcēm, kas ražotas, izmantojot dzīvnieku izcelsmes audus.

(63)

Tomēr gadījumos, kad minētie nosacījumi īpašajās direktīvās vēl nav paredzēti vai kad tie neattiecas uz noteiktu risku saistībā ar cilvēku un dzīvnieku veselību, būtu jāpiemēro šī regula, un vajadzētu būt iespējamiem drošības pasākumiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 178/2002.

(64)

Daži atvasināti produkti nenonāk barības ķēdē, vai tos neiestrādā zemē, kur gana lauksaimniecības dzīvniekus vai kur pļauj zāli dzīvnieku barošanai. Šādi atvasināti produkti ir tehniskiem mērķiem paredzēti produkti, piemēram, apstrādātas jēlādas ādas izstrādājumu ražošanai, pārstrādāta vilna, ko izmanto tekstilrūpniecībā, kaulu produkti līmes ražošanai un pārstrādāts materiāls, kas paredzēts lolojumdzīvnieku barībai. Uzņēmējiem būtu jāļauj laist tirgū šādus produktus ar nosacījumu, ka tie ir atvasināti no izejmateriāla, kurš nav jāapstrādā, vai ka to apstrāde vai apstrādātā materiāla gala izmantojums nodrošina atbilstošu riska kontroli.

(65)

Vairākās dalībvalstīs ir atklāti daži gadījumi, kad nav ievēroti Regulā (EK) Nr. 1774/2002 paredzētie noteikumi. Tātad papildus stingrai šo noteikumu īstenošanai uzņēmējiem, kuri neievēro minētos noteikumus, jānosaka arī krimināltiesiskas un citas sankcijas. Tāpēc dalībvalstīm jāpieņem noteikumi par sankcijām, ko piemēro par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem.

(66)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti – noteikt sabiedrības veselības un dzīvnieku veselības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, lai novērstu un mazinātu šo produktu radīto risku sabiedrības veselībai un dzīvnieku veselībai, un jo īpaši – aizsargāt pārtikas ķēdes un barības ķēdes drošumu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un tādēļ tos var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(67)

Lai veicinātu tiesisko noteiktību un ņemot vērā Komisijas vispārējo mērķi par Kopienas tiesību aktu vienkāršošanu, šajā regulā būtu jāparedz saskanīgs noteikumu kopums, ņemot vērā Regulā (EK) Nr. 1774/2002 paredzētos noteikumus, kā arī pieredzi un sasniegumus, kas gūti pēc minētās regulas stāšanās spēkā. Tāpēc būtu jāatceļ Regula (EK) Nr. 1774/2002 un tā būtu jāaizstāj ar šo regulu.

(68)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (37).

(69)

Lai uzlabotu Kopienas tiesību aktu saskaņotību un skaidrību, atsevišķos īstenošanas tiesību aktos būtu jāparedz tehniskie noteikumi attiecībā uz īpašām darbībām, kas saistītas ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un kas pašlaik ir paredzētas Regulas (EK) Nr. 1774/2002 pielikumos, kā arī īstenošanas pasākumi, kurus Komisija pieņem, pamatojoties uz minēto regulu (38). Būtu jākonsultē un jāinformē patērētāji un sociālekonomisko grupu pārstāvji, kuri strādā ar jautājumiem, kas saistīti ar šo regulu, saskaņā ar Komisijas Lēmumu 2004/613/EK (2004. gada 6. augusts) par padomdevējas grupas izveidi pārtikas aprites un dzīvnieku un augu veselības jomā (39).

(70)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt noteikumus: ar ko groza atsevišķu atvasinātu produktu ražošanas ķēdes beigu punktu un noteikt šo beigu punktu atsevišķiem citiem atvasinātiem produktiem – attiecībā uz smagām transmisīvām slimībām, kuru gadījumā nedrīkst atļaut izplatīt dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un atvasinātos produktus un/vai attiecībā uz nosacījumiem, pie kādiem šāda izplatīšana būtu atļauta, un pieņemt pasākumus, kas maina dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu iedalīšanu kategorijās, pasākumus attiecībā uz ierobežojumiem dzīvnieku blakusproduktu un atvasinātu produktu izmantošanā un likvidēšanā, pasākumus, ar kuriem paredz nosacījumus atsevišķu atkāpju piemērošanai attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu izmantošanu, savākšanu un iznīcināšanu, kā arī pieņemt pasākumus, kas atļauj vai aizliedz konkrētas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu izmantošanas vai likvidēšanas metodes.

(71)

Turklāt Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt īpašus noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu savākšanu, transportēšanu, infrastruktūru, aprīkojumu, higiēnas prasībām uzņēmumos vai iekārtās, kas rīkojas ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, nosacījumus un tehniskās prasības darbībām ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, tostarp arī attiecībā uz pierādījumiem, kas iesniedzami, lai apliecinātu, ka prasības ir ievērotas, kā arī pieņemt nosacījumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu laišanu tirgū, prasības, kas saistītas ar drošu izcelsmes noteikšanu, drošu apstrādi un drošu galapatēriņu, nosacījumus dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu importam, tranzītam un eksportam, sīki izstrādātu kārtību attiecībā uz oficiālajām kontrolēm, tostarp noteikumus par atsauces metodēm mikrobioloģiskajās analīzēs, kā arī nosacījumus attiecībā uz atsevišķu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasināto produktu pārvietošanu starp dalībvalstīm. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, tostarp to papildinot ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(72)

Efektivitātes nolūkā jāsaīsina regulatīvās kontroles procedūras parastie termiņi, lai pieņemtu pasākumus, kas precizētu nosacījumus dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu nosūtīšanai no ierobežotajām saimniecībām, iekārtām vai zonām, Steidzamu iemeslu gadījumā jāpiemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 6. punktā paredzēto steidzamības procedūru, lai pieņemtu pasākumus, kas modificē atsevišķu produktu ražošanas ķēdes beigu punktu.

a)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, kuri saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir izslēgti no cilvēku patēriņa; kā arī

b)

šādiem produktiem, kuri saskaņā ar uzņēmēja neatgriezenisku lēmumu ir paredzēti citiem mērķiem, nevis cilvēku patēriņam:

a)

veseli savvaļas dzīvnieku, izņemot medību dzīvnieku, ķermeņi vai to daļas, attiecībā uz kuriem nepastāv aizdomas par inficēšanos vai saskaršanos ar slimībām, ko iespējams pārnest uz cilvēkiem vai dzīvniekiem, izņemot ūdensdzīvniekus, kuri izkrauti krastā komerciāliem mērķiem;

b)

veseli medību dzīvnieku ķermeņi vai to daļas, kurus pēc nogalināšanas nesavāc, atbilstoši labai medīšanas praksei, neskarot Regulas (EK) Nr. 853/2004 noteikumus;

c)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kuri iegūti no savvaļas medījamiem dzīvniekiem un savvaļas medījamo dzīvnieku gaļas, kas minēta Regulas (EK) Nr. 853/2004 1. panta 3. punkta e) apakšpunktā;

d)

olšūnas, embriji un sperma, kas paredzēta reprodukcijai;

e)

svaigpiens, jaunpiens un no tā atvasināti produkti, ko iegūst, uzglabā, likvidē vai izlieto izcelsmes saimniecībā;

f)

čaulgliemju čaulas, kas attīrītas no mīkstajiem audiem un gaļas;

g)

ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumi, izņemot tos, kuri:

h)

neskarot Kopienas tiesību aktus vides jomā, materiāls no kuģiem, kuri atbilst Regulai (EK) Nr. 852/2004 un Regulai (EK) Nr. 853/2004, kas iegūts zvejas darbību rezultātā uz kuģiem un ko likvidē jūrā, izņemot materiālu, kas atvasināts, uz klāja ķidājot zivis ar slimības, tostarp parazītu invāzijas pazīmēm, kas var inficēt cilvēkus;

i)

neapstrādāta lolojumdzīvnieku barība, kas iegūta mazumtirdzniecības veikalos, ja to sasmalcina un uzglabā vienīgi pircēja apgādāšanai uz vietas;

j)

neapstrādāta lolojumdzīvnieku barība izmantošanai uz vietas, kas atvasināta no dzīvniekiem, kuri nokauti izcelsmes saimniecībā pašpatēriņam; kā arī

k)

ekskrementi un urīns, izņemot kūtsmēslus un nemineralizēts gvano.

1)

“dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti” ir dzīvnieku veseli ķermeņi vai to daļas, dzīvnieku izcelsmes produkti vai citi produkti, kas iegūti no dzīvniekiem, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, tostarp olšūnas, embrijus un spermu;

2)

“atvasināti produkti” ir produkti, kuri iegūti pēc viena vai vairākiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu apstrādes, transformēšanas vai pārstrādes posmiem;

3)

“dzīvnieku izcelsmes produkti” ir dzīvnieku izcelsmes produkti, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 853/2004 I pielikuma 8.1. punktā;

4)

“liemenis” ir liemenis, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 853/2004 I pielikuma 1. punkta 9. apakšpunktā;

5)

“dzīvnieks” ir jebkurš bezmugurkaulnieks vai mugurkaulnieks;

6)

“lauksaimniecības dzīvnieks” ir:

7)

“savvaļas dzīvnieks” ir jebkurš dzīvnieks, kuru netur cilvēki;

8)

“lolojumdzīvnieks” ir jebkurš tādas sugas dzīvnieks, kuru cilvēki parasti baro un tur tādiem mērķiem, kas nav lauksaimniecība, un kuru nelieto uzturā;

9)

“ūdensdzīvnieki” ir ūdensdzīvnieki, kas definēti Direktīvas 2006/88/EK 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā;

10)

“kompetentā iestāde” ir dalībvalsts centrālā iestāde, kas ir kompetenta nodrošināt šīs regulas prasību izpildi, vai cita iestāde, kam minētā centrālā iestāde ir deleģējusi šo kompetenci. Attiecīgā gadījumā tā ir arī atbilstošā iestāde trešajā valstī;

11)

“uzņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, kuras reālā pārziņā ir kāds no dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem vai atvasinātiem produktiem, tostarp pārvadātāji, tirgotāji un izmantotāji;

12)

“lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas izmanto dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un atvasinātos produktus īpašā barošanā, pētniecībā vai citiem īpašiem mērķiem;

13)

“uzņēmums” vai “iekārta” ir vieta, kur veic darbības ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem vai atvasinātiem produktiem, izņemot zvejas kuģus;

14)

“laišana tirgū” ir visas darbības, kuru mērķis ir pārdot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātus produktus trešai personai Kopienā, vai cita veida piegāde par maksu vai bez maksas šai trešai personai, vai glabāšana, lai tos piegādātu šai trešai personai;

15)

“tranzīts” ir pārvadājums, šķērsojot Kopienu no vienas trešās valsts teritorijas uz citu trešās valsts teritoriju, neizmantojot jūras vai gaisa transportu;

16)

“eksports” ir pārvadājums no Kopienas uz trešām valstīm;

17)

“transmisīvās sūkļveida encefalopātijas (TSE)” ir visas transmisīvās sūkļveida encefalopātijas, kas definētas Regulas (EK) Nr. 999/2001 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

18)

“īpašs riska materiāls” ir īpašs riska materiāls, kas definēts Regulas (EK) Nr. 999/2001 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā;

19)

“sterilizācija spiediena ietekmē” ir dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārstrādes veids, kad tos pēc sasmalcināšanas daļiņās, kas nav lielākas par 50 milimetriem, karsē tā, lai temperatūra iekšpusē būtu virs 133 °C vismaz 20 minūtes bez pārtraukuma pie absolūtā spiediena vismaz 3 bāri;

20)

“kūtsmēsli” ir lauksaimniecības dzīvnieku, izņemot saimniecībā audzētu zivju, ekskrementi un/vai urīns, kuros var būt arī pakaiši;

21)

“atļauts atkritumu poligons” ir atkritumu poligons, kura darbībai ir izsniegta atļauja saskaņā ar Direktīvu 1999/31/EK;

22)

“organiskais mēslojums” un “augsnes ielabotāji” ir dzīvnieku izcelsmes materiāls, ko atsevišķi vai kopā izmanto, lai saglabātu vai uzlabotu augu apgādi ar barības vielām un augšņu fizikālās un ķīmiskās īpašības un bioloģisko aktivitāti; tajos var būt kūtsmēsli, nemineralizēts gvano, gremošanas trakta saturs, komposts un fermentācijas atliekas;

23)

“attāls apgabals” ir apgabals, kur dzīvnieku populācija ir tik maza un kur likvidēšanas uzņēmumi vai iekārtas atrodas tik tālu, ka pasākumi, kas vajadzīgi dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšanai un transportam, būtu nepieņemami apgrūtinoši salīdzinājumā ar likvidēšanu uz vietas;

24)

“pārtika” vai “pārtikas produkts” ir pārtika vai pārtikas produkts, kas definēts Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. pantā;

25)

“barība” ir barība, kas definēta Regulas (EK) Nr. 178/2002 3. panta 4. punktā;

26)

“centrifūgas vai separatora nogulsnes” ir materiāls, kas iegūts kā blakusprodukts, attīrot svaigpienu un separējot vājpienu un krējumu no svaigpiena;

27)

“atkritumi” ir atkritumi, kā noteikts Direktīvas 2008/98/EK 3. panta 1. punktā;

a)

savāc, transportē un identificē bez liekas kavēšanās; kā arī

b)

apstrādā, izmanto vai likvidē saskaņā ar šo regulu.

a)

33. panta a) līdz d) apakšpunktā minētajiem produktiem, ja ir apdraudēta dzīvnieku veselība;

b)

33. panta e) un f) apakšpunktā minētajiem produktiem, ja ir apdraudēta cilvēku vai dzīvnieku veselība;

a)

saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem veterinārijas jomā; vai

b)

nopietna tādas lipīgas slimības uzliesmojuma gadījumā:

a)

veseli šādu dzīvnieku ķermeņi un visas ķermeņa daļas, tostarp jēlādas un ādas:

b)

šāds materiāls:

c)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas atvasināti no tādiem dzīvniekiem, kuri ir pakļauti nelikumīgai ārstēšanai, kā definēts Direktīvas 96/22/EK 1. panta 2) punkta d) apakšpunktā vai Direktīvas 96/23/EK 2. panta b) punktā;

d)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kuri satur citu vielu atliekas un vidi piesārņojošas vielas, kas minētas Direktīvas 96/23/EK I pielikuma B grupas 3. punktā, ja šādas atliekas pārsniedz Kopienas tiesību aktos noteikto pieļaujamo līmeni vai, ja tādu nav, valsts tiesību aktos noteikto pieļaujamo līmeni;

e)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, ko savāc, veicot notekūdeņu attīrīšanu, izpildot noteikumus, kuri pieņemti saskaņā ar 27. panta pirmās daļas c) apakšpunktu:

f)

pārtikas atkritumi no starptautisko līniju transportlīdzekļiem;

g)

pirmās kategorijas materiālu maisījumi vai nu ar otrās kategorijas materiālu vai trešās kategorijas materiālu, vai ar abu kategoriju materiāliem.

a)

kūtsmēsli, nemineralizēts gvano un gremošanas trakta saturs;

b)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, ko savāc, veicot notekūdeņu attīrīšanu, izpildot noteikumus, kuri pieņemti saskaņā ar 27. panta pirmās daļas c) apakšpunktu:

c)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kuros ir atļautu vielu vai piesārņotāju atliekas, kas pārsniedz atļauto līmeni, kā minēts Direktīvas 96/23/EK 15. panta 3. punktā;

d)

dzīvnieku izcelsmes produkti, kuri deklarēti kā nederīgi lietošanai pārtikā, jo tajos var būt svešķermeņi;

e)

tādi dzīvnieku izcelsmes produkti, izņemot pirmās kategorijas materiālu, kuri:

f)

dzīvnieki un dzīvnieku daļas, izņemot 8. vai 10. pantā minētos:

g)

otrās kategorijas materiāla maisījumi ar trešās kategorijas materiālu;

h)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas nav pirmās kategorijas vai trešās kategorijas materiāls.

a)

Tādu nokautu dzīvnieku vai, ja tie ir medījamie dzīvnieki, nogalinātu dzīvnieku ķermeņi vai to daļas, kas der cilvēku patēriņam saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, bet ko neparedz lietot cilvēku patēriņā komerciālu apsvērumu dēļ;

b)

liemeņi un to daļas no dzīvniekiem, kas nokauti kautuvē un pirmskaušanas apskatē izrādījušies derīgi nokaušanai cilvēku patēriņam, vai medījamo dzīvnieku, kas nogalināti lietošanai cilvēku patēriņā saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, ķermeņi un to daļas:

c)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti no mājputniem un zaķveidīgajiem dzīvniekiem, kuri nokauti fermās, kā norādīts Regulas (EK) Nr. 853/2004 1. panta 3. punkta d) apakšpunktā, un kuriem nav novēroti tādu slimību simptomi, kuras iespējams pārnest uz cilvēkiem vai dzīvniekiem;

d)

tādu dzīvnieku asinis, kuriem nav novēroti tādu slimību simptomi, kuras ar šīm asinīm iespējams pārnest uz cilvēkiem vai dzīvniekiem, ja asinis iegūtas no tādiem dzīvniekiem, kuri nokauti kautuvē pēc tam, kad pirmskaušanas apskatē tie tika atzīti par derīgiem nokaušanai cilvēku patēriņam saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem:

e)

dzīvnieku blakusprodukti, kas iegūti pārtikā lietojamu produktu ražošanā, tostarp attaukoti kauli, dradži, un piena pārstrādē radušies nosēdumi pēc tā centrifūgēšanas vai separēšanas;

f)

dzīvnieku izcelsmes produkti vai pārtika, kurā ir dzīvnieku izcelsmes produkti, kurus vairs neparedz šādai lietošanai cilvēku patēriņā komerciālu apsvērumu dēļ vai saistībā ar ražošanas problēmām vai iesaiņojuma defektiem, vai citiem defektiem, kas neapdraud cilvēku vai dzīvnieku veselību;

g)

dzīvnieku izcelsmes barība lolojumdzīvniekiem vai pārtika, kurā ir dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kurus vairs neparedz šādai lietošanai komerciālu apsvērumu dēļ vai saistībā ar ražošanas problēmām vai iesaiņojuma defektiem, vai citiem defektiem, kas neapdraud cilvēku vai dzīvnieku veselību;

h)

tādu dzīvu dzīvnieku asinis, placenta, vilna, spalvas, apmatojums, ragi, griezti nagi un svaigpiens, kuriem nav novēroti tādu slimību simptomi, kuras ar šo produktu iespējams pārnest uz cilvēkiem vai dzīvniekiem;

i)

ūdensdzīvnieki un šādu dzīvnieku daļas, izņemot jūras zīdītājus, kuriem nav novēroti tādu slimību simptomi, kuras var pārnest uz cilvēkiem vai dzīvniekiem;

j)

ūdensdzīvnieku izcelsmes blakusprodukti no uzņēmumiem vai iekārtām, kas ražo produktus cilvēku patēriņam;

k)

šāds materiāls, kurš iegūts no dzīvniekiem, kam nav novēroti tādu slimību simptomi, kuras ar šo materiālu iespējams pārnest uz cilvēkiem vai dzīvniekiem:

l)

ūdens un sauszemes bezmugurkaulnieki, izņemot sugas, kurām ir patogēna iedarbība uz cilvēkiem vai dzīvniekiem;

m)

Rodentia un Lagomorpha kārtas dzīvnieki un to daļas, izņemot pirmās kategorijas, kā norādīts 8. panta a) punkta iii), iv) un v) apakšpunktā, un otrās kategorijas materiālu, kas minēts 9. panta a) līdz g) apakšpunktā;

n)

tādu nobeigušos dzīvnieku jēlādas un ādas, nagi, spalvas, vilna, ragi, apmatojums un kažoks, kam nav novēroti tādu slimību simptomi, kuras ar šiem produktiem iespējams pārnest uz cilvēkiem vai dzīvniekiem, izņemot šā panta b) punktā minētos blakusproduktus;

o)

tādu dzīvnieku taukaudi, kam nav novēroti tādu slimību simptomi, kuras ar šo materiālu iespējams pārnest uz cilvēkiem vai dzīvniekiem, ja dzīvnieki ir nokauti kautuvē un izrādījušies derīgi nokaušanai cilvēku patēriņam pēc pirmskaušanas apskates saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem;

p)

ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumi, izņemot tos, kas minēti 8. panta f) punktā.

a)

kādas sauszemes dzīvnieku sugas (izņemot kažokzvēru) barošana ar pārstrādātām dzīvnieku olbaltumvielām, kas atvasinātas no tās pašas sugas dzīvnieku ķermeņiem vai ķermeņa daļām;

b)

lauksaimniecības dzīvnieku, izņemot kažokzvērus, barošana ar ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumiem vai ar barību, kas satur ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus vai ir atvasināta no tiem;

c)

lauksaimniecības dzīvnieku barošana ar zāli, tos ganot vai barojot tos ar nopļautu zāli, kas aug laukā, kurā izmantots organiskais mēslojums vai augsnes ielabotāji, izņemot kūtsmēslus, ja vien šāda ganīšana vai barošana ar nopļautu zāli nenotiek pēc starplaika, kurā iespējams nodrošināt pietiekami kontroli pār riskiem cilvēku un dzīvnieku veselībai un kurš nav mazāks par 21 dienu; un

d)

zivjaudzētavās audzētu zivju barošana ar pārstrādātām dzīvnieku olbaltumvielām, kas atvasinātas no tās pašas sugas zivjaudzētavās audzētu zivju ķermeņiem vai ķermeņa daļām.

a)

veikt pārbaudes un kontroles, lai nodrošinātu 1. punktā norādīto aizliegumu piemērošanu, tostarp noteikšanas metodes un testi, kurus izmanto, lai pārbaudītu tādu materiālu klātbūtni, kas iegūti no atsevišķām sugām, un sliekšņus niecīgiem pārstrādātu dzīvnieku olbaltumvielu daudzumiem, kas norādīti 1. punkta a) un d) apakšpunktā un ko radījis netīšs un tehniski nenovēršams piesārņojums;

b)

nosacījumus kažokzvēru barošanai ar pārstrādātām dzīvnieku olbaltumvielām, kas atvasinātas no tās pašas sugas dzīvnieku ķermeņiem vai ķermeņa daļām; un

c)

nosacījumus lauksaimniecības dzīvnieku barošanai ar zāli, kas aug laukā, kurā izmantots organiskais mēslojums vai augsnes ielabotāji, jo īpaši grozīt 1. punkta c) apakšpunktā norādīto nogaidīšanas periodu.

a)

likvidē kā atkritumus sadedzināšanas iekārtā:

b)

likvidē vai reģenerē līdzsadedzināšanas iekārtā, ja pirmās kategorijas materiāls ir atkritumi:

c)

likvidē, to pārstrādājot ar sterilizāciju spiediena ietekmē apstiprinātā iekārtā, iezīmē iegūto materiālu ar permanentu marķējumu un apglabā atļautā atkritumu poligonā, ja pirmās kategorijas materiāls nav 8. panta a) punkta i) un ii) apakšpunktā minētais materiāls;

d)

likvidē, apglabājot atļautā atkritumu poligonā, ja tas ir 8. panta f) punktā minētais pirmās kategorijas materiāls;

e)

izmanto kā kurināmo, to iepriekš pārstrādājot vai bez pārstrādes; vai

f)

izmanto 33., 34. un 36. pantā minēto atvasināto produktu ražošanai un laiž tirgū saskaņā ar šiem pantiem.

a)

likvidē kā atkritumus sadedzināšanas iekārtā:

b)

likvidē vai reģenerē līdzsadedzināšanas iekārtā, ja otrās kategorijas materiāls ir atkritumi:

c)

likvidē atļautā atkritumu poligonā pēc pārstrādes, veicot sterilizāciju spiediena ietekmē un iezīmējot iegūto materiālu ar permanentu marķējumu;

d)

izmanto organiskā mēslojuma vai augsnes ielabotāju ražošanai, kurus laiž tirgū saskaņā ar 32. pantu, pēc pārstrādes, veicot sterilizāciju spiediena ietekmē, ja tas ir atbilstoši, un iezīmējot iegūto materiālu ar permanentu marķējumu;

e)

kompostē vai transformē biogāzē:

f)

iestrādā zemē, nepārstrādājot, ja tie ir kūtsmēsli, gremošanas trakta saturs, kas atdalīts no gremošanas trakta, piens un piena produkti un jaunpiens, par ko kompetentā iestāde neuzskata, ka tie varētu radīt nopietnas transmisīvas slimības izplatīšanās risku;

g)

skābē, kompostē vai transformē biogāzē, ja tas ir materiāls, kas iegūts no ūdensdzīvniekiem;

h)

izmanto par kurināmo ar iepriekšēju pārstrādi vai bez tās; vai

i)

izmanto 33., 34. un 36. pantā minēto atvasināto produktu ražošanai un laiž tirgū saskaņā ar šiem pantiem.

a)

likvidē kā atkritumus sadedzināšanas iekārtā, veicot iepriekšēju pārstrādi vai bez tās;

b)

likvidē vai reģenerē līdzsadedzināšanas iekārtā, ja trešās kategorijas materiāls ir atkritumi;

c)

pēc pārstrādes likvidē atļautā atkritumu poligonā;

d)

pārstrādā, izņemot gadījumu, kad trešās kategorijas materiāls ir mainījies sadalīšanās vai bojājumu dēļ, tādējādi ar šo produktu nepieņemami apdraudot cilvēku vai dzīvnieku veselību, un to izmanto:

e)

izmanto jēlas lolojumdzīvnieku barības ražošanai, kuru laiž tirgū saskaņā ar 35. pantu;

f)

kompostē vai transformē biogāzē;

g)

skābē, kompostē vai transformē biogāzē, ja tas ir materiāls, kas iegūts no ūdensdzīvniekiem;

h)

izmanto, ievērojot kompetentās iestādes noteiktus nosacījumus, kas novērš risku cilvēku un dzīvnieku veselībai, ja tās ir vēžveidīgo čaumalas, izņemot tās, kas minētas 2. panta 2) punkta f) apakšpunktā, un olu čaumalas;

i)

izmanto kā kurināmo ar vai bez iepriekšējas pārstrādes;

j)

izmanto 33., 34. un 36. pantā minēto atvasināto produktu ražošanai un laiž tirgū saskaņā ar šiem pantiem;

k)

ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus, kas minēti 10. panta p) punktā, pārstrādā veicot sterilizāciju spiediena ietekmē vai izmantojot 15. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētās pārstrādes metodes vai kompostē vai transformē biogāzē; vai

l)

iestrādā zemē, nepārstrādājot, ja tas svaigpiens, jaunpiens un no tā atvasināti produkti, par kuriem kompetentā iestāde uzskata, ka tie nevar radīt jebkādas slimības risku, kuru ar šiem produktiem var pārnest cilvēkiem un dzīvniekiem;

a)

īpašiem nosacījumiem zivju apstrādei uz zvejas kuģa klāja un materiāla likvidēšanai, kas iegūts uz klāja ķidājot zivis ar slimības, tostarp parazītu invāzijas pazīmēm, kas var inficēt cilvēkus;

b)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārstrādes metodēm, izņemot sterilizāciju spiediena ietekmē, jo īpaši attiecībā uz parametriem, ko piemēro minētajām pārstrādes metodēm, jo īpaši pārstrādes laiks, temperatūra, spiediens un daļu izmērs;

c)

parametriem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, tostarp ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumu, transformēšanai biogāzē vai kompostā;

d)

nosacījumiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasināto produktu sadedzināšanai vai līdzsadedzināšanai;

e)

nosacījumiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasināto produktu izmantošanai par kurināmo;

f)

nosacījumiem 10. panta c) apakšpunktā minēto dzīvnieku blakusproduktu ražošanai un apstrādei;

g)

ūdensdzīvnieku izcelsmes materiāla skābēšanu;

h)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu iezīmēšanu ar permanentu marķējumu;

i)

dažu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, organiskā mēslojuma un augsnes ielabotāju iestrādāšanu zemē;

j)

dažu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu izmantošanu lauksaimniecības dzīvnieku barošanai; un

k)

cilvēku vai dzīvnieku veselībai radītā riska līmeni attiecībā uz noteiktu materiālu, ko uzskata par nepieņemamu, kā minēts 14. panta d) punktā.

a)

šā panta 1. punkta pirmās daļas c), f) un g) apakšpunktā, dalībvalstis var pieņemt vai paturēt spēkā nacionālos noteikumus par:

b)

šā panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā minētos dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus var likvidēt jūrā, neskarot Kopienas tiesību aktus vides jomā.

a)

ja tie ir dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas minēti 15. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā, apstrādāt un likvidēt saskaņā ar īpašiem nosacījumiem, kuri noteikti saskaņā ar minēto apakšpunktu;

b)

izmantot pētniecības nolūkiem un citiem īpašiem nolūkiem saskaņā ar 17. pantu;

c)

ja tie ir 18. pantā minētie dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, izmantot īpašiem barošanas nolūkiem saskaņā ar minēto pantu;

d)

ja tie ir 19. pantā minētie dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, likvidēt saskaņā ar minēto pantu;

e)

likvidēt vai izmantot atbildoši alternatīvām metodēm, kuras ir apstiprinātas saskaņā ar 20. pantu, pamatojoties uz parametriem, kuros var iekļaut sterilizāciju spiediena ietekmē vai citas šīs regulas vai tajā minēto īstenošanas pasākumu prasības;

f)

ja tie ir otrās un trešās kategorijas materiāli un ja to atļauj kompetentā iestāde, izmantot biodinamisko preparātu sagatavošanai un ierakšanai zemē, kā minēts Regulas (EK) Nr. 834/2007 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

g)

ja tas ir trešās kategorijas materiāls un ja to atļauj kompetentā iestāde, izmantot lolojumdzīvnieku barošanai;

h)

ja tie ir dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, izņemot pirmās kategorijas materiālu, kas rodas, veicot ķirurģisku iejaukšanos dzīviem dzīvniekiem vai dzīvnieku piedzimšanas laikā fermā, un, ja to atļauj kompetentā iestāde, tos likvidēt šajā fermā.

a)

aizliedz jebkādu šo dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu tālāku izmantošanu citiem nolūkiem; un

b)

paredz šos dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un atvasinātus produktus obligāti likvidēt drošā veidā vai nosūtīt atpakaļ uz to izcelsmes vietu, ja tas ir atbilstoši.

a)

zooloģiskā dārza dzīvnieki;

b)

cirka dzīvnieki;

c)

rāpuļi un plēsīgie putni, kas nav zooloģiskā dārza vai cirka dzīvnieki;

d)

kažokzvēri;

e)

savvaļas dzīvnieki;

f)

suņi no atzītām suņaudzētavām vai medību suņu bariem;

g)

suņi un kaķi patversmēs;

h)

kāpuri un tārpi zivju ēsmai.

a)

8. panta b) punkta ii) apakšpunktā pirmās kategorijas materiāla un no zooloģiskā dārza dzīvniekiem atvasinātā materiāla izmantošanu zooloģiskā dārza dzīvnieku barošanai; un

b)

8. panta b) punktā ii) apakšpunktā minēto pirmās kategorijas materiālu dabīgajā vidē dzīvojošu apdraudētu vai aizsargājamu maitēdāju putnu sugu barošanai, lai veicinātu bioloģisko daudzveidību.

a)

nosacījumiem, ar kuriem var atļaut 1. punktā minēto savākšanu un izmantošanu attiecībā uz otrās kategorijas un trešās kategorijas materiāla novirzīšanu, uzglabāšanu un izmantošanu dzīvnieku barošanai, arī gadījumos, ja rodas jauns risks;

b)

nosacījumiem, saskaņā ar kuriem atsevišķos gadījumos atkāpjoties no 21. panta 1. punktā noteiktajām prasībām, var atļaut šā panta 2. punktā minēto pirmās kategorijas materiālu izmantošanu barošanai, tostarp:

a)

nobeigušos lolojumdzīvnieku un zirgu dzimtas dzīvnieku aprakšanu;

b)

pirmās kategorijas materiāla, kas minēts 8. panta a) punkta v) apakšpunktā un 8. panta b) punkta ii) apakšpunktā, otrās kategorijas un trešās kategorijas materiālu likvidēšanu attālos apgabalos, sadedzinot vai aprokot uz vietas, vai citādi likvidējot oficiālā uzraudzībā, kas novērš risku cilvēku un dzīvnieku veselībai;

c)

sadedzinot vai aprokot uz vietas, vai citādi likvidējot oficiālā uzraudzībā, kas novērš risku cilvēku un dzīvnieku veselībai, pirmās kategorijas materiālu, kas minēts 8. panta b) punkta ii) apakšpunktā, otrās kategorijas un trešās kategorijas materiālus apgabalos, kuriem praktiski nav iespējams piekļūt vai kur piekļūt būtu iespējams tikai apstākļos, kas saistīti ar ģeogrāfiskiem vai klimatiskiem apstākļiem vai dabas katastrofas gadījumā, kas apdraudētu savākšanas personāla veselību un drošību, vai kur piekļūšanai vajadzētu izmantot nesamērīgi lielus savākšanas resursus;

d)

citādi likvidējot oficiālā uzraudzībā, nevis sadedzinot vai aprokot uz vietas, otrās un trešās kategorijas materiālu, kas neapdraud cilvēku un dzīvnieku veselību, ja materiālu daudzums nepārsniedz vienā nedēļā iegūtu noteiktu daudzumu, ko nosaka, ņemot vērā to, kādas darbības tiek veiktas un attiecīgo blakusproduktu izcelsmes dzīvnieku sugu;

e)

sadedzinot vai aprokot uz vietas, ievērojot nosacījumus, kas novērš risku cilvēku un dzīvnieku veselībai, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kuri nav pirmās kategorijas materiāls, kas minēts 8. panta a) punkta i) apakšpunktā, tādas slimības uzliesmojuma gadījumā, ja transportēšana līdz tuvākajai iekārtai, kura ir apstiprināta dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārstrādei vai likvidēšanai, palielinātu slimību izplatīšanās risku, vai epizootiskas slimības plaša uzliesmojuma dēļ šādām iekārtām varētu pietrūkt jaudas; un

f)

sadedzinot vai aprokot uz vietas, ievērojot nosacījumus, kas novērš risku cilvēku un dzīvnieku veselībai, bišu un biškopības blakusproduktus.

a)

apgabaliem, ko tās iedala attālo apgabalu kategorijā, piemērojot 1. punkta b) apakšpunktu, un šāda iedalījuma pamatojumu, kā arī atjauninātu informāciju par šā iedalījuma izmaiņām; un

b)

ja tās izmanto atļaujas, kas paredzētas 1. punkta c) un d) apakšpunktā attiecībā uz pirmās kategorijas un otrās kategorijas materiālu.

a)

nosacījumiem, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēku un dzīvnieku veselībai radītā riska kontroli, saistībā ar sadedzināšanu vai aprakšanu uz vietas;

b)

dzīvnieku populācijas maksimālo procentuālo daļu, kā minēts 2. punktā;

c)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu apjomu saistībā ar veikto darbību veidu un izcelsmes sugu, kā minēts 1. punkta d) apakšpunktā; un

d)

slimību sarakstu, kā minēts 1. punkta e) apakšpunktā.

a)

tiek kontrolēts tādā veidā, ka novērš to izplatīšanu pirms likvidēšanas saskaņā ar šo regulu vai tās īstenošanas pasākumiem; vai

b)

tiek samazināts attiecīgās kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem vismaz tādā pašā līmenī, kādu nodrošina pārstrādes metodes, kuras noteiktas saskaņā ar 15. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu.

a)

vai nu pasākumu, ar kuru apstiprina dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasinātu produktu izmantošanas vai likvidēšanas alternatīvu metodi; vai

b)

pasākumu, ar kuru neapstiprina šādu alternatīvu metodi.

a)

paraugus tirdzniecības dokumentiem, ko pievieno dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, tos transportējot; un

b)

veselības sertifikātu paraugus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem tie jāpievieno dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, tos transportējot.

a)

gadījumiem, kad prasība par veselības sertifikātu ir noteikta, ņemot vērā risku, ko daži atvasināti produkti rada cilvēku un dzīvnieku veselībai;

b)

gadījumiem, kad, atkāpjoties no 2. punkta pirmās daļas prasībām un ņemot vērā to, ka daži atvasināti produkti nopietni neapdraud cilvēku un dzīvnieku veselību, atsevišķus dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātus produktus var transportēt bez minētajā punktā noteiktajiem dokumentiem un sertifikātiem;

c)

prasībām par kategorijas noteikšanu, tostarp marķēšanu, un dažādu kategoriju dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu nošķiršanu, tos transportējot; un

d)

nosacījumiem, lai novērstu risku cilvēku un dzīvnieku veselībai, ko rada dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšana un transportēšana, tostarp nosacījumus šo produktu drošai transportēšanai attiecībā uz konteineriem, transportlīdzekļiem un iepakojuma materiālu.

a)

citus uzņēmējus, kuriem dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti vai atvasinātie produkti ir piegādāti; un

b)

uzņēmējus, kuri tos ir piegādājuši.

a)

informāciju, kura jābūt pieejamai kompetentajām iestādēm;

b)

laika posmu informācijas uzglabāšanai.

a)

pirms darbības uzsākšanas paziņo kompetentajai iestādei par ikvienu to kontrolē esošu uzņēmumu vai iekārtu, kuri darbojas jebkurā dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasināto produktu ražošanas, transportēšanas, apstrādes, pārstrādes, uzglabāšanas, tirgū laišanas, piegādes, izmantošanas vai likvidēšanas posmā;

b)

sniedz kompetentajai iestādei informāciju par:

a)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu apstrādi, veicot sterilizāciju izmantojot spiedienu, izmantojot pārstrādes metodes, kas minētas 15. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā vai alternatīvas metodes, kuras apstiprinātas saskaņā ar 20. pantu;

b)

likvidē kā atkritumus, sadedzinot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un atvasinātus produktus, izņemot uzņēmumus vai iekārtas, kam ir atļauja darboties saskaņā ar Direktīvu 2000/76/EK;

c)

likvidē vai reģenerē, līdzsadedzinot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un atvasinātus produktus, ja tie ir atkritumi, izņemot uzņēmumus vai iekārtas, kam ir atļauja darboties saskaņā ar Direktīvu 2000/76/EK;

d)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu izmantošanu par kurināmo;

e)

ražo barību lolojumdzīvniekiem;

f)

ražo organisko mēslojumu un augsnes ielabotājus;

g)

transformē dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un/vai atvasinātus produktus biogāzē vai kompostā.

h)

pēc dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšanas tos apstrādā, izmantojot tādas darbības kā šķirošana, sagriešana, atdzesēšana, sasaldēšana, sālīšana, jēlādu vai ādu, vai īpaša riska materiāla aizvākšana;

i)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzglabāšana;

j)

atvasinātu produktu uzglabāšana, kurus paredzēts:

a)

konkrētas kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti un atvasināti produkti, kuri minēti 8., 9. un 10. pantā; vai

b)

vairāk nekā vienas kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti un atvasināti produkti, kuri minēti 8., 9. un 10. pantā, norādot, vai ir veiktas šādas darbības:

a)

ir konstruēti tā, lai tos būt iespējams efektīvi iztīrīt un dezinficēt un attiecīgā gadījumā grīda ir konstruēta tā, lai atvieglotu šķidruma novadīšanu;

b)

nodrošina atbilstošas personiskās higiēnas telpas, piemēram, tualetes, garderobes un izlietnes darbinieku vajadzībām;

c)

nodrošina piemērotus aizsarglīdzekļus pret kaitēkļiem, piemēram, kukaiņiem, grauzējiem un putniem;

d)

uztur labā kārtībā iekārtas un aprīkojumu, bet mērinstrumentus regulāri kalibrē; un

e)

nodrošina piemērotu aprīkojumu konteineru un mehānismu tīrīšanai un dezinficēšanai uz vietas, lai novērstu piesārņojuma risku.

a)

personāls, kas strādā netīrajā zonā, drīkst pāriet uz tīro zonu tikai tad, ja pirms tam nomaina darba apģērbu un apavus vai arī tos dezinficē;

b)

aprīkojumu un instrumentus drīkst pārvietot no netīrās zonas uz tīro zonu tikai tad, ja tie ir notīrīti un dezinficēti; un

c)

uzņēmējs nosaka īpašu kārtību attiecībā uz personāla pārvietošanos, lai to varētu kontrolēt, un šajā kārtībā apraksta arī pareizu kāju un riteņu dezinfekcijas vanniņu izmantošanu.

a)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus apstrādā tā, lai novērstu piesārņojuma risku;

b)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus pārstrādā iespējami ātri. Pēc pārstrādes atvasinātus produktus apstrādā un uzglabā tā, lai novērstu piesārņojuma risku;

c)

attiecīgā gadījumā jebkuras dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu pārstrādes laikā katra dzīvnieku izcelsmes blakusprodukta vai atvasināta produktu daļa jāapstrādā attiecīgā temperatūrā atbilstošu laiku posmu un jānovērš atkārtota piesārņojuma risks;

d)

uzņēmēji regulāri pārbauda piemērojamos parametrus, jo īpaši temperatūru, spiedienu, laiku, daļu lielumu, attiecīgā gadījumā ar automātiskām ierīcēm;

e)

attiecībā uz visām uzņēmuma vai iekārtas daļām izstrādā tīrīšanas procedūru un to dokumentē.

a)

prasībām, kas piemērojamas infrastruktūrai un aprīkojumam uzņēmumos vai iekārtās;

b)

higiēnas prasībām, kuras piemēro visu veidu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu apstrādei, tostarp pasākumiem 25. panta 1. punktā minēto uzņēmumu vai iekārtu higiēnas prasību grozīšanai;

c)

nosacījumiem un tehniskajām prasībām dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasinātu produktu apstrādei, transformēšanai, pārstrādei un uzglabāšanai un nosacījumiem notekūdeņu attīrīšanai;

d)

pierādījumu, kuru jāsniedz uzņēmējam, lai apstiprinātu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasinātu produktu apstrādi, transformēšanu un pārstrādi, par spēju novērst risku cilvēku un dzīvnieku veselībai;

e)

nosacījumiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasinātu produktu apstrādei vairāk nekā vienai kategorijai, kas minēta 8., 9. un 10. pantā, tajā pašā uzņēmumā vai iekārtā:

f)

nosacījumiem, lai novērstu piesārņojumu, kad dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus uzglabā, apstrādā vai pārstrādā tam paredzētā 26. pantā minētā uzņēmuma vai iekārtas daļā;

g)

transformēšanas standarta parametriem biogāzes un kompostēšanas iekārtām;

h)

prasībām, kas piemērojamas sadedzināšanai vai līdzsadedzināšanai mazjaudas vai lieljaudas iekārtās, kā norādīts 24. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā; un

i)

prasībām, kas piemērojamas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu sadedzināšanai, kā norādīts 24. panta 1. punkta d) apakšpunktā.

a)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārstrādi;

b)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu transformēšanu biogāzē vai kompostā;

c)

vairāk nekā vienas kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasinātu produktu pārstrādi tajā pašā uzņēmumā vai iekārtā;

d)

lolojumdzīvnieku barības ražošanu.

a)

apzina jebkādu apdraudējumu, kas jānovērš, jālikvidē vai jāsamazina līdz pieļaujamam līmenim;

b)

identificē kritiskos kontroles punktus procesa stadijā vai stadijās, kur kontrole ir būtiska, lai nepieļautu vai novērstu apdraudējumu vai mazinātu to līdz pieņemamam līmenim;

c)

nosaka tādas kritiskās robežas kritiskajos kontroles punktos, kuras būtu robeža starp pieļaujamo un nepieļaujamo, lai tādējādi nepieļautu, novērstu vai samazinātu identificētos apdraudējumus;

d)

izstrādā un īsteno efektīvas uzraudzības procedūras kritiskajos kontrolpunktos;

e)

nosaka koriģējošu rīcību gadījumiem, kad uzraudzības gaitā konstatē, ka kritiskais kontroles punkts neatbilst kontroles prasībām;

f)

ievieš procedūras, lai pārbaudītu, vai a) līdz e) apakšpunktā paredzētie pasākumi ir pietiekami un efektīvi. Pārbaudes procedūras veic regulāri;

g)

izstrādā dokumentus un reģistrus atbilstoši uzņēmumu veidam un lielumam, lai dokumentētu, ka a) līdz f) apakšpunktā minētie pasākumi tiek efektīvi piemēroti.

a)

tās tiek izstrādātas konsultējoties ar tām personām, kuru intereses varētu būtiski ietekmēt, un izplatītas uzņēmēju nozarēs; un

b)

to saturs ir praktiski izmantojams nozarēm, uz kurām šīs vadlīnijas attiecas.

a)

tie ir vai tiek atvasināti no trešās kategorijas materiāliem, kas nav 10. panta n), o) un p) punktā minētie materiāli;

b)

ja tie ir savākti vai pārstrādāti (pēc vajadzības) saskaņā ar nosacījumiem par sterilizāciju spiediena ietekmē vai citiem nosacījumiem, lai novērstu risku cilvēku un dzīvnieku veselībai saskaņā ar 15. pantu pieņemtajiem pasākumiem, kuri noteikti saskaņā ar šā panta 2. punktu; un

c)

ja tie nāk no attiecīgajiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem vai atvasinātiem produktiem apstiprinātiem vai reģistrētiem uzņēmumiem vai iekārtām.

a)

tie ir atvasināti no otrās kategorijas vai trešās kategorijas materiāla;

b)

tie ir ražoti saskaņā ar nosacījumiem par sterilizāciju spiediena ietekmē vai citiem nosacījumiem, lai novērstu risku cilvēku un dzīvnieku veselībai saskaņā ar 15. pantā minētajām prasībām un pasākumiem, kuri noteikti saskaņā ar šā panta 3. punktu;

c)

tie nāk no attiecīgi apstiprinātām vai reģistrētiem uzņēmumiem vai iekārtām; un

d)

attiecībā uz otrās kategorijas gaļu un kaulu miltiem vai pārstrādātām dzīvnieku olbaltumvielām, kurus paredzēts izmantot kā organisko mēslojumu vai organiskajā mēslojumā un kā augsnes ielabotājus, tiem ir piemaisīta sastāvdaļa, kas neļauj šo maisījumu pēc tam izmantot dzīvnieku barošanai un marķēti, ja to nosaka saskaņā ar 3. punktu pieņemtie pasākumi.

a)

cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzības nosacījumiem organiskā mēslojuma un augsnes ielabotāju ražošanai un izmantošanai;

b)

organiskā mēslojuma vai augsnes ielabotāju marķējuma elementiem vai vielām;

c)

sastāvdaļām, kas jāpiemaisa organiskajam mēslojumam vai augsnes ielabotājiem;

d)

papildu nosacījumiem, piemēram, metodes, kas jāizmanto, veicot marķēšanu, un obligātās proporcijas, kas jāievēro, gatavojot maisījumu, lai nepieļautu šāda organiskā mēslojuma un augsnes ielabotāju izmantošanu dzīvnieku barošanai; un

e)

gadījumos, kad materiālu sastāvs vai iepakojums ļauj nepiemērot prasības par maisīšanu.

a)

Kosmētikas līdzekļi, kas definēti Direktīvas 76/768/EEK 1. panta 1. punktā;

b)

aktīvas implantējamas medicīnas ierīces, kas definētas Direktīvas 90/385/EEK 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā;

c)

medicīnas ierīces, kas definētas Direktīvas 93/42/EEK 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā;

d)

medicīnas ierīces, ko lieto in vitro diagnostikā un kas definētas Direktīvas 98/79/EK 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā;

e)

veterinārās zāles, kas definētas Direktīvas 2001/82/EK 1. panta 2. punktā;

f)

zāles, kas definētas Direktīvas 2001/83/EEK 1. panta 2. punktā.

a)

produkti ir atvasināti no:

b)

tie nodrošina riska, kas varētu rasties cilvēku un dzīvnieku veselībai, kontroli, veicot drošu apstrādi saskaņā ar 38. pantu, ja drošs izcelsmes avots saskaņā ar 37. pantu nenodrošina pietiekamu kontroli.

a)

šos produktus:

b)

nodrošina cilvēku un dzīvnieku veselībai radītā riska kontroli:

a)

kas nepieņemami neapdraud cilvēku un dzīvnieku veselību;

b)

kas ir savākts un transportēts no savākšanas punkta uz ražošanas uzņēmumu vai iekārtu, ievērojot nosacījumus, kuri nepieļauj risku cilvēku un dzīvnieku veselībai; vai

c)

kas ir importēts Kopienā un transportēts no punkta, kurā tas pirmo reizi ievests Kopienā, uz ražošanas uzņēmumu vai iekārtu, ievērojot nosacījumus, kuri nepieļauj risku cilvēku un dzīvnieku veselībai.

a)

ievērojot nosacījumus, kas nepieņemami neapdraud cilvēku un dzīvnieku veselību; vai

b)

ievērojot nosacījumus, kas var apdraudēt cilvēku un dzīvnieku veselību, īpašiem nolūkiem ar noteikumu, ka šādu lietojuma veidu attaisno Kopienas tiesību aktos, īpaši sabiedrības veselības aizsardzībai un dzīvnieku veselības aizsardzībai, noteiktie mērķi.

a)

nosacījumiem, lai laistu tirgū importētu lolojumdzīvnieku barību vai no importētiem materiāliem ražota lolojumdzīvnieku barību, kas ražota no 8. panta c) punktā minētajiem pirmās kategorijas materiāliem;

b)

nosacījumiem par drošu izcelsmes avotu izmantošanu un tāda materiāla novirzīšanu, kuru izmanto, ievērojot nosacījumus, kas nepieļauj risku cilvēku un dzīvnieku veselībai;

c)

dokumentiem, kuri minēti 37. panta 2. punkta pirmajā daļā;

d)

ražošanas procesa parametriem, kuri minēti 38. panta pirmajā daļā, jo īpaši attiecībā uz izmantotā materiāla fizisku vai ķīmisku apstrādi;

e)

testēšanas prasībām, kuras piemēro galaproduktam; un

f)

nosacījumiem par drošiem lietojuma veidiem atvasinātiem produktiem, kuri apdraud cilvēku vai dzīvnieku veselību.

a)

attiecīgajām šīs regulas prasībām un tajā noteiktajiem īstenošanas pasākumiem konkrētiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, kuras ir vismaz tikpat stingras kā prasības, kas piemērojamas šādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasinātu produktu ražošanai un pārdošanai Kopienā;

b)

nosacījumiem, kurus atzīst vismaz par līdzvērtīgiem prasībām, kas piemērojamas šādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasinātu produktu ražošanai un pārdošanai saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem; vai

c)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un 33., 35. un 36. pantā minēto atvasināto produktu gadījumā šajos pantos noteiktās prasības.

a)

īpaša riska materiālu eksportē tikai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 999/2001;

b)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātos produktus, kuri sajaukti ar kādu no atkritumiem, kas Lēmumā 2000/532/EK minēti kā bīstamie atkritumi, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1013/2006 prasības;

c)

pirmās kategorijas materiālu, otrās kategorijas materiālu un no tiem atvasinātus produktus, kuri nav paredzēti 33., 35. un 36. pantā minēto atvasināto produktu ražošanai, importē un nosūta tranzītā tikai tad, ja ir pieņemti to importa noteikumi saskaņā ar 42. panta 2) punkta a) apakšpunktu;

d)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātos produktus, kuri paredzēti 17. panta 1. punktā minētajiem nolūkiem, importē un nosūta tranzītā saskaņā ar attiecīgajā valstī noteiktajiem pasākumiem, kuri nodrošina cilvēku un dzīvnieku veselībai radītā riska kontroli, līdz laikam, kad pieņems saskaņotus noteikumus, kā minēts 17. panta 2. punktā.

a)

jābūt no trešās valsts vai trešās valsts daļas atbilstoši 4. punktā minētajam sarakstam;

b)

jābūt no uzņēmumiem vai iekārtām, kuras izcelsmes trešās valsts kompetentā iestāde apstiprinājusi vai reģistrējusi un iekļāvusi sarakstā attiecīgajam nolūkam; un

c)

vietā, kur sūtījumu ieved Kopienā un kur veic veterinārās pārbaudes, jābūt pievienotiem dokumentiem, piemēram, tirdzniecības dokumentam vai veselības sertifikātam un attiecīgā gadījumā deklarācijai, kas atbilst saskaņā ar 42. panta 2. punkta pirmās daļas d) apakšpunktu noteiktajam paraugam.

a)

trešās valsts tiesību aktus;

b)

kompetentās iestādes un tās kontroles dienestu organizāciju trešajā valstī, šādu dienestu pilnvarojumu, uzraudzību, kādai tie pakļauti, un to pilnvaras efektīvi uzraudzīt savu tiesību aktu piemērošanu;

c)

faktiskos dzīvnieku veselības nosacījumus, ko piemēro Kopienai paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei, ražošanai, dažāda veida apstrādei, uzglabāšanai un nosūtīšanai;

d)

garantijas, ko var sniegt trešā valsts attiecībā uz attiecīgo dzīvnieku veselības nosacījumu ievērošanu;

e)

pieredzi trešās valsts produkta tirgošanā un veikto importa pārbaužu rezultātus;

f)

jebkurus rezultātus, kas gūti Kopienas pārbaudēs trešajā valstī;

g)

mājlopu, citu mājdzīvnieku un savvaļas dzīvnieku veselības statusu trešajā valstī, jo īpaši pievēršot uzmanību eksotiskajām dzīvnieku slimībām un jebkuriem vispārējā veselības stāvokļa aspektiem valstī, kas varētu apdraudēt sabiedrības vai dzīvnieku veselību Kopienā;

h)

regularitāti un ātrumu, ar kādu trešā valsts sniedz informāciju par dzīvnieku infekcijas slimībām tās teritorijā, jo īpaši slimībām, kas minētas Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas Sauszemes dzīvnieku veselības kodeksā un Ūdensdzīvnieku veselības kodeksā;

i)

trešajā valstī spēkā esošiem noteikumiem attiecībā uz dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un kontroli un to īstenošanu, tostarp noteikumiem par importu no citām trešajām valstīm.

a)

pirmās kategorijas materiāla, otrās kategorijas materiāla un no tiem atvasinātu produktu importa un tranzīta nosacījumiem;

b)

ierobežojumiem saistībā ar dzīvnieku vai cilvēku veselību, kas piemērojami trešās kategorijas materiāla vai no tā atvasinātu produktu importam, kurus var noteikt, atsaucoties uz Kopienas sarakstiem ar trešajām valstīm vai trešo valstu daļām, kuri izveidoti saskaņā ar 41. panta 4. punktu vai citos nolūkos, kas saistīti ar dzīvnieku veselības un cilvēku veselības aizsardzību;

c)

nosacījumiem par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vai atvasinātu produktu ražošanu uzņēmumos vai iekārtās trešajās valstīs. Šādi nosacījumi var attiekties uz kārtību, kādā attiecīgā kompetentā iestāde veic šo uzņēmumu vai iekārtu kontroli, un tajos var paredzēt atbrīvojumu no apstiprināšanas vai reģistrēšanas prasības noteiktiem uzņēmumiem vai iekārtām, kuras veic darbības ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem vai atvasinātiem produktiem, kā minēts 41. panta 3. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā; un

d)

veselības sertifikātu paraugiem, tirdzniecības dokumentiem un deklarācijām, kuri ir jāpievieno sūtījumiem, norādot nosacījumus, ar kuriem var apliecināt, ka attiecīgie dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti vai atvasinātie produkti ir savākti vai ražoti saskaņā ar šīs regulas prasībām.

a)

īpaša riska materiālu eksportē tikai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 999/2001;

b)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātos produktus, kuri sajaukti ar kādu no atkritumiem, kas Lēmumā 2000/532/EK minēti kā bīstamie atkritumi, vai piesārņoti ar tiem, eksportē tikai, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1013/2006 prasības.

a)

aptur apstiprinājumu uzņēmumiem vai iekārtām, kas apstiprinātas saskaņā ar šo regulu, ja:

b)

pārtrauc apstiprinājumu uzņēmumiem vai iekārtām, kas apstiprinātas saskaņā ar šo regulu, ja:

c)

nosaka īpašus nosacījumus uzņēmumiem vai iekārtām, lai novērstu esošos trūkumus.

a)

nav ievērotas Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības; un

b)

šādas darbības var apdraudēt cilvēku vai dzīvnieku veselību.

a)

to sarakstu formātu, kuri minēti 1. punktā; un

b)

procedūru, kā darīt pieejamus 1. punktā minētos sarakstus.

a)

atteikt sūtījuma saņemšanu;

b)

pieņemt sūtījumu bez nosacījumiem; vai

c)

attiecināt uz sūtījuma saņemšanu šādus nosacījumus:

a)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti vai atvasināti produkti, kā minēts 1. punktā;

b)

pārstrādātas dzīvnieku olbaltumvielas, kas atvasinātas no trešās kategorijas materiāla.

a)

noteiktiem termiņiem kompetentās iestādes lēmuma pieņemšanai, kā minēts 1. punktā;

b)

papildu nosacījumiem 4. punktā minēto dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu nosūtīšanai;

c)

veselības sertifikātu paraugiem, kas jāpievieno saskaņā ar 5. punktu nosūtāmajiem sūtījumiem; un

d)

nosacījumiem saskaņā ar kuriem, atkāpjoties no šā panta 1. līdz 5.punkta noteikumiem, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātus produktus, kurus paredzēts izmantot izstādēs, mākslinieciskai darbībai, diagnosticēšanai, izglītojošiem vai pētniecības nolūkiem, var nosūtīt uz citām dalībvalstīm.

a)

kūtsmēslu nosūtīšanu, kurus transportē starp diviem punktiem vienas un tās pašas saimniecības robežās vai starp saimniecībām, kas atrodas pierobežas apgabalos dalībvalstīs, kurām ir kopīga robeža;

b)

dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu nosūtīšanu, kurus transportē starp uzņēmumiem vai iekārtām, kas atrodas pierobežas apgabalos dalībvalstīs, kurām ir kopīga robeža; un

c)

nobeigušos lolojumdzīvnieku transportēšanu sadedzināšanai uzņēmumā vai iekārtā, kas atrodas pierobežas apgabalā citā dalībvalstī, kurai ir kopīga robeža.

14.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 300/34

(1)

Lai īstenotu kopējo transporta politiku, ir vajadzīga efektīva gaisa transporta sistēma, kas dod iespēju droši, regulāri un ilgtspējīgi sniegt gaisa pārvadājumu pakalpojumus, labāk izmantojot resursus un atvieglojot preču, pakalpojumu un personu brīvu apriti.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes pieņemtā Eiropas vienotās gaisa telpas tiesību aktu pirmā pakete, proti, Regula (EK) Nr. 549/2004 (2004. gada 10. marts), ar ko nosaka pamatu Eiropas vienotās gaisa telpas izveidošanai (pamatregula) (4), Regula (EK) Nr. 550/2004 (2004. gada 10. marts) par aeronavigācijas pakalpojumu sniegšanu vienotajā Eiropas gaisa telpā (Pakalpojumu sniegšanas regula) (5), Regula (EK) Nr. 551/2004 (2004. gada 10. marts) par gaisa telpas organizāciju un izmantošanu vienotajā Eiropas gaisa telpā (gaisa telpas regula) (6) un Regula (EK) Nr. 552/2004 (2004. gada 10. marts) par Eiropas gaisa satiksmes pārvaldības tīkla savietojamību (savienojamības regula) (7), iedibināja stabilu juridisku pamatu vienotas, savietojamas un drošas gaisa satiksmes pārvaldības (ATM) sistēmai.

(3)

Atbildot uz nozares uzstājīgu pieprasījumu, dalībvalstis un citas ieinteresētās personas, lai vienkāršotu un padarītu efektīvākus Eiropas aviācijas reglamentējošos noteikumus, 2006. gada novembrī izveidoja augsta līmeņa grupu Eiropas aviācijas nākotnes reglamentējošo noteikumu jautājumos (“augsta līmeņa grupa”). Augsta līmeņa grupa, kurā ir pārstāvēta lielākā daļa ieinteresēto personu, 2007. gada jūlijā iesniedza ziņojumu ar ieteikumiem par to, kā uzlabot Eiropas aviācijas sistēmas darbību un pārvaldību. Augsta līmeņa grupa ieteica videi piešķirt tikpat lielu nozīmi kā drošībai un efektivitātei aviācijas sistēmā un nepārprotami norādīja, ka nozarei un regulatoriem vajadzētu sadarboties, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku ATM ieguldījumu ilgtspējībā.

(4)

Sanāksmē 2008. gada 7. aprīlī Padome aicināja Komisiju, ievērojot augsta līmeņa grupas ieteikumus, izstrādāt kopēju sistēmisku pieeju, kas atbilst koncepcijai “gate-to-gate” (jeb “no vārtiem līdz vārtiem”), lai uzlabotu drošību, ATM un palielinātu rentabilitāti.

(5)

Lai pabeigtu Eiropas vienotās gaisa telpas izveidi, Kopienas līmenī jāveic papildu pasākumi, it īpaši Eiropas aviācijas sistēmas darbības uzlabošanai tādās galvenajās jomās kā vide, efektivitāte un rentabilitāte, taču ievērojot, ka primāri ir drošības mērķi. Turklāt Eiropas vienotās gaisa telpas tiesību akti jāpielāgo tehnikas attīstībai.

(6)

Padomes Regula (EK) Nr. 219/2007 (2007. gada 27. februāris), ar ko izveido Kopuzņēmumu, lai izstrādātu jaunas paaudzes Eiropas gaisa satiksmes pārvaldības sistēmu (SESAR) (8), paredz izstrādāt un ieviest ATM ģenerālplānu. ATM ģenerālplāna īstenošanai ir vajadzīgi reglamentējoši pasākumi jaunu koncepciju un tehnoloģiju izstrādes, ieviešanas un finansēšanas atbalstam. Plāna rezultātā jātop pilnībā saskaņotu un savietojamu elementu sistēmai, kas garantē efektīvu gaisa transporta darbību Eiropā. Eiropas vienotās gaisa telpas ieviešanas grafikā vajadzētu ņemt vērā SESAR programmas izstrādes un ieviešanas posmiem paredzēto laiku, jo šī programma ir daļa no Eiropas vienotās gaisa telpas. Abus procesus vajadzētu cieši saskaņot.

(7)

Koncepcija par tādiem kopējiem projektiem, kuri paredzēti, lai gaisa telpas izmantotājiem un/vai aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem palīdzētu uzlabot kopējo aeronavigācijas infrastruktūru, aeronavigācijas pakalpojumu sniegšanu un gaisa telpas izmantošanu, jo īpaši tādās jomās, kas var būt vajadzīgas ATM ģenerālplāna īstenošanai, nedrīkstētu kavēt līdzīgiem mērķiem paredzētus iepriekšējus projektus, kurus īsteno viena vai vairākas dalībvalstis. Noteikumiem par kopējo projektu ieviešanas finansēšanu nevajadzētu jau iepriekš noteikt veidu, kā izstrādājami šādi kopēji projekti. Komisija var ierosināt, ka kopējo projektu atbalstam izmantojams finansējums saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu, piemēram, Eiropas komunikāciju tīklu vai Eiropas Investīciju bankas finansējums, lai jo īpaši paātrinātu SESAR programmas izstrādi. Neierobežojot piekļuvi minētajam finansējumam, dalībvalstīm vajadzētu varēt brīvi lemt par to, kā izmantojami ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas ietvaros veiktajās aviācijas nozares kvotu izsolēs iegūtie līdzekļi, un šajā sakarā apsvērt, vai daļu no šiem ieņēmumiem nebūtu iespējams izmantot, lai finansētu kopējos projektus funkcionālo gaisa telpas bloku līmenī.

(8)

Kopējo projektu ieviešanā īpašu uzmanību, tostarp ar visaptverošas un pārredzamas grāmatvedības izmantošanu, vajadzētu pievērst tam, lai nodrošinātu, ka gaisa telpas izmantotājiem nebūtu jāmaksā vairākkārt. Kopējos projektus vajadzētu ieviest tā, lai labumu gūtu visas ieinteresētās personas un pret tām tiktu nodrošināta vienlīdzīga attieksme.

(9)

Lai nodrošinātu saskaņotu un sekmīgu pakalpojumu sniegšanu visā Eiropā, valstu uzraudzības iestādēm būtu jāgarantē pietiekama neatkarība un resursi. Šai neatkarībai nevajadzētu kavēt minētajām iestādēm veikt to pienākumus attiecīgajā administratīvajā sistēmā.

(10)

Valsts uzraudzības iestādēm ir svarīga loma Eiropas vienotās gaisa telpas ieviešanā, un Komisijai tālab vajadzētu gan veicināt šo iestāžu sadarbību, lai būtu iespējama paraugprakses apmaiņa, gan izstrādāt kopēju pieeju, tostarp izmantojot ciešāku sadarbību reģionālā līmenī. Sadarbībai vajadzētu būt regulārai.

(11)

Sociālie partneri būtu labāk jāinformē, un ar tiem būtu jāapspriežas par visiem pasākumiem, kam ir būtiskas sociālas sekas. Kopienas līmenī būtu jāapspriežas arī ar nozaru dialoga komiteju, kas izveidota saskaņā ar Komisijas Lēmumu 98/500/EK (9).

(12)

ATM un aeronavigācijas pakalpojumu sistēmu (ANS) uzlabotas darbības stimulēšanai jāizveido vispārēja struktūra saistošu efektivitātes mērķu noteikšanai, ieviešanai un īstenošanai galvenajās darbības jomās saskaņā ar Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) politikas virzieniem. Šādā struktūrā noteikti vajadzētu būt atbilstošam mehānismam ATM un ANS darbības rādītāju paziņošanai, pārbaudīšanai, izvērtēšanai un izplatīšanai, kā arī attiecīgu stimulu sistēmai, lai tiktu veicināta mērķu sasniegšana.

(13)

Valstu uzraudzības iestādēm vajadzētu būt elastības iespējām, lai, izstrādājot valstu un reģionālos plānus, tās varētu ņemt vērā īpašus valsts vai reģionāla līmeņa apstākļus. Apstiprinot vai pieņemot valstu plānus, dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām veikt atbilstīgus labojumus.

(14)

Nosakot maksu par aeronavigācijas pakalpojumiem, Komisijai un dalībvalstīm būtu jācenšas izmantot kopējas prognozes. Gadījumos, kad satiksme būtiski atšķiras no prognozētā, būtu jāpieļauj zināma elastība, jo īpaši izmantojot atbilstīgus brīdināšanas mehānismus.

(15)

Izmaksās, kuras dalībvalstis nosaka valsts vai funkcionālas gaisa telpas bloka līmenī un kuras paredzēts dalīt starp gaisa telpas izmantotājiem, būtu jāņem vērā darbības mērķi.

(16)

Attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzēja izraudzīšanu neliedz nekāda valsts tiesību sistēma tādēļ, ka tas ir reģistrēts citā dalībvalstī vai pieder citas dalībvalsts valstspiederīgajiem.

(17)

Valstu uzraudzības iestādēm būtu jāveic attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu augstu drošības līmeni, tostarp iespēju izsniegt individuālus sertifikātus katram aeronavigācijas pakalpojumu veidam, vienlaicīgi ievērojot, ka nepieciešama rentabilitāte un konsekvence, kā arī jāizvairās no dublēšanās.

(18)

Funkcionālie gaisa telpas bloki ir galvenie faktori, kas stiprina aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēju sadarbību, lai uzlabotu darbības rādītājus un veidotu sinerģiju. Dalībvalstīm funkcionālie gaisa telpas bloki būtu jāizveido pieņemamā laika posmā. Šim nolūkam, kā arī lai optimizētu funkcionālo gaisa telpas bloku iekļaušanos Eiropas vienotajā gaisa telpā, attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāsadarbojas savstarpēji un attiecīgā gadījumā tām būtu jāsadarbojas arī ar trešām valstīm.

(19)

Kad dalībvalstis izveido funkcionālo gaisa telpas bloku, citas dalībvalstis, Komisija un citas ieinteresētās personas var iesniegt savus apsvērumus, lai tādējādi veicinātu viedokļu apmaiņu. Minētajiem apsvērumiem attiecīgajām dalībvalstīm būtu tikai ieteikuma raksturs.

(20)

Ja sarunu procesā par funkcionālo gaisa telpas bloku izveidi rodas sarežģījumi, Komisija var iecelt funkcionālo gaisa telpas bloku sistēmas koordinatoru (“koordinators”). Koordinatora pienākums būtu censties sniegt atbalstu šādu sarežģījumu pārvarēšanā, neiejaucoties attiecīgo dalībvalstu suverenitātes jautājumos un atbilstīgos gadījumos – arī trešo valstu suverenitātes jautājumos, kuras piedalās tā paša funkcionālā gaisa telpas bloka izveidē. Izmaksām par koordinatora darbībām nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu budžetus.

(21)

Eurocontrol Izpildes pārskata komisijas ziņojumi un augsta līmeņa grupas galīgais ziņojums apstiprina, ka lidojumu tīklu un gaisa telpas struktūru nevar izstrādāt nošķirti, jo katra atsevišķa dalībvalsts ir Eiropas gaisa satiksmes pārvaldības tīkla (EATMN) struktūras elements gan Kopienā, gan ārpus tās robežām. Tādēļ pakāpeniski būtu jāizveido arvien vienotāka gaisa telpa vispārējas nozīmes gaisa satiksmes maršrutiem.

(22)

Paturot prātā funkcionālo gaisa telpas bloku izveidi, kā arī darbības uzlabošanas sistēmas ieviešanu, Komisijai būtu jānosaka un jāņem vērā nepieciešamie nosacījumi Kopienai attiecībā uz vienota Eiropas lidojumu informācijas reģiona (SEFIR) izveidi, ko ICAO pieprasa dalībvalstis saskaņā ar šīs organizācijas noteiktajām procedūrām un ar dalībvalstu tiesībām, saistībām un atbildību, kā noteikts Konvencijā par starptautisko civilo aviāciju, kas parakstīta 1944. gada 7. decembrī Čikāgā (“Čikāgas konvencija”). SEFIR, aptverot gaisa telpu, par kuru atbildīgas ir dalībvalstis, būtu jāveicina kopēja plānošana un integrēta darbība, lai pārvarētu reģionālas grūtības. Šādā SEFIR būtu paredzēts arī nepieciešamais elastīgums, lai atbilstu specifiskām vajadzībām, piemēram, satiksmes blīvumam un sarežģītības pakāpei.

(23)

Gaisa telpas izmantotājiem piekļūšanai Kopienas gaisa telpai un brīvai kustībai tajā ir jāizpilda stipri atšķirīgi nosacījumi. Tā iemesls ir tas, ka Kopienas gaisa telpas izmantošanas noteikumi nav saskaņoti, jo īpaši trūkst saskaņotas gaisa telpas klasifikācijas. Tādēļ Komisijai uz ICAO standartu pamata šādi noteikumi būtu jāsaskaņo.

(24)

EATMN būtu jāizstrādā un jāīsteno, lai panāktu gaisa transporta tīkla drošību, vides ilgtspējību, jaudas palielināšanu un uzlabotu rentabilitāti. Kā atzīmēts Eurocontrol Darbības izvērtēšanas komisijas 2008. gada 31. oktobra ziņojumā “Par funkcionālās gaisa telpas bloka iniciatīvu izvērtējumu un to ieguldījumu darbības uzlabošanā”, vislabāk to nodrošināt ar saskaņotu gaisa transporta tīklu pārvaldību Kopienas līmenī.

(25)

Saskaņā ar dalībvalstu paziņojumu par militārajiem jautājumiem saistībā ar vienotu Eiropas gaisa telpu, kas pievienots Regulai (EK) Nr. 549/2004, civilmilitārai sadarbībai un koordinācijai vajadzētu būt vienam no Eiropas vienotās gaisa telpas īstenošanas stūrakmeņiem, lai virzītos uz elastīgāku gaisa telpas izmantošanu, sasniedzot Eiropas vienotās gaisa telpas darbības mērķus, pienācīgi ņemot vērā militāro misiju efektivitāti.

(26)

Ir svarīgi izveidot kopīgu saskaņotu gaisa telpas maršrutu struktūru, kas izmantojama, pēc vienotiem principiem organizējot gaisa telpu pašlaik un nākotnē, nodrošināt ATM ģenerālplāna pakāpenisku īstenošanu, optimizēt ierobežoto resursu izmantošanu, lai izvairītos no liekām aprīkojuma izmaksām, kā arī pēc saskaņotiem noteikumiem izveidot un pārvaldīt gaisa telpu. Šajā nolūkā Komisijai vajadzētu būt atbildīgai par vajadzīgo tiesiski saistošo noteikumu un īstenošanas lēmumu pieņemšanu.

(27)

Tīkla pārvaldības un uzbūves funkciju sarakstā būtu jāizdara grozījumi, lai integrētu, ja nepieciešams, turpmākās tīkla funkcijas, kas noteiktas gaisa satiksmes pārvaldības ģenerālplānā. To darot, Komisijai pēc iespējas efektīvi jāizmanto Eiropas Aeronavigācijas drošības organizācijas pieredze.

(28)

Augsta līmeņa grupa ierosināja uz esošās bāzes izveidot jaunas un pastiprinātas funkcijas un palielināt Eurocontrol lomu, vienlaikus nostādot Kopienu par vienīgo regulatoru un ievērojot principu, atbilstoši kuram regulatīvās funkcijas ir nodalītas no pakalpojumu sniegšanas. Tādējādi Komisijai būtu jāuztic pārveidotajai Eurocontrol organizācijai (ar jaunu pārvaldes kārtību) to uzdevumu izpilde saistībā ar iepriekšējā apsvērumā minētajām funkcijām, kuri neparedz vispārēja rakstura saistošu pasākumu vai politisku lēmumu pieņemšanu. Eurocontrol šie uzdevumi būtu jāizpilda objektīvi un rentabli, turklāt ar gaisa telpas izmantotāju un aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēju pilnīgu iesaistīšanos.

(29)

Būtu jāievieš atbilstīgi pasākumi, lai uzlabotu gaisa satiksmes pārvaldības efektivitāti, lai efektīvas reisu ekspluatācijas nodrošināšanai atbalstītu esošās ekspluatācijas vienības, arī Eurocontrol Centrālās plūsmas pārvaldības vienību. Turklāt Komisijas paziņojumā par rīcības plānu saistībā ar lidostu jaudu, efektivitāti un drošumu Eiropā uzsvērta vajadzība nodrošināt operatīvo atbilstību starp lidojumu plāniem un lidostu laika nišām. Turklāt Kopienas lidostu jaudas novērošanas iestāde varētu palīdzēt, sniedzot dalībvalstīm objektīvu informāciju, lai lidostas jauda atbilstu ATM veiktspējai, neskarot to kompetences šajā jomā.

(30)

Modernas, pilnīgas, kvalitatīvas un laicīgas aeronavigācijas informācijas sniegšana ievērojami ietekmē drošību un atvieglo pieeju Kopienas gaisa telpai un brīvai kustībai tajā. Ņemot vērā ATM ģenerālplānu, Kopienai sadarbībā ar Eurocontrol būtu jāuzņemas iniciatīva šīs nozares modernizēšanā un jānodrošina lietotājiem piekļuve šiem datiem no viena publiska piekļuves punkta, nodrošinot modernu, lietotājam draudzīgu un apstiprinātu integrētu informāciju.

(31)

Attiecībā uz elektronisko portālu par meteoroloģisko informāciju Komisijai būtu jāņem vērā dažādie informācijas avoti, tostarp attiecīgā gadījumā arī informācija no izraudzītiem pakalpojumu sniedzējiem.

(32)

Lai izvairītos no nevajadzīga administratīva sloga un dubultām pārbaudes procedūrām, šīs regulas piemērošanas nolūkā būtu jāpieņem sertifikāti, kas izdoti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 216/2008 (2008. gada 20. februāris) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi (10), ja tie attiecas uz sastāvdaļām vai sistēmām.

(33)

Sertifikātam, kas ir izdots saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 216/2008 un ko arī izmanto, lai pierādītu atbilstību Regulas (EK) Nr. 552/2004 pamatprasībām, būtu jāpievieno tehnisks fails, kurš ir vajadzīgs, lai saņemtu Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) sertifikāciju.

(34)

Atsevišķām Regulas (EK) Nr. 552/2004 prasībām nevajadzētu attiekties uz sistēmām, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2005. gada 20. oktobra. Valsts uzraudzības iestādēm un aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu atļaut valsts līmenī vienoties par procedūrām un dokumentāciju, kas ir nepieciešama, lai pierādītu to ATM sistēmu atbilstību Regulas (EK) Nr. 552/2004 pamatprasībām, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2005. gada 20. oktobra. Īstenošanas noteikumos un Kopienas specifikācijās, ko pieņem pēc šīs regulas pieņemšanas, šī vienošanās būtu jāņem vērā, un tas nedrīkstētu radīt atpakaļejošu prasību sniegt dokumentārus pierādījumus.

(35)

Galīgajā ziņojumā Komisijai augsta līmeņa grupa ieteica, ka SESAR programmā būtu konkrēti jādefinē savietojamas procedūras, sistēmas un informācijas apmaiņa Eiropā un ar pārējo pasauli. Šeit būtu jāiekļauj arī attiecīgu standartu izstrāde un jaunu īstenošanas noteikumu vai Kopienas specifikāciju noteikšana Eiropas vienotās gaisa telpas kontekstā.

(36)

Pieņemot īstenošanas pasākumus, tostarp Eurocontrol pieņemtos standartus, Komisijai būtu jānodrošina, lai pasākumos būtu iekļauti visi uzlabojumi, kas ir jāveic sākotnējos standartos, un pilnībā būtu jāņem vērā vajadzība izvairīties no dubulta regulējuma.

(37)

Tā kā vienlaicīgi tiek mēģināts sasniegt mērķus attiecībā uz gaisa satiksmes drošības standartu paaugstināšanu, kā arī ATM un ANS kopējās darbības uzlabošanu vispārējās nozīmes gaisa pārvadājumiem Eiropā, ir jāņem vērā cilvēka faktors. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāizvērtē iespēja ieviest “taisnīguma kultūras” principus.

(38)

Ņemot vērā, ka ir ierosināts paplašināt EASA kompetences, lai iekļautu gaisa satiksmes pārvaldības drošību, būtu jānodrošina atbilstība starp Regulām (EK) Nr. 549/2004, (EK) Nr. 550/2004, (EK) Nr. 551/2004, (EK) Nr. 552/2004 un (EK) Nr. 216/2008.

(39)

Šīs regulas īstenošanai nepieciešamie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (11). Šie pasākumi būtu jāpieņem piemērotā termiņā, lai ievērotu šajā regulā un Regulās (EK) Nr. 549/2004, (EK) Nr. 550/2004, (EK) Nr. 551/2004, (EK) Nr. 552/2004 un (EK) Nr. 216/2008 noteiktos termiņus.

(40)

Komisija jo īpaši būtu jāpilnvaro atjaunināt pasākumus sakarā ar tehnikas vai darbību attīstību, kā arī noteikt pamatkritērijus un procedūras noteiktu tīkla pārvaldības funkciju īstenošanai. Minētie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus Regulu (EK) Nr. 549/2004, (EK) Nr. 550/2004, (EK) Nr. 551/2004 un (EK) Nr. 552/2004 elementus, papildinot tās ar jauniem nebūtiskiem elementiem, būtu jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(41)

Ja nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ regulatīvās kontroles procedūras parastos termiņus nav iespējams ievērot, Komisijai vajadzētu būt iespējai izmantot Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 6. punktā paredzēto steidzamības procedūru.

(42)

Ministru deklarācija par Gibraltāra lidostu, par ko vienošanās panākta Kordovā 2006. gada 18. septembrī (“Ministru deklarācija”), pirmoreiz sanākot ministriem saistībā ar dialoga forumu par Gibraltāru, aizstās Kopīgo deklarāciju par Gibraltāra lidostu, kas pasludināta Londonā 1987. gada 2. decembrī, un pilnīgu atbilstību minētajai deklarācijai uzskatīs par pilnīgu atbilstību 1987. gada deklarācijai.

(43)

Šī regula pilnībā attiecas uz Gibraltāra lidostu, ņemot vērā Ministru deklarāciju un pamatojoties uz to. Neskarot Ministru deklarāciju, piemērošana Gibraltāra lidostai un visi pasākumi, kas ir saistīti ar tās īstenošanu, pilnībā atbilst minētajai deklarācijai un visām tajā iekļautajām vienošanās.

(44)

Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Regulas (EK) Nr. 549/2004, (EK) Nr. 550/2004, (EK) Nr. 551/2004 un (EK) Nr. 552/2004,

1.

Regulas 1. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“1. pants

Mērķis un darbības joma

1.   Eiropas vienotās gaisa telpas iniciatīvas mērķis ir uzlabot esošos drošības standartus, sniegt ieguldījumu gaisa satiksmes sistēmas ilgtspējīgā attīstībā un uzlabot gaisa satiksmes pārvaldības (ATM) un aeronavigācijas pakalpojumu (ANS) sistēmas kopējo darbību vispārējās nozīmes gaisa pārvadājumiem Eiropā atbilstoši visu gaisa telpas izmantotāju prasībām. Šajā Eiropas vienotajā gaisa telpā ietilpst saskaņots Eiropas tīkls, kas ietver maršrutus, maršrutu pārvaldīšanu un gaisa satiksmes pārvaldības sistēmas, pamatojoties tikai uz drošību, efektivitāti un tehniskiem apsvērumiem gaisa telpas izmantotāju interesēs. Šo mērķi īstenojot, šīs regulas mērķis ir izveidot saskaņotu tiesisko regulējumu, lai radītu Eiropas vienoto gaisa telpu.

2.   Šīs regulas un 3. pantā minēto pasākumu piemērošana neierobežo dalībvalstu suverenitāti attiecībā uz to gaisa telpu un dalībvalstu prasībām, kas saistītas ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un aizsardzības jautājumiem, kas izklāstīti 13. pantā. Šī regula un 3. pantā minētie pasākumi neattiecas uz militārām operācijām un mācībām.

3.   Šīs regulas un 3. pantā minēto pasākumu piemērošana neierobežo dalībvalstu tiesības un pienākumus attiecībā uz 1994. gada Čikāgas Konvenciju par starptautisko civilo aviāciju (“Čikāgas konvencija”). Šajā sakarībā regulas papildu mērķis jomās, uz kurām tā attiecas, ir palīdzēt dalībvalstīm pildīt saistības, kas noteiktas Čikāgas konvencijā, nodrošinot pamatu noteikumu kopīgai interpretācijai un vienādai īstenošanai un to, ka šos noteikumus pienācīgi ņem vērā šajā regulā un tās īstenošanai izstrādātajos noteikumos.

4.   Uzskata, ka šīs regulas piemērošana attiecībā uz Gibraltāra lidostu neskar Spānijas Karalistes un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes attiecīgās juridiskās nostājas, kas saistītas ar domstarpībām par tās teritorijas suverenitāti, kurā atrodas šī lidosta.”

2.

Regulas 2. pantu groza šādi:

3.

Regulas 4. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“4. pants

Valsts uzraudzības iestādes

1.   Dalībvalstis kopīgi vai atsevišķi izraugās vai izveido struktūru vai struktūras, kas kļūst par valsts uzraudzības iestādi, kura uzņemas pienākumus, kas jāpilda šādai iestādei saskaņā ar šo regulu un saistībā ar 3. pantā minētajiem pasākumiem.

2.   Valsts uzraudzības iestādes nav atkarīgas no aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem. Šo neatkarību nodrošina, atbilstīgi – vismaz funkciju līmenī – nošķirot valsts uzraudzības iestādes no šiem pakalpojumu sniedzējiem.

3.   Valsts uzraudzības iestādes īsteno savas pilnvaras objektīvi, neatkarīgi un pārredzami. Šo neatkarību panāk, izmantojot attiecīgus pārvaldības un kontroles mehānismus, tostarp saistībā ar dalībvalsts noteiktu pārvaldības sistēmu. Tomēr šī neatkarība neattur valsts uzraudzības iestādes no uzdevumu pildīšanas saskaņā ar valsts civilās aviācijas iestāžu vai citu valsts iestāžu noteikumiem.

4.   Dalībvalstis nodrošina valstu uzraudzības iestādēm nepieciešamos resursus un iespējas efektīvai un savlaicīgai to uzdevumu izpildei, kuri tām uzticēti saskaņā ar šo regulu.

5.   Dalībvalstis paziņo Komisijai valstu uzraudzības iestāžu nosaukumus un adreses, kā arī to izmaiņas un pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu 2., 3. un 4. punkta izpildi.”

4.

Regulas 5. panta 4. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“4.   Ja ir atsauce uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1.–4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. panta noteikumus.

5.   Ja ir atsauce uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1., 2., 4., 6. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. panta noteikumus.”

5.

Regulas 6. līdz 11. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“6. pants

Nozares konsultatīvā struktūra

Neierobežojot Komitejas un Eurocontrol uzdevumus, Komisija izveido “nozares konsultatīvo struktūru”, kurā ietilpst aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēji, gaisa telpas izmantotāju asociācijas, lidostas, lidostu operatori, ražotāji un nozares profesionāļu pārstāvības struktūras. Šīs struktūras vienīgais uzdevums ir konsultēt Komisiju par Eiropas vienotās gaisa telpas īstenošanu.

7. pants

Attiecības ar Eiropas trešām valstīm

Kopiena un tās dalībvalstis tiecas paplašināt Eiropas vienoto gaisa telpu attiecībā uz valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, un atbalsta šādu paplašināšanu. Tālab tās cenšas vai nu ar līgumiem, ko noslēdz ar trešām valstīm, kas ir tās kaimiņvalstis, vai saistībā ar nolīgumiem par funkcionāliem gaisa telpas blokiem paplašināt šīs regulas un 3. pantā minēto pasākumu piemērošanu attiecībā uz minētajām valstīm.

8. pants

Īstenošanas noteikumi

1.   Lai izstrādātu īstenošanas noteikumus, Komisija var izdot Eurocontrol vai attiecīgā gadījumā citai iestādei mandātus, kurā noteikti veicamie uzdevumi un to izpildes grafiks, ņemot vērā šajā regulā paredzētos attiecīgos termiņus. Komisija rīkojas saskaņā ar 5. panta 2. punktā minēto konsultāciju procedūru.

2.   Ja Komisija ir paredzējusi izdot mandātu, tā cenšas pēc iespējas labāk izmantot spēkā esošo kārtību visu ieinteresēto personu iesaistīšanai un apspriedēm ar tām, ja šī kārtība atbilst Komisijas praksei attiecībā uz pārredzamību un apspriešanās procedūrām un nav pretrunā tās institucionālajām saistībām.

9. pants

Sankcijas

Sankcijas, ko dalībvalstis var noteikt par šīs regulas un 3. pantā minēto pasākumu pārkāpumiem, īpaši gaisa telpas izmantotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, ir efektīvas, samērīgas un preventīvas.

10. pants

Apspriedes ar ieinteresētajām personām

1.   Dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem izveido apspriežu mehānismu, lai Eiropas vienotās gaisa telpas īstenošanai nodrošinātu ieinteresēto personu, tostarp profesionāļu pārstāvības struktūru, pienācīgu iesaistīšanu.

2.   Komisija izveido apspriežu mehānismu Kopienas līmenī. Apspriedēs iesaista konkrētās nozares dialoga komiteju, kas izveidota saskaņā ar Lēmumu 98/500/EK.

3.   Apspriedes ar ieinteresētajām personām jo īpaši attiecas uz jaunu koncepciju un tehnoloģiju izstrādāšanu un ieviešanu EATMN.

Ieinteresētās personas var būt:

11. pants

Darbības uzlabošanas shēma

1.   Lai uzlabotu aeronavigācijas pakalpojumu un tīkla funkciju darbību Eiropas vienotajā gaisa telpā, izstrādā aeronavigācijas pakalpojumu un tīkla funkciju darbības uzlabošanas sistēmu. Tā ietver:

2.   Saskaņā ar 5. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru Komisija par darbības izvērtēšanas iestādi var nozīmēt Eurocontrol vai citu objektīvu un kompetentu iestādi. Darbības izvērtēšanas iestādes pienākums sadarbībā ar valsts uzraudzības iestādēm ir palīdzēt Komisijai un – pēc pieprasījuma – valsts uzraudzības iestādēm īstenot 1. punktā norādīto darbības uzlabošanas sistēmu. Komisija nodrošina darbības izvērtēšanas iestādes neatkarīgu darbu Komisijas uzdevumu īstenošanā.

4.   Uz šā panta 1. punktā minēto darbības uzlabošanas sistēmu attiecas šādas procedūras:

Komisija var papildināt šajā punktā minēto procedūru sarakstu. Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 5. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

5.   Izveidojot darbības uzlabošanas sistēmu, ņem vērā, ka maršruta pakalpojumi, termināļa pakalpojumi un tīkla funkcijas ir atšķirīgi un ka tie attiecīgi tā arī jāskata, ja vajadzīgs, arī darbības novērtēšanai.

6.   Darbības uzlabošanas sistēmas detalizētas funkcionēšanas vajadzībām Komisija līdz 2011. gada 4. decembrim un piemērotā termiņā, lai varētu ievērot šajā regulā noteiktos termiņus, saskaņā ar 5. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem īstenošanas noteikumus. Minētie īstenošanas noteikumi attiecas uz šādiem jautājumiem:

6.

Regulas 12. pantu groza šādi:

7.

Regulā iekļauj šādu pantu:

“13.a pants

Eiropas Aviācijas drošības aģentūra

Īstenojot šo regulu un Regulu (EK) Nr. 550/2004, Regulu (EK) Nr. 551/2004, Regulu (EK) Nr. 552/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 216/2008 (2008. gada 20. februāris) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi (14), dalībvalstis un Komisija saskaņā ar to attiecīgajiem uzdevumiem, kādi tie noteikti šajā regulā, vajadzības gadījumā savu darbu saskaņo ar Eiropas Aviācijas drošības aģentūru, lai nodrošinātu, ka visi drošības aspekti ir pienācīgi ņemti vērā.

1.

Regulas 2. līdz 4. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“2. pants

Dalībvalstu uzraudzības iestāžu uzdevumi

1.   Dalībvalstu uzraudzības iestādes, kas minētas pamatregulas 4. pantā, nodrošina attiecīgu šīs regulas piemērošanas uzraudzību, īpaši attiecībā uz drošu un efektīvu to aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēju darbību, kuri sniedz pakalpojumus, kas saistīti ar gaisa telpu, par kuru atbild tā dalībvalsts, kas izraudzījusies vai izveidojusi attiecīgo iestādi.

2.   Šajā nolūkā katra dalībvalsts uzraudzības iestāde organizē attiecīgas inspekcijas un apsekojumus, lai pārbaudītu atbilstību šīs regulas prasībām, tostarp prasībām nodrošināt aeronavigācijas pakalpojumus. Attiecīgais aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējs atvieglo šo darbu.

3.   Attiecībā uz funkcionāliem gaisa telpas blokiem, kas aptver gaisa telpu, par kuru atbild vairāk nekā viena dalībvalsts, attiecīgās dalībvalstis noslēdz vienošanos par uzraudzību, kas šajā pantā paredzēta attiecībā uz aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem, kuri sniedz pakalpojumus, kas attiecas uz šiem blokiem.

4.   Dalībvalstu uzraudzības iestādes cieši sadarbojas, lai pienācīgi uzraudzītu aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējus, kam ir derīgs sertifikāts no vienas dalībvalsts un kas sniedz pakalpojumus, kuri attiecas uz gaisa telpu, par ko atbild cita dalībvalsts. Šādā sadarbībā ietilpst vienošanās par to gadījumu izskatīšanu, kas saistīti ar neatbilstību piemērojamām kopīgajām prasībām, kuras noteiktas 6. pantā, vai nosacījumiem, kas noteikti II pielikumā.

5.   Sniedzot pārrobežu aeronavigācijas pakalpojumus, šāda vienošanās paredz nolīgumu par 1. un 2. punktā noteikto uzraudzības pienākumu un panākto rezultātu savstarpējo atzīšanu. Savstarpējā atzīšana ir spēkā arī tad, ja dalībvalstu uzraudzības iestāžu starpā ir panākta vienošanās par pakalpojumu sniedzēju sertificēšanas atzīšanu.

6.   Ja to pieļauj dalībvalstu tiesību akti un lai veicinātu reģionu sadarbību, dalībvalstu uzraudzības iestādes var arī vienoties par kompetences sadali attiecībā uz uzraudzības pienākumiem.

3. pants

Kvalificētas struktūrvienības

1.   Dalībvalstu uzraudzības iestādes var nolemt 2. panta 2. punktā minētās pārbaudes un apsekošanu pilnīgi vai daļēji uzticēt kvalificētām struktūrvienībām, kas atbilst I pielikumā noteiktajām prasībām.

2.   Šāds dalībvalsts uzraudzības iestādes piešķirtais deleģējums ir spēkā trīs gadus, un šo periodu var pagarināt. Dalībvalstu uzraudzības iestādes var dot norādījumu jebkurai no kvalificētajām struktūrvienībām, kas atrodas Kopienā, veikt šīs pārbaudes un apsekošanu.

4. pants

Drošības prasības

Komisija saskaņā ar regulatīvo procedūru, kas minēta pamatregulas 5. panta 3. punktā, pieņem īstenošanas noteikumus, kur iekļauti attiecīgie Eurocontrol drošības normatīvo prasību noteikumi (ESARR), un šo prasību grozījumus šīs regulas piemērošanas jomā ar attiecīgiem pielāgojumiem, ja tas nepieciešams.”

2.

Regulas 5. pantu svītro.

3.

Regulas 7. panta 6. un 7. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“6.   Neskarot 8. un 9. pantu, sertifikātu izdošana aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem dod iespēju piedāvāt savus pakalpojumus dalībvalstīm, citiem aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem, gaisa telpas izmantotājiem un lidostām Kopienā.

7.   Dalībvalstu uzraudzības iestādes uzrauga atbilstību kopīgajām prasībām un nosacījumiem, kas pievienoti sertifikātiem. Informāciju par šādu uzraudzību iekļauj gada ziņojumos, kas dalībvalstīm jāiesniedz, ievērojot pamatregulas 12. panta 1. punktu. Ja dalībvalsts uzraudzības iestāde konstatē, ka sertifikāta turētājs vairs neatbilst šādām prasībām vai nosacījumiem, tad tā veic attiecīgus pasākumus, nodrošinot pakalpojumu nepārtrauktību ar nosacījumu, ka netiek apdraudēta drošība. Šādi pasākumi var ietvert sertifikāta atsaukšanu.”

4.

Regulas 8. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“8. pants

Gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzēju izraudzīšana

1.   Dalībvalstis nodrošina gaisa satiksmes pakalpojumu ekskluzīvu sniegšanu īpašos gaisa telpas blokos gaisa telpā, par kuru tās atbild. Šim nolūkam dalībvalstis izraugās gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzēju, kam ir Kopienā derīgs sertifikāts.

2.   Lai sniegtu pārrobežu pakalpojumus, dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību sistēma nerada šķēršļus atbilstībai šim pantam un 10. panta 3. punktam, nosakot, ka gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzēji, kas sniedz pakalpojumus gaisa telpā, attiecīgajai dalībvalstij uzņemoties atbildību:

3.   Dalībvalstis nosaka izraudzīto gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzēju tiesības un pienākumus. Pienākumos var iekļaut nosacījumus savlaicīgai tādas informācijas sniegšanai, kas ļauj identificēt visu gaisa kuģu kustību gaisa telpā, par kuru tās atbild.

4.   Dalībvalstīm ir pastāvīgas pilnvaras izvēlēties gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzēju ar nosacījumu, ka tas atbilst prasībām un nosacījumiem, kas minēti 6. un 7. pantā.

5.   Attiecībā uz funkcionāliem gaisa telpas blokiem, kas izveidoti atbilstoši 9.a pantam un aptver gaisa telpu, par kuru atbild vairāk nekā viena dalībvalsts, attiecīgās dalībvalstis atbilstoši šā panta 1. punktam kopīgi izraugās vienu vai vairākus aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējus vismaz vienu mēnesi pirms attiecīgā bloka darbības uzsākšanas.

6.   Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par visiem lēmumiem, ko tās saskaņā ar šo pantu pieņem attiecībā uz gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzēju izraudzīšanu īpašos gaisa telpas blokos gaisa telpā, par kuru tās atbild.”

5.

Regulu papildina ar šādiem pantiem:

“9.a pants

Funkcionālie gaisa telpas bloki

1.   Līdz 2012. gada 4. decembrim dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu funkcionālo gaisa telpas bloku ieviešanu, lai sasniegtu vajadzīgo gaisa satiksmes pārvaldības tīkla kapacitāti un efektivitāti Eiropas vienotajā gaisa telpā un uzturētu augstu drošības līmeni, kā arī sniegtu ieguldījumu kopējā gaisa satiksmes sistēmas darbībā un mazinātu ietekmi uz vidi. Dalībvalstīm pēc iespējas plašāk jāsadarbojas, jo īpaši dalībvalstīm, kas kaimiņos veido funkcionālus gaisa telpas blokus, lai nodrošinātu šā noteikuma ievērošanu. Vajadzības gadījumā sadarbībā var iesaistīt trešās valstis, kas ņem dalību funkcionālajos gaisa telpas blokos.

2.   Funkcionālie gaisa telpas bloki jo īpaši:

3.   Funkcionālo gaisa telpas bloku var izveidot, tikai kopēji vienojoties visām dalībvalstīm un attiecīgā gadījumā trešām valstīm, kuru pārziņā ir kāda daļa no funkcionālajā gaisa telpas blokā iekļautās gaisa telpas. Pirms paziņot Komisijai par funkcionāla gaisa telpas bloka izveidi, attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) sniedz Komisijai, citām dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām attiecīgas ziņas un dod tām iespēju iesniegt savus apsvērumus.

4.   Ja funkcionālais gaisa telpas bloks attiecas uz gaisa telpu, kas pilnībā vai daļēji ir divu vai vairāku dalībvalstu pārziņā, vienošanās, ar kuru izveido funkcionālo gaisa telpas bloku, ietver nepieciešamos noteikumus par bloka pārveidošanu un vienas dalībvalsts izstāšanos no bloka, iekļaujot pārejas noteikumus.

5.   Ja saistībā ar kādu funkcionālo gaisa telpas bloku divām vai vairākām dalībvalstīm rodas nesaskaņas, kas saistītas ar to pārziņā esošo gaisa telpu, attiecīgās dalībvalstis var kopīgi aicināt Vienotās gaisa telpas komiteju paust viedokli. Komiteja adresē viedokli attiecīgajām dalībvalstīm. Neskarot 3. punktu, dalībvalstis ņem vērā šo viedokli, lemjot par risinājumu.

6.   Pēc dalībvalstu paziņojumu saņemšanas par vienošanos un paziņojumiem, kas minēti 3. un 4. punktā, Komisija novērtē katra funkcionālā gaisa telpas bloka atbilstību 2. punktā noteiktajām prasībām un iesniedz novērtējuma rezultātus Eiropas Vienotās gaisa telpas komitejai apspriešanai. Ja Komisija konstatē, ka viens vai vairāki funkcionālie gaisa telpas bloki neatbilst prasībām, tā uzsāk dialogu ar attiecīgajām dalībvalstīm, lai panāktu vienprātību jautājumā par vajadzīgajiem pasākumiem stāvokļa uzlabošanai.

7.   Neskarot 6. punktu, šā panta 3. un 4. punktā paredzētās vienošanās un paziņojumi ir jāpaziņo Komisijai publicēšanai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Šādā publikācijā jānorāda datums, kurā attiecīgais lēmums stājas spēkā.

8.   Ievērojot pamatregulas 5. panta 2. punktā minēto konsultāciju procedūru, līdz 2010. gada 4. decembrim izstrādā norādījumus funkcionālo gaisa telpas bloku izveidei un pārveidošanai.

9.   Komisija līdz 2011. gada 4. decembrim, ievērojot pamatregulas 5. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru, pieņem īstenošanas noteikumus attiecībā uz informāciju, kura attiecīgajai(-ām) dalībvalstij(-īm) ir jāsniedz pirms funkcionālo gaisa telpas bloku izveides vai pārveidošanas saskaņā ar šā panta 3. punktu.

9.b pants

Funkcionālo gaisa telpas bloku sistēmas koordinators

1.   Lai veicinātu funkcionālo gaisa telpas bloku izveidi, Komisija var izraudzīties fizisku personu, kas darbosies kā funkcionālo gaisa telpas bloku sistēmas koordinators (“koordinators”). Komisija rīkojas saskaņā ar pamatregulas 5. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru.

2.   Neskarot 9.a panta 5. punktu, koordinators pēc ieinteresēto dalībvalstu un, attiecīgā gadījumā, trešo valstu, kuras piedalās tā paša funkcionālā gaisa telpas bloka izveidē, pieprasījuma palīdz pārvarēt grūtības sarunu gaitā, lai paātrinātu funkcionālo gaisa telpas bloku izveidi. Koordinators rīkojas, izmantojot ieinteresēto dalībvalstu un, attiecīgā gadījumā, trešo valstu, kuras piedalās tā paša funkcionālā gaisa telpas bloka izveidē, piešķirto mandātu.

3.   Koordinators rīkojas objektīvi, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīm, trešām valstīm, Komisiju un ieinteresētajām personām.

4.   Koordinators nedrīkst izpaust informāciju, kas iegūta, tam pildot savas funkcijas, izņemot gadījumus, kad ir saņemta atļauja no dalībvalsts(-īm) vai attiecīgajām trešām valstīm.

5.   Koordinators pēc savas izraudzīšanas ik pēc trim mēnešiem iesniedz ziņojumu Komisijai, Vienotās gaisa telpas komitejai un Eiropas Parlamentam. Šajā ziņojumā iekļauj sarunu un panākto rezultātu kopsavilkumu.

6.   ”Koordinatora pilnvaras beidzas, parakstot pēdējo vienošanos par funkcionālu gaisa telpas bloku, bet ne vēlāk kā 2012. gada 4. decembrī.

6.

Regulas 11. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“11. pants

Attiecības ar militārajām iestādēm

Dalībvalstis saistībā ar kopējo transporta politiku veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka kompetentās civilās un militārās iestādes attiecībā uz īpašo gaisa telpas bloku pārvaldību noslēdz vai atjaunina rakstiskas vienošanās vai līdzvērtīgus juridiskus aktus.”

7.

Regulas 12. panta 3. punktu aizstāj ar šādu tekstu:

“3.   Sniedzot pakalpojumu paketi, aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēji norāda aeronavigācijas pakalpojumu radītās izmaksas un ienākumus, tos sadalot saskaņā ar 14. pantā norādīto tarifikācijas sistēmu aeronavigācijas pakalpojumiem, un vajadzības gadījumā uztur konsolidētos pārskatus par citiem pakalpojumiem, kas nav aeronavigācijas pakalpojumi, kā tas būtu jādara, ja attiecīgos pakalpojumus sniegtu atsevišķi uzņēmumi.”

8.

Regulas 14. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“14. pants

Vispārīgi noteikumi

Saskaņā ar 15. un 16. panta prasībām tarifikācijas sistēma aeronavigācijas pakalpojumiem palīdzēs nodrošināt labāku pārredzamību, nosakot, piemērojot un iekasējot maksu no gaisa telpas izmantotājiem, sniegt rentablākus aeronavigācijas pakalpojumus un nodrošināt efektīvākus lidojumus, saglabājot optimālu drošības līmeni. Šī sistēma ir saderīga arī ar 15. pantu 1944. gada Čikāgas Konvencijā par starptautisko civilo aviāciju un ar Eurocontrol tarifikācijas sistēmu maksājumiem maršrutā.”

9.

Regulas 15. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“15. pants

Principi

1.   Tarifikācijas sistēma pamatojas uz to aeronavigācijas pakalpojumu izmaksu uzskaiti, kas pakalpojumu sniedzējiem rodas par labu gaisa telpas izmantotājiem. Sistēmā šīs izmaksas sadala starp izmantotāju kategorijām.

2.   Izmaksu bāzi maksājumiem nosaka pēc šādiem principiem:

3.   Nosakot maksājumus saskaņā ar 2. punktu, dalībvalstis ievēro šādus principus:

4.   Komisija pieņem sīki izstrādātus šā panta īstenošanas noteikumus saskaņā ar pamatregulas 5. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru.”

10.

Iekļauj šādu pantu:

“15.a pants

Kopējie projekti

1.   Ar kopējiem projektiem var atbalstīt ATM ģenerālplāna sekmīgu ieviešanu. Ar šādiem projektiem atbalsta šīs regulas mērķus, lai uzlabotu Eiropas aviācijas sistēmas darbības rādītājus tādās tās galvenajās jomās kā jauda, lidojumi un izmaksu efektivitāte, kā arī vides ilgtspējība, ņemot vērā būtiski svarīgos drošības mērķus.

2.   Komisija saskaņā ar pamatregulas 5. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru var izstrādāt vadlīnijas par to, kādā veidā ar šādiem projektiem var atbalstīt ATM ģenerālplāna ieviešanu. Ar šādām vadlīnijām neierobežo mehānismus ar funkcionālajiem gaisa telpas blokiem saistīto projektu izstrādei, kā par to vienojušies šo bloku dalībnieki.

3.   Komisija saskaņā ar pamatregulas 5. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru var arī izlemt, ka tiek veidoti kopēji projekti ar tīklu saistītām funkcijām, kuras ir īpaši svarīgas gaisa satiksmes pārvaldības un aeronavigācijas pakalpojumu vispārējās darbības uzlabošanai Eiropā. Šādi kopējie projekti var pretendēt uz Kopienas finansējumu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu. Šajā sakarībā un neskarot dalībvalstu kompetenci lemt par savu finanšu resursu izmantojumu, Komisija veic neatkarīgu izmaksu lietderības novērtējumu un attiecīgi apspriežas ar dalībvalstīm un attiecīgajām iesaistītajām pusēm saskaņā ar pamatregulas 10. pantu, izskatot visus piemērotos līdzekļus tā ieviešanai. Finansēšanas prasībām atbilstošās kopējo projektu ieviešanas izmaksas atmaksā saskaņā ar pārredzamības un nediskriminācijas principu.”

11.

Regulas 16. līdz 18. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“16. pants

Atbilstības pārskatīšana

1.   Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, paredz nepārtraukti pārskatīt atbilstību principiem un noteikumiem, kas minēti 14. un 15. pantā. Komisija dara visu iespējamo, lai izveidotu mehānismus Eurocontrol kompetences izmantošanai, un pārskatīšanas rezultātus darīs zināmus dalībvalstīm, Eurocontrol un gaisa telpas izmantotāju pārstāvjiem.

2.   Pēc vienas vai vairāku dalībvalstu pieprasījuma, ja tās uzskata, ka 14. un 15. pantā paredzētos principus un noteikumus nepiemēro pareizi, vai pēc savas iniciatīvas Komisija izmeklē jebkuru apgalvojumu par neatbilstību attiecīgajiem principiem un/vai noteikumiem vai to nepiemērošanu. Neskarot 18. panta 1. punkta noteikumus, Komisija par izmeklēšanas rezultātiem informē dalībvalstis, Eurocontrol un gaisa telpas izmantotāju pārstāvjus. Divos mēnešos pēc pieprasījuma saņemšanas pēc attiecīgās dalībvalsts uzklausīšanas un pēc apspriešanās ar Vienotās gaisa telpas komiteju saskaņā ar pamatregulas 5. panta 2. punktā minēto konsultāciju procedūru Komisija pieņem lēmumu par šīs regulas 14. un 15. panta piemērošanu un par to, vai attiecīgo praksi var turpināt.

3.   Komisija savu lēmumu adresē dalībvalstīm un par to informē pakalpojumu sniedzēju, ciktāl šāda informēšana uz to juridiski attiecas. Jebkura dalībvalsts vienā mēnesī Komisijas lēmumu var iesniegt Padomei. Mēneša laikā Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt atšķirīgu lēmumu.

17. pants

Pielikumu pārskatīšana

Pasākumus pielikumu nebūtisku elementu grozīšanai, lai ņemtu vērā tehnikas vai darbību attīstību, pieņem saskaņā ar pamatregulas 5. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ Komisija var izmantot pamatregulas 5. panta 5. punktā paredzēto steidzamības procedūru.

18. pants

Konfidencialitāte

1.   Ne dalībvalstu uzraudzības iestādes, kas rīkojas saskaņā ar savu dalībvalstu tiesību aktiem, ne Komisija neizpauž konfidenciālu informāciju, īpaši informāciju par aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem, to komerciālām attiecībām vai to izmaksu sastāvdaļām.

2.   Šā panta 1. punkts neskar attiecīgo dalībvalstu uzraudzības iestāžu tiesības izpaust informāciju, ja tas ir svarīgi to pienākumu izpildei; šajā gadījumā informāciju izpauž samērīgi, ņemot vērā aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēju, gaisa telpas izmantotāju, lidostu vai citu attiecīgo ieinteresēto personu likumīgās intereses savu darījumu noslēpumu aizsardzībā.

3.   Informācija un dati, kurus nodrošina saskaņā ar 14. pantā minēto tarifikācijas sistēmu, ir publiski pieejami.”

12.

Regulā iekļauj šādu pantu:

“18.a pants

Pārskatīšana

Līdz 2012. gada 4. decembrim pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei pētījumu, kurā izvērtē juridisko, drošības, attiecīgās nozares, ekonomisko un sociālo ietekmi, kas rodas, ja tirgus principus attiecina uz informācijas sniegšanas pakalpojumiem tādās jomās kā sakari, navigācija, uzraudzība, meteoroloģija un aeronavigācija, salīdzinot ar spēkā esošajiem vai alternatīviem organizācijas principiem un ņemot vērā funkcionālo gaisa telpas bloku un pieejamo tehnoloģiju attīstību.”

13.

Regulas I pielikumu groza šādi:

1.

Regulas 2. pantu svītro.

2.

Regulas 3. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“3. pants

Eiropas augšējais lidojumu informācijas reģions (EUIR)

1.   Kopiena un tās dalībvalstis cenšas panākt, ka ICAO izveido un atzīst vienotu EUIR. Šim nolūkam par jautājumiem, kas ir Kopienas kompetencē, Komisija sniedz ieteikumus Padomei saskaņā ar Līguma 300. pantu ne vēlāk kā 2011. gada 4. decembrī.

2.   EUIR jāplāno, tajā iekļaujot gaisa telpu, kas ir dalībvalstu pārziņā saskaņā ar 1. panta 3. punktu, un tajā var iekļaut arī Eiropas trešo valstu gaisa telpu.

3.   EUIR izveidošana neierobežo dalībvalstu atbildību par gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzēju izraudzīšanos to pārziņā esošajā gaisa telpā saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas regulas 8. panta 1. punktu.

4.   Šīs regulas spēkā stāšanās dienā dalībvalstis saglabā savu lomu ICAO augšējo lidojumu informācijas reģionu un lidojumu informācijas reģionu ģeogrāfiskajās robežās, kurus tiem uzticējusi ICAO.”

3.

Regulu papildina ar šādu pantu:

“3.a pants

Elektroniska aeronavigācijas informācija

1.   Neierobežojot dalībvalstu publicēto aeronavigācijas informāciju un šai publikācijai atbilstīgā veidā, Komisija, sadarbojoties ar Eurocontrol, nodrošina kvalitatīvu elektronisku aeronavigācijas informāciju, kas sniegta saskaņotā veidā un datu kvalitātes un laicīguma ziņā atbilst visām attiecīgo izmantotāju prasībām.

2.   Šā panta 1. punkta nozīmē Komisija:

3.   Komisija pieņem sīki izstrādātus šā panta īstenošanas noteikumus saskaņā ar pamatregulas 5. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru.”

4.

Regulas 4. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“4. pants

Gaisa telpas izmantošanas noteikumi un gaisa telpu klasifikācija

Komisija atbilstoši pamatregulas 5. panta 3. punktā paredzētajai procedūrai pieņem īstenošanas noteikumus, lai:

5.

Regulas 5. pantu svītro.

6.

Regulas 6. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“6. pants

Tīkla pārvaldība un izstrāde

1.   Gaisa satiksmes pārvaldības (ATM) tīkla funkcijām jānodrošina iespēja optimāli izmantot gaisa telpu un nodrošināt, ka gaisa telpas izmantotāji var izmantot vēlamās trajektorijas, vienlaikus paverot maksimālas piekļuves iespēju gaisa telpai un aeronavigācijas pakalpojumiem. Šīs tīkla funkcijas ir vērstas uz to, lai atbalstītu iniciatīvas valsts līmenī un funkcionālo gaisa telpas bloku līmenī, un to nodrošinās, ievērojot prasību nošķirt regulatīvās funkcijas no pamatfunkcijām.

2.   Šā panta 1. punktā paredzēto mērķu sasniegšanai un neierobežojot dalībvalstu atbildību par iekšzemes maršrutiem un gaisa telpas struktūru, Komisija nodrošina, ka tiek veiktas šādas funkcijas:

3.   Komisija pēc pienācīgas apspriešanās ar nozares ieinteresētajām personām var papildināt 2. punktā uzskaitīto funkciju sarakstu. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar pamatregulas 5. panta 4. punktā minēto procedūru.

4.   Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 549/2004 5. panta 3. punktu pieņem sīki izstrādātus noteikumus šajā pantā paredzēto pasākumu īstenošanai, izņemot tos, kas minēti 6. līdz 9. punktā. Šie īstenošanas noteikumi jo īpaši attiecas uz:

5.   Par citiem gaisa telpas plānošanas aspektiem, kas nav paredzēti 2. punktā, lemj valstu vai funkcionālo gaisa telpas bloku līmenī. Šajā plānošanas procesā ņem vērā satiksmes prasības un sarežģītību, valstu vai funkcionālo gaisa telpas bloku darbības plānus un ietver vispusīgu apspriešanos ar attiecīgajiem gaisa telpas izmantotājiem vai attiecīgajām grupām, kas vajadzības gadījumā pārstāv gaisa telpas izmantotājus un militārās iestādes.

6.   Dalībvalstis Eurocontrol vai citai objektīvai un kompetentai struktūrai uztic gaisa satiksmes plūsmas pārvaldību, nodrošinot pienācīgus pārraudzības pasākumus.

7.   Īstenošanas noteikumus gaisa satiksmes plūsmas pārvaldībai, tostarp vajadzīgos pārraudzības pasākumus, izstrādā saskaņā ar pamatregulas 5. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru un pieņem saskaņā ar pamatregulas 5. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru ar mērķi optimizēt gaisa telpas izmantošanas iespējas un uzlabot gaisa satiksmes plūsmas pārvaldības procesus. Šiem noteikumiem jābūt labi pārredzamiem un efektīviem, lai nodrošinātu, ka jaudas piešķiršana ir elastīga un savlaicīga, ievērojot ICAO reģionālās aeronavigācijas plāna ieteikumus Eiropas reģionam.

8.   Īstenošanas noteikumi gaisa satiksmes plūsmas pārvaldībai palīdz aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem, lidostas operatoriem un gaisa telpas izmantotājiem pieņemt pareizus lēmumus, un tie aptver šādas jomas:

9.   Izstrādājot un pielāgojot īstenošanas noteikumus, Komisija, vajadzības gadījumā un neierobežojot drošību, ņem vērā lidojumu plānu un lidostu laika nišu saskanību un saskanību ar blakus reģioniem, ja tas nepieciešams.”

7.

Regulas 9. pantu svītro.

1.

Regulā iekļauj šādu pantu:

“6.a pants

Alternatīva atbilstības pārbaude

Ja saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 216/2008 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi (15) izsniegtu sertifikātu piemēro sastāvdaļām vai sistēmām un ja tas pierāda atbilstību šīs regulas būtiskajām prasībām un attiecīgajiem īstenošanas noteikumiem par savietojamību, to uzskata par EK atbilstības vai lietošanas derīguma deklarāciju vai par EK pārbaudes deklarāciju šīs regulas 5. un 6. panta izpratnē.

2.

Regulas 9. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“9. pants

Pielikumu pārskatīšana

Pasākumus pielikumu nebūtisku elementu grozīšanai, lai ņemtu vērā tehnikas vai darbību attīstību, pieņem saskaņā ar pamatregulas 5. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.”

3.

Regulas 10. pantā iekļauj šādu punktu:

“2.a   Piemērojot šā panta 2. punktu, dalībvalstis var paziņot, ka EATMN sistēmas un komponenti atbilst pamatprasībām un uz tiem neattiecas 5. un 6. panta noteikumi.”

4.

Regulas II pielikumu groza šādi:

14.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 300/51

(1)

Lai pilnībā izveidotu autopārvadājumu iekšējo tirgu ar godīgiem konkurences noteikumiem, būtu vienveidīgi jāpiemēro kopīgi noteikumi attiecībā uz atļauju veikt kravu vai pasažieru autopārvadātāja profesionālo darbību (“autopārvadātāja profesionālā darbība”). Ar šiem kopīgajiem noteikumiem sekmētu autopārvadātāja profesionālo kvalifikāciju, tirgus racionalizāciju, uzlabotu sniegto pakalpojumu kvalitāti pārvadātāju, klientu un tautsaimniecības vispārīgās interesēs, kā arī uzlabotu ceļu satiksmes drošību. Turklāt ar šiem noteikumiem veicinās to, ka pārvadātāji faktiski izmantos tiesības veikt uzņēmējdarbību.

(2)

Ar Padomes Direktīvu 96/26/EK (1996. gada 29. aprīlis) par atļaušanu kravu autopārvadātājiem un pasažieru autopārvadātājiem veikt profesionālo darbību un par diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošo dokumentu savstarpēju atzīšanu, lai veicinātu šo pārvadātāju tiesības veikt uzņēmējdarbību iekšzemes un starptautisko autopārvadājumu nozarē (4), nosaka obligātos nosacījumus attiecībā uz autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanu un šim nolūkam nepieciešamo dokumentu savstarpēju atzīšanu. Taču pieredze, kā arī veiktā ietekmes novērtējuma un dažādu pētījumu dati liecina, ka dalībvalstīs minēto direktīvu piemēro ļoti atšķirīgi. Šādas atšķirības rada vairākas negatīvas sekas, jo īpaši konkurences traucējumus un to, ka tirgus nav pietiekami pārredzams un pārbaužu līmenis nav vienāds, kā arī pastāv risks, ka uzņēmumi ar zemu profesionālās kvalifikācijas līmeni var pavirši un mazāk vērīgi piemērot satiksmes drošības un sociālās labklājības noteikumus, kā rezultātā var tikt nodarīts kaitējums šīs nozares tēlam.

(3)

Šādas sekas ir negatīvas arī tādēļ, ka tās var traucēt iekšējā autopārvadājumu tirgus normālu darbību, jo starptautisko kravas pārvadājumu un dažu kabotāžas darbību tirgus ir atvērts visiem Kopienas uzņēmumiem. Vienīgais nosacījums, kas ir jāizpilda šiem uzņēmumiem, ir Kopienas atļaujas saņemšana, kuru izsniedz, ja uzņēmums atbilst nosacījumiem autopārvadātāja profesionālās darbības uzsākšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1072/2009 (2009. gada 21. oktobris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum (5) un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/2009 (2009. gada 21. oktobris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum (6).

(4)

Tādēļ būtu jāmodernizē pašreizējie noteikumi par autopārvadātāja profesionālās darbības atļaušanu, lai nodrošinātu to vienotāku un efektīvāku piemērošanu. Ņemot vērā to, ka šo noteikumu ievērošana ir pamata nosacījums, lai piekļūtu Kopienas tirgum, un to, ka šajā jomā piemērojamie juridiskie instrumenti ir regulas, visatbilstīgākais juridiskais instruments, lai regulētu autopārvadātāja profesionālās darbības atļaušanu, ir regula.

(5)

Dalībvalstīm būtu jāatļauj pielāgot nosacījumus, kas jāievēro, lai veiktu autopārvadātāja profesionālo darbību EK Līguma 299. panta 2. punktā minētajos tālākos reģionos, jo šiem reģioniem ir īpašas pazīmes un ierobežojumi. Tomēr uzņēmumus, kuri veic uzņēmējdarbību šajos reģionos un kuri izpilda tikai šos pielāgotos nosacījumus, lai veiktu autopārvadātāja profesionālo darbību, nevajadzētu uzskatīt par tādiem, kas ir ieguvuši Kopienas atļauju. Ar pielāgotajiem nosacījumiem, lai veiktu autopārvadātāja profesionālo darbību, nevajadzētu apgrūtināt uzņēmumus, kuriem atļautu veikt autopārvadātāja profesionālo darbību un kuri izpilda visus šajā regulā paredzētos vispārīgos nosacījumus, lai veiktu pārvadājumus tālākos reģionos.

(6)

Lai nodrošinātu godīgu konkurenci, kopīgi noteikumi autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanai būtu jāpiemēro pēc iespējas plaši, attiecinot uz visiem uzņēmumiem. Tomēr šīs regulas darbības jomā nebūtu jāiekļauj uzņēmumi, kas veic tikai tādus pārvadājumus, kuru ietekme uz pārvadājumu tirgu ir ļoti neliela.

(7)

Tās dalībvalsts pienākums, kurā veic uzņēmējdarbību, būtu pārliecināties, ka uzņēmums nepārtraukti atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, lai šo dalībvalstu kompetentās iestādes vajadzības gadījumā varētu apturēt vai anulēt atļaujas, kas ļauj šim uzņēmumam darboties tirgū. Lai izpildītu autopārvadātāja profesionālās darbības atļaušanas nosacījumus un tos pienācīgi pārraudzītu, ir nepieciešams, ka uzņēmums faktiski un stabili veic uzņēmējdarbību.

(8)

Kompetentajām iestādēm būtu jāsaņem precīza informācija par fiziskajām personām, kas atbilst labas reputācijas un profesionālās kompetences prasībām. Šīm personām (“pārvadājumu vadītājiem”) būtu jādzīvo kādā no dalībvalstīm un faktiski un nepārtraukti jāvada autopārvadājumu uzņēmuma pārvadājumu operācijas. Tādēļ būtu jāprecizē nosacījumi, saskaņā ar kuriem persona uzskatāma par tādu, kas uzņēmumā faktiski un nepārtraukti vada pārvadājumu operācijas.

(9)

Pārvadājumu vadītāju labas reputācijas nosacījums ir tas, ka pārvadājumu vadītāji nav notiesāti par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem vai tiem nav piemērota sankcija, jo īpaši par smagiem Kopienas noteikumu pārkāpumiem autopārvadājumu jomā. Ja pārvadājumu vadītāju vai autotransporta uzņēmumu vienā vai vairākās dalībvalstīs notiesā vai soda par vissmagākajiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, tad tam būtu jāzaudē labā reputācija, tiklīdz kompetentā iestāde ir pārliecinājusies, ka pirms galīgā lēmuma pieņemšanas ir notikusi pilnībā pabeigta un dokumentēta izmeklēšanas procedūra, ar ko piešķirtas būtiskas procesuālas tiesības un ir ievērotas atbilstīgās apelācijas tiesības.

(10)

Autopārvadājumu uzņēmuma finansiālajam stāvoklim jābūt tādam, lai nodrošinātu pareizu darbības uzsākšanu un labu uzņēmuma pārvaldīšanu. Bankas garantija vai profesionālās darbības apdrošināšana uzņēmumiem varētu būt vienkārša un no izmaksu viedokļa izdevīga metode uzņēmuma finanšu stāvokļa pierādīšanai.

(11)

Augsts profesionālās kvalifikācijas līmenis varētu palielināt autopārvadājumu nozares sociāli ekonomisko efektivitāti. Tādēļ pretendentiem uz pārvadājumu vadītāja amatu vajadzētu būt kvalitatīvām profesionālām zināšanām. Lai panāktu lielāku saskaņotību eksāmenu nosacījumos, kā arī lai veicinātu augstāku mācību kvalitāti, būtu jāparedz, ka dalībvalstis saskaņā ar pašu noteiktiem kritērijiem varētu pilnvarot eksaminācijas un apmācību centrus. Pārvadājumu vadītājiem būtu jāapgūst nepieciešamās zināšanas, lai vadītu gan iekšzemes, gan starptautisko pārvadājumu operācijas. Saraksts ar mācību priekšmetiem, kuros ir jābūt zināšanām, lai saņemtu profesionālās kompetences sertifikātu, kā arī eksāmenu organizēšanas kārtība var mainīties līdz ar tehnikas attīstību, tādēļ būtu jāparedz iespēja tos atjaunināt. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējām atbrīvot no eksāmenu kārtošanas personas, kas var apliecināt konkrētu ilgstošu pieredzi pārvadājumu darbību vadīšanā.

(12)

Lai nodrošinātu godīgu konkurenci un panāktu autopārvadājumu atbilstību noteikumiem, nepieciešama dalībvalstu uzraudzības un pārraudzības līmeņa saskaņošana. Valstu iestādēm, kuru pienākums ir uzraudzīt uzņēmumus un to atļauju derīgumu, šajā ziņā ir izšķirīga nozīme, tādēļ būtu jānodrošina, ka tās vajadzības gadījumā pieņem atbilstīgus pasākumus, jo īpaši visnopietnākajos gadījumos apturot vai anulējot atļaujas vai atzīstot par nepiemērotiem atkārtoti paviršus un nevērīgus pārvadājumu vadītājus. Pirms tam pienācīgi jāapsver šā pasākuma atbilstība proporcionalitātes principam. Turklāt pirms šādu sankciju piemērošanas uzņēmumu vajadzētu brīdināt un noteikt pienācīgu laikposmu stāvokļa uzlabošanai.

(13)

Labāk organizēta administratīvā sadarbība starp dalībvalstīm darītu efektīvāku to uzņēmumu uzraudzību, kuri darbojas vairākās dalībvalstīs, un samazinātu administratīvās izmaksas nākotnē. Uzņēmumu elektroniskie reģistri, kas ir savstarpēji savienoti Eiropas līmenī, ievērojot noteikumus par personas datu aizsardzību, atvieglotu minēto sadarbību un mazinātu uzņēmumu un iestāžu izmaksas, kas ir saistītas ar pārbaudēm. Dažās dalībvalstīs jau darbojas valstu elektroniskie reģistri. Turklāt jau pastāv infrastruktūra, lai veiktu vairāku dalībvalstu savstarpēju saslēgšanu. Tādēļ elektronisko reģistru sistemātiskāka izmantošana varētu palīdzēt ievērojami samazināt ar pārbaudēm saistītas administratīvās izmaksas, uzlabojot pārbaužu efektivitāti.

(14)

Daži valstu elektroniskajos reģistros iekļautie dati par pārkāpumiem un sankcijām ir personas dati. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai ievērotu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (7), un jo īpaši attiecībā uz personas datu apstrādes kontroli, ko veic valsts iestādes, attiecīgo personu tiesībām saņemt informāciju, piekļuves tiesībām un tiesībām izteikt iebildumus. Šajā regulā noteikts, ka šādi dati būtu jāglabā vismaz divus gadus, lai nepieļautu, ka citās dalībvalstīs nodibina neatbilstīgus uzņēmumus.