8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/1

A.

tā kā Pirmspievienošanās palīdzības instruments (IPA) ir jauns finanšu instruments, kas aizstāj virkni kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm domātu instrumentu un programmu, proti, Phare, SAPARD, ISPA, pirmspievienošanās finansiālo palīdzību Turcijai un CARDS, un tā kā IPA mērķis ir virzīt ES finansējumu elastīgā veidā, lai to pielāgotu šo valstu specifiskajām vajadzībām un pārvaldības kapacitātei;

B.

tā kā IPA ietver piecus turpmāk uzskaitītos komponentus, kas attiecas uz atbilstīgi saņēmējvalstu vajadzībām noteiktajām prioritātēm, proti:

C.

tā kā IPA ir galvenais faktors attiecībā uz pilsoņu dzīves kvalitātes, sociālo standartu, infrastruktūras, reģionālās un pārrobežu sadarbības uzlabošanu, kā arī cilvēktiesību ievērošanu kandidātvalstīs un iespējamajās kandidātvalstīs;

D.

tā kā parlamentārās kontroles pār budžeta īstenošanu mērķis paplašināšanās politikas jomā ir ne tikai nodrošināt, lai ES līdzekļi tiktu izmantoti saskaņā ar reglamenta noteikumiem un ES politikas prioritātēm, bet arī izvērtēt, vai to piešķiršana saņēmējvalstīm ir bijusi efektīva atbilstoši stratēģijā un progresa ziņojumos noteiktajām prioritātēm, un vai ar tiem ir sasniegti vēlamie rezultāti saistībā ar ES vispārējām interesēm;

E.

tā kā ir būtiski jau sākotnējā stadijā rūpīgi izpētīt IPA īstenošanu, lai novērstu iepriekšējā pirmspievienošanās instrumenta īstenošanā novēloti atklātās problēmas, paturot prātā, ka laikus vērā neņemto pārkāpumu skaits palielināsies un vēlāk tos būs ļoti grūti novērst, jo tad tā jau būs kļuvusi par pastāvīgu nelikumīgu rīcību;

F.

tā kā cīņa pret korupciju un sektoru reformas (tiesu sistēmā, policijā un valsts pārvaldē) ietekmē ne tikai labu pārvaldi un tiesiskumu, bet arī vispārējo uzņēmējdarbības klimatu;

G.

tā kā IPA īpaši ar daudzgadu indikatīvajiem plānošanas dokumentiem (DIPD) piedāvā ievērojami elastīgus noteikumus, ļaujot tos pielāgot saņēmējvalstu vajadzībām un vadības kapacitātei;

H.

tā kā saskaņā ar 27. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 1085/2006 Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei starpposma novērtējuma ziņojumu, kurā izvērtēta IPA īstenošana, vajadzības gadījumā pievienojot tāda tiesību akta priekšlikumu, ar ko šajā regulā ievieš vajadzīgos grozījumus;

I.

tā kā pēc Parlamenta pieprasījuma Komisija ir apņēmusies jau 2009. gadā sagatavot vidusposma pārskatu par ārējās palīdzības instrumentu, arī IPA, paketi;

J.

tā kā Eiropas Parlamentam ar attiecīgajiem dalībvalstu parlamentiem nekavējoties jāapspriež jautājums par pirmspievienošanās palīdzības instrumentu;

1.

atzinīgi vērtē strukturēto dialogu, kas izveidots ar Komisiju par pirmspievienošanās instrumenta (IPA) īstenošanu, un šajā sakarībā atgādina savu nostāju, jo īpaši nepieciešamību nodrošināt visām saņēmējvalstīm vienlīdzīgu piekļuvi saskaņā ar šo instrumentu pieejamo politikas instrumentu pilnam klāstam, piešķirt atbilstošu prioritāti cīņai pret korupciju un organizēto noziedzību, kā arī pievērst vairāk uzmanības institūciju veiktspējas palielināšanai, īpaši parlamentārā līmenī, pilsoniskās sabiedrības organizāciju attīstībai, pasākumiem tolerances principa un diskriminācijas aizlieguma veicināšanai, cilvēka attīstībai un reģionālajai sadarbībai svarīgākajās politikas jomās;

2.

ir gandarīts par IPA saistību augsto izpildes līmeni 2007. gadā; tomēr pauž nožēlu, ka pirmās IPA programmas tika pieņemtas tikai 2007. gada beigās un faktiskā īstenošana sākās tikai 2008. gadā — daļēji jaunā instrumenta vēlās pieņemšanas dēļ un daļēji tādēļ, ka saņēmējvalstis ar novēlošanos veidoja nepieciešamās struktūras un pārvaldības sistēmas; mudina Komisiju paātrināt projektu īstenošanu un uzraudzīt līdzekļu piešķiršanu un sasniegtos rezultātus tā, lai nodrošinātu, ka IPA ir atpazīstama ietekme attiecīgajās valstīs;

3.

atzīmē, ka sakarā ar novēlotu IPA regulas un Regulas (EK)Nr. 718/2007 (IPA īstenošanas regula) un attiecīgi pirmās indikatīvās daudzgadu finanšu shēmas un DIPD pieņemšanu, 2007. gada IPA programmu un projektu uzraudzība, novērtēšana un informācijas sniegšana par tiem bijusi ierobežota un vēl nav sniegusi vēlamos rezultātus; uzsver, ka gludai pārejai no iepriekšējiem pirmspievienošanās instrumentiem uz IPA ir nepieciešama nepārtrauktība programmu plānošanā, atbilstoša projektu īstenošana un maksājumu izpilde;

4.

uzskata, ka 2007. gada IPA valsts programmas un ES pirmspievienošanās politikas mijiedarbība bija apmierinoša, jo lielākā daļa programmās noteikto mērķu bija atbilstoši attiecīgajos Komisijas progresa ziņojumos noteiktajām prioritātēm;

5.

atzīmē, ka kandidātvalstīs galvenais uzsvars ir jāliek uz Eiropas standartu, proti, statisko, vides un fiskālo standartu, īstenošanu, kas ir saskaņoti ar ES paplašināšanās politiku; uzsver, ka nevajadzētu mazināt politisko kritēriju, īpaši demokrātiskās pārvaldības, cilvēktiesību, reliģijas brīvības, sieviešu tiesību, minoritāšu tiesību un tiesiskuma ievērošanas, nozīmi, jo to neizpilde var radīt sarežģījumus un aizkavēšanos sarunās; uzskata, ka starp projektiem, kas paredzēti politisko kritēriju atbilstībai, un projektiem, kas paredzēti acquis īstenošanai, ir jābūt labākam līdzsvaram;

6.

atgādina Komisijai, ka ES leģitimitāti un spēju veicināt reformas var ievērojami palielināt, ja IPA palīdzība tiek mērķtiecīgi sniegta jomās, kurās kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu iedzīvotāji gūst tiešu labumu, jo īpaši ņemot vērā vajadzības un problēmas, ko radījusi pasaules finanšu krīze;

7.

tādēļ uzskata, ka ar IPA ir jāatbalsta saņēmējvalstu centieni izpildīt prasības, kas noteiktas vīzu režīma liberalizācijas ceļvedī, lai Rietumbalkānu iedzīvotāji beidzot varētu izmantot tiesības brīvi pārvietoties un pilnībā piedalīties ES programmās un sistēmās; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu piešķirt vairāk IPA līdzekļu programmām Tempus, Erasmus Mundus un “Jaunatne darbībā”;

8.

atzīmē, ka Komisijai bija iespēja 2008. gada beigās akreditēt decentralizētu pārvaldību attiecībā uz Horvātiju saistībā ar I un IV komponentu un Turciju saistībā ar I un II komponentu; aicina Komisiju arī turpmāk intensīvi strādāt ar esošajām un potenciālajām kandidātvalstīm, lai drīzumā tās spētu apgūt līdzekļus decentralizēti, un tādējādi nodrošinātu pilnīgu pieeju visiem IPA komponentiem; norāda, ka vadības pilnvaru piešķiršana tomēr ir nosacīta un atkarīga no piešķirto pilnvaru efektīvas izpildes;

9.

uzsver, ka atbildība par IPA izmantošanu jāuzņemas gan Komisijai, gan kandidātvalstu un iespējamo kandidātvalstu valdībām; aicina Komisiju uzlabot savu delegāciju un attiecīgo iestāžu sadarbību un saziņu, lai ieviestu pastāvīgu kontroli projekta īstenošanas procedūrās un strādātu pie tādu kopēju pasākumu īstenošanas, kuri uzlabo saņēmējvalstu administratīvās spējas;

10.

uzsver, ka jāievieš pārredzama un efektīva IPA pārvaldība un kontrole, ņemot vērā katras valsts iekšējās revīzijas un kontroles sistēmu raksturīgās iezīmes, kā arī bijušo kandidātvalstu paraugpraksi pirmspievienošanās procedūrās;

11.

sagaida, ka Komisija ik gadu sniegs Parlamentam un tā atbildīgajai Budžeta kontroles komitejai ziņojumu par IPA maksājumiem un līdzekļu īstenošanu, kā arī atlikušajiem ISPA, IPARD un SAPARD līdzekļiem, norādot detalizētu informāciju par katru saņēmējvalsti un minot paraugprakses piemērus, kā arī ziņojot par visām problēmām vai konstatētajiem pārkāpumiem;

12.

atzīmē, ka tādi horizontālie jautājumi kā ietekmes uz vidi novērtējums, laba pārvaldība, pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās, vienlīdzīgas iespējas un nediskriminācija nav pietiekami aplūkoti un izcelti 2007. gada IPA projektos; aicina Komisiju jo īpaši attīstīt daudziem saņēmējiem paredzētas reģionālās vai horizontālās programmas, īpaši izceļot korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanu, starpkultūru dialogu un dzimumu līdztiesību;

13.

norāda, ka plašiem ģeogrāfiskiem apgabaliem vai visaptverošām politikas jomām piešķirtie līdzekļi ir ierobežoti un ka šie līdzekļi ir sadalīti daudziem maziem projektiem, bet ne koncentrēti uz skaitliski mazāk, tomēr redzamākiem projektiem; uzsver, ka ikgadējām nacionālajām programmām būtu jāsaglabā līdzsvars starp adekvātas atbildes sniegšanu uz progresa ziņojumos noteiktajām galvenajām prioritātēm un izvairīšanos no situācijām, kas var radīt pārāk lielu līdzekļu sadrumstalotību;

14.

uzsver, ka steidzami ir nepieciešams izmantot IPA, lai visās saņēmējvalstīs veicinātu korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanu, īpašu uzmanību veltot cīņai ar noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanu, nelegālo migrāciju un cilvēku tirdzniecību; konstatē, ka ne visās 2007. gada IPA programmās korupcija ir pienācīgi ņemta vērā, lai gan visos 2008. gada progresa ziņojumos korupcija tiek uztverta kā nopietna problēma un galvenā prioritāte; aicina šim mērķim paredzēt līdzekļus, līdzīgi kā Horvātijas (15) un Melnkalnes (16) gadījumos, kā arī ierosina Komisijai šajā jautājumā izveidot saskaņotāku stratēģiju, pamatojoties uz pēdējos paplašināšanas posmos gūto pieredzi;

15.

atzīmē, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) saņēmējvalstīs ir jābūt aktīvāk iesaistītām projektu izstrādē un ierosināšanā; uzsver, ka IPA programmām turpmāk ir jānovērš PSO atkarība no sistemātisko līdzekļu devējiem, tādējādi novēršot PSO pastāvēšanu “uz pieprasījuma”, kā arī jāpievēršas dažu PSO attīstībai paralēli etnopolitiskajiem konfliktiem, jo īpaši Bosnijā un Hercegovinā, Bijušajā Dienvidslāvijas Republikā Maķedonijā un Kosovā (17); cer, ka jaunais pilsoniskās sabiedrības instruments novērsīs daudzas problēmas saistībā ar ES programmu daudzveidību, sarežģītību un sadrumstalotību;

16.

uzstāj, ka kandidātvalstīs un iespējamajās kandidātvalstīs pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir nepārtraukti jāatbalsta, lai to starpā izveidotu konkurences apstākļus un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību šo organizāciju darbā, paredzot īstenot uz rezultātiem orientētu IPA un nodrošinot nepārtrauktu aktivitāti projektu pārvaldībā;

17.

atzīmē, ka IPA finansētajiem projektiem un darbībām ir bijusi maza ietekme ES redzamības veicināšanā sabiedrības vidū, un tie nav veicinājuši principa “no apakšas uz augšu” likumību, lai turpinātu tuvoties ES;

18.

uzskata, ka izglītība un jauniešu nodarbinātība kā priekšnosacījumi ilgtermiņa stabilitātei un attīstībai nav pietiekoši aplūkoti; uzsver nepieciešamību apkarot bezdarbu, jo īpaši bezdarbu jauniešu vidū un ilgtermiņa bezdarbu, kas jāuzlūko kā transversāli ļoti būtisks jautājums; šajā sakarā aicina Komisiju pārbaudīt, vai ir iespējams caur pirmajiem diviem komponentiem efektīvāk izmantot IPA sniegto elastīgumu tā, lai attiecīgajā gadījumā nodrošinātu līdzekļus pasākumiem, kas saistīti ar III–V komponentu;

19.

atzīmē, ka reģionālais finansiālais atbalsts saskaņā ar IPA apjoma ziņā ir diezgan neliels (aptuveni 10 % no IPA kopsummas), ņemot vērā, ka tas aptver vienpadsmit dažādas darbības jomas sešās valstīs, sākot no izglītības un jaunatnes un beidzot ar kodoldrošību;

20.

pauž bažas par to, ka 2007. gada IPA piešķīrums II komponentam bija tikai EUR 38 800 000 miljoni no IPA kopsummas — EUR 497 200 000 miljoniem (kas ir mazāk par 8 %); uzsver, ka šāda rīcība ir pretrunā ar Komisijas apgalvojumu, ka pārrobežu sadarbība palīdz nodrošināt saskaņošanu un labas kaimiņattiecības, un ir jo īpaši atbilstoša reģionā, kur nesenā pagātnē ir bijis konflikts; pauž nožēlu, ka efektīvu sadarbību praksē ir bijis sarežģīti izveidot vairāku iemeslu dēļ, arī dažu partneru struktūru un procedūru neatbilstības un politisko sarežģījumu dēļ; aicina saistībā ar šo komponentu saņēmējvalstis un Komisiju turpināt pašreizējo sadarbību un attīstīt jaunu sadarbību atbilstīgi mērķim, kas paredz sekmēt labas kaimiņattiecības un veicināt ekonomisko integrāciju, jo īpaši vides, dabas un kultūras mantojuma un korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā;

21.

tāpat pauž bažas par to, ka nevienā no saņēmējvalstu iesniegtajām 2007. gada IPA programmām nebija tieši aplūkoti sieviešu tiesību vai dzimumu līdztiesības jautājumi, lai gan tie ir noteikti kā galvenais uzdevums gan progresa ziņojumos, gan DIPD; atkārtoti aicina Komisiju nodrošināt pirmspievienošanās finansējumu sieviešu tiesību stiprināšanai Balkānos, jo īpaši ar sieviešu NVO un sieviešu organizāciju starpniecību; aicina Komisiju atbilstoši paredzēt IPA līdzekļus, lai veicinātu līdzekļu pieejamību dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai pirmspievienošanās politikas ietvaros un rosinātu saņēmējvalstis iesniegt atbilstošus projektu priekšlikumus;

22.

uzsver nepieciešamību IPA finansēto projektu izstrādē un īstenošanā iesaistīt arvien vairāk nevalstisko organizāciju, lai nodrošinātu, ka IPA palīdzība atbilst reālajām vajadzībām un vēlmēm, lai IPA projekti kļūtu atpazīstamāki un lai saņēmējvalstīs veicinātu možas un aktīvas pilsoniskās sabiedrības attīstību;

23.

aicina Revīzijas palātu līdz 2010. gada beigām iesniegt īpašu starpposma novērtējuma ziņojumu par IPA īstenošanas gaitu;

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Revīzijas palātai, ka arī to valstu valdībām, parlamentiem un valsts kontroles iestādēm, uz kurām attiecas šis pirmspievienošanās palīdzības instruments.

8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/7

A.

tā kā, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, tāda Kopienas instrumenta pieņemšanu, kurš attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās un kam ir pārrobežu ietekme, ir iespējams plānot tikai tad, ja var pierādīt, ka ir neiespējams valsts līmenī novērst šķērsli, kas traucē iekšējā tirgus izveidi vai darbību;

B.

tā kā parādu novēlota maksāšana vai nemaksāšana apdraud uzņēmumu un patērētāju intereses, it īpaši tad, ja kreditēšanas un izpildiestādēm nav informācijas par parādnieku vai viņu īpašumu atrašanās vietu; tā kā šo problēmu saasina pašreizējā ekonomiskā situācija, kurā naudas plūsma ir būtiska uzņēmumu izdzīvošanai;

C.

tā kā problēmas ar pārrobežu parādu atgūšanu var radīt nopietnu šķērsli brīvai maksājumu rīkojumu cirkulācijai Eiropas Savienībā, kā arī traucēt tiesiskumu; turklāt, tā kā gadījumā, ja tiesas nolēmumus nevar izpildīt, taisnīguma īstenošana ir apdraudēta kopā ar komerciālās morāles standartiem;

D.

tā kā kopumā parādu atgūšana ir liela problēma, kas ir vēl nopietnāka pārrobežu prasību gadījumā, it īpaši attiecībā uz maziem uzņēmumiem, kuru rīcībā nav specializētu advokātu vai specializētu parādu iekasēšanas dienestu un kuri bieži nonāk neapskaužamā stāvoklī, jo tiem šai problēmai ir jāatvēl personāls, mazie finanšu resursi un ‐ galvenais ‐ laiks tā vietā, lai nodarbotos ar produktīvām lietām;

E.

tā kā ir norādes uz to, ka Novēlotu maksājumu direktīva (3) netiek pietiekami ievērota vai nav zināma; tā kā šai direktīvai varētu būt nozīmīga ietekme maksājumu kavēšanas vai nemaksāšanas gadījumu samazināšanā, ja tās saturu tagad atjauninātu un to atbilstīgi īstenotu;

F.

tā kā pastāv milzīgas atšķirības starp dalībvalstu līgumu un maksātnespējas tiesību aktu dažādām sistēmām attiecībā uz to, kā kreditori līguma noslēgšanas brīdī var nodrošināt parādu, it īpaši izmantojot klauzulas par īpašumtiesību saglabāšanu vai citus šādus mehānismus, kurus šo atšķirību dēļ dažkārt apiet;

G.

tā kā, pieņemot Kopienas tiesību aktu par tiesas nolēmumu izpildi, tam ir jāattiecas uz visiem parādniekiem neatkarīgi no tā, vai parāds ir radies ļaunprātīgu iemeslu dēļ vai ne;

H.

tā kā problēmu ar izvairīšanos no parādu maksāšanas, parādu novēlotu maksāšanu un nemaksāšanu bieži saasina tas, ka puses nav bijušas pietiekami uzmanīgas pirms līguma noslēgšanas vai līguma noslēgšanas brīdī; tā kā ir vairāk jāuzsver nepieciešamība uzlabot informētību komercdarbības jomā un iespēja izmantot vienotā modeļa “Eiropas stila” fakultatīvas klauzulas, kas nodrošinātu, ka puses, sākot komercdarbības attiecības, šos jautājumus rūpīgi apsvērtu;

I.

tā kā Parlaments ir informēts par to, ka var rasties nopietna problēma pārrobežu lietās ar ļaunprātīgiem parādniekiem, proti, cilvēkiem, kas varētu nomaksāt parādus vai izpildīt saistības, bet to nedara, vai cilvēkiem, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka viņi nemaksās parādus pat tad, ja pret viņiem būs pieņemts nolēmums par piedziņu; tā kā pieredze rāda, ka šādiem cilvēkiem bieži vien pieder ievērojami īpašumi dažādās struktūrās, pilnvarotās struktūrās un ieguldījumu fondos un veiksmīgu nolēmumu izpildi nevar panākt bez nepieciešamās informācijas; tā kā bieži šādu informāciju ir nepieciešams iegūt, nebrīdinot ļaunprātīgo parādnieku, kurš bieži vien atradīsies tādā stāvoklī, lai varētu uzreiz pārvietot īpašumus uz citu valsti;

J.

tā kā Parlamentam ir arī zināms, ka atsevišķas suverēnas valstis nepilda šķīrējtiesas nolēmumus vai citu valstu tiesu nolēmumus, ko pieņem citu valstu tiesas, un tāpēc ir radušies “plēsoņu fondi”, kuri iegūst šo suverēno valstu parādu par daudz zemāku cenu un pēc tam cenšas gūt peļņu no nolēmuma izpildes; tā kā labāk un taisnīgāk varētu būtu nodrošināt sākotnējiem kreditoriem līdzekļus, lai tie pašu varētu atgūt parādu;

K.

tā kā tiek apgalvots, ka ir maz valstu, kurām nepieder īpašumi ārpus valsts robežām un, ja parādniekam nav cerību panākt nolēmumu izpildi savā valstī (tikai) vai attiecīgajā valstī, vienīgais efektīvais parāda atgūšanas veids ir vērsties ārvalstu tiesās, it īpaši citu ES dalībvalstu tiesās;

L.

tā kā saskaņā ar Briseles I regulu (4) katrai dalībvalstij ir savi pagaidu pasākumi, kuri ir pielāgoti un pakļauti šīs valsts tiesību aktiem, un vienpusēji rīkojumi nav atzīstami un izpildāmi saskaņā ar šo regulu; tā kā rīkojumiem, kas pieņemti saskaņā ar inter partes procedūru un kurus saņem tiesu iestāde, ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem tiek piešķirt līdzvērtīgs efekts;

M.

tā kā pagaidu pasākumi ietver: (i) rīkojumus informācijas izpaušanai par īpašumiem, kas var būt kļuvuši par nolēmuma izpildes pasākumu subjektu, un (ii) rīkojumus, kas aizsargā īpašumus, attiecībā uz kuriem netiek gaidīta izpildes procedūra, un (iii) arī starpposma maksājumu rīkojumus, kas nodrošina kreditoram tūlītēju maksājumu, saistībā ar kuru ir gaidāma strīda risināšana;

N.

tā kā, īstenojot pagaidu pasākumus, ir jāpiemēro tie paši nosacījumi, kādus piemēro Eiropas Kopienu Tiesa, proti, kreditoram būtu jāpārliecina tiesa, ka viņam ir pamatots prasījums pēc būtības (īstenojamas tiesības, piemēram, tiesas rīkojums vai autentisks instruments, vai pierādījums prasījumam sākotnēji šķietami pamatotā lietā ‐ fumus boni juris), un būtu jāpierāda steidzamība (reāls risks, ka prasījuma izpilde var neizdoties, ja netiks īstenots pasākums (periculum in mora)), un tā kā šāda pasākumu īstenošanai var noteikt garantijas ķīlu;

O.

tā kā maza apmēra lietās, it īpaši gadījumos, kad tiesas izdevumi varētu būt ierobežojošs apstāklis, taisnīguma novilcināšana ir atteikšanās nodrošināt taisnīgumu, un tā kā liela apmēra lietās vislielākais šķērslis izrādās tieši informācijas trūkums; tā kā minēto iemeslu dēļ pievēršanās pasākumiem par pagaidu rīkojumiem varētu sniegt labu risinājumu abu veidu lietās;

P.

tā kā turklāt jebkura Kopienas rīcība padarīt informāciju pieejamu ir jāaplūko saistībā arī ar šāda veida gadījumiem, kuros informācijas trūkums rada lielu netaisnību; tā kā kreditors var izpildīt tiesas nolēmumu tikai tad, ja tam ir pieejama informācija par parādnieka (it īpaši ļaunprātīga parādnieka) īpašumiem, pret kuriem var vērst piedziņu, izpildot nolēmumus;

Q.

tā kā praksē šī problēma nav saistīta tikai ar lietām, kurās jau ir pieņemts nolēmums, kas nav izpildīts ‐ tā var arī rasties, pirms prasītāji iesniedz prasības;

R.

tā kā tomēr ir ārkārtīgi būtiski nodrošināt, ka visi ierosinātie pasākumi ir samērīgi; tā kā ar tiem nav vajadzības nodrošināt to pašu rezultātu, ko var sasniegt ar pašreizējiem dalībvalstu pasākumiem, tie jāattiecina uz pārrobežu prasībām un ir jāizvairās no nevajadzīgas un neatbilstošas saskaņošanas;

S.

tā kā ir paustas bažas par to, ka dažas no idejām par nolēmumu efektīvu izpildi Eiropas Savienībā, izmantojot parādnieku īpašumu pārredzamību, var pārkāpt pamattiesības, tostarp tiesības uz privāto dzīvi (datu aizsardzību), apdraudēt procesuālās garantijas un būt pretrunā daudzu dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām;

T.

tā kā jebkuriem izdarītajiem priekšlikumiem jābūt lietderīgiem izmaksu ziņā un integrētiem citās Kopienas politikas jomās, lai novērstu pasākumu nevajadzīgu dublēšanos,

1.

atzinīgi vērtē minēto Komisijas 2008. gada 6. marta Zaļo grāmatu, jo tā sekmē Lisabonas stratēģijas izpildi;

2.

precizē, ka tādas informācijas trūkums, kura nepieciešama, lai piespiestu debitoru pildīt saistības, ir pretrunā kopējiem labticības un finansiālās atbildības principiem; norāda, ka zināšanu trūkums par valstu tiesību aktiem saistībā ar izpildes pasākumiem vai to neefektivitāti, var kavēt vienota iekšējā tirgus izveidi un radīt nepamatotas izmaksas;

3.

norāda, ka novēloti vai nesamaksāti maksājumi un parādu atgūšanas problēma kaitē kreditoru uzņēmējdarbības un kredītu patērētāju interesēm, mazina uzticēšanos iekšējam tirgum un kavē tiesvedību;

4.

atbalsta integrētu un efektīvu stratēģiju, kuras pamatā ir “labākas tiesību aktu izstrādes” principi, un uzskata, ka kredītu atgūšanas mērķis jāsasniedz, nodrošinot, ka nebūs diskriminācijas, jutīgu datu aizsardzību un tiesiskās garantijas, izmantojot samērīgus pasākumus, kas nodrošina vajadzīgo pārredzamību un ievērojami samazina izskatīšanas un pārvaldības izmaksas;

5.

uzstāj, ka kreditoriem jābūt iespējai piekļūt ne tikai publiski pieejamai informācijai, bet – atbildīgās iestādes pārraudzībā vai ar tās starpniecību un vienkāršā veidā visā iekšējā tirgū ‐ arī tiem datiem, kas nepieciešami izpildes procedūras uzsākšanai un parāda atgūšanai;

6.

piekrīt Komisijai, ka pārrobežu parādu atgūšana ar tiesas nolēmumu izpildi ir liela iekšējā tirgus problēma, taču uzskata, ka pie Komisijas izvirzītajiem risinājumiem ir vēl jāturpina strādāt, lai tie varētu pienācīgi atrisināt vislielāko problēmu, proti, cīnīties ar ļaunprātīgiem parādniekiem;

7.

konstatē, ka šādas rokasgrāmatas izstrāde un satura atjaunināšana var būt darbietilpīga un dārga, un cilvēkiem, kas mēģina atgūt parādu, var būt vieglāk, ja pastāv viens režīms, un ka vairumā gadījumu kreditoriem būs jālūdz padoms juristiem attiecīgo valstu jurisdikcijā; tomēr uzskata, ka gadījumos, kad pārrobežu nolēmumu izpildes režīms nav funkcionāls, noderīga var būt vienkāršotāka versija;

8.

ir cieši pārliecināts, ka ārvalstu juristu sarakstu publicēšana, izmantojot iekšējā tirgus tiesības saskaņā ar Direktīvu 77/249/EEK (5) un 98/5/EK (6), būtu noderīga; norāda, ka Komisijas tīmekļa vietnē varētu iekļaut saiti uz šādiem dalībvalstu direktorijiem un ka šie direktoriji varētu būt papildinājums rokasgrāmatai;

9.

pauž iebildumus pret nepamatotas, nediskriminējošas un patvaļīgas piekļuves nodrošināšanu visu veidu datiem par iedzīvotājiem un sociālo nodrošinājumu, kā arī nodokļu reģistriem, taču atbalsta atbilstošu un samērīgu shēmu, kas nodrošina nolēmumu efektīvu izpildi Eiropas Savienībā;

10.

apgalvo, ka atbilstoša piekļuve iedzīvotāju reģistriem (kur tādi ir) var būt noderīga, lai atrastu ļaunprātīgas privātās personas, kas nemaksā uzturlīdzekļus vai neatmaksā personīgos aizņēmumus, un lai novērstu reģistru ļaunprātīgu izmantošanu;

11.

uzskata – neraugoties uz to, ka atsevišķās jurisdikcijās uzlabota piekļuve sociālā nodrošinājuma un nodokļu reģistriem ir bijusi veiksmīgs jauninājums, ir arī jāievieš noteikumi par datu aizsardzību un konfidencialitāti; norāda, ka tas ir arī jutīgs jautājums sabiedrībā; turklāt norāda, ka var arī rasties tiesiskas problēmas, izmantojot informāciju citam nolūkam nekā tam, kuram informācija tika apkopota;

12.

turklāt konstatē, ka nodokļu deklarāciju un sociālā nodrošinājuma ieraksti daudzās dalībvalstīs ir konfidenciāli un ka ideja par šādu reģistru, ņemot vērā visus tā riskus saistībā ar ierakstu mainīšanu, šajā gadījumā nebūtu vēlama un tiktu uzskatīta par izpildvaras ļaunprātīgu izmantošanu;

13.

apgalvo – ja priekšlikums būtu nesamērīgs ar konkrēto mērķi, to varētu ļaunprātīgi izmantot un tas varētu izraisīt tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumus;

14.

uzskata, ka ideju par uzlabotu sadarbību starp valsts izpildiestādēm var būt vērts izpētīt pamatīgāk, taču norāda, ka visās dalībvalstīs šādu iestāžu nav;

15.

uzskata, ka parādnieku deklarācija var būt noderīga nolēmumu izpildes procedūras sastāvdaļa, turklāt šo procedūru var atbalstīt ar sankcijām saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

16.

uzskata, ka šajā jomā Kopienai nav nepieciešams rīkoties, ja vien netiek pierādīts, ka dalībvalstīs pastāvošie instrumenti ir neefektīvi;

17.

ierosina apsvērt ideju ieviest pagaidu Kopienas pasākumu papildus dalībvalstu tiesu pasākumiem; uzskata, ka tas varētu notikt vienkāršas, elastīgas procedūras veidā, kuru varētu pieņemt visā Eiropas Savienībā, tādējādi novēršot novilcināšanu un nevajadzīgus izdevumus; uzskata, ka tas arī būtu efektīvi un taisnīgi attiecībā pret trešām personām;

18.

ierosina, ka šādu pasākumu varētu piemērot arī prasījumiem saistībā ar šķīrējtiesas procedūru, kā arī ņemt vērā sakarā ar gaidāmo Briseles I regulas pārskatīšanu;

19.

aicina Komisiju risināt šo jautājumu prioritārā kārtā un (a) detalizēti izvērtēt šo problēmu, (b) izpētīt, cik lielā mērā iespējams īstenot iespējamo Kopienas instrumentu, un (c) novērtēt ietekmi iespējamiem Kopienas tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas attiecas uz pārrobežu gadījumiem; uzskata, ka Komisijai, veicot novērtējumu, ir arī jānosaka un pietiekami jāpamato jebkura ierosinātā Kopienas instrumenta atbilstošais juridiskais pamats, un tam jāattiecas tikai uz pārrobežu jautājumiem un jāpapildina, nevis jākavē vienas valsts aizsardzības līdzekļu piemērošana šajā jomā;

20.

mudina Komisiju pilnībā ņemt vērā pirms līguma noslēgšanas un līguma noslēgšanas laikā īstenotos pasākumus, kuri varētu būt saistīti ar vienotā modeļa un jebkura papildu no šā paša modeļa izrietoša instrumenta izstrādi, lai nodrošinātu, ka Eiropas pārrobežu līgumu puses, slēdzot līgumu, ņemtu vērā maksājumu kavēšanas un nemaksāšanas aspektu;

21.

ļoti gaida Novēlotu maksājumu direktīvas pārskatīšanu un mudina Komisiju to darīt pēc iespējas drīzāk, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko klimatu;

22.

ierosina veikt pētījumu par dalībvalstu atšķirīgajām tiesiskajām pieejām attiecībā uz īpašumtiesību saglabāšanu un uz citiem līdzīgiem mehānismiem, lai nodrošinātu to abpusēju atzīšanu;

23.

ierosina, lai pusei, kuras īpašuma tiesības ir atzītas ar tiesas spriedumu, tiktu nodrošināta iespēja šīs tiesības īstenot atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem, kādi attiecas uz pusi, no kuras tās atgūst.

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/12

A.

atzīstot, cik nozīmīgs ir lūgumrakstu iesniegšanas process un tā īpašās iezīmes, kas atbildīgajai komitejai ļauj meklēt risinājumus un izskaidrojumus ES pilsoņiem, kas iesniedz lūgumrakstus Parlamentam;

B.

ņemot vērā to, ka pieaug to ES pilsoņu skaits, kuri iesniedz lūgumrakstus Parlamentam, kā arī Lūgumrakstu komitejas centienus paātrināt tās procedūras, lai sniegtu kvalitatīvākus pakalpojumus pilsoņiem, kas lūdz tās palīdzību;

C.

tā kā Parlamenta iestādēm vēl jāīsteno vairāki 2007. gada ikgadējā ziņojumā pieņemtie ieteikumi, piemēram, aicinājums steidzami uzlabot Parlamenta Lūgumrakstu komitejas administratīvos resursus, tostarp lingvistiskās un juridiskās zināšanas, lai palielinātu Parlamenta spēju veikt neatkarīgu tam adresēto lūgumrakstu izmeklēšanu, piemēram, veidot ciešāku sadarbību ar SOLVIT saistībā ar lūgumrakstiem un sūdzībām par iekšējo tirgu un izveidot kopēju ES portālu Eiropas pilsoņiem;

D.

ņemot vērā, ka, lai arī Savienības struktūras un politikas attīstībā šajā posmā ir bijis ievērojams progress, pilsoņi joprojām tieši apzinās Savienības politiku un programmu piemērošanas daudzos trūkumus, jo tie tieši ietekmē pilsoņus, un tā kā šādi trūkumi ir saņemto lūgumrakstu biežs temats;

E.

tā kā pēc “pilsoņu iniciatīvas” ieviešanas saskaņā ar Lisabonas līgumu sabiedrības līdzdalība Eiropas Savienības aktivitātēs un darbā kļūs vēl plašāka;

F.

tā kā Parlaments rezultātā ir atbildīgs par to, lai dalībvalstis labāk piemērotu Kopienas tiesību aktus ES pilsoņu un rezidentu interesēs, un tādējādi arī par sadarbību ar dalībvalstīm šā mērķa sasniegšanā;

G.

tā kā daudzas dalībvalstis tomēr nevēlas aktīvi sadarboties ar atbildīgo komiteju, kas sevišķi izpaužas kā komitejas sanāksmju neapmeklēšana, un tā kā tas norāda uz lojālas sadarbības trūkumu ar šo institūciju;

H.

tā kā nevēlēšanās aktīvi un savlaicīgi sadarboties ar atbildīgo komiteju Kopienas tiesību pareizas piemērošanas interesēs izraisa šaubas par attiecīgās dalībvalsts vēlmi un nodomu pareizi piemērot ES politikas un mērķus un līdz ar to pakļauj varas iestādes Līgumu noteikumos paredzētajām sankcijām un sodiem, kā arī sabiedrības kritikai;

I.

atzīstot, ka daudzām dalībvalstīm tomēr ir labs sadarbības līmenis un tās tiešām strādā kopā ar Parlamentu, lai reaģētu uz pilsoņu bažām, kas izteiktas, izmantojot lūgumrakstu iesniegšanas procesu;

J.

atzīstot Komisijas dienestu sniegto konstruktīvo ieguldījumu lūgumrakstu iesniegšanas procesā, pēc atbildīgās komitejas lūguma regulāri veicot daudzu saņemto lūgumrakstu iepriekšēju novērtējumu;

K.

tā kā šādu sadarbību varētu un vajadzētu vēl vairāk palielināt, īpaši attiecībā uz EK dibināšanas līguma 226. un 228. pantā minētajām procedūrām pienācīgi pamatotos gadījumos;

L.

tā kā Parlaments uzskata, ka būtu likumīgi izmantot tā EK līguma 230. pantā noteiktās pilnvaras, ja apstiprinājies, ka tas ir nepieciešams, lai novērstu lūgumraksta izskatīšanas laikā konstatētu būtisku Kopienas tiesību aktu pārkāpumu, un ja, kaut arī ir bijuši centieni to novērst, turpinātu pastāvēt būtiska Parlamenta un Komisijas interpretācijas atšķirība attiecībā uz veicamajiem pasākumiem saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai attiecīgajā gadījumā aizsargātu pilsoņu tiesības;

M.

tā kā pārkāpuma procedūra neparedz tiesību aizsardzības līdzekli lūgumraksta iesniedzējam, pat ja Eiropas Kopienu Tiesa dalībvalstij liek grozīt tās tiesību aktus tā, lai tie atbilstu ES normatīvajiem aktiem;

N.

tā kā nespēja tieši nodrošināt ārpustiesas tiesību aizsardzības līdzekli Savienības pilsoņiem, kas ir bijuši vai joprojām ir ES tiesību aktu nepareizas piemērošanas upuri, ir būtiska netaisnība, kas ES iestādēm un īpaši Parlamentam ir jāpārdomā sīkāk;

O.

tā kā saskaņā ar EK līguma 230. pantu Parlamentam ir tiesības iesniegt prasības Eiropas Kopienu Tiesā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi ir Padomei un Komisijai, un tā kā saskaņā ar Līguma 201. pantu Parlaments ir pilnvarots uzraudzīt Komisijas darbības, tādējādi iegūstot savā rīcībā kā juridiskos, tā arī politiskos instrumentus, kas nepieciešami, lai efektīvāk reaģētu uz pilsoņu pamatotajām bažām;

P.

tā kā Parlamentam, lai veicinātu prasību izskatīšanu Eiropas Kopienu Tiesā gadījumos, kad ir apdraudētas lūgumrakstu iesniedzēju tiesības, būtu jāpārskata tā procedūras, sevišķi Reglamenta 121. pantā noteiktā procedūra;

Q.

atgādinot, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu Eiropas Savienība ir dibināta, ievērojot brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšanas principu un tiesiskuma principu, kuri ir arī Kopenhāgenas kritēriju, kas jāievēro, lai pievienotos ES, pamatelements, un tā kā Līguma par Eiropas Savienību 7. pantā ir noteiktas īpašas procedūras, ko var uzsākt, ja dalībvalsts vairākkārt būtiski pārkāpj iepriekš minētos principus vai ja pastāv droša šādu pārkāpumu varbūtība;

R.

ņemot vērā rezolūciju priekšlikumus, ko saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 192. panta 1. punktu, pamatojoties uz lūgumrakstiem, kas tika saņemti par Nord Stream gāzes vada zem Baltijas jūras ietekmi un par maldinošu uzziņu sniedzējiem, iesniedza plenārsēdē 2008. gadā un ko pieņēma ar lielu vairākumu deputātu balsu;

S.

tā kā pieaugošo energoapgādes drošības problēmu dēļ tiek īstenoti dabasgāzes, kā arī sašķidrinātās dabasgāzes cauruļvadu būvniecības projekti, tostarp projekti, kuriem steigas dēļ netiek veikta atbilstīga risku un alternatīvu izvērtēšana, attiecībā uz kuriem lūgumrakstu iesniedzēji ir pauduši bažas par to, ka nepietiekami ir izvērtēti iespējamie būtiskie apdraudējumi videi, cilvēka veselībai un drošībai, jo īpaši attiecībā uz projektiem Baltijas jūrā, Velsā un Īrijā;

T.

tā kā, pamatojoties uz izskatītajiem lūgumrakstiem, ir acīmredzams, ka grozītās Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (1) pielikumos minēto projektu saraksti neietver vairākas būtiskas iekārtas un darbības, kuras sāka izmantot pēc jaunāko grozījumu izdarīšanas pielikumos, piemēram, gāzes pārstrādes un biodīzeļdegvielas iekārtas;

U.

tā kā daudzi lūgumraksti par Natura 2000 tīklu joprojām liecina par to, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir būtiska Eiropas Savienības problēma un ka Dzīvotņu direktīva (2) un Putnu direktīva (3) ir būtiski un neaizstājami instrumenti ES mērķa — novērst bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam — sasniegšanai;

V.

tā kā, izskatot lūgumrakstus, ir arī konstatēts, ka pietiekamu saldūdens avotu trūkumu bieži vien veicina citi faktori, piemēram, pieaugošs ūdens pieprasījums pārlieku intensīvas urbanizācijas un atpūtas projektu īstenošanas dēļ, neatbilstīga infrastruktūras uzturēšana un noplūdes likvidēšana, intensīva ūdens izmantošana rūpnieciskajā lauksaimniecībā un cenu politika, kas neveicina ilgtspējīgu ūdens izmantošanu;

W.

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ieteikumus pēc vizītes uz Fos-sur-Mer, Kipru un Rumāniju;

X.

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas paustās bažas par atsevišķiem infrastruktūras projektiem Rila kalnos Bulgārijā, kas tika novēroti faktu vākšanas misijā 2008. gadā;

Y.

tā kā Apvienotās Karalistes parlamentārais un veselības aprūpes ombuds Ann Abraham uzrunāja komiteju 2008. gada decembrī un iesniedza savus četru gadu ilgajā periodā izstrādātos atzinumus, bet attiecīgo Apvienotās Karalistes 2009. gada janvāra atbildi, kurā iekļautas norādes par iespējamām gratifikācijām neproporcionāli cietušajiem, nevar uzskatīt par pienācīgu atlīdzību daudzajiem plūdos cietušajiem;

Z.

atzīstot veiksmīgo un konstruktīvo sadarbību ar Eiropas ombudu 2008. gadā, Lūgumrakstu komitejas atbalstu tā ieteikumiem, kas izteikti tā 2007. gada ziņojumā un tā īpašajos ziņojumos par sūdzībām Nr. 1487/2005 un Nr. 3453/2005 par valodu lietojumu Padomē un Komisijā, attiecīgi piemērojot pārkāpuma procedūru, un atzinīgi vērtējot Parlamenta apstiprinātos ombuda nolikuma grozījumus;

AA.

tā kā 2008. gadā Lūgumrakstu komiteja saņēma 1 886 lūgumrakstus, no kuriem 1 065 tika atzīti par pieņemamiem, bet 821 tika atzīti par nepieņemamiem; tā kā kopš 2007. gada sākuma ievērojami ir pieaudzis tādu lūgumrakstu skaits, kas neatbilst Reglamenta 191. panta 1. punkta noteikumiem;

1.

atzinīgi vērtē lūgumrakstu iesniedzēju iesaistīšanos un ieguldījumu katrā Lūgumrakstu komitejas sanāksmē, kas veicina tiešu un atvērtu dialogu ar Eiropas Parlamenta pārstāvjiem, un turpina iedrošināt individuālus Savienības pilsoņus un kopienu apvienības nākt klajā ar problēmām, kas saistītas ar Eiropas Savienības darbības jomu un kas tos tieši ietekmē, un uzskata, ka šis process ļauj Parlamentam kā iestādei īstenot nozīmīgu lomu Kopienas tiesību aktu piemērošanas uzraudzībā dalībvalstīs un labāk aizsargāt un veicināt visu Savienības pilsoņu pamattiesības, kas noteiktas Līgumā par Eiropas Savienību;

2.

mudina dalībvalstu un reģionālos parlamentus kā Eiropas Savienības pilsoņu pārstāvjus saglabāt piesardzību attiecībā uz to, kā dalībvalstis piemēro Līgumus un ES tiesību aktus, jo sevišķi attiecībā uz vides jautājumiem, sociālajām un darba tiesībām, personu, preču un pakalpojumu brīvu kustību, finanšu pakalpojumiem, pilsoņu pamattiesībām, ieskaitot tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu, profesionālās kvalifikācijas atzīšanu un visāda veida diskrimināciju, un aicina ES iestādes efektīvi komunicēt ar pilsoņiem, lai nodrošinātu viņu informētību par dalībvalstu un vietējo iestāžu tiesībām un pienākumiem;

3.

uzsver, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu Parlaments nevar atzīt par pieņemamiem tādus lūgumrakstus, kuru iesniedzēji cenšas pārsūdzēt dalībvalsts atbildīgās iestādes vai tiesas lēmumus, un ka informācija par ietekmi skaidrā un saprotamā veidā ir jāpaziņo lūgumrakstu iesniedzējiem; turklāt uzsver, ka, lai sūdzības varētu atzīt par pieņemamām, tām ir jāatbilst Eiropas Parlamenta Reglamenta 191. panta 1. punkta noteikumiem;

4.

aicina saprātīgā termiņā īstenot 2007. gada ziņojumā pieņemtos ieteikumus, kas vēl nav īstenoti;

5.

aicina Eiropas Komisiju, visas dalībvalstis un to valsts, reģionālās un pašvaldības institūcijas, kā arī to pastāvīgās pārstāvniecības pilnībā sadarboties ar Eiropas Parlamenta atbildīgo komiteju, kad tiek izmeklēti lūgumrakstos minētie apgalvojumi un priekšlikumi, un darīt to lojāli, konstruktīvi un orientējoties uz lūgumrakstu iesniegšanas procesā radušos jautājumu atrisināšanu;

6.

pieprasa, lai Eiropas Parlamenta, Komisijas un Padomes atbildīgās iestādes pilnībā pārskatītu iespējamās procedūras Savienības pilsoņu tiesību aizsardzības nodrošināšanai un lai tiktu apspriests jauns iestāžu nolīgums, kas noteiktu lielākas pilnvaras izmeklēšanas komitejām, ar mērķi vēl vairāk nostiprināt Savienības pilsoņu tiesības;

7.

uzskata, ka šāda pārskatīšana papildinātu Lisabonas Līguma eventuālo īstenošanu, nodrošinot papildu drošības pasākumus, kas balstīti uz Savienības pilsoņu un ES iestāžu deklarētajām tiesībām un pienākumiem;

8.

atgādina, ka Eiropas Parlaments 2004. gada 20. aprīļa rezolūcijā par Komisijas paziņojumu par Līguma par Eiropas Savienību 7. pantu (4), ir uzsvēris, ka Savienības pamatvērtību ievērošana un veicināšana un demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzība galvenokārt ir Parlamenta kā tieši vēlētas institūcijas, kas pārstāv Eiropas pilsoņus, kompetencē un ka Eiropas Parlaments uzskatīja, ka “iespējamās nepieciešamības pēc sankcijām ignorēšana rada iespaidu, ka Savienība nav gatava vai nevēlas izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus tās vērtību aizsardzībai”;

9.

atkārtoti aicina Komisiju nodrošināt lūgumrakstu iesniegšanas procesa lielāku atzīšanu un nozīmi, īpaši ņemot vērā pārkāpuma procedūru piemērošanu un prasību tieši un oficiāli informēt Lūgumrakstu komiteju gadījumos, kad tiek pieņemts lēmums ierosināt lietu saskaņā ar 226. un/vai 228. pantu, kas attiecas uz dažādos lūgumrakstos minētajiem jautājumiem;

10.

atgādina, ka Parlaments uzskata, ka apgalvojumi par būtiskiem Eiropas Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, ko Lūgumrakstu komiteja lūgumrakstu izskatīšanas laikā ir atzinusi par pamatotiem, bet kurus iesaistītās dalībvalstis ir atteikušās atzīt un kuri, iespējams, veidos precedentu valsts līmenī, būtu jāizskata Eiropas Kopienu Tiesai, lai nodrošinātu saskaņotību un konsekvenci attiecībā uz Eiropas Kopienas tiesību aktiem un iekšējā tirgus pastāvēšanu (5);

11.

atzīst, ka pārkāpumu procedūra, pat ja tā ir veiksmīgi īstenota, var nedot tūlītēju rezultātu atsevišķu lūgumrakstu iesniedzēju minētām īpašajām problēmām un ka tas bieži vien apdraud sabiedrības ticību ES iestāžu spējai piepildīt viņu cerības;

12.

uzskata, ka, ņemot vērā skaidrās norādes attiecībā uz to, ka līdz 2010. gadam nav iespējams pārtraukt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos ES, ir jāveic steidzami pasākumi, lai nodrošinātu efektīvāku Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas piemērošanu, un aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu direktīvu piemērošanu dalībvalstīs atbilstoši šim mērķim;

13.

aicina Komisiju, sadarbojoties ar Parlamentu, norādīt dalībvalstīm, cik nozīmīga ir tālredzīga plānošana, jo īpaši plānu apstiprināšana, palīdzot novērst iespējamos Kopienas to tiesību aktu pārkāpumus, kas ir pieņemti, bet nav stājušies spēkā;

14.

atzīst, ka reizēm nav iespējams rast risinājumu lūgumrakstu iesniedzēju sūdzībām spēkā esošo Kopienas tiesību aktu nepilnību dēļ;

15.

pauž bažas par lielo šai komitejai iesniegto lūgumrakstu skaitu par tiesību balsot pašvaldību vēlēšanās piešķiršanu Latvijā dzīvojošajiem “nepilsoņiem”; atgādina, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Cilvēktiesību komiteja, ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo varu kongress, Eiropas Padomes komisārs cilvēktiesību jautājumos, Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārā asambleja ir ieteikuši, ka vajadzētu atļaut nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās; mudina Eiropas Komisiju cieši uzraudzīt un veicināt Latvijas “nepilsoņu”, no kuriem daudzi ir dzimuši Latvijā, statusa noregulēšanu;

16.

konstatē, ka daudzi Eiropas Parlamentam iesniegtie privātpersonu un asociāciju lūgumraksti lielā mērā attiecas uz jautājumiem, kas nav saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem, un tādēļ būtu risināmi, izmantojot visus attiecīgās dalībvalstīs pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, turklāt konstatē, ka pēc tam, kad ir veikti visi iespējamie pasākumi dalībvalstu līmenī, ir iespējams vērsties atbilstīgajā pārsūdzības iestādē — Eiropas Cilvēktiesību tiesā;

17.

konstatē, ka lūgumraksts par vienotu mītnes vietu, kam pievienoti 1 500 000 miljoni parakstu un kurā pieprasīts izveidot Eiropas Parlamenta darbavietu vienā vietā, joprojām nav pilnībā izskatīts; iesaka Lūgumrakstu komitejai nākamajā pilnvaru termiņā noteikt šo jautājumu par prioritāru;

18.

tādēļ aicina atbildīgās likumdošanas komitejas ņemt vērā Lūgumrakstu komitejas ik pa laikam piedāvātos priekšlikumus vai ieteikumus attiecībā uz to, kā dalībvalstis piemēro konkrētus ES tiesību aktus, un orientēties uz iespējamu revīziju vai turpmāku izmeklēšanu;

19.

atgādina par Parlamenta pieprasījumu Komisijai uzlabot 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu piemērošanas uzraudzību attiecībā uz uzziņu sabiedrību maldinošo darbību (6) un ziņot Parlamentam par Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (7), darbības jomas paplašināšanas pamatotību un iespējamām sekām, jo īpaši aizstājot vārdu “patērētājs” ar vārdiem “komercdarbības prakses objekts”;

20.

atbalsta ombuda aicinājumu Padomei paplašināt valodu izvēles iespējas tās prezidentūru mājaslapās, iekļaujot visplašāk lietotās valodas Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu pilsoņiem tiešu piekļuvi informācijai par Padomes prezidentūru darbību; šai sakarībā atsaucas uz Francijas prezidentūru Padomē, kas publicēja tās oficiālo mājaslapu saskaņā ar ombuda ieteikumiem;

21.

atbalsta ombuda aicinājumu Komisijai izskatīt pilsoņu sūdzības saistībā ar Darba laika direktīvas (8) piemērošanu saskaņā ar labas pārvaldības principiem attiecībā uz Komisijas rīcības brīvību ierosināt pārkāpuma procedūras;

22.

atzinīgi vērtē konstruktīvo sadarbību starp ombudu un ES, kas balstīta uz atbilstīgu institucionālo sistēmu; atbalsta ombuda vairākkārtēju aicinājumu izstrādāt vienotu visu ES iestāžu un struktūrvienību pārvaldes darbinieku uzvedības kodeksu, kā Parlaments to apstiprinājis 2001. gada 6. septembra rezolūcijā par ombuda īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam par izmeklēšanas pēc savas iniciatīvas veikšanu par Labas administratīvās prakses kodeksa esamību un publisko pieejamību dažādās Eiropas Kopienas iestādēs un struktūrvienībās (9); uzskata, ka ombudam, Komisijai un Parlamentam būtu jāizveido kopējs ES portāls ES iestādēm adresētu sūdzību iesniegšanai;

23.

mudina visas iesaistītās puses piemērot ANO Drošības padomes Rezolūciju 550(1984) saistībā ar Kipras jautājumu, kas nodrošinātu īpašumu pilnīgu atgriešanu tā likumīgajiem īpašniekiem Varošas pilsētā; ierosina — ja līdz 2009. gada beigām netiek gūti uzskatāmi rezultāti, atbildīgā komiteja var apsvērt iespēju iesniegt jautājumu par Famagusta lūgumraksta iesniedzēju prasībām izskatīšanai plenārsesijā;

24.

aicina Rumānijas iestādes veikt pasākumus, lai saglabātu un aizsargātu Rumānijas kultūras un arhitektūras mantojumu saskaņā ar EK līguma 151. pantu, atsaucoties uz Parlamenta 2007. gada 11. oktobra deklarāciju par nepieciešamību veikt pasākumus, lai aizsargātu apdraudētu vēstures un arhitektūras pieminekli — Svētā Jāzepa Romas katoļu katedrāli Bukarestē (Rumānijā) (10); attiecībā uz problēmām saistībā ar komunistu režīma laikā konfiscēta īpašuma atgūšanu norāda, ka saskaņā ar EK līguma 295. pantu īpašumtiesību jautājumi ir dalībvalstu kompetencē;

25.

aicina Francijas iestādes veikt epidemioloģisko novērtējumu, lai noteiktu ietekmi uz Fos-Berre tuvumā esošo teritoriju, kas atrodas pašlaik būvētās Fos-sur-Mer atkritumu sadedzināšanas iekārtas tiešā tuvumā; atzīst, ka Padomes 1999. gada 22. aprīļa Direktīva 1999/30/EK par robežvērtību noteikšanu sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, makrodaļiņu un svina koncentrācijai apkārtējā gaisā (11) neaizliedz būvēt atkritumu sadedzināšanas iekārtu vietā, kur jau ir vērojams gaisa piesārņojums, bet norāda, ka saskaņā ar Direktīvu 1999/30/EK un Padomes 1996. gada 27. septembra Direktīvu 96/62/EK par apkārtējā gaisa kvalitātes novērtēšanu un pārvaldību (12) ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu atbilstību Eiropas gaisa piesārņojuma standartiem;

26.

atgādina Lūgumrakstu komitejas 2007. gada ziņojumā sniegtos ieteikumus attiecībā uz lūgumrakstu izskatīšanas administratīvo procedūru pārskatīšanu, piemēram, attiecībā uz lūgumrakstu reģistrācijas pienākuma nodošanu Lūgumrakstu komitejas sekretariātam, ciešākas sadarbības ar SOLVIT veicināšanu, lūgumrakstu datubāzes uzlabošanu, ES portāla Eiropas pilsoņiem izveidi u. c.; atzinīgi vērtē Komitejas locekļu izstrādāto lūgumrakstu izskatīšanas labas prakses kodeksu, kas varētu stāties spēkā nākamā Parlamenta pilnvaru termiņa sākumā;

27.

uzdod komitejas priekšsēdētājam pārsūtīt šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, to lūgumrakstu komitejām un valstu ombudiem vai līdzīgām atbildīgajām iestādēm.

8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/18

A.

tā kā dzimumu līdztiesība ir Kopienas tiesību būtisks princips un saskaņā ar Līguma 2. pantu tas ir viens no Kopienas uzdevumiem;

B.

tā kā ar Līguma 3. panta 2. punktu ievieš integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai, nosakot, ka visās savās darbībās Kopiena tiecas novērst nevienlīdzības izpausmes un sekmēt dzimumu līdztiesību;

C.

tā kā deputāšu skaits Parlamentā ir pastāvīgi pieaudzis — no 17,5 % 1979. gadā līdz 31,08 % 2009. gadā;

D.

ņemot vērā to deputāšu nelielo skaitu, kuras Parlamenta struktūrvienībās ieņem augstus amatus (piemēram, komiteju vai delegāciju priekšsēdētājas vai locekles);

E.

tā kā Parlamenta iekšējās un ārējās politikas virzienu ģenerāldirektorātos sievietes ir nepietiekami pārstāvētas un viņu skaits veido attiecīgi 66,5 % un 66 % no personāla, lai gan pēdējos gados iekšējās politikas ģenerāldirektorātā ir gūti ievērojami panākumi, par kuriem ir saņemta “Atzinība par līdztiesību 2007. gadā — paraugprakse” gan par tādas darba vides veidošanu, kurā tiek veicināta līdztiesība un integrētā pieeja dzimumu līdztiesībai, kā arī par sieviešu skaita ievērojamo pieaugumu vadošajos amatos (kopš 2005. gada to sieviešu skaits, kuras ieņem nodaļu vadītāju amatus, pieaudzis no 5 % līdz 30 %);

F.

tā kā lielākā daļa Parlamenta komiteju kopumā pievērš zināmu nozīmi integrētajai pieejai dzimumu līdztiesībai (piemēram, saistībā ar likumdošanas darbu, iestāžu sadarbību ar Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju vai rīcības plāna izstrādi dzimumu līdztiesības jomā), savukārt neliela daļa komiteju par to interesējas reti vai neinteresējas nemaz;

G.

tā kā tīkla darbība, kurš atbild par integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai Parlamenta komitejās un kurā iesaistīti deputāti un sekretariāta darbinieki, līdz šim nav devusi paredzētos rezultātus;

H.

uzsverot, ka augsta līmeņa darba grupa dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos ir ierosinājusi izveidot līdzīgu tīklu parlamentu sadarbības delegācijās, lai dzimumu līdztiesības jautājumus iekļautu Eiropas Savienības ārējo attiecību jomā,

1.

uzsver, ka prasībai ievērot dzimumu līdztiesību ir jāizpaužas praktiskā pieejā, kas nepretnostata sievietes vīriešiem;

2.

uzsver, ka integrētā pieeja līdztiesībai nozīmē pozitīvu attīstību gan sievietēm, gan vīriešiem;

3.

uzsver, ka integrētajai pieejai līdztiesībai ir nepieciešama politikas virzienu reorganizācija, uzlabošana, sekmēšana un attīstība, lai visos līmeņos un posmos politisko lēmumu pieņemšanā iesaistītās puses visos politikas virzienos iekļautu līdztiesības dimensiju;

4.

atgādina, ka tajos Kopienas politikas virzienos, kuri ietilpst Parlamenta komiteju un delegāciju kompetencē, ir nepieciešams pieņemt un īstenot stratēģiju, kam noteikti konkrēti mērķi, lai panāktu integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai;

5.

uzsver augsta līmeņa darba grupas dzimumu līdztiesībai un dažādībai pilnvaru nozīmi un aicina šo grupu arī turpmāk sekmēt un veicināt šo procesu visā Parlamentā, kā arī attiecībās un sadarbībā ar Komisiju, Padomi un citām iestādēm;

6.

izsaka atzinību Parlamenta komitejām, kas savā darbā jau ir ieviesušas integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai, un aicina pārējās komitejas, kā arī delegācijas rīkoties tāpat;

7.

prasa pastiprināt par integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgā tīkla darbību attiecībā uz parlamentu sadarbības delegācijām un vēlēšanu novērošanas misijām;

8.

mudina ģenerālsekretāru piešķirt prioritāti apmācībai par integrēto pieeju līdztiesībai Parlamenta komiteju un delegāciju ierēdņu vidū visos līmeņos; no jauna izsaka lūgumu, lai apmācība par dzimumu līdztiesību tiktu sniegta visiem Parlamenta deputātiem un lai tas notiktu jau nākamā sasaukuma sākumā;

9.

joprojām mudina izveidot Parlamenta komiteju sekretariātu un parlamentu sadarbības delegāciju ierēdņu tīklu, kuri iekšējo un ārējo politikas virzienu ģenerāldirektorātos būtu īpaši apmācīti jautājumos par integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai, lai nodrošinātu regulāru labākās prakses apmaiņu;

10.

uzsver nepieciešamību pēc tā, lai Parlamenta komiteju un delegāciju rīcībā būtu pienācīgi instrumenti labu zināšanu par integrēto pieeju līdztiesībai ieguvei, piemēram, pazīmes, dati un statistika pēc dzimuma, kā arī budžeta līdzekļu sadalījums, ņemot vērā dzimumu līdztiesību;

11.

uzsver — lai ieviestu integrēto pieeju līdztiesībai, ir jāņem vērā katras Parlamenta komitejas un delegācijas savdabīgums; lūdz, lai komitejas un delegācijas aktīvi piedalītos vērtējumā, ko regulāri veic Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas vadībā, pamatojoties uz anketu, kuru iesniedz par integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgajiem priekšsēdētājiem un priekšsēdētāju vietniekiem un kurā ir ietverti jautājumi par trūkumiem komiteju un delegāciju darbā šajā jomā, kā arī par sasniegumiem integrētās pieejas ieviešanā katrā komitejā;

12.

uzsver, ka Parlamenta komitejām un delegācijām ir svarīgi, lai to loma un atbildība integrētās pieejas dzimumu līdztiesībai jomā būtu skaidri noteikta;

13.

uzsver, ka svarīga ir efektīva un koordinēta sadarbība starp augsta līmeņa darba grupu dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos un tīklu, kas atbild par integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai komitejās un parlamentu sadarbības delegācijās, kā arī Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju;

14.

aicina ģenerālsekretāru rūpēties par integrētās stratēģijas īstenošanu, lai nodrošinātu darba un ģimenes dzīves saskaņotību un atvieglotu iespējas ierēdnēm attīstīt profesionālo karjeru;

15.

aicina politiskās grupas, ieceļot darbiniekus augstākos amatos, ņemt vērā mērķi nodrošināt vīriešu un sieviešu vienmērīgu pārstāvību;

16.

aicina Parlamenta Prezidiju savā saziņā ar dalībvalstu parlamentiem uzsvērt to, ka augsta līmeņa darba grupa dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos ir pozitīvs piemērs;

17.

uztic priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Padomei.

8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/20

A.

tā kā Eiropas Kopienu un Turkmenistānas attiecības pašlaik nosaka starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Padomju Sociālistisko republiku savienību 1989. gada decembrī noslēgtais Nolīgums par tirdzniecību un tirdzniecisko un ekonomisko sadarbību; tā kā šajā nolīgumā nav iekļauta cilvēktiesību klauzula;

B.

tā kā Padomē pašlaik notiek Eiropas Kopienas, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas, no vienas puses, un Turkmenistānas, no otras puses, 1998. gada 2. decembra Pagaidu nolīguma par tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem apstiprināšana;

C.

tā kā Partnerības un sadarbības nolīgums (PSN) ar Turkmenistānu tika parafēts 1997. gada maijā un parakstīts 1998. gadā; tā kā kopš tā laika 11 dalībvalstis ir ratificējušas PSN — Francijai, Īrijai, Apvienotajai Karalistei un Grieķijai tas vēl jāratificē — un 12 jaunās dalībvalstis to ratificēs ar vienu protokolu; tā kā Turkmenistāna ratificēja PSN 2004. gadā;

D.

tā kā PSN, kad tas tiks pilnībā ratificēts, būs noslēgts uz sākotnējo 10 gadu periodu, pēc kā to atjaunos katru gadu, ja neviena no pusēm to neizbeigs; tā kā puses var paplašināt vai grozīt PSN vai izstrādāt to sīkāk, lai ņemtu vērā jaunākos notikumus;

E.

tā kā Turkmenistānai ir būtiska loma Vidusāzijas reģionā, tāpēc ir vēlama cieša sadarbība starp to un Eiropas Savienību;

F.

tā kā stāvoklis Turkmenistānā kopš prezidenta maiņas ir uzlabojies; tā kā režīms ir paudis gatavību veikt ievērojamas reformas; tā kā būtiskas pārmaiņas joprojām ir vajadzīgas vairākās būtiskās jomās, piemēram, attiecībā uz cilvēktiesībām, tiesiskumu, demokrātiju un personu brīvībām;

G.

tā kā ierosinātais Eiropas Kopienu un Turkmenistānas pagaidu tirdzniecības nolīgums (PTN) paredz, ka demokrātijas un cilvēktiesību ievērošana ir sadarbības nosacījums;

H.

tā kā PTN tāpēc varētu veicināt Turkmenistānā iesāktās demokrātiskās reformas;

I.

tā kā PTN ir paredzēts mehānisms, kas katrai no pusēm ļauj nolīgumu izbeigt, paziņojot par to otrai pusei,

1.

norāda, ka pēc Turkmenistānas prezidenta maiņas ir vērojama apņēmība veikt reformas būtiskās jomās; it īpaši atzinīgi vērtē Demokrātijas un cilvēktiesību valsts institūta izveidi; ņem vērā Konstitūcijas pārskatīšanas procesu, kura mērķis ir stiprināt demokrātiju, personu brīvības un tiesiskumu; turklāt norāda, ka vēlēšanu likums ir pārskatīts; atzinīgi vērtē Turkmenistānas pievienošanos tādām starptautiskām konvencijām kā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otrais fakultatīvais protokols par nāves soda atcelšanu un Konvencija par sieviešu politiskajām tiesībām; atzinīgi vērtē izglītības sistēmas reformas, kuru mērķis ir paaugstināt izglītības kvalitāti un studentu līdztiesību;

2.

aicina Turkmenistānas valdību ātri virzīties demokrātijas un tiesiskuma ievērošanas virzienā; it īpaši aicina ieviest atklātas un demokrātiskas vēlēšanas, ticības brīvību, izveidot patiesu pilsonisko sabiedrību, atbrīvot visus politieslodzītos un pārliecības dēļ ieslodzītos un atcelt ierobežojumus ceļošanai un neatkarīgu novērotāju piekļuvei;

3.

uzsver, ka Eiropas Savienībai vairāk jāveicina šādas pārmaiņas; uzsver, ka Turkmenistānas valdības darbība ir rūpīgi un regulāri jāpārbauda;

4.

prasa Padomei un Komisijai regulāri un pilnvērtīgi informēt Eiropas Parlamentu par cilvēktiesību situāciju Turkmenistānā;

5.

pauž nožēlu par to, ka vairākās jomās stāvoklis joprojām ir neapmierinošs, jo sevišķi cilvēktiesību un demokrātijas jomā; īpaši atgādina nepieciešamību bez nosacījumiem atbrīvot visus politieslodzītos; uzsver, ka ir svarīgi likvidēt visus šķēršļus brīvai ceļošanai un nodrošināt piekļuvi neatkarīgiem novērotājiem, tostarp Starptautiskajam Sarkanajam Krustam; prasa turpināt uzlabot pilsoniskās brīvības, tostarp attiecībā uz nevalstiskajām organizācijām; uzsver vajadzību īstenot reformas visos pārvaldes līmeņos un jomās;

6.

uzsver ekonomisko un tirdzniecības attiecību nozīmi Turkmenistānas sabiedrības atvērtībai un demokrātijas, ekonomikas un sociālās situācijas uzlabošanai Turkmenistānas pilsoņiem;

7.

uzskata, ka PTN, kas vienlaicīgi nosaka arī ekonomisko attiecību noteikumus, ir iespējams solis virzienā uz stabilām un ilgtspējīgām ES un Turkmenistānas attiecībām un potenciāls līdzeklis Turkmenistānas reformu procesa stiprināšanai;

8.

uzsver, ka PTN Turkmenistānai netiek piešķirts bez nosacījumiem; tāpēc pieprasa stingri uzraudzīt un regulāri izskatīt pārmaiņas galvenajās jomās Turkmenistānā un attiecīgā gadījumā apturēt nolīguma darbību, ja ir pierādījumi par nosacījumu neizpildīšanu; vēlas regulāri saņemt informāciju par Komisijas un Padomes īstenoto uzraudzību;

9.

aicina Padomi un Komisiju iekļaut PSN skaidru apturēšanas klauzulu saistībā ar cilvēktiesībām; uzsver, ka ir jāievēro Apvienoto Nāciju organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija; aicina Padomi attiecīgi rīkoties, ja Eiropas Parlaments pieprasīs apturēt šo nolīgumu;

10.

aicina Padomi un Komisiju iekļaut PSN arī pārskatīšanas klauzulu; aicina PSN pārskatīšanas gadījumā apspriesties ar Eiropas Parlamentu;

11.

norāda, ka, lai PSN stātos spēkā, ir jāsaņem Eiropas Parlamenta piekrišana; lai gan Eiropas Parlamenta piekrišana diemžēl nav nepieciešama attiecībā uz PTN, tomēr prasa šajā rezolūcijā minētos jautājumus pilnībā ņemt vērā, citādi var būt apdraudēta Eiropas Parlamenta piekrišana attiecībā uz PSN; tāpēc uzskata, ka Eiropas Parlamenta atzinums par PTN pamatosies uz atbildēm, ko Padome un Komisija sniegs savos paziņojumos;

12.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Turkmenistānas valdībai un parlamentam.

8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/23

A.

tā kā migrācija uz Eiropu notiks vienmēr, kamēr vien Eiropas un citu pasaules reģionu labklājība un dzīves kvalitāte ievērojami atšķirsies;

B.

tā kā kopēja pieeja imigrācijai ES ir kļuvusi par nepieciešamību, jo īpaši kopējā teritorijā bez iekšējās robežkontroles, kad vienas dalībvalsts darbībai vai bezdarbībai ir tieša ietekme uz citām dalībvalstīm un ES kopumā;

C.

tā kā slikta migrācijas pārvaldība var kaitēt mērķa valsts sociālajai kohēzijai, kā arī izcelsmes valstīm un migrantiem pašiem;

D.

tā kā legālā migrācija rada iespēju, no kuras migranti, viņu izcelsmes valstis (tās iegūst no migrantu naudas pārvedumiem) un dalībvalstis var gūt labumu; tā kā progresam legālās migrācijas jomā jānotiek līdztekus efektīvai darbībai nelegālās imigrācijas apkarošanas jomā, jo īpaši atgādinot, ka šāda imigrācija veicina tādu noziedzīgu grupējumu pastāvēšanu, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību;

E.

tā kā patiesi kopējas Kopienas migrācijas politikas pamatā jābūt ne vien nelegālās migrācijas apkarošanai, bet arī sadarbībai ar trešām valstīm un tranzīta valstīm un atbilstīgai migrantu integrācijas politikai;

F.

tā kā Eiropas migrācijas politikai jāatbilst starptautisko tiesību normām, jo īpaši tām, kas attiecas uz cilvēktiesībām, cilvēka cieņu un tiesībām uz patvērumu;

G.

tā kā ES ir viesmīlīga vide tiem, kam ir piešķirtas uzturēšanās tiesības, vai tie būtu migranti, kuri ieradušies darba, ģimenes atkalapvienošanās vai studiju nolūkā, vai personas, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un tādai tai jābūt arī turpmāk;

H.

tā kā pēdējās desmitgadēs migrantiem ir bijusi īpaša nozīme ES un Eiropas projekta attīstībā, turklāt ir svarīgi atzīt gan viņu nozīmi, gan to, ka Eiropas Savienībā arī turpmāk vajadzīgs migrantu darbaspēks;

I.

tā kā saskaņā ar Eurostat datiem iedzīvotāju novecošana ES kļūs par realitāti vidējā termiņā, paredzot, ka darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2060. gadam, iespējams, samazināsies gandrīz par 50 miljoniem; tā kā imigrācija var būt nozīmīgs stimuls, lai nodrošinātu labus ekonomiskās darbības rezultātus Eiropas Savienībā;

J.

tā kā Lisabonas stratēģijas izaugsmes un darba aspektus var negatīvi ietekmēt iespējams darbaspēka trūkums, kas varētu apgrūtināt tās mērķu sasniegšanu, un tā kā bezdarbs šobrīd pieaug; tā kā īstermiņā šo darbaspēka trūkumu varētu mazināt, īstenojot atbilstīgu un strukturētu ekonomiskās imigrācijas pārvaldību;

K.

tā kā migrantiem bieži vien jāstrādā pagaidu darbi, zemas kvalifikācijas darbi vai darbi, kam viņi ir pārāk augstu kvalificēti;

L.

tā kā ES arī jāpalielina centieni, lai ES iekšienē risinātu darbaspēka un prasmju trūkuma problēmas, darbā pieņemto pašreiz nepietiekami nodarbinātas personas, piemēram, personas ar spēju traucējumiem, nepietiekami izglītotas personas vai ilgstošos bezdarbniekus, kuri pastāvīgi uzturas ES kā patvēruma meklētāji;

M.

tā kā ES pastāvīgi pieaug imigranšu skaits – apmēram 54 % no visiem imigrantiem ir sievietes;

N.

tā kā vairākums imigranšu saskaras ar nopietnām integrācijas problēmām un grūtībām piekļūt darba tirgum, ko izskaidro viņu zemais izglītības līmenis, negatīvie stereotipi un paradumi, kas raksturīgi izcelsmes valstīm, kā arī dalībvalstīs pastāvošie negatīvie stereotipi un diskriminācija; tā kā, neskatoties uz to, daudzas jaunas sievietes ar augstu izglītības līmeni brauc uz ES valstīm, lai nodarbotos ar salīdzinoši nekvalificētu darbu,

1.

pauž lielu atbalstu tādas kopējas Eiropas imigrācijas politikas izveidei, kura būtu balstīta uz augstu politiskās un operatīvās solidaritātes līmeni, savstarpēju uzticēšanos, pārredzamību, partnerību, dalītu atbildību un kopējiem centieniem, izmantojot kopējus principus un konkrētus pasākumus, kā arī uz vērtībām, kas iekļautas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

2.

atkārto, ka migrācijas plūsmu pārvaldībā jāizmanto saskaņota pieeja, ņemot vērā ES un tās dalībvalstu demogrāfisko un ekonomisko stāvokli;

3.

uzskata, ka kopējas imigrācijas politikas izveidi varētu veicināt plašāka un regulāra apspriešanās ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, piemēram, organizācijām, kas darbojas migrantu kopienu labā un sadarbībā ar tām;

4.

pauž nožēlu, ka līdz šim ir pārāk maz izdarīts, lai izveidotu kopēju legālās imigrācijas politiku, un atzinīgi vērtē jaunos juridiskos instrumentus, kas pieņemti saistībā ar kopējo Eiropas legālās imigrācijas politiku;

5.

uzsver, ka saskaņota un līdzsvarota kopēja Eiropas imigrācijas politika palielina uzticamību Eiropas Savienībai attiecībās ar trešām valstīm;

6.

atkārto, ka migrācijas efektīvai pārvaldībai nepieciešama reģionālo un vietējo iestāžu līdzdalība un patiesas partnerattiecības un sadarbība ar izcelsmes un tranzīta trešām valstīm, jo šīm valstīm bieži rodas iespaids, ka lēmumi tām tiek uzspiesti vienpusēji; uzsver, ka šādu sadarbību var īstenot vienīgi tad, ja trešā valsts ievēro starptautiskās cilvēktiesību un aizsardzības normas un ja tā ir parakstījusi 1951. gada Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu;

7.

uzskata, ka imigrācija ES nav risinājums tām problēmām, ar kurām saskaras jaunattīstības valstis un ka kopēja imigrācijas politika jāapvieno ar efektīvu politiku izcelsmes valstu attīstības jomā;

8.

atzinīgi vērtē iepriekšminēto Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu un darbības, instrumentus un priekšlikumus, kurus Komisija ierosināja iepriekšminētajā paziņojumā “Kopēja imigrācijas politika Eiropai. Principi, darbības un instrumenti”; aicina Padomi un Komisiju ātri pāriet pie šo saistību īstenošanas fāzes;

9.

atzinīgi vērtē Lisabonas līguma institucionālo ietekmi, jo īpaši koplēmuma procedūras un kvalificēta balsu vairākuma paplašināšanu, ietverot visas imigrācijas politikas jomas, kā arī ES kompetences precizējumu attiecībā uz vīzām un robežkontroli, ES kompetences paplašināšanu patvēruma jomā un ES kompetences paplašināšanu saistībā ar legālo un nelegālo imigrāciju;

10.

uzskata, ka kopējā imigrācijas politika neizbēgami prasa arī kopējas patvēruma politikas izveidi, un atgādina ziņojumu par Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) nākotni un Komisijas priekšlikumu regulai par Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveidi;

11.

uzskata, ka legālā migrācija vēl joprojām ir nepieciešama, lai atbildētu uz Eiropas demogrāfiskajām, darba tirgus un prasmju vajadzībām, kuras rada demogrāfiskā lejupslīde un novecošanas ietekme uz ekonomiku; legālā migrācija arī veicina trešo valstu attīstību, pateicoties zināšanu un zinātības apmaiņai, kā arī migrantu naudas pārvedumiem; aicina veidot drošas sistēmas, kuras atvieglo šos līdzekļu pārvedumus uz trešām valstīm;

12.

uzskata, ka legālai migrācijai jābūt nelegālās imigrācijas alternatīvai, jo tas ir likumīgs, drošs un organizēts veids, kā ieceļot Eiropas Savienībā;

13.

atgādina, ka Komisijas prognozēs norādīts, ka līdz 2050. gadam būs vajadzīgi 60 miljoni migrējošo darba ņēmēju, un tam ir nepieciešama legālās migrācijas kanālu atvēršana;

14.

uzsver visaptveroša ES prasmju un tirgus vajadzību izvērtējuma nepieciešamību; tomēr uzskata, ka katrai dalībvalstij pašai jākontrolē cilvēku skaits, kas nepieciešams darba tirgus prasību apmierināšanai, un pārejas pasākumu piemērošanas laikā jāievēro Kopienas priekšrocības princips;

15.

atbalsta valstu “imigrācijas profilu” izveidi, sniedzot kopskatu par situāciju imigrācijas jomā katrā dalībvalstī konkrētā laikā un darba tirgus vajadzības nosakot par šo profilu galveno aspektu;

16.

atkārto, ka ir jāpalielina ES pievilcība augsti kvalificētu darba ņēmēju acīs, tostarp sniedzot informāciju par galamērķa un uzņemošo valstu darba tirgiem, vienlaikus ņemot vērā, kā tas var ietekmēt intelektuālā darbaspēka emigrāciju izcelsmes valstīs; uzskata, ka intelektuālā darbaspēka emigrāciju var mazināt ar pagaidu vai cirkulārās migrācijas palīdzību, organizējot apmācību izcelsmes valstīs, lai tādējādi saglabātu nodarbinātību galvenajās nozarēs, jo īpaši izglītībā un veselības aprūpē, un parakstot sadarbības nolīgumus ar izcelsmes valstīm; aicina dalībvalstis aktīvi nepiesaistīt darba ņēmējus no jaunattīstības valstīm, kas cieš no cilvēkresursu trūkuma galvenajās nozarēs, piemēram, veselības aprūpē un izglītībā;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt mehānismus, pamatnostādnes un citus instrumentus, lai sekmētu cirkulāro un pagaidu migrāciju, kā arī sadarbībā ar izcelsmes valstīm īstenot pasākumus, lai kompensētu cilvēkresursu samazināšanos, piedāvājot konkrētu atbalstu profesionāļu apmācībai galvenajās nozarēs, ko nelabvēlīgi ietekmējusi augsti kvalificētu darba ņēmēju aizplūšana;

18.

atzinīgi vērtē pieeju, kas saistībā ar kopējo legālās imigrācijas politiku ierosināta dokumentā par “zilo karti”, tomēr aicina dalībvalstis panākt lielāku progresu attiecībā uz kopējiem noteikumiem imigrācijas politikas jomā, kas neaprobežojas ar augsti kvalificētiem darba ņēmējiem;

19.

pauž gandarījumu par to, ka ir pieņemta “zilā karte”, kura attiecas uz to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem un kuras mērķis ir veicināt augsti kvalificētu darbinieku nodarbinātību, un mudina Komisiju iespējami drīz sagatavot iniciatīvas arī saistībā ar citām nodarbinātības kategorijām, tostarp lai turpmāk novērstu nelegālu imigrāciju un nereģistrētu imigrantu izmantošanu;

20.

aicina veikt jaunus pasākumus, lai vairāk veicinātu studentu un zinātnieku uzņemšanu un viņu pārvietošanos ES teritorijā;

21.

vērš uzmanību uz to, cik būtiski ir atzīt imigrantu prasmes, īpašu uzmanību pievēršot imigrantu izcelsmes valstī iegūtajai formālajai, neformālajai un informālajai izglītībai; uzskata, ka šāda atzīšana ļaus cīnīties pret iemaņu zudumu, ko šobrīd bieži var novērot imigrantu un jo īpaši sieviešu vidū, kuras bieži vien strādā darbu, kas ir zemāks par iegūtās kvalifikācijas līmeni;

22.

aicina Komisiju turpmākajos dokumentos šajā jomā ņemt vērā jautājumu par prasmju atzīšanu un mūžizglītības veicināšanu, vienlaikus nodrošinot, ka dalībvalstis sniedz imigrantiem iespēju apgūt uzņemošās valsts valodu, lai nodrošinātu imigrantu sociālo, profesionālo un kultūras integrāciju Eiropas Savienībā un sniegtu iespēju lielākā mērā atbalstīt viņu bērnu izaugsmi; turklāt aicina Komisiju izmantot rezultātus, kas gūti debatēs par valodu mācīšanu imigrantu bērniem un izcelsmes valsts valodas un kultūras mācīšanu mītnes dalībvalstī, un aicina izstrādāt sistēmu, lai ierosinātajos priekšlikumos ņemtu vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

23.

no jauna apliecina, ka Eiropas Nodarbinātības un darba mobilitātes tīkls (EURES) ir piemērots instruments, kas darba tirgū ļauj nodrošināt pārredzamu, atbildīgu un iedarbīgu līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu; tādēļ ierosina paplašināt EURES tīkla aptvērumu, lai Eiropas darba devējiem, kuri meklē darbiniekus ar konkrētu kvalifikāciju, ļautu dibināt kontaktus ar darba meklētājiem no trešām valstīm; ierosina speciālos centrus (gan jau darbojošos, gan tos, kuri vēl jāizveido) vai ES pārstāvniecības trešās valstīs izmantot kā pamatu, lai paplašinātu EURES tīklu un nodrošinātu pastāvīgu un paplašinātu konsultēšanu par instrumentiem un atbalstu pašnodarbinātajiem vai par mikrokredītu saņemšanu; uzsver, ka Eiropas vajadzība pēc augsti kvalificēta darbaspēka nedrīkstētu izraisīt intelektuālā darbaspēka aizplūšanu no trešām valstīm, attiecīgi radot zaudējumus to strauji augošajai ekonomikai un sociālajai infrastruktūrai;

24.

uzskata, ka imigrantiem no tā dēvētajām trešām valstīm ir jābūt tiesīgiem brīvi pārvietoties ES, lai viņi tāpat kā dalībvalstu pastāvīgie iedzīvotāji varētu kā pārrobežu darba ņēmēji strādāt citā dalībvalstī, neizvirzot viņiem prasību iesniegt darba atļaujas pieteikumu, un ka šādiem imigrantiem kā darba ņēmējiem jābūt tiesīgiem pilnīgi brīvi pārvietoties pēc piecu gadu likumīgas uzturēšanās kādā no dalībvalstīm;

25.

uzsver, cik svarīgi, pārvaldot darba tirgus vajadzības saskaņā ar Kopienas priekšrocību principu, ir saskaņot darbības starp vietējām un reģionālajām iestādēm, kuras ir īpaši atbildīgas par apmācību, un dalībvalstu un Eiropas mēroga iestādēm; uzsver, ka šāda sadarbība ir priekšnoteikums efektīvai imigrācijas politikas īstenošanai, kas ļautu novērst atsevišķās nozarēs un dalībvalstīs vērojamo darbaspēka trūkumu un nodrošinātu imigrantu efektīvu un pienācīgu integrāciju;

26.

aicina Komisiju padarīt informāciju par legālās migrācijas iespējām, kā arī migrantu tiesībām un pienākumiem, ierodoties ES, vēl pieejamāku izcelsmes valstīs;

27.

aicina dalībvalstis pienācīgi izmantot ar imigrācijas politiku saistītos Kopienas finansēšanas mehānismus, lai migrantiem radītu vairāk un labākas darba vietas;

28.

uzsver, ka integrācija veicina ES kulturālo dažādību un tās pamatā jābūt sociālai iekļaušanai, diskriminācijas novēršanai un vienlīdzīgām iespējām, proti, iespējām piekļūt veselības aprūpei, izglītībai, valodu apmācībai un nodarbinātībai; uzskata, ka integrācijas politikas pamatā jābūt arī piemērotām novatoriskām programmām, un atzīst, ka migrantu integrācijā būtiska loma piemīt vietējām un reģionālajām iestādēm, arodbiedrībām, migrantu organizācijām, kā arī profesionālajām federācijām un asociācijām;

29.

atbalsta dalībvalstu, legālo migrantu un starptautiskās aizsardzības saņēmēju centienus integrācijas jomā, ņemot vērā ES un tās dalībvalstu identitāti un to vērtības, piemēram, cilvēktiesības, tiesiskums, demokrātija, iecietība un vienlīdzība, uzskatu brīvība un bērnu obligāta izglītošana; atgādina, ka integrācija ir divpusējs process, kad pielāgošanās ir nepieciešama gan no migrantu, gan uzņemošās valsts iedzīvotāju puses, pamatojoties uz Padomes pieņemtajiem kopējiem pamatprincipiem, un ka šajā procesā var būt noderīga paraugprakses apmaiņa; atzīst, ka integrācija ir grūtāka tajās dalībvalstīs, kuras saskaras ar ievērojamu migrācijas spiedienu to īpašā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, tomēr arī šīm valstīm nevajadzētu atteikties no šī integrācijas mērķa; aicina pārējās dalībvalstis sniegt ieguldījumu, lai mazinātu šo spiedienu atbilstīgi solidaritātes principam, veicinot ES dalībvalstīs dzīvojošo starptautiskās aizsardzības saņēmēju integrāciju un vienlaikus sekmējot legālo migrāciju;

30.

uzsver, ka efektīvs integrācijas process ir vislabākais instruments, lai samazinātu neuzticību un aizdomas, kas pastāv vietējo iedzīvotāju un migrantu starpā, turklāt tas ir būtiski svarīgs, lai novērstu jebkādas ksenofobiskas idejas un darbības;

31.

mudina izstrādāt savstarpējas mācīšanās mehānismus un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, lai uzlabotu uzņemošo valstu spējas pārvaldīt savu arvien lielāko daudzveidību, kā arī izveidot kopēju rādītāju sistēmu un atbilstīgu statistikas potenciālu, ko dalībvalstis izmantotu, lai novērtētu imigrācijas politikas rezultātus;

32.

atgādina, ka būtisks elements ir to migrantu organizāciju iekļaušana, kurām ir vienreizēja nozīme integrācijas procesā, jo tās sniedz migrantiem demokrātiskās līdzdalības iespējas; aicina dalībvalstis veicināt sistēmas, kas sniedz atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai integrācijas procesā, ļaujot migrantiem piedalīties uzņemošās valsts sabiedrības pilsoniskajā un politiskajā dzīvē, politiskajās partijās, arodbiedrībās, kā arī balsot vietējo pašvaldību vēlēšanās;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas iniciatīvu, kas paredz uzlabot integrācijas politiku saskaņotību, izveidojot Eiropas Integrācijas forumu, kurā piedalās un iesaistās sociālās organizācijas un imigrantu apvienības, lai tā ietvaros apmainītos ar pieredzi un izstrādātu ieteikumus; aicina dalībvalstis saskaņot to integrācijas pasākumus, apmainoties ar valsts integrācijas plānos ietverto paraugpraksi;

34.

aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu finansiālu atbalstu imigrantu strukturālajai un kultūras integrācijai, tostarp arī īstenojot tādas ES programmas kā “Mūžizglītība”, “Eiropa pilsoņiem”, “Jaunatne darbībā” un “Kultūra 2007”; norāda, ka skolotāji vairumā gadījumu nav pietiekami sagatavoti tam, lai klasēs būtu liels skaits migrantu bērnu, un aicina nodrošināt labāku apmācību skolotājiem un atbilstošu finansiālo atbalstu;

35.

uzsver, ka skolu programmām un mūžizglītībai ir nozīmīga loma integrācijas procesā, jo tās attīsta spējas, jo īpaši valodu prasmi; uzskata arī, ka netraucētai dalībai mācību un mūžizglītības programmās vajadzētu būt jaunieradušos imigrantu tiesībām un iespējai;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt diskriminācijas novēršanas politiku, tostarp to, ko īsteno valsts iestādēs;

37.

aicina dalībvalstis ievērot un atbalstīt atbilstošās direktīvas: Padomes Direktīvu 2000/78/EK (17), 2000/43/EK (18) un 2004/113/EK (19), kuru mērķis ir cīnīties pret diskrimināciju;

38.

aicina dalībvalstis ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko 1990. gada 18. decembrī pieņēma ANO Ģenerālā asambleja (20);

39.

aicina Komisiju apkopot ar dzimumu atšķirībām saistītus datus par imigrāciju ES un šo datu analīzi uzticēt Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam, lai labāk noteiktu imigranšu īpašās vajadzības un problēmas, kā arī vispiemērotākās metodes viņu integrēšanai uzņemošo valstu sabiedrībā;

40.

aicina dalībvalstis, izstrādājot integrācijas politiku, pienācīgā veidā ņemt vērā dzimumu dimensiju, kā arī migrantu sieviešu īpašo situāciju un vajadzības;

41.

aicina dalībvalstis nodrošināt imigranšu pamattiesību ievērošanu neatkarīgi no tā, vai viņu statuss ir likumīgs vai nē;

42.

aicina dalībvalstis atbalstīt imigrantēm paredzētas informatīvas kampaņas, kuru mērķis ir informēt šīs sievietes par viņu tiesībām, izglītības iespējām, valodu apmācību, profesionālo apmācību un piekļuvi darba tirgum, un nepieļaut piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu sakropļošanu un citus emocionālās un fiziskās iespaidošanas veidus;

43.

uzsver, ka jāizstrādā visaptverošs ģenerālplāns, kurā būtu noteikti ES robežu pārvaldības stratēģijas vispārējie uzdevumi un uzbūve, ietverot detalizētu izklāstu par to, kā gūt maksimālu labumu no visām šīs jomas saistītajām programmām un sistēmām; uzskata, ka, izstrādājot ES robežu pārvaldības stratēģijas uzbūvi, Komisiju vajadzētu vispirms izanalizēt dalībvalstīs darbojošos robežu pārvaldības sistēmu efektivitāti, lai panāktu šo sistēmu optimālu sinerģiju, kā arī sniegtu papildu informāciju par ES integrētās robežu pārvaldības jauno ierosināto sistēmu (ieceļošanas/izceļošana, elektroniskā ceļošanas atļauju sistēma, automatizētā robežkontrole un reģistrēto ceļotāju programma) izmaksu lietderību;

44.

uzsver, ka integrētas robežu pārvaldības mērķim vajadzētu būt panākt līdzsvaru starp aizvien lielāka cilvēku skaita brīvu pārrobežu pārvietošanos un lielākas drošības nodrošināšanu Eiropas pilsoņiem; nenoliedz, ka datu izmantošana sniedz nepārprotamas priekšrocības; tajā pašā laikā uzskata, ka sabiedrības uzticēšanos valdības rīcībai var saglabāt vienīgi tad, ja tiek nodrošināta pietiekama datu aizsardzība, uzraudzība un kompensācijas mehānismi;

45.

aicina novērtēt, kādas ir iespējas ieviest integrētu, četru līmeņu pieeju, lai pārbaudes tiktu sistemātiski veiktas katrā posmā, imigrantiem dodoties uz Eiropas Savienību;

46.

uzsver, ka ES robežu stratēģija ir jāpapildina arī ar konkrētiem pasākumiem, kuru mērķis ir stiprināt trešo valstu robežas saistībā ar Āfrikas un ES partnerību un Eiropas kaimiņattiecību politiku (Austrumu partnerība, EUROMED);

47.

aicina aizstāt pašreizējās valstu Šengenas vīzas ar vienādām Eiropas Šengenas vīzām, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem vīzu pieteikumu iesniedzējiem; vēlas saņemt informāciju par precīzu laika grafiku un detalizētu informāciju gan par Komisijas politisko pētījumu, gan tehnisko pētījumu, kurā tiks analizētas tās sistēmas īstenošanas iespējas, praktiskās sekas un ietekme, kas prasītu, lai trešo valstu valstspiederīgie pirms došanās uz ES teritoriju, saņemtu elektronisku atļauju (Elektroniskā ceļošanas atļauju sistēma, ESTA); aicina uzlabot dalībvalstu konsulātu sadarbību un pakāpeniski izveidot kopīgus konsulāros dienestus, kuri izsniegtu vīzas;

48.

aicina Padomi pieņemt mehānismus, kuru pamatā ir dalībvalstu solidaritāte, lai tādējādi sadalītu slogu, ko rada robežu uzraudzība, un saskaņotu dalībvalstu politiku;

49.

uzskata, ka efektīva nelegālās imigrācijas apkarošana ir būtisks aspekts visaptverošā ES migrācijas politikā, un tādēļ pauž nožēlu, ka efektīvu lēmumu pieņemšanu šajā jomā kavē dalībvalstu nepietiekamā spēja patiesi sastrādāties kopīgu interešu labā;

50.

pauž satraukumu par cilvēcisko traģēdiju, kas rada nelegālā migrācija pa jūras maršrutiem, jo īpaši pie Eiropas Savienības dienvidu jūras robežas, kad cilvēki laivās pamet Āfrikas krastus un dodas bīstamā ceļojumā uz Eiropu; uzstājīgi aicina nekavējoties rīkoties, lai uz visiem laikiem pārtrauktu šo cilvēcisko traģēdiju, kā arī pastiprināt dialogu un sadarbību ar izcelsmes valstīm;

51.

atgādina, ka nelegālo imigrāciju bieži organizē kriminālie tīkli, kuri līdz šim bijuši efektīvāki nekā kopēja Eiropas darbība; ir pārliecināts, ka šādi krimināli grupējumi ir atbildīgi par vairākiem simtiem cilvēku, kuri katru gadu zaudē dzīvību jūrā; atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajām saistībām dalībvalstis ir līdzatbildīgas par dzīvību glābšanu jūrā; tādēļ aicina Komisiju un Padomi divkāršot centienus cīņā pret organizēto noziedzību, cilvēku tirdzniecību un kontrabandu, kas notiek vairākās vietās ES, un jo īpaši mēģināt likvidēt visus šo tīklus, cīnoties ne vien pret cilvēku pārvadātājiem, kuriem ir galvenā redzamā loma, bet arī pret tiem, kuri, atrodoties piramīdas virsotnē, gūst vislielāko labumu no šīm noziedzīgajām darbībām;

52.

aicina Komisiju tranzīta un izcelsmes valstīs pastiprināt izpratnes veicināšanas programmas par nelegālās imigrācijas draudiem;

53.

atzinīgi vērtē jauno direktīvu, ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli, un uzskata, ka tas ir efektīvs instruments, lai ierobežotu migrējošo darba ņēmēju izmatošanu un samazinātu šī faktora —kas ir viens no galvenajiem nelegālās imigrācijas veicinātājiem —pievilcību;

54.

mudina dalībvalstis nekavēties un transponēt jauno direktīvu, kas paredz sodus tiem darba devējiem, kuri pieņem darbā nelegālos imigrantus;

55.

uzskata, ka ir būtiski pastiprināt dialogu ar izcelsmes valstīm un noslēgt sadarbības nolīgumus ar šīm valstīm, lai likvidētu šo necilvēcīgo un katastrofālo nelegālās migrācijas fenomenu;

56.

uzskata, ka, neskatoties uz atkārtotu budžeta līdzekļu palielināšanu pēc Parlamenta īpaša lūguma, Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (FRONTEX) vēl nespēj nodrošināt efektīvu Eiropas Savienības ārējo robežu kontroles pasākumu koordināciju, jo šīs aģentūras pilnvaras ir ierobežotas un nepietiekami tiek iesaistītas trešās valstis, jo īpaši līdz šim īstenotajās jūras operācijās;

57.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par priekšlikumu pārskatīt FRONTEX pilnvaras un uzskata, ka tās nepieciešams nekavējoties nostiprināt, jo īpaši paplašinot tās koordinācijas spējas un spēju saskaņot pēc attiecīgo dalībvalstu lūgumu pastāvīgo misiju darbību teritorijās, kuras saskaras ar lielu migrācijas spiedienu, kā arī tās spēju iesaistīt trešās valstis; uzskata, ka uzsvars jāliek arī uz FRONTEX risku analīzes veiktspēju un spēju savākt informāciju;

58.

uzskata, ka FRONTEX vajadzīgi pietiekami līdzekļi un ne tikai finanšu līdzekļi, lai tā īstenotu savas pilnvaras jēgpilnā veidā, un aicina ieviest jaunās tehnoloģijas, lai apkarotu nelegālo imigrāciju, turklāt mudina dalībvalstis veicināt tehnisko līdzekļu apvienošanu un Komisiju sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai noteiktu obligātu solidaritāti līdzīgi tam, kā tas noteikts attiecībā uz ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienībām (RABITs);

59.

aicina FRONTEX un Komisiju veikt pētījumu, lai izvērtētu FRONTEX iespējas iegūt pašai savu aprīkojumu un lai novērtētu, kas ir nepieciešams FRONTEX jūras operācijas uzlabošanai, tās, iespējams, pārveidojot par ES krasta apsardzi, neskarot dalībvalstu īstenoto kontroli uz to robežām;

60.

uzskata, ka FRONTEX var būt pilnīgi efektīva, ja paplašina papildu darbības, tādas kā atpakaļuzņemšana un sadarbība ar trešām valstīm; aicina Komisiju šajā sakarā atbalstīt FRONTEX;

61.

atbalsta FRONTEX specializētu biroju izveidi, lai ņemtu vērā un labāk novērtētu īpašo situāciju pie robežām, kuras ir īpaši apdraudētas, jo īpaši pie sauszemes robežām austrumos un jūras robežām dienvidos;

62.

atzīmē, ka gan atšķirības juridisko terminu interpretācijā un starptautisko jūras tiesību interpretācijā, gan arī atšķirības valsts tiesību aktos un procedūrās ir kavējušas FRONTEX operācijas; aicina veikt visaptverošus pētījumus, lai atrastu kopīgu pieeju un novērstu pretrunīgās atšķirības valsts tiesību aktos un procedūrās;

63.

aicina īstenot plašu un pastāvīgu sadarbību starp FRONTEX un valsts iestādēm un aģentūrām;

64.

aicina turpināt attīstīt EUROSUR koncepciju, cita starpā uzlabojot darbību saskaņošanu starp dalībvalstīm;

65.

atzīmē, ka zvejnieki, privātie kuģi un privātie darba ņēmēji jūrā bieži vien saskaras ar nelegāliem imigrantiem, pirms šos imigrantus ir atklājuši valsts jūras spēki; uzsver, ka šīs personas precīzāk jāinformē par starptautiskajās tiesībās paredzētajiem pienākumiem palīdzēt imigrantiem briesmu gadījumā, kā arī aicina ieviest kompensācijas mehānismu, kas jāizmanto, ja zaudēts darbs glābšanas operāciju dēļ;

66.

uzsver — lai ieviestu konkrētus instrumentus nelegālās imigrācijas apkarošanai ES līmenī, acīmredzami ir nepieciešami uzticami statistikas dati, un aicina Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai sniegtu šos statistikas datus;

67.

uzskata, ka migrantiem, kuri nevar pretendēt uz starptautisko aizsardzību un kuri nelegāli uzturas dalībvalstu teritorijā, jāliek atstāt Eiropas Savienības teritoriju; šajā sakarībā atzīmē Atgriešanas direktīvas pieņemšanu un aicina dalībvalstis, transponējot šo direktīvu, saglabāt labvēlīgākus noteikumus, kas jau noteikti to valsts tiesību aktos; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka atgriešana tiek veikta, ņemot vērā tiesību aktus un iesaistīto cilvēku cieņu, dodot priekšroku brīvprātīgai atgriešanai;

68.

aicina atvērtā un slēgtā tipa izmitināšanas centros izveidot atgriešanās konsultāciju dienestu sistēmu, ko varētu izmantot kā kontaktpunktu personām, kuras vēlas uzzināt vairāk par palīdzību, ko var saņemt atgriešanās gadījumā;

69.

aicina Komisiju izcelsmes valstīs ieviest sociālās un profesionālās reintegrācijas uzraudzības un atbalsta mehānismus migrantiem, kuri ir atgriezušies;

70.

aicina dalībvalstis to atpakaļuzņemšanas politiku pielāgot kopējai politikai, nevis divpusējiem nolīgumiem;

71.

aicina saistībā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem apspriežu laikā ar trešām valstīm regulāri informēt Parlamentu un tā kompetentās komitejas par progresu un jebkuriem šķēršļiem, ar ko saskaras sarunās iesaistītās puses;

72.

aicina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstis noslēgtu tikai divpusējus atpakaļuzņemšanas nolīgumus ar trešām valstīm, kuras pilnībā nodrošina atpakaļ uzņemto personu cilvēktiesību ievērošanu un kuras parakstījušas 1951. gada Ženēvas Konvenciju;

73.

aicina Komisiju nodrošināt, ka trešās valstis efektīvi pilda saistības par to savu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, kuri ES teritorijā uzturas nelegāli, kā tas paredzēts 2000. gada 23. jūnija Kotonū nolīguma 13. pantā; aicina nostiprināt šos noteikumus sarunu laikā par jauno ĀKK valstu (Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstis) nolīgumu;

74.

uzsver Eiropas līmeņa atgriešanas politikas nepieciešamību, savstarpēji atzīstot atgriešanas lēmumus; mudina dalībvalstis ciešāk sadarboties, lai īstenotu atgriešanu un stiprinātu FRONTEX lomu kopējās atgriešanas darbībās;

75.

aicina stiprināt sadarbību, tostarp konsulāro sadarbību, ar izcelsmes un tranzīta valstīm, lai veicinātu atpakaļuzņemšanas procedūras, un aicina Komisiju izvērtēt esošos atpakaļuzņemšanas nolīgumus, lai veicinātu to īstenošanu un gūto pieredzi izmantotu sarunās par turpmākiem nolīgumiem;

76.

aicina Padomi apsvērt tiesību normu ieviešanu, lai izveidotu Eiropas izceļošanas dokumentu, ko izsniegtu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelegāli, tādējādi veicinot atpakaļuzņemšanu trešās valstīs; jāveic pasākumi, lai Eiropas izceļošanas dokumentu iekļautu ES atpakaļuzņemšanas nolīgumos, to padarot par saistošu attiecīgajām trešām valstīm;

77.

pauž dziļu nožēlu, ka dalībvalstis nav pietiekami solidāras, saskaroties ar pieaugošo imigrācijas problēmu; aicina steidzami pārskatīt Solidaritātes un migrācijas plūsmu pārvaldības vispārējo programmu 2007.–2013. gadam (21) un tās četrus finanšu instrumentus tā, lai tie atspoguļotu jauno realitāti, kas veidojas, pieaugot migrācijas spiedienam, un tos lietotu steidzamu uzdevumu risināšanai, piemēram, masveida migrācijas pieplūdumu gadījumos;

78.

atzīmē saistības, kuras dalībvalstis uzņēmās saistībā ar nepieciešamību pēc solidaritātes iepriekšminētajā Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā; ļoti atzinīgi vērtē tāda brīvprātīgā sloga dalīšanas mehānisma iekļaušanu, kurš veicina starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanu ES iekšienē no dalībvalstīm, kas saskaras ar specifisku un nesamērīgu spiedienu uz savas valsts patvēruma sistēmu īpašas ģeogrāfiskas vai demogrāfiskas situācijas dēļ, uz citām dalībvalstīm, un aicina dalībvalstis īstenot šīs saistības; atzinīgi vērtē arī EUR 5 miljonu piešķiršanu ES 2009. gada budžetā šim mērķim Eiropas Bēgļu fondā; tomēr pieprasa ieviest saistošus instrumentus; aicina Komisiju nekavējoties īstenot šo mehānismu un tūlīt sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai izveidotu šādu patstāvīgu Eiropas līmeņa mehānismu;

79.

atzinīgi vērtē Dublinas regulas pārstrādāšanu un ierosinātos noteikumus par mehānismu, lai pārtrauktu šīs regulas ietvaros īstenotās pārsūtīšanas, ja pastāv bažas, ka to rezultātā atbildīgajās dalībvalstīs pieteikuma iesniedzējiem netiek piemēroti atbilstīgi aizsardzības standarti, jo īpaši uzņemšanas nosacījumu un patvēruma procedūru pieejamības ziņā, kā arī gadījumos, kad šādas pārsūtīšanas palielina slogu tām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nesamērīgu spiedienu, jo īpaši to ģeogrāfiskā un demogrāfiskā stāvokļa dēļ; tomēr uzsver — ja netiks ieviests visām dalībvalstīm saistošs divkāršs instruments, šie noteikumi galu galā drīzāk būs politisks paziņojums, nevis efektīvs instruments, lai būtiski atbalstītu dalībvalstis;

80.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pārstrādāt regulu par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi un atgādina dalībvalstīm par to pienākumu noņemt pirkstu nospiedumus un nosūtīt datus atbilstīgi pašreizējai Eurodac regulai; uzskata, ka biometriskie dati, piemēram, pirkstu nospiedumi, jāizmanto, lai palielinātu robežkontroles operāciju efektivitāti;

81.

pauž nožēlu, ka sadarbība ar trešām valstīm nav sniegusi pietiekamus rezultātus, kā īpašu izņēmumu minot Spānijas sadarbību ar trešām valstīm, piemēram, Senegālu un citām valstīm Subsahāras Āfrikā un Ziemeļāfrikā; aicina sniegt mērķtiecīgu atbalstu tranzīta un izcelsmes trešām valstīm, lai tām palīdzētu izveidot efektīvu robežu pārvaldības sistēmu, robežu pārvaldības palīdzības misijās šajās valstīs iesaistot FRONTEX;

82.

atgādina Komisijai, Padomei un dalībvalstīm, ka ir svarīgi turpināt dialogu, kas uzsākts ar izcelsmes un tranzīta valstīm, tādējādi turpinot ES un Āfrikas ministru konferences par migrāciju un attīstību, kuras notika Tripolē, Rabātā un Lisabonā;

83.

aicina ieviest tos politikas instrumentus, kas izstrādāti saistībā ar “Vispārējo pieeju migrācijai” (22) un 2006. gadā uzsākto Rabātas procesu migrācijas un attīstības jomā, kā arī ES un Āfrikas partnerību migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības jomā, par kuru tika panākta vienošanās 2007. gada decembrī Lisabonā;

84.

uzsver attīstības politikas nozīmi izcelsmes vai tranzīta trešās valstīs, jo tas ir instruments imigrācijas problēmu risinājumam pašos pamatos; aicina uzlabot koordināciju starp Eiropas Savienības imigrācijas politiku un attīstības politiku, pilnībā ņemot vērā stratēģiskos mērķus, piemēram, Tūkstošgades attīstības mērķus;

85.

tomēr konstatē, ka attīstības politika nevar būt vienīgā alternatīva migrācijai, jo nav iespējams nodrošināt uz solidaritāti balstītu attīstību bez pastāvīgas mobilitātes;

86.

aicina stiprināt sadarbību ar Starptautisko Migrācijas organizāciju (SMO) un citām starptautiskām organizācijām, izveidojot jaunus reģionālus birojus jutīgās zonās, kur jāsniedz praktiska palīdzība, tostarp saistībā ar legālo migrāciju vai migrantu brīvprātīgu atgriešanos;

87.

uzsver, cik svarīgi ir izveidot migrācijas informācijas un pārvaldības centrus, līdzīgus tam, kuru 2008. gada oktobrī atklāja Mali; uzskata, ka šādi centri ievērojami sekmētu migrācijas problēmu risināšanu, jo tie cīnītos pret grūtībām, ar kurām saskaras potenciālie migranti, migranti, kuri atgriežas izcelsmes valstī, kā arī Eiropas Savienībā dzīvojošie migranti; aicina Komisiju sniegt vajadzīgo informāciju par projektiem, kas paredz citu centru izveidi ES un Āfrikas partnerības ietvaros, un aicina Komisiju izskatīt iespējas izveidot šādus centrus Austrumu reģiona kaimiņvalstīs;

88.

uzsver, ka visos nolīgumos ar izcelsmes un tranzīta valstīm jābūt sadaļām par sadarbību imigrācijas jomā, un aicina veidot tālejošu politiku ar trešām valstīm policijas un tiesu iestāžu sadarbības jomā, lai cīnītos ar starptautiskajām kriminālajām organizācijām, kuras nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, un lai iesaistītās personas nodotu tiesai, piesaistot Eiropolu un Eurojust; aicina Komisiju arī pastiprināt atbalstu, tostarp finanšu un tehnisko palīdzību trešām valstīm, lai izveidotu ekonomiskos un sociālos apstākļus, kas novērš nelegālo imigrāciju, ar narkotikām saistītu darbību un organizēto noziedzību;

89.

aicina Komisiju sekmēt sarunas par vispārējiem Eiropas nolīgumiem, kas līdzīgi ar Kaboverdi parakstītajam nolīgumam, lai panāktu progresu vispārējās sarunās, ko Komisija risina ar Maroku, Senegālu un Lībiju, kā arī sekmēt nolīgumu noslēgšanu ar galvenajām imigrantu izcelsmes valstīm;

90.

aicina atbalstīt trešās valstis, kas izstrādā savu valsts tiesisko regulējumu un veido imigrācijas un patvēruma sistēmas, pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības, kā arī aicina tranzīta trešās valstis parakstīt un ievērot 1951. gada Ženēvas Konvenciju;

91.

aicina dalībvalstis apsvērt jautājumu par “vides bēgļiem” — migrantiem, kurus patlaban nevar uzskatīt par ekonomiskiem migrantiem un kuri nav atzīti arī par bēgļiem atbilstīgi Ženēvas Konvencijai;

92.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/35

A.

tā kā TEN-T politikas politiskā definīcija, kas aprakstīta Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 23. jūlija Lēmumā Nr. 1692/96/EK par Kopienas pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Lēmumā Nr. 884/2004/EK par grozījumiem Lēmumā Nr. 1692/96/EK par Kopienas pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai (4), ļāva izveidot vēlamo pasākumu sarakstu ar 30 prioritāriem projektiem, kas bija vērsti galvenokārt uz dalībvalstu interesēm;

B.

tā kā ir jāuzlabo dzelzceļa un jūras kravu pārvadājumu ārējā konkurētspēja salīdzinājumā ar autopārvadājumiem, lai tādējādi panāktu jūras maģistrāļu un dzelzceļa kravu pārvadājumu koridoru līdzsvarotu izmantošanu;

C.

tā kā 30 prioritāro projektu īstenošanai Komisija iesniedza priekšlikumu Eiropas transporta tīklam kopumā nodrošināt aptuveni 20 miljardus eiro ES finansējuma no 2007.-2013. gada kopējā finansējuma, taču beigās šī summa tika samazināta līdz aptuveni 8 miljardiem eiro, no kuriem tikai 5,3 miljardus eiro piešķīra 30 prioritārajiem projektiem, jo tā uzstāja Padome;

D.

ņemot vērā Eiropas Savienības labi zināmo nespēju panākt atbilstību noteikumiem par TEN-T finansējumu, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regulā (EK) Nr. 680/2007, ar ko paredz vispārīgus noteikumus Kopienas finansiālā atbalsta piešķiršanai Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā (5), radot nenoteiktību projektu finansējuma plānošanā;

E.

tā kā ir jāstiprina Komisijas spēja īstenot tos galvenos pārrobežu projektus, jo īpaši dzelzceļa nozarē, kuri prasa pastāvīgu ciešāku sadarbību starp iesaistītajām dalībvalstīm un finansējumu uz daudziem gadiem, pārsniedzot daudzgadu finanšu shēmas termiņu;

F.

tā kā pielikumi, kas pievienoti Komisijas 2008. gada 14. maija paziņojumam, atklāj, ka no transporta projektiem paredzētajām apropriācijām aptuveni 49 % ir iztērēti ceļiem, aptuveni 31 % — dzelzceļam un aptuveni 9 % — pilsētas transportam, tomēr nav pilnīgi skaidri tie projekti, kuriem piešķirts līdzfinansējums,

1.

atzīst, ka pirmos mēģinājumus attīstīt ES transporta infrastruktūras politiku, uz ko pamudināja “trūkstošie elementi” Eiropas rūpniecisko ražotāju apaļā galda sarunās, veicināja Komisijas 1992. gada 2. decembra paziņojums “Kopējas transporta politikas attīstība nākotnē”, sniedzot pamatojumu “panākt ekonomisku izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību” un īstenoja iepriekšējais transporta komisārs Karel Van Miert; norāda, ka iepriekš minētos mērķus bija mēģināts īstenot ar Padomes 1995. gada 18. septembra Regulu (EK) Nr. 2236/95, ar ko paredz vispārējus noteikumus Kopienas finansiāla atbalsta piešķiršanai Eiropas komunikāciju tīklu jomām (6), un Lēmumu Nr. 884/2004/EK; un vērš uzmanību uz pamudinājumu, ko šajā politikas jomā izteica par transporta un enerģētikas jautājumiem atbildīgā komisāre, priekšsēdētāja vietniece Loyola de Palacio;

2.

uzskata TEN-T koordinatoru ziņojumus par interesantiem piemēriem atsevišķu atlasītu svarīgu projektu turpmākai koordinācijai un integrācijai; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, kuru mērķis ir sekmēt pašreizējos prioritāros projektus. Jāturpina veikt vidēja termiņa un ilgtermiņa ieguldījumus, nodrošinot atbilstību mērķim pabeigt visa tīkla izveidi;

3.

atzinīgi vērtē, ka tik drīz ir iesniegts minētais Komisijas 2009. gada 4. februāra paziņojums nolūkā pilnībā pārskatīt ES transporta infrastruktūru un TEN-T politiku, ņemot vērā pašreizējās un turpmākās grūtības transporta, pārrobežu mobilitātes, finanšu, ekonomikas, sociālajā, drošības un vides jomā;

4.

šajā saistībā neuzskata, ka būtu racionāli ieviest TEN-T konceptuālā pīlāra neskaidru jēdzienu, sarakstā nosakot pārmērīgi daudz prioritāšu; pretēji Komisijas izvirzītajam mērķim, ar tādu pīlāru, kas daudznozīmīgi tiek uzskatīts par konceptuālu, nav iespējams uzlabot ticību TEN-T politikai, kas ir atkarīga no konkrētu projektu attīstības;

5.

tāpēc piekrīt izstrādāt saskaņotāku un integrētāku tīkla pieeju, apmierinot vajadzības pēc iedzīvotāju un kravas vairākveidu transporta savienojumiem; tāpēc uzsver, ka prioritāte jādod dzelzceļam, ostām, ilgtspējīgiem jūras un iekšējiem ūdensceļiem, kā arī to sauszemes savienojumiem vai vairākveidu transporta mezgliem infrastruktūras savienojumos jaunajās dalībvalstīs un ar tām, turklāt īpaša uzmanība jāpievērš arī pārrobežu transporta savienojumiem, kā arī labākiem savienojumiem ar lidostām un jūras ostām Eiropas tīklos; uzsver, ka ir jāpievērš uzmanība atšķirīgajām pasažieru un preču pārvadājumu vajadzībām, kuras vienas otru papildina; iesaka dalībvalstīm un reģionālajām iestādēm uzlabot starpposmu stacijas un vietējos starpsavienojumus, kas savieno ar TEN-T, lai mazinātu izmaksas, kuras ir saistītas ar atrašanos perifērijā;

6.

aicina Komisiju īpaši atbalstīt prioritāros projektus, kuros ir vairākveidu transporta savienojumi un pastāvīga sadarbspēja un kuri aptver vairāku dalībvalstu teritoriju; norāda, ka ekonomisko apgabalu un šo prioritāro projektu sasaiste ir valsts mēroga uzdevums;

7.

norāda, ka videi nekaitīgiem transporta veidiem piešķirta nesamērīgi liela nozīme prioritāro projektu sarakstā, un vērtē to atzinīgi; šajā saistībā aicina Komisiju nodrošināt, lai šāda proporcionalitāte saglabātos arī turpmāk, kad projekti būs īstenoti;

8.

uzsver nepieciešamību integrēt klimata aizsardzību un visu transporta veidu ilgtspējīgu attīstību Eiropas infrastruktūras politikā, lai izpildītu ES mērķus samazināt CO2 emisijas;

9.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis integrēt lēmumu pieņemšanā un plānošanā saistībā ar TEN-T projektiem Eiropas vides tiesību aktus, piemēram, Natura 2000, Vienoto Eiropas aktu (VEA), ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), Gaisa kvalitātes direktīvu, Ūdens pamatdirektīvu, Dzīvotņu un putnu direktīvu, kā arī Transporta un vides ziņošanas mehānisma (TERM) ziņojumus Eiropas Vides aģentūrai par rādītājiem transporta un vides jomā;

10.

mudina Komisiju samazināt to neskaidro vai pretrunīgo noteikumu skaitu, kuri attiecas uz kopīgām deklarācijām un vides tiesību aktu piemērošanu; turklāt uzskata, ka tad, kad projektiem ir piešķirts TEN-T statuss, dalībvalstīm nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot 9. punktā minētos Eiropas tiesību aktus, lai apturētu TEN-T projektu īstenošanu;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā nesenos notikumus, kas ir būtiski faktori Eiropas transporta infrastruktūras politikai, piemēram, globālo finanšu krīzi, demogrāfiskās pārmaiņas, paplašināšanos, jaunu kaimiņvalstu iegūšanu un intensīvākus savienojumus ar austrumu valstīm un Vidusjūras reģiona valstīm;

12.

uzsver, ka jo īpaši pašreizējās ekonomiskās krīzes kontekstā TEN-T izveide un ES un kaimiņvalstu transporta sistēmu integrācija ir visdrošākais veids, kā Eiropas Savienībā nodrošināt gan iekšējā tirgus ilgtermiņa stabilitāti, gan ekonomisko un sociālo kohēziju;

13.

aicina Komisiju pastiprināt pūliņus uzlabot Eiropas koordināciju teritoriālās attīstības un transporta plānošanai (Eiropas Savienības Teritoriālā programma, kā arī teritoriālās kohēzijas princips), ņemot vērā reģionālo pieejamību, ko nodrošina uzlabota reģionālo tīklu efektivitāte; ir jāapsver lielās atšķirības starp kalnainiem, piekrastes/salu, centrāliem, perifēriem un citiem pārrobežu apvidiem, kā arī vajadzība labāk integrēt tos pilsētu mobilitātes sistēmās;

14.

aicina Komisiju īpašu prioritāti piešķirt galvenajiem projektiem, kas saistīti ar lielākajiem dzelzceļa, autoceļu un iekšzemes ūdensceļu maršrutiem, lai nodrošinātu pārrobežu savienojumus ar jaunajām dalībvalstīm un trešām valstīm;

15.

šajā saistībā ierosina, ka plānošanas procesā kā pamatelements jāizmanto Eiropas telpiskās attīstības koncepcija (ETAK) un jāiekļauj pieejamie ESPON pētījumi, jo tie sniedz zinātnisku un plānošanai paredzētu vispārīgu informāciju par transporta attīstību;

16.

uzsver, ka Lisabonas stratēģijas un Atveseļošanas plāna mērķi jāiekļauj TEN-T politikas veidošanā, ņemot vērā mobilitātes, pieejamības un loģistikas īpašo nozīmi saistībā ar ES konkurētspēju, kā arī jāuzlabo teritoriālā kohēzija;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis integrēt vairākveidu TEN-T koncepcijā dabai nekaitīgus koridorus, dzelzceļa kravu pārvadājumu tīklus, Eiropas dzelzceļa kravu pārvadājumu tīkla (ERTMS) koridorus, jūras “maģistrāles”, piemēram, tuvsatiksmes kuģošanas ceļus, pašreizējos iekšzemes ūdensceļus ar ierobežotu jaudu vai dambjus ar nepietiekamu jaudu, sauszemes ostas, loģistikas platformas un pilsētu mobilitātes mezglus, kā arī paredzēto TEN-T paplašināšanu, ietverot Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) valstis, austrumu valstis un Vidusjūras reģiona valstis, pamatojoties uz plānotu rīcību, lai atbalstītu transporta veidus, kas ir drošāki, nekaitīgāki videi un patērē mazāk naftas, tādējādi nodrošinot visu transporta veidu optimālu izmantojumu un dažādu transporta veidu savienojumu atbilstību, jo īpaši attiecībā uz dzelzceļa līnijām ostās; turklāt aicina nodrošināt saskaņotību starp pašreizējo un turpmāko TEN-T regulējumu un tiem tiesību aktiem, kas ierosināti attiecībā uz dzelzceļa kravu pārvadājumu koridoriem;

18.

norāda, ka saskaņā ar jaunāko izpēti līdz šim iekšzemes ūdensceļu vajadzībām ir izmantots tikai 1 % Eiropas infrastruktūrai atvēlēto līdzekļu; uzskata, ka ir jānodrošina pietiekams ES atbalsts, lai Eiropā attīstītu iekšzemes ūdensceļu infrastruktūru, tādējādi pilnībā izmantojot potenciālu, ko sniedz iekšzemes ūdensceļi kā ilgtspējīgs un drošs transporta veids;

19.

aicina Komisiju mēģināt nodrošināt dzelzceļa kravu pārvadājumu aizvien plašāku izmantošanu, lai sekmētu lielāku tīkla efektivitāti un ātrākus pārvadājumus;

20.

šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas dzelzceļa tīklu konkurētspējīgiem kravu pārvadājumiem (COM(2008)0852) un iepriekš minēto Komisijas 2007. gada 18. oktobra paziņojumu;

21.

uzsver, ka ir svarīgi radīt iespējas dalīties informācijā par vairākveidu transportu, lai veicinātu un atbalstītu mijiedarbību starp nemateriālo un materiālo infrastruktūru (informācijas sistēmas, piemēram, ERTMS/RIS/ITS/SESAR/Galileo), lai uzlabotu sadarbspēju, ritošo daļu (ERTMS datortehnikas un programmatūras aprīkojums vilcienos un kravas vagonu radītā trokšņa samazināšana), dabai nekaitīgu loģistiku, vairākveidu transporta savienojumus un mezglus, decentralizētus tiešās piegādes ķēdes pakalpojumus un mobilitātes pārvaldību;

22.

uzsver, ka saistībā ar TEN-T ir svarīgi attīstīt saskaņotas un standartizētas automatizētās transporta sistēmas (ATS), lai nodrošinātu efektīvāku, raitāku, drošāku un videi nekaitīgāku transporta pārvaldību;

23.

iesaka uzlabot TEN-T īstenošanu, nodrošinot labāku informācijas pieejamību ar tādu sistēmu starpniecību kā TENtec informācijas sistēma, ieviešot atklāto koordinācijas metodi, kas ietver salīdzinošo novērtēšanu un paraugprakses apmaiņu;

24.

pievērš uzmanību nepieciešamībai veicināt pašreizējās infrastruktūras efektivitāti TEN-T projektos īstermiņā, jo īpaši tad, ja šādu projektu īstenošana jau uzsākta, lai padarītu šos koridorus dzīvotspējīgus un efektīvus, bet nevis vienkārši gaidīt uz lielu projektu ilgtermiņa īstenošanu šajos koridoros;

25.

atbalsta Zaļās grāmatas “TEN-T formas strukturālo izvēli 3”, t. i., divslāņu tīklu, kas sastāv no visaptveroša tīkla, kurš balstīts uz pašreizējām TEN-T kartēm, un vairākveidu transporta “galvenā tīkla”, kurš vēl ir jādefinē, par prioritātēm nosakot dzelzceļu, ilgtspējīgus ūdensceļus un ostas, kā arī to savienojumu ar loģistikas centriem;

26.

atbalsta “galvenā tīkla” koncepciju, ko veido “ģeogrāfiskais pīlārs” un “konceptuālais pīlārs”, kurš ietver kritērijus un mērķus, kas ļauj laika gaitā elastīgi apzināt projektus, koridorus un tīkla daļas, nevis attiecībā uz visu periodu tos stingri noteikt jau budžeta plānošanas sākumā; uzskata, ka budžeta plānošanas laikā jārod iespēja elastīgi paplašināt TEN-T, lai pielāgotos mainīgajiem tirgus apstākļiem;

27.

atzīst dalībvalstu nozīmīgo lomu — tām apspriežoties ar savām reģionālajām un vietējām iestādēm, pilsoniskās sabiedrības un vietējo iedzīvotāju ieinteresētajām pusēm — lēmumu pieņemšanā par transporta infrastruktūru, kā arī transporta infrastruktūras plānošanā un finansēšanā, tostarp Eiropas pārrobežu koordinācijā un sadarbībā; cer, ka Eiropadome nodrošinās lielāku saskanību starp TEN-T projektu pieprasījumiem un lēmumiem par TEN-T budžetiem; ņemot vērā ES finanšu shēmas vidusposma pārskatu, kā arī pašreizējās apspriedes par ES atjaunošanas plānu, aicina dalībvalstis saskaņā ar līdzšinējo ES politiku pirmām kārtām pienācīgi apsvērt jautājumu par vajadzīgo finansiālo atbalstu transporta infrastruktūrās, kas ir daļa no TEN-T tīkla;

28.

pilnībā piekrīt Kopienas mērķim, kas paredz samazināt administratīvo slogu, un tādēļ īpaši mudina Komisiju pārskatīt finanšu shēmas attiecībā uz TEN-T prioritārajiem projektiem, lai vairāk samazinātu birokrātijas slogu;

29.

aicina dalībvalstis un Komisiju pastiprināt valsts līmenī īstenotās politikas saskaņošanu, lai nodrošinātu saskaņotību TEN-T programmas finansēšanā un īstenošanā atbilstīgi EK līguma 154. un 155. pantam;

30.

šajā sakarā uzsver, ka finanšu krīze rada lielāku spiedienu uz Eiropas Savienību, dalībvalstīm un reģioniem, lai tie pamatotu lēmumus par transporta infrastruktūras projektiem uz saprātīgiem izmaksu un ieguvumu novērtējumiem, ilgtspējību un Eiropas pārrobežu pievienoto vērtību;

31.

tomēr atzīmē, ka ieguldījumi transporta infrastruktūrā ir viena no galvenajām jomām, ar kuras palīdzību iespējams atrisināt finanšu un ekonomikas krīzi, un tādēļ aicina Komisiju paātrināt infrastruktūras projektus, kas saistīti ar TEN-T un finansēti ar struktūrfondu un kohēzijas fondu starpniecību; aicina dalībvalstis atkārtoti novērtēt savas ieguldījumu politikas prioritātes, ņemot vērā šo pieeju, lai paātrinātu tos TEN-T projektus, par kuriem tās uzņēmušās atbildību, jo īpaši pārrobežu posmos;

32.

atgādina Komisijai, ka transporta infrastruktūras projektu ES līdzfinansējumam, ko piešķir TEN-T, kohēzijas un reģionālais fonds un EIB, ir jāatbilst šādiem kritērijiem: ekonomiskai dzīvotspējai, uzlabotai konkurētspējai, vienotā tirgus darbības sekmēšanai, ilgtspējībai vides jomā, pārredzamībai no nodokļu maksātāju viedokļa un iedzīvotāju dalībai (partnerības princips); šajā saistībā uzsver, cik svarīgi ir attīstīt valsts un privātā sektora partnerību, lai finansētu TEN-T projektus, turklāt svarīgi ir izstrādāt elastīgus risinājumus tām problēmām, kas rodas šāda mēroga pasākumos (ģeogrāfiskie un tehniskie sarežģījumi, sabiedrības pretestība utt.);

33.

aicina Komisiju šajā saistībā nodrošināt, ka projektos, kas novērtēti atbilstīgi ES finanšu programmām, ir ņemta vērā to iespējamā ietekme uz valsts finansējumu citos vajadzīgos ieguldījumu projektos, ko neatbalsta ES fondi; jo īpaši uzskata, ka apropriācijas, ko dalībvalstis izmantojušas, lai papildinātu ES finansētos projektus, nevajadzētu piešķirt uz palīgpozīciju saglabāšanas vai šajās pozīcijās veikto ieguldījumu rēķina; drīzāk uzskata, ka tādēļ projekti jāizstrādā un jānovērtē, vismaz daļēji pamatojoties uz šo projektu iespējām integrēt (nevis atstāt novārtā) vajadzīgo papildu palīgpozīciju infrastruktūras izveidi un uzturēšanu;

34.

uzsver jo īpaši augošās vajadzības ieguldījumu jomā Eiropas gaisa pārvadājumu nozarē saistībā ar Eiropas vienotās gaisa telpas II dokumentu paketi, kā arī ierosināto “vispārējo aviācijas sistemātisko pieeju”; tādēļ aicina Komisiju, pārskatot TEN-T budžeta regulējumu, apsvērt lidostām un ATM/ANS pieejamā finansējuma daļas palielināšanu;

35.

norāda, ka ir nepieciešama aktīvāka pētniecība un izstrāde attiecībā uz vislabākās un visefektīvākās prakses transporta infrastruktūras finansēšanu un tās pozitīvo ietekmi uz konkurētspēju un kvantitatīvu un kvalitatīvu nodarbinātību, tostarp valsts un privātā sektora partnerības (PPP) pieredzi šajā sakarā, ko jau sākts darīt Komisijas pašreizējos pētījumos;

36.

uzsver, ka TEN-Tizpildaģentūrā jāizveido darba grupa, lai palielinātu valsts un privātās partnerības izmantošanu saistībā ar dažu prioritāro projektu vai posmu finansēšanu, kā arī izplatītu paraugprakses risinājumus;

37.

uzsver, ka lielāka paļaušanās uz valsts un privāto partnerību un Eiropas Investīciju banku neaizstās lielu daļu no budžeta finansējuma liela mēroga projektiem, kuriem ir noteikts atmaksāšanas periods vairāku paaudžu laikā;

38.

atbalsta TEN-T budžeta pārskatīšanu, ko veiktu dalībvalstis saistībā ar 2009.–2010. gada finanšu shēmas vidusposma pārskatu, nevis pieeju, kas paredz krasi samazināt citus projektus un centienus attīstīt cieši saistītos dzelzceļus un ūdensceļus;

39.

uzsver, ka daļa no autoceļu infrastruktūrā iekasēto ceļa nodevu ieņēmumiem jāpiešķir TEN-T projektu finansēšanai, lai palielinātu sviras efektu aizņēmumu jomā;

40.

prasa Komisijai, lai tā atlasa piemērus reģionāliem pārrobežu dzelzceļa savienojumiem, kas ir demontēti vai pamesti, it īpaši dodot priekšroku tiem, kurus varētu savienot ar TEN-T;

41.

lūdz Komisijai un dalībvalstīm apsvērt iespēju veidot Eiropas velotransporta tīklu un “dzelzs priekškara” maršrutu, kas veicinātu Eiropas pārrobežu velotransporta infrastruktūru un atbalstītu vidi saudzējošu pārvietošanās veidu un ilgtspējīgu tūrismu;

42.

aicina Komisiju līdz sava pilnvaru termiņa beigām ierosināt likumdošanas iniciatīvu par dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgu liberalizēšanu no 2012. gada 1. janvāra, lai tādējādi palielinātu visa dzelzceļa TENtīkla konkurētspēju;

43.

pauž nožēlu par prioritāro projektu lēno īstenošanu pierobežas posmos, jo īpaši attiecībā uz Pireneju reģiona projektiem, kuri ir būtiski Ibērijas pussalai un Francijai;

44.

mudina Komisiju turpināt iesaistīt Parlamentu un Eiropadomi daudzgadu priekšlikumu iesniegšanā un izvēles izdarīšanā par TEN-T projektu līdzfinansēšanu;

45.

aicina Komisiju regulāri un vismaz reizi gadā iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumus par visiem prioritārajiem projektiem, sniedzot katra projekta novērtējumu, raksturojot projektu izmaksu rentabilitāti, katra projekta īstenošanas iespējamību un laika grafiku;

46.

aicina Komisiju un EIB iesniegt Parlamentam un Padomei ikgadēju sarakstu ar konkrētiem līdzfinansētajiem projektiem, ja TEN-T projektiem līdzfinansējumu piešķīris reģionālais, kohēzijas fonds un EIB, kā jau tas tiek praktizēts attiecībā uz TEN-T līdzfinansēšanu;

47.

uzsver, ka no ekoloģiskā un ekonomiskā viedokļa vairākveidu pārvadājumu sistēmas, kuras ļauj izmantot dažādus transporta veidus attiecīgā maršrutā, daudzos gadījumos ir vienīgā dzīvotspējīgā un ilgtspējīgā iespēja nākotnē;

48.

uzsver, ka nesen paplašinātajā Šengenas zonā transporta infrastruktūrai starp Rietumeiropu un Austrumeiropu ir milzīga nozīme, ņemot vērā ar to saistīto ekonomikas izaugsmes potenciālu, īpaši jaunajās dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un veicināt starptautiskos ceļu un dzelzceļu tīklus starp Austrumeiropu un Rietumeiropu, jo sevišķi atbalstot pārrobežu transporta infrastruktūru ar īpašu rīcības programmu, ko īsteno kopīgi ar vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm; uzsver arī, ka labāki savienojumi starp Eiropas Transporta tīklu un trešo valstu transporta tīkliem jo īpaši uzlabotu robežapgabalu stāvokli un dotu pievienoto vērtību sadarbībai starp reģioniem un ES kopumā;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/41

A.

tā kā ES vēlas ierobežotu globālo sasilšanu līdz 2 °C un apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu; tā kā Eliasch pārskatā ir aprēķināts, ka ik gadu būs nepieciešami 17–33 miljardi ASV dolāru, lai līdz 2030. gadam uz pusi samazinātu atmežošanas apjomu;

B.

tā kā ilgtspējīga mežsaimniecība ir ārkārtīgi svarīga atmežošanas apkarošanai, kā arī ir būtisks ekonomiskās attīstības aspekts;

C.

tā kā atmežošanas dēļ rodas aptuveni 20 % no visa siltumnīcefekta gāzu emisijas apjoma pasaulē un tā ir galvenais bioloģiskās daudzveidības izzušanas cēlonis un nopietni apdraud attīstību un trūcīgo personu iztiku;

D.

tā kā atmežošana katru gadu notiek ārkārtīgi lielos apjomos — 13 miljonu hektāru platībā— un galvenokārt to veic tropu mežos, kā arī noteiktā apjomā Eiropā, it īpaši Centrāleiropā un Austrumeiropā;

E.

tā kā atmežošana rada kaitējumu videi, ko ir grūti vērst par labu, piemēram, ūdens apstākļu ilgtermiņa traucējumus, stepes veidošanos un pārtuksnešošanos un bioloģiskās daudzveidības izzušanu, kā kopējās saimnieciskās izmaksas ievērojami pārsniedz aizsardzības un uzlabošanas pasākumu izdevumus;

F.

tā kā mežu degradācija izpaužas dažādi un ir sarežģīti to definēt, tomēr tā lielā mērā ietekmē klimatu, bioloģisko daudzveidību, kā arī preces un pakalpojumus;

G.

tā kā līdz 2020. gadam salīdzinājumā ar 1990. gadu papildus 25–40 % samazinājumam rūpnieciski attīstītās valstīs ir jāpanāk būtiska novirze no ierastās uzņēmējdarbības gaitā radītās emisijas pieauguma jaunattīstības valstīs, tostarp jāsamazina ar atmežošanu saistītā emisija, lai ierobežotu globālo sasilšanu līdz 2 °C, saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes 4. novērtējuma ziņojumu;

H.

tā kā atmežošanas apjoma samazināšanai ir svarīga nozīme ne tikai saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu, bet arī saistībā ar pielāgošanos tām,

1.

uzver, ka jāpanāk lielāka saskaņotība starp mežu saglabāšanas un ilgtspējīgas apsaimniekošanas politikas jomām un citām ES iekšējās un ārējās politikas jomās; prasa kvantitatīvi novērtēt, kā ES politika tādās jomās kā enerģētika (it īpaši biodegviela), lauksaimniecība, ilgtspējīga ražošana un patēriņš, iepirkums, tirdzniecība un attīstības sadarbība ietekmē mežus;

2.

aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei priekšlikumus par stingrākām ilgtspējas prasībām Kopienā attiecībā uz visu veidu būvkokiem un kokmateriāliem, kas iegūti mežizstrādē;

3.

aicina Komisiju līdz 2009. gada beigām publicēt visaptverošu pētījumu, kurā būtu izvērtēta ES pārtikas un citu preču ražošanas, patēriņa un tirdzniecības ietekme uz atmežošanu un mežu degradāciju; aicina pētījumā izvērtēt un norādīt dažādu rūpniecības nozaru negatīvo ietekmi un ietvert ieteikumus attiecībā uz turpmāko politiku un jauninājumiem, lai samazinātu šādu ietekmi;

4.

norāda, ka ar ūdens apstākļiem saistītās problēmas ir jārisina rūpīgi saistībā ar mežsaimniecību, un norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi kopīgi palielināt mežu un ūdens resursus un saskaņot attiecīgās ES politikas jomas, lai atjaunotu un uzlabotu ekosistēmu ūdens uzglabāšanas spēju;

5.

atzinīgi vērtē zaļā publiskā iepirkuma (ZPI) politiku un tādu instrumentu popularizēšanu kā ekomarķēšana un mežu sertifikācijas shēmas; prasa nekavējoties pieņemt un īstenot ZPI politiku, kas attiektos uz kokmateriāliem visā Eiropā; aicina dalībvalstis veidot publiskā iepirkuma politiku, pamatojoties uz augstiem ilgtspējas standartiem, un attiecīgi noteikt reālistiskus mērķus attiecībā uz šādiem standartiem;

6.

uzskata, ka ir jāsniedz būtisks finansiāls atbalsts jaunattīstības valstīm, lai apturētu liela apmēra tropu mežu iznīcināšanu vēlākais līdz 2020. gadam, un ka šīs apņemšanās apliecinājumam būs izšķirīga nozīme starptautiskās sarunās par visaptveroša globāla nolīguma slēgšanu klimatu pārmaiņu jomā laikposmam pēc 2012. gada;

7.

atzīst, ka pietiekama finansējuma mobilizācijai saskaņā ar globālo vienošanos klimata jomā būs izšķirīga nozīme, lai uz pusi samazinātu globālo atmežošanu un visbeidzot to pārtrauktu; šajā sakarībā atbalsta Komisijas priekšlikumu par Pasaules meža oglekļa mehānisma (PMOM) izveidi saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, pamatojoties uz pastāvīgu finansēšanas shēmu; aicina dalībvalstis neatkāpties no saistībām pārtraukt pasaulē atmežošanu un mežu degradāciju, piešķirot tām daļu no ieņēmumiem, kas gūti ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ETS) kvotu izsolēs, lai samazinātu atmežošanu un mežu degradāciju jaunattīstības valstīs, un sarunās pievēršoties finansēšanas resursiem, kā norādīts Komisijas 2009. gada 28. janvāra paziņojumā “Kopenhāgenas sarunu mērķis — visaptverošs nolīgums par klimata pārmaiņām” (COM(2009)0039); aicina dalībvalstis atbalstīt Komisijas priekšlikumu pieņemt Norvēģijas finansējuma piedāvājumu un piešķirt PMOM daļu no ieņēmumiem, kurus turpmāk gūs noteiktā daudzuma vienību izsolēs;

8.

uzskata, ka atbalsts, ko nodrošina PMOM, būtu jāsniedz, balstoties uz panākumiem un pārbaudītiem rezultātiem liela apmēra atmežošanas un mežu degradācijas samazināšanā; uzsver, ka šim atbalstam būtu arī jārada papildu ieguvumi, aizsargājot bioloģisko daudzveidību, paaugstinot noturību un uzlabojot dzīves apstākļus mežu reģionos;

9.

uzsver, ka ir pilnībā jāievēro vietējo meža reģionos dzīvojošo cilvēku, tostarp pamatiedzīvotāju, tiesības iepriekš saņemt informāciju un brīvi izvēlēties, vai sniegt piekrišanu to mežu izmantošanai, kurus viņi parasti lieto; uzskata, ka ir būtiski, lai vietējās sabiedrības grupas un pamatiedzīvotāji tiktu lietderīgi un visaptveroši iesaistīti visos posmos, kad tiek izvērtēti, plānoti un īstenoti pasākumi saistībā ar atmežošanas un mežu degradācijas radītās emisijas samazināšanu;

10.

uzsver, ka jebkuram mehānismam, kas ietverts ANO sadarbības programmā atmežošanas un mežu degradācijas radītās emisijas samazināšanai un kas tiek īstenots saistībā ar starptautisku nolīgumu klimata pārmaiņu jomā laikposmam pēc 2012. gada, pirmkārt un galvenokārt ir jānodrošina, ka tiek aizsargātas veco mežu audzes;

11.

norāda, ka atmežošanas process Austrumeiropā veicina dabiskās vides degradāciju, kā arī cita starpā ietekmē dzīves kvalitāti;

12.

norāda, ka oglekļa tirgū mežu kredīti vidēji ilgā un ilgā termiņā varētu veidot daļu no to politikas jomu kopuma, kas attiecas uz atmežošanu, ja varēs nodrošināt precīzas mežu oglekļa uzskaites metodes un uzticamus uzraudzības mehānismus; uzsver, ka galīgais lēmums par mežu kredītu iekļaušanu ETS būtu jāpieņem pēc rūpīgas visu iespējamo finansēšanas mehānismu pamatotības analīzes, pēc Kopenhāgenas Pušu konferences iznākuma novērtēšanas un pēc tam, kad būs izdarīti secinājumi par eksperimentālajiem projektiem;

13.

atgādina, ka mežu projektu kredītus, ko izmanto, lai kompensētu siltumnīcefekta gāzu emisiju rūpnieciski attīstītās valstīs, nevar uzskaitīt divreiz, tādējādi tuvojoties mērķiem panākt novirzi no ierastā uzņēmējdarbības gaitā radītā apjoma, kas jaunattīstības valstīm ir jāapņemas, parakstot starptautisko nolīgumu klimata pārmaiņu jomā laikposmam pēc 2012. gada;

14.

norāda, ka jebkurā sistēmā, kura paredzēta kompensāciju saņemšanai par atmežošanas un mežu degradācijas samazināšanu un kuru piemēros saskaņā ar turpmāko klimata režīmu, jāņem vērā ne tikai oglekļa uzglabātāji, bet arī ekosistēmu pakalpojumi un sociālie labumi, ko sniedz meži;

15.

aicina ES veicināt stingrus sociālos un vides standartus, lai samazinātu emisiju, ko izraisa atmežošana un mežu degradācija; aicina ES aizstāvēt atmežošanas un mežu degradācijas izraisītās emisijas samazināšanas mehānismus, kas ir plašāki nekā pašreizējā tīrās attīstības mehānisma (TAM) projektu pieeja un kas palīdz risināt tādus atmežošanas galvenos cēloņus kā slikta pārvaldība, nabadzība, korupcija un tiesībaizsardzības trūkums, atbalstot politikas un institucionālo reformu gan vietējā, gan valsts līmenī;

16.

pauž nožēlu, ka pretēji paziņojuma nosaukumam tajā nav risināts jautājums par mežu degradāciju; aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānus un eksperimentālus projektus un paust apņemšanos savā mežsaimniecības politikā pārtraukt ne tikai atmežošanu, bet arī mežu degradāciju (arī Eiropas Savienībā), izstrādājot un izveidojot arī stingras uzraudzības sistēmas, lai iegūtu atbilstošus datus par augsni un biomasu mežos;

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/43

A.

tā kā pilsētu transportam ir ļoti liela nozīme visā transporta jomā un ka tāpēc EK līguma 70. līdz 80. pants ir juridiskais pamats, kas nosaka, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstis kopīgi atbild par šo jomu;

B.

tā kā daudzas Eiropas Savienības ar vairākām nozarēm saistītas vai modālās direktīvas un regulas ietekmē pilsētu transportu un tās jāsaskaņo, izmantojot īpašu pieeju pilsētu transporta problēmām;

C.

tā kā 2007. gada 8. un 9. marta Eiropadomē pieņemtajā Eiropas klimata plānā noteikti vērienīgi plāni 2020. gadā par 20 % samazināt energoresursu patēriņu, par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, un, ka 20 % no vispārējā enerģijas patēriņa veidos atjaunojamie energoavoti, un šos mērķus nevar sasniegt bez piemērotas stratēģijas attiecībā uz pilsētu transportu;

D.

tā kā pētniecības un attīstības programmai CIVITAS ir lieli panākumi, kas norāda uz vietējo pašvaldību un transporta organizēšanas sabiedrību interesi par Eiropas Savienības investīcijām novatoriskos pilsētas transporta projektos;

E.

tā kā kohēzijas fondi un struktūrfondi finansē pilsētu mobilitātes programmas, taču tiem ir divkāršs trūkums, no vienas puses, attiecībā uz tiem nav Eiropas Savienības stratēģijas un mērķu pilsētu mobilitātes jomā, no otras – to piešķiršana Eiropas Savienības teritorijā nav vienlīdzīga;

F.

tā kā pilsētu teritorijas ir moduļu saslēgumu un Eiropas transporta tīklu savienojuma īpaši centri, kuriem jāveicina vispārējo mērķu sasniegšana attiecībā uz ilgtspējīgu mobilitāti Eiropas Savienībā un Eiropas Savienības pilsētu tīklu ilgtspējīga konkurētspēja;

G.

tā kā pilsētas ir būtiskas uzņēmējdarbības vietas un kravu pārvadājumi ir būtiski saistībā ar iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, vienlaikus tie saskaras ar problēmām nelielo uzglabāšanas platību un ierobežoto piegādes laika limitu dēļ;

H.

tā kā subsidiaritātes principa un pašvaldību tiesību teritoriālās plānošanas jomā ievērošana neļauj paredzēt reglamentējošu Eiropas Savienības politiku, bet ļauj Eiropas Savienībai izstrādāt tādu rosinošu stratēģiju, kāda ir tās reģionālā un kohēzijas politika, iepriekš neuzspiežot konkrētus risinājumus;

I.

tā kā modālās politikas nevar risināt pilsētu teritoriju problēmas, bet tās var risināt, izmantojot pieeju, kurā ņemti vērā lietotāji un integrētās pārvietošanās sistēmas;

J.

tā kā efektīvu un ilgtspējīgu pilsētas transporta politiku gan Eiropas pilsoņu, gan Eiropas ekonomikas labā varēs panākt, tikai nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi starp preču pārvadājumiem un pasažieru pārvadājumiem un starp dažādiem transporta veidiem;

K.

tā kā transporta pieprasījuma samazināšanu ievērojami veicinātu pilsētplānošana, kurā būtu ņemtas vērā sabiedrības demogrāfiskās izmaiņas, piemēram, radot dzīvokļu piedāvājumus senioriem pilsētu centros un nodrošinot iedzīvotājiem dzīvesvietām tuvas iepirkšanās iespējas;

L.

tā kā ir nepieciešams, lai būtu stabilas stratēģijas attiecībā uz pārvietošanos pilsētās, lai uzlabotu attiecīgos instrumentus, izveidojot moduļu savstarpējās apmaiņas platformas, kā arī integrējot dažādās pārvietošanās sistēmas;

M.

tā kā ir nepieciešama ticama un sistemātiskāka statistika, kas ļauj novērtēt politiku vietējā līmenī un apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz pārvietošanos pilsētās;

N.

tā kā no tautsaimniecības un tehnoloģiskā aspekta Eiropas Savienības konkurētspējai un ārējai tirdzniecībai ir ļoti svarīgas dažādās tehnikas, kas ieviestas pilsētu transportā;

O.

tā kā nākamo Eiropas Parlamenta vēlēšanu termiņš liek Eiropas Parlamentam ievērot parlamentāro diskusiju grafiku par Komisijas izziņoto rīcības plānu par mobilitāti pilsētās,

1.

pauž nožēlu, ka Komisijas izziņotais rīcības plāns attiecībā uz mobilitāti pilsētās nav publicēts, var atbalstīt atšķirīgas iniciatīvas, taču uzstāj, ka nepieciešama saskanīga pieeja; tādēļ nolemj turpināt patstāvīgo ziņojumu, pilnībā ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, izstrādājot priekšlikumus Eiropas Savienības rīcības plānam par mobilitāti pilsētās;

2.

atgādina, ka pilsētas transports ir pakļauts subsidiaritātes principam, tomēr uzsver, ka vietējās varas iestādes nevar atrisināt šos uzdevumus bez sadarbības un koordinācijas Eiropas mērogā un ka tādēļ Komisijai jānodrošina izpēte un tiesiskais regulējums, jāfinansē pētniecība un jāveicina un jāizplata paraugprakse tādā formātā, kas ir ikvienam pieejama visās ES valodās;

3.

aicina Komisiju publicēt krājumu ar saistošajām šīs nozares Eiropas reglamentējošiem noteikumiem un ierosināt reģioniem un pilsētām kopēju atsauces sistēmu, kas atvieglotu lēmumu pieņemšanas procesu saistībā ar attīstības stratēģiju plānošanu un īstenošanu;

4.

izsaka priekšlikumu nekavējoties Eurostat uzsākt statistikas un datu bāzes uzlabošanas programmu par mobilitāti pilsētās, jo īpaši iekļaujot:

5.

iesaka nekavējoties izveidot Eiropas interneta portālu un forumu par pārvietošanos pilsētās, lai atvieglotu informācijas, paraugprakses un novatoriskas pieredzes apmaiņu un izplatīšanu, jo īpaši “vieglās” pārvietošanās jomā;

6.

iesaka saistībā ar Eiropas Mobilitātes nedēļu ieviest ikgadēju Eiropas Savienības balvu, iekļaujot CIVITAS balvas, lai atzīmētu īpašu un izplatāmu iniciatīvu vai projektus pilsētas transporta jomā;

7.

iesaka izveidot jaunu CIVITAS paaudzi (CIVITAS IV), saistībā ar projektu konkursiem, cita starpā iekļaujot:

8.

iesaka paātrināt Inteliģento transporta sistēmu (ITS) izpēti un attīstību, nodrošināt to labāku koordināciju ar pilsētu iedzīvotāju un vietējo iestāžu vajadzībām un mērķiem un tos orientēt uz:

9.

aicina palielināt valstu un Eiropas finansējumu ITS pielietojumiem, lai vietējās iestādes varētu plašāk izmantot ITS;

10.

prasa, lai integrētās pieejas princips tiktu veicināts saistībā ar pārvaldību, kas balstās uz partnerību, kas apvieno pilsētu, piepilsētu, valsts un Eiropas līmeņa dalībniekus un kas ņem vērā ar transportu saistītus jautājumus, piemēram, sociālo integrāciju, troksni, drošību, konkurētspēju, vidi utt.; atkārtoti prasa, lai integrētas pieejas īstenošana būtu obligāta programmu izstrādē un ar struktūrfondiem saistītu projektu izvēlē;

11.

iesaka īstenot ilgtspējīga pilsētu transporta plānus, kas iekļauti aglomerācijās ar vairāk nekā 100 000 iedzīvotājiem, iekļaujot:

12.

iesaka izveidot pastāvīgu Eiropas transporta organizācijas pārstāvošo iestāžu forumu par pilsētu transporta pārvaldību, iekļaujot lietotāju un pilsoņu apvienības un pārvadātāju profesionālās apvienības, lai apmainītos ar paraugpraksi un to izplatītu;

13.

iesaka Eiropas finansējumu pilsētu transporta jomā pakļaut nosacījumam par integrētu pilsētu mobilitātes plānu (pārvietošanās plānu pilsētās) pastāvēšanu;

14.

mudina to Eiropas pilsētu, kurās ir vairāk nekā 250 000 iedzīvotāju, sabiedrisko transportu, kustību un stāvvietas organizējošās iestādes sadarboties un integrēt darbību atbilstošās teritorijās, ņemot vērā iedzīvotāju un kravas plūsmas un respektējot vietējās īpatnības;

15.

mudina transportu organizējošās iestādes brīvprātīgi noteikt uz nākotni vērstus saskanīgus siltumnīcefekta gāzes emisiju samazināšanas mērķus, īstenojot mobilitātes politiku, kas minēta iepriekšminētajos ilgtspējīgos pilsētu transporta plānos, un šos mērķus izmantot par pamatu īpašus pienākumus attiecībā uz rezultātiem valsts vai privātajiem transporta pakalpojumu sniedzējiem;

16.

ierosina novērtēt pieredzi tarifu integrēšanā (tostarp projektu “Savietojama tarifu pārvaldība”), informācijā par moduļu savstarpējo savietojamību un savstarpēji saistītām transporta organizācijas iestādēm Eiropas Savienības pilsētu aglomerācijās, lai atvieglotu apmaiņu ar paraugpraksi;

17.

mudina Komisijā izveidot mobilitātes pilsētās novērošanas centru, taču nevēlas, lai tiktu veidota vēl viena aģentūra;

18.

pauž nožēlu, ka pašreizējā atbalsta laikposmā ‐ no 2007. līdz 2013. gadam ‐ no visiem transporta nozarei piešķirtajiem struktūrfondu līdzekļiem (EUR 82 000 000 000) pilsētu transportam ir paredzēti tikai 9 % (EUR 8 000 000 000); uzskata, ka šī summa ir pārāk maza, lai varētu atbilstoši risināt uzdevumus, kas vienlaikus paredz Eiropas pilsētām pielāgotu mobilitāti un vides un klimata aizsardzību;

19.

stingri iesaka saistībā ar 2014.–2020. gada finanšu plānu izpētīt tādu Eiropas Savienības finanšu instrumentu, kas būtu paredzēts mobilitātei pilsētās (integrēta programma līdzīga Marco-Polo) un ļautu līdzfinansēt:

iesaka šo finansējumu piešķirt kā pamudinājumu, pamatojoties uz konkursiem atbilstoši konkursu noteikumiem Eiropas Savienībā;

20.

pieprasa Komisijas ziņojumu par reglamentētām piekļuves zonām pilsētu vidē, lai novērtētu to ietekmi uz mobilitāti, dzīves veidu, emisijām un ārējām sekām, veselību un drošumu, ņemot vērā, ka ir nepieciešama sodīšanas sistēma par noziedzīgiem un nenoziedzīgiem satiksmes pārrobežu pārkāpumiem;

21.

iesaka izbraukšanas vietās, ja tās atrodas Eiropas Savienībā, stacijās un lidostās, ieviest informācijas un galveno Eiropas Savienības pilsētu – galamērķu pilsētas transporta dokumentu pārdošanas tīklu;

22.

iesaka noteikt pilsētas transporta, iekļaujot gājējus, velosipēdistus un preču un pakalpojumu piegādātājus, “lietotāju hartu”, arī attiecībā uz ielu sadalījumu, lai samazinātu pašreizējo nevienlīdzību;

23.

uzskata, ka uz īsiem maršrutiem koncentrēta pilsētas koncepcija ir vispiemērotākā, lai pilsētās ieviestu videi un klimatam nekaitīgu mobilitāti;

24.

mudina Komisiju un vietējās pašvaldības intensificēt un paplašināt iniciatīvu saistībā ar dienu bez auto, līdzīgu Eiropas dienai bez auto;

25.

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk nākt klajā ar saskaņotu pieeju attiecībā uz zaļajām zonām un vienotas Eiropas zaļās zonas emblēmas izstrādi, lai nepieļautu, ka katrā pilsētā vai dalībvalstī tiek izstrādātas atšķirīgas pieejas, tādējādi radot ievērojamas neērtības pilsoņiem un uzņēmumiem;

26.

uzskata, ka pilsētu mobilitātes plānā jāietver arī starppilsētu tīklu veidošana, lai nodrošinātu savienojumu starp lielām pilsētām, to ekonomisko attīstību, atvieglotu pasažieru un preču ātru pārvadāšanu;

27.

iesaka īstenot Eiropas Savienības aprīkojuma standartizācijas un sertifikācijas politiku drošības un veselības, ērtību (troksnis, vibrācijas), tīklu savstarpējas savietojamības (autobusu josla, vilciens – tramvajs) jomā, piekļuves jomā PIM vai bērnu ratiņiem, “vieglo” transportlīdzekļu jomā, kā arī ekoloģiski tīro transportlīdzekļu (autobusi, taksometri u.c.) jomā, pamatojoties uz oglekļa daudzumu un analīzi par ietekmi, ko pārvadātājiem un lietotājiem radīs izmaksas;

28.

iesaka pastāvīgi rūpēties par to, lai pareizi pieņemtā lēmumā izmaksas būtu proporcionālas ieguvumiem un būtu paredzēta iespēja nodrošināt pabalstus lietotājiem ar ierobežotām ekonomiskām iespējām;

29.

iesaka izstrādāt pamatnostādnes par obligātajām kvalitātes prasībām pakalpojumiem, novērtējumam un lietotāju un pilsoņu līdzdalībai saistībā ar pilsētas transporta tīklu atvēršanu konkurencei atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1370/2007;

30.

iesaka saistībā ar Eiropas ekonomikas atjaunošanas plānā atbrīvotajiem kredītiem lielu šo kredītu daļu piešķirt, lai finansētu investīcijas un jau notiekošos darbus pilsētu transporta un sabiedriskā transporta jomā, kurus var nekavējoties finansēt un kuri pabeidzami līdz 2009. gada 31. decembrim;

31.

atzīmē, ka saistībā ar Eiropas ekonomikas attīstības programmu struktūrfondu līdzekļi pirmām kārtām tiek piešķirti ilgtspējīgiem infrastruktūru projektiem; neatlaidīgi aicina dalībvalstis un reģionus ievērojamu šo līdzekļu daļu piešķirt videi nekaitīgam pilsētas transportam;

32.

prasa Komisijai pieņemt zināšanai šajā rezolūcijā paustos priekšlikumus, kā arī Eiropas Parlamenta pausto vēlmi, lai Komisija nāk klajā ar iniciatīvu šajā jomā, lai pēc iespējas drīzāk tā taptu par rīcības plānu;

33.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/50

A.

tā kā automatizētās jeb intelektiskās transporta sistēmas (ITS) ir modernas lietotnes, kurās izmantotas transporta informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), sniedzot novatoriskus pakalpojumus transporta veidu un satiksmes vadības jomā;

B.

tā kā ITS ir milzīgs potenciāls, lai efektīvāk izmantotu visus transporta veidus, kas var apmierināt Eiropas transporta politikā noteiktās vajadzības un izpildīt izvirzītos uzdevumus;

C.

tā kā ceļu satiksmes sastrēgumi skar 10 % no autoceļu tīkla un to gada izmaksas sasniedz 1 % no ES IKP, satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits ir līdz pat 42 953 personām (2006. gadā), kas ievērojami pārsniedz vidusposma mērķi, proti, panākt samazinājumu līdz 25 000 negadījumiem 2010. gadā, un ceļu satiksme rada 72 % no kopējās transporta CO2 emisijas, savukārt 40 % no Eiropas CO2 autotransporta emisijas rada pilsētu satiksme;

D.

tā kā praksē ir apstiprināta ITS būtiskā nozīme enerģijas patēriņa samazināšanā un zaļāka transporta panākšanā;

E.

tā kā intelektiskās lietotnes ir izstrādātas dažādiem transporta veidiem, tādiem kā dzelzceļa transports (ERTMS un TAF–TSI), jūras un iekšzemes ūdensceļu transports (LRITS, SafeSeaNet, VTMIS, RIS), gaisa transports (SESAR) un sauszemes transports, piemēram, mājlopu transportēšanai,

1.

uzsver, ka ITS ir galvenais instruments, lai pašreizējās infrastruktūras izmantošana būtu rezultatīvāka un lai transports būtu efektīvāks, drošāks, uzticams un videi draudzīgāks, tādējādi veicinot ilgtspējīgas iedzīvotāju mobilitātes un ekonomikas attīstību;

2.

uzsver labvēlīgo ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību, kāda ITS ir visu reģionu, tostarp pilsētu teritoriju, ekonomiskās darbības uzlabošanā, radot nosacījumus savstarpējai pieejamībai, palielinot vietējo un starpreģionālo tirdzniecību un attīstot Eiropas Savienības iekšējo tirgu un sekmējot nodarbinātību saistībā ar pasākumiem, kas izriet no ITS ieviešanas;

3.

uzskata, ka ITS var uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves apstākļus, jo īpaši to iedzīvotāju, kuri dzīvo pilsētu teritorijās, kā arī dot ieguldījumu ceļu satiksmes drošības uzlabošanā, samazināt kaitīgo emisiju un vides piesārņojumu, paaugstināt satiksmes efektivitāti, uzlabot piekļuvi attālākos rajonos un īstenot prioritāti — samazināt satiksmes plūsmas intensitāti;

4.

pauž nožēlu par aizkavēšanos kopējās ITS īstenošanas struktūras izveidē ES un par nepietiekamu ITS ieviešanas koordināciju, ko galvenokārt rada sadarbspējas šķēršļi, nepietiekami efektīva visu iesaistīto pušu sadarbība un neatrisināti datu privātuma un saistību jautājumi;

5.

atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānu par ITS (rīcības plānu) kā kopīgu pasākumu un programmu sistēmu ar skaidri noteiktiem termiņiem rezultātu sasniegšanai;

6.

ir stingri pārliecināts, ka ir jāievieš instruments, ar ko veicina ITS pielietojumu transporta politikā; atbalsta likumdošanas instrumenta izstrādi, ar ko nosaka pamatu ITS ieviešanai, un prasa Komisijai nodrošināt pilnvērtīgāku informāciju par pašreizējo situāciju attiecībā uz rīcības plāna pasākumiem, finansējumu un programmas izstrādi, lai nodrošinātu skaidra pasākumu kopuma un termiņu paredzēšanu direktīvā, ar ko nosaka pamatu ITS ieviešanai;

7.

apzinās, ka ir piešķirts ierobežots Kopienas finanšu atbalsts (2008. gadā) iniciatīvai EasyWay, kas ir Eiropas mēroga projekts ITS ieviešanai galvenajos Eiropas ceļu tīkla (TERN) koridoros 21 ES dalībvalstī un kuru pārvalda valsts autoceļu iestādes un operatori sadarbībā ar iesaistītajiem partneriem no valsts un privātā sektora;

8.

norāda, ka ITS ir jāievieš visos transporta veidos un attiecībā uz visiem ceļotājiem Eiropā, izmantojot koordinētu pieeju un Galileo lietotnes; stingri atbalsta to tūlītēju ieviešanu, lai veicinātu vairākveidu pārvadājumus starp valsts un privāto sektoru un sabiedriskā transporta sistēmā, uzlabojot vispārējo informētību un nostiprinot veiktspējas pārvaldību;

9.

mudina Komisiju un dalībvalstis risināt saistību jautājumu, kas rada lielus šķēršļus raitai un saskaņotai ITS attīstībai Eiropā;

10.

uzskata, ka ITS izstrādē izšķiroša nozīme ir sadarbspējai, lai Eiropā nodrošinātu saskaņotu un efektīvu ITS ieviešanu; uzsver, ka gadījumā, ja tiek veikti ieguldījumi TERN (ceļu būve vai uzturēšana), jācenšas ieviest arī nepieciešamos ITS pakalpojumus;

11.

tā kā Eiropas ITS tirgū jau ir plašs piedāvājums, aicina Komisiju noteikt prasības attiecībā uz ITS izmantošanas un pakalpojumu sniegšanas obligāto līmeni, kāds būtu jānodrošina visās dalībvalstīs un kāds ir nepieciešams ITS efektīvai ieviešanai, īstenošanai un darbībai;

12.

uzskata, ka ir būtiski sagatavot tirgus pieprasījuma novērtējumu, iekļaujot arī faktiskās vajadzības, kuras pārsniedz ITS lietotņu un pakalpojumu obligāto līmeni, kā arī lielāku uzmanību pievērst ITS iekšējā tirgus aspektiem, izmantojot standartizāciju un izstrādājot atbilstīgu regulējumu;

13.

uzsver, cik svarīga ir pārrobežu sadarbība gan pie ES ārējām robežām, gan arī tehniskajā un administratīvajā līmenī, jo tai ir izšķiroša nozīme ITS efektīvā ieviešanā ES;

14.

uzsver, ka ir jānodrošina datu un informācijas kritiskais apjoms vismaz šādās piecās pamatjomās, kas ir prasību minimums efektīvai ITS ieviešanai: satiksmes un ceļošanas informācija reālajā laikā; ceļu tīkla dati; digitālo karšu publiskie dati; dati par vispārējās satiksmes informācijas pakalpojumu minimumu un vairākveidu tiešo ceļojumu plānotāji;

15.

aicina noteikt vispārējās satiksmes informācijas pakalpojumu minimumu, lai aptvertu Eiropas tīklu (TEN-T);

16.

uzsver, ka nolūkā pieņemt un ieviest ITS plašā mērogā ir jāņem vērā gan informācija par transporta pakalpojumiem, gan dažādiem transporta līdzekļiem noteiktais grafiks;

17.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt reālā laika informāciju ceļotājiem un infrastruktūras pārvaldītājiem un padarīt šo informāciju precīzāku, uzticamāku un vienotāku, vienlaikus ievērojot Eiropas specifiskās (ģeogrāfiskās, kultūras un valodas) iezīmes un nodrošinot ģeogrāfisku nepārtrauktību;

18.

uzskata, ka attiecībā uz ITS izstrādi ir būtiski garantēt privātā sektora piekļuvi ceļu, satiksmes un ceļošanas datiem, vienlaikus ievērojot privātumu un risinot intelektuālā īpašuma tiesību jautājumu;

19.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt saskaņotas, sadarbspējīgas un uzticamas ITS, saglabājot lietotāju tiesības brīvi izvēlēties ITS;

20.

aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt un sasaistīt ITS ar ES pilsētu mobilitātes iniciatīvām, lai panāktu efektīvāku transporta mobilitāti un pārvaldības vienmērību un samazinātu sastrēgumus uz ceļiem, TEN-T koridoros, kravu pārvadājumu koridoros un konurbācijās;

21.

uzskata, ka ir jānodrošina pārrobežu sadarbība un jāizstrādā programmas, lai efektīvi īstenotu un ieviestu ITS, piemēram, EasyWayprojektu;

22.

aicina Komisiju noteikt svarīgāko informāciju, transporta aprīkojumu un transportlīdzekļu standartus straujākai ITS ieviešanai, kā arī pasākumus, kas veicina saskaņotākas lielceļu infrastruktūras izveidi;

23.

uzskata par svarīgu, ka katra transportlīdzekļa un infrastruktūras, kas atvasināta no ITS ieviešanas, ekonomisko izmaksu novērtējums tiek balstīts uz izmaksu un ieguvumu analīzi, aptverot visas saistītās (ekonomiskās, sabiedriskās un vides) izmaksas;

24.

atbalsta tādu procedūru un sistēmu attīstību, ar kurām lietotājus informē par pilsētas transporta pakalpojumiem un attiecīgo tīklu stāvokli, izmantojot, piemēram, GSM tehnoloģijas;

25.

aicina izpētīt vienotā tarifa sistēmas, ko koordinētu attiecīgā reģiona iestādes, un jo īpaši aicina apzināt attiecīgos tehniskos aspektus;

26.

mudina izstrādāt vairākveidu satiksmes tehnoloģijas, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem atvieglotu piekļuvi transportam un uzlabotu pārvietošanos pilsētā;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis sagatavoties saskaņotai eCall lietotnes ieviešanai un integrācijai visās ES dalībvalstīs līdz 2010. gadam, līdzko būs pabeigtas standartizācijas pārbaudes;

28.

uzskata, ka ITS lietotnēm un to ieviešanai:

29.

mudina Komisiju turpināt komunikācijas izmaksu samazināšanu, lai plašāk varētu izmantot komunikācijas un informācijas iekārtas, kuru pamatā ir telekomunikācijas;

30.

atzinīgi vērtē “e-kravas” iniciatīvu un mudina Komisiju ieviest “viedkravas” principu, lai kravu pārvadājumiem piemērotu vairākveidu ITS pakalpojumu pieeju, īpašu uzmanību pievēršot bīstamo preču pārvadāšanai;

31.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst vienlīdz lielu uzmanību gan pasažieru, gan kravas pārvadājumiem, lai nepieļautu pasažieru pārvadājumu diskrimināciju, kas ļoti nelabvēlīgi ietekmē iedzīvotāju mobilitāti;

32.

atbalsta atbilstīgus reglamentējošos noteikumus par cilvēka–mašīnas saskarni (HMI) un citiem ITS protokoliem un uzsver vajadzību risināt jautājumus par saistībām;

33.

aicina Komisiju risināt jautājumu saistībā ar mazāk aizsargātiem transporta lietotājiem, tostarp cilvēkiem ar kustību traucējumiem, un aicina pilnveidot pasākumus, kas attiecas uz ADAS un citu sistēmu, piemēram, ITS un HMI, straujāku ieviešanu, piemērojot tās divriteņu transportlīdzekļiem saskaņā ar rīcības plānā ietvertajām apakšdarbībām;

34.

aicina Komisiju pilnībā izmantot ITS potenciālu, lai, īstenojot profilaktiskus pasākumus, novērstu smoga un augstu ozona koncentrāciju, kā arī mazinātu trokšņa, cieto daļiņu, NOx un CO2 emisiju;

35.

uzsver, ka ir svarīgi noteikt vienotu platformas arhitektūru attiecībā uz standartizētām saskarnēm un protokoliem, kas atvieglotu ITS, kooperatīvo sistēmu un infrastruktūras–infrastruktūras (I2I), transportlīdzekļa–infrastruktūras (V2I) un transportlīdzekļa–transportlīdzekļa (V2V) specifikāciju lietošanu;

36.

aicina Komisiju īstenot ITS plānu, izmantojot vienotas platformas attiecībā uz ITS lietotnēm un ieviešanu un piedaloties privātajam un valsts sektoram, un aicina izveidot atbilstīgu sistēmu, lai risinātu ITS saistību jautājumus;

37.

norāda, ka jāmudina rīkot mācības par ITS lietotnēm, lai uzlabotu lietotāju veiktspēju transporta jomā un atvieglotu cilvēka–mašīnas mijiedarbību;