—

Zviedrijas valdības vārdā — A. Falka [A. Falk], pārstāve,

—

Austrijas valdības vārdā — E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — Ž. B. Leņelo [J.-B. Laignelot] un P. Dejmeka [P. Dejmek], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 4. decembra Direktīvas 2000/76/EK par atkritumu sadedzināšanu (OV L 332, 91. lpp.) interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts sakarā ar strīdu starp Gävle Kraftvärme AB (turpmāk tekstā — “Gävle Kraftvärme”) un Länsstyrelsen i Gävleborgs län (Jēvleborgas apgabala pārvalde, turpmāk tekstā — “apgabala pārvalde”) saistībā ar pieteikumu par atļaujas saņemšanu attiecībā uz iekārtu siltuma un elektroenerģijas ražošanai apsaimniekošanu.

3

Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvas 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), ko groza Komisijas 1996. gada 24. maija Lēmums 96/350/EK (OV L 135, 32. lpp., turpmāk tekstā — “Direktīva 75/442”), 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai mudinātu:

4

Direktīva 75/442 tika atcelta un kodificēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/12/EK par atkritumiem (OV L 114, 9. lpp.), kas stājās spēkā 2006. gada 17. maijā. Gandrīz identisks Direktīvas 75/442 3. panta 1. punkta formulējums atkārtoti tika izmantots Direktīvas 2006/12 3. panta 1. punktā.

5

Direktīvas 2000/76 septītajā, trīspadsmitajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

6

No Direktīvas 2000/76 1. panta pirmās daļas izriet, ka tās mērķis ir novērst vai iespējami samazināt atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtu darbības nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, jo īpaši piesārņojumu, ko rada emisijas gaisā, augsnē, virszemes ūdeņos un gruntsūdenī, apdraudot cilvēku veselību.

7

Minētā panta otrajā daļā ir precizēts, ka šo mērķi sasniedz, it īpaši izvirzot stingrus darbības nosacījumus un tehniskās prasības atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtām, kā arī nosakot emisiju robežvērtības.

8

Jēdzieni “sadedzināšanas iekārta” un “līdzsadedzināšanas iekārta” Direktīvas 2000/76 3. panta 4. un 5. punktā ir definēti šādi:

9

Direktīvas 2000/76 3. panta 12. punktā jēdziens “atļauja” ir definēts šādi:

“[..] nozīmē rakstisku lēmumu (vai vairākus šādus lēmumus), ko pieņem kompetentā iestāde, kas piešķir iekārtas ekspluatācijas atļauju, ievērojot konkrētus nosacījumus, kuri garantē, ka iekārta atbilst visām šajā direktīvā noteiktajām prasībām. Atļauja var attiekties uz vienu vai vairākām iekārtām, kas atrodas vienā vietā un kurām ir viens operators.”

10

Minētās direktīvas 4. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Neskarot Direktīvu 96/61/EK, kompetentajai iestādei adresētajā atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtas atļaujas pieteikumā ietver pasākumu aprakstu, kas paredz garantijas, ka:

[..]

[..].”

11

Minētās direktīvas 6. panta 1.–3. un 6. punktā ir noteikts:

“1.   Sadedzināšanas iekārtās nodrošina tādu sadedzināšanas pakāpi, lai kopējais oglekļa saturs (TOC) sārņos un izdedžos nepārsniegtu 3 % vai to karsēšanas zudumi būtu mazāki par 5 % no šo materiālu saussvara. Vajadzības gadījumos izmanto piemērotas atkritumu pirmapstrādes metodes.

Sadedzināšanas iekārtām jābūt plānotām, aprīkotām, uzbūvētām un jādarbojas tā, lai procesā izdalījušos gāzu temperatūra pēc pēdējās sadedzināšanai vajadzīgā gaisa pievadīšanas arī visnelabvēlīgākajos apstākļos pie sadedzināšanas kameras iekšējās sienas vai citā kompetentās iestādes noteiktā reprezentatīvā mērīšanas vietā sadegšanas kamerā kontrolēti un homogēni uz divām sekundēm paaugstinātos līdz 850 °C. Sadedzinot bīstamos atkritumus, kas satur vairāk par 1 % hlora halogēnorganisko vielu veidā, temperatūra vismaz uz divām sekundēm jāpaaugstina līdz 1100 °C.

Visas iekārtu sadedzināšanas līnijas aprīko ar vismaz vienu papildus degli. Šim deglim jāieslēdzas automātiski, ja sadedzināšanas gāzu temperatūra pēc pēdējās sadedzināšanai vajadzīgā gaisa pievadīšanas nokrītas attiecīgi zem 850 °C vai 1100 °C. Šo degli izmanto arī iekārtas palaišanas un apturēšanas laikā, lai nodrošinātu, ka tiek pastāvīgi uzturēta attiecīgi 850 °C vai 1100 °C temperatūra tikmēr, kamēr sadedzināšanas kamerā ir nesadeguši atkritumi.

Ja palaišanas vai apturēšanas laikā sadedzināšanas gāzu temperatūra pazeminās attiecīgi zem 850 °C un 1100 °C, papildus deglim nedrīkst padot kurināmo, kas var radīt lielākas kaitīgo vielu emisijas, nekā sadedzinot dīzeļdegvielu, kā definēts Padomes [1975. gada 24. novembra] Direktīvas 75/716/EEK [par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz sēra saturu dažos šķidrajos kurināmajos (OV L 307, 22. lpp.)] 1. panta 1. punktā, sašķidrināto gāzi vai dabasgāzi.

2.   Līdzsadedzināšanas iekārtām jābūt plānotām, aprīkotām, uzbūvētām un jādarbojas tā, lai procesā izdalījušos gāzu temperatūra arī visnelabvēlīgākajos apstākļos kontrolēti un homogēni uz divām sekundēm paaugstinātos līdz 850 °C. Dedzinot bīstamos atkritumus, kas satur vairāk par 1 % hlora halogēnorganisko vielu veidā, temperatūra vismaz uz divām sekundēm jāpaaugstina līdz 1100 °C.

3.   Atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtās jābūt uzstādītai un jādarbojas automātiskai sistēmai, ar kuru aptur atkritumu padevi iekārtā:

[..]

6.   Cik vien iespējams, jāreģenerē siltumenerģija, kas izdalās atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas procesos.”

12

Direktīvas 2000/76 7. pantā, skatītā kopā ar tās II un V pielikumu, ir noteiktas robežvērtības emisijām sadedzināšanas iekārtām un līdzsadedzināšanas iekārtām. Saskaņā ar minētā panta 2. punkta otro daļu emisijas robežvērtības, kuras piemēro sadedzināšanas iekārtām, tiek piemērotas arī līdzsadedzināšanas iekārtām, kurās vairāk nekā 40 % no tajās iegūtās siltumenerģijas rodas, sadedzinot bīstamos atkritumus.

13

Gävle Kraftvärme ir uzņēmums, kas ietilpst Gävle Energie uzņēmumu grupā, kura savukārt pieder Jēvles [Gävle] pašvaldībai piederošai akciju sabiedrībai. Gävle Kraftvärme izmanto koģenerācijas iekārtu Johannes, kas ir galvenā siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārta Jēvles rajona centrālapkures tīklā.

14

Ieplānojusi šīs iekārtas paplašināšanu, Gävle Kraftvärme iesniedza pieteikumu Östersunds tingsrätt, miljödomstolen (pie Osterzundas pirmās instances tiesas piederoša, vides jautājumos kompetenta tiesa), lai saņemtu atļauju minētās iekārtas, kuras kopējā maksimālā termiskā jauda ir 170 MW, darbībai. Šis pieteikums it īpaši attiecas uz šādiem punktiem:

15

Pieteikums tika iesniegts arī papildu izmaiņu ieviešanai, kas nepieciešamas darbības paplašināšanai.

16

Šī pieteikuma iesniegšanas brīdī vēl nebija pilnībā noteikti konkrēti minētās paplašināšanas noteikumi. Gävle Kraftvärme varēja vai nu uzsākt 2. krāsns būvniecību un būvēt 3. krāsni tikai vajadzības gadījumā, vai arī neuzsākt 2. krāsns būvniecību un būvēt drīzāk 3. krāsni. Katrā ziņā kopējā piegādes jauda nedrīkstēja pārsniegt 85 MW.

17

Savā pieteikumā par atļaujas saņemšanu Gävle Kraftvärme apgalvoja, ka gan 1. krāsns, gan arī 2. krāsns varēja tikt kvalificēta kā “līdzsadedzināšanas iekārta”. Apgabala pārvalde, kas atbalstīja minēto pieteikumu, tomēr uzskatīja, ka minētā darbība drīzāk atbilstu darbībai, kas tiek veikta ar atkritumu sadedzināšanas iekārtu. Pirmās instances tiesa apstiprināja Gävle Kraftvärme piedāvāto kvalifikāciju, uzskatot, ka iekārtas galvenais mērķis ir enerģijas ražošana.

18

Apgabala pārvalde šo lēmumu apstrīdēja Svea Hovrätt, Miljööverdomstolen (pie Sveas apelācijas instances tiesas piederoša, vides jautājumos kompetenta tiesa), apgalvojot, ka 1. krāsns bija jākvalificē kā “līdzsadedzināšanas iekārta”, bet 2. krāsns — kā “sadedzināšanas iekārta”; apelācijas instances tiesa šīs kvalifikācijas apstiprināja.

19

Gävle Kraftvärme iesniedza apelāciju par šo lēmumu Högsta domstolen (Augstākā Tiesa), apgalvojot, ka apelācijas instances tiesa kļūdījās, kvalificējot krāsnis atsevišķi.

20

Iesniedzējtiesa atzīmē, ka iekārtu kvalifikācijai ir nozīme tiktāl, ciktāl tās izmantošanas prasības atšķiras atkarībā no attiecīgās iekārtas veida. Uzskatot, ka pamata lietas iznākums ir atkarīgs no Kopienu tiesību interpretācijas, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

21

Jēdzieni “sadedzināšanas iekārta” un “līdzsadedzināšanas iekārta” ir definēti Direktīvas 2000/76 3. panta 4. un 5. punktā.

22

Minētā 3. panta 4. punktā iekārta ir definēta kā “jebkur[a] [..] tehniska ierīce un iekārta”.

23

Jēdziens “iekārta” nav paskaidrots, Direktīvas 2000/76 3. panta 5. punktā definējot “līdzsadedzināšanas iekārtu”, bet ir acīmredzami, ka šajā noteikumā ir netieša norāde uz šī panta iepriekšējo punktu. Faktiski no minētā 5. punkta formulējuma izriet, ka “līdzsadedzināšanas iekārtas” definīcija izriet no “sadedzināšanas iekārtas” jēdziena, kas ir ietverts minētā 3. panta 4. punktā, un ka šie noteikumi neatšķiras attiecībā uz visu to tehnisko elementu kopumu, kuri ir jāņem vērā, kvalificējot sadedzināšanas vienību.

24

Sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtas tehniskie pamatelementi ir uzskaitīti Direktīvas 2000/76 3. panta 4. punkta otrajā daļā un 5. punkta trešajā daļā. Šo elementu vidū ir arī “sildierīce [krāsns]”. Kā savu secinājumu 20. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, atšķirībā no citiem uzskaitītajiem elementiem, kas ir minēti daudzskaitlī, vārds “sildierīce[..] [krāsns]” (un arī vārds “skurstenis”) ir lietots vienskaitlī [tas neattiecas uz latviešu valodas versiju].

25

Tādējādi Direktīvas 2000/76 3. panta 4. un 5. punkta formulējums sliecas par labu tādai interpretācijai, saskaņā ar kuru katra krāsns kopā ar to veidojošām ierīcēm ir uzskatāma par atsevišķu iekārtu šīs direktīvas izpratnē.

26

Šāda interpretācija ir pamatota ar Direktīvas 2000/76 vispārējo sistēmu un mērķi.

27

Attiecībā, pirmkārt, uz direktīvas vispārējo sistēmu ir skaidrs, ka uz sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtām attiecas dažādi noteikumi par darbības nosacījumiem un tām piemērojamām emisiju robežvērtībām. Parasti uz līdzsadedzināšanas iekārtām attiecas mazāk stingri noteikumi.

28

Attiecībā konkrēti uz darbības nosacījumiem jāatzīmē, ka sadedzināšanas iekārtām piemērojamie nosacījumi ietver prasības par kopējo oglekļa saturu sārņos un izdedžos, kā arī to karsēšanas zudumiem, kuras nav paredzētas līdzsadedzināšanas iekārtām. Turklāt, kaut arī minētajos nosacījumos abu veidu iekārtām ir ietvertas noteiktas prasības par sadedzināšanas gāzu temperatūru atkritumu padeves laikā, ar vismaz vienu papildu degli ir jāaprīko tikai sadedzināšanas iekārtas.

29

Kā savu secinājumu 21. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, noteiktus noteikumus par sadedzināšanas iekārtām var piemērot tikai atsevišķām sildierīcēm [krāsnīm]. No tā izriet, ka interpretācija, saskaņā ar kuru koģenerācijas iekārtā katra krāsns ir jāuzskata par atsevišķu iekārtu, atbilst Direktīvas 2000/76 vispārējai sistēmai.

30

Turklāt šādu secinājumu apstiprina noteikumi par atļaujas saņemšanu sadedzināšanas iekārtas vai līdzsadedzināšanas iekārtas ekspluatācijai. Faktiski Direktīvas 2000/76 3. panta 12. punktā ir skaidri paredzēts gadījums, kad atļauja var attiekties uz vairākām atsevišķām iekārtām, kas atrodas vienā vietā un kurām ir viens operators.

31

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2000/76 mērķi jānorāda, ka no tās 1. panta izriet, ka mērķis ir novērst vai iespējami samazināt atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtu darbības nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, izvirzot stingrus darbības nosacījumus un tehniskās prasības, kā arī nosakot emisiju robežvērtības.

32

Kā savos apsvērumos atzīmējušas Austrijas valdība un Eiropas Kopienu Komisija, tāda Direktīvas 2000/76 interpretācija, kas nepieļautu katras sildierīces [krāsns] atsevišķu kvalifikāciju, apdraudētu šī mērķa sasniegšanu. Tāpēc, kvalificējot koģenerācijas iekārtu, kas sastāv no sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas vienībām, visā tās kopumā kā “līdzsadedzināšanas iekārtu”, varētu izvairīties no stingrāku pienākumu piemērošanas attiecībā uz sadedzināšanas iekārtu.

33

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka, ja koģenerācijas iekārta sastāv no vairākām krāsnīm, tad katra krāsns kopā ar to veidojošām ierīcēm Direktīvas 2000/76 piemērošanas nolūkā ir jāuzskata par atsevišķu iekārtu.

34

Saskaņā ar Direktīvas 2000/76 3. panta 4. punkta pirmo daļu iekārta, kas paredzēta atkritumu termiskai pārstrādei, ir uzskatāma par sadedzināšanas iekārtu.

35

Saskaņā ar šī paša panta 5. punkta pirmo daļu iekārta, kas paredzēta enerģijas vai materiālu produktu ražošanai un kurā atkritumus izmanto par kurināmo vai papildu kurināmo, vai kurā atkritumu iznīcināšanai tos apstrādā termiski, ir jāuzskata par līdzsadedzināšanas iekārtu.

36

Minētā 3. panta 5. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka, ja atkritumus dedzina tā, ka iekārtas galvenā funkcija nav enerģijas vai materiālu produktu ieguve, bet atkritumu termiskā pārstrāde, tad attiecīgā iekārta ir jāuzskata par “sadedzināšanas iekārtu” šī panta 4. punkta nozīmē.

37

No šo noteikumu formulējuma skaidri izriet, ka līdzsadedzināšanas iekārta ir īpašs sadedzināšanas iekārtas veids un ka atkarībā no iekārtas galvenā mērķa ir jānovērtē, vai tā ir sadedzināšanas iekārta vai līdzsadedzināšanas iekārta.

38

Jāprecizē, ka vērtējums attiecībā uz iekārtas galveno mērķi ir jāveic, ņemot vērā faktiskos elementus, kādi pastāv šī vērtējuma veikšanas brīdī, proti, iekārtas jaudu un darbību, vai, ja attiecīgā iekārta vēl nav uzbūvēta, pamatojoties uz plānu, saistībā ar kuru tika lūgta darbības atļauja.

39

Savos rakstveida apsvērumos Zviedrijas valdība apgalvo, ka tāda iekārtas kvalifikācija, kas ir pamatota tikai ar šīs iekārtas galveno mērķi, apdraudētu Direktīvas 2000/76 mērķi. Faktiski vairākas [atkritumu] sadedzināšanas vienības, kas sākotnēji tiek konstruētas un būvētas atkritumu sadedzināšanai, varētu pārkvalificēt par līdzsadedzināšanas iekārtām, jo reģenerētā siltumenerģija tiek izmantota enerģijas ražošanai. Līdz ar to uz šīm vienībām neattiektos stingrāki nosacījumi, kas tiek piemēroti sadedzināšanas iekārtām. Saskaņā ar šīs valdības teikto, lai atšķirtu šos abus iekārtu veidus, drīzāk ir jāņem vērā mērķis, kādam attiecīgā vienība tika būvēta.

40

Tomēr šādai interpretācijai nevar piekrist. Pirmkārt, tā atrodas konfliktā ar Direktīvas 2000/76 skaidro formulējumu. Kā Komisija atzīmēja savos Tiesā paustajos apsvērumos — no šīs direktīvas 3. panta 5. punkta skaidrā formulējuma izriet, ka līdzsadedzināšanas iekārtas tiek atšķirtas no sadedzināšanas iekārtām, ņemot vērā to galveno mērķi. Savukārt šajā noteikumā nav noteikti nekādi kritēriji attiecībā uz mērķi, kādam iekārta ir tikusi uzbūvēta.

41

Otrkārt, kā izriet no minētās direktīvas divdesmit ceturtā apsvēruma, kā arī no Direktīvas 75/442 [3. panta 1. punkta] un Direktīvas 2006/12 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta, Kopienu tiesiskā regulējuma atkritumu jomā mērķis ir pēc iespējas veicināt atkritumu reģenerāciju un it īpaši to kā enerģijas avota izmantošanu. Tomēr pārāk strikta jēdziena “līdzsadedzināšanas iekārta” interpretācija varētu apdraudēt šo mērķi. Stingrāku noteikumu piemērošana iekārtām, kuru galvenais mērķis patiešām ir enerģijas vai materiālu produktu ražošana, varētu pārliecināt šādu vienību operatorus neuzsākt vai neturpināt šādu darbību.

42

Treškārt, ir jāuzsver, ka ar to vien, ka iekārta tiek izmantota enerģijas ražošanai, sadedzinot atkritumus ierobežotā daudzumā, nav pietiekami, lai to uzskatītu par vienību, kuras galvenais mērķis ir enerģijas vai materiālu produktu ražošana. Direktīvas 2000/76 minētajā divdesmit ceturtajā apsvērumā, kā arī 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 6. panta 6. punktā ir skaidri paredzēts, ka iegūtā siltumenerģija tiek reģenerēta, ja iespējams, ne tikai līdzsadedzināšanas, bet arī sadedzināšanas procesā.

43

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka Direktīvā 2000/76 ir paredzētas stingras prasības attiecībā uz abu veidu iekārtām un īpaši aizsardzības pasākumi līdzsadedzināšanas iekārtām. Piemēram, saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 2. punkta otro daļu sadedzināšanas iekārtām noteiktās emisiju robežvērtības tiek piemērotas arī līdzsadedzināšanas iekārtām, ja vairāk nekā 40 % no iegūtās siltumenerģijas rodas, sadedzinot bīstamos atkritumus. Turklāt, kā izriet no šīs direktīvas trīspadsmitā apsvēruma, ja šajā direktīvā paredzētās iekārtas to jaudas dēļ ietilpst arī Direktīvas 96/61 piemērošanas jomā, tad attiecībā uz tām ir jāievēro arī pēdējās minētās direktīvas noteikumi, it īpaši attiecībā uz emisiju robežvērtībām.

44

Kā savu secinājumu 43.–47. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, sadedzināšanas iekārtas galvenajam mērķim objektīvā veidā ir jāizriet no vairākiem faktiskiem elementiem.

45

Ņemot vērā šādu vērtējumu, kompetentajām iestādēm ir jāveic katras iekārtas īpašo apstākļu izvērtēšana. It īpaši ir jāņem vērā saražotās enerģijas vai ģenerēto materiālu produktu apjoms salīdzinājumā ar attiecīgajā iekārtā sadedzināto atkritumu daudzumu, kā arī šīs ražošanas stabilitāte un ilgstošais raksturs.

46

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka iekārta ir jākvalificē kā “sadedzināšanas iekārta” vai “līdzsadedzināšanas iekārta” Direktīvas 2000/76 3. panta 4. un 5. punkta izpratnē atkarībā no tās galvenā mērķa. Kompetentajām iestādēm ir jānosaka šis mērķis, pamatojoties uz to faktisko elementu vērtējumu, kas pastāv šīs vērtēšanas laikā. Veicot šādu vērtēšanu, it īpaši ir jāņem vērā saražotās enerģijas vai ģenerēto materiālu produktu apjoms salīdzinājumā ar attiecīgajā iekārtā sadedzināto atkritumu daudzumu, kā arī šīs ražošanas stabilitāte un ilgstošais raksturs.

47

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: