29.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 283/39

(1)

Saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020” izstrādātā Digitalizācijas programma Eiropai paredz optimizēt informācijas tehnoloģiju sniegtās priekšrocības ekonomiskās izaugsmes labā, jaunu darbavietu radīšanai un Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai. Viens no galvenajiem Digitalizācijas programmā ietvertajiem jautājumiem ir Eiropas kultūras mantojuma – iespieddarbu (grāmatu, žurnālu, laikrakstu), fotogrāfiju, muzeju priekšmetu, arhīvu dokumentu, skaņas ierakstu un audiovizuālo materiālu, kā arī pieminekļu un arheoloģisko vietu (turpmāk – “kultūras materiālu”) – digitalizācija un saglabāšana.

(2)

ES stratēģija digitalizācijas un saglabāšanas jomā ir izstrādāta, pamatojoties uz pēdējos gados paveikto darbu saistībā ar digitālo bibliotēku iniciatīvu. ES darbību šajā jomā, tostarp Eiropas digitālās bibliotēkas, arhīva un muzeja Europeana izveidi, ir atbalstījis Eiropas Parlaments un Padome – pēdējie pieņemtie dokumenti ir Eiropas Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūcija un Padomes 2010. gada 10. maija secinājumi. Padome 2010. gada 18. un 19. novembra sanāksmē sagatavotajā Kultūras darba plānā 2011.–2014. gadam ir uzsvērusi vajadzību digitalizācijas jomā rīkoties saskaņoti.

(3)

Komisija 2006. gada 28. augustā nāca klajā ar ieteikumu dalībvalstīm, mudinot tās ar interneta palīdzību optimizēt Eiropas kultūras mantojuma ekonomisko un kultūras potenciālu. Par šī ieteikuma īstenošanu 2008. un 2010. gadā sagatavotie dalībvalstu ziņojumi liecina, ka ir panākts progress. Tomēr ne visās dalībvalstīs progress ir panākts vienmērīgi, turklāt dažādās ieteikuma jomās tas ir atšķirīgs.

(4)

Turklāt pēdējos gados situācija saistībā ar digitalizācijas centieniem un sadarbību Eiropas līmenī ir ievērojami mainījusies. Starp jaunākajiem pasākumiem minami tādi kā 2008. gada novembrī atklātais portāls Europeana, 2011. gada 10. janvārī publicētais ziņojums “Jaunā renesanse”, ko sagatavojusi Pārdomu grupa (Comité des Sages) jautājumā par Eiropas kultūras mantojuma pieejamību tiešsaistē, kā arī Komisijas 2011. gada 24. maija priekšlikums direktīvai par nenosakāmu autoru darbiem.

(5)

Tādējādi dalībvalstīm būtu ieteicams veikt atjauninātus pasākumus saistībā ar kultūras mantojuma digitalizāciju, pieejamību tiešsaistē un digitālu saglabāšanu. Šādā kontekstā vairāk būtu jāmudina digitalizēt bibliotēkās, arhīvos un muzejos pieejamos materiālus, lai nodrošinātu, ka kultūras un radošā satura jomā Eiropa saglabā savu līderpozīciju starptautiskā līmenī un iespējami efektīvāk izmanto bagātīgo kultūras materiālu. Pārdomu grupa (Comité des Sages) jautājumā par Eiropas kultūras mantojuma pieejamību tiešsaistē ir uzsvērusi, ka Eiropai jārīkojas nekavējoties, lai varētu gūt labumu no digitalizācijas un digitālas saglabāšanas. Ja dalībvalstis nepalielinās ieguldījumus šajā jomā, tad kultūras un ekonomiskie ieguvumi, ko sniegtu pāreja uz digitalizāciju, iespējams, tiks izmantoti citos kontinentos, nevis Eiropā.

(6)

Kultūras materiālu pieejamība tiešsaistē ļaus visas Eiropas iedzīvotājiem piekļūt šiem materiāliem un izmantot tos izklaidei, mācībām vai darbam. Līdz ar to Eiropas dažādais un daudzvalodīgais mantojums iegūs skaidru izteiksmi internetā, turklāt, digitalizējot savas vērtības, Eiropas kultūras iestādēm turpmāk būs vieglāk pildīt savu uzdevumu, nodrošinot piekļuvi mūsu mantojumam un to aizsargājot digitālā vidē.

(7)

Turklāt digitalizētus materiālus gan komerciālām, gan nekomerciālām vajadzībām var izmantot atkārtoti, piemēram, gatavojot mācību un izglītības saturu, dokumentālās filmas, tūrisma lietojumprogrammas, spēles, animācijas un projektēšanas rīkus, ja vien pilnībā ir ievērotas autortiesības un blakustiesības. Tas būs nozīmīgs ieguldījums radošajās nozarēs, kas nodrošina 3,3 % no Eiropas Savienības IKP un 3 % no kopējā nodarbinātības līmeņa. Šajās nozarēs notiek pāreja uz digitalizāciju, kas maina tradicionālos modeļus, pārveido vērtību ķēdes un pieprasa izmantot jaunus uzņēmējdarbības modeļus. Kultūras resursu digitalizācija un plašāka pieejamība piedāvā milzīgas iespējas ekonomikas jomā, turklāt tas ir būtisks nosacījums Eiropas kultūras un radošo spēju turpmākai attīstībai, kā arī lielākam rūpniecības potenciālam šajā jomā.

(8)

Digitalizācijai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi kultūras materiāliem un izmantotu tos. Dalībvalstu saskaņota rīcība, digitalizējot savu kultūras mantojumu, ļautu atbilstīgāk atlasīt materiālus un izvairīties no šādu darbību pārklāšanās. Tā radītu arī drošāku vidi uzņēmumiem, kas veic ieguldījumus digitalizācijas tehnoloģijās. Šos mērķus būtu vieglāk īstenot, ja tiktu sagatavoti pārskati par esošajiem un plānotajiem digitalizācijas pasākumiem un noteikti kvantitatīvi mērķi.

(9)

Visa Eiropas kultūras mantojuma digitalizācijas izmaksas ir augstas, un tās nav iespējams nosegt tikai ar publisko finansējumu. Privātā sektora vai publiskā un privātā sektora partnerību sniegtais finansiālais atbalsts digitalizācijai var palīdzēt iesaistīt šajos digitalizācijas centienos privātas struktūras, un tas būtu jāsekmē arī turpmāk. Lai nodrošinātu taisnīgumu un līdzsvaru, šajās partnerībās būtu jāievēro vairāki galvenie principi. Jo īpaši ir jānosaka digitalizētu materiālu preferenciālās lietošanas laiks. Pārdomu grupa (Comité des Sages) jautājumā par Eiropas kultūras mantojuma pieejamību tiešsaistē ir norādījusi, ka maksimālais digitalizētu materiālu preferenciālās lietošanas laiks publiskā un privātā sektora partnerībās nedrīkstētu pārsniegt septiņus gadus.

(10)

Eiropas Savienības struktūrfondus var izmantot, lai līdzfinansētu digitalizācijas pasākumus tādos projektos, kas ietekmē reģionālo ekonomiku, un tas arī tiek darīts. Tomēr šāda prakse varētu būt plašāka un sistemātiskāka. Ja masveida digitalizācijas procesi kļūtu plašāki, arī to efektivitāte palielinātos. Tādēļ būtu jāveicina digitalizācijas jaudas efektīva izmantošana un, ja iespējams, digitalizācijas aprīkojuma kopīga izmantošana kultūras iestāžu un valstu starpā.

(11)

Tikai daļa no bibliotēkās, arhīvos un muzejos glabātajiem materiāliem ir neaizsargātie materiāli, t. i., atšķirībā no pārējiem materiāliem uz tiem neattiecas vai vairs neattiecas intelektuālā īpašuma tiesības. Tā kā intelektuālā īpašuma tiesības ir nozīmīgs instruments jaunrades stimulēšanai, Eiropas kultūras materiālus vajadzētu digitalizēt, padarīt pieejamus un saglabāt, pilnībā ievērojot autortiesības un blakustiesības.

(12)

Komisija 2011. gada 24. maijā iesniedza priekšlikumu direktīvai par nenosakāmu autoru darbiem. Lai šī direktīva pilnībā stātos spēkā, tā būtu steidzami jāpieņem un jāīsteno, tādējādi visā Eiropas Savienībā nodrošinot pilnībā saskaņotu pieeju jautājumā par nezināmu autoru darbiem. Attiecībā uz pārdošanā neesošu darbu liela mēroga digitalizāciju dalībvalstīs var būt vajadzīgs likumīgs pamatojums ieinteresēto personu brīvprātīgi izstrādātiem licencēšanas risinājumiem, ņemot vērā vajadzību nodrošināt pārrobežu ietekmi. Šādā kontekstā pieeja, pie kuras ieinteresētās personas nonāca Komisijas atbalstītā dialogā par pārdošanā neesošām grāmatām un zinātniskiem žurnāliem, pēc tam Briselē 2011. gada 20. septembrī parakstot Saprašanās memorandu, būtu uzskatāma par modeli, kas izmantojams turpmākos dialogos, lai sekmētu nolīgumus par iespējami vairāk pārdošanā neesošu materiālu digitalizāciju. Tiesību noskaidrošanas darījumu izmaksas var samazināt, ieviešot Eiropas līmenī sasaistītas tiesību informācijas datubāzes. Tāpēc, cieši sadarbojoties ar visām ieinteresētajām personām, būtu jācenšas ieviest šādus mehānismus.

(13)

Lai varētu izveidot plašu piekļuvi neaizsargātajam saturam un izmantot to, ir jānodrošina, ka neaizsargātais saturs pēc digitalizēšanas joprojām ir neaizsargāts. Neaizsargāto materiālu kopijās nevajadzētu izmantot uzkrītošas ūdenszīmes vai citus vizuālus aizsardzības pasākumus, ar kuriem apliecina īpašumtiesības vai izcelsmi.

(14)

Eiropas digitālā bibliotēka, arhīvs un muzejs Europeana tika atklāta 2008. gada 20. novembrī. Europeana platformas turpmāka izveide lielā mērā būs atkarīga no tā, kā dalībvalstis un to kultūras iestādes papildinās šīs vietnes saturu un nodrošinās tās pieejamību iedzīvotājiem. Pasākumi šī mērķa sasniegšanai būtu jāatbalsta.

(15)

Patlaban portālā Europeana iespējams tieši piekļūt vairāk nekā 19 miljoniem digitalizētu objektu. Tikai 2 % no šiem objektiem ir skaņas ieraksti vai audiovizuālie materiāli. Lietotājiem šī tīmekļa vietne kļūtu interesantāka, ja izdotos paplašināt Europeana saturu, tostarp papildinot tādus materiālus, kas patlaban nav pieejami pietiekami lielā apjomā, tādēļ šāda papildināšana noteikti būtu jāsekmē. Vispārējais mērķis, kas paredz līdz 2015. gadam digitalizēt 30 miljonus objektu, atbilst Europeana stratēģiskajam plānam un ir solis pretī tam, lai līdz 2025. gadam digitalizētu visu Eiropas kultūras mantojumu. Visu neaizsargāto mākslas darbu (dalībvalstu izvēlēto un atlasīto ievērojamāko kultūras un vēsturisko darbu un objektu) pieejamība portālā Europeana bagātinās šīs tīmekļa vietnes saturu, tādējādi apmierinot lietotāju vajadzības. Dalībvalstīs ieviesti noteikumi, kas nodrošina, ka visi par publiskā sektora līdzekļiem digitalizētie materiāli ir pieejami portālā Europeana, palīdzētu pilnveidot šo platformu un radītu skaidri noteiktu sistēmu, kurā kultūras iestādes varētu izplatīt saturu, un tādēļ šādi noteikumi būtu jāatbalsta.

(16)

Digitālie materiāli ir jāpārvalda un jāuztur, jo citādi datnes var kļūt nesalasāmas, ja to uzglabāšanai izmantotais tehniskais nodrošinājums un programmatūra noveco, materiāli var pazust, ja laika gaitā uzglabāšanas ierīces sabojājas, turklāt tās var būt pārslogotas, ja jāapstrādā milzīgs apjoms jaunas un mainīgas informācijas. Par spīti progresam, kas digitālo materiālu saglabāšanas jomā panākts visā Eiropā, vairākās dalībvalstīs nav ieviesta skaidra un visaptveroša politika šajā jomā. Tas apdraud digitalizēto materiālu saglabāšanu, turklāt zudumā var iet arī digitālā formātā radīti materiāli (digitālie materiāli jau no paša sākuma). Efektīvu digitālās saglabāšanas līdzekļu izstrāde ir ļoti nozīmīga ne tikai kultūras iestādēs. Digitālās saglabāšanas jautājumi attiecas uz jebkuru privātu vai publisku organizāciju, kurai ir pienākums saglabāt digitālus materiālus vai kura vēlas to darīt.

(17)

Digitālā saglabāšana rada finansiālas, organizatoriskas un tehniskas problēmas, turklāt reizēm jāatjaunina tiesību aktu noteikumi. Vairākas dalībvalstis ir noteikušas vai apsver iespēju noteikt digitālo materiālu veidotājiem juridisku pienākumu vienu vai vairākus savu materiālu eksemplārus iesniegt pilnvarotai depozītiestādei. Attiecībā uz obligātajiem eksemplāriem izmantojami efektīvi noteikumi un prakse var samazināt gan satura īpašnieku, gan depozītiestāžu administratīvo slogu, un tādēļ tā būtu ieteicama. Lai novērstu to, ka attiecībā uz digitālo materiālu deponēšanu pastāv virkne dažādu noteikumu, ir nepieciešama efektīva sadarbība starp dalībvalstīm un tā būtu jāveicina. Rasmošana ir jauna tehnoloģija, kuru izmanto, lai internetā vāktu materiālus ar mērķi tos saglabāt. Šajā nolūkā pilnvarotās iestādes aktīvi vāc materiālus, nevis gaida, kad tie tiks deponēti, tādējādi samazinot digitālo materiālu veidotāju administratīvo slogu, un tāpēc valsts tiesību aktos būtu jāparedz attiecīgi noteikumi.

(18)

Attiecībā uz kinematogrāfiskajiem darbiem šis ieteikums vairākos aspektos papildina Parlamenta un Padomes 2005. gada 16. novembra Ieteikumu par filmu mantojumu un ar to saistīto industriālo darbību konkurētspēju (1),

1.

Turpmāk pilnveidot grāmatu, žurnālu, laikrakstu, fotogrāfiju, muzeju priekšmetu, arhīvu dokumentu, skaņas ierakstu un audiovizuālo materiālu, kā arī pieminekļu un arheoloģisko vietu (turpmāk – “kultūras materiālu”) digitalizācijas plānošanu un uzraudzību,

2.

Sekmēt kultūras iestāžu un privātā sektora partnerības, lai radītu jaunus kultūras materiālu digitalizācijas finansēšanas veidus un stimulētu materiālu inovatīvu izmantošanu, vienlaikus nodrošinot, ka digitalizācijas jomā publiskā un privātā sektora partnerības ir taisnīgas un līdzsvarotas, kā arī atbilstošas pielikumā minētajiem nosacījumiem.

3.

Ja iespējams, izmantot ES struktūrfondus, lai saistībā ar pārdomātas specializācijas vajadzībām izstrādātām reģionālām inovāciju stratēģijām līdzfinansētu digitalizācijas pasākumus.

4.

Apsvērt iespējas, kā optimizēt digitalizācijas jaudas izmantojumu un panākt apjomradītus ietaupījumus, kas varētu nozīmēt kultūras iestāžu digitalizācijas centienu apvienošanu un pārrobežu sadarbību, kā arī digitalizācijas kompetences centru izveidi Eiropā.

5.

Uzlabot piekļuvi digitalizētajam neaizsargātajam kultūras materiālam un izmantot to,

6.

Uzlabot nosacījumus ar autortiesībām aizsargātā materiāla digitalizācijai un pieejamībai tiešsaistē,

7.

Dot ieguldījumu Europeana turpmākā izveidē,

8.

Stiprināt digitālā materiāla ilgtermiņa saglabāšanas jomā izstrādātās valsts stratēģijas, atjaunināt rīcības plānus par šo stratēģiju īstenošanu un savstarpēji apmainīties ar informāciju par stratēģijām un rīcības plāniem.

9.

Paredzēt savos tiesību aktos skaidri un saprotami formulētu noteikumu, kas ļauj publiskā sektora iestādēm saglabāšanas nolūkā vairākas reizes pavairot un pārvietot digitālos kultūras materiālus, pilnībā ievērojot Eiropas Savienības un starptautiskos tiesību aktus par intelektuālā īpašuma tiesībām.

10.

Veikt vajadzīgos pasākumus digitālā formātā radīto materiālu deponēšanai, lai nodrošinātu to saglabāšanu ilgtermiņā, un palielināt digitālā formātā radīto materiālu esošās deponēšanas kārtības efektivitāti,

11.

Izstrādājot politiku un procedūras digitālā formātā radīto materiālu deponēšanai, ņemt vērā attīstības tendences citās dalībvalstīs, lai novērstu lielas atšķirības deponēšanas kārtībā.

12.

24 mēnešu laikā pēc šā ieteikuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un turpmāk ik pēc diviem gadiem informēt Komisiju par pasākumiem, kas veikti atbilstīgi šim ieteikumam.