I. Atbilstošās tiesību normas

II. Pirmstiesas procedūra un tiesvedība Tiesā

III. Par prasību

A. Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju nenoteikšanu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

B. Par otro iebildumu, kas attiecas uz aizsardzības mērķu nenoteikšanu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

C. Par trešo iebildumu, kas attiecas uz pienākuma izstrādāt vajadzīgos aizsardzības pasākumus neizpildi

1. Lietas dalībnieku argumenti

a) Teritorijas, uz kurām, kā uzskata Komisija, neattiecas neviens aizsardzības pasākums vai uz kurām attiecas daļēji aizsardzības pasākumi

b) Teritorijas, uz kurām, kā uzskata Komisija, attiecas aizsardzības pasākumi, kas nav pamatoti ar aizsardzības mērķiem

c) Pastāvīga un sistemātiska prakse, saskaņā ar kuru tiek izstrādāti aizsardzības pasākumi, kas nav pietiekami precīzi un kas neļauj atrisināt visu nozīmīgo slodzi un draudus

2. Tiesas vērtējums

a) Ievada apsvērumi

b) Teritorijas, uz kurām neattiecas neviens aizsardzības pasākums vai attiecas nepilnīgi aizsardzības pasākumi

c) Teritorijas, uz kurām attiecas aizsardzības pasākumi, kas nav pamatoti ar aizsardzības mērķiem

d) Pastāvīga un sistemātiska prakse, saskaņā ar kuru tiek izstrādāti aizsardzības pasākumi, kas nav pietiekami precīzi un kas neļauj atrisināt visu būtisko slodzi un draudus

Par tiesāšanās izdevumiem

1

Ar prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka:

Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu un 6. panta 1. punktu.

2

Dzīvotņu direktīvas trešajā un astotajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā šīs direktīvas galvenais mērķis ir veicināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās, kultūras un reģionālās prasības, šī direktīva palīdz sasniegt vispārīgo mērķi par noturīgu attīstību; tā kā, lai saglabātu šādu bioloģisko daudzveidību, dažos gadījumos var būt vajadzīga cilvēka darbība vai tās veicināšana;

[..]

tā kā visās noteiktajās teritorijās ir lietderīgi vajadzīgos pasākumus ieviest, ņemot vērā izvirzītos saglabāšanas mērķus”.

3

Šīs direktīvas 1. panta l) punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

4

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 2. punktu:

“Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.”

5

Tās pašas direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

Natura 2000 tīkls iekļauj īpaši aizsargājamās teritorijas, ko dalībvalstis klasificējušas, ievērojot Direktīvu 79/409/EEK.

2.   Dalībvalsts iesaistīšanās Natura 2000 tīkla izveidē ir proporcionāla tam, kādā mērā tās teritorijā ir pārstāvēti 1. punktā minētie dabisko dzīvotņu veidi un sugu dzīvotnes. Tāpēc dalībvalstis saskaņā ar 4. pantu nosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, ņemot vērā 1. punktā izklāstītos mērķus.”

6

Dzīvotņu direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Pamatojoties uz III pielikumā (1. posms) izklāstītajiem kritērijiem un attiecīgo zinātnisko informāciju, katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās. Attiecībā uz dzīvnieku sugām ar plašu izplatības areālu šīs teritorijas ir minēto sugu dabiskās izplatības areālu vietas, kurām raksturīgie fizikālie vai bioloģiskie faktori ir svarīgi, lai šo sugu īpatņi varētu dzīvot un vairoties. Attiecībā uz ūdens dzīvnieku sugām ar plašu izplatības areālu šādas teritorijas ierosina paredzēt vienīgi tad, ja iespējams skaidri noteikt vietu, kurai raksturīgie fizikālie un bioloģiskie faktori ir svarīgi, lai minēto sugu īpatņi varētu dzīvot un vairoties. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis ierosina pielāgot sarakstu, ņemot vērā 11. pantā minēto uzraudzības pasākumu rezultātus.

Trīs gados pēc šīs direktīvas izziņošanas sarakstu nosūta Komisijai, pievienojot informāciju par katru no teritorijām. Šajā informācijā iekļauj teritorijas karti, nosaukumu, atrašanās vietu, platību un datus, kas izriet no III pielikumā (1. posms) noteikto kritēriju piemērošanas un ko iesniedz formā, kuru Komisija nosaka saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

2.   Pamatojoties uz III pielikumā (2. posms) izklāstītajiem kritērijiem un ņemot vērā gan dalījumu deviņos bioģeogrāfiskajos rajonos, kas minēti 1. panta c) punkta iii) apakšpunktā, gan visu 2. panta 1. punktā minēto teritoriju, Komisija pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta projektu, kura pamatā ir dalībvalstu saraksti un kurā norāda teritorijas, kur sastopami viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas.

Dalībvalstis, kurās teritorijas ar vienu vai vairākiem prioritārajiem dabisko dzīvotņu veidiem un prioritārajām sugām veido vairāk nekā 5 % no valsts teritorijas, pēc vienošanās ar Komisiju var prasīt elastīgāku III pielikumā (2. posms) uzskaitīto kritēriju piemērošanu, izraugoties visas Kopienā nozīmīgās teritorijas, kas ir šajā valstī.

Kopienā nozīmīgo izraudzīto teritoriju sarakstu, kurā norādītas vietas, kur atrodams viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas, pieņem Komisija saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

3.   Sarakstu, kas minēts 2. punktā, izveido sešos gados pēc šīs direktīvas izziņošanas.

4.   Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.

5.   Tiklīdz teritoriju iekļauj 2. punkta trešajā daļā minētajā sarakstā, uz to attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punkts.”

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. [..]

[..]”

8

Ar Lēmumu 2004/813 Komisija pieņēma Atlantijas bioģeogrāfiskā reģiona Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu; 413 no tām atrodas Īrijas teritorijā. Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā paredzētais sešu gadu termiņš šo teritoriju noteikšanai par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām beidzās 2010. gada 7. decembrī. Saraksts tika atjaunināts ar Lēmumiem 2008/23 un 2009/96 – attiecībā uz Īriju tika apvienotas divas teritorijas un saraksts papildināts ar 11 teritorijām, tādējādi kopējais šajā dalībvalstī esošo teritoriju skaits palielinājās līdz 423 teritorijām.

9

Ar 2013. gada 23. aprīļa vēstuli Komisija lūdza Īriju tai sniegt informāciju par pasākumiem, kas veikti, lai izpildītu Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta, kā arī 6. panta 1. punkta noteikumus, un it īpaši par attiecīgo Kopienas nozīmes teritoriju noteikšanas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām virzību, kā arī par aizsardzības mērķu un pasākumu sagatavotību.

10

Ņemot vērā Īrijas 2013. gada 11. septembra atbildi, Komisija uzskatīja, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar iepriekš minētajām tiesību normām, un 2015. gada 27. februārī tai nosūtīja brīdinājuma vēstuli.

11

Izskatījusi Īrijas atbildi, ko tā bija sniegusi 2015. gada 5. maija vēstulē, kā arī šīs dalībvalsts iesniegtos ziņojumus par virzību, 2016. gada 29. aprīlī Komisija atbilstoši LESD 258. panta pirmajai daļai izdeva motivētu rīkojumu, pārmetot šai dalībvalstij, ka tā nav izpildījusi:

12

2016. gada 27. jūnija atbildē Īrija saistībā ar pienākumiem, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta, norādīja uz īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusa piešķiršanas Kopienas nozīmes teritorijām procesa sarežģīto raksturu. Tādējādi šī dalībvalsts bija paredzējusi īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanu papildināt 2017. gadā. Tomēr tā uzskatīja, ka attiecīgās teritorijas jau ir aizsargātas ar Īrijas likumu kā “kandidātteritorijas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusa saņemšanai” (turpmāk tekstā – “kandidātteritorijas”).

13

Ar 2018. gada 9. novembra vēstuli, ko Īrija saņēma tajā pašā dienā, Komisija šai dalībvalstij nosūtīja papildu argumentētu atzinumu. Tā aicināja Īrijas iestādes izpildīt šo atzinumu divos mēnešos no tā saņemšanas. Tā uzskatīja, ka šīs dalībvalsts pienākumu neizpilde attiecas uz:

14

2019. gada 11. janvāra vēstulē Īrija norādīja, ka atlikušajām teritorijām piešķirt īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu un šīm teritorijām noteikt aizsardzības mērķus ir paredzējusi vēlākais 2020. gada beigās un ka tās jau ir aizsargātas kā kandidātteritorijas. Īrija norādīja arī uz aizsardzības pasākumu īstenošanas programmu.

15

Ar 2019. gada 26. aprīļa, 2. maija, 11. oktobra un 12. decembra e‑pasta vēstulēm, kā arī ar 2020. gada 14. janvāra un 14. aprīļa e‑pasta vēstulēm Īrija informēja Komisiju par to procedūru virzību, kas attiecas uz attiecīgo Kopienas nozīmes teritoriju noteikšanu par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un aizsardzības mērķu noteikšanu.

16

Uzskatīdama, ka Īrija tādējādi nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu un 6. panta 1. punktu, Komisija 2021. gada 16. jūlijā cēla šo prasību.

17

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 6. decembra lēmumu Vācijas Federatīvajai Republikai tika atļauts iestāties lietā Īrijas atbalstam.

18

Prasības pamatošanai Komisija izvirza trīs iebildumus, no kuriem pirmie divi attiecas uz Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta pārkāpumu un trešais – uz šīs direktīvas 6. panta 1. punkta pārkāpumu. Tā apgalvo, pirmkārt, ka 217 no attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām nav noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, otrkārt, ka aizsardzības mērķi nav noteikti attiecībā uz 140 no attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām un, treškārt, ka attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām nav noteikts neviens pietiekams aizsardzības pasākums.

19

Īrija lūdz prasību sakarā ar pienākumu neizpildi noraidīt. Vācijas Federatīvā Republika, kas iestājusies lietā tās atbalstam, tomēr pauž nostāju tikai attiecībā uz trešo iebildumu.

20

Ar pirmo iebildumu Komisija pārmet Īrijai, ka tā esot pārkāpusi pienākumus, kas tai ir noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā, cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados, skaitot no Lēmumu 2004/813 un 2009/96 pieņemšanas dienas, 217 no attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām nenoteikdama par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

21

Šī iestāde uzskata, ka Tiesas judikatūra, proti, 2003. gada 27. februāra spriedums Komisija/Beļģija (C‑415/01, EU:C:2003:118, 22. un 23. punkts), kā arī 2010. gada 14. oktobra spriedums Komisija/Austrija (C‑535/07, EU:C:2010:602, 64. punkts), kas attiecas uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kuras paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2013/17 (turpmāk tekstā – “Putnu direktīva”), ir piemērojama šajā lietā, ņemot vērā Dzīvotņu direktīvā un Putnu direktīvā izvirzītos aizsardzības mērķus. Tāpēc atbilstoši minētajai judikatūrai informācija par šo teritoriju noteikšanu un aizsargājamām sugām ir jādara publiski zināma, lai tai būtu neapstrīdams saistošs spēks un lai tādējādi būtu izpildīta tiesiskās drošības prasība.

22

Kā izriet no Komisijas 2012. gada 14. maija paziņojuma par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanu, teritorijas, sugu un dzīvotņu veidu, kuriem tiek noteikta īpaši aizsargājama dabas teritorija, nosaukums un atrašanās vieta ir jānorāda skaidri, tāpat kā minētās teritorijas robežas, noteikšanas mērķis, kā arī šai teritorijai piemērojamie aizsardzības noteikumi.

23

Īrija esot informējusi Komisiju, ka šī noteikšana tiks veikta ar sekundārajiem tiesību aktiem. Neiebilzdama pret šādu noteikšanas metodi, Komisija tomēr uzsver, ka metode attiecās tikai uz 206 no attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, no kura sākot bija jāvērtē pienākumu neizpilde. Īrija esot atzinusi, ka ir noteikusi tikai 212 teritorijas, tostarp sešas teritorijas, proti, Hempton’s Turbot Bank SAC, Porcupine Bank Canyon SAC, South‑East Rockall Bank, Codling Fault Zone SAC, Blackwater Bank SAC un West Connacht Coast SAC, kas nav starp 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām. Prasības pieteikuma iesniegšanas dienā 154 teritorijas vēl nebija noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

24

Aizsardzības piešķiršana teritorijām kopš to iekļaušanas Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā neatspēko pienākumu tās noteikt par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktam.

25

Iebildumu rakstā Īrija atgādina, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta vispārējais mērķis ir uzlikt dalībvalstīm virkni pienākumu, kuru mērķis ir nodrošināt, ka tiek saglabāts vai atjaunots labvēlīgs Eiropas Savienībā nozīmīgo dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu aizsardzības statuss, lai sasniegtu vispārīgāku šīs direktīvas mērķi – nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni (spriedumi, 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša), C‑441/17, EU:C:2018:255, 106. punkts, kā arī 2018. gada 7. novembris, Holohan u.c., C‑461/17, EU:C:2018:883, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šī dalībvalsts apgalvo, pirmkārt, ka šī sprieduma 22. punktā atgādinātie un Komisijas paredzētie pasākumi attiecībā uz visām attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām ir veikti, nodrošinot aizsardzību, kāda Īrijas tiesībās ir sniegta visām “Eiropas nozīmes teritorijām”, kas ir Īrijas tiesību jēdziens, kurš ietver arī kandidātteritorijas un tādējādi arī Kopienas nozīmes teritorijas. Tātad mērķis sasniegt augstu vides aizsardzības līmeni un sekmēt Natura 2000 tīkla izveidi esot izpildīts attiecībā uz visām attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

27

Tādējādi kandidātteritorijai ir nodrošināta tāda pati aizsardzība kā īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

28

Kā piemēru var minēt to, ka European Communities (Birds and Natural Habitats) Regulations 2011 (2011. gada Noteikumi, ar ko transponē Eiropas Kopienu Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu, turpmāk tekstā – “noteikumi par transponēšanu”) ceturtajā un piektajā daļā mājokļu, vietējās pašpārvaldes un kultūras mantojuma ministram (turpmāk tekstā – “kompetentais ministrs”) ir noteikti daži pienākumi saistībā ar darbībām, plāniem vai projektiem, kuri var ietekmēt Eiropas nozīmes teritorijas. Tādējādi ar tiem teritorijas tiek aizsargātas vienādi neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav formāli noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

29

Šajā ziņā saskaņā ar noteikumu par transponēšanu 28. pantu kompetentais ministrs, ja viņš uzskata, ka darbība var būtiski ietekmēt Eiropas nozīmes teritoriju, principā aizliedz šo darbību. Minētajos noteikumos šajā ziņā ir ietverts darbību saraksts, kuru veikšanai jāsaņem atļauja. Turklāt valsts iestādēm būtu jāņem vērā to darbību saraksts, kuru veikšanai jāsaņem atļauja, ja tās izskata atļaujas pieteikumu atbilstoši kādam tiesiskajam režīmam vai ja tās piedāvā pieņemt savus plānus vai projektus.

30

Turklāt šo noteikumu piektajā daļā ir paredzēta procedūra, atbilstoši kurai valsts iestāde attiecīgā gadījumā veic tā plāna vai projekta atbilstošu vērtējumu, attiecībā uz kuru šī valsts iestāde ir saņēmusi atļaujas pieteikumu vai kuru tā vēlas īstenot.

31

Saskaņā ar minēto noteikumu 11. pantu informācijai par teritorijas atzīšanu par kandidātteritoriju, lai to noteiktu par Kopienas nozīmes teritoriju, būtu jābūt pieejamai kompetentā ministra kabineta tīmekļvietnē un par šādu teritorijas atzīšanu būtu jāsniedz informācija konkrētām iestādēm, zemes īpašniekiem un visiem iedzīvotājiem. Šādi pieejamā informācija ietver it īpaši karti, kurā norādītas teritorijas robežas, tās nosaukums, atrašanās vieta un izmērs, kā arī iemesls, kāpēc teritorija ir atzīta par kandidātteritoriju, lai to noteiktu par Kopienas nozīmes teritoriju.

32

Otrkārt, Īrija, neskarot iepriekš izklāstīto, uzsver attiecīgo Kopienas nozīmes teritoriju formālas noteikšanas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām procedūras sarežģīto raksturu, kas visbiežāk ietver pienākumu informēt attiecīgos īpašniekus un ļaut tiem iebilst pret šo noteikšanu, un tas ir būtiski, lai tiem garantētu tiesisko aizsardzību. Tādējādi attiecīgo teritoriju formālas noteikšanas dēļ esot bijis jārisina dialogs ar 18516 īpašniekiem un jāizskata 674 prasības, ko cēluši šie īpašnieki.

33

Turklāt no teritorijām, kas vēl nav noteiktas, 20 teritorijas esot augstie purvi, kuru noteikšanas procedūras pabeigšana esot atkarīga no vienošanās ar Komisiju par šādu augsto purvu tīkla vispārējas pārvaldības risinājumu, par ko norisinās padziļināts dialogs ar minēto iestādi.

34

Replikas rakstā Komisija apstrīd, ka šo 20 augsto purvu noteikšanas process ir atkarīgs no to apspriežu iznākuma, kas attiecas uz veidu, kādā tie būtu jāpārvalda, un norāda, ka, runājot par iespējamu formālas noteikšanas procesa sarežģītību Īrijas tiesībās, piemēram, vajadzību izskatīt zemes īpašnieku prasības, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalstis, lai attaisnotu no Savienības tiesībām izrietošu pienākumu neizpildi, nevar aizbildināties ar iekšējās tiesību sistēmas normām, praksi vai situācijām (spriedums, 2019. gada 12. novembris, Komisija/Īrija (Derrybrien vēja parks), C‑261/18, EU:C:2019:955, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šī iestāde uzskata, ka no Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta konteksta izriet, ka pastāv pienākums šajā pantā paredzēto procesu pabeigt ar teritorijas noteikšanu par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju. Izmantojot pretēju interpretāciju, uz ko norāda Īrija, minētā panta 4. punkts zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību.

36

Turklāt pienākums aizsargāt teritorijas pirms to noteikšanas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir paredzēts Dzīvotņu direktīvas 4. panta 5. punktā.

37

Tāpat arī aizsardzība, kas kandidātteritorijām sniegta saskaņā ar Īrijas tiesībām, ir mazāka par to, kāda ir jāsniedz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, uz kurām vienīgajām attiecas pienākums izstrādāt aizsardzības pasākumus saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu.

38

Šī aizsardzība turklāt neatbilst prasībai par skaidrību un tiesisko drošību. Kandidātteritoriju saraksts var mainīties atkarībā no attiecīgo personu noteiktajiem mērķiem.

39

Atbildes rakstā uz repliku Īrija uzsver, ka no šī sprieduma 22. punktā paredzētā Komisijas paziņojuma izriet, ka uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanas procedūru attiecas dalībvalsts tiesības. Atbilstoši Īrijas rīcības brīvībai tā esot izvēlējusies noteikt īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, tām visām piešķirot vajadzīgo aizsardzību kā Eiropas nozīmes teritorijām.

40

Šī dalībvalsts uzskata, ka apgalvojums par iespējamām teritoriju robežu izmaiņām pirms formālas noteikšanas nav pamatots. Turklāt īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšana nepadara to robežas galīgas, jo tās var tikt mainītas pēc to noteikšanas zinātniskas kļūdas gadījumā.

41

Īrijas sniegtā interpretācija Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktam neatņem lietderīgo iedarbību. Īrijas tiesības atbilst pienākumiem, kas izriet no šī punkta, un tādējādi nodrošina attiecīgo teritoriju aizsardzību, liekot piemērot piesardzības principu un veikt šīs direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētos vērtējumus.

42

Aizsardzība, kas Īrijas tiesiskajā regulējumā sniegta kandidātteritorijām, pārsniedz to, kāda izriet no Dzīvotņu direktīvas 4. panta 5. punkta, jo šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts publiskot detalizētu informāciju par attiecīgo teritoriju un tās izmēru, noteiktas intereses, kā arī to darbību sarakstu, kuru veikšanai ir jāsaņem iepriekšēja atļauja.

43

Atbildes raksta uz repliku iesniegšanas dienā Īrija norāda, ka ir pabeigusi 339 no 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām formālu noteikšanu.

44

Vispirms jāatgādina – Dzīvotņu direktīvas 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalsts iesaistīšanās Natura 2000 tīkla izveidē ir proporcionāla tam, kādā mērā tās teritorijā ir pārstāvēti šīs direktīvas I pielikumā minētie dabisko dzīvotņu veidi un II pielikumā minētās sugu dzīvotnes, un tā šajā ziņā saskaņā ar šīs pašas direktīvas 4. pantu tajā paredzētās procedūras beigās nosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas.

45

Dzīvotņu direktīvas 4. pantā paredzētā īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanas procedūra norisinās četros posmos. Saskaņā ar 4. panta 1. punktu katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri dabisko dzīvotņu veidi un kuras sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās, un šo sarakstu nosūta Komisijai (pirmais posms). Saskaņā ar 4. panta 2. punktu Komisija pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta projektu, kura pamatā ir dalībvalstu saraksti (otrais posms). Pamatojoties uz saraksta projektu, Komisija pieņem izraudzīto teritoriju sarakstu (trešais posms). Atbilstoši 4. panta 4. punktam, tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados minētajai teritorijai piešķir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar teritoriju nozīmīgumu dabisko dzīvotņu veidu vai sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā (ceturtais posms) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. jūnijs, CFE, C‑43/18, EU:C:2019:483, 37. punkts).

46

Īrija neapstrīd, ka dienā, kad beidzās papildu argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, visas 217 attiecīgās teritorijas formāli nebija noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Tomēr tā atsaucas uz to, ka aizsardzība, ko tā sniedz kandidātteritorijām, ir līdzīga aizsardzībai, kāda ir sniegta īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, tāpēc Dzīvotņu direktīvas mērķi esot izpildīti.

47

Šajā ziņā jāatgādina, ka prasībā sakarā ar Portugāles Republikas pienākumu neizpildi šī dalībvalsts kā aizstāvības pamatu bija izvirzījusi argumentu, ka esošie valsts aizsardzības pasākumi un programmas, kas ir juridiski saistoši valsts pārvaldei, ir piemērojami attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, sākot no dienas, kad atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 4. panta 1. punktam Komisijai ir paziņots Portugāles Republikas sagatavotais saraksts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība), C‑290/18, EU:C:2019:669, 31. punkts).

48

Atbildot uz šo argumentu, pirmkārt, Tiesa nosprieda, ka direktīvas noteikumi ir jāīsteno ar neapstrīdamu saistošu spēku, ievērojot nepieciešamo specifiskumu, precizitāti un skaidrību, lai izpildītu tiesiskās drošības prasību (spriedums, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība), C‑290/18, EU:C:2019:669, 35. punkts).

49

Otrkārt, Tiesa uzskatīja – apgalvodama, ka attiecīgo Kopienas nozīmes teritoriju noteikšanas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām procedūras formāli vēl nav pabeigtas, Portugāles Republika neapstrīdēja, ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās tā šīs teritorijas vēl nebija noteikusi par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (spriedums, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība), C‑290/18, EU:C:2019:669, 37. punkts).

50

Šāda argumentācija ir attiecināma arī uz Īrijas izvirzīto aizstāvības pamatu, saskaņā ar kuru aizsardzība, kas ar Īrijas tiesisko regulējumu ir sniegta Kopienas nozīmes teritorijām un kandidātteritorijām, ir pietiekama, lai izpildītu no Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta izrietošos pienākumus.

51

Šajā gadījumā jākonstatē, ka valsts tiesiskais regulējums, ko Īrija minējusi, lai pamatotu atbildi uz pirmo Komisijas prasības pieteikumā izvirzīto iebildumu, un kas, kā uzskata šī dalībvalsts, attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām piešķir pietiekamu aizsardzību, lai gan tās nav noteiktas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, nevar izpildīt Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā paredzēto konkrēto pienākumu Kopienas nozīmes teritorijas formāli noteikt par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

52

Šāds pienākums ir obligāts dzīvotņu un sugu aizsardzības režīma posms, kas paredzēts šajā direktīvā.

53

Šo pienākumu papildina pienākumi noteikt aizsardzības mērķus atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktam un izstrādāt aizsardzības pasākumus atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, EU:C:2020:1047, 50. punkts).

54

Pēdējais minētais Dzīvotņu direktīvas 6. pantā paredzētais dalībvalstu pienākums veikt aizsardzības pasākumus, kas vajadzīgi, lai aizsargātu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, atšķiras no šīs direktīvas 4. panta 4. punktā paredzētā šo valstu formālā pienākuma Kopienas nozīmes teritorijas noteikt par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām atbilstoši šī sprieduma 45. punktā paredzētajai judikatūrai.

55

Runājot par formālas noteikšanas procedūras sarežģītību, ko ir uzsvērusi Īrija un kas it īpaši radusies no tā, ka attiecīgo teritoriju īpašnieki pret šādu noteikšanu ir iesnieguši prasības tiesā, jāatgādina, ka dalībvalstis, lai attaisnotu no Savienības tiesībām izrietošu pienākumu neizpildi, nevar aizbildināties ar iekšējās tiesību sistēmas normām, praksi vai situācijām (spriedums, 2019. gada 12. novembris, Komisija/Īrija (Derrybrien vēja parks), C‑261/18, EU:C:2019:955, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām nenoteikdama 217 no 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā.

57

Tādējādi pirmais iebildums ir jāapmierina.

58

Ar otro iebildumu Komisija pārmet Īrijai, ka tā ir pārkāpusi pienākumus, kas tai paredzēti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā, nenoteikdama detalizētus aizsardzības mērķus 140 no attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

59

Pienākumu ne vēlāk kā sešos gados noteikt detalizētus aizsardzības mērķus katrai teritorijai šī iestāde secina no Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta, ko Tiesa interpretējusi 2020. gada 17. decembra spriedumā Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047, 46.–52. punkts).

60

Dienā, kad beidzās papildu argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, Īrija neesot izpildījusi šo pienākumu attiecībā uz 140 no 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

61

Iebildumu rakstā Īrija atzīst, ka konkrētu aizsardzības mērķu noteikšanas un publicēšanas procedūru attiecībā uz visām 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām nav pabeigusi.

62

Šī dalībvalsts norāda, ka ir pielikusi lielas pūles, lai noteiktu un publicētu konkrētus aizsardzības mērķus. Covid‑19 pandēmija tomēr esot aizkavējusi darbu pabeigšanu. Īrijas iebildumu raksta iesniegšanas dienā 371 teritorijai bija noteikti aizsardzības mērķi. Šīs dalībvalsts atbildes raksta uz repliku iesniegšanas dienā aizsardzības mērķi esot bijuši noteikti visām teritorijām.

63

Ņemot vērā sasniegto progresu, neesot būtiska Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta pārkāpuma.

64

Runājot par Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu, jākonstatē – lai gan šīs tiesību normas formulējumā nav skaidri minēts pienākums noteikt aizsardzības mērķus, šī tiesību norma tomēr prasa, lai attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes, nosakot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, paredzētu prioritātes atkarībā no teritoriju nozīmīguma dzīvotņu veida saglabāšanai vai atjaunošanai tām labvēlīgā aizsardzības statusā. Šo prioritāšu noteikšana nozīmē, ka aizsardzības mērķi jau ir noteikti (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, EU:C:2020:1047, 46. punkts).

65

Tādējādi, ņemot vērā arī Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta kontekstu un mērķi, Tiesa uzskatīja – lai gan no šīs tiesību normas izriet, ka īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšana un prioritāšu noteikšana aizsardzības jomā ir jāveic cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados no brīža, kad Kopienas nozīmes teritorija ir izraudzīta šī panta 2. punktā paredzētajā procedūrā, šis termiņš ir piemērojams arī aizsardzības mērķu noteikšanai, jo tie ir vajadzīgi, lai noteiktu šīs prioritātes, un tādējādi šie mērķi ir jānosaka pirms prioritāšu noteikšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, EU:C:2020:1047, 47.–53. punkts).

66

Jāpiebilst, ka tikai konkrētus un precīzus mērķus var atzīt par “aizsardzības mērķiem” Dzīvotņu direktīvas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, EU:C:2020:1047, 59. punkts).

67

Šajā gadījumā sešu gadu termiņi, kas Īrijai bija paredzēti, lai noteiktu teritorijas, kuru uzskaitījums ietverts Lēmumos 2004/813 un 2009/96, beidzās attiecīgi 2007. gada 7. decembrī un 2014. gada 12. decembrī.

68

Īrija atzīst, ka, beidzoties papildu argumentētajā atzinumā paredzētajam termiņam, proti, 2019. gada 9. janvārim, tā valsts tiesību sistēmā nebija noteikusi konkrētus aizsardzības mērķus attiecībā uz 140 Kopienas nozīmes teritorijām, attiecībā uz kurām Komisija ir cēlusi otro iebildumu.

69

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, nenoteikdama detalizētus un konkrētus aizsardzības mērķus katrai teritorijai attiecībā uz 140 no 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām, Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā.

70

Tādējādi otrais iebildums ir jāapmierina.

71

Prasības pieteikumā Komisija pārmet Īrijai, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā, jo nav veikusi vajadzīgos aizsardzības pasākumus. Saistībā ar 230 teritorijām neesot veikts neviens aizsardzības pasākums. Savukārt 149 citās teritorijās veiktie aizsardzības pasākumi esot nepilnīgi. Turklāt pasākumi 44 teritorijās, uz kurām attiecas pilnīgi aizsardzības pasākumi, neesot spēkā, jo tie esot veikti pirms aizsardzības mērķu noteikšanas. Visbeidzot Īrijai tiek pārmests, ka tā ir īstenojusi vispārēju praksi, atbilstoši kurai tiek noteikti nepietiekami precīzi aizsardzības pasākumi.

72

Komisija uzskata, ka prasītie aizsardzības pasākumi bija jāveic sešu gadu termiņā, kas paredzēts šīs direktīvas 4. panta 4. punktā, kurš piemērojams īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanai. Tā apgalvo, ka aizsardzības pasākumi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta izpratnē saskaņā ar 2019. gada 5. septembra spriedumu Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība) (C‑290/18, EU:C:2019:669, 52. punkts), kā arī 2020. gada 17. decembra spriedumu Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047, 76. punkts) ir jānosaka un jāīsteno šajās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un tādējādi to noteikšanai paredzētajā termiņā.

73

Komisija uzskata, ka no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta formulējuma skaidri izriet, ka attiecīgajai dalībvalstij ir jāievieš aizsardzības pasākumi visām tās teritorijā esošajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

74

Pirmkārt, Īrija tai nav paziņojusi nevienu aizsardzības pasākumu saistībā ar 230 teritorijām no 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

75

Otrkārt, runājot par 193 atlikušajām teritorijām, uz kurām attiecas aizsardzības pasākumi, Komisija, pamatodamās uz 2019. gada 5. septembra spriedumu Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība) (C‑290/18, EU:C:2019:669, 55. punkts) un 2020. gada 17. decembra spriedumu Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047, 86. punkts), apgalvo, ka aizsardzības pasākumi ir jānosaka atkarībā no katras sugas un dzīvotnes veida, kas sastopams katrā attiecīgajā teritorijā. Īrija esot īstenojusi aizsardzības pasākumus tikai attiecībā uz daļu no aizsargātajām sugām un/vai dzīvotņu veidiem 149 teritorijās.

76

Komisija norāda, ka pie šī skaitļa esot nonākusi, salīdzinādama teritoriju atbilstīgo elementu skaitu, ko Īrija ir norādījusi attiecīgo datu standarta veidlapās, un šo elementu skaitu, attiecībā uz kuriem Īrija bija norādījusi, ka ir izstrādājusi aizsardzības pasākumus.

77

Pasākumi, ko Īrija norādījusi atbildē uz Komisijas argumentēto atzinumu, neesot pietiekami, lai samazinātu to teritoriju skaitu, uz kurām attiecas daļēji aizsardzības pasākumi. Komisija uzskata, ka lielākā daļa šo pasākumu ir tikai izstrādes stadijā, konkrētāk – sagatavošanas stadijā. Turklāt Īrija neesot sniegusi nekādu informāciju, kas ļautu secināt, ka minētie pasākumi papildinātu aizsardzības pasākumu kopumu un tādējādi attiektos uz visiem attiecīgo teritoriju elementiem, kas ir nozīmīgi.

78

Iebildumu rakstā Īrija norāda, ka ar desmit valsts programmu starpniecību ir īstenojusi vispārējus un sīkus aizsardzības pasākumus. Minētās programmas esot izstrādātas atbilstoši dzīvotņu veidiem un sugām, nevis atbilstoši teritorijām. Tomēr minēto programmu īstenošana tiekot veikta katrai teritorijai īpašā veidā. Šie elementi pierādot ne vien to, ka šī dalībvalsts izpilda Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu, bet arī vēlmi turpmāk pragmatiski izpildīt šīs tiesību normas prasības, nodrošinot atbilstīgu attiecīgo dzīvotņu un sugu aizsardzību.

79

Konkrētāk, šī dalībvalsts norāda, ka ir veikusi pilnīgus aizsardzības pasākumus attiecībā uz 79 teritorijām, kas ir ietvertas iebildumu raksta pielikumā, un kā piemēru norāda pasākumus, kuri veikti sešās atlasītās teritorijās. Vismaz daļēji aizsardzības pasākumi tiekot veikti ļoti daudzās teritorijās.

80

Īrija norāda, ka noteikumos par transponēšanu ir ietverti aizsardzības pasākumi, jo tie nosaka iepriekšējas atļaujas saņemšanu darbības veikšanai un tādējādi paredz novērst, ka attiecīgajai teritorijai tiek nodarīts kaitējums. Līdz ar to katrai no attiecīgajām teritorijām ir paredzēti aizsardzības pasākumi.

81

Īrija atzīst, ka veids, kādā informācija tika nodota Komisijai, varētu būt ar trūkumiem. Tā kā nav centralizētas datu pārvaldības sistēmas, kurā iekļaut iejaukšanās un attiecīgo teritoriju pārvaldības pasākumus, Īrijai esot grūti, pamatojoties uz pierādījumu elementiem, vietējā mēroga teritoriju pārvaldības rezultātus izsmeļoši pārnest uz valsts mērogu. Esot paredzēts izveidot centralizētu datu platformu.

82

Komisija norāda, ka 10 Īrijas minētās valsts programmas un to 79 teritoriju saraksts, uz kurām iespējami attiecas pilnīgi aizsardzības pasākumi, kopumā attiecas tikai uz 137 teritorijām. Tādējādi Īrija atzīst, ka esot vismaz 286 teritorijas, kurās neesot aizsardzības pasākumu.

83

Runājot par šīm 79 teritorijām, kā arī papildu teritorijām, uz kurām attiecas 10 valsts programmas, ko Īrija minējusi, atsaucoties uz iebildumu raksta pielikumā ietverto dokumentu saturu, Komisija apgalvo, ka šī dalībvalsts iebildumu rakstā nav nedz norādījusi, kurā pielikumu daļā esot runa par to aizsardzības pasākumu iespējami “izsmeļošo un pilnīgo” raksturu, kas attiecas uz šīm 79 teritorijām, nedz atsaukusies uz 10 programmām, kuras tā esot īsumā izklāstījusi vienā no šiem pielikumiem, lai atspēkotu aizsardzības pasākumu nepilnīgo raksturu. Tādējādi saskaņā ar Tiesas Reglamenta 124. panta 1. punkta b) apakšpunktu šajos pielikumos ietvertā informācija nav jāņem vērā.

84

Turklāt četras no šīm desmit programmām esot pieņemtas pēc papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. No iebildumu raksta pielikuma izrietot arī, ka dažas no šīm programmām tikai daļēji attiecas uz teritoriju atbilstīgajiem elementiem.

85

Atbildes rakstā uz repliku Īrija apgalvo, ka Komisijas atbalstītā Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta interpretācija, atbilstoši kurai šī tiesību norma prasa, lai būtu pierādīts, ka aizsardzības pasākumi ir īstenoti visās teritorijās un ka šie pasākumi darbojas, ir neīstenojama un pretrunā reālajai situācijai. Šai interpretācijai nav rodams pamatojums nedz direktīvā, nedz Tiesas judikatūrā.

86

Aizsardzības pasākumi pēc to rakstura esot jāpielāgo, tāpēc ar papildu vai atšķirīgu pasākumu identificēšanu nepietiek, lai pierādītu Īrijas pienākumu neizpildi. Pietiekot, ka Īrija pastāvīgi uzrauga aizsardzības pasākumus, kas īstenoti visā Natura 2000 tīklā, lai pārliecinātos, ka dažādās teritorijās identificētie draudi un slodze ir ņemta vērā. Šo interpretāciju nostiprina Dzīvotņu direktīvas 11. un 17. pants, kuros paredzēts novērtēt aizsardzības pasākumus, kā arī, ja vajadzīgs, pielāgot to īstenošanu, lai garantētu to efektivitāti.

87

Tas, ka aizsardzības programmas nav tieši saistītas ar teritoriju robežām, neatspēko šo pasākumu efektivitāti. Tieši pretēji, globālu programmu, nevis individuālu pasākumu ieviešana katrā teritorijā globāli ietekmē sugu un dzīvotņu aizsardzību un atspoguļo darbību vajadzīgo koordināciju, lai atbilstu aizsardzības mērķa sarežģītajam raksturam.

88

Atbildes raksta uz repliku pielikumā Īrija norāda aizsardzības pasākumus, kas veikti saistībā ar 6 papildu teritorijām, kuras ietvertas 79 teritoriju sarakstā, un 21 teritoriju saistībā ar sikspārni Rhinolophus hipposideros, kā arī papildu elementus saistībā ar dažām teritorijām, ko iebildumu rakstā tā ir atlasījusi ilustratīvos nolūkos.

89

Iestāšanās rakstā Vācijas Federatīvā Republika iebilst pret interpretāciju, saskaņā ar kuru aizsardzības pasākumiem būtu jāattiecas uz ikvienu sugu vai dzīvotnes veidu, kas sastopams attiecīgajās teritorijās.

90

Tiesas judikatūrā ir izdarīta atsauce uz pienākumu veikt nevis atbilstošus vai individuālus aizsardzības pasākumus attiecībā uz katru sugu un dzīvotnes veidu, bet tādus, kas noteikti atbilstoši katras sugas un dzīvotņu veida ekoloģiskajām prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība), C‑290/18, nav publicēts, EU:C:2019:669, 55. punkts).

91

2000. gada 7. decembra spriedumā Komisija/Francija (C‑374/98, EU:C:2000:670, 20. punkts), kas attiecas uz Putnu direktīvu, bet kas ir piemērojams arī Dzīvotņu direktīvai, Tiesa esot noraidījusi pret Francijas Republiku izvirzīto iebildumu, ka ar īpašiem aizsardzības pasākumiem nepietiek, ja nav īpašu tiesību normu katrai savvaļas putnu sugai, kas sastopama attiecīgajā teritorijā, jo attiecīgās valsts tiesību normas, ciktāl tajās paredzēts aizliegums veikt darbības, kuras var apdraudēt visus attiecīgos biotopus, dod labumu visai putnu faunai, kas apmeklē teritorijas, uz kurām attiecas šis tiesiskais regulējums.

92

Atkarībā no konteksta pietiek vai nu ar vispārējiem aizliegumiem, lai teritorijā novērstu galvenos riskus vai draudus, vai arī ir nepieciešami diferencēti pasākumi. Tādējādi būtu pārāk formāli sistemātiski prasīt pasākumus, kas atbilst katrai teritorijai.

93

Atbildes rakstā uz Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās rakstu Komisija aizstāvas pret jebkādu formālismu.

94

Šī iestāde piekrīt Vācijas Federatīvajai Republikai, ka aizsardzības pasākums varētu būt vērsts uz vairākiem elementiem, ja tiem ir līdzīgas ekoloģiskās prasības. Tomēr katrai teritorijā sastopamajai dzīvotnei un sugai būtu jāpiemēro vajadzīgie aizsardzības pasākumi, kas ir pamatoti ar īpašiem aizsardzības mērķiem. Šajā gadījumā tā tas neesot, jo Īrija esot paziņojusi pasākumus tikai attiecībā uz atbilstošo elementu apakškopu.

95

Prasības pieteikumā Komisija pārmet Īrijai, ka tā ir veikusi aizsardzības pasākumus, lai gan aizsardzības mērķi vēl nebija noteikti attiecībā uz 44 attiecīgajām teritorijām, kurām piemēro pilnīgus aizsardzības pasākumus.

96

Šī iestāde uzskata, ka no Tiesas judikatūras, it īpaši no 2020. gada 17. decembra sprieduma Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047, 46.–52. punkts), izriet, ka aizsardzības pasākumiem jābūt balstītiem uz aizsardzības mērķiem.

97

Minētā iestāde no tā secina likumisku pienākumu aizsardzības pasākumus pamatot ar aizsardzības mērķiem, kas izstrādāti īpaši katrai teritorijai un ir skaidri noteikti, ieskaitot fizisku (mērķiem un pasākumiem jābūt savstarpēji saistītiem) un secības sastāvdaļu (mērķus nedrīkst noteikt pēc tam, kad ir noteikti pasākumi to īstenošanai). Šo pieeju apstiprina Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta sistemātiskā interpretācija, ņemot vērā šīs direktīvas 6. panta 3. punktu, kurā paredzēts, ka to projektu novērtējumā, kas var ietekmēt īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, ir jāņem vērā aizsardzības mērķi.

98

Iebildumu rakstā Īrija apstrīd Komisijas aizstāvēto 2020. gada 17. decembra sprieduma Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047) interpretāciju, kura ir pārāk gramatiska un kurā nav ņemta vērā Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta būtība un teksts. Lietā, kurā taisīts minētais spriedums, neesot bijis noteikts nekāds aizsardzības mērķis. Šāds gadījums esot jānošķir no gadījuma, kāds aplūkots šajā lietā, kurā aizsardzības mērķi tika noteikti pēc aizsardzības pasākumu noteikšanas.

99

Replikas rakstā Komisija piebilst – aizsardzības mērķi ir jānosaka pirms aizsardzības pasākumiem, ņemot vērā Dzīvotņu direktīvas priekšmetu un mērķi. Aizsardzības mērķi definē parametrus, kas ļauj novērtēt, vai aizsardzības pasākumi nodrošina šos mērķus. Ja aizsardzības mērķi tiktu noteikti pēc aizsardzības pasākumiem, pastāvētu risks, ka šie mērķi tikai atspoguļo iepriekš noteiktos aizsardzības pasākumus.

100

Atbildes rakstā uz repliku Īrija uzsver – Komisijas interpretācija liek noraidīt aizsardzības pasākumus, ko dalībvalstis īstenojušas Dzīvotņu direktīvas nolūkā, tāpēc, ka tie ir īstenoti pirms aizsardzības mērķu publicēšanas.

101

Attiecīgie aizsardzības pasākumi esot izstrādāti, pamatojoties uz īpašu draudu un slodzes novērtējumu.

102

Iestāšanās rakstā Vācijas Federatīvā Republika arī uzskata, ka pienākumu neizpilde nevar izrietēt tikai no tā, ka aizsardzības mērķi nav noteikti pirms aizsardzības pasākumu noteikšanas. Izšķirošais elements, kuru ņemot vērā ir jāvērtē pienākumu neizpildes esamība, esot aizsardzības pasākumu efektivitāte neatkarīgi no datuma, kurā tie veikti.

103

Atbilstoši citai interpretācijai tīri formāli no jauna ir jāveic aizsardzības pasākumi, pat ja veiktie pasākumi ir efektīvi un pilnībā atbilst Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta materiālajiem kritērijiem. Šīs formālās prasības izvirzīšana esot pretrunā Tiesas judikatūrai, it īpaši 2018. gada 17. aprīļa spriedumam Komisija/Polija (Belovežas gārša) (C‑441/17, EU:C:2018:255, 213. punkts), saskaņā ar kuru galvenais elements ir, ka vajadzīgie aizsardzības pasākumi tiek veikti efektīvi.

104

Vācijas Federatīvā Republika turklāt norāda uz pretrunu Komisijas argumentācijā. Pirmkārt, šī iestāde uzskata, ka aizsardzības mērķi ir jānosaka, tiklīdz teritorija ir noteikta par Kopienas nozīmes teritoriju. Otrkārt, tā atzīst, ka šo mērķu noteikšanai tiek piemērots sešu gadu termiņš, kas paredzēts Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā.

105

Atbildes rakstā uz Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās rakstu Komisija norāda, ka gadījums, kad pirms aizsardzības mērķu noteikšanas veikti aizsardzības pasākumi atbilst šiem mērķiem, ir tīrākā sakritība. Turpretim pastāv risks, ka ex post aizsardzības mērķi nepilda savu funkciju noteikt teritorijas iespējamo ieguldījumu Natura 2000 tīklā, jo tie tikai atspoguļo to esošo aizsardzības pasākumu darbības jomu, kas nebija pamatoti ar aizsardzības mērķiem un tādējādi nebija vērsti uz Dzīvotņu direktīvas vispārējo mērķi, proti, saglabāt un atjaunot labvēlīgu aizsardzības statusu. Šī problēma pastiprinātos, ja, kā tas ir šajā gadījumā, pasākumi sistemātiski tiktu veikti pirms mērķu noteikšanas.

106

Minētā iestāde turklāt noliedz jebkādas pretrunas savā interpretācijā. Dzīvotņu direktīvas noteiktajā kārtībā ir ievērots šīs direktīvas 4. un 6. panta formulējums.

107

Prasības pieteikumā Komisija norāda, ka aizsardzības pasākumiem ir jābūt skaidriem un precīziem. Ar vispārīgiem pasākumiem, ievirzes pasākumiem vai tādiem pasākumiem, kuru faktiskai īstenošanai ir vajadzīgi precizējoši pasākumi, nepietiek (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, EU:C:2020:1047, 77. un 78. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

108

Turklāt Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēta arī kvalitatīva prasība, proti, ka šiem pasākumiem jāļauj atrisināt visu nozīmīgo slodzi vai draudus.

109

Šajā gadījumā Īrijas ieviestie aizsardzības pasākumi sistemātiski un pastāvīgi neesot pietiekami precīzi un detalizēti, lai atrisinātu visu nozīmīgo slodzi vai draudus.

110

Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu var lūgt konstatēt neatbilstību direktīvas noteikumiem, ja dalībvalsts iestādes ir ieviesušas vispārēju šiem noteikumiem pretēju praksi, ko vajadzības gadījumā var ilustrēt konkrētās situācijas (spriedums, 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2005:250, 27. punkts).

111

Šī iestāde, pamatojoties uz plaša spektra Īrijas teritoriju, uz kurām attiecas esošie aizsardzības pasākumi, kvalitatīvu vērtējumu, apgalvo, ka Īrijas teritorijās ieviestie aizsardzības pasākumi sistemātiski un pastāvīgi bija nepietiekamas kvalitātes, jo tie nebija pietiekami precīzi un detalizēti vai tie bija nepietiekami, lai atrisinātu visu nozīmīgo slodzi un draudus.

112

Komisija šo sistemātisko trūkumu ilustrē ar detalizētu vērtējumu, kas vērsts uz būtiskām divu veidu prioritārām dzīvotnēm, kuras sastopamas plašā Īrijas teritoriju spektrā, proti, pirmkārt, uz piekrastes lagūnām, kā arī sanesu purviem un, otrkārt, uz īpaši apdraudētu sugu – pērļu ēdamgliemeni.

113

Šie piemēri esot reprezentatīvi un līdz ar to atklāj, ka Īrija ir vispārīgi un pastāvīgi pārkāpusi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu. Tie attiecas uz lielu skaitu teritoriju, kas izvēlētas it īpaši to nelabvēlīgā vai sliktā aizsardzības stāvokļa dēļ, uz ko ir norādīts Īrijas ziņojumos, kuri sagatavoti saskaņā ar šīs direktīvas 17. pantu, un attiecīgo dzīvotņu un sugu nozīmīguma dēļ, jo Īrijā atrodas liela daļa sanesu purvu un pērļu ēdamgliemeņu. Visbeidzot, pārbaudīto teritoriju ģeogrāfiskais sadalījums atspoguļo Kopienas nozīmes teritoriju un īpaši aizsargājamu dabas teritoriju tīkla ģeogrāfisko stāvokli Īrijā.

114

Tādējādi Komisija vispirms kā piemēru min piekrastes lagūnas, attiecībā uz kurām esot paziņoti pasākumi aizsardzībai pret “aizsērēšanu” un “applūšanu”, kā arī “ūdens līmeņa regulēšanas” pasākums. Šie pasākumi neesot pietiekami specifiski kvantitatīvā ziņā un saistībā ar norādi par atbildīgajām personām vai veicamajām darbībām un it īpaši neatbilstot slodzei saistībā ar ūdens piesārņojumu.

115

Lielo slodzes uz šī veida dzīvotni klāstu un šo pasākumu nepietiekamību apstiprina ziņojums, kuru Īrija sagatavojusi 2019. gadā atbilstoši Dzīvotņu direktīvai un saskaņā ar kuru lagūnu stāvolis ir slikts un pasliktinās.

116

Pēc tam Komisija kā piemēru min sanesu purvus. Attiecīgo teritoriju aizsardzības pasākumi esot pārāk vispārīgi. Šajā situācijā šī iestāde min tādus elementus kā “mehāniska kūdras noņemšana”, “kūdras ieguve”, “svilināšana”, “atmežošana”, “ganīšana”, “vispārīga meža apsaimniekošana”, “ūdens līmeņa regulēšana”, “citas ar tūrisma un atpūtas darbībām saistītas sekas”, “medības”, “krūmāju izciršana”, “augu sugu izņemšana/kontrole”, kā arī “sētu uzstādīšana”.

117

No Īrijas ziņojuma par 2013. gadu atbilstoši Dzīvotņu direktīvai izriet, ka šie pasākumi ir koncentrēti uz pārmērīgas ganīšanas radītajiem draudiem, bet nepietiekami skar citādu būtisku slodzi un draudus, kādi pastāv sanesu purvos, piemēram, kā izriet no Īrijas ziņojuma par 2019. gadu, vēja parkus un citu infrastruktūru, kūdras ieguvi, eroziju, svilināšanu, apmežošanu, ar slāpekļa nosēdumiem vai drenāžu saistītas lauksaimniecības darbības. Šajos ziņojumos ir norādīts, ka šo purvu stāvoklis ir slikts un pasliktinās.

118

Visbeidzot Komisija kā piemēru min pērļu ēdamgliemeņu aizsardzības teritorijas un uzskata, ka šo teritoriju aizsardzības pasākumos ir izdarīta ļoti vispārīga atsauce uz “izmešiem”, “mājsaimniecības atkritumu apglabāšanu”, “ūdens piesārņojumu” vai “apūdeņošanu”, neparedzot aizsardzības pasākumus, ko papildina kvantitatīvi nosacījumi, atbildīgās personas vai grafiki.

119

Turklāt tā uzskata, ka šie pasākumi neatbilst Īrijas norādītajai slodzei, kas izriet no “virszemes ūdeņu difūzā piesārņojuma lauksaimniecības un mežsaimniecības darbību dēļ”, “virszemes ūdens ieguves publiskai ūdensapgādei”, “ugunsgrēkiem” vai “mežu stādīšanas brīvā dabā”.

120

Projektā KerryLIFE, uz kuru Īrija atsaucas atbildē uz Komisijas papildu argumentēto atzinumu, ietvertie pasākumi esot nepietiekami – it īpaši tāpēc, ka tie nenovērš mežkopības radīto slodzi attiecīgajās teritorijās. Īrija ir atsaukusies arī uz Eiropas partnerības projektu inovācijām saistībā ar septiņām teritorijām pērļu ēdamgliemeņu aizsardzībai, bet nav sniegusi informāciju par veidu, kādā ar to saistītie pasākumi atbilst katrai no galvenajām slodzēm un draudiem, ar kādiem attiecīgā suga sastopas šajās teritorijās.

121

Īrijas ziņojums par 2019. gadu atbilstoši Dzīvotņu direktīvai apstiprina slodzi, kas pastāv minētajās teritorijās, un pierāda tajās veikto aizsardzības pasākumu nepietiekamību, jo šo teritoriju kopējais stāvoklis tajās ir novērtēts kā slikts un “tāds, kas pasliktinās”.

122

Iebildumu rakstā Īrija ilustratīvos nolūkos norāda, ka katrai teritorijai ir izstrādāti specifiski atjaunošanas un drenāžas plāni visam to Īrijas augsto purvu tīklam, kuri noteikti kā īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, tostarp 53 attiecīgajām teritorijām, un pašlaik visā šajā tīklā tiek veikti aizsardzības pasākumi. Katrā plānā paredzētie aizsardzības pasākumi esot paredzēti, lai katrā īpaši aizsargājamajā dabas teritorijā sasniegtu mērķus, ko paredz teritorijai specifiskais aizsardzības mērķis attiecībā uz dzīvotni “aktīvie augstie purvi”, kura ietverta Dzīvotņu direktīvas I pielikumā. Šie plāni patlaban tiekot īstenoti atbilstoši dažādām augsto purvu aizsardzības programmas daļām.

123

Replikas rakstā Komisija apgalvo, ka iebildumu rakstā un tā pielikumos sniegtie īsie paskaidrojumi nepierāda, ka veiktie pasākumi ir pietiekami precīzi un detalizēti kādai no šajā iebildumā paredzētajiem dzīvotņu veidiem un sugām. Īrija neesot precizējusi, “kas, ko, kur un kad dara” un vai veiktie pasākumi ir pietiekami, lai risinātu visu būtisko slodzi un draudus.

124

Turklāt no sešām teritorijām, kas paredzētas šī sprieduma 79. punktā un ietilpst 79 teritorijās, par kurām Īrija apgalvo, ka ir veikusi pilnīgus aizsardzības pasākumus, teritorija Carrownagappul Bog SAC esot viena no augsto purvu teritorijām, attiecībā uz kurām atjaunošanas plāni vēl ir tikai projekta līmenī, un teritorija Slieve Bloom Mountains attiecas uz augsto sanesu purvu, kurā ir vajadzīga aktīva atjaunošana un attiecībā uz kuru vēl nav izstrādāts neviens atjaunošanas plāns.

125

Savukārt tādu aizsardzības pasākumu neesamību, kuru mērķis ir risināt problēmas, ko mežizstrāde radījusi to teritoriju sateces baseinā, kurās sastopamas pērļu ēdamgliemenes, apstiprina pēdējā zinātniskā sugas un tās aizsardzības analīze. Projekts KerryLIFE tajā ir kritizēts, ciktāl nav ļāvis atjaunot zonas, kas bija drenētas mežkopībai.

126

Atbildes rakstā uz repliku Īrija uzsver savu aizsardzības pasākumu uzlabošanas darbu. Šī dalībvalsts uzskata, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkts neprasa, lai aizsardzības pasākumi noteikti novērstu visus draudus un slodzi, kāda konkrētajā brīdī pastāv teritorijā.

127

Iestāšanās rakstā Vācijas Federatīvā Republika apstrīd Komisijas pieprasīto pilnīguma un precizitātes līmeni un iebilst pret to, ka tiek ņemti vērā ziņojumi, ko Īrija sagatavojusi, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 17. pantu, lai pierādītu šo pienākumu neizpildi.

128

Runājot par pasākumu visaptverošo raksturu, dažreiz ar vienkāršu vispārīgu aizliegumu veikt kaitējošas darbības ir iespējams novērst visus galvenos riskus un draudus. Vispārīgi pieprasīt, lai katrai zonai specifiski un atbilstoši pasākumi vienmēr tiktu veikti attiecībā uz katriem draudiem vai katru sugu vai dabisko dzīvotni, būtu tīri formāla prasība.

129

Attiecībā uz precizitātes līmeni šī dalībvalsts uzskata, ka no prasības par skaidriem un precīziem aizsardzības pasākumiem nevar secināt, ka tiem vienmēr ir jābūt kvantitatīviem mērķiem, termiņiem, lai rīkotos vai lai norādītu, “kas, ko, kur un kad dara”.

130

No 2007. gada 10. maija sprieduma Komisija/Austrija (C‑508/04, EU:C:2007:274, 76. punkts) izriet, ka Dzīvotņu direktīva nosaka pienākumu veikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus un ierobežo iespējamās valsts iestāžu normatīvās un lēmumu pieņemšanas pilnvaras ar ieviešamajiem pasākumiem un šo pasākumu ietvaros izmantojamo metodiku. Turklāt 2010. gada 14. oktobra spriedumā Komisija/Austrija (C‑535/07, EU:C:2010:602, 60. punkts), kas attiecas uz Putnu direktīvu, Tiesa esot nospriedusi, ka minētā direktīva tām dalībvalstīm, kurām tā adresēta, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes.

131

Runājot par to, kā tika izmantoti ziņojumi, ko Īrija sagatavojusi, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 17. pantu, Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka šajos ziņojumos ir izdarīta atsauce nevis tieši uz situāciju attiecīgajās teritorijās, bet gan uz situāciju visā attiecīgajā teritorijā. Tādējādi no tiem nevar izdarīt secinājumu par attiecīgajās teritorijās veikto pasākumu efektivitāti.

132

Turklāt šajos ziņojumos novērotās izmaiņas varētu būt radušās no tā, ka runa ir par populācijām un dabiskajām ekosistēmām, kurās dažkārt notiek lielas svārstības – dabisku norišu dēļ – vai specifiska dinamika, ko turklāt varētu pastiprināt, dublēt vai traucēt dažāda antropogēna ietekme, kuru ne vienmēr var kompensēt ar aizsargātajām zonām specifiskiem pasākumiem.

133

Atbildes rakstā uz Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās rakstu Komisija apgalvo, ka, protams, ir iespējams, ka aizsardzības pasākums ir vērsts uz vairākiem elementiem, ja tiem ir līdzīgas ekoloģiskās prasības. Tomēr problēma saistībā ar daudzām Īrijas teritorijām esot tāda, ka Īrija par daudzām teritorijām esot paziņojusi pasākumus tikai attiecībā uz atbilstošo elementu apakškopu.

134

Turklāt Komisija norāda, ka dalībvalstu rīcības brīvība, lai izvēlētos aizsardzības pasākumu īstenošanas metodes, ir ierobežota. Vispirms – no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta izriet, kas aizsardzības pasākumiem ir jāatbilst visām galvenajām slodzēm vai draudiem, kuri var skart teritorijā esošo dzīvotņu un sugu veidus. Pēc tam – aizsardzības pasākumiem ir jābūt skaidriem un precīziem. Visbeidzot – Tiesa esot nospriedusi, ka aizsardzības pasākumi ir nepietiekami, ja tie ir vispārīgi vai orientējoši vai ja to faktiskai īstenošanai ir vajadzīgi precizējoši pasākumi (spriedumi, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība), C‑290/18, EU:C:2019:669, 55. punkts, kā arī 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija,C‑849/19, EU:C:2020:1047, 82. punkts). Tādējādi aizsardzības pasākumu kvalitāti, tostarp to precizitāti, nevar atstāt dalībvalstu ziņā.

135

Ziņojumā, kas sagatavots, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 17. pantu, ir norādīts, ka tādu dzīvotņu veidu kā “piekrastes lagūnas” un “sanesu purvi”, kā arī tādas īpaši apdraudētas sugas kā pērļu ēdamgliemene aizsardzības statusam Natura 2000 tīklā ir vērojama tendence “pasliktināties”. Tādējādi tajā ir izdarīta skaidra atsauce uz situāciju Natura 2000 zonās.

136

Iesākumā jāatgādina, ka Dzīvotņu direktīvas 6. pantā dalībvalstīm ir noteikta virkne īpašu pienākumu un ir paredzētas procedūras, kuru mērķis atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 2. punktam ir nodrošināt, ka tiek saglabāts vai attiecīgā gadījumā atjaunots labvēlīgs Eiropas Savienībā nozīmīgo dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu aizsardzības statuss, lai sasniegtu vispārīgāku minētās direktīvas mērķi – nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni attiecībā uz atbilstoši šai direktīvai aizsargātajām teritorijām (spriedums, 2018. gada 7. novembris, Holohan u.c., C‑461/17, EU:C:2018:883, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

137

Konkrētāk, atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktam katrai īpaši aizsargājamai dabas teritorijai dalībvalstīm ir jānosaka nepieciešamie aizsardzības pasākumi, kas atbilst šajā teritorijā sastopamo šīs direktīvas I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša), C‑441/17, EU:C:2018:255, 207. punkts).

138

Pienākumi, kas dalībvalstīm ir saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu, tostarp šī panta 1. punktā paredzētais pienākums veikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus, ir jāizpilda efektīvi, veicot pilnīgas, skaidras un precīzas darbības (spriedums, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība), C‑290/18, EU:C:2019:669, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

139

Šajā gadījumā jānorāda, kā konstatēts šī sprieduma 56. punktā, ka Īrija cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām nav noteikusi 217 no 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām. Šajās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir jānosaka un jāīsteno vajadzīgie aizsardzības pasākumi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība), C‑290/18, EU:C:2019:669, 52. punkts).

140

Tas, ka Īrija nav izpildījusi no Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkta izrietošo pienākumu par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām noteikt attiecīgās Kopienas nozīmes teritorijas, šo dalībvalsti attiecībā uz tām pašām teritorijām neatbrīvo no pienākuma noteikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu un pienākumu neizpildes konstatēšanas pēdējā minētā pienākuma neizpildes gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība), C‑290/18, EU:C:2019:669, 52.–54. punkts).

141

Kad tas ir precizēts, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par pierādīšanas pienākumu procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde. Komisijai ir jāsniedz Tiesai vajadzīgie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai pastāv šī pienākumu neizpilde, turklāt Komisija nedrīkst pamatoties uz jebkādu pieņēmumu (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Zviedrija (Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas), C‑22/20, EU:C:2021:669, 143. punkts un tajā minētā judikatūra).

142

Dalībvalstīm tomēr saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu ir pienākums palīdzēt Komisijai īstenot tās uzdevumu, kas saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu it īpaši izpaužas kā LESD noteikumu, kā arī saskaņā ar to iestāžu izdoto noteikumu piemērošanas uzraudzība. It īpaši ir jāņem vērā fakts, ka, pārbaudot tādu valsts tiesību normu pareizu piemērošanu praksē, kuru mērķis ir efektīvi ieviest direktīvu, Komisija, kurai pašai nav izmeklēšanas pilnvaru šajā jomā, lielā mērā ir atkarīga no informācijas, ko sniedz iespējamie sūdzību iesniedzēji, kā arī attiecīgā dalībvalsts (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Zviedrija (Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas), C‑22/20, EU:C:2021:669, 144. punkts un tajā minētā judikatūra).

143

No tā izriet, ka tad, ja Komisija ir iesniegusi pietiekamus pierādījumus, lai atklātu noteiktus faktus, dalībvalstij detalizēti un pēc būtības ir jāapstrīd šādi iesniegtie pierādījumi (spriedums, 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2005:250, 44. punkts).

144

Šajā gadījumā Komisija ir apgalvojusi, ka Īrija tai nav paziņojusi nevienu aizsardzības pasākumu attiecībā uz 230 no 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām. Turklāt, pamatojoties uz šī sprieduma 71. punktā paredzēto salīdzinājumu, tā apgalvo, ka no 193 atlikušajām teritorijām, attiecībā uz kurām pastāv aizsardzības pasākumi, 149 teritorijās nav pilnīgu pasākumu, kas attiektos uz katru sugu un dzīvotnes veidu, kuri bieži sastopami šajās teritorijās.

145

Atbildot uz šo argumentu, pirmkārt, Īrija apgalvo, ka aizsardzības pasākumi tiek īstenoti, izmantojot desmit valsts programmas, kas izstrādātas atkarībā no dzīvotņu un sugu veidiem, kā arī noteikumus par transponēšanu, kuros paredzēta iepriekšējas atļaujas saņemšana tādas darbības veikšanai, kam var būt būtiskas vai nelabvēlīgas sekas vai arī kas var noplicināt Kopienas nozīmes teritoriju.

146

Otrkārt, šī dalībvalsts norāda, ka ir veikusi pilnīgus aizsardzības pasākumus attiecībā uz 79 no attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

147

Šajā ziņā, pirmām kārtām, runājot par minētajiem noteikumiem par transponēšanu, jāatgādina, ka Dzīvotņu direktīvas 6. pantā pasākumi ir sadalīti trijās kategorijās, proti, aizsardzības pasākumos, prevencijas pasākumos un kompensācijas pasākumos, kas attiecīgi paredzēti šī panta 1., 2. un 4. punktā (spriedums, 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c., C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 33. punkts).

148

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts attiecīgi pienākums novērst teritoriju noplicināšanos un veikt atbilstošu tādu plānu un projektu novērtējumu, kuri varētu būtiski ietekmēt teritorijas. Tādējādi abu šo punktu mērķis ir aizsargāt teritorijas no noplicināšanās.

149

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta īstenošanai varētu būt nepieciešams veikt gan pasākumus, kuru mērķis ir novērst cilvēka radītus ārējus aizskārumus un traucējumus, gan pasākumus, kuru mērķis ir apturēt dabiskas izmaiņas, kas varētu pasliktināt sugu un dabisko dzīvotņu saglabāšanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (spriedums, 2005. gada 20. oktobris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑6/04, EU:C:2005:626, 34. punkts).

150

Vēl jo vairāk Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētie aizsardzības pasākumi principā nevar būt tikai pasākumi, kuru mērķis ir novērst cilvēka radītus ārējus aizskārumus un traucējumus, un tiem vajadzības gadījumā būtu jāietver labvēlīgi proaktīvi pasākumi teritorijas labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanai vai atjaunošanai.

151

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka ar noteikumiem par transponēšanu, kuros paredzēta tikai iepriekšējas atļaujas saņemšana tādas darbības veikšanai, kam var būt būtiskas vai nelabvēlīgas sekas vai arī kas var noplicināt Kopienas nozīmes teritoriju, nepietiek, lai izpildītu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.

152

Otrām kārtām, runājot par 10 valsts programmām, ko Īrija izstrādājusi atkarībā no dzīvotņu veidiem un sugām, kā arī to 79 teritoriju sarakstu, attiecībā uz kurām šī dalībvalsts apgalvo, ka ir veikusi pilnīgus aizsardzības pasākumus, jākonstatē, pirmkārt, ka informācija, ko šī dalībvalsts iesniegusi Tiesai, nav pietiekama, lai atspēkotu Komisijas argumentāciju, ka attiecībā uz 230 teritorijām, uz kurām attiecas šis iebildums, aizsardzības pasākumi nav veikti.

153

Otrkārt, informācija, ko Īrija iesniegusi Tiesai, neļauj pierādīt, ka šīs dalībvalsts veiktie pasākumi attiecībā uz visām 193 teritorijām, kas paredzētas šī sprieduma 144. punktā, un papildus 44 teritorijām, attiecībā uz kurām Komisija šo informāciju ir akceptējusi, sistemātiski paredz aizsardzības pasākumus, kas ir noteikti atbilstoši katras šajās teritorijās sastopamās sugas un dzīvotņu veida ekoloģiskajām prasībām. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā ir prasīts, lai aizsardzības pasākumi tiktu noteikti atkarībā no katras sugas un dzīvotnes veida, kas sastopams katrā attiecīgajā Kopienas nozīmes teritorijā, ekoloģiskajām prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Portugāle (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzība), C‑290/18, EU:C:2019:669, 55. punkts).

154

Tādējādi ir jākonstatē, ka minētā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu, pirmām kārtām, neveikdama aizsardzības pasākumus 230 no 423 attiecīgajām teritorijām un, otrām kārtām, neveikdama pilnīgus aizsardzības pasākumus 149 no 193 atlikušajām teritorijām.

155

Kā izriet no Tiesas judikatūras, dalībvalstīm ir pienākums noteikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus, kas atbilst ekoloģiskajām prasībām, un pēdējo minēto noteikšana nozīmē aizsardzības mērķu noteikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, EU:C:2020:1047, 49. punkts).

156

Tiesa ir nospriedusi, ka aizsardzības mērķu noteikšana ir priekšnoteikums tam, lai noteiktu prioritātes un aizsardzības pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, EU:C:2020:1047, 50. punkts).

157

No tā izriet, ka aizsardzības mērķu noteikšana ir obligāts un vajadzīgs posms starp īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanu un aizsardzības pasākumu īstenošanu (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, EU:C:2020:1047, 52. punkts).

158

Protams, kā izriet no šī sprieduma 64.–70. punkta un no 2020. gada 17. decembra sprieduma Komisija/Grieķija (C‑849/19, EU:C:2020:1047, 42.–61. punkts), tas, ka dalībvalsts nav izstrādājusi konkrētus un precīzus aizsardzības mērķus, ir jāuzskata par to pienākumu neizpildi, kas šai dalībvalstij ir noteikti Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā.

159

Kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 85.–88. punktā, šīs direktīvas 6. panta 1. punkts neprasa, lai aizsardzības pasākumi noteikti tiktu veikti pēc aizsardzības mērķu noteikšanas.

160

Tomēr ir jāsecina, ka arī tad, ja minētie mērķi ir noteikti pēc aizsardzības pasākumu veikšanas, šiem pasākumiem ir jāatbilst šiem mērķiem.

161

Šajā lietā, runājot par 44 teritorijām, ko Komisija uzskata par tādām, kurās ir veikti pilnīgi aizsardzības pasākumi, tā nav pierādījusi, ka konkrētie Īrijas veiktie aizsardzības pasākumi neatbilst aizsardzības mērķiem, kas ir noteikti pēc šo pasākumu veikšanas.

162

Šādos apstākļos ir jākonstatē – tas vien, ka aizsardzības pasākumi attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām ir noteikti pirms aizsardzības mērķu definēšanas, nav Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta pārkāpums, jo Komisija attiecībā uz 44 attiecīgajām teritorijām nav pierādījusi, ka veiktie aizsardzības pasākumi neatbilst minētās tiesību normas prasībām.

163

Jāatgādina, ka Dzīvotņu direktīvā ir noteikts pienākums veikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus, kas izslēdz jebkādu dalībvalstu rīcības brīvību šajā ziņā un ierobežo iespējamās valsts iestāžu normatīvās vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras ar ieviešamajiem pasākumiem un šo pasākumu ietvaros izmantojamo metodiku (spriedums, 2007. gada 10. maijs, Komisija/Austrija, C‑508/04, EU:C:2007:274, 76. punkts).

164

Šajā gadījumā Komisija ilustratīvos nolūkos min trīs piemērus, kuri, kā tā uzskata, attiecas uz plašu teritoriju klāstu un diviem prioritāriem dzīvotņu veidiem, proti, uz piekrastes lagūnām un sanesu purviem, kā arī uz prioritāru sugu, proti, pērļu ēdamgliemeni, lai pierādītu, ka aizsardzības pasākumi, kas ir noteikti un piemēroti Īrijā, sistemātiski un pastāvīgi nav pietiekamas kvalitātes, jo tie nav pietiekami precīzi un detalizēti vai ir nepietiekami, lai risinātu visu būtisko slodzi un draudus.

165

Šajā ziņā jāatgādina, ka, neskarot Komisijas pienākumu šajā un citos gadījumos izpildīt pierādīšanas pienākumu, nekas a priori tai neliedz līdztekus turpināt fiksēt neatbilstību direktīvas noteikumiem kādas dalībvalsts iestāžu ieņemtās nostājas dēļ attiecībā uz konkrētām situācijām, kas ir īpašā veidā identificētas, un neatbilstību šiem noteikumiem tāpēc, ka attiecīgās dalībvalsts iestādes ir ieviesušas vispārēju tiem pretēju praksi, ko šīs īpašās situācijas vajadzības gadījumā varētu ilustrēt (spriedums, 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2005:250, 27. punkts).

166

Ja Komisija iesniedz pietiekamus pierādījumus, kas liecina, ka dalībvalsts iestādes ir īstenojušas atkārtotu un ilgstošu praksi, kas ir pretēja direktīvas noteikumiem, šai dalībvalstij pēc būtības un detalizēti ir jāapstrīd iesniegtie dati un no tiem izrietošās sekas (spriedums, 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2005:250, 47. punkts).

167

Tajā pašā laikā, ņemot vērā Komisijas pienākumu pierādīt apgalvoto pienākumu neizpildi, pārmetot attiecīgajai dalībvalstij vispārēju un pastāvīgu to pienākumu neizpildi, kuri pēdējai minētajai ir atbilstoši Savienības tiesībām, Komisija, pamatodamās uz konkrētiem apstākļiem, kas raksturo to, ka ir pārkāpti īpaši noteikumi, uz kuriem tā atsaucas, un pamatodamās uz vienkāršiem pieņēmumiem vai shematiskām cēloņsakarībām, nevar atbrīvoties no prasības izpildīt šo pienākumu sniegt pierādījumus par pārmesto pienākumu neizpildi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, Komisija/Itālija (Baktērija Xylella fastidiosa), C‑443/18, EU:C:2019:676, 80. punkts).

168

Šī prasība attiecas uz 423 Kopienas nozīmes teritorijām Atlantijas bioģeogrāfiskajā reģionā.

169

Minētajam reģionam raksturīgs liels skaits teritoriju, uz kurām attiecas Komisijas izvirzītais iebildums, un, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, būtiska šajās teritorijās sastopamo sugu un dzīvotņu daudzveidība.

170

Šādā gadījumā, ņemot vērā šī sprieduma 167. punktā paredzēto judikatūru, Komisijai ir jāpierāda, kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 106. punktā, ka sugu un dzīvotņu piemēri, ko šī iestāde ir sniegusi, lai pamatotu savu iebildumu, kura mērķis ir panākt, ka tiek konstatēta vispārīga un pastāvīga no Dzīvotņu direktīvas izrietošo pienākumu neizpilde, ir reprezentatīvi attiecībā uz visām attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

171

Šajā lietā Komisija nav izpildījusi iepriekšējā punktā paredzēto pierādīšanas pienākumu.

172

Protams, prasības pieteikumā Komisija ir apgalvojusi, ka, beidzoties papildu argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, tā, pamatojoties uz plaša spektra Īrijas teritoriju, uz kurām attiecas esošie aizsardzības pasākumi, kvalitatīvo vērtējumu, uzskatīja, ka ieviestie aizsardzības pasākumi sistemātiski un pastāvīgi nav pietiekamas kvalitātes, jo tie nav pietiekami precīzi un detalizēti vai arī nav pietiekami, lai risinātu visu būtisko slodzi un draudus.

173

Tomēr nedz prasības pieteikumā, nedz replikas rakstā Komisija ar pietiekami precīziem, skaidriem un detalizētiem argumentiem un datiem nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka piemēri, ko tā sniedz ilustratīvos nolūkos, proti, šajā gadījumā piekrastes lagūnas, sanesu purvi, kā arī pērļu ēdamgliemenes, ir reprezentatīvi attiecībā uz visām attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

174

It īpaši, runājot par Komisijas konstatējumu, ka pārbaudīto teritoriju ģeogrāfiskais sadalījums atspoguļo Kopienas nozīmes teritoriju un īpaši aizsargājamu dabas teritoriju tīkla ģeogrāfisko stāvokli Īrijā, ir jānorāda, ka Komisija šajā ziņā atsaucas uz prasības pieteikuma A.21. un A.22. pielikumu, kuros ietvertas Īrijas kartes. Šo karšu aplūkošana pati par sevi bez Komisijas interpretācijas par tajās ietvertajiem datiem, kura precīzi, detalizēti un izsmeļoši būtu sniegta prasības pieteikumā, neļauj izdarīt secinājumu par to, kādā mērā trīs iepriekšējā punktā paredzētos piemērus varētu uzskatīt par reprezentatīviem attiecībā uz visām attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

175

Šādos apstākļos Komisijas argumentam, ka Īrijas veiktie aizsardzības pasākumi vispārīgi, sistemātiski un pastāvīgi nav pietiekamas kvalitātes, jo nav pietiekami precīzi un detalizēti vai nav pietiekami, lai risinātu visu būtisko slodzi un draudus, nevar piekrist.

176

Šajā gadījumā trešais iebildums ir pamatots tikai tiktāl, ciktāl Īrija nav veikusi vajadzīgos aizsardzības pasākumus, kas atbilst Dzīvotņu direktīvas I pielikumā paredzēto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā paredzēto sugu ekoloģiskajām prasībām attiecībā uz 423 attiecīgajām Kopienas nozīmes teritorijām.

177

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka:

178

Prasība pārējā daļā ir jānoraida.

179

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums pēdējai minētajai lielā mērā ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

180

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas, Vācijas Federatīvā Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: