62020CJ0064

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2021. gada 17. marts ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 288. pants – Direktīva 2001/82/EK – Kopienas kodekss, kas attiecas uz veterinārajām zālēm – 58., 59. un 61. pants – Informācija, kas ir jānorāda uz veterināro zāļu ārējā un tiešā iepakojuma un lietošanas pamācībās – Pienākums sagatavot informāciju visās tirdzniecības dalībvalsts oficiālajās valodās – Valsts tiesību akti, kuros paredzēta informācijas sagatavošana tikai vienā vai otrā dalībvalsts oficiālajā valodā – Valsts tiesa, kas izskata prasību konstatēt, ka dalībvalsts nav pareizi transponējusi Direktīvu 2001/82/EK un ka kompetentajām iestādēm ir jāgroza valsts tiesību akti

Lietā C‑64/20

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Ard‑Chúirt (Augstā tiesa, Īrija) iesniedza ar 2020. gada 20. janvāra lēmumu un kurš Tiesā reģistrēts 2020. gada 6. februārī, tiesvedībā

pret

An tAire Talmhaíochta, Bia agus Mara,

Éire,

An tArd‑Aighne,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], K. Toadere [C. Toader], M. Safjans [M. Safjan] (referents) un N. Jēskinens [N. Jääskinen],

ģenerāladvokāts: M. Bobeks [M. Bobek],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–	UH vārdā – D. Mac Cárthaigh, abhcóide, un S. Ó Tuathail, abhóide sinsir,

–	Īrijas vārdā – M. Browne un M. Teahan, pārstāves, kā arī A. Joyce, pārstāvis, kam palīdz C. Ó hOisín, abhcóide sinsir, un T. O’Malley, abhcóide,

–	Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–	Eiropas Komisijas vārdā – C. Cunniffe un L. Haasbeek, pārstāves, kā arī F. Erlbacher, pārstāvis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 14. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 288. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/82/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm (OV 2001, L 311, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/28/EK (2004. gada 31. marts) (OV 2004, L 136, 58. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/82”), 58. panta 4. punktu, 59. panta 3. punktu un 61. panta 1. punktu.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp UH un Aire Talmhaíochta, Bia agus Mara (Lauksaimniecības, pārtikas un jūras lietu ministrs, Īrija), Éire (Īrija) un Ard‑Aighne (ģenerālprokurors, Īrija) par Īrijas tiesību aktu par veterināro zāļu marķēšanu un lietošanas pamācību atbilstību Direktīvā 2001/82 paredzētajām valodas prasībām.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 2001/82

3	Direktīvas 2001/82 V sadaļā “Etiķete un pavadlapiņa [lietošanas pamācība]” ir ietverts 58., 59. un 61. pants.

Šīs direktīvas 58. panta 1. un 4. punktā ir paredzēts:

“1. Izņemot 17. panta 1. punktā norādītās zāles, kompetentā iestāde apstiprina veterināro zāļu tiešo iepakojumu un ārējo iesaiņojumu. Uz iepakojuma jābūt šādai informācijai, kas atbilst 12.–13.d pantā paredzētajiem datiem un dokumentiem, un zāļu aprakstam, un tai jābūt rakstītai skaidri salasāmiem burtiem:

a)	zāļu nosaukums, aiz kā seko norāde par zāļu stiprumu un zāļu formu. Vispārpieņemto nosaukumu lieto, ja zāļu sastāvā ir tikai viena aktīvā viela un ja zāļu nosaukums ir īpaši izdomāts;

b)	pārskats par aktīvajām vielām kvalitatīvā un kvantitatīvā izteiksmē vienā vienībā vai atbilstīgi ievadīšanas veidam attiecībā uz konkrētu tilpumu vai svaru, lietojot vielu vispārpieņemtos nosaukumus;

c)	ražotāja partijas numurs;

d)	tirdzniecības atļaujas numurs;

e)	tirdzniecības atļaujas turētāja un – attiecīgā gadījumā – tirdzniecības atļaujas turētāja ieceltā pārstāvja vārds vai uzņēmuma nosaukums, pastāvīgā adrese vai reģistrēta uzņēmējdarbības vieta;

f)	dzīvnieku sugas, kam veterinārās zāles paredzētas; lietošanas paņēmiens un – vajadzības gadījumā – ievadīšanas veids. Brīvu vietu paredz parakstītās devas norādei;

veterināro zāļu, kas ievadāmas produktīvajiem dzīvniekiem, izdalīšanās periods visām attiecīgajām dzīvnieku sugām un dažādajiem attiecīgajiem pārtikas produktiem (gaļai un subproduktiem, olām, pienam, medum), ieskaitot sugas un produktus, attiecībā uz kuriem zāļu izdalīšanās periods noteikts nulles apmērā;

h)	derīguma termiņa beigu datums, skaidri saprotamā valodā;

i)	īpaši piesardzības pasākumi, kas jāievēro glabāšanā (ja tādi vajadzīgi);

j)	īpaši drošības pasākumi attiecībā uz neizlietotu zāļu vai – attiecīgā gadījumā – veterināro zāļu atkritumu iznīcināšanu, kā arī norāde par visām attiecīgajām atkritumu savākšanas sistēmām;

k)	ziņas, kas jānorāda saskaņā ar 26. panta 1. punktu, ja tādas paredzētas;

l)	frāze “Paredzētas vienīgi dzīvnieku ārstēšanai”; vai attiecībā uz 67. pantā norādītajām zālēm – frāze “Paredzētas vienīgi dzīvnieku ārstēšanai – izsniedzamas tikai pret veterinārārsta recepti”.

[..]

4. Ziņas, kas minētas 1. punkta f) līdz l) apakšpunktā, uz zāļu ārējā iesaiņojuma un trauka ir tās valsts valodā vai valodās, kurā šīs zāles laiž tirgū.”

Saskaņā ar Direktīvas 2001/82 59. pantu:

“1. Ampulām 58. panta 1. punktā uzskaitītos datus norāda uz ārējā iesaiņojuma. Uz tiešā iepakojuma tomēr vajadzīgi tikai šādi dati:

–	veterināro zāļu nosaukums,

–	aktīvo vielu daudzums,

–	lietošanas veids,

–	ražotāja partijas numurs,

–	derīguma termiņa beigu datums,

–	frāze “Lietošanai vienīgi dzīvniekiem”.

2. Neliela izmēra tiešajam iepakojumam, izņemot ampulas, kurā ir tikai viena deva un uz kura nav iespējams norādīt 1. punktā minētos datus, 58. panta 1., 2. un 3. punkta prasības attiecina tikai uz ārējo iesaiņojumu.

3. Datus, kas minēti 1. punkta trešajā un sestajā ievilkumā, uz zāļu ārējā iesaiņojuma un tiešā iepakojuma norāda tās valsts valodā vai valodās, kurā attiecīgās zāles laiž tirgū.”

Šīs direktīvas 61. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lietošanas pamācības iekļaušana visu veterināro zāļu iepakojumos ir obligāta, ja vien visu saskaņā ar šo pantu prasīto informāciju nevar norādīt uz tiešā iepakojuma un ārējā iesaiņojuma. Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka lietošanas pamācība attiecas vienīgi uz tām veterinārajām zālēm, kam tā pievienota. Lietošanas pamācībā izmanto terminus, kas ir saprotami plašai sabiedrībai, un tā ir tās dalībvalsts valsts valodā vai valodās, kurā attiecīgās zāles laiž tirgū.”

7	Šajā lietošanas pamācībā iekļaujamā informācija ir uzskaitīta minētās direktīvas 61. panta 2. punkta a)–i) apakšpunktā.

Regula (ES) 2019/6

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/6 (2018. gada 11. decembris) par veterinārajām zālēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/82/EK (OV 2019, L 4, 43. lpp.) 52., 53. un 96. apsvērumā ir noteikts:

“(52)

Lai samazinātu administratīvo slogu un maksimāli palielinātu veterināro zāļu pieejamību dalībvalstīs, būtu jānosaka vienkāršoti noteikumi par to iepakojuma un marķējuma formu. Būtu jāsamazina teksta veidā sniegtās informācijas apjoms [..]. Būtu jāgādā, ka minētie noteikumi neapdraud sabiedrības vai dzīvnieku veselību vai vides drošību.

(53)	Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj izraudzīties savā teritorijā atļautu veterināro zāļu apraksta, marķējuma un lietošanas instrukcijas teksta valodu.

[..]

(96)

Ņemot vērā galvenos grozījumus, kas būtu jāizdara spēkā esošajos noteikumos, un tiecoties uzlabot iekšējā tirgus darbību, Direktīvas 2001/82/EK aizstāšanai un skaidru, detalizētu un tieši piemērojamu noteikumu iedibināšanai lietderīgs tiesību instruments ir regula. Turklāt regula nodrošina, ka juridiskās prasības tiek vienlaicīgi un saskaņoti ieviestas visā Savienībā.”

Šīs regulas 7. pantā “Valodas” ir noteikts:

“1. Ja vien dalībvalsts nenosaka citādi, zāļu apraksts, informācija marķējumā un lietošanas instrukcija tiek sagatavota tās dalībvalsts oficiālajā valodā vai valodās, kurā veterinārās zāles ir darītas pieejamas tirgū.

2. Veterinārās zāles var marķēt vairākās valodās.”

10	Minētās regulas 149. panta pirmajā daļā ir paredzēts: “Direktīva 2001/82/EK tiek atcelta.”

11	Saskaņā ar šīs pašas regulas 160. pantu “Stāšanās spēkā un piemērošana”: “Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. To piemēro no 2022. gada 28. janvāra.”

Īrijas tiesības

Direktīva 2001/82 Īrijas tiesību sistēmā tika transponēta ar Rialacháin na gComhphobal Eorpach (Leigheasanna Ainmhithe), 2007, (I.R. Uimh 144, 2007) (Eiropas Kopienu 2007. gada noteikumi (Veterinārās zāles) (OV Nr. 144/2007) un pēc to atcelšanas ar Rialacháin na gComhphobal Eorpach (Leigheasanna Ainmhithe) (Uimh. 2), 2007, (I.R. Uimh. 786, 2007), (Eiropas Kopienu 2007. gada noteikumi (Veterinārās zāles) (Nr. 2) (OV Nr. 786/2007).

13	Šajos pēdējos noteikumos ir paredzēts, ka informācija, kurai jābūt uz ārējiem iepakojumiem, primārajiem iepakojumiem un veterināro zāļu lietošanas pamācībām “ir sagatavota angļu vai Īrijas valodā”.

Fakti un prejudiciālais jautājums

Prasītājs pamatlietā ir Īrijas valstspiederīgais, kura dzimtā valoda ir īru valoda un kurš pats ir no Galway Gaeltacht (Golvejas reģions, Īrija). Viņš runā īru valodā gan mājās, gan darbā. Visu oficiālo saziņu viņš veic īru valodā, ciktāl šim nolūkam ir pieejami resursi. Viņam ir suns un attiecīgi ir vajadzīgas veterinārās zāles. Prasītājs pamatlietā sūdzas par to, ka veterinārajām zālēm pievienotā informācija ir sagatavota tikai angļu valodā, nevis – kā tas noteikts Direktīvā 2001/82 – abās oficiālajās Īrijas valsts valodās, proti, angļu valodā un īru valodā.

Pēc lietas dalībnieku sarakstes, 2016. gada 14. novembrī prasītājs pamatlietā cēla prasību Ard‑Chúirt (Augstā, tiesa, Īrija), lūgdams ierosināt tiesvedību (judicial review) saistībā ar to, ka Lauksaimniecības, pārtikas un jūras lietu ministrs nav pareizi transponējis Direktīvu 2001/82 attiecībā uz tajā minētajām valodas lietojuma prasībām. Šī atļauja viņam tika sniegta, un lieta tika uzklausīta iesniedzējtiesā 2018. gada 24. un 25. jūlijā.

Prasītājs pamatlietā šai tiesai it īpaši lūdza konstatēt, ka Direktīva 2001/82 Īrijas tiesību sistēmā ir tikusi transponēta nepareizi, kā arī atzīt Īrijas pienākumu grozīt savus valsts tiesību aktus, lai šajā direktīvā paredzētā valsts tirgū laisto veterināro zāļu informācija tiktu norādīta abās oficiālajās valsts valodās, proti, angļu valodā un īru valodā, un ka informācija abās valodās ir jānorāda ar vienāda izmēra burtiem, dodot skaidru prioritāti versijai īru valodā, jo tā ir pirmā oficiālā valsts valoda.

2019. gada 26. jūlijā, atzīdama prasītāja pamatlietā interesi celt prasību, pamatojoties uz to, ka Direktīvas 2001/82 noteikumi valodu jomā bija skaidri, precīzi un beznosacījuma, un konstatējusi, ka valsts tiesību akti neatbilst šīm tiesību normām, iesniedzējtiesa tomēr norādīja, ka, sākot no 2022. gada 28. janvāra, kad saskaņā ar Regulas 2019/6 160. pantu šī regula stājas spēkā, informācija, kurai ir jābūt norādītai uz veterināro zāļu ārējā un iekšējā iepakojuma un lietošanas pamācībās, var tikt marķēta angļu valodā vai īru valodā. Minētā tiesa tādējādi jautāja, vai, neraugoties uz Savienības tiesību pārkāpumu šajā gadījumā, tai ir rīcības brīvība, kas tai ļauj pamatoti neapmierināt prasībā izvirzītos prasījumus, tāpat kā valsts tiesai ir atļauts rīkoties valsts tiesību pārkāpuma gadījumā, un aicināja pamatlietas puses šajā ziņā izteikt jebkādus apsvērumus.

18	Prasītājs pamatlietā apgalvoja, ka šāda rīcības brīvība Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā nevar tikt atzīta tiešas iedarbības un pārākuma principa, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesiskuma ievērošanas dēļ.

Savukārt atbildētāji pamatlietā – Aire Talmhaíochta, Bia agus Mara, Éire (Lauksaimniecības, pārtikas un jūras lietu ministrs, Īrija), Éire (Īrija) un Ard‑Aighne (ģenerālprokurors, Īrija) – atgādināja, ka pat tad, ja prasītājs, veicot pārbaudi tiesā, veiksmīgi apstrīd valsts iestādes lēmumu, tiesa, kurā ir celta prasība, savas rīcības brīvības ietvaros var atteikt piemērot šāda prasītāja lūgtos pasākumus, ņemot vērā konkrētus apstākļus, piemēram, pasākumu lietderības trūkumu vai trešo personu tiesību aizskaršanu.

Šajā gadījumā labums, kādu prasītājs pamatlietā varētu gūt no lūgtajiem pasākumiem, esot ļoti ierobežots, jo no 2022. gada 28. janvāra stāsies spēkā Regula 2019/6. Turklāt šo pasākumu noteikšana varētu likt veterināro zāļu piegādātājiem un izplatītājiem pamest Īrijas tirgu, ņemot vērā ierobežojumus, ko rada pienākums sagatavot informāciju angļu valodā un īru valodā, un tas būtiski ietekmētu gan dzīvnieku veselību, gan arī ekonomisko un sociālo situāciju.

21	Ņemot vērā tādējādi izklāstītos argumentus, iesniedzējtiesa vēlas pārliecināties, vai ar atteikumu noteikt prasītāja pamatlietā lūgtos pasākumus netiek pārkāptas Savienības tiesības.

Šādos apstākļos Ard‑Chúirt (Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai valsts tiesai ir rīcības brīvība atteikties apmierināt prasījumu, lai arī tā ir atzinusi, ka valsts tiesību aktos nav transponēts kāds konkrēts Savienības direktīvas aspekts, un, ja tiesai ir šāda rīcības brīvība, kādi apstākļi būtu jāņem vērā attiecībā uz šo rīcības brīvību un vai valsts tiesa var ņemt vērā tos pašus apstākļus, kurus tā ņemtu vērā, ja tiktu izskatīts valsts tiesību akta pārkāpums?

Vai tiktu pārkāpts Savienības tiesību aktu tiešas iedarbības princips, ja valsts tiesa šajā gadījumā atteiktos apmierināt prasījumu uz tā pamata, ka ir stājies spēkā [Regulas 2019/6] (kuras piemērošana ir atlikta līdz 2022. gada 28. janvārim) 7. pants, lai arī valsts tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesību aktos nav transponēts Direktīvas 2001/82 61. panta 1. punktā, 58. panta 4. punktā un 59. panta 3. punktā noteiktais pienākums informāciju uz veterināro zāļu iepakojuma un etiķetēm norādīt dalībvalsts oficiālajās valodās, proti, Īrijā [angļu valodā un īru valodā]?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pieņemamību

23	Rakstveida apsvērumos Īrija un Polijas valdība apšauba prejudiciālo jautājumu pieņemamību.

24	Īrija apgalvo, pirmkārt, ka tā ir pienācīgi transponējusi pamatlietā aplūkotās Direktīvas 2001/82 normas, kuru teksts esot neskaidrs, līdz ar to šīs dalībvalsts lēmums tās īstenot tādā veidā, kas ļauj lietot tikai vienu no tās oficiālajām valodām, ietilpstot tās rīcības brīvībā.

Otrkārt, no šīs direktīvas tiešā mērķa izrietot, ka no tās izrietošās tiesības ir nevis lingvistiskās vai kultūras tiesības, bet drīzāk tiesības saistībā ar piekļuvi informācijai par veterinārajām zālēm. Šīs tiesības būtu pārkāptas tikai tad, ja patērētāja rīcībā būtu bijis iepakojums vai etiķete, ko viņš nebūtu varējis pilnībā saprast. Tomēr prasītājs pamatlietā neapgalvojot, ka viņam būtu nācis saskarties ar iepakojumu vai etiķetēm, ko viņš nav varējis pilnībā saprast.

Polijas valdība uzskata, ka Savienības tiesībās valsts tiesām nav noteikts pienākums uzdot kompetentajām valsts iestādēm pienākumu grozīt valsts tiesības, lai tās atbilstu Savienības tiesībām. Prasība pamatlietā jebkurā gadījumā esot lemta neveiksmei. Pat ja pieņemtu, ka no Direktīvas 2001/82 tiesību normām bez nosacījumiem un pietiekami precīzi izriet tiesības uz to, lai veterinārajām zālēm pievienotā informācija būtu pieejama īru valodā, tās pēc būtības nav tiesības, uz kurām varētu atsaukties, izvirzot tās pret Īrijas iestādēm. Pienākums marķēt šos ražojumus īru valodā esot uzlikts privātiem subjektiem, proti, šo ražojumu ražotājiem un izplatītājiem, attiecībā pret kuriem prasītājs nevarot izvirzīt kādas direktīvas normas.

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 26. punktā, gan Īrijas Republikas, gan Polijas valdības izvirzītie argumenti attiecas uz prasītāja pamatlietā celto prasību pamatlietā pēc būtības. Jāatgādina, ka elementi, kas attiecas uz prasības aspektiem pēc būtības, nekādi nevar ietekmēt uzdoto jautājumu pieņemamību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, A.K. u.c.(Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 111. punkts).

Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums (spriedums, 2021. gada 2. februāris, Consob, C‑481/19, EU:C:2021:84, 29. punkts). Šo atbilstības pieņēmumu nevar atspēkot iespējamība, ka galu galā prasītājam spriedums pamatlietā, ko izskata valsts tiesa, ir nelabvēlīgs, it īpaši, balstoties uz Tiesas sniegtu Savienības tiesību interpretāciju.

29	Ņemot vērā iepriekš minēto, prejudiciālie jautājumi ir jāatzīst par pieņemamiem.

Par lietas būtību

Ar šiem diviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai LESD 288. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka valsts tiesa – kura šim nolūkam valsts tiesībās paredzētas procedūras ietvaros konstatē, ka minētās tiesas dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu pareizi transponēt Direktīvu 2001/82, – atsakās pieņemt tiesas nolēmumu, kurā tiek atzīts, ka šī dalībvalsts nav pareizi transponējusi šo direktīvu un tai ir pienākums to novērst, [šādu valsts tiesas lēmumu] pamatojot ar to, ka valsts tiesību akti šīs tiesas izpratnē atbilst Regulai 2019/6, ar kuru iepriekš minētā direktīva tiek atcelta un kura tiks piemērota no 2022. gada 28. janvāra.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no direktīvas izrietošais dalībvalstu pienākums sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī dalībvalstu pienākums atbilstoši LES 4. panta 3. punktam un LESD 288. pantam veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesu iestādēm, atbilstoši to kompetencei (spriedumi, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 30. punkts un tajā minētā judikatūra; 2018. gada 4. oktobris, Link Logistik N&N, C‑384/17, EU:C:2018:810, 57. punkts, kā arī 2018. gada 13. decembris, Hein, C‑385/17, EU:C:2018:1018, 49. punkts).

Konkrētajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Īrijas tiesības ļauj privātpersonām saņemt tiesas nolēmumu, kurā tiek atzīts, ka Īrija nav pareizi transponējusi kādu Savienības direktīvu un tai ir pienākums to transponēt, vienlaikus atstājot valsts tiesām iespēju atteikt šāda nolēmuma pieņemšanu šajās tiesībās noteiktu pamatu dēļ.

Šajā ziņā tomēr ir jāatgādina, ka, līdzko iesniedzējtiesa ir konstatējusi nepareizu Direktīvas 2001/82 transponēšanu, tai ir jāveic visi vispārējie vai īpašie pasākumi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 24. oktobris, Kraaijeveld u.c., C‑72/95, EU:C:1996:404, 55. punkts).

34	Apstāklis, ka Īrijas tiesību akti pašlaik ir saderīgi ar Regulu 2019/6, kas tiks piemērota no 2022. gada 28. janvāra, nevar atspēkot konstatējumu par šī tiesību akta nesaderību ar Savienības tiesībām līdz šim datumam, ne arī a fortiori pamatot šādu nesaderību.

Proti, līdz brīdim, kad Direktīva 2001/82 ar šo regulu tika atcelta, tās noteikumi saglabā savu saistošo raksturu, kamēr Tiesa nav konstatējusi to spēkā neesamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1979. gada 13. februāris, Granaria, 101/78, EU:C:1979:38, 5. punkts, kā arī 1989. gada 21. septembris, Hoechst/Komisija, 46/87 un 227/88, EU:C:1989:337, 64. punkts).

Tādējādi tikai Tiesa izņēmuma kārtā un primāru tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ var noteikt Savienības tiesību normas seku pagaidu apturēšanu attiecībā uz tai pretrunā esošām valsts tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Association France Nature Environnement, C‑379/15, EU:C:2016:603, 33. punkts un tajā minētā judikatūra.

Šādos apstākļos LESD 288. pants nepieļauj, ka valsts tiesa var neņemt vērā dalībvalsts, kurā tā ietilpst, pienākumu transponēt direktīvu, pamatojoties uz šīs transponēšanas apgalvoto nesamērīgumu, jo tā varētu izrādīties dārga vai nelietderīga, jo drīzumā tiks piemērota regula, ar kuru ir paredzēts aizstāt šo direktīvu un ar kuru šīs valsts tiesības ir pilnībā saderīgas.

38	No tā izriet, ka saskaņā ar LESD 288. pantu iesniedzējtiesai, kura ir konstatējusi valsts tiesību aktu neatbilstību Direktīvai 2001/82, ir jāapmierina lūgums atzīt, ka Īrijai ir pienākums novērst šīs direktīvas nepareizu transponēšanu.

No visa iepriekš minētā izriet, ka LESD 288. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka valsts tiesa – kura šim nolūkam valsts tiesībās paredzētas procedūras ietvaros konstatē, ka minētās tiesas dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu pareizi transponēt Direktīvu 2001/82, – atsakās pieņemt tiesas nolēmumu, kurā tiek atzīts, ka šī dalībvalsts nav pareizi transponējusi šo direktīvu un tai ir pienākums to novērst, [šādu valsts tiesas lēmumu] pamatojot ar to, ka valsts tiesību akti šīs tiesas izpratnē atbilst Regulai 2019/6, ar kuru iepriekš minētā direktīva tiek atcelta un kura tiks piemērota no 2022. gada 28. janvāra.

Par tiesāšanās izdevumiem

40	Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

LESD 288. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka valsts tiesa – kura šim nolūkam valsts tiesībās paredzētas procedūras ietvaros konstatē, ka minētās tiesas dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu pareizi transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/82/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/28/EK (2004. gada 31. marts), – atsakās pieņemt tiesas nolēmumu, kurā tiek atzīts, ka šī dalībvalsts nav pareizi transponējusi šo direktīvu un tai ir pienākums to novērst, [šādu valsts tiesas lēmumu] pamatojot ar to, ka valsts tiesību akti šīs tiesas izpratnē atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2019/6 (2018. gada 11. decembris) par veterinārajām zālēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/82/EK, ar kuru šī direktīva tiek atcelta un kura tiks piemērota no 2022. gada 28. janvāra.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – īru.