—

Green Network SpA vārdā – V. Cerulli Irelli, avvocato,

—

Gestore dei Servizi Energetici SpA – GSE vārdā – G. Roberti, I. Perego un M. Serpone, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann, E. White, L. Pignataro-Nolin un A. Aresu, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 3. panta 2. punktu un 216. pantu, to lasot kopā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīvas 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus [atjaunojamos energoresursus] (OV L 281, 33. lpp.), 5. pantu, un 1972. gada 22. jūlija Nolīgumu starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Šveices Konfederāciju (OV L 300, 188. lpp.), ko piemēro ar jauktās EK un Šveices komitejas 2000. gada 25. oktobra Lēmumu Nr. 1/2000 (OV 2001, L 51, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “brīvās tirdzniecības nolīgums”).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Green Network SpA (turpmāk tekstā – “Green Network”) un Autorità per l’energia elettrica e il gas (turpmāk tekstā – “AEEG”) jautājumā par administratīvo naudas sodu, ko šī pēdējā piemērojusi Green Network tādēļ, ka tā atteicās pirkt zaļos sertifikātus proporcionālā daudzumā šīs sabiedrības Itālijā importētajai elektroenerģijai, kuras izcelsme ir Šveicē.

3

Brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēdza Eiropas Ekonomikas Kopiena, pamatojoties uz EEK Līguma 113. pantu par kopējo tirdzniecības politiku, kas vēlāk kļuva par EK Līguma 113. pantu, kurš, savukārt, pēc grozījumiem bija EKL 133. pants. Šī pēdējā panta normas pašreiz ir LESD 207. pantā. Saskaņā ar tā 1. pantu šī nolīguma mērķis ir savstarpējas tirdzniecības paplašināšanas ceļā veicināt Kopienas un Šveices Konfederācijas ekonomisko attiecību saskaņotu attīstību, nodrošināt godīgas konkurences apstākļus tirdzniecībā starp Līgumslēdzējām pusēm un šādā veidā veicināt pasaules tirdzniecības saskaņotu attīstību un paplašināšanu, novēršot tirdzniecības šķēršļus.

4

Direktīva 2001/77 tika atcelta no 2012. gada 1. janvāra ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 16. lpp.). Tomēr, ņemot vērā faktisko apstākļu rašanās laiku pamatlietā, Direktīva 2001/77 ir ratione temporis piemērojamā direktīva.

5

Direktīvas 2001/77 preambulas 1.–3., 10., 11. un 14.–16. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

6

Direktīvas 2001/77 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir veicināt elektrības [elektroenerģijas] ražošanā izmantojamo neizsīkstošo enerģijas avotu [atjaunojamos energoresursu] nozīmes palielināšanos iekšējā elektrības [elektroenerģijas] tirgū un radīt pamatu vēlākai Kopienas sistēmai šajā jomā.”

7

Šīs direktīvas 2. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā lietotas šādas definīcijas:

[..]

[..]”

8

Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai iedrošinātu lielāku tās elektrības [elektroenerģijas] patēriņu, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus [atjaunojamos energoresursus], saskaņā ar valsts orientējošajiem mērķiem, kas minēti 2. punktā. [..]

2.   Ne vēlāk kā 2002. gada 27. oktobrī un pēc tam ik pēc pieciem gadiem dalībvalstis pieņem un publicē ziņojumu, kurā nosaka valsts orientējošos mērķus attiecībā uz tādas elektrības [elektroenerģijas] patēriņu nākotnē, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus [atjaunojamos energoresursus], šo mērķi izsakot kā procentuālu daļu no elektrības patēriņa nākamajos 10 gados. [..] Lai noteiktu šos mērķus līdz 2010. gadam, dalībvalstis:

[..]

4.   Pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem, kas minēti 2. un 3. punktā, Komisija novērtē, kādā mērā:

[..]”

9

Šīs pašas direktīvas 4. pants ar nosaukumu “Atbalsta shēmas” bija formulēts šādi:

“1.   Neierobežojot Līguma 87. un 88. pantu, Komisija izvērtē dalībvalstīs piemērotos mehānismus, saskaņā ar kuriem elektrības [elektroenerģijas] ražotājs, pamatojoties uz valsts iestāžu pieņemtiem noteikumiem, saņem tiešu vai netiešu atbalstu, un kuri varētu izpausties kā tirdzniecības ierobežošana, vērtējumā noskaidrojot, vai minētie mehānismi palīdz sasniegt mērķus, kas norādīti Līguma 6. un 174. pantā.

2.   Komisija līdz 2005. gada 27. oktobrim sagatavo sīki izstrādātu ziņojumu par pieredzi, kas gūta, atsevišķi un vienlaikus piemērojot dažādos mehānismus, kas minēti 1. punktā. Ziņojumā izvērtē 1. punktā minēto atbalsta sistēmu efektivitāti, to skaitā izmaksu efektivitāti, tādas elektrības [elektroenerģijas] patēriņa veicināšanā, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus [atjaunojamos energoresursus], atbilstīgi valsts orientējošajiem mērķiem, kas minēti 3. panta 2. punktā. Šim ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumu Kopienas sistēmas izveidei attiecībā uz atbalsta shēmām saistībā ar elektrību [elektroenerģiju], kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus [atjaunojamos energoresursus].

Priekšlikumam sistēmas izveidei vajadzētu:

10

Direktīvas 2001/77 5. pantā ar nosaukumu “Izcelsmes apliecinājums elektrībai [elektroenerģijai], kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus [atjaunojamos energoresursus]” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis līdz 2003. gada 27. oktobrim nodrošina, ka ir iespējams apliecināt elektrības [elektroenerģijas], kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus [atjaunojamos energoresursus], izcelsmi šīs direktīvas nozīmē saskaņā ar objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ko noteikusi katra dalībvalsts. Tās nodrošina, ka pēc pieprasījuma šādā nolūkā izsniedz izcelsmes apliecinājumu.

2.   Dalībvalstis var iecelt vienu vai vairākas kompetentas iestādes, kas nav atkarīgas no ražošanas un sadales darbībām, lai tās uzraudzītu šādu izcelsmes apliecinājumu izsniegšanu.

3.   Izcelsmes apliecinājumā:

4.   Šādus izcelsmes apliecinājumus, kas izsniegti saskaņā ar 2. punktu, dalībvalstīm savstarpēji jāatzīst, taču vienīgi kā 3. punktā minēto elementu pierādījumu. Atteikumu atzīt izcelsmes apliecinājumu par šādu pierādījumu, jo īpaši ar krāpšanas novēršanu saistītu iemeslu dēļ, jāpamato ar izvērtējumu pēc objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem. Izcelsmes apliecinājuma atzīšanas atteikuma gadījumā Komisija var piespiest atteikuma paudēju atzīt izcelsmes apliecinājumu, jo īpaši attiecībā uz objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ar kuriem pamatota šāda atzīšana.

5.   Dalībvalstis vai kompetentās iestādes ievieš attiecīgus mehānismus, lai nodrošinātu, ka izcelsmes apliecinājumi ir gan precīzi, gan ticami, un 3. panta 3. punktā minētajā ziņojumā šīs iestādes izklāsta pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu apliecinājumu sistēmas uzticamību.

6.   Pēc apspriešanās ar dalībvalstīm Komisija 8. pantā minētajā ziņojumā izvērtē veidu un paņēmienus, ko dalībvalstis varētu pielietot, lai apliecinātu tādas elektrības [elektroenerģijas] izcelsmi, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus [atjaunojamos energoresursus]. Vajadzības gadījumā Komisija ierosina Eiropas Parlamentam un Padomei pieņemt vispārējus noteikumus šajā sakarā.”

11

Kā izriet no Direktīvas 2001/77 pielikuma pirmās daļas, tajā ir sniegtas atsauces vērtības individuālu dalībvalstu orientējošajiem mērķiem attiecībā uz elektroenerģijas, kas ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kuri ir minēti šīs direktīvas 3. panta 2. punktā. No šajā pielikumā esošās tabulas un no tai pievienotajiem paskaidrojumiem izriet, ka katras dalībvalsts atsauces vērtības, pirmkārt, attiecas uz elektroenerģijas, kas ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, “nacionālo ražošanu” 1997. gadā, un, otrkārt, procentuālie skaitļi 1997. un 2010. gadam ir “iegūti, pamatojoties uz nacionālo ražošanas apjomu, kas izdalīts ar bruto nacionālo elektrības [elektroenerģijas, kura ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus,] patēriņu”.

12

1999. gada 16. marta Likumdošanas dekrēta Nr. 79, ar ko tiek transponēta Direktīva 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (decreto legislativo n. 79 – Attuazione della direttiva 96/92/CE recante norme comuni per il mercato interno dell’energia elettrica, 1999. gada 31. martaGURI Nr. 75, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 79/1999”), 11. panta 1. punktā noteikts pienākums uzņēmējiem, kas ražo vai importē elektroenerģiju, nākamajā gadā valsts elektroenerģijas tīklā ieplūdināt tādas elektroenerģijas, kas ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus (turpmāk tekstā – “zaļā elektroenerģija”), kvotu, kas ir saražota iekārtās, kuras ir laistas ekspluatācijā vai palielinājušas ražošanu pēc minētā dekrēta stāšanās spēkā. Saskaņā ar šī paša panta 3. punktu šo pienākumu ir iespējams izpildīt, vai nu pilnībā vai daļēji iegādājoties šo kvotu no citiem ražotājiem, ja valsts tīklā iepludināta zaļā elektroenerģija, vai nu iegādājoties zaļos sertifikātus no attiecīgā valsts tīkla pārvaldītāja, par kādu no 2005. gada 1. novembra ir iecelts Gestore dei Servizi Energetici – GSE SpA (turpmāk tekstā – “GSE”). Tātad attiecīgajiem ražotājiem un importētājiem ir vai nu jāuzrāda sertifikāti, kas apliecina, ka saražotā vai importētā enerģijas kvota tika saražota no atjaunojamiem energoresursiem, vai nu jāiegādājas zaļie sertifikāti.

13

Ministrijas 1999. gada 11. novembra dekrēta, ar ko īsteno normas par elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kuras ir paredzētas 1999. gada 16. marta Likumdošanas dekrēta Nr. 79 11. panta 1., 2. un 3. punktā (decreto ministeriale – Direttive per l’attuazione delle norme in materia di energia elettrica da fonti rinnovabili di cui ai commi 1, 2 e 3 dell’articolo 11 del decreto legislativo 16 marzo 1999, n. 79; 1999. gada 14. decembraGURI Nr. 292, 26. lpp.; turpmāk tekstā – “ministrijas 1999. gada 11. novembra dekrēts”), 4. panta 6. punktā ir noteikts:

“Likumdošanas dekrēta [Nr. 79/1999] 11. panta 1. un 2. punktā paredzētais pienākums var tikt izpildīts, pilnībā vai daļēji importējot elektroenerģiju, kas ir saražota iekārtās, kuras ekspluatācijā ir nodotas pēc 1999. gada 1. aprīļa un kuras tiek darbinātas no atjaunojamiem energoresursiem, ja vien šādas iekārtas atrodas ārvalstīs, kas pieņem līdzīgus instrumentus atjaunojamo resursu [izmantošanas] veicināšanai un iedrošināšanai, kuri ir pamatoti ar tirgus mehānismiem, kuros šāda pati iespēja ir atzīta iekārtām, kas atrodas Itālijā. Šādā gadījumā 3. punktā paredzēto lūgumu subjekts, kam ir uzlikts pienākums [iegādāties sertifikātus], iesniedz vienlaikus ar līgumu par elektroenerģijas iegādi, kas saražota iekārtā, un vienlaikus ar spēkā esošu atļauju šādas elektroenerģijas ieplūdināšanai valsts elektroenerģijas tīklā. Visi dati ir jāapstiprina iestādei, kas ir izraudzīta atbilstoši [Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra] Direktīvas 96/92/EK [par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 1997, L 27, 20. lpp.)] 20. panta 3. punktam, valstī, kurā atrodas iekārta. Ja valstis nav Eiropas Savienības dalībvalstis, lūguma [atbrīvot no pienākuma iegādāties zaļos sertifikātus] apmierināšana ir atkarīga no nolīguma noslēgšanas starp valsts tīkla pārvaldītāju un līdzīgu vietējo iestādi, kas paredz kārtību, kādā tiek veiktas vajadzīgās pārbaudes.”

14

2003. gada 29. decembra Likumdošanas dekrēta Nr. 387, ar ko ir transponēta Direktīva 2001/77 par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus [atjaunojamos energoresursus] (decreto legislativo n. 387 – Attuazione della direttiva 2001/77 relativa alla promozione dell’energia elettrica prodotta da fonti energetiche rinnovabili nel mercato interno dell’elettricità, 2004. gada 31. janvāraGURI Nr. 25 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 387/2003”), 20. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ja elektroenerģija tiek importēta no Eiropas Savienības dalībvalsts, importētājs var lūgt GSE sniegt atbrīvojumu no pienākuma iegādāties zaļos sertifikātus, kas paredzēts Likumdošanas dekrēta Nr. 79/1999 11. pantā, par importētās [zaļās] elektroenerģijas daļu, tai iesniedzot apstiprinātu izcelsmes apliecinājuma kopiju atbilstoši Direktīvas 2001/77 5. pantam. Ja tiek importēta trešajā valstī ražota elektroenerģija, tad šī 20. panta 3. punktā ir noteikts, ka šādu atbrīvojumu var piešķirt, ja starp Itālijas Republiku un šo trešo valsti ir noslēgts nolīgums par to, ka šī elektroenerģija tiek ražota no atjaunotajiem energoresursiem, un tas tiek garantēts saskaņā ar tādu pašu kārtību, kas paredzēta Direktīvas 2001/77 5. pantā.

15

Šāds nolīgums tika noslēgts 2007. gada 6. martā starp kompetentajām Itālijas ministrijām un Šveices Konfederācijas Federālo Vides, transporta, enerģētikas un sakaru departamentu. Šajā nolīgumā ir paredzēta izcelsmes apliecinājumu savstarpēja atzīšana attiecībā uz elektroenerģiju, kas importēta, sākot no 2006. gada – gada, kurā Šveices Konfederācija pieņēma tiesisko regulējumu, kas ir saderīgs ar Direktīvas 2001/77 noteikumiem.

16

Pamatojoties uz Likumdošanas dekrēta Nr. 387/2003 4. pantu, GSE ir jāpārbauda, vai ir izpildīts Likumdošanas dekrēta Nr. 79/1999 11. pantā paredzētais pienākums, un jāpaziņo AEEG par neizpildes gadījumiem, kurai šādā gadījumā ir kompetence piemērot sodus saskaņā ar Likumu Nr. 481 par konkurences normām un sabiedriskā labuma pakalpojumu tiesisko regulējumu (legge n. 481 – Norme per la concorrenza e la regolazione dei servizi di pubblica utilità. Istituzione delle Autorità di regolazione dei servizi di pubblica utilità, 1995. gada 18. novembraGURI Nr. 270 kārtējais pielikums).

17

Pamatojoties uz piegādes līgumu, kas noslēgts ar Šveices sabiedrību Aar e Ticino SA di Elettricità, 2005. gada laikā Green Network importēja Itālijā 873855 MWh elektroenerģijas, kas ražota no Šveices izcelsmes atjaunojamiem energoresursiem. Saskaņā ar [Aar e Ticino SA di Elettricità] rakstiskajiem apsvērumiem šī elektroenerģija tika saražota Šveicē no atjaunojamiem energoresursiem.

18

Saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 387/2003 20. panta 3. punktu Green Network lūdza GSE to 2006. gadā atbrīvot no pienākuma iegādāties zaļos sertifikātus, kas paredzēts Likumdošanas dekrēta Nr. 79/1999 11. pantā, attiecībā uz elektroenerģijas apmēru, kas importēts no Šveices.

19

Ar 2006. gada 7. jūlija lēmumu GSE šo lūgumu noraidīja tādēļ, ka 2005. gadā Itālijas Republika un Šveices Konfederācija vēl nebija parakstījušas nolīgumu, kas minēts 20. panta 3. punktā. Tā rezultātā GSE lika Green Network iegādāties 378 zaļos sertifikātus par kopējo summu EUR 2 367 792. Tā kā Green Network to neizdarīja laikus, AEEG ar 2011. gada 21. janvāra lēmumu tai piemēroja administratīvu naudas sodu EUR 2 466 450 apmērā.

20

Tā kā Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas reģionālā Administratīvā tiesa) noraidīja Green Network celto prasību pret šo lēmumu, šī sabiedrība iesniedza apelācijas sūdzību par šīs tiesas spriedumu Consiglio di Stato (Augstākā administratīvā tiesa). Šīs apelācijas sūdzības pamatojumā Green Network tostarp atkārto savu pirmajā instancē norādīto argumentācija, ka [Likumdošanas] dekrēta Nr. 387/2003 20. panta 3. punkts neesot saderīgs ar LESD 3. panta 2. punktu un 216. pantu, jo Savienībai esot ārējā ekskluzīvā kompetence tādu nolīgumu slēgšanā, kādu paredz šī valsts tiesību norma.

21

Turklāt Green Network norāda, ka, ņemot vērā šo nesaderību, ir jāpiemēro ministrijas 1999. gada 11. novembra dekrēta 4. panta 6. punkts. Šajā kontekstā Green Network apgalvo, ka nolīgums starp tīklu operatoriem par divpusējo sertifikātu atzīšanu, kas ir prasīts šajā pēdējā minētā normā, tika noslēgts klusējot starp Gestore della Rete di Trasmissione Nazionale (GRTN), valsts tīkla operatoru, kura tiesību pārņēmēja ir GSE, un līdzvērtīgu Šveices operatoru.

22

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka gadījumā, ja Tiesa atbildē uz tai iesniegtajiem pirmo un otro jautājumu nospriestu, ka tāda tiesību norma kā [Likumdošanas] dekrēta Nr. 387/2003 20. panta 3. punkts ir pretrunā Savienības ekskluzīvai kompetencei, tad šo situāciju faktiski regulētu ministrijas 1999. gada 11. novembra dekrēta 4. panta 6. punkts. Tiktāl iesniedzējtiesa arī uzskata, ka ir nepieciešams vērsties Tiesā ar trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu, kuri ir saistīti ar pēdējo minēto valsts tiesību normu.

23

Šādos apstākļos Consiglio di Stato nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Kā izriet no to formulējuma, prejudiciālie jautājumi būtībā ir par LESD 3. panta 2. punkta un 216. panta interpretāciju.

25

Tomēr ir svarīgi norādīt, ka pamatlieta ir par apstrīdēto AEEG lēmumu, ar kuru Green Network tika piemērots administratīvs naudas sods par to, ka tā nebija izpildījusi pienākumu iegādāties zaļos sertifikātus par 2006. gadu. Šajos apstākļos un ņemot vērā apstākli, ka Lisabonas līgums stājās spēkā tikai 2009. gada 1. decembrī, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, jāņem vērā nevis tās LESD normas, kuras ir minējusi iesniedzējtiesa, bet, kā tostarp ir norādījušas GSE, Itālijas valdība un Komisija, normas saistībā ar Kopienas ārējo ekskluzīvo kompetenci, kas izriet no EKL.

26

Šajā ziņā jānorāda, ka starp dažādajiem Savienības ekskluzīvās kompetences gadījumiem, kas ir norādīti LESD 3. panta 2. punktā, tikai šīs normas pēdējā daļā minētais, proti, situācija, kad starptautiska nolīguma noslēgšana “var ietekmēt kopīgos noteikumus vai grozīt to darbības jomu”, ir iesniedzējtiesas jautājumu pamatā un izrādās atbilstoša šajā lietā.

27

Taču šajā pēdējā teikuma daļā izmantotie jēdzieni atbilst tiem, ar kuriem Tiesa sprieduma Komisija/Padome, saukts “AETR” (22/70, EU:C:1971:32), 22. punktā definēja starptautisko saistību raksturu, kuras dalībvalstīm ir aizliegts uzņemties ārpus Kopienas iestāžu ietvara, ja Līguma mērķu īstenošanai ir pieņemti kopīgie noteikumi (skat. spriedumu Komisija/Padome, C‑114/12, EU:C:2014:2151, 66. punkts).

28

Līdz ar to šajā lietā prejudiciālie jautājumi ir jāsaprot kā tādi, kas attiecas uz Kopienas ārējo ekskluzīvo kompetenci minētā sprieduma AETR (EU:C:1971:32) aizsāktajā judikatūrā, kas tika attīstīta pēc tam (turpmāk tekstā – “ārējā ekskluzīvā kompetence AETR judikatūras izpratnē”).

29

Saskaņā ar šo judikatūru pastāv risks, ka dalībvalstu uzņemtās starptautiskās saistības var ietekmēt Kopienas kopīgos noteikumus vai grozīt to piemērojamību, kas var attaisnot tās ekskluzīvo ārējo kompetenci, ja šie noteikumi ir piemērojami šīm saistībām (it īpaši skat. spriedumu Komisija/Padome, EU:C:2014:2151, 68. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī atzinumu 1/13, EU:C:2014:2303, 71. punkts).

30

Šāda riska konstatējums nenozīmē, ka jābūt pilnīgai saskaņai starp to jomu, uz kuru attiecas starptautiskās saistības, un to, kuru regulē Kopienas tiesiskais regulējums (spriedums Komisija/Padome, EU:C:2014:2151, 69. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī atzinums 1/13, EU:C:2014:2303, 72. punkts).

31

It īpaši starptautiskās saistības var ietekmēt vai mainīt Kopienas kopīgo noteikumu piemērošanas jomu tad, ja šīs saistības ietilpst nozarē, kura lielākoties jau tiek regulēta ar šiem noteikumiem (spriedums Komisija/Padome, EU:C:2014:2151, 70. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī atzinums 1/13, EU:C:2014:2303, 73. punkts).

32

Turklāt dalībvalstis nevar ārpus Kopienas iestāžu ietvara uzņemties šādas saistības, pat ja starp tām un Kopienas kopīgiem noteikumiem nepastāv iespējama pretruna (spriedums Komisija/Padome, EU:C:2014:2151, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

To ņemot vērā, tā kā Kopienai ir tikai piešķirtās pilnvaras, tad kompetences esamībai, kas turklāt ir ekskluzīva, ir jābūt pamatotai ar secinājumiem, kas ir izdarīti, konkrēti analizējot saistību, kura pastāv starp paredzēto starptautisko nolīgumu un spēkā esošiem Kopienas tiesību aktiem. Šajā analīzē ir jāņem vērā jomas, uz kurām attiecas gan Kopienas tiesību normas, gan paredzētā nolīguma noteikumi, ciktāl tie ir zināmi, kā arī šo normu un noteikumu raksturs un saturs, lai pārliecinātos, vai šis nolīgums nevar apdraudēt Kopienas tiesību normu vienveidīgu un saskaņotu piemērošanu un ar tiem izveidotās sistēmas pienācīgu darbību (skat. atzinumu 1/13, EU:C:2014:2303, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, ņemot vērā pastāvošo Direktīvu 2001/77, it īpaši tās 5. panta normas, EKL ir jāinterpretē tādējādi, ka Kopienai ir ārējā ekskluzīvā kompetence AETR sprieduma izpratnē, kas nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā pamatlietā esošā, kurā ir paredzēts piešķirt atbrīvojumu no pienākuma iegādāties zaļos sertifikātus, lai valsts patēriņa tirgū importētu elektroenerģiju no trešās valsts, tādēļ, ka iepriekš starp dalībvalsti un attiecīgo trešo valsti noslēgts nolīgums par to, ka šādi importētā elektroenerģija ir zaļā elektroenerģija un tas tiek garantēts saskaņā ar tādu pašu kārtību, kas paredzēta minētajā 5. pantā (turpmāk tekstā – “valsts pirmā strīdīgā tiesību norma”).

35

Vispirms jānorāda, ka Direktīva 2001/77 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 175. pantu, kura normas tika pārņemtas LESD 192. pantā par Kopienas politiku vides jomā, kurā bija paredzēta dalītā kompetence starp Kopienu un tās dalībvalstīm (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 49. punkts).

36

Šajā kontekstā un kā izriet it īpaši no šī sprieduma 29.–33. punktā atgādinātās judikatūras, eventuāla Kopienas ārējās ekskluzīvās kompetences esamība, kas nepieļauj tādu tiesību normu kā valsts pirmā strīdīgā tiesību norma, šajā gadījumā ir atkarīga no jautājuma, vai tāda veida nolīgums, kādu ir paredzēts noslēgt ar šo normu, var kaitēt kopīgajiem noteikumiem, kas ietver Direktīvu 2001/77, vai grozīt šo noteikumu piemērojamību.

37

Šajā ziņā jānorāda, ka vienīgi tas, ka faktisko apstākļu laikā pamatlietā faktiski vēl nebija noslēgts neviens tāda veida nolīgums starp Itālijas Republiku un Šveices konfederāciju, nevar izslēgt to, ka ir pieļauts iespējamais Kopienas ekskluzīvās kompetences pārkāpums.

38

Faktiski, pieprasot, lai, pirms elektroenerģijas ražotājiem varētu piešķirt priekšrocību, šādam starptautiskam nolīgumam būtu jābūt noslēgtam, tāda norma kā valsts pirmā strīdīgā tiesību norma izraisa procesu, kura rezultātā faktiski tiek panākta šāda noslēgšana, kas ir, kā ģenerāladvokāts norādīja savu secinājumu 83.–85. punktā, pietiekama, lai ietekmētu Kopienas ārējo ekskluzīvo kompetenci, pieņemot, ka tā ir konstatēta (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Grieķija, C‑45/07, EU:C:2009:81, 21.–23. punkts).

39

Attiecībā uz jomu, ko regulē nolīgumi, kuru noslēgšanu paredz valsts pirmā strīdīgā norma, un to saturu, jāatgādina, ka šo nolīgumu priekšmets būtībā ir noteikt, ar kādiem nosacījumiem un saskaņā ar kādu kārtību šīs trešās valsts iestādēm jāapliecina elektroenerģijas, ko ražo trešajā valstī un importē dalībvalstī, zaļā izcelsme, lai to varētu atzīt šīs dalībvalsts elektroenerģijas patēriņa iekšējā tirgū, it īpaši, īstenojot valsts atbalsta shēmu zaļās elektroenerģijas patēriņam, ko ieviesusi šī dalībvalsts.

40

Attiecībā uz attiecīgo tiesību normu regulēto jomu, kas šajā ziņā ir Direktīvā 2001/77 ietvertās normas, un to saturu it īpaši jāņem vērā tās 3. un 5. panta noteikumi.

41

Pirmkārt, runājot par minētās direktīvas 5. pantu, uz kuru ir tieša atsauce prejudiciālajos jautājumos, protams, jānorāda, kā no šī panta teksta un sistēmas izriet, ka izcelsmes apliecinājumi, kuru mērķis ir apliecināt, ka elektroenerģija ir saražota no atjaunojamiem energoresursiem, un kurus izdod saskaņā ar šo pantu dalībvalstu kompetentās iestādes, attiecas tikai uz to elektroenerģiju, kas ir saražota valstīs, kuras piekrīt to jurisdikcijai, nevis trešajās valstīs.

42

Tomēr šis apstāklis faktiski neietekmē to, ka šī panta priekšmets ir saskaņot apstākļus un mehānismus, saskaņā ar kuriem elektroenerģiju var identificēt vai tā ir jāidentificē dalībvalstīs un Kopienā kā zaļā elektroenerģija un jāatzīst kā tāda elektroenerģijas patēriņa iekšējā tirgū.

43

Tā Direktīvas 2001/77 5. panta 1. punktā ir noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka ir iespējams apliecināt zaļās elektroenerģijas, kā tā definēta šīs direktīvas 2. pantā, izcelsmi saskaņā ar objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ko noteikusi katra dalībvalsts, un nodrošināt, ka pēc pieprasījuma šādā nolūkā izsniedz izcelsmes apliecinājumus.

44

Minētās direktīvas 5. panta 3. punkta pirmajā ievilkumā tostarp ir paredzēts, ka izcelsmes apliecinājumā norāda enerģijas avotu, kurš tika izmantots elektroenerģijas ražošanai, un minēti ražošanas laiki un vietas. Saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 5. punktu dalībvalstīm vai to ieceltām kompetentām iestādēm jāievieš attiecīgi mehānismi, lai nodrošinātu, ka izcelsmes apliecinājumi ir gan precīzi, gan ticami.

45

Attiecībā uz šo izcelsmes apliecinājumu mērķi Direktīvas 2001/77 preambulas 10. apsvērumā ir noteikts, ka tie ir vajadzīgi, lai veicinātu tirdzniecību ar zaļo elektroenerģiju un lai palielinātu atklātību par labu patērētāja izvēlei starp šādu elektroenerģiju un elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot neatjaunojamos energoresursu. Šīs direktīvas 5. panta 3. punkta otrajā ievilkumā ir precizēts, ka šo izcelsmes apliecinājumu mērķis ir, lai elektroenerģijas, kas ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, ražotāji varētu uzskatāmi pierādīt, ka viņu pārdotā elektroenerģija ir ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus.

46

Saskaņā ar Direktīvas 2001/77 5. panta 4. punktu izcelsmes apliecinājumus dalībvalstīm savstarpēji jāatzīst, taču vienīgi kā tās 5. panta 3. punktā minēto elementu pierādījums.

47

Šajā ziņā jānorāda, ka tādi nolīgumi, kāds ir tas, kurā iekļauta valsts pirmā strīdīgā tiesību norma, kas paredz to noslēgt starp Itālijas Republiku un trešo valsti, ir tieši paredzēti, lai nodrošinātu, ka izcelsmes apliecinājumi, ko izdod trešās valsts iestādes, tāpat kā dalībvalstu izsniegtie izcelsmes apliecinājumi atbilstoši Direktīvas 2001/77 5. pantam un ievērojot analogus nosacījumus tiem, ko paredz šie noteikumi, tiek atzīti šīs dalībvalsts patēriņa tirgū kā tādi, kas šīs direktīvas izpratnē apliecina no šīs trešās valsts importētās elektroenerģijas zaļo raksturu.

48

Tādējādi šāds nolīgums paplašina saskaņotā sertificēšanas mehānisma – kas attiecas uz dalībvalstu izdotiem izcelsmes apliecinājumiem, ko ieviesa ar Direktīvas 2001/77 5. pantu, – piemērošanas jomu, tostarp ļaujot trešajās valstīs izdotajiem izcelsmes apliecinājumiem attiecīgās dalībvalsts elektroenerģijas patēriņa iekšējā tirgū iegūt tādu pašu statusu, kāds ir – tostarp ar īpašu mērķi veicināt tirdzniecību un palielināt atklātību par labu patērētāja izvēlei, kas atgādināts šī sprieduma 45. punktā, – dalībvalstīs izsniegtajiem izcelsmes apliecinājumiem.

49

No tā izriet, ka tāda veida nolīgums var grozīt kopējo noteikumu, ko ietver Direktīvas 2001/77 5. pants, piemērojamību.

50

Otrkārt, attiecībā uz apstākli, ka trešās valsts iestāžu izdotie izcelsmes apliecinājumi saskaņā ar tādu nolīgumu, kāds ir tas, kura noslēgšana paredzēta pirmajā valsts strīdīgajā tiesību normā, ir it īpaši paredzēti, lai tos atzītu kontekstā saistībā ar valsts atbalstu zaļās elektroenerģijas patēriņam, ļaujot to turētājam saņemt atbrīvojumu no pienākuma iegādāties zaļos sertifikātus, jānorāda zemāk minētais.

51

Protams, no Direktīvas 2001/77 4. panta un tās preambulas 15. apsvēruma izriet, ka, iedrošinot dalībvalstis pieņemt šādus atbalsta režīmus, šī direktīva neparedz Kopienu tiesisko regulējumu šajā jautājumā (skat. spriedumu IBV & Cie, C‑195/12, EU:C:2013:598, 63. punkts).

52

Tā attiecībā uz atbalsta mehānismu iespējamo formu jānorāda, ka Direktīvas 2001/77 preambulas 14. apsvērumā ir tikai uzskaitīti dažādi atbalsta veidi, ko galvenokārt izmanto dalībvalstis šajā nolūkā, proti, zaļie sertifikāti, investīciju palīdzība, atbrīvošana no nodokļiem vai to atvieglojumi, nodokļu atmaksāšana un tiešās cenu atbalsta shēmas (skat. spriedumu IBV & Cie, EU:C:2013:598, 64. punkts).

53

Minētās direktīvas 4. pantā arī nav ietvertas nekādas sevišķas norādes par atbalsta pasākumu saturu, kuru pieņemšanu Kopienas likumdevējs šādi iedrošina, izņemot precizējumus, saskaņā ar kuriem šādi pasākumi veicina EKL 6. un 174. panta 1. punktā definēto mērķu īstenošanu (skat. spriedumu IBV & Cie, EU:C:2013:598, 65. punkts).

54

No tā it īpaši izriet, ka ar Direktīvu 2001/77 dalībvalstīm tiek atzīta plaša novērtējuma brīvība šādu atbalsta shēmu pieņemšanai un īstenošanai (šajā ziņā skat. spriedumu IBV & Cie, EU:C:2013:598, 80. punkts).

55

Tomēr tāpat ir jāņem vērā, kā izriet arī no Direktīvas 2001/77 1. panta, ka tās mērķis ir veicināt elektroenerģijas ražošanā izmantojamo atjaunojamo energoresursu nozīmes palielināšanos iekšējā elektroenerģijas tirgū. Šīs direktīvas preambulas 1. apsvērumā ir uzsvērts, ka atjaunojamo energoresursu pielietojuma potenciālu Kopienā pašlaik izmanto nepietiekoši, un tā atzīst, ka vajadzība veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu ir prioritārs pasākums, ņemot vērā to, ka šo avotu izmantošana dod ieguldījumu vides aizsardzībā un noturīgā attīstībā, un tas var arī radīt darba vietas vietējā līmenī, pozitīvi ietekmēt sociālo kohēziju, uzlabot piegāžu drošību un ļaut ātrāk sasniegt Kioto izvirzītos mērķus.

56

Turklāt no Direktīvas 2001/77 3. panta 1. un 2. punkta, to aplūkojot kopā ar tās pielikumu, izriet, ka dalībvalstīm jānosaka orientējošie valsts zaļās elektroenerģijas patēriņa nākotnē mērķi, kā atsauces vērtību ņemot vērā, pirmkārt, zaļās elektroenerģijas “iekšējo ražošanu” 1997. gadā un, otrkārt, zaļās elektroenerģijas bruto patēriņa procentuālo daļu par 1997. un 2010. gadu, šo daļu aprēķinot, pamatojoties uz zaļās elektroenerģijas “iekšējo ražošanu”, kas sadalīta atkarībā no elektroenerģijas iekšējā bruto patēriņa (skat. spriedumu Essent Belgium, no C‑204/12 līdz C‑208/12, EU:C:2014:2192, 67. punkts).

57

No tā it īpaši izriet, ka Direktīvas 2001/77 4. pantā norādītajām elektroenerģijas ražotāju valsts atbalsta shēmām, kas it īpaši ir paredzētas, lai dalībvalstis īstenotu savus attiecīgos valsts orientējošos mērķus, būtībā ir jāizraisa zaļās elektroenerģijas iekšējās ražošanas pastiprināšana (spriedums Essent Belgium, EU:C:2014:2192, 68. punkts).

58

Turklāt no Direktīvas 2001/77 3. panta 4. punkta otrā ievilkuma, to lasot kopā ar tās pielikumu, izriet, ka valsts orientējošiem mērķiem ir jāatbilst vispārējam orientējošam mērķim pašas Kopienas līmenī.

59

Taču, kā šajā ziņā norāda Komisija, tas, ka dalībvalsts noslēgtā nolīguma ar trešo valsti dēļ valsts atbalsta režīma darbībā var ņemt vērā, ka šajā trešajā valstī tiek ražota zaļā elektroenerģija, var traucēt, pirmkārt, Direktīvas 2001/77 mērķiem, kas ir atgādināti šī sprieduma 55. punktā, un, otrkārt, dalībvalstu pienākumam palielināt zaļās elektroenerģijas ražošanu, veicinot valsts orientējošo mērķu sasniegšanu, kas tām ir noteikts saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu, un tādējādi piedalīties vispārējā orientējošā mērķa sasniegšanā pašas Kopienas līmenī.

60

Ja dalībvalstis noslēdz šādus nolīgumus, Direktīvā 2001/77 neesot nekādam pilnvarojumam to darīt, tas var kaitēt sistēmas, kuru ievieš ar šo direktīvu, pienācīgai darbībai, kā arī tajā izvirzītajiem mērķiem.

61

Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 33. punktā atgādinātās judikatūras, novērtējumā par to, vai jomu jau lielākoties regulē Kopienas tiesību normas, it īpaši ir jāņem vērā ne tikai Kopienas tiesību pašreizējais stāvoklis attiecīgajā jomā, bet arī attīstības perspektīvas, ja tās ir paredzamas novērtējuma veikšanas brīdī.

62

Šajā ziņā jāuzsver, ka, lai gan Direktīva 2001/77 – kā tika atgādināts – neaptur Kopienu tiesisko regulējumu attiecībā uz valsts atbalsta shēmām elektroenerģijai, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, tomēr Kopienas likumdevējs ir skaidri paredzējis šīs direktīvas preambulas 15. apsvērumā un tās 4. panta 2. punktā, ka Komisijai vēlākais 2005. gada 27. oktobrī bija jāiesniedz ziņojums par iegūto pieredzi dažādu valsts atbalsta shēmu piemērošanā un līdzāspastāvēšanā, kuram vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumu Kopienas sistēmas izveidei attiecībā uz minētajām atbalsta shēmām saistībā ar elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, precizējot šajā ziņā dažādās īpašības, kurām šādai sistēmai būtu jāatbilst.

63

Taču valsts pirmā strīdīgā tiesību norma tika pieņemta tieši tajā laikposmā, kad Komisijai bija jāpārbauda šī gūtā pieredze, lai iesniegtu šādu ziņojumu un lai Kopienas likumdevējs, iespējams, pieņemtu šādu sistēmu.

64

Turklāt šajā kontekstā jānorāda, kā to norāda arī iesniedzējtiesa, ka atšķirībā no tās situācijas, kura bija spēkā atbilstoši Direktīvai 2001/77, un kā izriet no Direktīvas 2009/28 preambulas 37. un 38. apsvēruma, kā arī no šīs pēdējās minētās direktīvas, ar kuru aizstāja Direktīvu 2001/77, 9. un 10. panta, Kopienas likumdevējs šīs jaunās direktīvas ietvaros it īpaši precizēja nosacījumus, ar kuriem sadarbības ietvaros starp šīm divām valstīm vajadzības gadījumā šī dalībvalsts var ņemt vērā zaļo elektroenerģiju, ko ražo trešajā valstī un importē dalībvalstī, lai īstenotu saistošo mērķi attiecībā uz zaļās elektroenerģijas daļu elektroenerģijas galīgajā patēriņā, kas tai noteikts šajā direktīvā.

65

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka EKL ir jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2001/77 noteikumus, tādējādi, ka Kopienai ir ārējā ekskluzīvā kompetence, kas nepieļauj tādu tiesību normu, kāda ir valsts pirmā strīdīgā tiesību norma.

66

Kā izriet no otrā jautājuma teksta, tas – tāpat kā pirmais jautājums – ir par LESD 3. panta 2. punkta un 216. panta interpretāciju. Tā, kā izriet arī no šī sprieduma 24.–28. punkta, šis jautājums – ņemot vērā tā formulējumu – jāsaprot šādi: vai tādēļ, ka pastāv brīvās tirdzniecības nolīgums, Kopienai ir ekskluzīva ārējā kompetence sprieduma AETR izpratnē, kas nepieļauj tādu tiesību normu kā valsts pirmā strīdīgā tiesību norma.

67

Ja no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka Kopienai Direktīvas 2001/77 pastāvēšanas dēļ ir ārējā ekskluzīvā kompetence, tad šķiet, ka uz otro iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu vairs nav jāatbild.

68

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, ņemot vērā to, ka pastāv Direktīva 2001/77, it īpaši tās 5. panta normas, EKL jāinterpretē tādējādi, ka Kopienai ir ārējā ekskluzīvā kompetence sprieduma AETR izpratnē, kas nepieļauj pieņemt tādu valsts tiesību normu, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts piešķirt atbrīvojumu no pienākuma iegādāties zaļos sertifikātus, lai valsts patēriņa tirgū no trešās valsts importētu elektroenerģiju, tādēļ, ka iepriekš ir noslēgts nolīgums starp valsts tīkla pārvaldītāju un līdzvērtīgu vietējo šīs trešās valsts iestādi, kas nosaka kārtību, kādā veicamas vajadzīgās pārbaudes, lai pārliecinātos, ka šādi importētā elektroenerģija ir zaļā elektroenerģija (turpmāk tekstā – ”valsts otrā strīdīgā tiesību norma”).

69

Šajā ziņā, protams, jānorāda, ka, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošo informāciju, a priori nevar uzskatīt, ka tāds nolīgums kā šeit paredzētais, kurš tiktu noslēgts starp tādām iestādēm kā valsts tīkla pārvaldītājs un līdzvērtīga vietējā šīs trešās valsts iestāde, varētu būt nolīgums, ar kuru AERT judikatūras izpratnē dalībvalsts attiecībā uz trešo valsti uzņemtos ”starptautiskās saistības”, kas var ietekmēt Kopienas kopējos noteikumus vai grozīt to piemērojamību. Ņemot vērā šos elementus, nešķiet, ka šāds nolīgums varētu paust attiecīgo valstu vēlmi uzņemties saistības saskaņā ar starptautiskām tiesībām (šajā ziņā skat. it īpaši atzinumu 1/13, EU:C:2014:2303, 39. punkts).

70

Šīs izskatāmās lietas kontekstā tomēr ir svarīgi atgādināt, ka iesniedzējtiesa izklāsta, ka, ja apstiprinātos, ņemot vērā atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ka valsts pirmo strīdīgo tiesību normu nav jāpiemēro tādēļ, ka ar to tiek pārkāpta Kopienas ārējā ekskluzīvā kompetence, tad pamatlietā būtu jāpiemēro valsts otrā strīdīgā tiesību norma.

71

Taču šajā ziņā jānorāda, ka valsts otrās strīdīgās tiesību normas priekšmets ir līdzīgs valsts pirmās strīdīgās tiesību normas priekšmetam. Faktiski valsts otrā strīdīgā tiesību norma būtībā, tāpat kā valsts pirmā strīdīgā tiesību norma, attiecas uz pārrobežu mehānismu, kas paredzēti no trešās valsts importētās elektroenerģijas zaļā rakstura apliecināšanai, ieviešanu un īstenošanu Itālijas patēriņa tirgū.

72

Ja attiecīgie mehānismi – kā tas ir valsts pirmās strīdīgās tiesību normas kontekstā – vairs neizriet tieši no starptautiska nolīguma, kas noslēgts starp diviem starptautisko tiesību subjektiem, un tas vairs tos neregulē, tie tomēr ir jāievieš saskaņā ar normatīvajām pilnvarām, ko paredz valsts otrā strīdīgā tiesību norma valsts tīkla pārvaldītajam, to apspriest ar attiecīgās trešās valsts līdzvērtīgu iestādi.

73

Taču, kā norādīja arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 103. punktā, EKL 10. pantā – kura normas pēc grozījumiem tika pārņemtas LESD 4. panta 3. punktā – noteiktais lojālas sadarbības princips nepieļauj to, ka pēc tam, kad ir konstatēts, ka tāda tiesību norma kā valsts pirmā strīdīgā tiesību norma ir pretrunā Kopienas tiesībām un ka līdz ar to šo normu valsts tiesa noraidīs, aizvietošanas kārtībā tiek piemērota iekšējā tiesību norma, kura, tāpat kā valsts otrā strīdīgā tiesību norma, ir pēc būtības līdzvērtīga jau noraidītajai normai.

74

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka Savienības tiesības nepieļauj to, ka pēc tam, kad tādu tiesību normu kā valsts pirmā strīdīgā tiesību norma valsts tiesa noraida tādēļ, ka tā nav saderīga ar šo tiesību noteikumu, minētā tiesa aizvietošanas kārtībā piemērotu citu valsts tiesību normu, piemēram, valsts otro strīdīgo tiesību normu, kura pēc būtības ir līdzvērtīga minētajai normai.

75

Ņemot vērā uz trešo jautājumu sniegto atbildi, uz ceturto jautājumu vairs nav jāatbild.

76

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: