28.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 227/78

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par satvaru nepersonizētu datu brīvai apritei Eiropas Savienībā”

(COM(2017) 495 final – 2017/0228 (COD))

(2018/C 227/12)

Ziņotājs:

Jorge PEGADO LIZ

Apspriešanās

Eiropas Parlaments, 23.10.2017.

Eiropas Savienības Padome, 24.10.2017.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants

Atbildīgā specializētā nodaļa

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

5.2.2018.

Pieņemts plenārsesijā

15.2.2018.

Plenārsesija Nr.

532

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

163/3/4

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.    Secinājumi

1.1.1.

 Vairākos iepriekšējos atzinumos EESK jau ir uzsvērusi nepieciešamību izstrādāt likumdošanas iniciatīvu nepersonizētu datu brīvas aprites jomā, jo uzskata, ka tas ir svarīgs priekšnoteikums, lai sasniegtu digitalizācijas programmas mērķus un īstenotu digitālo vienoto tirgu.

1.1.2.

 Izskatāmais Komisijas priekšlikums patlaban ir vispiemērotākais juridiskais instruments attiecībā uz turpmāko ES politiku, kuras mērķis ir veicināt datu ekonomikas attīstību un tās ietekmi uz ekonomikas izaugsmi, zinātnisko pētniecību, jauno tehnoloģiju stimulēšanu, tostarp mākslīgā intelekta jomā, mākoņdatošanu, metadatiem un lietu internetu (IoT), rūpniecības un pakalpojumu nozarēm kopumā un jo īpaši sabiedriskajiem pakalpojumiem.

1.1.3.

 Tomēr EESK uzskata, ka šis priekšlikums ir novēlots un ka tā pārāk šaurā darbības joma, nesk. aidrie un nepārliecinošie paredzētie mehānismi un, jo īpaši, politiskās mērķtiecības, gribas un apņēmības trūkums var kavēt priekšlikuma mērķu sasniegšanu.

1.1.4.

 Lai īstenotu pirmo un svarīgāko no šiem mērķiem, proti, uzlabot nepersonizētu datu pārrobežu mobilitāti vienotajā tirgū, EESK, atšķirībā no Komisijas, uzskata, ka sākotnēji nepietiek ar to, ka dalībvalstis paziņo Komisijai “par katru akta projektu, kas ievieš jaunu datu atrašanās vietas prasību vai izdara izmaiņas spēkā esošā datu atrašanās vietas prasībā” tikai 12 mēnešus pēc regulas spēkā stāšanās, kas labākajā gadījumā gaidāma ne ātrāk kā 2018. gada beigās, un ka dalībvalstis nodrošina, ka tiek atcelta “katra datu atrašanās vietas prasība, kas neatbilst” noteikumam, kas paredz, ka attiecīgo datu brīva aprite nav aizliegta un ierobežota, ja vien to nepamato sabiedriskās drošības apsvērumi.

1.1.5.

 Attiecībā uz otro mērķi, proti, “nodrošināt, ka netiek skartas kompetento iestāžu pilnvaras pieprasīt un saņemt piekļuvi datiem regulatīvās kontroles ietvaros (piem., inspekcijām un revīzijām)”, EESK iebilst pret to, ka paziņojumā ierosināta vienīgi dalībvalstu kompetento iestāžu sadarbības procedūra, ar kuru izveido vienotu kontaktpunktu tīklu, kas nodrošinās katra konkrētā kontaktpunkta saziņu ar citu dalībvalstu kontaktpunktiem un ar Komisiju jautājumos, kas saistīti ar šīs regulas piemērošanu.

1.1.6.

 Attiecībā uz trešo mērķi, t. i., “atvieglot datu glabāšanas vai citādas apstrādes pakalpojumu profesionālo lietotāju iespējas mainīt pakalpojumu sniedzēju un pārvietot datus, neradot pārmērīgu slogu pakalpojumu sniedzējiem un neizkropļojot tirgu”, EESK neatbalsta, ka Komisija tikai paredzējusi rosināt un sekmēt “pašregulējošu rīcības kodeksu izstrādi Savienības līmenī”, turklāt jomā, kura būtu jāreglamentē vienīgi ar tiesību aktu noteikumiem; Komisija nav pat ierosinājusi sagatavot vadlīnijas minēto rīcības kodeksu izstrādei.

1.1.7.

 Visu minēto iemeslu dēļ EESK neatbalsta izskatāmo dokumentu tā pašreizējā redakcijā. Komiteja sniegs pozitīvu atzinumu par šo priekšlikumu tikai tad, ja tas tiks grozīts atbilstoši šajā atzinumā formulētajiem ieteikumiem un ja tas būs izstrādāts kā lielākais kopsaucējs, kas ir pieņemams gan dalībvalstīm, gan ieinteresētajām personām, un jebkurā gadījumā ar nosacījumu, ka tas ir pirmais solis, kas tiks pilnveidots virzībā uz tālejošākām formām, kuras nodrošinās nepersonizētu datu reālu brīvu apriti Eiropas Savienības digitālajā tirgū.

1.1.8.

 Vēl viens nosacījums ir tāds, ka šajā procesā ir arī pienācīgi jāņem vērā globālās ekonomikas starptautiskie aspekti, jo šai iniciatīvai ir jāiekļaujas globālajā ekonomikā.

1.2.    Ieteikumi

1.2.1.

 Tādēļ EESK iesaka Komisijai pārskatīt priekšlikumu, lai to būtiski tuvinātu noteikumiem, kas izklāstīti 3. risinājumā, kuram EESK dod priekšroku salīdzinājumā ar paziņojumā ierosināto 2.a apakšrisinājumu.

Turklāt Komiteja neatlaidīgi aicina Komisiju iekļaut priekšlikumā ieteikumus, kas formulēti 3.4.1. punktā (spēkā stāšanās datums), 3.4.2. (nav paredzēta obligāta procedūra saistību neizpildes gadījumā), 3.6. (nav paredzētas vadlīnijas rīcības kodeksa izstrādei), 3.7. (nav ņemta vērā metadatu klasifikācija) un 3.8. punktā (nav ņemts vērā digitālās ekonomikas globālais un Eiropas mērogs), kā arī ieteikumu par to, ka ir jāparedz īpaša procedūra gadījumā, ja kāda dalībvalsts nepilda saistības.

1.2.2.

 EESK arī aicina Komisiju ņemt vērā dažādos EESK ieteiktos priekšlikumus uzlabojumiem vairākos izskatāmā regulas priekšlikuma pantos.

1.2.3.

 Komiteja arī visnotaļ iesaka Komisijai iekļaut priekšlikumā Padomes prezidentvalsts nostājā decembrī ierosinātos grozījumus, kurus EESK atbalsta, jo tie būtiski uzlabo priekšlikumu un padara to īstenojamu.

2.   Kopsavilkums un vispārīga informācija

2.1.    Priekšlikuma un tā pamatojumu kopsavilkums

2.1.1.

 Lai pamatotu, ka izskatāmais priekšlikums regulai (1) ir nepieciešams un ka tajā ievērots proporcionalitātes princips, Komisija norāda šādus argumentus:

—

“uzlabot nepersonizētu datu mobilitāti pāri robežām vienotajā tirgū, ko pašlaik daudzās dalībvalstīs ierobežo atrašanās vietas ierobežojumi vai juridiskā nenoteiktība tirgū,

—

nodrošināt, ka netiek skartas kompetento iestāžu pilnvaras pieprasīt un saņemt piekļuvi datiem regulatīvās kontroles ietvaros (..),

—

atvieglot datu glabāšanas vai citādas apstrādes pakalpojumu profesionālo lietotāju iespējas mainīt pakalpojumu sniedzēju un pārvietot datus”.

2.1.2.

 Komisija uzskata, ka šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam, jo, “nodrošinot datu brīvu apriti Savienībā”, ar priekšlikumu paredzēts “nodrošināt sekmīgu iepriekš minēto pakalpojumu iekšējā tirgus darbību, neaprobežojoties ar vienas dalībvalsts teritoriju, un nepersonizētu datu brīvu apriti Savienībā – dalībvalstis nevar sasniegt nacionālā līmenī, jo pamatproblēma ir datu pārrobežu mobilitāte”.

2.1.3.

 Komisija uzskata, ka priekšlikums atbilst proporcionalitātes principam, jo tas “tiecas panākt līdzsvaru starp ES regulējumu un dalībvalstu sabiedriskās drošības interesēm, kā arī līdzsvaru starp ES regulējumu un tirgus pašregulāciju.”

2.2.    Juridiskais un politiskais konteksts

2.2.1.

 No juridiskā viedokļa raugoties, Komisija ir izskatījusi trīs risinājumus, ko tā kopsavilkuma veidā izklāstījusi paskaidrojuma rakstā, apkopojot ex ante ietekmes novērtējumu rezultātus un secinājumus, kas izdarīti, apspriežoties ar ieinteresētajām personām tiesību akta (2) izstrādes posmā; šie risinājumi īsumā ir šādi:

1. risinājums“bija vadlīnijas un/vai pašregulācija, kas ļautu risināt dažādās konstatētās problēmas, un paredzēja stiprināt izpildi attiecībā uz dažādām valstu noteiktu nepamatotu vai nesamērīgu datu atrašanās vietas ierobežojumu kategorijām”.

2. risinājums“bija noteikt tiesību principus attiecībā uz dažādajām konstatētajām problēmām, paredzēt dalībvalstīm norīkot vienotus kontaktpunktus un izveidot ekspertu grupu, lai apspriestu vienotas pieejas un praksi, un sniegt norādījumus attiecībā uz principiem, kas ieviesti saskaņā ar šo iespēju”.

3. risinājums“bija sīki izstrādāta likumdošanas iniciatīva cita starpā izveidot iepriekš noteiktus (saskaņotus) novērtējumus par to, kas ir (ne)pamatoti un (ne)samērīgi datu atrašanās vietas ierobežojumi, un jaunas datu pārvietošanas tiesības”.

2.2.2.

 Ņemot vērā Regulējuma kontroles padomes atšķirīgo viedokli, ko tā pauda divos negatīvos atzinumos par Komisijas priekšlikumiem, un neraugoties uz to, ka lielākā daļa ieinteresēto personu pauda uzskatu, ka likumdošanas iniciatīva (3. risinājums) ir vispiemērotākais instruments, Komisija, politiskas stratēģijas apsvērumu vadīta, sagatavoja

2.a apakšrisinājumu, “kas ļautu novērtēt kombināciju, kurā ietilpst tiesību akti, ar ko izveido brīvas datu aprites satvaru, vienoti kontaktpunkti, ekspertu grupa, kā arī pašregulācijas pasākumi saistībā ar datu pārvietošanu”.

Komisija uzskata, ka šis risinājums “nodrošinātu esošo nepamatoto atrašanās vietas ierobežojumu efektīvu atcelšanu un efektīvi novērstu turpmākos ierobežojumus” un ka tas “arī veicinās datu glabāšanas un citādas apstrādes pakalpojumu pārrobežu un starpnozaru izmantojumu un datu tirgus attīstību” un tādējādi “palīdzēs pārveidot sabiedrību un ekonomiku un pavērs jaunas iespējas Eiropas iedzīvotājiem, uzņēmumiem un valsts pārvaldēm”.

2.2.3.

 Šajā nolūkā Komisija ir iesniegusi priekšlikumu regulai, “ar ko var nodrošināt, ka visā Savienībā vienlaicīgi kļūst piemērojami vienoti noteikumi par nepersonizētu datu brīvu plūsmu”, jo uzskata, ka tas “ir jo īpaši svarīgi, lai likvidētu esošos ierobežojumus un nepieļautu, ka dalībvalstis ievieš jaunus ierobežojumus”.

2.2.4.

 Izskatāmā priekšlikuma pamatā ir jaunākie sasniegumi digitālo tehnoloģiju jomā, kas dod iespēju arvien efektīvāk uzglabāt un izmantot lielu datu apjomu un rada apjomradītus ietaupījumus un priekšrocības to lietotājiem, piedāvājot ātru piekļuvi, plašu savienojamību un lielāku autonomiju.

2.2.4.1.

 Paziņojumā “Veidojot Eiropas datu ekonomiku” Komisija (3) jo īpaši ir kritizējusi saikni starp šķēršļiem, kas kavē datu brīvu apriti, un Eiropas tirgus atpalicību šajā jomā. Tāpēc Komisija uzskatīja par nepieciešamu nākt klajā ar priekšlikumu tiesību aktam, kas pilnībā izskaustu ideju par “robežkontroli”.

Runājot par dalībvalstīm, ir jānorāda, ka tikai apmēram puse dalībvalstu ir parakstījušas neoficiālo dokumentu par datu brīvas aprites iniciatīvu (4) un ka to vidū nav ne Vācijas, ne Francijas, ne arī kādas citas ES dienvidu valsts.

2.2.4.2.

 Šis jautājums izklāstīts Komisijas paziņojumā par digitālā vienotā tirgus stratēģijas īstenošanas vidusposma pārskatu “Satīklots digitālais vienotais tirgus visiem” (5), kurā Komisija paziņoja, ka 2017. gadā tā publicēs divas likumdošanas iniciatīvas: vienu par nepersonizētu datu brīvu pārrobežu apriti, par kuru sagatavots šis atzinums, un otru – par publisko un ar publiskiem finanšu līdzekļiem savākto datu pieejamību un atkārtotu izmantošanu, kuru patlaban vēl gatavo Komisijas dienesti.

2.2.4.3.

 Visbeidzot EESK atzinumā “Digitālais vienotais tirgus: vidusposma pārskats” (6) norādīts: “EESK uzskata, ka Eiropas datu ekonomika ir viena no jomām, kurā visvairāk redzama atšķirība starp ES un globālajiem digitālās inovācijas līderiem” un “Komiteja atbalsta priekšlikumu izveidot tiesisko regulējumu ar nosacījumu, ka to varētu atbilstīgi piemērot saistībā ar mākoņdatošanu, mākslīgo intelektu un lietu internetu, ka tajā ir ņemta vērā līgumu brīvība, novēršot šķēršļus inovācijai, un tam tiek paredzēts pietiekams ES finansējums”, kas atbilstu 3. risinājumam.

2.2.4.4.

 Izskatāmais Komisijas priekšlikums patlaban ir vissvarīgākais juridiskais aspekts attiecībā uz turpmāko ES politiku, kuras mērķis ir veicināt datu ekonomikas attīstību un tās ietekmi uz ekonomikas izaugsmi, zinātnisko pētniecību, jauno tehnoloģiju stimulēšanu (īpaši mākslīgā intelekta jomā), mākoņdatošanu, metadatiem un lietu internetu (IoT), rūpniecību un pakalpojumiem vispār un sabiedriskajiem pakalpojumiem – jo īpaši (7).

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

 EESK ņem vērā ierosinātās iniciatīvas mērķi, kuru tā jau atbalstījusi vairākos iepriekšējos atzinumos, jo tas ir svarīgs priekšnosacījums digitalizācijas programmas mērķu sasniegšanai un digitālā vienotā tirgus izveidei.

3.2.

 Tomēr Komiteja pauž nožēlu, ka iniciatīvas darbības joma ir pārāk šaura, tās priekšlikumi ir ierobežoti, paredzētie mehānismi nav skaidri un pārliecinoši un, jo īpaši, ka tā liecina par mērķtiecības un politiskās gribas un apņēmības trūkumu.

Konkrētāk, jāizsaka šādas piezīmes.

3.3.

 Komisija ir iecerējusi ar nepersonizētu datu “brīva aprites” ideju vērsties pret visu to dalībvalstīs īstenoto politiku un praksi, ar ko tiek radīti, noteikti vai pieļauti ierobežojumi attiecībā uz datu atrašanās vietu to glabāšanas vai citādas apstrādes nolūkā, jo tā pamatoti uzskata, ka uz šiem datiem nedrīkst attiecināt nekādu aizliegumu vai ierobežojumu, ja vien ja tas nav nepieciešams sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ (8), un šajā nolūkā vēlas izstrādāt noteikumus attiecībā uz:

a)

prasībām par datu atrašanās vietu;

b)

datu pieejamību kompetentajām iestādēm;

c)

datu pārvietošanu profesionālo lietotāju vajadzībām.

3.4.

 Tomēr, lai īstenotu pirmo no iepriekšminētajiem punktiem, proti, prasības par datu atrašanās vietu, Komisija uzskata, ka sākotnēji būtu pietiekami, ja dalībvalstis paziņotu Komisijai “par katru akta projektu, kas (..) ievieš jaunu datu atrašanās vietas prasību vai izdara izmaiņas spēkā esošā datu atrašanās vietas prasībā”.

3.4.1.

 Divpadsmit mēnešu laikā pēc izskatāmās regulas spēkā stāšanās –visticamāk ne ātrāk kā 2018. gada beigās – dalībvalstīm būs jānodrošina, ka tiek atcelta “katra datu atrašanās vietas prasība”, kas neatbilst noteikumam, kas paredz, ka attiecīgo datu brīva aprite nav aizliegta un ierobežota, ja vien to nepamato sabiedriskās drošības apsvērumi. Tādā gadījumā dalībvalstīm ir jāpaziņo Komisijai, norādot iemeslus, kāpēc dalībvalsts uzskata, ka šīs prasības atbilst iepriekšminētajam noteikumam un tādēļ tām būtu jāpaliek spēkā.

3.4.2.

 Nav paredzēta konkrēta procedūra dalībvalstu saistību neizpildes gadījumā.

3.5.

 Attiecībā uz otro punktu – datu pieejamību kompetentajām iestādēm – priekšlikumā netiek grozītas šo iestāžu pilnvaras pieprasīt un saņemt piekļuvi datiem oficiālo pienākumu pildīšanai saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem.

Taču Komisija ir pievienojusi būtisku noteikumu:“Kompetentām iestādēm nevar atteikt piekļūšanu datiem uz tāda pamata, ka dati tiek glabāti vai citādi apstrādāti citā dalībvalstī.”

3.5.1.

 Taču, lai īstenotu šīs tiesības, Komisija vienīgi ierosina dalībvalstu kompetento iestāžu sadarbības procedūru, kas līdzīga jau esošajām procedūrām citās jomās un kuras vajadzībām paredzēts izveidot vienotu kontaktpunktu tīklu, kas nodrošinās katra konkrētā kontaktpunkta saziņu ar citu dalībvalstu kontaktpunktiem un ar Komisiju jautājumos, kas saistīti ar šīs regulas piemērošanu, tomēr neparedzot ne šo kontaktpunktu efektivitātes, ne izdevumu ilgtspējas novērtējumu.

3.5.2.

 Tomēr piespiedu pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu lūgumu saņēmušās iestādes piekļuvi fiziskas vai juridiskas personas telpām, ieskaitot datu glabāšanas vai apstrādes iekārtām un līdzekļiem būs jāpiemēro saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts procesuālajām normām.

3.5.3.

 Citiem vārdiem sakot, gadījumā, ja šajā jomā netiks ievēroti noteikumi, un tas ir ļoti iespējams, vienīgā iespēja būs vērsties dalībvalstu vispārējās jurisdikcijas tiesā, kurā jārēķinās ar labi zināmo tiesvedības kavēšanos, augstajām izmaksām un rezultātu neprognozējamību.

3.6.

 Attiecībā uz trešo punktu – datu pārvietošanu profesionālo lietotāju vajadzībām – Komisija tikai “rosina un sekmē pašregulējošu rīcības kodeksu izstrādi Savienības līmenī, lai noteiktu vadlīnijas vislabākajai pakalpojumu sniedzēju maiņas atvieglināšanas praksei un nodrošinātu, ka pirms datu glabāšanas un citādas apstrādes līguma noslēgšanas tie sniedz profesionālajiem lietotājiem pietiekami sīku, skaidru un pārredzamu informāciju” saistībā ar vairākiem būtiskiem strukturāliem aspektiem (9).

3.6.1.

 Tāpēc ļoti kritiski ir vērtējama paļaušanās tikai un vienīgi uz pašregulācijas mehānismiem, lai reglamentētu pamattiesību aspektus, kuri būtu jāskata tikai un vienīgi tiesību aktos.

Kaut arī EESK vienmēr ir atbalstījusi kopregulēšanu kā ļoti svarīgu papildu instrumentu ES tiesiskajā regulējumā, Komiteja tomēr iebilst, ka Savienības tiesību aktu konsekvences un saskaņotības pamatā esošie standarti un principi tiek vienkārši atstāti pašregulējuma ziņā, turklāt nenorādot nekādus parametrus vai vadlīnijas.

Vēl nopietnāka problēma, kas konkrēti saistīta ar datu pārvietošanu, ir datu īpašnieka atbildības ierobežošana un lojalitātes termiņu noteikšana datu īpašniekiem, kā arī iespēja dzēst saturu neatbilstības gadījumā.

3.6.2.

 Turklāt Komisija nav pat ierosinājusi kopregulēšanas mehānismu, vadoties pēc EESK savulaik izstrādātā modeļa un noteikumiem (10).

Šajā sakarā EESK uzskata, ka izskatāmajā regulā būtu jāparedz vismaz pamatnoteikumi pakalpojumu sniedzēju un lietotāju līgumattiecībām, kā arī aizliegto noteikumu melnais saraksts, kas attiecas uz datu pārvietošanas ierobežošanu saistībā ar parametriem, kuri skaidri izklāstīti Komitejas atzinumā par pašregulējumu un kopregulējumu.

3.6.3.

 Tomēr nav pieņemami, ka Komisija pat nav ierosinājusi izstrādāt vadlīnijas to rīcības kodeksu sagatavošanai, kuri minēti ierosinātajā regulā, kaut gan citās jomās šādas vadlīnijas ir izstrādātas un EESK tās ir vērtējusi atzinīgi.

Runājot par datu pārvietošanu, daži uzņēmumi īsteno praksi, kas kaitē lietotāju tiesībām – tādi ir ierobežojumi, kas skar datu īpašumtiesības vai intelektuālā īpašuma tiesības mākoņdatošanas pakalpojumu satura jomā, piekrišana datu vākšanai un apstrādei (noteikumi, saskaņā ar kuriem uzņēmumi uzskata, ka piekrišana ir dota), kā arī slēptus maksājumus vai tiesības, ko tie sev piešķir apturēt pakalpojuma sniegšanu uz vienpusēja lēmuma pamata.

3.6.4.

 Visbeidzot, nenorādot nevienu citu leģislatīvu risinājumu, Komisija plāno: “Ne vēlāk kā divus gadus pēc šīs regulas piemērošanas sākuma Komisija pārskata rīcības kodeksu izstrādi un faktisko ieviešanu un pakalpojumu sniedzēju informācijas faktisko sniegšanu”. Un ko tālāk?

3.7.

 Jāatzīmē arī, ka, iekļaujot savā priekšlikumā tikai trīs konkrētos gadījumus, Komisija nav ņēmusi vērā pieaugošās bažas par metadatiem, kuri tiek uzskatīti par nepersonizētiem datiem, kaut arī tiem, izņemot pamatotus gadījumus, ir jāpiemēro tāda pati aizsardzība kā personas datiem, it īpaši attiecībā uz īpašnieka tiesībām piekļūt saviem datiem, labot, dzēst tos vai iebilst pret to apstrādi.

3.7.1.

 Uzņēmumi, kas analizē metadatus, sagatavo izpētes analīzes un iepriekšējus novērtējumus, kuros, pamatojoties uz attiecīgajiem datiem, atspoguļotas tendences un nosacījumi, kas jāievēro uzņēmumiem, lai tie nākotnē varētu pieņemt lēmumus.

3.7.2.

 Nav arī īsti skaidrs, vai ierosinātā regula attieksies tikai uz datiem, kas iegūti elektroniskā formā, ņemot vērā, ka 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka “datu glabāšana” ir katra elektroniska datu glabāšanas forma, savukārt 2. pantā noteikts, ka “šī regula attiecas nepersonizētu elektronisko datu glabāšanu vai citādu apstrādi”. Tomēr, ja kā piemēru izmanto anonīmu anketu, ko aizpilda, datu īpašniekam fiziski klātesot, un ko arī glabā fiziskā veidā, pēc iepriekšminētās definīcijas varētu secināt, ka izskatāmā regula uz to neattieksies.

3.7.3.

 Turklāt lietu internets, pieaugošais tādu elektronisko ierīču, tostarp sadzīves elektrotehnikas, daudzums, kas apkopo un salīdzina nepersonizētus datus, varētu turpmāk radīt vairākus drošības un privātuma aizsardzības jautājumus, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Eiropas Komisija pievērstu pastiprinātu uzmanību nepersonizētiem datiem, ievērojot pilsoņu pamattiesības.

3.7.4.

 Visbeidzot un ņemot vērā personas datu un nepersonizētu datu neskaidro iedalījumu (atsevišķi dati var viegli pāriet no vienas kategorijas otrā), skaidri nodalītu režīmu saglabāšana šāda veida datiem varētu kļūt par cēloni struktūru vēlmei iegūtos datus kvalificēt kā nepersonizētus datus un tādējādi izvairīties no 2016. gada 27. aprīļa Regulas (ES) 2016/679 piemērošanas.

3.8.

 Turklāt Komisijas priekšlikumā nav pietiekami ņemts vērā digitālās ekonomikas globālais un Eiropas mērogs, jo, paredzot vienīgi iekšējā tirgus regulējumu, Komisija nav ņēmusi vērā, ka digitālā ekonomika attīstās pasaules tirgū, un nav nekādas garantijas, ka citās valstīs un kontinentos tiks piemēroti tādi paši noteikumi, kādus tā patlaban cenšas ieviest, un Komisijai nav iespēju šādas prasības tām uztiept starptautiskajās sarunās.

3.9.

 Visu izklāstīto iemeslu dēļ EESK neatbalsta 2.a apakšrisinājumu, ko iesaka Komisija bez jebkāda pamatota vai konsekventa pamatojuma, kāpēc tas būtu labāks par 3. risinājumu, ko Komiteja atbalsta.

3.10.

 EESK varēs sniegt pozitīvu atzinumu par izskatāmo priekšlikumu tikai un vienīgi tad, ja tajā tiks iekļauti Komitejas ierosinātie grozījumi, kā arī Padomes prezidentvalsts nostājā 2017. gada 19. decembrī ierosinātie grozījumi, un ja minētais priekšlikums būs izstrādāts kā lielākais kopsaucējs, kas ir pieņemams gan dalībvalstīm, gan ieinteresētajām personām, un ja tas arī turpmāk tiks uzskatīts par pirmo soli, kas vēl tiks stiprināts tā, lai tiktu faktiski nodrošinātu nepersonizētu datu brīvu apriti Eiropas Savienības digitālajā vienotajā tirgū.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.    2. pants – Tvērums

4.1.1.

 EESK pauž neizpratni par a) apakšpunktā minēto, ka tas “ir pakalpojums lietotājiem”, īpaši par to, vai ir saistība ar bezmaksas vai maksas juridisku darījumu.

Ir svarīgi norādīt, ka pašlaik bez maksas tiek sniegti dažādi pakalpojumi, to skaitā Google Analytics. Tomēr, tā kā šie uzņēmumi par šiem pakalpojumiem neprasa lietotājiem samaksu, tie ir varējuši savos pakalpojumu līgumos iekļaut negodīgus noteikumus, kuri tos atbrīvo no jebkādas atbildības datu zuduma, pazaudēšanas vai iznīcināšanas gadījumā vai pat piešķir tiesības dzēst datus bez datu īpašnieka piekrišanas.

4.1.2.

 Turklāt EESK uzskata, ka izskatāmā regula, tāpat kā Regula (ES) 2016/679, ir jāattiecina arī uz trešām valstīm un jānodrošina, lai dalībvalstu tiesībām būtu starptautisko privāttiesību spēks.

4.2.    3. pants – Jēdzienu definīcijas

4.2.1.   Jēdziens “nepersonizēti dati”

4.2.1.1.

 Priekšlikumā nav nevienas definīcijas aristotelisma izpratnē par to, kas ir “nepersonizēti dati”; var teikt vienīgi to, ka pirmšķietami tie ir dati, kas nav personas dati; tas nozīmē, ka tie ir definēti tikai negatīvā veidā, kā to var interpretēt pēc ierosinātās regulas preambulas 7. apsvēruma un 1. panta.

4.2.1.2.

 Tomēr rūpīgāk izskatot regulu, jākonstatē, ka jēdziens neietver vienīgi tādus personas datus, uz kuriem attiecas īpaša tiesiskā aizsardzība, kas patlaban Eiropas Savienībā nodrošināta ar 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 un Direktīvu (ES) 2016/680, 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK (11), kā arī ar valstu tiesību aktiem, ar kuriem tās transponētas.

4.2.1.3.

 Tādēļ šķiet, ka šis priekšlikums attiecas ne tikai uz juridisku personu datiem (pretēji Komitejas vairākkārt paustajai vēlmei, šiem datiem nepiemēro tādu pašu aizsardzību kā fizisku personu datiem, kaut gan dažādās valstu juridiskajās sistēmās tas tiek darīts), bet arī “anonīmiem” personas datiem, uz kuriem norādīts vienīgi Vispārīgās datu aizsardzības regulas 26. apsvērumā.

4.2.1.4.

 Ņemot vērā teksta precizitātes trūkumu, EESK uzsver: lai nodrošinātu ES tiesību aktu konsekvenci, saskaņotību un juridisko skaidrību, izskatāmajā regulā ir skaidri jādefinē nepersonizēti dati, nevis jāpakārto to definīcija Regulā (ES) 2016/679 iekļautajai definīcijai, jo daudzas jurisdikcijas ir atšķirīgi interpretējušas personas datu un nepersonizētu datu jēdzienus.

4.3.    4. pants – Brīva datu aprite Savienībā

4.3.1.

 EESK uzskata, ka skaidrības un juridiskās noteiktības labad ir jānosaka termiņi, kādos dalībvalstīm ir jāpaziņo Komisijai par pasākumiem, ar kuriem saglabā vai ievieš noteikumus, kas sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ neatbilst izskatāmajai regulai.

4.3.2.

 EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai Eiropas Komisija par to informētu pārējās dalībvalstis, lai pārbaudītu, vai minētie pasākumi tieši vai netieši neietekmē nepersonizētu datu apriti dalībvalstu teritorijā.

4.4.    9. pants – Pārskate

4.4.1.

 Komisija ir nolēmusi šo regulu pārskatīt un iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei un EESK ziņojumu par galvenajiem secinājumiem piecus gadus pēc regulas spēkā stāšanās.

4.4.2.

 Tā kā nekas neliecina, ka tas varētu notikt pirms 2018. gada beigām labākajām gadījumā, Komiteja uzskata, ka pareizāk būtu to pārskatīt ne vēlāk kā pēc trim gadiem, jo mehānismam acīmredzami trūkst stabilitātes un tas attiecas uz darbības jomām, kuras ļoti strauji attīstās.

4.5.    Padomes prezidentvalsts nostāja

4.5.1.

 Šā atzinuma projekta sagatavošanas laikā Padomes prezidentvalsts 19. decembrī nāca klajā ar grozītu teksta redakciju (12), ar ko būtiski groza Komisijas priekšlikumu tieši tā, kā ierosināts EESK ieteikumos.

4.5.2.

 Īsumā, ierosināti šādi grozījumi:

a)

2. pantā (Tvērums) un 7.a un 8.a apsvērumā precizēt aspektus, kuri nav iekļauti regulas tvērumā;

b)

3. pantā (Jēdzienu definīcijas) pievienot jaunu 2.a punktu, kurā precizēta jēdziena “apstrāde” nozīme;

c)

3. panta 5. punktā “datu atrašanās vietas prasības” definīcijā skaidri minēt administratīvo praksi un attiecīgi grozīt 4. panta 1. punktu;

d)

5. panta 2.a punktā paredzēt saistošu mehānismu, ar ko nosaka obligātu prasību sniegt datus, un tā paša panta 3.a punktā noteikumu, ar ko paredz, ka dalībvalstis nosaka sankcijas lietotājiem par krāpšanu, kas saistīta ar datu sniegšanu, kā tas ieteikts šajā atzinumā;

e)

6. pantā paredzēt rīcības kodeksu vadlīniju izstrādi;

f)

7. pantā definēt “vienoto kontaktpunktu” funkciju un paredzēt iestāžu saziņas procesa paātrināšanu;

g)

svītrot 8. pantu un attiecīgi datu brīvas aprites komiteju;

h)

vairākos pantos uzlabot saskaņotību ar Pārredzamības direktīvu (13);

i)

10. un 10.a apsvērumā iekļaut skaidrojumu, kas tagad ir sniegts par jauktiem datiem un anonīmiem datiem, kā tas prasīts šajā atzinumā;

j)

12.a apsvērumā precizēt sabiedrības drošības jēdzienu, kas minēts 4. pantā un ir paskaidrots, ņemot vērā Tiesas judikatūru, kā tas ieteikts šajā atzinumā.

4.5.3.

 EESK stingri atbalsta visus prezidentvalsts ierosinājumus un aicina Komisiju, Eiropas Parlamentu un dalībvalstis pienācīgi ņemt tos vērā.

Briselē, 2018. gada 15. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS

(1)  COM(2017) 495 final,13.9.2017.

(2)  Skatīt dokumentu SWD (2017) 304 final.

(3)  Skatīt 2017. gada 10. janvāra paziņojumu COM(2017) 9 final, kā arī attiecīgo darba dokumentu SWD (2017) 2, kas publicēts tajā pašā datumā, un par kuriem EESK sagatavojusi atzinumu “Veidojot Eiropas datu ekonomiku”, OV C 345, 13.10.2017., 130. lpp.

(4)  http://www.brukselaue.msz.gov.pl/resource/76f021fe-0e02-4746-8767-5f6a01475099:JCR,

(5)  2017. gada 10. maija dokuments COM(2017) 228 final un pievienotais darba dokuments SWD (2017) 155 final.

(6)  Digitālais vienotais tirgus: vidusposma pārskats (OV vēl nav publicēts).

(7)  COM(2017) 495 final, paskaidrojuma raksts, 4. punkts.

(8)  LES 4. panta 2. punktā minēts, ka šis jēdziens ir vienīgi dalībvalstu kompetencē, bet tā definēšanā ir jāatsaucas uz Tiesas judikatūru (sk. Eiropas Tiesas 2016. gada 21. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-203/15 un C-698/15 Tele2 Sverige AB pret Post-och telestyrelsen un Secretary of State for the Home Department pret Tom Watson un citiem tīmekļa vietnē http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?qid=1513080243312&uri=CELEX:62015CJ0203 11., 88., 89. punkts), kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

(9)  Skatīt 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

(10)  Sk. 2005. gada 25. janvāra informatīvo ziņojumu INT/204 “Pašreizējais kopregulācijas un pašregulācijas stāvoklis vienotajā tirgū” un pašiniciatīvas atzinumu “Pašregulācija un kopregulācija”, OV C 291, 4.9.2015., 29. lpp.

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.), kas jau ir pārstrādāta ar Komisijas priekšlikumu par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (COM(2016) 590 final, 12.10.2016.) un priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par privātas dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību elektronisko sakaru jomā un ar ko atceļ Direktīvu 2002/58/EK (Privātuma un elektronisko sakaru regula) (COM(2017) 10 final – 2017/0003 (COD)).

(12)  Starpiestāžu lieta 2017/0228 (COD) 15724/1/17REV 1, 2017. gada 19. decembris.

(13)  OV L 294, 6.11.2013., 13. lpp.