23.7.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 242/31


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Elektromagnētiskā hipersensitivitāte”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2015/C 242/05)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2014. gada 10. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Elektromagnētiskā hipersensitivitāte”

(pašiniciatīvas atzinums).

Par komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2015. gada 7. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 504. plenārajā sesijā, kas notika 2015. gada 21. un 22. janvārī (2015. gada 21. janvāra sēdē) noraidīja Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētās nodaļas izstrādāto atzinuma projektu un ar 138 balsīm par, 110 balsīm pret un 19 atturoties pieņēma šo pretatzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzīst elektromagnētiskās hipersensitivitātes (EHS) izplatību un pauž par to bažas. Taču tā ar gandarījumu atzīmē, ka turpinās nozīmīgi pētījumi, kuru mērķis ir izprast problēmu un tās cēloņus. Tā arī norāda, ka pēdējos gados šo jautājumu ir padziļināti analizējusi Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskā komiteja (SCENIHR) (SCENIHR provizorisks atzinums par elektromagnētisko lauku (EML) iedarbības iespējamo ietekmi uz veselību, 29.11.2013., http://ec.europa.eu/health/scientific_committees/emerging/docs/scenihr_o_041.pdf), kas pēc plašas apspriešanās ar sabiedrību drīzumā pabeigs savu jaunāko atzinumu.

1.2.

EESK saprot, ka galvenie minētā ziņojuma secinājumi būtiski neatšķirsies no 2013. gada provizoriskā atzinuma, kurā teikts: “Kopumā ir pierādījumi, ka radiofrekvences lauku iedarbība cilvēkiem neizraisa simptomus un neietekmē kognitīvo funkciju. Zinātniskās komitejas iepriekšējā atzinumā tika secināts, ka radiofrekvenču lauki neatstāj nelabvēlīgu ietekmi uz reproduktīvo funkciju un attīstību, ja iedarbības līmeņi ir zemāki par spēkā esošajām robežvērtībām. Jaunāku datu par cilvēkiem un dzīvniekiem iekļaušana šo vērtējumu nemaina.” (SCENIHR provizorisks atzinums par elektromagnētisko lauku (EML) iedarbības iespējamo ietekmi uz veselību, 29.11.2013., http://ec.europa.eu/health/scientific_committees/emerging/docs/scenihr_o_041.pdf).

1.3.

Šajā SCENIHR provizoriskajā atzinumā arī norādīts: jaunie pierādījumi, salīdzinot ar iepriekšējo atzinumu 2009. gadā, apstiprina secinājumu, ka radiofrekvenču iedarbība nav kauzāli saistīta ar simptomiem. Atzinumā uzsvērts, ka pārliecība par EML iedarbību (kad faktiski iedarbības nav), bieži vien ir pietiekama, lai izraisītu simptomus.

1.4.

Tomēr, lai kliedētu sabiedrībā joprojām pastāvošās bažas un ievērotu piesardzības principu, EESK mudina Komisiju šajā jomā turpināt darbu, it īpaši tādēļ, ka ir vajadzīgi turpmāki pētījumi, lai uzkrātu pierādījumus par jebkādu iespējamo ietekmi uz veselību, ko rada ilgstoša iedarbība, piemēram, mobilā tālruņa izmantošana vairāk nekā 20 gadus.

1.5.

Paliek jautājums par sabiedrības uztveri. Daži cilvēki EML izplatību – darba vietā, ģimenē un sabiedriskajās telpās – uztver kā apdraudējumu. Līdzīgas grupas ir tikpat nobažījušās par dažādu ķīmisko vielu iedarbību, plaši izplatīto pārtikas nepanesību vai vidē esošo daļiņu, šķiedru vai baktēriju iedarbību. Šādām personām ir vajadzīgs atbalsts ne tikai slimības faktisko simptomu ārstēšanā, bet arī sakarā ar bažām, ko tās pauž par mūsdienu sabiedrību.

1.6.

Komiteja pieņem zināšanai, ka personām, kas cieš no elektromagnētiskās hipersensitivitātes sindroma, parādās reāli simptomi. Būtu jāpieliek pūles, lai uzlabotu viņu veselības stāvokli, galvenokārt pievēršoties invaliditātes mazināšanai, kā norādīts Biomedicīnas un molekulāro biozinātņu jomas pasākumā COST BM0704 (Biomedicīnas un molekulāro biozinātņu (BMBS) Eiropas sadarbības zinātnes un tehnoloģiju jomā pasākums COST BM0704 “Jaunās EML tehnoloģijas un veselības apdraudējuma pārvaldība”).

2.   Ievads

2.1.

Šā atzinuma mērķis ir izvērtēt pilsoniskās sabiedrības grupu paustās bažas par rūpniecībā, sadzīvē un pakalpojumu jomā izmantoto ierīču, kuras emitē radiofrekvences un ir atkarīgas no bezvadu sakariem, izmantošanu un ietekmi. Šo jautājumu par nozīmīgu uzskata tie, kuri cieš no vairākām nespecifiskām veselības problēmām un kuri jēdzienu “elektromagnētiskās hipersensitivitātes sindroms” (EHS) ir pieņēmuši par šo simptomu apzīmējumu un netiešu norādi uz to cēloni.

3.   Elektromagnētiskā hipersensitivitāte kā sindroma simptomātiska diagnoze

3.1.

Raugoties no viņu viedokļa, problēma diemžēl ir tā, ka vairums mediķu un zinātnieku uzskata, ka nav pārliecinošu pierādījumu, lai plašo simptomu klāstu, ko apzīmē ar EHS, saistītu ar elektromagnētisko vai radiofrekvenču lauku iedarbību. Šajā saistībā Pasaules Veselības organizācija (PVO) secina: “Visi līdz šim veiktie pētījumi liecina, ka iedarbība, kas ir mazāka par ICNIRP izstrādātajās EML pamatnostādnēs (1998) ieteiktajām robežvērtībām, kuras aptver pilnu frekvenču spektru no 0 līdz 300 GHz, nerada nekādu zināmu nelabvēlīgu ietekmi uz veselību.” (PVO: http://www.who.int/peh-emf/research/en/). Neraugoties uz to, vairāku valstu aktīvistu organizācijas savās kampaņās turpina pieprasīt plašāk atzīt minēto problēmu un veikt vairāk preventīvu un korektīvu pasākumu attiecībā uz EML intensitāti un izplatību. Šādas organizācijas uzskata, ka iestāžu rīcības trūkums labākajā gadījumā ir vieglprātība, bet sliktākajā – daļa no plašākas sazvērestības, kurā iesaistītas valdības, komerciālas un ārvalstu intereses un nevēlēšanās veikt apjomīgos pielāgojumus, kas būs nepieciešami, lai ierobežotu vai samazinātu Wi-Fi (vai citu ar elektrību darbināmu ierīču) lietojumu.

3.2.

Eiropas Savienība gan pirms Padomes Ieteikuma par elektromagnētiskā lauka (0 Hz–300 GHz) ietekmes uz plašu sabiedrību ierobežošanu (Padomes Ieteikums 1999/519/EK) 1999. gadā, gan pēc tā publicēšanas ir turpinājusi aktīvi nodarboties ar šo jautājumu un ir pieprasījusi labākās zinātniskās un medicīniskās konsultācijas, ko sniegušas vairākas darba grupas, kā arī Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskā komiteja (SCENIHR). Rezultātā ir izstrādāta virkne analīžu, nostājas dokumentu un atzinumu, kas liecina, ka iestādes un medicīniskās, pētniecības un zinātnes kopienas pret šo jautājumu attiecas nopietni.

3.3.

Šis jautājums ir svarīgs ne tikai Eiropai. Eiropas Komisija 2014. gada novembrī rīkoja 18. gadskārtējo pētniecības un veselības politikas konferenci, kas bija veltīta radiofrekvenču sakaru globālajai koordinācijai un kurā aplūkoja plašos pasaules mēroga pētījumus šajā jautājumā. Minētajos zinātniskajos atzinumos līdz šim nav pausti zinātniski argumenti, kas pamatotu Padomes Ieteikumā 1999/519/EK minēto iedarbības robežvērtību (pamatierobežojumu un atsauces līmeņu) pārskatīšanu. Tomēr Komisija atzīst, ka dažu risku izvērtēšanas pamatdati joprojām ir ierobežoti, it īpaši attiecībā uz zema līmeņa ilgtermiņa iedarbību, kas pamato tālāku pētījumu nepieciešamību.

3.4.

Cilvēki, kas cieš no elektromagnētiskās hipersensitivitātes sindroma, turpina apgalvot, ka gan dalībvalstis, gan Eiropas Savienība saistībā ar viņu problēmu nerīkojas tik efektīvi, cik, pēc viņu domām, būtu nepieciešams. Lielākā daļa sabiedrības veselības aizsardzības iestāžu tomēr nepiekrīt (piemēram, Apvienotās Karalistes Valsts veselības aprūpes dienests – sk. http://www.nhs.uk/Conditions/Mobile-phone-safety/Pages/QA.aspx#biological-reasons). Lielākajā daļā neatkarīgo izmēģinājumu līdz šim secināts, ka cilvēki, kuri, pēc pašu teiktā, cieš no elektromagnētiskās hipersensitivitātes sindroma, nespēj atšķirt esoša un iedomāta (tas ir, nulles līmeņa) elektromagnētiskā lauka iedarbību. “Dubultajos aklajos” (double-blind) eksperimentos noskaidrots, ka cilvēki, kuri ziņo par elektromagnētisko hipersensitivitāti, nespēj atklāt elektromagnētisko lauku klātbūtni un parasti ziņo par veselības stāvokļa pasliktināšanos gan pēc nulles iedarbības, gan pēc elektromagnētisko lauku faktiskas iedarbības (British Medical Journal 332 (7546): 886–889).

3.5.

Tomēr elektromagnētiskajai hipersensitivitātei piedēvētu simptomu esamība nav noliedzama; kā redzams, daudzi cilvēki paši sev nosaka diagnozi, ka cieš no savstarpēji nesaistītām veselības problēmām, kuras viņi saista ar elektromagnētiskajiem laukiem. To iedzīvotāju īpatsvars, kuri uzskata, ka viņiem ir šī diagnoze, dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Pasaules Veselības organizācija norāda: “Elektromagnētiskajai hipersensitivitātei nav skaidru diagnosticēšanas kritēriju, un nav zinātniska pamata elektromagnētiskās hipersensitivitātes simptomus saistīt ar EML iedarbību. Turklāt elektromagnētiskā hipersensitivitāte nav medicīniska diagnoze, un nav arī skaidrs, vai tā ir vienota medicīniska problēma.” (PVO: Elektromagnētiskie lauki un sabiedrības veselība http://www.who.int/peh-emf/publications/facts/fs296/en/).

3.6.

Savukārt elektromagnētisko lauku termiskā ietekme uz cilvēka ķermeni jau ir atklāta pirms vairāk nekā 100 gadiem, un, kā jau minēts, ir izstrādāti ES Padomes ieteikumi attiecībā uz elektromagnētiskajiem laukiem un starptautiskie radiācijas drošības standarti, kas tiek regulāri pārskatīti. ES līmenī attiecībā uz elektromagnētiskajiem laukiem ir apstiprināti šādi juridiskie instrumenti:

Padomes 1999. gada 12. jūlija Ieteikums 1999/519/EK par elektromagnētiskā lauka ietekmes uz plašu sabiedrību ierobežošanu (1), ar ko paredzēts papildināt valstu politiku veselības uzlabošanai. Tā mērķis ir, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem pierādījumiem, izveidot sistēmu, kas ierobežotu elektromagnētisko lauku iedarbību uz sabiedrību kopumā, kā arī izveidot pamatu situācijas uzraudzībai,

Direktīva 1999/5/EK (2),

Direktīva 2013/35/ES (3),

Direktīva 2006/95/EK (4), ar ko nodrošina, lai sabiedrība, tostarp darba ņēmēji, netiktu pakļauti ietekmes līmenim, kas pārsniedz 1999. gada ieteikumā noteiktās robežvērtības,

Lēmums Nr. 243/2012/ES (5), ar ko izveido radiofrekvenču spektra daudzgadu politikas programmu.

3.7.

Attiecībā uz pētniecību Komiteja norāda, ka kopš 2000. gada Eiropas Komisija līdztekus tās aktīvajai ieinteresētībai šajā tematā ir piešķīrusi finansējumu 37 miljonu EUR apmērā EML un mobilo tālruņu jomas pētniecībai.

3.8.

Par šiem jautājumiem EESK ir paudusi bažas atzinumos, kas pieņemti saistībā ar minētajiem noteikumiem un to izstrādes gaitā, un aicinājusi nejonizējošā starojuma iedarbību samazināt līdz minimumam. Tomēr cilvēkiem, kas cieš no elektromagnētiskās hipersensitivitātes sindroma, ir raksturīga savu simptomu saistīšana ar EML, kuru intensitāte ir daudz zemāka par atļautajām robežvērtībām.

Briselē, 2015. gada 21. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Henri MALOSSE


(1)  OV L 199, 30.7.1999., 59. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/5/EK (OV L 91, 7.4.1999., 10. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/35/ES (OV L 179, 29.6.2013., 1. lpp.).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/95/EK (OV L 374, 27.12.2006., 10. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 243/2012/ES (OV L 81, 21.3.2012., 7. lpp.).