Lieta C‑3/05
Gaetano Verdoliva
pret
J. M. Van der Hoeven BV u.c.
(Corte d'appello di Cagliari lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Briseles Konvencija – Lēmums, ar kuru tiek atļauta citā līgumslēdzējā valstī pasludināta sprieduma izpilde – Neizsniegšana vai izsniegšana, kas veikta, pārkāpjot noteikto kārtību – Uzzināšana – Termiņš prasības celšanai
Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [Juliane Kokott] secinājumi, sniegti 2005. gada 24. novembrī
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2006. gada 16. februārī
Sprieduma kopsavilkums
Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi – Izpilde – Lēmums, ar kuru tiek atļauta izpilde – Izsniegšana
(1968. gada 27. septembra Briseles Konvencijas 36. pants)
36. pants 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas grozīta ar 1978. gada, 1982. gada un 1989. gada pievienošanās konvencijām, jāinterpretē tādējādi, ka tas pieprasa, lai lēmums, ar kuru tiek atļauta izpilde, tiktu izsniegts kārtībā, kādu nosaka tās līgumslēdzējas valsts procesuālās tiesību normas, kurā tiek lūgta sprieduma izpilde, un tādējādi neizsniegšanas vai izsniegšanas, kas veikta, pārkāpjot noteikto kārtību, gadījumā tas vien, ka persona, pret kuru celta izpildīšanas prasība, uzzina par šo lēmumu, nav pietiekami, lai sāktos minētajā pantā noteiktais termiņš.
Pirmkārt, prasības par lēmuma, ar kuru tiek atļauta izpilde, izsniegšanu uzdevums ir, no vienas puses, aizsargāt tās puses tiesības, pret kuru celta izpildīšanas prasība, un, no otras puses, ļaut precīzi aprēķināt šajā normā paredzēto stingro un imperatīvo pārsūdzības termiņu. Šis divkāršais uzdevums apvienojumā ar mērķi vienkāršot formalitātes, kuras attiecas uz citās līgumslēdzējās valstīs pieņemto spriedumu izpildi, izskaidro iemeslu, kādēļ no konvencijas izriet, ka, nododot lēmumu, ar kuru tiek atļauta izpilde, pusei, pret kuru celta izpildīšanas prasība, ir jāpiemēro striktāki formas nosacījumi nekā tie, kas ir piemērojami šī paša lēmuma nodošanai prasītājam. Otrkārt, ja būtu svarīgi tikai tas, ka puse, pret kuru celta izpildīšanas prasība, zina par izpildi atļaujošo lēmumu, pastāvētu risks, ka prasībai par izsniegšanu zustu jēga, un turklāt tas apgrūtinātu precīzu šajā normā noteiktā termiņa aprēķināšanu, tādējādi lemjot neveiksmei vienveidīgu konvencijas noteikumu piemērošanu.
(sal. ar 34.–38. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2006. gada 16. februārī (*)
Briseles Konvencija – Lēmums, ar kuru tiek atļauta citā līgumslēdzējā valstī pasludināta sprieduma izpilde – Neizsniegšana vai izsniegšana, kas veikta, pārkāpjot noteikto kārtību – Uzzināšana – Termiņš prasības celšanai
Lieta C‑3/05
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši 1971. gada 3. jūnija Protokolam par Tiesas sniegto interpretāciju 1968. gada 27. septembra Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās,
ko Corte d’appello di Cagliari (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 12. novembrī un Tiesā reģistrēts 2005. gada 6. janvārī, tiesvedībā
Gaetano Verdoliva
pret
J. M. Van der Hoeven BV,
Banco di Sardegna,
San Paolo IMI SpA,
piedaloties
Pubblico Ministero.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka] (referents),
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Verdolīvas [Verdoliva] vārdā – M. Komella [M. Comella] un U. Ugass [U. Ugas], avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz A. Čingolo [A. Cingolo], avvocato dello Stato,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – E. di Maršs [E. de March] un A. M. Rušo‑Žoē [A.‑M. Rouchaud‑Joët], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 24. novembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt 36. pantu 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kas grozīta ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp., un grozījumi 77. lpp.), 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.) un 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV L 285, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Briseles Konvencija”).
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Verdolīvu un J. M. Van der Hoeven BV (turpmāk tekstā – “Van der Hoeven”), Banco di Sardegna un San Paolo IMI SpA, iepriekš Istituto San Paolo di Torino, jautājumā par Arrondissementsrechtbank ’s‑Gravenhage (Nīderlande) pasludinātā sprieduma, ar kuru Verdolīvam tika piespriests samaksāt Van der Hoeven NLG 365 000, izpildi Itālijā.
Atbilstošās tiesību normas
Briseles Konvencija
3 Saskaņā ar Briseles Konvencijas 26. panta pirmo daļu līgumslēdzējā valstī pieņemts spriedums bez kādas īpašas procedūras atzīstams pārējās līgumslēdzējās valstīs.
4 Minētās konvencijas 27. panta 2. punkts tomēr paredz, ka šādus spriedumus neatzīst, ja atbildētājam, kas nav ieradies, dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nav izsniegts vai paziņots noteiktā kārtībā un pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību.
5 Šīs pašas konvencijas 31. panta pirmā daļa paredz, ka līgumslēdzējā valstī pieņemts spriedums, kas izpildāms šajā valstī, jāizpilda citā līgumslēdzējā valstī, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieprasījuma tas ir pasludināts par izpildāmu šajā pēdējā valstī.
6 Saskaņā ar Briseles Konvencijas 34. pantu:
“Tiesa, kura izskata prasības pieteikumu [par sprieduma izpildi], lemj pēc iespējas ātri, lai puse pret kuru celta izpildīšanas prasība, šajā tiesvedības posmā nav tiesīga ne uz kādiem iesniegumiem prasības sakarā.
Prasības pieteikumu var noraidīt vienīgi 27. un 28. pantā minēto iemeslu dēļ.
[..]” [Neoficiāls tulkojums]
7 Minētās konvencijas 35. pants nosaka, ka lēmumu par pieteikumu pēc tiesas sekretāra lūguma nekavējoties dara zināmu pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar kārtību, kāda noteikta pieteikuma saņēmējā valstī.
8 Šīs pašas konvencijas 36. pants ir formulēts šādi:
“Ja izpilde tiek atļauta, puse, pret kuru celta izpildīšanas prasība, viena mēneša laikā pēc lēmuma izsniegšanas var to pārsūdzēt.
Ja puses, pret kuru celta izpildīšanas prasība, adrese ir citā līgumslēdzējā valstī, nevis tajā, kurā pieņemts lēmums, ar kuru tika atļauta izpilde, pārsūdzības termiņš ir divi mēneši, un tas sākas dienā, kad paziņojums izsniegts personai, vai tas nosūtīts uz domicila adresi. Termiņu nevar pagarināt attāluma dēļ.” [Neoficiāls tulkojums]
9 Briseles Konvencijas 40. panta 1. punkts nosaka, ka, ja izpilde netiek atļauta, prasītājs [šo lēmumu] var pārsūdzēt.
Itālijas procesuālās tiesības
10 Saskaņā ar Itālijas Civilprocesa kodeksa (Codice di Procedura Civile, turpmāk tekstā – “CPC”) 143. pantu izsniegšana personai, kuras dzīvesvieta un domicila adrese nav zināmas, tiek veikta, tiesu izpildītājam nododot vienu akta kopiju pēdējās dzīvesvietas pašvaldībā un otru akta kopiju izliekot pie šī tiesu izpildītāja oficiālā ziņojumu dēļa.
11 CPC 650. pants nosaka, ka maksājuma rīkojuma adresāts var pret to iesniegt iebildumus pat pēc tajā norādītā termiņa beigām, ja viņš pierāda, ka viņš par to savlaicīgi nav uzzinājis tāpēc, ka izsniegšana tika izdarīta, pārkāpjot noteikto kārtību. Tomēr pēc tam, kad ir beidzies desmit dienu termiņš, skaitot no pirmā izpildes akta, šie iebildumi vairs nav pieņemami.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
12 Ar 1993. gada 14. septembra spriedumu Arrondissementsrechtbank ’s‑Gravenhage piesprieda Verdolīvam samaksāt Van der Hoeven summu NLG 365 000 apmērā, kā arī procentus un papildu izdevumus.
13 1994. gada 24. maijā Corte d’appello di Cagliari atļāva šī sprieduma exequatur Itālijas Republikā, atļaujot aresta uzlikšanu summai, ko Verdolīva bija parādā, ITL 220 000 000 apmērā.
14 Pirmais mēģinājums izsniegt rīkojumu par exequatur, kas tika veikts Verdolīvas dzīvesvietā Kapoterrā [Capoterra] (Itālija), bija nesekmīgs. Saskaņā ar 1994. gada 14. jūlijā sastādīto protokolu par izsniegšanu Verdolīva, lai arī palikdams reģistrēts šajā vietā, bija mainījis dzīvesvietu pirms vairāk nekā gada.
15 Saskaņā ar CPC 143. pantu tika veikta otrā izsniegšana. Saskaņā ar 1994. gada 27. jūlijā sastādīto protokolu par izsniegšanu tiesu izpildītājs nodeva vienu akta kopiju Kapoterras pašvaldībā un otru akta kopiju pielika pie sava oficiālā ziņojumu dēļa.
16 Tā kā 30 dienu laikā, skaitot no šādi veiktās izsniegšanas, Verdolīva nebija iesniedzis nekādus iebildumus, Van der Hoeven sāka sprieduma izpildi pret Verdolīvu, iestājoties izpildes procesā, ko pret viņu jau bija ierosinājuši Banco di Sardegna un San Paolo IMI SpA.
17 Ar prasību, kas 1996. gada 14. decembrī iesniegta Tribunale civile di Cagliari (Itālija), Verdolīva vērsās pret izpildi, to pamatojot, pirmkārt, ar to, ka rīkojums par exequatur viņam nebija ticis izsniegts, un, otrkārt, ar to, ka tas nebija ticis nodots Kapoterras pašvaldībā un tādējādi 1994. gada 27. jūlija protokols par izsniegšanu bija nepatiess.
18 Tribunale civile di Cagliari ar 2002. gada 7. jūnija lēmumu šo prasību noraidīja ar pamatojumu, ka prasība par iebildumiem bija noilgusi. Saskaņā ar šīs tiesas teikto pēc analoģijas ar CPC 650. pantu varētu tikt pieļauta iebildumu novēlota iesniegšana, ja par rīkojumu par exequatur nav laicīgi uzzināts tādēļ, ka tā izsniegšana notikusi, pārkāpjot noteikto kārtību, tomēr termiņš šādas prasības iesniegšanai jebkurā gadījumā nevarēja pārsniegt 30 dienas, skaitot no pirmā izpildes akta, kas ļāva Verdolīvam par šo rīkojumu uzzināt.
19 Verdolīva pārsūdzēja šo lēmumu Corte d’appello di Cagliari, atkārtojot pamatus, ko viņš bija izvirzījis pirmajā instancē, un piebilstot, ka izsniegšana nav notikusi arī tādēļ, ka ir ticis pārkāpts CPC 143. pants, kā to interpretējusi Corte suprema di cassazione. Tiesu izpildītājs nebija veicis nepieciešamos meklējumus, lai pārliecinātos, vai adresāts tiešām nebija atrodams, nedz arī atsaucies uz šiem meklējumiem 1994. gada 27. jūlija protokolā par izsniegšanu.
20 Uzskatīdama, ka prāvas atrisinājums ir atkarīgs no Briseles Konvencijas 36. panta interpretācijas, Corte d’appello di Cagliari nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Briseles] Konvencija paredz autonomu “uzzināšanas par procesuāliem dokumentiem” jēdzienu, vai arī attiecībā uz šo jēdzienu tā atsaucas uz valsts tiesību normām?
2) Vai no [Briseles] Konvencijas normām un it īpaši no [tās] 36. panta var secināt, ka [šajā pantā] paredzētā rīkojuma par exequatur izsniegšana var tikt veikta veidā, kas tiek uzskatīts par līdzvērtīgu?
3) Vai gadījumā, ja rīkojums par exequatur nav ticis izsniegts vispār vai nav ticis izsniegts noteiktā kārtībā, tomēr sākas šajā pantā noteiktais termiņš, vai, ja tas tā nav, vai no [Briseles] Konvencijas jāsecina, ka tā ierobežo veidus, kādos var tikt uzzināts par rīkojumu par exequatur?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
21 Ar saviem jautājumiem, kas aplūkojami kopā, ieniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai gadījumā, ja lēmuma, ar kuru atļauj izpildi, izsniegšana nav notikusi vai ir notikusi, pārkāpjot noteikto kārtību, tas vien, ka persona, pret kuru celta izpildīšanas prasība, par šo lēmumu ir zinājusi, ir pietiekami, lai sāktos Briseles Konvencijas 36. pantā noteiktais termiņš.
22 Šajā sakarā uzreiz jāatzīst, ka Briseles Konvencijas 36. panta formulējums pats par sevi neļauj atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.
23 Kaut arī šis noteikums paredz, ka termiņu, kura laikā var tikt pārsūdzēts lēmums, kas spriedumu pasludina par izpildāmu, sāk skaitīt pēc šī lēmuma izsniegšanas, tas nedefinē izsniegšanas jēdzienu un neprecizē kārtību, kādā tai jānotiek, lai iestātos tās sekas, atskaitot gadījumu, ja puses, pret kuru celta izpildīšanas prasība, adrese ir citā līgumslēdzējā valstī, nevis tajā, kurā pieņemts lēmums, ar kuru spriedums tika pasludināts par izpildāmu, un šajā gadījumā, lai sāktos pārsūdzības termiņš, paziņojums jāizsniedz personai vai jānosūta uz domicila adresi.
24 Turklāt Briseles Konvencijas 36. pants, pretēji tās 27. panta 2. punktam, nesatur nekādu skaidri izteiktu nosacījumu attiecībā uz noteiktās izsniegšanas kārtības ievērošanu.
25 Līdz ar to Briseles Konvencijas 36. pants jāinterpretē, ņemot vērā šīs konvencijas sistēmu un mērķus.
26 Kas attiecas uz Briseles Konvencijas mērķi, no tās preambulas izriet, ka tas ir vienkāršot formalitātes, kurām pakļauta tiesu spriedumu savstarpēja atzīšana un izpilde. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šo mērķi tomēr nedrīkst īstenot, jebkādā veidā vājinot aizstāvības tiesības (skat. 1985. gada 11. jūnija spriedumu lietā 49/84 Debaecker un Plouvier, Recueil, 1779. lpp., 10. punkts, un 2005. gada 13. oktobra spriedumu lietā C‑522/03 Scania Finance France, Recueil, I‑8639. lpp., 15. punkts).
27 It īpaši attiecībā uz izpildi minētās konvencijas pamatmērķis ir, cik vien iespējams, veicināt brīvu spriedumu apriti, paredzot vienkāršu un ātru exequatur procedūru, tajā pašā laikā dodot pusei, pret kuru ir prasīta sprieduma izpilde, iespēju to pārsūdzēt (skat. 1985. gada 2. jūlija spriedumu lietā 148/84 Deutsche Genossenschaftsbank, Recueil, 1981. lpp., 16. punkts, un 2002. gada 28. marta spriedumu lietā C‑7/98 Krombach, Recueil, I‑1935. lpp., 19. punkts).
28 Kas attiecas uz sistēmu, ko Briseles Konvencija iedibinājusi spriedumu atzīšanas un izpildes jomā, jāatzīmē, ka papildus minētās konvencijas 36. pantam arī citi tās panti paredz aktu un lēmumu izsniegšanu un paziņošanu atbildētājam.
29 Minētās konvencijas 27. panta 2. punkts un 34. panta otrā daļa tomēr paredz, ka līgumslēdzējā valstī pieņemtus spriedumus pārējās līgumslēdzējās valstīs neatzīst, ja atbildētājam, kas nav ieradies, dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nav izsniegts vai paziņots noteiktā kārtībā un pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību. Šajā sakarā Tiesa ir lēmusi, ka līgumslēdzējā valstī aizmuguriski taisīts spriedums nav jāatzīst citā līgumslēdzējā valstī, ja atbildētājam, kas nav ieradies, dokuments, ar kuru ierosināta lieta, nav izsniegts vai paziņots noteiktā kārtībā, pat ja viņš vēlāk uzzinājis par pieņemto spriedumu un nav izmantojis pieejamās pārsūdzības iespējas (1992. gada 3. jūlija spriedums lietā C‑305/88 Lancray, Recueil, I‑2725. lpp., 23. punkts, un 1992. gada 12. novembra spriedums lietā C‑123/91 Minalmet, Recueil, I‑5661. lpp., 21. punkts).
30 Turklāt jāatzīst, ka sistēmā, ko Briseles Konvencija iedibinājusi izpildes jomā, prasītāja intereses un tās personas intereses, pret kuru celta izpildīšanas prasība, tiek aizsargātas dažādi.
31 Šīs konvencijas 36. pants attiecībā uz pusi, pret kuru celta izpildīšanas prasība, paredz lēmuma, ar kuru tiek atļauta izpilde, formāla “izsniegšanas” mehānisma izmantošanu. Turpretī no šīs pašas konvencijas 35. panta izriet, ka tā tikai prasa, lai lēmums par pieteikumu “tiktu darīts zināms” prasības iesniedzējam.
32 Turklāt saskaņā ar Briseles Konvencijas 36. panta noteikumiem pusei, pret kuru celta izpildīšanas prasība, atkarībā no tā, vai viņas domicils ir vai nav dalībvalstī, kurā pieņemts lēmums, ar kuru tika atļauta izpilde, pēc šī lēmuma izsniegšanas tā pārsūdzēšanai ir viena vai divu mēnešu termiņš. Šis termiņš ir stingrs un imperatīvs (1988. gada 4. februāra spriedums lietā 146/86 Hoffmann, Recueil, 645. lpp., 30. un 31. punkts). Savukārt gan no minētās konvencijas 40. panta 1. punkta, gan no Ženāra [Jenard] ziņojuma par šo pašu konvenciju (OV 1979, C 59, 1. lpp., 53. lpp.) izriet, ka prasītāja tiesības pārsūdzēt lēmumu, ar kuru izpilde netiek atļauta, nav pakļautas nekādam noilguma termiņam.
33 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānosaka, vai, ja lēmuma, ar kuru atļauj izpildi, izsniegšana nav notikusi vai nav notikusi noteiktajā kārtībā, tas, ka persona, pret kuru celta izpildīšanas prasība, par to uzzinājusi, ir pietiekami, lai sāktos Briseles Konvencijas 36. pantā noteiktais termiņš.
34 Šajā sakarā nav strīda par to, pirmkārt, kā to atzīmējusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 56. punktā, ka prasības par lēmuma, ar kuru tiek atļauta izpilde, izsniegšanu uzdevums ir, no vienas puses, aizsargāt tās puses tiesības, pret kuru celta izpildīšanas prasība, un, no otras puses, ļaut precīzi aprēķināt Briseles Konvencijas 36. pantā paredzēto stingro un imperatīvo pārsūdzības termiņu.
35 Šis divkāršais uzdevums apvienojumā ar mērķi vienkāršot formalitātes, kuras attiecas uz citās līgumslēdzējās valstīs pieņemto spriedumu izpildi, izskaidro iemeslu, kādēļ no konvencijas izriet, ka, nododot lēmumu, ar kuru tiek atļauta izpilde, pusei, pret kuru celta izpildīšanas prasība, ir jāpiemēro striktāki formas nosacījumi nekā tie, kas ir piemērojami šī paša lēmuma nodošanai prasītājam.
36 Otrkārt, jāatgādina, ka, ja būtu svarīgi tikai tas, ka puse, pret kuru celta izpildīšanas prasība, zina par izpildi atļaujošo lēmumu, pastāvētu risks, ka prasībai par izsniegšanu zustu jēga. Prasītājiem tad būtu kārdinājums atteikties no izsniegšanas [tādā] veidā, kuru prasa izsniegšanai noteiktā kārtība (šajā sakarā saistībā ar Briseles Konvencijas 27. panta 2. punktu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lancray, 20. punkts).
37 Turklāt tas apgrūtinātu precīzu minētās konvencijas 36. pantā noteiktā termiņa aprēķināšanu, tādējādi lemjot neveiksmei vienveidīgu Briseles Konvencijas noteikumu piemērošanu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lancray, 20. punkts).
38 Līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Briseles Konvencijas 36. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas pieprasa, lai lēmums, ar kuru tiek atļauta izpilde, tiktu izsniegts kārtībā, kādu nosaka tās līgumslēdzējas valsts procesuālās tiesību normas, kurā tiek lūgta sprieduma izpilde, un tādējādi neizsniegšanas vai izsniegšanas, kas veikta, pārkāpjot noteikto kārtību, gadījumā tas vien, ka persona, pret kuru celta izpildīšanas prasība, uzzina par šo lēmumu, nav pietiekami, lai sāktos minētajā pantā noteiktais termiņš.
Par tiesāšanās izdevumiem
39 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
36. pants 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas grozīta ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos, 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos un 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos, jāinterpretē tādējādi, ka tas pieprasa, lai lēmums, ar kuru tiek atļauta izpilde, tiktu izsniegts kārtībā, kādu nosaka tās līgumslēdzējas valsts procesuālās tiesību normas, kurā tiek lūgta sprieduma izpilde, un tādējādi neizsniegšanas vai izsniegšanas, kas veikta, pārkāpjot noteikto kārtību, gadījumā tas vien, ka persona, pret kuru celta izpildīšanas prasība, uzzina par šo lēmumu, nav pietiekami, lai sāktos minētajā pantā noteiktais termiņš.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – itāļu.