22.12.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 342/1

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 1221/2009

(2009. gada 25. novembris)

par organizāciju brīvprātīgu dalību Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS), kā arī par Regulas (EK) Nr. 761/2001 un Komisijas Lēmumu 2001/681/EK un 2006/193/EK atcelšanu

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 175. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (3),

tā kā:

(1)	Līguma 2. pantā noteikts, ka viens no Kopienas uzdevumiem ir veicināt ilgtspējīgu attīstību visā Kopienā.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (4), sadarbības un partnerattiecību uzlabošana ar uzņēmumiem ir noteikta kā stratēģiskā pieeja mērķu sasniegšanai vides jomā. Brīvprātīgas saistības ir būtiska šīs pieejas daļa. Tādēļ uzskata par vajadzīgu veicināt plašāku dalību Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS) un veicināt iniciatīvu izstrādi, lai motivētu organizācijas publicēt precīzus un neatkarīgu ekspertu novērtētus vides pārskatus vai pārskatus par veikumu ilgtspējīgas attīstības jomā.

(3)

Komisijas 2007. gada 30. aprīļa Paziņojumā par Sestās Kopienas vides rīcības programmas vidusposma pārskatu ir atzīts, ka jāuzlabo rūpniecības nozarē izstrādāto brīvprātīgo instrumentu darbība un ka šiem instrumentiem ir liels potenciāls, kas vēl nav pilnībā izmantots. Komisija ir aicināta pārskatīt šos instrumentus, lai veicinātu šo instrumentu izmantošanu un samazinātu to pārvaldības administratīvo slogu.

(4)	Komisijas 2008. gada 16. jūlija Paziņojumā par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu atzīts, ka EMAS palīdz organizācijām optimizēt ražošanas procesus, samazinot ietekmi uz vidi un racionālāk izmantojot resursus.

(5)

Lai veicinātu saskaņotu pieeju attiecībā uz Kopienas līmenī izstrādātiem juridiskiem instrumentiem vides aizsardzības jomā, Komisijai un dalībvalstīm būtu jāapsver, kā reģistrāciju EMAS varētu ņemt vērā, izstrādājot tiesību aktus, vai kā to varētu izmantot kā līdzekli, lai īstenotu tiesību aktus. Lai padarītu EMAS pievilcīgāku organizācijām, Komisijai un dalībvalstīm EMAS būtu jāņem vērā arī savā iepirkumu politikā un attiecīgā gadījumā jāatsaucas uz EMAS vai līdzvērtīgām vides vadības sistēmām, minot tās kā būvdarbu un pakalpojumu līgumu izpildes nosacījumu.

(6)

Saskaņā ar 15. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 761/2001 (2001. gada 19. marts), ar ko organizācijām atļauj brīvprātīgi piedalīties Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS) (5), Komisija, ņemot vērā EMAS darbības laikā gūto pieredzi, pārskata EMAS un Eiropas Parlamentam un Padomei ierosina atbilstīgus grozījumus.

(7)

Vides vadības sistēmu, tostarp EMAS, kā izklāstīts Regulā (EK) Nr. 761/2001, piemērošana ir apliecinājusi šo sistēmu efektivitāti, veicinot organizāciju veikuma vides jomā uzlabojumus. Tomēr pastāv vajadzība palielināt to organizāciju skaitu, kuras piedalās sistēmā, lai pastiprinātu vides uzlabojumu kopējo ietekmi. Tādējādi šīs regulas īstenošanas laikā gūtā pieredze būtu jāizmanto, lai pastiprinātu EMAS spēju uzlabot organizāciju vispārējo veikumu vides jomā.

(8)	Organizācijas būtu jāaicina brīvprātīgi piedalīties EMAS, tādējādi tās varētu gūt pievienoto vērtību attiecībā uz reglamentējošo kontroli, samazinātām izmaksām un organizācijas tēlu sabiedrībā, ja vien tās var uzskatāmi parādīt labāku veikumu vides jomā.

(9)	EMAS vajadzētu būt pieejamai visām organizācijām, kuras atrodas Kopienā un ārpus tās un kuru darbība ietekmē vidi. EMAS būtu jānodrošina šīm organizācijām līdzekļi, lai minēto ietekmi ierobežotu un uzlabotu organizāciju vispārējo veikumu vides jomā.

(10)	Organizācijas, jo īpaši mazas organizācijas, būtu jāaicina piedalīties EMAS. Šo organizāciju dalība būtu jāveicina, vienkāršojot piekļuvi informācijai, pastāvošajiem atbalsta fondiem un publiskām iestādēm, kā arī ieviešot vai veicinot tehniskās palīdzības pasākumus.

(11)	Organizācijām, kas piemēro citas vides vadības sistēmas un vēlas turpmāk piemērot EMAS, vajadzētu būt iespējai to izdarīt cik iespējams vienkāršāk. Būtu jāņem vērā saikne ar citām vides vadības sistēmām.

(12)	Organizācijām ar objektiem, kas atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, vajadzētu būt iespējai reģistrēt visus vai vairākus no šiem objektiem, veicot tikai vienu reģistrāciju.

(13)

Mehānisms, ar ko nosaka, vai organizācija ievēro visas spēkā esošās tiesiskās prasības vides jomā, būtu jāstiprina, lai palielinātu uzticību EMAS un jo īpaši lai dalībvalstis, atceļot ierobežojumus vai ieviešot normatīvus atvieglojumus, varētu samazināt administratīvo slogu, ar ko saskaras reģistrētās organizācijas.

(14)	EMAS īstenošanas procesā būtu jāiesaista organizācijas darbinieki, jo tādējādi pieaug apmierinātība ar darbu, kā arī zināšanas par vides jautājumiem, kuras var izplatīt gan darbavietā, gan ārpus tās.

(15)

EMAS logotipam būtu jākļūst par pievilcīgu reklāmas un tirdzniecības līdzekli, ko organizācijas izmanto un kas veicina pircēju un citu ieinteresēto personu izpratni par EMAS. EMAS logotipa izmantošanas noteikumi būtu jāvienkāršo, nosakot tikai viena logotipa izmantošanu, un būtu jāatceļ pašreizējie ierobežojumi, izņemot tos, kuri attiecas uz ražojumiem un iepakojumu. Nedrīkstētu būt iespējai to sajaukt ar videi labvēlīgu ražojumu marķējumiem.

(16)	Izmaksām un maksām par reģistrāciju EMAS vajadzētu būt saprātīgām un samērīgām ar organizācijas lielumu, kā arī ar darbu, ko veic kompetentās iestādes. Neskarot EK līguma noteikumus par valsts atbalstu, būtu jāapsver iespēja atcelt vai samazināt maksas, kas jāmaksā mazām organizācijām.

(17)	Organizācijām būtu regulāri jāizstrādā un jādara publiski pieejamas vides deklarācijas, tādējādi sniedzot sabiedrībai un pārējām ieinteresētajām personām informāciju par atbilstību spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā, kā arī par veikumu šajā jomā.

(18)

Lai nodrošinātu informācijas atbilstību un salīdzināmību, ziņojumi par organizāciju veikumu vides jomā būtu jāizstrādā, pamatojoties uz vispārējiem un nozarei raksturīgiem darbības rādītājiem galvenajās vides jomās ražošanas un ražojumu līmenī, izmantojot piemērotus standartus un normas. Tam būtu jāpalīdz organizācijām salīdzināt veikumu vides jomā gan dažādos pārskata periodos, gan ar citu organizāciju veikumu vides jomā.

(19)	Dalībvalstīm apmainoties ar informāciju un sadarbojoties, būtu jāizstrādā atsauces dokumenti, tostarp vides vadības paraugprakse un veikuma vides jomā rādītāji konkrētām nozarēm. Šādiem dokumentiem būtu jāpalīdz organizācijām labāk koncentrēties uz svarīgākajiem vides aspektiem attiecīgajā nozarē.

(20)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz ražojumu tirdzniecību (6), organizē akreditāciju valstu un Eiropas līmenī un nosaka vispārīgo akreditācijas sistēmu. Šai regulai būtu, ciktāl vajadzīgs, jāpapildina minētie noteikumi, vienlaikus ņemot vērā EMAS īpatnības, piemēram, nepieciešamību nodrošināt augstu uzticamības līmeni iesaistīto personu, jo īpaši dalībvalstu, vidū, un attiecīgā gadījumā jāparedz konkrētāki noteikumi. Ar EMAS noteikumiem būtu jānodrošina un pastāvīgi jāuzlabo vides verificētāju kompetence, ieviešot neatkarīgu un objektīvu akreditācijas vai licencēšanas sistēmu, vides verificētāju apmācību un viņu darbību piemērotu uzraudzību, tādējādi nodrošinot to organizāciju pārredzamību un uzticamību, kas piedalās EMAS.

(21)	Ja dalībvalsts nolemj EMAS neizmantot akreditāciju, būtu jāpiemēro Regulas (EK) Nr. 765/2008 5. panta 2. punkts.

(22)	Reklāmas un atbalsta pasākumi būtu jāveic gan dalībvalstīm, gan Komisijai.

(23)

Saskaņā ar shēmām, ar kurām atbalsta ražošanas nozares veikumu vides jomā, dalībvalstīm būtu jāstimulē reģistrētās organizācijas, piemēram, ar piekļuvi finansējumam vai nodokļu atvieglojumiem, vienlaikus neskarot EK līguma noteikumus par valsts atbalstu, ja vien organizācijas var uzskatāmi parādīt labāku veikumu vides jomā.

(24)	Dalībvalstīm un Komisijai būtu jāizstrādā un jāīsteno īpaši pasākumi, lai panāktu organizāciju, jo īpaši mazu organizāciju, plašāku dalību EMAS.

(25)	Lai nodrošinātu šīs regulas saskaņotu piemērošanu, Komisijai pēc tam, kad ir sagatavota prioritāro darbību programma, šīs regulas darbības jomā būtu jāizstrādā nozaru atsauces dokumenti.

(26)	Ņemot vērā gūto pieredzi, šī regula vajadzības gadījumā būtu jāpārskata piecos gados pēc tās stāšanās spēkā.

(27)	Ar šo regulu aizstāj Regulu (EK) Nr. 761/2001, kura tādēļ būtu jāatceļ.

(28)

Ņemot vērā to, ka šajā regulā ir iekļauti lietderīgi elementi no Komisijas Ieteikuma 2001/680/EK (2001. gada 7. septembris) par norādījumiem, kā īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 761/2001 (7), un Komisijas Ieteikuma 2003/532/EK (2003. gada 10. jūlijs) par norādījumiem, lai attiecībā uz veikuma vides jomā rādītāju izvēli un izmantošanu īstenotu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 761/2001, ar ko organizācijām atļauj brīvprātīgi piedalīties Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS) (8), minētos aktus vairs nevajadzētu piemērot, jo tos aizstāj ar šo regulu.

(29)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus – proti, izveidot vienotu un uzticamu sistēmu un novērst to, ka valstu līmenī tiek izveidotas atšķirīgas sistēmas, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās darbības mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(30)	Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (9).

(31)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro noteikt procedūras, lai veiktu kompetento iestāžu salīdzinošu vērtējumu, izstrādāt nozaru atsauces dokumentus, atzīt pastāvošo vides vadības sistēmu vai to daļu atbilstību attiecīgajām šīs regulas prasībām un grozīt I līdz VIII pielikumu. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia, papildināt šo regulu, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(32)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas pareizas darbības nodrošināšanai ir nepieciešams laiks, dalībvalstīm būtu jādod 12 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas, lai grozītu procedūras, kuras saskaņā ar šīs regulas atbilstīgajiem noteikumiem piemēro akreditācijas iestādes un kompetentās iestādes. Minētajos 12 mēnešos akreditācijas iestādēm un kompetentajām iestādēm vajadzētu būt tiesībām turpināt piemērot procedūras, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 761/2001,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Mērķis

Ar šo tiek izveidota Kopienas vides vadības un audita sistēma (turpmāk “EMAS”), kurā var brīvprātīgi piedalīties organizācijas, kas atrodas Kopienā vai ārpus tās.

EMAS kā nozīmīga ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plāna instrumenta mērķis ir veicināt organizāciju veikuma vides jomā pastāvīgu uzlabošanu, izveidojot un ieviešot organizācijās vides vadības sistēmas, sistemātiski, objektīvi un regulāri novērtējot šo sistēmu darbības rezultātus, sniedzot informāciju par veikumu vides jomā un iesaistoties atklātā dialogā ar sabiedrību un citām ieinteresētajām personām, aktīvi iesaistot organizāciju darbiniekus vides vadības sistēmu izveidē un nodrošinot piemērotas apmācības.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)

“vides politika” ir organizācijas augstākā līmeņa vadības oficiāli formulētie vispārīgie plāni un darbības virziens attiecībā uz veikumu vides jomā, tostarp uz atbilstību visām spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā, kā arī saistības pastāvīgi uzlabot veikumu vides jomā. Tā ir pamats darbībai un mērķu un uzdevumu noteikšanai vides jomā;

2)	“veikums vides jomā” ir izmērāmi rezultāti, kas izriet no organizācijā veicamās vides aspektu pārvaldības;

3)	“atbilstība tiesību aktiem” ir spēkā esošo tiesisko prasību vides jomā, tostarp atļaujas nosacījumu, pilnīga īstenošana;

4)	“vides aspekts” ir organizācijas darbības, ražojumu vai pakalpojumu elements, kas ietekmē vai var ietekmēt vidi;

5)	“būtisks vides aspekts” ir vides aspekts, kam ir vai var būt būtiska ietekme uz vidi;

6)	“tiešs vides aspekts” ir vides aspekts, kas saistīts ar organizācijas darbībām, ražojumiem un pakalpojumiem, kas atrodas tiešā organizācijas pārvaldības kontrolē;

7)	“netiešs vides aspekts” ir vides aspekts, kas var rasties, organizācijai sadarbojoties ar trešām personām, un kuru organizācija var ietekmēt pienācīgā mērā;

8)	“ietekme uz vidi” ir jebkādas negatīvas vai pozitīvas vides pārmaiņas, ko pilnīgi vai daļēji izraisa organizācijas darbība, ražojumi vai pakalpojumi;

9)	“vides pārskats” ir sākotnēja vispusīga analīze par vides aspektiem, ietekmi uz vidi un veikumu vides jomā, kas saistīts ar organizācijas darbību, ražojumiem un pakalpojumiem;

10)	“vides programma” ietver to pasākumu, pienākumu un līdzekļu aprakstu, kurus veic vai paredzēts veikt, lai sasniegtu mērķus un uzdevumus vides jomā, kā arī termiņus to sasniegšanai;

11)	“mērķis vides jomā” ir no vides politikas izrietošs vispārīgs mērķis vides jomā, ko organizācija ir apņēmusies sasniegt un kas, ja vien iespējams, ir kvantitatīvi mērāms;

12)	“uzdevums vides jomā” ir tāda sīki izstrādāta organizācijai vai kādai tās daļai piemērojama prasība attiecībā uz veikumu vides jomā, kura izriet no mērķiem vides jomā un kura jānosaka un jāizpilda, lai sasniegtu šos mērķus;

13)	“vides vadības sistēma” ir vispārējās pārvaldības sistēmas daļa, kas ietver vides politikas izstrādei, ieviešanai, sasniegšanai, pārskatīšanai un uzturēšanai, kā arī vides aspektu pārvaldībai vajadzīgo organizatorisko struktūru, plānošanu, pienākumus, metodes, procedūras, procesus un resursus;

14)	“vides vadības paraugprakse” ir efektīvākais veids, kā organizācijām īstenot vides vadības sistēmu attiecīgajā nozarē un kas var sniegt labāko veikumu vides jomā, ņemot vērā ekonomiskos un tehniskos nosacījumus;

15)	“būtiskas izmaiņas” ir jebkādas izmaiņas organizācijas darbībā, struktūrā, pārvaldē, procesos, aktivitātēs, produktos vai pakalpojumos, kam ir vai kam var būt būtiska ietekme uz organizācijas vides vadības sistēmu, vidi vai cilvēka veselību;

16)	“iekšējais vides audits” ir sistemātisks, dokumentēts, periodisks un objektīvs vērtējums par organizācijas veikumu vides jomā, vadības sistēmu un vides aizsardzībai izveidotajiem procesiem;

17)

“auditors” ir organizācijai piederoša fiziska persona vai fizisku personu grupa vai attiecīgajai organizācijai nepiederīga fiziska vai juridiska persona, kas darbojas organizācijas uzdevumā, veicot jo īpaši esošās vides vadības sistēmas novērtējumu un nosakot atbilstību organizācijas vides politikai un programmai, tostarp to, vai ir ievērotas spēkā esošās tiesiskās prasības, kas attiecas uz vidi;

18)

“vides deklarācija” ir visaptveroša sabiedrībai un citām ieinteresētajām personām domāta informācija par organizācijas: a) struktūru un darbībām; b) vides politiku un vides vadības sistēmu; c) vides aspektiem un ietekmi uz vidi; d) vides programmu, mērķiem un uzdevumiem; e) veikumu vides jomā un atbilstību spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā, kā norādīts IV pielikumā;

19)

“atjaunināta vides deklarācija” ir visaptveroša sabiedrībai un citām ieinteresētajām personām paredzēta informācija par atjauninājumiem jaunākajā apstiprinātajā vides deklarācijā, ņemot vērā tikai organizācijas veikumu vides jomā un atbilstību spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā, kā noteikts IV pielikumā;

20)

“vides verificētājs” ir: a) atbilstības novērtēšanas iestāde, kā definēts Regulā (EK) Nr. 765/2008, vai jebkura cita apvienība vai šādu iestāžu grupa, kas ir akreditēta saskaņā ar šo regulu; vai b) jebkura fiziska vai juridiska persona vai šādu personu grupa, kas ir licencēta veikt verifikāciju un validāciju saskaņā ar šo regulu;

21)	“organizācija” ir uzņēmums, korporācija, firma, iestāde vai struktūra, vai arī kāda tās daļa vai to apvienība, kas atrodas Kopienā vai ārpus tās un kas ir vai nav reģistrēta, kas ir valsts vai privāta un kam ir savas funkcijas un pārvalde;

22)	“objekts” ir konkrēta ģeogrāfiskā vieta, ko pārvalda organizācija un ar ko saistītas organizācijas darbības, ražojumi un pakalpojumi, tostarp visa infrastruktūra, iekārtas un materiāli; objekts ir mazākā struktūra, ko pieņem reģistrēšanai;

23)	“grupa” ir neatkarīgu organizāciju grupa, kas ir savstarpēji saistītas ģeogrāfiska tuvuma vai uzņēmējdarbības dēļ un kopīgi ievieš vides vadības sistēmu;

24)	“verifikācija” ir atbilstības novērtējuma procedūra, ko veic vides verificētājs, lai pārbaudītu, vai organizācijas vides pārskats, vides politika, vides vadības sistēma un iekšējais vides audits un tā īstenošana atbilst šīs regulas prasībām;

25)	“validācija” ir vides verificētāja, kas veica verifikāciju, izsniegts apstiprinājums, ka informācija un dati, kas iekļauti organizācijas vides deklarācijā un atjauninātajā vides deklarācijā, ir precīzi, ticami, pareizi un atbilst šīs regulas prasībām;

26)	“izpildiestādes” ir attiecīgās dalībvalstu noteiktās kompetentās iestādes, kuru uzdevums ir atklāt, novērst un izmeklēt spēkā esošo tiesisko prasību vides jomā pārkāpumus un vajadzības gadījumā veikt izpildes nodrošināšanas pasākumus;

27)	“veikuma vides jomā rādītājs” ir īpašs rādītājs, ar ko mēra organizācijas veikumu vides jomā;

28)

“mazas organizācijas” ir: a) mikrouzņēmumi, mazi un vidēji uzņēmumi, kā noteikts Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (10); vai b) vietējās iestādes, kuru darbības joma aptver mazāk nekā 10 000 iedzīvotāju, vai citas valsts iestādes, kurām ir mazāk nekā 250 darbinieku un kuru gada budžets nepārsniedz EUR 50 miljonus vai kuru gada bilance nepārsniedz EUR 43 miljonus, ja tās atbilst visiem šiem nosacījumiem: i) valsts vai citas publiskas pārvaldes iestādes vai padomdevējas struktūras valsts, reģionu vai vietējā līmenī; ii) fiziskas vai juridiskas personas, kas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem veic valsts pārvaldes funkcijas, tostarp īpašus pienākumus un darbības, vai sniedz pakalpojumus vides jomā; un iii) fiziskas vai juridiskas personas, kas b) apakšpunktā minētās struktūras vai personas uzraudzībā veic sabiedriskus pienākumus un funkcijas vai sniedz sabiedriskus pakalpojumus vides jomā;

29)	“korporatīva reģistrācija” ir tādas organizācijas visu vai dažu objektu viena reģistrācija, kuras objekti atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs vai trešās valstīs;

30)	“akreditācijas iestāde” ir valstu akreditācijas iestāde, kas izraudzīta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 765/2008 4. pantu un atbild par vides verificētāju akreditāciju un uzraudzību;

31)	“licencēšanas iestāde” ir iestāde, kas izraudzīta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 765/2008 5. panta 2. punktu un atbild par vides verificētāju licencēšanu un uzraudzību.

II NODAĻA

ORGANIZĀCIJU REĢISTRĀCIJA

3. pants

Kompetentās iestādes noteikšana

1.   Reģistrācijas pieteikumus no dalībvalstu organizācijām iesniedz attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei.

2.   Organizācija ar objektiem, kas atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs vai trešās valstīs, visu vai vairāku šo objektu reģistrācijas nolūkā var iesniegt vienu korporatīvas reģistrācijas pieteikumu.

Korporatīvas reģistrācijas pieteikumu iesniedz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā šā punkta nolūkā ir organizācijas galvenā mītne vai vadības centrs.

3.   Reģistrācijas pieteikumus no ārpuskopienas organizācijām, tostarp korporatīvās reģistrācijas pieteikumus, kas attiecas tikai uz ārpuskopienas objektiem, iesniedz jebkurai kompetentajai iestādei tajās dalībvalstīs, kuras reģistrē ārpuskopienas organizācijas saskaņā ar 11. panta 1. punkta otro daļu.

Minētās organizācijas nodrošina, ka vides verificētājs, kas veiks verifikāciju un validēs organizācijas vides vadības sistēmu, ir akreditēts vai licencēts tajā dalībvalstī, kurā organizācija iesniedz reģistrācijas pieteikumu.

4. pants

Sagatavošanās reģistrācijai

1.   Organizācijas, kas vēlas reģistrēties pirmo reizi:

a)	veic vides apskatu par visiem organizācijas vides aspektiem atbilstoši I pielikumā un II pielikuma A.3.1. punktā izklāstītajām prasībām;

b)	ņemot vērā vides apskata rezultātus, izstrādā un īsteno vides vadības sistēmu, kas aptver visas II pielikumā minētās prasības, attiecīgā gadījumā ņemot vērā vides vadības paraugpraksi attiecīgajā nozarē, kā minēts 46. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

c)	veic iekšējo revīziju saskaņā ar II pielikuma A.5.5. punktā un III pielikumā noteiktajām prasībām;

d)	sagatavo vides deklarāciju saskaņā ar IV pielikumu. Ja konkrētajā nozarē ir pieejami nozares atsauces dokumenti, kā minēts 46. pantā, organizācijas veikuma vides jomā novērtējumu veic, ņemot vērā attiecīgo dokumentu.

2.   Organizācijas var izmantot 32. pantā minēto palīdzību, kas ir pieejama dalībvalstī, kurā organizācija iesniedz reģistrācijas pieteikumu.

3.   Organizācijām ar sertificētu vides vadības sistēmu, kas atzīta saskaņā ar 45. panta 4. punktu, nav jāīsteno tās daļas, kuras atzītas par līdzvērtīgām šai regulai.

4.   Organizācijas iesniedz materiālus vai dokumentārus pieradījumus, kas apliecina, ka organizācija ievēro visas spēkā esošās tiesiskās prasības vides jomā.

Organizācijas no kompetentās izpildiestādes vai izpildiestādēm var pieprasīt informāciju saskaņā ar 32. pantu vai arī šo informāciju var pieprasīt no vides verificētāja.

Arī uz organizācijām, kas atrodas ārpus Kopienas teritorijas, attiecas tās spēkā esošās tiesiskās prasības vides jomā, kuras piemēro līdzīgām organizācijām dalībvalstīs, kurās šīs organizācijas plāno iesniegt pieteikumu.

Ja attiecībā uz konkrēto nozari ir pieejami nozares atsauces dokumenti, kā minēts 46. pantā, organizācijas veikuma vides jomā vērtējumu veic, atsaucoties uz attiecīgo dokumentu.

5.   Sākotnējo vides apskatu, vides vadības sistēmu, audita procedūru un īstenošanu verificē akreditēts vai licencēts vides verificētājs, un šis verificētājs apstiprina vides deklarāciju.

5. pants

Reģistrācijas pieteikums

1.   Jebkura organizācija, kas atbilst 4. pantā noteiktajām prasībām, var iesniegt reģistrācijas pieteikumu.

2.   Reģistrācijas pieteikumu iesniedz kompetentajai iestādei, kas noteikta saskaņā ar 3. pantu, un pieteikumā iekļauj:

a)	apstiprināto vides deklarāciju elektroniskā vai drukātā formā;

b)	25. panta 9. punktā minēto deklarāciju, ko parakstījis vides verificētājs, kurš apstiprināja vides deklarāciju;

c)	aizpildītu veidlapu, kurā ir vismaz obligāti sniedzamā informācija, kas noteikta VI pielikumā;

d)	vajadzības gadījumā – dokumentu, kas pierāda, ka piemērojamās maksas ir samaksātas.

3.   Pieteikumu raksta (vienā no) tās dalībvalsts valsts valodā(-ām), kurā organizācija iesniedz reģistrācijas pieteikumu.

III NODAĻA

REĢISTRĒTO ORGANIZĀCIJU PIENĀKUMI

6. pants

EMAS reģistrācijas atjaunošana

1.   Reģistrēta organizācija vismaz reizi trijos gados:

a)	saņem verifikāciju attiecībā uz visu vides vadības sistēmu, audita programmu un tās īstenošanu;

b)	sagatavo vides deklarāciju saskaņā ar prasībām, kas noteiktas IV pielikumā, un šai vides deklarācijai ir jābūt vides verificētāja sniegtai validācijai;

c)	nosūta apstiprināto vides deklarāciju kompetentajai iestādei;

d)	nosūta kompetentajai iestādei aizpildītu veidlapu, kurā ir vismaz VI pielikumā noteiktā obligāti sniedzamā informācija;

e)	vajadzības gadījumā – kompetentajai iestādei samaksā nodevu par reģistrācijas atjaunošanu.

2.   Neskarot 1. punktu, reģistrēta organizācija:

a)	saskaņā ar audita programmu veic iekšēju auditu par savu veikumu vides jomā un atbilstību spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā saskaņā ar III pielikumu;

b)	sagatavo atjauninātu vides deklarāciju saskaņā ar prasībām, kas noteiktas IV pielikumā, un šai vides deklarācijai vides verificētāja sniegtai validācijai;

c)	nosūta apstiprināto atjaunināto vides deklarāciju kompetentajai iestādei;

d)	nosūta kompetentajai iestādei aizpildītu veidlapu, kurā ir vismaz VI pielikumā noteiktā obligāti sniedzamā informācija;

e)	vajadzības gadījumā – maksā kompetentajai iestādei nodevu par reģistrācijas saglabāšanu.

3.   Reģistrētas organizācijas vides deklarāciju un atjauninātu vides deklarāciju dara publiski pieejamu viena mēneša laikā kopš reģistrācijas un vienu mēnesi pēc tam, kad ir pabeigta reģistrācijas atjaunošana.

Šo prasību reģistrētas organizācijas var izpildīt, pēc pieprasījuma nodrošinot piekļuvi vides deklarācijai un atjaunotajai vides deklarācijai vai izveidojot saikni ar interneta vietnēm, kurās ir pieejamas minētās vides deklarācijas.

Veidu, kā tās nodrošina publisku piekļuvi, reģistrētas organizācijas norāda VI pielikumā paredzētajā veidlapā.

7. pants

Uz mazām organizācijām attiecināma atkāpe

1.   Kompetentās iestādes pēc mazas organizācijas pieprasījuma pagarina tai 6. panta 1. punktā minēto triju gadu intervālu līdz četriem gadiem vai 6. panta 2. punktā minēto viena gadu intervālu līdz diviem gadiem, ja vides verificētājs, kurš ir verificējis organizāciju, apstiprina, ka ir izpildīti visi šie nosacījumi:

a)	nav ievērojama apdraudējuma videi;

b)	organizācija neplāno veikt 8. pantā noteiktās būtiskās pārmaiņas; un

c)	nav būtisku vietēja mēroga problēmu vides jomā, ko mazas organizācijas pastiprina.

Lai iesniegtu šā punkta pirmajā daļā minēto pieprasījumu, organizācija var izmantot VI pielikumā paredzēto veidlapu.

2.   Kompetentā iestāde noraida pieprasījumu, ja nav ievēroti 1. punktā minētie nosacījumi. Tā nosūta organizācijai pamatojumu.

3.   Organizācijas, uz kurām attiecina 1. punktā minēto pagarinājumu līdz diviem gadiem, katru gadu, kad tās ir atbrīvotas no pienākuma nosūtīt apstiprinātu atjaunināto vides deklarāciju, nosūta kompetentajai iestādei neapstiprinātu atjaunināto vides deklarāciju.

8. pants

Būtiskas pārmaiņas

1.   Ja reģistrētā organizācija plāno īstenot būtiskas pārmaiņas, tā veic vides apskatu par šīm pārmaiņām, tostarp par šo pārmaiņu vides aspektiem un ietekmi uz vidi.

2.   Pēc izmaiņu veikšanas vides apskatā organizācija attiecīgi atjaunina sākotnējo vides pārskatu, groza organizācijas vides politiku, vides programmu un vides vadības sistēmu un pārskata un atjaunina visu vides deklarāciju.

3.   Visus saskaņā ar 2. punktu grozītos un atjauninātos dokumentus verificē un apstiprina sešos mēnešos.

4.   Pēc apstiprināšanas organizācija iesniedz izmaiņas kompetentajai iestādei, izmantojot VI pielikumā iekļauto veidlapu, un dara šīs izmaiņas publiski pieejamas.

9. pants

Iekšējais vides audits

1.   Reģistrēta organizācija izstrādā audita programmu, tādējādi nodrošinot, ka laikposmā, kas nepārsniedz trīs gadus – vai četrus gadus, ja piemēro 7. pantā minēto atrunu –, iekšējo vides auditu veic par visām organizācijas darbībām saskaņā ar III pielikumā noteiktajām prasībām.

2.   Auditu veic auditori, kam individuāli vai kolektīvi piemīt šādu uzdevumu veikšanai vajadzīgā kompetence un kas ir pietiekami neatkarīgi no viņu veiktā audita aptvertajām darbībām, lai spētu spriest objektīvi.

3.   Organizācijas vides audita programmā nosaka katra audita vai audita cikla mērķus, tostarp to, cik bieži veicams katras darbības audits.

4.   Pēc katra audita un audita cikla auditori sagatavo rakstisku audita ziņojumu.

5.   Auditors paziņo organizācijai par auditā gūtajiem datiem un secinājumiem.

6.   Pēc audita procedūras organizācija sagatavo un īsteno atbilstošu rīcības plānu.

7.   Organizācija ievieš atbilstošus mehānismus, lai nodrošinātu, ka audita rezultāti tiek ņemti vērā.

10. pants

EMAS logotipa izmantošana

1.   Neskarot 35. panta 2. punktu, EMAS logotipu, kas iekļauts V pielikumā, drīkst izmantot tikai reģistrētas organizācijas un tikai tik ilgi, kamēr to reģistrācija ir derīga.

Logotipā vienmēr norāda organizācijas reģistrācijas numuru.

2.   EMAS logotipu izmanto tikai atbilstoši V pielikumā noteiktajām tehniskajām specifikācijām.

3.   Ja organizācija saskaņā ar 3. panta 2. punktu izvēlas nereģistrēt visus savus objektus, tā nodrošina, ka, sazinoties ar sabiedrību un izmantojot EMAS logotipu, pastāv skaidrība, uz kuriem objektiem reģistrācija attiecas.

4.   EMAS logotipu neizmanto:

a)	uz ražojumiem vai to iepakojuma; vai

b)	kopā ar citu darbību un pakalpojumu salīdzinošām norādēm, un to izmanto tā, lai nerastos pārpratumi saistībā ar videi labvēlīgu ražojumu marķējumu izmantošanu.

5.   Jebkurai vides informācijai, ko publicē reģistrētā organizācija, var pievienot EMAS logotipu ar nosacījumu, ka šāda informācija sniedz atsauci uz organizācijas jaunāko vides deklarāciju vai atjaunināto vides deklarāciju, kuru izmantoja šīs informācijas iegūšanai, un ka minēto informāciju vides verificētājs ir apstiprinājis kā:

a)

precīzu;

b)	pamatotu un verificējamu;

c)	atbilstīgu un izmantotu attiecīgajā kontekstā;

d)	tādu, kas atspoguļo kopējo organizācijas veikumu vides jomā;

e)	tādu, ko nav iespējams interpretēt nepareizi; un

f)	būtisku attiecībā uz kopējo ietekmi uz vidi.

IV NODAĻA

NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ KOMPETENTAJĀM IESTĀDĒM

11. pants

Kompetento iestāžu norīkošana un funkcijas

1.   Dalībvalstis norīko kompetentās iestādes, kas saskaņā ar šo regulu ir atbildīgas par to organizāciju reģistrāciju, kuras atrodas Kopienā.

Dalībvalstis var noteikt, ka to norīkotās kompetentās iestādes saskaņā ar šo regulu nodrošina ārpuskopienas organizāciju reģistrāciju un ir par to atbildīgas.

Kompetentās iestādes pārrauga organizāciju iekļaušanu un saglabāšanu reģistrā, tostarp svītrošanu uz laiku vai pavisam.

2.   Kompetentās iestādes var būt valsts, reģionālas vai vietējas.

3.   Kompetento iestāžu sastāvs garantē to neatkarību un neitralitāti.

4.   Kompetentajām iestādēm ir atbilstoši finanšu resursi un cilvēkresursi, lai pienācīgi veiktu tām uzticētos uzdevumus.

5.   Kompetentās iestādes konsekventi piemēro šo regulu un piedalās regulārajā salīdzinošajā novērtēšanā, kā minēts 17. pantā.

12. pants

Pienākumi saistībā ar reģistrācijas procesu

1.   Kompetentās iestādes izstrādā organizāciju reģistrēšanas kārtību. Īpaši svarīgi, lai būtu izstrādāti noteikumi par to, kā:

a)	izskatīt ieinteresēto personu, tostarp akreditācijas iestāžu, licencēšanas iestāžu, kompetento izpildiestāžu un organizāciju pārstāvniecības struktūru apsvērumus par organizācijām, kas iesniegušas pieteikumus, vai reģistrētām organizācijām;

b)	atteikt reģistrāciju, kā arī uz laiku vai pavisam svītrot organizācijas no reģistra;

c)	izskatīt apelācijas un sūdzības par kompetento iestāžu lēmumiem.

2.   Kompetentās iestādes izveido un uztur attiecīgajā dalībvalstī reģistrēto organizāciju reģistru, kā arī informāciju par to, kā var iegūt šo organizāciju vides deklarācijas vai atjauninātās vides deklarācijas, un izmaiņu gadījumā katru mēnesi veic reģistra atjaunināšanu.

Reģistrs ir publiski pieejams interneta vietnē.

3.   Kompetentās iestādes katru mēnesi tieši vai ar valsts iestāžu starpniecību, par ko lemj attiecīgā dalībvalsts, ziņo Komisijai par 2. punktā minētajām izmaiņām reģistrā.

13. pants

Organizāciju reģistrācija

1.   Kompetentās iestādes izskata organizāciju reģistrācijas pieteikumus saskaņā ar kārtību, kas šim nolūkam izstrādāta.

2.   Ja organizācija iesniedz reģistrācijas pieteikumu, kompetentā iestāde reģistrē organizāciju un piešķir tai reģistrācijas numuru, ievērojot šādus nosacījumus:

a)	kompetentā iestāde ir saņēmusi reģistrācijas pieteikumu, kurā iekļauti 5. panta 2. punkta a) līdz d) apakšpunktā minētie dokumenti;

b)	kompetentā iestāde ir pārbaudījusi, ka verificēšana un apstiprināšana ir veikta saskaņā ar 25., 26. un 27. pantu;

c)	pamatojoties uz saņemtajiem lietiskajiem pierādījumiem, piemēram, rakstisku ziņojumu no kompetentās izpildiestādes, kompetentā iestāde ir pārliecinājusies, ka nepastāv pierādījumi par to, ka būtu pārkāptas spēkā esošās tiesiskās prasības vides jomā;

d)	ieinteresētās personas nav iesniegušas attiecīgas sūdzības, vai arī sūdzības ir pienācīgi noregulētas;

e)	kompetentā iestāde, pamatojoties uz saņemtajiem pierādījumiem, ir pārliecinājusies, ka organizācija atbilst šīs regulas prasībām; un

f)	attiecīgā gadījumā – kompetentā iestāde ir saņēmusi reģistrācijas maksu.

3.   Kompetentā iestāde informē organizāciju par tās reģistrēšanu un izsniedz organizācijai tās reģistrācijas numuru un EMAS logotipu.

4.   Ja kompetentā iestāde secina, ka pieteikuma iesniedzēja organizācija neatbilst 2. punktā minētajām prasībām, tā atsaka organizācijas reģistrāciju un nosūta tai pamatojumu.

5.   Ja kompetentā iestāde no akreditācijas vai licencēšanas iestādes saņem rakstisku uzraudzības ziņojumu, kurā ir pierādījumi par to, ka vides verificētājs nav atbilstoši rīkojies, lai nodrošinātu, ka pieteikuma iesniedzēja organizācija ievēro šajā regulā noteiktās prasības, minētajai organizācijai atsaka reģistrāciju. Kompetentā iestāde aicina organizāciju iesniegt jaunu reģistrācijas pieteikumu.

6.   Kompetentā iestāde apspriežas ar iesaistītajām personām, tostarp organizāciju, lai iegūtu vajadzīgos pierādījumus lēmuma pieņemšanai par reģistrācijas atteikšanu organizācijai.

14. pants

Organizācijas reģistrācijas atjaunošana

1.   Kompetentā iestāde atjauno organizācijas reģistrāciju, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

a)	kompetentā iestāde ir saņēmusi validētu vides deklarāciju, kā minēts 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā, validētu atjaunināto vides deklarāciju, kā minēts 6. panta 2. punkta c) apakšpunktā, vai nevalidētu vides deklarāciju, kā minēts 7. panta 3. punktā;

b)	kompetentā iestāde ir saņēmusi aizpildītu veidlapu, kurā ietverts vismaz VI pielikumā norādītais informācijas minimums, kā minēts 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā un 6. panta 2. punkta d) apakšpunktā;

c)	kompetentajai iestādei nav pierādījumu, ka verificēšana un validēšana nav veikta saskaņā ar 25., 26. un 27. pantu;

d)	kompetentajai iestādei nav pierādījumu par organizācijas neatbilstību spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā;

e)	ieinteresētās personas nav iesniegušas attiecīgas sūdzības, vai arī sūdzības ir pienācīgi noregulētas;

f)	kompetentā iestāde, pamatojoties uz saņemtajiem pierādījumiem, ir pārliecinājusies, ka organizācija atbilst šīs regulas prasībām; un

g)	attiecīgā gadījumā – kompetentā iestāde ir saņēmusi reģistrācijas atjaunošanas maksu.

2.   Kompetentā iestāde paziņo organizācijai, ka tās reģistrācija ir atjaunota.

15. pants

Organizāciju svītrošana no reģistra uz laiku vai pavisam

1.   Ja kompetentā iestāde uzskata, ka reģistrēta organizācija nepilda šo regulu, tā dod iespēju organizācijai iesniegt savus apsvērumus šajā jautājumā. Ja organizācija nesniedz apmierinošu atbildi, to uz laiku vai pavisam svītro no reģistra.

2.   Ja kompetentā iestāde no akreditācijas vai licencēšanas iestādes saņem rakstisku ziņojumu, kurā ir pierādījumi par to, ka vides verificētājs nav atbilstoši rīkojies, lai nodrošinātu, ka reģistrētā organizācija ievēro šajā regulā noteiktās prasības, organizāciju uz laiku svītro no reģistra.

3.   Reģistrētu organizāciju, attiecīgi, uz laiku vai pavisam svītro no reģistra, ja divos mēnešos pēc attiecīgas prasības kompetentā iestāde no minētās organizācijas nav saņēmusi:

a)	apstiprinātu vides deklarāciju, atjauninātu vides deklarāciju vai parakstītu 25. panta 9. punktā minēto deklarāciju;

b)	organizācijas aizpildītu veidlapu, kurā ir vismaz obligāti sniedzamā informācija, kas noteikta VI pielikumā.

4.   Ja kompetentā izpildiestāde ar rakstisku ziņojumu informē kompetento iestādi par to, ka organizācija ir pārkāpusi kādas spēkā esošas tiesiskās prasības vides jomā, kompetentā iestāde, attiecīgi, uz laiku vai pavisam svītro no reģistra atsauci uz šo organizāciju.

5.   Ja kompetentā iestāde nolemj reģistrāciju uz laiku vai pavisam svītrot, tā ņem vērā vismaz šādus apsvērumus:

a)	ietekmi uz vidi, ko izraisījis tas, ka organizācija nav izpildījusi šajā regulā noteiktās prasības;

b)	prognozi, ka organizācija nepildīs šajā regulā noteiktās prasības, vai apstākļus, kas var to izraisīt;

c)	iepriekšējos gadījumus, kad organizācija nav izpildījusi šajā regulā noteiktās prasības; un

d)	īpašus apstākļus saistībā ar organizāciju.

6.   Lai iegūtu vajadzīgos pierādījumus lēmuma pieņemšanai par svītrošanu no reģistra uz laiku vai pavisam, kompetentā iestāde apspriežas ar iesaistītajām personām, tostarp organizāciju.

7.   Ja kompetentā iestāde kā citādi, nevis no akreditācijas vai licencēšanas iestādes rakstiska uzraudzības ziņojuma, ir guvusi pierādījumus, ka vides verificētājs nav pietiekami aktīvi rīkojies, lai nodrošinātu, ka organizācija ievēro šīs regulas prasības, tā apspriežas ar akreditācijas vai licencēšanas iestādi, kuras pakļautībā ir vides verificētājs.

8.   Kompetentā iestāde pamato pieņemtos pasākumus.

9.   Kompetentā iestāde sniedz organizācijai atbilstošu informāciju par apspriešanos ar iesaistītajām personām.

10.   Ja organizācija uz laiku svītrota no reģistra un kompetentā iestāde ir saņēmusi pietiekamu informāciju, ka organizācija atbilst šīs regulas prasībām, to atjauno reģistrā.

16. pants

Kompetento iestāžu forums

1.   Kompetentās iestādes izveido visu dalībvalstu Kompetento iestāžu forumu (turpmāk “Kompetento iestāžu forums”), un tas sanāk vismaz reizi gadā, piedaloties Komisijas pārstāvim.

Kompetento iestāžu forums pieņem savu reglamentu.

2.   Kompetento iestāžu forumā piedalās kompetentās iestādes no katras dalībvalsts. Ja vienā dalībvalstī ir vairākas kompetentās iestādes, veic attiecīgus pasākumus, lai visām iestādēm nodrošinātu informāciju par Kompetento iestāžu foruma darbību.

3.   Kompetento iestāžu forums izstrādā norādījumus, lai nodrošinātu konsekventu kārtību organizāciju reģistrācijai saskaņā ar šo regulu, ietverot organizāciju reģistrācijas atjaunošanu un saglabāšanu, un svītrošanu no reģistra uz laiku vai pavisam gan Kopienā, gan ārpus tās.

Kompetento iestāžu forums nosūta Komisijai pamatnostādņu dokumentus un dokumentus, kas attiecas uz salīdzinošo novērtējumu.

4.   Attiecīgā gadījumā Komisija ierosina norādījumus par Kompetento iestāžu foruma apstiprinātajām saskaņošanas procedūrām, lai tos pieņemtu saskaņā ar 49. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Minētos dokumentus padara publiski pieejamus.

17. pants

Kompetento iestāžu salīdzinošā novērtēšana

1.   Kompetento iestāžu forums organizē salīdzinošo novērtēšanu, lai pārbaudītu katras kompetentās iestādes reģistrācijas sistēmas atbilstību šai regulai un izstrādātu vienotu pieeju reģistrācijas noteikumu piemērošanai.

2.   Salīdzinošo novērtēšanu veic regulāri un vismaz reizi četros gados, un tajā ietver 12., 13. un 15. pantā paredzēto noteikumu un procedūru novērtējumu. Salīdzinošajā novērtēšanā piedalās visas kompetentās iestādes.

3.   Komisija izstrādā salīdzinošā novērtējuma veikšanas procedūru, tostarp arī atbilstīgas procedūras salīdzinošā novērtējuma rezultātā pieņemtu lēmumu pārsūdzēšanai.

Šos pasākumus, kuri ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 49. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

4.   Šā panta 3. punktā minētās procedūras ievieš, pirms tiek veikta pirmā salīdzinošā novērtēšana.

5.   Kompetento iestāžu forums regulāri nosūta Komisijai un saskaņā ar 49. panta 1. punktu izveidotajai komitejai ziņojumu par salīdzinošo novērtējumu.

Pēc tam, kad Kompetento iestāžu forums un šā punkta pirmajā daļā minētā komiteja ir apstiprinājuši ziņojumu, to dara publiski pieejamu.

V NODAĻA

VIDES VERIFICĒTĀJI

18. pants

Vides verificētāju pienākumi

1.   Vides verificētāji vērtē, vai organizācijas vides apskats, vides politika, vadības sistēma, audita procedūras un to īstenošana atbilst šīs regulas prasībām.

2.   Vides verificētāji verificē:

a)	organizācijas atbilstību visām šīs regulas prasībām saistībā ar sākotnējo vides apskatu, vides vadības sistēmu, vides auditu un tā rezultātiem, un vides deklarāciju vai atjauninātu vides deklarāciju;

b)	organizācijas atbilstību spēkā esošajām Kopienas, valsts, reģionālajām un vietējām tiesiskajām prasībām vides jomā;

c)	ilgstošus organizācijas centienus uzlabot veikumu vides jomā; un

d)	to datu un informācijas pamatotību, ticamību un pareizību, kuri ietverti šādos dokumentos: i) vides deklarācijā; ii) atjauninātajā vides deklarācijā; iii) jebkurā citā informācijā par vidi, kura ir jāapstiprina.

3.   Jo īpaši vides verificētāji verificē sākotnējā vides apskata vai audita atbilstību vai citas procedūras, nepieļaujot šo procedūru nevajadzīgu atkārtošanu.

4.   Vides verificētāji verificē, vai iekšējā audita rezultāti ir uzticami. Šim nolūkam viņi var attiecīgā gadījumā izmantot pārbaudes uz vietas.

5.   Veicot verificēšanu, lai sagatavotos organizācijas reģistrēšanai, vides verificētājs pārbauda, vai organizācija atbilst vismaz šādām prasībām:

a)	saskaņā ar II pielikumu darbojas pilnībā funkcionējoša vides vadības sistēma;

b)	pastāv un ir sākta pilnībā plānota audita programma, kā paredzēts III pielikumā, ietverot vismaz visbūtiskāko ietekmi uz vidi;

c)	ir pabeigta II pielikuma A daļā minētās vadības sistēmas pārskatīšana; kā arī

d)	saskaņā ar IV pielikumu ir sagatavota vides deklarācija un tiek ņemti vērā nozares atsauces dokumenti, ja tādi ir pieejami.

6.   Veicot verificēšanu saistībā ar organizācijas atjaunošanu reģistrā, kā minēts 6. panta 1. punktā, vides verificētājs pārbauda, vai organizācija atbilst šādām prasībām:

a)	saskaņā ar II pielikumu organizācijā darbojas pilnībā funkcionējoša vides vadības sistēma;

b)	organizācijā pilnībā darbojas plānotā audita programma un atbilstīgi III pielikumam ir pabeigts vismaz viens audita cikls;

c)	organizācija ir pabeigusi vienu vadības sistēmas pārskatīšanu; un

d)	saskaņā ar IV pielikumu organizācija ir sagatavojusi vides deklarāciju, un tiek ņemti vērā nozares atsauces dokumenti, ja tādi ir pieejami.

7.   Veicot verificēšanu saistībā ar atjaunošanu reģistrā, kā minēts 6. panta 2. punktā, vides verificētājs pārbauda, vai organizācija atbilst vismaz šādām prasībām:

a)	organizācijā ir veikts iekšējais audits attiecībā uz veikumu vides jomā un atbilstību spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā saskaņā ar III pielikumu;

b)	organizācija var pierādīt, ka joprojām ievēro spēkā esošās tiesiskās prasības vides jomā un joprojām veic uzlabojumus attiecībā uz veikumu vides jomā; un

c)	saskaņā ar IV pielikumu organizācija ir sagatavojusi atjaunotu vides deklarāciju, un attiecīgā gadījumā ir ņemti vērā nozares atsauces dokumenti.

19. pants

Verifikācijas biežums

1.   Apspriežoties ar organizāciju, vides verificētājs izveido programmu, lai nodrošinātu, ka tiek verificēti visi 4., 5. un 6. pantā minētie elementi, kas vajadzīgi reģistrēšanai un atjaunošanai reģistrā.

2.   Vides verificētājs ne retāk kā reizi 12 mēnešos apstiprina visu atjaunināto informāciju vides deklarācijā vai atjaunotajā vides deklarācijā.

Vajadzības gadījumā piemēro 7. pantā paredzēto atkāpi.

20. pants

Prasības attiecībā uz vides verificētājiem

1.   Lai iegūtu akreditāciju vai licenci saskaņā ar šo regulu, vides verificētāja kandidāts iesniedz pieprasījumu akreditācijas vai licencēšanas iestādē, kurā tas vēlas saņemt akreditāciju vai licenci.

Šajā pieprasījumā norāda pieprasīto akreditācijas vai licences jomu atbilstīgi saimniecisko darbību klasifikācijai, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 1893/2006 (11).

2.   Vides verificētājs akreditācijas vai licencēšanas iestādei sniedz atbilstošus pierādījumus par savu kompetenci, tostarp zināšanām, attiecīgo pieredzi un tehniskajām spējām, kuras ir būtiskas attiecībā uz pieprasīto akreditāciju vai licenci, saistībā ar šādām jomām:

a)	šo regulu;

b)	vides vadības sistēmu vispārīgu funkcionēšanu;

c)	attiecīgajiem nozares atsauces dokumentiem, ko Komisija izdevusi saskaņā ar 46. pantu, attiecībā uz šīs regulas piemērošanu;

d)	tiesiskajām, normatīvajām un administratīvajām prasībām attiecībā uz darbībām, kurām veic verificēšanu un apstiprināšanu;

e)	vides aspektiem un ietekmi uz vidi, tostarp ilgtspējīgu attīstību saistībā ar vidi;

f)	vides jautājumu jomā būtiskiem tehniskiem aspektiem attiecībā uz darbībām, kurām veic verificēšanu un apstiprināšanu;

g)

verificējamās un apstiprināmās darbības funkcionēšanu kopumā, lai novērtētu vadības sistēmas atbilstību saistībā ar organizācijas un tās produktu, pakalpojumu un darbību mijiedarbību ar vidi, tostarp vismaz par: i) organizācijas izmantotajām tehnoloģijām; ii) terminoloģiju un darbībās izmantotajiem instrumentiem; iii) ekspluatācijas darbībām un to mijiedarbības ar vidi raksturlielumiem; iv) metodēm būtisku vides aspektu novērtēšanai; v) piesārņojuma kontroli un tā mazināšanas tehnoloģijām;

h)	vides audita prasībām un metodēm, tostarp spēju veikt efektīvu vides vadības sistēmas verifikācijas auditu, atbilstošu audita konstatējumu un secinājumu noteikšanu un audita pārskatu sagatavošanu un sniegšanu mutiski vai rakstiski, lai nodrošinātu skaidru verifikācijas audita apliecinājumu;

i)	informācijas auditu, vides deklarāciju un atjaunotu vides deklarāciju attiecībā uz datu pārvaldību, datu glabāšanu un apstrādi, datu izklāstu rakstiskā vai grafiskā veidā, lai konstatētu iespējamās datu kļūdas, pieņēmumu un aplēšu izmantošanu;

j)	ražojumu un pakalpojumu vides dimensiju, tostarp vides aspektiem un veikumu vides jomā ekspluatācijas laikā un pēc tās, kā arī lēmumu pieņemšanai vides jomā sniegto datu integritāti.

3.   Vides verificētājam prasa pierādīt, ka viņš nepārtraukti papildinājis profesionālās zināšanas 2. punktā minētajās kompetences jomās, un jābūt gatavam izturēt akreditācijas vai licencēšanas iestādes pārbaudījumu saistībā ar šīm zināšanām.

4.   Veicot savus pienākumus, vides verificētājs ir ārēja trešā persona, kā arī neatkarīgs, jo īpaši no organizācijas auditora vai konsultanta, neitrāls un objektīvs.

5.   Vides verificētājs nodrošina savu neatkarību no jebkāda komerciāla, finansiāla vai cita veida spiediena, kas varētu ietekmēt viņa spriedumus vai apdraudēt uzticību viņa spriedumu neatkarībai un godīgumam attiecībā uz verifikācijas darbībām. Vides verificētājs nodrošina, ka tiek ievēroti visi noteikumi attiecībā uz minēto.

6.   Lai izpildītu šajā regulā noteiktās verifikācijas un apstiprināšanas prasības, vides verificētāja rīcībā ir dokumentētas metodes un procedūras, tostarp kvalitātes kontroles mehānisms un konfidencialitātes noteikumi.

7.   Ja vides verificētājs ir organizācija, tai ir izstrādāta organizācijas struktūrshēma, kurā norādītas struktūrvienības un pienākumu sadalījums organizācijā, un sagatavota deklarācija par tiesisko statusu, īpašniekiem un finansējuma avotiem.

Organizācijas struktūrshēma ir pieejama pēc pieprasījuma.

8.   Atbilstību šīm prasībām nodrošina, veicot novērtēšanu pirms akreditācijas vai licencēšanas un īstenojot akreditācijas vai licencēšanas iestādes uzraudzības funkciju.

21. pants

Papildu prasības attiecībā uz vides verificētājiem, kas ir fiziskas personas un individuāli veic verifikācijas un apstiprināšanas darbības

Papildus tam, ka tās izpilda 20. pantā izklāstītās prasības, fiziskām personām, kuras pilda vides verificētāja pienākumus un individuāli veic verificēšanu un apstiprināšanu, ir:

a)	vajadzīgā kompetence, lai veiktu verifikācijas un apstiprināšanas darbības jomās, kurās viņi licencēti;

b)	ierobežota licences joma atkarībā no viņu personīgās kompetences.

22. pants

Papildu prasības vides verificētājiem, kuri darbojas trešās valstīs

1.   Ja vides verificētājs plāno veikt verifikācijas un apstiprināšanas darbības trešās valstīs, viņš cenšas saņemt akreditāciju vai licenci attiecībā uz konkrēto valsti.

2.   Lai saņemtu akreditāciju vai licenci attiecībā uz trešo valsti, papildus 20. un 21. pantā izklāstītajām prasībām vides verificētājam:

a)	jābūt zināšanām un izpratnei par tās trešās valsts, attiecībā uz kuru verificētājs mēģina iegūt akreditāciju vai licenci, tiesiskajām, normatīvajām un administratīvajām prasībām vides jomā;

b)	jāzina un jāsaprot tās trešās valsts valoda, kurā tas vēlas saņemt akreditāciju vai licenci.

3.   Ja vides verificētājs pierāda, ka starp viņu un kvalificētu personu vai organizāciju, kas atbilst minētajām prasībām, pastāv līgumsaistības, 2. punktā minētās prasības uzskata par izpildītām.

Minētā persona vai organizācija ir neatkarīga no verificējamās organizācijas.

23. pants

Vides verificētāju uzraudzība

1.   Vides verificētāju īstenoto verifikācijas un apstiprināšanas darbību uzraudzību:

a)	dalībvalstīs, kurās tie ir akreditēti vai licencēti, veic akreditācijas vai licencēšanas iestāde, kura piešķīrusi akreditāciju vai licenci;

b)	trešā valstī veic akreditācijas vai licencēšanas iestāde, kura vides verificētājam piešķīrusi akreditāciju vai licenci minētajām darbībām;

c)	dalībvalstī, kas nav akreditācijas vai licencēšanas dalībvalsts, veic attiecīgās dalībvalsts akreditācijas vai licencēšanas iestāde, kurā notiek verificēšana.

2.   Vismaz četras nedēļas pirms katras verificēšanas dalībvalstī vides verificētājs paziņo akreditācijas vai licencēšanas iestādei, kura atbildīga pat attiecīgā vides verificētāja uzraudzību, savus akreditācijas vai licences datus, kā arī verificēšanas laiku un vietu.

3.   Vides verificētājs nekavējoties ziņo akreditācijas vai licencēšanas iestādei par jebkādām izmaiņām, kas varētu ietekmēt akreditāciju vai licenci vai to jomu.

4.   Ne retāk kā reizi 24 mēnešos akreditācijas licencēšanas iestāde paredz pasākumus, lai pārliecinātos, ka vides verificētājs aizvien atbilst akreditācijas licences prasībām, un pārbaudītu veikto verifikācijas un apstiprināšanas darbību kvalitāti.

5.   Uzraudzība var ietvert administratīvu auditu, pārbaudes uz vietas organizācijās, anketēšanu, vides verificētāju apstiprināto vides deklarāciju vai atjauninātu vides deklarāciju pārskatīšanu un verifikācijas ziņojumu pārskatīšanu.

Uzraudzība ir samērīga ar vides verificētāja veikto darbību.

6.   Organizācijām ir pienākums ļaut akreditācijas vai licencēšanas iestādēm veikt vides verificētāju uzraudzību verifikācijas un apstiprināšanas procesa gaitā.

7.   Akreditācijas vai licencēšanas iestāde pieņem lēmumu anulēt vai apturēt akreditāciju vai licenci vai sašaurināt akreditācijas licences jomu tikai pēc tam, kad vides verificētājam ir dota iespēja izteikties.

8.   Ja uzraugošā akreditācijas vai licencēšanas iestāde uzskata, ka vides verificētāja darbs neatbilst šīs regulas prasībām, tā nosūta rakstisku uzraudzības ziņojumu attiecīgajam vides verificētājam un kompetentajai iestādei, kurā attiecīgā organizācija vēlas saņemt reģistrāciju vai kurā tā ir reģistrēta.

Ja rodas jebkādas turpmākas domstarpības, uzraudzības ziņojumu nosūta Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forumam, kas minēts 30. pantā.

24. pants

Papildu prasības attiecībā uz tādu vides verificētāju uzraudzību, kuri darbojas dalībvalstī, kas nav akreditācijas vai licencēšanas dalībvalsts

1.   Vides verificētājs, kas akreditēts vai licencēts vienā dalībvalstī, vismaz četras nedēļas pirms verifikācijas un apstiprināšanas darbību veikšanas kādā citā dalībvalstī paziņo pēdējās minētās dalībvalsts akreditācijas vai licencēšanas iestādei šādu informāciju:

a)	ziņas par savu akreditāciju vai licenci, kompetenci, jo īpaši zināšanām saistībā ar tiesiskajām prasībām vides jomā un attiecīgās dalībvalsts valsts valodu, un – attiecīgā gadījumā – grupas sastāvu;

b)	verificēšanas un apstiprināšanas laiku un vietu;

c)	organizācijas adresi un saziņas līdzekļus.

Šādu paziņošanu veic pirms katras verifikācijas un apstiprināšanas darbības.

2.   Akreditācijas vai licencēšanas iestāde var lūgt skaidrojumu par verificētāja zināšanām saistībā ar spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā.

3.   Akreditācijas vai licencēšanas iestāde var prasīt izpildīt citus nosacījumus, kas nav 1. punktā minētie nosacījumi, ja vien minētās prasības neskar vides verificētāja tiesības sniegt pakalpojumus dalībvalstī, kas nav akreditācijas vai licencēšanas dalībvalsts.

4.   Akreditācijas vai licencēšanas iestāde neizmanto 1. punktā minēto procedūru, lai novilcinātu vides verificētāja ierašanos. Ja akreditācijas vai licencēšanas iestāde atbilstīgi 2. un 3. punktam nevar izpildīt savus pienākumus pirms verifikācijas un apstiprināšanas laika, ko verificētājs paziņojis saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu, tā sniedz verificētājam pamatotu kavējuma skaidrojumu.

5.   Akreditācijas vai licencēšanas iestādes neiekasē diskriminējošus maksājumus par paziņošanu un uzraudzību.

6.   Ja uzraugošā akreditācijas vai licencēšanas iestāde uzskata, ka vides verificētāja darbs neatbilst šīs regulas prasībām, tā nosūta rakstisku uzraudzības ziņojumu attiecīgajam vides verificētājam, akreditācijas vai licencēšanas iestādei, kura piešķīrusi akreditāciju vai licenci, un kompetentajai iestādei, kurā attiecīgā organizācija vēlas saņemt reģistrāciju vai kurā tā ir reģistrēta. Ja rodas jebkādas turpmākas domstarpības, uzraudzības ziņojumu nosūta Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forumam, kas minēts 30. pantā.

25. pants

Nosacījumi, kas jāievēro, veicot verificēšanu un apstiprināšanu

1.   Vides verificētājs darbojas savas akreditācijas licences jomā, pamatojoties uz rakstisku vienošanos ar organizāciju.

Vienošanās:

a)	precīzi nosaka darbības jomu;

b)	paredz konkrētus nosacījumus, lai vides verificētājs varētu darboties neatkarīgi un profesionāli; un

c)	paredz, ka organizācijai ir pienākums sadarboties vajadzīgajā apmērā.

2.   Vides verificētājs nodrošina, ka organizācijas komponenti ir viennozīmīgi definēti un atbilst faktiskajam pienākumu sadalījumam.

Vides deklarācijā skaidri norāda dažādas organizācijas daļas, kurās tiks veikta verificēšana vai apstiprināšana.

3.   Vides verificētājs veic 18. pantā aprakstīto elementu novērtējumu.

4.   Veicot verifikācijas un apstiprināšanas darbības, vides verificētājs pārbauda dokumentus, apmeklē organizāciju, veic pārbaudes uz vietas un intervē personālu.

5.   Pirms vides verificētāja apmeklējuma organizācija viņam sniedz pamatinformāciju par organizāciju un tās darbībām, vides politiku un programmu, organizācijā īstenotās vides vadības sistēmas aprakstu, informāciju par veikto vides apskatu vai auditu, ziņojumu par minēto apskatu vai auditu un jebkādiem koriģējošiem pasākumiem, kas veikti pēc tam, kā arī vides deklarācijas vai atjauninātas vides deklarācijas projektu.

6.   Vides verificētājs organizācijai sagatavo rakstisku ziņojumu par verifikācijas rezultātiem, kurā norāda:

a)	visus jautājumus, kas attiecas uz vides verificētāja veiktajām darbībām;

b)	aprakstu par atbilstību visām šīs regulas prasībām, tostarp apstiprinošus pierādījumus, konstatējumus un secinājumus;

c)	iepriekšējās vides deklarācijās noteikto mērķu un sasniegumu salīdzinājumu, veikuma vides jomā novērtējumu un novērtējumu par organizācijas veikuma vides jomā pastāvīgu uzlabošanu;

d)	vajadzības gadījumā vides apskata, audita metožu, vides vadības sistēmas vai jebkādu citu būtisku procesu tehniskos trūkumus.

7.   Ja konstatētas neatbilstības šīs regulas prasībām, ziņojumā papildus norāda:

a)	konstatējumus un secinājumus par organizācijas neatbilstību, kā arī pierādījumus, uz kuriem šie konstatējumi un secinājumi ir balstīti;

b)	jautājumus, kuros vides verificētājs nepiekrīt vides deklarācijas vai atjauninātas vides deklarācijas projektam, un sīkākas ziņas par grozījumiem vai papildinājumiem, kuri būtu jāveic vides deklarācijā vai atjauninātā vides deklarācijā.

8.   Vides verificētājs pēc verifikācijas apstiprina organizācijas vides deklarāciju vai atjauninātu vides deklarāciju un apliecina, ka tā atbilst šīs regulas prasībām, ar nosacījumu, ka verifikācijas un apstiprināšanas iznākums apstiprina, ka:

a)	organizācijas vides deklarācijā vai atjauninātā vides deklarācijā sniegtā informācija un dati ir ticami un pareizi, un tie atbilst šīs regulas prasībām; un

b)	nav pierādījumu, ka organizācija nepilda spēkā esošās tiesiskās prasības vides jomā.

9.   Veicot apstiprināšanu, vides verificētājs izdod parakstītu VII pielikumā minēto deklarāciju, kurā apliecina, ka verifikācija un apstiprināšana tika veikta saskaņā ar šo regulu.

10.   Vienā dalībvalstī akreditēti vai licencēti vides verificētāji var veikt verifikācijas un apstiprināšanas darbības jebkurā citā dalībvalstī, ievērojot šajā regulā noteiktās prasības.

Verifikācijas vai apstiprināšanas darbības uzrauga tās dalībvalsts akreditācijas vai licencēšanas iestāde, kurā šīs darbības tiek veiktas. Par darbības uzsākšanu paziņo akreditācijas vai licencēšanas iestādei saskaņā ar grafiku, kas izklāstīts 24. panta 1. punktā.

26. pants

Mazu organizāciju verificēšana un apstiprināšana

1.   Veicot verifikācijas un apstiprināšanas darbības, vides verificētājs ņem vērā mazu organizāciju īpašos raksturlielumus, tostarp šādus:

a)	īsas pakļautības ķēdes;

b)	daudzfunkcionālu personālu;

c)	apmācību darbavietā;

d)	spēju ātri pielāgoties pārmaiņām; un

e)	procedūru ierobežotu dokumentēšanu.

2.   Vides verificētājs veic verifikāciju un apstiprināšanu tādā veidā, lai neradītu nevajadzīgu slogu mazām organizācijām.

3.   Vides verificētājs ņem vērā objektīvus sistēmas efektivitātes pierādījumus, tostarp to, vai organizācijā ir ar darbības apjomu un sarežģītības pakāpi samērīgas procedūras, kāds ir saistītās ietekmes uz vidi veids un kāda ir uzņēmēju kompetence.

27. pants

Nosacījumi, kas jāievēro, veicot verificēšanu un apstiprināšanu trešās valstīs

1.   Dalībvalstī akreditēti vai licencēti vides verificētāji var veikt verifikācijas un apstiprināšanas darbības organizācijā, kas atrodas trešā valstī, ievērojot šajā regulā noteiktās prasības.

2.   Vides verificētājs vismaz sešas nedēļas pirms verifikācijas vai apstiprināšanas darbībām trešā valstī paziņo informāciju par savu akreditāciju vai licenci, kā arī verifikācijas un apstiprināšanas laiku un vietu akreditācijas vai licencēšanas iestādei dalībvalstī, kurā attiecīgā organizācija vēlas saņemt reģistrāciju vai kurā tā ir reģistrēta.

3.   Verifikācijas un apstiprināšanas darbības uzrauga tās dalībvalsts akreditācijas vai licencēšanas iestāde, kurā attiecīgais vides verificētājs ir akreditēts vai licencēts. Par darbības uzsākšanu paziņo akreditācijas vai licencēšanas iestādei saskaņā ar grafiku, kas izklāstīts 2. punktā.

VI NODAĻA

AKREDITĀCIJAS UN LICENCĒŠANAS STRUKTŪRAS

28. pants

Akreditācija un licencēšana

1.   Akreditācijas iestādes, ko dalībvalstis izraugās saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 765/2008 4. pantu, saskaņā ar šo regulu ir atbildīgas par vides verificētāju akreditāciju un viņu veikto darbību uzraudzību.

2.   Dalībvalstis saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 765/2008 5. panta 2. punktu var izraudzīties licencēšanas iestādi, kura ir atbildīga par licenču izsniegšanu vides verificētājiem un par to uzraudzību.

3.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu neatļaut akreditēt vai nelicencēt fiziskas personas kā vides verificētājus.

4.   Akreditācijas un licencēšanas iestādes novērtē vides verificētāja kompetenci, ņemot vērā 20., 21. un 22. pantā izklāstītos elementus, kas ir būtiski pieprasītās akreditācijas vai licences jomā.

5.   Vides verificētāju akreditācijas vai licences jomu nosaka atbilstīgi Regulā (EK) Nr. 1893/2006 noteiktajai saimniecisko darbību klasifikācijai. Minētās jomas robežas ir atkarīgas no vides verificētāja kompetences, un vajadzības gadījumā tiek ņemts vērā darbības apjoms un sarežģītības pakāpe.

6.   Akreditācijas vai licencēšanas iestādes izveido atbilstošas procedūras vides verificētāju akreditācijai vai licencēšanai, akreditācijas vai licences atteikšanai, apturēšanai uz laiku vai atsaukšanai un vides verificētāju uzraudzībai.

Šīs procedūras ietver kārtību, kādā izskata ieinteresēto personu, tostarp kompetento iestāžu un organizācijas pārstāvošo iestāžu, apsvērumus par vides verificētāju kandidātiem un akreditētiem vai licencētiem vides verificētājiem.

7.   Ja akreditāciju vai licenci atsaka, akreditācijas vai licencēšanas iestāde informē vides verificētāju par šāda lēmuma iemesliem.

8.   Akreditācijas vai licencēšanas iestādes izveido, pārskata un atjaunina sarakstu, kurā norādīti vides verificētāji un viņu akreditācijas vai licences jomas attiecīgās dalībvalstīs, un katru mēnesi ziņo par izmaiņām šajā sarakstā Komisijai un tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā atrodas akreditācijas vai licencēšanas iestāde.

9.   Saskaņā ar noteikumiem un procedūrām attiecībā uz darbību uzraudzību, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 765/2008 5. panta 3. punktā, akreditācijas vai licencēšanas iestāde izstrādā uzraudzības ziņojumu, kurā tās pēc apspriešanās ar attiecīgo vides verificētāju nolemj, ka:

a)	vides verificētājs nav pienācīgi veicis darbības, lai nodrošinātu, ka organizācija pilda šajā regulā noteiktās prasības;

b)	vides verificētājs veicis verificēšanu un apstiprināšanu, pārkāpjot vienu vai vairākas šīs regulas prasības.

Šo ziņojumu nosūta tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā organizācija ir reģistrēta vai kurā tā iesniegusi reģistrācijas pieteikumu, un vajadzības gadījumā akreditācijas vai licencēšanas iestādei, kura piešķīrusi akreditāciju vai licenci.

29. pants

Akreditācijas vai licences apturēšana vai atsaukšana

1.   Pirms akreditācijas vai licences apturēšanas vai atsaukšanas apspriežas ar iesaistītajām personām, tostarp vides verificētāju, lai sniegtu akreditācijas vai licencēšanas iestādei lēmuma pieņemšanai vajadzīgos pierādījumus.

2.   Akreditācijas vai licencēšanas iestāde informē vides verificētāju par veikto pasākumu iemesliem un vajadzības gadījumā par apspriešanās procesu ar kompetento izpildiestādi.

3.   Akreditāciju vai licenci aptur vai atceļ uz laiku, kamēr ir gūta pārliecība, ka vides verificētājs atbilst šai regulai, vajadzības gadījumā ņemot vērā kļūdas veidu un jomu vai tiesisko prasību pārkāpumu.

4.   Akreditācijas vai licences apturēšanas gadījumā to atjauno, ja akreditācijas iestāde ir saņēmusi pietiekamu informāciju, ka vides verificētājs atbilst šai regulai.

30. pants

Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forums

1.   Izveido forumu, kurā ir visas akreditācijas un licencēšanas iestādes no visām dalībvalstīm (turpmāk “Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forums”), un tas sanāk vismaz reizi gadā, piedaloties Komisijas pārstāvim.

2.   Akreditācijas un licencēšanas iestāžu foruma mērķis ir nodrošināt konsekventas procedūras šādās jomās:

a)	vides verificētāju akreditācija vai licencēšana saskaņā ar šo regulu, tostarp akreditācijas vai licences atteikšana, apturēšana un atsaukšana;

b)	akreditētu vai licencētu vides verificētāju veikto darbību uzraudzība.

3.   Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forumā izstrādā norādījumus jautājumos, kas ir akreditācijas un licencēšanas iestāžu kompetencē.

4.   Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forums pieņem savu reglamentu.

5.   Norādījumu dokumentus, kas minēti 3. punktā, un reglamentu, kas minēts 4. punktā, nosūta Komisijai.

6.   Norādījumus, kas attiecas uz saskaņošanas procedūrām, kuras apstiprinājis Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forums attiecīga gadījumā ierosina Komisija, lai pieņemtu tos saskaņā ar 49. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Šie dokumenti ir publiski pieejami.

31. pants

Akreditācijas un licencēšanas iestāžu salīdzinošā novērtēšana

1.   Salīdzinošo novērtēšanu, ko organizē Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forums, kurš minēts šajā regulā, attiecībā uz vides verificētāju akreditāciju veic regulāri vismaz reizi četros gados, un tajā ietver to noteikumu un procedūru novērtējumu, kas izklāstīti 28. un 29. pantā.

Salīdzinošajā novērtēšanā piedalās visas akreditācijas un licencēšanas iestādes.

2.   Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forums, kas minēts 30. panta 1. punktā, katru gadu sūta Komisijai un saskaņā ar 49. panta 1. punktu izveidotajai komitejai sistemātisku ziņojumu par salīdzinošo novērtējumu.

Minēto ziņojumu dara publiski pieejamu pēc tam, kad to apstiprinājis Akreditācijas un licencēšanas iestāžu forums un licencēšanas iestāde, kā arī šā punkta pirmajā daļā minētā komiteja.

VII NODAĻA

NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ DALĪBVALSTĪM

32. pants

Atbalsts organizācijām saistībā ar tiesisko prasību vides jomā ievērošanu

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka organizācijas saņem piekļuvi informācijai un atbalsta iespējas saistībā ar attiecīgās dalībvalsts tiesiskajām prasībām vides jomā.

2.   Atbalsts ir:

a)	informācija par spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā;

b)	informācija par to, kura izpildiestāde ir kompetenta attiecībā uz katru īpašu tiesisko prasību vides jomā, kura noteikta kā spēkā esoša.

3.   Dalībvalstis var deleģēt 1. un 2. punktā minētos uzdevumus kompetentajām iestādēm vai jebkurai citai iestādei, kurai ir vajadzīgās zināšanas un pienācīgi resursi šā uzdevuma veikšanai.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka izpildiestādes atbild vismaz uz mazo organizāciju pieprasījumiem par spēkā esošajām tiesiskajām prasībām vides jomā, kuras ir attiecīgās organizācijas kompetencē, un sniedz organizācijām informāciju par līdzekļiem, kā pierādīt, ka organizācijas atbilst attiecīgajām tiesiskajām prasībām.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās izpildiestādes paziņo kompetentajai iestādei, kura reģistrējusi organizāciju, ka reģistrētā organizācija neatbilst spēkā esošo tiesību aktu prasībām vides jomā.

Kompetentā izpildiestāde informē šo kompetento iestādi pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā viena mēneša laikā pēc tam, kad tā konstatējusi neatbilstību.

33. pants

EMAS popularizēšanas pasākumi

1.   Dalībvalstis sadarbībā ar kompetentajām iestādēm, izpildiestādēm un citām ieinteresētajām personām veic EMAS popularizēšanas pasākumus, ņemot vērā 34. līdz 38. pantā minētos pasākumus.

2.   Šim nolūkam dalībvalstis var izstrādāt popularizēšanas stratēģiju, ko regulāri pārskata.

34. pants

Informācija

1.   Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai informētu:

a)	sabiedrību par EMAS mērķiem un galvenajām sastāvdaļām;

b)	organizācijas par šīs regulas saturu.

2.   Vajadzības gadījumā dalībvalstis izmanto profesionālās publikācijas, vietējos preses izdevumus, popularizēšanas kampaņas vai kādus citus lietderīgus līdzekļus, lai veicinātu EMAS plašāku atpazīstamību.

Dalībvalstis var sadarboties, jo īpaši ar nozaru asociācijām, patērētāju organizācijām, vides organizācijām, arodbiedrībām, vietējām iestādēm un citām ieinteresētajām personām.

35. pants

Popularizēšanas pasākumi

1.   Dalībvalstis veic EMAS popularizēšanas pasākumus. Šie pasākumi var ietvert:

a)	ar EMAS saistītu zināšanu un paraugprakses apmaiņas veicināšanu starp visām iesaistītajām personām;

b)	izstrādā efektīvus instrumentus EMAS popularizēšanai un informē par tiem organizācijas;

c)	tehniska atbalsta sniegšana organizācijām ar EMAS saistītu popularizēšanas pasākumu noteikšanas un īstenošanas gaitā;

d)	veicina partnerības starp organizācijām, lai popularizētu EMAS.

2.   EMAS logotipu bez reģistrācijas numura var izmantot kompetentās iestādes, akreditācijas un licencēšanas iestādes, valsts iestādes un citas ieinteresētās personas, veicot ar EMAS saistītu tirdzniecības veicināšanas un reklāmas darbību. Šādos gadījumos V pielikumā noteiktā EMAS logotipa lietošana nenozīmē, ka logotipa lietotājs ir reģistrēts, ja tas tā nav.

36. pants

Mazu organizāciju dalības veicināšana

Dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai veicinātu mazu organizāciju dalību, inter alia:

a)	veicinot informācijas pieejamību un atbalsta fondus, kas tām īpaši pielāgoti;

b)	nodrošinot, ka pieņemama reģistrācijas maksa veicina to dalību;

c)	atbalstot tehniskās palīdzības pasākumus.

37. pants

Grupāla un posmsecīga pieeja

1.   Dalībvalstis veicina to, ka vietējās iestādes, piedaloties rūpniecības asociācijām, tirdzniecības palātām un citām iesaistītajām personām, sniedz īpašu atbalstu ģeogrāfiskā tuvuma vai uzņēmējdarbības virziena dēļ savstarpēji saistītu organizāciju grupām reģistrācijas prasību sasniegšanā, kā minēts 4., 5. un 6. pantā.

Katru grupas organizāciju reģistrē atsevišķi.

2.   Dalībvalstis aicina organizācijas ieviest vides vadības sistēmu. Jo īpaši tās veicina posmsecīgu pieeju, kuru īstenojot iegūst EMAS reģistrāciju.

3.   Saskaņā ar 1. un 2. punktu izstrādātās sistēmas darbojas ar mērķi novērst nevajadzīgas izmaksas dalībniekiem, jo īpaši mazām organizācijām.

38. pants

EMAS un pārējie Kopienas politikas virzieni un instrumenti

1.   Neierobežojot Kopienas tiesību aktus, dalībvalstis apsver, kā EMAS reģistrācija saskaņā ar šo regulu var tikt:

a)	ņemta vērā jaunu tiesību aktu izstrādē;

b)	izmantota kā instruments tiesību aktu piemērošanas un īstenošanas gaitā;

c)	ņemta vērā publiskos iepirkumos un pasūtījumos.

2.   Neskarot Kopienas tiesību aktus, īpaši tiesību aktus konkurētspējas, nodokļu un valsts atbalsta jomā, dalībvalstis vajadzības gadījumā veic pasākumus, lai sekmētu organizāciju reģistrāciju EMAS vai to palikšanu reģistrā.

Šie pasākumi var ietvert, inter alia:

a)	normatīvus atvieglojumus, kuru rezultātā reģistrētu organizāciju uzskata par atbilstošu konkrētām tiesiskajām prasībām vides jomā, kuras noteiktas ar citu juridisku instrumentu palīdzību un uz kuriem norādījušas kompetentās iestādes;

b)	labāku regulējumu, ar kuru groza citus tiesiskos instrumentus, atceļot, samazinot vai vienkāršojot slogu organizācijām, kuras piedalās EMAS, ar mērķi sekmēt tirgu efektīvu darbību un celt konkurētspējas līmeni.

39. pants

Maksājumi

1.   Dalībvalstis var izveidot maksājumu sistēmu, ņemot vērā šādus apsvērumus:

a)	izmaksas, kas radušās, saskaņā ar 32. pantu dalībvalstu izraudzītajām vai izveidotajām iestādēm sniedzot informāciju un atbalstu organizācijām;

b)	izmaksas, kas radušās saistībā ar vides verificētāju akreditāciju, licencēšanu un uzraudzību;

c)	izmaksas, kas kompetentajām iestādēm radušās, veicot reģistrāciju, reģistrācijas atjaunošanu, svītrojot no reģistra uz laiku vai pavisam, kā arī papildu izmaksas saistībā ar šo procesu administrēšanu attiecībā uz organizācijām, kuras atrodas ārpus Kopienas.

Šīs izmaksas nepārsniedz pieņemamas summas, un tās ir proporcionālas organizācijas lielumam un veicamajam darbam.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka organizācijas ir informētas par visiem piemērojamiem maksājumiem.

40. pants

Neatbilstība

1.   Ja konstatē neatbilstību šai regulai, dalībvalstis veic piemērotus tiesiskus vai administratīvus pasākumus.

2.   Dalībvalstīs ir spēkā efektīvi pasākumi pret EMAS logo izmantošanu, pārkāpjot šo regulu.

Var izmantot noteikumus, kas izstrādāti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (12).

41. pants

Informācijas sniegšana un ziņošana Komisijai

1.   Dalībvalstis informē Komisiju par kompetento iestāžu un akreditācijas un licencēšanas iestāžu struktūru un procedūrām, kas attiecas uz to darbību, un vajadzības gadījumā regulāri atjaunina šo informāciju.

2.   Dalībvalstis reizi divos gados ziņo Komisijai atjauninātu informāciju par pasākumiem, ko tās veikušas saskaņā ar šo regulu.

Minētajos ziņojumos dalībvalstis ņem vērā jaunāko ziņojumu, ko saskaņā ar 47. pantu Eiropas Parlamentam un Padomei sniegusi Komisija.

VIII NODAĻA

NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ KOMISIJU

42. pants

Informācija

1.   Komisija informē:

a)	sabiedrību par EMAS mērķiem un galvenajām sastāvdaļām;

b)	organizācijas par šīs regulas saturu.

2.   Komisija uztur un dara publiski pieejamu:

a)	vides verificētāju un reģistrēto organizāciju reģistru;

b)	elektronisku datu bāzi, kurā iekļautas vides deklarācijas;

c)	datu bāzi, kurā iekļauta paraugprakse saistībā ar EMAS, tostarp efektīvi instrumenti EMAS popularizēšanai un tehniska atbalsta piemēri organizācijām;

d)	Kopienas līdzekļu uzskaitījumu, kas paredzēti EMAS īstenošanas un ar to saistītu projektu un pasākumu finansēšanai.

43. pants

Sadarbība un koordinēšana

1.   Komisija vajadzības gadījumā veicina sadarbību starp dalībvalstīm, jo īpaši ar mērķi panākt noteikumu vienotu un konsekventu piemērošanu visā Kopienā attiecībā uz šādiem jautājumiem:

a)	organizāciju reģistrācija;

b)	vides verificētāji;

c)	informācijas sniegšana un atbalsts saskaņā ar 32. pantu.

2.   Neskarot Kopienas tiesību aktus publiskā iepirkuma jomā, Komisija un citas Kopienas iestādes un struktūras vajadzības gadījumā atsaucas uz EMAS vai citām vides vadības sistēmām, kas atzītas saskaņā ar 45. pantu, vai ekvivalentām sistēmām, minot tās kā nosacījumu darbu izpildes un pakalpojumu līgumu slēgšanai.

44. pants

EMAS iekļaušana pārējos Kopienas politikas virzienos un instrumentos

Komisija apsver, kā EMAS reģistrāciju saskaņā ar šo regulu var:

1)	ņemt vērā jaunu tiesību aktu izstrādē un spēkā esošu tiesību aktu pārskatīšanā, jo īpaši piemērojot normatīvus atvieglojumus un labāku regulējumu, kā izklāstīts 38. panta 2. punktā;

2)	izmantot kā instrumentu saistībā ar tiesību aktu piemērošanu un īstenošanu.

45. pants

Saistība ar citām vides vadības sistēmām

1.   Dalībvalstis var iesniegt Komisijai rakstisku pieprasījumu atzīt par atbilstošām attiecīgajām prasībām šajā regulā tās esošās vides vadības sistēmas vai to daļas, kas ir sertificētas atbilstīgi attiecīgām sertifikācijas procedūrām, kuras atzītas valsts vai reģionālā līmenī.

2.   Dalībvalstis pieprasījumā norāda vides vadības sistēmu attiecīgās daļas, kas atbilst attiecīgajām šīs regulas prasībām.

3.   Dalībvalstis iesniedz pierādījumus par minētās vides vadības sistēmas visu attiecīgo daļu līdzvērtīgumu šai regulai.

4.   Komisija, izskatījusi pieprasījumu, kas iesniegts saskaņā ar 1. punktu, un saskaņā ar 49. panta 2. punktā minēto apspriešanās procedūru, atzīst vides vadības sistēmas attiecīgās daļas un sertifikācijas iestāžu akreditācijas vai licencēšanas prasības, ja tā uzskata, ka dalībvalsts ir:

a)	pieprasījumā pietiekami skaidri norādījusi vides vadības sistēmu attiecīgās daļas, kas atbilst prasībām šajā regulā;

b)	iesniegusi pietiekamus pierādījumus par minētās vides vadības sistēmas visu attiecīgo daļu līdzvērtīgumu šai regulai.

5.   Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē atsauces uz atzītajām vides vadības sistēmām, tostarp attiecīgās EMAS iedaļas, kas minētas I pielikumā, uz kurām attiecas minētās atsauces, un atzītās akreditācijas vai licencēšanas prasības.

46. pants

Atsauces dokumentu un norādījumu izstrāde

1.   Komisija, apspriežoties ar dalībvalstīm un citām iesaistītajām personām, izstrādā nozares atsauces dokumentus, kuros iekļauj:

a)	vides vadības paraugpraksi;

b)	veikuma vides jomā rādītājus konkrētām nozarēm;

c)	vajadzības gadījumā – izcilības kritērijus un vērtēšanas sistēmas, ar kurām nosaka veikuma vides jomā apjomu.

Komisija var arī izstrādāt atsauces dokumentus vairāku nozaru lietošanai.

2.   Komisija ņem vērā spēkā esošos atsauces dokumentus un rādītājus veikumam vides jomā, kas izstrādāti saskaņā ar citiem Kopienas vides politikas virzieniem un instrumentiem vai starptautiskiem standartiem.

3.   Komisija līdz 2010. gada beigām izstrādā darba plānu, kurā iekļauj indikatīvu to nozaru sarakstu, kuras uzskata par prioritārām, lai pieņemtu nozaru un starpnozaru atsauces dokumentus.

Darba plānu padara publiski pieejamu un regulāri atjaunina.

4.   Komisija sadarbībā ar Kompetento iestāžu forumu izstrādā norādījumus par organizāciju reģistrēšanu ārpus Kopienas.

5.   Komisija sniedz norādījumus par darbībām, kas vajadzīgas, lai piedalītos EMAS.

Šie norādījumi ir pieejami tiešsaistē visās Eiropas Savienības iestāžu oficiālajās valodās.

6.   Saskaņā ar 1. un 4. punktu izstrādātos dokumentus iesniedz pieņemšanai. Šos pasākumus, kuri ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 49. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

47. pants

Ziņojumu sniegšana

Reizi piecos gados Komisija sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, tajā iekļaujot informāciju par darbībām un pasākumiem saskaņā ar šo nodaļu un informāciju, kas saņemta no dalībvalstīm saskaņā ar 41. pantu.

Ziņojumā iekļauj novērtējumu par sistēmas ietekmi uz vidi un dalībnieku skaita tendenci.

IX NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

48. pants

Pielikumu grozījumi

1.   Vajadzības gadījumā vai ja tas ir lietderīgi, Komisija var grozīt pielikumus, ņemot vērā EMAS darbības gaitā gūto pieredzi, atbildot uz apzināto nepieciešamību sniegt norādījumus par EMAS prasībām, ņemot vērā visas izmaiņas starptautiskajos standartos vai ņemot vērā jaunus standartus, kuri ir būtiski šīs regulas efektivitātei.

2.   Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, pieņem saskaņā ar 49. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

49. pants

Komitejas procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 3. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

50. pants

Pārskatīšana

Komisija līdz 2015. gada 11. janvārim pārskata EMAS, ņemot vērā tās darbības laikā gūto pieredzi un starptautiskās pārmaiņas. Tā ņem vērā Eiropas Parlamentam un Padomei saskaņā ar 47. pantu iesniegtos ziņojumus.

51. pants

Atcelšana un pārejas noteikumi

1.   Atceļ šādus tiesību aktus:

a)	Regulu (EK) Nr. 761/2001;

b)	Komisijas Lēmumu 2001/681/EK (2001. gada 7. septembris) par norādījumiem, kā īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 761/2001, ar ko organizācijām atļauj brīvprātīgi piedalīties Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS) (13);

c)	Komisijas Lēmumu 2006/193/EK, ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 761/2001 nosaka vides vadības un audita sistēmas (EMAS) logotipa izmantošanu transporta iepakojumam un terciāram iepakojumam īpašos gadījumos (14).

2.   Atkāpjoties no 1. punkta:

a)

turpina darboties valsts akreditācijas iestādes un kompetentās iestādes, kas izveidotas atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 761/2001. Dalībvalstis atbilstīgi šai regulai groza procedūras, ko ievēro akreditācijas iestādes un kompetentās iestādes. Dalībvalstis nodrošina, ka sistēmas, ar ko īsteno grozītās procedūras, sāk pilnībā darboties līdz 2011. gada 11. janvārim;

b)

organizācijas, kas reģistrētas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 761/2001, paliek EMAS reģistrā. Veicot nākamo organizācijas verifikāciju, vides verificētājs pārbauda tās atbilstību jaunajām prasībām šajā regulā. Ja nākamā verifikācija jāveic pirms 2011. gada 11. jūlija, nākamās verifikācijas datumu var pārcelt sešus mēnešus uz priekšu, ja tam piekrīt vides verificētājs un kompetentās iestādes;

c)	saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 761/2001 akreditētie vides verificētāji var turpināt darbu atbilstīgi prasībām, kas noteiktas šajā regulā.

3.   Atsauces uz Regulu (EK) Nr. 761/2001 uzskata par atsaucēm uz šo regulu un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu VIII pielikumā.

52. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  2009. gada 25. februāra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  OV C 120, 28.5.2009., 56. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2009. gada 26. oktobra Lēmums.

(4)  OV L 242, 10.9.2002., 1. lpp.

(5)  OV L 114, 24.4.2001., 1. lpp.

(6)  OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.

(7)  OV L 247, 17.9.2001., 1. lpp.

(8)  OV L 184, 23.7.2003., 19. lpp.

(9)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(10)  OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1893/2006 (2006. gada 20. decembris), ar ko izveido NACE 2. red. saimniecisko darbību statistisko klasifikāciju (OV L 393, 30.12.2006., 1. lpp.).

(12)  OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

(13)  OV L 247, 17.9.2001., 24. lpp.

(14)  OV L 70, 9.3.2006., 63. lpp.

---

---

---

---

---

---

---

---

---

22.12.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 342/46

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 1222/2009

(2009. gada 25. novembris)

par riepu marķēšanu attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem parametriem

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 95. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (2),

tā kā:

(1)	Komisijas paziņojumā “Zaļāks transports” (2008. gada 8. jūlijs) uzsvērts, ka svarīgs problēmjautājums Kopienai ir ilgtspējīgas mobilitātes nodrošināšana, ņemot vērā klimata pārmaiņas un nepieciešamību nodrošināt Eiropas konkurētspēju.

(2)	Komisijas paziņojumā “Energoefektivitātes rīcības plāns. Potenciāla izmantošana” (2006. gada 19. oktobris) ir uzsvērta iespēja līdz 2020. gadam kopējo energoresursu patēriņu samazināt par 20 %, izmantojot virkni mērķtiecīgu pasākumu, tostarp riepu marķēšanu.

(3)

Komisijas paziņojumā “Rezultāti, kas gūti, pārskatot Kopienas stratēģiju pasažieru automobiļu un vieglo kravas automobiļu CO2 emisiju samazināšanai” (2007. gada 7. februāris) ir uzsvērta iespēja samazināt CO2 emisijas, paredzot papildu pasākumus automobiļu sastāvdaļām, kuras vislielākā mērā ietekmē degvielas patēriņu, piemēram, riepas.

(4)	Riepas, galvenokārt to rites pretestības dēļ, veido 20 līdz 30 % no transportlīdzekļa kopējā degvielas patēriņa. Tādēļ riepu rites pretestības samazināšana var sniegt būtisku ieguldījumu autotransporta energoefektivitātē un attiecīgi arī emisiju samazināšanā.

(5)

Riepas raksturo vairāki savstarpēji saistīti parametri. Uzlabojot vienu parametru, piemēram, rites pretestību, var negatīvi ietekmēt citus parametrus, piemēram, saķeri ar slapju ceļu, savukārt, uzlabojot saķeri ar slapju ceļu, var palielināt ārējo rites troksni. Riepu ražotāji būtu jāmudina uzlabot visus parametrus, nosakot augstākus standartus nekā tie, kuri jau ir sasniegti.

(6)	Degvielu taupošas riepas ir rentablas, jo degvielas ietaupījums vairāk nekā kompensē riepu augstāku iegādes cenu, ko izraisa ražošanas izmaksu pieaugums.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 661/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par tipa apstiprināšanas prasībām attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu, to piekabju un tiem paredzēto sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisko vienību vispārējo drošību (3) noteiktas minimālās prasības riepu rites pretestībai. Tehnoloģiskā attīstība paver iespēju riepu rites pretestības radītos enerģijas zudumus samazināt lielākā mērā, nekā to nosaka minētās minimālās prasības. Tādēļ, lai samazinātu autotransporta ietekmi uz vidi, ir lietderīgi izstrādāt noteikumus ar mērķi rosināt galalietotājus iegādāties degvielu taupošākas riepas, nodrošinot saskaņotu informāciju par minēto parametru.

(8)

Satiksmes troksnis rada ievērojamu apgrūtinājumu un nelabvēlīgi ietekmē veselību. Regulā (EK) Nr. 661/2009 noteiktas minimālās prasības riepu ārējam rites troksnim. Tehnoloģiskā attīstība paver iespēju riepu ārējo rites troksni samazināt lielākā mērā, nekā to nosaka šīs minimālās prasības. Tādēļ, lai samazinātu satiksmes radīto troksni, ir lietderīgi izstrādāt noteikumus ar mērķi mudināt galalietotājus iegādāties riepas ar mazu ārējo rites troksni, nodrošinot saskaņotu informāciju par minēto parametru.

(9)

Saskaņotas informācijas sniegšana par ārējo rites troksni arī atvieglotu pret satiksmes troksni vērstu pasākumu īstenošanu un palīdzētu uzlabot informētību par riepu ietekmi satiksmes trokšņa radīšanā saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/49/EK (2002. gada 25. jūnijs) par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību (4).

(10)

Regulā (EK) Nr. 661/2009 noteiktas minimālās prasības riepu saķerei ar slapju ceļu. Tehnoloģiskā attīstība paver iespēju riepu saķeri ar slapju ceļu uzlabot lielākā mērā, nekā to nosaka šīs minimālās prasības, un tādējādi saīsināt bremzēšanas ceļu uz slapjas virsmas. Tādēļ, lai paaugstinātu satiksmes drošību, ir lietderīgi izstrādāt noteikumus ar mērķi mudināt galalietotājus pirkt tādas riepas, kam ir laba saķere ar slapju ceļu, nodrošinot saskaņotu informāciju par šo parametru.

(11)

Par saķeri ar slapju ceļu sniegtā informācija var neatspoguļot īpaši sniega un ledus apstākļiem paredzētu riepu sākotnējo veiktspēju. Ņemot vērā, ka vēl nav pieejamas saskaņotas testēšanas metodes attiecībā uz šādām riepām, ir lietderīgi paredzēt iespēju vēlākā posmā pielāgot to saķeres klasifikāciju.

(12)

Standarta marķējuma veidā sniegtā informācija par riepu parametriem, domājams, ietekmēs galalietotāju lēmumu riepu izvēlē par labu drošākām, klusākām un degvielu taupošākām riepām. Savukārt šādi lēmumi, domājams, rosinās riepu ražotājus uzlabot tos riepu parametrus, kas padarītu iespējamu ilgtspējīgāku patēriņu un ražošanu.

(13)	Atšķirīgi riepu marķēšanas noteikumi dalībvalstīs radītu šķēršļus Kopienas iekšējai tirdzniecībai un palielinātu administratīvo slogu un testēšanas izmaksas riepu ražotājiem.

(14)	Rezerves riepu tirdzniecība veido 78 % no visa riepu tirgus. Tādēļ ir lietderīgi informēt galalietotājus par rezerves riepu, kā arī jaunu automobiļu komplektācijā ietvertu riepu parametriem.

(15)

Vajadzība pēc plašākas informācijas par riepu degvielas patēriņa efektivitāti un citiem parametriem ir būtiska patērētājiem, kā arī autoparku vadītājiem un transporta uzņēmumiem, kam nav viegli salīdzināt dažādo zīmolu riepu parametrus, jo nav marķējuma un saskaņotas testēšanas sistēmas. Tādēļ C1, C2 un C3 klases riepas ir lietderīgi ietvert regulas darbības jomā.

(16)

Energoefektivitātes marķējums, kas preces klasificē atbilstīgi A–G skalai un ko attiecina uz sadzīves tehniku saskaņā ar Padomes Direktīvu 92/75/EEK (1992. gada 22. septembris) par sadzīves tehnikas enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (5), patērētājiem ir labi pazīstams un ir pierādījis savu lietderību energoefektīvākas sadzīves tehnikas popularizēšanā. Tas pats dizains būtu jāizmanto riepu degvielas patēriņa efektivitātes marķējumam.

(17)

Uz riepām izvietotam marķējumam tirdzniecības vietā, kā arī tehniskos reklāmas materiālos būtu jānodrošina tas, ka pirkuma lēmuma pieņemšanas brīdī un vietā izplatītāji un arī iespējamie galalietotāji saņem saskaņotu informāciju par riepu degvielas patēriņa efektivitāti, saķeri ar slapju ceļu un ārējo rites troksni.

(18)

Daži galalietotāji riepas izvēlas pirms ierašanās tirdzniecības vietā vai arī tās iegādājas, pasūtot pa pastu. Lai nodrošinātu to, ka arī šie galalietotāji var pieņemt apzinātu lēmumu, kura pamatā ir saskaņota informācija par riepu degvielas patēriņa efektivitāti, saķeri ar slapju ceļu un ārējo rites troksni, marķējums būtu jāattēlo visu veidu tehniskos reklāmas materiālos, tostarp tādos materiālos, kurus publicē internetā. Tehniskie reklāmas materiāli neietver reklāmas uz reklāmas stendiem, laikrakstos, žurnālos, radiopārraidēs, televīzijā un līdzīgos tiešsaistes formātos.

(19)	Potenciālajiem galalietotājiem būtu jāsniedz informācija, kurā izskaidroti visi marķējuma elementi un to atbilstība. Informācija būtu jāsniedz tehniskos reklāmas materiālos, piemēram, piegādātāju tīmekļa vietnēs.

(20)	Informācija būtu jāsniedz atbilstīgi saskaņotām testēšanas metodēm, kam vajadzētu būt uzticamām, precīzām un reproducējamām, lai galalietotāji varētu salīdzināt dažādas riepas un lai varētu samazināt testēšanas izmaksas ražotājiem.

(21)

Lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un palielinātu autotransporta drošību, dalībvalstis var izveidot rosinošus pasākumus, kas veicina degvielu taupošu un drošāku riepu ar zemu trokšņa līmeni izmantošanu. Ir lietderīgi noteikt minimālās riepu klases attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un saķeri ar slapju ceļu, par kurām zemākas klases riepām šādus veicinošus pasākumus nevar piemērot, lai izvairītos no iekšējā tirgus sadrumstalotības. Viens no šādiem veicinošiem pasākumiem var būt valsts atbalsts. Šī regula nedrīkstētu skart jebkādu turpmāku valsts atbalsta procedūru iznākumu, kas attiecībā uz šādiem stimuliem var tikt īstenotas saskaņā ar Līguma 87. un 88. pantu, un tai nebūtu jāattiecas uz nodokļu režīmu un fiskāliem jautājumiem.

(22)

Lai sasniegtu šo marķēšanas noteikumu mērķus un Kopienā visiem nodrošinātu vienlīdzīgus nosacījumus, ļoti svarīgi ir, lai piegādātāji un izplatītāji ievērotu šos noteikumus. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāpārrauga šo noteikumu ievērošana, veicot tirgus uzraudzību un regulāras retrospektīvas pārbaudes, jo īpaši saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību (6).

(23)	Dalībvalstīm, īstenojot attiecīgos šīs regulas noteikumus, būtu jācenšas atturēties no īstenošanas pasākumiem, kas maziem un vidējiem uzņēmumiem uzliktu nepamatotus, birokrātiskus un apgrūtinošus pienākumus.

(24)	Riepu piegādātāji un izplatītāji būtu jāmudina ievērot šīs regulas noteikumus pirms 2012. gada, lai paātrinātu marķējuma atpazīstamību un tā priekšrocību īstenošanu.

(25)	Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (7).

(26)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro ieviest prasības saistībā ar C2 un C3 klases riepu klasifikāciju saķerei ar slapju ceļu, lai pielāgotu saķeres klasifikāciju īpaši sniega un ledus apstākļiem paredzētām riepām un pielāgotu pielikumus, tostarp testēšanas metodes un saistītās pielaides, tehnikas attīstībai. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia to papildinot ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(27)	Būtu jāveic šīs regulas pārskats, lai noteiktu galalietotāju izpratni par marķējumu un šīs regulas iespējas panākt pārmaiņas tirgū,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Mērķis un priekšmets

1.   Šīs regulas mērķis ir palielināt autotransporta drošību, kā arī ekonomisko un vides efektivitāti, veicinot degvielu taupošu un drošu riepu ar zemu trokšņa līmeni izmantošanu.

2.   Ar šo regulu izveido sistēmu saskaņotas informācijas sniegšanai par riepu parametriem, tam izmantojot marķējumu, kas ļauj galalietotājiem pieņemt uz informāciju pamatotu lēmumu, iegādājoties riepas.

2. pants

Darbības joma

1.   Šo regulu piemēro C1, C2 un C3 klases riepām.

2.   Šo regulu nepiemēro:

a)	atjaunotām riepām;

b)	profesionālām riepām apvidus transportlīdzekļiem;

c)	riepām, kuras konstruētas tā, lai tās uzstādītu tikai tiem transportlīdzekļiem, kas pirmoreiz reģistrēti pirms 1990. gada 1. oktobra;

d)	T tipa pagaidu lietošanas rezerves riepām;

e)	riepām ātruma kategorijā līdz 80 km/h;

f)	riepām, kuru nominālais loka diametrs nepārsniedz 254 mm vai ir 635 mm vai lielāks;

g)	riepām, kas aprīkotas ar papildu ierīcēm, lai uzlabotu ekspluatācijas parametrus (piemēram, riepām ar radzēm);

h)	riepām, kuras konstruētas tā, lai tās uzstādītu tikai tiem transportlīdzekļiem, kas paredzēti vienīgi autosacīkstēm.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā:

1)	“C1, C2 un C3 klases riepas” ir riepu klases, kas noteiktas Regulas (EK) Nr. 661/2009 8. pantā;

2)	“T tipa pagaidu lietošanas rezerves riepa” ir pagaidu lietošanas rezerves riepa, kas konstruēta izmantošanai ar spiedienu, kas ir augstāks par standarta un pastiprinātajām riepām noteikto spiedienu;

3)	“tirdzniecības vieta” ir vieta, kur riepas ir izliktas apskatei vai tiek glabātas un piedāvātas tirdzniecībā galalietotājiem, tostarp automobiļu izstāžu zāles, ja tajās galalietotājiem tiek piedāvātas tirdzniecībā riepas, kas nav uzmontētas transportlīdzekļiem;

4)	“tehniski reklāmas materiāli” ir tehniskas rokasgrāmatas, brošūras, informatīvas lapas un katalogi (drukātā, elektroniskā vai tiešsaistes formātā), kā arī tīmekļa vietnes, kuru mērķis ir riepu pārdošana galalietotājiem vai izplatītājiem un kuros raksturoti konkrēti riepas tehniskie parametri;

5)

“tehniskā dokumentācija” ir informācija par riepām, tostarp ziņas par riepu ražotāju un zīmolu, arī riepas tipa parametri vai riepu grupas parametri, kas noteikti, lai varētu norādīt degvielas patēriņa efektivitātes klasi, saķeri ar slapju ceļu raksturojošo klasi un izmērīto ārējā rites trokšņa vērtību, kā arī testu ziņojumi un testēšanas precizitāte;

6)	“ražotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ražo kādu produktu vai liek šo produktu izveidot vai ražot, vai laiž šo produktu tirgū ar savu vārdu vai preču zīmi;

7)	“importētājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā un laiž kādas trešās valsts ražojumu Kopienas tirgū;

8)	“pilnvarots pārstāvis” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā un ir saņēmusi rakstisku ražotāja pilnvaru rīkoties tā vārdā attiecībā uz noteiktiem uzdevumiem saistībā ar pēdējā pienākumiem saskaņā ar šo regulu;

9)	“piegādātājs” ir ražotājs vai tā pilnvarotais pārstāvis Kopienā, vai importētājs;

10)	“izplatītājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona piegādes ķēdē, izņemot piegādātāju vai importētāju, kas riepu dara pieejamu tirgū;

11)	“darīt pieejamu tirgū” nozīmē, veicot komercdarbību, par samaksu vai par brīvu piegādāt produktu izplatīšanai vai izmantošanai Kopienas tirgū;

12)	“galalietotājs” ir patērētājs, kā arī autoparka vadītājs vai autotransporta uzņēmums, kas pērk vai plāno pirkt riepu;

13)	“būtisks parametrs” ir riepas parametrs, piemēram, rites pretestība, saķere ar slapju ceļu vai ārējais rites troksnis, kas lietošanas laikā ievērojami ietekmē vidi, satiksmes drošību vai veselību.

4. pants

Riepu piegādātāju pienākumi

1.   Piegādātāji nodrošina, ka C1 un C2 klases riepām, kuras piegādā izplatītājiem vai galalietotājiem, ir:

a)

uz riepas protektora piestiprināta marķējuma uzlīme, kurā norādīta degvielas patēriņa efektivitātes klase (atbilstīgi I pielikuma A daļas noteikumiem), ārējā rites trokšņa klase un izmērītā vērtība (atbilstīgi I pielikuma C daļas noteikumiem) un vajadzības gadījumā norādīta arī saķeri ar slapju ceļu raksturojoša klase (atbilstīgi I pielikuma B daļas noteikumiem); vai

b)

katram piegādātam viena vai vairāku veidu identisku riepu sūtījumam pievienots drukāts marķējums, kurā norādīta degvielas patēriņa efektivitātes klase (atbilstīgi I pielikuma A daļas noteikumiem), ārējā rites trokšņa klase un izmērītā vērtība (atbilstīgi I pielikuma C daļas noteikumiem) un vajadzības gadījumā arī saķeri ar slapju ceļu raksturojoša klase (atbilstīgi I pielikuma B daļas noteikumiem).

2.   Šā panta 1. punktā minētās uzlīmes un marķējuma formāts atbilst II pielikumā iestrādātajiem noteikumiem.

3.   Piegādātāji tehniskajos reklāmas materiālos, tostarp savās tīmekļa vietnēs, degvielas patēriņa efektivitātes klasi, ārējā rites trokšņa klasi un izmērīto vērtību un, ja nepieciešams, saķeri ar slapju ceļu raksturojošo klasi C1, C2 un C3 klases riepām saskaņā ar I pielikuma noteikumiem norāda III pielikumā noteiktajā kārtībā.

4.   Piegādātāji tehnisko dokumentāciju pēc pieprasījuma dara pieejamu dalībvalstu iestādēm periodā, kas beidzas piecus gadus pēc datuma, kad attiecīgā riepu tipa pēdējā riepa ir tikusi darīta pieejama tirgū. Tehniskā dokumentācija ir pietiekami sīki izstrādāta, lai iestādes varētu pārbaudīt marķējumā sniegto ziņu – degvielas patēriņa efektivitātes, saķeres ar slapju ceļu un ārējā rites trokšņa – precizitāti.

5. pants

Riepu izplatītāju pienākumi

1.   Izplatītāji nodrošina, ka:

a)	tirdzniecības vietā riepām labi redzamā vietā ir piestiprinātas uzlīmes, kuras piegādātāji ir sagatavojuši saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu; vai

b)	pirms riepu pārdošanas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais marķējums ir redzams galalietotājam un ir uzskatāmi novietots riepas tiešā tuvumā tirdzniecības vietā.

2.   Ja tirdzniecībā piedāvātās riepas nav redzamas galalietotājam, izplatītājs galalietotāju nodrošina ar ziņām par attiecīgo riepu degvielas patēriņa efektivitātes klasi, saķeri ar slapju ceļu raksturojošo klasi un ārējā rites trokšņa klasi un izmērīto vērtību.

3.   C1, C2 un C3 klases riepām izplatītāji norāda degvielas patēriņa efektivitātes klasi, ārējā rites trokšņa izmērīto vērtību un, ja nepieciešams, saķeri ar slapju ceļu raksturojošo klasi, kā paredzēts I pielikumā, uz vai līdz ar rēķiniem, ko galalietotājiem izsniedz, kad tie iegādājas riepas.

6. pants

Transportlīdzekļu piegādātāju un transportlīdzekļu izplatītāju pienākumi

Ja galalietotājiem tirdzniecības vietā ir piedāvāta iespēja no vairākiem riepu veidiem izvēlēties riepu veidu, ko uzstādīt jaunam automobilim, kuru tie iecerējuši iegādāties, tad transportlīdzekļa piegādātāji un izplatītāji pirms pārdošanas sniedz galalietotājiem informāciju par katra piedāvātā riepu veida degvielas patēriņa efektivitātes klasi, ārējā rites trokšņa klasi un izmērīto vērtību un attiecībā uz C1 klases riepām, kā arī vajadzības gadījumā C2 un C3 klases riepām – saķeri ar slapju ceļu raksturojošo klasi saskaņā ar I pielikuma noteikumiem un III pielikumā noteiktajā kārtībā. Minētās ziņas iekļauj vismaz tehniskajos reklāmas materiālos.

7. pants

Saskaņotas testēšanas metodes

Informācija, kas saskaņā ar 4., 5. un 6. pantu jāsniedz par riepu degvielas patēriņa efektivitātes klasi, ārējā rites trokšņa klasi un izmērīto vērtību un saķeri ar slapju ceļu raksturojošo klasi, iegūst, izmantojot I pielikumā norādītās saskaņotās testēšanas metodes.

8. pants

Verifikācijas procedūra

Dalībvalstis saskaņā ar IV pielikumā noteikto procedūru novērtē atbilstību deklarētajām degvielas patēriņa efektivitātes klasēm un saķeri ar slapju ceļu raksturojošām klasēm I pielikuma A un B daļas nozīmē, kā arī atbilstību deklarētajai ārējā rites trokšņa klasei un izmērītajai vērtībai I pielikuma C daļas nozīmē.

9. pants

Iekšējais tirgus

1.   Ja šīs regulas prasības ir izpildītas, dalībvalstis nedrīkst, pamatojoties uz ražojuma raksturojošo informāciju, aizliegt vai ierobežot to, ka 2. pantā minētās riepas dara pieejamas tirgū.

2.   Dalībvalstis uzskata, ka marķējums un informācija par ražojumu atbilst šai regulai, ja vien dalībvalstu rīcībā nav pretēju pierādījumu. Deklarēto vērtību un klases precizitātes izvērtēšanas vajadzībām tās var pieprasīt saskaņā ar 4. panta 4. punktu, lai piegādātāji iesniedz tehnisko dokumentāciju.

10. pants

Stimuli

Dalībvalstis nenosaka stimulējošus pasākumus attiecībā uz riepām, kuru klase ir zemāka par C klasi, attiecībā gan uz degvielas patēriņa efektivitāti, gan uz saķeri ar slapju ceļu attiecīgi I pielikuma A un B daļas nozīmē. Šajā regulā nodokļu un fiskāli pasākumi nav stimulējoši pasākumi.

11. pants

Grozījumi un pielāgošana tehnikas attīstībai

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, tostarp to papildinot, pieņem saskaņā ar 13. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru:

a)	informācijas prasību noteikšana attiecībā uz saķeri ar slapju ceļu raksturojošu klasifikāciju C2 un C3 klases riepām – ar nosacījumu, ka ir pieejamas piemērotas saskaņotas testēšanas metodes;

b)	attiecīgā gadījumā saķeres klasifikācijas pielāgošana tādu riepu tehniskajām īpatnībām, kas galvenokārt paredzētas, lai ledus un/vai sniega apstākļos sniegtu labākus rezultātus nekā parastās riepas attiecībā uz to spēju uzsākt, nodrošināt vai apturēt transportlīdzekļa kustību;

c)	šīs direktīvas I līdz IV pielikuma pielāgošana tehnikas attīstībai.

12. pants

Izpilde

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 765/2008 dalībvalstis nodrošina, ka par tirgus uzraudzību atbildīgās iestādes pārbauda atbilstību šīs regulas 4., 5. un 6. pantam.

13. pants

Komitoloģija

1.   Komisijai palīdz komiteja.

2.   Ja ir izdarīta atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā minētā lēmuma 8. panta noteikumus.

14. pants

Pārskatīšana

1.   Komisija izvērtē vajadzību pārskatīt šo regulu, inter alia ņemot vērā:

a)	marķējuma efektivitāti, ņemot vērā galalietotāju informētību, jo īpaši – vai 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumi šīs regulas mērķu sasniegšanā ir tikpat efektīvi kā 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumi;

b)	vai marķēšanas programma būtu jāpaplašina, iekļaujot atjaunotās riepas;

c)	vai būtu jāievieš jauni riepu parametri, piemēram, nobraukums;

d)	ziņas par riepu parametriem, ko transportlīdzekļu piegādātāji un izplatītāji snieguši galalietotājiem.

2.   Komisija šā novērtējuma rezultātus iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ne vēlāk kā 2016. gada 1. martā un vajadzības gadījumā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikumus.

15. pants

Pārejas noteikums

Šīs regulas 4. un 5. pantu nepiemēro riepām, kas ražotas pirms 2012. gada 1. jūlija.

16. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šo regulu piemēro no 2012. gada 1. novembra.

---

(1)  OV C 228, 22.9.2009., 81. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2009. gada 22. aprīļa Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts), Padomes 2009. gada 20. novembra Kopējā nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Eiropas Parlamenta 2009. gada 24. novembra Nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta).

(3)  OV L 200, 31.7.2009., 1. lpp.

(4)  OV L 189, 18.7.2002., 12. lpp.

(5)  OV L 297, 13.10.1992., 16. lpp.

(6)  OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.

(7)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

---

---

---

---

---