12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/1

A.

tā kā Komisija 2005. gadā pieņēma Eiropas pārredzamības iniciatīvu un vēlāk 2006. gadā publicēja Zaļo grāmatu, lai uzlabotu ES pārvaldības pārredzamību, atvērtību un atbildību, un tā kā publiskas informācijas sniegšana par ES līdzekļu saņēmējiem ir Eiropas pārredzamības iniciatīvas stūrakmens;

B.

tā kā saskaņā ar dalītās pārvaldības sistēmu informācija par ES līdzekļu saņēmējiem tiek pārvaldīta dalībvalstu līmenī un, ņemot vērā, ka Eiropas Savienībai šajā jomā nav konkrētu saistību vai Komisija nav īpaši centusies to reglamentēt, tas, cik lielā mērā šāda informācija tiek publiskota, katrā dalībvalstī būtiski atšķiras, apgrūtinot salīdzināšanu ES mērogā;

C.

tā kā informācijas publiskošana par ES līdzekļu saņēmējiem nodrošina sabiedrības līdzdalību saturīgās debatēs par publisko līdzekļu izlietojumu, kas ir būtiskas funkcionējošai demokrātijai;

D.

tā kā nav izveidota saikne starp Eiropas pārredzamības iniciatīvu un stingrāk reglamentēto un saistošo jautājumu par finanšu uzraudzību un revīziju;

E.

tā kā Eiropas pārredzamības iniciatīvai ir būtiska ietekme, nodrošinot pārredzamas partnerības kohēzijas programmas izstrādes cikla sākotnējos un turpmākajos posmos; tā kā noteikumos tomēr nav konkrēti paredzēts nedz tas, cik lielā mērā partneriem vajadzētu iesaistīties dažādajos programmas izstrādes procesos, nedz arī šādas iesaistīšanās kārtība;

F.

tā kā iepriekš netiek sniegta pietiekama informācija par Komisijas lēmumiem attiecībā uz lielu projektu finansēšanu, tādējādi radot pārredzamības trūkumu, un tā kā šī situācija būtu jānovērš;

G.

tā kā pārredzamības nodrošināšanai būtu jānotiek paralēli struktūrfondu ieguves procedūru vienkāršošanas procesam,

1.

uzskata, ka pārredzamība attiecībā uz kohēzijas politiku un tās programmas izstrādes ciklu, izdevumu sadali un struktūrfondu līdzekļu iespējamo saņēmēju piekļuvi informācijai ir galvenie priekšnosacījumi kopējo kohēzijas politikas mērķu sasniegšanai un tāpēc pārredzamība būtu jānosaka par vadošo starpnozaru principu kohēzijas programmas izstrādes un lēmumu pieņemšanas procesos;

2.

ar gandarījumu norāda, ka atbilstīgi Eiropas pārredzamības iniciatīvas prasībām Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē ir publicētas interaktīvas kartes ar saitēm uz Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda līdzekļu saņēmēju sarakstiem, kas ir pieejami attiecīgo valstu vai reģionu tīmekļa vietnēs; aicina dalībvalstis, izmantojot atbilstīgus līdzekļus, popularizēt Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta tīmekļa vietni, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku pieeju minētajai datu bāzei; tomēr norāda, ka ieinteresētajām personām joprojām ir ārkārtīgi grūti sekot līdzi tam, kā tiek izmantoti publiskie līdzekļi; aicina Komisiju plaši apspriesties ar šīm personām par šīs problēmas iespējamajiem risinājumiem;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis padarīt šīs dalībvalstu datubāzes pilnīgi meklējamas un savietojamas, lai atvieglotu publicēto datu aplūkošanu ES mērogā, tajā pašā laikā saglabājot to vietējo nozīmīgumu; uzskata, ka šajā sakarībā steidzami jāpublicē informācija divās valodās (vietējā(-s) valodā(-s) un Komisijas darba valodās);

4.

uzsver, ka ir jāuzlabo par līdzekļu saņēmējiem sniegto datu lietderība, uzlabojot gan to saturu, gan izklāstu; tāpēc aicina Komisiju detalizētāk un saistošāk noteikt sniedzamās informācijas uzbūvi, formu un saturu; uzskata, ka nepieciešamās informācijas sniegšanai būtu arī jāatvieglo uz kritērijiem balstītas meklēšanas process, lai nekavējoties iegūtu priekšstatu par meklētajiem elementiem;

5.

aicina, publicējot līdzekļu saņēmēju sarakstus un nepieciešamības gadījumā iesaistīto personu sarakstus, sniegt būtisku papildu informāciju; tāpēc iesaka papildus pašreizējām obligātajām prasībām apsvērt iespēju sniegt arī citu informāciju par līdzekļu saņēmējiem, tādu kā atrašanās vieta, apstiprināto projektu kopsavilkumi, atbalsta veida un projekta partneru apraksts; aicina apkopotos datus publicēt un pārvaldīt strukturēti un salīdzināmi, lai nodrošinātu to pilnīgu izmantojamību un patiesu pārredzamību; uzskata, ka to var paveikt, neradot papildu izmaksas;

6.

prasa programmām, kuras saistītas ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi, norādīt to personu sarakstu, kas saņēmušas līdzekļus (un ne tikai lielākos saņēmējus);

7.

uzsver, ka ir pilnīgi jāievēro Eiropas pārredzamības iniciatīvas prasības, ieviešot piemērotu regulējumu, labākus norādījumus, brīdināšanas mehānismu un kā galējo līdzekli — sodus par prasību neizpildi;

8.

aicina Komisiju paskaidrot, kā Eiropas pārredzamības iniciatīvas principi būtu jāīsteno praksē no funkcionālā viedokļa darbības programmu un to komunikācijas plānu līmenī; tādēļ uzsver nepieciešamību ieviest skaidrākus noteikumus par informācijas izpaušanu par līdzekļu saņēmējiem dalītās pārvaldības kontekstā;

9.

uzsver nepieciešamību izstrādāt regulējumu un īstenošanas noteikumus tā, lai procedūras būtu pārredzamas, tās uzlabotu potenciālo atbalsta saņēmēju piekļuvi struktūrfondiem un samazinātu administratīvos slogus dalībniekiem, jo īpaši īstenojot vairākus galvenos pasākumus, piemēram, publicējot Komisijas un dalībvalstu saskaņotus īstenošanas norādījumus; aicina dalībvalstu vadošās iestādes pārredzamā veidā informēt par visiem tādu projektu posmiem, kas finansēti no struktūrfondiem; atkārtoti norāda, ka pārredzamas un skaidras procedūras ir labas pārvaldības priekšnosacījums, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas centienus iesniegt priekšlikumus procedūru vienkāršošanai;

10.

atzīmē, ka dalībvalstīs pastāvošās atšķirīgās administratīvās kultūras, valsts tiesību aktu un valodas dēļ pārrobežu un starptautisko programmu īstenošanā nākas saskarties ar īpašām grūtībām, kas ietekmē ne tikai kvantitatīvos, bet arī kvalitatīvos šādu iniciatīvu aspektus; tāpēc uzskata, ka vissvarīgāk būtu izstrādāt īpašus noteikumus par pārredzamību darbību koordinācijā un sadarbībā starp dažādām vadošajām iestādēm;

11.

uzsver, ka atbilstoši Eiropas Parlamenta pētījumam par Eiropas pārredzamības iniciatīvu un tās ietekmi uz kohēzijas politiku neatbilstība Eiropas pārredzamības iniciatīvas obligātajām prasībām ir saistīta ar vadošo iestāžu administratīvās kapacitātes trūkumu un nevis nevēlēšanos sniegt šādus datus; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai papildu datu un informācijas sniegšana neradītu lielāku administratīvo slogu potenciālajiem atbalsta saņēmējiem, jo īpaši tiem, kuri jau tā nespēj nodrošināt atbilstību esošajām administratīvajām un finanšu prasībām dotāciju un valsts pasūtījumu saņemšanai;

12.

uzsver, ka Eiropas Komisijai jāpielāgo prasība par papildu informācijas un datu sniegšanu, nodrošinot papildu tehnisko atbalstu (semināri, piedaloties Komisijas pārstāvjiem un vietējam/reģionālajam personālam, kas atbildīgs par struktūrfondu pārvaldību, labākās prakses apmaiņa starp vadošajām iestādēm, konkrētu pamatnostādņu publicēšana) tiem potenciālajiem atbalsta saņēmējiem, kam nav nepieciešamo tehnisko iespēju; uzskata, ka tikai tādā veidā var garantēt, ka dalībnieku centieni nodrošināt atbilstību papildu prasībām attiecībā uz sniegtajiem datiem un informāciju neradīs līdzekļu novirzi no projektu īstenošanas darbībām kā tādām;

13.

uzsver, cik liela nozīme ir dalībvalstu sniegtai precīzai un savlaicīgai informācijai kontroles sistēmas ietvaros un ka šī iemesla dēļ ir jāizveido saikne starp Eiropas pārredzamības iniciatīvu un finanšu kontroli un revīziju; atkārtoti norāda, ka agrīnās brīdināšanas sistēmas ietvaros jānodrošina cieša sadarbība ar izslēgšanas gadījumu centrālo datubāzi;

14.

aicina Komisiju uzraudzīt to, kā tiek izmantoti papildu avansa maksājumi, ko dalībvalstis saņēmušas atbilstīgi 2009. gadā veiktajiem vienkāršošanas pasākumiem saistībā ar Regulu (EK) Nr. 1083/2006;

15.

atkārtoti prasa, ievērojot Eiropas pārredzamības iniciatīvu, sniegt informāciju par līdzekļu atgūšanu un atsaukšanu; mudina dalībvalstis sniegt šo informāciju pilnībā un Komisiju darīt to pieejamu — kopā ar informāciju par finanšu korekcijām pēc apstiprināta krāpšanas gadījuma — budžeta lēmējinstitūcijai un sabiedrībai, tādējādi nodrošinot augstus uzticamības un atbildības standartus attiecībā uz Eiropas sabiedrību;

16.

mudina revidentus ieņemt stingrāku nostāju attiecībā uz saziņas un informācijas sniegšanas prasībām, tostarp nosaucot vārdā saistību nepildītājus un paužot nosodījumu tiem, jo īpaši tad, ja ir iesaistītas valstiskas organizācijas, kā arī apstiprinātos krāpšanas gadījumos izmantojot finanšu korekcijas;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas un Revīzijas palātas centienus savstarpēji saskaņot revīzijas metodes;

18.

uzsver, ka obligāti apspriešanās standarti ir Eiropas pārredzamības iniciatīvas sastāvdaļa, un atzinīgi vērtē to, ka Komisija šos standartus ir atbalstījusi un piemērojusi attiecībā uz kohēzijas politiku; tomēr aicina Komisiju ļaut ieinteresētajām personām sniegt atbilstošu novērtējumu par paša apspriešanās procesa kvalitāti; aicina reģionus un dalībvalstis, apspriežoties ar ieinteresētajām personām, izmantot pašreizējo ES pieredzi;

19.

atgādina, ka partnerība var veicināt pārredzamību, atsaucību, efektivitāti un leģitimitāti visos kohēzijas programmas izstrādes un īstenošanas posmos, kā arī var palielināt apņemšanos nodrošināt labus programmu rezultātus un sabiedrības līdzdalību tajā; tāpēc aicina dalībvalstis un vadošās iestādes visos kohēzijas programmas izstrādes un īstenošanas posmos ciešāk iesaistīt reģionālās un vietējās iestādes un citus attiecīgos partnerus, tostarp dalībvalstu līmenī izmantojot interneta platformu, kas nodrošina pārredzamību attiecībā uz esošajiem fondiem un darbības programmām, kā arī citā veidā veicinot labu praksi, un nodrošināt tiem pilnīgu piekļuvi visai projekta dokumentācijai, lai tādējādi labāk izmantotu to pieredzi, zināšanas un labāko praksi;

20.

aicina Komisiju sniegt vairāk norādījumus par to, kā pašreizējo programmu ietvaros praksē būtu jāīsteno partnerības klauzula, un par to, kādi pietiekami saistoši partnerības noteikumi būtu jāietver turpmākajos reglamentējošos dokumentos, jo īpaši attiecībā uz reģionālo un vietējo iestāžu, proti, vēlētu institūciju, kas ir svarīgi partneri visa procesa laikā, iesaistīšanu;

21.

aicina regulāri un laicīgi sniegt mērķtiecīgāku informāciju partnerorganizācijām, jo īpaši tām, kas ir vadības struktūru dalībnieces, un efektīvāk izmantot tehnisko palīdzību partnerības atbalstīšanai, cita starpā nodrošinot partnerorganizācijām iespēju piedalīties apmācības pasākumos, ko organizē par programmu ieviešanu atbildīgajām iestādēm; aicina nodrošināt, ka šie apmācību pasākumi ir pieejami multimediju versijās, lai paplašinātu mērķauditoriju un sekmētu ex-post apspriešanos ar partnerorganizācijām; uzsver šāda pasākuma lietderīgumu partneriem, kas atrodas vistālākajos Eiropas Savienības reģionos, piemēram, attālākajos reģionos;

22.

aicina Komisiju savlaicīgi tiešsaistē publicēt informāciju un nodrošināt tiešu piekļuvi, pēc iespējas drīzāk nodrošinot tiešu piekļuvi lielu projektu, tostarp JASPERS projektu, dokumentācijai (pieteikumam, priekšizpētei, izmaksu un ieguvumu analīzei, ietekmes uz vidi novērtējumam utt.), līdzko Komisija ir saņēmusi dalībvalsts pieteikumu finansējuma saņemšanai un kamēr tā vēl nav pieņēmusi lēmumu par finansējuma piešķiršanu; uzskata, ka šajā Komisijas tīmekļa vietnē būtu jānodrošina iespēja sniegt komentārus par šiem projektiem;

23.

aicina nodrošināt, ka internetā ar atpakaļejošu spēku tiek publicēta informācija par lieliem projektiem, kas apstiprināti vai iesniegti apstiprināšanai 2007.–2013. gada plānošanas periodā;

24.

ierosina noteikt apstākļus, kuros neizlietoto finansējumu var izmantot atkārtoti, kā arī definēt tādas iestādes atbildību, kas pieņem lēmumu par šādu līdzekļu pārdali;

25.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/6

A.

tā kā 2011. gada budžeta procedūra ir pirmā šāda veida procedūra, ko īsteno saskaņā ar Lisabonas līgumu, un tā kā tās vienīgā lasījuma sekmīgam iznākumam nepieciešama pastiprināta sadarbība un koordinācija ar otru budžeta lēmējiestādi, lai saskaņošanas procedūrā panāktu vienošanos par visiem izdevumiem;

B.

tā kā — lai iepriekš noteiktu vienošanās punktus — par š. g. jūlijā gaidāmā trialoga mērķi būtu jāizvirza šķēršļu novēršana, pirms Padome pieņem nostāju par budžeta projektu,

1.

norāda, ka 2011. gada budžeta projekta (BP) kopējā summa ir EUR 142 576,4 miljoni saistību apropriācijās (SA) un EUR 130 147,2 miljoni maksājumu apropriācijās (MA), līdz ar to rezervē atstājot EUR 1 224,4 miljonus SA un EUR 4 417,8 miljonus MA; norāda, ka šīs kopsummas veido attiecīgi 1,15 % un 1,05 % no prognozētā ES NKI 2011. gadā;

2.

pauž bažas par to, ka SA salīdzinājumā ar pieņemto 2010. gada budžetu palielinājušās tikai par 0,77 % — tas ir pieaugums, kas neatbilst plaši paustajām cerībām, ka ES budžetam būs būtiska nozīme Eiropas pēckrīzes ekonomikas atbalstīšanā; norāda, ka MA ir palielinājušās par 5,85 %, tomēr atgādina, ka šī pieauguma matemātisks izskaidrojums ir ļoti mazais MA apjoms 2010. gadā; atgādina, ka daudzgadu finanšu shēmā (DFS) saistību apropriācijām noteiktais maksimālais apjoms ir EUR 142 965 miljoni un maksājumu apropriācijām — EUR 134 280 miljoni pašreizējās cenās;

3.

atzīst neatbilstības samazināšanos starp SA un MA salīdzinājumā ar 2010. gada budžetu (EUR 12 429 miljoni salīdzinājumā ar EUR 18 535 miljoniem), kas liecina par efektīvāku ES budžeta izpildi, tomēr tajā pašā laikā norāda, ka DFS šī atšķirība starp SA un MA 2011. gadā ir tikai EUR 8 366 miljoni; šajā sakarībā atgādina, ka šāda neatbilstība ilgākā laikposmā rada deficītu un tādēļ budžeta ilgtspējības un labas pārvaldības labad tā būtu jānovērš;

4.

norāda, ka budžeta projektā lielāko daļu (70 %) vispārējās rezerves, kas ir EUR 1 224,4 miljoni, veido 2. izdevumu kategorijas “Dabas resursu saglabāšana un apsaimniekošana” rezerve un ka pārējo izdevumu kategoriju, it īpaši 1.a, 3.b un 4. izdevumu kategorijas, rezerves ir ļoti mazas, kas līdz ar to proporcionāli samazina ES spēju reaģēt uz politiskām pārmaiņām un neparedzētām vajadzībām, vienlaikus saglabājot savas prioritātes;

5.

turklāt uzsver, ka 2. izdevumu kategorijas rezerve faktiski var būt mazāka, jo var mainīties tirgus apstākļi;

6.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir publicējusi ziņojumu par Iestāžu nolīguma darbību (COM(2010)0185), un šajā sakarībā atgādina, ka tiek gaidīts priekšlikums būtiskai budžeta pārskatīšanai un ka grūtības, ar ko nācās saskarties iepriekšējo gadu budžeta procedūrās, pienācīgi un apmierinošā veidā reaģējot uz nepieciešamību risināt dažādus jaunus uzdevumus, padara par neizbēgamu pašreizējās DFS pārskatīšanu; atgādina — Parlaments sagaida, ka Komisija līdz 2010. gada pirmā pusgada beigām iesniegs konkrētus priekšlikumus par DFS pārskatīšanu;

7.

vērš uzmanību uz lielo skaitu nepabeigto procedūru (budžeta pārskatīšana, Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDS) izveide, budžeta grozīšana, Iestāžu nolīguma un Finanšu regulas pārskatīšana u. c.), kurām būs tālejoša ietekme uz budžetu un kuras abām budžeta lēmējiestādēm būs jāpabeidz 2011. gadā;

8.

pieņem zināšanai Komisijas izklāstītās prioritātes (proti, ES ekonomikas atbalstīšanu pēckrīzes periodā un pielāgošanos jaunām vajadzībām, t. i., Lisabonas līguma īstenošanu, jaunu finanšu uzraudzības iestāžu izveidi, globālās vides un drošības novērošanas (GMES) iniciatīvas finansēšanu, Stokholmas programmas īstenošanu u. c.) un vaicā, vai niecīgais SA palielinājums salīdzinājumā ar 2010. gada budžetu būs pietiekams, lai šīs prioritātes īstenotu;

9.

uzsver, cik svarīga ir stingra Eiropas rīcība, reaģējot uz krīzi un finanšu tirgu nestabilitāti, un ka šādai rīcībai būtu jānozīmē lielāka ES budžeta finansētspēja un elastība; šajā sakarībā prasa, lai Padome un Komisija sniegtu papildu sīkāku informāciju par to, kā ES budžetu varētu ietekmēt Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisms, par kuru lēmums tika pieņemts Ekonomikas un finanšu padomes ārkārtas sanāksmē 2010. gada 9. un 10. maijā; turklāt — lai novērstu turpmākas krīzes — prasa izveidot efektīvu uzraudzības sistēmu, kurā būtu paredzēta arī tieša informācijas sniegšana Parlamentam;

10.

pauž nožēlu, ka no budžeta aspekta nav iespējams skaidri noteikt, kā 2011. gada budžeta projektu ietekmēs stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvas, piemēram, “Inovācijas Savienība”, “Jaunatne kustībā”, “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, “Jaunas prasmes un darbavietas” un “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”, un nopietni šaubās par spēju pašreizējās finanšu shēmas kontekstā nodrošināt šīm pamatiniciatīvām atbilstošu finansējumu;

11.

atgādina, ka saskaņā ar 2010. gada 25. marta rezolūciju par 2011. gada budžeta prioritātēm jaunatne ir viena no 2011. gada budžeta pamatprioritātēm, kas būtu jāveicina kā transversāls ES jautājums, radot sinerģiju starp dažādām ar jaunatni saistītām politikas jomām, it īpaši izglītību, nodarbinātību, uzņēmējdarbību un veselības aprūpi, un vienlaikus atvieglojot un veicinot jauniešu sociālo integrāciju, pilnvarošanu, iemaņu pilnveidošanu un mobilitāti; norāda, ka jēdziens “jaunatne” būtu jāskata kā plaša koncepcija, kas ietver cilvēku spēju dzīves laikā vairākas reizes mainīt amatu un statusu, bez ierobežojumiem mainot tādas vides kā mācību prakse, akadēmiskā vai profesionālā vide un profesionālā apmācība, un ka tādēļ par vienu no mērķiem būtu jānosaka pārejas no izglītības sistēmas uz darba tirgu atvieglošana;

12.

pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz labo reputāciju un ļoti augsto izpildes līmeni, kas katru gadu 2007.–2009. gada laikposmā sasniedza 95–100 %, ar jaunatni saistītajiem pamatinstrumentiem un pamatprogrammām, tādām kā “Mūžizglītība”, “Jaunatne darbībā” un “Erasmus Mundus” budžeta projektā ierosināto apropriāciju palielinājums ir diezgan simbolisks; uzskata, ka šis palielinājums neļauj ES atbilstoši risināt šo prioritāti, un tādēļ plāno sniegt turpmāku atbalstu šīm programmām; šajā sakarībā atgādina, ka šīs programmas ir neapstrīdama Eiropas pievienotā vērtība un ka tās, neraugoties uz pieticīgo finanšu piešķīrumu šīm programmām, sniedz būtisku ieguldījumu stipras Eiropas pilsoniskās sabiedrības izveidē;

13.

prasa vēl rūpīgāk izskaidrot iedalījumu darbības un administratīvajos izdevumos, vienlaikus atzīstot centienus, kas veikti, lai izklāstītu 5. izdevumu kategorijā neietilpstošos administratīvos izdevumus; norāda, ka jau pašlaik būtiska daļa no izdevumiem, kas patiesībā ir administratīvie izdevumi, tiek finansēti no darbības apropriācijām;

14.

pauž apņēmību vest sarunas par 2011. finanšu gada budžetu konstruktīvā un progresīvā gaisotnē, paturot prātā efektivitātes un Eiropas pievienotās vērtības mērķi; sagaida, ka arī otra budžeta lēmējiestāde izvēlēsies uz sadarbību vērstu pieeju, nodrošinot patiesu politisko dialogu, un atmetīs “grāmatvedības uzdevuma” pieeju, saskaņā ar kuru sarunās pārmērīgi svarīga nozīme tiek piešķirta ietaupījumiem un dalībvalstu iemaksām; atgādina, ka ar Līgumu ir grozīts ne tikai budžeta procedūras juridiskais pamats, bet arī ieviesta jauna metode un jauni termiņi attiecībā uz sarunām un kompromisa panākšanu;

15.

uzsver to, ka ES budžets ir ļoti ierobežots salīdzinājumā ar dalībvalstu budžetiem; tādēļ atgādina — lai īstenotu kopējas ES stratēģijas, ir jārada sinerģija starp ES budžetu un dalībvalstu budžetiem; uzsver, ka saskaņotība pamatīgāk ietekmē Eiropas politikas jomas, nodrošinot patiesu Eiropas pievienoto vērtību un vienlaikus palīdzot sasniegt ilgtermiņa politikas mērķus; ir pārliecināts, ka galvenajās jomās ES budžets var būt noderīgs ilgtermiņa investīciju un darba vietu radīšanas atbalstam; sagaida, ka Padome to pienācīgi ņems vērā, lemjot par ES budžetu, un atturēsies no vērienīgiem līdzekļu samazinājumiem, pat ja tas ārkārtīgi sarežģītu dalībvalstu publisko finanšu stāvokli;

16.

atgādina savas prioritātes, kas paustas iepriekšminētajā 2010. gada 25. marta rezolūcijā;

17.

norāda uz SA pieaugumu par 4,4 % (sasniedzot EUR 13 437 miljonus) un MA pieaugumu par 7 % (sasniedzot EUR 11 035 miljonus (4), kā arī uz rezervi EUR 50,1 miljona apjomā (salīdzinājumam — EUR 37 miljoni finanšu plānā), kas pārsvarā saistīts ar to apropriāciju samazinājumu, kuras paredzētas decentralizēto aģentūru un izpildaģentūru administratīvajiem un tehniskā atbalsta izdevumiem (iepriekš — “BA” pozīcijas) un vairākām programmām, tādām kā “Muita 2013” un “Konkurētspējas un inovāciju pamatprogramma – Uzņēmējdarbība un inovācijas”;

18.

atgādina MVU būtisko lomu ES ekonomikas atveseļošanās un uzplaukuma nodrošināšanā; prasa pastiprināt atbalstu visām programmām un instrumentiem, kuru mērķis ir MVU atbalstīšana, un šajā sakarībā pauž bažas par ierosinājumu samazināt maksājumu apropriācijas, kas paredzētas programmai “Konkurētspējas un inovāciju pamatprogramma – Uzņēmējdarbība un inovācijas”;

19.

atgādina, ka, pieņemot pašreizējo DFS, no šīs izdevumu kategorijas finansējamās jaunās vajadzības (Kozlodujas atomelektrostacijas ekspluatācijas pārtraukšana, Eiropas finanšu uzraudzības iestādes, kopuzņēmums ITER un globālā vides un drošības novērošana (GMES), tostarp Parlamenta prasība palielināt apropriācijas tās darbības fāzei) nebija paredzētas; uzsver, ka šo vajadzību finansēšana nedrīkstētu notikt uz to citu 1.a izdevumu kategorijas programmu un darbību finansējuma rēķina, kuras ir būtiski svarīgas, lai nodrošinātu Eiropas pēckrīzes atveseļošanos;

20.

atgādina, ka no šīs izdevumu kategorijas līdzekļiem daļēji finansē Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, kā arī lielu skaitu daudzgadu programmu (Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu, Septīto pamatprogrammu, Eiropas komunikāciju tīklus (TEN) un programmas “Galileo/Egnos”, “Marco Polo II” un “Progress”), kas tiks pabeigtas 2011. gadā; tādēļ atkārtoti prasa Komisijai iesniegt ziņojumu par sasniegumiem Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna, tostarp EIB uzticēto pasākumu, īstenošanā;

21.

atzinīgi vērtē svarīgākajām programmām paredzēto apropriāciju palielinājumu (Septītajai pamatprogrammai — par 13,8 %, Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammai — 4,4 %, programmai “Mūžizglītība” — 2,6 % un TEN — 16,8 %) un uzsver, ka šīs programmas ir svarīgs līdzeklis ES krīzes novēršanas ekonomiskās stratēģijas īstenošanai;

22.

uzsver, ka 1.a izdevumu kategorijā ir iekļautas daudzas stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvas, piemēram, “Inovācijas Savienība”, “Jaunatne kustībā”, “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, “Jaunas prasmes un darbavietas” un “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”; pauž nožēlu, ka nav iespējams skaidri noteikt ES stratēģijas 2020. gadam ietekmi uz budžetu, un izsaka šaubas attiecībā uz spēju šīm iniciatīvām nodrošināt atbilstošu finansējumu pašreizējās finanšu shēmas ietvaros;

23.

atgādina, ka, ņemot vērā stratēģiju “Eiropa 2020”, 2011. gada prioritātes tiks finansētas galvenokārt no šīs izdevumu kategorijas un ka tās ES kompetences jomas, kas radušās saistībā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā, ļoti iespējams, ietekmēs budžetu; uzsver, ka kosmosa politikas, kas ir konkrēts piemērs tam, kā Eiropas rūpniecības politika veicina progresu Eiropas zinātnes, tehnoloģijas un vides jomā, vienlaikus veicinot rūpniecības konkurētspēju, attīstībai ir nepieciešams, lai gan ES, gan dalībvalstis arī turpmāk censtos rast GMES vajadzīgos līdzekļus;

24.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu “Jaunatne kustībā”, kuras mērķis ir uzlabot Eiropas augstākās izglītības iestāžu darbības rādītājus un starptautisko pievilcību un palielināt vispārējo izglītības un apmācības līmeni ES; stingri atbalsta visiem jauniešiem vienlīdzīgu iespēju veicināšanu neatkarīgi no viņu izglītības līmeņa; vēlas uzsvērt, cik svarīgi ir nodrošināt pietiekamu finansējumu tādai politikai, kurai ir augsti mērķi izglītības un apmācības, tostarp profesionālās apmācības, jomā, jo šai jomai ir būtiska nozīme stratēģijā “Eiropa 2020”; uzsver, ka ES mobilizē visus savus līdzekļus, lai īstenotu šo resursu ziņā ietilpīgo uzdevumu, kas rada bezprecedenta gadījumu visaptverošas ES jaunatnes politikas izstrādē; tomēr uzsver, ka šādu visaptverošu pamatiniciatīvu, kas ietver vairākas atšķirīgas un sekmīgi īstenotas ES programmas, sākšana šajā jomā nedrīkstētu mazināt atsevišķo programmu atpazīstamību;

25.

uzsver, ka budžeta līdzekļiem, kas nākotnē tiks nodrošināti tādiem instrumentiem kā Mūžizglītības programma un transversālās prasmes, piemēram, e-prasmes, starptautiskās prasmes, uzņēmējdarbības prasmes un daudzvalodība, vajadzētu atspoguļot šo instrumentu augsto Eiropas pievienoto vērtību un tādēļ tie 2011. gada budžetā būtu jānosaka par prioritāriem;

26.

pauž vilšanos par to, ka 2011. gada budžeta projektā nav skaidri identificēta tūrisma nozare, kas netieši rada vairāk nekā 10 % no ES IKP un kas līdz ar Lisabonas līguma ratifikāciju pilnībā ir kļuvusi par ES kompetences jomu;

27.

norāda uz Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondam (EGF) paredzēto maksājumu apropriāciju iekļaušanu ES budžetā, kas notiek pirmoreiz, un uzskata to par būtisku elementu diskusijā par šī fonda pārvaldību un atpazīstamību; tomēr uzskata, ka šīs maksājumu apropriācijas var būt nepietiekamas, lai apmierinātu pieteikumus atbalsta saņemšanai no EGF 2011. gadā; tādēļ atkārtoti pieprasa, lai pieteikumi atbalsta saņemšanai no EGF netiktu finansēti, tikai veicot pārvietojumus no Eiropas Sociālā fonda budžeta pozīcijām, un aicina Komisiju šim nolūkam nekavējoties noteikt un izmantot citas budžeta pozīcijas; uzsver nepieciešamību vienkāršot un paātrināt fonda līdzekļu mobilizācijas procedūru (5);

28.

norāda uz ļoti pieticīgo to saistību apropriāciju palielinājumu vai pat to stagnāciju salīdzinājumā ar 2010. gada budžetu, kuras paredzētas Eiropas Nodarbinātības dienestiem un trijām budžeta pozīcijām, no kurām finansiāli atbalsta rūpnieciskās attiecības un sociālo dialogu; uzskata — ņemot vērā to, ka krīzes dēļ pašlaik tiek masveidā atlaisti darbinieki un veikta pārstrukturēšana, šīm budžeta pozīcijām būtu jāpiešķir vairāk līdzekļu;

29.

norāda, ka 2011. gada BP paredzēts SA apropriāciju palielinājums par 3,2 %, sasniedzot EUR 50 970 miljonus, no kuriem EUR 39 891,5 miljoni paredzēti struktūrfondiem (ERAF un ESF) — summa, kas ir gandrīz tāda pati kā 2010. gada budžetā, — un EUR 11 078,6 miljoni ir paredzēti Kohēzijas fondam;

30.

norāda, ka šis priekšlikums ir saskaņā ar DFS iekļautajiem piešķīrumiem, ņemot vērā tehnisko pielāgošanu 2011. gada finanšu shēmai (6) (palielinājums par EUR 336 miljoniem), kā noteikts Iestāžu nolīguma 17. punktā; šajā sakarībā saprot, kāpēc rezerve tika noteikta EUR 16,9 miljonu apmērā, kuru veido galvenokārt piešķīrums tehniskajai palīdzībai un kura ir 0,03 % no šīs kategorijas izdevumiem;

31.

atzinīgi vērtē ierosināto SA palielināšanu 2011. gadā līdz EUR 42 541 miljoniem, tomēr pauž bažas, ka vajadzības pēc maksājumiem tika novērtētas, pamatojoties uz iepriekšējo gadu maksājumu attiecību pret attiecīgā laikposma saistībām 2000.–2006. gada plānošanas periodā, savukārt programmu īstenošana 2007.–2013. gada laikposma sākumā bija daudz lēnāka, un tādēļ nepieciešams strauji iedzīt nokavēto, it īpaši 2011. gadā;

32.

šaubās, vai veiktie pielāgojumi, it īpaši nokavēto maksājumu piešķīrumi, tos aprēķinot proporcionāli turpmākajos gados paredzētajiem maksājumiem, ir pilnībā atbilstīgi, lai segtu visas papildu vajadzības pēc maksājumiem, it īpaši tās, kas saistītas ar šādiem notikumiem:

33.

turklāt uzskata, ka atbilstīga finansējuma piešķiršana kohēzijas politikai ir būtiska, lai paātrinātu Eiropas ekonomikas atveseļošanos un sniegtu ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” reģionālai īstenošanai; uzsver ES makroreģionālās sadarbības sinerģisko ietekmi uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, kā arī nepieciešamību piešķirt pietiekami daudz līdzekļu pašreizējo makroreģionālo stratēģiju īstenošanai; tādēļ aicina Komisiju un Padomi nekavējoties iesniegt un pieņemt budžeta grozījumus gadījumos, kad maksājumu apropriācijas nav pietiekamas vajadzību segšanai;

34.

prasa Komisijai — lai vēl vairāk uzlabotu piešķirtā finansējuma izlietošanu uz vietas — turpināt cieši sadarboties ar tām dalībvalstīm, kurās šis līmenis ir zems; apzinās, ka zems apropriāciju izlietojuma līmenis var apdraudēt pakāpenisku ES politikas īstenošanu dažādās jomās;

35.

prasa Komisijai turpināt apsvērt arī to, kā pārkārtot Komisijas un dalībvalstu noteikto noteikumu un prasību sarežģīto sistēmu, lai uzmanību vairāk koncentrētu uz mērķu sasniegšanu, nevis likumību un pareizību, vienlaikus nenovirzoties no pareizas finanšu pārvaldības pamatprincipa; uzsver, ka šādas pārdomas sniegtu ieguldījumu arī nākamā plānošanas laikposma pamatnoteikumu labākā izstrādē; šajā sakarībā atgādina 2009. gada novembra kopīgo deklarāciju par struktūrfondu un Kohēzijas fonda vienkāršošanu un mērķtiecīgāku izmantošanu ekonomikas krīzes apstākļos;

36.

atgādina, ka viena no LESD ieviestajām izmaiņām ir obligāto un neobligāto izdevumu dalījuma atcelšana budžeta procedūrā, beidzot ļaujot abām budžeta lēmējiestādēm kā līdzvērtīgiem partneriem vest sarunas par visām ikgadējām apropriācijām; atgādina, ka obligātie izdevumi veidoja gandrīz 34 % no kopējā budžeta un ka lielākā daļa no tiem bija 2. izdevumu kategorijā;

37.

uzsver, ka pēdējos gados budžeta lēmējinstitūcija šo izdevumu kategoriju ir izmantojusi, lai panāktu vispārēju vienošanos par ikgadējo budžetu, izmantojot rezervi vai citām programmām un darbībām paredzēto apropriāciju pārdali;

38.

norāda, ka, neraugoties uz prasību saglabāt stabilu apropriāciju apjomu, piešķirtie ieņēmumi 2011. gadā ir samazinājušies par vairāk nekā 25 %, atbalsts tirgum ir samazinājies gandrīz par 22 % (nokrītoties līdz EUR 3 491 miljonam) un veterinārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem paredzēto apropriāciju apjoms — par 7,8 %; pauž bažas par Komisijas optimistiskajiem pieņēmumiem (ņemot vērā paaugstināto tirgus nestabilitāti un lauksaimnieciskās darbības pakļautību ar veselību saistītiem apdraudējumiem) attiecībā uz tendencēm 2011. gada lauksaimniecības preču tirgos, kuru rezultātā ar tirgu saistītie izdevumi ir samazināti par aptuveni EUR 900 miljoniem; mudina Komisiju un Padomi rūpīgi uzraudzīt norises lauksaimniecības tirgos un būt gatavām ātri un efektīvi reaģēt, īstenojot nepieciešamos drošības pasākumus, lai novērstu negatīvus pavērsienus tirgos un cenu nestabilitāti; ņemot vērā nepieciešamību saglabāt modrību attiecībā uz dzīvnieku slimību izskaušanu, pauž bažas arī par veterinārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem paredzēto apropriāciju plānoto samazinājumu;

39.

atzinīgi vērtē to apropriāciju palielinājumu, kuras paredzētas atsaistītajam tiešajam atbalstam (par 9,7 %), programmai skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem (par līdz pat 50 %, sasniedzot EUR 90 miljonus), skolām paredzētajai piena programmai (par 5,3 %) un palīdzības programmai maznodrošinātajiem; ar gandarījumu norāda uz eksporta kompensāciju pastāvīgo samazināšanos kopš 2007. gada (līdz EUR 166 miljoniem 2011. gada BP);

40.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu pārdalīt dažu dalībvalstu neizlietotos līdzekļus citām dalībvalstīm, kuras veiksmīgi īsteno šo programmu;

41.

norāda, ka saskaņā ar Eiropas stratēģiju 2020. gadam darbība klimata jomā ir noteikta par prioritāti, un norāda arī uz izmaiņām 7. sadaļas nosaukumā, kas tagad ir “Vide un darbība klimata jomā”; pieņem zināšanai ierosināto apropriāciju palielinājumu ES politikas īstenošanai un likumdošanai attiecībā uz darbību klimata jomā un jaunai sagatavošanās darbībai, kas paredzēta ar klimatu saistīto pasākumu popularizēšanai un pielāgošanai;

42.

atzinīgi vērtē programmai LIFE+ paredzēto SA palielinājumu par 8,7 %, sasniedzot EUR 333,5 miljonus, un būtisko MA palielinājumu par 24,3 %, sasniedzot EUR 268,2 miljonus, atbilstoši uzlabotajiem līdzekļu izlietojuma rādītājiem un ņemot vērā arī turpmākos pasākumus saistībā ar 2010. gadā plānoto bioloģiskās daudzveidības stratēģiju; norāda — lai ES varētu risināt plašos uzdevumus vides jomā, tai skaitā tos, kas saistīti ar ūdens piesārņojumu, — šai programmai ir nepieciešams papildu finansējums;

43.

atgādina, ka īpašais tirgus atbalsta pasākums piensaimniecības nozarē, kas tika iekļauts 2010. gada budžetā, lai mazinātu piensaimniecības nozares krīzes sekas, bija paredzēts kā vienreizēja darbība; prasa Komisijai pārbaudīt, kā dalībvalstis izlieto EUR 300 miljonus lielo ārkārtas finansējumu piensaimniecības nozarē, un iesniegt šī pasākuma novērtējumu;kopā ar priekšlikumiem pastāvīgai pieejai un konkrētiem ierosinājumiem, kā risināt cenu svārstīguma problēmu šajā nozarē;

44.

pauž bažas, ka 2011. gada budžeta projektā nav atbilstoši atspoguļota kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) nozīme; norāda, ka līdzekļi, ko ierosināts piešķirt integrētas jūrniecības politikas izstrādei, nav pietiekami, lai segtu šīs jaunās politikas uzsākšanas svarīgākos aspektus; uzsver, ka jaunā Eiropas Savienības jūrniecības politika varētu attīstīties, negatīvi ietekmējot pašreizējās KZP prioritārās jomas, ciktāl tas skar tām budžetā paredzēto finansējumu; uzsver, ka šādai politikai būs nepieciešams atbilstošs finansējums vairāk nekā vienā budžeta pozīcijā;

45.

norāda, ka vispārējam līdzekļu palielinājumam 3.a izdevumu kategorijā (par 12,8 %) ir labvēlīga ietekme uz šīs jomas globālajiem mērķiem, kas izklāstīti Lisabonas līgumā un Stokholmas programmā;

46.

uzsver nepieciešamību palielināt apropriācijas, kas paredzētas apstākļu uzlabošanai ieslodzījuma vietās; atgādina, ka saskaņā ar Stokholmas programmu ir jāparedz sociālās integrācijas pasākumi un sociālās pārcelšanas programmas un jāatbalsta narkotiku apkarošanas iniciatīvas (tostarp profilakse, rehabilitācija un kaitējuma mazināšana);

47.

šajā sakarībā pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu par rīcības plānu Stokholmas programmas īstenošanai un atzinīgi vērtē imigrācijas un imigrantu integrācijas atbalsta jomā ierosināto SA palielinājumu Ārējo robežu fondam (par 22 %, sasniedzot EUR 254 miljonus), Eiropas Atgriešanās fondam (par 29 %, sasniedzot EUR 114 miljonus) un Eiropas Bēgļu fondam (par 1,3 %, sasniedzot EUR 94 miljonus);

48.

atzīst, ka ierosinātais FRONTEX paredzēto apropriāciju samazinājums 2011. gadā, neraugoties uz šīs aģentūras pieaugošo darba apjomu, saistīts ar tās neizlietoto apropriāciju un ikgadējo pārpalikumu atjaunināto novērtējumu;

49.

atzinīgi vērtē regulas, ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EPAB), pieņemšanu un aicina Komisiju nodrošināt, lai EPAB uzsāktu darbību savlaicīgi, pirms 2011. gada, un lai biroja darba uzsākšanai tiktu piešķirti pietiekami finanšu līdzekļi;

50.

pauž nožēlu par to, ka, kamēr nav iesniegts priekšlikums regulai par Eiropolu (tas ir paredzēts 2013. gadā) — ES aģentūru, kuru kopš 2010. gada finansē no ES budžeta, — attiecīgo apropriāciju apjoms saglabājas gandrīz tāds pats kā 2010. gadā (EUR 79,7 miljoni), neraugoties uz Stokholmas programmā pausto aicinājumu pastiprināt Eiropola veiktspēju;

51.

norāda, ka, neraugoties uz nenoteikto grafiku otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izstrādei un nodošanai ekspluatācijā, tai paredzētās apropriācijas ir ierosināts samazināt tikai nedaudz (no EUR 35 miljoniem līdz EUR 30 miljoniem), vienlaikus maksājumu apropriācijas palielinot no EUR 19,5 miljoniem līdz EUR 21 miljonam; atgādina, ka Komisija bija paredzējusi EUR 27,91 miljonu līdz SIS II darbības uzsākšanai 2011. gada ceturtajā ceturksnī; norāda, ka SIS II izstrāde jau tagad atpaliek no paredzētā grafika un, visticamāk, netiks pabeigta līdz 2011. gada beigām; uzskata — ņemot vērā nelielās izredzes, ka varētu notikt strauja pāreja uz SIS II, un to, ka pašreiz tiek gatavots aizstāšanas variants, — līdz turpmākas analīzes veikšanai daļa šo līdzekļu jāiekļauj rezervē;

52.

uzsver, ka plānotās aģentūras lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā finansēšana nedrīkst novest pie papildu IT sistēmu izstrādes, kamēr nav sākusi darboties SIS II vai tai alternatīvs risinājums un VIS; prasa skaidri norādīt šīs aģentūras un tās projektu izmaksas;

53.

atgādina, ka 3.b izdevumu kategorija aptver Eiropas pilsoņiem ļoti svarīgas jomas, piemēram, jaunatnes, izglītības un kultūras programmas, sabiedrības veselību, patērētāju tiesību aizsardzību, civilās aizsardzības instrumentu un komunikācijas politiku; tādēļ ar lielām bažām norāda, ka apropriāciju kopsumma ir samazinājusies jau otro gadu pēc kārtas, SA salīdzinājumā ar 2010. gadu samazinoties par 0,03 % (līdz EUR 667,8 miljoniem) un MA — par 3,1 % (līdz EUR 638,9 miljoniem), rezervē līdz ar to paliekot EUR 15,2 miljoniem;

54.

norāda, ka priekšlikumu palielināt apropriācijas dažām programmām (“Media 2007”, “Kultūra 2007”, “Sabiedrības veselība” u. c.) bija iespējams īstenot tāpēc, ka netika paredzētas SA vairākiem izmēģinājuma projektiem un sagatavošanās darbībām; tādēļ pauž nožēlu par to, ka nelielā rezerve ierobežos rīcības iespējas, pieņemot lēmumus par finansējuma palielināšanu prioritātēm, no kurām iedzīvotāji gūst tiešu labumu, un priekšlikumu pieņemšanu attiecībā uz projektiem un darbībām;

55.

atkārto, ka nekavējoties jāsāk izdarīt koordinētas daudznozaru investīcijas jaunatnes kā vairākas politikas jomas skaroša jautājuma atbalstam un ka atbilstīgi jāierosina palielināt finansējumu jaunatnes politikas instrumentam; pauž nožēlu par Komisijas demonstrēto mērķtiecības trūkumu, tai nespējot pienācīgi risināt šo prioritāro jautājumu, un apstiprina savu nodomu grozīt budžetu, lai šai prioritātei nodrošinātu pienācīgu finansējumu;

56.

atgādina, ka sadarbības veicināšana jaunatnes un sporta jomā ir viena no 2011. gada budžeta prioritātēm, un uzsver, ka svarīgs instruments šajā sakarībā ir finanšu atbalsts īpašiem ikgadējiem notikumiem; pauž nožēlu par to, ka 2011. gada budžeta projektā šim mērķim nav iekļautas SA (p.m. attiecībā uz SA un tikai EUR 2,9 miljoni MA) salīdzinājumā ar attiecīgi EUR 9,8 miljoniem un EUR 10,25 miljoniem 2010. gada budžetā;

57.

atzinīgi vērtē 2011. gadā paredzēto pasākumu “Eiropas Brīvprātīgā darba gads 2011”, kas pamatojas uz 2010. gada budžetā iekļauto tāda paša nosaukuma sagatavošanās darbību, un atgādina Parlamenta un Padomes lēmumu palielināt attiecīgajā tiesību aktā paredzēto vispārējo piešķīrumu līdz EUR 8 miljoniem;

58.

pauž bažas par Eiropas pilsonības, komunikācijas un plašsaziņas līdzekļiem sniedzamās informācijas programmām paredzēto apropriāciju mazo apjomu, kas dažos gadījumos salīdzinājumā ar 2010. gadu ir pat samazinājies; uzskata, ka šīm programmām ir liela nozīme Eiropas identitātes izveidē un ES pilsoņu informēšanā par Eiropas projektu;

59.

pauž nožēlu par programmai “DAPHNE” paredzēto saistību apropriāciju samazinājumu norāda uz tā iespējamo negatīvo ietekmi uz cīņu pret vardarbību; prasa turpināt finansēt pašreizējos, kā arī jaunus efektīvus pasākumus, lai apkarotu jebkādu vardarbību pret bērniem, jauniešiem un sievietēm;

60.

vēlreiz atgādina ļoti mazās 4. izdevumu kategorijā pieejamās rezerves, kas ES neļauj atbilstoši reaģēt uz krīzēm un ārkārtas gadījumiem; norāda, ka pieaugošā un nepanesamo pretrunu starp šo nepietiekami finansēto izdevumu kategoriju un Padomes jaunajām pasaules mēroga politiskajām saistībām var atrisināt, tikai pārskatot pašreizējā daudzgadu finanšu shēmā noteikto maksimālo apjomu (7);

61.

atzinīgi vērtē priekšlikumu palielināt Dienvidu un Austrumu EKP, it īpaši Austrumu EKP Austrumu partnerības dimensijai, paredzētās apropriācijas; pieņem zināšanai priekšlikumu izlietot visus ES Baltijas jūras stratēģijai paredzētās budžeta pozīcijas līdzekļus, tomēr pauž nožēlu, ka šai stratēģijai nav paredzēta līdzvērtīga summa Austrumu EKP;

62.

aicina Komisiju — lai sasniegtu Austrumu partnerības mērķus un nodrošinātu tās efektīvu īstenošanu — paredzēt papildu finansiālo atbalstu tām jaunajām laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam paredzētajām ENPI daudzgadu indikatīvajām programmām un dalībvalstu indikatīvajām programmām, kuras attiecas uz Austrumu partnerības valstīm;

63.

ņemot vērā pastāvīgo nepieciešamību pēc papildu līdzekļiem, īpašas bažas pauž par ierosinājumu vairāk nekā par 32 % samazināt SA, kas paredzētas finansiālai palīdzībai Palestīnai, miera procesam un UNRWA; uzskata, ka Komisijas apgalvojums par ārkārtēji lielajiem piešķīrumiem iepriekšējos gados, kurus nevar saglabāt, neapdraudot citām šī reģiona valstīm paredzēto finansējumu, pastiprina steidzamo vajadzību pašos pamatos pārskatīt iespējas piešķirt finansējumu no 4. izdevumu kategorijas, un ka tas nedrīkst novest pie palestīniešiem, Palestīniešu pašpārvaldei un UNRWA svarīgā finansiālā atbalsta samazināšanās; atkārtoti pauž atbalstu Palestīniešu pašpārvaldei administratīvās veiktspējas palielināšanā, norāda, ka — pat ja ES būtu gatava paplašināt palestīniešiem paredzēto palīdzību — šīs nav beztermiņa saistības, un uzstāj, ka, lai gan humānajai palīdzībai arī turpmāk jābūt beznosacījumu palīdzībai, ES jāpiešķir tāda politiskā loma, kas nodrošina taustāmus rezultātus Palestīnas valsts izveidē sasniegtā progresa ziņā un kas atbilst tās būtiskajai finanšu palīdzībai un ekonomiskajai ietekmei šajā reģionā;

64.

šajā sakarībā norāda, ka pat tad, ja visu 4. izdevumu kategorijas rezervi izlietotu tikai Palestīnai paredzētajai finanšu palīdzībai, ar to vien nepietiktu, lai sasniegtu 2010. gada SA apjomu (EUR 295 miljonus salīdzinājumā ar EUR 270 miljoniem 2011. gadā);

65.

pieņem zināšanai apropriāciju būtisko palielinājumu (par 13,2 %) izdevumiem, kas saistīti ar paplašināšanos, kurā turpmāks progress gaidāms 2011. gadā (jau notiekošās un iespējamās sarunas ar Horvātiju, Īslandi, Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, Turciju un Rietumbalkānu valstīm);

66.

uzskata attīstības sadarbības instrumentam paredzēto apropriāciju ierosināto palielinājumu par atbilstīgu, tomēr pauž nožēlu par Komisijas maldinošo izklāstu, kurā videi un dabas resursu ilgtspējīgai pārvaldībai paredzētais palielinājums par EUR 65 miljoniem pasniegts kā Kopenhāgenas vienošanās rezultāts, lai gan tas pamatojas uz finanšu plānu, nevis 2010. gada budžetu (patiesībā 2011. gada BP salīdzinājumā ar 2010. gadu paredzēts šīs budžeta pozīcijas izdevumu samazinājums par EUR 1,2 miljoniem), kas rada pamatu bažām); uzstāj, ka šai klimata jomai paredzētajai “ātras uzsākšanas” finansējuma paketei jābūt papildinošai un tā nedrīkst samazināt pašreizējo attīstības sadarbības programmu finansējumu; pauž bažas attiecībā uz šī ES “ātras uzsākšanas” finansiālā ieguldījuma saskaņotību un atpazīstamību un aicina dalībvalstis savlaicīgi Komisijai darīt pieejamu informāciju, lai nodrošinātu ES ieguldījuma pilnīgu pārredzamību un papildināmību;

67.

uzsver, ka jāpalielina Kopienas budžeta finansējums pasākumiem, kas paredzēti, lai risinātu migrācijas problēmas ar mērķi uzlabot legālās migrācijas pārvaldību, mazināt nelegālo migrāciju un optimizēt migrācijas ietekmi uz attīstību;

68.

atgādina, ka tas atbalsta finansiālas palīdzības sniegšanu svarīgākajām banānus piegādājošajām ĀKK valstīm, tomēr atkārtoti pauž stingru nostāju pret šīs izdevumu kategorijas rezerves izmantošanu papildu pasākumu finansēšanai banānu ražošanas nozarē; atgādina, ka šīs izdevumu kategorijas mazā rezerve neļauj finansēt šādus pasākumus, kas netika paredzēti, 2006. gadā apstiprinot DFS; stingri iebilst arī pret jebkādu līdzekļu ņemšanu no pašreizējiem 4. izdevumu kategorijas instrumentiem, kas apdraudētu jau apstiprinātās prioritātes, tādēļ iebilst pret priekšlikumu budžeta projektā EUR 13 miljonus šim nolūkam ņemt no attīstības sadarbības instrumentam paredzētā finansējuma un EUR 5 miljonus — no civilās aizsardzības finanšu instrumentam paredzētā finansējuma;

69.

atzinīgi vērtē priekšlikumu grozīt regulu, ar ko izveido instrumentu industrializētām valstīm (ICI+), bet stingri iebilst pret tā finansēšanu no apropriācijām, kuras paredzētas izmantošanai saistībā ar attīstības sadarbības instrumentu; uzsver, ka attīstības sadarbībai paredzētie līdzekļi ir jāizmanto nabadzības mazināšanai; pauž dziļu neapmierinātību par to, ka no šim jaunajam instrumentam budžeta projektā paredzēto apropriāciju kopsummas (EUR 70,6 miljoniem) EUR 45 miljoni ir ņemti no attīstības sadarbības instrumenta līdzekļiem;

70.

atkārtoti pauž nodomu nodrošināt Eiropas Ārējās darbības dienestam tā uzdevumu izpildei nepieciešamos administratīvos līdzekļus; tomēr uzsver, ka jaunu līdzekļu piešķiršana, lai iekļautu personālu, kas nāk no dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem, un segtu nepieciešamās infrastruktūras izmaksas, būtu jāsaista ar atbilstošu ārējai darbībai paredzēto apropriāciju palielinājumu ES budžetā;

71.

pauž nožēlu par KĀDP paredzēto apropriāciju palielinājumu līdz EUR 327,4 miljoniem (SA) saskaņā ar finanšu plānu un aizvien svarīgāko lomu, ko ES vēlas iegūt reģionos, kuros notiek stabilizācijas process vai kurus skar konflikti; pieņem zināšanai ES īpašajiem pārstāvjiem paredzētās budžeta pozīcijas līdzekļu pilnīgu izlietošanu, kā noteikts saistībā ar EĀDD izveidi, un atgādina, ka Iestāžu nolīgumā paredzētie īpašie noteikumi attiecībā uz KĀDP būs jāapsver no jauna saistībā ar sarunām par šī nolīguma pārskatīšanu un priekšlikuma par EĀDD pieņemšanu;

72.

ņem vērā 2011. gada budžeta projektā salīdzinājumā ar 2010. gada budžetu ierosināto palielinājumu makrofinansiālās palīdzības budžeta pozīcijā (01 03 02); atgādina, ka uz šā instrumenta izmantošanu ikvienas trešās valsts gadījumā attiecas parastā likumdošanas procedūra, un prasa Komisijai sniegt papildu paskaidrojumus par tās ierosināto palielinājumu;

73.

atzinīgi vērtē sagatavošanās darbības “Eiropas Brīvprātīgais humānās palīdzības korpuss” izstrādi, kas saistīta ar LESD (214. pants) stāšanos spēkā un ir saskaņā ar pasākumu “Eiropas Brīvprātīgā darba gads 2011”;

74.

norāda, ka visu institūciju kopējie administratīvie izdevumi tiek lēsti EUR 8 266,6 miljonu apmērā, t. i., par 4,5 % vairāk nekā 2010. gadā, atstājot EUR 149 miljonus lielu rezervi;

75.

uzsver, ka visu institūciju tāmes projektos un 2010. gadā iesniegtajos budžeta grozījumos būtu jāņem vērā visas jaunās vajadzības, kuras saistītas ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā, it īpaši attiecībā uz Padomi, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju; šajā sakarībā atgādina 2009. gada novembra kopīgo deklarāciju par 5. izdevumu kategoriju, kurā institūcijas tiek aicinātas darīt visu iespējamo, lai rastu finansējumu ar personālu saistītajām administratīvajām vajadzībām 2010. gada budžeta attiecīgajās iedaļās paredzēto apropriāciju ietvaros;

76.

norāda, ka Komisijas izdevumu īpatsvars administratīvajā budžetā ir palielinājies par 2,9 %; tomēr atzīmē, ka ne visas ar EĀDS izveidi un darbību saistītās izmaksas ir iekļautas šajā posmā; uzskata, ka jebkādi papildu līdzekļu pieprasījumi šajā jomā nedrīkst negatīvi ietekmēt iestādes pašreizējās darbības; tādēļ stingri uzsver nepieciešamību izveidot efektīvu struktūru ar skaidri definētiem pienākumiem, lai novērstu jebkādu uzdevumu pārklāšanos un nevajadzīgus (administratīvos) budžeta izdevumus, kas varētu vēl vairāk pasliktināt finanšu stāvokli šajā izdevumu kategorijā;

77.

atbalsta Komisijas pieeju, kas paredz budžetā piesardzības nolūkā iekļaut līdzekļus 2009. gadā ierosinātajam algu pielāgojumam 3,7 % apmērā, kurš būs pilnībā jāsedz, ja Tiesa pieņems Komisijai labvēlīgu spriedumu; norāda — pat ja šo augsto līmeni pieņem par pamatu turpmākiem aprēķiniem — 2010. gada beigās paredzētais algu pielāgojums ekonomiskās un sociālās krīzes kontekstā vēl aizvien tiek lēsts 2,2 % apmērā un samazinās līdz 1,3 % attiecībā uz 2011. gada beigām; prasa Komisijai pamatot savus aprēķinus;

78.

atzīst Komisijas centienus nepieprasīt papildu amata vietas, tomēr skeptiski raugās uz tās apņemšanos apmierināt visas savas vajadzības, tostarp tās, kas saistītas ar jaunām prioritātēm un LESD stāšanos spēkā, tikai iekšēji pārdalot pašreiz rīcībā esošos cilvēkresursus;

79.

pauž dziļas bažas par to, ka kopumā Komisijas praktizētā ārpakalpojumu izmantošanas tendence kopā ar amata vietu pārvēršanu līgumdarbiniekiem paredzētās apropriācijās ir izraisījusi situāciju, kad aizvien lielāks skaits ES darbinieku netiek nedz uzrādīts budžeta lēmējinstitūcijas pieņemtajos iestāžu amatu sarakstos, nedz arī šiem darbiniekiem maksā algu no 5. izdevumu kategorijas; tādēļ uzskata, ka Komisijas darbinieku skaitliskās izmaiņas jāizskata, pamatojoties ne tikai uz amatu sarakstā iekļautajām amata vietām, bet arī uz pārējo darbinieku sarakstu, tostarp izpildaģentūru un decentralizēto aģentūru personāla sarakstu, kuru uzdevumi ir pārnesti no Komisijas; uzskata — lai gan amatu sarakstā iekļauto amata vietu pārvēršana ārštata darbinieku vietās ļauj ietaupīt uz algu rēķina — tā, ļoti iespējams, negatīvi ietekmēs Eiropas civildienesta kvalitāti un neatkarību;

80.

norāda uz EPSO budžeta samazinājumu par 13 %, pateicoties konkursu izdevumu samazinājumam, ko nodrošināja EPSO attīstības programmā ierosinātā jaunā sistēma, tomēr uzstāj, ka šis samazinājums nedrīkst kaitēt ES personāla atlases procedūru kvalitātei, pārredzamībai, taisnīgumam, objektivitātei un daudzvalodībai; atgādina EPSO, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 45/2001 kandidātiem ir neatņemamas tiesības piekļūt saviem personas datiem, tostarp jautājumiem un atbildēm, un aicina EPSO garantēt šo tiesību ievērošanu; šajā sakarībā sagaida no Komisijas pārliecinošas garantijas;

81.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sasniegusi savus vispārējos mērķus attiecībā uz darbinieku pieņemšanu darbā no jaunajām dalībvalstīm, kā arī tās apņemšanos regulāri cieši uzraudzīt darbinieku pieņemšanu no ES-12, lai nodrošinātu atbilstību darbā pieņemšanas mērķiem un ES-2 un ES-10 valstspiederīgo samērīgu pārstāvību katrā amata kategoriju grupā;

82.

pieņem zināšanai pensijām un Eiropas skolām paredzēto izdevumu palielinājumu, ņemot vērā paaudžu nomaiņu ES institūcijās, ko izraisīja 50. gados dzimušo ierēdņu pensijā aiziešanas vilnis, no vienas puses, un jaunu darbinieku pieņemšana, no otras puses; sagaida, ka Komisija sniegs padziļinātu analīzi par to, kā šis process ilgākā laikposmā ietekmēs budžetu;

83.

pieprasa Komisijai attiecīgo budžeta pozīciju piezīmēs precizēt summas, kas budžetā paredzētas visiem būvniecības projektiem, kuriem ir būtiska finansiāla ietekme uz budžetu un par kuriem jākonsultējas ar budžeta lēmējinstitūciju saskaņā ar Finanšu regulas 179. panta 3. punktu;

84.

atgādina, ka saskaņā ar Iestāžu nolīguma 46. punkta a) apakšpunktu Komisijai ir jāiesniedz daudzgadu tāmes un rezerves, kas pieejamas līdz atļautajiem maksimālajiem apjomiem;

85.

uzsver izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību kā pamatinstrumentu nozīmi politisko prioritāšu formulēšanā un ceļa bruģēšanā jaunām iniciatīvām, kas var kļūt par ES darbībām un programmām, kuras uzlabo ES pilsoņu dzīvi; tādēļ jau šajā procedūras posmā apstiprina apņemšanos izmatot visus pieejamos līdzekļus, lai nodrošinātu savu priekšlikumu pieņemšanu attiecībā uz izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām 2011. gada budžetā;

86.

atgādina, ka saistībā ar 2010. gada budžetu pieņemtajiem izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām visās izdevumu kategorijās paredzēto SA kopējā summa bija EUR 103,25 miljoni; uzsver, ka gadījumā, ja budžeta lēmējinstitūcija attiecībā uz 2011. gadu pieņems izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības par līdzīgu summu un ar līdzīgu līdzekļu sadalījumu pa izdevumu kategorijām, 56 % no 1.a izdevumu kategorijas rezerves (33 % no 1.b izdevumu kategorijas rezerves, 59 % no 3.b izdevumu kategorijas rezerves un 37 % no 4. izdevumu kategorijas) būs jau izlietoti, lai gan 2010. gada budžetā šim mērķim paredzētā summa (EUR 103,25 miljoni) nesasniedza pat Iestāžu nolīgumā noteikto maksimālo apjomu (EUR 140 miljonus);

87.

ir nodomājis iesniegt Komisijai pirmo provizorisko sarakstu ar iespējamiem izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām attiecībā uz 2011. gada budžetu saskaņā ar Iestāžu nolīguma II pielikuma D daļu, lai Komisija Parlamentam atvieglotu uzdevumu noteikt vispārēju un samērīgu galīgo kopumu šajā jomā; sagaida, ka Komisija sniegs labi pamatotu analīzi attiecībā uz Parlamenta indikatīvajiem priekšlikumiem; uzsver, ka šis pirmais provizoriskais saraksts neizslēdz iespēju budžeta lasījumā Parlamentā oficiāli iesniegt un pieņemt grozījumus attiecībā uz izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām;

88.

atzinīgi vērtē decentralizētajām aģentūrām paredzēto ES budžeta izdevumu vispārējo stabilizēšanos EUR 679,2 miljonu līmenī; apzinās, ka jaunu aģentūru izveidei ir nepieciešams atbilstošs finansējums, kā tas ir ierosināts attiecībā uz piecām jaunajām (8) un trijām darbību pakāpeniski uzsākošajām (9) aģentūrām;

89.

pieņem zināšanai to, ka no aģentūrām paredzētajām 258 jaunajām amatu saraksta vietām 231 vietu piešķirs jaunām vai darbību pakāpeniski sākošām aģentūrām;

90.

vēlas uzzināt, kāpēc no dažu aģentūru budžeta pārpalikuma netiek plānoti nekādi piešķirtie ieņēmumi, un aicina Komisiju atjaunināt ierosināto finansējumu no ES budžeta, ņemot vērā jaunāko saņemto informāciju, it īpaši gadījumos, kad tiek pieņemti aģentūru galīgie pārskati; tajā pašā laikā pauž bažas par dažu aģentūru līdzekļu pastāvīgo pārpalikumu gada beigās, kas liecina par sliktu budžeta un naudas plūsmu pārvaldību un Finanšu regulas noteikumu pārkāpšanu;

91.

pauž pārliecību, ka 2011.–2013. gada finanšu plāns attiecībā uz Ķīmisko vielu aģentūru ir pārāk optimistisks, un uzskata, ka šīs aģentūras pašfinansēšana, sākot ar 2011. gadu, ir ļoti nereāla; norāda, ka 2011. gadā plānotie ienākumi no maksām ir balstīti uz 2006. gadā veiktiem novērtējumiem; prasa paredzēt nepieciešamības gadījumā veicamus piesardzības pasākumus;

92.

atgādina — ciktāl tas attiecas uz saskaņošanas komitejas procedurālajiem aspektiem — iesaistītajām iestādēm jāpanāk vienošanās š.g. jūlijā paredzētajā trialogā; uzstāj, ka šajā trialogā ir jāpiedalās gaidāmajai Ekonomikas un finanšu padomes prezidentūrai, kas pieņems budžetu; uzskata, ka trialogā, kam jānotiek 2010. gada 30. jūnijā, īpaša uzmanība jāpievērš šādiem jautājumiem:

93.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.

12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/17

A.

tā kā, kaut gan atvasinātie finanšu instrumenti var būt ļoti noderīgi finanšu apdraudējumu izkliedēšanai tautsaimniecībā, tie ievērojami atšķiras cits no cita atkarībā no produkta veida un pakārtotās aktīvu kategorijas, vērtējot to risku, darbības veidu un tirgus dalībniekus; un tā kā pārredzamības un regulējuma trūkumam attiecībā uz atvasināto finanšu instrumentu tirgiem finanšu krīzēs bija saasinoša loma;

B.

tā kā uzņēmumiem arī turpmāk jāspēj mērķtiecīgi un par saprātīgu cenu, pašiem uzņemoties atbildību, novērst risku, kas saistīts ar viņu darījumiem, un tā kā, ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu specifiku attiecībā uz divpusējiem atvasinātiem finanšu instrumentiem, risks būtu jāuzņemas uzņēmumiem;

C.

tā kā visā pasaulē tirgojamie atvasināto finanšu instrumentu apjomi iepriekšējos gados ir daudzkārt palielinājušies un tādējādi ievērojami progresējusi saimnieciskās darbības un finanšu tirgu produktu nodalīšanās;

D.

tā kā būtu jāizveido pamats starptautiskai sadarbībai starptautiski tirgotu atvasinātu finanšu instrumentu regulēšanas jomā, lai panāktu starptautisko standartu ievērošanu un informācijas apmaiņas pasākumu īstenošanu vismaz starp centralizētajām mijieskaita darījumu starpniekiestādēm (CCP);

E.

tā kā 2009. gada jūnija beigās visu veidu ārpusbiržas atvasināto finanšu instrumentu līgumu apjomi valstīs sasniedza 605 miljardus ASV dolāru, bruto tirgus vērtības, kas ir tirgus riska pārvaldības pasākums, sasniedza 25 miljardus ASV dolāru un bruto kredītrisks, ko nosaka, ņemot vērā divpusēja ieskaita līgumu, — 3,7 miljardus ASV dolāru; un tā kā pārmērīgu parādsaistību, nepietiekami kapitalizētas banku sistēmas un zaudējumu dēļ, ko izraisīja strukturēti finanšu aktīvi, ārpusbiržas atvasinājumu finanšu instrumenti veicinājuši lielo tirgus dalībnieku savstarpēju atkarību, pat ja tie ir regulēti uzņēmumi;

F.

tā kā tirdzniecības apjomu milzīgais pieaugums dažu iepriekšējo gadu laikā izraisījis palielinātu riska iespējamību, neveicot faktisku ieguldījumu pamatinstrumentos, un rezultātā arī ievērojamu sviras efektu;

G.

tā kā ārpusbiržas (OTC) atvasinātie finanšu instrumenti kļuvuši arvien sarežģītāki un darījumu partneru kredītrisks ne vienmēr tiek pareizi novērtēts un ne vienmēr pareizi noteikta tā cena, kā arī ņemot vērā to, kā atvasināto finanšu instrumentu tirgi ir organizēti, un pārredzamības trūkumu, ir jāveic instrumentu juridisko nosacījumu un ekonomisko rādītāju turpmāka standartizācija;

H.

tā kā centralizēto mijieskaita darījumu starpniekiestāžu (CCP) regulējumam jānodrošina nediskriminējoša tirdzniecības vietu pieeja tām, lai sekmētu taisnīgu un efektīvu tirgu darbību;

I.

tā kā darījumos ar ārpusbiržas atvasinātajiem finanšu instrumentiem netiek noskaidrota iesaistīto dalībnieku vai pušu identitāte un līmenis, kādā tie pakļauti riskam;

J.

tā kā daudzos ārpusbiržas atvasināto finanšu instrumentu tirgos, it īpaši kredītriska mijmaiņas darījumu tirgū, pastāv ļoti augstas koncentrācijas līmenis, jo tirgū dominē daži lieli uzņēmumi;

K.

tā kā nesenie notikumi, tostarp valsts kredītriska mijmaiņas darījumi, ko izmantoja finanšu spekulanti, noveda pie nepamatoti augstas saistību neizpildes seku izplatības vairākās valstīs; tā kā minētie notikumi un prakse uzsvēra nepieciešamību palielināt tirgus pārredzamību un uzlabot Eiropas regulējumu attiecībā uz kredītriska mijmaiņas darījumu tirdzniecību, it īpaši tādu darījumu tirdzniecību, kas attiecas uz valsts parādzīmēm;

L.

tā kā, lai apstiprinātu darījumu reģistru nozīmīgo lomu pārredzamības nodrošināšanā attiecībā uz atvasināto finanšu instrumentu tirgu uzraudzības iestādēm, tām jānodrošina neierobežota pieeja attiecīgajiem reģistru datiem, un reģistriem globālā līmenī jāsaskaņo dati par pozīcijām un darījumiem pa aktīvu kategorijām;

M.

tā kā Parlaments atzinīgi vērtē Komisijas apsveicamo pāreju uz ārpusbiržas atvasinājumu tirgu, stingrāku regulējumu, atsakoties un prevalējošā viedokļa, ka atvasinātajiem finanšu tirgus instrumentiem turpmāks regulējums nav vajadzīgs, un tas ir galvenokārt tāpēc, ka tos izmanto lietpratēji un speciālisti; tāpēc aicina turpmāk pieņemt tiesību aktus, kas nodrošinātu ne tikai atvasināto finanšu instrumentu tirgus pārredzamību, bet arī sapratīgu regulējumu;

N.

tā kā Eiropai jāizstrādā visaptveroša nodrošinājuma stratēģija attiecībā uz atvasināto finanšu instrumentu tirgiem, kurā jāņem vērā korporatīvo tiešo lietotāju unikālā situācija, nevis lielie tirgus dalībnieki un finanšu iestādes;

O.

tā kā struktūru, kuras nav finanšu iestādes, izmantojamo atvasināto finanšu instrumentu lielākā daļa neietver sistēmisko risku; struktūras, kuras nav finanšu iestādes, ir uzņēmumi, uz kuriem neattiecas finanšu instrumentu tirgus direktīva (uzņēmumi, kas nav finanšu instrumentu tirgus direktīvas uzņēmumi), piemēram, aviosabiedrības, automašīnu ražotāji un preču tirgotāji, kas finanšu tirgiem nav radījuši sistēmisko risku, kā arī tieši nav guvuši ievērojumu kaitējumu no krīzes finanšu tirgos;

P.

tā kā elastīgiem atvasināto finanšu instrumentu tirgiem ir nepieciešama visaptveroša nodrošinājuma politika, kas ietver gan centralizēta, gan arī divpusēja mijieskaita noteikumus;

Q.

tā kā maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas nav finanšu uzņēmumi, bet izmanto atvasinātos finanšu instrumentus tikai, lai nodrošinātu to pamatuzņēmējdarbības veikšanu, būtu jāgūst labums no noteiktajiem izņēmumiem attiecībā uz mijieskaitu un kapitāla prasībām par kapitāla nodrošinājumu, paredzot, ka apmērs, kādā tiek izmantoti daži atvasinātie finanšu instrumenti, neradītu sistemātisku risku (prasību būtība ir tāda, ka Komisijai būtu jāpārbauda šie izņēmumi) un, ka darījumu apjoms un veids atbilst reālajam riskam, kas rodas tiešajiem izmantotājiem; tā kā obligātie standarti jānodrošina arī, slēdzot īpaši izstrādātus līgumu, īpaši, ja tie attiecas uz atvasināto finanšu instrumentu nodrošinājumu un kapitāla prasībām;

R.

tā kā ārpusbiržas atvasināto finanšu instrumentu produktiem nepieciešams pienācīgs regulējums, ja tos izmanto tiešie patērētāji, kas nav finansu iestādes, bet tā kā vismaz nepieciešamie detalizētie dati par darījumiem jāsniedz tirdzniecības reģistriem;

S.

tā kā kredītriska mijmaiņas darījumus (CDS), kas ir finanšu apdrošināšanas produkti, patlaban tirgo bez atbilstīga regulējuma;

T.

tā kā Eiropas Vērtspapīru regulatoru komitejas (CESR) un Eiropas Elektroenerģijas un gāzes regulatoru grupas (ERGEG) ieteikumu Eiropas Komisijai par trešo tiesību aktu kopumu, kas attiecas uz enerģētikas tirgu (atsauces Nr. CESR/08-739, E08-FIS-07-04), ierosina izveidot īpaši izstrādātu tirgus integritātes un pārredzamības sistēmu tieši elektrības un gāzes tirgiem;

U.

tā kā visos paredzētajos pasākumos tiks iekļauta cieša un vispusīga sadarbība ar G20 valstīm un ASV iestādēm, lai novērstu valstu starpa strīdus par regulējumu, kad vien tas ir iespējams, un veicinātu informācijas apmaiņu;

V.

tā kā ar mijieskaita darījumu starpniekiestādēm saistītā sistēmiskā riska pārvaldībai nepieciešams stingrs regulējums un pārraudzības standarti, kā arī neierobežota piekļuve aktualizētu datu informācijai par darījumiem, kas regulatoru rīcībā;

W.

tā kā atvasināto finanšu instrumentu cenām būtu pienācīgi jāatbilst riskam un tā kā turpmākās tirgus infrastruktūras izmaksas būtu jāsedz tirgus dalībniekiem;

X.

tā kā nesenās dramatiskās krīzes izraisītā dažu eiro zonas valstu parādzīmju procentu palielināšanās līdz neizdevīgi zemam līmenim radījusi problemātiskus ekonomiskus stimulus, kas iekļauti kredītriska mijmaiņas darījumu līgumos, kas balstās uz valsts parādiem, un skaidri apliecinājusi nepieciešamību pastiprināt finanšu stabilitāti un tirgus pārredzamību, pieprasot visas informācijas izpaušanu regulatoriem un uzraudzības iestādēm un aizliedzot kredītriska mijmaiņas darījumu spekulatīvu tirdzniecību attiecībā uz valsts parādiem;

Y.

norāda, ka visi ES valūtā no jauna izteiktie darījumi ar atvasinātajiem produktiem mijieskaits būtu jāveic vismaz darījumiem ar atvasinātajiem finanšu produktiem, kas attiecas uz ES uzņēmumu, būtu jāpakļauj mijieskaitam, ja tas ir pamatoti un par tiem būtu jāziņo mijieskaita darījumu starpniekiestādēm un reģistriem, kas atrodas, ir pilnvaroti un tiek uzraudzīti ES un kam piemēro Eiropas tiesību aktus un noteikumus par datu aizsardzību; norāda, ka ar gaidāmo jauno regulējumu būtu jāparedz skaidri kritēriji to centralizētu mijieskaita iestāžu un reģistru ekvivalencei, kas atrodas trešās valstīs, attiecība uz tirdzniecības darījumiem, kurus ES nepakļauj mijieskaitam un par kuriem ES netiek saņemta informācija,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attiecībā uz atvasināto finanšu instrumentiem un jo īpaši ārpusbiržas atvasinājumu finanšu instrumentiem ar nolūku mazināt risku ārpusbiržas atvasināto finanšu instrumentu tirgos, lai nodrošinātu finansu tirgu stabilitāti kopumā, un atbalsta aicinājumu panākt atvasināto finanšu instrumentu līgumu standartizāciju (cita starpā Kapitāla prasību direktīvā nosakot regulējošus stimulus attiecībā uz darbības risku), kā arī tirdzniecības reģistrus un centralizētu datu uzglabāšanu, centralizētu mijieskaita iestāžu izmantošanu un nostiprināšanu un organizētu tirdzniecības vietu izmantošanu;

2.

atzinīgi vērtē ārpusbiržas atvasināto finanšu instrumentu regulatoru foruma (ORF) nesen paveikto, reaģējot uz G20 valstu aicinājumu veikt turpmākas darbības, lai palielinātu ārpusbiržas atvasināto finanšu instrumentu tirgu pārredzamību un stabilitāti;

3.

aicina nodrošināt lielāku pirmstirdzniecības darījumu pārredzamību attiecībā uz visiem organizētās tirdzniecības vietās plaši izmantotiem instrumentiem, kā arī uzlabot pēctirdzniecības darbību pārredzamību, par visiem darījumiem ziņojot reģistriem, kas ir gan regulatoru, gan arī ieguldītāju interesēs;

4.

atbalsta aicinājumu turpmāk attiecībā uz atbilstīgiem atvasinātajiem finanšu produktiem obligāti ieviest neatkarīgu norēķinu sistēmu starp finanšu iestādēm, lai labāk novērtētu darījuma partnera kredītrisku, un atbalsta mērķi turpmāk atbilstīgos atvasinātos finanšu produktus pēc iespējas vairāk pārdot organizētos tirgos; aicina paredzēt stimulus, lai veicinātu mijieskaita atvasināto finanšu instrumentu tirdzniecību tirdzniecības vietās, ko regulē Direktīva par finanšu instrumentu tirgiem, proti, regulētos tirgos un daudzpusējās tirdzniecības sistēmās; norāda, ka mijieskaita darījumu atbilstības galvenajam kritērijam jābūt likviditātei;

5.

prasa, lai turpmāk atvasināto finanšu instrumentu cenas labāk atspoguļotu risku un lai turpmākās tirgus infrastruktūras izmaksas segtu tirgus dalībnieki nevis nodokļu maksātāji;

6.

uzskata, ka nepieciešama individuāli panākta vienošanās par atvasinātajiem finanšu instrumentiem, lai ierobežotu īpašu riskus un tāpēc ir pret visu atvasināto finanšu instrumentu obligātu standartizēšanu;

7.

aicina Komisiju izmantot diferencētu pieeju daudzajiem pieejamo atvasināto finanšu produktu veidiem, ņemot vērā atšķirīgos riska profilus, to izmantošanai likumīgiem riska ierobežošanas mērķiem un to nozīmei finanšu krīzes laikā;

8.

norāda, ka pieņemot regulējumu,atvasinātie finanšu instrumenti, kas paredzēti kā riska pārvaldības instrumenti reāla pamatriska ierobežošanai, kuram pakļauts lietotājs, jānošķir no atvasinātajiem finanšu instrumentiem, kas tiek izmantoti vienīgi spekulācijām, un uzskata, ka šo nošķiršanu traucē informācijas un ārpusbiržas darījumus raksturojošu skaitļu deficīts;

9.

aicina Komisiju izpētīt veidus, kā būtiski samazināt kopējo atvasināto finanšu instrumentu apjomu, nodrošinot tā proporcionalitāti pakārtoto vērtspapīru apjomam, lai izvairītos no cenu sagrozījuma pazīmēm un mazinātu tirgus integritātes apdraudējumus, kā arī lai ierobežotu sistēmisko risku;

10.

uzskata, ka ir svarīgi pievērst īpašu uzmanību darījumiem ar uzņēmumu atvasinātajiem finanšu instrumentiem, kuros darījumu partneris ir finanšu iestāde, lai izvairītos to tā, ka šādi līgumi tiek izmantoti ļaunprātīgi nevis kā uzņēmuma riska ierobežošanas, bet gan kā finanšu tirgus instrumenti;

11.

prasa nostiprināt riska pārvaldību un pārredzamību kā noteicošos instrumentus, kas gādā par lielāku drošību finanšu tirgos, bet tomēr, uzņemoties risku, neaizmirst arī par individuālo atbildību;

12.

konstatē, ka uzņēmumu individuālo risku nodrošināšanai ir nepieciešami atbilstīgi īpaši pielāgoti atvasinātie finanšu instrumenti, lai tos varētu izmantot kā efektīvus un individuālām vajadzībām pielāgotus risku pārvaldības instrumentus;

13.

aicina Komisiju uzlabot divpusēja mijieskaita riska pārvaldības standartus kā daļu no paredzētajiem tiesību aktiem par centrālu mijieskaitu;

14.

uzskata, ka, izmantojot mijieskaitu un nodrošinājumu, pielāgojot kapitāla prasības, kā arī citus regulējošus instrumentus, var samazināt darījuma partnera kredītrisku; atbalsta Komisijas ierosinājumu izvirzīt stingrākas prasības attiecībā uz finanšu iestāžu pašu kapitālu saistībā ar tādu divpusēju atvasinātu finanšu instrumentu līgumu slēgšanu, kam nevar veikt centrālu mijieskaitu, pamatojoties uz riska samērīguma pieeju un ņemot vērā līgumiskas dzēšanas ietekmi, nodrošinājuma un citu divpusēju darījumu partneru riska pārvaldības metodes, ko izmanto darījumu partneru riska mazināšanai;

15.

aicina, lai attiecībā uz atvasinātajiem finansu instrumentiem, kas neatbilst Starptautisko finanšu ziņošanas standartu (IFRS) 39 prasībām un tādēļ tos nav izvērtējis revidents, sākot no Komisijas noteiktas robežvērtības tiktu pakļauti centrālam mijieskaitam centralizētā mijieskaita darījumu starpniekiestādē; turklāt prasa, lai labākas nošķiršanas nolūkā pārbaudītu, vai līdzās minētajam uzņēmums, kas nav finanšu iestāde, uzrādot auditora atzinumu par ārpusbiržas finanšu instrumentu līguma neatkarīgu pārbaudi, arī turpmāk var slēgt divpusējus līgumus;

16.

aicina Komisiju piešķirt ievērojamu lomu Eiropas vērtspapīru komitejai (ESMA) Eiropas mijieskaita iestāžu licencēšanā un uzskata, ka būtu lietderīgi, lai šīs iestādes uzrauga tā pati iestāde, tā kā cita starpā tiktu uzkrāta uzraudzības pieredze vienā iestādē, un tā kā ar centralizēto mijieskaita starpniekiestāžu saistītais risks ir pārrobežu risks;

17.

uzskata, ka centralizēto mijieskaita iestāžu pieeja centrālās bankas līdzekļiem efektīvi veicina mijieskaita drošumu un integritāti;

18.

uzstāj, ka centralizētās mijieskaita starpniekiestādes pilnībā nedrīkst organizēt lietotāji, ka to riska pārvaldības sistēmas nedrīkst savstarpēji konkurēt un ka jāparedz mijieskaita izmaksas reglamentējoši dokumenti; aicina Komisiju risināt šos jautājumus tās likumdošanas priekšlikuma un paredzēt mijieskaita iestāžu pārvaldības un īpašumtiesību noteikumus, cita starpā reglamentējot direktoru neatkarību, dalību un regulatoru ciešu uzraudzību;

19.

konstatē, ka kopīgi tehniskie standarti attiecībā uz tādiem jautājumiem kā rezervju aprēķināšana un informācijas apmaiņas protokoli dos būtisku ieguldījumu, lai nodrošinātu akreditētu tirdzniecības vietu taisnīgu un nediskriminējošu pieeju centralizētā mijieskaita starpniekiestādēm; turklāt konstatē, ka Komisijai jāpievērš liela uzmanība iespējamām tehnoloģiskām atšķirībām, diskriminējošai praksei un darbplūsmas šķēršļiem, kas kaitē konkurencei;

20.

prasa, lai noteikumi par uzņēmējdarbības veikšanu un piekļuvi centralizētajam mijieskaita starpniekiestādēm, lai nodrošinātu nediskriminējošu tirdzniecības vietu piekļuvi, apskatot risināmos jautājumus, tostarp diskriminējošu cenu noteikšanas praksi;

21.

atbalsta reģistru ieviešanu attiecībā uz visām atvasināto finanšu instrumentu pozīcijām, ideālā gadījumā izveidojot reģistru katrai aktīvu kategorijai, ko vajadzības gadījumā regulētu un uzraudzītu ESMA vadībā; prasa paredzēt saistošus noteikumus, lai novērstu konkurences traucējumus un nodrošinātu to vienlīdzīgu interpretāciju dalībvalstīs, turklāt paredzēt, ka Eiropas vērtspapīru komiteja ir augstākā lēmējiestāde, izšķirot strīdus; aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstu uzraudzības iestādēm ir pieeja aktualizētām datu kopām reģistros, kas saistītas ar to kompetences jomā esošajiem tirgus dalībniekiem, un datiem, kas saistīti ar iespējamo sistēmisko risku, kas var izveidoties to jurisdikcijā, kā arī pieeju datu kopumam, ko veido dati no visiem reģistriem, tostarp trešās valstīs esošu reģistru datu kopumiem; konstatē, ka maksa par reģistru sniegtajiem pakalpojumiem būtu jānosaka pārredzamā veidā, ņemot vērā to funkciju, kas līdzvērtīga sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai;

22.

aicina Komisiju izstrādāt visu atvasināto finanšu produktu reģistrēšanas standartus, kas atbilst standartiem, kuri pašlaik tiek veidoti starptautiskā līmenī, un nodrošināt šīs informācijas nosūtīšanu centrālajiem darījumu reģistriem, CCP, biržām un finanšu iestādēm, kā arī darīt datus pieejamus Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei un dalībvalstu regulatīvajām iestādēm, un pēc pieprasījuma — ESRK;

23.

aicina Komisiju izveidot pasākumus, lai nodrošinātu, ka regulatoriem ir iespējams noteikt pozīciju ierobežojumus, lai pretotos nesamērīgām cenu svārstībām un izvairītos no spekulatīviem burbuļiem;

24.

aicina Komisiju jo īpaši nodrošināt, lai visu ārpusbiržas atvasināto finanšu instrumentu novērtēšana tiktu veikta neatkarīgi un pārredzami, izvairoties no interešu konfliktiem;

25.

uzskata, ka, cieši sadarbojoties ar dalībvalstu regulatoriem, ir rūpīgi jāprecizē visas tehniskās detaļas, īpaši attiecībā uz standartiem un atšķirībām starp finanšu tirgu produktiem un produktiem, kas nav finanšu tirgu produkti, un atzinīgi vērtē to, ka Komisija jau ir pievērsusies šim jautājumam; aicina Komisiju jau agrīnā posmā iesaistīt arī Padomi un Parlamentu;

26.

atbalsta Komisijas plānu saskaņā ar vienotiem Eiropas standartiem izveidot CCP, kuras pārraudzīs Eiropas Vērtspapīru un tirgus iestāde; prasa, lai galvenajiem tirgus dalībniekiem nebūtu kontrolējošas ietekmes CCP pārvaldībā un riska pārvaldībā, bet lai tos iekļautu riska pārvaldības komitejā’; uzskata, ka ir jāierosina izveidot arī mehānismus, ar kuriem ir iespējams sniegt vērtīgu ieguldījumu riska pārvaldības procesā;

27.

uzstāj, ka jāizstrādā reglamentējoši standarti, lai nodrošinātu CCP noturību pret plašu riska spektru, tostarp vairāku tirgus dalībnieku sabrukumu, pēkšņu finanšu resursu pārdošanu un strauju likviditātes pazemināšanos tirgū;

28.

uzskata, ka par atvasināto finanšu instrumentu kategorijām, CCP izveidi, pārredzamības reģistru, kapitāla maksājumiem, neatkarīgu tirdzniecības vietu izveidi vai esošo biržu izmantošanu, atbrīvojumiem, ko piemēro MVU, un visām tehniskajām detaļām ir jāvienojas, cieši sadarbojoties ar dalībvalstu regulatoriem, starptautiskām iestādēm un nākotnē arī ar Eiropas Uzraudzības iestādi (vērtspapīru un tirgu jomā);

29.

tādēļ aicina noteikt skaidras profesionālās ētikas normas un nepieciešamos obligātos standartus attiecībā uz CCP izveidi (lietotāju iesaistīšanu) un lēmumu pieņemšanas procedūrām un riska pārvaldības sistēmām, ko tās izmanto; atbalsta Komisijas nodomu ierosināt noteikumus par mijieskaita iestādēm;

30.

atbalsta Komisijas nodomu paredzēt atbrīvojumus un zemākas kapitāla prasības MVU divpusējiem atvasinātajiem instrumentiem, ja to uzņēmējdarbības risks ir ierobežots, atvasināto instrumentu daļa MVU bilancē nav liela un atvasinātā pozīcija nerada sistēmisku risku;

31.

aicina prioritārā kārtā pakļaut kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumus neatkarīgam centralizētam mijieskaitam un centralizētā veidā pēc iespējas vairāk atvasināto instrumentu nodot CCP; uzskata, ka vajadzības gadījumā atsevišķus atvasināto instrumentu veidus ar kumulatīvu risku var atļaut tikai tad, ja tiek izpildīti nosacījumi, vai pat aizliegt, izskatot katru gadījumu atsevišķi; uzskata, ka jo īpaši kredītdarījuma gadījumā vajadzētu pieprasīt pietiekamu kapitālu un rezerves, kas sedz kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līguma vērtību;

32.

aicina Komisiju steidzami un rūpīgi novērtēt koncentrācijas līmeni ārpusbiržas atvasināto finanšu instrumentu, it sevišķi kredītriska mijieskaita darījumu, tirgos, lai nodrošinātu, ka nepastāv tirgus manipulācijas vai interešu konflikta risks;

33.

aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar atbilstīgiem tiesību aktu priekšlikumiem, lai regulētu finanšu darījumus, kas ietver atvasināto finanšu instrumentu pārdošanu bez nodrošinājuma, ar mērķi nodrošināt finanšu stabilitāti un cenu pārredzamību; uzskata, ka līdz tam kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumus (CDS) būtu jāapstrādā Eiropas CCP, lai mazinātu riskus darījumu partneriem, uzlabotu pārredzamību un samazinātu vispārējos riskus;

34.

pieprasa nodrošināt, lai CDS aizsardzība būtu jāapmaksā, tikai tad, ja tiek uzrādīti dokumenti un pierādīts, ka darījuma parādzīmes ir pakļautas riskam, turklāt maksa nedrīkst pārsniegt šāda riska apmēru;

35.

uzskata, ka visiem atvasinātajiem finanšu instrumentiem, kas saistīti ar valsts sektora finansēm ES (tostarp dalībvalstu parādsaistībām un vietējo pašvaldību bilancēm), jāveic standartizācija un ka tie jātirgo biržās vai citās regulētās tirdzniecības sistēmās, lai veicinātu atvasināto finanšu instrumentu tirgu pārredzamību sabiedrībai;

36.

aicina aizliegt tādus CDS darījumus, kuru pamatā nav kredīta un kas ir tīri spekulatīvi darījumi, operējot ar prognozēm par kredītnespēju, kā rezultātā palielinās kredītnespējas apdrošināšanas maksa, pieaug sistēmiskais risks un kredītnespējas gadījumu skaits; aicina vismaz noteikt garākus glabāšanas termiņus attiecībā uz aizņemtu vērtspapīru un atvasināto instrumentu pārdošanu; aicina Komisiju apsvērt augšējās riska robežas atvasinātajiem instrumentiem, īpaši CDS, un vienoties pat tām ar starptautiskajiem partneriem;

37.

uzskata, ka Komisijai ir jāizmeklē pozīciju ierobežojumu izmantošana, lai cīnītos pret tirgus manipulācijām, īpaši gadījumos, kad līgumam tuvojas termiņa beigas (atsavināšana un uzpirkšana spekulatīvos nolūkos); norāda, ka pozīciju ierobežojumi būtu uzskatāmi par dinamiskiem reglamentējošiem instrumentiem, nevis aizliegumiem, un ka tos vajadzības gadījumā būtu jāpiemēro dalībvalstu uzraudzības iestādēm saskaņā ar Eiropas Vērtspapīru un tirgus iestādes izveidotajām pamatnostādnēm;

38.

aicina noteikt, lai finanšu vai ar finansēm nesaistītu iestāžu atvasināto finanšu instrumentu pozīcijām ar izmantojumu virs Eiropas Vērtspapīru un tirgus iestādes noteiktās robežvērtības tiktu veikts CCP mijieskaits;

39.

attiecībā uz plānoto regulējumu atvasinātajiem finanšu instrumentiem aicina iekļaut noteikumus, ar kuriem aizliedz vienīgi spekulatīvu izejvielu un lauksaimniecības produktutirdzniecību un nosaka stingrus pozīciju ierobežojumus, īpaši attiecībā uz to, kā tie ietekmē pārtikas pamatpreču cenas jaunattīstības valstīs un piemaksas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas; aicina piešķirt ESMA un kompetentajām iestādēm plašas pilnvaras, lai efektīvi novērstu darbību traucējumus atvasināto finanšu instrumentu tirgos, piemēram, uz laiku aizliedzot CDS pārdošanu bez nodrošinājuma vai pieprasot iesniegt atvasinātos finanšu vērtspapīrus un nosakot pozīciju ierobežojumus, lai izvairītos no nevēlamas dīleru koncentrācijas dažos tirgus segmentos;

40.

aicina nodrošināt, lai visi turpmākie tiesību aktu priekšlikumi par atvasināto finanšu instrumentu tirgiem būtu balstīti uz funkcionālu pieeju, līdzīgām darbībām piemērojot vienādus vai līdzīgus noteikumus;

41.

uzsver, ka nepieciešams atvasinātu finanšu instrumentu regulējums visā Eiropā, un aicina Komisiju pēc iespējas koordinēt tās pasākumus ar partneriem Eiropā, lai nodrošinātu regulejumu, kas ir pēc iespējas starptautiski saskaņots un starptautiski koordinēts; uzsver, ka ir svarīgi izvairīties no patvaļīgas regulēšanas, nenodrošinot pietiekamu koordināciju;

42.

aicina izstrādāt nozares iniciatīvas un atzīt to nozīmi, jo tās dažos gadījumos var būt tikpat noderīgas, cik likumdošanas darbības, un var papildināt tās;

43.

aicina īstenot vienotu pieeju Eiropā, lai izmantotu katra finanšu centra spēku, un izmanot šo krīzi, lai turpinātu efektīvu Eiropas finanšu tirgus integrāciju un attīstību;

44.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu jau 2010. gada vidū iesniegt priekšlikumus mijieskaites iestāžu un darījumu reģistra regulējumam, kā arī savlaicīgi apspriest tehniskās detaļas ar visām struktūrām valsts un ES līmenī un īpaši ar likumdevējiem — Padomi un Parlamentu;

45.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu iesniegt tiesību aktu priekšlikumus par kredītriska mijmaiņas darījumiem;

46.

uzsver, cik svarīgi ir reghulāri pārskatīt turpmāk pieņemamo tiesību aktu efektivitāti, sadarbojoties ar tirgus dalībniekiem, ka arī vajadzības gadījumā pielāgot likuma paredzētās normas;

47.

aicina pēc iespējas drīz īstenot šo rezolūciju;

48.

konstatē, ka ne tikai attiecībā uz izejvielu un lauksaimniecības produktu tirdzniecību, bet arī siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisiju sertifikātu tirdzniecību jānodrošina, ka šis tirgus darbojas pārredzami, lai ierobežotu spekulācijas; šajā sakarībā prasa, lai augstākās riska robežvertības tiktu uzskatītas par individualiem produktiem;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, valsts līmeņa reglamentējošām institūcijām, kā arī ECB.

12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/24

A.

tā kā pēdējo 25 gadu laikā internets ir attīstījies strauji un tam ir lielas perspektīvas gan attiecībā uz izplatīšanos ar platjoslas tehnoloģiju, gan jaunām lietojumprogrammām;

B.

tā kā lietiskais internets var apmierināt visas sabiedrības un iedzīvotāju vajadzības, ir jāveic pētījums par to, lai noskaidrotu, kādas ir šīs vajadzības un kādos gadījumos bažas par personas privātumu un informāciju un to jutīgums var bloķēt lietojumprogrammu darbību;

C.

tā kā informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) ir būtiska nozīme sociālās attīstības un ekonomikas izaugsmes veicināšanā un Eiropas valsts un privāto iestāžu pētniecības, jauninājumu un radošo centienu sekmēšanā;

D.

tā kā Eiropas Savienībai būtu jāizstrādā vienots modelis, lai noteiktu un pastiprinātu noteikumus attiecībā uz sistēmas pārvaldību, konfidencialitāti, informācijas drošību, ētisku pārvaldību, tiesību uz privāto dzīvi ievērošanu, personas datu un patērētāju informācijas vākšanu un glabāšanu;

E.

tā kā termins “lietiskais internets” attiecas uz lietām (gan elektronisko, gan plaša pielietojuma objektu), kuras var attālināti nolasīt, atpazīt, adresēt, atrast un/vai kontrolēt internetā, to vispārējā nozīmē;

F.

tā kā turpmāko gadu laikā ir gaidāma strauja lietiskā interneta izaugsme, ir nepieciešama droša, pārredzama un daudzpusēja lietiskā interneta pārvaldība;

G.

tā kā nākotnes internets pārsniegs virtuālās pasaules pašreizējās tradicionālās robežas, jo tas būs savienots ar fizisko objektu pasauli;

H.

tā kā daudzajām lietojumprogrammām, kurās izmantota radiofrekvenču identifikācijas (RFID) tehnoloģija, un citām ar lietisko internetu saistītām tehnoloģijām ir priekšrocības pār svītrkoda un magnētisko joslu tehnoloģiju lietojumprogrammām, un tā kā RFID ir izaugsmes potenciāls, kad tiks izveidota saskarne ar sensoriem, kas veic tādus mērījumus kā ģeogrāfiskās atrašanās vietas noteikšana (piemēram, satelītsistēma Galileo), kā arī temperatūras, gaismas, spiediena un centrbēdzes spēka noteikšana; tā kā RFID mikročipu plašai izplatībai būtu ievērojami jāsamazina vienības pašizmaksa, kā arī attiecīgo nolasītāju izmaksas;

I.

tā kā RFID tehnoloģiju var uzskatīt par informācijas un komunikācijas nozares ekonomiskās attīstības katalizatoru un paātrinātāju;

J.

tā kā RFID lietojumprogrammas un citas ar lietisko internetu saistītās tehnoloģijas jau darbojas ražošanas, loģistikas un piegādes ķēžu jomā un ļauj noteikt un izsekot produktus, un šai tehnoloģijai ir daudzsološas attīstības iespējas vairākās citās jomās, jo īpaši veselības, transporta un energoefektivitātes, vides, mazumtirdzniecības un viltošanas apkarošanas jomā;

K.

tā kā visu e-veselības sistēmu gadījumā RFID iespējotu sistēmu izstrādē, pilnveidošanā un īstenošanā ir tieši jāiesaista veselības aprūpes speciālisti, pacienti un attiecīgās komitejas (piemēram, attiecībā uz datu aizsardzību un ētiku);

L.

tā kā RFID var palīdzēt energoefektivitātes uzlabošanā un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā un nodrošināt oglekļa uzskaiti produktu līmenī;

M.

tā kā RFID tehnoloģija un citas ar lietisko internetu saistītās tehnoloģijas var sniegt labumu pilsoņiem dzīves kvalitātes, drošuma, drošības un labklājības jomā, ja tiek pareizi pārvaldīti aspekti saistībā ar privātās dzīves un personas datu aizsardzību;

N.

tā kā ir nepieciešami ilgtspējīgi, energoefektīvi saziņas standarti, kuru uzmanības centrā ir drošība un privātums un kuros ir izmantoti savietojami vai identiski protokoli dažādās frekvencēs;

O.

tā kā visi ikdienā lietotie priekšmeti (braukšanas biļetes, apģērbi, mobilie tālruņi, automašīnas u.t.t.) varētu tikt apgādāti ar RFID mikroshēmām un, ņemot vērā to daudzveidīgo izmantojumu, ātri kļūt par svarīgu ekonomisku jautājumu;

P.

tā kā lietiskais internets ļaus saslēgt tīklā miljardiem ierīču, kas varēs sazināties un mijiedarboties ar RFID tehnoloģijas starpniecību apvienojumā ar loģiskajiem un fiziskajiem adresēšanas protokoliem; tā kā lietiskajam internetam ir jāspēj, izmantojot elektroniskās identifikācijas sistēmas un mobilās bezvadu ierīces, tieši un nekļūdīgi identificēt digitālas vienības un fiziskus priekšmetus, lai varētu nepārtraukti iegūt, glabāt, nosūtīt un apstrādāt tiem piesaistītos datus;

Q.

tā kā ir jāņem vērā tehnoloģiskie uzdevumi, ko rada lietiskā interneta produktu fiziskā samazināšana, piemēram, iekļaujot elektronikas, sensoru un RFID barošanas un pārraides sistēmu dažu milimetru lielā mikročipā;

R.

tā kā nākotnē gaidāms, ka RFID mikroshēmu izmantojums varētu kļūt vēl daudzveidīgāks, bet šī tehnoloģija rada jaunas personas datu aizsardzības problēmas, un vissvarīgākā no tām ir to neredzamība vai gandrīz pilnīgā neredzamība;

S.

tā kā nozares standartiem ir būtiska nozīme, tā kā RFID standartizācija ir vēl jāattīsta un tā kā RFID standarta mandāts, kas 2009. gadā piešķirts kopīgi Eiropas Standartizācijas komitejai (CEN) un Eiropas Telekomunikāciju Standartu institūtam (ETSI), veicinās novatoriskāku produktu un pakalpojumu, kuros izmanto RFID tehnoloģiju, attīstību;

T.

tā kā ir būtiski informēt Eiropas pilsoņus par jaunām tehnoloģijām un to lietojumu, tostarp sociālo un vides ietekmi, un uzlabot patērētāju digitālās un e-prasmes;

U.

tā kā lietiskā interneta attīstībai ir jābūt ieverošai un lietiskajam internetam ir jābūt pieejamam visiem ES pilsoņiem, un tā atbalstam jāizstrādā efektīvi politikas virzieni, kuru mērķis ir mazināt digitālo plaisu ES un nodrošināt aizvien vairāk iedzīvotāju ar e-prasmēm un zināšanām par digitālo vidi, kurā tie atrodas;

V.

tā kā ar lietisko internetu saistīto tehnoloģiju priekšrocības ir jāstiprina, panākot efektīvu drošību, kas ir būtiska sastāvdaļa jebkuram jauninājumam, kas var apdraudēt personas datu drošību un sabiedrības uzticību tiem, kuru rīcībā ir informācija par sabiedrības pārstāvjiem;

W.

tā kā nav zināma lietiskā interneta attīstības sociālā ietekme, kas varētu paplašināt pašreizējo digitālo plaisu vai radīt jaunu,

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu un principā apstiprina pamatnostādnes rīcības plānam, lai veicinātu lietiskā interneta attīstību;

2.

uzskata, ka lietiskā interneta izplatība ļaus uzlabot mijiedarbību starp personām un lietām, kā arī starp lietām, tādējādi sniedzot milzīgas priekšrocības ES iedzīvotājiem, ja tiks ievērota drošība, aizsargāti dati un ievērots privātums;

3.

atbalsta Komisijas centienus vērst uzmanību uz pilsoņu drošību, personas datu un privātuma aizsardzību, kā arī lietiskā interneta pārvaldību, jo vienīgais veids, kā panākt lietiskā interneta pieņemšanu plašākā sabiedrībā, ir nodrošināt privātuma ievērošanu un personas datu aizsardzību, kā arī atvērtību un savietojamību; aicina Komisiju mudināt visas Eiropas un starptautiskās iesaistītās puses risināt ar kiberdrošību saistītā apdraudējuma problēmas; aicina Komisiju šajā sakarībā mudināt dalībvalstis īstenot visus starptautiskos kiberdrošības jomā pastāvošos noteikumus, tostarp Eiropas Padomes konvenciju par kibernoziegumiem;

4.

stingri uzskata, ka privātuma aizsardzība ir pamatvērtība un ka visiem lietotājiem būtu jāspēj kontrolēt savus personas datus; tādēļ aicina pielāgot datu aizsardzības direktīvu pašreizējai digitālajai videi;

5.

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija laicīgi reaģē uz notikumu attīstību šajā nozarē, lai ļautu politiskajai sistēmai pietiekami laicīgi izstrādāt noteikumus;

6.

uzsver, ka tehnoloģijas attīstības veicināšanas priekšnoteikums ir tiesību normu ieviešana, lai stiprinātu pamatvērtību ievērošanu, kā arī personas datu un privātuma ievērošanu;

7.

uzsver, ka drošības un privātuma jautājumi būtu jārisina gaidāmajos standartos, kuros jādefinē dažādi drošības parametri, nodrošinot konfidencialitāti, integritāti vai pakalpojumu pieejamību;

8.

aicina Komisiju saskaņot darbu lietiskā interneta jomā ar tās vispārējo darba kārtību digitālajos jautājumos;

9.

aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par pašreizējās “interneta” tīkla infrastruktūras izmantošanu lietiskā interneta lietojumprogrammām un aparatūrai tīkla pārslodzes un datu drošības ziņā, lai noteiktu, vai lietiskā interneta lietojumprogrammas un aparatūra ir savietojamas un atbilstīgas;

10.

uzskata, ka tuvāko gadu laikā lietiskā tīkla un tā lietojumprogrammu attīstība būtiski ietekmēs Eiropas pilsoņu dzīvi un viņu paradumus, izraisot daudzas ekonomiskās un sociālās pārmaiņas;

11.

uzskata, ka ir nepieciešams izveidot visaptverošu lietisko internetu, jau sākumā izvairoties no lietiskā interneta tehnoloģiju nevienmērīgas attīstības, izplatības un izmantojuma riska gan dalībvalsts, gan reģionālajā līmenī; piebilst, ka Komisijas paziņojumā nav pietiekami aplūkoti šie jautājumi, kas ideālā gadījumā būtu jāatrisina pirms turpmākas lietiskā interneta attīstības;

12.

aicina Komisiju ņemt vērā Savienības mazāk attīstītos reģionus IKT un lietiskā interneta plānošanas procesā; aicina dalībvalstis garantēt minēto tehnoloģiju un citu IKT projektu īstenošanas līdzfinansējumu minētajos reģionos, lai nodrošinātu to līdzdalību un nepieļautu to izslēgšanu no kopējiem Eiropas pasākumiem;

13.

uzsver, ka RFID mikroshēmu izmantošana var būt efektīva pret viltošanu, lai novērstu zīdaiņu zādzības dzemdību namos, dzīvnieku identifikācijas nolūkā un daudzās citās jomās, bet tā var arī izrādīties bīstama un radīt ētiskas problēmas pilsoņiem un sabiedrībai, un tādēļ būs jāatrod atbilstošas aizsardzības metodes;

14.

uzsver lietiskā interneta sociālās, ētiskās un kultūras ietekmes izpētes nozīmi, ņemot vērā, ka minētās tehnoloģijas izraisīs iespējamas tālejošas pārmaiņas civilizācijā; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi, lai sociāli ekonomiski pētījumi un politiskas debates par lietisko internetu notiktu vienlaicīgi ar tehnoloģisko pētniecību un attīstību, un aicina Komisiju izveidot ekspertu grupu, lai veiktu šo aspektu padziļinātu izpēti un ierosinātu ētisku struktūru saistīto tehnoloģiju un lietojumprogrammu izstrādei;

15.

norāda, ka RFID tehnoloģiju un citas ar lietisko internetu saistītās tehnoloģijas, ko izmanto patēriņa produktu un preču inteliģentai marķēšanai un personu un lietu komunikācijas sistēmās, var izmantot visur un ka tā ir gandrīz neredzama un darbojas bez skaņas; tādēļ prasa, lai Eiropas Komisija turpmāk padziļinātāk novērtētu šo tehnoloģiju, jo īpaši attiecībā uz:

kā arī attiecīgā gadījumā īpašiem noteikumiem Eiropas līmenī;

16.

uzsver, ka patērētājiem ir tiesības uz privātumu ar atteikšanās iespēju un/vai koncepcijā iekļautu privātumu, jo īpaši izmantojot marķējuma automātisku atspējošanu tirdzniecības vietā, ja vien klients skaidri nenorāda pretēju vēlmi; šajā sakarībā norāda uz Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja sniegto atzinumu; norāda, ka privātums un drošība būtu jāņem vērā pēc iespējas agrīnākā lietiskā interneta izstrādes un ieviešanas posmā; uzsver, ka RFID lietojumprogrammām ir jādarbojas saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā ietvertajiem noteikumiem par privātumu un datu aizsardzību; aicina Komisiju apsvērt iedzīvotāju tiesības izvēlēties produktus, kas nav aprīkoti ar lietisko internetu, vai atslēgties no tīklotās vides jebkurā laikā;

17.

norāda – lai gan pasīvajam RFID marķējumam ir ierobežota darbības zona, aktīvs RFID marķējums var pārraidīt datus ievērojami lielākā attālumā; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāizstrādā skaidras vadlīnijas katram RFID tipam;

18.

aicina Komisiju precizēt automātiski savākto un elektroniski apstrādāto datu īpašumtiesību un lietošanas tiesību jautājumus;

19.

aicina ražotājus nodrošināt tiesības uz mikročipu klusu darbību, paredzot iespēju noņemt RFID marķējumu vai patērētājam citādi vienkāršā veidā atspējot to pēc iegādes; uzsver, ka patērētāji ir jāinformē par pasīva vai aktīva RFID marķējuma esamību, nolasīšanas diapazonu, gan saņemto, gan nosūtīto koplietošanas datu veidu un to izmantojumu, un ka uz visiem iepakojumiem un visos dokumentos ir skaidri un precīzi jānorāda šī informācija;

20.

aicina RFID lietojumprogrammas operatorus veikt visus loģiskos pasākumus, lai dati nebūtu saistīti ar identificētu vai ar jebkādā veidā identificējamu fizisku personu, ko varētu izmantot vai nu RFID lietojumprogrammas operators, vai kāda cita persona, ja vien šie dati netiek apstrādāti saskaņā ar piemērojamiem principiem un tiesiskajiem noteikumiem par datu aizsardzību;

21.

uzsver, ka mikroshēmām, ar kurām ir aprīkoti pārdošanā esošie produkti, nav izmantojuma ārpus tirdzniecības vietas, un tāpēc tajās vajadzētu būt iemontētam tādam tehniskam aprīkojumam, kas ļautu tās atslēgt un tādējādi ierobežot datu glabāšanu;

22.

uzskata, ka patērētājiem jānodrošina iespēja piedalīties vai atteikties no dalības lietiskajā internetā, tostarp iespēja atteikties no atsevišķām lietiskā interneta tehnoloģijām, neatspējojot citas lietojumprogrammas vai ierīci kopumā;

23.

uzsver, ka lietiskā interneta tehnoloģijām ir jāietver pēc iespējas augstāka ierīču drošība un drošākas pārraides sistēmas, lai novērstu krāpšanu un nodrošinātu atbilstīgu ierīces identitātes pārbaudi un apstiprināšanu; pievērš uzmanību identifikācijas un produkta viltošanas potenciālam, klonējot lietiskā interneta marķējumu vai pārtverot koplietošanas datus; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt pārredzamu lietiskā interneta sistēmu, kurā tiktu ņemti šādi aspekti:

24.

uzskata, ka ir prioritārā kārtībā jāievieš vispārējs tiesiskais regulējums un jānosaka precīzi termiņi Eiropas līmenī, lai veicinātu un vienkāršotu valsts un privātos ieguldījumus lietiskā interneta jomā un viedajos tīklos, kas nepieciešami jaunu tehnoloģiju izstrādes atbalstam;

25.

norāda – lai gan RFID ir būtiska nozīme, arī citas tehnoloģijas ir daļa no lietiskā interneta; uzsver, ka attiecībā uz šīm tehnoloģijām arī būtu jāveic pētījumi, kā arī jārisina finansējuma un pārvaldības jautājumi;

26.

aicina Komisiju apsvērt iespēju izmantot lietiskā interneta lietojumprogrammas vairāku pašreizējo ES iniciatīvu, piemēram, “energoefektivitātes informācijas un sakaru tehnoloģiju”, “viedās uzskaites”, “enerģijas marķēšanas”, “ēku energoefektivitātes”, “aizsardzības pret viltotām zālēm un citiem produktiem” u.c., veicināšanai;

27.

27. aicina Komisiju kontrolēt iespējamus jaunus draudus, ko rada cieši savienotu sistēmu neaizsargātība;

28.

aicina Komisiju arī turpmāk pielikt pūles, lai nodrošinātu, ka ar lietisko internetu saistītās tehnoloģijas ietver lietotāju prasības (piemēram, izsekojamības atslēgšanas opcija) un tajās būtu ievērotas individuālās tiesības un brīvības; šajā sakarībā atgādina par Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūras (ENISA) būtisko nozīmi, garantējot tīklu un informācijas, un līdz ar to arī lietiskā interneta drošību, kas veicinās patērētāju atbalstu un uzticēšanos;

29.

uzskata, ka jauno lietojumprogrammu attīstība un lietiskā interneta darbība un tā sniegtās uzņēmējdarbības iespējas būs cieši saistītas ar Eiropas patērētāju uzticēšanos sistēmai, un norāda, ka uzticēšanās ir iespējama tādā gadījumā, ja nav šaubu par iespējamiem draudiem privātumam un veselībai;

30.

uzsver, ka šīs uzticības pamatā jābūt skaidram tiesiskajam regulējumam, tostarp noteikumiem, kas reglamentē lietiskā interneta apkopoto un pārsūtīto datu kontroli, vākšanu, apstrādi un lietošanu un no patērētājiem nepieciešamās piekrišanas veidus;

31.

uzskata, ka lietiskais internets ietver daudzas priekšrocības cilvēkiem ar invaliditāti un var būt veids, kā apmierināt vecāka gadagājuma iedzīvotāju vajadzības un sniegt kvalitatīvus aprūpes pakalpojumus; šajā sakarībā uzsver, ka ar minētās tehnoloģijas palīdzību neredzīgās un vājredzīgās personas var pilnvērtīgāk apgūt savu vidi, izmantojot elektroniskus palīglīdzekļus; tomēr uzsver, ka ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu privātuma aizsardzību, vienkāršu uzstādīšanu un darbību, kā arī informācijas sniegšanu patērētājiem par šādiem pakalpojumiem;

32.

uzsver, ka ir nepieciešams patērētājiem pārredzamā veidā atspoguļot saistītās izmaksas, piemēram, attiecīgās lietojumprogrammas elektroenerģijas patēriņu un lietiskā interneta ierīču izvietošanas izmaksas;

33.

uzskata, ka attiecībā uz lietisko internetu un IKT kopumā ir jārīko plašas informācijas kampaņas, lai izskaidrotu iedzīvotājiem to īstenošanas mērķi; uzsver, ka sabiedrības informēšanai un izglītošanai par tādu tehnoloģiju kā RFID iespējamu izmantojumu un skaidrām priekšrocībām ir būtiska nozīme, lai nepieļautu, ka šis projekts tiek nepareizi izprasts un nesaņem iedzīvotāju atbalstu; uzsver, ka pilnvērtīgai lietiskā interneta izmantošanai gan individuālam, gan kopējam labumam lietotāji ir jāizglīto un jānodrošina ar prasmēm, kas nepieciešamai jauno tehnoloģiju izpratnei, un ka viņi jāmotivē un jānodrošina viņu spēja atbilstīgi izmantot šīs tehnoloģijas;

34.

norāda, ka saistībā ar lietisko internetu tiks apkopots patiešām milzīgs datu apjoms; šajā sakarībā aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu Eiropas datu aizsardzības direktīvas pielāgošanai, lai tajā būtu ietverti lietiskā interneta apkopotie un pārsūtītie dati;

35.

uzskata, ka ir jāpieņem vispārējs princips, proti, lietiskā interneta tehnoloģijas ir jāizstrādā tā, lai tiktu apkopots un izmantots tikai absolūtais datu minimums, kas nepieciešams šīs funkcijas veikšanai, un tiktu novērsta jebkādu papildu datu vākšana;

36.

aicina lielu daļu lietiskajā internetā koplietoto datu pirms to nosūtīšanas padarīt anonīmus, lai nodrošinātu privātumu;

37.

atgādina Komisijai, ka citas pasaules daļas, jo īpaši Āzija, ir spējīgas straujāk virzīties uz priekšu šajā nozarē un ka tādēļ, izstrādājot politiskajai sistēmai piemērojamos noteikumus un ieviešot lietiskā interneta tehniskos standartus, ir jāizvēlas dinamiska pieeja un jānodrošina cieša sadarbība ar pārējo pasauli;

38.

uzsver – lai atveseļotu Eiropas ekonomiku, ir jāiegulda jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijās, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, ļaujot aizvien lielākam skaitam Eiropas pilsoņu un uzņēmumu piekļūt jaunām sistēmām un lietojumprogrammām; uzsver; ka Eiropai ir jābūt priekšgalā progresīvu interneta tehnoloģiju izstrādē; ierosina nākamajā finanšu plānā Eiropas Savienības IKT pētniecības budžetu dubultot un IKT ieviešanai paredzēto budžetu četrkāršot;

39.

uzsver, ka pētniecībai būs galvenā loma konkurences radīšanā starp datorizācijas iespēju nodrošinātājiem, kuras nepieciešamas, lai lietiskā interneta lietojumprogrammas varētu darboties reālajā laikā;

40.

aicina Komisiju turpināt un palielināt finansējumu Septītas pamatprogrammas pētniecības projektiem lietiskā interneta jomā, lai stiprinātu Eiropas IKT nozari, un atbalsta Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas izmantošanu izplatības veicināšanai; jo īpaši aicina izstrādāt izmēģinājuma projektus, kuriem varētu būt tūlītēja pozitīva ietekme uz Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvi e-veselības, e-apmācības, e-tirdzniecības, e-pieejamības un energoefektivitātes jomā; tomēr pauž bažas par birokrātiju pamatprogrammā un aicina Komisiju novērst birokrātiskos šķēršļus, pārskatot pamatprogrammas procedūras un izveidojot lietotāju pārvaldi;

41.

uzskata, ka lietiskajam internetam ir ievērojams potenciāls ekonomikas un ražošanas attīstības, pakalpojumu kvalitātes uzlabošanas, uzņēmumu loģistikas ķēžu un izplatīšanas optimizācijas, inventāra pārvaldības un jaunu darba vietu un uzņēmējdarbības iespēju jomā;

42.

aicina Komisiju vispusīgi izvērtēt, kā ierosinātā stratēģija varētu ietekmēt Eiropas uzņēmumu produktivitāti un konkurētspēju starptautiskajā tirgū;

43.

uzskata, ka lietiskais internets var palīdzēt veicināt tirdzniecību starp ES un trešām valstīm, paplašinot tirgus un nodrošinot tirgoto produktu kvalitātes garantijas;

44.

uzsver, ka RFID tehnoloģijas, no vienas puses, ļaus Eiropas uzņēmumiem kontrolēt apritē esošo preču daudzumu (t. i., ražot tikai vajadzības gadījumā un tādējādi aizsargāt vidi) un, no otras puses, nodrošinās efektīvu līdzekli pirātisma un viltošanas apkarošanai, jo būs iespējams izsekot attiecīgās preces;

45.

uzskata, ka jaunu tehnoloģiju izmantošana ražošanas procesā uzlabos resursu efektivitāti un padarīs patēriņa preces konkurētspējīgākas tirgū;

46.

uzsver, ka ir nepieciešams intensīvs starptautiskais dialogs un kopīgi rīcības plāni attiecībā uz lietisko internetu; aicina Komisiju izpētīt lietiskā interneta ietekmi uz starptautisko tirdzniecību;

47.

atbalsta Komisijas ieceri turpināt uzraudzīt un novērtēt nepieciešamību pēc papildu frekvenču spektra saskaņošanas īpaši lietiskā interneta vajadzībām, ņemot vērā dažādu elektromagnētisko frekvenču joslu atšķirīgos raksturlielumus un iespējas, un tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā lietiskā interneta vajadzības, nosakot Eiropas Savienības koordinācijas un saskaņošanas mērķus radiofrekvenču spektra politikas daudzgadu programmās; uzsver, ka minētajam spektram jāpaliek valsts pārziņā un tā izmantošana jāregulē tā, lai sniegtu atbalstu un finansējumu plašākai tehnoloģiskajai izpētei un attīstībai šajā jomā; uzskata, ka nelicencētam frekvenču spektram būtu jāļauj ienākt jaunām tehnoloģijām un pakalpojumiem (bezvadu tīklošana), lai veicinātu jauninājumus;

48.

uzsver tiesiskās nenoteiktības bīstamību “mākoņdatošanas” gadījumā;

49.

uzskata, ka iesaistīšanās visos politiskajos līmeņos (ES, valsts un reģionālajā) ir būtisks priekšnosacījums efektīvai lietiskā interneta attīstībai un izvēršanai; uzsver reģionālo un vietējo iestāžu īpaši svarīgo nozīmi lietiskā interneta attīstībā, paplašinot to arī ārpus privātā lietojuma; uzsver arī, ka vietējās iestādes varēs plaši izmantot lietisko internetu, piemēram, organizējot sabiedrisko transportu, vācot atkritumus, aprēķinot piesārņojuma līmeni un pārvaldot satiksmi; aicina Komisiju darbā attiecībā uz lietisko internetu, apspriesties visos politikas līmeņos, ņemot vērā daudzlīmeņu pārvaldības perspektīvu;

50.

piebilst, ka lietiskā interneta tehnoloģiju nodrošinātajai informācijai jābūt izsekojamai, pārbaudāmai un labojamai tādas sistēmas kļūmes gadījumā, kuras pamatā ir šīs tehnoloģijas; uzsver – tā kā minētās tehnoloģijas ir ietvertas drošības sistēmās, piemēram, satiksmes kontrolē vai temperatūras regulēšanā, maldinoša informācija var radīt draudus dzīvībai;

51.

uzsver, ka jaunajām tehnoloģijām ir būtiska nozīme transporta ķēžu vienkāršošanā, transporta kvalitātes un efektivitātes uzlabošanā, inteliģentu transporta sistēmu attīstības atbalstīšanā un zaļo koridoru izveides atvieglošanā, un ka RFID var piedāvāt novatoriskus veidus darījumu veikšanai, vienlaikus palielinot klientu apmierinātību;

52.

uzskata, ka lietiskā interneta izmantošana saistībā ar dabu var sniegt ieguldījumu ekoloģisko tehnoloģiju attīstībā, efektīvāk izmantojot enerģiju, un tātad var palīdzēt labāk aizsargāt vidi, kā arī uzlabot saikni starp IKT un vidi;

53.

aicina Komisiju pielikt pūles, lai izveidotu kopējas starptautiskās normas RFID un citu lietiskā interneta tehnoloģiju un lietojumprogrammu standartizācijai ar mērķi atvieglot savstarpējo savietojamību un veicināt atklātu, pārredzamu un tehnoloģiski neitrālu infrastruktūru; uzsver, ka bez skaidriem un atzītiem standartiem kā, piemēram, TCP5/IP6 interneta pasaulē lietiskā interneta izplatība pasaules mērogā ārpus RFID risinājumiem nav panākama;

54.

atbalsta priekšlikumu cik vien iespējams drīz ieviest interneta protokola 6. versiju (IPv6), kas būs interneta turpmākas paplašināšanas un vienkāršošanas pamatā;

55.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri 2010. gadā iesniegt paziņojumu par drošību, privātumu un uzticību informācijas sabiedrībai; uzsver šā paziņojuma un ierosināto pasākumu nozīmi, lai pastiprinātu noteikumus attiecībā uz informācijas drošību, privātumu un personas datu aizsardzību; aicina Komisiju aktīvi iesaistīt visas attiecīgās ieinteresētās puses, tostarp ENISA un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju;

56.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai lietiskā interneta attīstības procesā tiktu aizsargātas ne tikai tiesības uz privātumu, bet visas pamattiesības;

57.

uzskata, ka Komisijai ir jāiesniedz ieteikumi valsts administratīvo, likumdošanas un tiesību aizsardzības aģentūru uzdevumiem un pienākumiem attiecībā uz lietisko internetu;

58.

prasa Komisijai rūpīgi uzraudzīt, lai jau pieņemtie Eiropas līmeņa noteikumi attiecīgajā jomā tiktu pareizi piemēroti, un līdz gada beigām iesniegt grafiku attiecībā uz pamatnostādnēm, ko tā gatavojas ierosināt ES līmenī, lai pastiprinātu lietiskā interneta un RFID lietojumprogrammu drošību;

59.

lūdz Komisiju uzsākt sociālo dialogu par lietisko internetu un sniegt informāciju par jauno tehnoloģiju pozitīvo un negatīvo ietekmi uz ikdienas dzīvi; tādēļ aicina Komisiju uzsākt visaptverošas apspriedes ar Eiropas rūpniecības nozari un mudināt to uzņemties vadošo lomu novatorisku, standartizētu un savietojamu tehnoloģiju izstrādē un ierosināšanā;

60.

aicina Komisiju pienācīgā mērogā iesaistīt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) lietiskā interneta rīcības plānā;

61.

aicina Komisiju arī regulāri sniegt informāciju par dialoga ar nozares uzņēmējiem un iesaistītajām pusēm attīstību, kā arī par iniciatīvām, ar ko Komisija gatavojas nākt klajā;

62.

uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda iespējas vēl vairāk samazināt datu viesabonēšanas izmaksas;

63.

uzsver, ka lietiskā interneta pārvaldībā ir pēc iespējas jāsamazina birokrātija un jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās puses lēmumu pieņemšanas procesā, un tādēļ aicina izstrādāt pienācīgu un atbilstīgu regulējumu ES līmenī;

64.

aicina Komisiju precizēt, kādus interneta pārvaldības aspektus tā šobrīd uzskata par tādiem, kurus nepieciešams reglamentēt, un kāda sistēma jāizmanto, lai varētu nodrošināt sabiedrības vispārējās intereses saistībā ar lietisko internetu;

65.

aicina Komisiju kopā ar tirdzniecības partneriem tādos starptautiskos forumos kā Pasaules Tirdzniecības organizācija aktīvi piedalīties lietiskā interneta pārvaldības principu un noteikumu definēšanā un ieviešanā;

66.

tādēļ aicina Komisiju analizēt ar lietiskā interneta pārvaldību saistītās problēmas, iesaistot nozares uzņēmējus; uzskata arī, ka obligāti ir jāizpēta ar bezvadu (Wi–Fi) tehnoloģijas drošības sistēmām saistītie aspekti;

67.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/33

A.

tā kā internets ir izšķiroši nozīmīgs globālās saziņas līdzeklis, kuram ir milzīga ietekme uz sabiedrību kopumā;

B.

tā kā interneta pārvaldības jautājumi ir saistīti ar pamattiesību un brīvību aizsardzības un nodrošināšanas jautājumiem, kā arī jautājumiem par piekļuvi internetam un tā neaizsargātību pret kiberuzbrukumiem utt.;

C.

tā kā kibernoziegumi aizvien vairāk apdraud sabiedrības, kuras atkarīgas no IST, un tā kā pieaug musināšana uz terora aktiem, noziegumiem uz naida pamata, kā arī bērnu pornogrāfijas klātbūtne, un tas apdraud indivīdus, tostarp bērnus;

D.

tā kā cīņas kibernoziegumu, interneta jurisdikcijas un “mākoņdatošanas” jautājumos ir nozīmīgs jauns aspekts interneta pārvaldībā Eiropas līmenī;

E.

tā kā interneta pārvaldības jautājumi ir saistīti ar interneta adrešu piešķiršanu un citiem pārsvarā tehniskiem jautājumiem, attiecībā uz kuriem strādā tādas struktūras kā Piešķirto nosaukumu un numuru Interneta korporācija (ICANN), Internet numurpiešķires institūcija (IANA) un Internet tehniskā uzdevumgrupa (IETF), reģionālie interneta reģistri, kā arī citas struktūras;

F.

tā kā saistībā ar interneta pārvaldību līdz šim ir dominējusi privātā sektora pozitīva vadošā loma, bet, tā kā, definējot visaptverošu stratēģiju, ir jāstiprina arī publisko dalībnieku loma;

G.

tā kā valdībām ir liela nozīme attiecībā uz plašākas pārvaldības aspektiem, aizsargājot sabiedrības intereses, jo īpaši, lai nodrošinātu pamattiesību un brīvību aizsardzību un garantēšanu, kā arī attiecībā uz interneta drošību, integritāti un spēju pretoties uzbrukumiem, privātajam sektoram uzņemoties izšķirošo lomu nepieciešamo ieguldījumu, specializēto zināšanu un uzņēmējdarbības iniciatīvu nodrošināšanā;

H.

tā kā Interneta pārvaldības forums (IGF) un dažādi valstu un reģionālie forumi ir nozīmīgas platformas visu ieinteresēto pušu dialogam;

I.

tā kā Eiropas Parlaments un citas Eiropas iestādes ir ilgstoši atbalstījušas internetu kā visiem pieejamu, visas pasaules sabiedrības labumu;

1.

uzskata, ka internets ir visas pasaules sabiedrības labums, kurš ir jāpārvalda vispārējās interesēs;

2.

atzīst, ka internetam ir būtiska svarīga nozīme, lai praksē varētu īstenot vārda brīvību, kultūras daudzveidību, viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos un demokrātisku pilsonību, kā arī izglītību un piekļuvi informācijai, tādēļ internets ir galvenais dzinējspēks, ar kura palīdzību popularizēt demokrātijas vērtības visā pasaulē;

3.

atgādina, ka internets ir kļuvis par neaizvietojamu līdzekli demokrātisku iniciatīvu, politisku debašu, digitālo prasmju un zināšanu izplatīšanas veicināšanā; atkārtoti atgādina, ka piekļuve internetam ir viena no pamattiesībām, tā ir gan atkarīga no vairāku citu pamattiesību ievērošanas, gan nodrošina to ievērošanu, tostarp, bet neaprobežojoties ar privātās dzīves, datu aizsardzības, vārda un biedrošanās brīvības, preses brīvības, politisko izpausmju un līdzdalības, nediskriminēšanas, izglītības, kā arī kultūru un valodu daudzveidības ievērošanu; uzsver, ka visu līmeņu iestādes un ieinteresētās personas tāpēc ir vispārēji atbildīgas par to, lai palīdzētu nodrošināt ikvienam iespēju izmantot tiesības būt līdzdalīgam informācijas sabiedrībā, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem ir grūtāk apgūt jaunās tehnoloģijas, vienlaikus cīnoties pret divām cieši saistītām problēmām elektronikas laikmetā — e-analfabētismu un nedemokrātisku atstumšanu;

4.

jo īpaši uzsver, ka jāuzlabo augšupēju pieeju un e-demokrātijas novērtēšana, vienlaikus nodrošinot, ka tiek izveidoti būtiski aizsardzības mehānismi, lai nepieļautu valsts vai privātā sektora jaunus uzraudzības, kontroles un cenzūras paņēmienus, tādējādi nodrošinot, ka Interneta piekļuves brīvība un privātuma aizsardzība ir patiesa, nevis iluzora;

5.

uzsver, ka arī ar interneta palīdzību ir jāaizsargā un jāveicina Eiropas kultūras mantojums; uzskata, ka internetam ir būtiska nozīme, veicinot inovācijas un mazinot digitālo, sociālo un kultūras plaisu ar citām pasaules daļām; atzinīgi vērtē Komisijas saprotošo nostāju jautājumā par to, cik svarīgi ir pārvarēt digitālo plaisu, un to, ka tā izprot ar interneta pārvaldību saistītos attīstības jautājumus; tomēr uzskata, ka jāpievēršas arī daudzajiem vecākā gadagājuma pilsoņiem attīstītajās un jaunattīstības valstīs, kuri šajā jaunajā tiešsaistes pasaulē bieži vien jūtas atstumti; atzīmē, ka internets var būt iedarbīgs sociālās integrācijas līdzeklis, un vecākā gadagājuma pilsoņiem ir jābūt integrētiem; mudina veikt darbības, lai veicinātu izglītošanu par interneta resursu izmantošanu un tam piemēroto kritēriju atlasi;

6.

atzīst, ka pieaugošā pilsoņu, patērētāju, uzņēmumu un varas iestāžu interneta izmantošana nozīmē, ka šis saziņas līdzeklis ir kļuvis par vienu no iekšējā tirgus izveides pabeigšanas pamatelementiem ES; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību nodrošināt patērētāju un intelektuālā īpašuma tiesību turētāju atbilstošu aizsardzību internetā; uzsver arī, ka ir jāgarantē interneta lietotāju pilsoniskās tiesības un brīvības; atzīst, ka internets ir nozīmīgs informācijas un patērētāju tiesību veicināšanas līdzeklis;

7.

uzsver, ka interneta pārvaldībai būtu jāveicina e-komercija un pārrobežu darījumi, decentralizējot pašregulācijas lomas, īpaši tad, kad tiek veidoti ienākšanas nosacījumus jauniem konkurentiem;

8.

aicina vienkāršot piekļuvi internetam un nodrošināt attīstību jaunākajās dalībvalstīs, jo īpaši lauku teritorijās, un jaunattīstības valstīs, izmantojot Eiropas Savienības finansētās programmas; aicina turpmāk piešķirt šīm valstīm lielāku ietekmi interneta pārvaldības politikas veidošanā;

9.

uzskata — lai nodrošinātu ES intereses interneta, kā visas pasaules sabiedrības labuma uzturēšanā, interneta pārvaldības pamatā ir jābūt plašam, līdzsvarotam valsts–privātā sektora modelim, izvairoties no jebkuras individuālas struktūras vai grupas dominēšanas un valsts vai pārvalstisku iestāžu mēģinājumiem kontrolēt informācijas plūsmu internetā, vienlaikus mijiedarbojoties ar daudzas ieinteresētās personas iesaistošiem interneta pārvaldības procesiem, kas joprojām nodrošina efektīvu globālās sadarbības veicināšanas mehānismu;

10.

uzsver, ka tās vērtības, kuras ir Eiropas Savienības izveidošanas pamatā, kā tās paustas Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā, ir pamatvērtības un to nodrošināšana ir Eiropas Savienības augstākais mērķis; tāpēc aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visas darbības, kas saistītas ar interneta pārvaldību, atbilst šīm vērtībām un mērķiem, it īpaši tajos globālās interneta pārvaldības forumos, kuros līdzdarbojas valstis, kuru vērtības būtiski atšķiras no Eiropas vērtībām; uzskata — lai izvairītos no konfliktiem, jāveicina starptautiskais dialogs ar šīm valstīm interneta regulējuma jautājumos;

11.

uzskata, ka valdībām būtu jāpievērš uzmanība interneta globālai sabiedriskai kārtībai, jo privātā sektora vadības pamatā jābūt sabiedriskās kārtības un spēkā esošo tiesību aktu ievērošanai, un citos gadījumos jāpieturas pie neiejaukšanās principa, izņemot ārkārtas apstākļus, kad tas varētu būt nepieciešams, un arī šādos apstākļos to rīcībā ir jāievēro cilvēka pamattiesības un proporcionalitātes princips;

12.

uzskata, ka valdībām nebūtu jāiesaistās interneta pastāvīgā pārvaldībā, tām jāatturas no kaitēšanas jauninājumiem un konkurencei ar liekiem, apgrūtinošiem un ierobežojošiem noteikumiem, un nebūtu jācenšas pārņemt kontroli pār to, kas ir visas pasaules sabiedrības īpašumus, un kam tādam arī jāpaliek;

13.

aicina valdības atturēties no interneta piekļuves ierobežošanas ar cenzūru, bloķēšanu, filtriem, vai kā savādāk, kā arī no prasībām, lai to darītu privāti uzņēmumi; uzstāj, ka jāsaglabā atvērta interneta vide, kurā lietotāji varētu piekļūt informācijai un to izplatīt vai pēc izvēles izmantot lietotnes un pakalpojumus, kā tas nodrošināts pārskatītajā tiesiskajā regulējumā par elektroniskajiem sakariem;

14.

uzsver, ka visi nepieciešamie ierobežojumi ir jāpiemēro tikai tik daudz, cik tas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, tiem jābūt tiesiski pamatotiem, efektīviem un proporcionāliem; uzsver, ka jānodrošina nepilngadīgo aizsardzība un aicina dalībvalstis veikt arī pasākumus, piemēram, izmantojot sabiedrības interešu paziņošanas sistēmu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, ar ko groza Direktīvu 2002/22/EK, Direktīvu 2002/58/EK un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par lietotāju tiesībām (Pilsoņu tiesību direktīva) (9), lai dotu iespēju nepilngadīgajiem atbildīgi izmantot internetu un tiešsaistes informācijas pakalpojumus, kā arī uzlabotu viņu izpratni par iespējamu apdraudējumu, kas saistīts ar jauniem pakalpojumiem;

15.

aicina izstrādāt vairāk iniciatīvu, lai veicinātu drošas iespējas bērniem iepazīties ar internetu, izplatītu paraugpraksi pasaulē un pastiprinātu starptautisko sadarbību cīņā pret kaitējošu un nelegālu saturu tiešsaistē, jo īpaši seksuālo vardarbību pret bērniem internetā;

16.

ņem vērā arī īpašo nepieciešamību aizsargāt mazāk aizsargātas personas, jo īpaši nepilngadīgos, kopīgi strādājot valsts un privātajām iesaistītajām pusēm, atkārtoti pauž viedokli, ka, cīnoties pret kibernoziegumiem un bērnu pornogrāfiju, pirms izskatīt jautājumu par tīmekļa vietnes bloķēšanu, kriminālais saturs jānodzēš pašā avotā;

17.

uzsver, ka papildus Komisijas sagatavotajiem pārvaldības principiem, valdībām būtu jāīsteno vēl arī šādi principi:

18.

uzsver, ka ES ir jāpanāk konsenss, īstenojot interneta pārvaldības pamatprincipus, un stingri jāizstāv šī nostāja starptautiskajos forumos un divpusējās attiecībās;

19.

atzinīgi vērtē Spānijas prezidentūras “Granādas stratēģijas” interneta pārvaldības aspektus un Parlamenta ziņojumā “Par jaunu Eiropas digitālo programmu — 2015.eu” (10) ierosināto Eiropas hartas par iedzīvotāju un patērētāju tiesībām digitālajā vidē un “piektās brīvības” izveidošanu, kas nodrošinātu satura un zināšanu brīvu apriti;

20.

atzīmē ASV valdības jauno “Interneta politiku 3.0”, par kuru tika paziņots 2010. gada 24. februārī;

21.

uzsver, ka ES ir jārisina trīs galvenie sabiedriskās kārtības jautājumi:

22.

aicina dalībvalstis, koordinācijā ar Komisiju, ar saskaņotu ES pieeju nodrošināt interneta infrastruktūras aizsardzību pret draudiem un starpgadījumiem, kā arī pabeigt valstu reaģēšanas komandu ārkārtas situācijās izveidi un šo komandu sadarbības mehānismu izveidi;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai veicinātu kibertelpas drošību ES, kā arī atbilstīgi ņemt dalību starptautiskajā sadarbībā šajos jautājumos un uzsver, ka nepieciešama daudzpusēja pieeja, iesaistot daudzas ieinteresētās personas, lai veicinātu labāku izpratni un informētību par kibernoziegumu jurisdikciju un mākoņdatošanu, šīs pieejas pamatā nodrošinot vienlīdzību un katrai ieinteresētajai personai nosakot skaidras saistības un atbildību;

24.

uzsver, cik nozīmīga ir elektronisko pakalpojumu drošība, īpaši elektronisko parakstu drošība, un ka nepieciešams izveidot publisku kodu infrastruktūru Viseiropas līmenī, un aicina Komisiju izveidot Eiropas Ratifikācijas iestāžu vārteju, lai nodrošinātu elektronisko parakstu savstarpējo izmantojamību starpvalstu līmenī un palielinātu internetā veikto darījumu drošību;

25.

aicina Komisiju sniegt skaidrus norādījumus tām dalībvalstīm, kuras nav ratificējušas un īstenojušas Eiropas Padomes Konvenciju par kibernoziegumiem, lai iesaistītu visas dalībvalstis sadarbības centienos cīņā pret kibernoziegumiem un surogātpastu, tādējādi veicinot lietotāju uzticēšanos un nodrošinot Eiropas Savienības kibertelpas drošību pret dažāda veida noziegumiem un pārkāpumiem; mudina visas dalībvalstis ratificēt un īstenot Eiropas Padomes Konvenciju par kibernoziegumiem;

26.

aicina dalībvalstis ratificēt un īstenot Eiropas Padomes Konvenciju par terorisma novēršanu, kas dotu iespēju izstrādāt pamatu starptautiskai sadarbībai cīņā pret to, ka teroristi izmanto internetu liela mēroga uzbrukumiem datoru sistēmām un izmantojot tās, kā arī pret tādu datorsistēmu izmantošanu, kas apdraud valstu drošību, sabiedrisko drošību un ekonomisko labklājību;

27.

turklāt iesaka Komisijai un dalībvalstīm kopīgi strādāt, lai panāktu labāku interneta drošību un stabilitāti, veicot pasākumus tīkla un sistēmu daudzveidības palielināšanai, piemērojot konkurences tiesības, ES standartus un iepirkuma politiku, kā arī

28.

uzsver, ka sociālo tīklu panākumi kopā ar interneta tehniskajām iespējām (atmiņa un informācijas apstrāde) rada datu saglabāšanas un šo arhivēto datu izmantošanas problēmu; tāpēc pauž nožēlu par to, ka pagaidām internetā nepastāv “tiesības aizmirst”;

29.

uzsver, ka jāatrod piemērots līdzsvars starp lietotāju privātuma aizsardzību un personas datu reģistrēšanu;

30.

pauž nožēlu par to, ka aizvien pieaugošā interneta tīklu izmantošana vēl neiet kopsolī ar noteikumiem, kas dotu iespēju lietotājiem pārvaldīt tos personas datus, kurus viņi ir ievietojuši šajos tīklos;

31.

uzskata, ka pārredzamai un atbildīgai interneta pārvaldībai var būt svarīga nozīme, pārvaldot to, kā interneta meklētājprogrammas rīkojas ar informāciju visā pasaulē;

32.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, lai paplašinātu Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (11), piemērošanas jomu, iekļaujot arī pārkāpumus pret datu aizsardzību un privātumu, kā arī aicina Padomi atļaut sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu, kas dotu iespēju ES privātpersonām viņu tiesību pārkāpuma gadījumā panākt kompensāciju saskaņā ar ES tiesību aktiem par datu aizsardzību un privātumu;

33.

atbalsta “integrētas privātās dzīves aizsardzības” principa veicināšanu, saskaņā ar kuru jauno tehnoloģiju dzīves ciklā pēc iespējas drīzāk būtu jāievieš privātās dzīves un datu aizsardzības prasības, nodrošinot iedzīvotājiem drošu un lietošanai draudzīgu vidi;

34.

norāda uz to, ka kļūst nepieciešama tīmekļa vietņu drošības sertificēšana, lai nodrošinātu patērētāju lielāku uzticēšanos tiešsaistes informācijai un pakalpojumiem;

35.

uzsver, ka ES iestādēm, struktūrām un dalībvalstīm jākoordinē to pieeja interneta pārvaldībai dažādās starptautiskās struktūrās, kas ar šo jautājumu nodarbojas, piemēram, ICANN un tās padomdevējām iestādēm, tostarp Valdības padomdevēja komitejai (GAC);

36.

uzsver, ka Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūra (ENISA) var būt nozīmīga veidojot vienotu Eiropas informācijas telpu; atzīmē, ka ENISA var būt nozīmīga jo īpaši attiecībā uz tīkla un informācijas drošības problēmu novēršanu, to risināšanu un reaģēšanu uz tām, un atzinīgi vērtē Komisijas paredzēto priekšlikumu ENISA modernizācijai;

37.

uzsver nepieciešamību veicināt ENISA efektivitāti:

38.

uzsver, ka ENISA atbalsts ir paredzēts dalībvalstīm, kurām ir īpašas vajadzības, un iesaka, lai ENISA turpinātu veidot forumus informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm un citām pusēm;

39.

uzskata, ka Komisijai ir jāuzņemas vadošā loma, ierosinot un koordinējot visus aspektus, kas saistīti ar organizāciju ES iekšienē, lai nodrošinātu saskaņotu ES pieeju, tostarp attiecībā uz IGF;

40.

ierosina, ka Komisijai būtu jāveido patiesa Eiropas pilsoniskās sabiedrības reprezentācijas veiktspēja starptautiskās interneta pārvaldības forumos, kā arī interneta standartu organizācijās un konsorcijos;

41.

pieprasa Komisijai veicināt saskaņotas un visaptverošas ES pieejas pieņemšanu attiecībā uz IGF un citiem galvenajiem interneta pārvaldības pasākumiem, ļoti savlaicīgi iesniedzot ES nostājas projektus apspriešanai Eiropas Parlamentā un Padomē;

42.

atbalsta IGF modeļa turpināšanu un attīstīšanu globālā, reģionālā, tostarp EuroDIG, kā arī valstu līmenī, saglabājot tā, kā nesaistoša daudzu iesaistīto personu procesa, galvenās īpašības un nodrošinot, ka tas joprojām rada iespējas atvērtam dialogam un labākās prakses apmaiņai starp valdībām, pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru un jaunam līdzdalīgās demokrātijas veidam;

43.

uzsver, cik svarīgi ir sarunās par interneta pārvaldību iesaistīt Āzijas pārstāvjus, ņemot vērā Āzijas tirgus īpatnības;

44.

uzsver arī nepieciešamību iesaistīt gala patērētājus pārvaldības modeļa veidošanas procesā, uzsvaru liekot uz sadarbību starp universitātēm un uzņēmumiem vietējā, reģionu un dalībvalstu līmenī;

45.

Iesaka uzlabot IGF šādos veidos:

46.

atbalsta Komisijas un Spānijas, kā arī Beļģijas prezidentūru darbu attiecībā uz IGF sanāksmi Viļņā 2010. gada septembrī, un pieprasa plašāku Eiropas Parlamenta līdzdalību šajā pasākumā;

47.

kopumā atbalsta Eiropas Komisijas labvēlīgo nostāju attiecībā uz pašreizējo ICANN pārvaldības modeli, kas pamatojas uz privātā sektora vadošo lomu;

48.

atzīst, ka ICANN ir izdevies nodrošināt domēna nosaukumu sistēmas stabilitāti;

49.

atbalsta ICANN nesen iesāktā domēna vārdu citos alfabētos bez latīņu alfabēta piešķiršanas procesa turpināšanu;

50.

aicina izveidot jaunu vispārēju augsta līmeņa domēna vārdu kultūras organizācijām un iestādēm, plašsaziņas līdzekļiem un māksliniekiem, piemēram, “.culture” vai “.art”;

51.

aicina prasīt lielāku pārskatatbildību no privātiem uzņēmumiem, kas reģistrē un piešķir domēna vārdus un sniedz pakalpojumu, no kura sabiedrība ir kļuvusi lielā mērā atkarīga; šajā sakarā uzskata, ka ir jāizveido vienotu kritēriju kopums, kas jāievēro, lai palielinātu pārredzamību un nodrošinātu, ka šie uzņēmumi uzņemas lielāku atbildību;

52.

aicina.eu reģistru EURid veikt visaptverošu kampaņu plašsaziņas līdzekļos un tiešsaistē, lai dalībvalstīs popularizētu.eu domēnu, tādējādi veicinot Eiropas tiešsaistes vides attīstību, kuras pamatā būtu Eiropas Savienības vērtības, īpašības un politikas virzieni;

53.

uzsver GAC un ICANN nozīmību politikas veidošanas procesā un iesaka veicināt GAC efektivitāti, cita starpā, izveidojot sekretariātu ar atbilstīgām atbalsta spējām; un uzskata, ka ir svarīgi, lai katra ES dalībvalsts aktīvi iesaistītos šīs komitejas darbā;

54.

uzskata, ka uzlabojumi ICANN ir jāpanāk:

55.

atbalsta Komisijas viedokli, ka IANA pasākumos jāiekļauj daudzpusējas atbildības mehānismi, un apstiprina, ka nākotnē nevienai atsevišķai valdībai nevajadzētu būt dominējošai ietekmei IANA, šīs funkcijas ir pakāpeniski jāinternacionalizē, panākot daudzpusēju pārraudzību;

56.

uzskata, ka 2009. gadā paustais labas gribas apstiprinājums var būt par pozitīvu pamatu turpmākai ICANN attīstībai, bet uzsver, ka:

57.

pieprasa Komisijai sniegt Eiropas Parlamentam un Padomei pārskatus par katra iepriekšējā gada pasākumiem, kas saistīti ar interneta pārvaldību, pirmo šādu ziņojumu iesniedzot 2011. gada martā;

58.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/41

A.

tā kā Komisija paziņojumā “Kopienas inovāciju politikas pārskatīšana mainīgajā pasaulē” norādījusi, ka ir sagatavojusi pārstrādātu inovāciju stratēģiju rīcības plāna veidā;

B.

tā kā šai inovāciju stratēģijai turpmākajam laika posmam jābūt cieši saistītai ar stratēģiju “ES 2020”;

C.

tā kā Komisija paziņojumā “Informācijas un sakaru tehnoloģiju neskartās zemes stratēģija nākotnes un jauno tehnoloģiju pētniecībai Eiropā” pasludinājusi jaunu stratēģiju attiecībā uz nākotnes pētījumiem un jaunākajām tehnoloģijām, uzsākot vadošās iniciatīvas;

D.

tā kā, izstrādājot Eiropas inovāciju politiku, ir svarīgi ņemt vērā visus trīs zinību triādes principus, ko veido pētniecība, inovācija un izglītība;

E.

tā kā uzņēmumu inovācijas spēja lielā mērā ir atkarīga no pietiekamu finanšu līdzekļu pieejamības un tā kā nesenās krīzes rezultātā radušās kredītu saņemšanas grūtības draud ievērojami ierobežot uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), inovācijas spēju;

F.

tā kā inovācija ir galvenais elements ES tādu aktuālu nozīmīgu sabiedrības un vides problēmu veiksmīgā atrisināšanā un stratēģisko politikas mērķu sasniegšanā tādās jomās kā, piemēram, uzņēmumi, konkurētspēja, klimata pārmaiņas, nodarbinātība, demogrāfiskās pārmaiņas un integrējoša sabiedrība;

G.

tā kā Eiropas Savienība līdz 2020. gadam vēl nesasniegs noteiktos mērķus enerģētikas un klimata jomā un jo īpaši mērķi par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu par 20 % un par to, lai vismaz 20 % no ražojamās enerģijas tiktu iegūta no atjaunojamiem avotiem, ja tā nepaātrinās attīstību un nepaplašinās vidi nepiesārņojošas, noturīgas un efektīvas enerģijas izmantošanu; tā kā šī dimensija būtu pilnībā jāintegrē inovāciju stratēģijā turpmākajam laika posmam;

H.

tā kā pētījumi attiecībā uz jaunākajām un nākotnes tehnoloģijām (piemēram, kvantu tehnoloģijas, IKT tehnoloģijas, kuras balstītas uz bioloģiskajām un nanotehnoloģijām) ir pamats inovācijām, jo tās ilgtermiņā ietekmē konkurētspēju, radot pilnīgi jaunas saimnieciskas darbības nozares un vienlaicīgi veicinot jaunas rūpniecības nozares un augsto tehnoloģiju MVU;

I.

tā kā noturīgu tehnoloģiju veicināšana un attīstīšana ir nepieciešama ne vien ES mērķu īstenošanai klimata un enerģētikas jomā, bet tādā veidā ES var ievērojami sekmēt arī ekonomikas izaugsmi un turpmāku darbavietu radīšanu;

J.

tā kā ierobežotu resursu nevienmērīga sadale var kavēt inovāciju; tā kā ES politikai attiecībā uz izejvielām jārisina galvenās problēmas, kas saistītas ar taisnīgas piekļuves nodrošināšanu;

K.

tā kā laikmetā, kad arvien vairāk trūkst resursu, noturīgu un energoefektīvu tehnoloģiju veicināšana palielina ES energoapgādes drošību;

L.

tā kā demogrāfisko pārmaiņu tēma ir viena no būtiskākajām nākotnes problēmām, kuru risināšanai nepieciešami jaunu tehnoloģiski risinājumi;

M.

tā kā rūpniecības nozarēs, kurās ES pašlaik ir lielā mērā konkurētspējīga, tai jāapvieno savi spēki un jānostiprina priekšrocības, kā arī globālā mērogā jānodrošina līdzvērtīgi konkurences apstākļi,

1.

uzskata, ka ir iespējas, lai saikni starp pētniecību un inovāciju Eiropā padarītu ciešāku; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt integrētu pieeju zinātnes un inovāciju jautājumā;

2.

norāda ES Komisijai, ka turpmākā ES inovāciju politika jāveido, izmantojot plašu pieeju, un tai principiāli jāaptver ne tikai tehnoloģiskas inovācijas (produktu un ražošanas jauninājumi), bet arī administratīvas, organizatoriskas, kā arī sociālas un ar darba procesu saistītas inovācijas, tostarp jauni, inovatīvi komercdarbības modeļi, kā arī inovācijas pakalpojumu jomā, ņemot vērā arī pārējos divus zinību triādes principus (pētniecību un izglītību);

3.

uzsver, ka inovācija pirmām kārtām nozīmē jauninājumus, kuru mērķis ir apmierināt patērētāju un tirgus vajadzības; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt patērētāju vajadzību prioritāšu kā inovāciju virzītājspēka plašāku atzīšanu; norāda — lai nepieļautu jaunu sociālo nevienlīdzību, jauninājumi turpmāk būtu jāvērtē ne tikai atkarībā no to ieguvuma ekoloģiskajā un ekonomiskajā jomā, bet arī no sociālajā jomā radītās pievienotās vērtības;

4.

uzsver to, ka uzņēmēju kā inovāciju virzītāju stiprināšana Eiropā ir obligāts priekšnosacījums tirdzniecības šķēršļu novēršanai un efektīvai konkurētspējīga iekšējā tirgus funkcionēšanai, pamatojoties uz patērētāju augsta līmeņa aizsardzību un sociālo kohēziju;

5.

aicina Komisiju attiecībā uz inovācijām noteikt vērienīgus kritērijus, koncentrējoties uz nopietnām sabiedriskām problēmām, un novērst dažādu Eiropas iniciatīvu pašreizējo sašķeltību;

6.

nešaubīgi atbalsta Komisijas konstatējumu, ka pamattehnoloģijas un nākotnes pētījumi, un jaunākās tehnoloģijas ir obligāts priekšnosacījums ES globālās konkurētspējas noturīgai nostiprināšanai; pievienojas Komisijas aicinājumam dalībvalstīm panākt vienošanos par pamattehnoloģiju izmantošanas nozīmi ES; šajā sakarībā uzsver, ka i) pamattehnoloģijas kā, piemēram, mikroelektronika un nanoelektronika, fotonika, biotehnoloģijas un nanotehnoloģijas, ii) jaunas izejvielas, kā arī iii) jaunas un nākotnes tehnoloģijas var piedāvāt lielu potenciālu inovācijām un var veicināt uz zināšanām balstītas un zemas oglekļa emisijas radošas ekonomikas attīstību;

7.

uzsver, ka inovācijām jākoncentrējas uz indivīdu, un atzinīgi vērtē centienus padarīt intensīvāku dialogu starp universitātēm un uzņēmējdarbības pārstāvjiem, kas būtiski palīdz veicināt pētniecību un inovācijas, kā arī to zināšanu visefektīvāko izmantošanu, kuras universitātēs guvis privātais sektors, un akadēmisko studiju materiālu bagātināšanu, lai tie atbilstu pašreizējām sociālajām un uzņēmējdarbības prasībām;

8.

norāda, ka pamattehnoloģiju un jaunu nākotnes tehnoloģiju identificēšanai jānotiek, sadarbojoties ar rūpniecības uzņēmumiem vietējā, reģionālajā un valsts līmenī, tostarp MVU, turklāt ņemot vērā arī reģionālus ekonomikas politikas mērķus; aicina ES nodrošināt, ka ierosinātās augsta līmeņa ekspertu grupas ieguldījums vislabākajā veidā veicinās konkrētu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumu identificēšanu, apstiprināšanu un īstenošanu, lai sekmētu šādas tehnoloģijas;

9.

atzinīgi vērtē arī inovācijas politikas pasākumus kā papildinājumu valsts rūpniecības stratēģijām kopienas līmenī un starpnozaru mērogā, un stingri prasa, lai ES Komisija turpinātu īstenot šo pieeju;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis apvienot nākamās paaudzes digitālo tīklu un viedo tīklu ieviešanu tirgū ar inovāciju pasākumiem, lai pilnībā izmantotu to priekšrocības; šajā sakarībā uzsver, ka jāparedz pietiekams finansējums, tostarp izmantojot struktūrfondus;

11.

uzsver, ka ieguldījumi ātrgaitas tiešsaistes tīklos un plašāka platjoslas savienojumu ieviešana ir pamatnosacījumi, lai lielākā mērā un efektīvāk izplatītos novatoriski sasniegumi un tādējādi starp ES reģioniem mazinātos atšķirības inovāciju jomā;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt inovāciju konverģences politiku, lai mazinātu atšķirības starp dalībvalstīm;

13.

atbalsta to, ka Komisija gatavo Eiropas inovāciju aktu, lai izstrādātu saskaņotāku inovāciju stratēģiju;

14.

uzsver, cik nozīmīgi ir ekoloģiskie jauninājumi un videi nekaitīgi uzņēmumi, kam var būt galvenā loma, lai saistītu inovācijas ar ES nozīmīgākajām nozarēm, kā rezultātā Eiropas ekonomika gūtu salīdzinošas priekšrocības;

15.

uzsver, cik nozīmīga loma ir ekoloģiskajām inovācijām, jo īpaši sakarā ar vajadzību palielināt resursu efektivitāti;

16.

uzsver, cik svarīga nozīme turpmākajā ES inovāciju politikā ir inovāciju klasteriem, kā arī vērš uzmanību uz to potenciālu, ko jo īpaši piedāvā zinību klasteri; atzinīgi vērtē īpašu inovāciju zonu izveidošanu ap universitātēm, pētniecības institūtiem un zinātnes un tehnoloģiju parkiem; aicina apsvērt iespējas izveidot vienotu vienkāršotas finansējuma piešķiršanas un darbības sistēmu jaunajām inovāciju zonām;

17.

uzsver, ka pašreizējie klasteri jāturpina attīstīt ar ES, dalībvalstu un reģionu saskaņotas rīcības starpniecību, lai šie klasteri varētu saglabāt un paplašināt savu daļēji vadošo lomu visā pasaulē;

18.

šajā sakarībā uzsver, ka jebkuru politikas pasākumu pamatā klasteru jomā vajadzētu būt uzņēmumu, arī MVU un jo īpaši novatorisku MVU vajadzībām, ņemot vērā to, ka inovācijām ir galvenā loma uzņēmumu darbības veicināšanā;

19.

prasa, lai attiecīgās dalībvalstis un tirgus dalībnieki Kopienas līmenī uzlabotu pamatnoteikumus, kas reglamentē apvienību pārrobežu sadarbību;

20.

uzsver, ka VMU ir galvenā loma kā partneriem gan vērtību radīšanas ķēdēs, gan arī kā patstāvīgiem inovatīvu ražojumu piedāvātājiem;

21.

aicina izstrādāt pārliecinošu Eiropas pieeju inovāciju finansēšanai, lai novērstu pašreiz vērojamo sašķelšanos un plānošanu tikai īstermiņā; uzskata, ka inovāciju attīstības obligāta sastāvdaļa ir finanšu līdzekļu nodrošināšana pietiekamā apmērā un ka tālab būtu ievērojami jāpalielina ES budžets, kas paredzēts inovācijām; aicina atspoguļot to, veicot pašreizējās finanšu shēmas paredzamo pārskatīšanu, kā arī gatavojot finanšu plānu laika periodam no 2014. gada līdz 2020. gadam; šajā sakarībā norāda, ka vienlaicīgi būtu jāpārskata noteikumi par tiesībām saņemt finansējumu pētniecības un izstrādes pasākumiem attiecībā uz pētniecību un izstrādi pirmsrūpniecības un/vai eksperimentālajā stadijā; aicina dalībvalstis palielināt savu finansējumu pētniecībai un attīstībai, lai panāktu Barselonā 2002. gadā noteikto mērķi līdz 2010. gadam pētniecībai un attīstībai izdot 3 % no IKP; uzsver pētniecības un attīstības finansējuma nozīmi ekonomikas krīzes laikā, jo tas ilgtermiņā uzlabos darbavietu radīšanu; uzsver, ka nepieciešams lielāku daļu no pētniecības un izstrādes programmu līdzekļiem paredzēt inovācijām;

22.

uzskata, ka ES izdevumiem pētniecības un inovāciju jomā jākoncentrējas uz mērķiem kā, piemēram, nodrošināt stimulus pētniecības rezultātu komerciālajam pielietojumam, kā arī uz vispusīgākas informācijas iegūšanu par finansēšanas avotiem un iespējām; uzsver, cik svarīgi ir saglabāt pārredzamību un iespēju vienlīdzību attiecībā uz piekļuvi finansējumam, kura pamatā ir atklāti uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus pētījumu veikšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot struktūrfondus, lai stimulētu liela apjoma inovācijas; uzsver, ka nepieciešams izstrādāt sociālo inovāciju finansēšanas sistēmas, īpašu uzmanību pievēršot peļņai no sociālajiem noguldījumiem;

23.

uzsver, ka papildus naudas līdzekļu palielināšanai ir izšķiroši panākt, lai ar iegūtajiem līdzekļiem inovāciju projektu īstenošanas rezultātā varētu turpināt to finansēšanu; iesaka šim mērķim izmantot publisko iepirkumu un īpaši uzsver, ka līdzekļi jānovirza tiem projektiem, kurus īstenojot, tiek gūts vislielākais labums ar mazākiem ieguldījumiem, lai Eiropas mērogā radītu vislielāko pievienoto vērtību, piemēram, galvenās pamattehnoloģijas un parauginiciatīvas pamattehnoloģijām un nākotnes tehnoloģijām; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību maksimāli izmantot sinerģiju starp pētniecības un inovāciju pamatprogrammām un struktūrfondiem; šajā sakarībā uzsver, ka dažādajām struktūrvienībām, kas pārvalda 7. pamatprogrammu, konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu un struktūrfondus, jābūt informētām par iespējām, ko piedāvā katrs no šiem instrumentiem; izsaka nožēlu, ka vēl arvien nav pietiekami apzinātas pieejamā finansējuma sinerģijas iespējas; aicina reģionus un dalībvalstis pastiprināt centienus šajā sakarībā, lai uzlabotu saziņu;

24.

atzinīgi vērtē Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju (EIT) institūtu izveidošanu, lai stimulētu un radītu pasaulē vadošas inovācijas, kopējam mērķim apvienojot augstāko izglītību, pētniecību un uzņēmējdarbību; uzsver, ka galveno ieguldījumu, lai nodrošinātu stimulus inovāciju programmām, var sniegt Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts, un to, cik nozīmīga loma tam šajā sakarībā var būt; mudina Komisiju izveidot Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta budžetu tādā veidā, lai nodrošinātu, ka piešķirtais finansējums kopā ar līdzekļiem no citiem avotiem var ar vismazākajiem ieguldījumiem nodrošināt vislabākos rezultātus to būtisko problēmu risināšanai un pilnīgai izpētei, ar kurām sastopas visas ES sabiedrības;

25.

uzsver nepieciešamību pieņemt vadlīnijas, lai garantētu finansējuma konkurētspējīgu piešķiršanu un tādas līdzekļu piešķiršanas sistēmas ieviešanu projektiem, kurai būtu nozīmīga tūlītēja iedarbība;

26.

uzsver, ka Eiropai jābūt vadošajās pozīcijas interneta tehnoloģiju attīstībā un zemas oglekļa emisijas IKT izmantošanā; ierosina nākamajā finanšu plānā dubultot ES IKT pētniecības budžetu;

27.

uzsver to, ka inovāciju politika ir jāsaskaņo ar citām ES un valstu politikām (tostarp rūpniecības, vides un patērētāju aizsardzības politiku), ņemot vērā, ka iegūtajām pieejām jābūt pietiekami elastīgām, lai tās pielāgotu dažādiem valstu un reģionālajiem apstākļiem;

28.

izsaka nožēlu par to, ka centieni vienkāršot ES tiesību aktus pētniecības un inovācijas jomā nav guvuši panākumus un ka procedūras vēl joprojām ir pārāk sarežģītas un laikietilpīgas, kas ir galvenais šķērslis, kas traucē MVU dalību šajās programmās;

29.

uzskata, ka lietotājdraudzīguma un pārredzamības interesēs jānovērš veicināšanas programmu dubultošanās un pārklāšanās, ko rada nepietiekama koordinācija dažādos rīcības līmeņos; aicina Komisiju izpētīt, vai MVU atbalsta veidus ES turpmāk varētu vienoti pārvaldīt vienā ģenerāldirektorātā, piemēram, uzņēmumu ģenerāldirektorātā; uzskata, ka tādā veidā tos būtu vieglāk plānot un potenciālajiem ieguvējiem tas piedāvātu vienas iestādes apstiprinājuma iespēju;

30.

šajā sakarībā aicina ES Komisiju arī nodrošināt, ka ES regulējošie noteikumi sekmē inovācijas, nevis rada šķēršļus pārmaiņām un ka iesaistītie ES Komisijas ģenerāldirektorāti un iekšējie dienesti savstarpēji efektīvi sadarbojas ar tādas struktūras palīdzību kā paredzētā īpašo uzdevumu grupa, lai saskaņotu un vispusīgu ar inovācijām saistīto jautājumu izskatīšanu; uzstāj, ka tā rezultāta vajadzētu mazināties ES tiesību aktu sašķeltībai inovāciju politikas jomā;

31.

aicina arī dalībvalstis efektīvi koordinēt iniciatīvas, ko īsteno valsts struktūrvienības;

32.

konstatē, ka tirgus dalībnieku kopīgie centieni ES līmenī būtu jāvērš uz to, lai panāktu pētījumu rezultātu pārvēršanu inovatīvus ražojumos, kā arī nodrošinātu to pielāgošanu tirgus apstākļiem un komercializāciju; uzsver, ka pamatprogrammām vajadzīga savstarpēja sadarbība vai starpprogrammu savienojamība starp pasākumiem, kas saistīti ar pētījumiem un inovācijām;

33.

aicina Komisiju izstrādāt jaunus rādītājus, kuri būtu labāk piemēroti arvien vairāk uz zināšanām balstītu tautsaimniecību novērtēšanai, kā arī pielāgot esošos kritērijus, lai tos izmantotu Eiropas inovāciju rezultātu apkopošanai tā, ka tie ne tikai sniedz dalībvalstu inovācijas spēju salīdzinošu analīzi, bet ar to palīdzību var arī labāk identificēt gan ES un inovāciju pasākumu priekšrocības, gan trūkumus;

34.

uzsver, cik svarīga ir vispusīgāka informācija par piemērotiem finansēšanas veidiem un avotiem, kā arī vispusīgi dati attiecībā uz alternatīviem finansējuma veidiem, piemēram, licences līgumiem, lai pastiprinātu uzņēmumu vēlmi veikt ieguldījumus;

35.

uzsver, ka papildus publiskajam finansējumam vairāk jāveicina privātais finansējums;

36.

uzsver, cik svarīgi ir labāk saskaņot visu dalībnieku piekļuvi ES līdzekļiem, lai palielinātu MVU līdzdalību pārvaldības struktūrās un kopīgās tehnoloģiju ierosmēs;

37.

aicina ES Komisiju saistībā ar inovāciju rīcības plānu izstrādāt konkrētus tiesību aktus, kas uzlabotu inovatīvu uzņēmumu piekļuvi finansējumam; šajā sakarībā uzsver, ka nepieciešams ņemt vērā atšķirīgās finansēšanas prasības un uzņēmumu inovāciju intensitāti dažādajās darbības sākuma un izaugsmes fāzēs;

38.

uzsver, ka nepieciešams radīt priekšnosacījumus, kas radītu tāda kapitāla pieejamību, kuru ar ievērojamu risku iegulda jaunos uzņēmumos, ņemot vērā MVU vajadzības un sagaidot lielu atdevi, kā arī turpinātu attīstīt EIB riska dalīšanas finanšu mehānismu (RDFM); aicina Komisiju izpētīt, kādus pasākumus var veikt, lai panāktu vienošanos par riska sadalīšanu, kas ir pieņemama visām iesaistītajām pusēm un tādējādi sekmē privātos ieguldījumus inovāciju jomā;

39.

aicina, lai attiecīgās dalībvalstis un ES struktūrvienības attīstītu sevi jau attaisnojušus MVU finansēšanas instrumentu pielietošanu kā, piemēram, mikrokredīti, riska kapitāli jauniešiem, cenšoties veikt ieguldījumus inovatīvos uzņēmumos, uzņēmējdarbības mecenāti, kas sponsorētu uzņēmējdarbības projektus, kurus izstrādājuši gados jauni pētnieki, aizdevumi un galvojumi, kuri sevi praksē jau attaisnojuši, un noteiktu nodokļu atvieglojumus ieguldījumiem, jo tādējādi mazinātos uzņēmumu pārvietošanas risks nelabvēlīgu pamatnosacījumu dēļ valsts atbalsta saņemšanai un uzņēmumi tiktu motivēti nodarbināt cilvēkresursus pētniecības un inovāciju mērķiem, kas veicinātu jaunu ražojumu un pakalpojumu izstrādi;

40.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt zināma līdzekļu minimuma piešķiršanu MVU, publicējot atklātus aicinājumus iesniegt priekšlikumus saskaņā ar pētniecības un inovāciju iniciatīvām, kas atbilstu saistībām, kas pieņemtas sakarā ar 7. pamatprogrammu (15 % no resursiem sadarbības programmā);

41.

aicina ES Komisiju pielāgot spēkā esošos Kopienas noteikumus par valsts atbalstu saskaņā ar iekšējā tirgus principiem tādējādi, lai varētu atbalstīt ieguldījumus ārkārtīgi nepieciešamās jaunās tehnoloģijās, nodrošinot ES ilgtermiņa konkurētspēju un līdzvērtīgus konkurences apstākļus globālā mērogā; jo īpaši mudina Padomi un Komisiju apsvērt galveno pamattehnoloģiju iniciatīvu, pārskatot ES noteikumus attiecībā uz valsts atbalstu un tādējādi ļaujot dalībvalstīm izveidot valsts stimulēšanas sistēmas galveno pamattehnoloģiju veicināšanai;

42.

uzsver, cik svarīgi ir daži konkrēti apmierinoši kritēriji kopīgām tehnoloģiju ierosmēm saistībā ar apmēru un attiecībā uz pārvaldības struktūrām, kā arī īstenot periodisku ietekmes novērtējumu par apstiprinātajām kopīgu tehnoloģiju ierosmju programmām, analizējot to, kā tas veicina Eiropas rūpniecības konkurētspēju;

43.

šajā sakarība atzinīgi vērtē, ka 2010. gadā tiks pārskatīti Kopienas pamatnosacījumi attiecībā uz valsts atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai;

44.

uzskata, ka, uzlabojot inovāciju veicināšanu, jāparedz arī birokrātijas sloga samazināšana pieteikuma iesniedzējiem; aicina Komisiju atmest birokrātiskos šķēršļus, atjaunot tehnisko pētījumu pamatprogrammas procesus un izveidot lietotāju struktūru;

45.

aicina ES likumdevējus — tieši attiecībā uz MVU — uzlabot pamatnosacījumus attiecībā uz intelektuālo īpašumu, it īpaši patentiem, jo to izmaksas, kā arī kvalitāte tiek uzskatīta par galvenajiem inovāciju elementiem;

46.

šajā sakarībā izsaka nožēlu, ka ES vēl nav pabeigta iekšēja tirgus izveide inovāciju jomā, un aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņot centienus šajā jomā, jo īpaši, ja tas attiecas uz laikmetīgu vienošanos par Kopienas patentu un vienotu patentu un tiesvedības sistēmu, un uzsver, cik liela nozīme novatorisku projektu izstrādāšanā ir standartizācijai;

47.

ierosina veicināt inovācijas sekmējošu modernu IP politiku — patentu koplietošanu, kopējas patentu platformas un licences visu tiesību izmantošanai;

48.

turklāt uzsver Kopienas tāda patenta izstrādāšanas nozīmi Eiropas ekonomikā, kas īpaši atbalstītu MVU, tādējādi īstenojot Savienības politiku par inovācijām;

49.

norāda, ka pieaug patentu kā vērtspapīru izmantošana, kas tiek iesniegti bankas finansējuma nodrošināšanai, bet bankām savukārt bieži pietrūkst tehniskās zināšanas, lai, piešķirot aizdevumu, pareizi novērtētu patentu vērtību; tādēļ aicina Komisiju izpētīt, vai ES būtu jāsniedz atbalsts vērtējuma standartu izstrādāšanai;

50.

uzsver, cik svarīgas ir programmas, kas veicina, lai MVU izmantotu tehnoloģiju sasniegumus un pētniecībā iesaistītu personālu;

51.

uzsver, ka nedrīkst atteikties no zinību triādes principa, ko veido pētniecība, inovācija un izglītība; šajā sakarībā norāda, ka nedrīkst samazināt ieguldījumus kvalificēta personāla apmācībā un kvalifikācijas celšanā, jo šie ieguldījumi ir būtiski svarīgi, ņemot vērā, kā inovāciju jauda ietekmē ES konkurētspēju; uzsver nepieciešamību padarīt pēc iespējas pievilcīgāku darba vidi pētniekiem un speciālistiem ES, arī attiecībā uz viņu mobilitāti, tā lai ES var saglabāt savu pozīciju vispārējā konkurencē; uzsver, ka šis process ir saistīts ar pētnieču darba apstākļu uzlabošanu;

52.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/48

A.

tā kā nabadzības samazināšana un izskaušana saskaņā ar Lisabonas līgumu ir svarīgākais ES attīstības politikas mērķis, morāls pienākums un pašas ES ilgtermiņa interešu jautājums;

B.

tā kā ES un tās dalībvalstīm kā pasaules lielākajiem atbalsta sniedzējiem ir jāuzņemas vadošā loma septembrī gaidāmajā TAM sanāksmē un jāpieņem ambicioza un vienota nostāja, kas var veicināt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu paredzētajā laikā;

C.

tā kā Eiropas Savienība šobrīd TAM sasniegšanai atvēl par aptuveni 20 miljardiem euro mazāk, nekā paredz tās saistības;

D.

tā kā dažas no ES dalībvalstīm samazina savu atbalsta budžetu;

E.

tā kā pasaules finanšu darījumu apjoms ir sasniedzis septiņdesmitkārtīgu pasaules NKI vērtību;

F.

tā kā atbalsts neparedzamība var kaitēt saņēmējām valstīm un kvalitatīvāks atbalsts varētu nodrošināt papildu 3 miljardus euro lielu ietaupījumu gadā, ko varētu izmantot attīstībai paredzētajos ES un tās dalībvalstu budžetos (12);

G.

tā kā 82 % no jaunā SVF aizdevuma ir nonākuši Eiropas zonas valstīs, savukārt vismazāk attīstītās valstis gūtu labumu, saņemot lielāku jaunā SVF aizdevuma daļu;

H.

tā kā, lai gan G20 ir reprezentatīvāka nekā G8, ANO joprojām ir visaptverošākais forums globālās pārvaldības jautājumu risināšanai;

I.

tā kā Eiropas valstu politiku nesaskaņotība nedrīkst apdraudēt attīstības finansējuma ietekmi;

J.

tā kā naudas pārvedumi jaunattīstības valstu ekonomikā nodrošina vismaz 300 miljardus ASV dolāru gadā (13);

K.

tā kā, neraugoties uz to, ka ir gūti panākumi dažu TAM sasniegšanā, patlaban nav sasniegts neviens no TAM mērķiem, un tikai apņēmīga politiskās gribas paušana var sekmēt TAM mērķu sasniegšanu atlikušajos piecos gados līdz 2015. gada termiņam;

L.

tā kā dažu vismazāk attīstīto valstu virzība neliecina par iespēju sasniegt kādu no Tūkstošgades attīstības mērķiem;

M.

tā kā nesenā pārtikas un degvielas krīze, kas notika vienlaikus ar globālo ekonomikas lejupslīdi un klimata pārmaiņām, ir kavējusi pēdējā desmitgadē panākto sekmīgo virzību nabadzības samazināšanā;

N.

tā kā ar zemes īpašuma tiesībām veicina to, ka indivīdi, ģimenes un kopienas uzņemas atbildību par savu attīstību un garantē nodrošinātību ar pārtiku vietējā līmenī;

O.

tā kā klimata pārmaiņu apkarošanai jaunattīstības valstīs ap 2020. gadu būs vajadzīgi aptuveni 100 miljardi ASV dolāru gadā (14) un ekonomiskā lejupslīde izmaksās vismaz tikpat (15);

P.

tā kā, pārskatot TAM, nedrīkst aizmirst par situāciju “vidēju ieņēmumu” jaunattīstības valstīs, jo šīm valstīm joprojām ir vajadzīga palīdzība, lai tās īstenotu visas savas attīstības iespējas;

Q.

tā kā par klimata pārmaiņām, kā arī finanšu un ekonomikas krīzi galvenokārt ir atbildīgas rūpnieciski attīstītās valstis;

R.

tā kā strādājošo nabadzīgo iedzīvotāju, kā arī iedzīvotāju ar nestabilām darba vietām skaits pieaug;

S.

tā kā miera un drošības, demokrātijas un politiskās stabilitātes trūkums nereti neļauj nabadzīgajām valstīm īstenot visas attīstības iespējas;

T.

tā kā korupcija ir šķērslis ražīguma palielināšanai, rada nestabilitāti un kavē ārvalstu ieguldījumus;

U.

tā kā saskaņā ar aplēsēm nelegālas kapitāla plūsmas no jaunattīstības valstīm veido USD 641 līdz 941 miljardus, un šīs plūsmas mazina jaunattīstības valstu iespējas veidot pašu resursus un piešķirt vairāk līdzekļu nabadzības mazināšanai (16);

V.

tā kā, lai gan ir gūti ievērojami panākumi dažu ar veselību saistīto TAM mērķu sasniegšanā, trīs ar veselību saistīto TAM sasniegšanā, jo īpaši attiecībā uz māšu mirstību, ir gūti vismazākie panākumi;

W.

tā kā 13 % no visiem gadījumiem māšu mirstības cēloņi bijuši saistīti ar nedrošiem abortiem un tā kā Āfrikā šis skaits ir daudz lielāks (17);

X.

tā kā pēdējās desmitgades laikā ir strauji krities finansējums ģimenes plānošanai uz vienu sievieti;

Y.

tā kā pat tad, ja mēs sasniedzam visus TAM mērķus, nabadzīgajās valstīs tik un tā būs ar nabadzību saistītas problēmas un ciešanas;

Z.

tā kā mūsu TAM solījumu neizpilde nozīmēs pastāvīgas ciešanas miljoniem nabadzīgo cilvēku un nopietni iedragās uzticību starp ziemeļu un dienvidu zemēm,

1.

sagaida, ka 2010. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē tiks panākta vienošanās par ambiciozu un vienotu ES pozīciju pirms septembrī gaidāmās ANO TAM sanāksmes un tiks lemts par jaunām, uz rezultātu orientētām, atklātām un izmērāmām papildu saistībām;

2.

aicina dalībvalstis pildīt pienākumus, kurus tās uzņēmušās saistībā ar Eiropas Konsensu attīstības jomā;

3.

norāda, ka TAM sasniegšanai joprojām jābūt svarīgam Eiropas Savienības mērķim; uzsver, ka nabadzības samazināšana, īstenojot TAM, viennozīmīgi jāatzīst par visaptverošu ES attīstības politikas virzienu un tas ir skaidri jāatspoguļo visās attiecīgajās politikas jomās, ieskaitot tirdzniecības politiku, un tiesību aktu priekšlikumos; uzskata, ka TAM nav tehniska rakstura jautājums, kuru var atrisināt, vienkārši piešķirot vairāk naudas vai radot vairāk tirdzniecības iespēju, bet nenoskaidrojot nabadzības cēloņus un necīnoties pret tiem;

4.

uzsver, ka dati, kas sniegti nesenajā ANO ziņojumā “Vēlreiz pārdomājot nabadzības jautājumu”, ir ne vien satraucoši, bet arī skaidri norāda uz to, ka pastāv reāls risks nesasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus;

5.

aicina visas dalībvalstis pildīt solījumus par atbalsta finansējumu 0,7 % apmērā vēlākais līdz 2015. gadam;

6.

aicina ES un dalībvalstis sākt īstenot pasākumus stingrākai atbildībai par pausto apņemšanos līdz 2015. gadam attīstības palīdzības vajadzībām atvēlēt 0,7 % no NKI, cita starpā izstrādājot “OAP salīdzinoša vērtējuma” procesu, kuru izmantotu Ārlietu padome, vērtējot, kā šī apņemšanās tiek pildīta, un kura noslēgumā tiktu sagatavots ziņojums Eiropadomei un Eiropas Parlamentam;

7.

aicina visas dalībvalstis izstrādāt pasākumus palīdzībai attīstības jomā un daudzgadu programmas TAM mērķu sasniegšanai; aicina Komisiju nodrošināt oficiālās attīstības palīdzības pilnīgu pārredzamību un tādēļ aicina to publicēt informāciju par summām, ko dalībvalstis piešķīrušas minētās palīdzības sniegšanai;

8.

aicina ES un ESAO nepaplašināt attīstības palīdzības definīciju, kā arī neuzskatīt parādu anulēšanu vai citas uz oficiālo attīstības palīdzību neattiecināmas finanšu plūsmas par palīdzības izdevumiem;

9.

aicina visas dalībvalstis veikt aktīvus pasākumus, lai G20 un ANO dalībvalstīs apkarotu nodokļu oāzes, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelegālas finanšu plūsmas, un veicināt lielāku pārredzamību, tostarp sistemātisku informācijas sniegšanu par gūto peļņu un nomaksātajiem nodokļiem, un valstu savstarpējās ziņošanas sistēmu, lai jaunattīstības valstis var ieguldīt savus resursus valsts attīstībā;

10.

aicina EIB pārskatīt tās politiku attiecībā uz ārzonas finanšu centriem, pamatojoties uz stingrākiem kritērijiem nekā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) saraksti aizliegto un uzraudzīto jurisdikciju noteikšanai, un nodrošināt tās īstenošanu, kā arī sniegt gada ziņojumus par sasniegto;

11.

aicina visas dalībvalstis un starptautisko sabiedrību rīkoties, lai nodrošinātu lētākus naudas pārvedumus;

12.

aicina visas dalībvalstis atbalstīt ANO iniciatīvas un veikt pasākumus, lai palielinātu aizdevēju un aizņēmēju atbildību par neatkarīgiem parādsaistību darījumiem;

13.

aicina visas dalībvalstis un starptautisko sabiedrību no jauna rīkoties, lai mazinātu parādu slogu tām vismazāk attīstītajām valstīm, kuras ir apliecinājušas, ka rīkojas atbildīgi un nodrošina pārredzamību un labu pārvaldību;

14.

aicina ES nodrošināt būtisku finansējumu, lai palīdzētu nabadzīgajām valstīm cīnīties ar klimata pārmaiņu un ekonomikas krīzes sekām; pieprasa, lai šie fondi patiešām būtu kā papildinājums pašreizējām saistībām sniegt palīdzību;

15.

aicina visas dalībvalstis apņemties nākamajā finanšu plānā un Eiropas Attīstības fondā piešķirt ievērojami vairāk līdzekļu sadarbībai attīstības jomā un ārkārtas palīdzībai;

16.

aicina Eiropas Komisiju izmantot pašreizējos instrumentus sadarbībai ar jaunattīstības valstīm, tostarp EKP rīcības plānus, Austrumu partnerību, VPS un VPS+, lai precīzāk noteiktu un īstenotu konkrētus pasākumus, ar ko veicina TAM sasniegšanu;

17.

aicina visas dalībvalstis būtiski palielināt palīdzības apjomu no budžeta līdzekļiem, jo īpaši, slēdzot TAM līgumus, taču uzstāj, lai tiktu ievēroti demokrātijas, cilvēktiesību, pārvaldības un citi būtiski kritēriji, kā arī, lai tiktu palielināta un uzlabota uzraudzība un revīzija;

18.

aicina visas dalībvalstis nodrošināt, lai ES papildus atbalstam, ko sniedz, izmantojot budžeta līdzekļus, turpinātu izmantot arī pašreizējo finanšu instrumentu plašās iespējas starptautiskā un valsts līmenī, tostarp Pasaules fondu HIV/AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai un citas atbilstīgās organizācijas un mehānismus, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības organizācijas un kopienas;

19.

aicina visas dalībvalstis turpināt uzlabot donoru rīcības saskaņošanu, paredzot visa pieejamā atbalsta atsaisti saskaņā ar Parīzes un Akras deklarācijām un tādējādi samazinot palīdzības budžetu pārāk lielo fragmentāciju, jo tas ir ļoti svarīgi konsekventai atbalsta sniegšanai un atbalsta atsaistei; atzīstot, ka dažādas dalībvalstis var piedāvāt specializētas zināšanas dažādos ģeogrāfiskajos reģionos un attīstības jomās;

20.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka jaunajā ES institucionālajā struktūrā galveno atbildību par attīstības fondu plānošanu un prioritāšu noteikšanu saglabā attīstības komisārs;

21.

aicina ES veikt konkrētus pasākumus cīņai pret nabadzību, pieņemot saskaņotu politiku, kas ietver tirdzniecību, sadarbību attīstības jomā un kopējo lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku, lai novērstu tiešu vai netiešu nelabvēlīgu ietekmi uz jaunattīstības valstu ekonomiku;

22.

aicina ES atbalstīt nodrošinātības ar pārtiku principu jaunattīstības valstīs un prasīt, lai visas iesaistītās personas pašreizējās PTO sarunās ievēro šo principu;

23.

uzskata, ka TAM mērķu sasniegšanai vajadzīgi pasākumi zemes un ūdens resursu pieejamības sekmēšanai un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, kā arī pasākumus, lai sekmētu vietējo atbalstu ilgtspējīgai mazo lauku saimniecību darbībai;

24.

aicina ES pārbaudīt tās nolīgumu zivsaimniecības jomā atbilstību attīstības principam, lai tajos pilnā mērā tiktu ņemta vērā sociālā un ekonomiskā ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem, jo īpaši, nodrošinot ES atbalstu nozarei ilgtermiņā un kuģu īpašniekiem sedzot taisnīgu ES flotes pieejas izmaksu daļu;

25.

aicina ES ar tās tirdzniecības politiku neuzspiest nabadzīgajām valstīm neaizsargāto tirgus sektoru atvēršanu, kamēr to attīstības līmenis neļauj tām taisnīgi konkurēt globālajā tirgū, vienlaikus sekmējot mērķtiecīgu pieeju nabadzīgo atbalstam ES tirdzniecības atbalsta politikā;

26.

aicina ES cīnīties par savlaicīgu, uz attīstību virzītu PTO Dohas sarunu raunda noslēgšanu;

27.

prasa sistemātisku novērtējumu par klimata pārmaiņu risku ietvert visos politikas izstrādes un lēmumu pieņemšanas aspektos, tostarp tirdzniecības, lauksaimniecības un nodrošinātības ar pārtiku jomā; pieprasa, lai šī novērtējuma rezultāts tiktu izmantots skaidru pamatnostādņu formulēšanai attiecībā uz ilgtspējīgu politiku sadarbības attīstības jomā;

28.

uzsver, ka ir vajadzīgs efektīvs globāla mēroga risinājums klimata pārmaiņu problēmai un rūpnieciski attīstītajām valstīm vajadzētu uzņemties atbildību un būt par paraugu siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināšanā, jo šī emisija, ja to nenovērš, kavē TAM sasniegšanu;

29.

aicina ES un dalībvalstis — puses, kas parakstījušas Espo konvencijai pievienoto Protokolu par stratēģisko vides novērtējumu —, sniedzot atbalstu programmu un sabiedrisko projektu izstrādē jaunattīstības valstīm, pilnībā ievērot minētā protokola noteikumus;

30.

pauž pārliecību, ka tirdzniecība var būt spēcīgs ekonomiskās izaugsmes virzītājspēks, lai gan tirdzniecība viena pati nevar atrisināt attīstības problēmas; uzskata, ka Dohas sarunu kārtas lēnā attīstība kavē starptautiskās tirdzniecības sistēmas ieguldījumu TAM sasniegšanā; uzsver, ka Dohas sarunu kārtas pozitīvs noslēgums pasaules mērogā varētu palīdzēt nodrošināt ekonomikas stimulēšanas pasākumu kompleksu; ņem vērā daudzos ANO Tirdzniecības un attīstības konferences un citu iestāžu pētījumus, kas apliecina, ka plaša tirdzniecības liberalizācija vismazāk attīstītajās valstīs nav pietiekami sekmējusi noturīgu un būtisku nabadzības samazinājumu un ir mazinājusi jaunattīstības valstu, jo īpaši Āfrikas valstu, tirdzniecības apjomu;

31.

uzsver, ka ļoti liela nozīme ir centieniem atvieglot jaunattīstības valstu iekļaušanos pasaules ekonomikā; atgādina, ka atvērtība tirdzniecībai un piegādes jaudas sekmēšana ir svarīgi elementi jebkurā saskaņotā attīstības stratēģijā un ka ar tirdzniecību saistītās tehniskās palīdzības iniciatīvas ir papildu instruments nabadzības izskaušanai un nepietiekamas attīstības problēmas risināšanai;

32.

atgādina, ka jaunattīstības un vismazāk attīstīto valstu tirdzniecības spēju uzlabošana varētu tām palīdzēt attīstīt ar tirdzniecību saistītās prasmes un infrastruktūru, kas ir nepieciešama, lai īstenotu ar PTO noslēgtās vienošanās un gūtu no tām labumu, paplašinātu to tirdzniecību, izmantotu jaunās un pastāvošās tirdzniecības iespējas, īstenotu jaunus nolīgumus un piemērotos mainīgajai ārējās tirdzniecības videi;

33.

atzinīgi vērtē pašreizējās ES un PTO līmeņa iniciatīvas tirdzniecībā ar jaunattīstības valstīm, jo īpaši iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus” (EBA), VPS (vispārējo preferenču sistēmu) un VPS+, kā arī asimetrijas principu un pārejas periodus, kas ir paredzēti visos pašreizējos ekonomikas partnerattiecību nolīgumos, un aicina Komisiju konsolidēt šo politikas stratēģiju; norāda, ka VPS sistēma nodrošina saviem lietotājiem lielāku stabilitāti, paredzamību un tirdzniecības iespējas; atzīmē, ka valstīm, kuras ir apstiprinājušas un efektīvi īstenojušas galvenās starptautiskās konvencijas par ilgtspējīgu attīstību, sociālajām tiesībām un labu pārvaldību, VPS sistēmā tiek piešķirtas papildu priekšrocības;

34.

aicina Komisiju palielināt attīstības jautājumu apspriešanu pašlaik notiekošajās PTO un brīvās tirdzniecības nolīgumu divpusējās sarunās;

35.

atgādina, ka tirdzniecības atbalsta stratēģija ir vērsta uz nabadzīgo un neaizsargāto valstu atbalstu, tām veidojot ekonomikas pamatinfrastruktūru un instrumentus, kas ir nepieciešami, lai izmantotu tirdzniecību kā ekonomikas izaugsmes un attīstības virzītājspēku; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumus, ka ES jau ir sasniegusi mērķi veltīt EUR 2 miljardus ar tirdzniecību saistītajai palīdzībai līdz 2010. gadam, jo 2008. gadā ES un tās dalībvalstu kopējais atbalsts minētajai palīdzībai sasniedza EUR 2,15 miljardus (EUR 1,14 miljardi no dalībvalstīm un EUR 1,01 miljards no ES) un nozīmīgi sasniegumi ir panākti arī plašākajā tirdzniecības atbalsta darba kārtībā, tostarp tādās jomās kā transports un enerģētika, ražošanas nozares un ar tirdzniecību saistīti pielāgojumi; tomēr aicina Komisiju iesniegt detalizētu informāciju (ieskaitot skaitliskos rādītājus) par budžeta pozīcijām, kas tiek izmantotas ar tirdzniecību saistītas palīdzības finansēšanai un tirdzniecības atbalstam;

36.

mudina Komisiju un dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst vismazāk attīstītajām valstīm un atbalstīt tās, lai palielinātu ES kopējo finansējuma apjomu tirdzniecības atbalstam, kuram pēdējā laikā nav bijis vērojams nozīmīgs pieaugums; uzskata, ka, tā kā ES tirdzniecības atbalsta darba kārtībā arvien pieaug reģionālās integrācijas nozīme, ir jāpalielina centieni, lai īstenotu ĀKK reģionālos tirdzniecības atbalsta pasākumu kompleksus; uzskata, ka ir jāuzlabo atbalsta efektivitāte, pastiprinot kopējo analīzi, kopējās reaģēšanas stratēģijas un kopējos tirdzniecības atbalsta pasākumus;

37.

uzskata, ka dimensija “Dienvidi–Dienvidi” kļūst par strauji augošu pasaules tirdzniecības komponentu un tās nozīme nabadzīgāko valstu attīstības nodrošināšanā varētu kļūt aizvien būtiskāka, tādēļ tā būtu jāveicina un jāatbalsta;

38.

aicina ES saglabāt saskaņotu un visaptverošu pieeju TAM, ņemot vērā, ka visi atsevišķie mērķi ir savstarpēji saistīti, un paredzot obligātās prasības nabadzības novēršanai;

39.

aicina visas dalībvalstis un Komisiju vismaz 20 % no visiem attīstībai paredzētajiem līdzekļiem izmantot veselības aprūpes pamatpakalpojumu nodrošināšanai un izglītībai, palielināt ieguldījumu Pasaules fondā HIV/AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai un palielināt finansējumu citām programmām, kuru mērķis ir stiprināt veselības aizsardzības sistēmas, un par prioritāti izvirzīt mātes veselību un zīdaiņu mirstības apkarošanu;

40.

aicina jaunattīstības valstis vismaz 15 % no to valsts budžeta piešķirt veselības aprūpei un uzlabot to veselības aprūpes sistēmas;

41.

aicina ES un jaunattīstības valstis veicināt brīvu veselības un izglītības pieejamību;

42.

aicina visas dalībvalstis un Komisiju novērst satraucošo finansējuma samazināšanos seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām jaunattīstības valstīs un atbalstīt politiku, ar ko nodrošina brīvprātīgu ģimenes plānošanu, drošu grūtniecības pārtraukšanu, seksuāli transmisīvo infekciju ārstēšanu un reproduktīvās veselības saglabāšanas palīglīdzekļu — dzīvību glābjošu medikamentu un pretapaugļošanas līdzekļu, tostarp prezervatīvu — pieejamību;

43.

aicina Komisiju, dalībvalstis un jaunattīstības valstis piektā TAM (mātes veselības uzlabošana), ceturtā TAM (bērnu mirstības samazināšana) un sestā TAM (saslimstības ar HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi mazināšana) risināšanā izmantot konsekventu un holistisku pieeju, ņemot vērā arī trešo TAM (dzimumu līdztiesība un sieviešu tiesību paplašināšana);

44.

prasa, lai valstu un reģionālās stratēģijas dokumentos uzvērtu, ka vajadzīgi tiesību akti pret sievietēm vērstās vardarbības un sieviešu diskriminācijas apkarošanai, sekmētu sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā un norādītu uz to, ka politiku īstenošanā jāņem vērā ar dzimumu saistītie aspekti;

45.

atkārtoti uzsver, ka ES būtu jāatbalsta tās jaunattīstības valstis, kas izmanto Nolīgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem ietvertos tā sauktos elastības mehānismus, lai savās valsts veselības aizsardzības programmās spētu nodrošināt medikamentus par pieejamu cenu; uzsver, ka nolīgumus, kuri garantē piekļuvi ģenēriskām zālēm, nedrīkst ierobežot ar brīvās tirdzniecības nolīgumiem;

46.

aicina ES vismaz pusi no tās palīdzības novirzīt vismazāk attīstajām valstīm un tiem šo valstu iedzīvotājiem, kam tā visvairāk nepieciešama, jo īpaši sievietēm, bērniem un cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī efektīvāk iestrādāt neaizsargāto grupu intereses tās attīstības stratēģijās;

47.

šajā kontekstā atbalsta Komisijas priekšlikumu ĀKK programmu termiņa vidusposma pārskatīšanas laikā 2010. gadā pārdalīt finansējumu valstīm, kuras TAM mērķu sasniegšanā ir atpalikušas visvairāk;

48.

aicina ES un jaunattīstības valstis pievērst īpašu uzmanību minoritāšu tiesībām un pieprasa, lai ES iekļautu neapstrīdamu cilvēktiesību un nediskriminācijas klauzulas tās starptautiskajos nolīgumos, tostarp attiecībā uz diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās piederības, uzskatu vai reliģiskās pārliecības, invaliditātes, vecuma un dzimumorientācijas dēļ, kā arī ar HIV/AIDS inficēto cilvēku diskrimināciju;

49.

aicina ES un partnervaldības palielināt ieguldījumus zemkopībā un nodrošinātībā ar pārtiku līdz tādam līmenim, kas visiem garantē pasargātību no bada, jo īpaši attiecībā uz neatliekamām bada vajadzībām, mazajām lauku saimniecībām un sociālās aizsardzības programmām;

50.

aicina Komisiju veicināt zemes iegūšanu īpašumā kā līdzekli nabadzības samazināšanai un nodrošinātības ar pārtiku sekmēšanai, stiprinot īpašumtiesības un veicinot kredītu pieejamību lauksaimniekiem, mazajiem uzņēmumiem un vietējām kopienām;

51.

pauž nopietnas bažas par valdību atbalstīto pašreiz notiekošo ārvalstu ieguldītāju lauksaimniecības zemju iegādi (jo īpaši Āfrikā), kas vietējā mērogā var apdraudēt nodrošinātību ar pārtiku un izraisīt smagas ilgtermiņa sekas jaunattīstības valstīs; prasa, lai ANO un ES pievērstos lauksaimniecības zemju iegādes nelabvēlīgajām sekām (tostarp zemes atsavināšana sīkzemniekiem un zemes un ūdens resursu neilgtspējīga izmantošana), atzīstot iedzīvotāju tiesības pārvaldīt lauksaimniecības zemi un citus būtiskus dabas resursus;

52.

aicina dalībvalstis un Komisiju pastiprināt pasākumus, lai apkarotu bērnu darbaspēka izmantošanu, sniedzot atbalstu īpašām programmām un izstrādājot attīstības politikas un starptautiskās tirdzniecības pamatnostādnes;

53.

aicina ES un jaunattīstības valstu valdības stingri atbalstīt Starptautiskās Darba organizācijas Pasaules nodarbinātības paktu un efektīvi piemērot visus Pienācīga darba programmas aspektus;

54.

aicina Komisiju uzraudzīt strādnieku sociālo aizsardzību, sociālo dialogu un darba pamatstandartus jaunattīstības valstīs un, ja nepieciešams, izmantot veicināšanas mehānismus un piemērot sankcijas ar tirdzniecības nolīgumu un visu citu pieejamo instrumentu palīdzību;

55.

aicina Pasaule Banku un SVF piešķirt taisnīgāku balsošanas tiesību īpatsvaru nepietiekami pārstāvētām valstīm, nodrošinot to, ka īstermiņā aizņēmējiem un aizdevējiem ir vienāds balsu skaits un ka aizņemšanās neierobežo īpašumtiesību principus, par kuriem panākta vienošanās Parīzē un Akrā;

56.

aicina SVF palielināt tā koncesiju pieejamību valstīm ar zemiem ienākumiem un palielināt īpašo aizņēmumtiesību piešķīrumus šīm valstīm, ņemot vērā to vajadzības;

57.

plāno, kopīgi lemjot par tuvojošos Eiropas Investīciju bankas ārējā mandāta pārskatīšanu, nodrošināt to, ka EIB pilda savas saistības attīstības jomā, un mērķtiecīgāk novirzīt tās resursus jaunattīstības valstu vajadzībām, tostarp savstarpēji efektīvām un nabadzīgajiem labvēlīgām aizdevumu izsniegšanas iespējām;

58.

aicina visas dalībvalstis un starptautisko sabiedrību nodrošināt, ka ANO arī turpmāk paliek forums globālās pārvaldības un nabadzības jautājumu risināšanai;

59.

aicina ES un Āfrikas Savienības varas iestādes ieguldīt papildu politisko gribu Āfrikas-ES stratēģiskajā partnerībā un piešķirt paredzētos līdzekļus, kas minētajai partnerībai dos iespēju realizēt tās pilnu potenciālu;

60.

aicina ES un starptautisko sabiedrību veicināt un atbalstīt demokrātiju, mieru, tiesikumu un nekorumpētu pārvaldību jaunattīstības valstīs;

61.

aicina ES un starptautisko sabiedrību veltīt īpašas pūles, lai sniegtu atbalstu valsts pārvaldei jaunattīstības valstīs, par īpašu mērķi izvirzot korupcijas apkarošanu un pārredzamas, neatkarīgas un taisnīgas administratīvas vides izveidošanu, vienlaikus arī atzīstot nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības nozīmīgo lomu;

62.

aicina visas jaunattīstības valstis steidzami parakstīt ANO Pretkorupcijas konvenciju, veikt praktiskus pasākumus efektīvai tās noteikumu īstenošanai un izveidot mehānismu sasniegtā uzraudzībai;

63.

atzīst nepieciešamību jaunattīstības valstīs uzlabot starptautiskos grāmatvedības standartus, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un tādējādi panāktu labāku vispārējo fiskālo pārvaldību;

64.

aicina jaunattīstības valstis iesaistīt parlamentu, vietējās pašvaldības un pilsonisko sabiedrību, kā arī citus nevalstiskos dalībniekus visos politikas formulēšanas un ieviešanas posmos;

65.

aicina jaunattīstības valstis, jo īpaši tās, kuras no ES atbalsta gūst vislielāko labumu, pastiprināt labu pārvaldību visās publiskajās jomās un jo īpaši saņemtā atbalsta pārvaldībā un mudina Komisiju attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu pārredzamu un efektīvu atbalsta īstenošanu;

66.

norāda uz ļoti svarīgo drošības un attīstības saikni un pauž bažas par to, ka nav būtiskas virzības ES kaimiņvalstu un tālāko valstu iesaldēto konfliktu mierīgā atrisināšanā, un prasa ES pārskatīt tās pasākumus šajā jomā;

67.

aicina ES iesaistīties ambiciozā un konstruktīvā dialogā ar visiem tradicionālajiem un jaunajiem atbalsta sniedzējiem, lai nodrošinātu TAM mērķu sasniegšanu un to, ka nabadzības samazināšana paliek globālās darba kārtības augšgalā;

68.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/57

A.

tā kā, ņemot vērā pašreizējo dziļo finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi, pastāv ļoti lielas cerības attiecībā uz jauno stratēģiju “Eiropa 2020”, kas Eiropadomei jāapstiprina 2010. gada jūnijā;

B.

tā kā daudzās dalībvalstīs joprojām pieaug bezdarba līmenis, kas var skart līdz pat 28 miljoniem cilvēku Eiropas Savienībā, trūkstot atbilstīgai politiskai reakcijai vidējā termiņā, un tas var radīt nopietnas grūtības sociālajā un humanitārajā jomā; tā kā krīzes dēļ ir zudušas miljoniem darbavietu un ir palielinājusies nodarbinātības nestabilitāte;

C.

tā kā klimata pārmaiņu, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un dabas resursu noplicināšanas dēļ noteikti ir jārada ilgtspējīgāks ražošanas, izplatīšanas un patēriņa modelis;

D.

tā kā Komisijas paziņojums un Padomes secinājumi par Eiropas stratēģijas 2020. gadam satura jomām, tādām kā galvenie mērķi, pamatpriekšlikumi, vājās vietas un rādītāji ir ļoti vispārīgi un tādēļ prasa Komisijai nekavējoties iesniegt konkrētākus plānus, lai paskaidrotu, kā tiks panākta šo iniciatīvu sekmīga īstenošana savukārt, un aicina iesniegt šos plānus Eiropas Parlamentam;

E.

tā kā, lai gūtu rezultātus, Eiropas uzdevumi un atbildība ir labi organizētā veidā jāsadala starp Eiropas pārvaldības dažādajiem Eiropas, valstu, reģionāliem un vietējiem līmeņiem, visos līmeņos jānodrošina augstākā kvalitāte un pārskatatbildība un visiem uzņēmumiem un universitātēm, kas darbojas partnerībā ar vietējām un reģionālām iestādēm un pilsonisko sabiedrību un ir būtiski pārmaiņu veicinātāji, ir jākļūst par jaunā mehānisma virzītājspēku;

F.

tā kā ir būtiski analizēt demogrāfisko krīzi un tās sekas un nākamās paaudzes nedrīkst ziedot tam, lai saglabātu iepriekšējās paaudzes ieviestās priekšrocības,

1.

pauž dziļu vilšanos par jaunās stratēģijas “ES 2020” pamatelementiem, par kuriem Eiropadome vienojās 2010. gada 26. martā; mudina Eiropadomi ņemt vērā pašreizējā krīzē gūto mācību un izstrādāt īsteni tālredzīgu, vērienīgu un saskaņotu stratēģiju;

2.

aicina ES stratēģijā 2020. gadam ietvert plašu koncepciju par ES nākotni kā konkurētspējīgu, sociālu un ilgtspējīgu Savienību, kuras politikas veidošanas centrā ir iedzīvotāji un vides aizsardzība;

3.

uzskata, ka dalībvalstīm jāuzlabo ekonomiskās darbības rādītāji, ieviešot strukturālas reformas nolūkā mazināt valsts izdevumus, samazināt birokrātiju, dot lielākas pilnvaras iedzīvotājiem, sekmēt uzņēmējdarbību un inovāciju, pielāgot tiesību aktus MVU vajadzībām un dot iedzīvotājiem iespēju pilnā mērā realizēt savu potenciālu;

4.

atzīst — lai novērstu euro krīzes sekas, ko radīja ilgtermiņa ekonomiskā stagnācija, Savienībai vienlaikus ar reformām, kuru mērķis ir atjaunot un uzlabot konkurētspēju, ir jāīsteno stratēģija nolūkā paātrināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi;

5.

pauž nožēlu, ka Eiropadomes secinājumos nav ņemta vērā vajadzība pašreizējo, vēl nestabilo atveseļošanās procesu pilnībā atspoguļot jaunajā stratēģijā 2020. gadam, nosakot saskaņotu politikas programmu un šajā stratēģijā visaptveroši iekļaujot makroekonomikas politiku, lai vajadzīgā budžeta konsolidācija neapdraudētu stratēģijas sekmīgu izpildi;

6.

pauž nožēlu, ka ar Parlamentu kā Eiropas iedzīvotājus pārstāvošu iestādi nav apspriesti rādītāji, kas ir pamatā ES Nacionālo reformu programmai 2020. gadam; mudina Padomi jūnija sanāksmē apstiprināt ES stratēģijas 2020. gadam pamatelementus, taču prasa Padomei, pienācīgi un pēc iespējas drīz neapspriežoties ar Parlamentu, nepieņemt galīgus lēmumus par ES stratēģijas 2020. gadam pamatinstrumentiem, mērķiem un rādītājiem; tāpat arī uzskata, ka stratēģijas izstrādē un īstenošanā ir aktīvi jāiesaista valstu parlamenti, reģioni, pašvaldības, sociālie partneri un NVO;

7.

atzīmē Eiropadomes apstiprinātos piecus galvenos mērķus attiecībā uz nodarbinātības līmeni, pētniecību un izstrādi, siltumnīcefekta gāzu emisiju, izglītības līmeni un sociālo integrāciju; uzsver, ka šie galvenie mērķi ir jānoformulē saistībā ar konsekventu un saskaņotu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kas ietver ekonomikas, sociālās jomas un vides politikas programmas;

8.

uzsver, ka vienotais tirgus ir viens no Eiropas izaugsmes galvenajiem veicinātājiem un joprojām tā izveide pilnībā nav pabeigta; norāda arī, ka atsevišķu šķēršļu pastāvēšana, kas traucē iedzīvotāju, preču, pakalpojumu un kapitāla apriti, liek visām Eiropas iestādēm īstenot turpmākus centienus, lai izveidotu taisnīgu, labāku, konkurētspējīgāku un efektīvāku vienoto tirgu;

9.

uzsver, ka ir būtiski par politikas veidošanas pamatu saglabāt brīvo tirdzniecību un piekļuvi globālajam tirgum un neveikt nekādus protekcionistiskus pasākumus, jo brīva un globāla tirgus uzplaukumu var nodrošināt inovatīvi uzņēmēji un firmas;

10.

uzsver, ka ir nepieciešamas drosmīgākas iniciatīvas, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi un padarītu to pieņemamāku iedzīvotājiem; tādēļ atzinīgi vērtē Mario Monti sagatavoto ziņojumu, kas — līdzīgi kā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūcija (2) — ietver interesantus priekkšlikumus, lai panāktu konsensu un izveidotu spēcīgāku vienoto tirgu;

11.

uzskata — lai izveidotu efektīvi funkcionējošu vienoto tirgu, Komisijai ir jānosaka skaidras politiskās prioritātes, pieņemot Vienotā tirgus aktu, kurā jāiekļauj gan normatīvas, gan nenormatīvas iniciatīvas ar mērķi izveidot sevišķi konkurētspējīgu sociālā tirgus ekonomiku;

12.

uzsver, ka ES ir jāstimulē un jāmudina MVU un uzņēmēji, kuriem ir izšķiroša nozīme darbavietu saglabāšanā un radīšanā, kā arī ir jāvienkāršo administratīvie un regulatīvie slogi un noteikumi, lai MVU varētu straujāk attīstīties, brīvi tirgojot savus produktus/ pakalpojumus 500 miljoniem patērētāju, kas veido ES vienoto tirgu, un arī turpmāk ir jāsamazina birokrātija; tāpat arī uzsver, cik būtiski ir pilnībā īstenot Mazās uzņēmējdarbības aktu, veicot politiskus centienus visos līmeņos;

13.

uzsver, ka MVU ir mūsu sociālās tirgus ekonomikas pamats un darbavietu radītāji, un tiem ir izšķiroša nozīme ekonomikas un ilgtspējīgas izaugsmes nostiprināšanā, tādēļ par prioritāriem ir jānosaka turpmākie centieni MVU vajadzībām piemērotu normatīvo reformu jomā, radot labvēlīgu vidi uzņēmumu veidošanai, iedrošinot uzņēmējus un uzlabojot piekļuvi finansējumam; turklāt uzskata, ka ES stratēģijā 2020. gadam ir jāietver mērķi un iniciatīvas, kas mudina uzņēmumos palielināt vidējo pašu kapitāla un riska kapitāla īpatsvaru;

14.

norāda, ka mikrouzņēmumi bieži vien ir veids, kā mazināt bezdarbu, un uzņēmuma nodibināšana nereti ir veids, kā gūt panākumus pat inertā sabiedrībā, turklāt pirmais priekšnoteikums MVU izaugsmei ir to spēja pienācīgi palielināt darbībai nepieciešamos līdzekļus, kā arī, saglabājot garantijas mehānismus MVU, dinamiskus otrreizējos tirgus un banku sektoru, kas veicina ekonomisko darbību Eiropā, tiks radīti priekšnoteikumi MVU izaugsmei;

15.

atkārtoti pauž uzskatu, ka kvalitatīvai nodarbinātībai ir jābūt stratēģijas 2020. gadam galvenajai prioritātei un ka nolūkā uzlabot nodarbinātības rādītājus izšķiroša nozīme ir spēcīgākai virzībai uz pareizi funkcionējošiem darba tirgiem un sociāliem apstākļiem; tādēļ aicina izstrādāt jaunu programmu, lai sekmētu pienācīgu darbavietu radīšanu, visā Eiropā nodrošinātu darba ņēmēju tiesības un uzlabotu darba apstākļus;

16.

uzskata, ka jaunajā stratēģijā lielāka uzmanība jāpievērš pienācīgām darbavietām, tostarp cīņai pret nedeklarēto darbu, un jānodrošina, lai darba tirgū atgrieztos tie cilvēki, kuri pašreiz no tā ir izslēgti;

17.

uzskata, ka jaunajā stratēģijā jāsekmē tādu darba tirgu izaugsme, kas gan rada stimulus, gan uzlabo darba apstākļus darbiniekiem, vienlaikus aktīvāk stimulējot darba devējus pieņemt darbā un saglabāt personālu;

18.

mudina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk 3 % no IKP atvēlēt pētniecības un izstrādes mērķiem; aicina dalībvalstis konstruktīvāk izmantot sinerģijas potenciālu starp kohēzijas politikas fondu un pētniecības un izstrādes fondu un nodrošināt, ka šie instrumenti rada inovāciju, kas sniedz reālu labumu sabiedrībai;

19.

uzsver, ka lielākie pētniecības un izstrādes projekti, galvenie enerģētikas infrastruktūras ieguldījumi, jaunā ES kompetence kosmosa politikā, kā arī ES inovācijas politika prasa stabilu, uzticamu un ilgtspējīgu ES finansiālo atbalstu, lai sasniegtu Savienības galvenos 2020. gada mērķus;

20.

norāda, ka Eiropai jānostiprina tās potenciāls tādās jomās kā kvalificēts darbaspēks, zinātne, pētniecība un tehnoloģija un līdz ar to tās inovācijas spēja, kas ir konkurētspējas pamatelements, un šīm trim zināšanu pamatnozarēm arī turpmāk jābūt ES stratēģijas 2020. gadam kodolam;

21.

uzskata — lai Eiropas pētniecība kļūtu efektīvāka, izšķiroša nozīme ir pašreizējo struktūru labākai saskaņošanai, kā arī gan publiskajā, gan privātajā sektorā ir jārada pētniecībai un inovācijai labvēlīgāka ieguldījumu vide; aicina Komisiju izstrādāt praktiskus pasākumus, lai uzlabotu piekļuvi finansējumam, jo īpaši nodrošinot labāku pieejamību riska kapitālam;

22.

pauž nožēlu, ka Eiropadomes galvenie mērķi tādās jomās kā siltumnīcefekta gāzu emisijas, atjaunīgie enerģijas avoti un energoefektivitāte nav pietiekami vērienīgi un līdz ar to nav vērsti uz to, lai ES uzņemtos vadību pasaulē, kurā notiek klimata pārmaiņas, būtiska dabas resursu samazināšanās un pasaules ekosistēmām draud iznīcība; tādēļ aicina nekavējoties un vienlaicīgi noteikt šādus Eiropas Savienībai saistošus mērķus: