16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/1

1.1

Komiteja uzskata, ka Eiropā ievērojami jāpastiprina līdzšinējie pasākumi pētniecības un izstrādes (P&I) jomā, jāuzlabo tam nepieciešamie nosacījumi un jānodrošina attiecīgie finansiālie priekšnoteikumi.

Mums ir nepieciešamas ne tikai efektīvas Kopienas un valsts mēroga pētniecības un izstrādes programmas (kā arī pētniecības un izstrādes programmas rūpniecības jomā), bet arī pētniecības un izstrādes Eiropas iekšējais tirgus, lai labāk izmantotu un padarītu pieejamu Kopienas pašreizējo un turpmāko potenciālu — tā ir Eiropas Pētniecības telpa.

1.2

Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu stiprināt un attīstīt Eiropas Pētniecības telpu. Izvirzītie mērķi un priekšlikumi principā ir piemēroti un atbalstāmi. Tie tomēr ir jāpapildina un atsevišķos gadījumos jāprecizē vai jāgroza.

1.3

Komiteja atbalsta mērķi pētniecības jomā izveidot pievilcīgu Eiropas darba tirgu, kas turklāt veicina un motivē mobilitāti. Visnozīmīgākie ir tādi jautājumi kā līgumattiecību noteikšana, pievilcīgs algas apjoms, Eiropas mērogā piemērojama sociālā nodrošinājuma sistēma/maksājumi, kā arī iespēja saglabāt ģimenes vienotību. Šajā jomā it īpaši dalībvalstīs ir vērojami ļoti lieli trūkumi! Tādēļ Komiteja īpaši aicina dalībvalstis un attiecīgos sociālos partnerus novērst šos trūkumus un pirmām kārtām arī jaunajiem zinātniekiem piedāvāt pievilcīgas karjeras iespējas, kas ir tikpat perspektīvas kā augsta līmeņa zinātniekiem pieejamās alternatīvās profesionālās iespējas. Tā ir vienīgā iespēja panākt, lai zinātnes disciplīnās talantīgi jauni cilvēki aizvien vairāk būtu gatavi ieguldīt savu enerģiju un laiku attiecīgas, ļoti sarežģītas selektīvas izglītības iegūšanai, tādējādi veicinot to, lai Eiropā novērstu tādu draudīgu parādību kā kvalificētu zinātniski tehnisko speciālistu un augstskolu absolventu trūkums.

1.4

EESK atbalsta Eiropadomes izvirzīto Barselonas mērķi. Tomēr pašreiz jāsecina, ka Kopiena nodrošinās tikai aptuveni 2 % (tātad tikai vienu piecdesmito daļu!) no Barselonā noteiktā P&I nepieciešamā kopējā ieguldījumu apjoma. Tādēļ vislielākā politiskā atbildība par Barselonā izvirzītā mērķa sasniegšanu ir dalībvalstīm, savukārt ekonomiskā atbildība jāuzņemas rūpniecības nozarei. Komiteja vēršas jo īpaši pie Padomes, Parlamenta un dalībvalstīm ar ieteikumiem spert visus attiecīgos soļus, lai Eiropa pētniecības un izstrādes jomā atkal ieņemtu vadošās pozīcijas pasaulē, un veikt tam nepieciešamos pasākumus.

1.5

Komiteja atkārtoti norāda uz savu ieteikumu palielināt Eiropas Kopienas ieguldījumu vismaz 3 % apmērā no pētniecībai un izstrādei paredzētajiem kopējiem izdevumiem, lai tādējādi pastiprinātu no Kopienas pētniecības veicināšanas instrumentiem izrietošā sviras efekta iedarbību uz nepieciešamajām dalībvalstu un rūpniecības nozares investīcijām pētniecības jomā.Turklāt Komiteja iesaka struktūrfondu līdzekļu ievērojamu daļu ieguldīt P&I infrastruktūras uzlabošanā, kā arī uzlabot veicināšanas iespējas, iesaistot Eiropas Investīciju banku. Ņemot vērā ar enerģētikas jomu un klimata pārmaiņām saistītās ievērojamās problēmas un to, ka tām ilgu laiku netika pievērsta pienācīga uzmanība, minētais ieteikums ir vēl jo aktuālāks.

1.6

Tādēļ Komiteja atbalsta mērķi izveidot pasaules līmeņa zinātniski tehnisku pētniecības infrastruktūru, kas savukārt ilgstoši un pastāvīgi jāveicina. Lai tās darbība būtu veiksmīga un šai infrastruktūrai būtu kāda nozīme, būtiski ir nodrošināt dalībvalstu attiecīgo universitāšu grupu un institūtu līdzdalību, kā arī tehniskos projektos aktīvi iesaistīt rūpniecības jomu. Vienīgi ar šādas savstarpējās sadarbības tīkla palīdzību ir iespējams izveidot vienotu sistēmu un radīt Eiropas pievienoto vērtību.

1.7

Komiteja atbalsta mērķi stiprināt pētniecības iestādes un to jumta organizācijas kā pētniecības un izstrādes nozīmīgas pamatstruktūras un virzītājspēku. Tām ir vajadzīga pastāvīga un ilgtermiņa plānošanas iespēja, attiecīgā aprīkojuma nodrošinājums un pietiekama lēmumu pieņemšanas brīvība. Lai to varētu īstenot, jānodrošina tādi priekšnoteikumi kā lielāka pašu atbildība par finanšu resursu izmantošanu, pietiekami liela daļa pamatfinansējumā, projektu kopējais finansējums, gada budžetu pārvedamība, tādu administratīvu šķēršļu samazināšana, kas kavē pētniecībā un izglītībā iesaistītās puses gūt panākumus, stimulu un izcilības veicināšana, dodot iespēju konkursa ceļā iegūt papildu līdzekļus pētniecībai utt.

1.8

Komiteja uzskata, ka Kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas un Tehnoloģiju platformas ir nozīmīgi instrumenti, lai stratēģiski nozīmīgās pētniecības jomās radītu tehniskas inovācijas. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai nepieciešamajās publiskā un privātā sektora partnerībās un kopīgajās pētniecības programmās tiktu nodrošināta arī mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attiecīga līdzdalība. Veidojot Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) zināšanu un inovāciju kopienas (KIC), jāņem vērā ar tām saistītā pieredze. Vērtīgu ieguldījumu var dot ar ERA-NET un CORNET projektiem, kā arī ar EUREKA klasteriem saistītā pieredze.

1.9

Komiteja atbalsta mērķi Eiropas pētniecības telpu atvērt pasaulei. Tikai tad, ja šodien aktuālā ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju (brain-drain) saistītā problēma tiks atrisināta ne tikai kvantitatīvā, bet arī kvalitatīvā aspektā, proti, veicinot atgriezties pasaulē konkurētspējīgākos un panākumiem bagātākos pētniekus, varēs uzskatīt, ka minētais uzdevums ir izpildīts. Lai to īstenotu, jānodrošina visi būtiskie priekšnosacījumi, tādi kā atbilstoša pozīcija, aprīkojums, darba apstākļi, politiskā vide, profesionālās attīstības iespējas un iespējas īstenot savas idejas, attiecīgi individuālie ienākumi un sabiedrības atzinība.

1.10

Komiteja atbalsta atklātās koordinācijas metodi, ar kuras palīdzību tiek izvērtēti dalībvalstu stratēģiskie mērķi un politikas un tās dalās pieredzē, lai veicinātu sadarbību un pilnveidotu Eiropas pētniecības politiku. Turpretim ir noraidāma Eiropas pētniecības lejupēja (top-down) koordinācija (kuras mērķis ir vispārēja vienādošana) pat pētniecības organizācijās vai uzņēmumos līdz pat vissīkākajai detaļai. Tādēļ nebūtu jārada iespaids, ka Komisija vēlas panākt Eiropas pētniecības centralizētu vadību. Būtu jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp Kopienas regulējumu, dalībvalstu spēju patstāvīgi rīkoties, kā arī līdzsvars starp iestāžu un individuālā līmenī izrādītu iniciatīvu un spēju īstenot idejas. Tikai tad, ja pastāv metožu, pieeju un tematikas daudzveidība, var gūt vislabākos rezultātus, radīt vislabākos procesus un jauninājumus.

1.11

Komiteja atkārtoti rosina samazināt birokrātiju. Tādēļ Komiteja iesaka Eiropas pētniecības telpas turpmākajā darba plānā kā svarīgu politisku mērķi iekļaut birokrātijas samazināšanu. Tas nozīmē, ka kopīgi ar dalībvalstīm un pētniecības organizācijām jāizstrādā risinājumi, lai vienkāršotu un pēc iespējas samazinātu pārmērīgo regulējumu, kā arī daudzveidīgās ziņojumu un pieteikumu iesniegšanas, izvērtēšanas un novērtēšanas un atļaujas izsniegšanas utt. procedūras, ko noteikušas Eiropas, valstu, reģionālās un citas iestādes. Pat piedaloties, piemēram, konkursos izcilības veicināšanai, pētniekiem vispirms jāpieliek noteikti pūliņi, lai izpildītu papildu birokrātiskas procedūras; tādēļ ir vēl jo svarīgāk ar birokrātijas samazināšanas un vienkāršošanas palīdzību rast pieņemamu risinājumu. Nav pieļaujams, ka, baidoties no atsevišķu iesaistīto pušu neatbilstošas rīcības, tiek noteikts pārmērīgs regulējums un kavēta citu iesaistīto pušu darbība.

1.12

Komiteja uzskata, ka veicināšanas organizācijās, it īpaši Komisijā, pastāvīgi jānodarbina augsta līmeņa speciālisti zinātnes jomā, kas labi un pietiekami ilglaicīgi pazīst konkrēto zinātnes nozari, tās īpatnības un attiecīgās zinātnieku aprindas (šajā gadījumā regulāra darba rotācija nav piemērota!).

1.13

Komiteja iesaka Eiropas Pētniecības telpa papildināt ar Eiropas zināšanu telpu ar mērķi izveidot Eiropas zināšanu sabiedrību. Lai to īstenotu, ir nepieciešams dziļi un plaši izglītot visu iedzīvotājus, kā arī zinātniekiem un inženieriem papildus iegūt augstvērtīgu speciālo izglītību. Šajā sakarā ir jāizveido arī piemērota “zināšanu vadības sistēma”. Lai pētniecības un izstrādes procesā radītu jaunas zināšanas, tiek izmantotas esošās zināšanas.

1.14

Komiteja iesaka izstrādāt P&I veicināšanai un koordinācijai paredzēto daudzveidīgo Kopienas instrumentu skaidru un saprotamu sistēmu, tostarp apkopojošu sarakstu (kā arī ceļvedi), kurā iekļauta informācija par visiem Komisijai pieejamajiem veicināšanas un koordinācijas instrumentiem un paņēmieniem, kas paredzēti P&I jomai. Tādējādi varētu arī secināt, vai, neskatoties uz šo instrumentu aizvien lielāko skaitu, mērķi vēl ir pietiekami skaidri un nodalāmi, un vai no potenciālo izmantotāju un Komisijas darbinieku viedokļa šie instrumenti ir pārskatāmi un vienkārši izmantojami vai arī nepieciešams veidot jaunu sistēmu.

1.15

Daudziem Zaļajā grāmatā minētajiem jautājumiem ir nepieciešama diferencēta pieeja. Tādēļ Komiteja vērš uzmanību uz atzinuma pilno tekstu, kur ir izklāstīts tās viedoklis gan attiecībā uz minētajiem jautājumiem, gan arī citiem aspektiem.

2.1

Komisija ir izstrādājusi savu paziņojumu, ņemot vērā nesen notikušo diskusiju par 7. pamatprogrammu pētniecībai un izstrādei (P&I) (un tās pieņemšanu), kā arī ņemot vērā attiecīgās pētniecības jomas (tā saucamās īpašās programmas, kas atbilst minētās programmas mērķiem), programmas īstenošanai paredzētos instrumentus un līdzdalības noteikumus. Tādēļ Komisijas paziņojumā uzmanība ir pievērsta nevis pētījumu saturam, bet gan vienīgi Eiropas Pētniecības telpas stratēģiskajiem mērķiem.

2.2

Pēc īsa vēsturiska apskata tiek sniegts pārskats par Eiropas Pētniecības telpas uzdevumiem un mērķiem, un tie tiek apspriesti, izvērtēti un piemēroti jaunajām tendencēm, ņemot vērā pašreizējo situāciju. Paziņojuma pamatā ir atziņa, ka Eiropas pētniecība un izstrāde ievērojami veicina Lisabonas stratēģijas īstenošanu, kā arī jautājums par minētās jomas konkurētspēju globālā mērogā.

2.3

Paziņojumā tiek uzsvērti šādi īpaši uzdevumi un mērķi:

2.4

Paziņojumā ir apkopoti līdzšinējie sasniegumi un, pamatojoties uz šo apkopojumu, ir noteikti turpmākie pasākumi Eiropas Pētniecības telpas konsolidācijai un tālākai attīstīšanai. Komisija uzskata, ka ES pašreizējā pētniecības pamatprogramma tika izstrādāta ar mērķi atbalstīt šos pasākumus; minētajai programmai paredzētie veicināšanas līdzekļi tika ievērojami palielināti, lai arī mazākā mērā nekā to sākotnēji ieteica Eiropas Komisija (un EESK!). Eiropas pētniecības jomu ievērojami ietekmēs ar Septīto pamatprogrammu (2007.-2013. gadam) saistītas jaunas iniciatīvas, piemēram, Eiropas Pētniecības padome. Lai izveidotu pasaules līmenī konkurētspējīgas zināšanu un jauninājumu sabiedrības, zināma nozīme varētu būt arī tādam nākotnes projektam kā Eiropas Tehnoloģiju institūts.

2.5

Vienlaikus Komisija norāda uz novēršamajiem trūkumiem, tādiem kā, piemēram, (saīsināts formulējums):

2.6

Turpmākajās piezīmēs Komiteja pievēršas citiem Zaļās grāmatas elementiem.

2.7

Lai, pamatojoties uz Zaļo grāmatu, veicinātu plašas diskusijas, Komisija ir formulējusi 35 konkrētus jautājumus. Parlamenta, Padomes, EESK, Reģionu komitejas, dalībvalstu, kā arī pētnieku un pētniecības iestāžu sniegtās atbildes jāņem vērā, 2008. gadā gatavojot priekšlikumus pasākumiem. Atbildes uz daudziem jautājumiem ir netieši sniegtas jau 3. nodaļā. Vairāki īpaši jautājumi ir aplūkoti 4. nodaļā.

3.1

Zinātniskas izcilības nozīme. Komiteja vairākkārt (1) ir norādījusi, ka izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā, kā arī to pārvēršana konkurētspējīgā ekonomikas jaudā ir izšķiroši priekšnoteikumi, lai neapdraudētu mūsu nākotni globālajā vidē, kā arī Eiropas sociālo modeli.

Tādēļ Eiropā ir ievērojami jāpastiprina līdzšinējie pasākumi pētniecības un izstrādes jomā, jānosaka tam nepieciešamās politiskās prioritātes, kā arī jāuzlabo nepieciešamie nosacījumi un jārada attiecīgi finansiālie priekšnoteikumi. Svarīgi ir piemērot konkurences principu, pamatojoties uz izcilības kritērijiem. Attiecībā uz noteikumiem par nepieciešamo valsts atbalstu Komiteja jau ir vairākkārt paudusi viedokli (2).

3.2

Pētniecības un izstrādes Eiropas iekšējais tirgus. Eiropas Savienībai ir nepieciešamas ne tikai efektīvas Kopienas un valsts mēroga pētniecības un izstrādes programmas (kā arī pētniecības un izstrādes programmas rūpniecības jomā), bet arī pētniecības un izstrādes Eiropas iekšējais tirgus, lai labāk izmantotu un padarītu pieejamu Kopienas pašreizējo un turpmāko potenciālu — tā ir Eiropas Pētniecības telpa.

3.3

Principiāla piekrišana. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas Zaļajā grāmatā izklāstīto nodomu, turpinot kopumā pozitīvās ievirzes, konsolidēt, stiprināt un attīstīt Eiropas pētniecības telpu. Komiteja uzskata, ka tas liecina, ka Komisija ir ņēmusi vērā arī iepriekšējo ieteikumu nozīmīgus elementus (3). EESK uzskata, ka Komisija minētā mērķa sasniegšanai ir izvirzījusi pareizus mērķus, un tās priekšlikumi principā ir piemēroti un atbalstāmi; tomēr tie ir jāpapildina un atsevišķos gadījumos jāprecizē vai jāgroza.

3.4.1

Zinātnieku aprindas (Scientific Community). Pirms vairāk nekā 50 gadiem tika nodibināta Eiropas kodolpētījumu organizācija (CERN)  (4). Šajā projektā pēc pašu iniciatīvas iesaistījās (un sadarbojās) starptautiskās zinātnieku aprindas (scientific community), proti, starptautiskā mērogā vadoši zinātnieki (5) un panāca, ka to atbalstīja daudzi Eiropas politiķi. Tādējādi tika izveidots Eiropas mēroga izcils izmēģinājumu centrs, ko atsevišķas valstis nespētu finansēt un izmantot, turklāt tās nebūtu gatavas īstenot šādus projektus. Līdzīgu iemeslu dēļ vēlāk tika nodibinātas tādas starptautiskas Eiropas mēroga organizācijas (6) kā ECMWF, EMBO, ESFR, ESO, ESA un ILL.

3.4.2

Eiropas Kopiena. Romā 1957. gada 25. martā parakstītais Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums (EURATOM līgums) ir viens no trim Eiropas Kopienu dibināšanas līgumiem; pamatojoties uz minēto līgumu, Kopiena sāka iesaistīties pētniecības un izstrādes jomā  (7) . 1986. gadā stājoties spēkā 1. pētniecības un izstrādes pamatprogrammai, tika likti pamati Kopienas vispārējai pētniecības politikai, kas ir plašāka nekā EURATOM līgumā noteiktā politika. Ar 2000. gada lēmumu par Eiropas Pētniecības telpu, kas bija saistīts ar Lisabonas stratēģijas noteikšanu, Eiropas politiķi apliecināja vēlmi izveidot Eiropas pētniecības formālu ietvaru. Eiropas Pētniecības telpai vienlaikus būtu jākļūst par simboliskas nozīmes projektu, kura mērķi jāizvirza saskaņā ar Lisabonas stratēģiju un kam jāveicina tās īstenošana.

3.4.3

Barselonas mērķis. Kā vairākkārt uzsvērts, EESK atbalsta mērķi, ko Lisabonas stratēģijas kontekstā pirms pieciem gadiem Barselonā izvirzīja Eiropadome. Tas paredz, ka Eiropas Savienības kopējie izdevumi P&I jomā ir jāpalielina, lai 2010. gadā tie sasniegtu gandrīz 3 % no IKP. Nepieciešamie ieguldījumi divu trešdaļu apjomā būtu jāfinansē no privātā sektora līdzekļiem. Tomēr pašreiz jāsecina, ka Kopiena nodrošinās tikai aptuveni 2 % (tātad tikai vienu piecdesmito daļu!) no Barselonā noteiktā P&I nepieciešamā kopējā ieguldījumu apjoma.

3.5

Dalībvalstu politiskā atbildība. Tādēļ vislielākā politiskā atbildība par Barselonā izvirzītā mērķa sasniegšanu ir dalībvalstīm, savukārt ekonomiskā atbildība jāuzņemas rūpniecības nozarei un privātajam sektoram. Šā iemesla dēļ EESK vēršas jo īpaši pie Padomes, Parlamenta un dalībvalstīm ar ieteikumiem un aicinājumiem veikt visus nepieciešamos pasākumus un atbalstīt Zaļajā grāmatā izvirzītos mērķus, lai Eiropa pētniecības un izstrādes jomā atkal ieņemtu vadošās pozīcijas pasaulē; tādēļ EESK aicina vispirms sasniegt Barselonā izvirzīto mērķi un veikt visus citus tam nepieciešamos pasākumus.

3.6

Kopienas pētniecības veicināšanas instrumentu sviras efekta labāka izmantošana. Liela nozīme ir arī pētniecības veicināšanai Kopienas līmenī. Kopienas līmeņa pasākumiem ir ne tikai integrējoša un koordinējoša ietekme; to galvenā iezīme ir sviras efekts uz dalībvalstu un rūpniecības jomas investīcijām pētniecības jomā. Tādēļ sviras efekta iedarbība ir ievērojami jāpalielina, lai dalībvalstis un rūpniecības joma visbeidzot sniegtu pilnu ieguldījumu, kas nepieciešams, lai sasniegtu Barselonā izvirzīto, bet vēl joprojām nerealizēto mērķi. Eiropai vēl vairāk nekā līdz šim jāapzinās, ka tā tradicionāli bijusi vadošā pētniecības un jauninājumu telpa, un šī tradīcija jāatdzīvina.

3.6.1

Kopienas ieguldījuma palielināšana. Šajā sakarā Komiteja ir secinājusi (8), ka pašreiz apstiprinātais Kopienas budžets pētniecībai un izstrādei nav pietiekams, lai izmantotu minēto sviras efektu. Šā iemesla dēļ Komiteja atkārtoti vērš uzmanību uz savu priekšlikumu, ka Eiropas Kopienas ieguldījums, kas pašreiz ir ievērojami mazāks nekā 2 % no pētniecībai un izstrādei un tādējādi Eiropas Pētniecības telpai nepieciešamā kopējā ieguldījumu apjoma, 2008. gadā nākamās budžeta pārskatīšanas gaitā noteikti jāpalielina vismaz 3 % apmērā; turklāt Komiteja iesaka struktūrfondu līdzekļu ievērojamu daļu ieguldīt P&I (9) infrastruktūras uzlabošanā (10), kā arī ievērojami uzlabot veicināšanas iespējas, iesaistot Eiropas Investīciju banku.

3.6.2

Politisku lēmumu nepieciešamība. Komisijas nesen izdotais kvantitatīvais pētījums (11) par pašreizējo situāciju Eiropas pētniecības jomā, kā arī par tās finansējumu salīdzinājumā ar starptautiskajiem konkurentiem liecina, ka attiecībā uz iepriekš minēto Komitejas ieteikumu ļoti nepieciešams pieņemt politisku lēmumu. Turklāt šādi būtu jārīkojas, ņemot vērā arī ļoti ievērojamās problēmas enerģētikas un klimata jomā, kas ilgu laiku netika uzskatītas par pietiekami nopietnām!

3.7

Kritiskā masa, resursu un ekspertu koncentrēšana, Eiropas pievienotā vērtība. Kritiskā masa, resursu un ekspertu koncentrēšana, Eiropas pievienotā vērtība. Kopienai jāatbalsta un jāveicina galvenokārt tādi zinātnes un tehnikas progresu īpaši veicinoši pētniecības uzdevumi un projekti, ko nav gatavas un nespēj īstenot atsevišķas dalībvalstis un kuri pārsniedz to ekonomiskās iespējas vai kuru ietekme ir daudz lielāka, ja piemēro Kopienas līmeņa pasākumus un īsteno Eiropas mēroga sadarbību. Šādi īstenoti projekti rada ievērojami lielāku pievienoto vērtību nekā tad, ja tos īstenotu atsevišķas dalībvalstis.

3.8

Infrastruktūra un izcilas pētniecības iestādes. Lai daudzās īpaši nozīmīgās pētniecības jomās iegūtu fundamentālas jaunas zināšanas un sasniegtu tehnisko progresu, jānodrošina tādi tehniski priekšnoteikumi kā vērienīgi infrastruktūras uzlabošanas pasākumi un apjomīgas iekārtas, ar kuru palīdzību (pirmskonkurences posmā) paveras jaunas tehniskās attīstības iespējas uzlabojumiem un jauninājumiem. Tādēļ Komiteja uzskata, ka Zaļajā grāmatā minētais mērķis izveidot pasaules līmenī konkurētspējīgu pētniecības infrastruktūru ir īpaši nozīmīgs. Pamatojoties uz šo tehnisko bāzi un apzinoties tās piedāvātās iespējas, var veikt izcilus pētījumus. Šāda tehniskā bāze ir faktors, kas īpaši piesaista pasaules labākos zinātniekus un inženierus, un tādējādi tiek lieliski atbalstīts cits atzinīgi vērtējams nozīmīgs mērķis, proti, izveidot izcilas pētniecības iestādes, kas nodrošinātu Eiropas pētniecības jomas un Eiropas Pētniecības telpas labu tēlu.

3.8.1

ESFRI  (12) saraksts. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē ar dalībvalstu un Komisijas palīdzību sastādīto ESFRI sarakstu, ko atzinusi un atbalsta Padome (13). EESK vienlaikus vērš uzmanību uz to, ka papildus īpaši aktīvai dalībvalstu iesaistei nākotnē būs nepieciešama arī pastiprināta, uzticama un ilglaicīga Komisijas līdzdalība. Tas īpaši liecinās par politisko gribu veicināt izcilus zinātniski tehniskus novatoriskus pētījumus. Tādēļ Komiteja atbalsta ceļveža (road-map) konsekventu tālāku īstenošanu, kā arī to, ka Kopienai lielā mērā jāfinansē šo objektu būve un ilgtermiņa ekspluatācija. EESK uzsver piemērotu līguma noteikumu nozīmi, lai šos objektus atvērtu partneriem vai izmantotājiem no visas Eiropas Pētniecības telpas un padarītu pievilcīgus, kā arī atbalsta centienus izveidot partnerības, iesaistot to valstu ieinteresētās puses, kas atrodas ārpus Eiropas, un atbalsta centienus panākt šo ieinteresēto pušu līdzdalību (14).

3.8.2

Veicināšanas nepārtrauktība. Ņemot vērā to, ka liela mēroga projekti nepieciešamo apjomīgo ieguldījumu dēļ ir ilgtermiņa projekti, attiecībā uz šādiem projektiem ir īpaši svarīgi nodrošināt nepārtrauktību to veicināšanā (gan tagad, gan arī turpmāk), līdz tiks sasniegts šo projektu galīgais mērķis un kamēr tie atbilst zinātniskas izcilības kritērijam. Nevienmērīgas finansējuma sadales, nedroša finansējuma vai pat finansēšanas pārtraukšanas rezultātā šajā jomā notiek ne tikai apjomīgu ieguldījumu izšķērdēšana un veltīgs zinātniski tehniskais attīstības darbs, bet arī tiek izjaukti tīkli, pārtraukta starptautiskā sadarbība un zūd ticība iespējām saņemt turpmāku atbalstu; šāda notikumu attīstība nelabvēlīgi ietekmē arī zinātnieku un inženieru Eiropas darba tirgu.

3.8.3

Universitāšu un institūtu līdzdalība. Lai šīs infrastruktūras projektos ieguldītās ievērojamās investīcijas dotu labus rezultātus, kā arī varētu nodrošināt izciliem pētījumiem nepieciešamās materiālās bāzes paplašināšanu, būtiski ir nodrošināt dalībvalstu attiecīgo universitāšu grupu, institūtu un pētniecības organizāciju atbildīgu līdzdalību attiecīgo izmēģinājuma iekārtu attīstīšanā un izmantošanā — vienīgi ar šādas sadarbības tīkla palīdzību var izveidot vienotu struktūru un radīt Eiropas pievienoto vērtību. Tādēļ šī sadarbība ir attiecīgi jāveicina, un programmu elementiem sadarbība un idejas jāpiešķir atbilstoši līdzekļi. Turklāt pietiekami līdzekļi jāpiešķir it īpaši ceļojumiem un izdevumu segšanai uzturēšanās vietā, kā arī komunikācijas sistēmām un papildu iekārtām. Komiteja arī šajā sakarā vērš uzmanību uz mobilitātes veicināšanas lielo nozīmi.

3.8.4

Netraucēta mobilitāte. Komiteja atbalsta mērķi Eiropas Pētniecības telpā nodrošināt netraucētu mobilitāti starp dalībvalstīm, starp organizācijām, kā arī starp privāto un publisko sektoru. Mobilitāte veicina gan karjeras iespējas, zināšanu un profesionālās pieredzes apmaiņu, gan arī paplašina zināšanu vispārējo apvārsni, pastiprina spriešanas spējas un veicina izpratni par citām kultūrām. Tādēļ jāpārvar, proti, jānovērš visi trūkumi un šķēršļi, kas vēl joprojām kavē netraucētu mobilitāti. Šajā sakarā var minēt tādus aspektus kā starp valstīm pastāvošie šķēršļi, attiecīgo sociālo maksājumu nepietiekama atzīšana/pārvedamība, kā arī, piemēram, neizdevīgi nodokļi/apgrūtinājumi, ģimenei mainot dzīvesvietu un tādējādi dzīvokli vai nekustamo īpašumu.

3.8.5

Stāvoklis jaunajās dalībvalstīs. Jāpievērš uzmanība tādu stimulu veidošanai, lai vēlamā Eiropas iekšējā pētnieku mobilitāte neradītu ilglaicīgu Eiropas iekšējo intelektuālā darbaspēka aizplūšanu (“brain-drain”) no jaunajām dalībvalstīm. Komiteja jau savos iepriekšējos atzinumos ir norādījusi, ka arī šajā ziņā ļoti svarīga nozīme ir pievilcīgu pētniecības centru izveidei jaunajās dalībvalstīs.

3.9

Eiropas Pētniecības telpas tēls. Īstenojot sekmīgu un efektīvu starptautisko sadarbību, it īpaši vērienīgu Eiropas mēroga Kopienas projektu ietvaros, iesaistītajām pusēm rodas kopības apziņa, kas uzlabo Eiropas Pētniecības telpas tēlu un palielina tās simbolisko nozīmi.

3.10

Pašorganizācija un speciālistu konferences. CERN nodibināšana, kā arī Eiropas kodolozinātnes centru izveide ir piemērs, kas liecina par zinātnisko aprindu vēlmi un spēju pēc savas iniciatīvas meklēt un atrast starptautiskus sadarbības partnerus, kā arī iesaistīt trešo valstu valdības starptautisku projektu finansēšanā. Lai to varētu īstenot, ir jāpiešķir līdzekļi arī tam, lai Eiropā organizētu īpaši nozīmīgas zinātniskiem un tehniskiem jautājumiem veltītas speciālistu konferences, kā arī lai finansētu it īpaši jaunu Eiropas zinātnieku piedalīšanos ne tikai Eiropas mēroga, bet arī starptautiskās konferencēs.

3.10.1

Zinātniski tehniskās apvienības — pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Speciālistu konferences ir nozīmīgākais forums, ar kura palīdzību var izplatīt un novērtēt rezultātus, apmainīties ar zināšanām un idejām, veicināt sadarbību, kā arī attīstīt jaunus vai uzlabotus konceptus. Šādas konferences parasti organizē attiecīgās zinātniski tehnisko speciālistu apvienības (15) kā pilsoniskās sabiedrības tipiskas organizācijas. Tādēļ Komiteja iesaka vairāk ņemt vērā un atzīt to veikumu, kā arī vairāk izmantot un veicināt to pasākumus, kas paredzēti zināšanu izplatīšanai, rezultātu novērtēšanai un pētniecības koordinācijai.

3.11

Pamatprogrammas. Komiteja uzskata, ka Eiropas Kopienas P&I pamatprogramma, kā arī Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogramma ir būtiski Kopienas instrumenti Eiropas Pētniecības telpas īstenošanai.

Koordinētu sadarbību (skat. 3.13. punktu) ievērojami veicina gan programmu elementi infrastruktūra un idejas, gan it īpaši tādi elementi kā sadarbība un cilvēki, kā arī ar tiem saistītie veicināšanas pasākumi. Tādēļ minēto elementu lietpratīga īstenošana ievērojami sekmēs Eiropas pētniecības un Eiropas Pētniecības telpas starptautiskas, sinerģiju veicinošas identitātes veidošanos.

3.11.1

Fundamentālie pētījumi un izmantošana. Jāuzsver fundamentālo pētījumu nepārprotamā iekļaušana, kā arī tas, ka pirmo reizi tika atzīta to būtiskā loma progresa un inovāciju veicināšanā. Tādējādi tiek panākts nepieciešamais līdzsvars, proti, apzināti tiek veicināti gan fundamentālie pētījumi, gan praktiski, kā arī uz produktiem un procesiem orientēti pētījumi. Kā vairākkārt uzsvērts (16), minētās jomas nav precīzi nodalāmas un starp tām pastāv daudzējāda mijiedarbība; tās ir savstarpēji saistītas.

3.11.2

Kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas, Tehnoloģiju platformas un ETI. Komiteja uzsver Kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu un tehnoloģiju platformu īpašo nozīmi. To mērķis ir stratēģiskās pētniecības jomās izveidot publiskā un privātā sektora partnerības un īstenot kopīgas pētniecības programmas. Komiteja iesaka, veidojot Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) zināšanu un inovāciju kopienas (Knowledge and Innovation Communities, KICs), ņemt vērā ar tām saistīto pieredzi. Vērtīga var būt arī ar ERA-NET projektiem, kā arī ar EUREKA klasteriem saistītā pieredze.

3.11.3

MVU. Veidojot privātā un publiskā sektora partnerības, kā arī partnerības rūpniecības jomā, īpaši svarīgi ir pietiekamā mērā iesaistīt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU). Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas īpašos centienus šajā jomā un tās apņemšanos šādu pieeju piemērot arī turpmāk. Šajā ziņā var būt noderīgs arī ERA-NET ietvaros uzsāktais CORNET projekts (17) (Collective Research Networking).

3.11.4

Informācijas turēšana slepenībā. Informācijas par jaunām zināšanām brīva nodošana bija un ir viens no veiksmes faktoriem mūsdienu zinātnē (skatīt arī 4.4.2. punktu Brīva piekļuve (Open Access) ). Informācijas ierobežošanas problemātika attiecas ne tikai uz intelektuālā īpašuma aspektu, bet arī uz šādu jautājumu — sākot ar kuru jaunas/inovatīvas tehnoloģijas attīstīšanas posmu jautājums par slepenību (tirgū pastāvošās konkurences dēļ) (18) aizkavē nepieciešamo zināšanu apmaiņu un sadarbību ar/starp rūpnieciskajiem partneriem. Komiteja iesaka padziļināti izpētīt šo nozīmīgo jautājumu, jo no tā ir atkarīgs, cik veiksmīga būs sadarbība, it īpaši starp publisko un privāto sektoru;

3.12

Pētniecības iestāžu stiprināšana. Komiteja atbalsta īpaši nozīmīgo mērķi stiprināt pētniecības iestādes un to jumta organizācijas kā pētniecības un izstrādes nozīmīgas pamatstruktūras un virzītājspēku. Tajās notiek koordinācija un plānošana, tiek veikti pētījumi, un šajās iestādēs pastāvošā darba vide, ideju īstenošanas iespējas un pētniecības sistēma ietekmē attiecīgās pētniecības iestādes tēlu un panākumus. Tādēļ minētajām pētniecības organizācijām un iestādēm jānodrošina iespējas pastāvīgi izstrādāt ilgāka termiņa plānus, nepieciešamais aprīkojums un jāpiešķir pietiekama lēmumu pieņemšanas brīvība. Lai to varētu īstenot, jānodrošina tādi priekšnoteikumi kā lielāka pašu atbildība par resursu izmantošanu, stabila, pietiekami liela daļa (parasti 75 % līdz 80 %) iestādes pamatfinansējumā, projektu kopīga finansēšana, gada budžetu pārvedamība, iesaistītajām pusēm traucējošu administratīvu šķēršļu novēršana, stimuli un izcilības veicināšana, dodot iespēju konkursu ceļā iegūt pietiekami ilgam laika posmam paredzētus papildu līdzekļus pētniecībai, ņemot vērā to izmantošanas veiksmīgumu.

3.13

Atklātā koordinācija. Savstarpēju atklāto koordināciju un dalībvalstu pētniecības politiku un stratēģisko mērķu novērtēšanu ievērojami veicina tas, ka Eiropas līmenī veiksmīgi tiek pieņemti lēmumi attiecībā uz Komisijas iniciatīvām pētniecības politikas jomā; to sekmē arī šos lēmumus sagatavojošie konsultatīvie pasākumi. Turklāt Komiteja uzskata, ka nozīmīgi un lietderīgi ir arī saskaņošanas un koordinācijas pasākumi ar un starp dalībvalstīm un reģioniem, lai noteiktu īpašas prioritātes vai apspriestu infrastruktūras projektus un tādējādi uzlabotu sadarbību un pilnveidotu Eiropas pētniecības politiku. Tādēļ ir lietderīga arī koordinācija no Komisijas puses, izveidojot Eiropas starpvalstu pētniecības organizācijas liela mēroga Kopienas projektiem un infrastruktūras objektiem (skat. 3.8. punktu). Koordinācija no Komisijas puses izriet arī no 7. pamatprogrammā paredzētajiem veicināšanas pasākumiem (skat. 3.11. punktu).

3.14

Saprātīga koordinācija. Turpretim jānoraida iespējamais nodoms veikt Eiropas pētniecības lejupēju (top-down) koordināciju kā pašmērķi vai arī ar mērķi vispārēji vienādot pētniecības procesus pat pētniecības organizācijās vai uzņēmumos un līdz pat vissīkākajai detaļai. Šādā veidā (piemēram, paužot nodomu izvairīties no paralēlas pētniecības (19) un fragmentācijas) tiktu ierobežota pētniecības pieeju un metožu nepieciešamā daudzveidība (skatīt it īpaši arī 4.7.1. punktu), kas izraisītu noraidošu attieksmi pētnieku, iestāžu un iesaistīto rūpniecības nozares pārstāvju vidū.

Katrā ziņā nebūtu jārada iespaids, ka Komisija vēlas panākt Eiropas pētniecības centralizētu vadību; pretējā gadījumā pastiprinātos dalībvalstu iedzīvotāju bažas (20) par procesu pārlieku centralizāciju Briselē. Tieši pretēji, būtu jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp Kopienas regulējumu, dalībvalstu spēju rīkoties patstāvīgi un pieņemt lēmumus, kā arī līdzsvars starp iestāžu un individuālā līmenī izrādītu iniciatīvu un spēju īstenot idejas.

3.14.1

Metožu, pieeju un tematikas daudzveidība. Tikai tad, ja pastāv metožu, pieeju un tematikas daudzveidība, var gūt vislabākos rezultātus, radīt vislabākos procesus un jauninājumus. Daudzveidība nav izšķērdība; tā ir nepieciešams līdzeklis optimizācijai un attīstībai jaunu zināšanu un prasmju meklēšanas procesā. Komiteja iesaka par šo svarīgo kompetenču nodalīšanas jautājumu uzzināt it īpaši Eiropas Pētniecības padomes viedokli.

3.15

Nākamais mērķis: birokrātijas samazināšana. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komiteja atkārtoti norāda, ka Komisijai “Birokrātijas samazināšana” kā vēl viens nozīmīgs mērķis būtu jāiekļauj Eiropas pētniecības telpas turpmākajā darba programmā. Kopīgi ar dalībvalstīm un pētniecības organizācijām jāizstrādā risinājumi, lai vienkāršotu — proti, apkopotu un pēc iespējas samazinātu — pārmērīgo regulējumu, kā arī daudzveidīgās ziņojumu un pieteikumu iesniegšanas, izvērtēšanas, t.i., novērtēšanas un atļaujas izsniegšanas utt. procedūras, ko noteikušas Eiropas, valstu, reģionālās un citas iestādes. Pat piedaloties, piemēram, Komitejas atbalstītajos konkursos izcilības veicināšanai un finansējuma iegūšanai, pētniekiem vispirms jāpieliek noteikti pūliņi, lai izpildītu administratīvas un novērtēšanas procedūras. Tādēļ ir vēl jo svarīgāk ar birokrātijas samazināšanas un visu procesu vienkāršošanas palīdzību rast pieņemamu risinājumu. Komiteja jau norādīja (21), ka, baidoties no kļūdām vai neatbilstošas atsevišķu iesaistīto pušu rīcības, nebūtu jānosaka pārmērīgs regulējums un jāaizkavē citu iesaistīto pušu darbība. Tas attiecas gan uz veicināšanas organizāciju, gan arī pētnieku darbības nosacījumiem.

3.16

Pievilcīgs darba tirgus un labākas karjeras iespējas. Komiteja atbalsta nozīmīgo mērķi pētniecības jomā izveidot pievilcīgu darba tirgu. Tādi priekšnoteikumi kā līguma nosacījumi, atalgojuma līmenis, sociālā drošība/maksājumi un ģimenes vienotība būtu jāveido tā, lai, piemēram, tādu faktoru ietekmē kā zema darba samaksa, neapmierinoši līguma noteikumi vai īpaša nedrošība attiecībā uz turpmāko profesionālo attīstību, zinātnieki neuzskatītu, ka viņu ideālisms netiek pienācīgi novērtēts, un viņi nesecinātu, ka viņu ieguldījumi ļoti kvalitatīvā un selektīvā izglītībā Eiropā nedod pienācīgu atdevi un šeit nav iespēju tās ieguldīt sekmīgas un pievilcīgas karjeras veidošanā.

3.16.1

Trūkumi dalībvalstīs. Šajā jomā it īpaši dalībvalstīs ir ļoti lieli trūkumi, un vēl joprojām ir konstatējamas nepareizas attīstības tendences (22)! Tādēļ Komiteja īpaši aicina dalībvalstis un attiecīgos sociālos partnerus novērst šos trūkumus un pirmām kārtām arī jaunajiem zinātniekiem piedāvāt pievilcīgas un perspektīvas karjeras iespējas, kas ir tikpat daudzsološas kā augsta līmeņa zinātnieku alternatīvās profesionālās iespējas. Tā ir vienīgā iespēja panākt, lai zinātnes disciplīnās talantīgi jauni cilvēki aizvien vairāk ir gatavi ieguldīt savu enerģiju un laiku attiecīgas un selektīvas izglītības iegūšanai, izpildot augstas prasības un tādējādi veicinot to, lai Eiropā novērstu tādu draudīgu parādību kā kvalificētu zinātniski tehnisko speciālistu un augstskolu attiecīgi izglītotu absolventu trūkums.

3.16.2

Dzimumu līdztiesība. Komiteja uzsver, ka tā atbalsta dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgu attieksmi pret abiem dzimumiem. Eiropai ir nepieciešami abu dzimumu vistalantīgākie pārstāvji — svarīgs ir nevis dzimums, bet gan cilvēka prasmes un veikums. (Atzinumā jēdzieni “zinātnieks”, “pētnieks” vai “inženieris” ir attiecināti uz abiem dzimumiem).

3.16.3

Mobilitāte starp iestādēm, disciplīnām, jomām un valstīm. Tādēļ Komiteja atbalsta Zaļajā grāmatā izvirzīto mērķi ievērojami uzlabot mobilitāti starp iestādēm, disciplīnām, jomām un valstīm. Tā norāda gan uz iepriekš minētajiem attiecīgajiem ieteikumiem, gan uz savu agrāko ieteikumu par pievilcīgu stipendiju sistēmu (Sabbatical), lai veicinātu personāla apmaiņu starp akadēmiskajām aprindām un rūpniecības jomu.

3.16.4

Ģimenes vienotība. Komiteja jau vairākkārt ir norādījusi uz īpaši nozīmīgu mobilitātes sekmēšanas aspektu, proti, ģimenes vienotības saglabāšanu un veicināšanu. Tas īpaši attiecas uz tādiem faktoriem kā dzīvesbiedru profesionālā darbība (piemēram, “abu partneru vienlaicīgas karjeras iespējas”(dual career couples)), piemērotas skolas bērniem, atbalsts dzīvojamās platības un nekustamā īpašuma apmaiņas procesā (izdevumu kompensācija, nodokļi) utt.

3.17

Eiropas Pētniecības telpas atvēršana pasaulei. Eiropas Pētniecības telpas atvēršana pasaulei Zaļajā grāmatā ir minēta kā īpaši svarīgs mērķis. Komiteja to pilnībā atbalsta. Ja minēto mērķi patiesi izdosies sasniegt, tas lielā mērā liecinās, ka veiksmīgi izdevies īstenot Lisabonas stratēģiju.

3.17.1

Pievilcība kā izšķirošais kritērijs. Lai Eiropas Pētniecības telpa netiktu atvērta vienīgi formāli un principiāli (kā tas lielākoties un daudzkārt vērojams praksē), izšķirošais kritērijs ir Eiropas Pētniecības telpas pievilcība: starptautiskā līmeņa vadošo pētnieku uzaicināšana ir vienīgi pirmais nepieciešamais solis, bet pēc tam ir jāpanāk, lai viņi patiešām ierastos, kā arī jāpanāk Eiropas zinātnieku, kas strādā valstīs ārpus Eiropas, vēlāka atgriešanās Eiropā.

3.17.2

Intelektuālā darbaspēka emigrācijas (brain-drain) novēršana. Tikai tad, ja šodien aktuālā ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju (brain-drain) saistītā problēma tiks atrisināta ne tikai kvantitatīvā, bet arī kvalitatīvā aspektā, proti, veicinot atgriezties pasaulē konkurētspējīgākos un panākumiem bagātākos zinātniekus un inženierus, varēs uzskatīt, ka minētais uzdevums ir izpildīts. Lai to īstenotu, jānodrošina visi būtiskie priekšnosacījumi: atbilstoša pozīcija, aprīkojums, darba apstākļi, stabila politiskā vide, profesionālās attīstības iespējas un iespējas īstenot savas idejas, attiecīgi individuālie ienākumi (tostarp sociālie maksājumi) un sabiedrības atzinība.

3.18

Pirmie panākumi — šādas virzības turpināšana. Neskatoties uz joprojām pastāvošajiem trūkumiem un vēl izpildāmajiem uzdevumiem, Komiteja ar gandarījumu secina, ka Eiropas pētniecības politikas ietvaros īstenotie līdzšinējie centieni izveidot Eiropas Pētniecības telpu ir devuši pirmos sekmīgos rezultātus un principā ir vērsti pareizajā virzienā. Tādēļ ir svarīgi turpināt šādu attīstību, ātri un efektīvi palielinot Eiropas P&I potenciālu, veicinot tā apvienošanu tīklos un integrējošu iedarbību, sekmējot uz konkurenci orientētu pētniecības politiku, un it īpaši izveidojot pievilcīgu un drošu vidi un karjeras iespējas, izvairoties no pārmērīga regulējuma un centralizācijas!. Eiropas Pētniecības telpai jākļūst par pasaules mērogā pievilcīgu projektu.

3.19

Eiropas Zināšanu telpa. Komiteja jau vairākkārt ir uzvērusi, kas Eiropas Pētniecības telpa būtu jāpapildina ar “Eiropas Zināšanu telpu” (23). Šo ideju lielā mērā veicināja mērķis izveidot Eiropas zināšanu sabiedrību, kam savukārt ir nepieciešama visu iedzīvotāju dziļa izglītošana, kā arī augstvērtīga speciālā izglītība zinātniekiem un inženieriem. Turklāt svarīga nozīme ir arī mūžizglītībai un pašizglītībai. Šajā atzinumā par Eiropas Pētniecības telpu arī jānorāda, ka ir jāizveido arī piemērota “zināšanu vadības sistēma”, kas nodrošinātu iegūto zināšanu dokumentēšanu, sistematizēšanu, izplatīšanu, pieejamību un saglabāšanu. Lai pētniecības un izstrādes procesā radītu jaunas zināšanas, tiek izmantotas esošās zināšanas.

3.19.1

Zināšanu vadība un tehnika. Turklāt zināšanu vadība ir svarīga, lai droši pielietotu (24) tehniskās procedūras un tādējādi nodrošinātu optimālu un drošu izmantošanu, samazinātu riskus un neapdraudētu iedzīvotājus. Tādēļ Komisijai sadarbībā ar attiecīgajām starptautiskajām organizācijām arī turpmāk būtu jāīsteno piemērotas iniciatīvas un jāveicina nepieciešamās pētniecības programmas;

3.19.2

Mācību grāmatas un pārskata materiāli. Lai zināšanas varētu saņemt un sistematizēt, lai par tām varētu gūt skaidrību un it īpaši iegūt augstvērtīgu izglītību, liela nozīme ir labām mācību grāmatām, pārskata materiāliem un rokasgrāmatām. Lai tās sagatavotu, jāiegulda lielas pūles un ir vajadzīga pieredze un ilgs laiks, kā arī autori jāatbrīvo no citiem uzdevumiem. Komiteja iesaka šādu materiālu sagatavošanu iekļaut atbalstāmo uzdevumu sarakstā, it īpaši tādēļ, ka šis nogurdinošais darbs autoriem parasti nedod komerciālus ienākumus.

4.1

1. līdz 3. jautājums. Eiropas Pētniecības telpas redzējuma elementi. Pamatnosacījums ir pret pētniecību un izstrādi labvēlīgi noskaņota sabiedrība, kas apzinās un atzinīgi vērtē to nozīmi labklājības, konkurētspējas, progresa un kultūras veicināšanā. Svarīga ir arī pietiekama saziņa starp dažādām zinātnes disciplīnām, ir īpaši starp dabas un humanitārajām zinātnēm, tostarp mēģinot saskaņot metodikas principus. Tas ir būtiski, lai visos politiskajos līmeņos varētu radīt arī nepieciešamos nosacījumus un izvirzīt prioritātes. Turklāt Komisija un dalībvalstis aktīvāk nekā līdz šim ar simpoziju un konferenču palīdzību var veicināt pieredzes apmaiņu starp zinātnieku aprindām un pilsonisko sabiedrību, kā arī popularizēt Eiropas Pētniecības telpu; svarīga loma šajā procesā jāieņem arī plašsaziņas līdzekļiem, turklāt galvenā uzmanība jāpievērš nevis viedokļiem, bet gan informācijai. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi uzsākt sabiedrisku diskusiju un spert nākamos soļus.

4.2

8. un 10. jautājums: doktoranti. Tas pirmām kārtām attiecas uz jaunajiem zinātniekiem, kas ieguvuši pilnvērtīgu augstāko izglītību, proti, doktorantiem. Viņi vairs nav studenti vai mācekļi (25), bet gan patstāvīgi pētnieciskā darba veicēji un mācībspēki. Vislabākā tālākizglītība ir patstāvīga pētniecība un pedagoģiskais darbs, kā arī darbs ar literatūru, dalība konferencēs, semināros un tā saucamajās “vasaras akadēmijās”; tomēr tas ir īpaši jāveicina un šajās jomās jāpiedāvā attiecīgas iespējas. Jārada iespējas pašiniciatīvai un patstāvīgai darbībai, tās ir jāveicina un jāmotivē, jo pašiniciatīva un patstāvība nerodas skolas apstākļos.

4.3

12. un turpmākie jautājumi: Pirmais solis ir ETI un tā atsevišķās “zināšanu un inovāciju kopienas”, un pēc tam jāizmanto šajā procesā gūtā pieredze.

4.3.1

18. jautājums. Vispirms jāgūst pieredze atsevišķos gadījumos. Jāgūst skaidrība par riskiem un ar atbildību saistītajiem jautājumiem, piemēram, gadījumā, ja projektā vairs neiesaistās kāds partneris.

4.3.2

19. jautājums. Vispirms jāizmanto pieredze saistībā ar dalībvalstu pētniecības organizāciju pastāvošajiem “virtuālajiem institūtiem”, pretējā gadījumā jāpiemēro augšupējā (bottom-up) pieeja!

4.3.3

20. jautājums i) punkts: jānoskaidro attiecīgo iestāžu viedoklis.

4.3.4

20. jautājums ii) punkts: nav objektīvi izmērāmu kritēriju. Komiteja šajā sakarā pauž lielas bažas par to, ka šādā veidā priekšplānā tiktu izvirzīti kvantitatīvi un “objektīvi izmērāmi” kritēriji, kādu pētniecības jomā principā nav (26). Šādi kritēriji varētu būt lietderīgi produkta izstrādāšanas procesā, savukārt pētniecībā tie veicinātu īslaicīgumu un virspusējību (“pārņemšanas mārketingu”(Akquisitionsmarketing)). Pat rūpniecības jomas pētniecības institūtiem ir iespējas veikt ilgāka termiņa un fundamentālus pētījumus, kuru nozīmi apliecina tieši veiksmīgākās izstrādnes (27); tomēr šo projektu nepieciešamību ir grūti pamatot, ja tiek izmantotas novērtēšanas procedūras, kuru pamatā ir stingri noteikti un galvenokārt “kvantitatīvi izmērāmi” kritēriji. Šajā sakarā Komiteja norāda uz iepriekšējos atzinumos izteiktajām piezīmēm (28).

4.4

21. jautājums — zināšanu apmaiņa: jēldati. Tas ir sarežģīts un delikāts jautājums. Attiecībā uz jēldatiem (kurā ķēdes posmā rodas “jēldati”? To pareizība sākotnējam eksperimentu veicējam bieži vēl ir jāpārbauda vai jāizvērtē) tas ir saistīts ar pētnieku savstarpējās individuālās uzticēšanās aspektiem (29). Šis jautājums liecina par neizpratni attiecībā uz pētnieku aprindās pastāvošajām attiecībām gan darba, gan organizācijas ziņā (spēja strādāt komandā, konkurence, prioritātes); lietderīgi ir veicināt tiešu zināšanu apmaiņu. Galvenā nozīme ir rezultātu reproducējamībai. Komiteja nekādā gadījumā neiesaka šajā jomā izveidot no augšas noteiktu, it īpaši Eiropas līmeņa regulējumu; šajā ziņā lietderīgi būtu ieteikumi par to, kāds ir jēldatu minimālais glabāšanas ilgums un kas par to ir atbildīgs. Ņemot vērā iepriekš minēto (skatīt arī 3.19.1. punktu), jārisina jautājums par vispārēju “zināšanu vadību”, lai nodrošinātu zināšanu saglabāšanu. Konkrētajā gadījumā Eiropas Pētniecības padomei būtu jānodarbojas arī ar šo jautājumu.

4.4.1

Vēlreiz par 21. jautājumu: apgrūtināta informācijas pieejamība un apmaiņa. Minētais jautājumu loks ir saistīts arī ar citu problēmu, proti, brīvu un ātru piekļuvi zinātniskos izdevumos publicētai informācijai. Saistībā ar pašreizējo autortiesību aizsardzības interpretāciju nav brīvi pieejamu tiešsaistes bibliotēku un nedrīkst izsūtīt elektroniskas kopijas. Šā iemesla dēļ ātra piekļuve svarīgai zinātniski tehniskai literatūrai ir īpaši ierobežota, un tādējādi tiek ievērojami kavēta zināšanu apmaiņa un progress.

4.4.2

Atklāta piekļuve (Open Access). Iepriekš minēto iemeslu dēļ Komiteja vēl jo vairāk aicina Komisiju pievērsties šim jautājumam un meklēt jaunus, labākus risinājumus. Viena no iespējām būtu “atklātas piekļuves” informācijas sistēmas (30), piemēram, atzītos atklātas piekļuves specializētos žurnālos, kuru rakstus zinātniski recenzē (skatīt arī turpmāk).

4.4.3

23. jautājums. Labvēlības periods. Komiteja šajā sakarā jau vairākkārt ir atbalstījusi ideju par labvēlības periodu, lai mazinātu konfliktu starp vēlmi “pēc iespējas ātrāk publicēt” (pētniekus vērtē pēc viņu publikācijām) un nepieciešamību atklājumu “vispirms reģistrēt kā patentu”.

4.5

25.-29. jautājums: pētniecības programmu un prioritāšu optimizēšana: vispārīgā ziņā būtu jāņem vērā ar ERA-NET saistītā līdzšinējā pieredze.

4.5.1

25. jautājums: Novērtēšanas principi. Jautājums par zinātnisku recenziju, kvalitātes nodrošināšanas un novērtēšanas kopīgiem (un iespējams vienotiem) principiem ir sarežģīts, jo, no vienas puses, ir labākas vai sliktākas novērtēšanas metodes, bet neviena no tām nav pilnīga; no otras puses, dažādas pētniecības organizācijas izmanto atšķirīgas metodes (vismaz attiecībā uz konkrētiem aspektiem) un tādēļ šo dažādo metožu (salīdzinoši) veiksmīgā izmantošana tomēr jāuzskata par vērā ņemamu kritēriju. Tādēļ Komiteja principā arī attiecībā uz šo jomu pauž bažas saistībā ar paredzēto vienādošanu. Lai arī zinātniskā recenzēšana ir vispiemērotākais process (31), tās kvalitāte un efektivitāte ir lielā mērā atkarīga no detaļām (32). Pirmām kārtām jāizvairās no virspusējības, kas, ņemot vērā šodien bieži praktizētos pastāvīgos vai vairākkārtējos novērtējumus, ir samērā izplatīta parādība; tādēļ būtu jāpiemēro princips “vērtēt retāk, bet pamatīgāk”.

4.5.2

Atkārtoti par 25. jautājumu (un ne tikai): Kompetenti darbinieki. Komiteja uzskata, ka veicināšanas organizācijās, arī Komisijā, noteikti jānodarbina augsta līmeņa speciālisti zinātnes jomā, kas labi un pietiekami ilglaicīgi pazīst konkrēto zinātnes nozari, tās īpatnības, šajā jomā veiktos pētījumus un attiecīgās zinātnieku aprindas (arī tādēļ, ka viņi paši iepriekš darbojušies pētniecības jomā) un kas turklāt ir pastāvīgi darbinieki (šajā gadījumā darba rotācija nav piemērota). Arī šajā gadījumā darbojas princips, ka, baidoties no kļūdām vai atsevišķu ieinteresēto pušu neatbilstošas rīcības, nedrīkst noteikt pārmērīgu regulējumu un ierobežojumus visiem interesentiem. Arī šajā jomā jāņem piemērs no īpaši sekmīgām pētniecības organizācijām.

4.5.3

26. jautājums. Vienkāršošana. Attiecīgie noteikumi un procedūras ir jāturpina vienkāršot, lai pētniekiem vairs nevajadzētu pārvarēt daudzos administratīvos u.c. šķēršļus; šis jautājums ir minēts vairākkārt. Komiteja tomēr apzinās, ka tās vispārējais atbalsts idejai par daudzveidību un “bottom-up” pieeju zināmā mērā ir pretrunā ar prasību veikt vienkāršošanu un samazināt birokrātiju. Tādēļ tā iesaka piemērot koordinētu pieeju (skatīt arī 3.15. punktu) un kopīgi novērtēt tos visus projektus, ko lielā mērā finansē vai finansēs Kopiena ar savu veicināšanas programmu palīdzību. Attiecībā uz novērtēšanas procedūru izvēli būtu jāņem vērā Eiropas Pētniecības padomes viedoklis.

4.5.4

29. jautājums: līdzdalība starpvalstu pētniecības struktūrās. Jēdziens “līdzdalība” ir jāprecizē. Lietderīga būtu dalība konsultatīvās struktūrās, bet Kopienas līdzfinansēšanas gadījumā, protams, arī dalība attiecīgajās uzraudzības institūcijās. Tomēr Komiteja neiesaka kļūt par tiešu izpildstruktūru locekli.

4.6

30. un 31. jautājums: horizonta paplašināšana: starptautiskā sadarbība zinātnes un tehnoloģiju jomā. Komiteja pilnībā atbalsta mērķus pētniecības politikas jomā. Runājot par instrumentiem jāņem vērā atšķirība starp programmām, kuru īstenošanai ir nepieciešamas apjomīgas iekārtas, kā, piemēram, paātrinātājs, kodoliekārta, satelīts, aerodinamiskā caurule utt., un programmas, kuru īstenošanai izmanto daudzus centrus vai dažādas iekārtas. Lielā mērā būtu jāņem vērā jau pastāvošie piemēri un pieredze, tomēr, nosakot vispārējus principus, pastāv risks, kas pietiekami netiks ņemta vērā atsevišķo gadījumu dažādība. Komiteja kopumā uzskata, ka šajā jomā jau pastāv attiecīgi funkcionējoši mehānismi vai precedenti un nav vajadzīgi papildu instrumenti.

4.7

Vispārējas piezīmes par uzdotajiem jautājumiem. Analizējot Komisijas jautājumus, rodas iespaids, ka tā pastāvīgi cenšas ieviest vispārējus noteikumus, kas piemērojami visos atsevišķos gadījumos. Komiteja par šādu Komisijas nodomu pauž nopietnas bažas (skatīt arī 3.14.1. punktu).

4.7.1

Nevis vienādošana, bet gan iespējas rīkoties un “augšupējā” pieeja. Tādēļ visi centieni panākt pārlieku lielu vienādošanu ir noraidāmi. Vienādošana kavē attiecīgās labākās paraugprakses (best practices) empīrisku nodošanu, izmantojot dažādu procedūru, metožu un kultūras pieeju konkurenci (ko principā sekmē augšupējā pieeja), kā arī evolucionāras attīstības priekšrocību izmantošanu. Tikai šādi varēs secināt, kura metode ir īpaši veiksmīga, jāveicina arī turpmāk un var būt piemērs citiem.

4.7.2

Pastāvošie mehānismi ir pietiekami. Gan politiskajā, gan arī programmu un projektu līmenī pastāvošie mehānismi ir pietiekami un dod samērā labas iespējas. Turpmākus pasākumus un papildu noteikumus attiecīgajā brīdī var ieviest un pielāgot vēlāk, ja ir labi pamatota konkrēta vajadzība.

4.8

Kopienas līdzšinējie veicināšanas un koordinēšanas instrumenti. Komiteja iesaka izstrādāt P&I veicināšanai un koordinācijai paredzēto daudzveidīgo Kopienas instrumentu vispārēju, skaidru un saprotamu sistēmu. Tādēļ Komisijai būtu ļoti ieteicams izveidot sarakstu (aprakstu), proti, saprotamu ceļvedi par visiem tai pieejamajiem veicināšanas un koordinācijas instrumentiem un paņēmieniem. Tādējādi varētu secināt, vai, neskatoties uz šo instrumentu aizvien lielāko skaitu, mērķi vēl ir pietiekami skaidri un nodalāmi, un vai no potenciālo izmantotāju un Komisijas darbinieku viedokļa šie instrumenti ir pārskatāmi un vienkārši izmantojami vai arī šo sistēmu nepieciešams pārveidot.

ILL

:

Institut Laue-Langevin

ECMWF

:

Eiropas Vidēja termiņa meteoroloģisko prognožu centrs (European Centre for Medium-Range Weather Forecasts)

ESRF

:

Eiropas Sinhrotronās radiācijas centrs (European Synchrotron Radiation Facility

ESO

:

Eiropas Dienvidu observatorija (European Southern Observatory)

EMBO

:

Eiropas molekulārās bioloģijas organizācija (European Molecular Biology Organization

ESA

:

Eiropas Kosmosa aģentūra (European Space Agency).

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/11

1.1

Farmācijas nozari pilnīgi pamatoti uzskata par nozīmīgu stratēģisku nozari. Tās produkti būtiski veicina Eiropas iedzīvotāju veselības uzlabošanu un labklājību. Tai ir arī svarīga loma nodarbinātības nodrošināšanā.

1.2

Pašreizējā situācijā, kad Eiropā pētnieciskā darbība farmācijas jomā ir samazinājusies, lēmums izveidot kopuzņēmumu novatorisku zāļu jomā uzsāktās iniciatīvas īstenošanai (IMI kopuzņēmums) ir īpaši pamatots. Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta minēto lēmumu, jo īpaši tādēļ, ka tas paredz reālu publiskā un privātā sektora partnerību.

1.3

IMI kopuzņēmumam būs galvenokārt jāveic šādi būtiski uzdevumi:

1.4

EESK atzinīgi vērtē plašu apspriešanos pirms aplūkojamās regulas sagatavošanas un atbalsta ierosinājumu sagatavot gada pārskatus par IMI kopuzņēmuma gūtajiem rezultātiem. Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka nav sīki izstrādāta novērtējuma par Eiropas Tehnoloģijas platformu darbību un gūtajiem rezultātiem.

1.5

Komiteja uzskata, ka, ņemot vērā finansējumu, plašo līdzdalību un iesaistītos ievērojamos Kopienas resursus, būtu precīzāk jādefinē pētniecības rezultātu izmantošana un piešķiršana, galvenokārt attiecībā uz intelektuālo īpašumu un patentiem.

1.6

EESK uzskata, ka būtu jāizstrādā mehānismi, kas veicinātu ienākuma gūšanu no Eiropas investīcijām. Būtu vēlams arī paredzēt, lai pētījumu rezultātā gūtā peļņa tiktu ieguldīta investīcijās Kopienas teritorijā.

2.1

Regulas priekšlikuma mērķis ir izveidot pirmās publiskā un privātā sektora partnerības pētniecības un izstrādes jomā. Regulas priekšlikums attiecas uz pirmo no divām Kopīgajām tehnoloģiju iniciatīvām (KTI), tas ir, uz novatoriskām zālēm (1).

2.2

KTI mērķis ir dot iespēju nozarei, pētniecības iestādēm, dalībvalstīm un Komisijai daļēji vai pilnībā apvienot resursus nolūkā atbalstīt noteiktas pētniecības programmas.

2.3

Atšķirībā no tradicionālās stratēģijas, kas paredz publiskā finansējuma piešķiršanu katram projektam atsevišķi, KTI atbalsta liela mēroga pētniecības programmas ar kopīgiem stratēģiskiem mērķiem pētniecības jomā. Minētajai jaunajai pieejai būtu jāizveido kritiskā masa Eiropas pētniecības un izstrādes jomā, jākonsolidē zinātniskās aprindas galvenajās stratēģiskajās jomās un jāsaskaņo projektu finansēšana, lai pētniecības rezultātus varētu izmantot pēc iespējas ātrāk. KTI aptver būtiskas jomas, kurās pašreizējie instrumenti nav piemēroti un nedarbojas pietiekami ātri, lai saglabātu Eiropas vadošās pozīcijas pasaules mēroga konkurencē. Minētajās jomās valsts, Eiropas un privātais finansējums pētniecībai var nodrošināt augstu pievienoto vērtību, jo īpaši, veicinot privāto ieguldījumu pieaugumu pētniecības un izstrādes jomā.

2.4

KTI “novatorisku zāļu jomā uzsāktās iniciatīvas” mērķis ir atbalstīt jaunu zināšanu, jaunu instrumentu un jaunu metožu attīstību, kas ļaus ātrāk piedāvāt iedarbīgākas un drošākas zāles.

2.5

Ar novatoriska finansēšanas veida palīdzību IMI kopuzņēmumam būtu jāveicina privāto investīciju palielināšana pētniecības un izstrādes jomā, zināšanu apmaiņa universitāšu un uzņēmumu starpā, kā arī MVU līdzdalība Eiropas pētniecībā.

3.1

Pēdējo desmit līdz piecpadsmit gadu laikā pētnieciskā darbība farmācijas jomā Eiropā pakāpeniski samazinājās. Laikā no 1990. līdz 2005. gadam investīcijas pētniecības un izstrādes jomā ASV pieauga 4,6 reizes, savukārt Eiropā — tikai 2,8 reizes. Uzņēmumi arvien biežāk pārvieto vadošos pētniecības centrus ārpus Eiropas Savienības, galvenokārt uz ASV un pēdējā laikā arī uz Āziju.

3.1.1

Minētā situācija var negatīvi ietekmēt Eiropas konkurētspēju, jo inovācijas un mūsdienu tehnoloģijas ir būtiski ekonomiskās izaugsmes faktori ilgtermiņā. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nolēma izveidot KTI “novatorisku zāļu jomā”.

3.2

Ja valdības savu darbību plāno valsts līmenī, nozarei ir pasaules mēroga redzējums. Lielajām valstīm, piemēram, ASV un Ķīnai, ir vienota investīciju stratēģija, kas ļauj uzņēmumiem labāk plānot un piesaistīt resursus. Eiropā valsts iestādes nekoordinē investīcijas pētniecības un izstrādes jomā, un farmācijas uzņēmumiem jāizmanto resursi savas darbības pielāgošanai vietējiem apstākļiem.

3.3

Līdz ar Kopienas tiesību aktu pieņemšanu var izveidot mērķtiecīgu un saskaņotu pētniecības un izstrādes programmu, kas varēs balstīties uz visiem (publiskiem un privātiem) investīciju avotiem pētniecības un izstrādes jomā. Šāds ir skatāmās regulas mērķis.

4.1

Regulas priekšlikuma par kopuzņēmuma izveidi novatorisku zāļu jomā [COM(2007) 241] pamatā ir 7. pamatprogrammas noteikumi, kas formulēti Lēmumā Nr. 1982/2006/EKK. Tā paredz Kopienas ieguldījumu, lai Eiropas līmenī ilgtermiņā izveidotu publiskā un privātā sektora partnerības pētniecības jomā.

4.2

Minētā partnerība ir izveidota Kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas (KTI) kā agrākās Eiropas Tehnoloģiju platformas (ETP) darba turpinājums.

4.3

Padome Lēmumā Nr. 971/2006/EKK par īpašo programmu “Sadarbība” uzsvēra nepieciešamību izveidot publiskā un privātā sektora partnerību un noteica sešas jomas, kurās kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas izveides rezultātā tiktu veicināta Eiropas pētnieciskās darbības attīstība. Tās ir:

4.4

Ņemot vērā minēto vispārējo stratēģiju, regula, ko ierosina COM(2007) 241 dokumentā, paredz Kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas īstenošanu novatorisku zāļu jomā (KTI IMI ), izveidojot kopuzņēmumu novatorisku zāļu jomā uzsāktās iniciatīvas īstenošanai ( IMI kopuzņēmums).

4.5

Saskaņā ar Komisijas mērķiem kopuzņēmumam novatorisku zāļu jomā būtu jāveicina to iesaistīto pušu (augstskolu, mazo un vidējo uzņēmumu, privāto klīniku, valsts iestāžu, utt.) līdzdalība, kas pašreiz nespēj īstenot sarežģītas pētniecības programmas, kurām nepieciešami lieli līdzekļi.

4.6

IMI tiks izveidots kā kopuzņēmums, kura dibinātāji būs Eiropas Kopiena, ko pārstāvēs Eiropas Komisija, un EFPIA (Eiropas Farmācijas uzņēmumu un apvienību federācija), saskaņā ar Padomes spēkā esošā Līguma 171. pantu IMI kopuzņēmumu pārvaldīs kā Kopienas iestādi. IMI kopuzņēmumā varēs iesaistīties dalībvalstis un 7. pamatprogrammai asociētās valstis, kā arījuridiskas personas, kas darbojas pētniecības un izstrādes jomā, ar noteikumu, ja tās sniegs ieguldījumu finansējumā.

4.7

Minētās programmas kopējais budžets būs 2 miljardi euro, ko ieguldīs 7 gadu laikā un sadalīs vienādās daļās starp Komisiju (7. Pamatprogrammas resursi saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 1605/2002 54. pantu) un EFPIA farmācijas uzņēmumiem, kas nodrošinās galvenokārt personālu, aprīkojumu, materiālus utt.

4.8

IMI kopuzņēmums atbalstīs dalībvalstīs un 7. pamatprogrammas asociētajās valstīs veiktās pētnieciskās darbības. Viss Kopienas ieguldījums 1 miljarda euro apmērā tiks piešķirts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un universitātēm pētnieciskās darbības veikšanai farmācijas jomā. Iesaistītie lielie uzņēmumi ieguldīs tādu pašu summu, sedzot pētniecības izmaksas un iesaistot tajā MVU un universitātes.

4.9

Saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 2. pantu un Direktīvas 2004/18/EK 15. pantu IMI kopuzņēmums ir starptautiska iestāde ar juridiskas personas statusu; kopuzņēmuma galvenā mītne atradīsies Briselē; un, ja Padome nepagarinās uzņēmuma darbības termiņu, kopuzņēmums beigs pastāvēt 2017. gada decembra beigās.

5.1

Ziņojumā ar nosaukumu “Inovatīvas Eiropas izveide” farmācijas nozari pilnīgi pamatoti uzskata par svarīgu stratēģisku nozari. Tās produkti būtiski veicina Eiropas iedzīvotāju veselības uzlabošanu un labklājību. Būtībā racionāla un pareiza farmācijas produktu izmantošana uzlabo dzīves kvalitāti.

5.2

Farmācijas nozare turklāt sniedz nozīmīgu ieguldījumu nodarbinātības nodrošināšanā. Minētajā nozarē 2004. gadā strādāja 612 000 darba ņēmēju, no tiem 103 000 ir augsti kvalificēti speciālisti zinātniskās pētniecības jomā.

5.3

IMI kopuzņēmuma izveidi attaisno vispāratzīta nepieciešamība risināt problēmu, kas saistīta ar pētniecības darbības samazināšanos farmācijas nozarē, un mainīt šo tendenci, ko Komisija konstatēja 2003. gada 1. jūlija paziņojumā “Stiprināt Eiropas farmācijas nozari pacientu interesēs — Rīcības priekšlikumi”.

5.4

Minētā mērķa īstenošanai ir nepieciešams mainīt tradicionālos divpusējas sadarbības veidus. Pašlaik ir vajadzīga jauna Eiropas līmeņa pieeja, kas veicinātu universitāšu, iesaistīto MVU, valsts iestāžu tiešu sadarbību ar farmācijas nozari saskaņā ar 7. pamatprogrammā paredzētajiem finanšu noteikumiem.

5.5

IMI kopuzņēmumam būs jāveic galvenokārt šādi būtiski uzdevumi:

6.1

EESK atzinīgi vērtē plašu apspriešanu pirms regulas sagatavošanas un atbalsta piemērotu izglītības programmu īstenošanu nolūkā nodrošināt nepieciešamo profesionalitāti nozarē, jo tai ir būtiska loma Eiropas tautsaimniecībā un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanā.

6.2

Šī atzinuma 4.2 punktā ir norādīts, ka KTI galvenokārt tiek veidotas agrāko Eiropas Tehnoloģiju platformu (ETP) darba rezultātā. Tomēr ETP reti ir sasniegušas izvirzītos mērķus saistībā ar pētniecības attīstības stratēģisku veicināšanu. KTI izveides pamatā ir konstatējums par daļēju ETP neveiksmi, lai gan tām būtībā bija jāsniedz nozīmīgs ieguldījums nozares konkurētspējas veicināšanā.

6.2.1

EESK pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā nav iekļauts sīkāk izstrādāts apskats par Eiropas Tehnoloģiju platformu paveikto darbu; bilance nav izveidota, gūtie rezultāti nav norādīti, kā arī nav minēta neviena bibliogrāfiska norāde.

6.2.2

Tādēļ attiecībā uz KTI Komiteja atbalsta ierosinājumu sagatavot gada pārskatus par IMI kopuzņēmuma gūtajiem rezultātiem un sasniegto progresu.

6.3

EESK tomēr atzinīgi vērtē kopuzņēmuma izveidi novatorisku zāļu jomā uzsāktās iniciatīvas īstenošanai. Kopuzņēmumam piemīt būtiskas iezīmes, lai veicinātu pētniecības attīstību farmācijas nozarē Eiropā, reāli apvienojot publisko un privāto sektoru. Minētā iniciatīva atbilst Lisabonas stratēģijas mērķiem, kas paredz pētniecības un izstrādes pasākumu veikšanai ieguldīt 3 % no IKP, turklāt 2/3 no minētā ieguldījuma būtu jānodrošina privātajam sektoram.

6.3.1

Tomēr ņemot vērā daudzējādo finansēšanas sistēmu un ievērojamu iesaistīto Kopienas resursu apjomu, Komiteja uzskata, ka būtu precīzāk jānosaka pētniecības rezultātu izmantošana un piešķiršana. Šajā sakarā plašāk jāaplūko un jāprecizē jautājums par patentiem un intelektuālo īpašumu, ņemot vērā to, kā tas ir definēts regulā un tās pielikumā, kurā ir minēti tikai pamatprincipi, jo šajā jomā varētu rasties viens no sarežģījumiem IMI kopuzņēmuma izveidē.

6.3.2

Vairumam farmācijas uzņēmumu grupu, kas atrodas Eiropā, ir globāla dimensija. Ņemot vērā ievērojamu Kopienas finansējumu, būtu jāizstrādā mehānismi, kas veicina ienākumu gūšanu no Eiropas investīcijām. No šā viedokļa raugoties un vienlaicīgi neradot šķēršļus novatorisku zāļu lietošanai ārpus Eiropas Savienības, regulā būtu jāparedz noteikumi par visu pētniecības posmu norisi, kā arī par pētniecības rezultātā iegūto molekulu ražošanu Eiropas Savienībā. Būtu vēlams, lai minētie noteikumi paredzētu arī to, ka peļņa, kas gūta to pētniecības darbību rezultātā, kuras finansēja IMI kopuzņēmums, tiktu ieguldīta investīcijās Kopienas teritorijā.

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/15

1.1

EESK kopumā atbalsta Komisijas stratēģiju. Tā uzskata, ka ieguldījumu piesaistīšana pētniecībai un attīstībai ir piemērots veids, kā Eiropas uzņēmumiem sniegt drošu pamatprincipu kopumu, izmantojot jaunu instrumentu, kas ļauj pārvarēt pašreizējo Kopienas finansējuma sadrumstalotību un izvairīties no programmu dažāda sadalījuma, kuru rezultātā vairs nav iespējams izvērtēt sasniegto.

1.2

Komiteja atbalsta izteikto priekšlikumu iesniegt ikgadēju ziņojumu par ARTEMIS rezultātiem. Tomēr Komiteja izsaka nožēlu, ka nepastāv sīki izklāstīts novērtējums par bijušo “Eiropas Tehnoloģiju platformu” darbību un sasniegtajiem rezultātiem.

1.3

Komiteja uzskata, ka ARTEMIS kopuzņēmums, kas balstās uz publiskā un privātā sektora partnerību, ir spēcīgs pamats Eiropas pētniecības telpas izveidei un liels ieguldījums Eiropas uzņēmumu konkurētspējas veicināšanā.

1.4

Dodot labvēlīgu atzinumu konkrētajam priekšlikumam, EESK uzsver ieguldījumu jomā ierosinātās pirmreizējās stratēģijas nozīmīgumu, jo tā apvieno Kopienas, uzņēmumu, dažādu dalībvalstu un to pētniecības un izstrādes struktūru, kuras piedalās, resursus.

1.5

Attiecībā uz šo pirmreizējo sadarbības struktūru, kura var izrādīties sarežģīta, tiklīdz būs jāizmanto ierosinātie pētniecības produkti, EESK pauž gandarījumu par to, ka regulas par kopuzņēmumu 24. pantā ar lielu precizitāti skatīts intelektuālā īpašuma jautājums un uzsvērta tā nozīme.

1.6

Visbeidzot, Komiteja uzskata, ka nepieciešama:

2.1

Konkrētajā Padomes regulas priekšlikumā ir paredzēts uzsākt pašas pirmās Eiropas publiskā un privāta sektora partnerības pētniecības un izstrādes jomā. Tajā ir definēta viena no divām pirmajām kopīgām tehnoloģiju iniciatīvām (KTI). Šī iniciatīva attiecas uz iegultām datorsistēmām (1).

2.2

KTI mērķis ir vispārējā veidā rūpniecībai, pētniecības uzņēmumiem, dalībvalstīm un Komisijai ļaut apkopot visus vai daļējus resursus mērķtiecīgām pētniecības programmām.

2.3

Pretēji tradicionālai stratēģijai, kas paredz sniegt projektiem publisko finansējumu katrā gadījuma atsevišķi, KTI attiecas uz liela apjoma pētniecības programmām, kurām ir kopīgi stratēģiskie pētniecības mērķi. Šai jaunai pieejai būtu jāveido Eiropas pētniecības un jauninājumu kritiskā masa, jānostiprina zinātniskā sabiedrība galvenajās stratēģiskās jomās un jāsaskaņo projektu finansēšana, lai ātrāk varētu izmantot pētniecības rezultātus.

2.4

Ar šo priekšlikumu tiek ieviests juridiskais pamats, ar kuru izveido ARTEMIS — KTI iegulto datorsistēmu jomā.

2.5

KTI ARTEMIS attiecas uz neredzamiem datoriem (integrētas sistēmas), kas liek darboties virknei iekārtu — no automobiļiem līdz lidmašīnām un telefoniem, no enerģētikas tīkliem līdz virknei mājas elektroiekārtu, piemēram, veļas mašīnām, televizoriem utt.

2.6

Saskaņā ar prognozēm līdz 2010. gadam pasaulē būs vairāk nekā 16 miljardi integrētu procesoru un vairāk nekā 40 miljardi līdz 2020. gadam. 2010. gadā šī neredzamā datortehnika un programmatūra veidos 30 līdz 40 % no jauno produktu vērtības: plašai sabiedrībai paredzētā elektrotehnika (41 %), telekomunikācijas (36 %), automobiļi (36 %) un veselības aprūpes aprīkojums (33 %).

2.7

Septiņu gadu laikā pētniecībai paredzētā ARTEMIS budžets kopā sasniegs 2,7 miljardus euro. 60 % no šīs summas nodrošinātu rūpniecība, 410 miljonus euro — Komisija, un 800 miljonus euro — dalībvalstu programmas.

3.1

Informācijas un komunikāciju tehnoloģijām (IKT) ir būtiska ekonomikas un sociālā nozīme, un tām ir liela loma pārskatītās Lisabonas stratēģijas īstenošanā, kurā uzsvērts, ka zināšanas un inovācijas palīdz sekmēt izaugsmi un nodarbinātību.

3.2

Pasaules mērogā kopējiem pētniecības un izstrādes izdevumiem tuvāko desmit gadu laikā būtu jāpalielinās apmēram par 170 %, taču paredzams, ka iegultām sistēmām paredzētie izdevumi palielināsies par 225 %, no 58 miljardiem euro 2002. gadā līdz 132 miljardiem euro 2015. gadā (2).

3.3

Eiropas Savienībā pētniecības un izstrādes jomā IKT paredzētie izdevumi ir 18 % apmērā no kopējiem pētniecības un izstrādes izdevumiem, turpretim ASV šis skaitlis ir 34 % un Japānā — 35 % (3). Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, Eiropas Savienībā izdevumi ir apmēram 80 euro uz vienu iedzīvotāju, savukārt, ASV tie ir 350 euro, un Japānā — 400 euro. Iegulto sistēmu pētniecība veido būtisku daļu no IKT pētniecības; Eiropā tai paredzēti 380 miljoni euro no publiskā finansējuma un vairāk nekā 50 % no uzņēmumu budžeta, kas paredzēts informācijas un komunikāciju tehnoloģiju pētniecībai.

3.4

Lai arī nākotnē ES būtu pārstāvēta šajā nozarē, kurai ir liels attīstības potenciāls, tai ir jāpalielina ieguldījumi šajā stratēģiskajā jomā un tie labāk jāizmanto, nevis jābalstās uz pētniecības struktūru, kurā spēki tiek izkliedēti un rada dubultu darbu. ES uzņēmumiem šobrīd nav satvara nepieciešamo pamattehnoloģiju un standartu izstrādei.

3.4.1

Kopumā progresu kavē uzņēmumu mērķu koordinēšanas trūkums pētniecības un izstrādes jomā, dubults darbs un neoptimāla ierobežoto pētniecības apropriāciju izmantošana.

3.4.2

Komisijas priekšlikumā ir paredzēts mainīt šo vispārējo situāciju.

4.1

Lēmums par kopuzņēmuma ARTEMIS izveidi, kas paredzēta dokumentā COM(2007) 243 galīga redakcija, izriet no Lēmuma Nr. 1982/2006/EEK par Septīto pamatprogrammu, kurā paredzēts Kopienas ieguldījums, lai izveidotu publiskā un privātā sektora ilgtermiņa partnerības Eiropas mērogā zinātniskās pētniecības jomā.

4.2

Šīs partnerības tiek veidotas “kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu” (KTI) veidā, un tās ir radušās no bijušajām “Eiropas Tehnoloģiju platformām” (ETP).

4.3

Komisija Lēmumā Nr. 971/2006/EEK par īpašo programmu “Sadarbība” (4) ir uzsvērusi vajadzību ieviest publiskā un privātā sektora partnerības un noteikusi sešas jomas, kurās kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu izveide būtu piemērota, lai veicinātu pētniecību Eiropā. Jomas ir šādas:

4.4

Šīs vispārējās stratēģijas ietvaros regulas priekšlikumā COM(2007) 243 paredzēts īstenot Padomes regulu, ar ko izveido “ARTEMIS kopuzņēmumu” iegulto datorsistēmu jomā uzsāktās kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas īstenošanai.

4.5

Uzņēmuma izvēle attiecībā uz būtisko “iegultā intelekta” tematu atbilst stratēģiskai jomai, kas ietver automobiļu nozari, sadzīves tehniku, sakaru ierīces, vadības sistēmas un biroja tehniku.

4.6

Šajās nozarēs ir paredzēts, ka jau šobrīd lielā iegulto datorsistēmu nozīme iekārtu kontrolē ievērojami palielināsies nākamo piecu gadu laikā: sagaidāms, ka iegulto sistēmu daļa galaprodukta vērtībā sasniegs 35 — 40 %, un to skaits 2010. gadā varētu būt 16 miljardi un 2020. gadā pārsniegt 40 miljardus.

4.7

Galvenais pamatojums KTI izveidei ir vēlme radīt Eiropas pētniecības un izstrādes programmu, kas palīdzēs ES rūpniecībai sasniegt vadošo stāvokli pasaulē iegulto datorsistēmu jomā. Šīs datorsistēmas ir būtiski jauninājumi nozīmīgākajās nozarēs, lai veicinātu konkurētspēju un Eiropas uzņēmumu attīstību.

4.8

Komisija uzskata, ka šādai iniciatīvai kā ARTEMIS ir būtiska nozīme, lai izvairītos no tā, kas notika Eiropas rūpniecībā galddatoru un interneta jomā, kad tieši ieguldījumu trūkuma dēļ ražotnes tika pārvietotas ārpus Eiropas (ASV, Japāna utt.).

4.9

KTI ARTEMIS tika izveidota pēc plašas apspriešanās ar ieinteresētajām personām un pēc virknes nozīmīgu iniciatīvu un konferenču Kopienas līmenī. Iniciatīvas mērķus un uzdevumus iepriekš izskatīja uzņēmumos un akadēmiskajās aprindās, kuri konkrētā priekšlikuma izstrādei sniedza savas īpašās zināšanas iegulto datorsistēmu jomā. Dalībvalstis atzina, ka risināt būtiskus nākotnes uzdevumus ir iespējams tikai Kopienas līmenī.

—

ARTEMISIA finanšu ieguldījums līdz maksimāli 20 miljoniem euro vai līdz 1 % no kopējām projektu izmaksām, taču nepārsniedzot [30] miljonus euro;

—

Kopienas finanšu ieguldījums līdz 10 miljoniem euro;

—

ARTEMIS dalībvalstu ieguldījumi natūrā.

—

Kopienas finanšu ieguldījums 410 miljonu euro apmērā;

—

ARTEMIS dalībvalstu ieguldījumi, kas izmaksājami tieši pētniecības un izstrādes organizācijām, kas piedalās pētniecības un izstrādes projektos;

—

pētniecības un izstrādes organizāciju ieguldījumi natūrā.

4.12.1

Laikposmā līdz 2013. gada 31. decembrim Komisijas ieguldījums būs maksimāli 420 miljoni euro. Šos līdzekļus maksā no īpašās programmas “Sadarbība”, ar ko īsteno Septīto pamatprogrammu pētniecības un tehnoloģiju izstrādes pasākumiem atbilstīgi Padomes Regulas Nr. 1605/2002 54. panta 2. punkta noteikumiem. 2008. gadā tiks piešķirti 42,5 miljoni euro.

4.12.2

Šis lielais ieguldījums ir pamatojams ar to, ka ARTEMIS nākotnes rezultāti konkrētajās jomās būs arī kā nozīmīgi atskaites punkti Kopienas politikām kopumā, jo īpaši vides aizsardzības, transporta, enerģētikas un iekšējā tirgus jomā. Tādējādi tā sniegs arī konkrētu ieguldījumu Lisabonas konkurētspējas mērķu īstenošanā un Barselonas mērķu par līdzekļu novirzīšanu pētniecībai īstenošanā. Ierosinātā iniciatīva ir daļa no Kopienas tālejošās stratēģijas, kurā cita starpā iekļauts priekšlikums izveidot Eiropas Tehnoloģijas institūtu (ETI).

4.14

Komisija uzskata, ka ARTEMIS kopuzņēmuma izveide sniegs Kopienai šādas objektīvas priekšrocības:

5.1

EESK kopumā atbalsta Komisijas stratēģiju. Tā uzskata, ka ieguldījumu piesaistīšana pētniecībai un attīstībai ir piemērots veids, kā Eiropas uzņēmumiem sniegt drošu pamatprincipu kopumu, izmantojot jaunu instrumentu, kas ļauj pārvarēt pašreizējo Kopienas finansējuma sadrumstalotību un izvairīties no programmu dažāda sadalījuma, kuru rezultātā vairs nav iespējams izvērtēt sasniegto.

5.2

Tomēr, kā tas norādīts 4.2. pantā, KTI ir radušās bijušo “Eiropas Tehnoloģiju platformu” (ETP) darba rezultātā. Taču tās reti sasniedza tām noteikto pētniecības stratēģiskas veicināšanas mērķi Eiropā, jo to dalībniekiem nebija pietiekamas atbildības sajūtas. KTI izveide balstās uz šo konstatējumu, ka ETP lomas īstenošana piedzīvoja daļēju neveiksmi, jo būtībā tām bija jāsniedz nozīmīgs ieguldījums rūpniecībai konkurētspējas jomā.

5.2.1

EESK izsaka nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā nav sniegta sīkāka informācija par iepriekš “Eiropas Tehnoloģiju platformu” (ETP) ietvaros veikto darbu, nav sniegts nekāds kopsavilkums, sasniegtie rezultāti netiek minēti, un netiek minēta neviena bibliogrāfiska atsauce.

5.2.2

Tādēļ, runājot par KTI, Komiteja atbalsta ierosinājumu iesniegt gada ziņojumu, kurā būtu ietverts kopsavilkums par sasniegtajiem rezultātiem un īstenoto progresu.

5.3

Komiteja uzskata, ka ARTEMIS kopuzņēmums, kas balstās uz publiskā un privātā sektora partnerību, ir stingrs pamats Eiropas pētniecības telpas izveidei un izšķirošs ieguldījums Eiropas uzņēmumu konkurētspējas veicināšanā.

5.4

Gudrāku sistēmu pieejamība nākotnē varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu arvien drošāku produktu ražošanā, vienlaikus veicinot augsta līmeņa apmācību un kvalifikāciju ieviešanu, kas savukārt veicinātu darba vietu izveidi un nodarbinātības attīstīšanu.

5.5

Dodot labvēlīgu atzinumu konkrētajam priekšlikumam, EESK uzsver ieguldījumu jomā ierosinātās pirmreizējās stratēģijas nozīmīgumu.

5.5.1

Pirmo reizi saistībā ar pētniecības un izstrādes programmām tiks izmantoti ne tikai Kopienas un ARTEMISIA pārstāvēto uzņēmumu, kas nav ierasti, resursi, bet arī dažādu dalībvalstu un to pētniecības un izstrādes struktūru, kas piedalās, resursi.

5.5.2

Attiecībā uz šo pirmreizējo asociējošo shēmu, kura var izrādīties sarežģīta, tiklīdz būs jāizmanto ierosinātie pētniecības produkti, EESK pauž gandarījumu par to, ka regulas par kopuzņēmumu 24. pantā ar lielu precizitāti skatīts intelektuālā īpašuma jautājums un uzsvērta tā nozīme.

5.6

Tomēr, lai īstenotu mērķus un palielinātu visas šā jaunā instrumenta iespējas, EESK uzskata, ka nepieciešams:

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/19

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē lēmumu par kopuzņēmuma Clean Sky izveidi. EESK uzskata, ka šādi atsākot ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, proti, izmantojot publiskā un privātā sektora finansējumu, uzņēmumiem tiktu nodrošināts stabils pamats, kas ļautu pārvarēt Kopienas finansējuma pašreizējo sadrumstalotību un koordinēt bieži vien pārāk izkliedētos pētījumus, tādējādi palīdzot paaugstināt to efektivitāti.

1.2

EESK atzinīgi vērtē nozares izvēli, tādējādi saskaņā ar Lisabonas stratēģiju sniedzot jaunu iniciatīvu tehniski inovatīvai rūpniecībai ar lielu skaitu augsti kvalificētu darbavietu un vienlaikus arī veicinot nepieciešamo progresu vides kvalitātes jomā.

1.3

Atzinīgi vērtējot apspriežamo priekšlikumu, EESK pirmām kārtām vēlētos uzsvērt ierosinātās stratēģijas nozīmīgumu ES saistībā ar ieguldījumiem un pētījumu koordinēšanu. Tādējādi Komiteja uzskata, ka šī stratēģija rada stingru pamatu Eiropas pētniecības telpas izveidei un ir svarīgs ieguldījums, lai sekmētu nozares Eiropas uzņēmumu konkurētspēju.

1.4

Komiteja uzskata, ka, ņemot vērā finansējumu, plašo līdzdalību un iesaistītos nozīmīgos Kopienas resursus, acīmredzot būtu precīzāk, jānosaka, kā un kas izmanto pētniecības rezultātus, jo īpaši attiecībā uz intelektuālo īpašumu un patentu piešķiršanu.

1.5

Visbeidzot Komiteja uzskata, ka nepieciešams:

2.1

Padomes regulas mērķis ir izveidot vienu no pirmajām publiskā un privātā sektora partnerībām pētniecības un izstrādes jomā. Tajā ir definēta viena no pirmajām Kopīgajām tehnoloģiju iniciatīvām (KTI). Tā attiecas uz aeronautikas un gaisa transporta jomu. Iniciatīvas nosaukums ir “CLEAN SKY”.

2.2

KTI mērķis ir dot iespēju nozarei, pētniecības iestādēm, dalībvalstīm un Komisijai daļēji vai pilnībā apvienot resursus nolūkā atbalstīt noteiktas pētniecības programmas.

2.3

Atšķirībā no parastās stratēģijas, kas paredz publiskā sektora finansējuma piešķiršanu katram projektam atsevišķi, KTI atbalsta liela mēroga pētniecības programmas ar kopīgiem stratēģiskiem mērķiem. Minētajai jaunajai pieejai būtu jābūt noteicošajai Eiropas pētniecības un izstrādes jomā, jākonsolidē zinātniskās aprindas galvenajās stratēģiskajās jomās un jāļauj saskaņot projektu finansēšanu, lai pētniecības rezultātus varētu izmantot pēc iespējas ātrāk. KTI ir virzītas uz būtiskām jomām, kurās pašreizējie instrumenti nav ne pietiekami apjomīgi, ne ātri, lai Eiropai saglabātu vai iegūtu vadošo pozīciju pasaules mēroga konkurencē. Tādās jomās valsts, Eiropas un privātais finansējums pētniecībai var nodrošināt augstu pievienoto vērtību, jo īpaši, veicinot privāto finanšu pieaugumu pētniecībā un izstrādē.

2.4

Aeronautikas un gaisa transporta KTI (Clean Sky) galvenais mērķis ir paātrināt ES tehnoloģiju attīstību gaisa transporta jomā, lai tās iespējami ātrāk varētu ieviest praksē. Šādām tehnoloģijām būtu jāsniedz ieguldījums ne vien nozaru konkurētspējā, bet tās varētu arī palīdzēt sasniegt vides un sociālos stratēģiskos mērķus Eiropā, saistot tos ar ilgtspējīgu tautsaimniecisko izaugsmi.

3.1

Minētā programma ir nepieciešama un pamatota, ņemot vērā prognozes, ka gaisa satiksmes apjoms nākamajos divdesmit gados palielināsies dubultā apmērā, un tāda pasažieru un kravu pārvadāšanas sistēma, kas nodrošina vides aizsardzību, ir būtisks elements, lai garantētu Eiropas saimniecisko un sociālo izaugsmi.

3.2

Lēmums rīkoties Eiropas līmenī liekas atbilstošs, ņemot vērā to, ka ieinteresēto pušu darbība dalībvalstīs nesaņem pietiekamu atbalstu nepieciešamo saimniecisko resursu un zinātnisko ieguldījumu ziņā.

3.3

Dalībvalstu tiešai līdzdalībai ir izšķiroši nozīme gan attiecībā uz vajadzīgo finanšu līdzekļu mobilizēšanu, gan arī tādēļ, ka daudzi lēmumi — aicinājumu piedalīties programmās noformēšana, pastāvīga visu programmu posmu uzraudzība vai rezultātu novērtēšana — vēl aizvien tiks pieņemti valstu līmenī.

3.4

Aeronautikas nozarē drīz vien būs jāsaskaras ar tādām sarežģītām problēmām kā, piemēram, ietekme uz vidi, un tas varētu palēnināt nozares attīstību.

3.5

Ļoti svarīgas prioritātes ir aviācijas ietekmes uz klimata pārmaiņām un trokšņa līmeņa samazināšana. Lai panāktu Kopienas tiesību aktos paredzētos attiecīgos samazinājumus, tuvākajā nākotnē nepieciešamas būtiskas tehnoloģiskas pārmaiņas. (Eiropas Aeronautikas pētījumu padome ACARE stratēģisko pētījumu programmā līdz 2020. gadam noteikusi mērķi samazināt CO2 emisijas par 50 %, slāpekļa oksīda emisijas par 80 % un trokšņa piesārņojuma līmeni par 50 %).

3.6

Eiropas aeronautikas nozare, kas pašreiz Eiropā nodrošina trīs miljonus darba vietu, cita starpā saskaras ar sīvu konkurenci, ņemot vērā publiskā sektora investīcijas citos ģeogrāfiskos apgabalos un jo īpaši ASV, kur pētījumiem minētajā nozarē piešķirts trīs reizes vairāk līdzekļu nekā pašreiz pieejams Eiropā.

3.7

Publiskā sektora ieguldījumi ir svarīgi arī tādēļ, ka minētajā nozarē ieguldījumi parasti nes peļņu ar lielu novēlošanos, kas var radīt tirgus traucējumus ieguldījumu trūkuma aeronautikas nozares pētniecībā un izstrādē dēļ.

3.8

Aeronautikas un gaisa transporta jomas izvēli Īpašajā sadarbības programmā (skatīt 4.3. punktu) pamato centieni uzlabot pašreizējo un nākamo paaužu veselību un dzīves kvalitāti, samazinot gaisa kuģu ietekmi uz vidi, uzlabojot gaisa kvalitāti vietējā līmenī, samazinot trokšņa līmeni lidostu tuvumā un uzlabojot pasažieru pārvadājumu kvalitāti.

4.1

Regulas priekšlikuma par kopuzņēmuma Clean Sky izveidi [COM(2007) 315 galīgā redakcija] pamatā ir 7. pamatprogrammas noteikumi, kas izklāstīti Lēmumā Nr. 1982/2006/EKK. Regula paredz Kopienas ieguldījumu, lai Eiropas līmenī izveidotu publiskā un privātā sektora ilgtermiņa partnerības pētniecības jomā.

4.2

Minētās partnerības izveido kā Kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas (KTI), turpinot darbu, kas uzsākts Eiropas Tehnoloģiju platformas (ETP) ietvaros.

4.3

Padome Lēmumā Nr. 971/2006/EKK par Īpašo sadarbības programmu uzsvēra nepieciešamību izveidot publiskā un privātā sektora partnerības un noteica sešas jomas, kurās kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas veicinātu Eiropas pētnieciskās darbības tālāku attīstību. Tās ir šādas:

4.4

Ņemot vērā minēto vispārējo stratēģiju, ar regulu, ko ierosina dokumentā [COM(2007) 315 galīgā redakcija], paredz Kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas (KTI) īstenošanu aeronautikas un gaisa transporta jomā, izveidojot kopuzņēmumu Clean Sky.

4.5

Kopuzņēmuma Clean Sky mērķi sīki un skaidri izklāstīti regulas pielikumā iekļauto statūtu 3. pantā. Šie mērķi aptver plašus un tālejošus pasākumus, kas apkopoti regulas 3. pantā:

4.5.1

Clean Sky nodrošina arī dažādu pētniecības pasākumu integrāciju un saskaņošanu, izmantojot apjomradītos ietaupījumus. Uzņēmuma darbības pamatā būs sešas dažādas tehniskās jomas, tā sauktie integrētu tehnoloģiju demonstratori (ITD):

Jau noteikti tehnoloģiskie mērķi katra ITD īstenošanai.

4.6

Saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 22. pantu un Direktīvas 2004/18/EK 15. panta c) punktu kopuzņēmums Clean Sky ir starptautisks uzņēmums ar juridiskas personas statusu; Kopuzņēmuma galvenā mītne atradīsies Briselē; un, ja Padome nepagarinās uzņēmuma darbības termiņu, kopuzņēmums beigs darbību 2017. gada 31. decembrī.

4.7.1

Priekšlikuma būtība ir Padomes regula, kuras pielikumā noteikti kopuzņēmuma statūti. Priekšlikuma juridiskais pamats ir Līguma 171. pants. Kopuzņēmums būs Kopienas struktūra, un, lai gan uz tā budžetu attiecas Padomes Regulas Nr. 1605/2002 185. pants, būs jāņem vērā šīs iniciatīvas īpatnības, proti, publiskā un privātā sektora partnerības ar ievērojams privātā sektora ieguldījums, kas ir vismaz tikpat liels kā publiskā sektora ieguldījums.

—

Eiropas Kopiena, ko pārstāv Komisija;

—

12 integrētu tehnoloģiju demonstratoru (ITD) vadītāji un ne vairāk kā 74 asociētie locekļi, uz kuriem attiecas skatāmās regulas pielikumā iekļauto statūtu 2. pantā izklāstītie dalības noteikumi;

—

ikviens publisko vai privāto tiesību subjekts, kas reģistrēts dalībvalstī vai Septītās pamatprogrammas asociētajā valstī, var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par kopuzņēmuma Clean Sky dalībnieku ar nosacījumu — kā ITD vadītājs viņš apņemas ieguldīt līdzekļus proporcionāli un atbilstoši KTI kopējiem pasākumiem, un viņa kā asociētā locekļa saistības ir proporcionālas tā ITD budžetam, kurā viņš iesaistās, un atbilst attiecīgā ITD prasībām.

4.9.1

Kopuzņēmuma Clean Sky darbības izmaksas vienlīdzīgā apjomā jāsedz Eiropas Kopienai un pārējiem dalībniekiem, katram 50 % apmērā.

4.9.2

Clean Sky kārtējo izmaksu un pētniecības pasākumu izmaksu segšanai ir 800 miljoni euro — tos iegūst no budžeta apropriācijas, kura piešķirta sadaļai “Transports” īpašajā programmā “Sadarbība”, ar ko īsteno Septīto pamatprogrammu pētniecības jomā, saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 1605/2002 54. pantu.

5.1

Komiteja atzinīgi vērtē lēmumu par kopuzņēmuma Clean Sky izveidi, kas izriet no 7. pamatprogrammas noteikumiem. Komiteja uzskata, ka ieguldījumi pētniecībā un izstrādē ir atbilstošs veids, lai Eiropas uzņēmumiem nodrošinātu stabilu pamatu, izmantojot jaunu instrumentu, kurš ļautu pārvarēt Kopienas finansējuma pašreizējo sadrumstalotību, izvairoties no daudzām izkliedētām programmām, kuru rezultātus gandrīz nav iespējams novērtēt.

5.2

Minētā iniciatīva atbilst ES politikām un mērķiem un ir saskaņā ar Lisabonas stratēģiju, kurā uzsvērts, ka Kopienā zināšanas un inovācija palīdz sekmēt izaugsmi un nodarbinātību. Tajā ietverti pasākumi saistībā ar ES Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) un tai būtu jāveicina būtisks progress ACARE stratēģiskās pētniecības programmas īstenošanā vides jomā.

5.3

EESK uzskata, ka kopuzņēmums Clean Sky, kura pamatā ir publiskā un privātā sektora partnerība, tāpat kā citas 7. pamatprogrammas īstenošanas rezultātā izveidotās KTI, ir stingrs pamats Eiropas pētniecības telpas izveidei, kā arī nozīmīgs ieguldījums Eiropas uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanā.

5.4

Atzinīgi vērtējot skatāmo priekšlikumu, EESK pirmām kārtām vēlas uzsvērt ierosinātās stratēģijas nozīmi ES saistībā ar ieguldījumiem un pētījumu koordināciju.

5.5

Ņemot vērā dažādo finansējumu sistēmu un ievērojamu iesaistīto Kopienas resursu apjomu, EESK tomēr uzskata, ka būtu lietderīgi precīzāk noteikt pētniecības rezultātu izmantošanu. Tādēļ jautājumu par patentiem un intelektuālo īpašumu, kā tie definēti regulas 20. pantā — aprobežojoties tikai ar principu noteikšanu — vajadzētu precizēt un padarīt skaidrāku, lai nerastos ar tiem saistīti sarežģījumi kopuzņēmuma Clean Sky izveidē un darbībā.

5.6

Lai sasniegtu mērķus un iespējami labāk izmantotu visas iespējas, ko sniedz šis jaunais instruments, EESK uzskata, ka nepieciešami šādi pasākumi:

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/22

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē lēmumu izveidot kopuzņēmumu ENIAC  (1).

1.1.1

Komiteja šajā sakarā uzskata, ka, palielinot investīcijas P&I (pētniecības un izstrādes) jomā ar publiskā un privātā finansējuma palīdzību, tiks izveidota stabila sistēma, ko varēs izmantot uzņēmumi un ar kuras palīdzību būs iespējams novērst pašreizējo tendenci sadrumstalot Kopienas finansējumu. Turklāt šāda sistēma dos iespēju koordinēt pētījumus, kas pārlieku bieži ir izkliedēti, tādējādi veicinot to efektivitāti.

1.2

EESK atzinīgi vērtē nozares izvēli. Tā ir tehniski inovatīva nozare, kas paver plašas nākotnes perspektīvas, kā arī dod iespēju nodarbināt augsti kvalificētus speciālistus. Attīstot minēto nozari, tieši tiks veicināta Lisabonas mērķu sasniegšana konkurētspējas jomā, kā arī virzība uz Barselonā izvirzīto mērķi — attiecīgus līdzekļus (noteiktā procentuālā apjomā no IKP) ieguldīt pētniecībā. Turklāt, attīstot minēto nozari, varēs pilnveidot citas Kopienas politikas jomas, piemēram, vides aizsardzība, transports, enerģētika un veselības aizsardzība.

1.3

Atzinīgi vērtējot iesniegto priekšlikumu, EESK vispirms uzsver, ka ierosinātā ieguldījumu un pētījumu koordinācijas stratēģija ir nozīmīga no Eiropas Savienības attīstības viedokļa. Komiteja uzskata, ka šī stratēģija īpaši sekmē Eiropas Pētniecības telpas izveidi un ievērojami veicina minētās nozares Eiropas uzņēmumu konkurētspēju.

1.4

Attiecībā uz jautājumu par pētniecības procesā attīstīto produktu, t.i., ENIAC uzņēmuma izstrādāto produktu, izmantošanu, kā arī to rūpnieciskās izmantošanas posmiem, šī jaunā sadarbības sistēma var izrādīties sarežģīta; tādēļ EESK atzinīgi vērtē jautājumam par intelektuālā īpašuma tiesībām pievērsto uzmanību.

1.5

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka īpaša uzmanība ir pievērsta riskam, kas saistīts ar nanoelektronikas nozares uzņēmumu pārvietošanu uz citiem pasaules reģioniem. EESK atbalsta ideju par specializētu sektorālu pieeju.

1.6

Visbeidzot, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu jaunās sistēmas piedāvātās iespējas, Komiteja uzskata, ka:

2.1

Ierosinātās regulas mērķis ir izveidot pirmās publiskā un privātā sektora partnerības P&I jomā. Tā attiecas uz vienu no pirmajām kopīgajām tehnoloģiju iniciatīvām (KTI), kas saucas “ENIAC” un tiek īstenota nanotehnoloģiju jomā.

2.2

Minēto KTI plānots izveidot, lai rūpniecības nozare, dalībvalstis un Komisija varētu daļēji vai pilnībā apvienot resursus un tādējādi atbalstīt mērķtiecīgas pētniecības programmas.

2.3

Atšķirībā no tradicionālās stratēģijas, kas paredz publiskā finansējuma piešķiršanu katram projektam atsevišķi, KTI attiecas uz liela mēroga pētniecības programmām, kam ir kopīgi stratēģiski mērķi pētniecības jomā. Piemērojot šo jauno pieeju, būtu jāizveido kritiskā masa Eiropas pētniecības un izstrādes jomā, jāapvieno galveno stratēģisko jomu zinātniskās aprindas, kā arī jāsaskaņo projektu finansēšana, lai pēc iespējas ātrāk varētu izmantot pētniecības rezultātus. KTI aptver būtiskas jomas, kurām pašreizējie instrumenti nav piemēroti un kurās tie nedarbojas pietiekami ātri, lai saglabātu Eiropas vadošās pozīcijas pasaules mēroga konkurences apstākļos. Tās ir jomas, kur valsts, Eiropas un privātais pētniecības finansējums var radīt ievērojamu pievienoto vērtību, it īpaši, veicinot privāto ieguldījumu P&I jomā pieaugumu.

2.4

Kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas nanoektronikas jomā, t.i., ENIAC, vispārējais mērķis ir veicināt nanoelektronikas jomai būtisku zināšanu attīstību, lai uzlabotu Eiropas konkurētspēju. Lai minēto mērķi sasniegtu, Padomes priekšlikumā ir noteikta ENIAC izveides juridiskais pamats.

3.1

Tā kā inovatīvos augsti attīstītu tehnoloģiju produktos aizvien vairāk tiek izmantoti elektroniskie elementi, nanotehnoloģiju nozare ir kļuvusi par vienu no tām stratēģiski nozīmīgajām nozarēm, kas kopīgi Eiropā veicina konkurētspējas uzlabošanos un rūpniecības jomas izaugsmi.

3.2

Nanotehnoloģiju nozarē tiek ražotas iekārtas, kas nepieciešamas nozīmīgākajām rūpniecības nozarēm daudzās jomās, piemēram, telekomunikācijas, patēriņa preces, multimediju pakalpojumi, apmācība, transports, veselības aprūpe, drošība un vide.

3.3

Prognozes liecina, ka nanotehnoloģiju rūpniecības nozares tirgus (kurā ietilpst ne tikai tiešie ražotāji, bet arī ražošanas iekārtu un materiālu piegādātāji) ik gadus pieaugs vidēji par 15 %. Lai pastāvīgi uzturētu šādu augstu izaugsmes līmeni, minētajai nozarei jau tagad ir jāpievērš nepieciešamā uzmanība.

3.4

Tādēļ Kopienas līmeņa iniciatīva jāīsteno ar mērķi saglabāt un stiprināt vadošās pozīcijas attiecīgajās jomās, izmantojot P&I programmas, ar kuru palīdzību varētu sasniegt nepieciešamos mērķus rūpnieciskās izmantošanas jomā. Turklāt, īstenojot minētās programmas, jācenšas sasniegt tālejošākus mērķus tehnoloģiju jomā, pastāvīgi palielināt konkurētspēju un izveidot jaunas darba vietas, kur darbiniekiem nepieciešamas īpašas profesionālās zināšanas un augsta kvalifikācija.

3.5

Izveidojot publiskā un privātā sektora kopuzņēmumu, paveras iespējas uzlabot nanotehnoloģiju nozares P&I organizāciju. Tas ir būtiski, lai risinātu problēmas saistībā ar dalībvalstīs spēkā esošo pētniecības programmu pašreizējo sadrumstalotību; jāatzīmē, ka dalībvalstis nespēj sasniegt kritisko masu un nodrošināt nepieciešamos resursus attiecīgu programmu finansēšanai.

3.6

No šā brīža visi šādi projekti būtu jāīsteno Eiropas līmenī, jo tā ir vienīgā iespēja risināt nopietnās problēmas nanotehnoloģiju nozarē.

3.7

Apliecinot Kopienas dimensijas nozīmību, tiktu radīta iespēja vienkāršot birokrātiskās un administratīvās procedūras, lai dalībvalstīs pastāvošās dažādās sistēmas aizstātu ar vienotu Kopienas procedūru un — salīdzinājumā ar Kopienas līmenī pašreiz pastāvošo situāciju — samazinātu laika posmu līdz tiek piešķirtas tiesības slēgt līgumu P&I jomā (skatīt gadījumu saistībā ar EUREKA); turklāt tādējādi varētu izvairīties no atšķirībām novērtēšanas un kontroles procedūrās.

3.8

Izveidojot publiskā un privātā sektora uzņēmumu, kurā tieši iesaistītas dalībvalstis un attiecīgās nozares uzņēmumi, tiek uzlabotas pašreiz spēkā esošās līdzdalības procedūras, kas paredzētas Eiropas Kopienas P&I programmās. Turklāt programmā paredzētais ievērojamais Kopienas finanšu ieguldījums ļaus izveidot nepieciešamo ekonomisko kritisko masu, lai sasniegtu programmas vērienīgos mērķus.

3.9

Dalībvalstu un uzņēmumu līdzdalība, kā arī to tiešs finansiāls ieguldījums vismaz 50 % apmērā no pētniecības izmaksām, radīs pastiprinošu efektu, t.i., veicinās jaunu finanšu līdzekļu piesaisti un ievērojami sekmēs Eiropas Pētniecības telpas attīstību.

3.10

Ja netiks nodrošināta dalībvalstu tieša līdzdalība, nebūs iespējams piesaistīt ieguldījumus, jo īpaši tādēļ, ka lēmumumu pieņemšana, jo īpaši par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kā arī visu procesa posmu tieša un pastāvīga kontrole vēl aizvien tiek veikta valsts līmenī.

3.11

Turklāt ir jānodrošina arī rūpniecības nozares tieša līdzdalība, jo šīs vērienīgās P&I programmas rezultāti var sekmēt nozīmīgu un aktuālu mērķu sasniegšanu, proti, uzlabot nanotehnoloģiju nozares Eiropas rūpniecības uzņēmumu konkurētspēju un tādējādi veicināt nodarbinātību šajā nozarē.

4.1

Pētniecības programmas ir cieši saistītas ar Septīto pamatprogrammu. Tās pamatā ir vispārzināma atziņa, ka lielāki ieguldījumi P&I jomā būtiski veicina ekonomikas konkurētspēju un dinamismu.

4.2

Kopuzņēmuma ENIAC izveide būs tiešs ieguldījums, kas palīdzēs sasniegt Lisabonas stratēģijā izvirzīto konkurētspējas mērķi un Barselonas mērķus attiecībā uz līdzekļu piešķiršanu pētniecībai. Turklāt šī iniciatīva netieši veicinās attīstību tādās citās Kopienas politikas jomās kā vide, transports, enerģētika un veselības aprūpe.

4.3

KTI-ENIAC iniciatīvas pamatā ir Eiropas līmeņa iniciatīva “Nanozinātnes un nanotehnoloģijas: Rīcības plāns Eiropai 2005.-2009. gadam” [COM(2005) 243 galīgā redakcija], turklāt Kopienas attiecīgās politikas tiek veidotas, ņemot vērā arī Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskās komitejas (SCENIHR) darbību.

5.1

Lēmuma par kopuzņēmuma ENIAC izveidošanu [COM(2007) 356 galīgā redakcija] pamatā ir Lēmums Nr. 1982/2006/EKK par Septīto pamatprogrammu, kas paredz Kopienas ieguldījumu tādu Eiropas līmeņa publiskā un privātā sektora partnerību izveidē, kas ilgtermiņā darbosies zinātniskās pētniecības jomā.

5.2

Minētās partnerības izpaudīsies kā kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas (KTI) un turpinās bijušo Eiropas Tehnoloģiju platformu (ETP) darbu.

5.3

Komisija Lēmumā Nr. 971/2006/EKK par Īpašo programmu “Sadarbība” (2) uzsvēra nepieciešamību izveidot publiskā un privātā sektora partnerības un noteica sešas jomas, kurās KTI izveide veicinātu Eiropas pētnieciskās darbības attīstību. Tās ir:

5.4

Saistībā ar minēto vispārējo stratēģiju, ar ierosināto Regulu [COM(2007) 356 galīgā redakcija] paredzēts izveidot kopuzņēmumu ENIAC, kas darbosies nanoelektronikas jomā.

5.5

Saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 22. pantu un Direktīvas 2004/18/EK 15. panta c) punktu ENIAC kopuzņēmums ir starptautiska struktūra ar juridiskas personas statusu. Kopuzņēmuma galvenā mītne atradīsies Briselē, un, ja Padome nepagarinās tā darbības termiņu, uzņēmums beigs darbību 2017. gada 31. decembrī.

5.8.1

Kopuzņēmuma ENIAC pamatdarbības izmaksas, kas minētas 4. pantā, sedz no šādiem avotiem:

Kopuzņēmuma ENIAC pētniecības un attīstības pasākumus laika posmā līdz 2017. gada 31. decembrim finansē no šādiem avotiem:

5.8.2

Laika posmā līdz 2013. gada 31. decembrim Komisijas maksimālais ieguldījums būs 450 miljoni euro. Saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 1605/2002 54. panta 2. punkta noteikumiem šie līdzekļi ir paredzēti Īpašajā programmā “Sadarbība”, ar ko īsteno Septīto pamatprogrammu pētniecības un tehnoloģiju attīstības pasākumiem.

—

sagatavot un īstenot pētniecības programmu, lai attīstītu nanoelektronikas jomā būtiskas prasmes ar mērķi stiprināt Eiropas uzņēmumu konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību, kā arī veicināt jaunu tirgu veidošanos;

—

atbalstīt pētniecības un izstrādes pasākumu īstenošanu, proti, piešķirt finansējumu tādu projektu dalībniekiem, kas izraudzīti atlases kārtībā;

—

veicināt publiskā un privātā sektora partnerību, kuras mērķis ir apvienot centienus Kopienas, valsts un privātā sektora līmenī, kā arī sekmēt publiskā un privātā sektora sadarbību;

—

nodrošināt nanoelektronikas jomā uzsāktās kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas efektivitāti un ilgtspējību;

—

veicināt P&I jomā ieguldīto Eiropas līmeņa centienu sinerģiju un koordināciju, tostarp kopuzņēmumā ENIAC pakāpeniski iekļaujot tādus ar šo jomu saistītus pasākumus, ko pašreiz īsteno ar starpvaldību pētniecības un attīstības shēmu (EUREKA) palīdzību.

6.1

EESK atzinīgi vērtē lēmumu izveidot kopuzņēmumu ENIAC un attiecīgo Regulas priekšlikumu. Paužot atbalstu minētajam priekšlikumam, EESK vispirms uzsver, ka ierosinātā ieguldījumu un pētījumu koordinācijas stratēģija ir nozīmīga no Eiropas Savienības attīstības viedokļa.

6.2

Kā jau Komiteja uzsvērusi atzinumos par citām regulām, kuru pamatā ir Padomes lēmums Nr. 971/2006/EKK par Īpašo programmu “Sadarbība”, tā uzskata, ka, palielinot investīcijas P&I jomā, tiks izveidota stabila sistēma, ko varēs izmantot Eiropas uzņēmumi un ar kuras palīdzību būs iespējams novērst pašreizējo tendenci sadrumstalot Kopienas finansējumu, kā arī izvairīties no programmu no nevienādas sadales.

6.3

Šī iniciatīva atbilst Eiropas Savienības politikām un mērķiem, kā arī Lisabonas stratēģijas pamatnostādnēm, kurās noteikts, ka zināšanas un inovācijas Kopienā sekmē un veicina izaugsmi un nodarbinātību. Nanotehnoloģijām ir būtiska nozīme, jo tās šodien veicina inovācijas tādās daudzās stratēģiski nozīmīgās nozarēs, kas Eiropas Savienībā ievērojami veicina attīstību un izaugsmi (mobilās komunikācijas, transports, skaitļošanas tehnika, ražošanas automatizācija, veselības aprūpe …). Izveidojot kopuzņēmumu, Eiropas uzņēmumi varētu saglabāt vai pat pilnveidot spējas attīstīt un ražot attiecīgiem augstiem un vides aizsardzības standartiem atbilstošus ilgtspējīgus produktus. Kopuzņēmuma izveide ievērojami veicinātu Eiropas Pētniecības telpas izveidi, kā arī Eiropas uzņēmumu konkurētspēju.

6.4

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Regulai (kas paredz minētās KTI izveidi) pievienotajā ietekmes novērtējumā īpaša uzmanība ir pievērsta jautājumam par risku, kas saistīts ar nanoelektronikas nozares uzņēmumu pārvietošanu uz citiem pasaules reģioniem. Tas ir svarīgi, jo šie uzņēmumi ievērojami veicina izaugsmi un nodarbinātību un vienlaikus — vismaz daļēji — sekmē to investīciju ienesīgumu, ko Eiropas Savienība plāno ieguldīt minētās nozares attīstībā. Tādēļ, lai atbalstītu šo nozīmīgo rūpniecības nozari, EESK atbalsta ideju izstrādāt specializētu sektorālu pieeju.

6.5

Attiecībā uz jautājumu par pētniecības procesā attīstīto produktu,t.i., ENIAC uzņēmuma izstrādāto produktu, izmantošanu, kā arī to rūpnieciskās izmantošanas posmiem, šī jaunā sadarbības sistēma var izrādīties sarežģīta; tādēļ EESK atzinīgi vērtē statūtu 23. pantā minētajam jautājumam par intelektuālā īpašuma tiesībām pievērsto uzmanību. Vienlaikus Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Regulā ir pievērta attiecīga uzmanība veselības aizsardzības un drošības jautājumiem.

6.6

Lai labāk varētu sasniegt kopuzņēmuma mērķus, kā arī pēc iespējas labāk izmantot jaunās sistēmas visas priekšrocības, Komiteja uzskata, ka:

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/27

1.1

Turpinot darbu, kas iesākts ar atzinumiem par tematu “Zaļā grāmata par Kopienas acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārskatīšanu” (1) un “Komisijas paziņojums par to, kā tiek īstenota direktīva par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem” (2), EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu veikt 1994. gada 26. oktobra Direktīvas 94/47/EK (3) pārskatīšanu, kā to ierosinājusi Komisija, ņemot vērā Komitejas piezīmes un ieteikumus (4).

1.2

EESK kopumā piekrīt Komisijas priekšlikumam par minētās direktīvas darbības jomas paplašināšanu, jaunu produktu noteikšanu un precizēšanu, stingrākām prasībām attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, un līgumā iekļaujamo informāciju, atteikuma tiesību izmantošanas perioda standartizāciju un jebkādu maksājumu aizliegšanu minētajā periodā neatkarīgi no iemesliem. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka minētajā priekšlikumā izmantotā pieeja nav pārliecīgi stingra, jo dalībvalstīm ir dota iespēja veikt turpmākus patērētāju aizsardzības pasākumus atbilstīgi Līgumā izklāstītajiem principiem.

1.3

EESK tomēr uzskata, ka saskaņā ar pašas Komisijas viedokli, kas izteikts Zaļajā grāmatā par Kopienas acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārskatīšanu, maksimāli iespējamā saskaņošana ir pamatota tieši minētajā jomā attiecīgo tiesību unikālā rakstura dēļ un to ievērojamo atšķirību dēļ, kādas ir dalībvalstīs iepriekš minēto tiesību daudzšķautņainās juridiskās būtības konceptualizācijā un raksturojumā, kas valstu dažādajās juridiskajās sistēmās rada ārkārtīgi atšķirīgas sekas, jo īpaši attiecībā uz līgumu minimāli un maksimāli pieļaujamo darbības laiku un to anulēšanu, spēkā neesamības atzīšanu, laušanu vai atcelšanu.

1.4

Komiteja tādēļ izsaka nožēlu par to, ka, lai gan Komisija atzīst, ka lielākā daļa problēmu minētajā nozarē bieži ir pārrobežu rakstura un tādēļ to pienācīga atrisināšana nav iespējama dalībvalstu līmenī tieši dalībvalstu atšķirīgo tiesību aktu dēļ, Komisija tomēr pievēršas iepriekš minēto tiesību tikai atsevišķiem aspektiem. Ļoti daudzos gadījumos dalībvalstīm atkal ir jārīkojas pēc saviem ieskatiem, tāpēc gandrīz nekas netiek darīts priekšlikumā uzskaitīto problēmu novēršanai.

1.5

Bez tam, neraugoties uz to, ka EESK piekrīt “minimālās saskaņošanas” sistēmas ieviešanai, tā līdz ar pārējām Kopienas iestādēm (5) uzskata, ka patērētāju tiesību aizsardzības pasākumi ir noteikti pārāk zemā līmenī. Pieredze liecina, ka vairākums dalībvalstu nav izmantojušas minimālās saskaņošanas klauzulu, bet gan gluži pretēji, ir pieņēmušas burtisku pieeju (6). Līdz ar to nav sasniegts patērētāju tiesību aizsardzības atbilstošs līmenis, un tādēļ EESK aicina Komisiju, attiecīgi ievērojot subsidiaritātes principu, reglamentēt pārējos, vienlīdz svarīgos priekšlikumā iekļautos aspektus, kā priekšnoteikumu izvirzot patērētāju tiesību aizsardzības augstāka līmeņa sasniegšanu.

1.6

Komiteja tādēļ ierosina pilnveidot vairākas normas tiesiskajā regulējumā, kas piemērojams iepriekš minētajām tiesībām, līguma pamatnosacījumus un tā saistību ar papildlīgumiem, jo īpaši nesaistītiem kredītiem, lai pastiprinātu un garantētu patērētāju tiesību adekvātu aizsardzību.

1.7

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos (7) EESK vēlas arī uzsvērt to, cik liela nozīme ir līgumslēdzēju pušu — jo īpaši mazāk informētu patērētāju — nodrošināšanai ar informāciju. EESK tādēļ uzskata, ka būtu lietderīgi neizslēgt iespēju, ka dalībvalstis nosaka proporcionālas un preventīvas kriminālsankcijas, kuru pamatelementi iepriekš pienācīgi sīki jāizstrādā, par tādu praksi, kas nopietni pārkāpj direktīvā izklāstītās tiesības.

1.8

Komiteja mudina Komisiju veikt sīku analīzi atsauksmēm, ko Komisija ir saņēmusi par konsultatīvo dokumentu (8), jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīm, ar kurām apspriedes notika ar minētā dokumenta starpniecību, bet kas netika iekļautas ziņojumā (9) par direktīvas piemērošanu, kurš attiecās tikai uz 15 dalībvalstīm. Komisijai būtu arī rūpīgi jāizskata salīdzinošā analīze, kas aptver 25 dalībvalstis (10), īpašu uzmanību pievēršot atšķirībām dalībvalstīs.

1.9

EESK ierosina virkni grozījumu (11) un izvirza vairākus ieteikumus minētā priekšlikuma juridisko aspektu uzlabošanai un citās direktīvās, īpaši Negodīgas komercprakses direktīvā (12), jau iekļauto ideju, jēdzienu un prakses konsolidēšanai un saskaņošanai. Iepriekš minētais jāņem vērā, lai paaugstinātu patērētāju drošību un uzticēšanos šāda veida līgumiem, kuros bieži vien ir apslēpti agresīvas tirgdarbības un realizācijas paņēmieni (13).

2.1

Komisija ierosina pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 26. oktobra Direktīvu 94/47/EK par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu. Minētais priekšlikums ir izvirzīts pēc Padomes 2000. gada 13. aprīļa secinājumiem par iepriekš minētās direktīvas (14) piemērošanu un Eiropas Parlamenta 2002. gada 4. jūlija rezolūcijā izvirzītajiem ieteikumiem (15).

2.2

Direktīvas pārskatīšana ir plānota kopš Komisijas paziņojuma par patērētāju tiesību aizsardzības politikas stratēģiju 2002.-2006. gadam (16), un tā ietilpst t.s. “acquis communautaire patērētāju tiesību aizsardzības jomā”, kas izklāstīts attiecīgajā Zaļajā grāmatā (17).

2.3

Attiecībā uz situācijām, kas izraisa problēmas direktīvas piemērošanā, Komisija uzskata, ka tirgus norišu rezultātā attiecīgajā nozarē ir radušies daudzi jauni produkti, kuri, ieskaitot brīvdienu mītņu izmantošanu, neietilpst direktīvas darbības jomā.

2.4

Komisijas 1999. gadā sagatavotajā ziņojumā par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/47/EK piemērošanu (18) jau ir norādīti neskaitāmi trūkumi direktīvas transponēšanā, un Padome 2000. gada aprīlī (19) apstiprināja Komisijas secinājumus, norādot virkni faktoru, kas būtu jāņem vērā minētās direktīvas pārskatīšanā.

2.5

Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības aizsardzības un patērētāju tiesību aizsardzības politikas komisija 2001. gada atzinumā (20) arī norādīja uz minētajā direktīvā noteikto “patērētāju tiesību aizsardzības pasākumu iespējami zemāko pieņemamo līmeni”.

2.6

Savukārt Eiropas Parlaments 2002. gada 4. jūlija rezolūcijā ieteica Komisijai noteikt pasākumus, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzības augstu līmeni.

2.7

Minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgās direktīvas pārskatīšana ir steidzama un pat prioritāra to problēmu dēļ, ar ko saskaras patērētāji, jo īpaši saistībā ar tālākpārdošanu un jaunajiem produktiem, kuri “tiek līdzīgi tirgoti un visumā ir ekonomiski līdzīgi īpašumtiesībām uz laiku”, kā, piem., “brīvdienu atlaižu klubi un … tālākpārdošanas līgumi”.

2.8

Kā vienu no galvenajiem pamatojumiem iepriekš minētajam Komisija norāda nepieciešamību aktualizēt prasības par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, kā arī iekļaujama līgumā, standartizēt prasības par depozītu un avansa maksājumu aizliegumu atteikuma tiesību izmantošanas periodā, saskaņot atteikuma tiesību izmantošanas periodus un izskatīt iespēju ieviest kriminālsankcijas.

2.9

Sanāksmēs, kas tika sarīkotas laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam, notika apspriedes ar galvenajām ieinteresētajām pusēm.

2.10

Pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi daudzas sūdzības saistībā ar īpašumtiesībām uz laiku, jo īpaši saistībā ar jauniem produktiem, piem., brīvdienu klubiem, tūrisma ceļojumu līgumiem ar atlaidēm, maiņas un tālākpārdošanas līgumiem, tā publicēja konsultatīvu dokumentu (21). Dalībvalstu ekspertu pastāvīgās darba grupas acquis pārskatīšanas jautājumos sanāksmē 2006. gada martā arī notika diskusijas par minētajiem jautājumiem.

2.11

Ierosinātā pārskatīšana ietilpst Komisijas programmā acquis communautaire atjaunināšanai un vienkāršošanai (22).

2.12

Komisija uzskata, ka minētā priekšlikuma juridiskais pamats būtu joprojām jāierobežo ar Līguma 95. pantu (iekšējā tirgus izveide) un ka atbilstoši subsidiaritātes principam tai nebūtu jāizsaka piezīmes par īpašumtiesību uz laiku juridisko būtību, respektējot dalībvalstu atšķirīgos viedokļus minētajā jautājumā.

2.13

Komisija uzsver šādas problēmas pārrobežu aspektus, un uzskata, ka “Vairums patērētāju sūdzību ir saistītas ar pārrobežu darījumiem”. Komisija tomēr pievēršas tikai tiem aspektiem, ko tā uzskata par “problemātiskākajiem, un tādēļ attiecībā uz šiem aspektiem ir vajadzīga rīcība Kopienas mērogā”, atstājot visus pārējos aspektus valstu likumdošanas ziņā. Komisija ir svītrojusi visas norādes uz tiesībām par līgumu laušanu un atcelšanu (kas bija iekļautas Direktīvā 94/47/EK), pat ja tās ir saistītas ar tiesībām izmantot atteikuma periodu.

3.1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, bet atzīmē tās kavēšanos, ņemot vērā to, ka minētās problēmas tika konstatētas jau 1999. gadā un tāpēc tās būtu bijis iespējams atrisināt jau ievērojami agrāk.

3.1.2

EESK vēlas arī atzīmēt, ka daži no šajā dokumentā norādītajiem jautājumiem jau ir izskatīti tās 1993. gada 24. februāra atzinumā (23), kad tika izstrādāta minētā direktīva.

3.1.3

Komiteja uzskata, ka par juridisko pamatu būtu jānosaka nevis Līguma 95. pants, bet gan 153. pants, jo minētais jautājums neattiecas tikai uz vienoto tirgu; tas ir jautājums arī par patērētāju tiesību aizsardzību.

3.1.4

EESK piekrīt priekšlikuma darbības jomas paplašināšanai, iekļaujot tajā arī noteiktu kustamo īpašumu, lai efektīvi varētu reaģēt uz jaunajām tendencēm tirgū.

3.1.5

Komiteja piekrīt priekšlikumā iekļautajiem definīciju grozījumiem (24), jo tie vairāk atbilst minētajā nozarē pašlaik realizētajiem jaunajiem produktiem.

3.1.6

EESK atbalsta to, ka tiek saglabāts aizliegums par jebkāda veida maksājumu vai depozītu, tādēļ ka šāds aizliegums ir efektīvs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka patērētāji var izmantot savas tiesības atteikties no līguma, neizjūtot nekādu ekonomisku spiedienu. Komiteja tāpat uzskata, ka noteikumu attiecināšana arī uz trešām personām pietiekami aizsargās maiņas un tālākpārdošanas līgumus.

3.1.7

EESK atzinīgi vērtē uzteikuma termiņa pagarināšanu līdz 14 dienām, tādējādi standartizējot to, lai gan Komiteja dotu priekšroku minētā termiņa skatīšanai nevis kalendārajās dienās, bet gan darbdienās, kā tā jau norādījusi iepriekšējos atzinumos (25). Jāatzīmē, ka līdz ar Direktīvas 97/7/EK pieņemšanu Padome izdeva paziņojumu, kurā Komisiju aicināja izpētīt iespēju saskaņot spēkā esošajās direktīvās par patērētāju tiesību aizsardzību izmantotās metodes uzteikuma termiņa aprēķināšanai.

3.1.8

Kā jau konstatēts iepriekšējos atzinumos (26) un neierobežojot priekšlikuma 1. panta trešo daļu, EESK uzskata par būtiski svarīgu to, ka Komisija sniedz tiesību izmantot atteikuma periodu un tiesību par līguma laušanu un atcelšanu būtības, ierobežojumu un seku sīkāku definīciju. Pretējā gadījumā nebūs iespējama vēlamā tiesību aktu tuvināšana, jo katra dalībvalsts pieņems savus noteikumus, kam neizbēgami būs kaitīgas sekas pārrobežu sadarbības veidošanā.

3.1.9

Tā kā minētās direktīvas mērķis ir tuvināt valstu tiesību aktus šāda veida tiesību jomā, EESK uzskata, ka pretēji priekšlikuma 4. apsvērumā izteiktajam un neraugoties uz atšķirībām dažādās valstīs, Komisijai būtu jāveic turpmāki pasākumi un jānosaka minēto tiesību juridiskā būtība (27), proti, vai tās ir lietu tiesības (in rem) vai kredīttiesības. Pretējā gadījumā šis priekšlikums nepalīdzēs atrisināt konstatētās problēmas. Priekšlikumā tādēļ būtu jāizklāsta pamatprasības minēto tiesību ievērošanai un, jo īpaši gadījumā, ja tās uzskata par lietu tiesībām (in rem), sekas, kas neizbēgami radīsies saistībā ar reģistrāciju.

3.1.9.1

EESK tādēļ aicina Komisiju noteikt īpašumtiesību uz laiku definīciju neatkarīgi no tā, vai minētās tiesības uzskata par lietu tiesībām (in rem) vai individuālajām saistību tiesībām (pakalpojumu sniegšanas tiesībām), līdz ar sekām, kas neizbēgami radīsies saistībā ar Briseles regulas un Romas I regulas principu piemērošanu. Ja iepriekš minētais netiks veikts, tik ļoti vēlamā saskaņošana, kā arī patērētāju un tirgotāju uzticība netiks panākta. Iepriekš minētajā atzinumā (28) EESK jau faktiski ir sekmējusi šādas definīcijas izstrādi, norādot, ka līgums par īpašumtiesībām uz laiku attiecināms uz lietu tiesībām (in rem) vai individuālajām tiesībām (in personam). Tās nav īres tiesības, jo īres tiesībās neietilpst tiesību nodošana. Nodotās tiesības attiecas uz nedalītu objektu (nedalāmu dzīvokli), un tās iegūst (vai var iegūt) nekustamā īpašuma tiesību raksturu.

3.1.10

Neierobežojot šādu tiesību pieņemto juridisko formu, kas var būt “sui generis” — vai tieši minētā iemesla dēļ —, EESK piekrīt direktīvas priekšlikumā iekļautajiem tiesību pamataspektiem: saistība gan ar kustamo, gan nekustamo īpašumu līdz ar tiesībām izmantot un lietot attiecīgo mītni (nakšņot) par atbilstošu samaksu vismaz vienu gadu.

3.1.11

Papildus 2. pantā jau uzskaitītajiem produktiem Komiteja aicina Komisiju noteikt vispārēju klauzulu (kurā ietverta pamataspektu definīcija), lai atvieglotu pielāgošanos jebkādiem produktiem, ko pēc direktīvas stāšanās spēkā (29) varētu laist tirgū un kuri neatbilst jauno produktu definīcijās noteiktajām prasībām.

3.1.12

EESK uzskata, ka patērētājiem paredzētā iespēja atmaksāt vai iemaksāt noteiktu naudas summu par to, ka viņi savlaicīgi ir izmantojuši tiesības uz atteikuma periodu, nepārprotami izkropļo minētās tiesības, kas pamatotas uz to, ka patērētājam nav jānorāda nekāds iemesls, ne arī jāmaksā kāda naudas summa. Priekšlikuma 5. panta 5. un 6. punkts tādēļ būtu jāsvītro.

3.1.13

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz norādi par nesen pieņemto Negodīgas komercprakses direktīvu (30), kurai tā piekrīt. Komiteja uzsver, ka minētās direktīvas 14. un 15. pantā tomēr nav nekādas norādes uz pašreiz spēkā esošo direktīvu un ka šādas norādes nav arī izskatāmajā priekšlikumā.

3.1.14

Lai gan Komiteja piekrīt minimālas saskaņošanas principam, tā uzskata, ka ierosinātā direktīva ir stingrāka nekā pašreiz spēkā esošā direktīva attiecībā uz to, ka, paredzot dalībvalstīm iespēju noteikt pasākumus patērētāju tiesību lielākai aizsardzībai, tas tiek attiecināts tikai uz atteikuma tiesībām (minēto tiesību izmantošanas sākuma brīdi, kārtību un sekām). Spēkā esošās direktīvas 11. pants (31) tomēr dod iespēju izmantot minēto iespēju plašāk. EESK tādēļ aicina Komisiju saglabāt līdzīgu noteikumu.

3.1.15

Komiteja uzskata, ka Komisijai vajadzētu paredzēt efektīvu sodu sistēmu, kuras mērķis būtu ne tikai novērst praksi, kas ir pretrunā direktīvā noteiktajām saistībām, bet arī nodrošināt juridisko skaidrību un drošību (32). Komiteja atbalsta iespēju, ka atbilstoši Komisijas iepriekš noteiktai sistēmai (33) tieši dalībvalstis un nevis Komisija varētu ieviest kriminālsodus, kas ir proporcionāli, tomēr pietiekami, lai nepieļautu īpaši ļaunprātīgu praksi.

3.1.16

EESK piekrīt, ka tiek iekļauts noteikums par regulāru pārskatīšanu (kāda nav spēkā esošajā direktīvā), lai nepieļautu, ka direktīva pārāk ātri kļūst neaktuāla.

3.1.17

Lai gan pret dažām dalībvalstīm ir ierosināta tiesvedība (34) par direktīvas dažu noteikumu nepareizu transponēšanu, EESK izsaka izbrīnu par Komisijas bezdarbību, jo īpaši attiecībā uz direktīvas transponēšanas termiņa neievērošanu (1997. gada 30. aprīlis). Minēto termiņu ir ievērojušas tikai divas dalībvalstis (35). Komiteja šajā sakarā aicina Komisiju attiecībā uz jauno direktīvu būt stingrākai šādu smagu pārkāpumu gadījumā, ieviešot Kopienas tiesību aktus.

3.2.1

EESK uzskata, ka 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā sniegtā definīcija, kas ir saistīta ar 7. panta noteikumiem, ir pārāk ierobežojoša, jo tieši līgumu saistītais raksturs ir to savstarpējās papildināmības īpaša iezīme. Tieši tāpēc vērā būtu jāņem nevis pakārtojamība, bet gan papildināmība, jo lielākā daļa kredītlīgumu ir tādu līgumu neraksturīgas kombinācijas, kas ir juridiski nošķirti un kā tādi neatbilst šobrīd ierosinātajai definīcijai.

3.2.2

Komiteja nepiekrīt 3. panta 2. punkta formulējumam, jo īpaši attiecībā uz rakstveida informāciju, ko sniegs tikai “pieprasījumu iesniegušam” patērētājam un “attiecīgā gadījumā”. Tā kā minētais pants attiecas uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas un uz kuru patērētājs balstīsies, pieņemot lēmumu par līguma parakstīšanu, EESK uzskata, ka šādas rakstveida informācijas sniegšanai vajadzētu būt obligātai, un tādēļ aicina Komisiju iekļaut minēto noteikumu.

3.2.3

Komiteja aicina Komisiju aizstāt 3. panta 4. punktu un 4. panta 1. punktu, kā arī I pielikuma l) apakšpunktu, III pielikuma f) apakšpunktu un IV pielikuma d) apakšpunktu ar noteikumiem, kas būtu līdzīgi spēkā esošās direktīvas 4. panta noteikumiem (36), ar kuriem tiek nodrošināta patērētāju tiesību lielāka aizsardzība. Tas nosaka ne tikai obligātu informācijas sniegšanu patērētāja dalībvalsts valodā; saskaņā ar minēto noteikumu ir nepieciešams arī apliecināts tulkojums tās dalībvalsts valodā, kurā atrodas īpašums, jo īpaši jautājumos, kas attiecas uz reģistrācijas prasībām.

3.2.3.1

EESK būtībā paredz, ka tirgotāji plašā mērogā pieņems standartlīgumus, kuros patērētājiem būs prasība apstiprināt izraudzīto valodu bez jebkādām precizēšanas vai apspriešanas iespējām; tas varētu nopietni kaitēt viņu ekonomiskajām interesēm.

3.2.4

Komiteja aicina Komisiju izmainīt 4. panta 2. punkta formulējumu, jo īpaši svītrojot frāzi “ja vien puses nevienojas citādi”, ņemot vērā to, ka tā ir svarīga informācija, kuras sniegšanai nevajadzētu notikt pēc attiecīgo pušu ieskatiem. Gūtā pieredze ir apliecinājusi, ka minētās frāzes iekļaušanas rezultātā tirgotāji vienpusēji ierosinās standartlīgumus, un patērētājiem nebūs citas izvēles, kā tikai tos pieņemt.

3.2.4.1

Juridiskās noteiktības un drošības iemeslu dēļ EESK arī uzskata, ka Komisijai vajadzētu precizēt/standartizēt “apstākļus, kas nav atkarīgi no tirgotāja”, jo saskaņā ar 4. panta 2. punktu norāde uz minētajiem apstākļiem būs līguma sastāvdaļa.

3.2.4.2

Attiecībā uz to pašu pantu komiteja aicina Komisiju noteikt metodi informācijas paziņošanai, tā kā šāda informācija ir sniedzama atbilstoši, objektīvi un precīzi (37), kā arī tai jābūt salasāmai (38).

3.2.5

Komiteja ierosina Komisijai precizēt 4. panta 3. punkta frāzi “tirgotājs skaidri vērš patērētāja uzmanību”, jo tās konkrētā juridiskā nozīme ir neskaidra.

3.2.6

Ja 5. panta 1. punkts ir jāsaprot tā, ka tajā noteikti divi periodi atteikuma tiesību izmantošanai, tad EESK aicina Komisiju paredzēt tikai vienu noteikumu, ar ko patērētājam tiek piešķirtas tiesības atteikties no līguma 14 dienu laikā pēc attiecīgā līguma parakstīšanas, ja tas ir bijis paredzēts iepriekšējā saistošā līgumā, ar noteikumu, ka attiecīgais īpašums tajā laikā nav ticis izmantots.

3.2.7

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos Komiteja aicina Komisiju noteikt tā paziņojuma veidu, ar ko informē par atteikuma tiesībām, lai nodrošinātu, ka abām pusēm ir pierādījums par attiecīgās informācijas nodošanu. Piemērotāks ir spēkā esošajā direktīvā iekļautais formulējums (39).

3.2.8

EESK uzskata, ka 8. panta nosaukums būtu jāaizstāj ar frāzi “tiesību obligātais raksturs”, ņemot vērā to, ka minētā panta mērķis ir noteikt nevis direktīvas obligāto raksturu, bet gan nodrošināt to, ka attiecīgās tiesības netiek izslēgtas vai ierobežotas atkarībā no piemērojamajiem tiesību aktiem.

3.2.9

Attiecībā uz tiesiskajiem un administratīvajiem pasākumiem Komiteja uzskata, ka piemērotāki ir Negodīgas komercprakses direktīvas (40) 11. un 12. panta noteikumi, jo tie ir plašāki un visaptverošāki. Komiteja tādēļ aicina Komisiju aizstāt priekšlikuma 9. pantu ar noteikumiem, kas līdzīgi iepriekš minētajiem.

3.2.10

EESK vēlas vērst Komisijas uzmanību uz priekšlikuma tulkojumiem dažādās valodās, jo ir daži jautājumi, kam nepieciešams īpaši rūpīgs tulkojums (41).

4.1

EESK uzskata, ka papildus jau minētajiem trūkumiem priekšlikumā nav izskatīti citi jautājumi, kas būtu jāņem vērā saistībā ar direktīvas pārskatīšanu.

Tas jo īpaši attiecas uz šādiem jautājumiem:

—

ka līgums un dokuments, kas minēts 3. panta 1. punktā, pēc tiesību ieguvēja izvēles tiek sastādīts tās dalībvalsts valodā vai vienā no valodām, kas ir tiesību ieguvēja mītnes zeme, vai arī tās dalībvalsts valodā vai vienā no valodām, kuras pilsonis viņš ir. Dalībvalsts, kas ir tiesību ieguvēja mītnes zeme, tomēr var prasīt, lai līgums jebkurā gadījumā būtu sastādīts tās valodā vai valodās […].

—

pārdevējs nodrošina, ka tiesību ieguvējam izsniedz apliecinātu līguma tulkojumu tās dalībvalsts valodā vai valodās, kurā atrodas nekustamais īpašums.

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/33

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/33

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/34

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/34

1.1

Komiteja pievērš ļoti lielu uzmanību jautājumiem saistībā ar energoefektivitāti, klimata pārmaiņām un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu un kopumā piekrīt Eiropadomes 8.-9. marta pavasara sanāksmes secinājumiem, kuros uzsvērts, ka trīs ES enerģētikas politikas pīlāri ir:

1.2

Biodegvielu nozares progresa ziņojumā Komisija secina, ka, neizvirzot saistošus mērķus, neizdosies panākt pietiekamu biodegvielas daļu kopējā patēriņā. Tā norāda, ka mērķis — līdz 2010. gadam panākt biodegvielu īpatsvaru 5,75 % apmērā — nav sasniedzams, un tādēļ, lai izpildītu Padomes prasības, būtu jāizmanto Direktīvas 2003/30/EK 4. panta 2. punktā paredzētā iespēja (tā sauktā “atkārtotas izskatīšanas klauzula”) un jāizvirza, pēc Komisijas domām, īstenojams mērķis — līdz 2020. gadam panākt biodegvielu īpatsvaru 10 % apmērā. Dīvainā kārtā Komisija uzsver priekšrocības, kādas rastos, ja biodegvielas īpatsvars kopējā patēriņā būtu 14 %, lai gan tajā pašā laikā izvirzītais mērķis ir 10 %, un, lai “izskaistinātu” paziņojumu, ierosina sasniegt nereālus rezultātus.

1.3

Tiek minēti daudzi argumenti pret “pirmās paaudzes” biodegvielu izmantošanu, kas pilnībā neatbilst ES mērķiem. Biodegvielu ražošanas izmaksas un vides izmaksas ir augstas, graudaugu produkti netiek izmantoti cilvēku pārtikai un dzīvnieku barībai, bet gan biodegvielas ražošanai, un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) uzskata, ka biodegvielu ražošana ir viens no iemesliem graudaugu cenu pieaugumam pasaules tirgū.

1.4

Pirmās paaudzes degvielu izmantošana tādejādi rada arī ētiskas problēmas, piemēram, pārtikas un degvielas ražotāju konkurenci, kurai Komisija nevelta īpašu vērību. Komiteja uzsver, ka jāpadziļina sadarbība ar starptautiskajām organizācijām un aģentūrām, kas darbojas lauksaimniecības un pārtikas apgādes jomā, piemēram, FAO un Pasaules Pārtikas programmu (WFP — World Food Programme).

1.5

Ne Komisijas paziņojumā, ne tam pievienotajā ietekmes novērtējumā nav iekļautas pieminēšanas vērtas norādes uz riska faktoriem.

Saistībā ar biodīzeļdegvielu tiek uzsvērtas galvenokārt šādas problēmas:

Savukārt saistībā ar bioetanolu paziņojumā norādīts uz šādām problēmām:

1.6

Komiteja uzsver, ka rūpīgi jāpārbauda ne tikai ietekme uz sociālo, vides un ekonomikas jomu, bet arī ar biodegvielu ražošanu saistītās tehniskās problēmas. Īpaša uzmanība jāpievērš jautājumam par biodegvielu ražošanā izmantojamo izejvielu atdevi — no vienas tonnas cukurbiešu var iegūt aptuveni 400 litrus bioetanola (apmēram 1 500 Mcal). Minētā attiecība nešķiet pārāk izdevīga, un efektivitāte ir neliela, ja ņem vērā enerģijas patēriņu, kas nepieciešams biomasas pārvēršanai biodegvielā. Daudz lietderīgāk biomasu būtu uzreiz izmantot elektroenerģijas vai siltuma ražošanā, kā arī jūras vai sabiedriskajos transportlīdzekļos.

1.7

Komiteja uzsver, ka nopietnu ekoloģisko apsvērumu dēļ jāņem vērā ar mežu izciršanu un izejvielu uzglabāšanu saistītais risks. Konsekventi un rūpīgi jānovērtē ar to saistītie bioloģiskie un bioķīmiskie draudi.

1.8

Komiteja vēlētos aplūkot arī “zinātniskās ētikas” jautājumu. Planēta Zeme ir atklāta sistēma, kas neapturami tuvojas līdzsvara stāvoklim, kurš vienlaicīgi nozīmē arī tās pastāvēšanas beigas. Zinātnieku uzdevums ir apturēt šo bojāejas tendenci, un politiķu uzdevums ir veicināt nepieciešamos pasākumus un pētījumus.

1.9

Komiteja iesaka veikt nopietnu pētījumu par sadedzināšanas laikā notiekošajiem ķīmiskajiem procesiem, lai pārbaudītu, vai sadedzināšanas procesos, kuros neizmanto ogļūdeņradi, bet citas molekulas, rodas vai tiek izdalīti brīvie radikāļi, kas izraisa oksidatīvo stresu, kuru uzskata par patoloģisku stāvokli pirms smagākām slimības formām. Šāds ieteikums ir pamatots, jo nav pietiekamu datu par minēto jautājumu.

1.10

Komiteja uzskata, ka uzmanība noteikti jāpievērš augsnes kopšanai un aizsardzībai. Augsne ir jāsargā, jo tā ir mūsu izdzīvošanas garants. Zemes neapdomīgas apsaimniekošanas un augsnes noplicināšanas dēļ aizvien vairāk pazeminās pazemes ūdens līmenis un strauji pasliktinās pazemes ūdens kvalitāte. Jānodrošina augu seka, lai veicinātu augsnes atjaunošanos.

1.11

Komiteja iesaka Komisijai un visām pārējām ES iestādēm īpašu uzmanību pievērst ūdens patēriņam biodegvielu ražošanā. Ūdens resursu samazināšanās kā viena no daudzajām klimata pārmaiņu sekām dažos reģionos var radīt dramatisku situāciju. Aprēķini jaunākajos Starptautiskā ūdens apsaimniekošanas institūta (IWMI — International Water Management Institute) pētījumos liecina, ka atkarībā no ražošanas veida un ražotnes atrašanās vietas viena litra biodegvielas saražošanai vajag vismaz 1 000 līdz 4 000 litru ūdens.

1.12

Neraugoties uz minētajām problēmām, kuras varētu mazināt, veicot biodegvielas ražošanas procesu pārraudzības un sertificēšanas pasākumus, jo īpaši nodrošinot produktu izsekojamību, Komiteja uzskata, ka arī turpmāk jāatbalsta pētniecība un izstrāde otrās, kā arī trešās paaudzes biodegvielu (piemēram, biobutanola) jomā. Biobutanolam ir raksturīgs zems tvaika spiediens un laba izturība pret ūdens piejaukumiem benzīna maisījumos, kas atvieglo tā izmantošanu pašreizējos benzīna piegādes un tirdzniecības tīklos. Salīdzinot ar esošajām biodegvielām, biobutanolu var piejaukt benzīnam lielākā daudzumā, un transportlīdzekļi nav tehniski jāpārveido. Turklāt salīdzinājumā ar benzīna-etanola maisījumiem tas rada lielāku degvielas ietaupījumu, tādejādi uzlabojot energoefektivitāti un samazinot patēriņu uz vienu litru. Pateicoties atkritumu un bioķīmisku procesu izmantošanai, lai veicinātu dabiskus celulozes sadalīšanās procesus, kas ir sarežģīti un dārgi, jaunās paaudzes degvielas ir energoefektīvas un videi nekaitīgas.

1.13

Komiteja apsver, kādas iespējas biodegvielu nozares attīstība varētu pavērt ES tautsaimniecībai, veicinot Lisabonas programmas mērķu sasniegšanu. Lai gan tieši minētie pasākumi ir paredzēti Septītajā pamatprogrammā, tomēr būtu jāuzlabo visu ieinteresēto pušu sadarbība. Šajā ziņā jāmin lauksaimnieki, pārstrādes rūpniecība, kā arī vides un dabas aizsardzības organizācijas un darba ņēmēju apvienības, kuras izrāda aizvien lielāku interesi par ilgtspējīgas attīstības jautājumu risināšanu saistībā ar aizvien progresīvākiem uzņēmumu sociālās atbildības modeļiem.

1.14

Iespējas, kādas biodegvielas nozares attīstība paver lauksaimniekiem, jāveicina ar noteikumu, ka viņi sniedz ieguldījumu dabas bagātību aizsardzībā un kopīgo resursu, piemēram, ūdens, cilvēku pārtikas, kā arī lopu barības taupīšanā. Lauksaimniecības apvienību uzdevums ir informēt lauksaimniekus par starptautiskajā mērogā pieņemtajiem biodegvielu ražošanas un tirdzniecības noteikumiem. Dažādām Eiropas, valstu un vietējā līmeņa lauksaimniecības organizācijām ir būtiski jāsekmē labākās prakses piemēru izplatība tādās jomās kā sertificēšana, izsekojamība un atbilstības kontrole. Komiteja vēlas kopā ar valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm (ESP) risināt minēto jautājumu un citus ar energoefektivitāti, siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu un klimata pārmaiņām saistītos jautājumus. Valstu ESP jau ir izrādījušas lielu interesi par minētajiem jautājumiem un aktīvi piedalās dažu EESK atzinumu izstrādē.

1.15

Saistībā ar pasākumiem nodokļu jomā, jo īpaši biodegvielas akcīzes nodokli un nodokļu atvieglojumiem, kas tiek piešķirti lauksaimniekiem un automobiļu rūpniecībai, lai finansētu nepieciešamo pētniecisko darbu, patērētājiem, lai veiktu nepieciešamos pārbūves darbus automobiļos, kuros nav paredzēts izmantot biodegvielu, un pašiem biodegvielu ražotājiem, kļūst skaidrs, ka kandidātu saraksts valsts atbalsta saņemšanai ir bezgalīgi garš. Vācijā nesen tika ievērojami samazināti nodokļu atvieglojumi, tādēļ uzreiz samazinājās patēriņš un tikpat drīz neapmierinātību sāka paust uzņēmumi. Lai veiktu ieguldījumus, nepieciešama drošība un stabilitāte, tomēr biodegvielu jomā tirgus vēl nav izveidojies. Katrā gadījumā iespējamie atbalsta pasākumi nedrīkst traucēt konkurenci.

1.16

Transporta nozare nav iekļauta emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā. Komiteja iesaka Komisijai apsvērt, vai emisiju sertifikātu sistēmu varētu ieviest arī transporta nozarē, tādējādi radot papildu stimulu efektīvāk meklēt jaunus risinājumus kaitīgo emisiju samazināšanai. Īpašā izpētes atzinumā, kas tiek izstrādāts pēc Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Barrot kga lūguma, Komiteja ierosinās pasākumus, kuru varētu īstenot.

1.17

Komiteja atbalsta Eiropas Parlamenta rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz biomasas un biodegvielas izmantošanu. Minētajā rezolūcijā Eiropas Parlaments aicina Komisiju ieviest obligātu un visaptverošu sertificēšanas sistēmu, kas ļauj nodrošināt biodegvielu ilgtspējīgu ražošanu visos posmos, un atbalstīt Vides un drošības globālā monitoringa (GMES — Global Monitoring for Environment and Security) sistēmas izveidi un izmantošanu ar nolūku uzraudzīt zemes apsaimniekošanu bioetanola ražošanas vajadzībām, lai tādējādi novērstu tropisko lietusmežu izciršanu un cita veida nelabvēlīgu ietekmi uz vidi.

1.18

Ņemot vērā šajā atzinumā minētās problēmas, Komiteja aicina Komisiju pastāvīgi pārskatīt 10 % mērķa īstenošanu un izvirzīt priekšlikumus grozījumiem, ja problēmas nav atrisināmas atbilstošā un ilgtspējīgā veidā.

2.1

“Biodegvielu nozares progresa ziņojuma” ievadā Komisija uzsver, ka saskaņā ar prognozēm no 2005. gada līdz 2020. gadam transporta nozarē vien siltumnīcefekta gāzu emisija (šajā gadījumā tikai CO2) palielināsies par 77 miljoniem tonnu gadā, kas ir vairāk nekā 60 % no emisiju kopējā pieauguma (126 miljoni tonnu) gadā.

2.2

Kā nākamais svarīgais faktors ir uzsvērta transporta nozares gandrīz pilnīgā atkarība no naftas importa. Nafta ir enerģijas avots, kas piegāžu drošības ziņā ir saistīts ar vislielāko risku. Būtiski palielinot biodegvielu izmantošanu, minēto atkarību varētu samazināt.

2.3

Biodegvielu izmantošanas radītās priekšrocības tādā jomā kā siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana zūd, ja, piemēram, jau esošo kultūraugu vietā sāk audzēt citus vai biodegvielai nepieciešamo kultūraugu audzēšanai tiek izmantotas zemes platības ar īpaši bagātīgu bioloģisko daudzveidību, piemēram, tropiskie lietusmeži.

2.4

Biodegvielu īpatsvars tirgū 2001. gadā bija tikai 0,3 %, un tikai 5 dalībvalstīm bija pieredze to izmantošanā. Direktīvā 2003/30/EK šajā sakarā nav sniegti nekādi norādījumi, tomēr ir izvirzīts mērķis — līdz 2010. gadam biodegvielu īpatsvaram visa transportlīdzekļos izmantojamā benzīna un dīzeļdegvielas tirgū jābūt 5,75 % — un starpposma mērķis — 2005. gadā tirgus daļai jāsasniedz 2 %.

2.5

Gadījumā, ja tiks konstatētas ievērojamas un nepamatotas novirzes no 2 % mērķa, iepriekšminētās direktīvas pārskatīšanas klauzulā (4. panta 2. punkts) paredzēts, ka Komisija var iesniegt priekšlikumu par katrai valstij saistošiem mērķiem.

2.6

Liela nozīme ir kopējai lauksaimniecības politikai, jo īpaši kopš 2003. gada reformas, kas, atsaistot lauksaimniekiem paredzētos maksājumus no audzējamo kultūraugu šķirnes, ļāva atmatā atstāto zemi izmantot tādu nepārtikas kultūraugu audzēšanā, kurus bieži izmanto biodegvielu ražošanā.

2.7

Līdztekus pasākumiem, lai veicinātu enerģijas iegūšanu no koksnes, un lauku attīstības politikā paredzētajiem pasākumiem, lai veicinātu atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu, 2007. gadā tiks piešķirtas piemaksas par tā saukto “enerģijas kultūru” audzēšanu (1).

2.8

Neraugoties uz ievērojamiem sasniegumiem biodegvielas izmantošanā, tikai divas dalībvalstis ir sasniegušas mērķi, tādēļ 2005. gadā tās īpatsvars tirgū bija 1 % — attiecīgi 1,6 % biodīzeļdegvielas un 0,4 % bioetanola. Pamatojoties uz šo faktu, Komisija secina, ka mērķis — līdz 2010. gadam sasniegt 5,75 % — netiks īstenots.

2.9

Pieredze liecina, ka konkrētus rezultātus iespējams sasniegt gan ar nodokļu atvieglojumiem bez daudzuma ierobežojumiem, gan nosakot biodegvielas procentuālo daudzumu, kas piegādātājiem jāpārdod tirgū. Komisija uzskata, ka šādu saistību uzlikšana ir visefektīvākā metode.

2.10

Paziņojumā Komisija norāda, ka “Eiropas Savienībai nekavējoties jādara zināma tās nepārprotamā apņemšanās mazināt transporta nozares atkarību no naftas produktu izmantošanas”. Tā uzskata, ka vienīgais iespējamais risinājums ir biodegvielu izmantošana, kas palīdzēs nodrošināties pret augstajām naftas cenām.

2.11

Lai patiešām ietekmētu naftas ražotājus, kas ES tirgū pārdod 300 miljonus tonnu transporta nozarei vien, minētā apņemšanās jāpauž juridiski saistošu mērķu veidā.

2.12

Stratēģijai, kas veicina pētniecību un tehnoloģiju izstrādi visās 27 valstīs, ir lielākas iespējas gūt panākumus. Mērķis — 2020. gadā biodegvielas īpatsvaram jāsasniedz 10 % — ir īstenojams.

2.13

Jāizveido drošs tiesiskais regulējums, kā arī jāsamazina administratīvais slogs un jāizvirza starpmērķi, piemēram, 2015. gads, lai automobiļu ražotāji varētu pielāgot ražošanas procesus.

2.14

Analizējot ekonomisko ietekmi un ietekmi uz vidi, aplūkoti vairāki iespējamie attīstības scenāriji, kurus, no vienas puses, ietekmēs naftas cenas paaugstināšanās, imports un lauksaimniecības produktu cenu konkurētspēja, un, no otras puses, jaunu tehnoloģiju izstrāde, kas ļautu paātrināt “otrās paaudzes” biodegvielas nonākšanu tirgū un tādējādi palīdzētu samazināt ar vides aizsardzību saistītās izmaksas.

2.15

Pieņemot, ka biodegvielas īpatsvars sasniedz 14 % un naftas barela cena ir 48 ASV dolāru, jārēķinās ar papildu izmaksām, kas 2020. gadā svārstītos no 11,7 līdz 17,2 miljardiem euro un no 5,2 līdz 11,4 miljardiem euro, ja barela cena būtu 70 ASV dolāru. Biodīzeļdegvielas peļņas un zaudējumu slieksnis ir 69-76 euro par barelu un bioetanola — 63-85 euro par barelu (attiecīgi 92,76-102,18 un 84,76-114,28 USD par barelu pēc 2007. gada 25. maija maiņas kursa: 1,3444 USD par 1 euro).

2.16

Ja biodegvielu īpatsvars 2020. gadā būs 14 %, rezervju uzglabāšanas izmaksu samazināšanās ļautu ietaupīt līdz 1 miljardam euro (attiecīgi 720 miljonus euro, ja biodegvielu īpatsvars būs 10 %). Labākais risinājums būtu piegādes avotu dažādošana (gan ES neietilpstošās valstis, gan ES dalībvalstis) un vēlamā otrās paaudzes biodegvielas pieejamība patēriņa tirgū.

2.17

Minētajam attīstības scenārijam būtu pozitīva ietekme gan uz nodarbinātību (bioetanolu ražojot uz vietas, tiktu izveidoti 144 000 jaunu darba vietu un attiecīgi 100 000 darba vietu, ja biodegvielu īpatsvars būs 10 %), gan uz Kopienas IKP (0,23 % pieaugums). Visbeidzot, pozitīvi pētniecības rezultāti, it īpaši otrās paaudzes biodegvielu jomā, ļautu palielināt atjaunojamās enerģijas nozares konkurētspēju.

2.18

Komisija ar metodi “no degvielas ieguves līdz transportlīdzekļa kustības uzsākšanai” (“well-to-wheel”) aprēķinājusi, ka, pašreiz ražojot biodegvielu ar labākām un ekonomiski izdevīgākām metodēm, siltumnīcefekta gāzes emisija samazināsies par 35-50 %. Etanols, kas ražots no Brazīlijas cukurniedrēm, samazina šīs emisijas par 90 %. Savukārt biodīzeļdegviela, kas ražota no palmu eļļas un sojas, rada samazinājumu attiecīgi par 50 % un 30 %. Pateicoties otrās paaudzes biodegvielu ražošanai, emisija varētu samazināties par 90 %. Ja biodegvielas īpatsvars sasniegtu 14 %, siltumnīcefekta gāzes emisija samazinātos par 101-103 MT CO2eq (71-75 MT CO2eq, ja biodegvielas īpatsvars sasniegtu 10 %).

2.19

Paziņojumā pausts viedoklis, ka biodegvielu īpatsvars 14 % apmērā ir sasniedzams, nenodarot kaitējumu videi, ja ražošana nenotiek nepiemērotās zemes platībās, piemēram, tropiskajos lietusmežos vai dabiskajos biotopos ar augstu bioloģisko vērtību.

2.20

Komisijas paziņojuma nobeigumā secināts, ka plašāka biodegvielu izmantošana ļaus būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju un palielināt piegāžu drošība. Ar mērķtiecīgu stimulu/atbalstu politiku varētu novērst risku, ka biodegvielu ražošanai tiek izmantotas zemes platības ar augstu bioloģisko daudzveidību vai nepiemērotas sistēmas, kā arī veicināt otrās paaudzes biodegvielu izstrādi.

2.21

Lai īstenotu izvirzītos mērķus, būs nepieciešams:

2.22

Visbeidzot Komisija ierosina pārskatīt Direktīvu par biodegvielām, izvirzīt minimālos mērķus, lai biodegvielu īpatsvars 2020. gadā sasniegtu 10 %, kā arī nodrošināt efektīvu un vidi saudzējošu biodegvielu izmantošanu.

3.1

Biodīzeļdegvielu iegūst, saspiežot eļļas augu — rapša, sojas vai saulespuķu — sēklas un veicot tā saucamo pāresterifikācijas reakciju, kurā sākotnējās spirta daļas (glicerīnu) aizvieto metilspirts (metanols). Bioetanols ir spirts (metanols vai etilspirts), ko iegūst dažādu, ar ogļhidrātiem un cukuru bagātu lauksaimniecības produktu, piemēram, graudaugu (kukurūza, sorgo, kvieši, auzas), cukuru saturošo kultūru (cukurbietes, cukurniedres), augļu, kartupeļu un vīnogu fermentācijas procesā. Par biodegvielām uzskata arī produktus, kurus iegūst bioloģiskas izcelsmes molekulas ķīmiski sintezējot ar fosilās izcelsmes molekulām. Kā svarīgāko piemēru var minēt etil-terc-butilēteri (ETBE), ko iegūst, bioetanolam reaģējot ar izobutanolu.

3.2

Etanolam piemīt izcilas degvielas īpašības: tam ir augsts oktāna skaitlis un to var piejaukt citām degvielām (E5, E10), neveicot nozīmīgus pārveidojumus motorā. Ja metanola koncentrācija ir augsta, ir nepieciešami īpaši pielāgoti motori.

3.3

Galvenie etanola izmantošanas trūkumi izpaužas, to sajaucot ar benzīnu. Arī niecīgs etanola daudzums ievērojami palielina tvaika spiedienu (aptuveni 10 kPa) un līdz ar to arī tvaika emisijas. Tā kā etanols ir līdzīgs ūdenim, var rasties galaprodukta kvalitātes problēmas. Tradicionālo, ogļūdeņražus saturošo benzīnu nedrīkst jaukt ar benzīnu, kas satur etanolu, tādēļ pēdējam jāizmanto atsevišķa loģistikas un sadales ķēde.

3.4

Biodīzeļdegvielas un tradicionālās dīzeļdegvielas maisījumu var izmantot dīzeļmotoros. Eiropas valstīs plaši tiek lietots maisījums, kurā standarta kvalitātes dīzeļdegvielai piejaukti līdz 5 % biodīzeļdegvielas (B5), un šis maisījums nerada saderības problēmas. Dīzeļdegviela ar augstu biodīzeļdegvielas piemaisījumu (vairāk nekā 8-10 %) var radīt problēmas transportlīdzekļiem, kuru blīves ir izgatavotas no nepiemērota polimēra materiāla. Vislielākās problēmas saistītas ar cieto daļiņu un smalko putekļu filtru, kuru pamatīgā pārveidošana būtu saistīta ar augstām izmaksām. Tādēļ daži ražotāji jau ir pielāgojuši transportlīdzekļu parametrus, savukārt citi noteikuši, viņu garantija ir spēkā, ja tiek lietots B5 maisījums. Biodīzeļdegviela ir higroskopiska, tai piemīt šķīdinātāja īpašības un tā ir grūti uzglabājama, tādēļ būs jāveic īpaši drošības pasākumi transportlīdzekļos, kuri izmanto maisījumu ar augstu biodīzeļdegvielas koncentrāciju, un to izplatīšanas sistēmā.

3.5

Komisija pārliecinoši argumentē nepieciešamību aktīvāk atbalstīt biodegvielu izstrādi. Tā neuzskata, ka pašreizējo benzīna ražošanu (1,2 miljardi tonnu 2004. gadā pasaules mērogā) nākotnē pilnībā varētu aizstāt ar biodegvielu ražošanu (46 miljoni tonnu 2005. gadā, no tām 3 miljoni — ES, kā tas izriet no šīs tabulas), bet vēlas nedaudz ilgāk nekā 13 gadu laikā, pieņemot direktīvu un izvirzot katrai dalībvalstij sasniedzamos mērķus, panākt, ka biodegvielas īpatsvars sasniegtu 10 %.

3.6

Ūdeņradis, ko daži Eiropas automašīnu ražotāji eksperimentāli jau izmanto kā enerģijas nesēju, pārsvarā vēl tiek ražots elektrolīzes ceļā vai arī no dabasgāzes vai citiem fosilajiem kurināmajiem. Tādēļ tā izmantošana neļautu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Neraugoties uz pēdējā laikā gūtajiem panākumiem tādā pētniecības jomā kā ūdeņraža ražošana no biomasas, tostarp izmantojot biotehnoloģiju, vai no atjaunojamiem enerģijas avotiem, ūdeņraža automobiļu plaša izmantošana un tirdzniecība nav iespējama, jo kurināmā elementu izmaksas ir ļoti augstas. Lai ūdeņradis kļūtu par ekonomiski pieejamu enerģētisko alternatīvu, ir nepieciešams samazināt ražošanas izdevumus. University of New South Wales pašreiz veic pētījumu cerībā, ka minēto mērķi izdosies sasniegt, izmantojot īpašus keramiskus saules paneļus, kas veidoti no titāna oksīda. Titāns tiek plaši izmantots saules ūdeņraža jomā, jo tam ir nepieciešamās pusvadītāja īpašības un tas ir izturīgs pret ūdeni. Tomēr dabiskā veidā, ja tas netiek īpaši apstrādāts, tas tomēr nav pietiekami efektīvs.

4.1

Komisijas paziņojumā gan minētas iespējamās priekšrocības, bet uzmanība nav pievērsta problēmām un trūkumiem, kas saistīti ar biodegvielu izstrādi, kaut arī ik pa brīdim Komisija izsaka dažus brīdinājumus. Savukārt Komiteja uzskata, ka Komisijas priekšlikums ir rūpīgi un uzmanīgi jāanalizē, lai izvairītos no situācijas, kad nolūkā atrisināt vienu problēmu, tiek radītas citas, vēl nopietnākas grūtības vai kad līdztekus “priekšrocībām” netiek minēti arī “trūkumi”. Savādi, ka nolūkā izcelt priekšlikuma priekšrocības tiek aplūkots nereāls attīstības scenārijs, proti, biodegvielas īpatsvaram līdz 2020. gadam jāsasniedz 14 %! Ja biodegvielas īpatsvars sasniegtu 10 %, tad objektīvu iemeslu dēļ priekšrocības būtu mazākas.

4.2

Ne Komisijas paziņojumā, ne tam pievienotajā ietekmes novērtējumā nav norāžu uz nopietnām grūtībām. Piemēram, biodegvielu ražošanas atkritumu apglabāšanas jautājums kopumā jāpārskata un jāizvērtē, ņemot vērā jaunās bioakumulatoru sistēmas un elektroniskās tehnoloģijas, kas tiek izmantotas ražošanā.

4.3

Saistībā ar biodīzeļdegvielu paziņojumā uzsvērtas galvenokārt šādas problēmas:

4.4

Savukārt saistībā ar bioetanolu paziņojumā norādīts uz šādām problēmām:

Minētās priekšrocības ir — iespēja paplašināt kultūraugu audzēšanas ciklu, pārmaiņus audzējot tradicionālos kultūraugus (cilvēku pārtikai un dzīvnieku barībai) un citus īpašus kultūraugus, kas paredzēti biomasas un pēc tam enerģijas ražošanai. Minētajā procesā īpašu uzmanību jāpievērš kultūraugu audzēšanai reģionos. Jebkurā gadījumā kultūraugu audzēšana Eiropā jāveic saskaņā ar augsnes aizsardzības un mēslošanas līdzekļu izmantošanas noteikumiem.

4.5

Biodegvielas ražošanai nepieciešami atbilstoši kultūraugi, kas jāaudzē lielos daudzumos. Līdz ar to ir jāatsakās no citu kultūraugu audzēšanas, kas nepieciešami, lai apmierinātu trūcīgāko valstu pieprasījumu pēc pārtikas par iespējami zemākām cenām. Neapšaubāmi, ka ideja par celulozes kā biodegvielu ražošanas pamatprodukta izmantošanu ir interesanta. Tomēr ir jāatceras, ka pirms ražošanas ir jāveic fizikāli ķīmiska apstrāde (sava veida celulozes masas sadalīšana), lai celuloze spētu reaģēt biotransformācijas procesā. Jānorāda arī uz atliekvielu un izmantoto katalizatoru problēmu, kas saasina jautājumu par atkritumu apglabāšanu pēc šiem procesiem.

4.6

Kā degvielu plaši varētu lietot arī glicerīnu gan neapstrādātā, gan tīrā veidā vai maisījumos ar citām degvielām. Kā šīs iespējas trūkumi jāmin tīrā glicerīna izmaksas, neapstrādātā glicerīna izmantošanas gadījumā — procesa izmaksas, zema kaloriskā vērtība un jebkurā gadījumā — nepieciešamība iznīcināt toksiskās vielas, kas veidojas sadegšanas procesā (galvenokārt akroleīns, kas pazīstams arī kā akrila aldehīds).

4.7

Vēl viena pieeja varētu balstīties uz noteiktu organismu ģenētisko modifikāciju, kas dažus kultūraugus padarītu īpaši piemērotus biotransformācijas procesam, palielinot atdeves līmeni un tādejādi samazinot enerģijas patēriņu ražošanas procesā. Ģenētisko inženieriju varētu arī izmantot, lai ģenētiski izmainītu organismus, kas spēj atvieglot celulozes izmantošanu.

4.8

Arī no tehniskā viedokļa aktuāls ir jautājums par biodegvielu ražošanai izmantoto izejvielu atdevi. Jāatgādina, piemēram, ka no vienas tonnas cukurbiešu var iegūt aptuveni 400 litrus bioetanola (apmēram 1 500 Mcal). Vai šāda attiecība ir pietiekama, lai biodegvielas izmantošanu kopumā vērtētu pozitīvi, ņemot vērā iespējamos draudus videi un trūkumus, kas saistīti ar minētā enerģijas veida izmantošanu?

4.9

Nedrīkstam nenovērtēt vēl vienu aspektu, kas attiecas uz ieguves metodēm un to izvēli, kā arī uz fermentācijas metodi, kas ir salīdzinoši dārgas, ja pienācīga uzmanība tiek veltīta iegūtā galaprodukta kvalitātei. Savukārt iespējamā netīrumu klātbūtne degvielā tās izmantošanas laikā varētu radīt ekonomiskus zaudējumus, kas no blakus reakciju, iegūtās degvielas kvalitātes, kā arī no radīto atkritumu un atlikumu īpašību viedokļa būtu lielāki nekā priekšrocības.

4.10

Raugoties tikai no vides viedokļa, jāņem vērā risks, kas saistīts ar mežu izciršana (kā tas notiek Malaizijā un Indonēzijā nolūkā ražot palmu eļļu vai Malāvijā un Ugandā sakarā ar jatropha audzēšanu teritorijās, kas paredzētas pārtikas ražošanai vai īpaši vērtīgajās tropisko lietusmežu teritorijās) un izejvielu uzglabāšanu. Noteikti rūpīgi jāapsver ar to saistītie bioloģiskie un bioķīmiskie draudi.

4.11

Rūpīgi jānovērtē arī pārtikas un degvielas ražotāju konkurences “ētiskie” aspekti. Vitāli svarīgu izejvielu — labības, kukurūzas vai rīsu — cenas neapturami aug, jo biodegvielas “rūpnīcu” pieprasījums pēc minētajām izejvielām arvien palielinās (Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas un Pasaules Pārtikas programmas 2007. gada ziņojums). Meksikā tortillas cenas ir cēlušās par 60 %, izraisot ievērojamus nemierus un protesta demonstrācijas. Ķīnā sojas cenas pieaugums vienlaicīgi izraisa arī gaļas cenas celšanos, kas palielinājusies par 43 % no gada sākuma. Arī olu cenas palielinājušās par 16 %. Kukurūzas cena pieaugusi par 40 %, auzu — par 20 %. Indijā graudaugu cenas cēlušās par 10 %, bet labība sadārdzinājās par 11 %. Arī ASV saskaņā ar Lauksaimniecības departamenta datiem mājputnu cenas celsies par 10 %, olu — par 21 %, savukārt piens maksās par 14 % dārgāk. Ja nākotnē graudaugu vērtība degvielas ražošanā būs lielāka nekā to vērtība pārtikas ražošanā, tirgus pievērsīsies enerģētikas nozarei. Tādā gadījumā pārtikas cenas augs līdz ar naftas cenām, palielinot pārtikas trūkuma risku arī Eiropā.

4.12

Ražotņu skaita palielināšanās (tikai ASV, kur jau darbojas 116 rūpnīcas, tiek celtas 79 jaunas ražotnes) izraisīs strauju graudaugu patēriņa pieaugumu (pēc Earth Policy Institute aprēķiniem — 139 miljoni tonnu), kas ir divas reizes lielāks nekā ASV Lauksaimniecības departamenta aprēķinātais. Ja ņem vērā, ka viena kukurūzas tonna ļauj saražot 110 galonu etanola (416,19 litri jeb mazliet vairāk nekā četras pilnas sporta automašīnas bākas), tad problēma patiešām ir nopietna.

4.13

Nesen pieņemtā Komitejas atzinumā (2) uzsvērts, ka jāsaglabā bioloģiskā daudzveidība, it īpaši tropiskie lietusmežus, kas ir ne tikai dzīves telpa dzīvniekiem, kuri savādāk būtu nolemti neatgriezeniskai izzušanai, bet arī “planētas zaļās plaušas”, kas vēl nav iznīcinātas. Ir jāaptur intensīvā cukurniedru audzēšana Brazīlijā un palmu audzēšana Malaizijā un Indonēzijā, kur katru dienu simtiem hektāru meža tiek upurēti monokultūru audzēšanai.

4.14

Jāaplūko arī “zinātniskās ētikas” jautājums. Planēta Zeme ir atklāta sistēma, kas neapturami tuvojas līdzsvara stāvoklim, kurš vienlaicīgi būs arī tās pastāvēšanas beigas. Zinātnieku uzdevums ir apturēt šo bojāejas tendenci, un politiķu uzdevums ir veicināt nepieciešamos pasākumus un pētījumus.

4.15

Precīzi jānoskaidro izdevumi — ne vien ekonomiskās izmaksas, bet arī izdevumi, kas saistīti ar vidi un veselības aprūpi. Lielas pūles jāvelta pēc iespējas labākai ietekmes novērtēšanai un analīzei.

4.16

Jāveic nopietns pētījums par sadedzināšanas laikā notiekošajiem ķīmiskajiem procesiem, lai pārbaudītu, vai sadedzināšanas procesos, kuros neizmanto ogļūdeņradi, bet citas molekulas, procesu oksidatīvā stresa dēļ rodas vai tiek izdalīti brīvie radikāļi (brīvie radikāļi ir vieni no galvenajiem onkoloģisko slimību izraisītājiem). Līdz šim nav tiešu pierādījumu, ka to apjoms palielinās biodegvielas ražošanas rezultātā.

4.17

Ļoti svarīga ir augsnes kopšana un aizsardzība. Augsne ir jāsargā, jo tā ir mūsu izdzīvošanas garants. Zemes neapdomīgas apsaimniekošanas un augsnes noplicināšanas dēļ aizvien vairāk pazeminās pazemes ūdens līmenis un strauji pasliktinās pazemes ūdens kvalitāte. Jānodrošina kultūraugu seka, lai veicinātu augsnes atjaunošanos.

4.18

FAO Pārtikas drošības komitejas 33. sesijā, kas notika Romā no 2007. gada 7. līdz 10. maijam, minētajam jautājumam tika veltīta svarīga nodaļa tās ziņojumā (45. punkts), kurā teikts: “Bioenerģija ne tikai paver iespējas, bet rada arī risku katrā no četrām pārtikas drošības jomām: pieejamība, piekļuve, stabilitāte un izmantošana. Bioenerģijas ietekme uz pārtikas drošību būs atkarīga no attiecīgās sistēmas mēroga un veida, enerģijas un izejvielu tirgus struktūras, kā arī politiskajiem lēmumiem lauksaimniecības, enerģētikas, vides un tirdzniecības jomā. Bioenerģētikas nozarē notiek straujas tehnoloģiskās pārmaiņas, kas arī ir nozīmīgs nestabilitātes avots pārtikas drošības jomā”.

4.19

Minētajā ziņojumā FAO uzsver, ka: “2006. gadā būtiski pieaugušas graudaugu, sevišķi labības un kukurūzas, cenas, novembrī sasniedzot augstāko līmeni pēdējo desmit gadu laikā. Slikta raža galvenajās ražotājvalstīs līdz ar ātri augošu pieprasījumu pēc biodegvielām bija galvenie faktori, kas ietekmēja graudaugu tirgu. Piegādes ierobežojumi raksturīgi arī rīsa nozarei.”

4.20

Arī Ķīna nesen veica pasākumus, lai samazinātu etanola ražošanu no kukurūzas, kā 2006. gada 21. decembrī ziņoja Asia Times Online. “Ķīnai vissvarīgākais ir pabarot 1,3 miljardus iedzīvotāju. Tikai pēc tam mēs atbalstīsim biodegvielu ražošanu,” paziņoja Ķīnas Lauksaimniecības ministrijas vadītājs Wang Xiaobing kgs.

4.21

Itālijā 2007. gada 20. jūlijā laikrakstā La Repubblica tika publicēts raksts “Karš starp ekoloģisko benzīnu un spagetti. Biodegvielas ražošanai nepieciešamās kukurūzas cenu pieauguma dēļ makaronu izstrādājumi sadārdzinās par 20 %”. Cieto kviešu, galvenās itāļu makaronu izstrādājumu sastāvdaļas, cena pieauga par 30 %, kad lauksaimnieki atteicās to audzēt, lai nodarbotos ar bioetanola ražošanai nepieciešamās kukurūzas audzēšanu. Čikāgas biržā viens bušelis (27 kg) kviešu 2007. gada 3. aprīlī maksāja 3,640 USD, bet 14. jūnijā tas bija sadārdzinājies līdz 5,64 USD. Itāļi, kas ir lielākie patērētāji (28 kg uz vienu iedzīvotāju) un ražotāji (3,2 miljoni tonnu) pasaulē, sāpīgi izjūt šādas cenu svārstības.

4.22

Biodegvielu ražošanai nepieciešamā ūdens patēriņš ir vēl viena problēma, kas līdz šim ir atstāta novārtā. 2007. gada 10. maijā publicētie International Water Management Institute (IWMI) pētījumi liecina, ka, piemēram, Šrilankā viena litra etanola ražošanai vajag no 1 000 līdz 4 000 litru ūdens atkarībā no ražošanā izmantojamiem augiem un metodēm. Aprēķināts, ka Brazīlijā viena litra etanola ražošanai vajag 2 200 litru ūdens. Savukārt Indijā, kur nav Brazīlijai raksturīgo lietusgāžu un ir jāveic apūdeņošana, viena litra etanola ražošanai vajag 3 500 litru irigācijas ūdeņu. Šos datus apstiprina 2003. gadā Delftas pilsētā dibinātais starptautiskais institūts “The UNESCO-IHE Institute for Water Education”, kas sadarbojas ar vietējo universitāti, kā arī nesenie pētījumi Kolorādo universitātes Lauksaimniecības fakultātē, kas izstrādā īpašas kukurūzas šķirnes, kurām vajadzīgs mazāks ūdens daudzums. Ar šeit minētajiem datiem var arī iepazīties tīmekļa vietnē: www.waterfootprint.org.

4.23

Eiropā ūdens problēma skar galvenokārt dienvidu reģionus, kas jau kopš daudziem gadiem cieš no ūdens trūkuma un kur problēmas vēl vairāk saasināsies sakarā ar temperatūras paaugstināšanos un tās izraisītās iztvaikošanas palielināšanos. Vismaz pagaidām šķiet, ka minētās problēmas neskar ziemeļu reģionus.

4.24

Tabulā teksta turpinājumā (nesenajā konferencē, ko organizēja Itālijas Ķīmijas rūpniecības asociācija AIDIC, ar to iepazīstināja ENI inženieris Mario Marchionna kgs) salīdzinātas fosilo degvielu un biodegvielu izmaksas pie vienādas enerģētiskās vērtības.

4.25

Lai ES saražotu to biodegvielu daudzumu, kas nepieciešams, lai 2020. gadā tās īpatsvars sasniegtu 10 %, Komisija aprēķinājusi, ka būtu vajadzīgi 18 miljoni hektāru lauksaimniecības zemes jeb

4.26

Komisija paziņo, ka plašāka biodegvielu izmantošana varētu sniegt ievērojamu labumu, sevišķi jaunattīstības valstīm, kuras varēs palielināt eksportam paredzēto produktu ražošanu. Tomēr Āfrikas lauksaimnieki pauž bažas par līdz šim veikto investīciju ekonomisko izdevīgumu. Laikraksts African Agricolture 2007. gada maija numurā publicēja rakstu, kas veltīts jatropha (tas ir krūms, kas neprasa īpašu kopšanu un kam ir eļļu saturošas sēklas, kurām ir toksiska iedarbība uz cilvēku, bet no kurām ražo apmierinošas kvalitātes biodīzeļdegvielu). Rakstā, kura nosaukums ir “Vai aizraušanās ar jatropha ir maldinoša?”, izteiktas vairākas kritiskas piezīmes.

4.27

Arī Āfrikas vides organizācijas pauž savu viedokli, kā ziņo iknedēļas izdevums The East African Business (tiešsaites avīze, ko izdod Kenijas galvenā izdevēju grupa Nation media group) 2007. gada 7. maija numurā. Ugandā mežu izciršana palielinās par 2,2 % gadā, savukārt vidējais rādītājs pasaulē ir 0,2 % gadā. Ja mežu izciršana turpināsies šādā ātrumā līdz 2040. gadam, valsts riskē palikt pilnīgi bez mežiem. Tāpēc pilsoniskās sabiedrības aktīvistu grupa apvienojusies, izveidojot koalīciju “Save Mabira” (Glābiet Mabiru) — no meža nosaukuma, ko Ugandas valdība nolēma atdot Sugar Corporation of Uganda Ltd, lai būtu vairāk zemes, kur audzēt cukurniedres bioetanola ražošanai. Ceturtā daļa jeb 7 100 hektāri no valsts vislielākā pirmatnīgā meža tiks upurēti dažu tonnu bioetanola ražošanai, kas varbūt tiks izmantoti tieši Eiropas videi draudzīgajos autobusos!

4.28

Komisija minēto jautājumu gandrīz nepiemin, vienīgi īsi piebilst, ka kaut kā ir jāmēģina apturēt gan pārtikai domāto kultūraugu, gan zemju ar augstu bioloģisko vērtību izmantošana biodegvielas ražošanai, un norāda, ka risinājums varētu būt ekonomiskie ierobežojumi. Godīgi sakot, Komisijas optimisms nav izprotams. Komiteja pauž lielas bažas par minētajiem draudiem videi, kas ir saistīti ar ģenētiski modificētu kultūru izplatību, kuras, izmantotas šādiem mērķiem, šķiet vairāk pieņemamas. Ģenētiski modificētu organismu izplatīšanās risks ir reāls. Vienīgi pēc visu zinātnisko pētījumu par to bīstamību pabeigšanas varam apsvērt to izmantošanas iespējas, vienlaikus nodrošinot bioloģiskās daudzveidības, kas ES vēl saglabājusies, aizsardzību.

4.29

Komiteja uzskata, ka jāpadziļina sadarbība ar starptautiskajām organizācijām, kas cīnās pret badu pasaulē, proti, FAO un Pasaules Pārtikas programmu. Komiteja pauž nožēlu, ka Komisija, veicot ietekmes novērtējumu, neuzskatīja, ka ar šīm starptautiskajām organizācijām, kas nopietni darbojas minētajā jomā, būtu lietderīgi nodibināt sakarus, nenoklusējot ar biodegvielu ražošanas attīstību saistītās grūtības un risku, it īpaši tādā jomā kā ūdens resursu patēriņš.

4.30

Komiteja atzīmē, ka 2007. gada 8.-9. martā notikušās Eiropadomes pavasara sanāksmes secinājumos liela vērība ir veltīta Eiropas enerģētikas politikai (EEP), kuras trīs galvenie mērķi ir šādi:

4.31

Eiropadome atbalsta un pieņem Komisijas priekšlikumus enerģētikas jomā kopumā, un jo īpaši biodegvielu izmantošanas jomā, taču šaubas izraisa norādes par to, ka biodegvielu īpatsvaram jāsasniedz 10 %: “Šis mērķis ir saistošs ar nosacījumu, ka ražošana ir ilgtspējīga, otrās paaudzes biodegvielas ir pieejamas tirdzniecībā un attiecīgi ir grozīta Degvielas kvalitātes direktīva, lai pieļautu atbilstošu maisījumu līmeni”.

4.32

Ārkārtīgi svarīgi ir saprast, kā dalībvalstis varēs reāli izmantot minētos ar saistošo mērķi saistītos nosacījumus. Proti, jau pašreiz atsauce uz otrās paaudzes biodegvielu pieejamību tirdzniecībā rada objektīvas grūtības. Pašreizējo — gan to, kuru celtniecība ir gandrīz pabeigta, gan tuvākajos gados paredzēto — rūpniecības uzņēmumu pārveidošana, kas pirmās paaudzes biodegvielu ražošanai izmanto procesus, kas ļoti atšķiras no tiem, kas nepieciešami otrās paaudzes biodegvielu ražošanai, ir ļoti dārga. Tas nozīmē — ja otrās paaudzes biodegviela nav pieejama, Padomes lēmums nav saistošs. Attiecībā uz ilgtspēju vajadzēs, papildus jau esošajām direktīvām, pieņemt citus ES tiesību aktus, lai nodrošinātu biomasas ražošanas stingru atbilstību noteiktajiem kritērijiem un lai biodegvielu ražošanai nepieciešamo kultūraugu audzēšana nekonkurētu ar kultūraugu audzēšanu cilvēku pārtikai un dzīvnieku barībai. Procedūra, lai veiktu nepieciešamos grozījumus Degvielas kvalitātes direktīvā, ir diezgan sarežģīta, un ar to vajadzētu nodarboties standartizācijas iestādēm, īpaši Eiropas Standartizācijas komitejai (CEN), kurai vajadzētu analizēt ar īpašo tehnisko paņēmienu atbilstību saistītās problēmas.

4.33

Attiecībā uz otrās paaudzes biodegvielām jāpiemin, ka pastāv vairākas etanola ražošanas iespējas: gan bioloģiskās fermentācijas un destilācijas process, gan biomasas termoķīmiskās gazifikācijas process, lai iegūtu sintētisko gāzi (H2 un CO), no kuras fermentācijas procesā var ražot etanolu un enerģiju ar kombinētā cikla vai koģenerācijas palīdzību. Jau šogad pirmā ražotne ar jaudu 180 000 tonnu/gadā sāks darboties Somijas pilsētā Porvo, kur 2008. gada beigās darbu sāks vēl viena ražotne. Tomēr minētajiem procesiem ir ļoti zema, bet dažos gadījumos pat negatīva enerģētiskā atdeve. Tāpēc tika pētīts, kādas iespējas paver fotoķīmiski procesi, kuros tiek izmantota saules gaisma kā enerģijas avots un atbilstoši katalizatori, kas spēj pastiprināt tās īpašības. Viena no jaunās paaudzes biodegvielām ir biobutanols. Biobutanolam ir raksturīgs zems tvaika spiediens un laba izturība pret ūdens piejaukumiem benzīna maisījumos, kas atvieglo tā izmantošanu pašreizējos benzīna piegādes un tirdzniecības tīklos. Salīdzinot ar esošajām biodegvielām, biobutanolu var piejaukt benzīnam lielākā daudzumā, un transportlīdzekļi nav tehniski jāpielāgo. Turklāt, salīdzinot ar benzīna-etanola maisījumiem, tas rada lielāku degvielas ietaupījumu, tādejādi uzlabojot energoefektivitāti un samazinot patēriņu uz vienu litru. Biobutanolu var ražot, izmantojot bioetanola ražošanas infrastruktūru un iekārtas.

4.34

Septītajā pamatprogrammā ir piešķirti ievērojami līdzekļi minēto tehnoloģiju izstrādei, kurām ir ļoti interesantas tehniskās īpašības un kuras ļauj ražot “tīras” biodegvielas,

EESK uzskata, ka Eiropā vairāk finanšu līdzekļu jāpiešķir pētījumiem par otrās paaudzes biodegvielu.

5.1

Komiteja atbalsta EEP mērķus, tomēr uzsver, ka minēto mērķu īstenošanai ir jāatrod ieguldījumiem nepieciešamais finansējums, iesaistot Eiropas finanšu iestādes.

5.2

Komiteja uzskata, ka īpaša uzmanība jāvelta pētniecībai biodegvielu, sevišķi otrās paaudzes biodegvielu jomā, tomēr neatstājot novārtā citas iespējas, kuras paver, piemēram, saules-ūdeņraža vai biomasas pārstrādes tehnoloģija.

5.3

Komiteja iesaka īpašu uzmanību veltīt tam, lai tiktu saglabāta bioloģiskā daudzveidība un biodegvielas ražošanai tiktu izmantoti nepārtikas kultūraugi, lai novērstu pārtikas un degvielas konkurenci, ņemot vērā, ka vēl miljoniem cilvēku nepietiek pārtikas un jāmirst no bada. Minētajā FAO ziņojuma secinājumos teikts: “Fakts, ka pasaulē vēl dzīvo 854 miljoni nepietiekami pabarotu cilvēku, liecina par nepaveikto, īstenojot Pasaules Pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes un Tūkstošgades attīstības mērķus. Laikā, kad daudzas valstis, īpaši Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, varētu samazināt to iedzīvotāju skaitu, kas cieš badu, šo iespēju apdraud pārtikas preču cenu celšanās, piedāvājuma iespējamais samazinājums graudaugu tirgū, konflikti, slimības un klimata pārmaiņas”. Amerikāņu pētnieki Ford Runge un Benjamin Senauer no Minesotas universitātes apgalvo, ka pārtikas graudaugu cenu celšanās dēļ badacietēju skaits pasaulē līdz 2025. gadam nesamazināsies līdz 600 miljoniem, kā tas bija paredzēts, bet gan dubultosies, sasniedzot 1 miljardu 200 miljonus.

5.4

Nolūkā īstenot vides aizsardzības, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas, optimāla enerģijas patēriņa un alternatīvo enerģijas avotu izmantošanas, kā arī enerģētiskās neatkarības un piegāžu drošības mērķus Komiteja iesaka piemērot īpašu režīmu (nodokļu, administratīvie stimuli utt.) produktiem, kas vairāk nekā citi un īpaši veicina minēto mērķu sasniegšanu.

5.5

Komiteja uzskata, ka pašreizējo tehnoloģiju enerģijas, ūdens un zemes platību patēriņš ir ļoti augsts (ja trešā daļa no visas Itālijas teritorijas tiktu atvēlēta rapša audzēšanai, iegūtais biodīzeļdegvielas daudzums būtu pietiekams, lai aizvietotu tikai 10 % no visa naftas produktu patēriņa valstī un 40 % no dīzeļdegvielas patēriņa transportlīdzekļos).

5.6

Komiteja uzskata, ka vienlaikus ar priekšlikumu jaunai direktīvai rūpīgi un visaptveroši jānovērtē ietekme ekonomiskas, vides un sociālajā jomā. Pēc Komitejas domām, vismaz pašreiz novērtēšanas gaita neatbilst minētā jautājuma nozīmīgumam.

5.7

Lai cīņā pret vides piesārņošanu gūtie panākumi netiktu iznīcināti, ir būtiski, lai biodegvielas ražošanai tiktu izmantoti valstu lauksaimniecības produkti, ievērojot “nulles kilometru” principu. Tos nedrīkst pārvadāt lielā attālumā no vienas valsts un citu, attiecīgi patērējot fosilo degvielu. Enerģijas ieguve no lauksaimniecības produktu atliekām ir saistīta ar vairākām problēmām: to lielā izkliedētība teritorijā, kas sadārdzina to pārvadāšanu uz pārstrādes centriem, ievērojamais ūdens daudzumu, ko tie satur, līdz ar to palielinot apjomu, kas jāpārstrādā. Šo iemeslu dēļ biomasas pārstrādi būtu vēlams veikt uz vietas.

5.8

Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi atbalstīt pētniecību, lai izstrādātu bioakumulatoru (biofuell cell) tehnoloģiju, kas ļauj izmantot biokatalizatorus, lai pārvērstu ķīmisko enerģiju elektroenerģijā. Šāda enerģijas ieguves metode ļauj atgūt visus elektronus, kurus augi, no kuriem veidota biomasa, ir uzkrājuši fotosintēzes procesā (24 elektroni uz katru glikozes molekulu, kas oksidēta CO2 un ūdenī).

5.9

Komiteja piekrīt Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. decembrī Strasbūrā pieņemtajā rezolūcijā par Rīcības plānu attiecībā uz biomasas un biodegvielas izmantošanu iekļautajam apsvērumam, ka “transporta nozare ir atbildīga par vairāk nekā 20 % siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisijām, kaut arī šī nozare nav iesaistīta emisiju tirdzniecības mehānismā …”. Šajā sakarā Komiteja iesaka Komisijai apsvērt, vai “balto sertifikātu” sistēmu iespējams paplašināt un ieviest arī automobiļu nozarē.

5.10

Minētajā rezolūcijā Eiropas Parlaments “lūdz Komisiju ieviest obligātu un vispārēju sertificēšanu, kas pieļauj biodegvielu ilgtspējīgu ražošanu visās pakāpēs, iekļaujot standartus attiecībā uz audzēšanas un pārstrādes fāzēm, kā arī uz siltumnīcefektu izraisošu gāzu līdzsvaru vispārējā dzīves ciklā, un kas attiecas uz Eiropas Savienībā ražotām, kā arī ievestām biodegvielām” un “aicina Komisiju atbalstīt Vides un drošības globālā monitoringa (GMES) attīstību un izmantošanu, lai uzraudzītu zemes lietošanu bioetanola ražošanā un kavētu tropisko lietusmežu izpostīšanu un cita veida negatīvu ietekmi uz vidi”. Komiteja piekrīt Eiropas Parlamenta priekšlikumiem un tos atbalsta.

5.11

Komiteja uzsver, ka dažās dalībvalstīs, kuras nesen pievienojušās ES, autoparks ir sevišķi novecojis, un to veido lietotas, mazāk efektīvas automašīnas no bagāto valstu tirgus. Šajās valstīs ienākums uz vienu iedzīvotāju ir samērā zems, tāpat kā tas ir arī ievērojamiem iedzīvotāju slāņiem valstīs ar augstāku ienākuma līmeni uz vienu iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka nav iespējams noteikt pienākumus un izmaksas šiem Eiropas iedzīvotājiem, kuriem automašīna, iespējams, ir nepieciešamais darba instruments.

5.12

Komiteja uzskata, ka pašreiz biodegvielas izmantošana neapšaubāmi var atslogot degvielas tirgu, bet tā nav strukturāla atbilde uz tirgus pieprasījumu. Jebkurā gadījumā biodegvielu ražošana ir stingri jāpārrauga, lai izvairītos no šajā atzinumā minētajiem vides un sociālajiem riskiem. Ņemot vērā šajā atzinumā minētās iespējamās problēmas, Komiteja uzskata, ka Komisijai pastāvīgi jāpārskata 10 % mērķa īstenošana un jāizvirza priekšlikumi grozījumiem, ja problēmas nav atrisināmas atbilstošā un ilgtspējīgā veidā.

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/44

1.1

EESK atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu, kuras mērķis ir pārskatīt Kopienas stratēģiju CO2 emisiju samazināšanai autoceļu satiksmē.

1.2

Komisijas priekšlikums, ko Padome plāno apstiprināt, paredz līdz 2012. gadam par 130 g/km samazināt pasažieru automobiļu CO2 emisijas, izmantojot transportlīdzekļu tehnoloģiskos uzlabojumus. Ja tehniski iespējams, būtu jāpanāk tālāks samazinājums par 10 g/km, pateicoties alternatīvām tehnoloģijām un plašākai biodegvielas izmantošanai, lai līdz 2012. gadam sasniegtu kopējo mērķi — 120 g/km.

1.3

EESK uzskata, ka minētā tālejošā iniciatīva būs veiksmīga vienīgi gadījumā, ja to realizēs, izmantojot daudzveidīgus, līdzsvarotus pasākumus un termiņus, ņemot vērā ražotāju vajadzības, lai piemērotu izvēlētās tehnoloģijas visiem ražotajiem modeļiem, kas būs sarežģīts uzdevums ar dažādām izmaksām. Citiem vārdiem sakot, attiecībā uz CO2 emisijām uzlabojumi pasažieru automobiļu darbībā jāsamēro ar ražotāju spēju tos piemērot gan ekonomiski, gan tehniski un atbilstoši potenciālo pircēju pirktspējai.

1.4

Ņemot vērā iepriekš minēto un vienlaikus uzsverot nepieciešamību mudināt automobiļu ražotājus panākt straujāku virzību attiecībā uz turpmākiem patēriņa un emisiju samazinājumiem, EESK arī norāda uz nepieciešamību pastiprināt pasākumus, lai ieviestu tādu normatīvo sistēmu, kas ir pēc iespējas efektīvāka sociālajā, ekonomikas un vides aspektā.

1.5

Tādēļ EESK iesaka veikt visaptverošu un sīki izstrādātu ietekmes novērtējumu, lai noteiktu dažādo risinājumu izmaksu/ieguvumu samēru, sākot no darba automobiļu tehnoloģijas jomā līdz citiem iespējamiem instrumentiem: infrastruktūras pielāgojumiem, alternatīvajām degvielām, nodokļu atvieglojumiem, informāciju, pateicoties dažādiem izglītošanas veidiem par videi draudzīgu braukšanu (īpaši nepieciešamu pilsētu aglomerācijās (1)), un orientējošo pieprasījumu, izmantojot ar CO2 emisijām saistītu aplikšanu ar nodokli. Turklāt EESK uzskata, ka starp vēlamajiem pasākumiem jāņem vērā arī riepu ar zemu rites nolietošanās indeksu izmantošana, kas, saskaņā ar nozares datiem, spēj samazināt patēriņu par 3 % līdz 4 %. Ar to saskan arī Komisijas ierosinājums attiecībā uz riepu spiediena kontroles sistēmu izveidošanu.

1.6

Visu pieejamo pasākumu saprātīga un izvērtēta kombinācija varētu dot iespēju sasniegt CO2 emisiju samazināšanas mērķus, nepalēninot automobiļu parka atjaunošanu, sabalansējot finansiālo slogu un izvairoties no jaunu automobiļu potenciālo pircēju sodīšanas.

1.7

EESK arī izsaka cerības, ka izraudzītā juridiskā līdzekļa ietekme būs iespējami neitrāla attiecībā uz ražotāju konkurenci, nenosakot ierobežojumus modeļiem, ko ražotāji var laist tirgū, bet vairāk virzot patērētāju pieprasījumu uz zemāku emisiju modeļiem. CO2 samazināšanas mērķiem jāatbilst esošajām atšķirībām produktu piedāvājumā, izmantojot tos parametrus, kas tiek uzskatīti par visinformatīvākajiem un samērīgākajiem attiecībā uz CO2 emisijām.

1.8

Ļoti svarīgi ir tas, lai izvēlētie parametri darbotos kā instruments, kas mudina patērētājus izvēlēties tādus automobiļus, kuri atbilst viņu patiesajām vajadzībām, izvairoties no patēriņa un emisiju līmeņiem, kas pārsniedz viņu ikdienas vajadzības.

1.9

Šajā sakarā EESK izsaka bažas par Komisijas plānu ieviest tiesību aktus attiecībā uz vieglajiem kravas automobiļiem. Šo profesionālai izmantošanai paredzēto automobiļu degvielas patēriņu un līdz ar to CO2 līmeņus rūpīgi pētī iespējamie pircēji, jo minētajiem rādītājiem ir ievērojama ietekme uz uzņēmējdarbības izmaksām. Tādēļ pašreiz tirgū esošo automobiļu ražošanā jau izmantoti visefektīvākie risinājumi — gandrīz visos gadījumos tiem ir dīzeļdzinēji. Katrā gadījumā pirms lēmuma pieņemšanas EESK iesaka Komisijai veikt ietekmes novērtējumu, kas pamatojas uz jaunākajiem datiem par vieglo kravas automobiļu emisijām; šobrīd šādi dati nav pieejami.

1.10

Visbeidzot, EESK uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāizstrādā pasākumi lielākā skaitā jomu nekā līdz šim (ceļi, programmējami luksofori, utt.), jo īpaši iegādājoties videi nekaitīgus transportlīdzekļus saviem sabiedriskā transporta parkiem un apņemoties gan veidot infrastruktūras tīklus, kas var dot iespēju izplatīt degvielu ar mazāku ietekmi uz vidi, kā, piemēram, dabasgāzi, gan atvieglot iespēju iegādāties ar dabasgāzi vai arī ar sašķidrinātu naftas gāzi (LPG) darbināmos transporta līdzekļus — arguments, par ko EESK jau izteikusi viedokli iepriekšējos atzinumos (2).

2.1

Kopienas stratēģija CO2 emisiju samazināšanai, ieskaitot pasākumus attiecībā uz automobiļu ražotāju piedāvājumu un patērētāju pieprasījumu, tika pieņemta 1995. gadā.

2.2

Runājot tieši par piedāvājumu, Eiropas ražotāji brīvprātīgi vienojās līdz 2008. gadam samazināt vieglo automobiļu vidējās CO2 emisijas par 140g/km. Japānas un Korejas ražotāji uzņēmās tādas pašas saistības nākamajā gadā, lai minēto rādītāju sasniegtu 2009. gadā.

2.3

Raugoties no pieprasījuma viedokļa, Eiropas Komisijas stratēģija vienlaikus ietvēra patērētāju informēšanu par CO2 emisijām, lai palīdzētu viņiem izdarīt apdomīgu izvēli līdz ar automobiļu nodokļu mērķtiecīgu izmantošanu.

2.4

Praksē ir sasniegti ievērojami uzlabojumi attiecībā uz piegādi, lai gan paši par sevi tie nav pietiekami noteiktā mērķa sasniegšanai, jo trūkst pārējo divu instrumentu -informācijas/vadlīniju un aplikšanas ar nodokļiem — ieguldījuma. Komisija to apstiprina, savā paziņojuma atzīstot, ka “… uzlabojumi automobiļu tehnoloģijas jomā radījuši lielāko daļu CO2 emisiju samazinājuma.”

2.5

Laika posmā no 1995. līdz 2004. gadam CO2 emisijas vidēji samazinājušās apmēram par 13 % no 186 g/km uz 161 g/km un 30 % automobiļu, kas laisti tirgū 2004. gadā, emisijas bija mazākas par 140 g/km.

2.6

No otras puses, tajā pašā laika periodā patērētāji devuši priekšroku lielākiem, smagākiem un jaudīgākiem vieglajiem automobiļiem, gan ņemot vērā uzskatu, ka šādi automobiļi ir drošāki, gan arī tādēļ, ka daudzi cilvēki pārceļas uz dzīvi ārpus pilsētu centriem. Rezultātā marķēšana, kas veikta patērētāju informēšanas nolūkā, ir maz ietekmējusi viņu izvēli.

2.7

Citam instrumentam pieprasījuma veidošanai — ar CO2 emisiju samazināšanu saistītai mērķtiecīgai nodokļu politikai — vēl nav Eiropas dimensijas (3), un tā aprobežojas ar valsts mēroga iniciatīvām mazāk nekā pusē dalībvalstu. Dažos gadījumos īstenotie pasākumi radījuši pārsteidzoši negatīvu ietekmi uz emisiju samazināšanu. Viens šāds piemērs ir palielinātais nodoklis dīzeļdegvielai, kā rezultātā daudzās dalībvalstīs, kurās dīzeļautomašīnu parks ir skaitliski lielāks, samazinājusies pēdējos gados vērojamā pāreja uz automašīnām ar dīzeļdzinējiem.

2.8

Nobeigumā jāteic, ka, gan ņemot vērā ārējos faktorus, kas kavē uzsākto procesu saistībā ar automobiļu tehnoloģiju pārskatīšanu pēc brīvprātīgo vienošanos panākšanas, gan neveiksmi citu plānoto instrumentu izmantošanā, neliekas, ka 2008./2009. gadam noteiktie mērķi būtu sasniedzami. Tādēļ Komisija nolēmusi pārskatīt minēto stratēģiju un publicējusi paziņojumu, ko izskata EESK, nosakot vadlīnijas, kurām līdz 2008. gada pirmā pusgada beigām sekos konkrēta likumdošanas iniciatīva.

3.1

Paziņojumā Komisija ierosina sasniegt ES mērķi — 120 g/km — līdz 2012. gadam. Tas jāpanāk, apvienojot ES un dalībvalstu centienus.

3.2

Šajā sakarā Komisija līdz 2008. gada vidum ierosinās tiesību aktus, pievēršot galveno uzmanību obligātiem CO2 samazinājumiem, lai sasniegtu mērķi saistībā ar jaunu automobiļu parku — samazinātu vidējās emisijas par 130 g/km, uzlabojot transportlīdzekļu dzinēju tehnoloģiju.

3.3

Tālāks samazinājums par 10 g/km vai līdzvērtīgs tam, ja tehniski iespējams, jāpanāk, izmantojot citus tehnoloģiskus uzlabojumus un palielinot biodegvielu izmantošanu, kā arī, īstenojot šādus pasākumus, jo īpaši:

3.4

Komisija atzīst, ka tiesību akti jaunā mērķa sasniegšanai attiecībā uz jaunu automobiļa parka vidējām emisijām jāveido tā, lai nodrošinātu, ka emisiju samazināšanas mērķi ir ilgtspējīgi, neietekmē konkurenci, atbilst sociālās vienlīdzības principiem, ir taisnīgi, ievērojot Eiropas autoražotāju daudzveidību, un ļauj izvairīties no nepamatotiem konkurences traucējumiem autoražošanas nozarē.

3.5

Šajā sakarā Komisija mudina dalībvalstis pielāgot attiecīgo nodokļu politiku, lai visā Eiropā veicinātu automašīnu ar ekonomisku degvielas patēriņu iegādi un palīdzētu ražotājiem ievērot paredzamos noteikumus par degvielas ekonomiju.

3.6

Kā efektīvu līdzekli ražotāju atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanai Komisija arī ierosina ieviest nodokļu diferencēšanu attiecībā uz visu tirgū pieejamo automobiļu sortimentu, lai pakāpeniski rosinātu pāreju uz automobiļiem, kas rada mazākas emisijas.

3.7

Nodokļu atvieglojumi minēti kā ietekmīgs veids, lai mudinātu cilvēkus iegādāties tirgū pieejamās videi visdraudzīgāko vieglo automobiļu kategorijas; līdzvērtīgā apmērā uzsvars ir likts uz nepieciešamību paaugstināt efektivitāti attiecībā uz iespējamo pircēju informēšanu par degvielas patēriņu (Komisija 2007. gadā gatavojas pieņemt priekšlikumu, lai grozītu direktīvu 1999/94/EK par marķēšanas sistēmu).

3.8

Visbeidzot, Komisija norāda uz nepieciešamību dalībvalstīs veicināt videi nekaitīgu braukšanu, izmantojot apmācību un/vai informēšanas kampaņas ar mērķi samazināt emisijas.

3.9

Arī automobiļu ražotāji tiek aicināti līdz 2007. gada vidum pievienoties brīvprātīgam nolīgumam par labo praksi automašīnu tirdzniecības un reklāmas jomā, kura mērķis ir ilgtspējīgu patēriņa modeļu popularizēšana.

4.1

EESK pilnībā piekrīt tam, ka jāpārskata Kopienas stratēģija CO2 emisiju samazināšanai ceļu satiksmes jomā, kas veido apmēram 20 % no kopējā emisiju daudzuma.

4.2

EESK vēlas norādīt arī uz to, cik sarežģīta ir šāda pārskatīšana ar mērķi panākt turpmāku CO2 emisiju samazināšanu, nenovājinot konkurētspēju automobiļu nozarē, kas darbojas sevišķi konkurējošā pasaules tirgū.

4.3

Jāatceras, ka Eiropā vien automobiļu ražošanas nozarē tieši nodarbināti ir 2 miljoni cilvēku un netieši — vēl 10 miljoni strādājošo. Minētā rūpniecības nozare veido 3,5 % Eiropas IKP, ar tīro eksportu EUR 33,5 miljardu apmērā un visbeidzot — katru gadu dalībvalstis saņem 365 miljardus EUR automobiļu nodokļu veidā.

4.4

CARS 21 paziņojumā (4) Komisija neapšaubāmi ir centusies noteikt rūpniecības politikas vadlīnijas autobūves nozarē, kam ir “svarīga nozīme Eiropas ekonomikā”.

Paziņojums “CARS 21” ir Komisijas atbilde uz augsta līmeņa darba grupas CARS 21 2005. gada decembrī sagatavoto nobeiguma ziņojumu un ieteikumiem; minētajā darba grupā bija iekļauti rūpniecības nozaru pārstāvji un pilsoniskās sabiedrības locekļi, kā arī Komisijas pārstāvji. Dokumentā uzsvērts, ka tālejošu mērķu sasniegšanai tādā sarežģītā jomā kā CO2 emisiju samazināšana, vienlaikus negatīvi neietekmējot rūpniecības konkurētspēju vai nodarbinātību, nepieciešama integrēta pieeja, lai apkopotu visu ieinteresēto pušu ieguldījumu vispārēju interešu mērķa sasniegšanā.

4.5

EESK arī izsaka bažas par iespējami pārāk lielo ietekmi uz rūpnieciskajām izmaksām saistībā ar lēmumiem, kas tieši vai netieši varētu apdraudēt nodarbinātības līmeni minētajā nozarē, veicinot stratēģisko izvēli par labu iespējai pārcelt ražošanu ārpus ES.

4.6

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK piekrīt, ka automobiļu ražotāji jāmudina panākt straujāku virzību attiecībā uz turpmākiem patēriņa un emisiju samazinājumiem, bet norāda arī uz nepieciešamību pastiprināt pasākumus, lai ieviestu tādu normatīvo sistēmu, kas ir pēc iespējas efektīvāka sociālajā, ekonomikas un vides aspektā CO2 emisiju samazināšanai.

4.6.1

EESK vēlas izvirzīt šādus ieteikumus ar mērķi nodrošināt vislabākos rezultātus, īstenojot turpmākos Kopienas tiesību aktus par CO2 emisiju samazināšanu autoceļu satiksmē:

4.6.2

Visu minēto pasākumu ietekme vērsta arī uz to, lai negrautu pašreizējā automašīnu parka atjaunošanas procesu, izlīdzinot finansiālo slogu saistībā ar CO2 emisiju līmeņa samazināšanu. EESK vēlas norādīt, ka atbilstoši Eiropas klimata pārmaiņu programmai (EKPP) (6) potenciālais CO2 emisiju samazinājums videi nekaitīgas braukšanas rezultātā līdz 2010. gadam (2006.-2010.) varētu veidot 50 miljonus tonnu, un TNO/IEEP (7) kopīgā pētījuma rezultāti liecina par to, ka ekobraukšana ir ne vien realizējama, bet arī efektīva un izmērāma.

4.6.3

No otras puses, automobiļa vidējā pārdošanas cena palielinātos par apmēram EUR 3 600, ja 120 g/km mērķis tiktu sasniegts vienīgi ar tehnoloģiju palīdzību. Lai informācija būtu pilnīga, jāpiebilst, ka tie paši avoti (8) norāda, ka nolūkā sasniegt 130 g/km jebkurā gadījumā papildu izdevumi pircējam būtu ievērojami — ap 2 500euro.

4.6.4

Kā norāda Komisija, Eiropā nepieciešami apmēram 12 gadi automobiļu parka nomaiņai, un ir skaidrs, ka cenu pieaugums minētajā periodā palēninās vieglo automobiļu nomaiņas ciklu. Skaidrs ir arī tas, ka šādam pieaugumam būs sociālā ietekme, vēl vairāk samazinot nelabvēlīgā situācijā esošo iedzīvotāju iespējas iegādāties vieglo automobili.

4.7

Visbeidzot, EESK nepiekrīt Komisijas nostājai attiecībā uz to, ka papildus tehnoloģijas radīs CO2 emisiju samazinājumu par 10 g/km, jo vēl nav skaidra biodegvielu spēja nostabilizēties tirgū un nevar apgalvot, ka tās nodrošinās gaidāmos 5 g/km. Saskaņā ar EESK viedokli ir svarīgi īstenot virkni pasākumu, ko iespējams pārliecinoši uzraudzīt, kā tas ir, piemēram, saistībā ar ekobraukšanu un infrastruktūru.

5.1

Atbilstoši iepriekš minētajām vispārējām piezīmēm un arī saskaņā ar pašreizējām debatēm Parlamentā EESK izsaka cerību, ka jaunais juridiskais līdzeklis negatīvi neietekmēs patērētāju iespējas iegādāties jaunu automobili, lai nodrošinātu autoparka atjaunošanu, kā arī izrādīsies veiksmīgs, stingri virzot pieprasījumu pēc zemāku emisiju modeļiem.

5.2

Tā kā trūkst pilnīga un sīki izstrādāta ietekmes novērtējuma, lai noteiktu dažādo risinājumu izmaksu/ieguvumu samēru, EESK patur tiesības vēlāk izstrādāt atzinumu par atbilstošiem un realizējamiem limitiem saistībā ar CO2 emisiju samazināšanu, bet šobrīd plānotajos tiesību aktos iesaka ņemt vērā vispārzināmo faktu, ka vieglo automobiļu ražošanas cikls ir sarežģīts, un tam nepieciešams vismaz septiņus gadus ilgs sagatavošanās laiks (9).

5.3

Ņemot vērā laiku, kas nepieciešams, lai koplēmuma procesā izstrādātu tiesību aktus, EESK atzīst, ka galīgais dokuments, kurā noteiktas nepieciešamās prasības, netiks sagatavots agrāk par 2009. gadu. Ņemot vērā iepriekšējās piezīmes par nozarei raksturīgajiem rūpnieciskajiem cikliem, pirmais reāli iespējamais laiks būtu 2015. gads, kad stājas spēkā arī EURO 6 regula par piesārņotāju samazināšanu, kam, tāpat kā attiecībā uz CO2, nepieciešamas izmaiņas automašīnu konstrukcijā.

5.4

Pastāv bažas, ka 2012. gada mērķi tehniski nav iespējams sasniegt, un tas varētu negatīvi ietekmēt Eiropas vieglo automobiļu ražošanas nozares konkurētspēju un tās ieguldījumu nodarbinātībā.

5.5

EESK atbalsta arī tādu juridisko līdzekli, kura ietekme būs neitrāla attiecībā uz ražotāju konkurenci, nenosakot ierobežojumus modeļiem, ko ražotāji var laist tirgū, bet vairāk virzot patērētāju pieprasījumu uz zemāku emisiju modeļiem. Minētajiem CO2 samazinājuma mērķiem jāatbilst esošajām atšķirībām produktu piedāvājumā, izmantojot tos parametrus, kas tiek uzskatīt par visinformatīvākajiem un samērīgākajiem atbilstoši CO2 emisijām.

5.6

Šajā sakarā izraudzītajam parametram būtu jānodrošina, ka ieguldījumiem emisiju samazināšanai dažādajos segmentos un ar to nenovēršami saistītajam transportlīdzekļu izmaksu pieaugumam nevajadzētu ierobežot cenu pieejamību, lai patērētāji var iegādāties jaunu automašīnu atbilstoši savai pirktspējai.

5.6.1

Viens no iespējamajiem parametriem būtu automobiļa svars (kā ierosina Eiropas Automobiļu ražotāju apvienība (ACEA)), jo tas tieši ietekmē CO2 emisiju līmeni. EESK atgādina, ka automobiļa svars no 1996. līdz 2005. gadam ir pieaudzis par 32 kg, un tas atspoguļojas CO2 emisiju relatīvajā pieaugumā par 6 g/km. Japānā, kas 2006. gadā nolēma līdz 2015. gadam sasniegt 138 g/km, svars tiks izmantots kā atsauces parametrs CO2 emisiju samazināšanas stratēģijā. Līdz ar to ACEA atbalsta minēto parametru, jo tas ir solis uz priekšu, lai saskaņotu CO2 politikas pasaules mērogā.

5.6.2

Jānorāda, ka pašlaik notiek debates par citiem parametriem, ko varētu izmantot, lai noteiktu un diferencētu ražojumu klāstu. Īpaši jāņem vērā Eiropas Parlamenta ziņotāja, Eiropas Parlamenta deputāta Chris Davies priekšlikums, kas attiecas uz automobiļa “nospiedumu” (vietu, ko aizņem automobilis, un ko aprēķina, izmantojot riteņu garenbāzi un attālumu starp riteņiem (10)).

5.6.3

EESK uzskata, ka, piemēram, salona tilpuma (automobiļa garums × platums × augstums) kā parametra apstiprināšana varētu būt lietderīga un atbilstoša kā iespējams līdzeklis, lai mudinātu patērētājus izvēlēties tādus automobiļu veidus, kas apmierinātu viņu patiesās prasības un nerastos nevajadzīgas CO2 emisijas, kuras rodas no praktisko vajadzību un automobiļa izmēra neatbilstības. Citiem vārdiem sakot, cilvēks, kam nepieciešams “parketa” džips (SUV, Sport Utility Vehicle), kurā var pārvadāt vairāk pasažieru un lielāku svaru, gribēs maksāt vairāk, jo šāda veida automobilis ir patiešām nepieciešams, savukārt cilvēku, kuram nav šādu prasību, vairāk piesaistīs zemākas kategorijas automobilis.

5.7

Iepriekš minētais Eiropas Parlamenta ziņotājs, Eiropas Parlamenta deputāts Chris Davies ir ierosinājis noteikt “Oglekļa samazināšanas piemaksu sistēmu” (CARS), ar ko nosaka sankcijas un piemaksas, pārsniedzot vai nesasniedzot noteiktos limitus. EESK uzskata, ka CO2 piemaksu sistēma nav praktiski īstenojama tirgū, kas ierobežojas ar automobiļu ražošanas nozari.

Ņemot vērā tālejošos mērķus, nav iespējams noteikt pietiekamu piemaksu apmēru, lai nodrošinātu šādas sistēmas darbību.

5.7.1

EESK gluži pretēji uzskata, ka atklāto emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (pieļaujot tirdzniecību ar citām nozarēm) ir iespējama, piedāvājot priekšrocību garantēt vispārēju CO2 emisiju samazinājumu ar attiecīgu elastīguma līmeni, nosakot limitus automobiļu ražotājiem saistībā ar iespējamajiem pirkumiem. Līdz ar to EESK atbalsta atvērtu sistēmu, kuras ekonomiskās sekas būs jādefinē un jānosaka, ņemot vērā pārmaiņas, kas notiks emisiju tirgū līdz 2015. gadam, un uzsver, ka nav pieļaujams, ka šādas ekonomiskās sekas apdraud galalietotāja iegādes iespējas.

5.8

Attiecībā uz paziņojumā ierosināto paraugprakses kodeksu automobiļu tirdzniecības un reklāmas jomā EESK norāda, ka gandrīz visās dalībvalstīs jau ir panāktas — parasti ļoti stingras — vienošanās par to, kā izstrādāt noteikumus minētajā jomā. Kopumā jāteic, ka EESK tomēr atbalsta noteikumu saskaņošanu un līdz ar to neiebilst pret Eiropas paraugprakses kodeksa izstrādi, ko Komisija ir ieteikusi automobiļu ražotājiem.

5.9

EESK arī atzīmē, ka savā paziņojumā Komisija izsaka arī nodomu izstrādāt juridisku instrumentu vieglo kravas automobiļu CO2 emisiju samazināšanai.

5.9.1

EESK šķiet, ka vieglajiem kravas automobiļiem (N1 kategorijas automobiļiem un tiem līdzīgiem pasažieru automobiļiem) nav nepieciešams šāds pasākums, jo tie ražoti komerciāliem nolūkiem un līdz ar to patēriņš un CO2 emisijas jau ir izšķiroši nozīmīgs faktors pircējiem, tā kā minētie elementi ievērojami ietekmē uzņēmējdarbības izmaksas. Rezultātā šobrīd tirgū esošajos automobiļos jau ir izmantoti visefektīvākie risinājumi — gandrīz visos gadījumos tiek izmantoti dīzeļdzinēji.

5.9.2

Katrā gadījumā pirms lēmuma pieņemšanas EESK iesaka Komisijai veikt ietekmes novērtējumu, kas pamatojas uz jaunākajiem datiem par vieglo kravas automobiļu emisijām; šobrīd šādi dati nav pieejami.

5.9.3

Mērķu, kas izteikti g/km, noteikšana kravas automobiļiem, precīzi nezinot attiecīgos datus, rada arī risku samazināt atsevišķu automobiļu kravnesību, kura izraisa izmantošanas neefektivitāti, un tādēļ to pašu kravu pārvadāšanai ir vajadzīgs lielāks skaits transportlīdzekļu vai arī lielāki, augstākas kategorijas transportlīdzekļi, kas tādējādi paaugstina kopējās emisijas līmeni.

5.10

EESK arī uzskata, ka jautājums par pasažieru automobiļu un vieglo kravas automobiļu CO2 emisijām jānovērtē vispusīgi, ņemot vērā automobiļu visu dzīves ciklu, sākot no ražošanas līdz lietošanai un pārstrādei atkritumos. Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK vēlētos arī uzsvērt nepieciešamību saskaņot un nodrošināt to likumdošanas iniciatīvu un normatīvo iniciatīvu atbilstību, kas attiecas uz automobiļu ražošanas jomu un kurām ir ietekme uz CO2 emisijām, lai nepieļautu pretrunas, kuras radītu aizkavēšanos minēto iniciatīvu īstenošanā.

5.11

EESK uzskata, ka turpmākajās pētniecības pamatprogrammās steidzamības kārtā jādod prioritāte projektiem ar mērķi rast tehniski iespējamus un ekonomiski ilgtspējīgus veidus CO2 emisiju samazināšanai (ne tikai saistībā ar transportu), ņemot vērā dažādu emisiju avotu patieso ietekmi uz visiem dzīves cikliem. EESK uzskata, ka pētniecības projektiem jāaptver plašs spektrs, atrodot īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumus, stingri ievērojot pieejamības (affordability) mērķi gan attiecībā uz ražotāju, gan uz gala patērētāju, lai tādējādi veicinātu automobiļu parka atjaunošanu, tiecoties sasniegt ilgtspējīgu mobilitāti.

5.12

Visbeidzot, EESK uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāizstrādā pasākumi lielākā skaitā jomu nekā līdz šim (ceļi, programmējami luksofori, utt.), jo īpaši iegādājoties videi nekaitīgus transportlīdzekļus saviem sabiedriskā transporta parkiem un apņemoties gan veidot infrastruktūras tīklus, kas var dot iespēju izplatīt degvielu ar mazāku ietekmi uz vidi, kā, piemēram, dabasgāzi, gan atvieglot iespēju iegādāties ar dabasgāzi vai arī ar sašķidrinātu naftas gāzi (LPG) darbināmos transporta līdzekļus.

16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/49