20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/1

A.

EESK uzskata, ka lēmumu pieņemšanā, kā arī ES un dalībvalstu sadarbībā liela uzmanība jāpievērš pievienotās vērtības radīšanas un piegādes ķēdes attīstības koncepcijai, proti, tīklā iesaistīto nozaru un uzņēmumu mijiedarbībai.

B.

Tā kā minētie procesi notiek dinamiski, visās uzņēmumu vadības jomās, piemēram, jauna produkta konceptuāla definēšana un izstrāde, pakalpojumi, tirgdarbība, kā arī finanšu un cilvēkresursu vadība, ir vajadzīga spēja veikt nepieciešamos pielāgojumus. Minētie uzdevumi bieži tiek uzticēti ārpakalpojumu sniedzējiem. Darbība tīklā nozīmē, ka visā pasaulē arvien vairāk palielinās uzņēmumu savstarpējā saistība un arvien ciešāk tiek integrēta ražošana un pakalpojumu sniegšana.

C.

Minētā procesa ietekme uz uzņēmumiem ir ļoti dažāda un atkarīga no uzņēmumu lieluma, vietas piegādes ķēdēs/tīklos un nozares, kurā tie darbojas. Lielie starptautiskie uzņēmumi visos tīkla darbības posmos kopumā atrodas izdevīgā situācijā. Savukārt samērā mazajiem un vidējiem piegādātājiem, kas darbojas piegādes ķēdes sākuma vai vidus posmā (pirmais, otrais, trešais … piegādātājs), bieži jāpārvar šā atzinuma II daļā minētie šķēršļi. Minēto uzņēmumu apzīmēšanai šajā dokumentā tiek lietots termins “piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumi”, kas ir īpaši šā atzinuma izstrādes nolūkā radīts termins (IIC — initial and intermediate companies) (1).

D.

Lielākā daļa privātajā sektorā nodarbināto strādā uzņēmumos, kas nepieder “lielo” uzņēmumu grupai (skatīt C punktu). Visradošākajiem minētās grupas uzņēmumiem, kas izstrādā un ievieš visvairāk jauninājumu, ir būtiska nozīme ekonomikā, kurā liela nozīme ir darbībai tīklā. Minētā attīstības tendence ir tik spēcīga, ka tai ir ievērojama ietekme ne tikai mikroekonomiskajā, bet arī makroekonomiskajā līmenī.

E.

EESK uzskata, ka jāuzlabo piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu darbības vide. Šajā atzinumā (skatīt II daļas 3. un 4. sadaļu) apzināti svarīgākie uzdevumi un izvirzīti vairāki priekšlikumi, kādi politiskie pasākumi īstenojami. Te jāmin:

F.

Piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu konkrēti noteiktas definīcijas trūkums neļauj pilnībā novērtēt to nozīmi rūpniecības pārmaiņu un globalizācijas procesā. Jāvelta daudz vairāk pūļu, lai palielinātu izpratni par minēto uzņēmumu nozīmi. Lai īstenotu daļu/visus no E punktā minētajiem priekšlikumiem, vairāki priekšnosacījumi jāizpilda uzņēmumiem pašiem, citi — politikas veidotājiem, bet lielākā daļa — abām pusēm kopā. Taču jebkādu pasākumu īstenošanai jānotiek ciešā sadarbībā ar visām ieinteresētajām pusēm. Savukārt nozaru dialoga komitejām, kas darbojas Eiropas un dalībvalstu līmenī, jāsniedz ticamas un vienotas ievirzes politikas veidotājiem.

1.1

Priekšstats, ka piegādes ķēdes ir jauna parādība, ir nepareizs, jo vienā vai otrā formā tās ir pastāvējušas kopš organizētās ražošanas pirmsākumiem.

1.2

Tomēr jāatzīmē, ka pēdējās desmitgadēs ir palielinājusies interese par piegādes ķēdēm, kas izskaidrojams ar konkurences saasināšanos, ko izraisījusi tehnoloģiskā attīstība un globalizācija, kā arī to ietekme uz tirgu visās tās izpausmes formās. Minētais jautājums plaši apspriests neskaitāmās publikācijās un konferencēs visā pasaulē. Tradicionālos lineāros ražošanas procesus aizstāj kompleksi tīkli un integrēti ražošanas procesi, kuros bieži iesaistīti daudzi uzņēmumi dažādās valstīs.

1.3

Mūsdienās pievienotās vērtības radīšanas un piegādes ķēžu saistība arvien palielinās, un daudzās jomās tagad izveidojies pasaules mēroga tīkls. Tāpēc pareizāk būtu lietot terminu “tīkli” nevis “ķēdes”, kaut arī nevar noliegt, ka pirmais līdz šim lietots retāk.

1.4

Arī pievienotās vērtības radīšanas tīkli (vienkāršāk, “pievienotās vērtības tīkli”) paplašinās un aptver visu pasauli. Viseiropas pievienotās vērtības tīkla veidošanās, ko veicinājusi nesenā ES paplašināšana, ir minētā procesa sastāvdaļa.

1.5

Palielinās izpratne par to, ka uzņēmumu pašu veiktie uzlabojumi vairs neapmierina to vajadzības. Uzņēmumu iekšienē pašu īstenotās programmas ir lietderīgas un vēlamas, bet tās nepalīdz uzņēmumiem izmantot iespējas, ko paver patiesi globāla uzņēmējdarbības sistēma. Lai izdzīvotu modernajā pasaulē, uzņēmumiem jāskatās, kas notiek citur.

1.6

Tāpēc palielinājusies tīkla vadības un loģistikas nozīme, jo pēc iespējas lielākas peļņas nodrošināšanai uzņēmumi velta arvien vairāk laika un finanšu līdzekļu, optimizējot un koordinējot arvien sarežģītāko pasākumu un pakalpojumu tīklu, bez kura mūsdienu rūpnieciskā un komerciālā darbība nav iedomājama.

1.7

Visos līmeņos krasi mainījies vadītāju atbildības raksturs un darba ņēmēju kvalifikācijas prasības, jo tagad ir jāpieņem tādi lēmumi un nepieciešama tāda attieksme, kas nodrošina visaugstāko klientu, piegādātāju un uzņēmumu sadarbības līmeni.

1.8

Tas attiecas uz visām uzņēmumu grupām — lieliem, vidējiem un maziem uzņēmumiem — neraugoties uz to atšķirībām un nozaru mijiedarbību. Tomēr rodas iespaids, ka pašreiz notiekošajos procesos lielie starptautiskie uzņēmumi atrodas izdevīgākā situācijā nekā piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumi (2).

1.9

Faktiski divas trešdaļas Eiropas privātajā sektorā nodarbināto strādā mazos un vidējos uzņēmumos. Daudzi no tiem ir piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumi. Tāpēc šo uzņēmumu veiksmīgai darbībai ir ne tikai mikroekonomiska dimensija, bet arī makroekonomiska ietekme.

1.10

Kaut arī šā atzinuma temats ir pievienotās vērtības radīšanas un piegādes ķēdes attīstība, šajā dokumentā uzmanība pievērsta galvenokārt inovatīviem piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem, kuri ražo augstās tehnoloģijas un augstas kvalitātes produktus un kuriem ir iespējas attīstīties un darboties starptautiskā mērogā vai kuri jau darbojas pasaules tirgū (3).

1.11

Jāatrod un jāuzlabo paņēmieni un līdzekļi, lai radītu stabilu un ilgtspējīgu vidi, kas veicinātu šādu uzņēmumu darbību un ļautu pilnībā izpausties to potenciālam.

1.12

Kaut arī dažādu nozaru piegādes ķēdes/tīkli atšķiras, uzskatām, ka šajā atzinumā veiktā analīze jāilustrē ar piemēru, kas raksturo situāciju vienā nozarē. Tāpēc šā atzinuma 2. pielikums veltīts gadījuma izpētei automobiļu nozarē, kas labi atspoguļo dažas šajā dokumentā aplūkotās problēmas. Minētās nozares izvēle saistīta ar tās piegādes ķēžu/tīklu acīmredzamo sarežģītību, kā tas atspoguļots 1. pielikumā.

1.13

Eiropas uzņēmumi bieži uztic ārpakalpojumu sniedzējiem vienu vai vairākus piegādes ķēdes posmus. Pēc tam ārpakalpojumu sniedzēju saražotās preces tiek importētas un tām tiek pievienota vērtība, pirms tās atkal nonāk pievienotās vērtības radīšanas tīklā. Ir svarīgi radīt nosacījumus, kas nodrošinātu, ka minētajā procesā Eiropā paliek pēc iespējas lielāka peļņas daļa, pēc iespējas vairāk darba vietu un pēc iespējas lielāka tehnoloģiskā prasme. Tam ir ārkārtīgi liela nozīme, jo tehnoloģiskā prasme pati par sevi arvien biežāk kļūst par ražošanas faktoru, kura vietu pievienotās vērtības radīšanas tīklos nenosaka tikai pārrobežu kapitāla plūsma, bet galvenokārt neierobežota kapitāla kustība (4).

1.14

Šajā atzinumā tiek aplūkots jautājums, ko ES varētu darīt, lai svarīgas piegādes ķēdes daļas, kas rada pievienoto vērtību, paliktu Eiropā (5).

2.1

Rūpniecības pārmaiņas ir cieši saistītas ar pievienotās vērtības radīšanu sabiedrībā, kurā liela nozīme ir sadarbības tīkliem. Pievienotās vērtības radīšanas procesā svarīga nozīme ir konsultāciju, loģistikas un tirgvedības pakalpojumiem, kā arī inženierpakalpojumiem. Samazinoties vertikālajai integrācijai, apstrādes rūpniecībā pievienotās vērtības radīšana bieži tiek uzticēta piegādātājiem. Minētais process iegūst aizvien vairāk dimensiju, jo daudzi no minētajiem piegādātājiem ir iesaistīti arī globālajos tīklos, un tādējādi veidojas piegādātāju jauna veida savstarpējā atkarība.

2.2

Bet ko patiesībā nozīmē termins “globāls”? Līdztekus ASV un Japānai, kuru loma pasaulē ir vispārzināma, pēdējo desmitgažu laikā pieaugusi citu pasaules reģionu, piemēram, tā dēvēto BRIC valstu (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna) nozīme. Tomēr jānorāda, ka, neraugoties uz minētās grupas valstu vienotības trūkumu, īpaši Indija un Ķīna “būtiski izmanījušas visu piegādes ķēdi un pievienotās vērtības radīšanas ģeogrāfisko izvietojumu” (6).

2.3

Ņemot vērā iepriekš teikto, ES ir jāpalielina tās konkurētspēja, proti, spēja radīt pievienoto vērtību, tāpēc ka Eiropa nekad nebūs konkurētspējīga izmaksu ziņā, jo tas būtu pretrunā Eiropas Savienības sociālajiem un ilgtspējīgas attīstības mērķiem.

2.4

Piegādes ķēdes un tīkli paplašinās, jo ražošanas procesam raksturīga arvien lielāka ražošanas ķēžu sadrumstalotība un specializācija noteiktu produktu ražošanā, ko izraisījusi tehnoloģiskā attīstība un orientācija uz ražošanu atbilstoši klientu vēlmēm. Ražotāji standartizē produktu svarīgākās detaļas, vienlaikus saglabājot individuālu pasūtījumu izpildes iespējas. Runa ir par “pasūtītu produktu plašražošanu” (“mass customisation”).

2.5

Minētos faktorus pastiprina ražošanas un pakalpojumu uzņēmumu mijiedarbība (7), kas izraisa nozaru robežu izzušanu. Minētos procesus veicina informācijas un saziņas tehnoloģijas, paplašinot savietojamības iespējas un elektronisko pakalpojumu klāstu.

2.6

Eiropas uzņēmumiem jācenšas veidot piegādes tīklus, kuros tiek radīti “paplašināti produkti” (produktu un pakalpojumu sistēma), nostiprinoties tirgus nišās, kurām raksturīga augsta pievienotā vērtība. Mūsdienās pat rūpnīcas ir kompleksi produkti, kas tiek pārdoti.

2.7

Jauni tehnoloģiskie cikli palielina visu līmeņu cilvēkresursu vadības un mūžizglītības nozīmi, kas būtiski ietekmē konkurētspēju un nodarbinātības iespējas.

2.8

Produktu kalpošanas laiks kļūst īsāks un mainās, kas izskaidrojams ar pakalpojumu sniedzēju un ražotāju mijiedarbības palielināšanos, kā arī globālo raksturu, kas piemīt konkurencei un (pirmskonkurences) sadarbībai daudzās jomās.

2.9

Notiekošās pārmaiņas spēcīgi ietekmē uzņēmumu struktūru un to dinamiskās attiecības. Tās nepārtraukti jāpielāgo un jāreorganizē. Ražošanas procesu specializācija, ar ražošanu saistīto pakalpojumu attīstība un ražošana atbilstoši klientu vēlmēm ir iemesli, kāpēc arvien vairāk palielinās ārpakalpojumu izmantošana. Tā savukārt var izraisīt vēl lielāku specializāciju un decentralizāciju.

2.10

Līdztekus minētajiem procesiem notiek koncentrācijas process, apvienojot un iegādājoties uzņēmumus; jo mazāka saistība ar patērētāju, jo lielāka koncentrācija un apvienošanās ir vērojama.

2.11

Ārpakalpojumu izmantošana un uzņēmējdarbības pārvietošana notiek visā pasaulē (8). Minētajā procesā cieši iesaistītas jaunās dalībvalstis, kā arī Āzijas valstis, kur notiek strauja ekonomiskā attīstība, un visas iesaistītās valstis piedāvā savas izmaksu priekšrocības un tirgus iespējas. Nav noliedzams, ka Āzija kļūst par zemu izmaksu ražošanas un pakalpojumu sniegšanas centru. Ķīna un Indija izstrādā savas tehnoloģijas. Šādi procesi var būt saistīti ar darbības pārvietošanu un darba vietu skaita samazināšanos. Tas var radīt nedrošības sajūtu darba ņēmēju vidū. No otras puses, darbības pārvietošana var arī veicināt nodarbinātību Eiropas uzņēmumos (9).

2.12

Sarežģītās attīstības tendences, kas vērojamas pēc ļoti daudziem darījumiem, kā arī uzņēmumu apvienošanas un iegādes gadījumiem visā pasaulē, liecina, ka pārvietošana, ko izraisa izmaiņas ražošanas un pakalpojumu ķēdēs, nav lineārs vai vienvirziena process. Ražošanas izmaksas ir tikai viens no daudziem apsvērumiem, kas jāņem vērā. Pirms darbības pārvietošanas jāņem vērā daudzi citi faktori, kas netiek aplūkoti šajā atzinumā. Te jāmin sarežģītā loģistika, augstās transporta izmaksas, vides problēmas, tiesiskā sistēma, intelektuālā īpašuma aizsardzība un izejvielu, kā arī tehnoloģiju un īpašo zināšanu pieejamība. Apsverot visus iepriekš minētos aspektus, dažkārt ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem ir izdevīgi atgriezties Eiropā.

2.13

No otras puses, arī inovatīva uzņēmējdarbība varētu tikt pārvietota, un tas nozīmētu, ka tiek zaudēta Eiropas tehnoloģiskā prasme. Ja ES zināšanu apguves un pētniecības bāze netiks nostiprināta, pārvietošana ilgtermiņā var mazināt Eiropas uzņēmumu spēju izstrādāt un ieviest jauninājumus. Iepriekš teikto spilgti raksturo inženieru skaita palielināšanās Indijā un Ķīnā, kur strādā 45 % visas pasaules inženieru.

2.14

Turklāt fakts, ka jauni cilvēki, kuriem ir augsta kvalifikācija, pamet Eiropu vai dod priekšroku darbam lielos uzņēmumos (10), nozīmē, ka piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem Eiropā, iespējams, būs jāsastopas ar kvalificētu darbinieku trūkumu.

2.14

Lieliem uzņēmumiem bieži ir vieglāk risināt iepriekš minētās problēmas nekā piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem. Lieliem uzņēmumiem kopumā ir vienkāršāka piekļuve bankām un finanšu tirgiem, to sadarbību ar citiem uzņēmumiem raksturo mijiedarbība un savietojamība, tie darbojas dažādos tirgos un plaši izmanto ārpakalpojumus. Tomēr tie nav tik elastīgi kā mazāki uzņēmumi.

3.1

Visi rādītāji liecina, ka ražošanas process arī turpmāk būs sadrumstalots, ražošana notiks atbilstoši klientu vēlmēm un turpināsies globālo tīklu veidošanās. Gandrīz visu nozaru stratēģiju nosaka lielie starptautiskie uzņēmumi, bet lielāko daļu darba veic aizvien lielāks skaits piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu.

3.2

Dažkārt piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumi, neraugoties uz to lielajām iespējām, ir spiesti meklēt īsāka termiņa risinājumus, un tiem jāvelta ļoti lielas pūles, lai iekarotu jaunus tirgus, tie bieži ir atkarīgi no regulāriem dažu lielu klientu pasūtījumiem, un bieži to piekļuve kapitāla tirgiem ir apgrūtināta. Turklāt tie lielā mērā ir pakļauti piegādes ķēdes pārtraukšanas riskam, kas ir saistīts ar lielo klientu izvirzīto nemitīgo prasību samazināt izmaksas. Dokumenta turpinājumā uzmanība pievērsta visnozīmīgākajām problēmām, kas minētajiem uzņēmumiem jārisina.

3.3

Daudzi salīdzinoši mazu un vidēju uzņēmumu darbības pamatnosacījumu uzlabojumi ir atkarīgi no sabiedrības un pašu uzņēmumu attieksmes. Dažās dalībvalstīs un reģionos attieksme pret šādiem uzņēmumiem ir labvēlīgāka nekā citur. Tāpēc jāveicina paraugprakses apmaiņa.

3.4

Piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumi jāmudina sadarboties un izstrādāt kopīgus projektus. Pateicoties šādai sadarbībai un projektiem, tie var nostiprināt savu vietu tirgū un pozīcijas sarunās ar lielajiem klientiem. Tādējādi izdotos mazināt arī negatīvo ietekmi, kāda ir uzņēmumu nespējai izkļūt no piegādes ķēdes vai tajā iekļūt.

3.5

Jāveicina atvērta koda programmmatūras (11) izmantošana, kā arī brīva piekļuve inženierijas tehnoloģijai un standartiem. Ļoti svarīga ir piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu un zinātniskās pētniecības institūtu efektīva sadarbība.

3.6

Tāpēc vadošo uzņēmumu un rūpniecības reģionu tuvumā, kur darbojas daudzi rūpniecības un augsto tehnoloģiju uzņēmumi, būtu lietderīgi veidot klasterus un tīklus, (12) jo tie veicinās uzņēmumu sadarbības projektu īstenošanu. Ļoti svarīga nozīme ir gatavībai sadarboties ar tuvumā esošajām universitātēm un tehnoloģijas institūtiem, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību nostājai, risinot attiecīgos jautājumus. Mazāki uzņēmumi var gūt lielu labumu no “rūpniecības zonām” tehnoloģisko centru, zinātnes parku un universitāšu tuvumā.

3.7

Bankas un finanšu dalībnieki kopumā jāmudina uzņemties lielāku risku. Statistikas dati liecina, ka ASV finanšu nozares gatavība uzņemties lielāku risku nodrošina tai ievērojamu peļņu. Jānodrošina brīva piekļuve Eiropas kapitāla tirgum — it īpaši tāpēc, ka ražošanas procesos lielie uzņēmumi finansiālo slogu nereti uzveļ mazākajiem piegādātājiem.

3.8

Piemēram, ārpakalpojumu izmantošana automobiļu rūpniecībā daudziem uzņēmumiem radījusi finansēšanas problēmas, jo izstrādes process un atmaksāšanās laiks ir ilgs — izstrādei bieži nepieciešami 3 līdz 5 gadi, savukārt atmaksāšanās laiks ir 5 līdz 7 gadi. ASV minēto problēmu izdevies daļēji atrisināt, nodrošinot brīvāku piekļuvi privātajam kapitālam, savukārt daudzās jaunattīstības valstīs — piešķirot lielus nodokļu atvieglojumiem un sniedzot valsts atbalstu. Eiropā steidzami jārada labāki nosacījumi minētajā jomā, it īpaši piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem, kuriem nepieciešami finanšu līdzekļi pētniecībai un izstrādei, lai ieviestu tehnoloģiskus jauninājumus. Līdztekus valdību un banku — arī Eiropas Investīciju bankai cieši sadarbojoties ar finanšu partneriem visā Eiropā — īstenotajiem pasākumiem jāpiesaista arī privātais kapitāls.

3.9

EESK ar lielu interesi iepazinās ar norādēm, kas iekļautas Komisijas paziņojumā “Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: MVU izaugsmes finansēšana — Eiropas pievienotā vērtība” (13). Jāveido stabilākas attiecības starp finanšu iestādēm un privāto kapitālu, no vienas puses, un maziem un vidējiem uzņēmumiem, no otras puses.

3.10

It īpaši reģionos, kur dominē viena rūpniecības nozare, bažas izraisa atkarība no lielajiem klientiem, kad piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumi nespēj izkļūt no piegādes ķēdēm vai nespēj tajās iekļūt. Sadarbojoties ar lieliem uzņēmumiem, piegādātāji bieži spiesti izmantot klienta pieprasīto tehnoloģiju. Piegādes vienam nozīmīgam klientam var būt iemesls, kāpēc piegādātājs spiests lietot vienu noteiktu tehnoloģiju.

3.11

Līdzīgā situācijā nonāk tie piegādātāji, kuri nespēj iekļūt piegādes ķēdē, jo viņu rīcībā nav nepieciešamo iekārtu, lai piekļūtu jauniem tirgiem un iesaistītos citās piegādes ķēdēs vai tīklos.

3.12

Tomēr lielie uzņēmumi nevēlas būt pilnībā atkarīgi no viena piegādātāja, kaut arī tas dažkārt notiek. Daudzos gadījumos lielie automobiļu ražotāji dod priekšroku atsevišķiem piegādātājiem, galvenokārt jaunu galaprodukta sastāvdaļu un sistēmu pētniecības, izstrādes un ražošanas jomās. Parasti tomēr piegādātāju vidū pastāv sīva konkurence.

3.13

Ir bijuši gadījumi, galvenokārt automobiļu rūpniecībā, kad piegādātāji spiesti segt tehnoloģiju izstrādes izmaksas un tiem ieteikts nodot konkurentiem savu tehnoloģisko prasmi. Tas var radīt problēmas, it īpaši tiem piegādātājiem, kas neatrodas monopolstāvoklī.

3.14

Paplašinoties informācijas un saziņas tehnoloģiju lietojumam, biežāki kļūst gadījumi, kad uzņēmumi nespēj izkļūt no piegādes ķēdes vai tajā iekļūt, taču minētā attīstības tendence nav izskaidrojama tikai ar informācijas tehnoloģiju lietošanu. Bieži licences ir grūti saņemt. Nepietiekamā standartizācija un savietojamība, no vienas puses, un atvērta koda (“open source”) tehnoloģiju nepietiekamā izmantošana, no otras puses, kavē ieguldījumu veikšanu.

3.15

Arī šajā gadījumā (skatīt 3.6. punktu) sadarbība un klasteru veidošana var palīdzēt novērst minēto procesu radītās nepilnības, it īpaši reģionos, kur dominē viena rūpniecības nozare.

3.16

Intelektuālā īpašuma nozīme ir nepārvērtējama (14). Intelektuālā īpašuma aizsardzība rada īpašas problēmas piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem, jo daudzi no tiem ir mazie un vidējie uzņēmumi. Šajā atzinumā jau tika aplūkotas pētniecības un izstrādes finansēšanas problēmas, ar kurām saskaras minētie uzņēmumi, kuru situāciju nevajadzētu vēl vairāk sarežģīt, ļaujot to konkurentiem izmantot citu darba augļus.

3.17

Ļoti svarīga nozīme ir patentiem. Vairākos atzinumos EESK ir paudusi lielas bažas par “atkārtotām neveiksmēm Kopienas patenta ieviešanas jomā”, kas iedragājušas uzticību ES pētniecības politikai un kavējušas “inovatīvākas, uz konkurētspējīgiem rezultātiem orientētas pētniecības attīstību” (15). Nespēja atrisināt šo svarīgo jautājumu sadārdzina jauninājumu aizsardzību (it īpaši salīdzinājumā ar ASV un Japānu), un dažkārt piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumi to pat nevar atļauties.

3.18

Problēmas, kas saistās ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības procedūru dārdzību, vēl vairāk saasina minēto procedūru neefektivitāte, kas izskaidrojama ar trūkumiem tiesību īstenošanā. Attiecībās ar Ķīnu prioritāra nozīme ir viltojumu problēmas risināšanai. Viltojumu problēmas dēļ daudzi augsto tehnoloģiju uzņēmumi nevēlas palielināt vai pat atsakās veikt ieguldījumus Ķīnā (16).

3.19

Nopietni intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi un automobiļu detaļu viltošanas gadījumi minēti 2. pielikumā.

3.20

Piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem, kas specializējušies noteiktu produktu ražošanā, ir zināmas priekšrocības. Jaunas iespējas paveras, pārejot no lielražošanas uz decentralizāciju un individuālu pasūtījumu izpildi, ar noteikumu, ka uzņēmuma rīcībā ir nepieciešamās profesionālās prasmes.

3.21

Bažas izraisa fakts, ka lielākā daļa Eiropas universitāšu beidzēju dod priekšroku darbam lielos uzņēmumos. Ir acīmredzams, ka cilvēki jāmudina strādāt piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumos un jāuzlabo viņu profesionālās karjeras iespējas. Minētā problēma ir īpaši skar piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumus, jo kopējais universitāšu beidzēju skaits, piemēram, inženierzinātnēs, ir nepietiekams.

3.22

Piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem lietderīgas varētu būt tā dēvētās “duālās apmācības sistēmas” (“duale Ausbildung” — apmācība un darbs), kas pašreiz darbojas dažās dalībvalstīs, piemēram, Vācijā, Austrijā un Luksemburgā.

3.23

Darbinieku kvalifikācijas un prasmju pilnveidošanai ir ļoti svarīga nozīme; standartu paaugstināšanu var sekmēt gan darba ņēmēji paši, gan uzņēmumi (17). Minēto procesu var sekmēt darba vides uzlabošana. Mūsdienīgas cilvēkresursu vadības koncepcijas, tajā skaitā sistemātiska izglītības un apmācības plānu pārskatīšana var sekmēt jaunu darbavietu izveidošanu. Minētie jautājumi jārisina attiecīgo nozaru, tajā skaitā sociālo partneru, dialoga ietvaros.

3.24

Atzīstot, ka darbinieku prasmju kvalitāte ir tieši atkarīga no izglītības sistēmu efektivitātes, nedrīkstam nenovērtēt trīs savstarpēji saistītu faktoru — izglītības, jauninājumu, pētniecības — nozīmi. Šajā ziņā ļoti lietderīga var būt jaunā ES iniciatīva “Reģioni ekonomiskām pārmaiņām”, jo tajā liela uzmanība veltīta reģionālajai dimensijai, kā arī pētniecības, tehnoloģisko prasmju un ekonomisko klasteru ietekmei (18).

3.25

Lai pilnībā izmantotu iespējas, ko piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem paver prasmju un uzņēmējdarbības pilnveidošana, nedrīkstam nenovērtēt teritoriālās dimensijas nozīmi. Globalizācija un tās izraisītās internacionalizācijas palielināšanās nozīmē, ka reģionālajai sadarbībai ir jākļūst ciešākai. To varētu panākt:

3.26

Ļoti liela nozīme ir uzņēmējdarbības garam, kā arī jaunradei un elastībai, proti, spējai ātri pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Maziem un vidējiem uzņēmumiem tas bieži izdodas labāk nekā lieliem uzņēmumiem. Minēto faktoru ietekmē mazākie uzņēmumi var gūt labumu no ražošanas procesu sadrumstalotības un tīklu pielāgošanās klientu vēlmēm (19).

4.1

Lai palielinātu pievienotās vērtības radīšanas un piegādes ķēžu efektivitāti, jārada atbilstoša uzņēmējdarbības vide piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem. EESK uzskata, ka divi svarīgi instrumenti ļaus nostiprināt Eiropas piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu vietu pasaules mēroga tīklos: jaunā rūpniecības politika (un tās sektorālā pieeja) un 7. Pētniecības pamatprogramma.

4.2

Piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumi plašāk jāiesaista rūpniecības politikas veidošanā. Pirms jaunu tiesību aktu pieņemšanas tādās jomās kā tehniskā attīstība un standartu noteikšana Komisijai un Padomei precīzāk jānovērtē to ietekme uz augsto tehnoloģiju uzņēmumiem. Pārāk bieži ar “rūpniecību” saprotam tikai lielos uzņēmumus. Ar piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem, kuri bieži tiek aizmirsti, jāapspriežas atsevišķi.

4.3

EESK uzsver, ka piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu darbībā liela nozīme ir informācijas un saziņas tehnoloģijām. Komiteja pilnībā atbalsta mērķus, kurus Komisija izvirzījusi paziņojumā “Vairot uzticību uzņēmumu tiešajiem elektroniskajiem tirgiem” (20).

4.4

Komisija ir arī izveidojusi MVU paredzētu Eiropas e-komercijas atbalsta tīklu. EESK atbalsta Eiropas e-komercijas atbalsta tīkla izveidošanas galveno mērķi, proti, apvienot Eiropas e-komercijas ekspertus un sekmēt pieredzes un labas prakses piemēru apmaiņu.

4.5

ES rūpniecības politikā būtiska nozīme ir atklātam dialogam, uzklausot nozaru viedokli par lēmumiem, kas noteiks turpmāko virzību un tehnoloģijas, kā tas pašreiz notiek Eiropas tehnoloģiju platformās. Kaut arī nozaru robežas izzūd, sektorāla pieeja minētajā jomā joprojām ir piemērota un paver labas iespējas piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem.

4.6

Neatsverama nozīme ir jauninājumiem. EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu par jauninājumiem labvēlīga tirgus izveidi, īstenojot vadošā tirgus (“lead-market”) iniciatīvu ar mērķi izstrādāt un realizēt tirgū jaunus novatoriskus ražojumus un pakalpojumus daudzsološās jomās (21).

4.7

Svarīga nozīme ir piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu līdzdalībai tehnoloģiju platformās. Cerams, ka tiks atrasti līdzekļi un paņēmieni, kā likvidēt minētajā jomā pastāvošos šķēršļus. Jāizstrādā stratēģiska pētniecības darba programma, ņemot vērā piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu intereses. Minēto platformu ikdienas darbība tomēr liecina par nepilnībām daudzu sākuma un vidus posma uzņēmumu darbībā, proti, savstarpējas uzticēšanās, laika, kontaktpersonu un bieži arī izstrādātas stratēģijas trūkums.

4.8

Lai izstrādātu stratēģisku pētniecības darba programmu, augsta līmeņa grupa “Manufuture” (22) veica analīzi, kurā paustas līdzīgas idejas par pārmaiņām saistībā ar jauniem ražojumiem, kuriem ir augsta pievienotā vērtība, un ražošanas un pakalpojumu sniegšanas apvienošanu, no vienas puses, un novatoriskām ražošanas formām, no otras puses (23).

4.9

Turklāt nespēja izkļūt no piegādes ķēdes un nespēja tajā iekļūt bieži ir šķērslis efektīvai līdzdalībai platformās, ja piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumi, pat tie, kuriem ir lielas iespējas, nespēj kļūt par savstarpēji izmantojamu sistēmu daļu.

4.10

EESK uzskata, ka jāizstrādā piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu darbības stratēģijas vīzija, kas palīdzētu pārvarēt grūtības, ko rada nespēja izkļūt no piegādes ķēdes vai nespēja tajā iekļūt. Jāizvirza mērķis nodrošināt savstarpēju izmantojamību. To varētu panākt,

4.11

EESK uzskata, ka iepriekš minēto mērķi varētu īstenot, ES organizējot forumus, kas veltīti piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu sadarbībai, lai visā Eiropā veicinātu jaunradi un jauninājumu izstrādi un ieviešanu.

4.12

Ļoti svarīgi ir atvieglot piekļuvi finanšu tirgiem.

4.12.1

EESK uzskata, ka bankas un citi finanšu dalībnieki kā, piemēram, riska kapitāla fondi jāmudina uzņemties lielāku risku, piemēram, investējot augsto tehnoloģiju uzņēmumos, kas darbojas piegādes ķēdes sākuma un vidus posmā.

4.12.2

Piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu piekļuvi kapitāla tirgum un privātajam kapitālam varētu atvieglot, piemēram, attiecīgi pielāgojot parāda dzēšanas termiņu, jo garais izstrādes un atmaksāšanās laiks var radīt problēmas. Tāpēc jānostiprina Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Investīciju fonda (EIF) nozīme, lai atvieglotu piekļuvi ne tikai instrumentiem, kas ļauj saņemt aizdevumus ar risku saistītiem pasākumiem, bet arī riska kapitālam un garantijas režīmiem (26).

4.12.3

EESK uzskata, ka tādas finanšu iestādes kā Eiropas Investīciju banka var uzņemties plašākas atbalsta funkcijas, it īpaši, iesaistoties konsorcijos, kuros darbojas vietējās bankas, kas labi pazīst attiecīgās teritorijas uzņēmumus.

4.12.4

Ņemot vērā faktu, ka tiek īstenota jauna veida rūpniecības politika un veidota rūpniecības un pētniecības partnerība, Eiropas Investīciju banka sadarbībā ar Pētniecības ģenerāldirektorātu izstrādā jaunu finanšu instrumentu — Riska dalīšanas finanšu mehānismu (RDFM). Minētā pasākuma mērķis ir uzlabot aizdevumu pieejamību, it īpaši privātā sektora pētniecības projektiem un ar tiem saistītiem pasākumiem, kuru riska profils ir augstāks nekā vidējais, ko sedz tirgus dalībnieki.

4.13

Nodokļu politika ir dalībvalstu kompetencē. Neraugoties uz to, būtu ļoti lietderīgi ES līmenī apspriest, kādi nodokļu pasākumi būtu jāīsteno, lai nostiprinātu Eiropas uzņēmumu vietu vispasaules pievienotās vērtības radīšanas un piegādes tīklos.

4.14

Par vienu no ES tirdzniecības politikas mērķiem jākļūst mazo un vidējo uzņēmumu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai, jo (lielās) ekonomiskās telpās, kur notiek strauja attīstība, bieži vērojama negodīga un neuzticību veicinoša attieksme pret Eiropas uzņēmumiem.

4.15

Cilvēkresursu nozīme ir nepārvērtējama. Kā nekad agrāk izpaužas izglītības sistēmu un ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes ciešā saikne. Kopīga atbildība par izglītību, profesionālo apmācību un mūžizglītību ir jāuzņemas katram cilvēkam, uzņēmumiem, sociālajiem partneriem un valsts iestādēm (27).

4.16

Atsevišķo nozaru sociālo partneru dialogam būtu jāveicina cilvēkresursu vadībai pielāgotas pieejas, tajā skaitā piemērotu mācību sistēmu izstrāde, lai iegūtu nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju. Sociālo partneru dialogā jāņem vērā arī rūpniecībā notiekošo pārmaiņu reģionālā dimensija un ES iniciatīva “Reģioni ekonomiskām pārmaiņām” (28).

4.17

7. Pētniecības pamatprogrammā, kura ir saistīta ar jaunās rūpniecības politikas mērķiem, īpaša uzmanība jāvelta saiknei ar maziem un vidējiem uzņēmumiem un tam, lai sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku izstrādātais finanšu instruments — Riska dalīšanas finanšu mehānisms — tiktu atbilstīgi izmantots (29). Īstenojot lielus projektus informācijas un saziņas tehnoloģiju jomā, kuri tiek finansēti no 7. Pētniecības pamatprogrammas, ļoti svarīgi ir piesaistīt piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumus, lai tie vēlāk spētu iesaistīties attīstītos tīklos un sadarbības projektos.

4.18

EESK uzskata, ka 7. Pētniecības pamatprogramma var veicināt pastāvīgas jauninājumu politikas izstrādi, veidojot ciešu saikni starp zināšanu centriem (universitātēm, tehnoloģijas institūtiem, arodizglītības iestādēm) un rūpniecisko darbību. Pievienotās vērtības radīšanas un piegādes ķēdes vai tīkli ir nozīmīga jauninājumu politikas sastāvdaļa, jo minētās pamatprogrammas mērķis ir sekmēt “paplašināto produktu” (tie arī pazīstami ar nosaukumiem “produkts/pakalpojumi” vai “produktā integrēti pakalpojumi”) un jaunu procesu izstrādi. Visi minētie pasākumi tiek īstenoti, lai Eiropā radītu vienotu un stabilu tīklu darbības vidi, kas ir labvēlīga arī piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumiem.

4.19

EESK norāda, ka birokrātisko prasību dēļ maziem un vidējiem uzņēmumiem ir grūti iesaistīties pētniecības un izstrādes programmās. Minēto uzņēmumu pieteikumu izskatīšana, kas ilgst vismaz gadu, ir pārmērīgi ilga.

4.20

Būtu ļoti vēlams radīt piemērotus nosacījumus, lai veidotos spēcīgi uzņēmumi, kuri darbojas tīklos un kuriem ir pārredzama sadarbības struktūra. EESK atbalsta viedokli, ka, īstenojot 7. Pētniecības pamatprogrammu, jāveicina visefektīvākās tīkla struktūras un darbības izstrāde dinamiskā un kompleksā vidē.

4.21

Jāsekmē arī loģistikas un piegādes ķēdes vadības struktūru veidošana gan stratēģiskā, gan operatīvā līmenī.

4.22

Nozarēs, kuras ir mazāk atkarīgas no jaunu tehnoloģiju izmantošanas un kuras fiziski atrodas Eiropā, pētniecības programmas var sekmēt nepārtrauktu produktivitātes un efektivitātes palielināšanu, lai minētās nozares arī turpmāk būtu konkurētspējīgas.

4.23

Viens no daudzajiem aspektiem, kas uzņēmumiem jāņem vērā, lai pilnībā izmantotu ES pētniecības programmu piedāvātās iespējas, ir atbilstošu tīklu veidošanas nozīme. Kaut arī Eiropas piegādes ķēžu sākuma un vidus posma uzņēmumi pašreiz vēl nav veltījuši pietiekamu uzmanību minētajam aspektam, uzņēmumu pirmskonkurences sadarbība varētu būt ļoti lietderīga; tas pats sakāms par sadarbības saišu stiprināšanu.

4.24

7. Pētniecības pamatprogramma izstrādāta, lai sekmētu tādu uzņēmumu darbību, kas orientēti uz zināšanām, darbojas tīklos un ievēro Eiropā pieņemtos standartus, kas ir svarīga sadarbības, sakaru un savietojamības sastāvdaļa.

4.25

EESK uzskata, ka 7. Pētniecības pamatprogramma paver plašas iespējas, lai palielinātu pievienotās vērtības radīšanas un piegādes tīklu efektivitāti, un aicina visas nozīmīgās iesaistītās puses nodrošināt tās pilnīgu īstenošanu. Tas attiecas ne tikai uz tehnoloģijām, kas uzlabo tīkla savienojamību (galvenokārt informācijas un saziņas tehnoloģijas), bet arī uz citām pamattehnoloģijām, piemēram, nanotehnoloģiju.

4.26

Līdztekus rūpniecības politikas attīstībai 7. Pētniecības pamatprogrammā svarīga vieta ierādīta arī sakariem reģionālajā un vietējā līmenī, it īpaši piegādes ķēdes sākuma un vidus posma uzņēmumu sadarbībai ar lieliem uzņēmumiem, tuvējām universitātēm, tehnoloģijas institūtiem un arodizglītības centriem (30).

20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/10

1.1

Pēdējo 50 gadu laikā Eiropas telpā ir notikušas izmaiņas, ko vēl jo vairāk paātrina globalizācija, ievērojami ietekmējot tādus Eiropas centrus kā lielpilsētu teritorijas (2). Tās ir visizdevīgākajā situācijā, lai risinātu problēmas un veiksmīgāk izmantotu iespējas, ko sniedz minētās pārmaiņas.

1.2

EESK uzskata, ka Padomei un Komisijai ir vispusīgi jānovērtē lielpilsētu teritoriju attīstība un valstu iniciatīvas, kā arī jāizstrādā vispārīgas pamatnostādnes šajā jomā. Veiksmīgi strukturēts dialogs Eiropas līmenī piešķirs valstu pieejām kopīgu perspektīvu, kas savukārt varētu rosināt reģionālos dalībniekus.

1.3

EESK uzskata, ka veiksmīgāk strukturētas debates par un starp Eiropas lielpilsētu teritorijām varētu sekmēt to, lai šie reģioni paši veiksmīgi īstenotu Lisabonas un Gotenburgas stratēģijas, un tas būtu jāatspoguļo Nacionālajās reformu programmās.

1.4

EESK secina, ka pēdējos gados ir uzsāktas un turpinās plašas debates. Attiecībā uz lielpilsētu saikni ar Lisabonas stratēģiju šobrīd lielāka uzmanība tiek pievērsta lielpilsētu sociālai un ekonomiskai ietekmei. Tas ir solis uz priekšu.

1.5

Vairāku valstu un reģionu valsts iestādes, kā arī privātais sektors un pilsoniskā sabiedrība cenšas radīt apstākļus lielpilsētu teritoriju ilgtspējīgai attīstībai un nodrošināt to konkurētspēju Eiropā un pasaulē. Ievērības cienīga ir, piemēram, attīstība Vācijā. Augstskolu un federālajā līmenī veiktie pētījumi padara debates objektīvākas. Ministru konferencēs par lielpilsētu teritorijām piedalījās valsts un reģionālā līmeņa iestādes.

1.6

Komisijas izstrādātā pilsētu politika un Padomes Teritoriālās programmas projekts ir solis uz priekšu. Tajās ir noteiktas vadlīnijas tālejošai pilsētu politikai. Programmā uzsvērtas dažas specifiskas lielpilsētu iezīmes. EESK tomēr secina, ka šajā jautājumā Teritoriālās programmas projekts vēl ir pārāk nenoteikts.

1.7

Neskatoties uz atšķirīgajām valstu struktūrām un pieejām, lielajiem pilsētu reģioniem tomēr ir kopīgas problēmas un mērķi.

1.8

Lielpilsētu teritoriju līdzsvarotu attīstību kavē identitātes un atbilstošas pārvaldības trūkums. Pastāvošās administratīvās struktūras bieži vien ir novecojušas. Tās kavē elastīgu pielāgošanos.

1.9

Lielpilsētu teritoriju veiksmīgai attīstībai ir nepieciešami pasākumi vairākos līmeņos — valsts, reģionālajā un pilsētas līmenī; šo pasākumu īstenošanas priekšnoteikums ir decentralizētu struktūru leģitimitāte, un tie sekmēs arī privātā sektora un nevalstisko struktūrvienību iniciatīvas.

1.10

EESK atkārtoti secina, ka attiecībā uz lielpilsētu teritorijām trūkst Eiropas mērogā salīdzināmu datu sociālajā, ekonomiskajā un vides jomā. EESK uzskata, ka, lai papildinātu informāciju par katru reģionu un sekmētu attiecīgo lielpilsētu iesaistīti pušu mobilizāciju, Eiropas un valsts līmenī ir jāizstrādā ikgadējs novērtējums par Eiropas lielpilsētu reģionu gūtajiem rezultātiem ekonomikas, sociālajā un vides jomā.

2.1

Lai veicinātu uz objektīvu novērtējumu pamatotas Eiropas līmeņa debates, EESK aicina Komisiju sagatavot Zaļo grāmatu par lielpilsētu teritorijām, kas papildinātu Teritoriālo programmu un kohēzijas stratēģiskās pamatnostādnes.

2.2

EESK aicina apkopot lielpilsētu problēmas un mērķus, kā arī dalībvalstu pieredzi un praksi kopīgā Eiropas perspektīvā un izplatīt paraugprakses.

2.3

EESK uzskata, ka Komisijai ir jāpieņem politisks lēmums, ar kuru Eurostat birojam noteiktu pienākumu katru gadu apkopot uzticamus un salīdzināmus datus par visām Eiropas Savienības lielpilsētu teritorijām un ka jāpiešķir Eurostat birojam papildu finansējums jaunā pienākuma izpildei.

2.4

Lai nodrošinātu iespējami ātru Eurostat uzdevuma izpildi, EESK ierosina uzticēt ORATE vai kādai citai kompetentai organizācijai izstrādāt eksperimentālu pētījumu nolūkā pārbaudīt dažādas iespējamās metodes lielpilsētu teritoriju noteikšanai, izmantojot kopīgus kritērijus un izstrādāt ierobežotu sarakstu par 1995.–2005. gada datiem attiecībā uz lielpilsētu teritorijām, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz 1 miljonu, .un kuru apkopošanu varētu uzsākt nekavējoties, tostarp, izmantojot, pieejamo sīko informāciju, kas iegūta no Eiropas pētījumiem darbaspēka jomā (3).

3.1

EESK 2004. gada atzinumā vērsa uzmanību uz lielpilsētu teritoriju sociālo un ekonomisko ietekmi (4), kas pēc EESK domām netika pienācīgi novērtēta.

3.2

Minētā atzinuma mērķis bija pievērst Kopienas iestāžu uzmanību pastāvīgai un dažkārt ļoti lielai iedzīvotāju un uzņēmējdarbības koncentrācijai lielpilsētu teritorijās Eiropā un pasaulē.

3.3

EESK 2004. gada atzinumā aicina iekļaut Eiropas lielpilsētu attīstību Kopienas darba plānā. EESK bija viena no pirmajām, kas uzvēra lielpilsētu nozīmes un Lisabonas stratēģijas īstenošanas tiešo saikni. Lielpilsētu teritorijas ir pasaules tautsaimniecības laboratorijas. Tās ir ekonomikas virzītājspēks, kā arī radošu iniciatīvu un inovācijas centri.

3.4

Vienlaikus lielpilsētās koncentrējas galvenajās problēmas, kas Eiropai būs jārisina tuvāko gadu laikā. Tajās novērojamas tādas parādības kā nabadzība, sociālā atstumtība un telpiskā segregācija, kas rada sekas nodarbinātības un (starptautiskās) noziedzības jomā (5).

3.5

Lielpilsētu ietekmi palielina arvien plašāka visāda veida apmaiņa to starpā kā Eiropas, tā arī pasaules līmenī. Tīkli, kuros iesaistījušās lielpilsētas, sekmē Eiropas integrācijas nostiprināšanu.

3.6

Minētajā atzinumā EESK secina, ka trūkst salīdzināmu novērtējumu, kas pietiekamā mērā atspoguļo lielpilsētu priekšrocības, trūkumus, problēmas un iespējas.

3.7

Šī iemesla dēļ EESK 2004. gadā īpaši uzsvēra nepieciešamību definēt Eiropas lielpilsētu teritorijas, apkopot atbilstošus un salīdzināmus datus, tai skaitā Lisabonas stratēģijas galvenos rādītājus, par katru lielpilsētu.

3.8

Zināšanu ekonomika un dažādi sabiedrības izveidotie tīkli piesaista lielpilsētām arvien vairāk personu un uzņēmumu. Dažās dalībvalstīs valsts un reģionālajā līmenī ir uzsāktas plašas debates par politiku, kas īstenojama lielpilsētu un to pārvaldības jomā. Atsevišķos gadījumos debatēm seko konkrēti augšupēji un lejupēji pasākumi.

4.1

EESK 2004. gadā aicināja Komisiju izstrādāt integrētus novērtējumus, iesaistot visus attiecīgos komisārus, un regulāri sniegt ziņojumus par lielpilsētu teritoriju sociālo un ekonomisko stāvokli, kā arī par to vietu Eiropas mērogā. Tas palīdzētu labāk novērtēt lielpilsētu priekšrocības un to vājās vietas piemērotu politiku izstrādei un paraugprakšu izplatīšanas veicināšanai.

4.2

Atbildot uz EESK ieteikumiem, Komisija “piekrīt gan EESK secinājumam par lielpilsētu teritoriju noteicošo lomu Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanā, gan arī secinājumam par uzticamu un salīdzināmu datu par šīm teritoriālajām struktūrām trūkumu Eiropas līmenī” (6).

4.3

Neskatoties uz šo vienprātīgo secinājumu, Komisija tomēr nav izstrādājusi mērķtiecīgāku un integrētāku pieeju lielpilsētu teritoriju jautājumā. Pakāpeniski tiek īstenota pilsētu politika, bet tās ietvaros nav nošķirtas “pilsētas” un “lielpilsētu teritorijas”. Statistikas biroju sniegtie dati ir nepilnīgi un ne vienmēr salīdzināmi Eiropas mērogā, jo tie ir apkopoti atbilstoši valsts kritērijiem.

5.1

Nesen valstu un reģionālajā līmenī ir uzsāktas vairākas iniciatīvas, kas plaši atspoguļo lielpilsētu attīstību. Minētajās iniciatīvās bieži izmantoti dažādi pasākumi, lai sekmētu infrastruktūru, teritorijas plānošanas, tautsaimniecības un sociālo aspektu harmoniskāku attīstību, kā arī starppilsētu transporta un telekomunikāciju infrastruktūru izstrādi. Turpmāk minēti vairākās valstīs uzsākto iniciatīvu piemēri. Minētie piemēri, protams, nav izsmeļoši.

5.1.1

Kopš 1993. gada Vācijā uzsāktas plašas debates par lielpilsētu teritorijām. Akadēmisko pētījumu un debašu mērķis bija objektīvi un piemērotā veidā izveidot lielpilsētu funkciju sarakstu un noteikt šīs funkcijas atbilstoši minētajam sarakstam.

5.1.1.1

Vācijā veiktajā pētījumā tradicionālo pieeju pilsētu, pašvaldību un federālo zemju kartei nomainīja jauna pieeja, ieviešot Vācijas kartē jaunus modeļus (“Leitbilder”) jeb vadošos attēlus. Pamatojoties uz 1992. un 1995. gadā pieņemtajām vadlīnijām un rīcības plāniem teritorijas plānošanas jomā, kurās uzsvērts lielpilsētu teritoriju nozīmīgums un uzdevumi, un saskaņā ar valsts un federālo zemju Ministru konferences 2006. gada 30. jūnija lēmumu par teritorijas plānošanu, Vācijā ir izveidoti vienpadsmit lielpilsētu reģioni. Pirmā šāda veida Ministru konference notika 2003. gadā.

5.1.1.2

Vācijas lielpilsētu reģionu kartē saskatāma pastāvošā administratīvā iedalījuma neatbilstība lielpilsētu reģionu ģeogrāfiskajām robežām. Piemēram, Nirnbergas lielpilsētas reģionā ietilpst Nirnbergas pilsēta un apkārtējo pilsētu un lauku pašvaldības. Citi lielpilsētu reģioni, piemēram, Frankfurtes/Reinas/Mainas un Hamburgas — daļēji sedz vairākas federālās zemes. Minhenes un Rūras lielpilsētu reģioni savukārt ir vienas federālās zemes sastāvā. Vairākos gadījumos jau pastāv tematisks iedalījums reģionos, piemēram kultūras, sporta, ilgtspējības un ainavu jomā. Visos minētajos gadījumos teritorijas ietver gan lielpilsētas un mazpilsētas, gan arī lauku rajonus. Šādā veidā var skaidri noteikt minēto lielpilsētu teritoriju robežas.

5.1.1.3

Īpaši pasākumi valsts līmenī (vēl) nav paredzēti. Lielpilsētu teritorijas tika aicinātas noteikt to specifiku un aizstāvēt savas intereses. Šā pasākuma mērķis ir attīstīt Vācijas lielpilsētu teritorijas kā patstāvīgus dalībniekus Eiropas un starptautiskajā līmenī. Ar valsts politiku, piemēram, dzelzceļa vai gaisa satiksmes politikas, palīdzību varēs sniegt atbalstu lielpilsētu teritoriju mērķiem.

5.1.1.4

Lai nodrošinātu jaunās pieejas leģitimitāti, lielpilsētu teritorijas ir aicinātas izveidot demokrātiskas pārstāvības sistēmas, kas atbilst to specifikai un mērķim. Tās var brīvi noteikt šo sistēmu noteikumus, paredzot tiešas vēlēšanas kā, piemēram, Štutgartes reģionā, vai arī ar netiešu pilsētu un pašvaldību pārstāvību kā Nirnbergas reģionā.

5.1.1.5

Lielpilsētu teritoriju (kurām ir savas īpatnības) jomā apspriežamie un īstenojamie politiskie mērķi ir šādi: nodrošināt kritisko masu konkurētspējas jomā, radīt apstākļus efektīvai pārvaldībai, skaidri noteikt pienākumu sadali, attīstīt policentrisku telpas plānojumu, rast pilsētplānojuma un lauku ainavu aizsardzības optimālu līdzsvarotību, attīstīt transporta infrastruktūras un nodrošināt mobilitāti, atbalstīt inovāciju un ekonomiskos klasterus, nodrošināt tehnoloģisko un dabas “risku” pārvaldību, piešķirt nepieciešamo finansējumu valsts ieguldījumiem, uzlabot starptautisko pieejamību un nodrošināt reģiona izaugsmi.

5.1.2

Lielbritānijā interese par lielpilsētu straujāku attīstību radās gadsimta sākumā. Valdības ziņojums par lielpilsētu teritoriju (izņemot Londonu (7)) konkurētspēju tika publicēts 2004. gadā. Ziņojumā izvirzītais mērķis bija radīt apstākļus “pilsētreģionu” (city–regions) autonomijas stiprināšanai starptautiskajā līmenī. Taču referenduma par reģionālās asamblejas izveidošanu Ņūkāstlas reģionā negatīvā rezultāta dēļ iesāktais process tika bloķēts.

5.1.2.1

Šobrīd Lielbritānijā notiekošās debates ir veltītas kompetenču sadalei, pirmkārt, valsts un reģionālajā līmenī un, otrkārt, visblīvāk apdzīvoto reģionu, kas uzskatāmas par potenciālajām lielpilsētu teritorijām, pilsētu un pašvaldību starpā. Ideja par “pilsētreģionu” izveidi vēl joprojām ir aktuāla. Neskatoties uz pašreiz notiekošo debašu neviennozīmīgumu, drīzumā tiks publicēta Baltā grāmata un tiek gatavots jauns, uz atzītiem kritērijiem balstīts telpiskais iedalījums līdzīgi kā Vācijā.

5.1.2.2

Ir jānošķir politiska decentralizācija un atbalsts lielpilsētu attīstībai. Minēto atbalstu raksturo elastīgums un pašvaldību apvienības, kas izveidotas ar mērķi kopīgi izmantot iespējas un risināt problēmas. Augšupējā iniciatīva Northern Way Lielbritānijas ziemeļu daļā (Mančestra, Liverpūle, Līdsa, Šefīlda, Ņūkāsla un Jorka), ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Šo izaugsmi raksturo vairākas vienošanās, kas noslēgtas lielpilsētas teritorijas robežās.

5.1.2.3

Vietējo un reģionālo iniciatīvu rezultātā īstenotā lejupējā pieeja ir nepieciešama tādēļ, ka vairākus stratēģiskus lēmumus var pieņemt tikai uz kopīgas vienošanās pamata. Šos lēmumus varēs iekļaut trīs programmās: Konkurētspējas programmā, kuras mērķis ir nodrošināt atbalstu reģioniem ar visaugstākajiem rādītājiem un reģioniem ar viszemākajiem rādītājiem, Sociālās kohēzijas programmā attiecībā uz atstumtajiem iedzīvotājiem, kā arī Vides programmā, kas ietver pasākumus dzīves kvalitātes uzlabošanai un dabas resursu saglabāšanai. Minētajās jomās lielpilsētu teritorijas tiek uzskatītas par visatbilstošāko ģeogrāfisko līmeni šo politiku īstenošanai.

5.1.3

Francijā jautājums tiek apspriests kopš 1960. gada. Tā kā debašu politiskā dimensija netika pietiekami novērtēta, vēl pavisam nesen tika īstenots ļoti neliels skaits konkrētu pasākumu. Kopumā minētais politiskās dimensijas trūkums bija raksturīgs visai Eiropai.

5.1.3.1

Ministru delegācija Teritoriju plānošanas un konkurētspējas jomā (DIACT  (8)) 2004. gadā aicināja izstrādāt lielpilsētu projektus, lai sekmētu lielpilsētu sadarbību un atbalstītu lielpilsētu reģionu ekonomisko izaugsmi. Žūrija, kuras sastāvā bija attiecīgo ministriju vadošie darbinieki un eksperti, atlasīja piecpadsmit vietējo pašvaldību sagatavotus lielpilsētu projektus. Projektus pilnveidoja 2006. gadā. Strukturējošu darbību veikšanai 2007. gadā tiks ieviesti lielpilsētu līgumi, kuriem piešķirts valsts finansiālais atbalsts. Ar šo iniciatīvu DIACT atzīst lielpilsētu reģionu izšķirošo lomu teritoriju konkurētspējas jomā.

5.1.4

Itālijā, tāpat kā Spānijā, reģionalizācija attīstās. Lai arī šī attīstība tieši neattiecas uz lielpilsētu teritorijām, tā tomēr rada jaunas (tiesiskas) iespējas lielpilsētu pārvaldībai.

5.1.4.1

Itālijā 1990. gadā pieņēma likumu, kurā ar lejupēju pieeju tika noteiktas 14 lielpilsētu teritorijas. Taču minētais likums netika piemērots. Ar jaunu likumu 1999. gadā tika atļautas augšupējas iniciatīvas lielpilsētu teritoriju izveidei. Vienīgā asambleja, kas apvieno 20 pašvaldības un kurai ir savs budžets, tika izveidota Boloņas reģionā. Visbeidzot, 2001. gada konstitucionālās reformas rezultātā tika izveidotas trīs lielpilsētu teritorijas ap Romu, Neapoli un Milānu. Nesen minētās reformas īstenošana tika izvērsta atkārtoti.

5.1.4.2

Spānijā teritoriālo debašu pamatā ir teritoriālā autonomija. Autonomajām pašvaldībām šajā jomā ir īpaša pieredze, jo to kompetencē ir arī lielpilsētu teritorijas. Vienlaicīgi ar lielpilsētu attīstības procesu notiek arī mērošanās spēkiem starp centrālo valdību, autonomajām pašvaldībām un lielpilsētu teritorijām kā, piemēram, Madride, Barselona un Valensija. Bilbao modelis ir īpašs, jo tā darbība no metropolizācijas viedokļa ir veiksmīga un to raksturo publiskā un privātā sektora partnerība.

5.1.4.3

Lielpilsētu teritoriju noteikšana neattiecas tikai uz lielajām valstīm, ne arī uz valstīm kā tādām. Visplašāk pazīstamās lielpilsētu teritorijas ir Centrope t.i. Vīnes, Bratislavas, Brno un Ģēras reģions, kas ietver četras valstis (!), kā arī Kopenhāgenas un Malmes (Dānija un Zviedrija) reģions. Abu minēto reģionu attīstība ir pozitīva. Nīderlandē šobrīd notiek plašas debates par Randstades reģiona vispiemērotāko pārvaldības modeli ar mērķi novērst administratīvo sadrumstalotību, kas kavē tās infrastruktūru un telpisko attīstību, kā arī sociālo un ekonomisko izaugsmi.

5.1.5

Jaunajās dalībvalstīs novērojama līdzīga attīstība. Polijas valdība ir noteikusi zināmu lielpilsētu teritoriju vai “pilsētreģionu” skaitu. Zīmīgs piemērs ir Katovices reģions, kas nesen ieguva specifisko lielpilsētas teritorijas statusu. Tomēr piemērotas reģionālās pārvaldības trūkuma dēļ pilsētu un lielpilsētu attīstība parasti notiek nekontrolēti un līdz ar to patvaļīgi. Tādēļ atsevišķas lielpilsētas pievēršas to valstu praksei un pieredzei, kurām raksturīgas decentralizētas politikas.

5.1.6

Tirdzniecības un rūpniecības kameras (TRK), jo īpaši galvaspilsētu un “pilsētreģionu” TRK, kā atpazīstami un aktīvi uzņēmējdarbības jomas pārstāvji vietējā un reģionālā līmenī arī ir iesaistītas lielpilsētu attīstības procesā. Tās aktīvi piedalās attiecīgo teritoriju ekonomiskā un kultūras pievilcīguma un ietekmes veicināšanā, ievērojot dzīves kvalitātes un vides aizsardzības prasības.

6.1

ES līmenī Lisabonas stratēģijas īstenošana ir Barroso vadītās Komisijas prioritārais mērķis. Šajā darbā iesaistīti visi ES komisāri. Reģionālās politikas ģenerāldirektorāts ir izvirzījis Lisabonas stratēģiju “jauna stila” reģionālās politikas centrā ar pilsētu attīstību kā tās vadošo nozari.

6.1.1

Lisabonas stratēģija un pilsētu attīstība ir prioritāra visos reģionos, kas iesaistīti Kopienas programmās. Šīs programmas nav īpaši paredzētas lielpilsētu teritorijām. Viena no nozīmīgākajām lielpilsētu teritorijām paredzētajām programmām ir URBACT (9).

6.1.2

Papildus Reģionālās politikas ĢD, arī citu ģenerāldirektorātu, proti Pētniecības ĢD, Vides ĢD un Transporta ĢD īstenotajām īpašajām programmām bieži vien ir liela nozīme lielpilsētu skatījumā, jo arī tās arvien ciešāk ir saistītas ar Lisabonas stratēģijas mērķiem. Neskatoties uz to, ka tās tieši neskar lielpilsētas, visas programmas pilsētu attīstības veicināšanai attiecas arī uz lielpilsētām.

6.1.3

Padomes darba grupa 2006. gada jūnijā publicēja Teritoriālās programmas pirmo projektu (10). Tajā skaidri atspoguļotas Eiropas sabiedrības urbanizācijas tendences. Taču arī šajā dokumentā nav skaidri nošķirtas pilsētas un lielpilsētu teritorijas.

6.2

Vairākas neformālas teritorijas plānošanas ministru padomes bija veltītas (lielo) pilsētu problēmām (11). Spēkā esošā EK Līguma Vides sadaļas 175.2 punktā (12) noteikts, ka teritorijas plānošana ir ES kompetencē.

6.3

Eiropas Parlaments  (13) uzsver, ka “pilsētās un aglomerātos vai pilsētu teritorijās koncentrēti 78 % Eiropas Savienības iedzīvotāju un šīs teritorijas ir vieta, kur koncentrējas problēmas, un vieta, kur veido nākotni”. Parlaments uzskata, ka tām ir noteicošā loma reģionālajā attīstībā, kā arī Lisabonas un Gēteborgas mērķu sasniegšanā.

6.3.1

Eiropas Parlaments aicina visus Komisijas ģenerāldirektorātus, kas tieši vai netieši risina pilsētu jautājumus, saskaņot darbību, lai noskaidrotu konkrētas pilsētu problēmas ikvienā darbības jomā un lai kopīgi atspoguļotu īstenoto politiku pozitīvos rezultātus. Parlaments ierosina dienestu līmenī izveidot darba grupu un aicina uzsākt teritoriālo dialogu.

6.4

Reģionu komiteja arvien uzstājīgāk aicina Eiropas iestādes pievērst uzmanību problēmām, ar ko saskaras pilsētu reģioni. Komitejas secinājumos atspoguļotas tādas pašas bažas un principi kā EP un EESK izdarītajos secinājumos.

6.4.1

Reģionu komiteja uzsver stāvokli, kādā ir “funkcionālie reģioni” un partneru savstarpējā sadarbība, kas pārsniedz administratīvās — valsts, reģionu un vietējās robežas; šī sadarbība ir jāveicina ar Kopienas politiku palīdzību, izmantojot īpašus stimulējošus pasākumus, piemēram, plašu zonu izaugsmes stratēģisko projektu veicināšanu. Tostarp ir jāveido jauni lielpilsētu un pilsētu sadarbības tīkli un jānostiprina jau esošie, proti ar iniciatīvas Interreg III ietvaros īstenoto sadarbību, kas 2007.–2013. gadā saistībā ar teritoriālās sadarbības mērķi. (14) vērsīsies plašumā.

6.5

METREX (15) tīkla 2006. gada marta un septembra paziņojumos uzsvērts, ka ir jādefinē lielpilsētu teritorijas un jāiekļauj tās Eiropas Savienības Teritoriālajā programmā kā pamatsastāvdaļas. Tīkls ierosina apkopot Eiropas mērogā salīdzināmus datus par lielpilsētu teritorijām. Tas aicina Eiropas Komisiju sagatavot Zaļo grāmatu, kas ietver trīs galvenās sadaļas: ekonomisko konkurētspēju, sociālo kohēziju un vides aizsardzību. Paziņojumos pausts viedoklis, ka virkni nozīmīgu problēmu, ar ko saskaras Eiropa, proti, klimata pārmaiņas, iedzīvotāju novecošanās un imigrācija, var atrisināt veiksmīgi un integrētā veidā tikai ar lielpilsētu palīdzību. Visbeidzot, tajos pausts arī viedoklis par to, ka lielpilsētu teritorijām ir nozīmīga loma Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā, tostarp Eiropas konkurētspējas nodrošināšanā pasaules līmenī.

6.6

Pēdējos 15 gados ir strauji pieaudzis Briselē pārstāvēto reģionu skaits (16). Reģionu pārstāvniecību organizētajās konferencēs lielpilsētu teritoriju attīstība un to gūtie rezultāti bieži vien ir viens no visplašāk apspriestajiem tematiem.

6.7

Viena no Briselē pārstāvētajām reģionu grupām izveidojās ar nosaukumu “Lisabonas reģioni”.

6.8

Pēdējo gadu laikā ORATE programmas ietvaros ir apkopota plaša informācija, dati, rādītāji un ziņojumi par Eiropas reģioniem. Ņemot vērā to, ka reģionu administratīvās robežas nesakrīt ar lielpilsētu teritoriju robežām, šie kvalitatīvi izstrādātie dokumenti tomēr nesniedz lielpilsētu teritoriju izaugsmes, plānošanas un pārvaldības atbildīgajiem darbiniekiem pietiekamu informāciju un novērtējumu, kas nepieciešama, lai izstrādātu visatbilstošākās politikas lielpilsētu potenciāla pilnīgai izmantošanai.

6.9

Nolūkā apkopot uzticamus un salīdzināmus rādītājus par vairākām pilsētām (17), Reģionālās politikas ĢD un Eurostat uzsāka projektu “Pilsētvides novērtēšana” (Urban Audit). EESK atzinīgi novērtē tās veikumu datu par pilsētu teritorijām apkopošanā. Taču sniegtās informācijas parametri ierobežo tās plašu pielietojumu (18).

7.1

EESK secina, ka debates par lielpilsētu teritorijām ir aktīvākas nekā pirms dažiem gadiem, galvenokārt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lielpilsētu skaita pieaugums pasaulē norāda, ka strauji veidojas jauna pilsētu organizācija (19). Otrkārt, minētās debates saturiski bagātināja saiknestarp lielpilsētu izaugsmi ekonomiskajā, sociālajā un vides jomā un Lisabonas stratēģiju.

7.2

Visās dalībvalstīs, gan mazās un lielās, gan arī attīstītās un mazāk attīstītās, notika politiska un sociāla rakstura debates par vispiemērotāko pieeju.

7.3

Minētās debates vispirms risinājās valstu līmenī. Tomēr iestādes bieži vien atzīst, ka atsevišķu lielpilsētu reālā dimensija pārsniedz attiecīgās valsts robežas. Jau tika minēti Kopenhāgenas un Malmes, Vīnes un Bratislavas, taču jāpiemin arī Francijas iestāžu noteiktās lielpilsētu teritorijas, proti, Mecas, Luksemburgas un Sārbrikenes, kā arī Lilles un Kurtrē aglomerācijas. Eiropas Savienībā pieaug pārrobežu reģionu — potenciālo lielpilsētu teritoriju skaits.

7.4

Neskatoties uz aktīvajam debatēm, kas norisinās pēdējos gados, EESK tomēr secina, ka jaunās struktūras vēl ir tikai sākotnējā attīstības posmā.

7.5

Vairumam pilsētu un lielpilsētu teritoriju, kas vēlas apliecināt savu nozīmi Eiropas un pasaules līmenī, ir tikai tām raksturīga situācija, ko atspoguļo valsts vai reģionālajā līmenī noteikti rādītāji, kas ne vienmēr ļauj aptvert attiecīgās teritorijas faktisko dimensiju. Tas daļēji izskaidrojams ar atšķirību starp lielpilsētu teritoriju un vienu vai vairākiem administratīviem reģioniem, kurā ietilpst minētā teritorija.

7.6

Neraugoties uz atšķirīgām valstu un reģionālajām pieejām, EESK saskata acīmredzamu problēmu kopību. Visplašāk apspriestie temati ir:

7.7

Iedzīvotāji ne vienmēr jūtas piederīgi lielpilsētai. Eiropas lielpilsētu teritorijām trūkst politiskās leģitimitātes. Vecās administratīvās struktūras ir nepiemērotas, jo tās tika izveidotas citos vēsturiskos periodos, bet valstu valdības ir ļoti jūtīgas attiecībā uz ieinteresēto pušu, jo īpaši esošo politisko un administratīvo teritoriālo struktūru, pretestību jaunajām struktūrām. Taču problēmas, ar ko saskaras lielpilsētu teritorijas, ir milzīgas. Lai tās atrisinātu un veiksmīgi pārvaldītu to attīstību, gandrīz visur ir jāievieš jauna pārvaldības forma.

20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/16

1.1

EESK pateicas ES prezidentvalstij Vācijai un atzinīgi novērtē saistībā ar teritoriālās attīstības programmu veikto sagatavošanas darbu, pieliktās pūles pārredzamības sasniegšanai, kā arī veiktās konsultācijas.

1.2

EESK uzskata, ka ir pienācis laiks noslēgt neformālās koordinācijas posmu Padomē un uzsākt plašāku politisku sadarbību. Pamatojoties uz jau paveikto darbu un uz ESPON gaidāmo jauno ieguldījumu, ir jāsper jauns solis integrācijas virzienā, skaidri pilnvarojot Komisiju uzņemties atbildību.

1.3

EESK uzskata, ka pēc debatēm par Teritoriālās attīstības programmu Padomē ir jāpieņem konkrētāki politiski lēmumi, tādēļ ir nepieciešama lielāka Eiropas Komisijas iesaistīšanās, jo Komisija var vislabāk nodrošināt dažādu pieeju saskaņotību un atbilstību jautājumā par Eiropas Savienības teritoriālo kohēziju.

1.4

Lai sasniegtu teritoriālās kohēzijas mērķi ES līmenī, Komisijai būtu jāizveido atsevišķa un stipra struktūrvienība, kas analizētu, izvērtētu un izteiktu politiskus priekšlikumus, kas apstiprina Eiropas pieejas pievienoto vērtību jautājumā par teritoriālo kohēziju.

1.5

EESK ierosina nodrošināt šī darba turpinājumu pēc Vācijas prezidentūras darbības termiņa beigām. Komisijai būtu jāanalizē, jāapkopo un jāīsteno teritoriālās attīstības programma, izstrādājot rīcības plānu, kas respektētu dalībvalstu un reģionu politisko kompetenci teritoriālās plānošanas jomā.

1.6

Ceturtajā ziņojumā par kohēziju, ko Komisija pašlaik izstrādā, ir jāanalizē Kopienas fondu teritoriālā ietekme un jānodrošina sasaiste starp kohēzijas politiku un teritoriālās attīstības programmas mērķiem.

1.7

Teritoriālās attīstības programmas pārvaldībā līdzsvarotā veidā jāpiedalās dažādām iestādēm, kas darbojas teritorijā: vietējām, reģionālajām, valsts un ES iestādēm, kā arī organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai, ar ko iepriekš jākonsultējas.

1.8

EESK ierosina, lai ministru Padome, izstrādājot teritoriālās attīstības programmu ar konkrētām vadlīnijām pielietotu atklāto koordinācijas metodi, tas būtu pirmais solis uz Kopienas metodes pielietošanu šo jautājumu risināšanā pēc Līguma par Konstitūciju Eiropai apstiprināšanas.

1.9

EESK izsaka vēlmi, lai ES drīzumā pieņemtu Līgumu par Konstitūciju Eiropai, kurā ir ietverts teritoriālās kohēzijas mērķis, un ierosina, lai, pamatojoties uz pastāvošo konsensu jautājumā par teritoriālās attīstības programmu, Leipcigas neformālās padomes secinājumos tiktu ieteikta teritoriālās attīstības programmas pakāpeniska ieviešana, nevis tikai izcelts minētās programmas nesaistošais raksturs.

1.10

Tādēļ EESK aicina Eiropas Komisiju ierosināt Ministru padomei turpināt Teritoriālās attīstības programmas piemērošanu, balstoties uz jau spēkā esošajiem juridiskajiem pamatiem.

2.1

Vācijas Federālā Satiksmes, celtniecības un pilsētu attīstības ministrija nākamās ES prezidentvalsts Vācijas vārdā 2006. gada 7. novembrī pieprasīja izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Teritoriālās attīstības programma”.

2.2

Eiropas valstu ministri 2007. gada 24. un 25. maijā Leipcigā neformālajā sanāksmē par teritoriālo kohēziju un pilsētattīstību pieņems politisku dokumentu — ES teritoriālās attīstības programmu  (1), kuras pamatā ir ziņojums par tematu “ES teritoriālā situācija un attīstības perspektīvas”  (2). Šajā ziņojumā ir analizēti galvenie ES teritoriālās plānošanas politikas jomā risināmie jautājumi un ar piemēru palīdzību parādīts, kā labāk izmantot Eiropas teritoriālajai daudzveidībai raksturīgo potenciālu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. ES teritoriālās attīstības programmā iekļauti vairāki ieteikumi, kas paredz vēl vairāk ņemt vērā ES teritoriālo daudzveidību, kā arī virkne ierosinājumu attiecībā uz rīcības programmu teritoriālās plānošanas politikas jomā.

2.3

Kopš 1995. gada EESK ir atbalstījusi ciešāku sadarbību Eiropas teritoriālās plānošanas politikas īstenošanā:

Citos, jaunākos atzinumos ir arī atbalstīta Eiropas integrācijas teritoriālās dimensijas iekļaušana un ņemšana vērā.

3.1

Pirmā neformālā par teritoriālo plānošanu un teritoriālās attīstības politiku atbildīgo ministru sanāksme notika 1989. gadā Nantē.

3.2

Šādas sanāksmes tiek rīkotas pēc ES prezidentvalsts, kas mainās katru pusgadu, ierosinājuma. Sanāksmē Ljēžā, kas notika 1993. gadā, tika nolemts izstrādāt Eiropas teritoriālās attīstības stratēģiju  (3), kas tika apstiprināta 1999. gadā Potsdamā. Tas ir pamatprincipu kopums, uz kuru var pamatoties neformālajās sanāksmēs par teritoriālo attīstību un teritoriālās attīstības politiku atbildīgie ministri.

3.3

Neformālajā ministru sanāksmē par teritoriālo kohēziju, kas notika 2004. gada novembrī Roterdamā, ministri nolēma politiskajā programmā laika posmam līdz 2007. gadam iekļaut kopsavilkuma sagatavošanu par tematu “Eiropas Savienības teritoriālā situācija un attīstības perspektīvas”, kas ir teritoriālās attīstības programmas pamatā.

3.4

Teritoriālās attīstības programma ir pamatstratēģija, kas nosaka Eiropas Savienības teritoriālās attīstības prioritātes. Tā veicina ekonomisko izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību, nostiprinot teritoriālo kohēziju, ko varētu definēt kā kohēzijas politikas spēju pielāgoties ģeogrāfisko iespēju un uzdevumu vajadzībām un īpatnībām, lai panāktu līdzsvarotu un ilgtspējīgu teritorijas attīstību.

3.5

Teritoriālās kohēzijas mērķis ir iekļauts 2003. gada jūnija Konstitucionālā līguma projekta III-116. pantā kā ekonomiskās un sociālās kohēzijas trešā dimensija. Kopienas politiku teritoriālā dimensija ir analizēta arī trešajā ziņojumā par kohēziju, ko Komisija publiskoja 2005. gadā. Šī kohēzijas jaunā teritoriālā dimensija ir iekļauta arī Kopienas stratēģiskajās vadlīnijās par kohēzijas jautājumiem, kas tika pieņemtas 2006. gadā.

3.6

Ministru neformālajā sanāksmē, kas notika 2005. gada maijā Luksemburgā, ministri izvirzīja šādas teritoriālās attīstības programmas prioritātes un tēmas:

3.7

Svarīgāko pasākumu vidū ir minēti:

4.1

ETAS ir kopējais modelis teritoriālās attīstības un plānošanas dažādiem dalībniekiem (ES, valstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām), kas atbalsta policentriskas Eiropas teritoriālo dimensiju un ES nozaru politiku nepieciešamo reģionalizāciju. Tā ir starpvaldību iniciatīva, kas tika pieņemta 1999. gadā Potsdamā notikušajā ministru sanāksmē, un kas nav saistoša. ETAS tika piemērota vienīgi saistībā ar Eiropas Teritorijas plānošanas novērošanas tīkla (ESPON  (4)) izveidi un netieši — īstenojot trīs INTERREG programmas.

4.2

ETAS mērķi ir šādi:

4.3

Četri galvenie elementi savstarpēji iedarbojas un ievērojami ietekmē teritoriālo attīstību:

4.4

Pamatojoties uz minētajiem elementiem, ETAS ir noteikti četri darbības virzieni:

4.5

Ir paredzēti daži konkrēti pasākumi:

4.6.1

Eiropas Teritorijas plānošanas novērošanas tīkls (ESPON) ir INTERREG un dalībvalstu finansēta pētniecības programma teritoriālās attīstības jomā. Tās mērķis ir nodrošināt Eiropas politikas veidotājiem reģionālajā un vietējā līmenī sistemātisku un aktuālu informāciju par teritorijas attīstības tendencēm un politiku ietekmi uz Eiropas reģioniem un teritorijām. Šī informācija var dot tiešu ieguldījumu politikas izstrādē un īstenošanā.

4.6.2

ESPON programmas ietvaros veiktie pētījumi aptver 29 Eiropas valstis: 27 ES dalībvalstis, kā arī Norvēģiju un Šveici.

4.6.3

ESPON jaunajai programmai ir paredzēts ievērojami palielināt budžetu: no 7 miljoniem laika posmam no 2000. līdz 2006. gadam līdz 34 miljoniem laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, turklāt ar valstu līdzfinansējumu šī summa varētu sasniegt 45 miljonus eiro.

5.1.1

Visos teritoriālās attīstības jautājumos ir nepieciešama Eiropas kopējas pieejas pievienotā vērtība. Pamatojoties uz pēdējās desmitgadēs gūto pieredzi un nepieciešamību ņemt vērā Eiropas integrācijas teritoriālo dimensiju, politikas, kas ietekmē vispārējo pieeju Eiropas teritoriālajai attīstībai, ir pakāpeniski jāsāk izstrādāt Kopienas līmenī.

5.1.2

Eiropas Savienība īsteno daudzas Kopienas politikas ar teritoriālu dimensiju: konkurences politiku, Eiropas transporta, telekomunikāciju un enerģētikas tīklus, vides politiku, lauksaimniecības politiku, pētniecības un tehnoloģiskās attīstības politiku, reģionālo politiku, Eiropas Investīciju bankas (EIB) ieguldījumus utt. ES tomēr vēl nav kopējas pieejas, saskaņā ar kuru integrētu, izvērtētu un koordinētu šo politiku ietekmi uz Eiropas teritoriju.

5.1.3

Lai izstrādātu kopēju pieeju Eiropas teritoriālajai attīstībai, ir nepieciešami Eiropas kopēji mērķi un vadlīnijas. Eiropas teritoriālās attīstības kopējo vadlīniju pievienotā vērtība ir skaidra attiecībā uz tādiem mērķiem kā vides aizsardzība, policentriskas un ilgtspējīgas pilsētu sistēmas attīstība, Eiropas komunikāciju tīkli, dabas un tehnoloģiju katastrofu, kā arī klimata pārmaiņu novēršana, izstrādājot Eiropas programmas.

5.1.4

Nosaukums “Kopienas metode” (5) nozīmē, ka Komisija pēc pašas vai arī pēc citu Kopienas iestāžu iniciatīvas izstrādā konkrētus tiesību aktu priekšlikumus to pieņemšanai ministru Padomē un — koplēmuma procedūras gadījumā — arī Eiropas Parlamentā.

5.1.5

Dažu politiku īstenošanai Padome izveidoja “atklāto koordinācijas metodi”, kas salīdzinājumā ar Kopienas metodi paredz konkrētu un mazāk intensīvu politiskās darbības procedūru. EESK uzskata, ka atklātās koordinācijas metodes pielietošana teritoriālās attīstības programmas jomā var būt noderīga kā sagatavošanas posms Kopienas metodes pielietošanai. Atklātās koordinācijas metodi var pielietot līdz Līguma par Konstitūciju Eiropai ratifikācijai, kas ļaus pielietot Kopienas metodi.

5.1.6

Taču Eiropas pieredze citās politikas jomās ir parādījusi, ka šī sistēma ir noderīga vienīgi gadījumā, ja Komisijai ir ļoti aktīva loma un ja tiek noteikti ļoti konkrēti mērķi un pamatnostādnes.

5.1.7

Neatkarīgi no tā, kādu risinājumu radīs jautājumā par Līguma par konstitūciju Eiropai, kuras III iedaļas nosaukumā ar EESK atbalstu ir iekļauta teritoriālā kohēzija, juridiskais pamats kopējas pieejas izstrādē Eiropas teritoriālās attīstības jautājumā, uzskatot, ka tas ir Eiropas kompetencē, ir pašlaik spēkā esošā Līguma šādi panti:

5.2.1

ES Reģionālā politika ir ekonomiskās un sociālās kohēzijas, ekonomiskās konverģences, kā arī Eiropas integrācijas kopumā galvenais instruments.

5.2.2

EESK vienmēr ir atbalstījusi šo veiksmīgo politiku nevienlīdzības mazināšanai starp Eiropas reģioniem.

5.2.3

Reģionālā politika ir viena no veiksmīgākajām Kopienas politikām, kas ir jāīsteno arī turpmāk, novēršot attīstības līmeņu atšķirības pēc ES paplašināšanās.

5.2.4

Reģionālā politika jāapvieno ar efektīvu teritoriālās kohēzijas politiku, kas paredzēta teritoriālās attīstības programmā jaunajam posmam laikā no 2007.-2013. gadam.

5.3.1

Pēdējās divas paplašināšanas rada jaunus izaicinājumus Eiropas teritorijai. Kopš 2004. gada dalībvalstu skaits pieaudzis no 15 līdz 27, iedzīvotāju skaits palielinājies par 28 % (no 382 līdz 490 miljoniem) un tās teritorija — par 34 % (no 3,2 līdz 4,3 miljoniem km2). Šīs jaunās dimensijas un teritoriālo īpatnību daudzveidības dēļ ir steidzami nepieciešams vispārējs skatījums uz šo teritoriālo un ģeogrāfisko realitāti un tās iespējamo attīstību.

5.3.2

Divas pēdējās paplašināšanas ir nopietns teritoriāls izaicinājums, kas Eiropas Komisijai ir rūpīgi jāizanalizē.

5.3.3

Iekšējo un ārējo pierobežu reģionu skaits ir ievērojami palielinājies. Pierobežu reģioni rada jaunus izaicinājumus, taču vienlaikus tie sniedz iespēju reālai integrācijas procesa īstenošanai.

5.4.1

Problēmas un riski, kas skar Eiropas teritoriju, ir jārisina Eiropas līmenī. Vispārēja skatījuma uz Eiropas teritoriju pievienotā vērtība ir neapstrīdama un tā izveide ir jāatzīst par būtisku stratēģisko nepieciešamību.

5.4.2

Jāizceļ dažas teritorijas pamatiezīmes:

Tādēļ teritorijai kā fiziskai un ģeogrāfiskai struktūrai ir fundamentāla stratēģiska nozīme. Komisijas ietekmes novērtējumā ir jāņem vērā šī teritoriālā pieeja, tam ir nepieciešama sadarbība ar ESPON.

5.5.1

ES jābūt atbilstīgai pārvaldības sistēmai, kurā būtu nodrošināts līdzsvars starp dažādiem teritoriālās pārvaldības līmeņiem: ES, valstu, reģionālo un vietējo līmeni. Jāievēro subsidiaritātes princips, nodrošinot saskaņotību, kā arī kopēju un visaptverošu pieeju, ko atbalsta visi.

5.5.2

Nepieciešams, lai ar strukturēta sociālā un pilsoniskā dialoga starpniecību dažādos līmeņos aktīvi tiktu iesaistīta arī pilsoniskā sabiedrība. Daudzās dalībvalstīs un daudzos Eiropas reģionos ir ekonomiskās un sociālās padomes (vai līdzīgas struktūras), kas jāiedrošina, lai kopā ar sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām tās aktīvi piedalītos pārvaldības konsultatīvajās sistēmās par teritoriālajiem jautājumiem.

6.1

Teritoriālās attīstības programmas pamatā ir dokuments “Eiropas Savienības teritoriālā situācija un attīstības perspektīvas”, kas ir ne tikai kopsavilkuma dokuments, bet dokuments, kurā ir apkopots secīgo ES prezidentvalstu, kas mainās katru pusgadu, sniegtais ieguldījums. Dokumentā 197 punktos ir izklāstīti visi aspekti, kas ietekmē teritoriju, tādēļ šis dokuments ir ļoti noderīgs ceļvedis, uz kuru balstoties, Komisijai būtu jāierosina rīcības plāns.

6.2

Teritoriālās attīstības programmā būtu jāiekļauj dalībvalstu teritoriālās stratēģijas un jāņem vērā citu Kopienas politiku teritoriālā dimensija, cenšoties panākt to savstarpēju saskaņotību un sinerģiju nolūkā formulēt kopēju Eiropas pieeju kā Eiropas teritoriālās attīstības stratēģiskās vadlīnijas, kas ir izklāstītas 8. punktā.

6.3

ES teritoriālās attīstības programmai jāorientējas uz ilgtspējīgu ekonomisko, sociālo un vides attīstību.

7.1.1

Teritoriālās kohēzijas mērķis ir ieviest Eiropas teritoriālo pieeju, kas kļūtu par pamatu un nodrošinātu saskaņotību starp dalībvalstu un reģionu jau izstrādātajām un īstenotajām teritoriālajām stratēģijām.

7.1.2

Attiecībā uz teritoriālo kohēziju būtu jāpievēršas, pirmkārt, teritorijas plānošanas un, otrkārt, pilsētu un reģionu plānošanas jautājumiem. CEMAT  (6) 1994. gadā tika uzsvērts: “Teritorijas plānošana ir ideāls instruments ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai teritoriālajā līmenī.”

7.1.3

Šajā sakarā ir jāizstrādā skaidra teritoriālās plānošanas koncepcija, metodoloģija un terminoloģija. Pieeja teritorijas plānošanai ir daudzpusēja, un tā ir horizontāla prioritāte, kas skar dažādus aspektus, jo īpaši vidi, transportu, komunikācijas, mājokļus, apdzīvotās vietas, uzņēmumus utt.

7.2.1

Lisabonas stratēģijas ietvaros EESK ierosina nodrošināt līdzsvarotāku Eiropas teritorijas ekonomisko attīstību, lai visi iedzīvotāji un visas teritorijas gūtu attīstības priekšrocības, tai skaitā arī reģioni ar pastāvīgiem nelabvēlīgiem dabas un strukturāliem apstākļiem (7).

7.2.2

Visām Eiropas politikām ir jāveicina sociālās kohēzijas mērķa sasniegšana. EESK ierosina teritoriālās attīstības programmā iekļaut arī sociālās kohēzijas mērķus, jo teritorija ir vieta, kur dzīvo cilvēki, kur viņi veido savu dzīvi un risina problēmas.

7.2.3

Policentriska pilsētu un lielpilsētu teritoriju attīstība, atbilstoša saikne starp tām, to piepilsētām un lauku teritorijām var veicināt lielāku sociālo un ekonomisko līdzsvaru Eiropā. Par teritoriālās pieejas būtiskiem mērķiem jākļūst arī nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, imigrantu integrācijai (8), mājokļu politikas veicināšanai, iespēju vienlīdzības nodrošināšanai un kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu attīstīšanai.

7.3.1

Visos jaunākajos ziņojumos par klimata pārmaiņām uzsvērta problēmas nopietnība. Ir skaidrs, ka globālā sasilšana ir realitāte, nevis tikai viedoklis. Globālās sasilšanas ietekme uz teritoriju jau ir jūtama. Teritorijas plānošanā jāņem vērā šis jaunais izaicinājums, lai censtos mazināt un novērst sekas, ko klimatiskās izmaiņas izraisīs attiecīgajā teritorijā.

7.3.2

Jāizstrādā Eiropas plāns dabas risku un katastrofu novēršanai. Te nav runa par zinātnisko fantastiku. Jaunākajā ziņojumā, kuru bija pasūtījusi Lielbritānijas valdība, ekonomists N. Sterns  (9) parāda apdraudējumu planētai — cīņā pret klimata pārmaiņām būtu jāiegulda vismaz 1 % no pasaules IKP, lai izvairītos no situācijas, ka kopējo izmaksu un ar klimatiskajām izmaiņām saistīto risku dēļ pasaules IKP samazinātos vismaz par 5 %, un pat par 20 %, ja globālās sasilšanas negatīvās izpausmes attīstīsies tikpat ātri kā līdz šim.

7.3.3

Klimata pārmaiņas var negatīvi ietekmēt kohēziju, konkurētspēju, dzīves kvalitāti un ilgtspējīgu attīstību daudz īsākā laika posmā, nekā to prognozēja līdz šim, kā tas arī ir apstiprināts ANO ekspertu grupas ziņojumā par klimatiskajām izmaiņām, ar kuru iepazīstināja 2007. gada 2. februārī Parīzē. EESK ierosina teritorijas plānošanā ņemt vērā klimata pārmaiņu sekas.

7.3.4

Aplūkojamo risku vidū ir jāskata tehnoloģisko katastrofu izraisītie riski (radioaktīvās, ķīmiskās vai bakterioloģiskās krīzes), kas rodas negadījumu vai teroristu uzbrukumu rezultātā, kā arī jāparedz iespējamu masīvu iedzīvotāju migrāciju.

7.4.1

Ideja par Eiropas transporta tīklu izveidi (RTE-T) radās astoņdesmito gadu beigās saistībā ar vienoto tirgu. Nebūtu jēgas runāt par vienoto tirgu un brīvu pārvietošanos, ja dažādi valstu un reģionu transporta tīkli nebūtu savienoti savā starpā ar modernu un efektīvu Eiropas infrastruktūru sistēmu.

7.4.2

Kopš 1992. gada Līguma 15. sadaļas nosaukums (154., 155. un 156. panti) ir Eiropas transporta tīkli. Rezultāts piecpadsmit gadus vēlāk ir apbēdinošs un pat satraucošs. Slikto rezultātu daļēji var izskaidrot ar nepietiekamo finansējumu un politiskās gribas trūkumu. EESK pauž nožēlu, ka valdības politiskajā līmenī aizmirsa un atstāja novārtā 2003. gada Eiropas Rīcību izaugsmei (10), kurā bija paredzēta nozīmīgu Eiropas transporta tīklu būve. EESK jautājums ir: Cik lielā mērā Eiropas transporta, telekomunikāciju un enerģētikas tīklu slikto rezultātu pamatā ir vispārēja skatījuma trūkums attiecībā uz Eiropas teritoriju un tās infrastruktūrām?

7.4.3

Kā vienu no galvenajiem mērķiem EESK vēlas izcelt transporta tīklu pieejamību visiem un visām teritorijām. To var panākt, izveidojot sabalansētu Eiropas mēroga transporta tīklu un nodrošinot mazpilsētu, lauku un salu teritoriju labu sasniedzamību un piekļuvi.

7.4.4

Pašlaik Eiropai nav atbilstoša enerģijas (elektrības, naftas un gāzes) tīkla. Tas var paralizēt ekonomisko darbību. Turklāt nelabvēlīgā situācijā ir reģioni un teritorijas, kam pašlaik šie tīkli nav pieejami.

7.4.5

Lai nodrošinātu dabas resursu aizsardzību un sociālās un teritoriālās kohēziju, Eiropas enerģētikas politikā jāizmanto teritoriālā pieeja.

7.4.6

Lai īstenotu Lisabonas stratēģiju, visām teritorijām un visiem iedzīvotājiem ir jānodrošina arī pieejamība informācijas sabiedrībai un informācijas tīkliem, zināšanu brīvai apritei un izglītībai. ES teritoriālās attīstības programmā pirmām kārtām ir jāskata šī pieeja.

7.5.1

Fiziskās vides aizsardzība, dabiskās vides un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana Eiropā ir iespējama vienīgi gadījumā, ja izstrādā kopēju politisku pieeju teritorijai. No šī viedokļa raugoties, Eiropas pievienotajai vērtībai ir būtiska nozīme.

7.5.2

Teritoriālās attīstības programmā ir jāliek pamati jaunai, daudz efektīvākai Eiropas dabiskās vides aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas politikai (11).

7.6.1

Eiropai ir ļoti bagāts kultūras mantojums, kas ES ir jāaizsargā. Visos Eiropas reģionos ir liela kultūras daudzveidība, kas ir Eiropas vēstures un identitātes pamatā.

7.6.2

Teritoriālajai attīstības programmai jāveicina šī bagātā un daudzveidīgā kultūras mantojuma saglabāšana, tam jākļūst arī par ekonomisko attīstību un sociālo kohēziju veicinošu faktoru.

8.1

ES teritoriālās attīstības stratēģiskajās vadlīnijās jānosaka mērķis panākt maksimālu ekonomisko efektivitāti, sociālo kohēziju un vides ilgtspējību, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus.

8.2

Neiejaucoties dalībvalstu un reģionu kompetencē attiecībā uz teritoriālās plānošanas politiku, ilgtspējīgas teritoriālās attīstības stratēģiskās vadlīnijas attiecībā uz Kopienas teritoriju ir pamatprincipu kopums Eiropas teritorijai, kas piešķirs jēgu teritoriālajai kohēzijai un bagātinās tās saturu.

8.3

Teritoriālās attīstības stratēģiskajās vadlīnijās, kuru mērķis ir panākt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, vispirms ir jāskata šādi aspekti:

20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/22

1.1

Šajā atzinumā nav apskatītas Konkurences ģenerāldirektorāta visas darbības jomas (1). Skarti tikai daži izvēlēti jautājumi, nemaz neskatot tiesu nolēmumus konkurences/pārņemšanas/ apvienošanās un valsts atbalsta lietās, jo to izvērtēšanai būtu nepieciešams atsevišķs padziļināts pētījums par rīcības praksi tirgū un tās novērtējumu no iestāžu viedokļa. Tajā pašā laikā ziņojums atklāj, ka Konkurences ģenerāldirektorāta lietu izskatīšanā apliecinātā attieksme liecina par noteiktību un rūpēm par to, lai problēmu gadījumā tiktu atrasti atbilstoši un praksē pielietojami risinājumi. Vienīgais, ko varētu kritizēt, varbūt ir dažu tādu izvēlēto tematu loks, kuru gadījumā Lisabonas programmā un ar to saistītajos dokumentos norādīto starptautiskās konkurētspējas prasību apmierināšanai nozares nozīmība neattaisno tai veltīto Eiropas Komisijas uzmanību. Kā piemēru EESK var minēt kontroles dokumentu “Ziņojums par 2005. gadu: profesionālie pakalpojumi — lielākas reformu iespējas” un Eiropas Komisijas darba dokumentu “Dalībvalstu progress nepamatotu ierobežojumu pārskatīšanā un atcelšanā profesionālo pakalpojumu jomā”. Komiteja uzskata, ka pakalpojumu liberalizācija atbilstoši Lisabonas programmai pirmām kārtām attiecas uz starptautiski nozīmīgiem pakalpojumiem (infrastruktūra, tekekomunikācijas, pārvadājumi utt.) un daudz mazākā mērā uz tā sauktajām brīvajām profesijām (piemēram, arhitekti, advokāti, ārsti, inženieri, grāmatveži un farmaceiti); tie vairumā gadījumu ir vietējās nozīmes mikrouzņēmumi un saskaņā ar subsidiaritātes principu ir dalībvalstu kompetencē (skat. Cipolla-Macrino apvienotās lietas C-94/04 un C-202/04 (2)). Neviens nenoliedz, ka nepieciešami atsevišķi ierobežojumi, lai nodrošinātu atbilstoši augstu profesionālo līmeni, pieredzi un sabiedrības uzticību veiktajam darbam. EESK ir gandarīta par to dalībvalstīs veikto detalizēto brīvo profesiju analīzi attiecībā uz atšķirīgajiem attiecīgajiem tirgiem, kurā novērtēta pastāvošo ierobežojumu izplatība un lielums. Tajā pašā laikā tomēr jāuzsver, ka jāskata ne tikai konkurences struktūru noteicošā tautsaimnieciskā ietekme, bet arī ieteiktās liberalizācijas gaidāmā ietekme uz sabiedrību. Minētais fakts neizslēdz EKT veikto konkurences tiesvedību, kas vērsta pret dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, galvenokārt — pret profesionālo organizāciju centieniem noteikt cenas.

1.2

EESK ir saņēmusi priekšlikumu lielākā mērā balstīties uz tajā pārstāvēto apvienību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju milzīgo profesionālo pieredzi un kompetenci, lai sekotu Konkurences ģenerāldirektorāta darbībai un laiku pa laikam iniciētu izmeklēšanu, kas ļautu uzsākt tiesvedību konkurences un valsts atbalsta lietās. Konkurences ģenerāldirektorāts varētu palīdzēt, regulāri sniedzot informāciju par savas politikas veidošanas mērķiem un pat par savu darbību attiecībā uz izskatāmajām lietām, ievērojot nepieciešamo konfidencialitāti.

1.3

Vajadzētu iedibināt EESK pārstāvju un Konkurences ģenerāldirektorāta atbildīgās personas par sakariem ar patērētājiem regulāras tikšanās. Savstarpēja informācijas apmaiņa var sekmēt pastāvīgu dialogu ar patērētāju aizsardzības organizācijām. Kad būs apkopoti Konkurences ģenerāldirektorāta veiktās nozaru izmeklēšanas (3) enerģētikas (gāze un elektroenerģija) un finanšu (banku pakalpojumi iedzīvotājiem un uzņēmumu apdrošināšana) pakalpojumu jomā, to rezultātus vajadzētu darīt pieejamus EESK pārstāvjiem, lai viņi ar tiem varētu iepazīties un izteikt piezīmes (iespēju robežās — darba grupās).

1.4

EESK atzīst nepieciešamību apkopot tās paustos viedokļus par to, kā konkurences politika ietekmē Komisijas uzdevumos formulētās saimnieciskās un sabiedriskās vērtības. Tādēļ šajā sakarā tuvākajā laikā tiks uzsākti tāda atzinuma sagatavošanas darbi, kurā, ievērojot Lisabonas programmu, izklāstīti konkurences un konkurētspējas jēdzieni un to faktiskais saturs, kā arī tās paredzamā ietekme dalībvalstu sabiedrībās.

1.5

Kad Konkurences ģenerāldirektorāts uzsāka debates par EK Līguma 82. panta piemērošanu (dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana), tas publicēja pētījumu par izslēdzošu rīcību, kas ir kaitīga attiecībā pret konkurences partneriem un pašu konkurenci, un minētais pētījums tika plaši apspriests. Eiropas Komisija apsolīja turpināt izskatīt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas no patērētāju un tirgū dominējošo uzņēmumu piegādātāju (MVU) viedokļa ir vēl jutīgāks jautājums. EESK uzskata, ka Komisijai tagad vajadzētu sagatavot darba dokumentu par izslēdzošu rīcību 82. panta nozīmē; minētais dokuments varētu kalpot par pamatu debatēm, un secinājumus par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas noteikumu skaidrojumu vienotā pamatnostādnē vajadzētu iekļaut tad, kad ir noteikts pietiekami daudz kopīgu īpašību abiem ļaunprātīgas rīcības veidiem — izslēdzošai rīcībai un dominējošā stāvokļa izmantošanai.

2.1

Brīvais tirgus ne vienmēr spēj nodrošināt labāko iespējamo rezultātu. Konkurences traucējumi ietekmē strādājošos, patērētājus, uzņēmumus un ekonomiku kopumā. Konkurences politika un konkurences tiesības ir līdzeklis, kas dod valdībām iespēju, izmantojot administratīvo tiesību materiālos un procesuālos noteikumus, definēt un nodrošināt godprātīgu rīcību tirgū.

2.2

Izsakot EESK viedokli par minēto paziņojumu, jāatzīmē, ka mūsdienu demokrātisko, uz tirgu orientēto valstu rīcībā ir divi svarīgi tautsaimniecības ietekmēšanas līdzekļi.

2.2.1

Konkurences ģenerāldirektorāts var izmantot abas minētās politikas: EK Līguma 81., 82. un 86. panta piemērošana (4) atbilst parastajai konkurences iestādes darbībai.

2.3

Vēl viens apsvērums saistīts ar plaši pieņemto uzskatu, ka tirgus dalībnieku godīga, neizkropļota un īstenojama konkurence, iespējams, ir vislabākā garantija patērētājiem, ka preču kvalitāte un izvēle atbildīs gaidītajai. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst to, ka patērētāju intereses ietekmē arī daudzi citi faktori, tostarp sabiedrības vispārējais stāvoklis, kā arī labvēlīgi vai nelabvēlīgi garīgie un morālie faktori. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (turpmāk tekstā “EESK” vai “Komiteja”) Konkurences ģenerāldirektorāta ziņojumu skata vispārējā kontekstā un atbilstoši EESK uzdevumos ietvertajām vērtībām.

3.1

Eiropas Komisija, izmantojot savas izpildpilnvaras un piemērojot Romas Līguma 81. un 82. pantu par konkurences ierobežošanu, vēršas pret dalībvalstīs esošiem uzņēmumiem  (5), kas tādējādi gandrīz pielīdzināms tiesas pilnvaru izmantošanai, jo Komisija atbilstoši konkurences noteikumiem veic uzņēmumu rīcības tirgū ex post novērtējumu. Minētās darbības, ko Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts (DG COMP) veic kopš sešdesmito gadu sākuma, rezultāts ir Eiropas Komisijas lēmumi, kas kopā ar Pirmās instances tiesas un Eiropas Kopienu Tiesas (sakarā ar apelācijām) pēdējo 40 gadu spriedumiem veido uz precedentiem pamatotu autoritatīvu juridisko sistēmu. Tiesu prakse, kas izveidojusies, apkopojot spriedumus par dažādām tirgus situācijām, ir viena no visvērtīgākajām acquis communautaire daļām.

3.2

No ziņojuma par 2005. gadu izriet, ka Konkurences ģenerāldirektorāts ļoti labi pārzina visas būtiskās ES un ārpus tās notiekošās saimnieciskās konkurences norises, kā arī savus uzdevumus minētās konkurences tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai. Vēl jo vairāk tas ir tādēļ, ka Kopienas tiesu praksi materiālo tiesību jomā var pielietot arī valstu konkurences uzraudzības iestādes un tiesas, tādējādi minētās normas pastāvīgi veido ES un atsevišķu valstu tiesisko praksi.

Attiecībā uz ziņojumu par 2005. gadu EESK vēlas izteikt piezīmes par šādām iniciatīvām, priekšlikumiem un pasākumiem.

3.2.1

Regula par piekļuvi Komisijas dokumentiem konkurences noteikumu pārkāpumu un uzņēmumu apvienošanās lietās: tas ir jutīgs procedūru piemērošanas jautājums, un Eiropas Komisija pastāvīgi strādā pie tā pilnveidošanas. Eiropas Komisija uzskata par svarīgu nodrošināt, lai konkurences noteikumu pārkāpumu un uzņēmumu apvienošanās lietās ieinteresētajiem uzņēmumiem būtu pieejami attiecīgie dokumenti papīra formātā un arī elektroniski. Jaunā regula aizstāj agrāko 1997. gadā pieņemto dokumentu.

3.2.2

Aicinājums iespējamajiem prasītājiem sniegt informāciju nolūkā sekmēt konkurences noteikumu faktisku izpildi: interesanti, ka minētais aicinājums iekļauts šajā atzinumā izskatāmajā paziņojumā. Aicinājumā atspoguļotas grūtības, ar ko, sekojot tirgus norisēm, jāsastopas konkurences uzraudzības iestādēm, un pilsoniskās sabiedrības organizācijas un profesionālās apvienības tiek aicinātas uzņemties aktīvu lomu, iniciējot ievērojamu konkurences tiesību pārkāpumu izskatīšanu un piedaloties tajā (piemēram, apkopojot pierādījumus).

3.2.3

Diskusiju dokuments par EK Līguma 82. panta (dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana) piemērošanu: Konkurences ģenerāldirektorāta nolūks bija rosināt profesionālu diskusiju par tādu uzņēmumu pret konkurenci vērstu rīcību, kas tirgū ir pietiekami spēcīgi, lai ietekmētu citu konkurentu darbību nolūkā iegūt vienpusēju labumu. Par diskusiju dokumentu (kas ir pamats turpmākajām pamatnostādnēm) tika saņemts vairāk nekā simts atsauksmju. Lielākajā to daļā uzsvērta nepieciešamība veikt attiecīgo tirgu un dalībnieku ekonomisko analīzi. Šāda novērojuma pamatotību nevar noliegt. Daudzās piezīmēs tomēr uzsvērts, ka svarīgi ievērot principu, ka veiksmīgi darbojošos uzņēmumus nedrīkst traucēt to izvēlēto tirgus stratēģiju īstenošanā. Tas nozīmē, ka šī populārā teorija ļaunprātīgas rīcības tirgū aizlieguma vietā attiecībā uz veiksmīgām, bet agresīvām uzņēmumu stratēģijām piedāvā lielāku iecietību (rule of reason — “saprātīga apsvēruma” princips vai noteikums). Tas tomēr ir pretrunā ES tiesu praksei (6), kura atspoguļo Eiropā dominējošo uztveri, kas nepieņem tādu ļaunprātīgu rīcību tirgū, kura virzīta uz nevēlamu konkurentu izstumšanu (7). Nav šaubu, ka konkurences politiku uzmanības centrā ir dilemma: kur ir tā robeža, ko noteicošie tirgus dalībnieki nedrīkst pārkāpt? Tā kā EESK vēlas aizsargāt pilsoniskās sabiedrības intereses (MVU (8), strādājošos, patērētājus u.c.), tā ar lielu interesi gaida debašu iznākumu.

3.2.4

Ietekmes novērtēšanas pamatnostādnēs paredzēta Komisijas ikgadējā darba plānā iekļauto likumdošanas un politisko iniciatīvu caurskatīšana, ņemot vērā to iespējamo pozitīvo un negatīvo ietekmi uz konkurenci. Minētā iniciatīva ļauj jau ES tiesību aktu izstrādes posmā atklāt “nevajadzīgu vai nesamērīgu konkurences ierobežošanu”. Iespējamās ietekmes uz tirgiem (kādiem?) novērtēšana ir pierādījums tam, ka “asas” — vai “nevainojamas” (tātad — taisnīgas un nekropļotas) konkurences jēdziens ir dziļi iesakņojies Eiropas Komisijas uztverē. EESK uzskata, ka “konkurences” jēdziens būtu jāskata daudz plašāk; pat tad ja ilgtermiņa intereses, īpaši patērētāju, strādājošo un mazo un vidējo uzņēmumu gadījumā, var ievērojami atšķirties no “nevainojamas” konkurences apstākļu diktētām tūlītējām interesēm (9).

3.2.5

Zaļā grāmata par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām sakarā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu: EESK nesenajā, 2006. gada 26. oktobrī pieņemtajā atzinumā pausta nepārprotama nostāja attiecībā uz minēto. Komisijas iniciatīva “Zaļā gramata par tiesvedību sakarā ar konkurences tiesību pārkāpumiem” tika atbalstīta un plaši apspriesta, jo pastāv prasība, lai konkurences noteikumus pārkāpjošas uzņēmējdarbības prakses upuri varētu pieprasīt zaudējumus. Savā nesenajā atzinumā INT/306 EESK cita starpā paziņo, ka mērķis ir visu Eiropas iekšējā tirgus dalībnieku aizsardzība. No preču brīvas aprites izriet, ka visās valstīs nepieciešama vienota pieeja līgumos noteiktajām tiesībām un pienākumiem. Turklāt attiecībā uz pārrobežu tirdzniecību jāatbalsta dažādu valstu tiesību aktu zināma līmeņa harmonizācija.

3.2.5.1

Otrkārt: jāņem vērā Eiropas un dalībvalstu konkurences uzraudzības iestādes, kuru uzdevums ir noteikt aizliegtu uzņēmējdarbības praksi un attiecīgā gadījumā piemērot sankcijas pret uzņēmumiem, kas pārkāpuši tiesību aktu normas.

3.2.6

Nozaru izmeklēšanas iniciatīva nesen liberalizētajā gāzes un elektroenerģijas apgādes tirgū : šī pārbaude neapšaubāmi palīdzēs viest skaidrību par reālo situāciju minētajos nozīmīgajos un ietekmīgajos sektoros, kuru liberalizācija jau sen tiek uzskatīta par panaceju. Pienācis pēdējais laiks objektīvi izvērtēt vietējos, valstu un vēl plašākus tirgus, lai atklātu vairākus monopolstāvokļa gadījumus, kas ir patērētājiem, strādājošiem un uzņēmumiem nelabvēlīgi.

3.2.7

Elektroniskā komunikācija: Eiropas arvien integrētākajos elektroniskās komunikācijas tirgos ir vērojama aizvien lielāka neapmierinātība. Mobilā tīkla viesabonēšanas (roaming) pakalpojumiem piemērotie vairumtirdzniecības tarifi ir pārāk augsti. Tādēļ Konkurences ģenerāldirektorāts ir sācis izskatīt pakalpojumu sniedzēju darbību, iesniedzot tiem iebildumus. Atbilstoši iepriekšējiem izmeklēšanas gaitā izdarītiem secinājumiem divas no trim galvenajām vācu sabiedrībām ļaunprātīgi izmantojušas dominējošo stāvokli, nosakot “netaisnīgas un pārmērīgi augstas cenas”.

3.2.7.1

EESK vēlas izmantot šo izdevību, lai atklāti secinātu, ka izteikums un jēdziens “pārmērīgi augsta cena” EK Līguma 82. panta (10) interpretācijā ienācis pakāpeniski, jo Līguma tekstā ir minēta tikai “netaisnīgu cenu”, proti, negodīgu vai nepamatotu cenu noteikšana. Iemesls, kādēļ Komisija līdz šim noraidīja dominējošo uzņēmumu ekspluatējošās, cenu pieaugumu nozīmējošās rīcības prakses tirgū izskatīšanu un nosodīšanu bija tas, ka tā nevēlējās noteikt “labas” un “sliktas” cenas (11) (kas galvenokārt attiecas uz dažādās valstīs sniegtiem pakalpojumiem). Tajā pašā laikā mobilo sakaru pakalpojumu sniedzēji apmierina augošās starptautisko savienojumu (viesabonēšanas) vajadzības, un patērētāju attieksmē vērojama aizvien lielāka jutība pret izmaksām. Viņi pamatoti uzskata, ka pat neliela cenu paaugstināšana var būt “netaisnīga”, kaut arī tā nav “pārmērīga”. EESK ar interesi gaida Eiropas Komisijas secinājumus un lēmumus attiecībā uz minēto un citiem līdzīgiem gadījumiem.

3.2.8

Lēmums par soda naudas uzlikšanu uzņēmumam AstraZenec par ļaunprātīgu regulējošās sistēmas izmantošanu: Eiropas Komisija izmantoja jaunu pieeju EK Līguma 82. panta interpretācijā, kad uzņēmumam AstraZenec AB un akciju sabiedrībai AstraZenec (AZ) uzlika 60 miljonu EUR lielu soda naudu par EK Līguma 82. panta (un Eiropas Ekonomikas zonas līguma 54. panta) pārkāpšanu. Ļaunprātīgā izmantošana notika, kad savstarpēji saistītās sabiedrības — lai aizsargātu to intelektuālā īpašuma tiesības, kas tām daudzos tirgos ļāva uzturēt augstas preču cenas —, pamatojoties uz Padomes lēmumu, ļaunprātīgi izmantoja oficiālo kārtību un sava preparāta ar nosaukumu Losec (kas lietojams kuņģa čūlas gadījumā) patentam pievienoja papildu aizsardzības sertifikātu. Ļaunprātīgā rīcība izpaudās, sniedzot attiecīgajām lēmējiestādēm un struktūrām maldinošu informāciju. Tādējādi patents vairākas valstīs ieguva papildu aizsardzību, un Losec patenta derīguma termiņu nevarēja uzskatīt par izbeigušos. Rezultātā Losec nekļuva par vispārēju (nepatentētu) līdzekli, kas mazākiem uzņēmumiem, kuri bija spējīgi komercializēt šo preparātu kuņģa čūlas ārstēšanai, traucēja to ražot par daudz zemākām cenām nekā AstraZenec. Patenta derīguma termiņa pagarināšana tādējādi nodarīja tiešu kaitējumu patērētājiem.

3.2.8.1

Minētajā konkurences noteikumu pārkāpšanas lietā jauns bija tas, ka saskaņā ar Eiropas Komisija lēmumu arī gadījumā, kad konkurenti varēja izmantot patenta pagarināšanas procedūras ietvaros pastāvošo tiesisko aizsardzību, tas neizslēdza EK Līguma 82. panta piemērošanu. AstraZeneca uzņēmumiem bija priekšrocība attiecīgajos Eiropas (un citos) tirgos, un ļaunprātība notika, izmantojot maldinošā veidā uzsāktas procedūras.

3.2.8.2

EESK vēlas izmantot gadījumu, lai uzsvērtu, ka šāda rīcības prakse tirgū daudz labāk iekļautos tā sauktajā “negodīgas komercprakses” (12) kategorijā, kas šobrīd vēl nav Konkurences ģenerāldirektorāta kompetenču lokā. Iepriekš minētajā gadījumā ļaunprātīga rīcība notikusi, izmantojot dominējošo stāvokli, tomēr daudzos citos gadījumos uzņēmumi — neatkarīgi no to stāvokļa tirgū — rīkojas līdzīgi un netiek sodīti. Integrētos Kopienas tirgos jārūpējas par efektīvāku patērētāju un konkurences partneru — daudzos gadījumos MVU — aizsardzību. Eiropas Komisijas lēmums Asta Zenec lietā ļauj cerēt, ka minētajā jautājumā sagaidāms progress.

3.2.9

Microsoft lietā pieņemtais lēmums par pilnvarnieka iecelšanu: šai ievērību guvušajai lietai bija ievērojamas sekas un no tās nopietnu mācību guva ASV uzņēmumi, kas saprata, ka Eiropas tiesību sistēma īsteno savas “sarga” funkcijas arī attiecībā pret vislielākajiem tirgus dalībniekiem ārpus ES. Šis pēdējais lēmums norāda uz to, cik elastīgi Komisija meklē un izstrādā savstarpēji pieņemamus risinājums, lai ES tiesību aktus pārkāpjošie uzņēmumi atgrieztos parastajos konkurences ietvaros. Tāda pilnvarnieka iecelšana, kas seko, kā informācijas tehnoloģijas (13) rūpniecības milzis cenšas pildīt lēmumā paredzētos pasākumus, faktiski ir līdzeklis, ko izmanto uzņēmumu saplūšanas kontrolē, un atspoguļo Konkurences ģenerāldirektorāta labo nodomu, sadarbojoties konfliktu risināšanā.

3.2.10

Izmeklēšanas uzsākšana finanšu pakalpojumu nozarē: EESK atbalsta izmeklēšanu, kas uzsākta par kādu aspektu saistībā ar bankas kartēm, banku sniegtajiem pakalpojumiem iedzīvotājiem (norēķinu konta apkalpošana, MVU finansēšanas instrumenti), kā arī uzņēmumu apdrošināšanas jomā vērojamām norisēm, (skat. 3.2.10.2. punktu).

3.2.10.1

Minētajā banku pakalpojumu jomā konkurenci traucē šķēršļi ienākšanai tirgū, patiesas izvēles trūkums un, iespējamie dominējošā stāvokļa gadījumi.

3.2.10.2

Izvērtējot uzņēmumu apdrošināšanu, īpašu uzmanību ir paredzēts veltīt apdrošinātāju un apdrošinātāju apvienību sadarbības līmenim tādās jomās kā polišu standartnosacījumu izstrāde (14). Lai arī šāda sadarbība bieži ir produktīva, tās iespējamā negatīvā ietekme var ierobežot pakalpojumu izmantotāju iespējas panākt izdevīgākus apdrošināšanas nosacījumus un kavēt konkurenci un jauninājumus attiecīgajā tirgū.

3.2.11

Eiropas Komisijas priekšlikums par sabiedrisko pakalpojumu prasībām un pasažieru pārvadājumu līgumiem dzelzceļa, autotransporta un iekšējo ūdensceļu transporta nozarē: grozītais priekšlikums par sabiedrisko pakalpojumu prasībām un līgumiem pasažieru pārvadājumu nozarē var sekmēt MVU aktīvu iesaistīšanu tajā, tādējādi uzlabojot MVU dalību vietējā transporta jomā.

3.2.12

Karteļu direktorāta izveide, lai vērstos pret karteļiem: EESK pilnībā atbalsta karteļu lietu profesionālā izskatīšanā sasniegtos panākumus.

3.2.13

2004. Kopš 2004. gada 1. maija ar Regulām 1/2003 un 773/2004 par pretmonopolu pasākumiem ir ieviesta jauna sistēma, lai apzinātu tirgus dalībnieku savstarpējo vienošanos iespējamos pret konkurenci vērstos nolūkus un sekas. Par plānotajiem kopuzņēmumu un (horizontālajiem un vertikālajiem) sadarbības līgumiem — lai saņemtu konkurences uzraudzības iestādes iepriekšēju atzinumu par to, vai plānotā vienošanās neapdraud konkurenci — vairs nevar ziņot ne Komisijai, ne valsts konkurences uzraudzības iestādei. Tas nozīmē, ka Konkurences ģenerāldirektorāta līdz 2004. gada 1. maijam“atbalsta vēstuļu” vai “likumīguma apliecinājumu” veidā izsniegto individuālo atbrīvojumu vietā uzņēmumiem pašiem jāizskata visi plānotās vienošanās aspekti, ņemot vērā to, vai tā atbilst EK Līguma 81. 81. panta 3. punktā noteiktajiem nosacījumiem par pozitīvu ietekmi attiecīgajos tirgos (15). Viens no nosacījumiem ir tāds, ka, ja kādā noteiktā tirgū tiek slēgti tādi nolīgumi (visbiežāk kopuzņēmumu), kas ir izdevīgi to dalībniekiem, tad labums jāgūst arī patērētājiem.

3.2.13.1

EESK vēlas uzsvērt, ka iepriekšminētā punkta pēdējā teikumā minētā nosacījuma nepildīšanai jābūt par iemeslu attiecīgās rīcības kvalificēšanai par neatbilstošu konkurences noteikumiem. Eiropas Komisijai novērtējot līgumus, kuros pārkāpti 81. panta 1. punktā minētie nosacījumi, visi pierādījumi par rīcību kas virzīta uz to, lai radītu kaitējumu patērētājam, jāuzskata par vainu pastiprinošiem apstākļiem.

4.1

Viens no svarīgiem Eiropas Komisijas uzdevumiem ir tādas uzņēmumu apvienošanās rezultātā paredzamās tirgus struktūras un dominējošā stāvokļa izpēte, ko veic uzņēmumi, kas, lai iegūtu lielāku ietekmi tirgū un labākas tirgus pozīcijas, vēlas koncentrēt savu attīstības, ražošanas un tirgus potenciālu. Par saplūšanu uzskatāma ne tikai uzņēmumu apvienošanās, bet arī kopuzņēmumu izveide, kad lēmumu pieņemšanas pilnvaras koncentrētas vienā vadības līmenī un dažādu dalībnieku darbība attiecīgajā tirgū atbilst tikai viena tirgus dalībnieka darbības jomai. Apvienošanās pamatojums cita starpā ir lielāka efektivitāte, ātrāka produktu attīstība, izdevumu samazināšana un vadības priekšrocības. Tajā pašā laikā no konkurences politikas viedokļa apvienošanās var būt kaitīga, jo tirgus spēku koncentrācijas rezultātā ļoti bieži izveidojas dominējošs stāvoklis un līdz ar to rodas arī tā ļaunprātīgas izmantošanas risks. Dažreiz uzņēmumu apvienošanās ietekme ir negatīva. Vairākos pētījumos ir atklāts, ka saplūšana ne vienmēr sekmē efektivitāti vai izaugsmi un ilgtermiņā tā var pat negatīvi atsaukties uz peļņu un uzņēmuma vērtību. Turklāt tas var izraisīt darbavietu skaita samazināšanu. Tādēļ ir svarīgi, lai novērtējot apvienošanos, tiktu ņemti vērā nodarbinātības un sociālās politikas jautājumi (piemēram, darbavietas). To, vai paredzētajam apvienošanās gadījumam var būt konkurenci kropļojoša ietekme, vislabāk var pārbaudīt, novērtējot, vai tā nosacījumi atbilst EK Līguma 81. panta 3. punkta noteikumiem (skat. 12. zemsvītras piezīmi). Ja saplūšanā iesaistīto uzņēmumu tirgus struktūra un ietekme tirgū atbilst minētajiem noteikumiem, apvienošanās ir pieņemama. Tas ir svarīgs elements, kas vieno apvienošanās kontroli (kas būtībā ir rūpniecības politikas līdzeklis) un pretmonopola noteikumus, kas iestādēm palīdz īstenot konkurences politiku tās tiešajā nozīmē.

4.1.1

Ja uzņēmuma ES un/vai visa pasaulē realizēto produktu daudzums parsniedz zināmu robežvērtību, uzņēmumiem jāziņo Eiropas Komisijai par nopietnu nodomu izveidot apvienotu tirgus konjuktūru (apvienošanās), un Konkurences ģenerāldirektorāts uzsāk I posma, un dažkārt II posma procedūras. Ietekme tirgū nav paziņošanas pienākuma nosacījums: Komisija izskata, vai dotā apvienošanās ievērojami ierobežo vai nē konkurenci, piemēram, radot dominējošo stāvokli vai nostiprinoties.

4.2

Viens no apvienošanās kontroles galvenajiem mērķiem (un viens no gaidāmajiem rezultātiem) ir Eiropas ražotāju un izplatītāju starptautiskās  (16) konkurētspējas sekmēšana. Tas izraisa iekšēju problēmu ES praksē, proti, apvienošanās rezultātā uzņēmumi iegūst ļoti spēcīgu pozīciju tirgū, liekot tiem domāt par konkurences ierobežošanu kopējā tirgū. Eiropas Komisija ievērojami cenšas mazināt draudus, atļauju piešķiršanu saistot ar vairākiem nosacījumiem (tā sauktie tiesību aizsardzības pasākumi) kā, piemēram, īpašuma realizācijas atbalsts, intelektuālā īpašuma pārdošana, izplatīšanas izbeigšana atsevišķās valstīs utt. Lai kā arī būtu, pētot pārliecinošo statistiku par apvienošanos, var secināt, ka minētie centieni neļauj nonākt pie slēdziena par to,

4.3

Konkurences ģenerāldirektorāts 2005. gada oktobrī publicēja pētījumu par saistību uzņemšanos apvienošanās gadījumā, sīki izskatot saistības, ko uzņēmumiem noteikusi Eiropas Komisija kā priekšnoteikumu atļaujas saņemšanai un kuras paredzētas pret konkurenci vērstās ietekmes mazināšanai, kā arī iekļaujot sīki izstrādātus ex post novērtējumus. Vairāk nekā 40 % atļauto gadījumu ir atklājušās neatrisinātas problēmas (pārdoto uzņēmumu nepilnīga nodošana, nepareiza līdzekļu sadale utt). Minētie rezultāti var kalpot par brīdinājumu tam, cik ļoti nepieciešams, lai atļauto apvienošanos gadījumā iespējamā konkurenci ierobežojošā rīcība atbilstoši 82. pantam tiktu skatīta, ņemot vērā pieaugušo ietekmi tirgū.

5.1

Viens no Konkurences ģenerāldirektorāta galvenajiem uzdevumiem ir sekot tam, kādiem uzņēmumiem dalībvalstis sniedz atbalstu un kāds ir atbalsta sniegšanas pamatojums. Tā kā Eiropas Savienība cenšas nodrošināt vienādus nosacījumus visiem iekšējā tirgū aktīvajiem uzņēmumiem, “valsts atbalsta” jēdziens ir definēts ļoti rūpīgi un attiecībā uz valstu rūpniecības politikām tiek interpretēts konsekventi. Izmeklēšanā tiek skatīts ne tikai tiešais finansiālais atbalsts, bet arī nodokļu atvieglojumi un jebkāda veida priekšrocības, kas uzņēmumiem piešķirtas selektīvā veidā; Eiropas Komisija var uzskatīt iepriekš minētās priekšrocības par nepieņemamām, ja tās kropļo konkurenci.

5.2

Konkurences ģenerāldirektorāts 2005. gadā veica pasākumus, lai dalībvalstīs palielinātu izpratni par valsta atbalsta piešķiršanas mērķiem un piemērojamajiem noteikumiem. Minētās iniciatīvas mērķis bija veicināt Lisabonas stratēģijas sekmīgu īstenošanu, ar atbalsta starpniecību palielinot visas ES tautsaimniecības konkurētspēju. Ieinteresēto pušu (valsts iestāžu, uzņēmumu un organizāciju) darbības saskaņošanas nolūkā un, lai valsts finanšu līdzekļus virzītu uz nozarēm, kur to izmantošana ir efektīva, Konkurences ģenerāldirektorāts uzsāka īstenot rīcības plānu valsts atbalsta jomā (17). Minētā plāna pamatprincipi nav pretrunā pašreizējai praksei, bet to mērķis ir izveidot tādu labāku praksi, kam dalībvalstis var pielāgoties. Dažas piezīmes:

5.2.1

Ziņojumā sniegtie “labie” un “sliktie” piemēri atspoguļo daudzveidīgos iemeslus, uz kuru pamata var pieprasīt finansiālu atbalstu: EESK bez šaubām pilnībā atbalsta mērķi efektīvi izmantot publiskos līdzekļus ES iedzīvotāju labā tā, lai paaugstinātos tautsaimniecības efektivitāte, izaugsme un noturīgu darbavietu radīšana būtu straujāka, nostiprinātos sociālā un reģionālā kohēzija, uzlabotos vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, ilgtspējīga attīstība un kultūru daudzveidība (18). Ņemot vērā sliktos apstākļus nepietiekami attīstītas infrastruktūras dēļ un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nelabvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, kā arī citas, īpaši jaunajās dalībvalstīs esošās nepilnības, EESK tomēr nevar atbalstīt mērķi, kas paredz valsts atbalsta samazināšanu.

5.2.2

Šķiet, ka labvēlīgu finansiālo nosacījumu radīšana krīzes situācijā esošajiem tradicionālajiem uzņēmumiem, sniedzot tiem atbalstu, lai paglābtu no izputēšanas vai lai veiktu pārstrukturēšanu, dažādās dalībvalstīs joprojām ir ļoti svarīgs jautājums. EESK to nevar kritizēt no nodarbinātības viedokļa. Tajā pašā laikā Eiropas Komisija daudzos gadījumos ir izteikusi šaubas par tāda atbalsta dzīvotspēju, kura mērķis ir atjaunot izglābto uzņēmumu līdzsvarotu stāvokli tirgū.

5.2.3

Saskaņā ar rīcības programmu valsts atbalsta jomā, ko uzsāka īstenot jūlijā un saskaņoto tiesību aktu paketi “uzņēmumi var saņemt valsts atbalstu jebkādu izdevumu segšanai, ieskaitot saprātīgu peļņu, ja tie pilda tādus sabiedriskos pienākumus, ko noteikušas un tiem uzticējušas varas iestādes”. Sniedzot palīdzību finansiālu grūtību pārvarēšanai (visticamāk vietējiem MVU), šīs iespējas var būt piemērs tam, kā publiskos līdzekļus var efektīvi izmantot ES iedzīvotāju un uzņēmumu labā.

6.1

Pirmais pilnais kalendārais gads, kad tika piemērota Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 par konkurences noteikumu īstenošanu, bija 2005. gads. Tas nozīmē, ka

6.2

No šajā atzinumā izskatāmā paziņojuma skaidri izriet, ka valstu tiesas Kopienas konkurences tiesību īstenošanā tiek iesaistītas tikai retos gadījumos; nav sagaidāms arī tas, ka tuvākajā nākotnē attiecīgās problēmas izzudīs. Viens no galvenajiem iemesliem šajā sakarā varētu būt tas, ka konkurences tiesībās pirmās instances tiesas kompetence dažādās valstīs atšķiras. Vēl viens iemesls ir tas, ka līdz šim varēja izmantot tikai valstu konkurences tiesības, kaut gan — neskatoties uz to, ka tiesību aktu saskaņošana ir dziļi ietekmējusi dalībvalstu tiesību sistēmu — vēl joprojām pastāv atšķirības Kopienas tiesību un daudzu dalībvalstu tiesību normās. Pagaidām šķiet, ka pat puses, kas tiesājas savā starpā, nelabprāt sniedz sūdzības valstu tiesās (19).

6.3

Nav saprotams, kādēļ Eiropas tiesu prakse, kas patiesībā ir viens no patiesajiem konkurences tiesību avotiem, nav īsti pieejama dalībvalstīm. Attiecībā uz procesuālajām tiesībām ir pieejami dažādu procesuālo situāciju saīsināti pārskati, kas papildināti ar atsaucēm uz tiesu praksi, bet materiālo tiesību jomā (20) Eiropas Komisija un Tiesa līdz šim vēl nav izstrādājusi līdzīgu rokasgrāmatu. Pirmais solis virzienā uz to, lai dalībvalstis vairāk izmantotu Kopienas spēkā esošo konkurences noteikumu procedūras, būtu vissvarīgākās (un visbiežāk pieminētās) paraugprāvas apkopojoša rokasgrāmata, ietverot jēdzienu un definīciju paskaidrojumus, kā arī Pirmās instances tiesas un Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumos sniegtos atzinumus un secinājumus. Minēto apkopojumu, protams, vajadzētu iztulkot visās valstu valodās un regulāri aktualizēt. EESK ir pārliecināta, ka, nesastādot un nepublicējot tiesu prakses apkopojumu visās dalībvalstīs lietotajās valodās, kā arī neorganizējot visu ieinteresēto valstu tiesnešu, advokātu un ekspertu Kopienas konkurences tiesību mācības, atbilstoša konkurences noteikumu piemērošana dalībvalstīs neizplatīsies.

6.4

Attiecībā uz saziņu ar valstu konkurences iestādēm un sadarbības tīkla izveidošanu Eiropas Komisijai (un, protams, jo īpaši Konkurences ģenerāldirektorātam) salīdzinoši īsā laikā ir izdevies nostiprināt Eiropas Konkurences iestāžu tīkla (EKT) pamatus. Paziņojumā raksturotie forumi un darba grupas ietilpst labi funkcionējošā sistēmā, kuras ietvaros EKT bieži vien iedibina savstarpējus sakarus (arī administratoru līmenī), neizmantojot Briseles starpniecību. Taisnības dēļ jāsaka, ka nevienā oficiālās ES struktūras daļā integrācija nav sasniegusi tik augstu pakāpi.

—

jebkuram uzņēmumu apvienību pieņemtam lēmumam vai lēmumu kategorijai,

—

jebkādai saskaņotai darbībai vai darbību kategorijai.

—

palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību, reizē ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, un kas

20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/29

1.1

EESK atzinīgi vērtē ES mēroga augsnes aizsardzības tematisko stratēģiju un principā atbalsta pamatdirektīvas pieņemšanu.

1.2

Stratēģijā galvenā uzmanība jāpievērš jomām, kurās ir vislielākās problēmas, un parādībām, kas visvairāk apdraud aramzemes kvalitāti, piemēram, zemes izmantošanai citiem mērķiem, nevis tās apstrādāšanai (ja zemi izmanto apbūvei, ceļu ierīkošanai utt.), piesārņojumu radošām rūpniecības nozarēm un tādai problēmai kā augsnes sablīvēšanās. ES stratēģijā jāievēro subsidiaritātes princips.

1.3

Augsnes kvalitātes pasliktināšanās dēļ radušās izmaksas gadījumos, kad iespējams ievērot proporcionalitātes principu, jāuzņemas kaitējuma nodarītājam, nevis pirmām kārtām zemes lietotājam.

1.4

Tā kā pamatdirektīvas mērķis ir vienāda tiesiskā pamata nodrošināšana, visās dalībvalstīs jāizvirza vienlīdz vērienīgi mērķi, lai nepieļautu konkurences izkropļojumus.

1.5

Ja lauksaimniecībā un mežsaimniecībā īsteno paraugpraksi, augsnes kvalitāte saglabājas un uzlabojas.

1.6

Pārtiku ražojoša lauksaimniecība jau pēc definīcijas ir nozare, kurā izmanto dabisku augsni un kurā zināma iedarbība uz augsni ir neizbēgama.

1.7

EESK asi kritizē Komisiju par to, ka tā vēl nav iesniegusi savu pārstrādāto priekšlikumu jaunai pārskatītai direktīvai par notekūdeņu dūņām, un aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt minēto priekšlikumu — gan tādēļ, ka tā ir viens no galvenajiem lauksaimniecībā izmantojamas zemes aizsardzības līdzekļiem, gan arī tādēļ, lai nepieļautu piesārņojuma palielināšanos.

1.8

Priekšlikuma direktīvai 1. pantā “Priekšmets un darbības joma” minētā augsnes sanācija jāveic atbilstīgi faktiskajai situācijai un lēmums par to jāpieņem katrā gadījumā atsevišķi.

1.9

Priekšlikuma direktīvai 3. pantā minētā valsts līmeņa nozaru politika nedrīkst būt tāda, kas kropļo konkurenci starp dalībvalstīm.

1.10

Priekšlikuma direktīvai 4. pantā minētajiem dalībvalstu pieņemtajiem noteikumiem jābūt adekvāti proporcionāliem.

1.11

Komisijas priekšlikuma 12. pantā ir jāmaina tā noteikuma formulējums, kas attiecas uz potenciālā pircēja pienākumu zināmos gadījumos iesniegt ziņojumu.

1.12

Priekšlikuma direktīvai 22. pantā paredzētajām sankcijām jābūt arī adekvāti proporcionālām nodarītajam kaitējumam. EESK uzskata — nav pieņemama situācija, ka par vienu un to pašu kaitējumu iespējams piemērot atšķirīgas sankcijas.

1.13

Priekšlikuma direktīvai 23. pantā noteiktās prasības zemes izmantotājam veikt sanācijas pasākumus ir pamatotas tikai tad, ja kaitējumu nodarījis pats zemes izmantotājs.

1.14

Augsnes aizsardzības stratēģijas īstenošanu būtu iespējams atvieglot, izveidojot neatkarīgu ekspertu komiteju, kurā strādā eksperti gan no publiskā, gan arī privātā sektora.

2.1

Augsne ir atjaunoties nespējīgs enerģijas avots, un daudzviet ES augsnes kvalitāte pasliktinās cilvēku darbības, piemēram, rūpniecības, tūrisma un pilsētu attīstības, transporta nozares infrastruktūras, kā arī dažu lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantotu metožu dēļ.

2.2

Augsne ir resurss, kura aizsardzība ir ES kopējās interesēs. Ja neizdosies augsni aizsargāt ES līmenī, tiks negatīvi ietekmēta Eiropas ilgtspējīga attīstība un konkurētspēja. Šobrīd jau pastāv dažādas ES politikas, kuru mērķis ir augsnes aizsardzība, tomēr nav vienotas politikas. Tikai deviņām valstīm ir īpaši tiesību akti augsnes aizsardzībai, un tie bieži vien attiecas uz kādu īpašu augsnes kvalitātes apdraudējumu, pirmām kārtām — augsnes piesārņojumu. Augsnes kvalitātes pasliktināšanās ievērojami ietekmē citas ES kopējo interešu sfēras, piemēram, ūdens kvalitāti, iedzīvotāju veselību, klimata pārmaiņas, dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un pārtikas drošību.

2.3

Šajā sakarā Komisija piedāvā īstenot Eiropas augsnes aizsardzības stratēģiju. Tā ir izklāstīta paziņojumā, kam pievienots priekšlikums pamatdirektīvai un ietekmes novērtējums. Priekšlikumā pamatdirektīvai ir noteikti kopējie principi, mērķi un pasākumi. Tajā dalībvalstīm ir prasīts izstrādāt sistemātisku pieeju, kā konstatēt un novērst augsnes kvalitātes pasliktināšanos, veikt profilakses pasākumus un iekļaut augsnes aizsardzības politiku citās politikās. Priekšlikumā tomēr paredzēta arī rīcības brīvība. Dalībvalstīm ir pašām jāizlemj, kādi būs šādas pieejas vispārējie un atsevišķie mērķi un pasākumi, lai tos sasniegtu. Šāds regulējums ir izskaidrojams ar to, ka Eiropā, kur ir konstatēti 320 galvenie augšņu veidi, augsnes kvalitāte dažādos reģionos pasliktinās ļoti atšķirīgi.

2.4

Dalībvalstīm prasīts noteikt tās teritorijas, kurās pastāv risks, ka var notikt erozija, organisko vielu īpatsvara samazināšanās, augsnes noblietēšanās, rasties pārāk liels sāls īpatsvars vai zemes nogruvums. Tām ir jānosaka minēto draudu samazināšanas mērķi un jāizstrādā rīcības programmas šo mērķu sasniegšanai. Dalībvalstīm arī jāveic profilakses pasākumi, lai nepieļautu augsnes tālāku piesārņošanu, jāizveido attiecīgās valsts teritorijā esošo piesārņoto vietu saraksts un jāizstrādā valsts stratēģijas augsnes kvalitātes uzlabošanas jomā. Ja tiek pārdots zemes gabals, kurā ir notikusi vai notiek darbība, kuras dēļ var rasties augsnes piesārņojums, pārdevējam vai pircējam ir jāsagatavo pārskats par augsnes stāvokli un tas jāiesniedz attiecīgajai pārvaldes iestādei un darījuma otrai pusei. Visbeidzot, dalībvalstīm prasīts ierobežot vai samazināt augsnes sablīvēšanās sekas, piemēram, veicot agrāk izmantotu zemes gabalu sanāciju.

3.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Tematiskā stratēģija augsnes aizsardzībai”, kas ir 2002. gadā sniegta Komisijas paziņojuma (1) turpinājums, kā arī atzinīgi vērtē ierosinājumu pieņemt augsnes aizsardzības pamatdirektīvu. EESK jau 2000. gadā pašiniciatīvas atzinumā par notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā (2) aicināja Komisiju uzņemties iniciatīvu un noteikt ES minimālās augsnes aizsardzības prasības.

3.2

Lai izstrādātu augsnes aizsardzības stratēģiju, Komisija gandrīz četrus gadus ir uzturējusi atklātu un plašu diskusiju un rīkojusi daudzas konsultācijas, un arī EESK ir bijusi iespēja piedalīties šajā procesā. Šajā atzinumā sniegtie komentāri pirmām kārtām attiecas uz ierosināto pamatdirektīvu, par ko ir prasīts EESK viedoklis, tomēr dažos gadījumos tie attiecas arī uz Komisijas paziņojumu.

3.3

Augsne un tās funkcijas ir dabai, cirkulācijas nodrošināšanai un pašu cilvēku izdzīvošanai ārkārtīgi svarīgs resurss. Cilvēku darbība dažādi ietekmē augsnes funkcijas un tās izmantošanas iespējas. ES stratēģijā galvenā uzmanība jāpievērš parādībām, kas aramzemi apdraud visvairāk, piemēram, zemes izmantošanai citiem mērķiem, nevis tās apstrādāšanai, piesārņojumu radošām rūpniecības nozarēm un tādām problēmām kā augsnes sablīvēšanās un erozija.

3.4

Problēmas, kas saistītas ar augsni un tās funkcijām, izpaužas vairākās citās politikas jomās, kas ir regulētas dažādiem līdzekļiem — gan ar ES tiesību aktiem, gan valsts tiesību aktiem, Ūdens pamatdirektīvu, Nitrātu direktīvu, ķimikāliju izmantošanu regulējošiem tiesību aktiem utt. Dažās valstīs jau pastāv dažādi augsnes izmantošanu un tās piesārņojumu regulējošu tiesību aktu, kā arī uzraudzības un piesārņotu vietu noteikšanas veidi, tādēļ Komisijas priekšlikuma dēļ stāvoklis šādās valstīs nedrīkst pasliktināties, bet gan ir tām jādod pietiekama rīcības brīvība.

3.5

Komisija norāda, ka augsnes piesārņojuma dēļ radušās izmaksas sedz nevis zemes apsaimniekotāji, bet gan sabiedrība un citas iesaistītās puses. EESK vēlas uzsvērt, ka atbildība par kaitējumu jāuzņemas tā nodarītājam; tomēr ne vienmēr vainīgi ir zemes apsaimniekotāji. Daudzos gadījumos augsnes piesārņojums rodas gaisa piesārņojuma, no citiem rajoniem nākušu rūpniecības emisiju, plūdu un citu piesārņojuma avotu dēļ, un zemes apsaimniekotājiem tiek nodarīts kaitējums, par kuru viņi noteikti nav atbildīgi.

3.6

EESK tomēr atzīmē, ka Komisija nepārtraukti uzsver —aizsardzības pasākumi jāveic vietā, kur piesārņojums tiek radīts, un tā, protams, ir pareiza pieeja. Tādējādi tiks nodrošināts arī pareizs atbildības sadalījums. Tas nozīmē, ka Komisijas priekšlikums attiecas ne vien uz augsnes aizsardzības regulējumu, bet arī citām likumdošanas jomām.

3.7

EESK atzinīgi vērtē to, ka paredzēts pieņemt īpašu augsnes aizsardzības stratēģiju un ka to izstrādā īpašā pamatdirektīvā. Tādējādi tiek radīti vienādas aizsardzības priekšnoteikumi, jo tiek ieviesti uz tādām problēmām attiecināti pamatnoteikumi, kas var būt pārrobežu problēmas. Lai patiesi uzlabotu augsnes aizsardzību, šis politikas aspekts tomēr ir jāintegrē arī citos tiesību aktos.

3.8

Komisijas dokumentā arī norādīts, ka izmaksas un ieguvumi būs atkarīgi no tā, cik vērienīgi būs izvirzītie mērķi, un no tā, kā tiks izmantotas iespējas, kas ir dotas, piemēram, kopējās lauksaimniecības politikas noteikumos par vides aizsardzību. EESK šajā sakarā vēlas uzsvērt, ka vēl nav nodrošināta līdzīga pieeja jeb tiesiskā drošība to kopējā lauksaimniecības politikā iekļauto ES prasību interpretācijā un piemērošanā, kuru izpilde dalībvalstīm ir subsīdiju saņemšanas priekšnoteikums (“cross-compliance”). Tā kā pamatdirektīvas mērķis ir nodrošināt augsnes aizsardzības kopīgu tiesisko pamatu, tostarp — izvairīties no pārāk atšķirīgu ekonomisku saistību uzlikšanas iesaistītajām pusēm, dalībvalstīs jāizvirza samērā līdzīgi mērķi, lai nepieļautu konkurences izkropļojumus.

3.9

Komisija kā vienu no pirmajiem iemesliem, kā dēļ var pasliktināties augsnes kvalitāte, norāda lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantotas nepareizas metodes. Ja lauksaimniecībā un mežsaimniecībā īsteno labu praksi, tad augsnes kvalitāte saglabājas vai uzlabojas. Lauksaimniecības zemi apdraud tās izmantošana citiem mērķiem, nevis tās apstrādāšanai, kā arī rūpniecības izplatīšanās, transporta infrastruktūra, gaisa piesārņojums, tuvu zemes virsmai esošs ozons un citi piesārņojuma veidi. Kaut arī fiziskā plānošana (pilsētplānošana) ir nevis ES, bet gan dalībvalstu kompetencē, īpaša uzmanība jāpievērš arī tai.

3.10

Tirgus konjunktūra un pašreizējā lauksaimniecības politika ir veicinājusi strukturālās izmaiņas un šaurāku specializēšanos, kā arī to, ka augkopība ir lielākā mērā nodalījusies no lopkopības; šo iemeslu dēļ augsnē var samazināties organisko vielu daudzums. Šo tendenci vēl vairāk pastiprina jaunā kopējā lauksaimniecības politika, kurā paredzēti nepiesaistītie maksājumi.

3.11

Komisija uzskata, ka tad, ja lauksaimniecība ir ekoloģiska, ekstensīva vai arī tad, ja tiek īstenota integrēta zemes apsaimniekošana, tā var uzlabot augsnes kvalitāti. Tomēr tas ir mazliet vienkāršots skatījums. Viss ir atkarīgs no tā, cik daudz zināšanu un cik piemērota tehnika ir zemes apsaimniekotājiem. Pārtikas ražošanai izmantota lauksaimniecības zeme jau pēc definīcijas ir tāda dabīga zeme, ko izmanto pārtikas audzēšanai. Tas, savukārt, nozīmē, ka zināma iedarbība ir neizbēgama un līdz ar to uzskatāma par pieņemamu, lai būtu iespējams ražot pārtiku. Iedarbība uz lauksaimniecības zemi ir atkarīga no laika apstākļiem un klimata, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka augsni mēslojošu vielu izplatīšana, augsnes erozija un humusa slāņa samazināšanās ir jāuzskata par pieņemamu. No pašlaik rīcībā esošajām zināšanām izriet, ka, zemi izmantojot normāli, augsnes kvalitāte drīzāk saglabājas un uzlabojas. Maz ir tādu uzņēmēju, kuriem ir tik tālejošs skatījums gan uz investīcijām, gan zemes apsaimniekošanu, kā lauksaimniekiem un mežsaimniekiem. Šāda lauksaimnieku apzinīga attieksme pret augsnes aizsardzību būtu jāsekmē un jāatbalsta ar konsultāciju, kā arī brīvprātīgu un stimulējošu pasākumu palīdzību.

3.12

Komisijas dokumentā arī norādīts, ka ar Direktīvas par atbildību vides jomā (3) palīdzību ir pastiprināta vides aizsardzība. Komiteja piekrīt šim viedoklim. Tomēr jānorāda, ka pašreizējā situācija neatbilst tiesību normālai izpratnei, proti, par vienu un to pašu kaitējumu iespējams sodīt līdz pat trīs dažādos veidos — pārtraukt kompensācijas izmaksu, saukt pie kriminālatbildības un uzlikt administratīvus sodus.

3.13

EESK piekrīt, ka nolūkā nodrošināt zemes ilgtspējīgu izmantošanu vajadzīga visaptveroša ES stratēģija augsnes aizsardzības jomā.

3.14

Augsnes aizsardzības stratēģijas īstenošanu būtu iespējams atvieglot, izveidojot neatkarīgu ekspertu komiteju, kurā strādā gan publiskā, gan arī privātā sektora pārstāvji.

4.1

EESK vēlas asi kritizēt Komisiju par to, ka tā vēl nav iesniegusi savu pārstrādāto priekšlikumu pārskatītai direktīvai par notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā un smago metālu pieļaujamo koncentrāciju, lai gan Komisija minēto priekšlikumu izstrādā jau vairākus gadus. Paziņojumā par augsnes aizsardzību norādīts, ka Komisija paredzējusi šādu priekšlikumu beidzot iesniegt 2007. gadā. Pirmajā paziņojumā par augsnes aizsardzības tematisko stratēģiju 2002. gadā bija norādīts, ka pārskatīšana jāveic augsnes aizsardzības stratēģijas izstrādes gaitā. Tādējādi viens no svarīgākajiem augsnes aizsardzību pastiprinošiem un ar pārtikas drošību saistītiem pasākumiem ir ievērojami aizkavējies. Tādēļ minētā pārskatītā direktīva par notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā noteikti būtu jāpublicē uzreiz pēc augsnes aizsardzības stratēģijas pieņemšanas.

4.1.1

Pašlaik spēkā esošajā direktīvā par notekūdeņu dūņu izmantošanu (4) joprojām ir atļauta pārāk liela smago metālu un citu piesārņojuma veidu koncentrācija dūņās, ko var lietot lauksaimniecībā. EESK vēlas atgādināt par jau 2000. gadā pieņemto Komitejas pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Padomes Direktīvas par lauksaimniecībā izmantotām notekūdeņu dūņām grozīšana”, kurā tika aicināts padarīt stingrākas prasības attiecībā uz smago metālu pieļaujamo koncentrāciju. Turklāt ļoti ierobežotas ir zināšanas par pārējo ķīmiskā piesārņojuma veidu daudzumu un to savstarpējo mijiedarbību, kā arī to, kā šādas vielas pēc to izplatīšanas apstrādātā zemē ietekmē augsni un pārtikas drošību.

4.1.2

EESK šo jautājumu uztver ļoti nopietni un vērš uzmanību uz pētījumu, ko divi zinātnieki publicējuši medicīnas laikraksta “The Lancet” 2006. gada novembra numurā. Kaut arī tas ir tikai viens pētījums, no tā rezultātiem izriet, ka labi pazīstamām vidi piesārņojošām vielām var būt līdz šim neievērota ietekme uz vēl nedzimušu un mazu bērnu smadzeņu attīstību. Zinātnieki uzskata, ka tās var izraisīt tādas smagus traucējumus kā autismu, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (ADHD) un attīstības traucējumus. Daudzas no šīm ķimikālijām ietilpst arī mājsaimniecībā lietotu produktu sastāvā. Dažādos veidos tās nokļūst kanalizācijas sistēmās, un mēs pārāk maz zinām par to, kā šīs vielas iedarbojas uz augsni, kad tās mēslošanai izmanto notekūdeņu dūņas.

4.1.3

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija acīmredzot ir atteikusies no sava agrākā uzskata, ka no vides aizsardzības viedokļa vislabākais notekūdeņu dūņu izmantošanas veids ir to izplatīšana lauksaimniecībā izmantotās zemes platībās. Šķiet, ka tas izriet no paziņojuma par stratēģiju atkritumu jomā (5) formulējumiem. Komisija arī apstiprina, ka pēc augsnes aizsardzības stratēģijas pieņemšanas tā ir paredzējusi iesniegt priekšlikumu par direktīvas par notekūdeņu dūņām pārskatīšanu. Tomēr EESK uzskata, ka Komisijai nebija jānogaida tik ilgi, bet gan jau sen bija jāiesniedz radikāli pārskatīta direktīva par smago metālu un citu piesārņojošu vielu pieļaujamo koncentrāciju notekūdeņu dūņās, jo īpaši tādēļ, ka Komisija savā priekšlikumā direktīvai ir norādījusi, ka šāda pārskatīta direktīva ir vajadzīga, lai samazinātu bīstamu vielu daudzumu augsnē.

4.1.4

Notekūdeņu dūņu izmantošana lauksaimniecībā un piesārņojošu vielu koncentrācija tajās ir viens no svarīgākajiem augsnes aizsardzības un pārtikas nekaitīguma jautājumiem. No tā arī izriet jautājums, vai par iespējamiem augsnes kvalitātes bojājumiem ir atbildīgi zemes apsaimniekotāji, vai notekūdeņu dūņu ražotāji, proti, reģionālās un vietējās pašvaldības. Pārskatītā direktīvā par notekūdeņu dūņām ir jānoskaidro, kāds ir atbildības un maksājamās kompensācijas sadalījums.

4.1.5

Jauniem un drošākiem tiesību aktiem par ķimikāliju izmantošanu ir izšķirīga nozīme augsnes aizsardzībā vispār, tomēr jo īpaši saistībā ar to, kā sabiedrība atbrīvojas no notekūdeņu dūņām, tās izplatot augsnē. Lai nodrošinātu vēlamo augsnes aizsardzību, absolūti nepieciešama ir bīstamu ķimikāliju aizstāšana ar mazāk bīstamām.

4.1.6

EESK aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt priekšlikumu par direktīvas pārskatīšanu, kā arī sniegt riska analīzes par lielāku skaitu vielu, nekā tas skaits, uz ko minētā direktīva attiecināta pašlaik. Tas varētu būt viens no svarīgākajiem lauksaimniecības zemes aizsardzības pasākumiem, kas jāveic, lai nepieļautu piesārņojuma palielināšanos un nodrošinātu apmierinošu pārtikas nekaitīguma līmeni.

4.2

Priekšlikuma direktīvai par augsnes aizsardzību 1. pantā noteikts, ka pasākumi ietver degradētās augsnes funkciju atjaunošanu un atveseļošanu tiktāl, lai tā atbilstu vismaz pašreizējam vai turpmāk plānotajam izmantojumam. EESK šo principu atbalsta, tomēr apšauba, vai tiešām pamatdirektīvā nepieciešams formulējums “vismaz”. Augsnes sanācija būtu jāveic atbilstīgi faktiskajai situācijai, un lēmums par to jāpieņem katrā gadījumā atsevišķi.

4.3

EESK uzskata, ka priekšlikuma direktīvai 3. pants tā pašreizējā formulējumā dod dalībvalstīm iespēju veidot tādu valsts līmeņa nozaru politiku, kas kropļo konkurenci. Svarīgi ir tas, lai minētais pants tiktu attiecināts tikai uz analīzes veikšanu, savukārt iespējamiem pasākumiem jāatbilst labi funkcionējoša iekšējā tirgus priekšnoteikumiem, kopīgiem noteikumiem un godīgas konkurences noteikumiem.

4.4

EESK arī uzskata, ka priekšlikuma direktīvai 4. pants nodrošina dalībvalstīm gandrīz neierobežotas iespējas iejaukties. Attiecībā uz lauksaimniecības zemi EESK jau iepriekš šajā dokumentā ir norādījusi, ka zemes apstrādāšana nav iespējama, neiedarbojoties uz zemi, un ka šāda iedarbība mainās atkarībā no faktoriem, ko zemes apsaimniekotājs nespēj ietekmēt, piemēram, laikapstākļiem, klimata utt. Dalībvalstu pieņemtajiem noteikumiem jābūt tam adekvāti proporcionāliem. Arī dalībvalstu pasākumiem jābūt samērā saskaņotiem. Tas atbilst arī priekšlikuma direktīvai 9. panta noteikumiem par samērīgiem augsnes funkciju saglabāšanas pasākumiem.

4.5

Komisijas priekšlikuma 12. pantā noteikts, ka zināmos gadījumos īpašniekam vai potenciālajam pircējam ir pienākums iesniegt ziņojumu par augsnes stāvokli. EESK uzskata, ka nebūtu pareizi izvirzīt šādu prasību potenciālajam pircējam. Ja dažādu dalībvalstu tiesību aktu atšķirīguma dēļ vajadzīga elastīga pieeja, jāmaina panta formulējums.

4.6

Priekšlikuma direktīvai 17. pantā norādīts, ka Komisija paredzējusi izveidot forumu, kurā dalība ir brīvprātīga. Komisijai aktīvi jāgādā par to, lai šajā forumā tiešām notiktu informācijas apmaiņa par līdzīgām metodēm un tādējādi pieeja kļūtu vienota, kā arī tiktu nodrošināti neitrāli konkurences apstākļi. Tā kā informācijas apmaiņa ir brīvprātīga, vajadzīga arī Komisijas aktīva līdzdalība.

4.7

Priekšlikuma direktīvai 22. pantā norādīts, ka dalībvalstīm jāpieņem noteikumi par sankcijām. EESK uzskata, ka nolūkā nodrošināt juridisku noteiktību ir svarīgi, lai sankcijas būtu adekvāti proporcionālas nodarītajam kaitējumam. Tāpat arī ir nepieņemami, ka par vienu un to pašu kaitējumu iespējams piemērot atšķirīgas sankcijas.

4.8

Priekšlikuma direktīvai 23. panta ierosināts grozīt Direktīvu 2004/35/EK, nosakot, ka kompetentām iestādēm jāpieprasa, lai zemes izmantotājs veic pasākumus stāvokļa labošanai. EESK uzskata, ka šāda prasība ir pamatota tikai tad, ja kaitējumu nodarījis pats zemes izmantotājs, tomēr Komisijas dokumenta tekstā tas nav nepārprotami norādīts.

20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/34

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par vienotu atļauju piešķiršanas procedūru pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem”

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par pārtikas fermentiem un par Padomes Direktīvas 83/417/EEK, Padomes Regulas (EK) Nr. 1493/1999, Direktīvas 2000/13/EK un Padomes Direktīvas 2001/112/EK grozījumiem”

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par aromatizētājiem un dažām pārtikas produktu sastāvdaļām ar aromatizētāju īpašībām izmantošanai pārtikas produktos un uz tiem, un par Padomes Regulas (EEK) Nr. 1576/89, Padomes Regulas (EEK) Nr. 1601/91, Regulas (EK) Nr. 2232/96 un Direktīvas 2000/13/EK grozījumiem”

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par pārtikas piedevām”

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu paketi par pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem un par vienotu atļauju piešķiršanas procedūru, ciktāl tas ļauj īstenot efektīvu un konkurētspējīgu iekšējo tirgu, kurā ir nodrošināts augsts cilvēka dzīvības un veselības aizsardzības līmenis.

1.2

Komiteja uzskata, ka skaidru un saskaņotu noteikumu virkne par to, kā īstenot drošības novērtējumu, ar drošiem un prognozējamiem termiņiem un pieņemamām izmaksām ir garantija gan patērētajiem, gan ražotājiem, sevišķi mazo apjomu ražotājiem.

1.3

Komiteja piekrīt Komisijas vienkāršošanas mērķim, kas vērsts uz pārtikas piedevu, fermentu un aromatizētāju nozaru saskaņošanu un atbilstības veicināšanu starp tām, pieņemot vienu kopīgu to apstiprināšanas procedūru.

1.4

Komiteja uzskata, ka iespēja iegūt vienu kopīgu, visā ES derīgu atļauju var būt liela vienotā tirgus priekšrocība vidējā un ilgtermiņā, tomēr ir jāņem vērā jauno noteikumu ietekme uz importa produktiem.

1.4.1

Globālajā tirgū Eiropa ir nepārtrauktā konkurencē gan eksporta, gan importa ziņā, un piedāvātie noteikumi bieži ir stingrāki par Codex alimentarius paredzētajiem, pieļaujot iespējamus konkurences traucējumus par sliktu Eiropas, jo sevišķi — maza apmēra uzņēmumiem.

1.5

Komiteja uzskata, ka ierosinātā procedūra, proti, iesniegt komitoloģijai grozījumus Kopienas sarakstā ir pozitīva, lai nodrošinātu augstus pārredzamības kritērijus, pastāvīgu dialogu ar ražotājiem un patērētājiem un ātrus inovācijas un produkcijas attīstības mehānismus.

1.6

Komiteja atbalsta EPNI (Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes — EFSA) darbības nostiprināšanu pārredzamas un uz zinātniskām atziņām un uz objektīviem, uz patērētāju aizsardzību vērstiem argumentiem balstītas risku novērtēšanas veikšanai.

1.7

Komiteja iesaka nostiprināt procedūras un uzlabot EPNI finanšu un cilvēkresursus ar mērķi nodrošināt augstas kvalitātes, pārredzamus un neatkarīgus novērtējumus, kas pilnībā ievērotu konfidencialitātes kritērijus.

1.8

Turklāt Komiteja uzskata, ka ar efektīvas metodoloģijas, kurā ietverti rūpniecības sniegtie dati, palīdzību ir lietderīgi nostiprināt arī dalībvalstu uzraudzības darbību attiecībā uz piedevu, fermentu un aromatizētāju patēriņu un izmantošanu.

1.9

Komiteja atbalsta piedevu, fermentu un aromatizētāju “pozitīvo sarakstu” regulāru pārskatīšanu, kas balstītos uz pastāvīgu un strukturētu dialogu ar patērētāju un ražotājiem un neradītu papildu slogu izmaksu un laika patēriņa ziņā.

2.1

Zinātniskie un tehnoloģiskie sasniegumi dod iespēju iegūt labākas kvalitātes pārtikas produktus, citastarp pateicoties pārtikas fermentu, aromatizētāju un piedevu izmantošanai nelielos daudzumos. Tie paši sasniegumi mums dod iespēju izvairīties no minēto vielu nepareizas izmantošanas.

2.2

Saistībā ar pasākumiem, ko veic, lai uzlabotu Kopienas tiesību aktus, pamatojoties uz principu “no lauku saimniecības līdz patērētājam”, Baltajā grāmatā par pārtikas nekaitīgumu, par kuru Komitejai bija iespēja izteikt savu atzinumu (1), Komisija paziņoja par savu nodomu atjaunināt un papildināt spēkā esošos tiesību aktus pārtikas piedevu un aromatizētāju jomā, kā arī izdot īpašus noteikumus attiecībā uz fermentiem (Baltās grāmatas 11. un 13. darbība).

2.3

Komiteja vienmēr ir atbalstījusi mērķi nodrošināt labu iekšējā tirgus darbību, vienlaikus nodrošinot augstu cilvēka dzīvības un veselības aizsardzības līmeni, un neatlaidīgi uzsvērusi nepieciešamību pieņemt globālu un integrētu pieeju pārtikas drošības jautājumam ES.

2.4

EESK uzskata, ka “tiesību aktiem jāaptver visa Eiropas pārtikas ražošanas ķēde — no laukiem līdz galdam. Visiem ķēdes posmiem jābūt vienlīdz stipriem, un Komisijai jānodrošina Kopienas tiesību aktu reāla ievērošana” (2).

2.5

Kopīgas procedūras pieņemšana fermentu, aromatizētāju un piedevu apstiprināšanai ir būtisks un novatorisks elements Komisijas ierosināto priekšlikumu klāstā. Tāpēc Komiteja piekrīt Komisijas vienkāršošanas mērķim, kas vērsts uz šo nozaru saskaņošanu. Tas ļauj izvairīties no daudzajām dalībvalstu atļauju piešķiršanas procedūrām, atceļot dubultās atļauju piešķiršanas sistēmas un jūtami samazinot administratīvo un birokrātisko slogu.

2.6

Attiecībā uz piedevām tiesību akti par pārtikas piedevām ir jau saskaņoti Eiropas mērogā. Patlaban atbilstīgi tiesību aktiem atļauto pārtikas piedevu skaits ir aptuveni 330, un pastāvīgi tiek iesniegti pieprasījumi par jaunu piedevu atļaušanu vai par piedevu jauna lietojuma atļaušanu.

2.6.1

Lai izvērtētu minētos pieprasījumus, ir vajadzīgi pietiekami pamatoti dati par šo vielu izmantojumu un to īpatnībām, īpaši lai pieņemtu riska pārvaldības lēmumus.

2.7

Pateicoties šai saskaņošanai, kas paredzēta aromatizētājiem un fermentiem, jaunās atļauju piešķiršanas procedūras būs ātrākas, kā arī samazināsies izdevumi saistībā ar tehniskās specifikācijas atjaunošanu un ar marķēšanas noteikumu maiņu.

2.8

Attiecībā uz fermentiem pašreizējā tiesiskā nenoteiktība, ko rada valstu atšķirīgie normatīvi, draud izraisīt pārtikas fermentu tirgus darbības traucējumus, kā arī administratīvus un finanšu sarežģījumus dažādās dalībvalstīs. Turklāt, ja izpaliktu saskaņošana, saglabātos dažādi aizsardzības līmeņi saistībā ar dalībvalstīs pastāvošajām atšķirībām riska uztveres, drošības novērtēšanas un pārtikas fermentu regulējuma jomā.

2.8.1

Ir jāuzsver, ka, no vienas puses, Eiropas līmenī saskaņotu noteikumu trūkums draud izveidot ražojošajai rūpniecībai šķēršļus brīvai apritei un tirdzniecībai, bet, no otras puses, gan drošuma novērtēšanas, gan pārtikas fermentu izmantošanas atļauju saskaņošana var izraisīt sākotnējo investīciju palielinājumu, kas saistās galvenokārt ar atļauju saņemšanas maksu, kas tiek lēsta apjomā no 150 000 līdz 250 000 euro (3) par fermentu.

2.8.2

Pārtikas fermentu rūpniecība ir apņēmusies pastāvīgi attīstīt jaunas tehnoloģijas un procesus, kas vērsti uz pārtikas produktu jaunināšanu un uzlabošanu. Tomēr tā nevar par zemu novērtēt iespējamos ķīmiska rakstura riskus alerģiju, toksiskuma un atlieku mikrobioloģiskās aktivitātes jomā. Minētie iespējamie riski prasa nepārtrauktu drošības novērtējumu patērētājiem, īpaši attiecībā uz fermentiem, kas iegūti no ģenētiski modificētiem organismiem.

2.9

Attiecībā uz tiesību aktiem par aromatizētāju un dažu pārtikas sastāvdaļu ar aromatizējošām īpašībām, kas paredzēti izmantošanai pārtikas produktos un uz tiem, būtu lietderīga efektīvāka atļauju piešķiršanas procedūra, lai atvieglotu “pozitīvā saraksta” pārvaldīšanu, kurā iekļautas aptuveni 2600 aromatizējošas vielas, kas paredzētas izmantošanai pārtikas produktos un uz tiem.

2.9.1

Ir acīmredzams, ka tiesību aktu par aromatizētājiem saskaņošana var izvirzīt Eiropas Savienību izdevīgākā pozīcijā sarunās ar trešām valstīm brīdī, kad būs jāievieš aromatizētāji Codex alimentarius sistēmā, kā arī, lai izvairītos no Eiropas uzņēmumu, īpaši MVU, sodīšanas.

2.9.2

Ar vienota un integrēta aromatizētāju tirgus izveidošanu Eiropas Savienībā Eiropas rūpniecība varēs saglabāt savu vadošo lomu aromatizētāju ražošanas un izstrādes jomā.

2.9.3

No otras puses, nevajag par zemu novērtēt papildu pūles, kas būs jāpieliek, lai panāktu atbilstību jaunajiem noteikumiem par aromatizētāju marķēšanu.

2.10

Komiteja uzskata, ka neatkarīgas, pārredzamas un augstas kvalitātes piedevu, fermentu un aromatizētāju novērtēšanas veikšanai ir jāpalielina Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes resursi un līdzekļi un ir jāparedz jaunas procedūras.

2.11

Pāreja no lēmumu pieņemšanas procedūrām, kas balstās uz koplēmumu ar Eiropas Parlamentu, uz “komitoloģijas” procedūrām, kas paredz vērsties pie komitejām, lai saņemtu atļaujas, prasa noteikt skaidrus un pārredzamus kritērijus, lai novērtētu priekšrocību drošību patērētājiem.

2.12

Komiteja jau savos iepriekšējos atzinumos (4), ir uzsvērusi, ka ir “nepieciešami novērtēšanas kritēriji, kā, piemēram, patērētāju uzticības palielināšanās/samazināšanās, iespējamo pārtikas krīžu pārvaldība, ciešāka ieinteresēto pušu (stakeholders) sadarbība u.t.t., lai varētu novērtēt sasniegumus pārtikas drošības jomā un spriest, vai jaunā sistēma attaisno cerības”.

3.1

Komisijas ierosināto priekšlikumu paketes mērķis ir precizēt un padarīt skaidrākus esošos tiesību aktus pārtikas piedevu un aromatizētāju jomā un ieviest jaunus noteikumus attiecībā uz fermentiem. papildus priekšlikumam ar mērķi izveidot visām trijām nozarēm kopīgas atļauju saņemšanas procedūras, kas balstītos uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EPNI/EFSA) izteiktajiem zinātniskajiem atzinumiem.

3.2

Piedevas. Jauno noteikumu mērķis ir vienkāršot un paātrināt atļauju piešķiršanas sistēmu pārtikas piedevām, ko pašlaik nosaka Direktīva 89/107/EEK. Atļaujas piedevu iekļaušanai jaunajā pozitīvajā sarakstā balstītos uz riska novērtēšanu pārtikas drošības jomā, kuru nosaka EPNI saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 178/2002. Turklāt tiek piedāvāta pašreizējās atļauju izsniegšanas sistēmas tehnisko aspektu pārskatīšana un noteikti jauni, saskaņoti Kopienas noteikumi piedevām, kas tiek izmantotas citās piedevās.

3.3

Fermenti. Tiek piedāvāts jauns normatīvs pamats pārtikas fermentu novērtēšanai, apstiprināšanai un kontrolei un visu fermentu, kas tehnoloģisku apsvērumu dēļ tiek izmantoti pārtikā, pozitīvā saraksta izveidošana, pamatojoties uz EPNI labvēlīgu, zinātnisku atzinumu. Tiek noteikti arī pārtikas fermentu marķēšanas noteikumi, kas atšķiras no tiem, kurus izmanto kā procesa palīglīdzekļus.

3.4

Aromatizētāji. Ir paredzēta Direktīvas 88/388/EEK vispārīgo noteikumu pārskatīšana, lai pielāgotu noteikumus tehnoloģijas un zinātnes sasniegumiem, pieņemot jaunu regulu, kurā ietverti skaidrāki noteikumi par:

3.5

Vienota atļauju piešķiršanas procedūra. Priekšlikumā ir ieteikta pārtikas piedevu, aromatizētāju un fermentu vienotas atļauju piešķiršanas procedūras ieviešana, kas balstīta uz EPNI veikto drošības novērtējumu un risku pārvaldību. Atļauja paredz dalībvalstu un Komisijas iejaukšanos saskaņā ar komitejas regulatīvu procedūru. Priekšlikums uzliek Komisijai pienākumu, pamatojoties uz EPNI zinātniskajiem vērtējumiem, izveidot, turpināt un atjaunot vispārēju atļauto vielu sarakstu par katru attiecīgās vielas kategoriju. Vielas iekļaušana kādā no minētajiem sarakstiem nozīmē, ka tās lietošana ir vispārēji atļauta visiem uzņēmējiem Kopienas tirgū.

4.1

Komiteja būtībā atbalsta Komisijas priekšlikumus ar nosacījumu, ka tiek saglabāta iekšējā tirgus efektivitāte un konkurētspēja un nodrošināts augsts cilvēka dzīvības un veselības aizsardzības līmenis.

4.2

EESK uzskata, ka, salīdzinot ar direktīvu, kas pieļauj atšķirīgus izskaidrojumus, veicot tiesību normu transponēšanu, ierosinātais instruments, regula, ir garantija.

4.3

Pēc Komitejas domām, iespējai iegūt vienu atļauju, kas derīga visā Eiropas Savienībā, noteikti var būt liela priekšrocība vienotā tirgus funkcionēšanai vidējā un ilgtermiņā.

4.3.1

Taču ir jāņem vērā jauno noteikumu ietekme uz ievestiem produktiem un fakts, ka Eiropa tomēr ir liela ievedēja, kas nemitīgi konkurē globālajā tirgū, bet Kopienas noteikumi ir stingrāki par Codex alimentarius paredzētajiem, tādēļ tos vajadzētu pielāgot, lai nesodītu Eiropas uzņēmumus.

4.4

Komisijas atbalstītais variants, proti, iesniegt tā saucamai “komitoloģijai” Kopienas saraksta grozījuma pieteikumu, var būt pozitīvs solis uz priekšu gan rūpniecībai, gan pilsoniskajai sabiedrībai ar nosacījumu, ka to īstenos, saglabājot augstus pārredzamības kritērijus un vienlaikus ļaujot turpināt jaunu un labāku produktu inovāciju un izstrādi, arī cīņā ar alerģijām.

4.5

Komiteja uzskata, ka balstīt riska novērtēšanu uz pārredzamām procedūrām, kas izriet no zinātniskiem datiem un objektīviem argumentiem, ir pozitīvs EPNI darbības faktors.

4.6

Komiteja uzskata, ka EPNI uzticētajām jaunajām atbildības jomām vajadzētu būt saistītām ar tās procedūru nostiprināšanu un tās finansējuma un cilvēkresursu palielināšanu, lai nodrošinātu augstas kvalitātes, pārredzamu un neatkarīgu novērtēšanu, pilnībā ievērojot konfidencialitātes kritērijus.

5.1.1

Komiteja uzskata, ka īstenošanas pasākumiem, kas minēti 9. pantā, ieskaitot pieteikuma saturu, sagatavošanu un iesniegšanu, līgumus par pieteikuma derīguma kontroli un informācijas veidu jābūt iekļautiem EPNI atzinumā.

5.1.2

Attiecībā uz Kopienas saraksta atjaunošanu, atļauju izsniegšanas sistēmai vajadzētu būt ierobežotākiem termiņiem, samazinot laiku no 9 mēnešiem, kas paredzēti Komisijas priekšlikumā par noteikumiem, uz 3 mēnešiem, lai tādējādi ļautu noslēgt pilnu pārbaudes un apstiprināšanas ciklu 12 mēnešos.

5.1.3

Tāpat 10. pantā minētajai iespējai, ka EPNI vai Komisija īpašos gadījumos var pagarināt novērtēšanas periodu, nevajadzētu palikt bez termiņa norādes, bet būtu jāparedz maksimāls laiks, kas jānorāda regulā.

5.1.4

Komiteja uzskata, ka vienotajā atļauju piešķiršanas procedūrā vajadzētu iekļaut arī regulāru sarakstu pārskatīšanu un atjaunošanu, samazinot to izmaksas un slogu un balstoties uz pastāvīgu un strukturētu dialogu ar ražotājiem un patērētājiem.

5.1.5

Nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot Kopienas atļauju piešķiršanas sistēmu, lai attaisnotu tehnisku tirdzniecības šķēršļu radīšanu. Līdz ar to no importa un eksporta ir jāizslēdz dārgas pārbaudes un sertifikācijas.

5.2.1

Būtu lietderīgi labāk precizēt “saprātīgas tehnoloģiskās nepieciešamības”, kā arī “priekšrocību un labumu patērētājam” noteikšanas kritērijus, kas minēti 5. pantā.

5.2.2

Attiecībā uz 20. pantā minēto marķējumu norādēm jābūt plašai sabiedrībai skaidri saprotamām un identificējamām un tām jābūt vienādām visā Kopienā.

5.3.1

Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka regulas darbības jomās ir iekļauti visi pārtikas fermenti ar tehnoloģiskām funkcijām un ka tie ir pakļauti apstiprināšanas procedūrai, lai tiktu iekļauti Kopienas pozitīvajā sarakstā.

5.3.2

Pēc Komitejas domām, arī attiecībā uz fermentiem novērtēšanas kritērijos vajadzētu iekļaut kritēriju “priekšrocības un labumi patērētājam”, kā tas ir norādīts piedevām.

5.3.3

Attiecībā uz marķēšanu Komiteja uzsver, ka ir vajadzīga skaidrība un vienādi nosacījumi Kopienas līmenī, bez nevajadzīgiem sarežģījumiem gan ražotājiem, gan patērētājiem.

5.3.4

Komiteja uzskata, ka jāizvairās no pozitīvo sarakstu saglabāšanas vertikālajos tiesību aktos, radot dubultu atļauju piešķiršanas sistēmu vieniem un tiem pašiem fermentiem. Iepriekšējās direktīvas un regulas pēc iespējas ātrāk jāgroza, lai jaunajam priekšlikumam būtu viennozīmīga atsauce.

5.4.1

Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi pielīdzināt novērtēšanas kritērijus tiem, kas norādīti attiecībā uz piedevām, iekļaujot “priekšrocību un labumu patērētājam” kritēriju.

5.4.2

Attiecībā uz patērētāju Komiteja atbalsta skaidrākas informācijas nepieciešamību par pārtikā izmantoto aromatizētāju sastāvu un izcelsmi, kā tas norādīts 14. pantā.

20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/38

1.1

EESK uzskata, ka ES zivsaimniecības pārvaldības jaunajai politiskajai orientācijai, kas balstīta uz zivju krājumu maksimāli iespējamo ilgtspējīgo daudzumu un tādējādi ilgtermiņā būs izdevīga, varētu būt ļoti smagas ekonomiskas un sociālas sekas Eiropas zivsaimniecības nozarē. Tādēļ Komiteja iesaka ļoti rūpīgi apsvērt minētās jaunās orientācijas īstenošanas priekšrocības un trūkumus no ekonomiskā, ekoloģiskā un vides aspekta.

1.2

Tā kā ir grūti precīzi aprēķināt dažādu zivju krājumu maksimāli iespējamo ilgtspējīgo daudzumu, Komiteja iesaka Komisijai tās ilgtermiņa plānos paredzēt ikgadējus saprātīgus, pakāpeniskus un elastīgus pielāgojumus, kuri ir iepriekš pienācīgi saskaņoti ar visām skartajām nozarēm. Šajā nolūkā ir pēc iespējas savlaicīgi jākonsultējas ar reģionālajām konsultatīvajām padomēm, ES Zivsaimniecības un akvakultūru konsultatīvo komiteju un Jūras zvejniecības sociālā dialoga komiteju, lai to locekļiem būtu pietiekami daudz laika kopā ar saviem partneriem salīdzināt iesniegto priekšlikumu noteikumus.

1.3

Tādēļ EESK iesaka Komisijai rīkoties īpaši piesardzīgi, nosakot ikgadējās nozvejas normas, ar kuru palīdzību ilgtermiņā ir jāpanāk maksimāli iespējamais jauktās zvejas ilgtspējīgais daudzums.

1.4

Tā kā pēc ES valstīs strādājošu uzņēmumu veikto piegāžu samazināšanas radušos tirgus nišu nekavējoties aizpildīs imports no trešām valstīm, EESK nepiekrīt Komisijas argumentam, ka šāda zivsaimniecības politika izlīdzinās tirdzniecības bilanci. Tādēļ Komiteja aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību šādam importam un tā kontrolei Kopienas tirgū.

1.5

EESK uzskata, ka Komisijai un ES dalībvalstīm jāņem vērā šajā atzinumā uzskaitītie “pārējie vides faktori”, kas arī ietekmē jūras ekosistēmas attīstību. Komiteja iesaka noteikt zivsaimniecības nozarē ieviestajiem ierobežojumiem līdzīgus ierobežojumus tiem ekonomikas nozares dalībniekiem, kuru darbība arī ietekmē jūras ekosistēmu.

1.6

Attiecībā uz pēc iespējas ilgtspējīgu ienākumu nodrošināšanai nepieciešamā līdzsvara panākšanu Komiteja uzskata, ka abas Komisijas ierosinātās metodes var būt savstarpēji papildinošas. Dalībvalstīm būs jāveic pasākumi, kuru ietekmi uz ekonomiku un sociālo jomu tās uzskata par piemērotu savas valsts zivsaimniecības nozarei. EESK pauž bažas par faktu, ka Eiropas Zivsaimniecības fondam nav pietiekami daudz līdzekļu, lai segtu šīs jaunās sistēmas izraisītās izmaksas.

2.1

Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam Par ilgtspējības īstenošanu ES zivsamniecības nozarē, izmantojot maksimāli iespējamo ilgtspējīgo daudzumu [“Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam — Par ilgtspējības īstenošanu ES zivsaimniecības nozarē, izmantojot maksimālo noturīgo nozveju”] (1), kas ir šī atzinuma pamatā, atspoguļo Komisijas viedokli par ekonomiskās ilgtspējības uzlabošanu zivsaimniecības nozarē kopējās zivsaimniecības politikas ietvaros.

2.2

Ekonomisko rādītāju uzlabošana panākama, pakāpeniski izskaužot pārzveju, jo tas zivsaimniecības nozarē varētu radīt ekonomiskus ieguvumus, samazinot izmaksas, uzlabojot nozveju, palielinot zvejniecības nozares rentabilitāti un samazinot izbrāķēšanu/zivju izmešanu.

2.3

Lai sasniegtu minētos mērķus, Komisija uzskata, ka ir pienācis laiks pārvaldīt Kopienas zivsaimniecību citādi, aktīvi meklējot veiksmīgus risinājumus, nevis tikai cenšoties izvairīties no neveiksmēm.

2.4

Paziņojumā izvirzīts jauns ES zivsaimniecības pārvaldības politiskais kurss, pamatojoties uz maksimālo noturīgo zivju krājumu nozveju un ilgtermiņa nosakot nozvejas normas.

2.5

Jaunās politiskās orientācijas pamatā ir starptautiskās politiskās saistības, ko 2002. gada septembrī Johannesburgā notikušajā pasaules samitā par ilgtspējīgu attīstību Kopiena un tās dalībvalstis uzņēmās attiecībā uz krājumu saglabāšanu vai atjaunošanu līdz līmenim, kas nodrošina maksimālu noturīgu nozveju, plānojot attiecībā uz noplicinātajiem krājumiem sasniegt šos mērķus īsā laikā un, ja iespējams, ne vēlāk kā līdz 2015. gadam.

2.6

Tādēļ nepieciešams paātrināt pāreju uz ilgtermiņa pārvaldības sistēmu, kas vērsta uz to, lai Eiropā optimāli izmantotu jūras dzīvo resursu produktīvo potenciālu. Šī pieeja pilnībā atbilst kopējās zivsaimniecības politikas plašākajam mērķim — nodrošināt noturīgus tautsaimnieciskos, vides un sociālos nosacījumus.

2.7

Paziņojumā teikts, ka iepriekš minētos tautsaimnieciskos ieguvumus zivsaimniecības jomā iespējams panākt ar lielākiem zvejas ierobežojumiem pārejas posmā. Pārmaiņu tempa noteikšanas procesā jāiesaista visas ieinteresētās puses. Eiropas zvejniecības fonda ietvaros paredzētajai finansiālajai palīdzībai vajadzētu veicināt šādu pārejas posma ierobežojumu sociālās un ekonomiskās ietekmes mazināšanu.

3.1

Komisijas lēmuma par zvejniecības pārvaldīšanu, pamatojoties uz maksimālo noturīgo nozveju, pamatā ir princips, ka zveja salīdzinājumā ar zivju krājumu atjaunošanās iespējām ir bijusi pārāk intensīva.

3.2

Atzīstot, ka atsevišķu zivju krājumi Eiropas ūdeņos pēdējo trīsdesmit gadu laikā ļoti ievērojami samazinājušies galvenokārt pārzvejas rezultātā, EESK piekrīt, ka būtu vēlams panākt ilgtspējīgāku zvejas resursu izmantošanu.

3.3

Komisija uzskata, ka tādu zivju krājumu pārvaldības sistēmu piemērošana, kuru pamatā ir maksimālās noturīgās nozvejas princips, nodrošinās to, ka zivju krājumi netiks noplicināti, tādējādi ļaujot attīstīties lielākiem zivju krājumiem.

3.4

EESK uzskata: ņemot vērā to, ka kāda zivju krājuma maksimālā ilgtspējīgā nozveja ir biomasas daudzums (zivju daudzums), ko var iegūt, neietekmējot zivju krājuma dzīvotspēju, īstenošanas princips ir pareizs. Tādēļ EESK pilnībā atbalsta zivsaimniecības pārvaldības īstenošanu, kas pamatojas uz minēto principu.

3.5

Komiteja tomēr norāda Komisijai, ka jebkuras izmaiņas pārvaldības sistēmā saistītas ar riskiem, tādēļ priekšrocības un trūkumi jāapsver ļoti rūpīgi.

3.6

Paziņojumā detalizēti izklāstītas uz maksimālu noturīgu nozveju pamatotas pārvaldības sistēmas priekšrocības, jo īpaši attiecībā uz vidi, bet nav apskatītas ekonomiskās un sociālās priekšrocības, ko sistēma sniedz zvejniecības nozarei.

3.7

Attiecībā uz Komisijas norādītajām priekšrocībām EESK nepiekrīt viedoklim, ka minētā zivsaimniecības pārvaldības politika uzlabos tirdzniecības līdzsvaru, jo brīvo vietu, kas paliks aiz tiem Kopienas uzņēmumiem, kuri izzudīs maksimālas noturīgas nozvejas mērķu ievērošanas rezultātā, nekavējoties aizpildīs trešo valstu tirgus dalībnieki, jo zvejas produktu tirgū pastāv pastāvīgas piegādes nepieciešamība.

3.8

Paziņojumā atspoguļota vispārējā pieeja attiecībā uz jauno pārvaldības sistēmu: samazināt nozveju, lai zivis varētu augt, sasniedzot augstāku vērtību nozvejas brīdī, un ir jāsamazina jūrā zvejoto zivju daudzums.

3.9

Tomēr paziņojumā atzīts tas, ka zivju krājumus ir grūti izmērīt, un, lai gan zvejas izraisītā zivju bojāeja ir galvenais faktors, kas ietekmē zivju krājumu stāvokli, citi faktori, kā, piemēram, vides izmaiņas un jaunzivju pieplūdums, arī var ietekmēt situāciju.

3.10

Tādēļ paziņojumā piedāvāta ilgtermiņa stratēģija zivju krājumu atjaunošanai, lai rastu līdzsvaru starp zveju un zivju krājumu ražību, norādot, ka to var panākt pakāpeniski, samazinot zvejas kuģu skaitu vai to zvejas intensitāti.

3.11

Lai piemērotu šo stratēģiju, dodot zvejniekiem iespēju iegūt maksimālo ilgtspējīgo daudzumu, ir svarīgi noteikt katram krājumam atbilstošāko zvejas normu un ikgadējo zivju bojāejas apjomu tonnās, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem. Nosakot pārvaldības sistēmu, jāizlemj arī par ikgadējo pielāgojuma likmi, lai sasniegtu šo mērķi. Šie lēmumi būtu īstenojami, izmantojot ilgtermiņa plānus, kā paredzēts kopējā zivsaimniecības politikā.

3.12

Šobrīd Kopienas zivsaimniecības pārvaldība tiek īstenota atbilstoši drošības un piesardzības apsvērumiem attiecībā uz zivju krājumiem. Kopējā pieļaujamā nozveja (TAC) un nozvejas kvotas tiek noteiktas katru gadu, pamatojoties uz salīdzināmiem zinātniskiem pārskatiem un zivju krājumiem, kas ir vissliktākajā situācijā, īstenojot kopējā zivsaimniecības politikā paredzētos zivju krājumu “atveseļošanās” plānus, lai tie varētu atgūt bioloģiski stabilu līmeni.

3.13

EESK uzskata, ka pārvaldības sistēmas maiņa ir nozīmīga, jo tas nozīmē, ka uzmanība ekoloģijas jautājumam tiks pievērsta plašākā mērogā, nekā paredzēts pašreizējā pārvaldības sistēmā. Šīs pārmaiņas savukārt nozīmē to, ka katrā ikgadējā pielāgojumā ievērojami samazināsies zivju bojāeja, neapšaubāmi radot nepieciešamību samazināt zvejas flotes un zvejas intensitāti, un līdz ar to arī radot ievērojamus zaudējumus Kopienas zvejniecības uzņēmumiem. EESK pauž bažas par to, ka Eiropas zivsaimniecības fonda (FEP) rīcībā nav pietiekamu līdzekļu, lai risinātu minēto problēmu. Tomēr, ja paredzētie mērķi tiek sasniegti, situācija varētu būt īpaši labvēlīga tiem zvejas uzņēmumiem, kas turpinās darboties.

3.14

Saskaņā ar šo pieeju EESK vēlas norādīt Komisijai, ka ir ievērojamas neskaidrības par maksimāli iespējamā ilgtspējīgā daudzuma novērtējumu attiecībā uz dažādu zivju krājumiem. Ņemot vērā šīs neskaidrības, Komiteja iesaka Komisijai nodrošināt to, lai gadskārtējie pielāgojumi, kas noteikti ilgtermiņa plānos, būtu saprātīgi.

3.15

Uzdevums tādēļ ir atrast veidus, kā palīdzēt zvejnieku kopienām un uzņēmumiem veiksmīgi pārvarēt pielāgošanās posmu. EESK uzskata, ka tam būs nepieciešami plašāki un daudzveidīgāki atbalsta pasākumi nekā Komisija līdz šim izvirzījusi. Šādi pasākumi ir pilnībā pamatoti kā līdzeklis, lai savlaicīgi nodrošinātu zvejas darbības ilgtspējīgāku modeli nākotnē.

3.16

Jebkurā gadījumā Komiteja uzskata, ka, atbilstoši paziņojumā minētajam par lēmumu pieņemšanu attiecībā uz ilgtermiņa plāniem un to īstenošanas tempu, kā arī saistībā ar to īstenošanas radītajām sekām ir jāiesaista visas ieinteresētās puses, regulāri konsultējoties ar reģionālajām konsultatīvajām padomēm (CCR). EESK arī uzskata, ka šajās apspriedēs jāiekļauj ES Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevēja komiteja (CCPA) un Zivsaimniecības nozares sociālā dialoga komiteja (CDS).

4.1

Lai ieviestu zvejas pārvaldības sistēmu, pamatojoties uz maksimāli iespējamo ilgtspējīgo daudzumu, nepieciešama citu jautājumu, kas ietekmē šo pārvaldības veidu, rūpīga analīze, kā to dara Komisija:

4.2

Ekoloģiskās pārmaiņas [vides iedarbība] un to ietekme uz jūras ekosistēmu izmaiņām.

4.2.1

Paziņojumā atzīts, ka ir lielas neskaidrības par to, kā attīstīsies jūras ekosistēmas saistībā ar klimata pārmaiņām un laika apstākļiem, un ka šie, kā arī citi vides faktori var ietekmēt zivju krājumus.

4.2.2

Lai gan Komisija nevar novērtēt visu vides pārmaiņu ietekmi, tā uzskata, ka zvejas darbība daudzos gadījumos ir visietekmīgākais faktors, un mazāka nozvejas norma veicinātu to, ka zivju krājumi tik asi nereaģētu uz ekoloģiskajām pārmaiņām.

4.2.3

Tādēļ paziņojumā izteikts priekšlikums vienmērīgi un stabili samazināt zvejas intensitāti, lai nodrošinātu zvejas izraisītās zivju bojāejas samazināšanos un krājumu atjaunošanos; tad būs iegūtas plašākas zināšanas par ekosistēmām un to produktivitātes potenciālu, ļaujot pielāgot ilgtermiņa pārvaldības uzdevumus.

4.2.4

EESK piekrīt minētajam principam ar nosacījumu, ka zvejas izraisītā atsevišķu zivju sugu bojāeja pakāpeniski un stabili samazinās. Komisija atzīst to, ka zivju biomasas pārvaldība ar mērķi palielināt tās apjomu īstermiņā varētu radīt nepieņemamu nestabilitāti nozarē.

4.2.5

Tomēr Komiteja uzskata, ka šie “citi ekoloģiskie faktori”, kas paziņojumā pat nav minēti, kā, piemēram, plēsīgie dzīvnieki, piesārņojums, naftas vai gāzes krājumu izpēte un izmantošana, akvakultūras dzīvnieku audzētavas, kurās izmanto vēja enerģiju, jūras smilšu un sāls ieguve, utt. arī ietekmē jūras ekosistēmu attīstību.

4.2.6

EESK aicina Komisiju un ES dalībvalstis mudināt ekonomiski ieinteresētās puses, kuru darbība arī ietekmē zivju apjomu un pārmaiņas jūras vidē, pieņemt tādus pašus ierobežojumus, kādi tiek prasīti zivsaimniecības nozarē.

4.3.1

Zivsaimniecības pārvaldības sistēmu, pamatojoties uz maksimāli iespējamo ilgtspējīgo daudzumu, ir sarežģīti piemērot attiecībā uz jaukto zveju.

4.3.2

Lai gan paziņojumā atzīts, ka tas ir sarežģīti, nav detalizēti apskatīta jauktās zvejas pārvaldības sistēma. EESK uzskata, ka attiecībā uz šo zvejas veidu jāpastiprina sakari starp Komisiju, CCR un Zivsaimniecības nozares sociālā dialoga komiteju (CCPA).

4.3.3

Paziņojumā minēts, ka ir svarīgi saglabāt jūras ekosistēmu līdzsvaru, un Komiteja tam pilnībā piekrīt, ņemot vērā to, ka vienas zivju sugas samazināšana par labu citai nozīmētu ļoti riskantu pieeju.

4.3.4

Sistēmas sarežģītība ir tajā apstāklī, ka, atbilstoši paziņojumā noteiktajam, visu sugu zivju zveja būtu jāveic pielāgotā apjomā (objektīvā līmenī), lai ilgtermiņā iegūtu maksimāli iespējamu ilgtspējīgu daudzumu. Tas nozīmē, ka, atbilstoši ilgtermiņa plānos noteiktajam maksimāli ilgtspējīgā daudzuma apjomam vairāku sugu zivīm ekosistēmā, kas ietekmē jaukto zveju, maksimālais nozvejas apjoms nodrošinās to, ka ilgtermiņā tas būs mazāks nekā zvejas apjoms, lai sasniegtu maksimālo ilgtspējīgo daudzumu.

4.3.5

Bez tam paziņojumā norādīts: lai izvairītos no nejaušas pārzvejas, atsevišķos ilgtermiņa plānos būtu nepieciešams iekļaut papildpasākums, kā, piemēram, zvejas rīku izmaiņas un lieguma zonas un laiki.

4.3.6

EESK uzskata, ka, lai gan pārvaldības sistēmas pieeja atbilst kopējās zivsaimniecības politikas plašākam mērķim, Komisijai būtu detalizēti jānovērtē dažādie līmeņi, lai sasniegtu maksimāli pieejamo ilgtspējīgo daudzumu, un jākonsultējas ar jauktajā zvejā iesaistītajām pusēm par ilgtermiņa plānos paredzētajiem ekonomiskajiem un sociālajiem ierobežojumiem.

4.4.1.1

Paziņojumā paredzēts, ka tos izstrādās Komisija, konsultējoties ar attiecīgajām nozarēm un pamatojoties uz objektīviem zinātniskajiem atzinumiem, kā arī pilnībā ņemot vērā ierosināto pasākumu ekonomiskos, sociālos un vides ierobežojumus.

4.4.1.2

Būs jānosaka paredzētā nozvejas norma un veids, kā to sasniegt, pakāpeniski samazinot jebkādu negatīvu ietekmi, kāda zivsaimniecībai ir uz ekosistēmu, tajā skaitā iekļaujot tehniskos pasākumus ar mērķi nodrošināt visu zivju nozveju saskaņā ar mērķapjomiem un iespēju, ka dažus krājumus zvejo mazāk nekā maksimālā iespējamā ilgtspējīgā daudzumā, lai iegūtu citu sugu produktivitātes pieaugumu.

4.4.1.3

Gadījumā, ja nebūs pietiekama zinātniskā pamatojuma, kas ļauj novērtēt nepieciešamos pasākumus, lai sasniegtu maksimālo ilgtspējīgo daudzumu, ilgtermiņa plānos tiks izmantota piesardzīga pieeja.

4.4.1.4

Visbeidzot, plāni un tajos minētie mērķi periodiski tiks pārskatīti.

4.4.1.5

EESK uzskata, ka šī jaunā zvejniecības pārvaldības politiskā orientācija, kam varētu būt neskaitāmas priekšrocības, ja tiek sasniegti maksimāli pieejamā ilgtspējīgā daudzuma mērķi attiecībā uz visu zivju krājumiem, varētu radikāli ietekmēt zivsaimniecības nozari, jo zvejas apjoma samazināšanās liktu samazināt zvejas flotes, tiktu zaudētas darba vietas, īstermiņā radot ostu ekonomikas nestabilitāti.

4.4.1.6

Tādēļ Komiteja aicina Komisiju nodrošināt to, lai paredzētās konsultācijas ar zivsaimniecibas nozari ir pietiekami elastīgas attiecībā uz ilgtermiņa plānu īstenošanas tempu, dodot zvejniekiem iespēju pakāpeniski pielāgoties jaunajai pārvaldības sistēmai.

4.4.1.7

Attiecībā uz jaukto zveju Komiteja uzskata, ka šīm konsultācijām jābūt viselastīgākajām, jo ir zivju krājumi, ko var izmantot pilnībā, ja tie ir labā stāvoklī.

4.4.2.1

Kad ilgtermiņa plāni izstrādāti un apstiprināti, nosakot atbilstošus mērķus attiecībā uz zivju krājumiem, dalībvalstīm būs jālemj par šo mērķu sasniegšanas tempu un to, kā pārvaldīt šo pāreju.

4.4.2.2

Paziņojumā apskatītas divas galvenās pieejas, lai pārvaldītu šo pāreju:

4.4.2.3

Katrai dalībvalstij būs jāpieņem lēmums par pieejas vai ekonomiskās stratēģijas izvēli, savukārt Kopiena šajā sakarā sniegs pārvaldības modeli, ļaujot pakāpeniski pārtraukt pārzveju, izmantojot Eiropas zivsaimniecības fonda finansēšanas instrumentu.

4.4.2.4

Paziņojumā skaidri norādīts, ka Komisija dotu priekšroku pirmajai pieejai, kas pamatojas uz valstu zvejas flotu jaudas samazināšanu, jo to būtu iespējams vienkāršāk pārraudzīt, un pieredze rāda, ka zvejas jaudu samazināšana rada mazāk sociālo svārstību un problēmu nekā citi risinājumi.

4.4.2.5

EESK atzīst, ka zvejas jaudas samazināšana ir efektīvāka sistēma vai pieeja pakāpeniskai pārzvejas samazināšanai. Neraugoties uz to, Komiteja uzskata, ka katra dalībvalsts izvēlēsies sev pievilcīgāko pieeju, izanalizējot ekonomisko un sociālo ietekmi un neaizmirstot, ka abas iespējas var izmantot vienlaicīgi, lai sasniegtu maksimāli iespējamo ilgtspējīgo daudzumu.

4.4.2.6

EESK piekrīt priekšlikumam par ekonomisko un sociālo pārmaiņu ietekmes reģionālo, nevis Eiropas mēroga analīzi, jo katrā dalībvalstī ir loti atšķirīgas flotu īpatnības.

4.4.2.7

Tādēļ ilgtermiņa plānos jāiekļauj pielāgojumi kopējai pieļaujamajai nozvejai, kopīgi nozvejotas zivju krājumu grupas, un tādi elementi kā robežas, līdz kurām no viena gada uz nākamo gadu var mainīt zvejas iespējas, nodrošinot stabilu un pakāpenisku pāreju.

4.4.2.8

Visbeidzot, paziņojumā izteikts viedoklis, ka būs nepieciešamas ilgs laiks, lai izstrādātu pilnīgu ilgtermiņa plānu kopumu, kas ļautu sasniegt mērķi attiecībā uz maksimāli iespējamo ilgtspējīgo daudzumu. Tādēļ Kopienai būtu jāpieņem lēmumi par pārvaldību, kas būtu spēkā no 2007. gada un nodrošinātu to, ka netiek pārsniegta nozvejas norma nevienam zivju krājumam, kuram jau bijusi pārzveja. EESK uzskata, ka lēmumi, ko Eiropas Komisija plāno pieņemt 2007. gadā, vispirms jāapspriež ar reģionālajām konsultatīvajām padomēm, ar ES zivsaimniecības un akvakultūras padomdevēju komiteju un Zivsaimniecības nozares sociālā dialoga komiteju.

20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/42

1.1

Komiteja piekrīt juridiskajam pamatojumam (Kopienas dibināšanas līguma 95. pants) un izvēlētajam juridiskajam instrumentam (regula).

1.2

Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā Eiropas Komisijai nav paredzētas pilnvaras, kas tai ļautu veikt pasākumus, lai novērstu cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, turklāt ārpus ES teritorijas, un problēmu risināšanā Komisija var izmantot tikai tai piešķirtās pilnvaras tirdzniecības un kažokādu iekšējā tirgus jomā, un arī saistībā ar nepieciešamību saskaņot atšķirīgos valstu tiesību aktus.

1.3

Komiteja atbalsta Komisijas viedokli, ka vienīgi pilnīga aizlieguma ieviešana varētu atturēt apģērbu un rotaļlietu importētājus ES teritorijā ievest kaķu un suņu kažokādas un to izstrādājumus, kas tādējādi kavētu aizliegto kažokādu nelegālu liela apjoma tirdzniecību.

1.4

Komiteja vēlas, lai “kažokādu” jēdziens tiktu precizēts no juridiskā viedokļa, precīzi formulējot pašas kažokādas un tās atsevišķo sastāvdaļu (spalvu, ādu) definīciju, lai aizliegums būtu attiecināms uz kaķu un suņu kažokādu jebkuru iespējamo izmantošanu.

1.5

Komiteja norāda uz efektīvu kontroles metožu nepieciešamību un uzsver, ka vispiemērotāko kontroles nosacījumu izstrādes nolūkā jāpiemēro komitoloģijas procedūra.

2.1

Ar regulas priekšlikumu, pamatojoties uz Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu (iekšējais tirgus), Komisija ierosina Eiropas Savienībā aizliegt kaķu un suņu kažokādu ražošanu, ievešanu, izvešanu un pārdošanu.

2.2

Ierosinātā regula atbilst pilsoniskās sabiedrības un Eiropas Parlamenta prasībām un ir uzskatāma par vienu no Vācijas prezidentūras prioritātēm.

2.3

Īpaši Āzijā vērojama nežēlīga izturēšanās pret kaķiem un suņiem un to cietsirdīga nogalināšana kažokādu ieguvei, lai tās izmantotu apģērbu, piederumu vai rotaļlietu ražošanā. Ir pierādījumi, ka šādas kažokādas ir pieejamas Eiropas iekšējā tirgū.

2.4

Minētās kažokādas pārsvarā ir ķīmiski apstrādātas un krāsotas, kā arī pārdotas ar neatbilstošām etiķetēm, slēpjot to patieso izcelsmi; šādas apstrādes dēļ zinātniski ir ļoti grūti noteikt patieso dzīvnieku izcelsmi gan pēc kažokādu izskata, struktūras un DNS analīzēm, jo minētā DNS ir iznīcināta apstrādes procesā; tikai ar masas spektrometrijas salīdzinošo paņēmienu varētu visprecīzāk noteikt attiecīgā dzīvnieka konkrēto izcelsmi. Īpaši sarežģīta varētu būt muitas kontrole, tādēļ projekta 4. pantā paredzētas atkāpes.

2.4.1

Ceturtajā pantā ir paredzēts, ka ir pieļaujams, ja personas rīcībā ir personiskie apģērbi un priekšmeti, kuru sastāvā ir aizliegtās kažokādas. Komiteja uzskata, ka personiskajai lietošanai paredzētās un personas rīcībā ļoti nelielos daudzumos esošās minētās lietas ir nepārprotami jāizslēdz no regulas piemērošanas jomas, lai izvairītos no jebkāda nevajadzīga birokrātiskā sloga.

2.4.2

Komitoloģijas procedūru, iespējams, varētu piemērot arī attiecībā uz tādu kažokādu iespējamo izmantošanu, kas nav iegūtas no tieši kažokādu ieguvei audzētiem dzīvniekiem, kā norādīts to marķējumā.

2.5

Raugoties no proporcionalitātes principa, pilnīga aizlieguma ieviešana attiecībā uz kažokādu ieguvi, ievešanu un tirdzniecību ir vienīgais iespējamais pasākums, ņemot vērā, ka ievedumi ir nelegāli vai nedeklarēti un pircēji tiek krāpti ar pievienotām maldinošām etiķetēm pie apģērbiem un izstrādājumiem, kuros varētu būt suņu vai kaķu kažokādas.

2.6

Vairākas dalībvalstis un dažas trešās valstis jau ir pieņēmušas tiesību aktus, ieviešot aizliegumus, kas atšķiras pēc to satura un mērķa. Kopienas rīcība ir pamatota ar nepieciešamību saskaņot iekšējo tirgu.

2.7

Aizliegto kažokādu atklāšanai un atklāšanas metodēm ir izveidota informācijas un kontroles sistēma. Izmantojot komitoloģijas procedūru, būs iespējams izveidot sarakstu ar visu nepieciešamo minētās kontroles veikšanai.

2.8

Dalībvalstīm ir jāparedz preventīvs un proporcionāls sods.

3.1

Komiteja piekrīt juridiskajam pamatam un regulas formai; faktiski dzīvnieku labturības nosacījumus, kas piemērojami lauksaimniecības dzīvniekiem, nevar attiecināt uz suņiem un kaķiem.

3.2

Sociālā realitāte ir tāda, ka šie dzīvnieki Eiropā ir kļuvuši par mājdzīvniekiem un netiek audzēti gaļas vai kažokādu ieguvei un darbu veikšanai, izņemot atsevišķas suņu šķirnes, kuru izmantošana personu ar invaliditāti pavadīšanai, pazudušu, gruvešu vai sniega apraktu personu meklēšanai vai citu derīgu darbu veikšanai cilvēku labā padara šos dzīvniekus cilvēkam vēl tuvākus.

3.3

Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā Eiropas Komisijai nav paredzētas pilnvaras, kas tai ļautu veikt pasākumus, lai novērstu cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, turklāt ārpus ES teritorijas, tādēļ problēmu risināšanā Komisija var izmantot tikai tai piešķirtās pilnvaras tirdzniecības un kažokādu iekšējā tirgus saskaņošanas jomā un novērst kažokādu tirdzniecības šķēršļus saistībā ar nepieciešamību saskaņot atšķirīgos dalībvalstu tiesību aktus, lai izvairītos no tirgus sadrumstalotības.

3.4

Ņemot vērā nozīmīgas tehniskās grūtības kaķu un suņu apstrādāto kažokādu atpazīšanā, priekšlikums, kas aprobežojas ar obligātu marķēšanas prasību, praksē var izrādīties neefektīvs. Komiteja atbalsta Komisijas viedokli, ka vienīgi pilnīga aizlieguma piemērošana varētu atturēt apģērbu vai rotaļlietu importētājus lielā apjomā ievest ES teritorijā kaķu un suņu kažokādas un to izstrādājumus, tādējādi kavējot aizliegto kažokādu plašu nelegālu tirdzniecību.

3.5

Pēc pieņemšanas regula jāiesniedz PTO beztarifu barjeru (BTB) jautājuma sakarā. Tā atbilst starptautiskajiem tirdzniecības noteikumiem.

4.1

Komiteja vēlas, lai “kažokādu” jēdziens tiktu precizēts no juridiskā viedokļa, precīzi formulējot pašas kažokādas un tās atsevišķo sastāvdaļu (spalvu, ādu) definīciju, lai aizliegums būtu attiecināms uz kaķu un suņu kažokādu jebkuru iespējamo izmantošanu.

4.2

Komiteja uzskata, ka ir jāprecizē: šķērsojot Kopienas iekšējās robežas vai ierodoties Kopienā no trešām valstīm, jāizvairās piemērot muitas kontroli fiziskām personām attiecībā uz personiskajām lietām, kuras viņu rīcībā var būt ļoti nelielā daudzumā; tāpat arī apģērbu tirdzniecība, pārdošana vai dāvinājums labdarības organizācijai vairs nav jāpielīdzina komercdarbībai, kas ietilpst izskatāmās regulas piemērošanas jomā.

20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/44

1.1

Komiteja atbalsta Eiropas Savienības aktīvo rīcību starptautiskajā mērogā, cenšoties ierobežot dzīvsudraba ražošanu un izmantošanu visā pasaulē, kā arī nodrošināt drošas glabāšanas un noglabāšanas metodes. Tāpēc ir svarīgi, ka Eiropa rāda labu paraugu, risinot dzīvsudraba problēmu Eiropas Savienībā, un ka tiek atbalstīta kontroles pasākumu pilnveidošana visā pasaulē.

1.2

Tāpēc Komiteja atbalsta pašreiz ierosinātajā regulā formulētā Komisijas īpašā priekšlikuma galveno mērķi — aizliegt dzīvsudraba eksportu no Eiropas un noteikt prasību par dzīvsudraba pārpalikumu drošu glabāšanu Eiropas teritorijā. EESK uzskata, ka pašreizējā situācijā, kad Eiropā pakāpeniski tiek samazināta hlora–sārmu ražošana uz dzīvsudraba bāzes, īpaši nozīmīgs un savlaicīgs ir metāliska dzīvsudraba eksporta aizliegums Eiropā, kā arī prasība nodrošināt tā drošu glabāšanu, līdz tas tiek noglabāts.

1.3

Raugoties nākotnē, Komiteja mudina Komisiju pēc iespējas ātrāk īstenot arī citus tās dzīvsudraba stratēģijas elementus un izstrādāt pasākumus, lai Eiropā vēl vairāk samazinātu dzīvsudraba izmantošanu procesos un ražojumos, kā arī nodrošinātu atkritumu plūsmās sastopamā dzīvsudraba drošu apglabāšanu.

1.4

Komiteja uzskata, ka likumā noteiktajam aizliegumam jāstājas spēkā cik vien ātri iespējams un līdz tam brīdim Komisija, kā arī iesaistītie uzņēmumi jāmudina darīt visu, kas to spēkos, lai pēc iespējas samazinātu dzīvsudraba eksportu.

1.5

Komiteja atbalsta minētajā Komisijas regulā ierosinātos glabāšanas noteikumus, jo tie ir labākie, kādus pašreizējā situācijā var pieņemt. Kompetentajām iestādēm jānovērtē visu ierosināto glabātavu drošība un pēc to darbības uzsākšanas jānodrošina regulāra uzraudzība. Komiteja aicina Komisiju pieprasīt no dalībvalstīm progresa ziņojumus par minētā jautājuma risināšanu, un ierosināt papildu pasākumus, ja izrādītos, ka glabāšanas noteikumi nav pietiekami iedarbīgi.

2.1

Dzīvsudrabs ir dabīgs zemes sastāva elements, tā koncentrācija Zemes garozā ir aptuveni 0,05 mg/kg, taču šī vērtība var būtiski svārstīties dažādās vietās. Ļoti neliela dzīvsudraba koncentrācija ir vērojama visā biosfērā. Tā klātbūtne fosilajā kurināmajā, piemēram, oglēs, naftā un gāzē var būt izskaidrojama ar to, ka dzīvsudrabu absorbē arī augi.

2.2

Dzīvsudraba līmenis vidē ir ievērojami palielinājies kopš rūpniecības laikmeta sākuma. Fosilo kurināmo sadegšanas procesā izdalās ievērojams dzīvsudraba daudzums. Turklāt dzīvsudrabu iegūst arī no minerālvielām (galvenokārt no cinobra) un plaši izmanto rūpniecībā. Vidē nonāk arī dzīvsudrabs, kas izdalās rūpnieciskajos procesos un no ražošanas atkritumiem. Cilvēka līdzšinējās darbības rezultātā dzīvsudrabs ir uzkrājies atkritumu poligonos, ieguves rūpniecības atkritumos, piesārņotās rūpnieciskās teritorijās, augsnē un nogulumiežos. Pat reģionos, kur nav būtisku dzīvsudraba emisiju, piemēram, Arktikā, vērojama dzīvsudraba ietekme, kas izskaidrojama ar minēto emisiju starpkontinentālo un globālo izplatīšanos.

2.3

Pēc dzīvsudraba emisijas tas ilgstoši saglabājas vidē, dažādās formās cirkulējot gaisā, ūdenī, nogulumiežos un dzīvos organismos. Dzīvsudraba forma var mainīties (galvenokārt mikrobiālā metabolisma rezultātā), tam kļūstot par metildzīvsudrabu, kurš spēj uzkrāties organismos (bioakumulēties) un koncentrēties barības ķēdēs (bioloģiski vairoties), īpaši ūdeņos sastopamajās barības ķēdēs (zivīs un jūras zīdītājos). Tādēļ metildzīvsudrabs ir tā dzīvsudraba forma, kas izraisa vislielākās problēmas. Gandrīz viss zivīs konstatētais dzīvsudrabs ir metildzīvsudrabs.

2.4

Visā pasaulē dzīvsudrabs šodien ir sastopams vidē un pārtikā (īpaši zivīs) tādā koncentrācijā, kas nelabvēlīgi ietekmē cilvēkus un savvaļas dzīvniekus. Dažos pasaules (tajā skaitā arī Eiropas) reģionos ievērojams skaits cilvēku ir pakļauts dzīvsudraba ietekmei, kas būtiski pārsniedz līmeni, kas tiek uzskatīts par nekaitīgu. Pasaulē valda vienprātība par to, ka dzīvsudraba nonākšana apkārtējā vidē ir jāsamazina un pakāpeniski jānovērš, cik vien ātri un kur vien tas iespējams.

2.5

Neraugoties uz kopējā dzīvsudraba patēriņa (pieprasījums pasaulē ir divas reizes mazāks nekā 1980. gadā) un cenu samazināšanos, vairākās valstīs joprojām notiek dzīvsudraba ieguve. Eiropā dzīvsudraba primārā ražošana pašreiz ir pārtraukta, taču dzīvsudrabs kā blakusprodukts joprojām tiek izdalīts citos ieguves procesos.

2.6

Liels dzīvsudraba daudzums nonāk pasaules tirgū arī tādēļ, ka Eiropā tiek pārveidotas vai slēgtas hlora–sārmu ražotnes, kurās tika izmantots dzīvsudrabs. Raksturīgi, ka šis nevajadzīgais dzīvsudrabs par zemu cenu tiek pārdots Spānijas uzņēmumam Miñas de Almadén, kas to eksportē uz visām pasaules valstīm.

2.7

Neraugoties uz visiem pūliņiem, nedz Euro Chlor, nedz Almadén nespēj nodrošināt, ka dzīvsudrabs, kas saskaņā ar minēto nolīgumu tiek eksportēts no ES, neveicinās piesārņojuma palielināšanos pasaulē, jo tiklīdz dzīvsudrabs atstāj Almadén teritoriju, to vairs nav iespējams kontrolēt. Tas varētu veicināt plašāku dzīvsudraba izmantošanu neregulētos procesos un ražojumos citās valstīs, kā arī dzīvsudrabu saturošu atkritumu vai emisiju daudzuma palielināšanos. Tāpēc būtu jāpanāk, ka šie ievērojamie dzīvsudraba pārpalikumi, kas radušies pēc hlora–sārmu ražošanas uz dzīvsudraba bāzes pārtraukšanas, nenonāk pasaules tirgū.

3.1

Komisija 2005. gada 28. janvārī pieņēma paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Kopienas stratēģiju attiecībā uz dzīvsudrabu (COM (2005) 20 galīgā redakcija). Stratēģijā bija ierosināti divdesmit pasākumi, pievēršot uzmanību visiem dzīvsudraba aprites cikla aspektiem. Divi stratēģijā ierosinātie pasākumi ir saistīti ar dzīvsudraba eksportu un glabāšanu.

3.2

Minēto pasākumu īstenošana tagad paredzēta Komisijas priekšlikumā regulai par metāliska dzīvsudraba eksporta aizliegumu un drošu glabāšanu. Priekšlikums izstrādāts, lai aizliegtu metāliska dzīvsudraba eksportu no Kopienas, kā arī nodrošinātu to, ka šis dzīvsudrabs atkārtoti nenonāk tirgū un tiek drošā veidā uzglabāts saskaņā ar Kopienas stratēģijā attiecībā uz dzīvsudrabu noteikto 5. un 9. darbību. Galvenais mērķis ir turpmāk ierobežot vidē jau nonākušā dzīvsudraba daudzuma palielināšanos.

3.3

Priekšlikumā regulai paredzēts noteikt dzīvsudraba eksporta aizliegumu no ES, sākot ar 2011. gada 1. jūliju. Sākot ar šo pašu datumu, drošā veidā būtu jāuzglabā tas dzīvsudrabs, ko vairs neizmanto hlora–sārmu rūpniecībā, kā arī dabas gāzes attīrīšanas un krāsaino metālu ražošanas procesā iegūtais dzīvsudrabs.

3.4

Komisija rīkoja plašu minētā priekšlikuma apspriešanu, un MAYASA (Spānijas valsts uzņēmums), Spānijas valdība un Eiropas hlora–sārmu ražotāji — visciešāk iesaistītās puses — ir piekritušas eksporta aizliegumam, sākot ar ierosināto datumu. Komisija ir ņēmusi vērā faktu, ka CEFIC (Eiropas Ķīmijas rūpniecības padome) ir brīvprātīgi uzņēmusies saistības nodrošināt hlora–sārmu rūpniecības izmantotā dzīvsudraba drošu glabāšanu, sākot ar 2011. gada 1. jūliju.

4.1

Komiteja stingri atbalsta izvirzīto mērķi, kas paredz, ka Eiropai jākļūst par vadošo spēku, īstenojot pasaules mēroga pasākumus, lai samazinātu dzīvsudraba emisijas vidē, samazinot dzīvsudraba ražošanu un patēriņu, kā arī veicinot dzīvsudraba aizvietošanu ar drošākiem materiāliem, procesiem un ražojumiem. Komiteja uzskata, ka REACH regula sekmēs minētā mērķa īstenošanu.

4.2

Komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka Eiropas Savienībā ir pārtraukta dzīvsudraba ieguve no dzīvsudrabu saturošas rūdas. Komiteja uzskata, ka Komisijai arī turpmāk jāvelta uzmanība minētajam jautājumam un jābūt gatavai noteikt aizliegumu, ja Eiropā kādreiz tiktu atsākta šāda veida dzīvsudraba ieguve komerciālos nolūkos. EESK iesaka Komisijai apsvērt arī citus pasākumus, lai pārtrauktu dzīvsudraba kā citu derīgo izrakteņu ieguves blakusprodukta ražošanu, kā arī nodrošinātu dzīvsudraba pārpalikumu drošu glabāšanu un noglabāšanu.

4.3

Raugoties uz situāciju ārpus ES robežām, Komiteja atbalsta Eiropas Savienības aktīvo rīcību starptautiskajā mērogā, cenšoties ierobežot dzīvsudraba ražošanu un izmantošanu visā pasaulē, kā arī nodrošināt drošas glabāšanas un noglabāšanas metodes. Tāpēc ir svarīgi, ka Eiropa rāda labu paraugu, risinot dzīvsudraba problēmu Eiropas Savienībā, un tiek atbalstīta kontroles pasākumu pilnveidošanu visā pasaulē.

4.4

Šajā ziņā nozīmīgs solis ir metāliska dzīvsudraba eksporta aizliegums Eiropā un prasība nodrošināt tā drošu glabāšanu, līdz tas tiek noglabāts. Tas ir īpaši nozīmīgs un savlaicīgs pašreizējā situācijā, kad pasaules tirgū varētu nonākt daudz nevajadzīga dzīvsudraba, jo Eiropā pakāpeniski tiek samazināta hlora–sārmu ražošana uz dzīvsudraba bāzes. Tāpēc Komiteja atbalsta pašreiz ierosinātajā regulā formulētā Komisijas īpašā priekšlikuma galveno mērķi — aizliegt dzīvsudraba eksportu no Eiropas un noteikt prasību par nevajadzīgā dzīvsudraba drošu glabāšanu Eiropas teritorijā.

4.5

Tas tomēr nenozīmē, ka visas ar dzīvsudrabu saistītās problēmas ir jau atrisinātas. Komiteja pauž cerību, ka Komisija turpinās darbu un izstrādās pasākumus, lai Eiropā vēl vairāk samazinātu dzīvsudraba izmantošanu procesos un ražojumos, kā arī nodrošinātu atkritumu plūsmās sastopamā dzīvsudraba drošu noglabāšanu. EESK lūdz Komisiju arī apsvērt, kas vēl būtu darāms, lai visā pasaulē veicinātu dzīvsudraba pārvaldības pilnveidošanu, kas ietver arī vienošanos par atbilstošiem sadarbības pasākumiem, lai atbalstītu dzīvsudraba aizstāšanas tehnoloģiju, kā arī dzīvsudraba savākšanas un glabāšanas risinājumu nodošanu, un, iespējams, starptautisku nolīgumu par dzīvsudraba pārvaldību un kontroli.

5.1

Komiteja norāda, ka pašreizējais priekšlikums attiecas tikai uz metāliska dzīvsudraba eksportu (1. pants). EESK uzskata, ka saskaņā ar 5. pantu steidzami jāapsver iespēja attiecināt aizliegumu arī uz dzīvsudraba savienojumiem un produktiem, kas satur dzīvsudrabu. Būtu vēlams noteikt minētā aizlieguma pārskatīšanas grafiku. Jāapsver arī citi pasākumi, kas būtu vērsti uz to, lai Eiropas Savienībā dzīvsudrabu ražojumos un procesos aizstātu ar mazāk toksiskiem un piesārņojošiem materiāliem.

5.2

Sākotnēji Komisija ierosināja, ka aizliegumam jāstājas spēkā 2011. gadā. Parlaments ieteica noteikt, ka aizliegumam jāstājas spēkā ātrāk, proti, 2010. gadā. Nevalstiskās organizācijas turpina uzstāt, ka aizliegumam jāstājas spēkā vēl ātrāk. Komiteja uzskata, ka likumā noteiktajam aizliegumam jāstājas spēkā cik vien ātri iespējams un līdz tam brīdim Komisija, kā arī iesaistītie uzņēmumi jāmudina darīt visu, kas to spēkos, lai pēc iespējas samazinātu dzīvsudraba eksportu.

5.3

Komisija ierosina (2. pants), ka metāliskais dzīvsudrabs, ko vairs neizmanto hlora–sārmu rūpniecībā, dabasgāzes attīrīšanas procesā iegūtais dzīvsudrabs un dzīvsudrabs, kas kā blakusprodukts iegūts krāsaino metālu kalnrūpniecībā un metalurģijā, jāglabā drošā veidā. Savukārt 3. pantā precizēts, ka dzīvsudrabs jāglabā pazemes sāls raktuvēs vai glabātavās, kas īpaši aprīkotas metāliska dzīvsudraba pagaidu glabāšanai. Šādām glabātavām jāatbilst noteiktajām drošības un vadības prasībām. Dalībvalstīm jāizveido minētās glabātavas vai arī par to jāvienojas ar citām dalībvalstīm, kurās ir labvēlīgāki apstākļi šādu glabātavu izveidošanai. Gan eksporta aizliegums, gan minētie noteikumi paredzēti, lai nodrošinātu, ka dzīvsudraba pārpalikumi, kas radušies pēc nozīmīgu rūpniecisko procesu pārtraukšanas, vispār nenonāk tirgū un tiek uzglabāti drošā veidā.

5.4

Komiteja atbalsta glabāšanas noteikumus, jo tie ir labākie, kādus pašreizējā situācijā var pieņemt. Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai kompetentās iestādes rūpīgi un precīzi novērtētu visu ierosināto glabātavu ietekmi uz vidi un drošību, kā arī nodrošinātu regulāru uzraudzību pēc to darbības uzsākšanas. Komiteja aicina Komisiju pieprasīt no dalībvalstīm progresa ziņojumus par minētā jautājuma risināšanu un būt gatavai ierosināt papildu pasākumus, ja izrādītos, ka uzglabāšanas noteikumi nav pietiekami iedarbīgi.

5.5

Ir svarīgi, lai uzņēmumi, kas izmantojuši dzīvsudrabu, segtu izmaksas, kas saistītas ar tā glabāšanu drošā veidā. Komiteja norāda, ka dzīvsudraba pārpalikumu, kas rodas pēc hlora–sārmu ražošanas pārtraukšanas, glabāšanas noteikumi jāievieš, apspriežoties un vienojoties ar lieliem rūpniecības uzņēmumiem, un ka līdztekus minētajai regulai Eurochlor izstrādā brīvprātīgu vienošanos, kurā tās locekļi apņemas izmantot drošas glabātavas. Komiteja atzinīgi vērtē minēto iniciatīvu, ar ko nākusi klajā uzņēmumu apvienība, kurai ir augsta atbildības sajūta. Ja minētie noteikumi attieksies uz visiem iesaistītajiem uzņēmumiem un pārredzamā veidā, ko var uzraudzīt, tiks garantēta to ievērošana, Komiteja piekrīt, ka tas būs labākais veids, kā nodrošināt to efektīvu ieviešanu. Komiteja iesaka Komisijai izpētīt, vai ir iespējams panākt līdzīgu vienošanos ar citiem nozīmīgiem metāliska dzīvsudraba rūpnieciskajiem ražotājiem, piemēram, elektroenerģijas ražotājiem, kā arī krāsaino metālu kalnrūpniecības un metalurģijas uzņēmumiem.

5.6

Komiteja uzsver, ka jauno noteikumu uzraudzībai un piemērošanai būs īpaša nozīme. Nosakot, ka dzīvsudrabs jāuzglabā un jānoglabā, tas vairs nebūs daļa no aktīviem, kurus var realizēt tirgū, bet tas kļūs par daļu no pasīviem, kuri radīs izmaksas to īpašniekiem. Šādos apstākļos negodīgi tirgus dalībnieki centīsies izvairīties no dzīvsudraba atbilstīgas noglabāšanas un novirzīt to uz nelegālām izgāztuvēm. Lai nepieļaut šādu nelabvēlīgu iznākumu, būs jāveic ļoti rūpīga uzskaite un pārraudzība.

5.7

Komiteja lūdz Komisiju apsvērt papildu pasākumus, lai pēc iespējas ātrāk īstenotu arī citas dzīvsudraba stratēģijas daļas. EESK uzskata, ka īpaši svarīgi ir veicināt iespējami ātrāku dzīvsudraba izmantošanas pārtraukšanu apgaismes līdzekļos, juvelierizstrādājumos, zobārstniecībā un kosmētikas līdzekļos, kā arī paātrināt pasākumus, lai samazinātu vai izbeigtu dzīvsudraba emisijas no lielām sadedzināšanas iekārtām, krematorijām un citiem būtiskiem piesārņojuma avotiem, no kuriem dzīvsudrabs nonāk atmosfērā. Varētu būt nepieciešami papildu pasākumi, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad atkritumu plūsmās tiek konstatēts ievērojams dzīvsudraba daudzums, tas tiek savākts, lai to uzglabātu vai noglabātu, neļaujot tam izplatīties un vēl vairāk piesārņot vidi. Šādi papildu pasākumi, protams, pilnībā jānovērtē, proti, jānoskaidro, cik lielā mērā attiecīgais pasākums sekmēs dzīvsudraba problēmas risināšanu pasaulē un kādas būs ierosināto risinājumu izmaksas un ietekme.

20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 168/47

1.1

Lai pašreizējās Nodarbinātības pamatnostādnes paliktu spēkā 2007. gadā, saskaņā ar EK Līguma 128. panta 2. punktu tās pēc konsultācijām ar Eiropas Parlamentu, Reģionu komiteju un EESK ir jāapstiprina ar Padomes lēmumu.

1.2

EESK atbalsta priekšlikumu par Nodarbinātības pamatnostādņu 2005.–2007. gadam atstāšanu spēkā 2007. gadā, tomēr norādot uz šajā atzinumā minētajām problemātiskajām jomām, kā arī sniegtajiem ieteikumiem.

1.3

EESK iesaka ar kalendāro plānu un veicamajiem pasākumiem savlaicīgi iepazīstināt plašu ieinteresēto personu loku, lai no šā procesa gūtu maksimālu labumu, vairotu labo gribu, nodrošinātu pēc iespējas plašāku viņu dalību un izstrādes posmā dotu pietiekami daudz laika atbilžu sniegšanai ES un valsts līmenī.

1.4

EESK iesaka jaunajās Nodarbinātības pamatnostādnēs vairāk uzmanības pievērst cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanai, izvirzot konkrētus mērķus un plašāk atzīstot sociālās politikas vajadzības. EESK uzsver, ka ir būtiski pēc iespējas agrīnākā Komisijas pamatnostādņu izstrādes posmā iesaistīt sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību, kā arī ar tiem apspriesties par dokumenta galīgo redakciju.

1.5

EESK iesaka Komisijai nekavējoties veikt pasākumus, lai iesaistītu EESK Nodarbinātības pamatnostādņu izstrādē, veidojot formālus un neformālus sakarus, lai turpmākajiem trīs gadiem paredzēto Nodarbinātības pamatnostādņu izstrādē īstenotu proaktīvu pieeju.

1.6

EESK aicina vadlīnijās izvirzīt daudz tālejošākus, novērtējamus mērķus, kuru izpildi iespējams salīdzinoši novērtēt ES un dalībvalstu līmenī, kā arī aicina piešķirt Komisijai plašākas izpildes pilnvaras.

1.7

EESK iesaka visās dalībvalstīs darīt pieejamas piemērotas informācijas un sakaru tehnoloģiju sistēmas, lai uzlabotu datu ievākšanas procesu un gan dalībvalstīm, gan arī Komisijai atvieglotu uzraudzību un izvērtēšanu.

1.8

EESK atkārtoti iesaka valsts reformu programmās iekļaut konkrētākus datus par izvirzītajiem mērķiem, kalendārajiem plāniem, izmaksām un iedalīto finansējumu.

2.1

Īstenojot konsultāciju procedūru par “Dalībvalstu nodarbinātības pamatnostādnēm 2007. gadam”, kas jāapstiprina ar Padomes lēmumu, Komisija 2007. gada sākumā nosūtīja EESK priekšlikumu izvērtēšanai.

2.2

Komisija ierosina, ka 2007. gadā jāatstāj spēkā nodarbinātības politikas pamatnostādnes, kas saskaņā ar EK Līguma 128. pantu noteiktas laika posmam no 2005. līdz 2008. gadam (1), un ka dalībvalstīm tās jāņem vērā savā nodarbinātības politikā (2).

2.3

Iesniedzot minēto lēmumprojektu, Komisija rīkojas atbilstīgi 2005. gada Lisabonas stratēģijai, kuras pamatā ir jauns pārvaldības cikls ar integrētu pamatnostādņu kopumu, kas paliks spēkā līdz 2008. gadam. Tajās ņemti vērā ekonomiskie, sociālie un vides faktori.

2.4

Dalībvalstīm ir jāsagatavo nacionālās reformu programmas, kuru novērtējumu veic Komisija. Gadskārtējā pārskatā sniedz informāciju par pamatnostādņu izpildē panākto, kā arī secinājumus, uz kuriem pamatots ierosinājums turpināt pamatnostādņu izpildi.

—

pamatnostādņu izstrādes un pieņemšanas grafiks bija ļoti saspringts un tādēļ nebija iespējams izvērst patiesas debates un šā svarīgā jautājuma apspriešanā iesaistīt plašāku ieinteresēto personu loku gan ES, gan valsts līmenī, un šis apstāklis ietekmēja ar valsts programmu izstrādi saistītos demokrātiskos procesus;

—

Pašreizējās dalībvalstīm paredzētajās pamatnostādnēs ir uzsvērts tas, ka dalībvalstīm pašām jāizvirza savi mērķi, tādēļ saglabājas bažas, ka nodarbinātības politikas pasākumus vairs nav iespējams izvērtēt atkarībā no panākumiem konkrētu un izmērāmu mērķu sasniegšanā, kā tas bija paredzēts iepriekšējās programmās. Tādēļ valsts reformu programmas ir mazāk vērienīgas tādās jomās kā nodarbinātības politika, darba ņēmēju tiesības un pienākumi;

—

daudz vairāk uzmanības jāpievērš jauniešu iekļaušanai darba tirgū, sniedzot kādas garantijas par to, ka viņiem tiks nodrošināta pirmā darbavieta, kurā ir nākotnes izredzes;

—

nepārtraukti ir jāvelta īpašas pūles, lai apkarotu diskrimināciju vecuma, invaliditātes vai etniskās izcelsmes dēļ;

—

pāreja zināšanu ekonomiku pieprasa daudz rūpīgāku un mērķtiecīgāku pieeju arodmācību un mūžizglītības jomā, lai pielāgotos jaunām tehnoloģijām, pārstrukturētu rūpniecisko bāzi un dotu iedzīvotājiem iespēju iegūt plaši izmantojamas prasmes;

—

lai stimulētu ekonomiku un radītu jaunas darbavietas, ieguldījumiem pētniecībā, izstrādē un inovāciju jomā jābūt saskaņotākiem;

—

par maz uzmanības pievērsts jautājumiem, kas saistīti ar dzimumu līdztiesību, un nepieciešamībai panākt līdzsvaru starp darbu un ģimenes dzīvi;

—

vairāk uzmanības jāpievērš demogrāfiskajām pārmaiņām un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju novecošanas problēmām;

—

jāuzrauga imigrācijas politikas īstenošana un šī politika jāīsteno aktīvāk, kā arī jāvairo tās ietekme uz valsts plānošanu darbaspēka jomā;

—

lai būtu iespējams veikt nodarbinātības politikas pasākumus, vajadzīgi atbilstīgi finanšu līdzekļi valsts un ES līmenī.

4.1

EESK agrāk pieņemtos atzinumos ir pozitīvi novērtējusi integrēto pamatnostādņu 2005. –2008. gadam pieņemšanu, un Komiteja joprojām uzskata, ka panākumi ir atkarīgi no tā, vai dalībvalstis savus pienākumus uztver nopietni un vai valsts līmenī īsteno prioritātes, par kurām panākta vienošanās. Pastiprināti jāpievērš uzmanība tam, lai visos izstrādes un īstenošanas posmos būtu patiesi iesaistīti visi sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība.

4.2

EESK atzīst, ka 25 valstu ES ir panākts progress ekonomikas izaugsmes un konkrētu nodarbinātības pasākumu jomā (4), tomēr pauž bažas par atšķirībām, kas dažādu pasākumu īstenošanā joprojām pastāv starp dalībvalstīm un pašās valstīs, un joprojām uzskata, ka būtiskas pārmaiņas nav gaidāmas, jo nav pietiekami apzināta pasākumu steidzamība un prioritātes.

4.3

EESK vēlētos, lai Komisija aktīvāk piedalās ES un valsts mēroga mērķu izvirzīšanā, kā arī uzraudzības un novērtēšanas procesā, tādējādi vairojot gada pārskatu par katras dalībvalsts reformu programmu ietekmi un vērtību.

4.4

EESK atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumus piešķirt līdzekļus no struktūrfondiem, Sociālā fonda un Globalizācijas pielāgošanas fonda, lai sekmētu nodarbinātības pamatnostādņu īstenošanu. Komiteja joprojām uzskata, ka nolūkā izvirzīt nodarbinātības iniciatīvas par prioritāti ir svarīgi nodrošināt pietiekamu finansējumu ES un valsts līmenī.

4.5

EESK atkārtoti pauž bažas par nepietiekamu progresu un vēlētos, lai Nodarbinātības pamatnostādņu 2008.–2010. gadam pasākumos un grozījumos būtu paredzēti nepieciešamie uzlabojumi.

—

Maz ticams, ka šajā periodā tiks sasniegts vispārējais mērķis, proti, kopējais nodarbinātības līmenis 70 % apmērā. Kaut arī sieviešu nodarbinātības līmenis sasniegs ierosinātos 60 %, tās ir nepilnas slodzes, elastīgas un pagaidu darbavietas.

—

Kaut arī ir panākts progress, netiks sasniegts arī 50 % mērķis, kas ierosināts attiecībā uz gados vecāku (saskaņā ar Komisijas lietoto definīciju — 45-65 gadus vecu) darba ņēmēju nodarbinātības līmeni.

—

Joprojām nav pietiekami izstrādātas cilvēku ar invaliditāti vai īpašām vajadzībām nodarbinātības stratēģijas, un šādi cilvēki joprojām nav pietiekami iekļauti sabiedrībā.

—

Joprojām sagādā raizes pieaugošais jauniešu bezdarba līmenis, un pastāv bažas arī par to, vai tiks veikti stāvokļa uzlabošanas pasākumi.

—

Īpaši aktuāls jautājums ir izglītības bāzes atbilstība modernā darba tirgus prasībām, jo trūkst pamatiemaņu un vidējai kvalifikācijai nepieciešamu iemaņu, un pastāv neatbilstība starp minēto izglītības bāzi un darba tirgū pieprasītajām prasmēm un kvalifikāciju.

—

Joprojām saglabājas bažas par to, vai arodmācību un mūžizglītības pasākumus veic efektīvi, un par to, ka gan publiskais, gan privātais sektors tiem nenodrošina pietiekamu finansiālu atbalstu.

—

Joprojām nepievērš pietiekami daudz uzmanības visu vecumu iedzīvotāju un jo īpaši gados vecāku darba ņēmēju mūžizglītībai. Tas ir jo īpaši uztraucoši tādēļ, ka darba ņēmēji nespēj pietiekami labi pielāgoties.

—

Joprojām pastāv problēmas, kas saistītas ar migrējošo darba ņēmēju integrāciju — dalībvalstis cenšas novērst būtisku iemaņu trūkumu darba tirgū.

—

Kaut arī EESK atbalsta darba ņēmēju mobilitāti jeb pārvietošanos no vienas dalībvalsts uz citu, Komiteja ir norūpējusies par to, kāda ir kvalificētu darba ņēmēju pārcelšanās un kompetences aizplūšanas no vienas ES valsts uz citu ietekme uz izcelsmes valsts ekonomiku. Ietekme ir jānovēro un nolūkā nodrošināt ilgtspējību jāveic pasākumi, lai saglabātu prasmīga un kvalificēta darbaspēka īpatsvaru.

—

Jāizpēta tas, kā minētās parādības ietekmē vietējo nodarbinātību, proti, kādēļ bezdarbnieki neizvēlas šādas vakantas darbavietas savā valstī.

—

Joprojām nav pietiekami apzināts tas, ka zināšanu ekonomikas pamatā ir pētniecība un inovācija.

—

Dalībvalstis nepievērš pietiekami daudz uzmanības integrētajai dzīves cikla pieejai. EESK aicina dalībvalstis arī turpmāk atbalstīt centienus savienot darbu ar ģimenes dzīvi. Tas ir uzdevums visai sabiedrībai. Jo īpaši bērnu aprūpes iestāžu nodrošināšana ļauj savienot ģimenes pienākumus ar darba pienākumiem un ļauj sievietēm turpināt algotu darbu vai arī tajā ātri atgriezties pēc pārtraukuma. (5)

—

Dalībvalstīm jāuzsāk tādu stratēģiju īstenošana, kuru mērķis ir uzlabot darba ņēmēju un uzņēmumu spēju pielāgoties, un jo īpaši jāpievēršas elastīguma un sociālās drošības (“flexicurity”) principa potenciālam (6).

—

Joprojām jārisina problēmas, ko dalībvalstīm un iedzīvotājiem rada nelegāla nodarbinātība.

—

Dažās dalībvalstīs joprojām nav pieņemta un īstenota programma “Pienācīgs darbs” (7) un darba kvalitātes principi (8).

—

Eiropā joprojām ir zems ražības līmenis salīdzinājumā ar ASV, tas atspoguļo investīciju apjomu cilvēku kapitālā un idejās, kā arī investīciju procentuālo attiecību.

—

Kaut arī valsts ieguldījumu apjoms ES ir līdzīgs šādu ieguldījumu apjomam ASV, ievērojami atpaliek privātā sektora ieguldījumi.

6.1

Pēc dalībvalstu gada ziņojumu saņemšanas Komisija ir tos izpētījusi un rezultātā publicējusi paziņojumu Lisabonas izaugsmes un darbavietu atjaunotās stratēģijas īstenošana — “Panākumiem bagāts gads”, kurā aprakstīti līdzšinējie panākumi. Šāgada paziņojumam pievienots detalizēts pielikums, kurā katrai dalībvalstij norādīti ieteicamie pasākumi, kas tai jāveic. Kaut arī tam ir izšķirīga nozīme pamatnostādņu kopējās ietekmes novērtēšanā, šajā sakarā jāuzsver EESK bažas par to, ka nav pietiekami apzināta pamatnostādņu īstenošanas steidzamība un ka tās īsteno atšķirīgi. Komisijai vairāk jāizmanto savas pilnvaras, lai izvirzītu izmērāmus mērķus, koordinētu pasākumus un sekmētu progresu.

6.2

EESK atbalsta ierosināto ietekmes novērtējumu, ko Komisija veiks kopīgi ar vairākām aģentūrām, lai pārbaudītu trīs gadu periodam paredzētās programmas efektivitāti un ietekmētu jauno nodarbinātības pamatnostādņu 2008.–2010. gadam izstrādi.

6.3

EESK pozitīvi vērtē attiecībā uz jaunajām nodarbinātības pamatnostādnēm ierosināto procedūru, kas sāksies pēc Komisijas izstrādātā projekta publicēšanas 2007. gada decembrī, lai 2008. gada jūnijā iesniegtu Padomei pieņemšanai galīgo priekšlikumu. Komiteja uzsver, ka minētā procesa laikā ir svarīgi pēc iespējas ātrāk gan ES, gan valsts līmenī konsultēties ar jaunajām dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm un tās iesaistīt.

6.4

EESK norāda, ka ir svarīgi, lai būtu iespējams 2007. gadā pēc iespējas ātrāk sākt ietekmes novērtējuma izskatīšanu, lai apsvērtu tā saturu, saņemtu informāciju un proaktīvi atbildētu nolūkā ietekmēt pamatnostādņu attīstību un valsts programmu izstrādi.