30.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 126/1

(1)

Gruntsūdeņi ir vērtīgs dabas resurss, kuri tādēļ jāaizsargā pret ķīmisku piesārņojumu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz tām ekosistēmām, kas ir atkarīgas no gruntsūdeņiem, un attiecībā uz gruntsūdeņu izmantošanu ūdensapgādei lietošanai cilvēku uzturā.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas Vides rīcības programmu (4), ir noteikts mērķis sasniegt tādu ūdens kvalitāti, kas nerada būtiskas sekas un riskus cilvēku veselībai un videi.

(3)

Lai aizsargātu vidi kopumā un jo īpaši cilvēku veselību, vajadzētu nepieļaut, novērst vai samazināt bīstamu piesārņojošu vielu koncentrāciju gruntsūdeņos.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (5), ir iekļauti visaptveroši noteikumi par gruntsūdeņu aizsardzību un saglabāšanu. Saskaņā ar minētās direktīvas 17. pantu būtu jāpieņem pasākumi, lai novērstu un kontrolētu gruntsūdeņu piesārņojumu, tostarp kritēriji gruntsūdeņu labas ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai, kā arī kritēriji ievērojamu un stabilu augšupejošu tendenču identificēšanai un tendenču maiņas sākumpunktu noteikšanai.

(5)

Ņemot vērā nepieciešamību sasniegt pastāvīgu gruntsūdeņu aizsardzības līmeni, būtu jāizstrādā kvalitātes standarti un robežvērtības un uz kopīgu pieeju balstīta metodoloģija, lai varētu noteikt kritērijus gruntsūdeņu objektu ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai.

(6)

Nitrātu, augu aizsardzības līdzekļu un biocīdu kvalitātes standarti būtu jānosaka kā Kopienas kritēriji gruntsūdeņu objektu ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai, un būtu jānodrošina atbilstība, attiecīgi, Padomes Direktīvai 91/676/EEK (1991. gada 12. decembris) attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (6), Padomes Direktīvai 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (7) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 98/8/EK (1998. gada 16. februāris) par biocīdo produktu laišanu tirgū (8).

(7)

Noteikumi par gruntsūdeņu ķīmisko kvalitāti neattiecas uz dabā sastopamām vielu vai jonu augstām koncentrācijām vai to rādītājiem, kas ir vai nu gruntsūdeņu objektā, vai saistītā virszemes ūdenstilpē un ko izraisījuši hidroģeoloģiski apstākļi, uz kuriem neattiecas piesārņojuma definīcija. Tāpat minētie noteikumi neattiecas uz īslaicīgām telpā ierobežotām izmaiņām plūsmas virzienā un ķīmiskajā sastāvā, ko neuzskata par ieplūšanu.

(8)

Būtu jānosaka kritēriji piesārņojošu vielu koncentrācijas ievērojamu un stabilu augšupejošu tendenču identificēšanai un tendenču maiņas sākumpunktu noteikšanai, ņemot vērā iespējamo kaitīgo ietekmi uz saistītām ūdens ekosistēmām vai atkarīgām sauszemes ekosistēmām.

(9)

Ja iespējams, dalībvalstīm būtu jāizmanto statistiskās procedūras ar nosacījumu, ka tās atbilst starptautiskiem standartiem un veicina monitoringa rezultātu ilgtermiņa salīdzināmību starp dalībvalstīm.

(10)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 22. panta 2. punkta trešo ievilkumu no 2013. gada 22. decembra atceļ Padomes Direktīvu 80/68/EEK (1979. gada 17. decembris) par gruntsūdeņu aizsardzību pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu (9). Ir jānodrošina tādas aizsardzības nepārtrauktība, kas ir izveidota ar Direktīvu 80/68/EEK attiecībā uz pasākumiem, lai novērstu gan tiešu, gan netiešu piesārņojošo vielu ievadīšanu gruntsūdeņos.

(11)

Ir jānošķir bīstamas vielas, kuru ievadīšana būtu jānovērš, un citas piesārņojošas vielas, kuru ievadīšana būtu jāierobežo. Lai noteiktu bīstamās un nebīstamās vielas, kuras rada tiešu vai potenciālu piesārņojuma risku, būtu jāizmanto Direktīvas 2000/60/EK VIII pielikums, kurā uzskaitītas galvenās piesārņojošās vielas, kas attiecas uz ūdens vidi.

(12)

Lai nodrošinātu sistemātisku gruntsūdeņu aizsardzību, dalībvalstīm, kurām ir kopīgi gruntsūdeņu objekti, būtu jākoordinē savas darbības attiecībā uz monitoringu, robežvērtību noteikšanu un bīstamu vielu identificēšanu.

(13)

Atsevišķās situācijās būtu jāpieļauj atkāpes no pasākumiem, lai novērstu vai ierobežotu piesārņojošu vielu ievadīšanu gruntsūdeņos.

(14)

Ir jāparedz pārejas pasākumi attiecībā uz laikposmu no šīs direktīvas īstenošanas dienas līdz dienai, kad Direktīva 80/68/EEK ir atcelta.

(15)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāparedz saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (10),

a)

kritērijus gruntsūdeņu labas ķīmiskās kvalitātes noteikšanai; un

b)

kritērijus ievērojamu un stabilu augšupejošu tendenču identificēšanai un maiņai, kā arī tendenču maiņas sākumpunktu noteikšanai.

1)

“gruntsūdeņu kvalitātes standarts” ir vides kvalitātes standarts, kas izteikts kā piesārņojošas vielas vai piesārņojošu vielu grupas vai piesārņojuma rādītāja koncentrācija gruntsūdeņos, kuru nevajadzētu pārsniegt, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi;

2)

“robežvērtība” ir gruntsūdeņu kvalitātes standarts, ko nosaka dalībvalstis saskaņā ar 3. pantu;

3)

“ievērojama un stabila augšupejoša tendence” ir statistiski nozīmīgs piesārņojošas vielas, piesārņojošu vielu grupas vai piesārņojuma rādītāja koncentrācijas pieaugums, kas norāda vides risku, attiecībā uz kuru konstatēts, ka saskaņā ar 5. pantu nepieciešama tendenču maiņa;

4)

“piesārņojošu vielu ievadīšana gruntsūdeņos” ir cilvēku darbības izraisīta piesārņojošu vielu tieša vai netieša ievadīšana gruntsūdeņos.

a)

I pielikumā minētos gruntsūdeņu kvalitātes standartus;

b)

robežvērtības, ko saskaņā ar II pielikuma A daļā izklāstīto procedūru dalībvalstis nosaka piesārņojošām vielām, piesārņojošu vielu grupām vai piesārņojuma rādītājiem, kuri dalībvalsts teritorijā identificēti kā tādi, kuru dēļ gruntsūdeņu objektus vai objektu grupas var raksturot kā riska objektus vai grupas, ņemot vērā vismaz II pielikumā B daļā iekļauto sarakstu.

a)

I pielikumā uzskaitītās gruntsūdeņu kvalitātes standartu vērtības un attiecīgās robežvērtības, kas noteiktas saskaņā ar 3. pantu un II pielikumu, netiek pārsniegtas nevienā monitoringa vietā attiecīgajā gruntsūdeņu objektā vai objektu grupā; vai

b)

gruntsūdeņu kvalitātes standartu vērtība vai robežvērtība ir pārsniegta vienā vai vairākās monitoringa vietās, bet attiecīgā izmeklēšana saskaņā ar III pielikumu apstiprina, ka:

a)

veids, kādā tendenču novērtējums no individuālām monitoringa vietām gruntsūdeņu objektā vai objektu grupā, ir palīdzējis saskaņā ar minētās direktīvas V pielikuma 2.5. iedaļu noteikt, ka uz šiem objektiem ilgstoši attiecas ievērojama jebkuras piesārņojošās vielas koncentrācijas tendence vai šīs tendences maiņa; un

b)

sākumpunktu iemesli noteikti atbilstoši 3. punktam.

a)

visus nepieciešamos pasākumus, kuru mērķis ir novērst jebkādu bīstamu vielu ievadīšanu gruntsūdeņos. Nosakot šādas vielas, dalībvalstis jo īpaši ņem vērā bīstamās vielas, kas pieder pie piesārņojošo vielu saimēm vai grupām, kas norādītas Direktīvas 2000/60/EK VIII pielikuma 1. līdz 6. punktā, kā arī vielas, kas pieder pie piesārņojošo vielu saimēm vai grupām, kas norādītas minētā pielikuma 7. līdz 9. punktā, ja tās tiek uzskatītas par bīstamām;

b)

attiecībā uz Direktīvas 2000/60/EK VIII pielikumā uzskaitītajām piesārņojošajām vielām, kas netiek uzskatītas par bīstamām, un jebkurām citām vielām, ko neuzskata par bīstamām, kas nav uzskaitītas minētājā pielikumā un ko dalībvalstis uzskata par tādām, kuras rada esošu vai iespējamu piesārņojuma risku — visus pasākumus, kas nepieciešami, lai samazinātu piesārņojošu vielu ievadīšanu gruntsūdeņos tā, lai nodrošinātu to, ka šāda ievadīšana nerada gruntsūdeņu labas ķīmiskās kvalitātes pasliktināšanos, nerada ievērojamu un ilgstošu piesārņojošo vielu koncentrācijas pieaugumu gruntsūdeņos un nekādi citādi nerada gruntsūdeņu piesārņojumu. Šādos pasākumos ņem vērā vislabāko noteikto praksi, tostarp vislabāko vides praksi un vislabākās pieejamās metodes, kas noteiktas attiecīgos Kopienas tiesību aktos.

a)

tas notiek tiešas iepludināšanas rezultātā, kas atļauta saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta j) apakšpunktu;

b)

kompetentas iestādes uzskata, ka to daudzums un koncentrācija ir tik niecīga, ka novērš jebkādas pašreizējas vai vēlākas briesmas, ka tie varētu pasliktināt gruntsūdeņu kvalitāti;

c)

tos ir izraisījuši dabiskas izcelsmes nelaimes gadījumi vai ārkārtēji apstākļi, kurus ar pieejamiem līdzekļiem nevarēja paredzēt, novērst vai mazināt to ietekmi;

d)

tas notiek gruntsūdeņu objekta mākslīgas papildināšanas vai palielināšanas rezultātā, kas atļauta saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta f) apakšpunktu;

e)

kompetentās iestādes uzskata, ka tos ir tehniski neiespējami novērst vai ierobežot, nelietojot:

f)

tos izraisījusi iejaukšanās virszemes ūdeņos, cita starpā, nolūkā mazināt plūdu un sausuma ietekmi, kā arī ūdeņu un ūdensceļu apsaimniekošanai, tostarp starptautiskā mērogā. Šādas darbības, tostarp, piemēram, nogulšņu izrakšana, bagarēšana, pārvietošana un nogulsnēšana virszemes ūdeņos, veic saskaņā ar vispārējiem saistošajiem noteikumiem, un — attiecīgos gadījumos — atļaujām un pilnvarām, ko izsniedz, pamatojoties uz šiem noteikumiem, ko šajā sakarā izstrādājušas dalībvalstis, ar noteikumu, ka šāda ievadīšana netraucē sasniegt vides mērķus, kas attiecīgajām ūdenstilpēm noteikti saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1) punkta b) apakšpunkta ii) punktu.

30.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 126/16

(1)

Kopienas vides politikai jātiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot to, ka dažādos Kopienas reģionos stāvoklis ir dažāds. Turklāt informācija, tostarp telpiskā informācija, ir vajadzīga, lai izstrādātu un īstenotu šo politiku un citas Kopienas politikas, kurās saskaņā ar Līguma 6. pantu ir jāiekļauj vides aizsardzības prasības. Lai panāktu šādu integrāciju, jāizveido koordinācija starp tiem, kuri lieto, un tiem, kuri sniedz informāciju, lai varētu kombinēt no dažādajām nozarēm saņemto informāciju un iegūtās zināšanas.

(2)

Sestā vides rīcības programma, kas pieņemta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1600/2002/EK (3) prasa, lai tiktu darīts viss, lai nodrošinātu integrētu Kopienas vides politikas veidošanu, ņemot vērā vietējās un reģionālās atšķirības. Ir vairākas problēmas attiecībā uz tādas telpiskās informācijas pieejamību, kvalitāti, organizāciju, piekļuvi tai un tās kopīgu izmantošanu, kas vajadzīga, lai sasniegtu minētajā programmā izklāstītos mērķus.

(3)

Problēmas, kas skar telpiskās informācijas pieejamību, kvalitāti, organizāciju, piekļuvi tai un tās kopīgu izmantošanu, ir raksturīgas daudziem politikas un informācijas tematiem un tās ir sastopamas dažādos publisko iestāžu līmeņos. To atrisināšanai ir vajadzīgi pasākumi, kas aptver sadarbspējīgu telpisko datu un to pakalpojumu apmaiņu, kopīgu izmantošanu, piekļuvi tiem un to lietošanu dažādos publisko iestāžu līmeņos un dažādās nozarēs. Tāpēc būtu jāizveido telpiskās informācijas infrastruktūra Kopienā.

(4)

Telpiskās informācijas infrastruktūrai Eiropas Kopienā (INSPIRE) vajadzētu palīdzēt politikas izstrādē attiecībā uz politiku un darbībām, kas var tieši vai netieši ietekmēt vidi.

(5)

INSPIRE vajadzētu balstīt uz telpiskās informācijas infrastruktūrām, ko izveidojušas dalībvalstis, kas atbilst kopīgiem īstenošanas noteikumiem un ko papildina Kopienas līmeņa pasākumi. Ar šo pasākumu būtu palīdzību jāpanāk, ka telpiskās informācijas infrastruktūras, ko izveidojušas dalībvalstis, ir saderīgas un lietojamas Kopienas un pārrobežu kontekstā.

(6)

Telpiskās informācijas infrastruktūrām dalībvalstīs vajadzētu būt veidotām tā, lai nodrošinātu to, ka telpisko datu uzglabāšana, pieejamība un uzturēšana notiek vispiemērotākajā veidā; ka ir iespējams saskanīgi apvienot telpiskos datus no dažādiem avotiem Kopienā un ka tos var kopīgi izmantot vairāki lietotāji un vairākiem lietojumiem; ka vienā publisko iestāžu līmenī savāktus telpiskos datus ir iespējams kopīgi izmantot citām publisko iestādēm tiktāl, ciktāl šī direktīva nosaka šādām publisko iestādēm pienākumu kopīgi izmantot telpiskos datus; ka telpiskos datus dara pieejamus ar tādiem nosacījumiem, kas pārmērīgi neierobežo to plašu lietošanu; ka ir viegli atrast pieejamos telpiskos datus, novērtēt to piemērotību attiecīgajam mērķim un uzzināt nosacījumus, kas piemērojami to lietošanai.

(7)

Pastāv daļēja savstarpēja pārklāšanās starp telpisko informāciju, uz ko attiecas šī direktīva, un informāciju, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (4). Šai direktīvai nevajadzētu skart Direktīvu 2003/4/EK.

(8)

Šai direktīvai nevajadzētu skart Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/98/EK (2003. gada 17. novembris) par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (5), kuras mērķi papildina šīs direktīvas mērķus.

(9)

INSPIRE izveide būs ievērojama pievienotā vērtība attiecībā uz — un tā arī gūs labumu no — citām Kopienas iniciatīvām, piemēram, Padomes Regulas (EK) Nr. 876/2002 (2002. gada 21. maijs), ar ko izveido kopuzņēmumu “Galileo” (6) un Globālā monitoringa par vidi un drošību (GMES): GMES darbspējas izveidošana līdz 2008. gadam (Rīcības plāns (2004.—2008.)). Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja izmantot no “Galileo” un GMES iegūtos datus, tiklīdz tie kļūst pieejami, jo īpaši tad, ja tie attiecas uz laika un telpas atsaucēm, kas saņemtas no “Galileo”.

(10)

Daudzas iniciatīvas tiek īstenotas valsts un Kopienas līmenī, lai savāktu, saskaņotu vai organizētu telpiskās informācijas izplatīšanu vai lietošanu. Šādas iniciatīvas var būt noteiktas Kopienas tiesību aktos, piemēram, Komisijas Lēmumā 2000/479/EK (2000. gada 17. jūlijs) par Eiropas Piesārņojošo vielu emisiju reģistra (EPER) ieviešanu saskaņā ar 15. pantu Padomes Direktīvā 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (IPPC) (7) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 2152/2003 (2003. gada 17. novembris) par mežu un vides mijiedarbības monitoringu Kopienā (Forest Focus) (8) vai atbilstīgi Kopienas finansētām programmām (piemēram, CORINE zemes virsmas programma, Eiropas Transporta politikas informācijas sistēma), vai arī var izrietēt no iniciatīvām, kas tiek īstenotas valsts vai reģionu līmenī. Šī direktīva ne vien papildinās šādas iniciatīvas, piedāvājot sistēmu, kas nodrošinās to sadarbspēju, bet arī balstīsies uz esošo pieredzi un iniciatīvām, nevis atkārtos jau paveikto.

(11)

Šai direktīvai būtu jāattiecas uz telpiskajiem datiem, kuri atrodas publisko iestāžu rīcībā vai kurus to uzdevumā lieto, un uz to, kā publiskās iestādes izmanto telpiskos datus savu publisko uzdevumu veikšanai. Ievērojot konkrētus nosacījumus, tā tomēr būtu jāattiecina arī uz telpiskajiem datiem, kas ir tādu fizisku vai juridisku personu rīcībā, kuras nav publiskās iestādes, ja attiecīgās fiziskās vai juridiskās personas to pieprasa.

(12)

Šajā direktīvā nebūtu jāparedz prasība vākt jaunus datus vai paziņot šādu informāciju Komisijai, jo šos jautājumus reglamentē citi ar vidi saistīti tiesību akti.

(13)

Valstu infrastruktūras būtu jāievieš pakāpeniski, un telpisko datu tematiem, uz ko attiecas šī direktīva, būtu attiecīgi jāpiešķir dažādi prioritāšu līmeņi. Tās ieviešot, būtu jāņem vērā tas, ciktāl telpiskie dati ir vajadzīgi plašam lietojumu klāstam dažādās politikas jomās, to Kopienas politikās paredzēto darbību prioritāte, kurās vajadzīgi saskaņoti telpiskie dati izmanto, un panākumi, kurus dalībvalstis guvušas, tos saskaņojot.

(14)

Laika un resursu zaudējums, meklējot esošos telpiskos datus vai konstatējot, vai tos var izmantot kādam konkrētam mērķim, ir galvenais šķērslis, kas kavē pieejamo datu pilnīgu izmantošanu. Tādēļ dalībvalstīm metadatu veidā jāsniedz pieejamo telpisko datu kopu un pakalpojumu apraksti.

(15)

Formātu un struktūru lielā dažādība, kādos telpiskie dati ir organizēti un kādos tiem piekļūst Kopienā, traucē efektīvi izstrādāt, ieviest, uzraudzīt un novērtēt Kopienas tiesību aktus, kas tieši vai netieši skar vidi, tādēļ jānosaka īstenošanas pasākumi, lai sekmētu no dažādiem avotiem iegūtu telpisko datu lietošanu dalībvalstīs. Minētie pasākumi būtu jāizstrādā tā, lai telpisko datu kopas būtu sadarbspējīgas, un dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka jebkuri dati vai informācija, kas nepieciešama sadarbspējas nodrošināšanai ir pieejama ar nosacījumiem, kas neierobežo tās lietošana šim nolūkam.

(16)

Lai telpiskos datus varētu kopīgi izmantot dažādos publisko iestāžu līmeņos Kopienā, ir vajadzīgi tīkla pakalpojumi. Tiem būtu jānodrošina iespēja atrast, transformēt, apskatīt un lejupielādēt telpiskos datus, kā arī izsaukt telpiskos datus un elektroniskās komercijas pakalpojumus. Tīkla pakalpojumiem būtu jādarbojas saskaņā ar kopīgi saskaņotām specifikācijām un atbilstoši minimālajiem veiktspējas kritērijiem, lai nodrošinātu dalībvalstīs izveidoto infrastruktūru sadarbspēju. Dienestu tīklā būtu jāiekļauj arī tehniskā iespēja, lai publiskās iestādes varētu nodrošināt savu telpisko datu kopu un pakalpojumu pieejamību.

(17)

Konkrētas telpisko datu kopas un pakalpojumi, kas attiecas uz Kopienas politikām un kas tieši vai netieši skar vidi, atrodas trešo personu rīcībā, kuras tos pārvalda. Dalībvalstīm tāpēc būtu jāpiedāvā trešām personām iespēja dot ieguldījumu valsts infrastruktūru izveidē ar noteikumu, ka tas nepasliktinās to telpisko datu un to pakalpojumu saskaņotību un lietošanas vienkāršību, uz kuriem attiecas minētās infrastruktūras.

(18)

Dalībvalstu pieredze ir parādījusi, ka sekmīgas telpiskās informācijas infrastruktūras ieviešanas nolūkā ir svarīgi, lai minimāls pakalpojumu skaits, kuri ir pieejami sabiedrībai, būtu bez maksas. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai vismaz pakalpojumi telpisko datu kopu meklēšanai būtu pieejami bez maksas.

(19)

Lai sekmētu valsts infrastruktūru integrāciju INSPIRE, dalībvalstīm būtu jānodrošina piekļuve savām infrastruktūrām, izmantojot Kopienas ģeoportālu, kuru pārvalda Komisija, kā arī izmantojot piekļuves punktus, kurus tās nolemj pārvaldīt pašas.

(20)

Lai nodrošinātu no dažādiem publisko iestāžu līmeņiem saņemtas informācijas pieejamību, dalībvalstīm būtu jānovērš praktiski šķēršļi, ar kuriem šajā sakarā publiskās iestādes saskaras valsts, reģionu un pašvaldību līmenī, veicot savus uzdevumus, kas var tieši vai netieši ietekmēt vidi. Minētie praktiskie šķēršļi būtu jānovērš tad, ja informācija tiek lietota sabiedriska uzdevuma veikšanai.

(21)

Publiskajām iestādēm ir vajadzīga netraucēta piekļuve attiecīgajām telpisko datu kopām un pakalpojumiem, pildot to iestāžu pienākumus. Šāda piekļuve var būt apdraudēta, ja tā ir atkarīga no atsevišķām ad hoc sarunām starp publiskajām iestādēm ikreiz, kad piekļuve ir vajadzīga. Dalībvalstīm būtu jāpieņem vajadzīgie pasākumi, lai novērstu šādus praktiskus šķēršļus datu kopīgai izmantošanai, paredzot, piemēram, iepriekšējas vienošanās publisko iestāžu starpā.

(22)

Mehānismi, ko izveido, lai valsts un citas valsts pārvaldes iestādes un fiziskas vai juridiskas personas, kuras saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem pilda valsts pārvaldes funkcijas, varētu kopīgi izmantot telpisko datu kopas un pakalpojumus, var ietvert normatīvus aktus, licencēšanu vai finanšu noteikumus vai administratīvas procedūras, piemēram, lai aizsargātu to publisko iestāžu finansiālo dzīvotspēju, kuru uzdevums ir rast ieņēmumus vai, piemēram, kuru datus tikai daļēji subsidējusi dalībvalsts, un tādejādi tām jāsedz nesubsidētās izmaksas, uzliekot lietošanas maksu vai, piemēram, tām jāgarantē šo datu saglabāšana un atjaunināšana.

(23)

Pasākumos, ko dalībvalstis pieņem transponējot tiesību aktus, varētu paredzēt iespēju, ka publiskās iestādes, kas piegādā telpisko datu kopas un pakalpojumus, licencētu telpisko datu kopas un pakalpojumus un prasītu samaksu no citām publiskajām iestādēm, kas lieto šīs telpisko datu kopas un pakalpojumus.

(24)

13. panta 1. punkta f) apakšpunkts un 17. panta 1. punkts būtu jāīsteno un jāpiemēro, pilnībā ievērojot principus, kas attiecas uz personas datu aizsardzības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (9).

(25)

Sistēmai, kas paredzēta telpisko datu kopīgai izmantošanai publiskajās iestādēs, kurām direktīva nosaka kopīgas izmantošanas pienākumu, jābūt neitrālai attiecībā uz šādām publiskajām iestādēm dalībvalstī, bet arī attiecībā uz šādām publiskajām iestādēm citās dalībvalstīs un Kopienas iestādēs. Tā kā Kopienas iestādēm un struktūrām bieži vien ir jāintegrē un jāizvērtē telpiskā informācija no visām dalībvalstīm, tām atbilstīgi saskaņotiem nosacījumiem būtu jāspēj piekļūt telpiskiem datiem un to pakalpojumiem un tos lietot.

(26)

Lai stimulētu pievienotās vērtības pakalpojumu izstrādi, ko veic trešās personas, gan publisko iestāžu, gan sabiedrības labā jāveicina piekļuve telpiskajiem datiem, kas plešas ārpus administratīvajām vai valstu robežām.

(27)

Lai efektīvi ieviestu telpiskās informācijas infrastruktūras, ir vajadzīga koordinācija no visu to iesaistīto dalībnieku puses, kuri ir ieinteresēti šādu infrastruktūru izveidē neatkarīgi no tā, vai tie būtu veicinātāji vai lietotāji. Tālab jāizveido attiecīgas koordinācijas struktūras gan dalībvalstīs, gan Kopienā.

(28)

Lai varētu gūt labumu no sasniegumiem un informācijas struktūru faktiskās pieredzes, ir nepieciešams, lai pasākumi, kas vajadzīgi šīs direktīvas īstenošanai, būtu izstrādāti, pamatojoties uz starptautiskiem standartiem un standartiem, ko Eiropas standartizācijas iestādes ir pieņēmušas saskaņā ar procedūru, kas izklāstīta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu (10), un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā.

(29)

Eiropas Vides aģentūrai, kas izveidota ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1210/90 (1990. gada 7. maijs), ar ko izveido Eiropas Vides aģentūru un Eiropas vides informācijas un novērojumu tīklu (11), Kopienas līmenī jāsniedz Kopienai objektīva, ticama un salīdzināma vides informācija, kā arī, cita starpā, tās mērķis ir uzlabot ar politiku saistītās vides informācijas plūsmu starp dalībvalstīm un Kopienas iestādēm; tai aktīvi būtu jāpiedalās šīs direktīvas īstenošanā.

(30)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (12) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(31)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto izpildu pilnvaru īstenošanas kārtību (13).

(32)

Sagatavojot lēmumus, kas saistīti ar šīs direktīvas īstenošanu un INSPIRE turpmāku attīstību, ir vajadzīga pastāvīga uzraudzība attiecībā uz šīs direktīvas īstenošanu un regulāri ziņojumi.

(33)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi — proti, izveidot INSPIRE — nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, ievērojot starptautiskos aspektus un vispārēju vajadzību Kopienā koordinēt nosacījumus, lai piekļūtu telpiskai informācijai, veiktu tās apmaiņu un to kopīgi izmantotu, un to, ka tādēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai,

1)

“telpiskās informācijas infrastruktūra” ir metadati, telpisko datu kopas un telpisko datu pakalpojumi; tīkla pakalpojumi un tehnoloģijas; vienošanās par kopīgu izmantošanu, piekļuvi un lietošanu; koordinēšanas un uzraudzības mehānismi, procesi un procedūras, ko izveido, pārvalda vai dara pieejamas saskaņā ar šo direktīvu;

2)

“telpiskie dati” ir jebkuri dati, kas tieši vai netieši norāda uz konkrētu atrašanās vietu vai ģeogrāfisko apgabalu;

3)

“telpisko datu kopas” ir identificējams telpisko datu sakopojums;

4)

“telpisko datu pakalpojumi” ir darbības, ko, izsaucot datora lietojumprogrammu, var veikt attiecībā uz telpiskajiem datiem, kas ietverti telpisko datu kopās, vai attiecībā uz saistītiem metadatiem;

5)

“telpiskais objekts” ir abstrakts reālās pasaules parādības atspoguļojums, kas saistīts ar konkrētu atrašanās vietu vai ģeogrāfisko apgabalu;

6)

“metadati” ir informācija, kas apraksta telpisko datu kopas un telpisko datu pakalpojumus, kā arī dod iespēju tos meklēt, uzskaitīt un lietot;

7)

“sadarbspēja” ir iespēja apvienot telpisko datu kopas un panākt pakalpojumu mijiedarbību, nelietojot atkārtotu manuālu iejaukšanos, tādā veidā, ka tiek panākts saskanīgs rezultāts un tiek paaugstināta datu kopu un pakalpojumu papildu vērtība;

8)

“INSPIRE ģeoportāls” ir interneta vietne vai tai pielīdzināms līdzeklis, kas nodrošina piekļuvi 11. panta 1. punktā minētajiem pakalpojumiem;

9)

“publiska iestāde” ir:

Dalībvalstis var noteikt, ka gadījumos, kad iestādes vai struktūras īsteno tiesu vai likumdošanas funkcijas, tās nav uzskatāmas par publiskām iestādēm šīs direktīvas nozīmē.

10)

“trešā persona” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas nav publiska iestāde.

a)

tās ir saistītas ar teritoriju, kurā dalībvalstij ir jurisdikcija un/vai kurā dalībvalsts to īsteno;

b)

tās ir elektroniskā formātā;

c)

tās pārvalda turpmāk norādītās iestādes vai personas, vai arī šo iestāžu vai personu vārdā tās pārvalda:

d)

tās attiecas uz vienu vai vairākiem I, II vai III pielikumā minētajiem tematiem.

a)

telpisko datu kopu atbilstība 7. panta 1. punktā paredzētajiem īstenošanas noteikumiem;

b)

telpisko datu kopu un pakalpojumu piekļuves un lietošanas nosacījumi un, attiecīgos gadījumos, atbilstīgā maksa;

c)

telpisko datu kvalitāte, tostarp tas, vai tie ir validēti;

d)

publiskās iestādes, kas ir atbildīgas par telpisko datu kopu un pakalpojumu izveidošanu, pārvaldīšanu, uzturēšanu un izplatīšanu;

e)

sabiedrības piekļuves ierobežojumi un to iemesli saskaņā ar 13. pantu.

a)

ne vēlāk kā divus gadus pēc īstenošanas noteikumu pieņemšanas saskaņā ar 5. panta 4. punktu, ja telpisko datu kopas atbilst I un II pielikumā minētajiem tematiem;

b)

ne vēlāk kā piecus gadus pēc īstenošanas noteikumu pieņemšanas saskaņā ar 5. panta 4. punktu, ja telpisko datu kopas atbilst III pielikumā minētajiem tematiem.

a)

risinājumi, kas nodrošina telpisko objektu nepārprotamu noteikšanu, lai tiem var nodibināt atbilstību ar valstu pastāvošo sistēmu identifikatoriem, lai nodrošinātu to sadarbspēju;

b)

attiecības starp telpiskiem objektiem;

c)

galvenie atribūti un attiecīgie daudzvalodu tēzauri, kas parasti nepieciešami saistībā ar politiku, kurai var būt ietekme uz vidi;

d)

informācija par datu laika dimensiju;

e)

datu atjaunināšana.

a)

ne vēlāk kā … (15) attiecībā uz telpisko datu kopām, kas atbilst I pielikumā uzskaitītajiem tematiem;

b)

ne vēlāk kā … (16) attiecībā uz telpisko datu kopām, kas atbilst II vai III pielikumā uzskaitītajiem tematiem.

a)

meklēšanas pakalpojumiem, ar kuriem, par pamatu ņemot attiecīgo metadatu saturu, padara iespējamu telpisko datu kopu un pakalpojumu meklēšanu un metadatu satura parādīšanu;

b)

skatīšanās pakalpojumiem, kas ļauj vismaz attēlot, pārvietot skatu, pietuvināt/attālināt, panoramēt vai pārklāt skatāmās telpisko datu kopas, kā arī attēlot informāciju par pieņemtajiem apzīmējumiem un jebkādu tiem atbilstošu metadatu saturu;

c)

lejupielādes pakalpojumiem, kas ļauj lejupielādēt pilnu telpisko datu kopu vai to daļu kopijas, un, ja iespējams, piekļūt tiem nepastarpināti;

d)

transformēšanas pakalpojumiem, kas ļauj transformēt telpisko datu kopas, lai panāktu to sadarbspēju;

e)

pakalpojumiem, kas ļauj izsaukt telpisko datu pakalpojumus.

a)

atslēgvārdi;

b)

telpisko datu un pakalpojumu klasifikācija;

c)

telpisko datu kvalitāte, tostarp tas, vai tie ir validēti;

d)

atbilstības pakāpe īstenošanas noteikumiem, kas paredzēti 7. panta 1. punktā;

e)

ģeogrāfiskā atrašanās vieta;

f)

nosacījumi, kas attiecas uz piekļuvi telpisko datu kopām un pakalpojumiem un to lietošanu;

g)

publiskās iestādes, kas ir atbildīgas par telpisko datu kopu un pakalpojumu izveidošanu, pārvaldīšanu, uzturēšanu un izplatīšanu.

a)

publisko iestāžu darbības konfidencialitāti, ja tiesību akti paredz šādu konfidencialitāti;

b)

starptautiskās attiecības, sabiedrības drošību vai valsts aizsardzību;

c)

tiesas darbību, iespēju ikvienai personai saņemt taisnīgu tiesu vai arī iespēju publiskajai iestādei veikt krimināltiesisku vai disciplināru izmeklēšanu;

d)

konfidencialitāti, attiecībā uz komercinformāciju vai informāciju rūpniecības jomā, ja šāda konfidencialitāte ir paredzēta attiecīgās valsts vai Kopienas tiesību aktos, lai aizsargātu likumīgas ekonomiskās intereses, tostarp sabiedrības intereses par statistiskās konfidencialitātes un nodokļu slepenības saglabāšanu;

e)

intelektuālā īpašuma tiesības;

f)

ar fizisku personu saistītu datu un/vai datņu konfidencialitāti, ja šī persona nav piekritusi izpaust informāciju sabiedrībai un ja šādu konfidencialitāti paredz valsts vai Kopienas tiesību akti;

g)

tādas personas intereses vai aizsardzību, kura brīvprātīgi piegādājusi prasīto informāciju, bez obligāta pienākuma to darīt vai nepastāvot iespējai, ka tiks uzlikts obligāts pienākums to darīt, ja vien šī persona nav piekritusi šādas informācijas nodošanai atklātībā;

h)

vides aizsardzību, uz ko attiecas tāda informācija, piemēram retu sugu atrašanās vietas.

a)

sabiedrības piekļuvi 11. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem pakalpojumiem bez maksas;

b)

sabiedrības piekļuvi 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem pakalpojumiem parasti bez maksas. Tomēr, ja maksājumi un/vai atļaujas ir būtisks priekšnosacījums, lai uzturētu telpisko datu kopas un pakalpojumus vai lai ilgstpējīgi izpildītu jau pastāvošo starptautisku telpisku datu kopu infrastruktūru prasības, dalībvalstis var piemērot maksājumus un/vai atļaujas vai nu personai, kas sabiedrībai nodrošina piekļuvi, vai, ja pakalpojuma sniedzējs tā vēlas, sabiedrībai pašai.

a)

11. un 12. pantā minēto pakalpojumu tehniskos parametrus un šo pakalpojumu minimālos veiktspējas kritērijus, ņemot vērā pastāvošās ziņošanas prasības un ieteikumus, kas pieņemti saistībā ar Kopienas vides tiesību aktiem, pastāvošajiem e–komercijas pakalpojumiem un tehnoloģijas attīstību;

b)

12. pantā minētos pienākumus.

a)

to, kā ir koordinēti telpisko datu kopu un pakalpojumu publiskā sektora nodrošinātāji un lietotāji, kā arī starpniecības iestādes, un par attiecībām ar trešām personām un kvalitātes nodrošināšanas organizēšanu, ciktāl iespējams;

b)

darbībām, kuras veic publiskās iestādes vai trešās personas saistībā ar telpiskās informācijas infrastruktūras darbību un koordināciju;

c)

informāciju attiecībā uz telpiskās informācijas infrastruktūras lietošanu;

d)

nolīgumiem attiecībā uz datu kopīgu lietošanu publisko iestāžu starpā;

e)

šīs direktīvas īstenošanas izmaksām un ieguvumiem.

30.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 126/33

(1)

Padomes Direktīva 76/207/EEK (1976. gada 9. februāris) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (3), un Padomes Direktīva 86/378/EEK (1986. gada 24. jūlijs) par vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā arodnodrošinājuma sistēmā (4) ir nozīmīgi grozītas (5). Padomes Direktīvā 75/117/EEK (1975. gada 10. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (6), un Padomes Direktīvā 97/80/EK (1997. gada 15. decembris) par pierādīšanas pienākumu diskriminācijas gadījumos, kas pamatojas uz dzimumu (7), arī ir ietverti noteikumi, kuru nolūks ir vienlīdzīgas attieksmes starp vīriešiem un sievietēm principa īstenošana. Tā kā tagad minētajās direktīvās tiek izdarīti turpmāki grozījumi, attiecīgos noteikumus ir vēlams pārstrādāt, vienā tekstā apkopojot šajā jomā esošos noteikumus, kā arī jauninājumus atbilstīgi Eiropas Kopienu Tiesas (turpmāk — “Tiesa”) judikatūrai.

(2)

Vienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm ir Kopienas tiesību pamatprincips saskaņā ar Līguma 2. pantu un 3. panta 2. punktu, kā arī Tiesas judikatūru. Šie Līguma noteikumi paredz, ka līdztiesība starp vīriešiem un sievietēm ir Kopienas “uzdevums” un “mērķis”, un uzliek pienākumu veicināt to visās tās darbībās.

(3)

Tiesa uzskata, ka principa par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm būtība nevar aprobežoties ar tādas diskriminācijas aizliegumu, kas pamatojas uz personas dzimumu. Saskaņā ar tā nolūku un tiesību veidu, ko šis princips cenšas aizsargāt, tas tāpat piemērojams attiecībā uz diskrimināciju, kas rodas saistībā ar personas dzimuma maiņu.

(4)

Līguma 141. panta 3. punkts tagad paredz īpašu juridisko pamatu Kopienas pasākumu pieņemšanai, lai nodrošinātu vienādu iespēju un vienlīdzīgas attieksmes principa nodarbinātības un profesiju jautājumos, tostarp vienādas darba samaksas par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu principa piemērošanu.

(5)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. pantā arī aizliegta diskriminācija dzimuma dēļ un paredzētas tiesības saņemt vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un samaksas jomā.

(6)

Uzmākšanās un seksuāla uzmākšanās ir pretrunā principam par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm un tādēļ šās direktīvas nolūkos tā ir diskriminācija dzimuma dēļ. Minētie diskriminācijas veidi sastopami ne tikai darba vietā, bet arī saistībā ar nodarbinātības, profesionālās izglītības un paaugstināšanas pieejamību. Tādēļ tos būtu jāaizliedz un jāpakļauj efektīvām, preventīvām un samērīgām sankcijām.

(7)

Šajā kontekstā darba devēji un personas, kas atbild par profesionālo izglītību, būtu jāmudina veikt pasākumus, lai apkarotu visus diskriminācijas veidus dzimuma dēļ un, jo īpaši, veikt aizsargpasākumus pret uzmākšanos un seksuālu uzmākšanos darba vietā, un saistībā ar nodarbinātības, profesionālās izglītības un paaugstināšanas pieejamību saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi.

(8)

Vienādas darba samaksas princips par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu, kā noteikts Līguma 141. pantā un atbilstīgi Tiesas judikatūrai, ir būtisks tā principa aspekts, kas nosaka vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kā arī būtiska un neaizstājama acquis communautaire daļa, tostarp Tiesas prakses daļa attiecībā uz diskrimināciju dzimuma dēļ. Tādēļ ir lietderīgi joprojām nodrošināt tā īstenošanu.

(9)

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, lai novērtētu to, vai darba ņēmēji veic vienu un to pašu darbu ar vienādas vērtības darbu, būtu jānosaka, vai, ņemot vērā daudzus faktorus, tādus kā darba veids, kvalifikācija un darba apstākļi, darba ņēmējus var uzskatīt par tādiem, kas ir salīdzināmā situācijā.

(10)

Tiesa ir noteikusi, ka noteiktos apstākļos vienādas darba samaksas princips attiecas ne tikai uz gadījumiem, kad vīrieši un sievietes strādā pie viena darba devēja.

(11)

Dalībvalstīm, sadarbojoties ar sociāliem partneriem, būtu jāturpina risināt problēmu par ilgstošu atalgojuma atšķirību dzimuma dēļ un izteikto darba tirgus segregāciju dzimumos, izmantojot tādus līdzekļus kā elastīgs darba laiks, kas dod iespēju gan vīriešiem, gan sievietēm sekmīgāk saskaņot ģimenes un darba dzīves pienākumus. Tas varētu ietvert arī atbilstīgu bērna kopšanas atvaļinājumu, kuru varētu izmantot jebkurš no vecākiem un tādas bērnu aprūpes nodrošināšanu, kas ir pieejama un finansiālā ziņā reāla, kā arī aprūpi apgādājamām personām.

(12)

Būtu jāpieņem īpaši pasākumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās un precīzāk noteiktu tā darbības jomu.

(13)

Tiesa 1990. gada 17. maija spriedumā Lietā 262/88 (8), noteica, ka visu veidu nodarbinātības pensijas ir darba samaksas elements Līguma 141. panta nozīmē.

(14)

Lai gan darba samaksas jēdziens Līguma 141. panta nozīmē neietver sociālās nodrošināšanas pabalstus, šobrīd ir skaidri noteikts, ka ierēdņu pensiju sistēma ietilpst vienādas darba samaksas principa darbības jomā, ja pabalsti, kas jāmaksā saskaņā ar sistēmu, tiek maksāti darbiniekam/–cei viņa/–s darba attiecību dēļ, neatkarīgi no fakta, ka šī sistēma ir daļa no vispārējās tiesību aktos noteiktās sistēmas. Saskaņā ar Tiesas spriedumiem lietā C–7/93 (9) un lietā C–351/00 (10) šis nosacījums ir izpildīts, ja pensiju sistēma attiecas uz īpašu darbinieku kategoriju un tās pabalsti ir tieši saistīti ar nostrādāto laiku un aprēķināti, ņemot vērā ierēdņa galīgo algu. Tādēļ precizitātes nolūkos būtu lietderīgi izstrādāt īpašu noteikumu.

(15)

Tiesa ir apstiprinājusi, ka gadījumā ja uz vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju iemaksām noteiktu izmaksu pensiju sistēmā attiecas Līguma 141. pants, jebkura nevienādība darba devēju iemaksās noteiktu izmaksu fondētās sistēmās, kura rodas, piemērojot aktuāros koeficientus atkarībā no dzimuma, nav vērtējama pēc šā paša noteikuma.

(16)

Piemēram, noteiktu izmaksu fondētu sistēmu gadījumā daži elementi, piemēram, tādi kā periodiskas pensijas daļas pārrēķināšana kapitāla summā, pensiju tiesību pārskaitīšana, kompensāciju pensija, ko izmaksā apgādājamai personai apmaiņā pret to, ka atsakās no pensijas daļas, vai samazinātā pensija, darba ņēmējam brīvprātīgi aizejot priekšlaicīgā pensijā, var būt atšķirīgi, ja atšķirība summās rodas no aktuāro faktoru izmantošanas, kas katram dzimumam ir atšķirīgi laikā, kad sistēma tiek finansēta.

(17)

Ir vispāratzīts, ka pabalstus, kuri maksājami saistībā ar nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu, nav jāuzskata par atalgojumu, ciktāl tie attiecas uz nodarbinātības laiku līdz 1990. gada 17. maijam, izņemot gadījumus, kad darba ņēmēji vai viņu pārstāvji ir ierosinājuši tiesas prāvu vai iesnieguši līdzvērtīgu prasību saskaņā ar attiecīgiem dalībvalsts tiesību aktiem līdz minētajai dienai. Tādēļ attiecīgi jāierobežo vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošana.

(18)

Tiesa konsekventi pieturējusies pie tā, ka Barbera protokols (11) neskar tiesības pievienoties nodarbinātības pensiju sistēmai, un ka sprieduma lietā 262/88 iedarbības laikā ierobežojumi neattiecas uz tiesībām pievienoties nodarbinātības pensiju sistēmai. Tiesa arī nolēma, ka darba ņēmējiem, kuri īsteno tiesības pievienoties nodarbinātības pensiju sistēmai, var piemērot valstu noteikumus, ar ko nosaka laika ierobežojumus pieteikumu iesniegšanai tiesā atbilstīgi valsts tiesību aktiem, ja šādi noteikumi šādam darbību veidam nav mazāk labvēlīgi nekā noteikumi citām darbībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un ja tie nepadara Kopienas piešķirto tiesību īstenošanu praksē par neiespējamu. Tiesa tāpat uzsvēra, ka tas, ka darba ņēmējs ar atpakaļejošu spēku var pievienoties nodarbinātības pensiju sistēmai, neļauj darba ņēmējam izvairīties no iemaksām par attiecīgo dalības periodu.

(19)

Vienlīdzīgas pieejas darba iespējām un ar tām saistītās profesionālās izglītības nodrošināšana ir pamats, piemērojot vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principa piemērošanā nodarbinātības un profesionālajā jomā. Tādēļ izņēmumam attiecībā uz šo principu būtu jāattiecas tikai uz tām profesionālajām darbībām, kurās konkrēta dzimuma personu nodarbināšanu nosaka profesionālo darbību raksturs vai situācija, kurā tās veic, ar noteikumu, ka izvirzītais mērķis ir likumīgs un atbilst proporcionalitātes principam.

(20)

Šī direktīva neskar biedrošanās tiesības, tostarp tiesības veidot apvienības ar citiem un pievienoties apvienībām savu interešu aizsardzībai. Pasākumi saskaņā ar Līguma 141. panta 4. punktu var ietvert dalību vai darbības turpināšanu organizācijās vai apvienībās, kuru galvenais mērķis ir vienādas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principa īstenošana praksē.

(21)

Diskriminācijas aizliegumam nevajadzētu skart tādu pasākumu saglabāšanu vai pieņemšanu, kuru mērķis ir novērst vai kompensēt zaudējumus, ko cietusi viena dzimuma personu grupa. Šādi pasākumi pieļauj viena dzimuma personu organizāciju pastāvēšanu, ja to galvenais mērķis ir veicināt minēto personu īpašās vajadzības un veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību.

(22)

Saskaņā ar Līguma 141. panta 4. punktu, lai praksē nodrošinātu pilnīgu līdztiesības principa starp vīriešiem un sievietēm īstenošanu darba dzīvē, vienlīdzīgas attieksmes princips neliedz dalībvalstīm iespēju saglabāt vai pieņemt pasākumus, ar ko paredz īpašas priekšrocības, lai nepietiekami pārstāvētajam dzimumam atvieglotu iesaistīšanos profesionālajā darbā vai lai novērstu vai kompensētu viņu profesionālās izaugsmes trūkumus. Ņemot vērā pašreizējo situāciju un ievērojot Amsterdamas Līguma deklarāciju Nr. 28, dalībvalstu mērķim, pirmkārt, vajadzētu būt sieviešu stāvokļa uzlabošanai darba dzīvē.

(23)

No Tiesas prakses ir skaidrs, ka nelabvēlīga attieksme pret sievieti saistībā ar grūtniecību vai maternitāti ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ. Tādēļ šāda attieksme būtu skaidri jāietver šajā direktīvā.

(24)

Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu ir likumīgi aizsargāt sievietes bioloģisko stāvokli grūtniecības un maternitātes laikā un ieviest maternitātes aizsardzības pasākumus kā līdzekli, lai sasniegtu patstāvīgu līdztiesību. Tāpēc šai direktīvai nevajadzētu skart Padomes Direktīvu 92/85/EEK (1992. gada 19. oktobris) par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu darba drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (12). Šai direktīvai nevajadzētu skart Padomes Direktīvu 96/34/EK (1996. gada 3. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (13).

(25)

Precizitātes dēļ ir arī lietderīgi izstrādāt skaidru noteikumu to grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā esošu sieviešu darba tiesību aizsardzībai, un jo īpaši viņu tiesības atgriezties tajā pašā vai līdzvērtīgā amatā, neciešot nekādu nosacījumu un apstākļu pasliktināšanos šī atvaļinājuma dēļ un gūstot labumu no jebkādas darba apstākļu uzlabošanās, uz kuriem tām būtu tiesības to prombūtnes laikā.

(26)

Padomes un Padomē sanākušo nodarbinātības un sociālās politikas ministru 2000. gada 29. jūnija rezolūcijā par sieviešu un vīriešu proporcionālu līdzdalību ģimenes un darba dzīvē (14) dalībvalstis tika mudinātas apsvērt savu attiecīgo tiesību sistēmu darbības jomas izpēti, lai nodarbinātiem vīriešiem piešķirtu personiskas un citam nenododamas tiesības uz tēva atvaļinājumu saistībā ar bērna dzimšanu, saglabājot viņu ar darbu saistītās tiesības.

(27)

Līdzīgi apsvērumi attiecas uz to, kā dalībvalstīs vīriešiem un sievietēm piešķir personiskas un citam nenododamas tiesības uz atvaļinājumu pēc bērna adopcijas. Dalībvalstu ziņā ir noteikt to, vai piešķirt šādas tiesības uz tēva atvaļinājumu saistībā ar bērna dzimšanu un/vai adopcijas atvaļinājumu, kā arī noteikt visus nosacījumus, izņemot atlaišanu no darba un atgriešanos darbā, kuri ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas.

(28)

Lai efektīvi īstenotu vienlīdzīgas attieksmes principu, dalībvalstīm jāievieš piemērotas procedūras.

(29)

Atbilstošu tiesas un administratīvo procedūru nodrošināšana šajā direktīvā noteikto pienākumu izpildei ir būtiska, lai efektīvi īstenotu vienlīdzības principu.

(30)

Noteikumu pieņemšanai attiecībā uz pierādīšanas pienākumu ir liela nozīme, lai nodrošinātu vienlīdzības principa efektīvu piemērošanu. Kā Tiesa ir paziņojusi, tādēļ būtu jāizstrādā noteikums, lai nodrošinātu, ka pierādīšanas pienākums pāriet pie atbildētāja, ja tas ir prima facie diskriminācijas gadījums, izņemot attiecībā uz procesiem, kuros apstākļu izmeklēšana ir tiesas vai citas kompetentas valsts iestādes kompetencē. Tomēr jāprecizē, ka to faktu izvērtēšana, pēc kuriem var uzskatīt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, joprojām ir attiecīgās valsts iestādes kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi. Turklāt dalībvalstu uzdevums ir jebkurā piemērotā procesa posmā ieviest noteikumus par pierādījumiem, kas ir labvēlīgāki prasītājiem.

(31)

Lai turpmāk uzlabotu aizsardzību, kas tiek piedāvāta šajā direktīvā, arī apvienībām, organizācijām un citām juridiskajām personām vajadzētu būt tiesīgām iesaistīties tiesvedībā, kā to nosaka dalībvalstis, vai nu sūdzības iesniedzēja vārdā, vai viņu atbalstot, neierobežojot attiecīgās valsts procesuālos noteikumus par pārstāvību un aizstāvību.

(32)

Ņemot vērā tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību būtisko raksturu, ir lietderīgi nodrošināt, lai darbinieki joprojām saņemtu šādu aizsardzību arī pēc tam, kad attiecības, ar kurām iespējams ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, ir beigušās. Darbiniekam, kas aizstāv atbilstīgi šai direktīvai aizsargāto personu vai šādas personas vārdā sniedz liecību, vajadzētu būt tiesībām uz tādu pašu aizsardzību.

(33)

Tiesa ir skaidri noteikusi, ka efektivitātes labad vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē, ka kompensācijai, ko piešķir par jebkuru pārkāpumu, jābūt atbilstīgai nodarītajam kaitējumam. Turklāt ir atbilstoši nepieļaut šādas kompensācijas galīgā ierobežojuma iepriekšēju noteikšanu, izņemot, ja darba devējs var pierādīt, ka vienīgais kaitējums, kas ir nodarīts pieteikuma iesniedzējam diskriminācijas rezultātā šīs direktīvas nozīmē, bija atteikšanās izskatīt viņa/viņas darba pieteikumu.

(34)

Lai pastiprinātu vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu, dalībvalstīm būtu jāveicina dialogs starp darba devējiem un darba ņēmējiem, un — atbilstīgi attiecīgās valsts praksei — nevalstiskajām organizācijām.

(35)

Dalībvalstīm būtu jāparedz efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas gadījumā, ja netiek pildīti pienākumi saskaņā ar šo direktīvu.

(36)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tādēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(37)

Lai labāk izprastu dažādu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm saistībā ar nodarbinātības un profesiju jautājumiem, statistiku dzimumu griezumā būtu jāturpina izstrādāt, analizēt un padarīt pieejamu atbilstošos līmeņos.

(38)

Vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un darba jautājumos nevar aprobežot ar likumdošanas pasākumiem. Tā vietā Eiropas Savienībai un dalībvalstīm būtu jāturpina veicināt sabiedrības informētību par diskrimināciju saistībā ar atalgojumu, kā arī sabiedrības attieksmes maiņu, pēc iespējas vairāk iesaistot visas ieinteresētās puses valsts un privātā līmenī. Šajā procesā būtisks varētu būtu dialogs starp sociālajiem partneriem.

(39)

Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina uz tiem noteikumiem, kas paredz būtiskas izmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējām direktīvām. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav būtiski mainīti, izriet no iepriekšējām direktīvām.

(40)

Šai direktīvai nevajadzētu ierobežot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem noteikumu transponēšanai valsts tiesību aktos un I pielikuma B daļā minēto direktīvu piemērošanai.

(41)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (15) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

a)

piekļuvi darba iespējām, tostarp paaugstināšanai amatā, un profesionālajai sagatavošanai;

b)

darba nosacījumiem, tostarp darba samaksu;

c)

nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām.

a)

“tieša diskriminācija”: ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ, nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā;

b)

“netieša diskriminācija”: ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai;

c)

“uzmākšanās”: ja saistībā ar kādas personas dzimumu notiek nevēlama rīcība, kuras mērķis vai sekas ir kādas personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, degradējošas, pazemojošas vai aizskarošas vides radīšana;

d)

“seksuāla uzmākšanās”: ja notiek jebkāda veida nevēlama vārdiska, nevārdiska vai fiziska seksuāla rakstura rīcība, kuras mērķis vai sekas ir kādas personas cieņas aizskaršana, jo īpaši, ja tā rada iebiedējošu, naidīgu, degradējošu, pazemojošu vai aizskarošu vidi;

e)

“darba samaksa”: parasta pamatalga vai minimālā alga, kā arī jebkāda cita atlīdzība naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs/–a par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja;

f)

“nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmas”: tādas sistēmas, kas nav reglamentētas Padomes Direktīvā 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (16), kuru nolūks ir nodrošināt uzņēmuma vai uzņēmumu grupas, tautsaimniecības nozares vai profesijas vai profesiju grupas darba ņēmējiem — darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām — pabalstus, lai papildinātu ar likumu noteiktajā sociālā nodrošinājuma sistēmā paredzētos pabalstus vai tos aizstātu neatkarīgi no tā, vai dalība šādā sistēmā ir obligāta vai pēc izvēles.

a)

uzmākšanos un seksuālu uzmākšanos kā arī mazāk labvēlīga attieksme, pamatojoties uz personas atteikšanos no šādas rīcības vai pakļaušanos tai;

b)

norādījumu diskriminēt personas dzimuma dēļ;

c)

jebkuru mazāk labvēlīgu attieksmi pret sievietēm, kas saistīta ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu Direktīvas 92/85/EEK nozīmē.

a)

šādu sistēmu darbības apjomu un pieejas nosacījumiem;

b)

pienākumu veikt iemaksas un iemaksu aprēķināšanu;

c)

pabalstu aprēķināšanu, ietverot piemaksas, kas maksājamas attiecībā uz laulāto vai apgādājamiem, un nosacījumiem, kas reglamentē termiņus, kuros ir tiesības uz pabalstiem, un to saglabāšanu.

a)

nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas nodrošina aizsardzību šādos gadījumos:

b)

nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas paredz citus sociālos pabalstus naudā vai natūrā un jo īpaši apgādnieka zaudējuma pabalstus un ģimenes pabalstus, ja šie pabalsti veido atlīdzību, ko darba devējs maksā darbiniekam, pamatojoties uz viņa nodarbinātību.

a)

individuāliem pašnodarbināto personu līgumiem;

b)

viena dalībnieka sistēmām, kas paredzētas pašnodarbinātām personām;

c)

darbinieku apdrošināšanas līgumiem, kuros darba devējs nav līgumslēdzēja puse;

d)

izvēles nosacījumiem nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās, ko dalībniekiem piedāvā individuāli, lai viņiem garantētu:

e)

nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām, ciktāl pabalstus finansē no iemaksām, ko brīvprātīgi maksā darba ņēmēji.

a)

nosaka to personu loku, kas var piedalīties nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmā;

b)

nosaka to, vai piedalīšanās kādā nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmā ir obligāta vai pēc izvēles;

c)

paredz dažādus noteikumus attiecībā uz vecumu, kādā pievienojas sistēmai, vai minimālo nodarbinātības laiku, vai to dalības laiku sistēmā, kas vajadzīgs, lai iegūtu tās sniegtos pabalstus;

d)

paredz atšķirīgus noteikumus, izņemot h) un j) apakšpunktā paredzētos, attiecībā uz iemaksu atlīdzināšanu gadījumā, kad darba ņēmējs izstājas no sistēmas, neizpildījis nosacījumus, ar ko viņam ir garantēta atlikta tiesība uz ilgtermiņa pabalstiem;

e)

paredz atšķirīgus nosacījumus, lai piešķirtu pabalstus vai ierobežotu šādus pabalstus viena vai otra dzimuma darbiniekiem;

f)

nosaka atšķirīgus pensionēšanās vecumus;

g)

aptur tiesību saglabāšanu vai iegūšanu dzemdību atvaļinājumā vai atvaļinājumā ģimenes apstākļu dēļ, kas piešķirts ar likumu vai līgumu un par ko maksā darba devējs;

h)

nosaka atšķirīgus pabalsta līmeņus, izņemot, ciktāl var būt vajadzīgs, lai ņemtu vērā aktuāro aprēķinu koeficientus, kuri noteiktu iemaksu sistēmās atšķiras attiecībā pret dzimumu; noteiktu izmaksu fondētās sistēmās daži elementi var atšķirties, ja summu nevienlīdzība veidojas, piemērojot aktuāros koeficientus, kas atšķiras atkarībā no dzimuma laikā, kad ievieš fondēto sistēmu;

i)

nosaka atšķirīgus darba ņēmēju iemaksu līmeņus;

j)

nosaka atšķirīgus darba devēju iemaksu līmeņus, izņemot:

k)

nosaka atšķirīgas normas vai tādas normas, kas piemērojamas tikai noteikta dzimuma darba ņēmējiem, izņemot tās, kas noteiktas h) un j) apakšpunktā, attiecībā uz tiesību garantēšanu vai saglabāšanu attiecībā uz atliktiem pabalstiem, ja darba ņēmējs izstājas no sistēmas.

a)

pensionēšanās vecuma noteikšanu, lai piešķirtu vecuma vai izdienas pensijas, un iespējamās sekas attiecībā uz citiem pabalstiem:

b)

apgādnieka zaudējuma pensijām — līdz laikam, kad ar Kopienas tiesību aktiem šajā jomā nosaka vienlīdzīgas attieksmes principu ar likumu noteiktajās sociālā nodrošinājuma sistēmās;

c)

direktīvas 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta piemērošanu attiecībā uz aktuāro aprēķinu koeficientiem, līdz 1999. gada 1. janvārim vai attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuras pievienojās pēc šī datuma, līdz tam datumam, kad attiecīgās dalībvalsts teritorijā sāka piemērot Direktīvu 86/378/EEK.

a)

nosacījumiem darba, pašnodarbinātības un profesijas iegūšanas iespējām, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem, lai kāda būtu darbības nozare, un visos profesionālās hierarhijas līmeņos, ietverot paaugstināšanu amatā;

b)

pieejamību visu veidu un visu līmeņu profesionālajai orientācijai, profesionālajai sagatavošanai, kvalifikācijas celšanai un pārkvalificēšanās iespējām, to skaitā praktiskā darba pieredzei;

c)

nodarbinātības un darba nosacījumiem, tostarp atlaišanu no darba, kā arī darba samaksu, kā noteikts Līguma 141. pantā;

d)

dalību un iesaistīšanos kādā darba ņēmēju vai darba devēju organizācijā vai jebkādā organizācijā, kuras biedri ir nodarbināti konkrētā profesijā, ietverot šādu organizāciju sniegtās priekšrocības.

a)

situācijās, uz kurām attiecas Līguma 141. pants, kā arī, Direktīvas 92/85/EEK un 96/34/EK ciktāl tas attiecas uz diskrimināciju, kas pamatojas uz dzimumu;

b)

jebkurām civilajām vai administratīvajām procedūrām attiecībā uz valsts vai privāto sektoru, kas saskaņā ar valsts likumiem paredz kompensācijas līdzekļus, ievērojot a) apakšpunktā minētos pasākumus, izņemot ārpustiesas procedūras, kas ir brīvprātīga rakstura vai ir paredzētas valsts tiesību aktos.

a)

neierobežojot upuru un apvienību, organizāciju vai citu. 17. panta 2. punktā minēto juridisko personu tiesības, neatkarīgas palīdzības sniegšana diskriminācijas upuriem, iesniedzot sūdzības par diskrimināciju;

b)

neatkarīgu izmeklēšanu veikšana par diskrimināciju;

c)

neatkarīgu ziņojumu publicēšana un ieteikumu sagatavošana par jebkuru jautājumu, kas saistīts ar šādu diskrimināciju;

d)

atbilstīgā līmenī apmainīties ar pieejamo informāciju ar attiecīgām Eiropas struktūrām, piemēram, vēl dibināmo Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu.

a)

atceļ normatīvos un administratīvos aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam;

b)

pasludina vai var pasludināt par spēkā neesošiem vai groza noteikumus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam individuālos vai kolektīvos līgumos vai vienošanās, uzņēmumu iekšējās kārtības noteikumos vai noteikumos, kas reglamentē neatkarīgās profesijas un darba ņēmēju un darba devēju organizācijas vai jebkādus citus pasākumus;

c)

nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmas, kurās ir šādi noteikumi, nedrīkst administratīvi apstiprināt vai paplašināt.