(1)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 5. punktu, tās attiecībās ar citām pasaules daļām Savienība atbalsta un sekmē savas vērtības un intereses un palīdz aizsargāt savus pilsoņus, kā arī cita starpā veicina solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām un starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību, tostarp ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu (“ANO Statūti”) principus.

(2)

Ievērojot LES 21. panta 1. punkta pirmo daļu, Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir tādi principi kā tiesiskums, vienlīdzība un solidaritāte, kā arī ANO Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana. Ievērojot LES 21. panta 1. punkta otro daļu, Savienība arī sekmē daudzpusējus risinājumus kopīgām problēmām.

(3)

Ievērojot ANO Statūtu 1. un 2. pantu, viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem ir draudzīgu attiecību izveide starp tautām cita starpā saskaņā ar suverēnās līdztiesības principu.

(4)

LES 21. panta 2. punkts paredz, ka Savienība nosaka un īsteno kopējo politiku un darbības, kā arī tiecas sasniegt augstu sadarbības līmeni visās starptautisko attiecību jomās, lai cita starpā sargātu savas vērtības, pamatintereses, neatkarību un integritāti, konsolidētu un atbalstītu tiesiskumu un starptautisko tiesību principus.

(5)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1970. gada 24. oktobrī pieņemtajā Deklarācijā par starptautisko tiesību principiem, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm saskaņā ar ANO Statūtiem, norādīts, ka starptautiskās attiecības ir jārisina saskaņā ar suverēnas vienlīdzības un neiejaukšanās principiem. Minētā deklarācija arī paredz, ka attiecībā uz principu par pienākumu neiejaukties jautājumos, kas ietilpst valsts jurisdikcijā, neviena valsts nedrīkst izmantot ekonomiskus, politiskus vai cita veida pasākumus vai veicināt to izmantošanu, lai piespiestu citu valsti tai pakļauties savu suverēno tiesību īstenošanā un tādējādi sev nodrošinātu jebkāda veida priekšrocības, kas atspoguļo starptautiskās paražu tiesības un tādējādi ir saistošs attiecībās starp trešām valstīm, no vienas puses, un Savienību un tās dalībvalstīm, no otras puses. Turklāt starptautisko paražu tiesību normas attiecībā uz valsts atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām ir atspoguļotas Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tiesību komisijas pantos par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām (ARSIWA), kurus 2001. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tiesību komisija pieņēma savā piecdesmit trešajā sesijā un kurus Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja ņēma vērā Rezolūcijā 56/83. Minētie noteikumi ir saistoši attiecībās starp trešām valstīm, no vienas puses, un Savienību un tās dalībvalstīm, no otras puses.

(6)

Mūsdienu savstarpēji saistītas pasaules ekonomikas apstākļos palielinās ekonomiskās piespiešanas risks, jo valstu rīcībā ir efektīvāki līdzekļi šādai piespiešanai, arī hibrīdlīdzekļi. Ir vēlams, lai Savienība veicinātu tādu starptautisku sistēmu radīšanu, izstrādi un precizēšanu, kuras novērstu un izskaustu ekonomiskās piespiešanas situācijas.

(7)

Savienībai vienmēr rīkojoties starptautisko tiesību sistēmā, ir būtiski svarīgi, lai Savienības rīcībā ir piemērots instruments, ar ko atturēt trešās valstis no ekonomiskas piespiešanas un tai pretdarboties, lai sargātu savas un savu dalībvalstu tiesības un intereses. Tas ir sevišķi svarīgi tad, kad trešās valstis iejaucas Savienības vai dalībvalsts leģitīmā suverēnā izvēlē, piemērojot vai draudot piemērot pasākumus, kas ietekmē tirdzniecību vai investīcijas, lai novērstu vai panāktu, ka Savienība vai dalībvalsts pārtrauc piemērot, groza vai pieņem konkrētu aktu, tostarp pauž Savienības vai dalībvalsts iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras nostāju. Šādi pasākumi, kas skar tirdzniecību vai investīcijas, ietvert ne tikai darbības, kuras veiktas attiecīgās trešās valsts teritorijā un kurām ir ietekme tās iekšienē, bet arī trešās valsts veiktas darbības, kuras kaitē saimnieciskajai darbībai Savienībā, tostarp izmantojot tādas trešās valsts kontrolē vai vadībā esošas vienības, kuras atrodas Savienībā un nodara kaitējumu saimnieciskajai darbībai Savienībā. Termins “trešā valsts” būtu jāsaprot tā, ka tas ietver ne tikai trešo valsti, bet arī atsevišķu muitas teritoriju vai citu starptautisko tiesību subjektu, jo šādas vienības arī var īstenot ekonomisku piespiešanu. Minētā termina izmantošana un šīs regulas piemērošana nekādi neietekmē suverenitāti. Turklāt šī regula būtu jāpiemēro atbilstīgi Savienības nostājai pret attiecīgo trešo valsti.

(8)

Šīs regulas mērķis ir efektīvas, lietderīgas un ātras Savienības atbildes nodrošināšana uz ekonomisko piespiešanu. Tās mērķis jo īpaši ir atturēt no ekonomiskās piespiešanas izmantošanas pret Savienību vai dalībvalsti un dot iespēju Savienībai galējas nepieciešamības gadījumā īstenot ekonomiskās piespiešanas pretpasākumus, izmantojot Savienības atbildes pasākumus. Šī regula neskar nedz kopējās tirdzniecības politikas jomā spēkā esošus Savienības instrumentus un starptautiskos nolīgumus, ko noslēgusi Savienība, kā arī saskaņā ar tiem veiktas darbības, kas atbilst starptautiskajām tiesībām, nedz citus Savienības politikas virzienus.

(9)

Trešo valstu īstenota ekonomiskā piespiešana var būt vērsta pret Savienības vai dalībvalsts ārpolitikas darbībām un ekonomiskās piespiešanas konstatēšanu un atbildi uz to, kas var būtiski ietekmēt attiecības ar trešām valstīm. Ir jānodrošina konsekventa atbilde atšķirīgās, bet saistītās politikas jomās. Šī regula neskar iespējamu Savienības rīcību, ievērojot LES V sadaļas 2. nodaļas īpašos noteikumus, kura būtu pienācīgi jāņem vērā, apsverot jebkādu reakciju uz trešās valsts īstenotu ekonomisko piespiešanu.

(10)

Trešās valsts īstenota ekonomiskā piespiešana pret dalībvalsti ietekmē Savienības iekšējo tirgu un Savienību kopumā. Dalībvalstis, rīkojoties atsevišķi, nevar veikt pretpasākumus attiecībā uz trešo valstu īstenotu ekonomisko piespiešanu, izmantojot pasākumus kopējās tirdzniecības politikas jomā. Ņemot vērā ekskluzīvo kompetenci, kas Savienībai piešķirta ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantu, ir ļauts rīkoties vienīgi Savienībai. Turklāt pastāv iespēja, ka dalībvalstīm, kā atsevišķiem dalībniekiem saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, nav tiesību veikt pretpasākumus attiecībā uz trešo valstu īstenotu Savienības ekonomisko piespiešanu. Tādēļ ir jānodrošina, ka līdzekļi minēto mērķu efektīvai sasniegšanai tiek radīti Savienības līmenī. Šī regula neskar kompetenču sadalījumu starp Savienību un tās dalībvalstīm.

(11)

Saskaņā ar proporcionalitātes principu, lai izveidotu efektīvu un visaptverošu sistēmu Savienības darbībai pret ekonomisko piespiešanu, ir nepieciešams un lietderīgi izklāstīt noteikumus par trešo valstu īstenotas ekonomiskās piespiešanas pasākumu pārbaudi, konstatēšanu un pretdarbību tai. Pirms tiek piemēroti Savienības atbildes pasākumi, būtu jāpārbauda fakti, jākonstatē ekonomiskās piespiešanas pastāvēšana un, ja iespējams un ar noteikumu, ka arī minētā trešā valsts labticīgi iesaistās, jācenšas rast risinājums sadarbībā ar attiecīgo trešo valsti. Visiem Savienības noteiktajiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem un nepārsniegt Savienībai nodarīto kaitējumu. Savienības atbildes pasākumu izvēles un izstrādes kritērijos jo īpaši būtu jāņem vērā tas, cik efektīvi ir Savienības atbildes pasākumi,, lai panāktu ekonomiskās piespiešanas izbeigšanu un, ja tas pieprasīts, Savienībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, un nepieciešamība nepieļaut vai līdz minimumam samazināt netiešo ietekmi, nesamērīgu administratīvo sarežģītību un slogu un, jo īpaši, Savienības ekonomikas dalībniekiem radušās izmaksas, kā arī Savienības intereses. Tāpēc šī regula paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai sasniegtu izvirzītos mērķus saskaņā ar LES 5. panta 4. punktu.

(12)

Darbībām, ko Savienība veic uz šīs regulas pamata, vajadzētu būt saskanīgām ar starptautiskajām tiesībām, tostarp starptautiskajām paražu tiesībām. Starp Savienības un dalībvalstu noslēgtajiem starptautiskajiem nolīgumiem ir Līgums par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kas ir uz noteikumiem balstītas daudzpusējas tirdzniecības sistēmas stūrakmens. Tāpēc ir svarīgi, lai Savienība turpinātu atbalstīt minēto sistēmu, kuras centrā ir PTO, un attiecīgā gadījumā izmantot tās strīdu izšķiršanas sistēmu.

(13)

Starptautiskās paražu tiesības, kas atspoguļotas ARSIWA 22. pantā un 49. līdz 53. pantā, atļauj ar zināmiem nosacījumiem, piemēram, ja tas ir samērīgi un par to tiek iepriekš paziņots, piemērot pretpasākumus, proti pasākumus, kuri citādi būtu pretrunā cietušās puses starptautiskajām saistībām pret valsti, kas ir atbildīga par starptautisko tiesību pārkāpumu, un kuru mērķis ir panākt pārkāpuma izbeigšanu vai tā reparāciju. Attiecīgi Savienības atbildes pasākumi vajadzības gadījumā varētu būt ne tikai pasākumi, kas ir saskanīgi ar Savienības starptautiskajām saistībām, bet arī izpausties kā starptautisko saistību nepildīšana attiecībā pret attiecīgo trešo valsti, ciktāl trešās valsts īstenotā ekonomiskā piespiešana ir starptautiski prettiesiska rīcība. Starptautiskās tiesības paredz, ka saskaņā ar proporcionalitātes principu pretpasākumiem jābūt samērīgiem ar nodarīto kaitējumu un tādiem, kuros ņemts vērā starptautiski prettiesiskās darbības smagums un attiecīgās tiesības. Šajā ziņā atbilstīgi starptautiskajām tiesībām Savienībai vai dalībvalstij nodarītais kaitējums ietver kaitējumu Savienības ekonomikas dalībniekiem.

(14)

Ja ekonomiskā piespiešana ir starptautiski prettiesiska darbība, Savienībai attiecīgā gadījumā būtu jāpieprasa trešai valstij ne tikai izbeigt ekonomisko piespiešanu, bet arī atlīdzināt jebkādu Savienībai nodarīto kaitējumu saskaņā ar ARSIWA 31. un 34. līdz 39. pantu. Ja Savienība saņem kompensāciju par Savienības operatoriem nodarīto kaitējumu, attiecīgā gadījumā un ciktāl iespējams, Savienība var apsvērt iespēju minēto kompensāciju nodot Savienības operatoriem, kuri ekonomiskās piespiešanas dēļ ir cietuši zaudējumus.

(15)

Starptautiskās tiesības aizliedz piespiešanu, kas līdz ar to ir prettiesiska darbība, situācijās, kad valsts īsteno tādus pasākumus kā tirdzniecības vai investīciju ierobežojumi, lai no citas valsts panāktu tādu darbību vai bezdarbību, kas minētajai valstij nav jāveic saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un kas ietilpst tās suverenitātē, un kad šāda piespiešana sasniedz zināmu kvalitatīvu vai kvantitatīvu slieksni atkarībā gan no sasniedzamajiem mērķiem, gan pielietotajiem līdzekļiem. Komisijai un Padomei būtu jāņem vērā kvalitatīvi un kvantitatīvi kritēriji, kas palīdz konstatēt, vai trešā valsts iejaucas Savienības vai dalībvalsts leģitīmajā suverēnajā izvēlē un vai tās darbība ir ekonomiska piespiešana, uz ko nepieciešama Savienības atbilde. Starp minētajiem kritērijiem vajadzētu būt elementiem, kas gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi raksturo trešās valsts īstenoto pasākumu veidu, ietekmi un mērķi. Piemērojot šos kritērijus, tiktu nodrošināts, ka šī regula attiektos tikai uz ekonomisko piespiešanu ar pietiekami nopietnu ietekmi vai, ja tiek draudēts ar ekonomisko piespiešanu, tikai uz ticamiem draudiem. Turklāt Komisijai un Padomei būtu rūpīgi jāpārbauda, vai trešai valstij ir leģitīms iemesls, proti, vai tās mērķis nav pievērsties starptautiski atzītām bažām, piemēram, cita starpā uzturēt starptautisko mieru un drošību, aizsargāt cilvēktiesības, aizsargāt vidi vai cīnīties pret klimata pārmaiņām.

(16)

Saskaņā ar starptautiskajām paražu tiesībām trešo valstu darbības ietver visu veidu darbības vai darbības trūkumu, tostarp draudus, kas starptautiskajās paražu tiesībās attiecināmi uz valsti. ARSIWA 2. panta a) punkts un 4. līdz 11. pants apstiprina, ka starptautiskās paražu tiesības par valsts rīcību īpaši uzskata: valsts institūciju rīcību; to personu vai struktūrvienību rīcību, kuras nav valsts institūcijas, bet kuras šīs valsts tiesību akti ir pilnvarojuši īstenot valsts varas elementus; to struktūrvienību rīcību, kuras viena valsts nodevusi citas valsts rīcībā; tās personas vai personu grupas rīcību, kura, īstenojot šādu rīcību, rīkojas saskaņā ar attiecīgās valsts norādījumiem vai tās vadībā vai kontrolē; tās personas vai personu grupas rīcību, kura īsteno valsts varas elementus bez vai ārpus oficiālām pilnvarām un tādos apstākļos, kad, piemēram, ir nepieciešama minēto varas elementu īstenošana; un rīcību, ko valsts ir atzinusi un pieņēmusi par savu.

(17)

Komisijai būtu jāpārbauda, vai trešo valstu pasākums ir uzskatāms par ekonomisko piespiešanu. Komisijai šāda pārbaude būtu jāveic, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no jebkura uzticama avota, tostarp no fiziskām un juridiskām personām, Eiropas Parlamenta, dalībvalsts vai arodbiedrībām. Lai noteiktu, vai trešā valsts piemēro vai draud piemērot pasākumus, kas ietekmē tirdzniecību vai investīcijas un kas ir uzskatāmi par ekonomisko piespiešanu, Komisijas un Padomes novērtējumam būtu jābalstās uz faktiem.

(18)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai un ņemot vērā ekonomiskās piespiešanas, kas ietekmē tirdzniecību un investīcijas, unikālo raksturu, būtu jāpiešķir Padomei īstenošanas pilnvaras konstatēt ekonomisko piespiešanu un noteikt, vai ir lietderīgi pieprasīt atlīdzināt Savienībai nodarīto kaitējumu. Īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei attiecas tikai uz apstākļiem, kas izriet no ekonomiskās piespiešanas, un nav uzskatāma par precedentu.

(19)

Pēc Komisijas veiktās pārbaudes, ja tā secina, ka trešās valsts pasākums ir ekonomiskā piespiešana, Komisijai būtu jāiesniedz priekšlikums Padomei par īstenošanas aktu, ar ko konstatē, ka trešās valsts pasākums atbilst ekonomiskās piespiešanas pastāvēšanas nosacījumiem. Minētajā priekšlikumā Komisijai būtu jānorāda orientējošs laikposms, kurā Komisijai jāizvērtē, vai ir izpildīti nosacījumi Savienības atbildes pasākumu pieņemšanai. Attiecīgā gadījumā Komisijai, arī būtu jāiesniedz priekšlikums Padomei par īstenošanas aktu, ar ko paredz, ka Savienībai ir jāpieprasa trešai valstij atlīdzināt Savienībai nodarīto kaitējumu. Turklāt ekonomiskā piespiešana var ietekmēt Savienību vai jebkuru dalībvalsti un tādējādi radīt vajadzību ātri rīkoties saskaņā ar šo regulu un ievērojot Savienības principus par solidaritāti starp dalībvalstīm un lojālu sadarbību. Tādēļ Padomei būtu jārīkojas ātri un jādara viss nepieciešamais, lai pieņemtu lēmumu astoņu nedēļu laikā pēc tam, kad Komisija iesniegusi priekšlikumu. Izmantojot savas īstenošanas pilnvaras, Padomei būtu jārīkojas saskaņā ar ekonomiskās piespiešanas pastāvēšanas nosacījumiem un kritērijiem, lai noteiktu, vai ir lietderīgi pieprasīt trešai valstij atlīdzināt Savienībai nodarīto kaitējumu.

(20)

Darbībās, ko Savienība veic, lai panāktu ekonomiskās piespiešanas izbeigšanu un, ja tas tiek pieprasīts, Savienībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, tai būtu jācenšas ātri un taisnīgi atrisināt šo jautājumu. Attiecīgi Komisijai būtu jānodrošina pienācīga iespēja apspriesties ar attiecīgo trešo valsti un, ja minētā trešā valsts ir gatava labticīgi sākt apspriedes, tajās nekavējoties jāiesaistās. Šādu apspriežu gaitā Komisijai būtu jācenšas izpētīt tādus līdzekļus kā tiešas sarunas, lietas nodošana starptautiskai iztiesāšanai vai trešās puses veikta mediācija, samierināšana vai vidutāja pakalpojumi, neskarot kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm. Konkrēti, ja trešā valsts aptur ekonomisko piespiešanu un piekrīt nodot lietu starptautiskai iztiesāšanai, vajadzības gadījumā ar minēto trešo valsti būtu jānoslēdz starptautisks nolīgums. Šādu starptautisku nolīgumu varētu noslēgt vai nu Savienība saskaņā ar LESD 218. pantu, vai attiecīgā dalībvalsts.

(21)

Savienībai būtu jāatbalsta trešās valstis, kuras skārusi tā pati vai līdzīga ekonomiskā piespiešana, vai citas ieinteresētas trešās valstis un jāsadarbojas ar tām. Savienībai būtu jāpiedalās starptautiskā koordinācijā jebkādos divpusējos, plurilaterālos vai multilaterālos forumos, kuri ir piemēroti tam, lai novērstu vai izskaustu ekonomisko piespiešanu. Komisijai būtu jāpauž Savienības nostāja pēc tam, kad tā ir apspriedusies ar Padomi saskaņā ar piemērojamiem Līgumiem, un attiecīgā gadījumā ar dalībvalstu līdzdalību.

(22)

Vēlams, lai Savienība proaktīvi izmantotu visus pieejamos līdzekļus kontakta veidošanai ar attiecīgo trešo valsti, tādus kā, piemēram, sarunas, iztiesāšana vai mediācija, un lai tā noteiktu atbildes pasākumus tikai tad, ja šādi līdzekļi nenoved pie tūlītējas un efektīvas ekonomiskās piespiešanas izbeigšanas un pienācīgā gadījumā, kad to attiecīgai trešai valstij pieprasījusi Savienība, Savienībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas un ja ir jārīkojas, lai aizsargātu Savienības un tās dalībvalstu intereses un tiesības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, un šāda rīcība ir Savienības interesēs. Ir lietderīgi, ka šī regula paredz piemērojamos noteikumus Savienības atbildes pasākumu noteikšanai un piemērošanai un vajadzības gadījumā ļauj ātri rīkoties, lai saglabātu minēto Savienības atbildes pasākumu efektivitāti.

(23)

Saskaņā ar šo regulu pieņemti Savienības atbildes pasākumi būtu jāizvēlas un jāizstrādā pēc objektīviem kritērijiem, tostarp: tā, cik efektīvi šie pasākumi rosina izbeigt ekonomisko piespiešanu un attiecīgā gadījumā atlīdzināt Savienībai nodarīto kaitējumu; kādas ir iespējas sniegt palīdzību tiem Savienības ekonomikas dalībniekiem, kurus skārusi ekonomiskā piespiešana; izvairīšanās no negatīvas ekonomiskās ietekmes un cita veida ietekmes uz Savienību vai šādas ietekmes samazināšana līdz minimumam; un nesamērīga administratīvā sloga un izmaksu nepieļaušana, piemērojot Savienības atbildes pasākumus. Būtu jāaizsargā Savienības investīciju vide un uz zināšanām balstīta ekonomika. Ir būtiski, lai, izvēloties un izstrādājot Savienības atbildes pasākumus, tiktu ņemtas vērā Savienības intereses, kas cita starpā ietver Savienības augšupējo un lejupējo nozaru un Savienības galapatērētāju intereses. Komisijai, apsverot Savienības atbildes pasākumus, priekšroka būtu jādod pasākumiem, kuri nesamērīgi neietekmē ekonomikas dalībniekiem paredzēto pasākumu juridisko noteiktību un paredzamību, kā arī uz attiecīgo valsts noteikumu administrēšanu. Ja Komisija apsver tādus Savienības atbildes pasākumus, kas ietekmē atļaujas, reģistrāciju, licences vai citas ar komercdarbību saistītas tiesības, tai būtu jādod priekšroka pasākumiem, kas ietekmē piemērojamās procedūras visā Savienībā un pamatojas uz sekundārajiem tiesību aktiem, vai, ja šādi pasākumi nav piemēroti, pasākumiem jomās, kuras detalizēti reglamentē Savienības tiesību akti. Savienības atbildes pasākumiem nevajadzētu traucēt administratīvus lēmumus, kuru pamatā ir zinātnisko pierādījumu novērtējums. Savienības atbildes pasākumi būtu jāizvēlas no plaša risinājuma variantu klāsta, lai katrā konkrētā gadījumā varētu pieņemt vispiemērotākos pasākumus.

(24)

Savienībai vajadzētu būt iespējai pieņemt vispārēji piemērojamus Savienības atbildes pasākumus, kas izstrādāti tā, lai tie ietekmētu attiecīgās trešās valsts konkrētās nozares, reģionus vai operatorus. Savienībai arī vajadzētu būt iespējai pieņemt Savienības atbildes pasākumus, ko piemēro konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, kurām ir saistība vai saikne ar trešās valsts valdību un kuras iesaistās vai var iesaistīties darbībās, uz kurām attiecas LESD 207. pants. Šādi mērķorientēti Savienības atbildes pasākumi var veicināt tūlītēju ekonomiskās piespiešanas izbeigšanu, vienlaikus efektīvi novēršot vai līdz minimumam samazinot šādas piespiešanas negatīvo ietekmi uz dalībvalstu ekonomiku, Savienības ekonomikas dalībniekiem un Savienības galapatērētājiem.

(25)

Kā daļu no Savienības atbildes pasākumiem, ko veic, lai panāktu, ka trešās valstis pārtrauc ekonomisko piespiešanu, Komisija var arī pieņemt pasākumus, ievērojot citus juridiskos instrumentus, kas nav šī regula un kas Komisijai piešķir īpašas pilnvaras, piemēram, attiecībā uz Savienības finansējuma piešķiršanu vai iespējām ierobežot dalību Savienības pētniecības un inovācijas pamatprogrammās, saskaņā ar tajās noteiktajām piemērojamām procedūrām. Šī regula neskar šādos citos juridiskos instrumentos paredzētos noteikumus un procedūras. Komisijai būtu jānodrošina, ka I pielikumā izklāstīto pasākumu pieņemšana tiek koordinēta ar pasākumiem, ko tā pieņem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kas nav šī regula. Jo īpaši Savienības vispārējai atbildei vajadzētu būt samērīgai un nepārsniegt Savienībai nodarīto kaitējumu. Neskarot šādos citos juridiskos instrumentos paredzētos pienākumus ziņot Eiropas Parlamentam vai Padomei, Komisijai būtu jāinformē Eiropas Parlaments un Padome par darbībām, ko veic saskaņā ar šādiem instrumentiem un kas ir sinhronizētas ar Savienības atbildes pasākumiem.

(26)

Lai noteiktu, kādi Savienības atbildes pasākumi ir piemērojami, ir lietderīgi paredzēt noteikumus par preču vai pakalpojumu izcelsmi un pakalpojumu sniedzēju, investīciju un intelektuālā īpašuma tiesību turētāju valstspiederību. Izcelsmes un valstspiederības noteikumi būtu jānosaka, ņemot vērā spēkā esošos nepreferenciālas tirdzniecības un ieguldījumu noteikumus, kas piemērojami saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un Savienības noslēgtiem starptautiskajiem nolīgumiem.

(27)

Lai konkrētā gadījumā panāktu ekonomiskās piespiešanas izbeigšanu un attiecīgā gadījumā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu un vajadzības gadījumā nodrošināt Savienības atbildes pasākumu efektivitāti, bet jo īpaši novērst izvairīšanos no tiem un to apiešanu, Savienības atbildes pasākumi, kuros ietverti ārvalstu tiešo ieguldījumu vai pakalpojumu tirdzniecības ierobežojumi, būtu jāpiemēro tikai tādiem pakalpojumiem vai tiešajiem ieguldījumiem, ko Savienībā sniedz vai veic viena vai vairākas Savienībā iedibinātas juridiskas personas, un kuras ir attiecīgās trešās valsts personu īpašumā vai kontrolē. Lēmums par šādu ierobežojumu noteikšanu būtu pienācīgi jāpamato uz šīs regulas pamata pieņemtos īstenošanas aktos, ņemot vērā šajā regulā izvirzītos kritērijus.

(28)

Pēc Savienības atbildes pasākumu pieņemšanas Komisijai būtu regulāri jāvērtē situācija, kas saistīta ar ekonomisko piespiešanu, Savienības atbildes pasākumu efektivitāti un to ietekmi uz Savienības interesēm, lai attiecīgi pielāgotu, apturētu vai izbeigtu Savienības atbildes pasākumus. Tāpēc ir nepieciešams paredzēt noteikumus un procedūras Savienības atbildes pasākumu grozīšanai, apturēšanai un izbeigšanai, kā arī izklāstīt apstākļus, kādos ir lietderīgi grozīt, apturēt vai izbeigt Savienības atbildes pasākumus.

(29)

Ņemot vērā potenciālo ietekmi uz ieinteresētajām personām, Savienības atbildes pasākumu pieņemšanas un grozīšanas nolūkos un, ja vajadzīgs, – to apturēšanas un izbeigšanas nolūkos – ir svarīgi paredzēt iespēju iesaistīt šādas ieinteresētās personas, tostarp uzņēmumus.

(30)

Ņemot vērā trešo valstu īstenotu ekonomisko piespiešanu un jo īpaši tās biežumu un smagumu, Komisijai, lai nodrošinātu saskaņotību ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, būtu jānodrošina vienots kontaktpunkts šīs regulas darbības vajadzībām un attiecīgi būtu jārīkojas, lai nodrošinātu, ka Savienība spēj labāk paredzēt ekonomisko piespiešanu un efektīvi atbildēt uz to.

(31)

Ir būtiski gādāt, ka Eiropas Parlaments un Padome tiek regulāri un savlaicīgi informēti par attiecīgām norisēm šīs regulas piemērošanā un attiecīgā gadījumā tiem ir iespēja apmainīties viedokļiem ar Komisiju.

(32)

Lai varētu pielāgot izcelsmes vai valstspiederības noteikumus ar mērķi ņemt vērā attiecīgās norises starptautiskajos instrumentos un pieredzi, kas gūta, piemērojot pasākumus saskaņā ar šo regulu vai citiem Savienības aktiem, saskaņā ar LESD 290. pantu būtu jādeleģē pilnvaras Komisijai pieņemt aktus, lai grozītu II pielikumu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (2). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(33)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šajā regulā paredzēto Savienības atbildes pasākumu īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (3).

(34)

Pārbaudes procedūra būtu jāizmanto Savienības atbildes pasākumu pieņemšanai un to grozīšanai, apturēšanai vai izbeigšanai, tā kā minētie pasākumi nosaka Savienības atbildi uz ekonomisko piespiešanu, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā. Ņemot vērā šīs regulas īpašo raksturu un to, ka Savienības atbildes pasākumi ir īpaši sensitīvs jautājums, Komisijai nevajadzētu pieņemt īstenošanas akta projektu par Savienības atbildes pasākumiem, ja komiteja nesniedz atzinumu par minēto aktu. Izmantojot savas īstenošanas pilnvaru, Komisijai īpaša uzmanība būtu jāpievērš risinājumiem, kas saņem visplašāko iespējamo atbalstu starp dalībvalstīm, un visos procedūras posmos, tostarp pārsūdzības komitejā, būtu jārod līdzsvaroti risinājumi un jāizvairās no tā, ka tās nostāja ir pretrunā jebkādai dominējošai nostājai dalībvalstu vidū, jo īpaši attiecībā uz īstenošanas akta projekta piemērotību.

(35)

Komisijai būtu jāpieņem nekavējoties piemērojami ierobežota ilguma īstenošanas akti, ja pienācīgi pamatotos gadījumos, kuri saistīti ar Savienības atbildes pasākumu grozīšanu vai apturēšanu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ ir ātri jārīkojas, lai nepieļautu neatgriezenisku kaitējumu Savienībai vai dalībvalstij vai nodrošinātu saskanību ar starptautiskajām tiesībām. Ar šādu paātrinātu rīcību varētu novērst to, ka ekonomiskā piespiešana rada vai pasliktina jebkādu ekonomisku kaitējumu, bet jo īpaši aizsargāt akūtas un būtiskas Savienības vai dalībvalsts intereses.

(36)

Visās darbībās, kas veiktas saskaņā ar šo regulu, tostarp tādu Savienības atbildes pasākumu pieņemšanā, kas attiecas uz atsevišķām fiziskām vai juridiskām personām, ir jāievēro Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Turklāt jebkādu personas datu apstrādē saskaņā ar šo regulu ir jāievēro piemērojamie personas datu aizsardzības noteikumi. Dalībvalstu ierēdņiem, kas iegūst šajā regulā paredzēto informāciju, personas datu apstrāde ir jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (4). Savienības iestādēm personas datu apstrāde ir jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1725 (5).

(37)

Komisijai būtu jāvērtē uz šīs regulas pamata pieņemtie Savienības atbildes pasākumi no efektivitātes un darbības viedokļa, un attiecīgā gadījumā jāizdara secinājumi par turpmākiem Savienības atbildes pasākumiem. Komisijai šī regula būtu jāpārskata arī pēc tam, kad tā būs guvusi pietiekamu pieredzi, kas saistīta ar tās piemērošanu un īstenošanu un arī tās mijiedarbību ar citām Savienības rīcībpolitikām un esošajiem tiesību instrumentiem, tostarp Padomes Regulu (EK) Nr. 2271/96 (6). Šīs regulas pārskatīšanai būtu jāaptver tās darbības joma, darbība, lietderība un efektivitāte. Komisijai par savu vērtējumu būtu jāpaziņo Eiropas Parlamentam un Padomei,

1)

“trešās valsts pasākums” ir jebkura darbība vai bezdarbība, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām attiecināma uz trešo valsti;

2)

“konkrēts akts” ir jebkurš attiecīgi Savienības, dalībvalsts vai trešās valsts iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras tiesību akts vai cits akts, tostarp nostājas paušana;

3)

“Savienībai nodarītais kaitējums” ir nelabvēlīga ietekme, tostarp ekonomiskais kaitējums, ko ekonomiskā piespiešana radījusi Savienībai vai dalībvalstij, tostarp Savienības ekonomikas dalībniekiem;

4)

“trešā valsts” ir jebkura valsts, atsevišķa muitas teritorija vai cits starptautisko tiesību subjekts, kas nav Savienība vai dalībvalsts.

a)

būtiskas informācijas un pieredzes apmaiņu, lai veicinātu saskaņotu atbildi uz šādu ekonomisko piespiešanu;

b)

koordināciju attiecīgos starptautiskos forumos;

c)

koordinētu atbildi uz ekonomisko piespiešanu.