Ziņotājs: Nicola CAPUTO (IT/RENEW E.), Kampānijas reģiona izpildpadomes loceklis

POLITIKAS IETEIKUMI

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK)

Pašreizējā situācija un turpmākie izaicinājumi

1.

norāda, ka kopējā lauksaimniecības politika (KLP) un – kaitējošu notikumu gadījumā – ex-post kompensācijas jau 35 gadus ir palīdzējušas novērst vai mazināt daudzu riska faktoru ietekmi uz Eiropas lauksaimniecības produktu ražotājiem un ES lauku teritoriju noturību. Tāpēc Komiteja uzsver, ka par lauksaimniecības kultūraugiem un dzīvniekiem nodarīto kaitējumu ir vajadzīgas savlaicīgas kompensācijas sistēmas, kurās ņemta vērā pilna ekonomiskā ietekme, tostarp blakusietekme uz ražošanas jaudu;

2.

iesaka izstrādāt ES mēroga pamatnostādnes īpašuma un personīgās kompensācijas jomā. Tas ietver administratīvo pienākumu nodošanu valsts iestādēm, nodrošinot, ka personas, kurām ir zemāks prasmju līmenis un kuras bieži vien dzīvo nabadzīgās un izolētās teritorijās, var vienlīdzīgi piekļūt iespējām;

3.

uzskata, ka ir pienācis īstais brīdis primārā sektora labā izveidot jaunu publiskās intervences modeli, kas būtu balstīts uz labvēlīgas eksternalitātes radīšanu un arvien vairāk vērsts uz finansējuma ģeogrāfisko, nevis nozares dimensiju, jo lauksaimniekiem nodrošinātās aizsardzības līmenis minētajā nozarē ir pakāpeniski pazeminājies. Šī pāreja ir vajadzīga, lai vērstos pret lauksaimnieku aizsardzības līmeņa pakāpenisko pazemināšanu, īpašu uzmanību pievēršot kalnu apgabalu, mazāk attīstīto reģionu un videi nekaitīgas ekstensīvās lopkopības unikālajām vajadzībām; uzsver, ka dažādos ES reģionos arvien vairāk lauku saimniecību pārtrauc darbību, ko pavada lauksaimniecības zemes pamešana un lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības samazināšanās; šī parādība it īpaši skar mazas lauku un/vai lopkopības saimniecības, kas veido ES lauku apvidu sociālo un ekonomisko struktūru un kurām ir stratēģiska nozīme, lai attiecīgo teritoriju pasargātu no smagiem un lieliem ugunsgrēkiem, saglabātu biodaudzveidību un cīnītos pret augsnes eroziju;

4.

ir pārliecināta, ka galvenais aspekts, kurš bieži tiek novērtēts par zemu, ir tas, ka uzņēmumiem, lauku un perifērajām teritorijām, kā arī iedzīvotājiem rodas jaunas vajadzības un tie saskaras ar jauniem izaicinājumiem, kas ir saistīti, bet neaprobežojas tikai ar iedzīvotāju skaita samazināšanos, intelektuālā darbaspēka emigrāciju un paaudžu maiņu lauksaimniecības nozarē un kas noteikti stimulēs un virzīs nākamās KLP reformas, kurās būtu vairāk jāņem vērā gados jaunu lauksaimnieku situācija un ģimenes saimniecību modeļi un kurām jāturpina veicināt lauksaimniecības pārtikas nozari. Viens no jaunajiem izaicinājumiem un vajadzībām ir juridisko ierobežojumu spēcīgā asimetrija starp ES un trešo valstu lauksaimniekiem attiecībā uz pārtikas nekaitīguma garantēšanu patērētājiem. Šāda situācija vājina ES lauksaimnieku pozīciju globālajā tirgū: ja nav pietiekami piemērotu izsekojamības un informēšanas instrumentu, tā var radīt nopietnu traucējumu risku pārtikas nozarē, patērētājus maldinošu praksi un ES lauksaimnieku konkurētspējas zudumu. Komiteja uzsver, ka šajā reformā ir svarīgi risināt unikālās problēmas, ar kurām saskaras kalnu apgabali, mazāk attīstītie reģioni un tradicionālā, videi draudzīgā ekstensīvā lopkopība;

5.

uzskata, ka attiecībā uz primāro sektoru profesionālās zvejas gadījumā ir steidzami jānomaina un jādemontē noteikti zvejas kuģi, it īpaši mazie koka traleri, jo nav ne speciālistu, kas tos remontētu, ne arī apdrošināšanas sabiedrību, kas apdrošinātu pret risku, kuram pakļauti šādi veci un mazi koka kuģi. Publiskais finansējums, kura mērķis ir modernizēt mazo uzņēmumu flotes un zvejas darbības un padarīt tās ilgtspējīgākas, atvieglos pienācīgu ienākumu radīšanu primārajā pārtikas sektorā;

6.

atgādina, ka Eiropas Parlaments (2022. gada 15. septembra rezolūcija 2022/2829 (RSP) (1)) nesen aicināja Eiropas Savienību pastiprināt centienus cīņā pret klimata pārmaiņām un it īpaši to sekām;

7.

atgādina, ka riska pārvaldības jautājums Eiropas debatēs par KLP ir parādījies tikai pēdējos gadu desmitos un ES līmeņa tiesību aktos tas tika iekļauts, kad tika apstiprināta veselīguma pārbaude (Padomes Regula (EK) Nr. 73/2009 (2)), ar kuru dalībvalstīm pirmo reizi tika piedāvāta iespēja vispārīgi izmantot daļu no tiešajiem maksājumiem paredzētajiem finanšu līdzekļiem, lai atbalstītu lauksaimnieku piekļuvi divu veidu segumam: apdrošināšanas prēmijām un kopfondiem, kas sedz nelabvēlīgu laika apstākļu, augu slimību, dzīvnieku slimību un vides katastrofu radītos zaudējumus ražošanai;

8.

ir pārliecināta, ka atteikšanās Eiropas Savienībā saglabāt un aizsargāt lauksaimniecības ainavas un lauksaimniecības ainavu mozaīku, ko skārusi lauksaimniecības pārtraukšana apgabalos, kuros ir vislielākais ugunsgrēku un erozijas risks, savukārt novedīs gan pie lauku saimniecību pamešanas un līdz ar to pie minēto risku saasināšanās, gan pie biodaudzveidības zuduma. Tāpēc šo lauksaimniecības ainavu aizsardzībai un revitalizācijai ir stratēģiskā vērtība;

9.

atgādina, ka RK nesen pieņēma atzinumu “Krīžgatavība un krīžu pārvarēšana: Eiropas Savienības, tās reģionu un pilsētu noturības stiprināšana” (3), kurā norādīts, ka Eiropai, reformējot savu reaģēšanas struktūru un tiesību aktus, ir savlaicīgi jāsagatavojas, lai spētu pārvarēt neparedzamu un spēcīgu krīžu ekonomisko, sociālo un politisko ietekmi. Šajā saistībā, ņemot vērā pašreizējo starptautisko pārtikas tirgu un tā tendences, liela stratēģiskā vērtība ir Eiropas Savienībā saglabāt un nezaudēt uztursuverenitāti. Tādēļ praksē ir steidzami jāveic jauni pasākumi, tostarp pētniecības, izstrādes un inovācijas sasniegumi jānodod kvalitatīvas un veselīgas vietēji ražotas pārtikas nozarēm, tirgum, pieprasījumam un piedāvājumam;

10.

uzskata, ka pašreizējās klimata tendences tagad ir kļuvušas par strukturālu problēmu; kari un epidēmijas gan izraisa krīzes, tostarp smagas, taču tām ir gadījuma raksturs un tās ir neprognozējamas;

11.

uzsver, ka klimata pārmaiņām jāpievēršas, izmantojot ļoti precīzu publiskās intervences paradigmu, lai stiprinātu lauksaimniecības uzņēmumu un ES iekšējo apgabalu noturību;

12.

aicina definēt jaunu teorētisku atsauces modeli, lai atrastu pareizu pieeju ienākumu riska pārvaldībai lauksaimniecībā un ES lauku apvidu izturētspējai; ar to tiktu ieviesta “rīkkopas” koncepcija, kurā līdztekus publiskajai rīcībpolitikai var eksistēt privāti pasākumi un instrumenti;

Ierosinātā politika

13.

vērš uzmanību uz to, ka galvenais risināmais jautājums ir nodrošināt lauksaimniecības uzņēmumu, lauku apgabalu un attālo teritoriju ekonomisko izdzīvošanu, nodrošinot lauksaimnieku ekonomisko noturību pret katastrofāliem laikapstākļiem un anomālām tirgus krīzēm, kas arvien biežāk un spēcīgāk iespaido ES lauksaimnieku ražošanas un ekonomiskās spējas;

14.

ir pārliecināta, ka nesagatavotība šādai perspektīvai vājinātu zaļā kursa un stratēģijas “No lauka līdz galdam” pašus pamatus;

15.

ir pārliecināta, ka tagad neizstrādāt jaunu intervences modeli ar mērķi gan ex-ante, gan ex-post efektīvi reaģēt uz vispārējā scenārija izmaiņām, kuras nomāc ES lauksaimniecības uzņēmumu ekonomisko ilgtspēju, nozīmētu atteikšanos no KLP mērķiem attiecībā uz vides, ainavas, bioloģiskās daudzveidības un dzīvnieku labturības aizsardzību;

16.

ņemot vērā pašreizējo nopietno krīzi nozarē, aicina padziļināt debates par iespējamiem korektīviem pasākumiem KLP jomā un šobrīd notiekošajās debatēs par ES budžeta pārskatīšanu vairāk nekā līdz šim pozicionēt RK kā spēcīgu un autoritatīvu lauksaimniecības politikas dalībnieku;

17.

aicina Eiropas Komisiju sadarboties un nodrošināt maksimālu elastību, arī pašreizējās lauksaimniecības politikas un jau pieejamo instrumentu ietvaros, un stiprināt instrumentus reaģēšanai uz klimata krīzēm, tostarp lieliem mežu ugunsgrēkiem un ārkārtējiem plūdiem, kas apdraud lauksaimnieku, it īpaši mazo lauksaimnieku, ražošanas jaudu; atbalsta ieceri palielināt lomu tiem instrumentiem, ar ko reaģē uz klimata krīzēm nākotnē, un uzskata, ka šī loma būtu jāapspriež arī dokumentā, kurā izklāstīts stratēģiskais dialogs par KLP;

18.

tā kā, ņemot vērā postījumu apmēru, būs vajadzīgi ievērojami līdzekļi, lai kompensētu augu un dzīvnieku audzēšanas zaudējumus un atjaunotu iznīcināto infrastruktūru, aicina Eiropas Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un strādāt pie steidzamiem palīdzības pasākumiem, lai pēc iespējas mazinātu dabas katastrofu sekas; un ņemot vērā to, ka ir gaidāma šādu parādību atkārtošanās, par prioritāti būtu uzskatāma padziļināta diskusija par attiecīgajiem ES instrumentiem;

19.

aicina Eiropas Komisiju, Parlamentu un dalībvalstis saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku laikposmam pēc 2027. gada nekavējoties sākt nopietnas un padziļinātas pārdomas par instrumentiem, kas ES būtu jādara pieejami lauksaimniekiem, lai atbilstoši, pienācīgi un savlaicīgi atbalstītu lauksaimniekus saistībā ar dabas katastrofu radītajiem kaitējumiem, kas diemžēl notiek arvien biežāk un rada katastrofālas sekas ekonomikā, sociālajā struktūrā un lauksaimnieciskajā ražošanā, apdraudot pārtikas piegādes drošību;

20.

pauž cerību, ka šis priekšlikums, kurā integrēti visu RK politisko grupu uzskati un redzējums sagatavošanas posmā, sekmēs radikālas izmaiņas instrumentos, kas tiek nodoti Eiropas lauksaimnieku rīcībā ar mērķi palielināt viņu ekonomisko noturību;

21.

uzsver, ka pēc tam, kad būs skaidri noteikta atsevišķu ES teritoriju (reģionu un komūnu) neaizsargātība pret ekstremāliem laikapstākļiem un ar tiem saistīto ekonomikas krīžu sekām, ir vajadzīga sinerģija ar kohēzijas politikas pasākumiem;

22.

ierosina izveidot Eiropas sistēmu, ar kuras palīdzību tiktu kartēts gan sistēmisku ekstremālu laikapstākļu (piemēram, sausuma un plūdu) risks, gan citi iespējamie riski, kas apdraud lauku saimniecību dzīvotspēju. Šāda kartēšana varētu papildināt pašreizējo darbu, ko Kopīgais pētniecības centrs (JRC) drīz būs pabeidzis saistībā ar reģionālās un vietējās neaizsargātības apkopojumu;

23.

ierosina ar finanšu resursiem, kas piešķirti papildus KLP paredzētajiem, izplānot pilnīgi jaunu paradigmu, kura spētu piedāvāt efektīvākas un ātrākas atbildes uz ES lauksaimnieku un lauku teritoriju vajadzībām;

24.

uzskata, ka jaunas paradigmas ieviešana esošo publisko finanšu resursu efektīvākai un savlaicīgākai izmantošanai uzlabotu ES lauksaimnieku ekonomisko noturību tiešā un eksponenciālā veidā un it īpaši aizsargātu konkrētas zonas un mežus parasti novārtā atstātās teritorijās, kurām raksturīgas maza mēroga ekonomikas saimniecības, kas pakļautas lielam pamešanas riskam un ir ļoti neaizsargātas pret jaunajiem klimata scenārijiem. Šādos apgabalos ģimenes lauku saimniecību klātbūtnei ir izšķiroša nozīme mežu un biodaudzveidības saglabāšanā;

25.

atzīst kalnu apgabalu, mazāk attīstīto reģionu un tradicionālās, videi draudzīgās ekstensīvās lopkopības izšķirošo nozīmi biodaudzveidības un ekoloģiskā līdzsvara saglabāšanā. Šie reģioni sniedz būtisku ieguldījumu kultūras mantojumā un ilgtspējīgā praksē, kas ir vitāli svarīga ES lauksaimniecības ilgtermiņa noturībai. Tādēļ Komiteja aicina īstenot mērķtiecīgus politikas pasākumus un ieviest atbalsta mehānismus, lai risinātu īpašās problēmas, ar kurām saskaras lauksaimnieki minētajos apgabalos, un nodrošinātu vidiski ilgtspējīgās tradicionālās lauksaimniecības prakses saglabāšanu;

26.

uzskata, ka mazajiem lauksaimniekiem, neraugoties uz iesaistīšanos lopkopībā, kas koncentrējas uz liellopu audzēšanu, ir grūti efektīvi piekļūt ES līdzekļiem un dotācijām un tos izmantot. Tādas problēmas kā sarežģīti pieteikšanās procesi, pārmērīga birokrātija un stingras dokumentācijas prasības samazina līdzdalības līmeni, sekmīgo pieteikumu skaitu un līdzekļu izmantojumu. Piekļuves ES atbalstam vienkāršošana, samazinot administratīvos šķēršļus līdz minimumam un sniedzot palīdzību uz vietas, varētu ievērojami uzlabot situāciju, veicinot līdzekļu labāku izmantošanu vietējā lauksaimniecības sektorā;

27.

atgādina: lai veicinātu lauksaimnieku ģimeņu klātbūtni, papildus tiešiem pasākumiem, kas saistīti ar ražošanu un riska pārvaldību, ir būtiski, lai lauku kopienās, kurās šādas ģimenes dzīvo, būtu dzīves kvalitātes obligātais minimums, tostarp piekļuve pamatpakalpojumiem, piemēram, izglītībai un veselības aprūpei, pienācīgai telekomunikāciju infrastruktūrai, brīvā laika pavadīšanas un kultūras iespējām utt. Šādi pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti depopulācijas apdraudētos apgabalos, arī būtu jāuzskata par daļu no jaunas resursu izmantošanas paradigmas, kas būtu nepieciešama;

28.

uzskata arī: tāpat kā lauksaimniecībai ir izšķiroša nozīme sauszemes biodaudzveidības saglabāšanā, zvejas un akvakultūras darbības pilda nozīmīgu funkciju jūras biodaudzveidības saglabāšanā. Tādēļ ir ļoti svarīgi izstrādāt un ieviest stratēģijas, ar kurām mīkstināt klimata pārmaiņu ietekmi uz zivju krājumiem; tāpat arī jānovērtē klimata pārmaiņu ietekme uz akvakultūru, ņemot vērā katras teritorijas ražošanas sistēmu, izmantoto tehnoloģiju, sugu, ģeogrāfiskās atrašanās vietas un vides īpatnību sarežģīto daudzveidību;

29.

ierosina ieviest inovatīvi orientētus riska pārvaldības instrumentus, tostarp zivsaimniecības un akvakultūras uzņēmumu ekonomiskās pārvaldības stabilizācijai, jo līdz šim izmantotie pārvaldības instrumenti nav bijuši piemēroti, lai panāktu zivsaimniecības nozares vidisko ilgtspēju;

30.

uzskata, ka politiskajās prioritātēs jāiekļauj šādi aspekti: — pievērsties klimata krīzei un enerģētikas krīzei un to sociālajai ietekmei uz vietējām kopienām, reģioniem, provincēm un komūnām; — veidot noturīgas kopienas, izmantojot ex ante intervences atbilstīgi atsevišķu teritoriju konkrētajām vajadzībām un pašu teritoriju neaizsargātības līmenim, tostarp izveidojot brīdinājuma sistēmu klimata, vides, veselības un tirgus krīzēm; — nostiprināt ES teritoriālo kohēziju, nodrošinot efektīvu integrāciju starp tālākajiem apgabaliem un tiem, kas atrodas tuvāk pilsētu centriem; katram reģionam ir jābūt iespējai brīvi noteikt intervences pasākumu prioritātes, savukārt Eiropas Savienībai ir jāuzņemas tādas finanšu sistēmas izveide, kas spētu centralizēti atbalstīt minētās teritorijas lielu ekonomikas un sociālo krīžu gadījumā, kuras izraisījuši katastrofāli klimata notikumi un anomāli tirgus apstākļi;

31.

ierosina ieviest riska pārvaldības instrumentus, kuru mērķis būtu aizsargāt un apsaimniekot ES lauksaimniecības ainavas, kam draud izzušana un ko skārušas ārkārtējas dabas parādības, lai stabilizētu un saglabātu lauksaimniecisko darbību, tādējādi novēršot lauksaimniecības pamešanu šajos apgabalos, veicinot noturīgu lauksaimniecības kopienu revitalizāciju tajos un popularizējot veselīgas ES ražotas pārtikas patēriņu;

Pašvaldību iesaistīšana un stratēģiskā nozīme

32.

uzsver, ka lielākā daļa ES valstu savā riska pārvaldība koncentrējas uz apdrošināšanas instrumentiem, kuru efektivitāte ir izrādījusies vāja; tādēļ atkārtoti uzsver RK jau sen pausto nostāju, ka ienākumu apdrošināšanas shēmas drīzāk nodrošina labumu apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem, nevis lauksaimniekiem, un nodokļu maksātājiem tās izmaksā dārgi. Būtu jāveic pētījums un jāizvērtē Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā ieviestais apdrošināšanas režīms;

33.

norāda, ka pēdējos trijos gados tūkstošiem lauksaimniecības uzņēmumu ir pārtraukuši darbību, jo Eiropas Savienībā nav efektīva un iedarbīga drošības tīkla, kas spētu pienācīgi aizsargāt lauku saimniecību ienākumus un tādējādi lauksaimniekus un iedzīvotājus noturēt lauku apvidos, saskaroties ar iepriekšējos gados vēl nepieredzētiem klimata un no tā izrietošajiem tirgus scenārijiem;

34.

atzīmē, ka JRC veiktā analīze liecina, ka katastrofu radīto zaudējumu vidējais apjoms ir aptuveni 8 miljardi EUR gadā; paredzams, ka tuvākajos gados šī summa pieaugs, ņemot vērā klimata pārmaiņu ietekmes pastiprināšanos, kas tieši biežāku un intensīvāku katastrofu dēļ primārajam sektoram un lauku apvidiem kļūst ārkārtīgi bīstami;

35.

uzsver, ka tāpēc šā atzinuma mērķis nav ķerties pie riska pārvaldībai paredzētas intervences sistēmas, ko KLP ietvaros pirmo reizi ieviesa ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (4) 37.–39. pantu;

36.

vērš uzmanību uz faktu, ka pašreizējais krīzes rezerves mehānisms vēl nesen (2023. gada jūnijā) ir izrādījies nepiemērots, lai savlaicīgi un pienācīgi reaģētu uz ES lauksaimnieku un teritoriju vajadzībām. Piešķirtie resursi veidoja mazāk nekā 5 % no lauksaimniekiem un teritorijām nodarītā kaitējuma;

37.

norāda, ka ir vajadzīgi tālāki soļi, jo attiecībā uz notiekošajām klimata pārmaiņām šāda pieeja nav piemērota; tā ir tikai finanšu resursu izšķērdēšana, jo intervences koncepcija neatbilst mērķim;

38.

aicina Komisiju, saskaroties ar šādiem satricinājumiem, kas tagad uzskatāmi par strukturāliem, efektīvāk izmantot krīzes rezerves fondus, mudinot izveidot mehānismu pieejamo resursu piesaistīšanai ar mērķi sniegt konkrētus un efektīvus risinājumus ES lauksaimniekiem un lauku apvidiem, kā arī, saskaroties ar ārkārtas situācijām klimata jomā, piešķirt papildu finanšu resursus līdztekus pašreizējiem;

39.

uzskata, ka pieejamie instrumenti (tostarp kopieguldījumu fondi un krīzes fonds) saskaras ar resursu nepietiekamību, tādēļ uzskata, ka ir ievērojami jāpalielina to budžeta rezerve, kā arī jādažādo pieejamo instrumentu klāsts;

40.

aicina ES iestādes, dalībvalstis un reģionus jauno pieeju riska pārvaldībai uzskatīt par vēsturiska pagrieziena punktu Eiropas lauksaimniecības nākotnei: ir laiks sniegt piemērotas un konkrētas atbildes, palīdzot uzņēmumiem pārvarēt grūtības, ko rada mainīgā vide, kurā tās darbojas.

---

(1)  Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. septembra rezolūcija par sausuma, ugunsgrēku un citu ekstrēmu laikapstākļu radītajām sekām: ES centienu pastiprināšana klimata pārmaiņu apkarošanai (2022/2829(RSP)) (OV C 125, 5.4.2023., 135. lpp.)., https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-9-2022-0330_LV.html.

(2)  Padomes Regula (EK) Nr. 73/2009 (2009. gada 19. janvāris), ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 30, 31.1.2009., 16. lpp.), https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A32009R0073.

(3)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Krīžgatavība un krīžu pārvarēšana: Eiropas Savienības, tās reģionu un pilsētu noturības stiprināšana” (OV C 257, 21.7.2023., 6. lpp.).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1305/2013 (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp.).