1)

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tie pieļauj tādu dalībvalsts judikatūru, saskaņā ar kuru tiesai, kas izskata prasību, kuru cēlis pārdevējs vai piegādātājs un ar kuru tiek lūgts piespriest patērētājam samaksāt prasījuma, kas izriet no līguma ar to, summas atlikumu, ir aizliegts pēc savas ierosmes pārbaudīt šā līguma noteikumu eventuālo negodīgumu, ja ar iepriekš pasludinātu spriedumu, kas ieguvis res judicata spēku un kas attiecas uz tā paša prasījuma citu daļu, uz šīs direktīvas pamata jau ir lemts par šo noteikumu spēkāesamību. Taču šīs tiesību normas nepieļauj to, ka minētā tiesa nevar pēc savas ierosmes pārbaudīt to šāda līguma noteikumu vai to daļu eventuālo negodīgumu, kas netika pārbaudīti saistībā ar minēto iepriekšējo spriedumu.

2)

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tie pieļauj tādu dalībvalsts judikatūru, saskaņā ar kuru tiesai, kas izskata prasību, kuru cēlis pārdevējs vai piegādātājs un ar kuru tiek lūgts piespriest patērētājam samaksāt prasījuma, kas izriet no līguma ar to, summas atlikumu, ir aizliegts pēc savas ierosmes pārbaudīt šā līguma noteikumu eventuālo negodīgumu, ja ar iepriekš pasludinātu spriedumu, kas ieguvis res judicata spēku un kas attiecas uz tā paša prasījuma citu daļu, uz šīs direktīvas pamata jau ir lemts par šo noteikumu spēkāesamību un ja minētā iepriekšējā sprieduma pamatojums dod minētajai tiesai iespēju identificēt noteikumus vai noteikumu daļas, kas pārbaudīti saistībā ar pirmo tiesvedību, kā arī iemeslus – kas gan izklāstīti tikai kopsavilkuma veidā –, kuru dēļ tiesa pirmajā tiesvedībā atzina, ka šie noteikumi vai noteikumu daļas nav negodīgi.