7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/1

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/2

—

Jaungada diena,

—

Otrās Lieldienas,

—

1. maijs,

—

Debesbraukšanas diena,

—

Vasarsvētku pirmdiena,

—

23. jūnijs,

—

15. augusts,

—

1. novembris,

—

25. decembris,

—

26. decembris.

—

2018. gada Ziemassvētki: no pirmdienas, 2018. gada 17. decembra, līdz svētdienai, 2019. gada 6. janvārim, ieskaitot,

—

2019. gada Lieldienas: no pirmdienas, 2019. gada 15. aprīļa, līdz svētdienai, 2019. gada 28. aprīlim, ieskaitot,

—

2019. gada vasara: no otrdienas, 2019. gada 16. jūlija, līdz sestdienai, 2019. gada 31. augustam, ieskaitot.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/4

—

2018. gada Ziemassvētki: no pirmdienas, 2018. gada 17. decembra, līdz svētdienai, 2019. gada 6. janvārim, ieskaitot,

—

2019. gada Lieldienas: no pirmdienas, 2019. gada 15. aprīļa, līdz svētdienai, 2019. gada 28. aprīlim, ieskaitot,

—

2019. gada vasara: no otrdienas, 2019. gada 16. jūlija, līdz sestdienai, 2019. gada 31. augustam, ieskaitot.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/5

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/6

1)

Apelācijas sūdzību noraidīt.

2)

SNCF Mobilités sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas, Mory SA un Mory Team tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/6

1)

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams tādam atbildētājam kā pamatlietā, kura domicils ir trešajā valstī.

2)

Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz aviopasažieru prasību izmaksāt kompensāciju par ilgu savienotā reisa kavēšanos, kas, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, ir vērsta pret apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kurš nav attiecīgā pasažiera līgumslēdzēja puse.

3)

Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka savienotā reisa gadījumā šī reisa “izpildes vieta” šo tiesību normu izpratnē ir otrā lidojuma ielidošanas vieta, ja pārvadāšanu šajos divos lidojumos veikuši divi dažādi gaisa pārvadātāji un ja prasība izmaksāt kompensāciju atbilstoši Regulai Nr. 261/2004 ilgas šī savienotā reisa kavēšanās dēļ ir balstīta uz traucējumu, kas noticis pirmajā no šiem lidojumiem, kuru veicis gaisa pārvadātājs, kurš nav attiecīgo pasažieru līgumslēdzēja puse.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/7

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/8

1)

Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem 8. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, lai novērtētu, vai ražojuma izskata iezīmes nosaka vienīgi tā tehniskā funkcija, ir jāpierāda, ka šī funkcija ir vienīgais faktors, kas ir noteicis šīs iezīmes, jo alternatīvu dizainparaugu esamība šajā ziņā nav noteicošā.

2)

Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ražojuma izskata attiecīgās iezīmes nosaka vienīgi tā tehniskā funkcija šīs tiesību normas izpratnē, valsts tiesai ir jāņem vērā katra atsevišķā gadījuma atbilstošie objektīvie apstākļi. Šajā ziņā nav jābalstās uz “objektīva novērotāja” skatpunktu.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/9

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/9

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/10

1)

Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedumu FIH Holding un FIH Erhvervsbank/Komisija (T-386/14, EU:T:2016:474).

2)

Noraidīt pirmo Eiropas Savienības Vispārējā tiesā izvirzīto prasības pamatu.

3)

Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai nolēmuma par otro pamatu pieņemšanai.

4)

Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/11

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/11

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/12

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, tāda jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kāda ir pamatlietā, kas ietverta vispārējos pārdošanas noteikumos, kuri minēti vienas līgumslēdzējas puses sagatavotos rēķinos, neatbilst šīs normas prasībām.

2)

Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesa, kurai saskaņā ar šo tiesību normu ir jurisdikcija, lai izskatītu atlīdzinājuma prasību saistībā ar tāda tirdzniecības koncesijas līguma izbeigšanu, kas noslēgts starp divām sabiedrībām, no kurām katras juridiskā adrese un darbība ir dažādās dalībvalstīs, par preču tirdzniecību trešās dalībvalsts tirgū, kuras teritorijā nevienai no šīm sabiedrībām nav filiāles vai struktūras, ir tās dalībvalsts tiesa, kurā atrodas galvenā pakalpojumu sniegšanas vieta, kā tas izriet no līguma noteikumiem, kā arī šādu noteikumu neesamības gadījumā – šī līguma faktiskās izpildes vieta un, ja vietu šādi nav iespējams noteikt, pakalpojumu sniedzēja domicils.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/13

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/14

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/14

—

Grozīt pārsūdzēto spriedumu; attiecīgi:

—

Atcelt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2016. gada 23. jūnija lēmumu, kas paziņots 2016. gada 6. jūlijā un kurā ir precizēts, “ka Dominique Bilde ir nepamatoti izmaksāta summa 40 320 EUR apmērā”, un kurā šīs iestādes kompetentajam kredītrīkotājam un grāmatvedim ir uzdots šo summu atgūt.

—

Vienlaikus atcelt paziņojumu par parādu Nr. 2016-889, ko 2016. gada 29. jūnijā parakstījis tas pats finanšu ģenerāldirektors.

—

Atbilstoši lemt par summu, kāda apelācijas sūdzības iesniedzējai ir piešķirama kā atlīdzība par morālo kaitējumu, ko viņai ir radījušas nepamatotās apsūdzības, kuras izvirzītas pirms jebkāda izmeklēšanas atzinuma, kaitējums viņas tēlam un ļoti lielās grūtības, ko viņas personiskajā un politiskajā dzīvē ir izraisījis apstrīdētais lēmums.

—

Atbilstoši lemt par summu, kāda apelācijas sūdzības iesniedzējai ir piešķirama, sedzot viņas tiesāšanās izmaksas.

—

Piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka tiesību akta izdevējam nebija kompetences

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts princips “electa una via”

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir notikusi pierādīšanas pienākuma pāreja

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka nav pietiekama pamatojuma

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir aizskarti tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principi

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka ir aizskartas deputātu palīgu pilsoņa tiesības

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka ir bijusi diskriminējoša attieksme, “Fumus persecutionis” un pilnvaru nepareiza izmantošana

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka ir apdraudēta deputātu neatkarība

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka nav pietiekamu faktu

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/16

1)

2)

Vai Lēmuma Nr. 2/76 7. pants un Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums nav ierobežojums šo tiesību normu izpratnē, ja valsts tiesiskā regulējuma sekas attiecībā uz piekļuvi darba tirgum atbilstoši šīm tiesību normām ir pārāk nejaušas un netiešas, lai pieņemtu, ka šī piekļuve tiek ierobežota?

3)

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/17

1)

Vai ar Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (1) apstiprinātā pamatnolīguma 4. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu reģionālo tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā, ar ko skaidri ir liegts piešķirt un maksāt noteiktu piemaksu pie algas Navarras publiskajās iestādēs nodarbinātajiem darbiniekiem, kuri pieder pie kategorijas “administratīvais līgumdarbinieks” un ar kuriem noslēgts līgums uz noteiktu laiku, tāpēc, ka minētā piemaksa esot atlīdzība par izaugsmi un attīstību profesionālajā karjerā, kura esot piemērojama īpaši un vienīgi darbiniekiem, kuri pieder pie kategorijas “ierēdnis” un ar kuriem noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/17

—

Grozīt pārsūdzēto spriedumu; attiecīgi:

—

Atcelt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2016. gada 24. jūnija lēmumu, kas paziņots 2016. gada 6. jūlijā un kurā ir precizēts, “ka Sophie Montel ir nepamatoti izmaksāta summa 77 276,42 EUR apmērā”, un kurā šīs iestādes kompetentajam kredītrīkotājam un grāmatvedim ir uzdots šo summu atgūt.

—

Vienlaikus atcelt paziņojumu par parādu Nr. 2016-897, ko 2016. gada 4. jūlijā parakstījis tas pats finanšu ģenerāldirektors.

—

Atbilstoši lemt par summu, kāda apelācijas sūdzības iesniedzējai ir piešķirama kā atlīdzība par morālo kaitējumu, ko viņai ir radījušas nepamatotās apsūdzības, kuras izvirzītas pirms jebkāda izmeklēšanas atzinuma, kaitējums viņas tēlam un ļoti lielās grūtības, ko viņas personiskajā un politiskajā dzīvē ir izraisījis apstrīdētais lēmums.

—

Atbilstoši lemt par summu, kāda apelācijas sūdzības iesniedzējai ir piešķirama, sedzot viņas tiesāšanās izmaksas.

—

Piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka tiesību akta izdevējam nebija kompetences

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts princips “electa una via”

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir notikusi pierādīšanas pienākuma pāreja

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka nav pietiekama pamatojuma

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir aizskarti tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principi

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka ir aizskartas deputātu palīgu pilsoņa tiesības

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka ir bijusi diskriminējoša attieksme, “Fumus persecutionis” un pilnvaru nepareiza izmantošana

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka ir apdraudēta deputātu neatkarība

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka nav pietiekamu faktu

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/19

—

konstatēt, ka, vēlākais līdz 2016. gada 18. aprīlim nenodrošinot tādu normatīvo un administratīvo aktu spēkā stāšanos, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV L 94, 1. lpp.) prasības, vai katrā ziņā nedarot Komisijai zināmus šos tiesību aktus, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi minētās direktīvas 51. pantā paredzētās prasības;

—

uzdot Luksemburgas Lielhercogistei saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu samaksāt kavējuma naudu 12 920 EUR apmērā par katru nokavēto dienu, sākot no brīža, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā sakarā ar pienākuma paziņot Direktīvas 2014/23/ES transponēšanas pasākumus neizpildi;

—

piespriest Luksemburgas Lielhercogistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 2014/23/ES 51. panta 1. punktam bija pienākums vēlākais līdz 2016. gada 18. aprīlim nodrošināt tādu tiesību aktu spēkā stāšanos, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Tā kā Luksemburga nebija paziņojusi direktīvas transponēšanas pasākumus, Komisija nolēma vērsties Tiesā.

2.

Savā prasībā Komisija ierosina Luksemburgai noteikt kavējuma naudu par dienu 12 920 EUR apmērā. Kavējuma naudas apmērs tika aprēķināts, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī preventīvo iedarbību, ievērojot šīs dalībvalsts maksātspēju.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/20

—

konstatēt, ka, vēlākais līdz 2016. gada 18. aprīlim nenodrošinot tādu normatīvo un administratīvo aktu spēkā stāšanos, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 65. lpp.) prasības, vai katrā ziņā nedarot Komisijai zināmus šos tiesību aktus, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi minētās direktīvas 90. panta 1. punktā paredzētās prasības;

—

uzdot Luksemburgas Lielhercogistei saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu samaksāt kavējuma naudu 11 628 EUR apmērā par katru nokavēto dienu, sākot no brīža, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā sakarā ar pienākuma paziņot Direktīvas 2014/24/ES transponēšanas pasākumus neizpildi;

—

piespriest Luksemburgas Lielhercogistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 2014/24/ES 90. panta 1. punktam bija pienākums vēlākais līdz 2016. gada 18. aprīlim nodrošināt tādu tiesību aktu spēkā stāšanos, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Tā kā Luksemburga nebija paziņojusi direktīvas transponēšanas pasākumus, Komisija nolēma vērsties Tiesā.

2.

Savā prasībā Komisija ierosina Luksemburgai noteikt kavējuma naudu par dienu 11 628 EUR apmērā. Kavējuma naudas apmērs tika aprēķināts, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī preventīvo iedarbību, ievērojot šīs dalībvalsts maksātspēju.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/20

—

konstatēt, ka, vēlākais līdz 2016. gada 18. aprīlim nenodrošinot tādu normatīvo un administratīvo aktu spēkā stāšanos, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (OV L 94, 243. lpp.) prasības, vai katrā ziņā nedarot Komisijai zināmus šos tiesību aktus, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi minētās direktīvas 106. panta 1. punktā paredzētās prasības;

—

uzdot Luksemburgas Lielhercogistei saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu samaksāt kavējuma naudu 11 628 EUR apmērā par katru nokavēto dienu, sākot no brīža, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā sakarā ar pienākuma paziņot Direktīvas 2014/25/ES transponēšanas pasākumus neizpildi;

—

piespriest Luksemburgas Lielhercogistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 2014/25/ES 106. panta 1. punktam bija pienākums vēlākais līdz 2016. gada 18. aprīlim nodrošināt tādu tiesību aktu spēkā stāšanos, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Tā kā Luksemburga nebija paziņojusi direktīvas transponēšanas pasākumus, Komisija nolēma vērsties Tiesā.

2.

Savā prasībā Komisija ierosina Luksemburgai noteikt kavējuma naudu par dienu 11 628 EUR apmērā. Kavējuma naudas apmērs tika aprēķināts, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī preventīvo iedarbību, ievērojot šīs dalībvalsts maksātspēju.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/21

1)

2)

Vai, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, nozīme ir tam, ka ieinteresētajām personām bija iespēja brīvprātīgi noslēgt apdrošināšanas līgumu saskaņā ar AOW vai viņiem bija iespēja lūgt Svb noslēgt vienošanos Regulas Nr. 1408/71 17. panta izpratnē?

3)

Vai Regulas Nr. 1408/71 13. pantam ir pretrunā situācija, kad tādai personai kā H. D. Giesen sievai, kura pirms 1989. gada 1. janvāra, vērtējot tikai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, viņas domicila valstī Nīderlandē bija apdrošināta saskaņā ar AOW, pamatojoties uz šo apdrošināšanu, rodas tiesības uz vecuma pensiju, ja runa ir par periodiem, kuros tai saskaņā ar šo regulas tiesību normu, ņemot vērā profesionālo darbību citā dalībvalstī, bija piemērojami šīs nodarbinātības valsts tiesību akti? Vai arī tiesības uz pabalstu, pamatojoties uz AOW, ir jāuzskata par tiesībām uz pabalstu, kas saskaņā ar valsts tiesībām nav atkarīgas no nodarbinātības vai apdrošināšanas nosacījumiem sprieduma Bosmann  (3) izpratnē, kas nozīmē, ka viņas gadījumā var tikt piemēroti šajā spriedumā ietvertie apsvērumi?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/22

1)

Vai LESD 45. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem tādā gadījumā kā šis ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā AKW  (1) 6.a panta b) punkts? Šī tiesiskā regulējuma sekas ir tādas, ka Nīderlandes rezidents nav piesaistīts šīs domicila valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai, ja viņš strādā citā dalībvalstī un, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 (2) 13. pantu, viņam ir piemērojamas nodarbinātības valsts sociālās apdrošināšanas tiesību normas. Šo gadījumu raksturo tas, ka ieinteresētajai personai, pamatojoties uz nodarbinātības valsts likuma tiesisko regulējumu un ņemot vērā viņas profesionālās darbības īslaicīgumu šajā valstī, nav tiesības uz ģimenes pabalstu.

2)

Vai, lai atbildētu uz iepriekšējo jautājumu, nozīme ir tam, ka ieinteresētajai personai bija iespēja lūgt Svb noslēgt vienošanos Regulas Nr. 1408/71 17. panta izpratnē?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/23

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (1) 3. pantam ir pretrunā interpretācija, saskaņā ar kuru obligātās apdrošināšanas segumā iekļauj apstādināta transportlīdzekļa aizdegšanās dēļ radītos zaudējumus, ja ugunsgrēks ir izcēlies transportlīdzekļa pārvietošanās funkcijai nepieciešamajos mehānismos?

2)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noraidoša, vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. pantam ir pretrunā interpretācija, saskaņā ar kuru obligātās apdrošināšanas segumā iekļauj transportlīdzekļa aizdegšanās dēļ radītos zaudējumus, ja izraisīto ugunsgrēku nevar saistīt ar iepriekšēju pārvietošanos un tādējādi nevar konstatēt tā saikni ar ceļu satiksmi?

3)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noraidoša, vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. pantam ir pretrunā interpretācija, saskaņā ar kuru obligātās apdrošināšanas segumā iekļauj transportlīdzekļa aizdegšanās dēļ radītos zaudējumus, ja transportlīdzeklis bija novietots slēgtā privātā garāžā?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/23

1)

Vai tāda situācija, kāda aprakstīta šajā lietā (kad publiskā sektora darba devējs neievēro tiesību aktos noteiktos termiņus un tādējādi pieļauj secīgus, uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai saglabā uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma raksturu, mainot amatā iecelšanas veidu no palīgpersonāla uz pagaidu darbinieku vai aizvietojošo personālu), ir uzskatāma par ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, veicot secīgu iecelšanu amatā un līdz ar to – par Direktīvā 1999/70/EK (1) ietvertā pamatnolīguma 5. klauzulā aprakstīto gadījumu?

2)

Vai Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts Direktīvas 1999/70/[EK] pielikumā, noteikumi kopsakarā ar efektivitātes principu ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts procesuālo tiesību normas, saskaņā ar kurām noteikta laika darba ņēmējam ir aktīvi jāīsteno tiesības iesniegt pārsūdzību vai celt prasību (saistībā ar visām secīgajām iecelšanām amatā un nodarbinātības izbeigšanu), lai tā un tikai tā varētu izmantot Kopienu direktīvā paredzēto aizsardzību un pieprasīt tiesības, kas tam ir piešķirtas Savienības tiesību sistēmā?

3)

Ņemot vērā, ka publiskajā sektorā, sniedzot būtiskus pakalpojumus, vajadzība aizpildīt vakances un aizvietot saslimušos, atvaļinājumā esošos darbiniekus [..] principā ir “pastāvīga”, un to, ka ir jāprecizē jēdziens “objektīvs iemesls”, kas pamatotu pagaidu nodarbināšanu:

4)

Vai Direktīvas 1999/70/EK pielikumā ietvertajam pamatnolīgumam atbilst tas, ka par objektīvu iemeslu secīgai darba līgumu slēgšanai un pagarināšanai ar pagaidu štata informātikas speciālistiem tiek uzskatīti vajadzības, steidzamības apsvērumi vai pagaidu, īslaicīga vai ārkārtas rakstura programmu īstenošana, ja šie publiskā sektora darbinieki pastāvīgi un nepārtraukti veic pastāvīgo štata darbinieku parastos pienākumus, nodarbinātības valsts pārvaldes iestādei nenosakot šo amatā iecelšanu maksimālo termiņu un neizpildot tiesību aktos noteikto pienākumu šīs vajadzības segt un darba vietas aizpildīt ar pastāvīgajiem ierēdņiem, kā arī neieviešot citus līdzvērtīgus pasākumus, lai novērstu un nepieļautu secīgu, uz noteiktu laiku dibinātu nodarbinātības attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, pagarinot darba līgumus ar pagaidu štata informātikas speciālistiem uz laikposmiem, kas šajā gadījumā sasniedz 17 gadus nepārtraukta darba?

5)

Vai Pamatnolīgumam par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts Direktīvas 1999/70/[EK] pielikumā, un Tiesas saistībā ar to veiktajai interpretācijai atbilst Tribunal Supremo [Augstākās tiesas] judikatūra, kurā, neņemot vērā citus kritērijus, tas, ka pastāv objektīvs iemesls, ir atzīts, pamatojoties uz kritēriju, vai ir ievērots amatā iecelšanas pamatojums un līdz ar to – saistošie termiņi, vai arī ir noteikts, ka, ņemot vērā dažādo tiesisko regulējumu, piekļuves amatam sistēmu un pašu pastāvīgo ierēdņu funkciju pildīšanas pastāvīgumu pretstatā pagaidu ierēdņu darba pagaidu raksturam, šos pagaidu darbiniekus nav iespējams salīdzināt ar pastāvīgajiem ierēdņiem?

6)

Ja valsts tiesa ir konstatējusi tādu secīgu publiskā sektora pagaidu aizstājoša štata darbinieka darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu SERMAS dienestā, kas ir paredzēti, lai apmierinātu pastāvīgās un strukturālās vajadzības sniegt pastāvīgo štata ierēdņu pakalpojumus, vai, ņemot vērā, ka valsts tiesību sistēmā nav efektīvu līdzekļu, lai novērstu šādu ļaunprātīgu izmantošanu un likvidētu Kopienas tiesību normas pārkāpuma sekas, Direktīvā 1999/70/EK ietvertā pamatnolīguma 5. klauzula ir interpretējama tādējādi, ka atbilstoši tai valsts tiesai ir jāveic efektīvi un atturoši pasākumi, lai nodrošinātu pamatnolīguma lietderīgo iedarbību, un līdz ar to – jāsoda par šo ļaunprātīgo izmantošanu un jālikvidē minētās Eiropas [Savienības] tiesību normas pārkāpuma sekas, nepiemērojot valsts tiesību normu, kura to liedz darīt?

Ja atbilde būtu apstiprinoša, kā arī ņemot vērā, Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 14. septembra sprieduma apvienotajās lietās C-184/15 un C-197/15 (2) 41. punktā nospriesto:

7)

Vai secīgu noteikta laika darba līgumu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā pagaidu aizstājošo štata personāla nodarbinātības attiecību pārveidošana par pastāvīgām vai uz nenoteiktu laiku nodibinātām nodarbinātības attiecībām ir uzskatāma par tādu, kas atbilst Direktīvas 1999/70/EK un tajā ietvertā pamatnolīguma mērķiem, tikai tad, ja pagaidu štata darbiniekam, attiecībā pret kuru ir notikusi ļaunprātīga izmantošana, ir nodrošināti tādi paši darba apstākļi kā pastāvīgajiem darbiniekiem (saistībā ar sociālo nodrošinājumu, paaugstināšanu amatā, vakanto amatu aizpildīšanu, profesionālo apmācību, atvaļinājumiem, administratīvo statusu, licencēm un atļaujām, pensiju iemaksām un darba tiesisko attiecību izbeigšanu, kā arī dalību konkursos, kuri tiek rīkoti vakanto amatu aizpildīšanai un paaugstināšanai amatā), pamatojoties uz amata pastāvīguma un tā ieņemšanas principiem, ar visām tādām pašām saistītajām tiesībām un pienākumiem, kādi ir pastāvīgajiem štata informātikas speciālistiem?

8)

Vai saskaņā ar Savienības tiesībām tādos apstākļos kā šeit aprakstītie ir jāpārskata galīgie tiesu nolēmumi/administratīvie akti, ja ir izpildīti četri spriedumā Kühne & Heitz NV (C-453/00, 2004. gada 13. janvāris) (3) minētie nosacījumi: 1) atbilstoši Spānijas tiesībām valsts pārvaldes iestādēm un tiesām ir iespēja pārskatīt šos nolēmumus, tomēr ar iepriekš minētajiem ierobežojumiem, kas ļoti apgrūtina vai padara šādu pārskatīšanu neiespējamu; 2) attiecīgie nolēmumi ir kļuvuši galīgi valsts pēdējās instances tiesas sprieduma rezultātā; 3) minētais spriedums ir pamatots ar tādu Kopienu tiesību interpretāciju, kas nesaskan ar Tiesas judikatūru un ir sniegta, iepriekš nevēršoties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem; un [4)] ieinteresētā persona ir vērsusies pārvaldes iestādē tūlīt pēc tam, kad ir uzzinājusi par minēto judikatūru?

9)

Vai valsts tiesas – kā Eiropas tiesas, kurām ir jānodrošina Savienības tiesību pilnīga īstenošana dalībvalstīs, var un tām ir jāpieprasa un jāliek dalībvalstu pārvaldes iestādēm, lai tās savu kompetenču ietvaros pieņem attiecīgus noteikumus nolūkā atcelt valsts tiesību normas, kuras neatbilst Savienības tiesībām kopumā un, konkrēti, Direktīvai 1999/70/EK un tajā ietvertajam pamatnolīgumam?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/25

1)

Vai vides aizsardzības princips, ka maksā piesārņotājs, kas ir noteikts LESD 191. panta 2. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (1) (2000. gada 23. oktobris) 9. panta 1. punktā, kurā ir ietverts ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, kā arī atbilstoša ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze, ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādas nodevas par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai ieviešanu, kāda ir pamatlietā, kas neveicina efektīvu ūdens izmantošanu un nenosaka publisko ūdeņu saglabāšanas un aizsardzības mehānismus un kuras aprēķins ir pilnībā nesaistīts ar spēju radīt kaitējumu publiskajiem ūdeņiem, jo tas ir balstīts tikai un vienīgi uz ražotāju spēju radīt ieņēmumus?

2)

Vai ar Direktīvas 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (2) 3. panta 1. punktā paredzēto uzņēmēju diskriminācijas aizlieguma principu ir saderīgs tāds maksājums kā pamatlietā minētā ūdens nodeva, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, bet ne uz ražotājiem, kas ir koncesionāri vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos, un ražotājiem, kas izmanto hidroelektriskās tehnoloģijas, pretstatā citu tehnoloģiju enerģijas ražotājiem?

3)

Vai LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas hidroelektroenerģijas ražošanas, kāda ir pamatlietā, aplikšana ar nodevu par ūdeņiem, nostādot nelabvēlīgākā situācijā hidroelektroenerģijas ražotājus, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, ieviešot asimetriskas nodokļu aplikšanas režīmu vienas tehnoloģijas ietvaros atkarībā no tā, kur atrodas ražotne un neprasot nodevas samaksu ražotājiem, kas ražo enerģiju no citiem resursiem, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/26

1)

Vai vides aizsardzības princips, ka maksā piesārņotājs, kas ir noteikts LESD 191. panta 2. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (1) (2000. gada 23. oktobris) 9. panta 1. punktā, kurā ir ietverts ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, kā arī atbilstoša ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze, ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādas nodevas par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai ieviešanu, kāda ir pamatlietā, kas neveicina efektīvu ūdens izmantošanu un nenosaka publisko ūdeņu saglabāšanas un aizsardzības mehānismus un kuras aprēķins ir pilnībā nesaistīts ar spēju radīt kaitējumu publiskajiem ūdeņiem, jo tas ir balstīts tikai un vienīgi uz ražotāju spēju radīt ieņēmumus?

2)

Vai ar Direktīvas 2009/72/EK (2) (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 3. panta 1. punktā paredzēto uzņēmēju diskriminācijas aizlieguma principu ir saderīgs tāds maksājums kā pamatlietā minētā ūdens nodeva, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, bet ne uz ražotājiem, kas ir koncesionāri vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos, un ražotājiem, kas izmanto hidroelektriskās tehnoloģijas, pretstatā citu tehnoloģiju enerģijas ražotājiem?

3)

Vai LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas hidroelektroenerģijas ražošanas, kāda ir pamatlietā, aplikšana ar nodevu par ūdeņiem, nostādot nelabvēlīgākā situācijā hidroelektroenerģijas ražotājus, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, ieviešot asimetriskas nodokļu aplikšanas režīmu vienas tehnoloģijas ietvaros atkarībā no tā, kur atrodas ražotne un neprasot nodevas samaksu ražotājiem, kas ražo enerģiju no citiem resursiem, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/27

1)

Vai vides aizsardzības princips, ka maksā piesārņotājs, kas ir noteikts LESD 191. panta 2. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (1) (2000. gada 23. oktobris) 9. panta 1. punktā, kurā ir ietverts ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, kā arī atbilstoša ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze, ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādas nodevas par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai ieviešanu, kāda ir pamatlietā, kas neveicina efektīvu ūdens izmantošanu un nenosaka publisko ūdeņu saglabāšanas un aizsardzības mehānismus un kuras aprēķins ir pilnībā nesaistīts ar spēju radīt kaitējumu publiskajiem ūdeņiem, jo tas ir balstīts tikai un vienīgi uz ražotāju spēju radīt ieņēmumus?

2)

Vai ar Direktīvas 2009/72/EK (2) (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 3. panta 1. punktā paredzēto uzņēmēju diskriminācijas aizlieguma principu ir saderīgs tāds maksājums kā pamatlietā minētā ūdens nodeva, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, bet ne uz ražotājiem, kas ir koncesionāri vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos, un ražotājiem, kas izmanto hidroelektriskās tehnoloģijas, pretstatā citu tehnoloģiju enerģijas ražotājiem?

3)

Vai LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas hidroelektroenerģijas ražošanas, kāda ir pamatlietā, aplikšana ar nodevu par ūdeņiem, nostādot nelabvēlīgākā situācijā hidroelektroenerģijas ražotājus, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, ieviešot asimetriskas nodokļu aplikšanas režīmu vienas tehnoloģijas ietvaros atkarībā no tā, kur atrodas ražotne un neprasot nodevas samaksu ražotājiem, kas ražo enerģiju no citiem resursiem, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/28

1)

Vai vides aizsardzības princips, ka maksā piesārņotājs, kas ir noteikts LESD 191. panta 2. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (1) (2000. gada 23. oktobris) 9. panta 1. punktā, kurā ir ietverts ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, kā arī atbilstoša ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze, ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādas nodevas par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai ieviešanu, kāda ir pamatlietā, kas neveicina efektīvu ūdens izmantošanu un nenosaka publisko ūdeņu saglabāšanas un aizsardzības mehānismus un kuras aprēķins ir pilnībā nesaistīts ar spēju radīt kaitējumu publiskajiem ūdeņiem, jo tas ir balstīts tikai un vienīgi uz ražotāju spēju radīt ieņēmumus?

2)

Vai ar Direktīvas 2009/72/EK (2) (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 3. panta 1. punktā paredzēto uzņēmēju diskriminācijas aizlieguma principu ir saderīgs tāds maksājums kā pamatlietā minētā ūdens nodeva, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, bet ne uz ražotājiem, kas ir koncesionāri vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos, un ražotājiem, kas izmanto hidroelektriskās tehnoloģijas, pretstatā citu tehnoloģiju enerģijas ražotājiem?

3)

Vai LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas hidroelektroenerģijas ražošanas, kāda ir pamatlietā, aplikšana ar nodevu par ūdeņiem, nostādot nelabvēlīgākā situācijā hidroelektroenerģijas ražotājus, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, ieviešot asimetriskas nodokļu aplikšanas režīmu vienas tehnoloģijas ietvaros atkarībā no tā, kur atrodas ražotne un neprasot nodevas samaksu ražotājiem, kas ražo enerģiju no citiem resursiem, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/29

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (1) (2000. gada 23. oktobris) 9. panta 1. punkts, kurā ir ietverts ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, kā arī atbilstoša ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze, ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādas nodevas par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai ieviešanu, kāda ir pamatlietā, kas neveicina efektīvu ūdens izmantošanu un nenosaka publisko ūdeņu saglabāšanas un aizsardzības mehānismus un kuras aprēķins ir pilnībā nesaistīts ar spēju radīt kaitējumu publiskajiem ūdeņiem, jo tas ir balstīts tikai un vienīgi uz ražotāju spēju radīt ieņēmumus?

2)

Vai ar Direktīvas 2009/72/EK (2) (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 3. panta 1. punktā paredzēto uzņēmēju diskriminācijas aizlieguma principu ir saderīga tāda nodeva kā pamatlietā minētā ūdens nodeva, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, bet ne uz ražotājiem-koncesionāriem vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos un ražotājiem, kas izmanto hidroelektriskās tehnoloģijas, pretstatā citu tehnoloģiju enerģijas ražotājiem?

3)

Vai LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka hidroelektroenerģijas ražošanas, kura notiek vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos, kā arī pārējo ūdens [patēriņa] izmantošanas veidu neaplikšana ar ūdeņu nodevu, apliekot ar nodevu tikai izmantošanu, kuras mērķis ir elektroenerģijas ražošana, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/30

1)

Vai vides aizsardzības princips, ka maksā piesārņotājs, kas ir noteikts LESD 191. panta 2. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (1) (2000. gada 23. oktobris) 9. panta 1. punktā, kurā ir ietverts ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, kā arī atbilstoša ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze, ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādas nodevas par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai ieviešanu, kāda ir pamatlietā, kas neveicina efektīvu ūdens izmantošanu un nenosaka publisko ūdeņu saglabāšanas un aizsardzības mehānismus un kuras aprēķins ir pilnībā nesaistīts ar spēju radīt kaitējumu publiskajiem ūdeņiem, jo tas ir balstīts tikai un vienīgi uz ražotāju spēju radīt ieņēmumus?

2)

Vai ar Direktīvas 2009/72/EK (2) (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 3. panta 1. punktā paredzēto uzņēmēju diskriminācijas aizlieguma principu ir saderīgs tāds maksājums kā pamatlietā minētā ūdens nodeva, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, bet ne uz ražotājiem, kas ir koncesionāri vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos, un ražotājiem, kas izmanto hidroelektriskās tehnoloģijas, pretstatā citu tehnoloģiju enerģijas ražotājiem?

3)

Vai LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas hidroelektroenerģijas ražošanas, kāda ir pamatlietā, aplikšana ar nodevu par ūdeņiem, nostādot nelabvēlīgākā situācijā hidroelektroenerģijas ražotājus, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, ieviešot asimetriskas nodokļu aplikšanas režīmu vienas tehnoloģijas ietvaros atkarībā no tā, kur atrodas ražotne un neprasot nodevas samaksu ražotājiem, kas ražo enerģiju no citiem resursiem, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/30

1)

Vai vides aizsardzības princips, ka maksā piesārņotājs, kas ir noteikts LESD 191. panta 2. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (1) (2000. gada 23. oktobris) 9. panta 1. punktā, kurā ir ietverts ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, kā arī atbilstoša ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze, ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādas nodevas par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai ieviešanu, kāda ir pamatlietā, kas neveicina efektīvu ūdens izmantošanu un nenosaka publisko ūdeņu saglabāšanas un aizsardzības mehānismus un kuras aprēķins ir pilnībā nesaistīts ar spēju radīt kaitējumu publiskajiem ūdeņiem, jo tas ir balstīts tikai un vienīgi uz ražotāju spēju radīt ieņēmumus?

2)

Vai ar Direktīvas 2009/72/EK (2) (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 3. panta 1. punktā paredzēto uzņēmēju diskriminācijas aizlieguma principu ir saderīgs tāds maksājums kā pamatlietā minētā ūdens nodeva, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, bet ne uz ražotājiem, kas ir koncesionāri vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos, un ražotājiem, kas izmanto hidroelektriskās tehnoloģijas, pretstatā citu tehnoloģiju enerģijas ražotājiem?

3)

Vai LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas hidroelektroenerģijas ražošanas, kāda ir pamatlietā, aplikšana ar nodevu par ūdeņiem, nostādot nelabvēlīgākā situācijā hidroelektroenerģijas ražotājus, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, ieviešot asimetriskas nodokļu aplikšanas režīmu vienas tehnoloģijas ietvaros atkarībā no tā, kur atrodas ražotne un neprasot nodevas samaksu ražotājiem, kas ražo enerģiju no citiem resursiem, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/31

1)

Vai vides aizsardzības princips, ka maksā piesārņotājs, kas ir noteikts LESD 191. panta 2. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (1) (2000. gada 23. oktobris) 9. panta 1. punktā, kurā ir ietverts ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, kā arī atbilstoša ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze, ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādas nodevas par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai ieviešanu, kāda ir pamatlietā, kas neveicina efektīvu ūdens izmantošanu un nenosaka publisko ūdeņu saglabāšanas un aizsardzības mehānismus un kuras aprēķins ir pilnībā nesaistīts ar spēju radīt kaitējumu publiskajiem ūdeņiem, jo tas ir balstīts tikai un vienīgi uz ražotāju spēju radīt ieņēmumus?

2)

Vai ar Direktīvas 2009/72/EK (2) (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 3. panta 1. punktā paredzēto uzņēmēju diskriminācijas aizlieguma principu ir saderīgs tāds maksājums kā pamatlietā minētā ūdens nodeva, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, bet ne uz ražotājiem, kas ir koncesionāri vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos, un ražotājiem, kas izmanto hidroelektriskās tehnoloģijas, pretstatā citu tehnoloģiju enerģijas ražotājiem?

3)

Vai LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas hidroelektroenerģijas ražošanas, kāda ir pamatlietā, aplikšana ar nodevu par ūdeņiem, nostādot nelabvēlīgākā situācijā hidroelektroenerģijas ražotājus, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, ieviešot asimetriskas nodokļu aplikšanas režīmu vienas tehnoloģijas ietvaros atkarībā no tā, kur atrodas ražotne un neprasot nodevas samaksu ražotājiem, kas ražo enerģiju no citiem resursiem, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/32

1)

Vai vides aizsardzības princips, ka maksā piesārņotājs, kas ir noteikts LESD 191. panta 2. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (1) (2000. gada 23. oktobris) 9. panta 1. punktā, kurā ir ietverts ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, kā arī atbilstoša ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze, ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādas nodevas par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai ieviešanu, kāda ir pamatlietā, kas neveicina efektīvu ūdens izmantošanu un nenosaka publisko ūdeņu saglabāšanas un aizsardzības mehānismus un kuras aprēķins ir pilnībā nesaistīts ar spēju radīt kaitējumu publiskajiem ūdeņiem, jo tas ir balstīts tikai un vienīgi uz ražotāju spēju radīt ieņēmumus?

2)

Vai ar Direktīvas 2009/72/EK (2) (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 3. panta 1. punktā paredzēto uzņēmēju diskriminācijas aizlieguma principu ir saderīgs tāds maksājums kā pamatlietā minētā ūdens nodeva, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražotājiem, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, bet ne uz ražotājiem, kas ir koncesionāri vienas kopienas teritorijā esošajos upju baseinos, un ražotājiem, kas izmanto hidroelektriskās tehnoloģijas, pretstatā citu tehnoloģiju enerģijas ražotājiem?

3)

Vai LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas hidroelektroenerģijas ražošanas, kāda ir pamatlietā, aplikšana ar nodevu par ūdeņiem, nostādot nelabvēlīgākā situācijā hidroelektroenerģijas ražotājus, kas darbojas starpkopienu upju baseinos, ieviešot asimetriskas nodokļu aplikšanas režīmu vienas tehnoloģijas ietvaros atkarībā no tā, kur atrodas ražotne un neprasot nodevas samaksu ražotājiem, kas ražo enerģiju no citiem resursiem, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/33

—

atcelt apstrīdēto Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 14. decembra rīkojumu lietā T- 849/16, kurā PGNiG Supply & Trading prasība ir atzīta par nepieņemamu;

—

lemt pieņemamību un atzīt par pieņemamu PGNiG Supply & Trading prasību lietā T-849/16 par lūgumu, pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt Komisijas 2016. gada 28. oktobra Lēmumu C(2016) 6950 final, ar ko pārskata atbrīvojuma, kas saskaņā ar Direktīvu 2003/55/EK ir piemērots gāzes vadam OPAL attiecībā uz noteikumiem par trešo personu piekļuvi un tarifu tiesisko regulējumu, nosacījumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/34

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (1) 6. pants var tikt interpretēts tādējādi, ka dalībvalsts var noteikt telekomunikāciju operatoriem prasību veikt tādu ikgadēju finansiālu iemaksu kā Ley 8/2009, de 28 de agosto, de financiación de la Corporación de Radio y Televisión Española [2009. gada 28. augusta Likuma Nr. 8/2009 par RTVE finansējumu] 5. pantā aplūkotā, lai finansētu [Corporación de Radio y Televisión Española], ņemot vērā pozitīvo ietekmi uz telekomunikāciju nozari, kas izriet no jaunā televīzijas un audiovizuālās nozares regulējuma, it īpaši no fiksēto un mobilo platjoslas pakalpojumu klāsta paplašināšanas, kā arī no atteikšanās no reklāmas un satura, ko iegūst par maksu, vai ierobežotas piekļuves [kas rezervēta vienīgi Corporación RTVE], ja ņem vērā šādus attiecīgos apstākļus:

2)

Vai minētā iemaksa, kuru iekasē no telekomunikāciju uzņēmumiem, kas darbojas vairāk nekā vienā autonomajā kopienā, piemērojot aprēķina metodi, kas ir noteikta minētajā Likuma Nr. 8/2009 5. pantā, ir samērīga Direktīvas 2002/20/EK 6. panta 1. punkta izpratnē?

3)

Vai minētā iemaksa, kuru iekasē saskaņā ar 2009. gada 28. augusta Likuma Nr. 8/2009 par Corporación de Radio y Televisión Española finansējumu 5. pantu, ir pārredzama, ja nav zināms, kādus konkrētus pakalpojumus [Corporación de Radio y Televisión Española] sniedz kā universālo pakalpojumu vai kā vispārējos pakalpojumus Direktīvas 2002/20/EK 6. panta 1. punkta un tās pielikuma izpratnē?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/35

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (1) 6. pants var tikt interpretēts tādējādi, ka dalībvalsts var noteikt telekomunikāciju operatoriem prasību veikt tādu ikgadēju finansiālu iemaksu kā Ley 8/2009, de 28 de agosto, de financiación de la Corporación de Radio y Televisión Española [2009. gada 28. augusta Likuma Nr. 8/2009 par RTVE finansējumu] 5. pantā aplūkotā, lai finansētu [Corporación de Radio y Televisión Española], ņemot vērā pozitīvo ietekmi uz telekomunikāciju nozari, kas izriet no jaunā televīzijas un audiovizuālās nozares regulējuma, it īpaši no fiksēto un mobilo platjoslas pakalpojumu klāsta paplašināšanas, kā arī no atteikšanās no reklāmas un satura, ko iegūst par maksu, vai ierobežotas piekļuves [kas rezervēta vienīgi Corporación RTVE], ja ņem vērā šādus attiecīgos apstākļus:

2)

Vai minētā iemaksa, kuru iekasē no telekomunikāciju uzņēmumiem, kas darbojas vairāk nekā vienā autonomajā kopienā, piemērojot aprēķina metodi, kas ir noteikta minētajā Likuma Nr. 8/2009 5. pantā, ir samērīga Direktīvas 2002/20/EK 6. panta 1. punkta izpratnē?

3)

Vai minētā iemaksa, kuru iekasē saskaņā ar 2009. gada 28. augusta Likuma Nr. 8/2009 par Corporación de Radio y Televisión Española finansējumu 5. pantu, ir pārredzama, ja nav zināms, kādus konkrētus pakalpojumus [Corporación de Radio y Televisión Española] sniedz kā universālo pakalpojumu vai kā vispārējos pakalpojumus Direktīvas 2002/20/EK 6. panta 1. punkta un tās pielikuma izpratnē?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/36

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (1) 6. pants var tikt interpretēts tādējādi, ka dalībvalsts var noteikt telekomunikāciju operatoriem prasību veikt tādu ikgadēju finansiālu iemaksu kā Ley 8/2009, de 28 de agosto, de financiación de la Corporación de Radio y Televisión Española [2009. gada 28. augusta Likuma Nr. 8/2009 par RTVE finansējumu] 5. pantā aplūkotā, lai finansētu [Corporación de Radio y Televisión Española], ņemot vērā pozitīvo ietekmi uz telekomunikāciju nozari, kas izriet no jaunā televīzijas un audiovizuālās nozares regulējuma, it īpaši no fiksēto un mobilo platjoslas pakalpojumu klāsta paplašināšanas, kā arī no atteikšanās no reklāmas un satura, ko iegūst par maksu, vai ierobežotas piekļuves [kas rezervēta vienīgi Corporación RTVE], ja ņem vērā šādus attiecīgos apstākļus:

2)

Vai minētā iemaksa, kuru iekasē no telekomunikāciju uzņēmumiem, kas darbojas vairāk nekā vienā autonomajā kopienā, piemērojot aprēķina metodi, kas ir noteikta minētajā Likuma Nr. 8/2009 5. pantā, ir samērīga Direktīvas 2002/20/EK 6. panta 1. punkta izpratnē?

3)

Vai minētā iemaksa, kuru iekasē saskaņā ar 2009. gada 28. augusta Likuma Nr. 8/2009 par Corporación de Radio y Televisión Española finansējumu 5. pantu, ir pārredzama, ja nav zināms, kādus konkrētus pakalpojumus [Corporación de Radio y Televisión Española] sniedz kā universālo pakalpojumu vai kā vispārējos pakalpojumus Direktīvas 2002/20/EK 6. panta 1. punkta un tās pielikuma izpratnē?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/37

1)

izmaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzību 2 516 221,50 EUR apmērā par materiālo un morālo kaitējumu, kas radies dēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas ietveršanas to personu, vienību un struktūru sarakstos, kas iekļauti Regulas (EK) Nr. 423/2007 (1) V pielikumā un Regulas (ES) Nr. 961/2010 (2) VIII pielikumā;

2)

samaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējai nokavējuma procentus atbilstoši Eiropas Centrālās bankas noteiktajai galveno refinansēšanas operāciju procentu likmei, pieskaitot 2 procentpunktus, sākot no 2015. gada 17. oktobra un līdz pilnīgai 2. punktā minētās summas samaksai;

3)

atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un īpaši apelācijas sūdzības iesniedzējas segtās izmaksas.

—

Tā kā Vispārējā tiesa par labu Padomei neņēma vērā apstākļus un informāciju, kurus Padome bija iesniegusi tikai pēc prettiesisko pasākumu noteikšanas un dažkārt tikai apelācijas tiesvedībā, Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, izvēloties nepareizu brīdi, par kuru jāveic izvērtējums.

—

Vispārējā tiesa, pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, secināja, ka ir norādes, kuras pieļauj varbūtību, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja “pieder vai atrodas citas vienības [šajā gadījumā – IRISL] kontrolē”. Vispārējā tiesa it īpaši esot izmantojusi nepareizu pārbaudes metodi, nepamatoti ņemot vērā Padomes sniegto informāciju, kura tai brīdī, par kuru bija jāveic izvērtējums, nemaz nebūtu bijusi, neesot konstatējusi (apgalvotās) pārvaldības vai kontroles līmeni un nepareizi novērtējusi norādes.

—

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Regula Nr. 668/2010 (3) ir spēkā, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.

—

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju noteikto pasākumu nepietiekamais pamatojums principā nevar radīt Savienības atbildību un, pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, neveica tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpuma pārbaudi.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/38

—

atcelt Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 5. decembra spriedumu lietā T-728/16 Tuerck/Komisija;

—

noraidīt prasību pirmajā instancē;

—

piespriest atbildētājai apelācijas instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā lietā pirmajā instancē;

—

piespriest S. Tuerck atlīdzināt šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/39

1)

Vai Direktīvas 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (1), kurā izdarīti grozījumi, 2. panta c) apakšpunktā ietvertā elektronisko komunikāciju pakalpojuma definīcija ir jāsaprot tādējādi, ka IP balss pārraides pakalpojums, kas tiek piedāvāts, izmantojot programmatūru, un kura savienojums ar valsts numerācijas plāna fiksēto vai mobilo tālruņa numuru (uz kuru attiecas E.164) tiek pabeigts publiskā komutējamā telefonu tīklā, ir jākvalificē par elektronisko komunikāciju pakalpojumu, neraugoties uz apstākli, ka interneta piekļuves pakalpojums, ar kura palīdzību lietotājs piekļūst minētajam IP balss pārraides pakalpojumam, jau pats par sevi ir elektronisko komunikāciju pakalpojums, lai gan šīs programmatūras piedāvātājs šo pakalpojumu sniedz par atlīdzību un noslēdz līgumus ar telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir atbilstoši atļauts pārraidīt un pabeigt savienojumus ar publisko komutējamo telefonu tīklu, kas ļauj pabeigt savienojumu ar valsts numerācijas plāna fiksēto vai mobilo tālruņa numuru?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai atbilde paliek nemainīga, ņemot vērā to, ka programmatūras funkcija, kas pieļauj veikt balss zvanu, ir tikai tās funkcija, jo šī programmatūra var tikt izmantota arī bez minētās funkcijas?

3)

Ja atbilde uz abiem pirmajiem jautājumiem ir apstiprinoša, vai atbilde uz pirmo jautājumu paliek nemainīga, ņemot vērā to, ka pakalpojuma sniedzējs savos vispārīgajos nosacījumos paredz, ka tas neuzņemas atbildību attiecībā pret galalietotāju par signālu pārraidīšanu?

4)

Ja atbilde uz pirmajiem trīs jautājumiem ir apstiprinoša, vai atbilde uz pirmo jautājumu paliek nemainīga, ņemot vērā to, ka sniegtajam pakalpojumam atbilst arī “informācijas sabiedrības pakalpojuma” definīcija?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/40

—

Vai Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) (1) 103. un 311. panta, kā arī tās IX pielikuma A daļas 7. punkta normas ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai varētu piemērot samazināto pievienotās vērtības nodokļa likmi, tiek prasīts vienīgi tas, lai fotoattēlus būtu uzņēmis to autors [mākslinieks], kopējis viņš pats vai tie būtu kopēti viņa pārraudzībā, parakstīti un numurēti, ne vairāk kā trīsdesmit eksemplāros, kopā skaitot visus formātus un pamatnes?

—

Ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, vai dalībvalstis tomēr drīkst izslēgt no [preču], kam tiek piemērota samazinātā pievienotās vērtības nodokļa likme, loka fotoattēlus, kuriem cita starpā nav mākslinieciska rakstura?

—

Ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noliedzoša, kādiem vēl nosacījumiem ir jāatbilst fotoattēliem, lai varētu piemērot samazināto pievienotās vērtības nodokļa likmi? It īpaši, vai tiem ir jābūt mākslinieciskam raksturam?

—

Vai šie nosacījumi ir jāinterpretē vienveidīgi visā Eiropas Savienībā vai arī tie ir atkarīgi no katras dalībvalsts tiesībām, it īpaši intelektuālā īpašuma jomā?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/41

(a)

Vai ir jāuzskata, ka priekšroka ir jādod Portugālē spēkā esošajai sistēmai kā obligātai tiesību normai, kas izslēdz citu normu piemērošanu, Regulas “Roma II” (1) 16. panta izpratnē?

(b)

Vai minētā norma ir Kopienu tiesību norma, kas reglamentē noteikumus par tiesību normu kolīziju Regulas “Roma II” 27. panta izpratnē?

(c)

Vai ir jāuzskata, ka Portugāles pilsonim, kas ir cietis ceļu satiksmes negadījumā Spānijā, ir piemērojama Portugāles Civilkodeksa 498. panta 3. punktā paredzētā noilguma sistēma Direktīvas 2009/103/EK (2) 28. panta izpratnē?

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/41

—

Atcelt 2017. gada 13. decembra spriedumu (T-712/15), ar ko Vispārējā tiesa noraidīja Crédit mutuel Arkéa prasību atcelt Eiropas Centrālās bankas 2015. gada 5. oktobra lēmumu (ECB/SSM/2015 – 9695000CG7B84NLR5984/28), kurā ir noteiktas Groupe Crédit mutuel piemērojamās prudenciālās prasības

—

ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkts ļauj ECB organizēt centrālajai iestādei radniecīgu iestāžu konsolidēto prudenciālo uzraudzību, lai gan šai centrālajai iestādei nav kredītiestādes statusa;

—

ir pieļauta kļūda faktisko apstākļu juridiskajā kvalifikācijā, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Crédit mutuel ir uzraudzītā grupa, ciktāl tā atbilst Regulas Nr. 575/2013 (1) 10. panta 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/42

—

Atcelt 2017. gada 13. decembra spriedumu (T-52/16), ar ko Vispārējā tiesa noraidīja Crédit mutuel Arkéa prasību atcelt Eiropas Centrālās bankas 2015. gada 4. decembra lēmumu (ECB/SSM/2015 – 9695000CG7B84NLR5984/40), kurā ir noteiktas Groupe Crédit mutuel piemērojamās prudenciālās prasības

—

ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkts ļauj ECB organizēt centrālajai iestādei radniecīgu iestāžu konsolidēto prudenciālo uzraudzību, lai gan šai centrālajai iestādei nav kredītiestādes statusa;

—

ir pieļauta kļūda faktisko apstākļu juridiskajā kvalifikācijā, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Crédit mutuel ir uzraudzītā grupa, ciktāl tā atbilst Regulas Nr. 575/2013 (1) 10. panta 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/43

1)

atzīt, ka prasītājs ar Latvijas Republikas vārdā pieņemto Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja 2018. gada 19. februāra lēmumu par drošības līdzekļu piemērošanu no Latvijas Bankas prezidenta amata ir atcelts prettiesiski;

2)

atzīt, ka prasītājam ar Latvijas Republikas vārdā pieņemto Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja 2018. gada 19. februāra lēmumu par drošības līdzekļu piemērošanu piemērotais drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums, ar kuru prasītājam ir aizliegts īstenot Latvijas Bankas prezidenta funkcijas un tiesības, – ir piemērots prettiesiski;

3)

atzīt, ka prasītājam no Latvijas Republikas vārdā pieņemtā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja 2018. gada 19. februāra lēmuma par drošības līdzekļu piemērošanu izrietošie ierobežojumi pildīt Eiropas Centrālās bankas Padomes locekļa funkcijas un tiesības ir piemēroti prettiesiski.

1.

Prasītājs apstrīd Latvijas valsts izmeklēšanas iestādes – Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, kas ietilpst izpildvaras struktūrā, – 2018. gada 19. februārī pieņemto nelikumīgo lēmumu, ar kuru prasītājs esot atcelts no Latvijas Bankas prezidenta amata uz nenoteiktu laiku. Lēmums par atcelšanu no amata tika pieņemts Latvijas valsts vārdā. Līdz ar atcelšanu no Latvijas Bankas prezidenta amata prasītājs ex officio zaudēja arī Eiropas Centrālās bankas Padomes locekļa amatu.

2.

Atceļot prasītāju no amata, esot izdarīti vismaz tālāk izklāstītie tiesību pārkāpumi.

3.

Pirmkārt, atceļot prasītāju no Latvijas Bankas prezidenta un Eiropas Centrālās bankas Padomes locekļa amatiem, esot pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību 4. protokola (“Par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem”) 14.2. pants, jo prasītāja atcelšanas no amata brīdī nebija iestājies neviens no minētajā pantā minētajiem nosacījumiem attiecībā uz nacionālās centrālās bankas vadītāja atcelšanu no amata (vadītājs vairs neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi pienākumu veikšanai, vai ir izdarījis smagu pārkāpumu).

4.

Otrkārt, atceļot prasītāju no Latvijas Bankas prezidenta amata, tika pārkāpts arī likuma “Par Latvijas Banku”, proti, tiesību akta, kas pieņemts Līguma par Eiropas Savienības darbību īstenošanai, 22. pants. Attiecīgā lēmuma pieņemšanas brīdī nebija iestājies neviens no šajā pantā paredzētajiem Latvijas Bankas prezidenta atcelšanas no amata nosacījumiem (pirmkārt, personīgs iesniegums par atkāpšanos no amata, otrkārt, ECB sistēmas un ECB statūtu 14.2. pantā paredzētais nosacījums par smaga pārkāpuma izdarīšanu, bet šajā gadījumā parlaments var lemt par Latvijas Bankas prezidenta atbrīvošanu no amata pēc tam, kad ir stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums, vai, treškārt, citi minētajā 14.2. pantā paredzētie nosacījumi). Turklāt, lai gan saskaņā ar minēto likumu Latvijas Bankas prezidentu no amata atcelt ir tiesīgs tikai Latvijas Republikas parlaments, prasītāju no amata ir atcēlis nevis parlaments, bet Latvijas Republikas izpildvaras struktūrā ietilpstošas iestādes izmeklētājs.

5.

Treškārt, atceļot prasītāju no Latvijas Bankas prezidenta amata, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir piemērojis nepareizu Eiropas Savienības tiesību interpretāciju, norādot, ka prasītājs Eiropas Centrālās Bankas Padomē darbojas nevis neatkarīgi un Eiropas Centrālās bankas interesēs, bet gan īsteno Latvijas Bankas prezidenta pilnvaras un rīkojas Latvijas Bankas interesēs. Taču Līguma par Eiropas Savienības darbību 13. pantā ir noteikts, ka Eiropas Centrālā banka ir Eiropas Savienības iestāde.

Eiropas Savienības iestādes amatpersona, veicot savus amata pienākumus, var īstenot tikai Eiropas Savienības tiesību aktos ietvertās pilnvaras un var rīkoties tikai šīs Eiropas Savienības iestādes interesēs. Nacionālie tiesību akti nevar noteikt Eiropas Savienības iestādes amatpersonas darbību, un tāpēc persona, pildot Eiropas Savienības iestādes amatpersonas funkcijas, nevar īstenot nacionālajos tiesību aktos piešķirtās pilnvaras.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 130. pants, kas garantē Eiropas Centrālās bankas neatkarību, izslēdz to, ka Latvijas Bankas prezidents, veicot Eiropas Centrālās bankas Padomes locekļa funkcijas, varētu rīkoties kā Latvijas Bankas pārstāvis un darboties tās vai Latvijas Republikas (šaurajās) interesēs.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/44

—

prasīt Latvijas Republikai, lai tā sniedz visu attiecīgo informāciju, kas saistīta ar pašreizējo izmeklēšanu, kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs veic pret Latvijas Bankas prezidentu, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 62. pantu; un

—

atzīt saskaņā ar Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 14.2. pantu, ka Latvijas Republika ir pārkāpusi minētā noteikuma otro daļu, jo:

—

piespriest Latvijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/46

1)

Atcelt Eiropas Parlamenta Lēmumu A(2015) 4931 (2015. gada 8. jūlijs), ciktāl tas attiecas uz atteikumu piešķirt Emilio De Capitani pilnīgu piekļuvi dokumentiem LIBE 2013 0091 02 un LIBE 2013 0091 03.

2)

Parlaments sedz savus un atlīdzina E. De Capitani tiesāšanās izdevumus.

3)

Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/47

1)

Prasību noraidīt.

2)

Edward Stavytskyi sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.

3)

Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/47

1)

Prasību noraidīt, jo tās izskatīšana nav Vispārējās tiesas kompetencē.

2)

Šroubárna Ždánice a.s. sedz savus un atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.

3)

Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/48

1)

Prasību noraidīt.

2)

HJ atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/49

1)

Atcelt Eiropas Komisijas “Atalgojuma un individuālo tiesību” biroja (PMO) 2016. gada 29. janvāra lēmumu, ar kuru tas noraidīja Vassilia Argyraki lūgumu nodarbinātības laikposmus, kurus viņa bija nostrādājusi palīgdarbinieces statusā, pensiju tiesību aprēķinā ņemt vērā kā pagaidu darbinieka statusā nostrādātus laikposmus.

2)

Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/50

1)

Prasību noraidīt.

2)

Safe Skies LLC atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/50

1)

Prasību noraidīt.

2)

Webgarden Szolgáltató és Kereskedelmi Kft. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/51

1)

Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)

Aurora Group Danmark A/S un Retail Distribution ApS sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, kā arī atlīdzina pusi no Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumiem.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/51

1)

Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)

Disney Enterprises, Inc. sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/52

1)

Vispārējā tiesa atsakās izskatīt lietu T-46/18, lai Tiesa varētu lemt par prasību.

2)

Lēmuma pieņemšanu par Nīderlandes Karalistes un Lombardijas reģiona pieteikumiem par iestāšanos lietā atlikt.

3)

Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/53

—

iesākumā, ja vajadzīgs, atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 270. pantam atzīt Civildienesta noteikumu 90. pantu par spēkā neesošu un nepiemērojamu šajā tiesvedībā;

—

pirmkārt, atcelt Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) 2017. gada 14. novembra lēmumu, ar kuru ir noraidīta prasītājas 2017. gada 13. jūlijā iesniegtā sūdzība, tostarp prasītājas lūgums izmaksāt viņai kompensāciju 50 000 euro apmērā;

—

otrkārt, atcelt EPSO2017. gada 19. aprīļa lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņas lūgums pārskatīt atlases komisijas lēmumu nepielaist viņu konkursa nākamajam posmam;

—

treškārt, atcelt EPSO tiešsaistes kontā publicēto 2017. gada 6. februāra lēmumu neiekļaut prasītāju konkursam EPSO/AD/323/16 izraudzīto kandidātu saraksta projektā;

—

ceturtkārt, atcelt 2016. gada 26. maijā publicēto paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/323/16 un pilnībā atcelt no tā izrietošo to ierēdņu saraksta projektu, kuri tika izraudzīti dalībai iepriekš minētajā konkursā;

—

piespriest izmaksāt prasītājai 50 000 euro kā kompensāciju par zaudējumiem, kas esot radušies prettiesisko apstrīdēto lēmumu dēļ, kuri tika minēti iepriekš, un

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka EPSO/atlases komisija ir pieļāvuši acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot prasītājas darba pieredzi, turklāt ir pārkāpts attiecīgā paziņojuma par konkursu III pielikums, kurā ir detalizēti norādīta prasītā darba pieredze.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants un prasītājas tiesības tikt uzklausītai, turklāt nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un ir pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību 296. pants.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1/58 (1) 1., 2., 3. un 4. pants, kā arī Civildienesta noteikumu 1.d un 28. pants un šo noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunkts, turklāt nav ievēroti vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/54

—

grozīt apstrīdēto lēmumu, lai tiktu reģistrēta preču zīme “KINDERPRAMS”;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/54

—

atcelt apstrīdēto lēmumu,

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

—

piespriest Our Price Records Limited atlīdzināt tiesāšanās izdevumus (ja tā iestāsies lietā);

un vai nu

—

pilnībā apmierināt HMV iebildumu,

vai

—

nosūtīt lietu atpakaļ EUIPO, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

—

Regulas 2017/1001 8. panta 4. punkta pārkāpums.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/55

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpums.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/56

—

atcelt ECB 2017. gada 19. decembra Lēmuma Nr. ECB/SSM/2017 – O2RNE8IBXP4R0TD8PU41/174 5. pantu un tā A pielikuma 3. pantu, ciktāl ar tiem tiek uzdots veikt pasākumus attiecībā uz neatsaucamām maksājumu saistībām saistībā ar noguldījumu garantiju sistēmām vai noregulējuma fondiem;

—

piespriest ECB atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanai neesot bijis juridiska pamata. Prasītājas ieskatos visaptverošu prudenciālo prasību uzdošana neietilpstot ECB kompetencē, un ECB neesot veikusi prasītājas situācijas individuālu un detalizētu novērtēšanu, kā to paredz piemērojamie normatīvie akti.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo ECB esot kļūdaini interpretējusi Savienības tiesības, ar kurām kredītiestādēm ir paredzēta iespēja izmantot neatsaucamas maksājumu saistības, un tādējādi tā esot atņēmusi šiem noteikumiem lietderīgo iedarbību.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz neatsaucamu maksājumu saistību it kā radītajiem riskiem saskaņā ar Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.) 16. pantu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka neesot sniegts pietiekams pamatojums, jo ECB esot pastiprināts pienākums sniegt pamatojumu, tomēr apstrīdētais lēmums balstoties uz nepietiekamu pamatojumu.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/57

—

atcelt ECB 2017. gada 19. decembra Lēmuma Nr. ECB/SSM/2017–969500TJ5KRTCJQWXH05/380 9. pantu un tā A pielikuma 3. pantu, ciktāl ar tiem tiek uzdots veikt pasākumus attiecībā uz neatsaucamām maksājumu saistībām saistībā ar noguldījumu garantiju sistēmām vai noregulējuma fondiem;

—

piespriest ECB atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/57

—

atcelt ECB 2017. gada 19. decembra Lēmuma Nr. ECB/SSM/2017–9695000CG7B84NLR5984/207 8. pantu, ciktāl ar to tiek uzdots veikt pasākumus attiecībā uz neatsaucamām maksājumu saistībām saistībā ar noguldījumu garantiju sistēmām vai noregulējuma fondiem;

—

piespriest ECB atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/58

—

atcelt ECB 2017. gada 19. decembra Lēmuma Nr. ECB/SSM/2017–9695005MSX1OYEMGDF46/338 4. pantu (kopā ar pielikumiem), ciktāl ar to tiek uzdots veikt pasākumus attiecībā uz neatsaucamām maksājumu saistībām saistībā ar noguldījumu garantiju sistēmām vai noregulējuma fondiem;

—

piespriest ECB atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/58

—

atcelt ECB 2017. gada 19. decembra Lēmuma Nr. ECB/SSM/2017–9695000CG7B84NLR5984/207 8. pantu, ciktāl ar to tiek uzdots veikt pasākumus attiecībā uz neatsaucamām maksājumu saistībām saistībā ar noguldījumu garantiju sistēmām vai noregulējuma fondiem;

—

piespriest ECB atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/59

—

daļēji atcelt ECB 2017. gada 19. decembra Lēmuma Nr. ECB/SSM/2017 – R0MUWSFPU8MPRO8K5P83/248 9. pantu, ciktāl ar to ir uzdots samazināt neatsaucamās maksājumu saistības vienotajā noregulējuma fondā, valstu noregulējuma fondos, valstu noguldījumu garantiju sistēmās attiecībā uz pirmā līmeņa pašu kapitālu individuālā, subkonsolidētā vai konsolidētā līmenī, un it īpaši 9.1., 9.2. un 9.3. punktus;

—

piespriest ECB atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajam lēmumam neesot juridiska pamata, jo ECB esot izmantojusi savas prudenciālās uzraudzības pilnvaras, lai uzdotu veikt vispārēja rakstura pasākumu, kas ietilpst likumdevēja kompetencē, un esot pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 4. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 16. pantu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo ECB īstenotā Savienības tiesību interpretācija neatbilstot tās likumdevēja nodomam, atbilstoši kuram kredītiestādēm esot tiesības izmantot neatsaucamās maksājumu saistības, lai segtu savas saistības valstu noregulējuma fondos, vienotajā noregulējuma fondā un valstu noguldījumu garantiju sistēmās, un tādējādi atņemot attiecīgajiem noteikumiem to lietderīgo iedarbību. Turklāt ECB savu lēmumu esot balstījusi uz kļūdainu Eiropas tiesību normu un valsts transponējošo tiesību normu neatsaucamo maksājumu saistību jomā interpretāciju.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts samērīguma princips.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums esot pieņemts, pieļaujot kļūdu vērtējumā, un ar to netiekot ievērots labas pārvaldības princips.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/59

—

atzīt, ka atbildētājs ir pārkāpis Eiropas Parlamenta Reglamenta 130. pantu, kā arī šī reglamenta II pielikuma normas, jo nenodeva Eiropas Savienības Padomei rakstisku jautājumu, ko Eiropas Parlamenta deputāti ir iesnieguši procedūrā Nr. P-003358/17;

—

noteikt pienākumu Eiropas Parlamentam nodot rakstisku jautājumu, kas reģistrēts ar Nr. P-003358/17, kompetentajai iestādei, kas ir Eiropas Savienības Padome;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/60

—

atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/2282 (2017. gada 11. decembris), ar ko groza Lēmumu 2010/788/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Kongo Demokrātisko Republiku, ciktāl prasītāja vārds tiek saglabāts Lēmuma 2010/788/KĀDP II pielikuma ierakstā Nr. 2 un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 Ia pielikuma ierakstā Nr. 2;

—

konstatēt Lēmuma 2010/788/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu 2016/2231/KĀDP, 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 2.b panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumu prettiesiskumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats tiek atvedināts no tiesību uz aizstāvību pārkāpuma, tajā skaitā neizpildīta pienākuma norādīt pamatojumu, kas varētu pamatot šos pasākumus un garantēt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā arī no tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma.

2.

Otrais pamats tiek atvedināts no acīmredzamas kļūdas vērtējumā par prasītāja iesaistīšanos darbībās, kas veido smagus cilvēktiesību pārkāpumus Kongo Demokrātiskajā Republikā.

3.

Trešais pamats tiek atvedināts no tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, tiesību uz īpašumu un samērīguma principa pārkāpuma.

4.

Ceturtais pamats tiek atvedināts no Padomes Lēmuma 2010/788/KĀDP (2010. gada 20. decembris) par ierobežojošiem pasākumiem pret Kongo Demokrātisko Republiku un par Kopējās nostājas 2008/369/KĀDP atcelšanu (OV 2010, L 336, 30. lpp.), kas grozīts ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/2231 (2016. gada 12. decembris), ar ko groza Lēmumu 2010/788/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Kongo Demokrātisko Republiku (OV 2016, L 336I, 7. lpp.), 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumu prettiesiskuma un Padomes Regulas (EK) Nr. 1183/2005 (2005. gada 18. jūlijs), ar ko nosaka dažus īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret personām, kuras pārkāpj ieroču embargo attiecībā uz Kongo Demokrātisko Republiku (OV 2005, L 193, 1. lpp.), 2.b panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumu prettiesiskuma.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/61

—

atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/2282 (2017. gada 11. decembris), ar ko groza Lēmumu 2010/788/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Kongo Demokrātisko Republiku, ciktāl prasītāja vārds tiek saglabāts Lēmuma 2010/788/KĀDP II pielikuma ierakstā Nr. 1 un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 Ia pielikuma ierakstā Nr. 1;

—

konstatēt Lēmuma 2010/788/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu 2016/2231/KĀDP, 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 2.b panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumu prettiesiskumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/61

—

atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/2282 (2017. gada 11. decembris), ar ko groza Lēmumu 2010/788/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Kongo Demokrātisko Republiku, ciktāl prasītāja vārds tiek saglabāts Lēmuma 2010/788/KĀDP II pielikuma ierakstā Nr. 7 un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 Ia pielikuma ierakstā Nr. 7;

—

konstatēt Lēmuma 2010/788/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu 2016/2231/KĀDP, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 2.b panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumu prettiesiskumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/62

—

atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/2282 (2017. gada 11. decembris), ar ko groza Lēmumu 2010/788/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Kongo Demokrātisko Republiku, ciktāl prasītāja vārds tiek saglabāts Lēmuma 2010/788/KĀDP II pielikuma ierakstā Nr. 3 un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 Ia pielikuma ierakstā Nr. 3;

—

konstatēt Lēmuma 2010/788/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu 2016/2231/KĀDP, 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 2.b panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumu prettiesiskumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/63

—

atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/2282 (2017. gada 11. decembris), ar ko groza Lēmumu 2010/788/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Kongo Demokrātisko Republiku, ciktāl prasītāja vārds tiek saglabāts Lēmuma 2010/788/KĀDP II pielikuma ierakstā Nr. 4 un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 Ia pielikuma ierakstā Nr. 4;

—

konstatēt Lēmuma 2010/788/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu 2016/2231/KĀDP, 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 2.b panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumu prettiesiskumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/63

—

atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/2282 (2017. gada 11. decembris), ar ko groza Lēmumu 2010/788/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Kongo Demokrātisko Republiku, ciktāl prasītāja vārds tiek saglabāts Lēmuma 2010/788/KĀDP II pielikuma ierakstā Nr. 5 un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 Ia pielikuma ierakstā Nr. 5;

—

konstatēt Lēmuma 2010/788/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu 2016/2231/KĀDP, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Regulas (EK) Nr. 1183/2005 2.b panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumu prettiesiskumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.