24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/1

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/2

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

2)

Zviedrijas Karaliste sedz Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)

Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Spānijas Karaliste un Somijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/3

—

šī nolīguma devītās nodaļas (Ieguldījumi) A sadaļas (Ieguldījumu aizsardzība) noteikumi, ciktāl tie attiecas uz tādiem ieguldījumiem starp Savienību un Singapūras Republiku, kas nav tiešie ieguldījumi;

—

minētās devītās nodaļas B sadaļas (Ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršana) noteikumi un

—

minētā nolīguma pirmās nodaļas (Mērķi un vispārīgās definīcijas), četrpadsmitās nodaļas (Pārredzamība), piecpadsmitās nodaļas (Strīdu izšķiršana), sešpadsmitās nodaļas (Mediācijas mehānisms) un septiņpadsmitās nodaļas (Institucionāli, vispārīgi un nobeiguma noteikumi) noteikumi, ciktāl tie attiecas uz minētās devītās nodaļas noteikumiem un ciktāl šie pēdējie minētie ietilpst Savienības un tās dalībvalstu dalītajā kompetencē.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/3

1)

brīvība veikt uzņēmējdarbību ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tādi dalībvalsts nodokļu tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, pamatojoties uz kuriem gan nerezidente sabiedrība, kas saimniecisko darbību šajā dalībvalstī veic ar pastāvīgā uzņēmuma starpniecību, gan rezidente sabiedrība, tai skaitā nerezidentes sabiedrības meitasuzņēmums, kas ir rezidents, tiek aplikti ar tādu nodokli kā fairness tax, kad šīs sabiedrības izmaksā dividendes, kuras noteiktu valsts nodokļu tiesību aktos paredzēto priekšrocību izmantošanas dēļ netiek iekļautas to galīgajā ar nodokli apliekamajā peļņā, ar nosacījumu, ka metode ar šo nodokli apliekamās summas noteikšanai faktiski nerada rezultātu, ka attieksme pret šo nerezidenti sabiedrību ir mazāk labvēlīga nekā pret rezidenti sabiedrību – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;

2)

Padomes 2011. gada 30. novembra Direktīvas 2011/96/ES par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs, 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādi dalībvalsts nodokļu tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros ir paredzēts tāds nodoklis kā fairness tax, kas ir jāmaksā nerezidentēm sabiedrībām, kuras saimniecisko darbību šajā dalībvalstī veic ar pastāvīgā uzņēmuma starpniecību, kā arī rezidentēm sabiedrībām, tai skaitā nerezidentes sabiedrības meitasuzņēmumam, kas ir rezidents, kad tie izmaksā dividendes, kuras noteiktu valsts nodokļu tiesību aktos paredzētu priekšrocību izmantošanas dēļ nav iekļautas galīgajā ar nodokli apliekamajā peļņā;

3)

Direktīvas 2011/96 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar minētā panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šai tiesību normai ir pretrunā tādi valsts nodokļu tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, ciktāl šajos tiesību aktos tādā situācijā, kad peļņu, ko mātesuzņēmums saņēmis no sava meitasuzņēmuma, šis mātesuzņēmums sadala vēlāk nekā tajā gadā, kurā tā tika saņemta, šī peļņa tiek aplikta ar nodokli, kas pārsniedz minētajā tiesību normā paredzēto 5 % maksimālo robežu.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/4

1)

LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izvērtētu, vai bērnam, Eiropas Savienības pilsonim, būtu jāatstāj Savienības teritorija un tādējādi tam tiktu liegts efektīvi izmantot būtiskās tiesības, kas tam piešķirtas ar šo pantu, ja viņa vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības attiecīgajā dalībvalstī, apstāklis, ka otrs vecāks, Savienības pilsonis, faktiski spēj un vēlas viens pats uzņemties bērna ikdienas un faktisko aizgādību, ir atbilstošs elements, bet ar to nav pietiekami, lai konstatētu, ka starp bērnu un vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, nepastāv tāda atkarības saikne, kuras rezultātā bērnam šāda atteikuma gadījumā tāpat nāktos pamest Savienības teritoriju. Šādam vērtējumam saskaņā ar attiecīgā bērna interešu prioritāti ir jābūt balstītam uz visu lietas apstākļu ņemšanu vērā, īpaši bērna vecumu, viņa fizisko un emocionālo attīstību, viņa emocionālo attiecību līmeni gan ar vecāku, kas ir Savienības pilsonis, gan ar vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kā arī risku, ka viņa nošķiršana no pēdējā minētā vecāka varētu ietekmēt šī bērna emocionālo līdzsvaru;

2)

LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā, ja dalībvalsts nepilngadīga bērna, šīs dalībvalsts pilsoņa, vecāka, trešās valsts valstspiederīgā, kurš uzņēmies tā ikdienas un faktisko aizgādību, uzturēšanās tiesībām savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka šim valstspiederīgajam ir jāsniedz informācija, kas pierāda, ka gadījumā, ja tiktu pieņemts lēmums, ar kuru šim vecākam, trešās valsts valstspiederīgajam, tiek atteiktas uzturēšanās tiesības, bērnam tiktu liegts izmantot no viņa kā Savienības pilsoņa statusa izrietošās būtiskās tiesības, jo viņam nāktos pamest Savienības teritoriju. Tomēr attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm katrā ziņā, pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā sniegto informāciju, ir jāveic nepieciešamās darbības, lai, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus, izvērtētu, vai lēmumam par atteikumu tiešām būtu šādas sekas.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/5

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

2)

Yoshida Metal Industry Co. Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/6

1)

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 4. jūnija spriedumu lietā Deluxe Laboratories/ITSB (“deluxe”) (T-222/14, nav publicēts, EU:T:2015:364);

2)

nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai;

3)

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/6

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/7

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/8

1)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts īsteno Savienības tiesības šīs normas izpratnē un ka tādējādi Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir piemērojama, ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz finansiālu sankciju administrācijai pakļautai personai, kura atsakās sniegt informāciju, kad starp nodokļu iestādēm notiek apmaiņa, pamatojoties uz Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK;

2)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka administrācijai pakļauta persona, kurai ir piemērota finansiāla sankcija par to, ka tā nav izpildījusi administratīvu lēmumu, ar ko tai saistībā ar informācijas apmaiņu starp valstu nodokļu iestādēm atbilstoši Direktīvai 2011/16 ir uzdots sniegt informāciju, ir tiesīga apstrīdēt šī lēmuma likumību;

3)

Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vienas dalībvalsts citai dalībvalstij pieprasītās informācijas “prognozējamais svarīgums” ir nosacījums, kuram informācijas pieprasījumam ir jāatbilst, lai pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij rastos pienākums to izpildīt, un tādējādi tam ir jāatbilst nosacījumam par šīs dalībvalsts izdota administrācijai pakļautai personai adresēta lēmuma par rīkojuma izdošanu un sankcijas pasākuma, kas tai piemērots par šī lēmuma neizpildi, likumību;

4)

Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pārbaude, ko veic pieprasījuma saņēmēja iestāde, kad pieprasījuma iesniedzēja iestāde tai iesniedz informācijas pieprasījumu atbilstoši šai direktīvai, neaprobežojas ar šī pieprasījuma formālu atbilstību, bet tai ir jāļauj pieprasījuma saņēmējai iestādei pārliecināties, ka nav tā, ka pieprasītajai informācijai nebūtu nekāda prognozējamā svarīguma, ņemot vērā attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti un, iespējams, informētās trešās personas identitāti, kā arī attiecīgās nodokļu izmeklēšanas vajadzības. Tās pašas Direktīvas 2011/16 normas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta normas ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību, ko administrācijai pakļauta persona ir cēlusi par sankcijas pasākumu, kuru pieprasījuma saņēmēja iestāde tai ir piemērojusi par to, ka tā nav izpildījusi lēmumu par rīkojuma izdošanu, ko šī iestāde ir pieņēmusi pēc informācijas pieprasījuma, kuru pieprasījuma iesniedzēja iestāde ir iesniegusi atbilstoši Direktīvai 2011/16, valsts tiesai ir neierobežota kompetence pārbaudīt šī lēmuma par rīkojuma izdošanu likumību. Attiecībā uz nosacījumu par minētā lēmuma likumību, kas izriet no pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma, pārbaude tiesā aprobežojas ar pārbaudi par to, ka šāda svarīguma acīmredzami netrūkst;

5)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot pārbaudi tiesā, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesai ir jābūt piekļuvei informācijas pieprasījumam, kuru pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir iesniegusi pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij. Savukārt attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai nav tiesību piekļūt visam šim informācijas pieprasījumam, kas joprojām ir slepens dokuments saskaņā ar Direktīvas 2011/16 16. pantu. Lai pilnībā izskatītu tās lietu saistībā ar pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma neesamību, principā pietiek ar to, ka šai personai ir šīs direktīvas 20. panta 2. punktā minētā informācija.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/9

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/10

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/10

1)

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 11. novembra spriedumu Dyson/Komisija (T-544/13, EU:T:2015:836) daļā, kurā tā ir noraidījusi pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu un trešo pamatu;

2)

nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu un trešo pamatu;

3)

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/11

1)

Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīvas 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem 11. panta 1. punkta pirmais ievilkums ir interpretējams tādējādi, ka tas attiecas ne tikai uz līguma starp trešo personu un pilnvarotāju pilnīgu neizpildes gadījumu, bet arī uz šī līguma daļējas neizpildes gadījumu, piemēram, minētajā līgumā paredzētā darījumu apjoma vai termiņa neievērošanu;

2)

Direktīvas 86/653 11. panta 2. un 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tirdzniecības pārstāvības līguma noteikums, saskaņā ar kuru pārstāvim ir jāatmaksā proporcionāla savas komisijas naudas daļa starp pilnvarotāju un trešo personu noslēgtā līguma daļējas neizpildes gadījumā, nav “atkāpe, kas kaitē tirdzniecības pārstāvim”, šīs direktīvas 11. panta 3. punkta izpratnē, ja atmaksājamās komisijas naudas daļa ir proporcionāla minētā līguma neizpildes apjomam, un ar nosacījumu, ka šī neizpilde nav notikusi tādu apstākļu dēļ, kuros ir vainojams pilnvarotājs;

3)

Direktīvas 86/653 11. panta 1. punkta otrais ievilkums ir interpretējams tādējādi, ka jēdziens “apstākļi, kuros ir vainojams pilnvarotājs” nav saistīts vienīgi ar tiesiskiem apstākļiem, kas tieši izraisījuši starp pilnvarotāju un trešo personu noslēgtā līguma pārtraukšanu, bet tas attiecas uz visiem tiesiskiem un faktiskiem apstākļiem, kuros ir vainojams pilnvarotājs un kuri ir izraisījuši šī līguma neizpildi.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/12

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/12

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/13

1)

vienlīdzīgas attieksmes pret saimnieciskās darbības subjektiem princips, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, 10. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka saistībā ar iepirkuma procedūru līgumslēdzēja iestāde aicina kādu pretendentu iesniegt deklarācijas vai dokumentus, kas bija jāiesniedz atbilstoši specifikācijām un kas nav iesniegti piedāvājumu iesniegšanai noteiktajā termiņā. Turpretī šim pantam nav pretrunā tas, ka līgumslēdzēja iestāde aicina kādu pretendentu paskaidrot piedāvājumu vai izlabot tajā pieļautu acīmredzamu kļūdu pēc būtības, tomēr ar nosacījumu, ka šis aicinājums tiek adresēts visiem pretendentiem, kas ir vienādā situācijā, ka pret visiem pretendentiem attieksme ir vienlīdzīga un lojāla un ka šis paskaidrojums vai labojums nevar tikt pielīdzināts jauna piedāvājuma iesniegšanai; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;

2)

Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvā 92/13/EEK, ar ko koordinē normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/66/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā publiskā iepirkuma procedūrā iesniegti divi piedāvājumi un līgumslēdzēja iestāde vienlaikus ir pieņēmusi divus lēmumus attiecīgi par viena no pretendentiem piedāvājuma noraidīšanu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu otrajam, atraidītajam pretendentam, kurš ir cēlis prasību par šiem abiem lēmumiem, ir jāvar lūgt izslēgt izraudzītā pretendenta piedāvājumu, un tādēļ jēdziens “konkrēta līguma slēgšanas tiesības” Direktīvas 92/13 ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2007/66, 1. panta 3. punkta izpratnē attiecīgajā gadījumā var attiekties uz iespējamo jaunas publiskā iepirkuma procedūras uzsākšanu.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/14

1)

tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, sabiedrības, kurā vairākums daļu pieder valstij, lēmums pieņemt aktīva, kas ir citas sabiedrības, kurā šī dalībvalsts ir vienīgā akcionāre, īpašums, datio in solutum, lai izbeigtu prasījumu, un samaksāt summu, kas ir starpība starp šī aktīva paredzamo vērtību un šī prasījuma summu, var būt valsts atbalsts LESD 107. panta izpratnē, ja:

Valsts tiesu uzdevums ir izvērtēt, vai šie nosacījumi ir izpildīti.

2)

Tad, ja valsts tiesa kvalificē par valsts atbalstu sabiedrības, kurā vairākums daļu pieder valstij, lēmumu pieņemt aktīva, kas ir citas sabiedrības, kurā šī dalībvalsts ir vienīgā akcionāre, īpašums, datio in solutum, lai izbeigtu prasījumu, un samaksāt summu, kas ir starpība starp šī aktīva paredzamo vērtību un šī prasījuma summu, šīs dalībvalsts iestādēm ir jāpaziņo šis atbalsts Eiropas Komisijai pirms tā īstenošanas atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/15

1)

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 648/2006, 203. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma nav piemērojama gadījumā, kad pienācīgi pierādītas preču daļas bojāejas un neglābjama zuduma dēļ galamērķa muitas iestādē netiek uzrādīts viss tādas preces daudzums, kurai piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra;

2)

Regulas Nr. 2913/92, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr. 648/2005, 204. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja pienācīgi pierādītas preču daļas bojāejas un neglābjama zuduma dēļ attiecīgajā procedūrā paredzētajā galamērķa muitas iestādē netiek uzrādīts viss tādas preces daudzums, kurai piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra, šī situācija – kas veido kāda no pienākumiem, kurus uzliek šīs procedūras izmantošana, proti, pienākuma preces neskartas nogādāt galamērķa muitas iestādē, neizpildi – principā rada ievedmuitas parādu attiecībā uz to preču daļu, kas nav nogādāta šajā iestādē. Valsts tiesai ir jāpārliecinās, vai tāds apstāklis kā noliešanas ierīces bojājums šajā gadījumā atbilst kritērijiem, kas raksturo “nepārvaramas varas” un “neparedzamu apstākļu” jēdzienus Regulas Nr. 2913/92, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr. 648/2005, 206. panta 1. punkta izpratnē, proti, vai tas ir neparasts un ārpus uzņēmēja, kurš darbojas šķidrumu transportēšanas jomā, ietekmes un vai no tā sekām nebūtu varēts izvairīties, neraugoties uz pienācīgu rūpību. Šīs pārbaudes ietvaros šai tiesai ir it īpaši jāņem vērā tas, kā uzņēmēji, proti, principāls un pārvadātājs, ir ievērojuši spēkā esošos noteikumus un prasības par cisternu tehnisko stāvokli un tādu šķidrumu kā šķīdinātājs pārvadājumu drošību;

3)

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kā arī 70. un 71. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šis nodoklis nav jāmaksā par to preču, kurām piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra, daļu, kas ir gājusi bojā vai neglābjami zudusi;

4)

Regulas Nr. 2913/92, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr. 648/2005, 96. panta 1. punkta a) apakšpunkts, to skatot kopā ar tā 204. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka principāls ir atbildīgs par tāda muitas parāda samaksu, kas radies attiecībā uz precēm, kurām piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra, pat tad, ja pārvadātājs nav ievērojis tam šīs regulas 96. panta 2. punktā noteiktos pienākumus, it īpaši – pienākumu noteiktajā termiņā šīs preces neskartas nogādāt galamērķa muitas iestādē;

5)

Regulas Nr. 2913/92, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu Nr. 648/2005, 96. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. punkts, 204. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts, kā arī 213. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts muitas iestādei nav pienākuma noteikt solidāru atbildību pārvadātājam, kurš līdz ar principālu ir uzskatāms par atbildīgu par muitas parādu.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/16

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/17

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

2)

Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/17

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

2)

Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/18

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

2)

Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/18

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/19

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/19

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK (2) 8. un 9. pants liedz interpretēt atbilstošās valsts normas, ar kurām direktīva transponēta – attiecīgi Codice del consumo [Patērētāju kodeksa] 24. un 25. pantu – tādējādi, ka ir jākvalificē kā “nesamērīga ietekme” un tātad kā “agresīva komercprakse”, kas var “būtiski” ietekmēt [ierobežot] vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību, tāda telefonsakaru operatora rīcība, ka viņš nesniedz informāciju par noteiktu telefona pakalpojumu (proti, automātisko atbildētāju pakalpojuma vai interneta pārlūkošanas pakalpojuma) priekšiestatīšanu uz SIM [kartēm], konkrēti apstākļos, kuros pašam telefonsakaru operatoram netiek pārmesta nekāda turpmāka un konkrēta faktiska rīcība?

2)

Vai Direktīvas 2005/29/EK [..] I pielikuma 29. punkts var tikt interpretēts tādējādi, ka pastāv “nepasūtītu preču pārdošana”, ja mobilo telefonsakaru operators prasa savam klientam atlīdzību par automātisko atbildētāju pakalpojumiem vai interneta pārlūkošanas pakalpojumiem, apstākļos, ko raksturo šādi elementi:

3)

Vai “vispārējās” Direktīvas 2005/29/EK kā “drošības tīkla” patērētāju aizsardzībai mērķim, kā arī tās pašas Direktīvas 2005/29/EK preambulas 10. apsvērumam un 3. panta 4. punktam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas novirza nozares Direktīvā 2002/22/EK (3) paredzēto specifisko pienākumu ievērošanas vērtējumu uz lietotāju aizsardzību, vispārējās Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi piemērošanas jomā, attiecīgi izslēdzot par nozares direktīvas pārkāpumu sodīt kompetentās iestādes iejaukšanos, ikvienā gadījumā, kas var tikt uzskatīts arī par negodīgu komercpraksi?

4)

Vai Direktīvas 2005/29/EK 3. panta 4. punktā noteiktais specialitātes princips ir jāsaprot kā princips, kas regulē saistību starp tiesiskajiem regulējumiem (vispārējo regulējumu un nozaru regulējumiem), vai saistību starp tiesību normām (vispārējām normām un speciālajām normām), vai arī sadarbību starp iestādēm, kuru uzdevums ir regulēt un uzraudzīt attiecīgās nozares?

5)

Vai Direktīvas 2005/29/EK 3. panta 4. punktā minēto “pretrunas” jēdzienu var uzskatīt par izpildītu tikai gadījumā, kad pastāv radikāla nesaderība starp tiesiskā regulējuma par negodīgu komercpraksi noteikumiem un citām no Eiropas tiesībām atvasinātām tiesību normām, kas regulē specifiskus komercprakses aspektus konkrētās nozarēs, vai arī pietiek ar to, ka konkrētās tiesību normas nosaka regulējumu, kas atšķiras no negodīgas komercprakses tiesiskā regulējuma specifiskā nozarē, tā, ka tiek radīta tiesību normu kolīzija (Normenkollision) saistībā ar vienu un to pašu konkrētu gadījumu?

6)

Vai Direktīvas 2005/29/EK 3. panta 4. punktā minētais Kopienas noteikumu jēdziens attiecas tikai uz Eiropas regulās un direktīvās ietvertajiem noteikumiem, kā arī uz tiesību normām, ar kurām tās tiek tieši transponētas, vai tomēr tas ietver arī leģislatīvus un regulējošus noteikumus, ar kuriem īsteno Eiropas tiesību principus?

7)

Vai specialitātes principam, kas noteikts Direktīvas 2005/29/EK preambulas 10. apsvērumā un 3. panta 4. punktā, un Direktīvas 2002/22/EK 20. un 21. pantā, un Direktīvas 2002/21/EK (4) 3. un 4. pantā, ir pretrunā tāda attiecīgo valsts tiesību normu, ar kurām minētās direktīvas tiek transponētas, interpretācija, atbilstīgi kurai tiktu uzskatīts, ka ikreiz, kad regulētā nozarē, kurā pastāv nozares regulējums attiecībā uz patērētājiem un kurā regulēšanas un sodīšanas pilnvaras ir piešķirtas nozares iestādei, tiek konstatēta rīcība, kuru var uzskatīt par “agresīvu [komerc]praksi” saskaņā ar Direktīvas 2005/29/EK 8. un 9. pantu, vai par “visos apstākļos par agresīvu uzskatāmu” komercpraksi saskaņā ar Direktīvas 2005/29/EK I pielikumu, vienmēr ir jāpiemēro vispārējais tiesiskais regulējums par negodīgu [komerc]praksi – pat tādā gadījumā, ja pastāv patērētāju aizsardzībai pieņemts un uz Savienības tiesību noteikumiem balstīts nozaru tiesiskais regulējums, kas pilnīgi regulē jau minēto “agresīvo [komerc]praksi” un “visos apstākļos par agresīvu uzskatāmo [komerc]praksi” vai, katrā ziņā, jau minēto “negodīgo [komerc]praksi”?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/21

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK (2) 8. un 9. pants liedz interpretēt atbilstošās valsts normas, ar kurām direktīva transponēta – attiecīgi Codice del consumo [Patērētāju kodeksa] 24. un 25. pantu – tādējādi, ka ir jākvalificē kā “nesamērīga ietekme” un tātad kā “agresīva komercprakse”, kas var “būtiski” ietekmēt [ierobežot] vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību, tāda telefonsakaru operatora rīcība, ka viņš nesniedz informāciju par noteiktu telefona pakalpojumu (proti, automātisko atbildētāju pakalpojuma vai interneta pārlūkošanas pakalpojuma) priekšiestatīšanu uz SIM [kartēm], konkrēti apstākļos, kuros pašam telefonsakaru operatoram netiek pārmesta nekāda turpmāka un konkrēta faktiska rīcība?

2)

Vai Direktīvas 2005/29/EK [..] I pielikuma 29. punkts var tikt interpretēts tādējādi, ka pastāv “nepasūtītu preču pārdošana”, ja mobilo telefonsakaru operators prasa savam klientam atlīdzību par automātisko atbildētāju pakalpojumiem vai interneta pārlūkošanas pakalpojumiem, apstākļos, ko raksturo šādi elementi:

3)

Vai “vispārējās” Direktīvas 2005/29/EK kā “drošības tīkla” patērētāju aizsardzībai mērķim, kā arī tās pašas Direktīvas 2005/29/EK preambulas 10. apsvērumam un 3. panta 4. punktam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas novirza nozares Direktīvā 2002/22/EK (3) paredzēto specifisko pienākumu ievērošanas vērtējumu uz lietotāju aizsardzību, vispārējās Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi piemērošanas jomā, attiecīgi izslēdzot par nozares direktīvas pārkāpumu sodīt kompetentās iestādes iejaukšanos, ikvienā gadījumā, kas var tikt uzskatīts arī par negodīgu komercpraksi?

4)

Vai Direktīvas 2005/29/EK 3. panta 4. punktā noteiktais specialitātes princips ir jāsaprot kā princips, kas regulē saistību starp tiesiskajiem regulējumiem (vispārējo regulējumu un nozaru regulējumiem), vai saistību starp tiesību normām (vispārējām normām un speciālajām normām), vai arī sadarbību starp iestādēm, kuru uzdevums ir regulēt un uzraudzīt attiecīgās nozares?

5)

Vai Direktīvas 2005/29/EK 3. panta 4. punktā minēto “pretrunas” jēdzienu var uzskatīt par izpildītu tikai gadījumā, kad pastāv radikāla nesaderība starp tiesiskā regulējuma par negodīgu komercpraksi noteikumiem un citām no Eiropas tiesībām atvasinātām tiesību normām, kas regulē specifiskus komercprakses aspektus konkrētās nozarēs, vai arī pietiek ar to, ka konkrētās tiesību normas nosaka regulējumu, kas atšķiras no negodīgas komercprakses tiesiskā regulējuma specifiskā nozarē, tā, ka tiek radīta tiesību normu kolīzija (Normenkollision) saistībā ar vienu un to pašu konkrētu gadījumu?

6)

Vai Direktīvas 2005/29/EK 3. panta 4. punktā minētais Kopienas noteikumu jēdziens attiecas tikai uz Eiropas regulās un direktīvās ietvertajiem noteikumiem, kā arī uz tiesību normām, ar kurām tās tiek tieši transponētas, vai tomēr tas ietver arī leģislatīvus un regulējošus noteikumus, ar kuriem īsteno Eiropas tiesību principus?

7)

Vai specialitātes principam, kas noteikts Direktīvas 2005/29/EK preambulas 10. apsvērumā un 3. panta 4. punktā, un Direktīvas 2002/22/EK 20. un 21. pantā, un Direktīvas 2002/21/EK (4) 3. un 4. pantā, ir pretrunā tāda attiecīgo valsts tiesību normu, ar kurām minētās direktīvas tiek transponētas, interpretācija, atbilstīgi kurai tiktu uzskatīts, ka ikreiz, kad regulētā nozarē, kurā pastāv nozares regulējums attiecībā uz patērētājiem un kurā regulēšanas un sodīšanas pilnvaras ir piešķirtas nozares iestādei, tiek konstatēta rīcība, kuru var uzskatīt par “agresīvu [komerc]praksi” saskaņā ar Direktīvas 2005/29/EK 8. un 9. pantu, vai par “visos apstākļos par agresīvu uzskatāmu” komercpraksi saskaņā ar Direktīvas 2005/29/EK I pielikumu, vienmēr ir jāpiemēro vispārējais tiesiskais regulējums par negodīgu [komerc]praksi – pat tādā gadījumā, ja pastāv patērētāju aizsardzībai pieņemts un uz Savienības tiesību noteikumiem balstīts nozaru tiesiskais regulējums, kas pilnīgi regulē jau minēto “agresīvo [komerc]praksi” un “visos apstākļos par agresīvu uzskatāmo [komerc]praksi” vai, katrā ziņā, jau minēto “negodīgo [komerc]praksi”?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/22

—

pilnībā atcelt Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2017. gada 19. janvāra spriedumu lietā T-701/15 Stock Polska/EUIPO – Lass & Steffen (“Lubelska”);

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai jaunai izskatīšanai;

—

piespriest katram lietas dalībniekam pašam segt savus tiesāšanās izdevumus.

1.

Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (ES) Nr. 207/2009 par Savienības preču zīmi (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo sajaukšanas iespējas esamības vērtējums neesot ticis veikts, pamatojoties uz kopējo iespaidu no atšķirtspējīgo un dominējošo sastāvdaļu viedokļa, ievērojot, ka apzīmējuma līdzības ar agrāko preču zīmi vērtējums it īpaši esot ticis nepamatoti ierobežots ar vienu šī apzīmējuma sastāvdaļu (vārdisko sastāvdaļu).

Vispārējā tiesa esot prettiesiski apstiprinājusi iespēju divu preču zīmju līdzību vērtējumā ņemt vērā tikai vienu kombinētas preču zīmes sastāvdaļu (vārdisko sastāvdaļu) un salīdzināt to ar citu preču zīmi, izslēdzot grafisko sastāvdaļu, lai gan iepriekš neesot ticis konstatēts, ka vārdiskā sastāvdaļa būtu dominējoša un grafiskajai sastāvdaļai nebūtu nozīmes. Vispārējā tiesa esot vienīgi konstatējusi, ka grafiskajai sastāvdaļai ir neliela atšķirtspēja, un tā neesot ņēmusi vērā, ka šīs apzīmējuma sastāvdaļas neliela atšķirtspēja ne obligāti nozīmē, ka šī sastāvdaļa nav dominējoša.

2.

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta un vienlīdzīgas attieksmes, labas pārvaldības un tiesiskās noteiktības principu pārkāpums, jo neesot ticis ņemts vērā, ka EUIPO ir atkāpies no savas vadlīnijās paredzētās agrākās lēmumpieņemšanas prakses, un tādējādi esot ticis apstiprināta pretruna tā lēmumpieņemšanas praksei.

Vispārējā tiesa neesot ievērojusi, ka EUIPO ir atkāpies no savas vadlīnijās paredzētās agrākās lēmumpieņemšanas prakses attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, un neesot bijis nekādu īpaši apstākļu, kas varētu pamatot šo atkāpi.

3.

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo, novērtējot sajaukšanas iespēju, par pareiziem esot tikuši uzskatīti fakti, kas nav vispārēji zināmi, un neesot tikuši izskatīti vispārēji zināmi, būtiski fakti, kā rezultātā esot tikuši sagrozīti fakti un pierādījumi, it īpaši tāpēc, ka:

4.

Pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, jo:

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/24

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/24

1)

Vai Dublinas regulas (1) 23. panta 3. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka Itālija ir kļuvusi atbildīga par prasītāja tajā 2014. gada 23. oktobrī iesniegtā pieteikuma par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu izskatīšanu, lai gan Nīderlande bija sākotnējā atbildīgā dalībvalsts, pamatojoties uz tajā pirms tam iesniegtajiem pieteikumiem par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu Dublinas regulas 2. panta d) punkta izpratnē, no kuriem pēdējais iesniegtais pieteikums tobrīd vēl tika izskatīts Nīderlandē, jo Afdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State [Valsts Padomes Administratīvo tiesību nodaļa] vēl nebija pieņēmusi nolēmumu par prasītāja iesniegto apelācijas sūdzību par [..] Rechtbank [Den Haag [Hāgas tiesa], tiesas sēdes vieta – Midelburga] 2014. gada 7. jūlija nolēmumu [AWB 14/13866]?

2)

Vai no Dublinas regulas 18. panta 2. punkta izriet, ka Nīderlandes iestādēm nekavējoties pēc pieprasījuma par atbildības atzīšanu iesniegšanas bija jāaptur pieteikuma par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu izskatīšana, kas vēl norisinājās Nīderlandē, kad 2015. gada 5. martā šis pieteikums tika iesniegts, un pēc 24. pantā paredzētā termiņa, atsaucot vai grozot iepriekš pieņemto 2014. gada 11. jūnija lēmumu, ar kuru 2014. gada 4. jūnija patvēruma pieteikums tika noraidīts, tā bija jāizbeidz?

3)

Ja uz otro jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, vai atbildība par prasītāja iesniegtā pieteikuma par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu izskatīšanu nav pārgājusi uz Itāliju, bet gan atbildīgas joprojām ir Nīderlandes iestādes, jo atbildētājs 2014. gada 11. jūnija lēmumu nav atsaucis vai grozījis?

4)

Vai Nīderlandes iestādes, neinformējot par to, ka Nīderlandē Afdeling izskatīšanā atradās vēl viena apelācijas sūdzība saistībā ar otro patvēruma piešķiršanas tiesvedību, nav izpildījušas to pienākumu saskaņā ar Dublinas regulas 24. panta 5. punktu sniegt Itālijas iestādēm informāciju, pamatojoties uz kuru tās varēja pārbaudīt, vai to valsts, pamatojoties uz šajā regulā paredzētajiem kritērijiem, ir atbildīga?

5)

Ja uz ceturto jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, vai šī pienākuma neizpildes dēļ ir jāsecina, ka tādējādi atbildība izskatīt prasītāja pieteikumu par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu nav pārgājusi uz Itāliju, bet gan atbildīgas joprojām ir Nīderlandes iestādes?

6)

Ja Nīderlandes iestādes vairs nebija atbildīgas, vai Nīderlandes iestādēm sakarā ar Itālijas izpildīto prasītāja izdošanu Nīderlandei saistībā ar tā krimināllietu, pamatojoties uz Dublinas regulas 17. panta 1. punktu un atkāpjoties no Dublinas regulas 3. panta 1. punkta, bija jāpārbauda viņa Itālijā iesniegtais pieteikums par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, un vai tāpēc tās, rīkojoties saprātīgi, nedrīkstēja izmantot Dublinas regulas 24. panta 1. punktā paredzētās tiesības iesniegt Itālijas iestādēm pieprasījumu par prasītāja atpakaļuzņemšanu?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/25

1.

2.

3.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/26

a)

pilngadīga persona, kurai vienlaicīgi ir trešās valsts valstspiederība, zaudē savas dalībvalsts valstspiederību un tādējādi Savienības pilsonību ex lege, jo nepārtrauktā desmit gadu laikposmā tā ir pastāvīgi uzturējusies ārvalstīs un ārpus Eiropas Savienības, lai gan pastāv iespējas pārtraukt šo desmit gadu termiņu?

b)

nepilngadīga persona tās vecāka valstspiederības zaudēšanas dēļ a) punktā minēto apsvērumu izpratnē noteiktos apstākļos zaudē savas dalībvalsts valstspiederību un tādējādi Savienības pilsonību ex lege?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/27

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/27

—

atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-162/14;

—

apmierināt pirmajā instancē celto prasību un atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem;

—

piespriest pretējai pusei apelācijas tiesvedībā atlīdzināt apelācijas sūdzību iesniedzēju, kā arī segt savus tiesāšanas izdevumus gan pirmajā, gan apelācijas instancē;

—

piespriest visām pārējām apelācijas procesā iesaistītajām pusēm segt savus tiesāšanas izdevumus;

—

atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-162/14;

—

nodot lietu atpakaļ nolēmuma pieņemšanai Vispārējā tiesā;

—

atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem pirmajā un apelācijas instance līdz Vispārējās tiesas galīgām spriedumam;

—

piespriest visām pārējām apelācijas procesā iesaistītajām pusēm segt savus tiesāšanas izdevumus.

1.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lūdzot apelācijas sūdzības iesniedzējām pierādīt interesi pirmā un otrā pamata izvirzīšanai; jebkurā gadījumā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā raksturojumā, jo apelācijas sūdzības iesniedzējām ir šāda interese.

2.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lūdzot apelācijas sūdzības iesniedzējām pierādīt interesi trešā pamata izvirzīšanai; Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu Regulas 1225/2009 (“Pamatregula”) (1) 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta interpretācijā.

3.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Regula 1168/2012 ir piemērojama šajā antidempinga izmeklēšanā (2); Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Komisijas nepieņemtais lēmums saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju lūgumu par uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusa iegūšanu, neietekmē apstrīdēto regulu.

4.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ļaujot iestādēm noteikt antidempinga maksājumu tādā līmenī, lai novērstu kaitējumu, ko ir izraisījuši citi faktori, kuri nav saistīti ar importu par dempinga cenām; Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nepamatoti apgriežot pierādīšanas pienākumu.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/28

—

atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-163/14;

—

apmierināt pirmajā instancē celto prasību un atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām;

—

piespriest pretējai pusei apelācija tiesvedībā segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāju tiesāšanas izdevumus gan pirmajā instance, gan apelācijas tiesvedībā;

—

piespriest visām pārējām apelācijas procesā iesaistītām dalībniecēm pašām segt savus tiesāšanas izdevumus;

—

atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-163/14;

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai;

—

atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem pirmajā un apelācijas instance līdz Vispārējās tiesas galīgā sprieduma pieņemšanai;

—

piespriest visām pārējām apelācijas procesā iesaistītām dalībniecēm pašām segt savus tiesāšanas izdevumus.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/29

—

atcelt Padomes 2017. gada 3. marta Lēmumu (ES) 2017/477 par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā ir jāieņem Sadarbības padomē, kura izveidota saskaņā ar Padziļinātas partnerības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kazahstānas Republiku, no otras puses, attiecībā uz Sadarbības padomes, Sadarbības komitejas, specializētu apakškomiteju vai struktūru darba kārtību (1);

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/30

1)

Vai valsts tiesību normas par izdošanu noziedzīga nodarījuma dēļ, ņemot vērā citas dalībvalsts pilsoņu brīvu pārvietošanos, neatkarīgi no tā, vai uz konvencijas par izdošanu balstīts trešās valsts izdošanas lūgums tiek iesniegts ar mērķi izpildīt sodu vai – kā lietā Petruhhin  (1)– veikt kriminālvajāšanu, ir jāvērtē vienādi? Vai nozīme ir tam, ka persona, kuras izdošana tiek lūgta, ir ne tikai Savienības pilsonis, bet arī tās valsts pilsonis, kas ir iesniegusi izdošanas lūgumu?

2)

Vai ar valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tikai savas valsts pilsoņi netiek izdoti soda izpildei ārpus Savienības, citas dalībvalsts pilsoņiem nepamatoti tiek radīta nelabvēlīgāka situācija? Vai arī gadījumā, kad runa ir par izpildi, ir jāpiemēro Savienības tiesību mehānismi, ar kuriem leģitīms mērķis kā tāds var tikt sasniegts mazāk ierobežojošā veidā? Kā ir jāatbild uz izdošanas lūgumu, ja tas ir ticis paziņots citai dalībvalstij, izmantojot šādus mehānismus, taču tā, piemēram, juridisku šķēršļu dēļ neveic pasākumus attiecībā uz savas valsts pilsoņiem?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/31

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/31

1)

Vai saskaņā ar Direktīvas 2014/24 (1) 10. panta g) punktu, lai kādu līgumu kvalificētu kā “darba līgumu”, ir pietiekami, ka tas ir tāds darba līgums, kas ietver pakļautības attiecības, vai tomēr tādam līgumam ir jābūt ar specifiskām pazīmēm (piemēram, attiecībā uz darba veidu, parakstīšanas nosacījumiem, kandidātu kvalificēšanas un viņu atlases procedūras elementiem), tā, ka ikviena darbinieka atlase tiek veikta pēc tam, kad darba devējs ir individuāli izvērtējis un subjektīvi novērtējis viņa personību? Vai uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi, kas noslēgti, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, tādiem kā kandidāta bezdarba laikposms, agrākā pieredze vai nepilngadīgo bērnu skaits, vispirms formāli pārbaudot attaisnojošos dokumentus un atbilstoši iepriekš noteiktai punktu piešķiršanas atkarībā no minētajiem kritērijiem procedūrai, kādi ir Likuma Nr. 4430/2016 63. pantā minētie līgumi, var tikt uzskatīti par “darba līgumiem” Direktīvas 2014/24 10. panta g) punkta nozīmē?

2)

Vai saskaņā ar Direktīvas 2014/24 noteikumiem (1. panta 4. punkts, 18. panta 1. un 2. punkts, 19. panta 1. punkts, 32. un 57. pants, lasot tos kopā ar preambulas 5. apsvērumu), Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumiem (49. un 56. pants) un Pamattiesību hartas noteikumiem (16. un 52. pants), kā arī vienlīdzīgas attieksmes, pārskatāmības un samērīguma principu valsts iestādēm ir atļauts – un, ja tā, tad ar kādiem nosacījumiem – izmantot citus līdzekļus, tostarp darba līgumus, nevis publisko iepirkumu, lai izpildītu savus uzdevumus sabiedrības interesēs, – ja tāda izmantošana nevis izraisa pastāvīgu publiskā pakalpojuma organizēšanu, bet gan – kā gadījumā, kas noteikts ar Likuma Nr. 4430/2016 63. pantu – notiek noteiktu laikposmu un lai rīkotos ārkārtas apstākļos, kā arī tādu iemeslu dēļ, kurus var attiecināt uz konkurences efektivitāti vai uz uzņēmumu, kuri darbojas publiskā iepirkuma tirgū, darbības tiesiskumu? Vai tādus apsvērumus un apstākļus kā neiespējamība bez šķēršļiem īstenot publisko iepirkumu vai vēlme panākt lielāku saimniecisko ieguvumu salīdzinājumā ar (to, kas būtu iespējams ar) publisko iepirkumu, var uzskatīt par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kuri attaisno tāda pasākuma veikšanu, kura dēļ publiskā iepirkuma nozarē uzņēmējdarbībai tiks nodarīts apjoma un ilguma ziņā būtisks ierobežojums?

3)

Vai pret valsts iestādes lēmumu, kādi ir pamatlietā apstrīdētie lēmumi, par līgumu, kas it kā neietilpst Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomā (piemēram, tāpēc, ka tas ir “darba līgums”), nav iespējas izmantot Direktīvā 89/665 noteikto tiesību aizsardzību tiesā, kas definēta tās 1. pantā, tā spēkā esošajā redakcijā, ja prasību ceļ saimnieciskās darbības veicējs, kuram ir likumīga interese, lai viņam tiktu piešķirtas tiesības slēgt valsts līgumu par tādu pašu priekšmetu, un kurš apgalvo, ka Direktīva 2014/24 prettiesiski nav tikusi īstenota tāpēc, ka tika uzskatīts, ka tā nav piemērojama?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/32

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/33

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/34

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/34

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/35

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/36

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/37

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/37

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/38

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/39

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/40

1)

Vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas prombūtne saslimšanas dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai apkalpojošā gaisa pārvadātāja lidojumu veikšanai nepieciešamā personāla ievērojamas daļas spontāna prombūtne no darba tiesību un koplīguma viedokļa neleģitīma streika (“neorganizēts streiks”) dēļ ir ārkārtējs apstāklis Regulas (EK) Nr. 261/2004 5. panta 3. punkta izpratnē? Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kādam ir jābūt prombūtnē esošo darbinieku īpatsvaram, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāds apstāklis?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ārkārtējam apstāklim bija jāpastāv attiecībā uz pašu atcelto reisu vai arī apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tiesības komerciālu apsvērumu dēļ noteikt jaunu lidojumu sarakstu?

4)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iespēja izvairīties attiecas tikai uz ārkārtējo apstākli vai arī uz ārkārtējā apstākļa iestāšanās sekām?

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/40

—

atbilstoši LESD 258. pantam atzīt, ka, saistībā ar 68 atkritumu poligoniem neizpildot pienākumu veikt visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai cik vien iespējams drīz saskaņā ar 7. panta g) punktu un 13. pantu tiktu slēgti poligoni, attiecībā uz kuriem atbilstoši 8. pantam nav saņemta atļauja darbības turpināšanai, Rumānija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti saskaņā ar Padomes 1999. gada 29. aprīļa Direktīvas 1999/31/EK par atkritumu poligoniem 14. panta b) punktu, aplūkojot to kopā ar tās 13. pantu;

—

piespriest Rumānijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/41

—

atcelt Vispārējās tiesas 2017. gada 22. marta sprieduma (lieta T-231/15) 39.–47. punktu, kuros par nepieņemamu ir atzīta prasība atcelt Padomes 2016. gada 27. maija Lēmumu (KĀDP) 2016/850, ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (1), un Padomes 2016. gada 27. maija Īstenošanas regulu (ES) 2016/840, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (2), un tā rezolutīvās daļas 1), 3), 4) un 5) punktu;

—

rezultātā likt svītrot George Haswani vārdu no iepriekš minēto aktu pielikumiem;

—

izspriest lietu un atcelt Lēmumu 2015/1836 (3) un Īstenošanas regulu 2015/1828 (4);

—

izspriest lietu un piespriest Padomei samaksāt 700 000 euro kā atlīdzinājumu par visu nodarīto kaitējumu kopumā;

—

atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4) un 5) punktu un tā 91.–93. punktu, ciktāl tajos George Haswani papildus izdevumiem saistībā ar viņa paša prasījumiem ir piespriests atlīdzināt divas trešdaļas no Padomes izdevumiem;

—

piespriest Padomei atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 4. punktam.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/43

1)

atcelt Padomes 2012. gada 26. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 626/2012, ar kuru groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 349/2012, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importam, ciktāl tā ir piemērojama Changmao Biochemical Engineering Co. Ltd.;

2)

Eiropas Savienības Padome atlīdzina pusi no Changmao Biochemical Engineering tiesāšanās izdevumiem un sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;

3)

Changmao Biochemical Engineering sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem;

4)

Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;

5)

Distillerie Bonollo SpA, Industria Chimica Valenzana SpA, Distillerie Mazzari SpA, Caviro Distillerie Srl un Comercial Química Sarasa, SL sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/44

1)

prasību noraidīt;

2)

Groupe Léa Nature SA sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) un personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā un Tiesā.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/44

1)

Eiropas Savienība, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, samaksā Guardian Europe Sàrl zaudējumu atlīdzību EUR 654 523,43 apmērā par ciesto mantisko kaitējumu, kas šai sabiedrībai nodarīts ar saprātīga lietas izspriešanas termiņa neievērošanu lietā, kurā ir taisīts 2012. gada 27. septembra spriedums Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (T-82/08, EU:T:2012:494). Šī zaudējumu atlīdzība jāpārvērtē, pieskaitot kompensācijas procentus, sākot no 2010. gada 27. jūlija līdz šī sprieduma pasludināšanai, gada inflācijas līmenī, kādu Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) attiecīgajā periodā ir konstatējis dalībvalstī, kurā šī sabiedrība ir reģistrēta;

2)

iepriekš 1) punktā minētajai zaudējumu atlīdzībai pieskaita nokavējuma procentus, sākot no šī sprieduma pasludināšanas līdz pilnīgai samaksai, kas aprēķināti atbilstoši Eiropas Centrālas bankas (ECB) savām galvenajām kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei, to palielinot par diviem procentpunktiem;

3)

prasību pārējā daļā noraidīt;

4)

Guardian Europe atlīdzina Savienības, ko pārstāv Komisija, tiesāšanās izdevumus;

5)

pirmkārt, Guardian Europe un, otrkārt, Savienība, ko pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/45

1)

prasību noraidīt;

2)

Jožica Blaž Jamnik un Brina Blaž sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/46

1)

prasību noraidīt;

2)

AWG Allgemeine Warenvertriebs GmbH sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumus.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/46

1)

prasību noraidīt;

2)

Kaane American International Tobacco Company FZE atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/47

—

pasludināt spriedumu par EUIPO2017. gada 10. februāra lēmuma atcelšanu, ar ko, izskatot lietu R 1308/2016-4, tika daļēji atļauta Eiropas Savienības preču zīmes “MEMORAME” pieteikuma Nr. 12929071 reģistrācija, un attiecīgi pilnībā noraidīt Eiropas Savienības preču zīmes “MEMORAME” pieteikuma Nr. 12929071 reģistrāciju

—

pasludināt spriedumu, uzliekot par pienākumu atbildētājam atlīdzināt prasītājam izdevumus saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. un 3. punktu

—

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 8. panta 5. punkta pārkāpums;

—

prasītāja uzsver, ka atbildētāja attiecīgā apelācijas padome neesot ņēmusi vērā to, ka pretstatītā preču zīme “MEMORA” ir ieguvusi īpašu atpazīstamības pakāpi visā Eiropas Savienības teritorijā.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/47

—

ar tūlītēju spēku atcelt ierakstu ar kodu 2015-CZ-TM-0330-M “Multimodal Container Terminal Paskov, Phase III” un ierakstu ar kodu 2015-CZ-TM-0406-W “Intermodal Terminal Melnik, Phases 2 and 3” pielikumā Komisijas 2016. gada 5. augusta īstenošanas lēmumam, ar ko izveido atlasīto piedāvājumu sarakstu Savienības finansiālā atbalsta saņemšanai Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) jomā –Transporta nozare pēc 2015. gada 5. novembra uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus, pamatojoties uz daudzgadu darbības programmu;

—

atcelt vai, pakārtoti, atzīt, ka dotācijas nolīgums atbilstoši Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) – Transporta nozare Nr. INEA/CEF/TRAN/M2015/1133813, ko noslēgusi Inovācijas un tīklu izpildaģentūra (INEA) un Advanced World Transport a.s. (AWT) (attiecībā uz akciju 2015-CZ-TM-0330-M “Multimodal Container Terminal Paskov”) nav spēkā no pieņemšanas datuma vai piespriest INEA izbeigt minēto dotācijas nolīgumu attiecībā uz Paskov;

—

atcelt vai, pakārtoti, atzīt, ka dotācijas nolīgums atbilstoši Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) – Transporta nozare Nr. INEA/CEF/TRAN/M2015/1138714, ko noslēgusi Inovācijas un tīklu izpildaģentūra un České přístavy, a.s. (Čehijas ostas) (attiecībā uz akciju 2015-CZ-TM-0406-W “Intermodal Terminal Melnik, Phases 2 and 3”) nav spēkā no pieņemšanas datuma vai piespriest INEA izbeigt minēto dotācijas nolīgumu attiecībā uz Melnik;

—

piespriest INEA un Komisijai solidāri un atsevišķi atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto pasākumu tiek pārkāpti ES līgumu pamatprincipi, kas attiecas uz brīvā tirgus aizsardzību un konkurenci iekšējā tirgū.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto pasākumu tiek pārkāpts LESD 93. pants, kā arī citi LESD panti (3., 26., 93., 107., 119., 170. panta 2. punkts, 171. panta 1. punkts, 8. protokols un tā 1. pants, 27. protokols).

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto pasākumu tiek pārkāpta Regula (ES) Nr. 1316/2013 un Regula (ES) Nr. 1315/2013, kā arī papildinošie tiesību akti.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/48

—

atcelt EIGE2016. gada 26. augusta netiešo lēmumu noraidīt prasītāja 2016. gada 26. aprīļa lūgumu par viņa darba līguma otrreizēju pagarināšanu;

—

ciktāl nepieciešams atcelt arī EIGE2017. gada 20. janvāra lēmumu, kas paziņots prasītājam 2017. gada 3. janvārī un ar kuru noraidīta prasītāja 2016. gada 3. oktobrī iesniegtā sūdzību par EIGE netiešo lēmumu;

—

piespriest atlīdzināt prasītājam par nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu;

—

piespriest atlīdzināt visus tiesāšanas izdevumus šajā apelācijas tiesvedībā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvota pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde un attiecīgi labas pārvaldības principa pārkāpums.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. panta un EIGE2014. gada 28. jūlija Lēmuma Nr. 82 par līgumu pagarināšanas/nepagarināšanas procedūru, ko piemēro pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem (“Lēmums Nr. 82”) pārkāpums.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauti procesuālie pārkāpumi, tostarp Lēmumā Nr. 82 paredzēto iekšējo procesuālo noteikumu, tiesību uz aizstāvību, tiesību tikt uzklausītam, labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpums.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/49

—

atcelt apstrīdēto 2016. gada 30. jūnija lēmumu, ar kuru ir noraidīts prasītājas lūgums sniegt palīdzību, un vajadzības gadījumā – lēmumu, ar ko ir noraidīta sūdzība;

—

piespriest atbildētājam samaksāt prasītājai naudas summu EUR 10 000 apmērā vai jebkuru citu naudas summu, ko Tiesa atzītu par piemērotu, kā atlīdzību par radīto nemantisko kaitējumu, ar procentiem atbilstoši likumā noteiktajai likmei līdz naudas summas pilnīgai samaksai;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 24. pants un pienākums sniegt palīdzību.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/50

—

galvenokārt, daļēji atcelt Eiropas Komisijas 2017. gada 2. februāra lēmumu SA.26763 2014/C (ex 2012/NN) par Francijas īstenotajām atbalsta shēmām Île-de-France reģiona sabiedriskā transporta uzņēmumiem, ciktāl tā 1. pantā tiek atzīts, ka attiecīgā atbalsta shēma tika īstenota “prettiesiski”, lai gan ir runa par jau pastāvošu atbalsta shēmu;

—

pakārtoti, daļēji atcelt Eiropas Komisijas 2017. gada 2. februāra lēmumu SA.26763 2014/C (ex 2012/NN) par Francijas īstenotajām atbalsta shēmām Île-de-France reģiona sabiedriskā transporta uzņēmumiem, ciktāl tā 1. pantā tiek atzīts, ka attiecīgā atbalsta shēma tika īstenota prettiesiski attiecībā uz laikposmu pirms 1998. gada 25. novembra.

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanas izdevumus.

1.

Pirmais pamats, kas ir izvirzīts prioritāri, attiecas uz to, ka attiecīgā reģionālā atbalsta shēma, neesot prettiesiski īstenota, jo tā neesot pakļauta nosacījumam par iepriekšējas paziņošanas pienākumu. Attiecīgā reģionālā atbalsta shēma būtībā būtu uzskatāma par jau pastāvošu atbalsta shēmu LESD 108. panta 1. punkta un Padomes 2015. gada 13. jūlija Regulas (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2015/1589”) 1. panta b) punkta noteikumu un VI nodaļas izpratnē. Saskaņā ar jau pastāvošajām atbalsta shēmām piemērojamiem noteikumiem, to īstenošana neesot uzskatāma par prettiesisku, taču Komisija vajadzības gadījumā var noteikt nepieciešamos pasākumus, lai tās mainītos vai izzustu nākotnē.

2.

Otrais pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, attiecas uz to, ka pat pieņemot to, ka attiecīgā atbalsta shēma nebūtu uzskatāma par pastāvošu atbalsta shēmu, Komisija vairs neesot varējusi izvērst pārbaudi arī pēc 10 gadu termiņa, kas bijis pirms 2008. gada 25. novembra, proti, datuma, kad Komisija bija vērsusies pie Francijas iestādēm ar informācijas pieprasījumu. Regulas Nr. 2015/1589 17. pantā ir paredzēts, ka desmit gadu noilguma termiņš tiek pārtraukts vienīgi ar darbību, kuru pēc Komisijas lūguma veic Komisija vai dalībvalsts. Tādējādi prasītājas uzskata, ka Komisija varot izvērst savu pārbaudi tikai līdz 1998. gada 25. novembrim.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/51

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest atbildētājam un otrai procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniecei atlīdzināt prasītājas izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā un procesā Apelācijas padomē.

—

Regulas Nr. 6/2002 62. un 63. panta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 6/2002 3. panta a) punkta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 6/2002 4. panta 1. punkta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 6/2002 5. un 6. panta pārkāpums.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/51

—

pilnībā atcelt Komisijas 2017. gada 17. marta Lēmumu C(2017) 1742, final, par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (Lieta COMP/39258 – Kravu aviopārvadājumi) patvaļas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, atbilstoši pirmajam pamatam; kompetences neesamības dēļ attiecībā uz gaisa transportu no lidostām ārpus EEZ uz lidostām EEZ iekšienē, atbilstoši otrajam pamatam (galvenokārt);

—

atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 1. panta 3. punkta d) apakšpunktu, ciktāl šajās tiesību normās ir konstatēts, ka prasītājs ir izdarījis pārkāpumu saistībā ar gaisa pārvadājumiem no lidostām ārpus EEZ uz lidostām EEZ iekšienē, atbilstoši otrajam pamatam (pakārtoti); un

—

atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu, 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu, 1. panta 3. punkta d) apakšpunktu, 1. panta 4. punkta d) apakšpunktu, ciktāl šajās tiesību normās ir konstatēts, ka vienotajā un turpinātajā pārkāpumā ietilpa komisijas maksas nepiemērošana papildmaksai, atbilstoši trešajam pamatam; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, ja Vispārējā tiesa pilnībā vai daļēji atcels apstrīdēto lēmumu.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots patvaļas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota kompetences neesamība attiecībā uz kravu pārvadājumiem no lidostām ārpus EEZ uz lidostām EEZ iekšienē.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un acīmredzama kļūda vērtējumā, izdarot secinājumu, ka komisijas maksas nepiemērošana papildmaksai ir atsevišķs pārkāpuma elements.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/53

—

pilnībā vai daļēji atcelt Komisijas 2017. gada 17. marta Lēmumu C(2017) 1742, final, par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (Lieta COMP/39258 – Kravu aviopārvadājumi);

—

pakārtoti, samazināt prasītājiem noteiktā naudas soda apmēru;

—

noteikt lūgtos procesa organizatoriskos pasākumus, izmeklēšanas pasākumus, vai jebkurus citus pasākumus, ko Tiesa uzskatītu par nepieciešamiem; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpums un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpums, jo prasītajiem tika atteikta piekļuve atbilstošajiem apsūdzošajiem un attaisnojošajiem pierādījumiem, tostarp pierādījumiem, kurus Komisija saņēma pēc tās Paziņojuma par iebildumiem.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota kompetences neesamība attiecībā uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanu EEZ ienākošajiem kravu aviopārvadājumu pakalpojumiem, kā arī maršrutiem starp Šveici un trim valstīm, kas nav ne EEZ, ne ES valstis.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota kļūda Komisijas pierādījumu vērtējumā un tās secinājumā, ka tas pierāda prasītāju dalību vai to, ka viņi zināja par kopējo vienoto un turpināto pārkāpumu, kas minēts apstrīdētajā lēmumā.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots LESD 266. panta, ES Pamattiesību hartas 17. panta un LESD 296. panta otrās daļas pārkāpums, jo apstrīdētajā lēmumā ir iekšējas pretrunas, it īpaši attiecībā uz atzīšanu par atbildīgiem apgalvotajā pārkāpumā.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir kļūdījusies, nosakot jebkādu naudas sodu prasītājiem, jo tos nevar vainot apgalvotajā pārkāpumā, un katrā ziņā Komisija ir pieļāvusi kļūdu naudas soda aprēķinā attiecībā uz pārdošanas ienākumu vērtību, smaguma pakāpi attiecībā uz SAS Cargo īpašo situāciju, ilgumu, naudas soda palielinājumu recidīva dēļ un dažādiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem; līdz ar to naudas sods ir jāatceļ, vai, pakārtoti, būtiski jāsamazina.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/53

—

pilnībā atcelt Komisijas 2017. gada 17. marta Lēmumu C(2017) 1742, final, par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (Lieta COMP/39258 – Kravu aviopārvadājumi) patvaļas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, atbilstoši pirmajam pamatam; kompetences neesamības dēļ attiecībā uz gaisa transportu no lidostām ārpus EEZ uz lidostām EEZ iekšienē, atbilstoši otrajam pamatam (galvenokārt); ES Pamattiesību hartas 49. panta, LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīguma par gaisa transportu 8. panta un Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai (1) pārkāpuma dēļ, atbilstoši ceturtajam pamatam (galvenokārt); vai

—

atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 1. panta 3. punkta d) apakšpunktu, ciktāl šajās tiesību normās ir konstatēts, ka prasītājs ir izdarījis pārkāpumu saistībā ar gaisa pārvadājumiem no lidostām ārpus EEZ uz lidostām EEZ iekšienē, atbilstoši otrajam pamatam (pakārtoti); un

—

atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu, 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu, 1. panta 3. punkta d) apakšpunktu, 1. panta 4. punkta d) apakšpunktu, ciktāl šajās tiesību normās ir konstatēts, ka vienotajā un turpinātajā pārkāpumā ietilpa komisijas maksas nepiemērošana papildmaksai, atbilstoši trešajam pamatam; un

—

pakārtoti, ja Vispārējā tiesa pilnībā neatceltu apstrīdēto lēmumu saskaņā ar prasītāja pirmo, otro un ceturto pamatu, tai tiek lūgts īstenot savu neierobežoto jurisdikciju naudas soda samazināšanai, kas ir uzlikts prasītajam saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 3. panta c) un 3. panta d) punktu, atbilstoši pirmajam, otrajam, trešajam un ceturtajam pamatam; un visbeidzot,

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, ja Vispārējā tiesa pilnībā vai daļēji atcels apstrīdēto lēmumu, vai samazinās naudas sodu.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots patvaļas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota kompetences neesamība attiecībā uz kravu pārvadājumiem no lidostām ārpus EEZ uz lidostām EEZ iekšienē.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un acīmredzama kļūda vērtējumā, izdarot secinājumu, ka komisijas maksas nepiemērošana papildmaksai ir atsevišķs pārkāpuma elements.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka naudas sods ir pretrunā naudas sodu likumības un samērīguma principiem atbilstoši Pamattiesību hartas 49. pantam, LESD 101. pantam un Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, un ka tajā ir pieļautas acīmredzamas kļūdas.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/55

—

pilnībā atcelt Komisijas 2017. gada 17. marta Lēmumu C(2017) 1742, final, par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (Lieta COMP/39258 – Kravu aviopārvadājumi), vai ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—

atcelt, vai, pakārtoti, būtiski samazināt naudas soda apmēru;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots tiesību uz aizstāvību pārkāpums, tiesību tikt uzklausītam pārkāpums un būtisku procedūras noteikumu pārkāpums.

Prasītājs apgalvo, ka Eiropas Komisijas paziņojumā par iebildumiem nav norādīts uz teoriju, kas ir visā lietas pamatā atbilstoši tam, kā tā ir izklāstīta pirmoreiz apstrīdētajā lēmumā, kas neļāva prasītājam aizstāvēties. Šie pamati ir pietiekami apstrīdētā lēmuma atcelšanai pilnībā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots tiesību uz aizstāvību pārkāpums, pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde un būtisku procedūras noteikumu pārkāpums.

Prasītājs apgalvo, ka Eiropas Komisija ir pārkāpusi prasītāja tiesības uz aizstāvību, jo tā nav (i) norādījusi jebkādu vai atbilstošu pamatojumu secinājumam par vienotu un turpinātu pārkāpumu visos maršrutos; (ii) definējusi apgalvotā pārkāpuma (apgalvoto pārkāpumu) veidu un apjomu ar tiesību normās prasīto precizitāti; (iii) izlabojusi iekšējo pretrunu starp vienoto un turpināto pārkāpumu un četriem atsevišķiem pārkāpumiem, kuras dēļ tika atcelts Komisijas 2010. gada 9. novembra Lēmums C (2010) 7694, final; un šie ir pietiekami pamati Lēmuma atcelšanai pilnībā.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā un acīmredzama kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar to, ka valstu, kuras neietilpst ES vai EEZ, gaisa kuģiem nav iespējams veikt lidojumus maršrutos Eiropas iekšienē.

Prasītājs apgalvo, ka Eiropas Komisija (i) apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. un 4. punktā ir kļūdaini konstatējusi, ka prasītājs ir piedalījies pārkāpumā vai pārkāpumos maršrutos EEZ iekšienē un starp lidostām EEZ iekšienē un lidostām Šveicē, uz kurām tam nebija tiesisku iespēju sniegt kravu aviopārvadājumu pakalpojumus; (ii) nav ņēmusi vērā vai nav sapratusi starptautiskās un ES kārtības, ar ko regulē gaisa satiksmes tiesības; (iii) ir kļūdaini piemērojusi atbilstošo judikatūru, secinot, ka prasītajam nebija “nepārvaramu šķēršļu” sniegt pakalpojumus maršrutos Eiropas iekšienē un šādi kļūdaini identificējot prasītāju kā potenciālo konkurentu šajos maršrutos. Prasītājs apgalvo, ka katrā no tiem atsevišķi un visos kopā ir pieļautas acīmredzamas kļūdas tiesību piemērošanā, un tajos atsevišķi vai kopā ir ietverti pamati pilnīgai apstrīdētā lēmuma atcelšanai pilnībā, vai, pakārtoti, šī lēmuma 1. panta 1. un 4. punkta atcelšanai.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda tiesību piemērošanā un faktos attiecībā uz kompetenci.

Prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas acīmredzama kļūda tiesību piemērošanā un faktos attiecībā uz (i) kļūdainu pamatošanos uz pilnīgi likumīgām darbībām trešās valsts maršrutos, lai pierādītu vai kvalificētu pārkāpumu maršrutos Eiropas iekšienē, kuros nav iespējams veikt pārkāpumu (pamati apstrīdētā lēmuma atcelšanai pilnībā); (ii) kļūdainu pieņēmumu par kompetenci par apgalvoto slepeno vienošanos “ienākošajā” satiksmē trešo valstu maršrutos (pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai pilnībā, vai, pakārtoti, tā 1. panta 2. un 3. punkta atcelšanai).

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz pierādījumiem, kādi ir konstatēti pret prasītāju.

Prasītājs apgalvo, ka Eiropas Komisija: (i) nav pareizi piemērojusi tiesību normas attiecībā uz vienotu un turpinātu pārkāpumu saistībā ar pierādījumiem; (ii) tā nav izveidojusi uzticamu pieradījumu bāzi, uz ko pamatoties, un lai varētu pierādīt pret prasītāju konstatētos faktus atbilstoši izvirzītajam juridiskajam standartam; un (iii) tā ir kļūdaini atteikusies piekrist tam, ka prasītājs atsauc tās nepareizi izveidoto iecietības pieteikumu un tā nav ņēmusi vērā šī atsaukuma sekas uz pierādījumiem, kādi ir konstatēti pret prasītāju; un šie pamati ir pietiekami apstrīdētā lēmuma atcelšanai pilnībā.

6.

Ar sesto pamatu prasītājs atbilstoši pirmajam, otrajam, trešajam, ceturtajam un piektajam pamatam lūdz Vispārējo tiesu atcelt 3. pantā noteikto naudas sodu, vai, pakārtoti, būtiski samazināt naudas sodu, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju atbilstoši LESD 261. pantam, Regulas Nr. 1/2003 31. pantam un judikatūrai.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/56

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/57

—

gadījumā, ja Vispārējā tiesa apmierinātu pirmo, otro, trešo vai ceturto pamatu, pilnībā atcelt Komisijas 2017. gada 17. marta Lēmuma C(2017) 1742, final, par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (Lieta COMP/39258-Kravu aviopārvadājumi) 1. panta 1. un 4. punktu, ciktāl tie attiecas uz Cargolux;

—

gadījumā, ja Vispārējā tiesa apmierinātu piekto pamatu,

—

gadījumā, ja Vispārējā tiesa apmierinātu sesto pamatu, atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. un 3. punktu, ciktāl tajos ir minēts, ka Cargolux ir piedalījusies jebkādā pārkāpumā saistībā ar ienākošajiem maršrutiem (piemēram, no trešās valsts ES iekšienē, vai Islandē un Norvēģijā);

—

atcelt 3. pantā Cargolux uzlikto naudas sodu un, ja Vispārējā tiesa neatceļ naudas sodu pilnībā, būtiski to samazināt atbilstoši tās neierobežotajai jurisdikcijai;

—

izdot nepieciešamos rīkojumus attiecībā uz 4. pantu, ciktāl tie attiecas uz Cargolux;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt Cargolux izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda novērtējumā, jo Komisija ir rīkojusies ultra vires, pamatodamās uz pierādījumiem par maršrutiem un laikposmiem, attiecībā uz ko tai nebija kompetences.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots būtisks procedūras pārkāpums, tiesību uz aizstāvību pārkāpums un acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija ir pārkāpusi būtiskus procedūras noteikumus un prasītājas tiesības uz aizstāvību, nepieņemdama jaunu paziņojumu par iebildumiem pirms jauna lēmuma pieņemšanas.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota kļūda tiesību piemērošanā un acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija nav izdarījusi nepieciešamo vērtējumu par tiesiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, lai pamatoti izdarītu secinājumu par pārkāpumu mērķa dēļ.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots būtisks procedūras pārkāpums, pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, tiesību uz aizstāvību pārkāpums un acīmredzama kļūda vērtējumā par tiesībām un faktiem, jo Komisija nav pietiekami konkrēti identificējusi apgalvotā LESD 101. panta un citu atbilstošo tiesību normu pārkāpuma apmēru un parametrus.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija nav norādījusi uzticamus pierādījumus, uz ko tā pamatojas savu secinājumu izdarīšanai atbilstoši izvirzītajam tiesiskajam standartam.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda tiesību piemērošanā, jo Komisija ir kļūdaini novērtējusi kompetenci attiecībā uz apgalvoto pretkonkurences koordināciju saistībā ar lidojumiem no trešo valstu lidostām uz lidostām EEZ iekšienē un tā ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, jo šādas darbības neietilpst LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta teritoriālajā piemērošanas jomā.

7.

Septītais pamats ir saistīts ar lūgumu pārskatīt naudas sodu atbilstoši Vispārējās tiesas neierobežotajai jurisdikcijai, ar to tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā un samērīguma principa pārkāpums.

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/59

—

atcelt atbildētājas 2017. gada 21. marta lēmumu (Ares(2017)1515573), ar ko tiek pieprasīts atmaksāt daļu atbalsta projektam Food Security Promotion for very food insecure farming households in Zimbabwe (ECHO/ZWE/BUD/2009/02002) piešķirto līdzekļu EUR 643 627,72 apmērā, kā arī ar to pamatoto 2017. gada 7. aprīļa maksājuma pieprasījumu (Nr. 3241705513), ar ko atbildētāja pieprasīja pirmās daļas EUR 321 813,86 apmērā atmaksu, un

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētājas norādītās darbības neesot materiālo tiesību normu pārkāpums

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav citu pamatu summas atgūšanai.

3.

Ar trešo pamatu (pakārtoti) tiek apgalvots, ka ir notikusi rīcības brīvības neizmantošana un pieļauts nesamērīgums

24.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 239/60

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

apmierināt Eiropas Savienības preču zīmes “SEVENOAK” reģistrācijas pieteikumu Nr. 13 521 125 attiecībā uz visām pieteikumā norādītajām precēm;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.