19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/1

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares modeļa nostiprināšana” (izpētes atzinums)

2011/C 18/01

Ziņotājs: José María ESPUNY MOYANO

Līdzziņotājs: Carlos TRÍAS PINTO

ES prezidentvalsts Spānija 2009. gada 23. jūlija vēstulē saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sniegt konsultāciju par tematu

“Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares modeļa nostiprināšana” (izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 25. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 124 balsīm par, 1 pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopienas lauksaimniecības pārtikas nozares modelis mūsdienās

1.1.   Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ir ne tikai pirmā patiesā kopējā politika, kuras kāpinājums ir nesen notikusī pilnvaru paplašināšana saskaņā Lisabonas līgumu, bet tā ir arī īsts lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanas modelis. Tādēļ Eiropā jāapzinās tās lielā stratēģiskā nozīme un jāpanāk tās aktīva ietekme arī starptautiskā mērogā.

1.2.   Saglabājot tās mērķus kopš paša iesākuma un vairākkārtējās Līgumu reformās, KLP gandrīz piecdesmit gadu laikā ir pielāgota jaunām, apstākļu radītām prasībām: pārvaldības instrumentu un sistēmu reforma, budžeti, sabiedrības aicinājumi un tirgus atvēršana trešām valstīm; mūsdienās mēs izmantojam lauksaimniecības modeli, kas ir ilgtspējīgs un aizvien vairāk balstīts uz saimniecisku, ekoloģisku un sociālu apsvērumu kopumu.

1.3.   Minētajā procesā Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares modelis ir pakāpeniski virzīts uz šādu svarīgāko mērķu īstenošanu: veselīgas un nekaitīgas pārtikas nodrošināšana iedzīvotājiem, pasaulē visaugstākā līmeņa pārtikas ekonomikas sistēmas izveide un daudzveidīgas, kvalitatīvas produkcijas, kuru atzinīgi novērtē patērētāji, nodrošināšana.

2.   Panākumi un trūkumi

2.1.   Lai gan kopumā vērtējums ir pozitīvs, modelim attīstoties, neapšaubāmi jāapsver daži uzlabojumi un pilnveidojumi, tostarp:

—	kopīgu instrumentu nepieciešamība, lai spētu reaģēt uz cenu svārstībām, kas varētu atkārtoties nākamajos gados, kā arī izvairīties no situācijām, kādas bija 2007. un 2008. gadā;

—	uzlabot dažas lauksaimniecības pārtikas nozares sistēmas, piemēram, izcelsmes apzīmējumus, aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, lai vienkāršotu un saskaņotu noteikumus, paaugstinātu tehniskās prasības un nostiprinātu minēto modeli, kā arī uzlabotu produktu pamatotu aizsardzību ārējos tirgos;

—	nodrošināt Kopienas lauksaimniecības pārtikas produktu efektīvas reklāmas politiku, kas mūsu produktu bagātīgajam klāstam piešķirtu Eiropas pievienoto vērtību un kas — jo īpaši — vienlaikus sekmētu produktu komerciālo attīstību un Eiropas vērtību nostiprināšanos;

—	tālāk attīstīt stratēģisku redzējumu par lauksaimniecības pārtikas produktu ķēdi, proti, ražošanu, pārstrādi un tirdzniecību, sekmējot sistēmas pārredzamību un paredzot pasākumus, lai novērstu dominējoša stāvokļa vai negodīgas prakses gadījumus, kas ietekmē pārtikas ķēdes darbību;

—	uzlabot informāciju patērētājiem, izmantojot kopīgu marķēšanas modeli, un izveidot sistēmu, kas ļauj maksimāli izmantot jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas, lai patērētāja izvēles pamatā būtu iespējami plašāka informācija.

3.   Risināt neatliekamās problēmas

3.1.   Atjauninātās iestādes un jaunais Līgums iezīmē jauna posma sākumu Eiropas Savienībā. Jārisina vairākas jaunas problēmas un jāveic dziļas pārmaiņas, lai ES varētu saglabāt vadošo pozīciju un jo īpaši rast risinājumu, kas ļauj izkļūt no pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes.

3.2.   Kopienas lauksaimniecības pārtikas sistēmai ir savas īpašas vajadzības, kas jāņem vērā pašreizējās diskusijās par jauno kopējo lauksaimniecības politiku laikposmam pēc 2013. gada. Dažas no šim vajadzībām ir izklāstītas šajā dokumentā, un uz tām izteikti norādīts arī citos EESK atzinumos (1).

3.3.   Šajā atzinumā EESK vēlas sīkāk izklāstīt viedokli par Kopienas lauksaimniecības pārtikas nozares modeļa ilgtspējas priekšrocībām un uzsvērt tā nozīmi. Tā kā tas ir vienīgais modelis, kurš var darboties ilgtermiņā, jācenšas nodrošināt tā vienveidīga piemērošana visā Kopienas tirgū un jāizvairās no tā, ka to izmantotu tikai Eiropas uzņēmēji, jo ir skaidrs, ka tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt modeļa nepārtrauktību.

4.   Virzība uz drošu, līdzsvarotu un taisnīgu modeli

4.1.   Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares modelis skaidri iekļaujas ilgtspējības shēmā, kurā ņemti vērā tā trīs aspekti, proti, saimnieciskais, ekoloģiskais un sociālais.

4.2.   Pēdējos gados, un jo īpaši saistībā ar KLP pēdējo reformu, vairākās nozīmīgās jomās ir paredzēts labi pamatots tiesiskais regulējums. Tās ir:

—	pārtikas nekaitīguma un izsekojamības nostiprināšana;

—	bioloģiskas lauksaimniecības organizēšana, integrēta ražošana, ekoloģiski nekaitīgāka prakse un vides aizsardzība kopumā;

—	dažādu noteikumu par dzīvnieku labturību piemērošana attiecībā uz visiem produktiem;

—	sociālo pasākumu un darba ņēmēju aizsardzības noteikumu nostiprināšana.

4.3.   EESK uzskata, ka šis modelis ir ļoti svarīgs KLP turpmākai dzīvotspējai un ES konkurētspējas saglabāšanai arvien globalizētākā pasaulē. Minētās vērtības, kas iekļautas tiesību aktos, kā arī pētniecības un lauksaimnieciskās ražošanas veicināšanas centieni ES dos iespēju risināt problēmas, ar kurām saskaras pasaulē, kur saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem pārtikas ražošanas vajadzības līdz 2020. gadam dubultosies.

4.4.   Tomēr, lai īstenotu šo modeli, Kopienas uzņēmējiem ir un būs jāapliecina ievērojami centieni gan lauksaimnieciskajā ražošanā, gan pārstrādē. Tādēļ šķiet neloģiski, ka modeļa praktiskajā īstenošanā tiek konstatētas dažādas nepilnības, kuras varētu apdraudēt tā pastāvēšanu.

4.5.   Pirmā nepilnība ir saistīta ar pārtikas nekaitīgumu un importēto produktu (pārtikas preču, lopbarības, dzīvnieku un augu) atbilstību Kopienas noteikumiem. Eiropā pieredze liecina, ka ir jāsaglabā augstas veselības aizsardzības prasības gan attiecībā uz patērētājiem, gan dzīvniekiem un augiem, un tādēļ, stājoties spēkā Regulai (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz Kopienas pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus, tika noteikti jauni standarti. Tomēr likumdevējs galveno uzmanību veltījis prasībām, ko izvirza Kopienas uzņēmējiem, pietiekami nepievēršoties prasībām attiecībā uz importēto produkciju.

4.5.1.   Šobrīd saskaņā ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes datiem vairāk nekā viena trešdaļa iekšējā tirgū reģistrētu brīdinājumu par pārtikas drošību attiecas uz produktiem, kuru izcelsme ir ārpus Eiropas Savienības. EESK vēlas atgādināt, ka Eiropas Savienībai ir pienākums garantēt patērētāju drošību un veselību, kā arī nodrošināt visu tirgū esošo produktu, arī importēto, atbilstību noteiktajiem standartiem.

4.6.   Otrā problēma, ar kuru saskaras ES ražotāji un nozares pārstāvji, ir tā, ka līdzsvara trūkums Kopienas tirgū mazina viņu spēju konkurēt ar importētajiem produktiem.

4.6.1.   Prasības, ko liek ievērot ES modelis, būtiski paaugstina ražošanas izmaksas, bet importētie produkti, kuriem atsevišķos gadījumos tiek piemēroti arī samazināti tarifi (2), daudzkārt tām neatbilst.

4.6.2.   Tādējādi, kā arī saskaņā ar Vāgeningenas Universitātes ziņojumu 2008-071 LEI, ar Direktīvu 99/74/EK noteikto jauno dzīvnieku labturības prasību piemērošana attiecībā uz dējējvistu audzēšanu ES vidējam ražotājam, kuram ir jākonkurē ar produkciju, kas importēta no Brazīlijas un ASV, nozīmē izmaksu pieaugumu par 8 %-10 %. No minētajām valstīm importētie produkti ne tikai neatbilst ES prasībām par dzīvnieku labturību, bet arī to ražošanas sistēmu standarti neapšaubāmi ir zemāki par ES tiesību aktos paredzētajiem (intensīva ražošana, mazāk ierobežojumu saistībā ar zāļu izmantošanu, nekādi ierobežojumi attiecībā uz ģenētiski modificētu organismu izmantošanu dzīvnieku barībā u. c.).

4.6.3.   Līdzīga ietekme ir tiesību aktu piemērošanas izmaksām. Lopbarības ražošanas nozares vajadzībām ir jāimportē atsevišķas izejvielas, jo Eiropā tās neražo pietiekamā daudzumā, tomēr Kopienas tiesību aktos noteiktie stingrie ierobežojumi attiecībā uz ģenētiski modificētiem organismiem apgrūtina nozīmīgu lopbarības produktu, piemēram, graudaugu, sojas vai proteīna sēklu importēšanu no tādām valstīm kā Brazīlija vai Argentīna. Minētie ierobežojumi tieši ietekmē gaļas ražošanas nozari Eiropā, jo pieaug izmaksas, un tas ietekmē konkurētspēju gan Eiropas tirgū, gan eksportējot produkciju uz trešām valstīm. Šis secinājums nenozīmē, ka mēs aizstāvam ĢMO izmantošanu.

4.6.4.   Eiropas Komisija Lauksaimniecības ĢD ziņojumā par tiesību aktu piemērošanu ĢMO jomā atzīst minētās problēmas, norādot, ka absolūtas neiecietības politikas rezultātā Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozarei varētu rasties zaudējumi 200 miljardu euro apmērā. Turklāt faktiski Eiropas patērētājam netiek nodrošināts paredzētais augstais aizsardzības līmenis, jo Eiropa turpina importēt gaļas, piena un citus produktus, kas iegūti no dzīvniekiem, kuru barībā izmantoti ĢMO. Tādēļ jārada apstākļi, kas sekmē tādas ražošanas nozares veidošanos, kurā vairāk ņemtas vērā patērētāju prasības.

4.6.5.   Iepriekš minētajām līdzīgas problēmas sastopamas arī citās jomās, kurās tiesību aktu piemērošanas izmaksas ir vienlīdz augstas, piemēram, pesticīdu izmantošana (maksimālais pesticīdu atlieku līmenis vai citi ar vidi saistīti ierobežojumi), augu veselība vai dzīvnieku identificēšana.

4.7.   Visbeidzot ir politiska rakstura apsvērumi, kuru dēļ pašreizējais stāvoklis nevar saglabāties ilgtermiņā. Eiropas uzņēmēju diskriminēšana savā tirgū salīdzinājumā ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, nav loģiski saprotama.

5.   Nepieciešamība meklēt risinājumus

5.1.   EESK uzskata, ka Eiropas Savienībā būtu jārod risinājumi, kas dotu iespēju uzlabot Kopienas modeļa piemērošanu iekšējā tirgū, vienlaikus ievērojot brīvu konkurenci un atbilstību starptautiskajiem standartiem.

5.2.   Risinājums ietvertu rīcību dažādās jomās, un dažos gadījumos būtu piemērojams pakāpeniski. Dažādu iespējamo pasākumu vidū EESK vēlas uzsvērt šādus:

—

uzlabot piekļuves nosacījumus: importa kontrolei jāspēj nodrošināt, ka dzīvnieki un augi, jo īpaši tie, kurus izmanto pārtikas ķēdē, ES tiek ievesti drošā veidā un atbilstoši Eiropas normām. Turklāt ir svarīgi, lai kontroli veiktu, ievērojot saskaņotas procedūras, vienas un tās pašas drošuma garantijas attiecinot uz visiem produktiem neatkarīgi no to ievešanas vietas. Tas ir jautājums par savstarpīgumu attiecībā uz Eiropas ražotājiem;

—

uzlabot Eiropas modeļa atbalstīšanu starptautiskā līmenī: Eiropas Savienībai ir jāskaidro un jāsekmē minētā modeļa, kura pamatā ir ANO sistēmas vispārēji sekmētās ilgtspējīguma vērtības, atzīšana starptautiskajā līmenī. Minētajos centienos būtu jāiesaista tādas organizācijas kā PTO, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, CODEX Alimentarius Mundi, Pasaules dzīvnieku veselības organizācija, ILO un ANO Tirdzniecības un attīstības konference (UNCTAD) u. c. Līdzīgā veidā iespējami vairāk jācenšas saskaņot tiesību akti starptautiskajā līmenī, lai novērstu diferencētu pieeju;

—

nostiprināt patērētāju veselības aizsardzības un dzīvnieku aizsardzības sistēmu savstarpējo atzīšanu, sadarbojoties ar trešām valstīm: Eiropas Savienībai tirdzniecības līgumos jāiekļauj īpašas nodaļas par veselības, augu veselības un pārtikas jomas sistēmu savstarpēju atzīšanu, lai panāktu vienošanos par atbilstošu veselības aizsardzības līmeni, ievērojot PTO pamatnoteikumus;

—

uzlabot starptautisko tehnisko atbalstu, sekmējot tādas iniciatīvas kā “Better Training for Safer Food”, kuras ietvaros atbalsta tehnisko sadarbību ar attīstības valstīm, kas eksportē vai vēlētos eksportēt savu produkciju uz Eiropu. Šim mērķim var izmantot tehnisko apmācību, izstrādāt standartus un noteikumus izstrādi, veikt ierēdņu apmaiņu u. c.;

—	tirdzniecības iniciatīvas: ES būtu jāapsver iespēja uzlabot tirdzniecības un finanšu režīmu vai sadarbību attīstības jomā attiecībā uz tām attīstības valstīm, kas savas sistēmas saskaņo ar Kopienas modeli;

—

tiesību aktu labāka izstrāde: lai gan Eiropai nevajadzētu izmantot aizsardzības pasākumus, kas ierobežo piekļuvi tās tirgiem, nav arī pieņemams, ka tās modeļa piemērošana kaitē Kopienas uzņēmējiem. Tiesību aktu vienkāršošana turklāt varētu būt ļoti noderīgs instruments nevajadzīga administratīvā sloga mazināšanai.

5.2.1.   Eiropas modeļa pamatā daļēji ir “publiskās vērtības”, kuras iedzīvotāji un patērētāji uzskata par nepieciešamām, proti, kvalitāte, kas balstās uz produkta izcelsmi un ražošanas metodēm, dzīvnieku aizsardzība, piesardzības princips vai vides aizsardzība.

5.2.2.   Eiropas politikā būtu jāiekļauj instrumenti, kas novērš darba pārvietošanu uz citām teritorijām, lai būtu iespējama konkurence līdzvērtīgos apstākļos, sekmējot sociālo un darba tiesību (3) ievērošanu un pienācīgu darbu, ko mēs aizstāvam iekšējā tirgū. Eiropas Savienībai ir jāmudina attiecīgās starptautiskās iestādes (īpaši PTO) ar tirdzniecību nesaistītos apsvērumos ņemt vērā sociālos un darba pamatstandartus, jo tirdzniecība var būt patiesi brīva vienīgi tad, ja tā ir arī taisnīga.

5.2.3.   Tādēļ likumdevējam nepieciešamība pašreizējā stāvoklī panākt līdzsvarotību jāizvirza par prioritāti, pieņemot atbilstošus juridiskus līdzekļus.

5.3.   EESK aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju ņemt vērā šo atzinumu un mudina prezidentvalsti Spāniju ierosināt attiecīgus pasākumus.

---

(1)  OV C 77, 31.3.2009., 81. lpp.

(2)  EESK atgādina, ka ES ir lielākā lauksaimniecības pārtikas produktu importētāja pasaulē, un minētā pozīcija iegūta, balstoties uz atviegloto tarifu shēmām (VPS, VPS +, “Viss, izņemot ieročus”) attiecībā uz produktiem no mazāk attīstītām un attīstības valstīm.

(3)  ILO Konvencijas Nr. 87., 98., 105., 111., 135., 182.; ILO Deklarācija par pamatprincipiem un tiesībām darbā; ILO trīspusējā deklarācija par daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku; ILO Deklarācija par piespiedu darbu; ILO Deklarācija par diskrimināciju; ILO Pienācīga darba programma; ILO Deklarācija par bērnu darbu; ESAO korporatīvās pārvaldības principi; ESAO Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem; ANO Tūkstošgades deklarācija.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/5

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Kopienas lauksaimniecības modelis: produkcijas kvalitāte un patērētāju informēšana kā konkurētspējas elementi” (izpētes atzinums)

2011/C 18/02

Ziņotājs: Carlos TRÍAS PINTO kgs

ES prezidentvalsts Spānija 2010. gada 20. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Kopienas lauksaimniecības modelis: produkcijas kvalitāte un patērētāju informēšana kā konkurētspējas elementi”

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 25. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 116 balsīm par, 1 pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   EESK iesaka nostiprināt kvalitātes politiku un informācijas sniegšanu patērētājiem, jo tie ir galvenie faktori, lai paaugstinātu Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares konkurētspēju un uzlabotu priekšstatu par lauksaimniecisko ražošanu. Tādēļ ir svarīgi

—	izmantojot uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) balstītos jaunos līdzekļus, sekmēt to, lai tiktu ņemti vērā ar lauksaimniecisko ražošanu saistītie sociālie, vides, veselības un dzīvnieku labturības aspekti;

—	izmantojot pamatnostādnes par precizēšanu, saskaņošanu un vienkāršošanu, uzlabot pastāvošo sertifikācijas instrumentu konsekvenci un saskaņotību;

—	sekmēt ražotāju, pārstrādātāju, izplatītāju un patērētāju savstarpējā dialoga iespējas un izstrādāt efektīvas stratēģijas komunikācijai ar sabiedrību.

1.2.   Konkrētāk EESK iesaka īstenot dažādus pasākumus:

1.2.1.   Instrumenti.

—

IKT kā komunikācijas instrumenta ieviešana. IKT ir mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa, tomēr tās vēl neizmanto pirkuma iegādes laikā. IKT kā informācijas līdzekli ieviešot veikalu plauktos, informāciju varētu pastāvīgi aktualizēt (lauksaimniecības produktu piedāvājums strauji mainās), un patērētāji varētu veikt savu izvēli vai saņemt pirkumu, atrodoties jebkurā vietā.

—

Izsekojamība kā instruments, lai pārliecinātos par apgalvojumu patiesīgumu. Ražošanas ķēdē ir iesaistīti dažādi dalībnieki, kas ir atbildīgi par integrālās kvalitātes dažādajiem sociālajiem un vides aspektiem. Izsekojamība ļautu ne tikai uzzināt, kādi dalībnieki ir iesaistīti, bet arī to, kā tie rīkojušies ar produktu un kādi ir viņu rīcību saistītie rādītāji.

1.2.2.   Līdzekļi.

—	Integrālās kvalitātes kritērijus iekļaut esošajās brīvprātīgajās sistēmās, tādās kā ES ekomarķējums, ja tā lietojumu paplašina, ietverot lauksaimniecības produktus, vai esošajos kvalitātes standartos, piemēram, aizsargāti cilmes vietu nosaukumi vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

—	Izveidot jaunu, brīvprātīgu sociālo un vides aspektu sertifikācijas sistēmu, lai patērētāji produkta integrālo kvalitāti varētu novērtēt ātri, vienkārši un uzticami.

1.2.3.   Stratēģijas.

—	Eiropas kvalitātes popularizēšana. EESK iesaka sekmēt informatīvas kampaņas par Eiropas lauksaimniecības produktiem, uzsverot to atbilstību augstiem kvalitātes un daudzveidības standartiem.

—	Pasākumu veicināšana un pieņemšana. Lai popularizētu sabiedrību un vidi respektējošus lauksaimniecības produktus, pārvaldes iestādēm ir iespēja izmantot to rīcībā esošos instrumentus: publisko iepirkumu, nodokļu diferencēšanu, informācijas kampaņas un ražošanas stimulus.

2.   Ievads.

2.1.   Ik dienu mūsu sabiedrībā pieaug izpratne par būtiskākajām sociālām un vides problēmām saistībā ar klimatisko pārmaiņu ietekmi, pakāpenisku dabas resursu izsīkšanu un pieaugošu nevienlīdzību bagātību sadalē.

2.2.   Paradoksāli, taču šī pieaugošā izpratne tikpat kā neietekmē patērētāju izvēli (t. s. apzinātu un atbildīgu patēriņu), kas diemžēl norāda uz arvien lielāku plaisu starp patērētāju teorētisko nostāju (1) un ikdienas ieradumiem.

2.3.   Tomēr nevar neapzināties, ka ekonomikas nestabilitātes laikā ir ļoti sarežģīti ierastajā “produkts-cena” vienādojumā (2) pastāvīgi ieviest tādus jaunus mainīgos lielumus kā sociālā ietekme un ietekme uz vidi, it sevišķi, ja tas ietekmē cenu, ko maksā patērētājs. Nedrīkst aizmirst, ka sociālekonomiskā krīze ir sakritusi ar ekoloģisko krīzi, un nevar pievērst uzmanību vienai, atstājot novārtā otru. Citējot Jacques Delors sacīto: “Vērtību krīze nozīmē to, ka dzīvojam pasaulē, kur visu var nopirkt”. Tādēļ būs jāpārvērtē mūsu vērtības.

2.4.   Par laimi, Eiropas Savienībā lauksaimniecības pārtikas ražošanas sistēmas pamatā ir paaugstinātas sanitārās, vides, sociālās un dzīvnieku labturības prasības, kuras varētu nosaukt par integrālās kvalitātes sistēmu un kas mums neapšaubāmi piešķir pievienoto vērtību, salīdzinot ar pārējiem pasaules reģioniem, tomēr ietver arī ar konkurētspēju saistītus riskus.

2.5.   Daudzi integrālās kvalitātes aspekti ir iekļauti Eiropas lauksaimniecības pārtikas rūpniecības tiesību aktos vai ir tās prakses sastāvdaļa, tāpēc produkti tiem jau atbilst un ražotāji tos ievēro. Diemžēl tas neattiecas uz daudziem produktiem, kurus ieved no trešām valstīm. Šī atšķirība nozīmē to, ka starp ES un trešo valstu pārtikas produktu cenām veidojas aizvien lielāka atšķirība, tādējādi izraisot Eiropas produktu konkurētspējas pazemināšanos.

2.6.   Centieni nodrošināt kvalitāti, kas ir senu tradīciju un uz izcilību vērsta, smaga darba rezultāts, tomēr nedrīkst apdraudēt konkurenci, kā tas noticis pašlaik, bet turpmāk tiem jākļūst par papildu attīstības iespēju. Tādēļ ir jāapsver jaunas stratēģijas, kurās uzsvērtas mūsu ražošanas modeļa atšķirīgās iezīmes; kuras virza patērētāju dot priekšroku Eiropas produktiem un kurās īpaši akcentēta patērētāju informēšanas politika, izmantojot ļoti dažādus kanālus, it sevišķi ar IKT (informācijas un komunikācijas tehnoloģiju) (3) starpniecību ieviešot efektīvus patērētāju izglītošanas un informēšanas instrumentus (4).

2.7.   Vienlaikus jāapsver vajadzīgais atbalsts — kā tehniskais, tā arī ekonomiskais —, lai turpinātu daudzfunkcionālā lauksaimniecības modeļa tālāku virzību, nodrošinot Eiropas lauku saimniecību dzīvotspēju, taisnīgas cenas ražotājiem un stabilu un kvalitatīvu darbavietu saglabāšanu, kas ir minētā modeļa pastāvēšanas būtisks nosacījums.

2.8.   Tāpēc EESK uzsver: lai ar lauksaimniecības kvalitātes un patērētāju informēšanas politikas palīdzību uzlabotu konkurētspēju, ir jāveic arī pasākumi lauksaimniecības pārtikas vērtību ķēdes līdzsvara atjaunošanai, jo dažu dalībnieku dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas dēļ tajā šobrīd ir pārāk lieli cenu izkropļojumi (5).

3.   Patērētāji, kvalitāte un sociālekoloģiskie aspekti.

3.1.   EESK vairākkārt ir apliecinājusi savu atbalstu ilgtspējīgai attīstībai kā līdzeklim, lai Eiropas Savienībā panāktu vides, ekonomikas un sociālo attīstību. Minētā apņēmība var stiprināt pastāvošo ES lauksaimniecības modeli, liekot pārskatīt pašreizējo kvalitātes jēdzienu, kurā galvenie ir klasiskie produkta kvalitātes aspekti (garša, izskats, lielums), un vairāk pievēršoties citiem kritērijiem, kas saistīti ar ražošanas vidi, piemēram, sociālajiem, vides, sanitārajiem, drošības un dzīvnieku labturības aspektiem. To varētu nosaukt par “integrālo kvalitāti”, kuras pamatā ir jauni izcilības rādītāji.

3.1.1.   Cita starpā varētu apsvērt, piemēram, šādus kritērijus vai rādītājus (6).

Ietekme uz vidi: — apūdeņošanas veids; — ar produktu saistītais enerģijas patēriņš; — attālums līdz ražošanas vietai; — iepakojuma veids; — atkritumu apsaimniekošana.

Sociālie faktori: — atbilstība izcelsmes valsts tiesību aktiem; — mazumtirdzniecības cenas un ražotājam samaksātās cenas attiecība; — darba līguma veids (uz nenoteiktu laiku/uz noteiktu laiku); — cilvēku ar invaliditāti nodarbināšana; — vīriešu un sieviešu līdztiesība.

Dzīvnieku labturība: — audzēšanas un turēšanas veids; — barības veids; — transporta sistēma; — kaušanas metode.

3.2.   Jaunajā integrālās kvalitātes sistēmā tieši Eiropas ražojumi varēs izcelties uz pārējo valstu produktu fona, jo jau tagad tie atbilst vairumam minēto prasību, pateicoties tam, ka pastāvošās ES regulas un dalībvalstu noteikumi ir daudz stingrāki nekā pārējās ražotājvalstīs. Problēmas saistītas ar to, ka lielākā daļa reglamentēto aspektu patērētājiem nav zināmi, tāpēc, iegādājoties produktus, tie netiek ņemti vērā, it īpaši, ja patērētāju māc šaubas par sniegtās informācijas patiesumu. Tāpēc ir vajadzīga patērētāju izglītošana un informēšana, lai sekmētu pieprasījumu pēc produktiem, kuru ražošanā izmantota labāka prakse.

3.3.   Pārtikas nekaitīgums nav minēts, jo to uzskata nevis tikai par izcilības kritēriju, bet gan par neatņemamu sastāvdaļu, nodrošinot Eiropas iedzīvotāju tiesības uz veselību. EESK atkārtoti uzsver bažas par paviršo attieksmi, turpinot atļaut ievest pārtikas produktus, kuriem nav nodrošināta pilnīga izsekojamība (uz pārtikas produktiem attiecinātu tiesību aktu apšaubāmas interpretācijas dēļ, ko veic Komisija un dalībvalstis), vai kurus apstrādā ar ES aizliegtiem sintētiskiem produktiem. Minēto produktu laišana tirgū ir patērētāju krāpšana un ir uzskatāma par negodīgu praksi attiecībā pret Eiropas ražotājiem.

4.   Izsekojamība kā informācijas ieguves instruments.

4.1.   Pašlaik visā pasaulē ir uzsāktas dažādas iniciatīvas (7), kas vērstas uz to, lai sekotu kāda konkrēta produkta kustībai visā tā dzīves ciklā. Jau tiek īstenoti daži obligāti (piemēram, attiecībā uz liellopu gaļu Eiropas Savienībā) un brīvprātīgi (dažādas izplatīšanas ķēdes vai tādas iniciatīvas kā “oglekļa pēdas nospiedums”) pasākumi.

4.2.   EESK norāda, ka minēto, sākotnēji brīvprātīgo, instrumentu varētu pielietot arī kvalitātes jomā, iekļaujot tajā ar produktu saistītus dažādus sociālos un vides aspektus vai rādītājus, lai patērētājam atvieglotu informācijas ieguvi. Tādēļ Komiteja ierosina izmantot šo spēcīgo un uzticamo instrumentu un attiecīgas pārbaudes un sertifikāciju, lai palīdzētu patērētājam pieņemt apzinātu lēmumu par pirkuma iegādi, pamatojoties uz patiesu un precīzu informāciju.

4.3.   Lai attiecīgie rādītāji būtu atpazīstami, būs jāievieš vajadzīgie mehānismi, sākot ar tradicionālo informāciju uz marķējuma — novērtējuma skalas (kā enerģētiskās efektivitātes marķējuma gadījumā), logotipa (ekomarķējuma, izcelsmes norāžu) vai pieprasījuma (otrreizēji pārstrādājamiem produktiem) veidā — līdz pat IKT izmantošanai.

5.   Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iespējamais izmantojums, lai patērētājus informētu par lauksaimniecības produktu kvalitāti.

5.1.   Līdz šim patērētāja galvenais informācijas avots par produktu ir bijis marķējums. Kaut arī marķējumam ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu informācijas pārredzamību, ierobežotā laukumā ietvertā obligātā vai brīvprātīgi sniedzamā informācija kļūst aizvien plašāka, kas var apgrūtināt informācijas pārskatāmību un saprotamību ne tikai tās apjoma, bet arī dažu ziņu sarežģītības dēļ (uzskatāms piemērs ir olu marķējums, kurā var būt norādīta ražošanas metode, izcelsmes valsts un ražotāja identifikācijas numurs).

5.2.   Turklāt svarīga lauksaimniecības produktu īpatnība ir to ātrā aprite veikalu plauktos, ko nosaka gan produktu sezonālais raksturs, gan arī tas, ka piegādātāji var mainīties gada vai pat sezonas laikā.

5.3.   Turklāt daudzi iedzīvotāji jau izmanto informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), kas ir ievērojami attīstījušās informācijas pasniegšanas un uzglabāšanas (piemēram, QR kodi (8), kā arī finansiālās pieejamības aspektā. Saistībā ar patērētāja informēšanu būtu jāapsver jau esošo personālo ierīču (piemēram, mobilie tālruņi), kā arī stacionāro ierīču (LCD skārienekrāni) vai interneta pakalpojumu izmantošana pirmspārdošanas un pēcpārdošanas posmā.

5.4.   Vairākās valstīs, piemēram, Itālijā, jau izmanto šo tehnoloģiju, lai uzlabotu patērētāju informētību un produktu kvalitātes sertifikācijas sistēmas:

—	lauksaimnieku tirdziņi “Campagna amica” liecina, ka ražošanas un patēriņa cenu starpība piedāvā lielas rezerves, kas ļauj ģimenēm iegādāties pieejamus pirkumus un vienlaikus nodrošināt lauksaimnieku ienākumus.

—	“Tac salva mozzarella” ir pirmā analīžu sistēma, ar kuru var noteikt, vai mocarellas siers tiešām ir izgatavots no svaiga piena vai arī no vecāka, sasaldēta vai atdzesēta biezpiena. Jaunā tehnoloģija ir konkrēts instruments lauksaimnieku un patērētāju aizsardzībai pret pārtikas viltošanu.

5.5.   Ņemot vērā minētos faktorus, EESK iesaka veikt pētījumu par IKT iespējām, lai uzlabotu informācijas sniegšanu patērētājiem, un jo īpaši par tādu tehnoloģiju iespējām, kuras varētu izmantot, tieši veicot pirkumu, jo lēmumu par pirkumu patērētājs parasti pieņem pie veikala plaukta.

6.   Marķējums un jaunie izcilības rādītāji.

6.1.   ES ekomarķējuma (Eiropas “Ekopuķīte”) izmantojuma paplašināšana, ietverot pārtikas produktus.

6.1.1.   Eiropas marķējums ir simbols, kas norāda uz ekoloģisko kvalitāti. Lai noteiktu ekoloģiskās kvalitātes kritērijus, kādiem jāatbilst precei vai pakalpojumam ar ES ekomarķējumu, vispirms tiek analizēts produkta dzīves cikls, tādējādi nodrošinot atbilstību konkrētām vides prasībām visā tā lietošanas laikā.

6.1.2.   Kad būs pabeigts Komisijas plānotais pētījums (9) (līdz 2011. gada 31. decembrim), EESK par to izteiks savu viedokli, ņemot vērā divus svarīgus apsvērumus:

—	jaunas norādes iekļaušana jau tāpat pārblīvētajā pārtikas produktu marķējumā;

—	iespēja konceptuāli sajaukt ar bioloģisko produktu marķējumu (Padomes 2007. gada 28. jūnija Regula (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu).

6.1.3.   Pozitīva iezīme varētu būt tā, ka patērētāji simbolu, iespējams, varētu atpazīt, jo tas jau bijis lietots uz citiem produktiem, kā arī tas, ka kritēriji būtu plašāki nekā bioloģiskās ražošanas kritēriji.

6.1.4.   EESK ierosina, lai Komisija veicamā pētījuma ietvaros un izmēģinājuma testa veidā analizētu iespēju visā shēmā attiecībā uz pārtikas produktiem iekļaut sociālekonomiskos kritērijus (dzīvnieku labturība, iespēju vienlīdzība u. tml.), nepārkāpjot Regulas (EK) Nr. 1980/2000, ar ko reglamentē ekomarķējumu, nosacījumus.

6.2.   Vides un sociālo kritēriju iekļaušana dažādos spēkā esošajos kvalitātes standartos.

6.2.1.   Kā zināms un kā EESK vairākos gadījumos jau ir norādījusi, pastāv daudzas ES lauksaimniecības produktu kvalitātes sistēmas un liels daudzums privāto marķējumu un sertifikātu, kuriem cita starpā ir šādi kopīgi mērķi:

—	galapatērētājam garantēt produktu drošību un kvalitāti;

—	produktiem piešķirt lielāku pievienoto vērtību, lai paaugstinātu dažādu tirgus dalībnieku (ražotāju, pārstrādes uzņēmumu un tirgotāju) konkurētspēju.

6.2.2.   Ņemot vērā Eiropas Savienības darbības jomā pašlaik pastāvošo valsts un privāto atsauču lielo daudzveidību, iepriekš minētie mērķi ir ievērojami izplūduši un varētu sniegt iecerētajam pretējus rezultātus, izraisot:

—	patērētāju apjukumu dažādu sistēmu nepārzināšanas dēļ;

—	patērētāju neuzticēšanos marķējumiem un/vai sertifikātiem;

—	konfliktu rašanos starp ražotājiem, kuri piemēro sertifikācijas vai marķēšanas sistēmas, un ražotājiem, kuri to nedara. Konflikti var izcelties pat starp ražotājiem, kas izmanto dažādas sertifikācijas vai marķēšanas sistēmas;

—	(Eiropas līmenī) sertificēto vietējo produktu neaizsargātību salīdzinājumā ar trešo valstu ražojumiem.

6.2.3.   Tāpēc būtu lietderīgi, ja ES sekmētu pasākumus ES lauksaimniecības produktu kvalitātes sistēmu vienkāršošanai un to skaita samazināšanai.

6.2.4.   EESK ierosina, lai, vienādojot kritērijus vai sistēmas, Komisija veicinātu vides un sociālo kritēriju iekļaušanu esošajās oficiālās sertifikācijas sistēmās minimālo prasību veidā (vai tos attiecīgi mainītu): bioloģiskās lauksaimniecības marķējums, aizsargāts cilmes vietas nosaukums (ACVN), aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢIN), tradicionāla rakstura produkts (TRP) u. c.

6.2.5.   Minētie izcilības rādītāji būtu jāiekļauj arī dažos tirdzniecības standartos, jo īpaši standartos, kuros tie jau ir daļēji iekļauti (tādos kā, iespējamajos fakultatīvi paredzētajos “kalnu” vai “zemas oglekļa emisijas” (10) produktu nosaukumos).

6.2.6.   Privātās sertifikācijas jomā ES vajadzētu ieviest minimālās prasības visiem standartiem, iekļaujot arī vides un sociālos rādītājus, kā arī sekmēt dažādu sertifikācijas veidu saskaņošanu un vienādošanu; kā piemēru var minēt COSMOS standartu (http://www.cosmos-standard.org), kas apvieno vairākas Eiropas sertifikācijas iestādes ar mērķi izveidot tikai vienu atsauci dabīgās un ekoloģiskās kosmētikas produktu sertificēšanai, pamatojoties uz vienkāršiem drošības un profilakses noteikumiem visos ražošanas posmos, sākot ar izejvielu ieguvi līdz pat galaproduktam. Minētā sertifikācija stājas spēkā no 2010. gada aprīļa.

6.3.   Jaunas brīvprātīgas sociālekoloģisko aspektu sertifikācijas sistēmas izveide.

6.3.1.   Mērķis ir sekmēt tādas jaunas izcilības sertifikācijas sistēmas izveidi, kurā ņemti vērā sociālie un vides aspekti, nodrošinot, lai lauksaimniecības produktu ietekme uz vidi visā to dzīves ciklā būtu iespējami mazāka, un vienlaikus ievērojot atbilstību tādām sociālajām prasībām kā līdztiesība, taisnīga samaksa vai līdzsvarota vērtību ķēde.

6.3.2.   Sistēma būtu saistīta ar jaunas informācijas iekļaušanu etiķetē, lai produkti (un/vai ražotāji) ar priekšzīmīgiem sociālajiem vai vides standartiem īpaši izceltos salīdzinājumā ar pārējiem. Pašreiz šādu sistēmu izveidi pēta vairākas publiskā un privātā sektora organizācijas.

6.3.3.   Jaunajai sistēmai būtu jāatbilst ISO 1402X standartiem, kuros cita starpā izvirzīta prasība par datu precizitāti, pārbaudes iespēju, piemērotību un patiesumu. Sistēmas veidošanas posmā būs jāņem vērā dažādi tās aspekti, piemēram, šādi.

—	Vai tai jābūt kvalitatīvai (logotips vai cita vērtēšanas sistēma) vai kvantitatīvai (rādītāju un atbilstošo vērtību saraksts)?

—	Vai sistēma var būt pašdeklarēta, vai arī tai jābūt pakļautai sertifikācijas procesam?

—	Vai rādītāji ir obligāti (JĀ/NĒ), balstīti uz punktu sistēmu vai kombinēti?

—	Kā nodrošināt sistēmas pārredzamību?

7.   Eiropas produktu popularizēšana (Eiropas kvalitāte).

7.1.   Lai gan Komiteja jau ir paudusi viedokli par “ES prasību” marķējuma neizmantošanu (NAT/413) (11), ir jāpopularizē Eiropas lauksaimniecības produktu kvalitātes vērtības (tās papildinot ar vides aspektiem), lai uzlabotu to pozīcijas salīdzinājumā ar trešo valstu produktiem.

7.2.   EESK aicina Komisiju veicināt lauksaimniecības pārtikas nozarei piemērotus komunikācijas līdzekļus un instrumentus, lai, pamatojoties uz ieinteresēto pušu vienošanos, uzsvērtu Eiropas produktu kvalitātes vērtības. Neraugoties uz atšķirībām, citās nozarēs jau ir ieviesti identifikācijas elementi, kas palīdz patērētājam atpazīt kvalitatīvus produktus, piemēram, energoefektivitātes marķējums (produktu marķējums un klasifikācija atkarībā no to energoefektivitātes, kas nepārprotami veicinājusi energoefektīvāku produktu ražošanu) (CE) vai marķējums (produkta atbilstība drošības standartiem tā tirdzniecībai Eiropā, saskaņā ar kuru no trešām valstīm ievestajām precēm ir jāatbilst Eiropas standartiem).

7.3.   Jāuzlabo arī informācijas sniegšana par kvalitāti (kas galvenokārt ir atbilstība obligātajām prasībām), rīkojot informācijas kampaņas, izmantojot spēcīgu devīzi vai saukli, ar kuru uzsver kādu no galvenajām produkta kvalitāti raksturojošām īpašībām. Šādas kampaņas var būt vispārīgas (piemēram, bioloģisko produktu kampaņa) vai saistītas ar konkrētu produktu vai produktu grupu.

8.   Virzība uz pasākumu integrāciju (integrēta produktu politika).

8.1.   Jau 2001. gada 7. februāra Zaļajā grāmatā par integrētu produktu politiku minēta pasākumu integrācija, lai atbalstītu videi draudzīgus produktus, izmantojot visus pārvaldības instrumentus, sākot ar iepirkumiem un diferencētiem nodokļiem līdz pat informēšanai. Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu arī ir izskatīts tas pats temats, tomēr īpaši pievēršoties rūpniecības produktiem un tikpat kā neatsaucoties uz lauksaimnieciskas izcelsmes produktiem.

8.2.   Papildus pārējiem aspektiem ir padziļināti jāpievēršas iespējām, ko piedāvā publiskais iepirkums (pašlaik uzmanības centrā ir tikai bioloģiskās vai integrētās lauksaimniecības koncepcijas un dzīvnieku labturība), atbildīgas ražošanas stimulēšanai (subsidējot produktus, kas atbilst sociālās un ekoloģiskās atbildības principiem) un patērētāja informēšanai. Šajā sakarā ir ļoti svarīgi uzsvērt nepieciešamību iekļaut izcilības rādītājus kā kvalitatīva produkta kritēriju. Daudzi patērētāji kvalitātes jēdzienu joprojām saista ar labu produkta izskatu vai citām produktam piemītošām īpašībām. Daļai patērētāju arī ir priekšstats, ka bioloģiskās lauksaimniecības produkts noteikti ir sociāli un ekoloģiski izcils produkts, kaut gan šāds priekšstats ne vienmēr atbilst īstenībai.

8.3.   Tikai minēto faktoru mijiedarbība brīdī, kad piedāvājums saplūst ar pieprasījumu, ļaus pārvarēt neatbilstību starp patērētāju, ražotāju un izplatītāju ētisko nostāju un faktisko rīcību.

8.4.   Visbeidzot, EESK ierosina veikt ietekmes novērtējumu, lai noskaidrotu ierosināto pasākumu ieviešanas priekšrocības un trūkumus attiecībā uz Kopienas lauksaimniecības modeli.

---

(1)  Eirobarometra aptauja, kas publicēta 2009. gada jūlijā, liecina, ka četri no katriem pieciem eiropiešiem iepērkoties ņem vērā produktu ietekmi uz apkārtējo vidi un lielākoties atbalsta tādu pasākumu ieviešanu, kas mazinātu produktu negatīvo ietekmi uz vidi.

(2)  Lēmumu par pirkumu ietekmē gan produkta īpašības (izskats, reputācija, uzturvērtība), gan patērētājam svarīgi aspekti (rīcībā esošais laiks, tuvums u. c.).

(3)  Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

(4)  Plašākā nozīmē, t.i., ietverot potenciālos patērētājus: patērētāju izglītošanas instrumentu piemērošana būtu jāpaplašina, ietverot arī skolu jauniešus.

(5)  Paziņojums COM(2009) 591 “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā”.

(6)  Sniegtais uzskaitījums ir tikai piemēri, lai uzskatāmi parādītu dažādus rādītāju veidus dažādiem integrālās kvalitātes aspektiem. Atkarībā no produktu veida un to apstrādes pakāpes būs jānosaka konkrēti rādītāji.

(7)  www.tracefood.org vai www.foodtraceability.eu

(8)  QR (Quick Reference) kods ir matrica vai svītrkods, kas kalpo datu uzglabāšanai, un tajā iekļautos datus var nolasīt, izmantojot mobilu ierīci ar kameru vai tīmekļa kameru.

(9)  Kā norādīts regulas par ES ekomarķējumu pārskatīšanas priekšlikuma projekta 6. pantā (Eiropas Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa leģislatīva rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikumu par Kopienas ekomarķējuma sistēmu (COM(2008)0401 – C6-0279/2008 – 2008/0152(COD)).

(10)  Paziņojums COM(2009) 234 “Par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku”.

(11)  OV C 218, 11.9.2009.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/11

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības loma ES un Melnkalnes attiecībās” (izpētes atzinums)

2011/C 18/03

Ziņotāja: DRBALOVÁ kdze

Eiropas Komisijas komisāre Margot Wallström kdze un komisārs Olli Rehn kgs 2009. gada 14. jūlija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Pilsoniskās sabiedrības loma ES un Melnkalnes attiecībās”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 12. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 29. un 28. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 101 balsīm par, 107 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumi, lai palielinātu šā atzinuma noderīgumu Melnkalnei un ES iestādēm

Melnkalnes Parlamentam

1.1.	Kārtība NVO pārstāvju iecelšanai Valsts padomē ES integrācijas jautājumos (1) būtu jānosaka ar Parlamenta dekrētu, un tās pamatā jābūt skaidriem kritērijiem, lai varētu pārliecināties par NVO uzticamību, leģitimitāti un pieredzi ES jautājumos.

1.2.	Brīvprātīgo darbības likumā, kas vēl ir jāpieņem, būtu jāņem vērā NVO viedoklis.

Melnkalnes valdībai

1.3.	Pastiprināt korupcijas apkarošanu saskaņā ar EK progresa ziņojumā iekļautajiem ieteikumiem. Korupcija joprojām vērojama daudzās jomās un ir smaga problēma.

1.4.

Vairāk pūles jāvelta, lai īstenotu Melnkalnes valdības un nevalstisko organizāciju sadarbības stratēģiju. Būtu jārada skaidri mehānismi, kas patiešām nodrošinātu NVO pārstāvību dažādās struktūrās, kā to paredz spēkā esošie noteikumi, un jo īpaši Padomē sadarbībai ar NVO, kuru paredzēts izveidot un kurā NVO pārstāvjiem nevajadzētu būt valdības ievēlētiem, bet tikai apstiprinātiem, ņemot vērā atbilstības kritērijus.

1.5.	Izveidotajam Birojam sadarbībai ar NVO ir ļoti ierobežoti cilvēkresursi un tehniskās iespējas, lai sniegtu pietiekamu atbalstu NVO un nodrošinātu Melnkalnes NVO turpmāko attīstību. Plānotajai Valsts padomes izveidei, kurā patiešām darbotos NVO pārstāvji, ir jābūt prioritātei.

1.6.

Būtu jānosaka arī skaidri nodokļu noteikumi, kas attiecas uz NVO, un vajadzības gadījumā jāpieņem papildu tiesību akti. NVO būtu efektīvāk jāiekļauj arī publiskajās debatēs par likumprojektiem, lai tās sekmētu Melnkalnes tiesību aktu pielāgošanu ES standartiem un paraugpraksei. Iepriekš minētais attiecas arī uz valsts plāna integrācijas jomā atjaunināšanu un IPA (pirmspievienošanās instruments) programmu izstrādi.

1.7.

NVO reģistrs būtu jāatjaunina un jāpublisko kompetentās iestādes tīmekļa vietnē, lai sniegtu precīzu informāciju par NVO skaitu, tādējādi novēršot manipulācijas saistībā ar minēto jautājumu. Visām NVO būtu regulāri jāpublicē pārskata ziņojumi un finanšu pārskati, lai sabiedrībā sekmētu pārredzamības uzlabošanu kopumā un palielinātu NVO uzticamību. Jāpieņem tiesību akti, kas veidotu atbilstošu juridisko pamatu uzņēmējdarbībai lauksaimniecībā, zvejniecībā un citās pašnodarbināto profesijās, un tiesības pievienoties arodbiedrībām jāpiešķir ne tikai darba ņēmējiem, bet gan visiem iedzīvotājiem.

1.8.

Likumprojektam par arodbiedrību reprezentativitāti, kas vēl nav pieņemts, ir jārada juridisks pamats, kurš nosaka pārredzamus un nediskriminējošus arodbiedrību organizāciju pārstāvības kritērijus, un jāveicina arodbiedrību skaita palielināšanās valstī. Likumā būtu jānosaka arī precīzi kritēriji attiecībā uz darba devēju apvienību reprezentativitāti, kā tie ir noteikti attiecībā uz arodbiedrībām.

1.9.	Jāapzinās, kādas iespējas paver Sociālā padome, kas var būt efektīvs līdzeklis, lai apspriestos ar sociālajiem partneriem un viņus informētu par visu nozīmīgo saimniecisko un sociālo problēmu risināšanu.

1.10.

Valdības komisijā Eiropas integrācijas jautājumos ir jāiekļauj sociālo partneru pārstāvji, kuri pakāpeniski jāiesaista valsts centienos pievienoties Eiropas Savienībai.

Eiropas Komisijai

1.11.

Uzraudzības procesā izmantot divus jaunus rādītājus, proti, vienu rādītāju, kas atspoguļo pilsoniskās sabiedrības attīstību, un otru — sociālā dialoga jomā, lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības plašāku un efektīvāku iesaistīšanu pirmspievienošanās procesā.

1.12.

Arī turpmāk atbalstīt pilsoniskās sabiedrības partnerības un veiktspējas uzlabošanu, kā arī iekļaut pilsonisko sabiedrību IPA darbības programmu izstrādē un sekmēt ES un Melnkalnes apvienotās konsultatīvās komitejas izveidi, tiklīdz Melnkalnei piešķirs kandidātvalsts statusu.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

1.13.

turpinās sadarbību ar Melnkalnes organizēto pilsonisko sabiedrību, lai sniegtu atbalstu pirmspievienošanās procesā un īstenotu konkrētus pasākumus, kas sekmēs ES un Melnkalnes apvienotās konsultatīvas komitejas izveidi.

2.   Vispārīga informācija par Melnkalni

2.1.

Pēc Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas sadalīšanās 1989. gadā Melnkalnes stāvoklis kļuva nestabils. No 1991. gada līdz 1992. gadam Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Hercegovina un Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika izstājās no Dienvidslāvijas. Serbija un Melnkalne 1992. gada 27. aprīlī apvienojās, lai Belgradā pieņemtu Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas konstitūciju. Lai gan Melnkalne atkārtoti apstiprināja politisko savienību ar Serbiju, Melnkalnes atšķirīgās identitātes apzināšanās turpinājās. Konstitucionālā harta par Serbijas un Melnkalnes valstu apvienību tika pieņemta 2003. gada 4. februārī.

2.2.	Melnkalnes Republikā 2006. gada 21. maijā notika referendums, kurā iedzīvotāju vairākums nobalsoja par valsts neatkarību, kas tika pasludināta 3. jūnijā.

2.3.	Melnkalne ir vismazākā valsts Rietumbalkānos, tās teritorija ir 13 812 km2 un iedzīvotāju skaits — 620 145, kas ietekmē arī tās stāvokli plašākā reģionālajā ģeostratēģiskajā un politiskajā skatījumā.

2.4.	Sabiedrības daudzveidīgais etniskais sastāvs vienmēr uzskatīts par vienu no valsts galvenajām priekšrocībām. Melnkalnieši ir vislielākā etniskā grupa (43,16 %), otra lielākā grupa ir serbi (31,99 %), tad bosnieši (7,77 %), albāņi (5,03 %), musulmaņi (2) (3,97 %) un horvāti (1,10 %).

2.5.

IKP uz vienu iedzīvotāju 2008. gadā (3) bija 4 908euro (43 % no vidējā IKP Eiropas Savienībā), un bezdarba līmenis sasniedza 16,8 %. Vidējā darba alga bija 416 euro  (4), bet 12,2 % iedzīvotāju ienākumi bija mazāki par 116 euro mēnesī, un 4,7 % dzīvoja galējas nabadzības apstākļos. Inflācija mazumtirdzniecības cenu jomā 2008. gadā bija 9 %. Valsts parāds 2009. gadā bija 1 071,1 miljons euro vai 34,7 % no IKP (5); iekšējais parāds bija 426 miljoni euro (13,8 %) un ārējais parāds bija 645,2 miljoni euro (20,9 %). Lasītprasme pieaugušo vidū bija 97,5 %.

3.   ES un Melnkalnes attiecības

3.1.

Melnkalnes svarīgākie uzdevumi pašlaik ir valsts un iestāžu veidošana, ES noteikto standartu un kritēriju izpilde, kā arī darboties spējīgas tiesiskas valsts veidošana, iesaistot visas sabiedrības grupas. Tā kā minētie pūliņi ir viena procesa daļa un viens otru būtiski ietekmē, tie vienmēr ir jāanalizē, ņemot vērā šo mijiedarbību.

3.2.

ES un Melnkalnes attiecības balstās uz Eiropas Kopienu un to dalībvalstu un Melnkalnes Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAA) un 2007. gada oktobrī parakstīto pagaidu nolīgumu par tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem. Melnkalne ir panākusi progresu Eiropas partnerības īstenošanā.

3.3.	Kopš 2007. gada Melnkalne no Pirmspievienošanās atbalsta instrumenta (IPA) saņem pirmspievienošanās atbalstu, ko pārvalda ES jaunā delegācija Podgoricā. IPA I un II komponentam Melnkalne 2007. gadā ir saņēma 31,4 miljonus euro, 2008. gadā — 32,6 miljonus euro un 2009. gadā — 33,3 miljonus euro.

3.4.

Reģionālajai sadarbībai un labām kaimiņattiecībām ir būtiska nozīme virzībā uz Eiropas Savienību. Melnkalne piedalās reģionālo iniciatīvu īstenošanā, tai skaitā Dienvidaustrumeiropas Sadarbības procesā (DAESP), kura vadību tā pārņems 2010.–2011. gadā, un Reģionālajā sadarbības padomē (RCC), kas izveidota Dienvidaustrumeiropas Stabilitātes pakta vietā un cenšas īstenot galvenokārt reģionālā līmeņa programmas. Melnkalne 2009. gadā vadīja Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības līguma (CEFTA) īstenošanu, un tā ir arī Enerģētikas Kopienas līguma un Eiropas Kopējas aviācijas zonas (ECAAA) nolīguma dalībvalsts.

3.5.

Melnkalne turpina veidot labas divpusējās attiecības ar kaimiņvalstīm un ES dalībvalstīm. Sadarbība ar kaimiņvalstīm īpaši nostiprinājusies pārrobežu sadarbības jomā (četras pārrobežu sadarbības programmas ar Bosniju un Hercegovinu, Albāniju, Serbiju un Horvātiju), zinātnes un tehnoloģijas jomā (ar Albāniju), mazākumtautību aizsardzības jomā (ar Horvātiju) un jautājumā par dubultpilsonību (ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku). Melnkalnes lēmums atzīt Kosovas neatkarību (6) joprojām ietekmē tās attiecības ar Serbiju. Melnkalnei saglabājušās labas attiecības ar Turciju. Parakstīti līgumi par brīvo tirdzniecību un divpusējo sadarbību aizsardzības jomā. Plašāk attīstījušās divpusējās attiecības ar Itāliju, Melnkalnes galveno tirdzniecības partneri Eiropas Savienībā. Melnkalnes galvenā tirdzniecības partnere reģionā joprojām ir Serbija (1/3 no Melnkalnes kopējā tirdzniecības apjoma).

3.6.

Pastāvīgi palielinās Melnkalnes atpazīstamība starptautiskajā līmenī. Tā ir kļuvusi par ANO, EDSO, SVF un Eiropas Padomes dalībvalsti, kā arī iesaistījusies vairāku citu reģionālo un starptautisko organizāciju darbībā. Valdība ir pasludinājusi iestāšanos ES kā galīgo mērķi, un sabiedrībā to plaši atbalsta (7).

3.7.

Melnkalnes 2009. gada progresa ziņojumā  (8) raksturotas Melnkalnes un Eiropas Savienības attiecības, aplūkots Melnkalnes progress Kopenhāgenas politisko kritēriju sasniegšanas jomā, analizēts Melnkalnes ekonomikas stāvoklis un valsts spēja ieviest Eiropas standartus, proti, spēja panākt valsts tiesību aktu un politikas atbilstību acquis. Ziņojumā aplūkoti arī visi valsts īstenotie pasākumi, lai pārvarētu finanšu un ekonomikas krīzi.

3.8.	Lai gan ziņojumā minēts būtisks progress daudzās jomās, vēl nav atrisinātas daudzas problēmas, kas ir saistītas ar Melnkalnes valsts pārvaldi, tiesu iestāžu darbību un korupcijas apkarošanu.

3.9.

Valdība, saglabājot īpaši strauju tempu jaunu tiesību aktu pieņemšanā, ir pilnīgojusi pasākumus, kuru mērķis ir integrācija Eiropas Savienībā. Tomēr ir skaidri jānodala jauno tiesību aktu izstrāde un pieņemšana, kas galvenokārt notiek atbilstošā termiņā un lielākoties labā kvalitātē, un to piemērošana, kurai bieži vien trūkst līdzekļu vai politiskās gribas.

3.10.

Galvenais jautājums 2009. gadā bija vīzu režīma atvieglošana: Eiropas Komisija 15. jūlijā ierosināja liberalizēt sistēmu, ja Melnkalne ievēros atbilstību ceļveža noteikumiem. Eiropas Savienības iekšlietu ministri 2009. gada 30. novembrī oficiāli vienojās no 2009. gada 19. decembra atcelt prasību par vīzām Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas, Serbijas un Melnkalnes iedzīvotājiem, kuri vēlas ieceļot Šengenas zonā.

3.11.

Runājot par ekonomiskajiem kritērijiem, jāatzīmē, ka valstī ir saglabājusies vienprātība par ekonomikas politikas būtiskajiem aspektiem. Tirgus mehānisma darbību apdraudēja plašās korekcijas, kas bija jāveic ārējā bilancē un finanšu sektorā. Ļoti saspringts stāvoklis publisko finanšu jomā izveidojās 2009. gadā. Makroekonomikas politikas virzību lielā mērā ietekmēja finanšu krīze. Galvenā uzmanība tika pievērsta piesardzīgākas fiskālās politikas īstenošanai un strukturālo reformu paātrināšanai.

4.   Pilsoniskā sabiedrība jaunajos sociālajos un ekonomiskajos apstākļos  (9)

4.1.   Ievada piezīmes

4.1.1.

Melnkalnes pilsoniskajai sabiedrībai kopumā nav stingru vēsturisku sakņu vai tradīciju  (10). Pirmā brīvprātīgā apvienība radās tikai 19. gadsimta vidū, un tās darbība galvenokārt bija saistīta ar labdarības pasākumiem. Pirmās arodbiedrības un strādnieku apvienības dibinātas 20. gadsimta sākumā. Komunistiem nākot pie varas 1945. gadā, neatkarīgu pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbību aizliedza un bezpeļņas organizāciju darbību stingri ierobežoja.

4.1.2.

Pilsoniskā sabiedrība un nevalstiskās organizācijas Melnkalnes gadījumā ir sinonīmi, proti, NVO ir pilsoniskās sabiedrības daļa, kurā saskaņā ar CIVICUS izstrādāto metodoloģiju (11) ir vēl 19 sastāvdaļas. Pat piemērojot plašākas kategorijas, tomēr jāatzīst, ka pilsonisko sabiedrību veido arī reliģiskās apvienības, arodbiedrības, plašsaziņas līdzekļi, profesionālās apvienības, nodibinājumi, sociālās kustības utt. Tomēr Melnkalnes iedzīvotāji NVO identificē ar pilsonisko sabiedrību. Lielā mērā šāds viedoklis atbilst NVO faktiskajam ieguldījumam atklātas pilsoniskās sabiedrības principu nostiprināšanā un varas līdzsvara nodrošināšanā, bet šāda izpratne liecina arī par pārāk zemu sociālo aktivitāti, vājo potenciālu un iniciatīvas trūkumu citās pilsoniskās sabiedrības grupās.

4.2.   Dažādu interešu grupas

4.2.1.

NVO darbības pamatā ir stabils tiesiskais regulējums. Nevalstiskas organizācijas var veidot, pamatojoties uz konstitucionālajām tiesībām uz pulcēšanos (12), un NVO izveidi sīkāk regulē Likums par NVO (13), ka arī vairāki citi tiesību akti. Tomēr atsevišķi NVO darbības aspekti, jo īpaši saistībā ar nodokļu sistēmu, vēl aizvien nav precizēti, un vēl ir vajadzīgi uzlabojumi. Turklāt valdības 2010. gada 14. janvārī pieņemtajā likumprojektā par brīvprātīgo darbību netika atzīts NVO pārstāvju stāvoklis, tādējādi radot šaubas par minētā tiesību akta būtību.

4.2.2.

NVO reģistrācijas procedūra ir vienkārša, un tāpēc atsevišķos laika posmos tika reģistrēts ļoti daudz NVO. Līdz 2006. gadam reģistru veda Tieslietu ministrija, pēc tam atbilstoši izmaiņām valdības pilnvarās tas tika nodots Iekšlietu un valsts pārvaldes ministrijas pārziņā. Bieži minētie dati par apmēram 4 500 reģistrētu NVO nav ticami, jo reģistrs netiek pienācīgi vests, proti, tajā tiek iekļautas jaunas organizācijas, bet tās, kuras vairs nepastāv, nav svītrotas no kopējā saraksta. Valdība ir paziņojusi, ka tuvākajā laikā tiks ieviesta programmatūra, kas ļaus novērst šīs nepilnības, kuras raisa neizpratni. Jāpiebilst, ka profesionālās organizācijas, piemēram, lauksaimnieku un zvejnieku apvienības, arī ir reģistrētas kā NVO, jo to uzņēmējdarbībai nav cita juridiskā pamata.

4.2.3.

Publiskais finansējums. NVO daudzus gadus centās un tām izdevies panākt, ka tām piešķir publisko finansējumu, proti, NVO vietējā līmenī oficiāli ir pieejami diezgan ievērojami līdzekļi gan vietējā (pašvaldību budžetos — apmēram 883 900euro  (14), gan valsts līmenī (Parlamentārās komisijas, kas piešķir līdzekļus NVO, rīcībā ir aptuveni 200 000euro  (15)) un Komisijas, kas piešķir daļu no loteriju ieņēmumiem, līdzekļu fonds ir 3 440 000euro  (16)). Arī atsevišķām ministrijām ir īpaši līdzekļi, kuri paredzēti organizācijām attiecīgajās jomās (17). Kopumā minētie līdzekļi varētu būtiski sekmēt pilsoniskās sabiedrības attīstību. Taču, tā kā NVO darbībai paredzētie līdzekļi, jo īpaši no vislielākā fonda — loterijās gūtajiem ieņēmumiem, tiek piešķirti tikai noteiktās NVO darbības jomās (18), Komisijas darbs nav pārredzams un līdzekļu piešķiršanā vērojami nopietni pārkāpumi (19), šie līdzekļi faktiski nenonāk visaktīvāko NVO rīcībā un netiek piešķirt programmām, kas veicina sabiedrības demokratizāciju. Noteikumus par minēto līdzekļu piešķiršanu izstrādāja īpaša darba grupa, kuras sastāvā bija valsts ierēdņi un NVO pārstāvji, 2008. gadā noteikumus apstiprināja valdība, bet to piemērošanā vēl aizvien ir izplatītas manipulācijas, kas rada nopietnas bažas (20). Lai mēģinātu atrisināt minētos jautājumus, 2010. gadā tiks izveidota jauna starpnozaru darba grupa, kas izstrādās jaunus noteikumus.

4.2.4.

Finansējums no starptautiskiem avotiem. Melnkalnes nevalstiskās organizācijas līdz šim darbojušās galvenokārt ar starptautisko līdzekļu devēju atbalstu. Nesen radušās problēmas ar šo finansējumu, jo daudzi divpusējie līdzekļu devēji ir pārtraukuši sadarbību, ņemot vērā pašu prioritātes, un ļoti būtiski samazinājies ASV atbalsts. Tāpēc nevalstiskās organizācijas ir ļoti atkarīgas no ES līdzekļiem, kuru saņemšanas procedūras ir diezgan sarežģītas. Jau pašlaik nākas atzīt, ka izdzīvos un attīstīsies vienīgi lielākās organizācijas, savukārt citu organizāciju darbība un izaugsme būs ierobežota.

4.2.5.

NVO veiktspējas uzlabošana. NVO ir augsts darbinieku mainības līmenis, un nav pieejami institucionālie līdzekļi. Tas ierobežo pat attīstītu NVO darbību. CRNVO  (21) agrāk īstenoja dažādas programmas veiktspējas uzlabošanas jomā, bet līdzekļu devēju atteikšanās turpmāk atbalstīt šos pasākumus būtiski ietekmējusi to kvantitāti. Pašlaik tiek plānots ES finansētais tehniskais atbalsts Rietumbalkānu pilsoniskās sabiedrības organizācijām (22). Kopumā jānorāda, ka vajadzīgas pastāvīgas programmas veiktspējas uzlabošanai un īpašu zināšanu un prasmju attīstībai dažādās jomās, kā arī institucionālie pabalsti atsevišķu iestāžu veiktspējas uzlabošanai. NVO arī būtu jāpaplašina darbība tematisko jautājumu jomā, veidojot ad hoc vai ilgtermiņa forumus un tīklus, lai NVO darbība kļūtu efektīvāka un vairāk ietekmētu ieinteresētās personas.

4.2.6.

NVO pašregulējums. Vislielākajā NVO apvienībā “Sadarbība mērķa sasniegšanai” (“Through Cooperation to the Aim”), kurā iekļāvušās apmēram 200 Melnkalnes NVO (23), ir izveidota pašregulējoša struktūra un izstrādāts rīcības kodekss, ko atzīst gandrīz visas lielākās NVO, kā arī daudzas citas, kas publiskojušas darbības un finanšu pārskatus atbilstīgi minētajam rīcības kodeksam. Minētais aspekts ir ļoti svarīgs NVO pārredzamības uzlabošanai un līdz ar to arī sabiedrības uzticības līmeņa paaugstināšanai.

4.2.7.

Pārstāvība padomēs, kas pārstāv dažādas sabiedrības intereses. Pieņemti jauni tiesību akti, kas paredz visu ieinteresēto pušu iesaistīšanu, un tāpēc NVO tika piešķirts juridiski garantēts vietu skaits Radio un televīzijas padomē (RTCG) (24), Policijas uzraudzības padomē (25), Valsts padomē Eiropas integrācijas jautājumos (26), Valsts korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas komisijā, Invalīdu aprūpes padomē, Bērnu aprūpes padomē u.c., kā arī atsevišķās vietējā līmeņa struktūrās. Pēc NVO neatlaidīgiem centieniem daudzu gadu garumā ir panākti uzlabojumi lielākajā daļā struktūru, bet Valsts padome Eiropas integrācijas jautājumos vēl aizvien rada nopietnas bažas saistībā ar NVO pārstāvju leģitimitāti un likumību.

4.2.8.

Melnkalnes NVO sektora ilgtspēja. Melnkalnes NVO sektoram ir vājas tradīcijas un nestabila nākotne (27), jo kopumā nepietiekami attīstīta ir politiskā kultūra un cilvēktiesību ievērošanas kultūra. NVO sektors ir ļoti atkarīgs no ārvalstu atbalsta un no organizāciju vadītājiem, un, mainoties vadītājiem vai zaudējot kādu no līdzekļu devējiem, nestabilitāte NVO sektorā palielinās. Lielākajās apvienībās ir īstenoti iekšējās reorganizācijas un stratēģiskās plānošanas pasākumi, un tās sākušas piedāvāt pakalpojumus, lai papildinātu budžetu, bet tie vēl aizvien negarantē sektora vispārēju ilgtspēju.

4.3.   Sociālais dialogs un sociālo partneru organizācijas

4.3.1.

Darba tiesību aktos, kas pieņemti 2008. gadā (28), iekļauti noteikumi attiecībā uz koplīgumu noslēgšanu, darba koplīguma pušu savstarpējo attiecību noregulēšanas procedūru un citiem darba devējiem un darba ņēmējiem nozīmīgiem jautājumiem. Vispārējs koplīgums ir jānoslēdz attiecīgās arodbiedrības kompetentajai struktūrai, darba devēju apvienībai un valdībai.

4.3.2.

Darba tiesību aktos ir iekļauti arī noteikumi par darba ņēmēju un darba devēju organizācijām. Darba ņēmēji un darba devēji bez iepriekšējas saskaņošanas var brīvi veidot organizācijas un kļūt par organizāciju biedriem saskaņā ar šo organizāciju statūtos un noteikumos minētajiem nosacījumiem.

4.3.3.

Arodbiedrības izveides brīvība. Darba ņēmējiem ir tiesības bez iepriekšējas saskaņošanas organizēt arodbiedrību un iesaistīties arodbiedrības darbībā. Arodbiedrības reģistrē arodbiedrību organizāciju reģistrā, ko ved Nodarbinātības un labklājības ministrija. Likumā paredzēts, ka arodbiedrības organizācija uzskatāma par reprezentatīvu, ja tajā ir vislielākais biedru skaits un tā ir reģistrēta ministrijā. Faktiski tas nozīmē, ka tikai viena arodbiedrība var būt reprezentatīva valsts līmenī neatkarīgi no citu arodbiedrību organizāciju skaita vai faktiskās reprezentativitātes. Sociālās padomes darba kārtībā ir priekšlikums tiesību aktam par arodbiedrību reprezentativitāti.

4.3.4.

Arodbiedrības pārstāv Melnkalnes arodbiedrību konfederācija (CTUM) un Melnkalnes brīvo arodbiedrību apvienība (UFTUM). CTUM ir ITUC  (29) locekle un kā novērotāja iesaistīsies ETUC  (30). UFTUM ir jaunizveidota organizācija, kas atdalījās no CTUM un oficiāli ir dibināta 2008. gada novembrī; tāpēc tā vēl nav pievienojusies Starptautiskajai Arodbiedrību konfederācijai (ITUC) un Eiropas Arodbiedrību konfederācijai (ETUC), lai gan tai ir kontakti ar abām iepriekš minētajām organizācijām. CTUM ir piešķirts sociālā partnera statuss, tomēr neviena arodbiedrību organizācija nav izmantojusi juridiskās procedūras, lai to varētu atzīt par reprezentatīvu atbilstoši jaunajiem darba tiesību aktiem.

4.3.5.

Darba devēju apvienība. Saskaņā ar likumu darba devēju apvienība uzskatāma par reprezentatīvu, ja tās locekļi Melnkalnes tautsaimniecībā nodarbina vismaz 25 % darba ņēmēju un papildina Melnkalnes IKP vismaz par 25 %. Uzņēmēju apvienības ir jāreģistrē reģistrā, ko ved Nodarbinātības un sociālās labklājības ministrija. Ministrija nosaka kārtību, kādā tiek uzglabāti dati par uzņēmēju apvienībām, un sīki izstrādātus pārstāvības kritērijus.

4.3.6.

Darba devējus Melnkalnē pārstāv Melnkalnes darba devēju federācija (MEF) Podgoricā. MEF ļoti aktīvi darbojas Starptautiskajā darba devēju organizācijā (IOE) Ženēvā, un ir iesaistīta daudzos projektos. MEF ir arī novērotājas statuss BUSINESSEUROPE  (31).

4.3.7.

Melnkalnē ir arī Tirdzniecības palāta, kura dibināta 1928. gadā (dalība tajā ir obligāta) un kurai Eiropas līmenī ir novērotājas statuss Eurochambers un Eurocommerce. Tirdzniecības palātai nav sociālā partnera statusa. Valsts līmenī tā ir iesaistīta Valsts padomē uzņēmējdarbības šķēršļu pārvarēšanai un konkurētspējas uzlabošanai un Valsts komisijā Eiropas integrācijas jautājumos.

4.3.8.

Sociālā padome ir augstākā trīspusējā struktūra, kas dibināta 2008. gada jūnijā, balstoties uz 2007. gadā pieņemto likumu (Likums par Sociālo padomi). Minētajā Padomē iekļauti 11 valdības pārstāvji, 11 pilnvaroto arodbiedrību organizāciju pārstāvji un 11 pārstāvji no uzņēmēju apvienības. Sociālajā padomē ir vairākas darba komitejas, kuras risina dažādus saimnieciska un sociāla rakstura jautājumus.

4.3.9.

Memorands par sociālo partnerību vispārējās ekonomikas krīzes apstākļos tika parakstīts 2009. gada aprīlī, un sociālie partneri, ņemot vērā pašreizējo globālo krīzi ekonomikā, labprāt iesaistās formālās un neformālās konsultācijās.

4.3.10.

Neraugoties uz nelielu progresu trīspusējā dialoga jomā, divpusējais sociālais dialogs vēl ir ļoti vājš, un tajā uzmanība pievērsta galvenokārt nozaru koplīgumu apspriešanai. Lai gan valsts līmeņa mērķis ir noslēgt vienu vispārēju koplīgumu (VKL), ko parakstītu arodbiedrības, darba devēji un valdība, tiek apspriesta iespēja izstrādāt divus vispārējus koplīgumus, proti, vienu — tautsaimniecībai un otru — valsts pārvaldei. Pirms lēmuma pieņemšanas būtu jāveic padziļināta minētā jautājuma analīze. Sociālajam dialogam paredzēta divpusēja resursu centra izveide būtiski sekmētu sociālo dialogu kopumā un sociālo partneru kopīgi veikto analīzi.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.

Eiropas Komisijas Ceturtajā progresa ziņojumā par Melnkalni norādīts, ka pulcēšanās un biedrošanās brīvība valstī netiek ierobežota. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīme ir palielinājusies. Dažām NVO joprojām ir augsts atpazīstamības līmenis un liela politiska ietekme. Valsts līmenī ir izstrādāta stratēģija sadarbībai ar NVO, bet tās īstenošana kavējas, un NVO faktiskā ietekme politikas izstrādes jomā ir ļoti ierobežota, neraugoties uz NVO sektora pieredzi un resursiem. Valdība atzinīgi vērtē NVO, ja to darbība ir politiski atbilstoša vai tās sniedz dažādus pakalpojumus, bet šajā sakarā rodas problēmas saistībā ar uzraudzības un kontroles programmām, efektīvām konsultācijām un iesaistīšanu politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā.

5.2.

Izveidotajam Birojam sadarbībai ar NVO, kas pievienots Melnkalnes valdības ģenerālsekretariātam, būtu jāsniedz atbalsts NVO un jānodrošina to stabila attīstība valstī. Faktiski minētā biroja veiktspēja un aprīkojums ir ļoti ierobežots. Neraugoties uz biroja darbinieku centieniem, NVO pārstāvji norāda, ka tā darbība nav pamanāma. Tiek veidota Valsts padome sadarbībai ar NVO, un paredzēts, ka minētais birojs pildīs padomes sekretariāta funkcijas. Šāds pasākums varētu stāvokli uzlabot.

5.3.

Pilsoniskajai sabiedrībai ir arī divi pārstāvji Valsts padomē ES integrācijas jautājumos. Tomēr pašreizējo locekļu iecelšanas leģitimitāti un likumību nopietni apšauba tās nevalstiskās organizācijas, kuru darbība ir ticama. Ar Parlamenta dekrētu būtu jānosaka skaidri kritēriji, lai nodrošinātu pārredzamību, pārstāvību un attiecīgo delegātu atbilstību. Valsts padome ES integrācijas jautājumos varētu būt daudzsološs instruments dziļākai un plašākai pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai ES integrācijas procesā. Jāizmanto iespējas, ko paver sadarbība ar pilsonisko sabiedrību.

5.4.	Neraugoties uz valdības un attiecīgo ministriju paziņojumiem, ka likumdošanas procesā jāapspriežas ar pilsonisko sabiedrību, tās organizāciju iesaistīšanas līmenis vēl aizvien ir nepietiekams.

5.5.	Jāuzlabo nosacījumi (jo īpaši finanšu nosacījumi) pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbilstošai darbībai, un jāsekmē minēto organizāciju veiktspēja, dažādojot to finanšu avotus un nodrošinot to ilgtspēju.

5.6.

Pilsoniskās sabiedrības organizācijas netiek pietiekami iesaistītas pasākumos, kuru mērķis ir sagatavoties dalībai ES. Jau ir izveidotas atbilstošas struktūras un mehānismi, bet tie vēl aizvien netiek pietiekami izmantoti. Pilsoniskās sabiedrības aktīva līdzdalība var sekmēt ES sarunu procesa stabilitāti un veidot ciešu saikni starp pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm.

5.7.	Sociālajā padomē pastāvīgi notiek trīspusējs dialogs. Tomēr sociālo partneru organizāciju nozīme un potenciāls joprojām netiek pietiekami novērtēts. Sociālā padome varētu būt ļoti ietekmīga struktūra pievienošanās procesā Eiropas Savienībai, palīdzot pārvarēt saimnieciskās un sociālās sekas.

5.8.

Spēkā esošajos darba tiesību aktos iekļautie noteikumi par arodbiedrību organizāciju reprezentativitātes atzīšanu valsts līmenī ir diskriminējoši attiecībā uz nelielajām organizācijām un nedod iespēju pietiekami attīstīt arodbiedrību plurālismu. Lai gan UFTUM piedalās valsts darba grupā, apspriežot jauno priekšlikumu tiesību aktam par arodbiedrību reprezentativitāti, minētajai organizācijai nav izdevies ietekmēt šo darbu. Valdība vienpusēji pieņēma lēmumu par 20 % slieksni, kas nozīmē to, ka 20 % visu Melnkalnes darba ņēmēju jāapvienojas arodbiedrībās, lai atbilstu reprezentativitātes kritērijiem valsts līmenī. Tomēr minētajiem kritērijiem būtu jāatspoguļo arī citi aspekti, piemēram, teritoriālā un nozaru struktūra, kā arī spēja efektīvi aizstāvēt darba ņēmēju tiesības.

5.9.

Sociālie partneri pietiekamā apjomā netika iesaistīti ES aptaujā. Vienīgi Melnkalnes darba devēju federācija un Tirdzniecības palāta sadarbojās kā valsts iestāžu struktūras, sniedzot atbildes uz aptaujas jautājumiem. Atbilstoši ES norādījumiem saistībā ar aptaujas nozīmīgo daļu bija jāapspriežas ar visiem sociālajiem partneriem.

5.10.

Valsts komisija ES integrācijas jautājumos darbojas Eiropas Integrācijas ministrijas pārraudzībā, koordinējot valsts pārvaldes iestāžu darbu ES integrācijas procesā. Šajā struktūrā ir pārstāvēta vienīgi Tirdzniecības palāta. Sociālie partneri nav iesaistīti.

5.11.

Jāattīsta sociālo partneru veiktspēja. Atzinīgi vērtējami ir visi atbalsta veidi visos līmeņos. Šajā sakarā EESK var atzinīgi vērtēt Starptautiskās darba devēju organizācijas (IOE) un Starptautiskās arodbiedrību konfederācijas (ITUC) lomu starptautiskajā līmenī un Eiropas Uzņēmējdarbības konfederācijas (BUSINESSEUROPE) un Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) lomu Eiropas līmenī. Uzsāktas daudzas integrētas programmas un projekti, lai stiprinātu sociālo partneru organizāciju veiktspēju un sekmētu sociālo dialogu.

5.12.

EESK atzinīgi vērtē arī finanšu un tehnisko palīdzību, ko sniedz Eiropas Komisija, īstenojot paplašināšanās stratēģiju un izlietojot pieejamos līdzekļus. Aizvien plašāka pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana pastiprina demokrātijas kvalitāti un veicina saskaņu. Īstenojot IPA programmu “Atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai”, Eiropas Komisija finansēja tehniskā atbalsta biroju izveidi katrā saņēmējvalstī, kā arī aizvien lielāku skaitu īslaicīgu vizīšu uz ES iestādēm un apmēram 800 cilvēku dalību semināros, kas notika Rietumbalkānos un Turcijā.

6.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loma

6.1.

ES paplašināšanās un Rietumbalkānu reģiona valstu progress virzībā uz iestāšanos ES ir viena no EESK ārējo attiecību prioritātēm. Ārējo attiecību specializētā nodaļa ir izstrādājusi efektīvus instrumentus, lai sasniegtu galvenos mērķus pilsoniskās sabiedrības atbalsta jomā Rietumbalkānu reģionā un sekmētu pilsoniskās sabiedrības kā valdības partneres kompetenci virzībā uz iestāšanos ES.

6.2.

Rietumbalkānu kontaktgrupa uzsāka darbu 2004. gada oktobrī. Tās ģeogrāfiskās robežas aptver Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Horvātiju, Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, Melnkalni, Serbiju un Kosovu (saskaņā ar UNSCR 1244/1999). Minētā kontaktgrupa ir EESK pastāvīgā un īpašā struktūra sadarbībai ar šo konkrēto reģionu.

6.3.

Divi Rietumbalkānu pilsoniskās sabiedrības forumi, kas tika sarīkoti Briselē (2006) un Ļubļanā (2008), apliecināja pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vēlmi tikties starptautiskā līmenī, lai kopīgi apspriestu labāku nākotni. Trešais Rietumbalkānu pilsoniskās sabiedrības forums notiks Briselē 2010. gada 18. un 19. maijā.

6.4.

Vēl viens ļoti svarīgs instruments saiknes veidošanai starp ES un Rietumbalkānu valstu pilsonisko sabiedrību ir Apvienotās konsultatīvās komitejas (AKK). EESK 2006. gadā izstrādātajā izpētes atzinumā par pilsonisko sabiedrību Rietumbalkānu valstīs  (32) uzsvērta EESK nostāja un tās vērā ņemamā zinātība un nozīmīgie cilvēkresursi, kā arī uzsvērta AKK loma visā paplašināšanas procesā.

6.5.	Tādēļ EESK ierosina, tiklīdz Melnkalnei piešķirs ES kandidātvalsts statusu, izveidot ES un Melnkalnes apvienoto konsultatīvo komiteju, kas dotu iespēju abu pušu pilsoniskās sabiedrības organizācijām turpināt plašāku dialogu un uzraudzīt valsts virzību uz ES.

---

(1)  Valsts padome ES integrācijas jautājumos darbojas Parlamentā, bet līdztekus Parlamenta deputātiem tajā ir arī tiesas iestāžu, NVO, Melnkalnes Universitātes, Melnkalnes Zinātņu akadēmijas, Sociālās padomes un prezidenta personālā biroja pārstāvji.

(2)  Oficiālās tautas skaitīšanas dati. Melnkalnē notikušajā tautas skaitīšanā saskaņā ar Bijušajā Dienvidslāvijā noteikto kārtību musulmaņus izdalīja kā īpašu etnisko grupu.

(3)  Eurostat.

(4)  Monstat, http://www.monstat.org/Mjesecna%20saopstenja.htm.

(5)  “Ekonomiskā un fiskālā programma 2009-2012”, 2010. gada 21. janvāris.

(6)  Saskaņā ar UNSCR 1244/1999.

(7)  Saskaņā ar dažos pēdējos gados veikto aptauju datiem 75 līdz gandrīz 80 procentu Melnkalnes iedzīvotāju atbalsta iestāšanos ES.

(8)  Melnkalnes 2009. gada progresa ziņojums (Montenegro 2009 Progress Report SEC(2009) 1336), kas papildina Eiropas Komisijas paziņojumu “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2009.-2010. gadā”, COM(2009) 533.

(9)  Šajā atzinumā minētā pilsoniskā sabiedrība ir NVO, tai skaitā profesionālās organizācijas, sociālo partneru organizācijas, patērētāji, lauksaimnieki, amatnieki, reliģiskās kopienas, fondi, sociālās kustības, plašsaziņas līdzekļi u.c.

(10)  TRIALOG, Montenegrin Civil Society, Maša Lekič.

(11)  CIVICUS – World Alliance for Citizen Participation, www.civicus.org.

(12)  Konstitūcija tika pieņemta 2006. gada oktobrī, bet minētais aspekts bija iekļauts arī iepriekš.

(13)  Pieņemts 1999. gadā, grozīts 2002. un 2007. gadā.

(14)  CRNVO 2008. gada pētījuma dati liecina, ka tika plānoti 883 900euro, un faktiski piešķirti 860 764 ,66euro.

(15)  2009. gada dati.

(16)  Saskaņā ar noteikumiem par loterijā iegūto ienākumu daļas piešķiršanu 75 % no šīs summas jāpiešķir NVO, un pārējā summa — citām organizācijām un iestādēm. No tā paša budžeta izmaksā arī atlīdzību Komisijas locekļiem un sedz vispārējās administratīvās izmaksas. Tie ir dati par 2009. gadu, 2010. gadā šīs summas mazākas.

(17)  Tūrisma ministrija, Kultūras, plašsaziņas līdzekļu un sporta lietu ministrija, Cilvēktiesību un mazākumtautību tiesību ministrija.

(18)  Tiek aptvertas šādas jomas: 1) sociālā labklājība un humānās palīdzības pasākumi, 2) personu ar invaliditāti vajadzības, 3) sporta attīstība, 4) kultūra un tehniskā kultūra, 5) izglītība ārpus mācību iestādēm un 6) narkotiku un visu atkarības veidu apkarošana.

(19)  Pilsoniskās sabiedrības izglītības centra sagatavotais pārraudzības ziņojums par līdzekļu piešķiršanu, ko veikusi Komisija, kurai uzticēta loterijas ieņēmumu daļas piešķiršana 2009. gadā.

(20)  Pilsoniskās sabiedrības izglītības centra sagatavotais pārraudzības ziņojums par līdzekļu piešķiršanu, ko veikusi Komisija, kurai uzticēta loterijas ieņēmumu daļas piešķiršana 2009. gadā.

(21)  CRNVO – Melnkalnes NVO attīstības centrs.

(22)  Pilsoniskās sabiedrības atbalsta programma.

(23)  Plašāka informācija: www.saradnjomdocilja.me

(24)  Likums par valsts apraides pakalpojumiem, kas pieņemts 2002. gadā, kā arī Likums par Melnkalnes valsts apraides pakalpojumiem, kas pieņemts 2008. gadā (aizstāj iepriekšējo likumu).

(25)  Likums par policiju pieņemts 2005. gadā.

(26)  Lēmums izveidot Valsts padomi Eiropas integrācijas jautājumos pieņemts 2008. gadā.

(27)  CIVICUS novērtējums par Melnkalnes pilsonisko sabiedrību “Weak Tradition, Uncertain Future”, 2006. gads, redaktori S. Muk, D. Uljarevic un S. Brajovic.

(28)  Darba tiesību akti, Official Gazette of Montenegro, Nr. 49/08.

(29)  ITUC – Starptautiskā Arodbiedrību konfederācija.

(30)  ETUC – Eiropas Arodbiedrību konfederācija.

(31)  BUSINESSEUROPE – Eiropas Uzņēmējdarbības konfederācija.

(32)  OV C 195, 18.5.2006., 88. lpp.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/18

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Izglītība iekļaušanai: līdzeklis cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību” (izpētes atzinums)

2011/C 18/04

Ziņotāja: María Candelas SÁNCHEZ MIGUEL kdze

Spānijas Ārlietu un sadarbības ministrijas valsts sekretārs Eiropas lietās Diego López Garrido saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu un gaidāmās Spānijas prezidentūras vārdā 2009. gada 23. jūlija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sagatavot izpētes atzinumu par tematu

“Izglītība iekļaušanai: līdzeklis cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 103 balsīm par, 13 balsīm pret un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1	EESK ir gandarīta par to, ka 2010. gads ir pasludināts par Eiropas gadu cīņai ar nabadzību, un uzsver, ka šā mērķa sasniegšanai ir svarīgi izmantot tādus efektīvus instrumentus kā izglītības un apmācība.

1.2

Ņemot vērā, ka viena no prioritātēm ES stratēģijā 2020. gadam ir uzlabot izglītību, lai novērstu nevienlīdzību un nabadzību, un ES rotējošo prezidentvalstu trijotne — Spānija, Beļģija un Ungārija — kā vienu no mērķiem ir noteikusi izglītību visiem, ir jāierosina virkne pasākumu, lai izglītība un apmācība kļūtu par efektīviem līdzekļiem cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību.

1.3

Kopš ES pirmsākumiem izglītība ir atzīta par vienu no cilvēka pamattiesību veidiem, un ir pielikti ievērojami pūliņi, lai to padarītu par visiem pieejamu sabiedrisko labumu. EESK ieguldījums šajā jomā ir lielais atzinumu skaits, kuros tiek pausts viedoklis, ka galvenais izglītības pamatmērķis joprojām ir izglītot brīvi domājošus, ar kritisku prātu apveltītus, patstāvīgus iedzīvotājus, kas spēj sniegt ieguldījumu sabiedrības, kurā viņi iekļaujas, attīstībā, un kam ir augsts zināšanu līmenis, lai risinātu jaunus uzdevumus, it īpaši darba jomā, tomēr arī apzinoties, ka viņus vieno kopējas vērtības un kultūra un ka pasaule, kurā viņi dzīvo, ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm.

1.4

EESK iesaka, lai, izmantojot koncepciju “izglītība iekļaušanai”, ES un dalībvalstis apņemtos pārskatīt izglītības pamatnostādnes, saturu, pieejas, struktūru un resursu piešķiršanu, kā arī pārskatīt un/vai aktualizēt ar nodarbinātību, kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem, aprūpi īpašos gadījumos (bērni, personas ar īpašām vajadzībām, migranti u.c.) saistītās politikas un visās minētajās politikās iekļaut dzimuma perspektīvu. Iespējama dažādu veidu iekļaujošā izglītība — formālā vai neformālā izglītība, izglītība ģimenē vai sabiedrībā —, tādējādi novēršot to, ka atbildība gulstas tikai uz skolām. Tā kā šis nebūt nav maznozīmīgs vai tikai uz nabadzīgajām grupām vērsts jautājums, iekļaujošai izglītībai jābūt pieejamai visām sociālajām grupām, kam tā ir nepieciešama. Iemesli, lai izvēlētos iekļaujošās izglītības modeli, ir šādi: — izglītojoši, jo izglītības sistēmai jābūt kvalitatīvai un visiem pieejamai no agras bērnības, — sociāli, jo izglītībai jāveicina attieksmes maiņa, veidojot no aizspriedumiem, diskriminācijas un atstumtības brīvu sabiedrību, — saimnieciski, jo izglītība palīdz uzlabot konkurētspēju apstākļos, kad jārisina jauni uzdevumi ekonomikā un jāpielāgojas izmaiņām darba tirgū.

1.5

Jau daudzus gadus Eiropas Savienībā notiek diskusijas par rezultātu atzīšanu attiecībā uz neformālo izglītību, t.i., tādu izglītību, ko īsteno ārpus parastās izglītības sistēmas un kas papildina formālo izglītības sistēmu, sniedzot cilvēkiem praktiskās zināšanas, vienkāršās prasmes un praktiskas iemaņas, un veicina aktīvu pilsoniskumu. Lai gan jāatzīst, ka šīs diskusijas vēl nav ļāvušas panākt ES līmeņa vienošanās, neformālo izglītību sāk plaši atzīt, tādējādi palīdzot piekļūt darba tirgum. EESK uzskata, ka ES būtu lietderīgi analizēt šo jautājumu, ņemot vērā izglītību iekļaušanai, un tādēļ iesaka: — apkopot informāciju par esošajiem tehniskajiem un institucionālajiem nosacījumiem un ierosināt izveidot rādītāju sistēmu, kas ļautu mērīt ar neformālās izglītības atzīšanu saistītos iespējamos ieguvumus, kā arī apkopot empīriskus datus par to, kas ir ieguvēji no šīs izglītības; — pārskatīt neformālās izglītības rezultātu atzīšanas modeļus, lai noteiktu vistaisnīgākos, efektīvākos un lietderīgākos, it īpaši attiecībā uz sociāli atstumtajiem, kā arī nodrošināt sniegtās izglītības kvalitāti; — veicināt sekmīgās pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm; — šajā procesā iesaistīt gan sociālos partnerus, gan attiecīgās NVO, gan formālās un neformālās izglītības iestāžu pārstāvjus.

1.6

EESK iepriekšējos atzinumos ir norādījusi, ka kvalitatīva valsts izglītība visiem ir vienlīdzību un sociālo iekļaušanu veicinošs instruments. Tāpēc ir būtiski svarīgi, lai visiem atstumtībā dzīvojošiem cilvēkiem tiktu nodrošināta pieeja kvalitatīvai, galvenokārt valsts izglītībai (1), kas atvērtu durvis uz darba tirgu un ļautu strādāt pienācīgas kvalitātes un labi apmaksātu darbu.

1.7	Visbeidzot EESK iesaka, lai pasākumi, kurus iespējams veikt, nezaudējot saistību ar jau noteiktajām politikas prioritātēm, būtu drosmīgu un tālejošu saistību dzinējs un impulss šajā jomā un aptvertu visdažādākās iestādes un sociālos dalībniekus.

1.8	No 2010. gada 20. līdz 22. maijam Florencē rīkotā EESK konference par tematu “Izglītības nozīme sociālās atstumtības izskaušanā” pilnībā atbilst šim mērķim. Konference balstīta uz transversālu pieeju, un tajā piedalīsies liels skaits šīs jomas dalībnieku.

2.   Ievads

2.1

Tiesības uz izglītību ir atzītas par vienām no cilvēka pamattiesībām un ierakstītas visos Eiropas Savienības dokumentos, kas pieņemti kopš tās dibināšanas. Eiropa ir pielikusi ievērojamas pūles un guvusi pozitīvus rezultātus, lai šīs tiesības padarītu par visiem pieejamu sabiedrisko labumu (2). Tomēr joprojām pastāv no izglītības ieguvumiem atstumtas iedzīvotāju grupas, pasliktinot vēl arvien neizskaustās nabadzības apstākļus. Dalībvalstis, Eiropas Komisija un Parlaments ir ierosinājuši un apstiprinājuši svarīgus pasākumus cīņai ar nabadzību, izmantojot kvalitatīvu, visiem pieejamu valsts izglītību kā sociālās iekļaušanas instrumentu. Šajā sakarā ES nolēma pasludināt 2010. gadu par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību (3).

2.2

Turklāt sociālā iekļaušana un cīņa ar nabadzību ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības mērķiem izaugsmes un nodarbinātības jomā. Dalībvalstis sociālās aizsardzības un iekļaušanas politikas saskaņo, izmantojot apmaiņas un mācību procesu, kas zināms kā “atvērtā koordinācijas metode” (AKM), kuru piemēro dalībvalstu kompetences jomās ar mērķi panākt nacionālo politiku konverģenci, lai sasniegtu noteiktus kopējos mērķus. AKM veicina sociālās politikas saskaņošanu, it sevišķi atjauninātās Lisabonas stratēģijas ietvaros.

2.3

Izglītība un apmācība ir galvenie faktori mūsu sabiedrības saimnieciskās attīstības un sociālās kohēzijas uzlabošanā. Nespēja sasniegt nabadzības apkarošanas mērķus un sociālā atstumtība, ko var izraisīt pašreizējā ekonomikas krīze, kā arī pieaugošais bezdarbs pastiprina nepieciešamību rast tādus instrumentus, kas ļautu panākt virzību aktīvās iekļaušanas mērķa īstenošanā.

2.4

Pirmā no ES stratēģijas 2020. gadam (4) prioritātēm ir “Vērtību radīšana, izaugsmes pamatā liekot zināšanas”. Tādējādi tiek atzīts, ka zināšanas ir ilgtspējīgas izaugsmes dzinējs un ka izšķiroša nozīme ir izglītībai, pētniecībai, inovācijai un radošumam. Līdzīgi ir arī secinājumi pēc 2009. gada maijā Prāgā notikušās Eiropas augstākā līmeņa sanāksmes nodarbinātības jautājumos. Minētā sakarā un pirms pašreizējās ekonomikas krīzes, kas ir ievērojama ietekmējusi darba ņēmējus un darba devējus, it īpaši mazos un vidējos uzņēmumus, kā arī, ņemot vērā, ka bezdarbs ir sasniedzis vēsturisku līmeni, aptuveni 20,2 %, ar lielām atšķirībām starp dažādām ES valstīm, ir nepieciešams pastiprināt visus pasākumus, kuri veicina darba vietu radīšanu, vienlaikus nostiprinot vienlīdzību Eiropas iedzīvotāju vidū, uzsverot izglītības politiku.

2.5

Pasaulē, kuru arvien vairāk raksturo globalizācija un arī nevienlīdzība, sašķeltība un nelīdzsvarotība, valsts izglītība, kas ir viens no galvenajiem vienlīdzības veicināšanas instrumentiem, patlaban saskaras ar daudzām jaunām problēmām. Visu studējošo izglītības un sociālā integrācija ir viena no galvenajām valsts pārvaldes iestāžu un starptautisko un reģionālo organizāciju prioritātēm. Izglītība iekļaušanai ir virzīta uz visu bērnu, jauniešu un pieaugušo, it sevišķi no grupām, kuras visvairāk skar diskriminācija, marginalizācija, nabadzība vai sociālā atstumtība, izglītības vajadzību apmierināšanu.

2.6	Izglītība un apmācība var būt efektīvi instrumenti cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību. Jaunieši, kuriem ir ierobežotas iespējas sabiedrībā, saskaras ar īpašām grūtībām, kas saistītas ar piederību nelabvēlīgai izglītības, sociālekonomiskai vai ģeogrāfiskai videi vai invaliditāti.

2.7

Saskaņā ar UNESCO iekļaujošās izglītības pamatprincipiem to uzskata par procesu, kurā jāņem vērā visu personu, kas mācās, vajadzību daudzveidība, un tās jāapmierina, izmantojot pieaugošu līdzdalību mācību procesā, kultūrā un kopienas vērtībās, lai mazinātu sociālo atstumtību un nabadzību. Lai veidotu iekļaujošu izglītību, ir jāmaina izglītības saturs, pieeja, struktūra un izglītības stratēģijas, pēc tam attīstot arī mācību spēku apmācības sistēmas, un tai jāpiešķir lielāki līdzekļi, turklāt nepieciešams globāls skatījums, kas ietvertu visus studējošos, un pārliecība, ka vispārējās izglītības sistēmas pienākums ir izglītot visus cilvēkus. Iekļaujošās izglītības mērķis ir pienācīgi nodrošināt dažādu sociālo grupu izglītības vajadzības, ko iespējams panākt gan ar formālās, gan neformālās izglītības starpniecību.

2.8

Atsevišķu studentu integrācija vispārējās izglītības sistēmā nebūt nav mazsvarīgs vai tikai uz visnabadzīgākajiem vērsts jautājums, tāpēc iekļaujošas izglītības pieeja paredz izglītības un mācību sistēmas turpmāku evolūciju, lai to pielāgotu studējošo daudzveidībai, tādējādi kļūstot par spēcīgu instrumentu cīņai ar nabadzību. Jārada apstākļi, lai mācībspēki un studējošie varētu justies apmierināti daudzveidībā un tajā saskatītu nevis problēmu, bet gan iespēju bagātināties izglītības vidē.

2.9

Masveida bezdarbs rada nepieredzētas nabadzības problēmas, un pašreizējā pasaules ekonomikas krīze (5) ir vēl viens pierādījums tam. Nabadzība nav tikai nepietiekami ienākumi; tā var izpausties kā ierobežota vai neesoša piekļuve veselības aprūpei un izglītībai, bīstami dzīves apstākļi, diskriminācija, aizspriedumi vai sociālā atstumtība. Nodarbinātība, ja tā nav kvalitatīva, pati par sevi vairs nenodrošina pietiekamu aizsardzību pret nabadzību. Turklāt galējā nabadzība ir vairāk izplatīta sieviešu nekā vīriešu vidū: septiņpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstīs galējās nabadzības risks sievietēm ir ievērojami augstāks. Viena vecāka ģimenes, kurās ģimenes galva ir sieviete, ir pakļautas daudz lielākam riskam nonākt nabadzībā. Pasaulē, kur 60 % iedzīvotāju dzīvo tikai ar 6 % no visas pasaules ieņēmumiem, 50 % iedzīvotāju ir spiesti izdzīvot tikai ar 2 dolāriem dienā, un vairāk kā miljardam cilvēku dienas ieņēmumi ir mazāki par 1 dolāru, Eiropa nedrīkst pārvērsties par cietoksni, kas ignorē, kādā vidē dzīvo.

2.10

Pieaugošā nabadzība pilsētās, lauku iedzīvotāju pārvietošanās un pilsētu teritorijām un masveida migrācija ir problēmas, kas jāņem vērā reģionālajā sociālajā politikā. Saskaņā ar Eurostat datiem 16 % Eiropas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa, katrs desmitais Eiropietis dzīvo ģimenē, kurā nevienam nav darba, daudzās dalībvalstīs bērni ir vairāk pakļauti nabadzībai nekā pārējā sabiedrības daļa: tiek lēsts, ka ir apdraudēti 19 % (jeb 19 miljonu) bērnu. Mehānismu, kas tik daudzus noved nabadzībā ir pilnīgi nepieciešams palīdzēt iznīcināt, veidojot stabilu un drošu izglītības vidi, kas visiem, kas mācās, pilnībā nodrošinātu viņu pamattiesības, nākotnes iespējas un ļautu attīstīt viņu talantus.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1

Cīņa ar nabadzību ir nodarbinātības un integrācijas politikas pamatelements ES un dalībvalstīs. Cīņa ar nabadzību, ko agrāk uzskatīja par atbalsta politiku, ir kļuvusi par cīņu ar atstumtību. Tās mērķis vairs nav tikai pasargāt sabiedrību no biedējošajām nabadzības sekām, bet gan nodrošināt nabadzības skarto personu cilvēktiesības. Kad 2007. gadā tika nolemts, ka 2010.gada mērķis būs cīņa ar nabadzību un sociālo atstumtību, Eiropas Parlaments un Padome apstiprināja, ka “Eiropas Savienībā aptuveni 78 miljoni cilvēku ir pakļauti nabadzības riskam, un šis skaitlis kļūst arvien lielāks. Tā kā šī situācija ir milzīgā pretrunā ES kopējām pamatvērtībām, ir nepieciešami pasākumi, kas būtu saistoši gan ES, gan dalībvalstīm”.

3.2

ANO dalībvalstis 2000. gadā pieņēma Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), kuru galvenais nolūks ir uz pusi samazināt galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu. Minētie mērķi — pavisam astoņi — ir jāsasniedz līdz 2015. gadam, tomēr jāatzīst, ka pašreizējos ekonomikas apstākļos, būs ļoti grūti sasniegt visus mērķus iepriekš paredzētajos termiņos. ES nolēma 2010. gadu veltīt cīņai ar nabadzību un sociālo atstumšanu tieši tādēļ, lai divkāršotu pūliņus šo mērķu sasniegšanai.

3.3	EESK atkārtoti ir apliecinājusi saskaņotu nostāju, ka zināšanu sabiedrība ir viens no būtiskiem instrumentiem, lai panāktu pilnīgi visu iedzīvotāju, ne tikai elites, integrāciju, bet jo sevišķi viens no veidiem, lai sasniegtu Lisabonas augstākā līmeņa sanāksmē noteiktos mērķus.

3.4

EESK nesen pauda viedokli (6), ka tieši cilvēki ar mazāku izglītības līmeni ir pakļauti lielākam atstumtības riskam un ka tiesības uz izglītību viņiem nodrošinātu iespēju uzlabot dzīves apstākļus un piekļuvi darba tirgum. Tāpat jāņem vērā, ka saimniecisko, sociālo un tehnoloģisko pārmaiņu dēļ ir jāpielāgo izglītības saturs, it sevišķi, ja tās nolūks ir apmierināt darba tirgus vajadzības. Lai novērstu un izlīdzinātu sociālās atstumtības radītās sekas, EESK ierosina veikt pārmaiņas augstskolu un skolu programmās, lai gadījumos, kad mācības tiek pamestas, būtu iespējams tās papildināt ar profesionālās apmācības programmām, veicinot iesaistīšanos darba tirgū (7).

3.5

Tāpat EESK (8) ir pieņēmusi atzinumu, kurā atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Jaunas prasmes jaunām darba vietām”. Ir jāuzsver viens no tā secinājumiem, proti, “prasmju uzlabošana visos līmeņos ir pamatnosacījums, lai īstermiņā atjaunotu ekonomikas aktivitāti un ilgtākā termiņā nodrošinātu attīstību, palielinātu ražīgumu, paaugstinātu konkurētspēju, nodarbinātības līmeni, nodrošinātu iespēju vienlīdzību un sociālo kohēziju”.

3.6

Jebkurā gadījumā neizbēgams jautājums ir jēdziena “izglītība iekļaušanai” precizēšana, jo tā ir ne tikai stratēģija, bet arī process, kas liek pārskatīt ne tikai ar izglītību, bet arī ar nodarbinātību, kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un aprūpi īpašos gadījumos (sievietes, invalīdi, migranti, bezdarbnieki u.c.) saistītās pamatnostādnes un ņemt vērā visu izglītojamo daudzveidību (kas ietver vīriešus un sievietes, bērnus, jauniešus un vecāka gadagājuma cilvēkus, migrantus, bezdarbniekus, personas ar invaliditāti, HIV/AIDS slimniekus u.c.). Iekļaujošās izglītības galējais mērķis noteikti ir izskaust atstumtību jebkādā tās izpausmē neatkarīgi no tā, vai iemesls ir negatīva attieksme vai daudzveidības nenovērtēšana. To iespējams realizēt vairākos veidos — formāli vai neformāli, ģimenē vai sabiedrībā —, lai atbildība negulstos tikai uz skolām.

3.7

Neformālās izglītības pamatā ļoti bieži ir subordināciju noraidošas un uz līdzdalību pamatotas pedagoģiskās nostādnes un darba metodes, turklāt tā ir cieši saistīta ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras nereti ir neformālās izglītības īstenotājas. Savas būtības un augšupējās pieejas dēļ neformālā izglītība ir bijusi noderīgs rīks cīņā ar nabadzību un sociālo atstumtību. Tāpēc EESK uzsver, ka neformālajai izglītībai var būt arī nozīmīga loma ES stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā.

3.8

Mūžizglītības sekmīgumu vairo neformālā izglītība, kas papildina un atbalsta formālo izglītību. Šai saiknei var būt svarīga nozīme, piemēram, veicinot jauniešu interesi par mācībām un tādējādi novēršot priekšlaicīgu izglītības pārtraukšanu, piemēram izmantojot jaunas metodes, vienkāršojot pāreju starp formālo un neformālo izglītību un prasmju atzīšanu (9).

3.9

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) dažādos pētījumos un projektos ir pievērsusi īpašu uzmanību informālajai izglītībai (10). Vēl nav panākta vienošanās par to, kādā mērā un veidā “neformālās izglītības” procesā un vēl jo vairāk “informālās izglītības” ceļā iegūtās zināšanas būtu atzīstamas. Tas citastarp nozīmē, ka būtu jāatzīst arī citu dalībnieku, piemēram, nevalstisko organizāciju, spēja mācīt ārpus oficiālās izglītības sistēmas ietvariem un jāievieš vērtēšanas standarti, lai varētu izvērtēt šādā veidā iegūtās kompetences. Iegūto kompetenču un prasmju atzīšana daudzās dalībvalstīs notiek, pamatojoties uz mūžizglītības stratēģiju. Dažās dalībvalstīs tiek izskatītas procedūras šādas kvalifikācijas un prasmju oficiālai atzīšanai, izmantojot pašreizējās kvalifikācijas piešķiršanas sistēmas, lai dotu iespēju piekļūt darba tirgum. EESK uzskata, ka ES ir lietderīgi šo tematu izskatīt dalībvalstu līmenī, un iesaka dalībvalstīm veikt sekmīgas pieredzes un prakses modeļu apmaiņu.

3.10

Nopietns apdraudējums, kas jānovērš, ir uz iekļaušanu vērsto izglītības stratēģiju pieejamība tikai nabadzīgajiem, imigrantiem un tiem, kas kādu iemeslu dēļ ir pametuši mācības skolā. Tas dalībniekus vēl vairāk izolētu, nevis integrētu. Viena no alternatīvām ir šo sistēmu pieejamība citām grupām, kam tās varētu būt nepieciešamas (11) . Turklāt neformālā izglītība neaizstāj formālo izglītību, taču, ja atzīst šādi iegūto zināšanu vērtību, tā tiek papildināta, jo neformālās izglītības ieguvēji ir spējīgi atkal integrēties formālās izglītības sistēmā, ja ir tāda vēlēšanās vai vajadzība.

3.11

EESK uzskata, ka ir būtiski, lai visiem atstumtajiem būtu pieejama kvalitatīva, galvenokārt valsts izglītība (12), kas ļauj piekļūt darba tirgum un kvalitatīvam un labi apmaksātam darbam. Ne mazāk svarīgi ir tas, lai ar šīs izglītības starpniecību varētu apgūt tādas pilsoniskās pamatvērtības kā patiesa sieviešu un vīriešu līdztiesība un aktīva demokrātiskā līdzdalība. EESK atbalsta izglītību, kas veicina personisko un sociālo izaugsmi un nav tikai spēju un zināšanu tālāknodošanas līdzeklis (utilitāta pieeja izglītībai), tādu izglītību, kas veido brīvi domājošus un ar kritisku prātu apveltītus cilvēkus, kuri ir spējīgi aktīvi iesaistīties sociāli arvien taisnīgākā un politiski nobriedušā sabiedrībā.

3.12

EESK uzskata, ka iekļaujošas izglītības veicināšana ir saistīta ar kritiskas analīzes spējas stiprināšanu un dod ieguldījumu izglītības un sociālo sistēmu uzlabošanā, lai pielāgotos jaunām darba tirgus un sabiedrības prasībām. Saistot izglītību ar sociālo iekļaušanu, tā tiek saistīta arī ar sabiedrības un teritoriālās telpas, kurā to veic, attīstības mērķiem. Tādējādi izglītība būtu veids, kā pakāpeniski izskaust nabadzību.

3.13

Apkopojot iepriekš teikto, iemesli, lai izvēlētos iekļaujošo izglītību, ir šādi: — izglītojoši: prasība, ka izglītības sistēmai jābūt pieejamai visiem (mērķis “Izglītība visiem 2015. gadā”), paredz tās atvērtību visu izglītojamo daudzveidībai; — sociāli: izglītība var palīdzēt un tai jāpalīdz mainīt attieksmi, veicinot no aizspriedumiem un diskriminācijas brīvas sabiedrības veidošanos, kurā visi iedzīvotāji var izmantot savas pamattiesības; — saimnieciskie: iekļaujoša izglītība veicinās dažādu sabiedrību patieso konkurētspēju, lai varētu risināt jaunos uzdevumus ekonomikā. Tāda konkurētspēja būtu balstīta uz prasmēm nevis netaisnīgu sacensību. Iekļaušana un kvalitāte ir savstarpēji stiprinošas.

4.   Īpašie mērķi

4.1

Eiropas gadam cīņai ar nabadzību ir četri īpaši mērķi: —   atzīšana: paredz atzīt nabadzībā un sociālā atstumtībā nonākušo cilvēku tiesības dzīvot pienācīgos apstākļos un piedalīties sabiedrības dzīvē; —   līdzdalība: viens no mērķiem šajā gadā ir sabiedrības līdzdalība sociālās iekļaušanas politikā un pasākumos, uzsverot kopējo atbildību cīņā ar nabadzību un marginalizāciju; —   kohēzija: lai veicinātu sabiedrības saliedētību, uzsverot kopējos ieguvumus tādā sabiedrībā, kurā izskausta nabadzība un neviens nav nolemts atstumšanai; —   apņemšanās: šā gada mērķis ir atkārtoti uzsvērt ES ciešo politisko apņemšanos cīnīties ar nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī veicināt šo apņemšanos visos pārvaldes līmeņos.

4.2

Gada prioritārie jautājumi ir šādi: a) bērnu nabadzība un nabadzības turpināšanās no paaudzes paaudzē; b) iekļaušanu sekmējošs darba tirgus; c) izglītībai un apmācības pieejamības trūkums; d) nabadzības dzimuma dimensija; e) piekļuve pamatpakalpojumiem; f) diskriminācijas izskaušana, imigrantu integrācijas veicināšana un etnisko minoritāšu sociālā un profesionālā iekļaušana; g) cilvēku ar invaliditāti un citu neaizsargāto grupu vajadzību izpēte.

4.3

Eiropā 2010. gads piedāvā unikālu iespēju veicināt un mobilizēt plašas un daudzveidīgas sabiedrības izpratni par cīņu ar nabadzību un izglītības nozīmi nabadzības apkarošanā. To iespējams paveikt ar spēcīgu un skaidru, nevis izplūdušu un dauzveidīgu vēstījumu. Tāpēc EESK ierosina visus pasākumu fokusā izvirzīt vienu centrālo asi “Izglītība iekļaušanai: spēcīgs līdzeklis cīņā ar nabadzību. Par Eiropu bez sociālās atstumtības”.

4.4

Eiropas Savienības prezidentvalsts 2010. gada pirmajā pusē ir Spānija, kas pēdējos gados ir izrādījusi īpašu interesi par cīņu ar nabadzību, sociālās atstumtības izskaušanu un iekļaujošu izglītību. Tās prezidentūra sākas ar Eiropas gadu, kas veltīts šim jautājumam. Prezidentūras pārņemšana notika 2010. gada 21. janvārī Madridē, bet jūnija beigās Eiropas Padomes sanāksmē rotējošās prezidentūras pienākumus no Spānijas pārņems Beļģija. Spānijas interese un apņemšanās strādāt mērķim “izglītība visiem” ir teicama iespēja īstenot virkni pasākumu, lai šo gadu iezīmētu noturīgi panākumi, lēmumi, kas mūs tuvina vēlamajam mērķiem, proti, nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai.

---

(1)  Skatīt UNESCO politikas pamatnostādnes par iekļaujošo izglītību, Parīze, 2009.

(2)  Eiropas Pamattiesību harta (2000). Tāpat jāmin visu ar cilvēktiesībām saistīto starptautisko līgumu ratificēšana no Eiropas valstu puses, jo īpaši, Starptautiskā konvencija par bērna tiesībām (1989) un starptautiskās vienošanās par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1966).

(3)  OV C 224, 30.8.2008., 106. lpp.

(4)  Komisijas darba dokuments – Apspriešanās par topošo ES stratēģiju 2020. gadam, COM(2009) 647, galīgā redakcija, 24.11.2009.

(5)  Galvenie rādītāji par izglītību Eiropā (Eiropas Komisijas ziņojums par izglītību Eiropā). http://eacea.ec.europa.eu/education/eurydice/documents/key_data_series/105EN.pdf.

(6)  OV C 128, 18.5.2010., 10. lpp.

(7)  OV C 256, 27.10.2007., 93. lpp.

(8)  OV C 128, 18.5.2010., 74. lpp.

(9)  OV C 151, 17.6.2008, 45. lpp. un OV C 318, 23.12.2009., 113. lpp.

(10)  Piemēram, “Neformālās un informālās izglītības atzīšana ESAO valstīs — apdraudēta ļoti laba ideja?” Mūžizglītība Eiropā, Patrick Werquin, Parīze, 2008. g.

(11)  ESAO, “Tālāk par retoriku: pieaugušo izglītības politika un prakse” (OECD, Beyond Rethoric: Adult learning policies and practices) Parīze, 2003 un “Sekmējot pieaugušo izglītību”(Promoting Adult learning), Parīze, 2005.

(12)  Skatīt UNESCO politikas pamatnostādnes par iekļaujošo izglītību, Parīze, 2009.

---

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/24

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Piekļuve patēriņa un mājsaimniecību kredītiem: ļaunprātīga prakse” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 18/05

Ziņotājs: CAMPLI kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Piekļuve patēriņa un mājsaimniecību kredītiem: ļaunprātīga prakse”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 30. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 75 balsīm par, 1 pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka ir jārada vienota, pārredzama un visaptveroša normatīvā sistēma kredītu pieejamības jomā.

1.2   EESK aicina Eiropas Komisiju meklēt labāko veidu, kā novērst nepilnības spēkā esošajos tiesību aktos, jo īpaši attiecībā uz piedāvātajiem kredītproduktiem, maldinošu reklāmu, nosacījumu pārredzamību, kreditēšanas starpniekiem, informācijas asimetriju un attiecīgo pušu izglītošanu finanšu jautājumos.

1.3   EESK aicina dalībvalstis izveidot negodīgas komercprakses uzraudzības iestādes ar īpašām pilnvarām kreditēšanas jomā.

1.4   EESK ierosina paplašināt Kopienas ātrās ziņošanas sistēmu (RAPEX), lai tā brīdinātu arī par patērētājiem “kaitīgu” finanšu un kredītu produktu nokļūšanu Eiropas finanšu un kreditēšanas tirgū.

1.5   EESK aicina Komisiju un dalībvalstis padziļināti analizēt nelikumīgo un/vai noziedzīgo praksi kreditēšanas jomā, jo īpaši attiecībā uz agresīvu praksi un augļošanu un konkrētām iniciatīvām Eiropas tiesiskuma telpā.

1.6   EESK iesaka izstrādāt īpašus Eiropas noteikumus, kas regulētu dažādus kredīta starpniecības veidus, un noteikt definīcijas, prasības un uzvedības normas, kuras kredīta starpniekiem jāievēro neatkarīgi no pārdotā produkta veida un tā, vai kredītu starpniecība ir uzņēmēja galvenā vai papildu nodarbošanās.

1.7   EESK iesaka izstrādāt īpašus noteikumus, lai pārraudzītu to personu darbību, praksi un uzvedību, kurām kredīta starpniecība ir tikai viens no to komercdarbības veidiem.

1.8   EESK uzskata, ka prasības attiecībā uz dažādu finanšu un kredītu starpnieku reģistrāciju Eiropas valstu reģistru tīklā būtu jānosaka, pamatojoties uz Eiropas līmenī pieņemtajiem profesionālās darbības standartiem un ievērojot piesardzības un ētikas normas, kā arī Kopienas noteikumus par darbības atļaujas anulēšanu, ja starpnieki rīkojas ļaunprātīgi vai nelikumīgi un kaitē patērētājiem.

1.9   EESK uzskata, ka ir jāizskata iespēja uz finanšu un kredītu produktiem, izdarot attiecīgus grozījumus un pielāgojumus, attiecināt Kopienas noteikumus par atbildību, kas noteikti Direktīvā 85/374/EEK un tās grozījumos.

1.10   EESK iesaka ieviest Eiropas tirgū atbilstīgu klāstu “sertificētu” vai “standartizētu” kredītproduktu, lai papildinātu pašreizējo piedāvājumu nolūkā veicināt lielāku pārredzamību un godīgu konkurenci gan prakses, gan patērētājiem piegādāto produktu jomā.

1.11   EESK uzskata, ka būtu svarīgi sākt gan patērētāju un viņu apvienību, gan speciālistu, kas viņiem sniedz atbalstu, informēšanas un apmācības kampaņu par patērētāju tiesībām kredītu un finanšu pakalpojumu jomā, kā arī stiprināt Eiropas tīklus, kas saistīti ar mehānismiem strīdu izšķiršanai tiesā un ārpus tiesas (“alternatīva strīdu izšķiršana” — “alternative dispute resolution” (ADR)) (1).

1.12   EESK uzskata, ka, saskaņojot ar valsts iestādēm, būtu jāveido un jāpopularizē pilsoniskās sabiedrības tīkli, kas veic analīzi un uzraudzību un sniedz palīdzību situācijās, kad kredīti vai pārmērīgas parādsaistības izraisa sociālo atstumtību vai nabadzību.

1.13   EESK jo īpaši iesaka ieviest vienotu Eiropas līmeņa procedūru, saskaņā ar kuru risināt pārmērīgu parādsaistību situācijas un uz kuru jābalstās arī, īstenojot valsts atbalsta un palīdzības pasākumus attiecīgajiem iedzīvotājiem.

1.14   EESK iesaka Komisijai veikt oficiālu pētījumu, lai noskaidrotu vai un kādā veidā varētu ieviest visaptverošus Eiropas noteikumus par augļošanu, un izstrādāt kopējus pamatelementus un principus, ko varētu izmantot, nosakot Eiropā piemērojamu amplitūdu procentu likmēm, kas uzskatāmas par augļošanu.

1.15   EESK iesaka ieviest kopēju kārtību, lai veicinātu tādas valstu sistēmas augļošanas apkarošanai, kuru darbība būtu koordinēta atbilstoši Eiropas normatīvajai sistēmai.

1.16   EESK aicina kredītkaršu izdošanu pakļaut stingram Kopienas līmeņa regulējumam, lai novērstu agresīvu rīcību, kas veicina pārmērīgu parādsaistību rašanos, paredzot kredītkaršu turētāju un izdevēju obligātu vienošanos par kredītu limitiem.

1.17   Ar Kopienas tiesisko regulējumu visā ES jānodrošina pilnīga un pārredzama aizsardzība saistībā ar klientu sniegto datu izmantošanu, jo īpaši darījumu attiecībās internetā.

1.18   Tā kā patērētāju informēšana un izglītošana, izmantojot izglītības metodoloģiju un praksi jau, sākot ar pamatskolu, ir ļoti svarīga. EESK iesaka veicināt un atbalstīt pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas pārredzamas un saprotamas informācijas nodrošināšanai.

1.19   Visbeidzot, EESK iesaka agrāk uzsākt Direktīvas 2008/48/EK efektivitātes pārskatīšanu (pirmā pārskatīšana ir paredzēta līdz 2013. gada 12. jūnijam) un saīsināt pārskatīšanas intervālu no pieciem uz trim gadiem.

2.   Ievads

2.1   Cenšoties pārvarēt vispasaules finanšu krīzi, uzmanība vispirms bija vērsta uz finanšu tirgu stabilitātes un likviditātes atjaunošanu un vēlāk uz to, kā veicināt stabilitāti un būtiski mainīt normatīvo sistēmu, lai turpmāk nepieļautu jaunus tirgus darbības traucējumus.

2.2   Pasākumi minētajā jomā jau ir uzsākti, un tie ir jāpastiprina, bet EESK uzskata, ka šobrīd jāvelta īpašas pūles, lai atjaunotu Eiropas iedzīvotāju uzticību finanšu sistēmai un pārliecību par dažāda veida kredītu pieejamību.

2.3   Finanšu krīze ir izraisījusi ekonomikas krīzi, kas tagad rada darbavietu skaita, saimnieciskās aktivitātes, kā arī individuālo un mājsaimniecību ienākumu būtisku samazināšanos.

2.4   Šajos apstākļos vēl vairāk palielinās sociālā un finansiālā atstumtība un nabadzība (2).

2.5   Kredīts ir svarīgs instruments, jo tas patērētājiem un ģimenēm ļauj segt izdevumus, kas ir būtiski normālai un sakārtotai dzīvei. Tāpēc kredīta pieejamība par pieņemamām izmaksām ir arī nozīmīgs sociālās integrācijas faktors.

2.6   Tomēr nedrīkst uzskatīt vai popularizēt viedokli, ka kredīts aizvieto vai papildina patērētāju vai mājsaimniecības ienākumus.

2.7   Svarīgākais ekonomikas, fiskālās un sociālās politikas uzdevums ir nodrošināt atbildīgu pieeju kredītiem, neradot atkarības situāciju.

2.8   Lai to panāktu, ir jāizveido normatīvā sistēma, kuras mērķis ir novērst kredītu bezatbildīgu piešķiršanu un uzņemšanos, kā arī informācijas asimetriju starp aizdevējiem un patērētājiem.

3.   Atzinuma temats

3.1   Šajā atzinumā aplūkota ļaunprātīga prakse kreditēšanas jomā un prettiesiskas situācijas, ar kurām sastopas patērētāji un kuras palielina sociālo atstumtību un nabadzību. Atzinumā nav aplūkoti konkrēti jautājumi, kas analizēti citos EESK atzinumos.

3.2   Atzinumā tāpēc ir izskatīta spēkā esošā normatīvā sistēma, lai apzinātu nepilnības, kuru dēļ iespējama ļaunprātīga rīcība, un Eiropas un dalībvalstu iestādēm piedāvātu iespējamos risinājumus. Turklāt šajā atzinumā ir izskatītas arī nelikumīgas darbības, uz kurām neattiecas minētā normatīvā sistēma; minētās darbības nav labi zināmas un ir grūti novēršamas, tās ir cieši saistītas ar ļaunprātīgu praksi un bieži izriet no tās. Visbeidzot, atzinumā izklāstīts, kā pilsoniskā sabiedrība varētu sekmēt apzināto problēmu risināšanu.

3.3   Komisijas pārstāvis nesen notikušajā atklātajā uzklausīšanas sēdē (3) teica: “Finanšu krīze ir parādījusi, cik lielu postu patērētajiem, aizdevējiem, finanšu sistēmai un ekonomikai kopumā var nodarīt bezatbildīga aizdošana un aizņemšanās. Tādēļ esam stingri apņēmušies mācīties no, iespējamajām pieļautajām kļūdām, lai nodrošinātu atbildīgu rīcību kredītu izsniegšanā un saņemšanā” (iekšējā tirgus un pakalpojumu komisārs McCreevy kgs). Tajā pašā uzklausīšanas sēdē Komisija arī norādīja: “Mūsu pienākums ir beidzot atklāti paraudzīties uz nepilnīgajiem mehānismiem, kas izraisījuši bezatbildīgo aizdošanu un aizņemšanos, kura nodara finansiālu kaitējumu daudziem mūsu iedzīvotājiem” (patērētāju aizsardzības komisāre Kuneva kdze).

3.4   Tāpēc atzinuma pamatmērķis ir arī palīdzēt uzlabot vienotā tirgus darbību, novērtējot, kādus risinājumus varētu ieteikt Kopienas un kādus — dalībvalstu līmenī, kuri tomēr veidotu vienotu sistēmu. EESK uzskata, ka pārvalstiskas problēmas ir jārisina minētajā līmenī, lai novērstu vienotā tirgus sadrumstalošanos.

4.   Spēkā esošā normatīvā sistēma: trūkumi un iespējamās rīcības jomas

4.1   Svarīgākais Eiropas tiesību akts, kas attiecas uz patērētāju kreditēšanas līgumiem, ir Direktīva 2008/48/EK. Minētā direktīva paredz maksimālu saskaņošanu, proti, dalībvalstis patērētāju kreditēšanas jomā nevar piemērot vai ieviest atšķirīgus valsts tiesību aktus, pat ja tie paaugstinātu patērētāju aizsardzības līmeni. Direktīva veido patērētāju aizsardzības vispārējo pamatu patēriņa kredītu jomā, bet tā neattiecas uz hipotekāro kreditēšanu.

4.2   Minēto sistēmu papildina Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem un veido vispārēju satvaru, kurā definēts negodīgas komercprakses jēdziens un paredzēti sodi. Attiecībā uz finanšu pakalpojumiem direktīvā paredzēta minimāla saskaņošanas pakāpe, tāpēc dalībvalstis var ieviest ierobežojošākus vai stingrākus patērētāju aizsardzības noteikumus.

4.3   Hipotekāro kredītu jomā nav Eiropas līmeņa regulējuma, savukārt dalībvalstu noteikumi savstarpēji atšķiras atkarībā no vietējās kultūras un iekšējā tirgus apstākļiem. Eiropā tomēr darbojas labas prakses kodekss, kurā noteikts, kāda informācija jāsniedz patērētājiem pirms līguma noslēgšanas, un Eiropas Standartizētā informācijas lapa (ESIS). Minētais kodekss tomēr ir brīvprātīgs instruments, un tā piemērošana ir ļoti ierobežota.

4.4   EESK atzīst, ka spēkā esošie noteikumi piedāvā daudz iespējamo risinājumu ļaunprātīgas prakses novēršanai aizdevumu piešķiršanas jomā. Tomēr joprojām pastāv būtiskas nepilnības, kas jānovērš ES līmenī; un Eiropas un valstu iestādēm vēl daudz jāpaveic arī saistībā ar īstenošanu un sodu sistēmām.

4.5   EESK turklāt atzīmē, ka viens no finanšu krīzes milzīgā apjoma iemesliem bija komerciālais spiediens uz kredītiestādēs un finanšu sektorā nodarbinātajiem. Šāda spiediena, lai aizvien palielinātu tirdzniecības apjomu neatkarīgi no produktu atbilstības patērētāju profilam, rezultātā uzņēmēju, patērētāju un, dažos gadījumos, pašvaldību ieguldījumu portfeļi tika piesārņoti ar toksiskiem produktiem.

4.6   EESK uzskata, ka šī parādība ir saistīta arī ar stimulu un prēmiju sistēmām augstākā līmeņa vadītājiem, kuru ienākumi dažos gadījumos nesamērīgi pieauga: dažu lielo finanšu iestāžu ģenerāldirektoru gada alga 400 reizes pārsniedza iestādes darbinieku gada algu. Neraugoties uz ES valstu un valdību vadītāju apņemšanos un svinīgajiem solījumiem, EESK atzīmē, ka minēto problēmu risināšanā joprojām vēl nav veikti būtiski un efektīvi pasākumi.

4.7   Īpaši jāuzsver, ka spēkā esošā normatīvā sistēma kredītlīgumu jomā neparedz pienākumu pielāgot piedāvājumu patērētāju vajadzībām. Direktīvas 2008/48/EK 8. pantā ir iekļauta atzinīgi vērtējama prasība novērtēt patērētāju maksātspēju. Direktīvas 5. panta 6. punktā ir tikai noteikts, ka kreditoru pienākums ir sniegt patērētājiem atbilstīgus paskaidrojumus, lai patērētāji varētu izvērtēt, vai piedāvātais kredīts ir piemērots viņu vajadzībām, attiecīgā gadījumā izskaidrojot informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, piedāvāto produktu būtiskākos raksturlielumus un konkrētās sekas patērētājam, un dalībvalstīm ir paredzēta zināma rīcības brīvība minēto noteikumu piemērošanai praksē, bet tajā nav noteikumu par produktu pielāgošanu patērētāju vajadzībām.

4.8   Minētā nepilnība radījusi iespēju rīkoties ļaunprātīgi, piedāvājot patērētājiem produktus, kas dažkārt neatbilst viņu vajadzībām. Tas notiek, piemēram, situācijās, kad viņiem piedāvā tikai viena veida kredītus, vai kad patērētājiem neizvēlīgi piedāvā kredītkartes/debetkartes produktu iegādei noteiktos lielveikalos (pie noteiktiem preču izplatītājiem).

4.9   EESK tāpēc uzsver, ka kredītkaršu piedāvājums skaidri jānošķir no komerciālu produktu piedāvājuma vai ar tiem saistītajiem stimuliem.

4.10   Saistībā ar reklāmas informāciju EESK atzīmē, ka, neraugoties uz to, ka spēkā esošajos noteikumos ir iekļautas prasības par kredītnolīgumu parakstīšanai vajadzīgo standartinformāciju (Direktīvas 2008/48/EK 4. pants un turpmākie), nav konkrētu prasību attiecībā uz tādu praksi, kas ir maldinoša, agresīva vai, katrā gadījumā, var radīt parādsaistības (4).

4.11   EESK apzinās, ka tirgus ekonomikas apstākļos pašam tirgum būtu jānodrošina kvantitatīvs un kvalitatīvs līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu. Ja tirgus tomēr nespēj nodrošināt piemērotus risinājumus, jāiejaucas tām valsts iestādēm, kuru uzdevums ir pienācīgi reaģēt uz sabiedrības vajadzībām.

4.12   EESK uzskata, ka viena iespēja būtu Eiropas tirgū ieviest virkni “sertificētu” vai “standartizētu” kredītproduktu. Tie papildinātu jau esošo piedāvājumu un ļautu patērētājiem vieglāk atrast piemērotu produktu, kas atbilst viņu vajadzībām (5).

4.13   EESK tāpēc uzskata, ka Komisijai būtu jānostiprina juridiskais un procesuālais pamats, lai Eiropas tirgu padarītu pārredzamāku, ieviešot “sertificētus” vai “noteiktiem standartiem atbilstošus” kredītus un izveidojot Eiropas ātrās reaģēšanas sistēmu, kas ļautu uzraudzīt patērētājiem kaitīgu finanšu un kredītproduktu nokļūšanu Eiropas finanšu un kredītu tirgū.

4.14   No otras puses, ir jāvelta vairāk uzmanības tādam jautājumam kā kredīta izsniedzēju atbildība, lai ierobežotu patērētāju vajadzībām neatbilstošu produktu nokļūšanu tirgū. Tādēļ Eiropas līmenī jānosaka vienota kārtība, lai risinātu pārmērīgu parādsaistību situācijas, atbilstoši kurai jāorganizē atbalsta un palīdzības pasākumus iedzīvotājiem, kuriem radušās pārmērīgas parādsaistības, tostarp kreditoru ļaunprātīgas kreditēšanas prakses dēļ.

4.15   Vēl viena joma, ko neregulē Eiropas tiesību akti, ir augļošana. To regulē tikai dažās dalībvalstīs (Spānijā, Francijā, Itālijā, Portugālē), taču ne visās.

4.16   Bez tam nesen veikti pētījumi (6) liecina, ka, regulējot augļošanu, varētu apkarot gan sociālo atstumtību un nabadzību, gan ļaunprātīgu praksi.

4.17   EESK uzskata, ka Komisijai būtu jāveic oficiāls pētījums, lai noskaidrotu vai un kādā veidā varētu ieviest visaptverošus Eiropas noteikumus par augļošanu. EESK jo īpaši uzskata par lietderīgu definēt kopējus pamatelementus un principus, ko varētu izmantot, nosakot Eiropā piemērojamu amplitūdu procentu likmēm, kas uzskatāmas par augļošanu.

4.18   Lai papildinātu un izmantotu vairākās dalībvalstīs daudzos gados uzkrāto pieredzi, EESK uzskata, ka būtu lietderīgi izveidot Eiropas normatīvo sistēmu, lai veicinātu valstu sistēmas augļošanas apkarošanai un no tās cietušo atbalstam.

4.19   EESK atzīmē, ka visļaunprātīgākā kreditēšanas prakse visbiežāk vērojama attiecībās starp kredīta starpniekiem un patērētājiem.

4.20   Tāpēc Eiropas Parlaments ir pieprasījis (7) izstrādāt Kopienas pamatnostādnes, ar kurām, ievērojot principu “vienādi darījumi, vienādi riski, vienādi noteikumi”, precizētu un saskaņotu kredīta starpnieku atbildību un pienākumus, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību un nepieļautu nepārredzamu pārdošanas praksi un neatbilstoša veida reklāmu, kas īpaši negatīvi ietekmē mazāk aizsargātās un mazāk informētās patērētāju grupas. EESK atbalsta Parlamenta ierosmi un uzskata, ka šāda sistēma palīdzētu uzlabot piedāvājumu tirgū un stingrāk vērsties pret ļaunprātīgu praksi, bezatbildīgiem kredīta starpniekiem un “kredīthaizivju” (“loan sharks”) noziedzīgo darbību.

4.21   EESK uzskata, ka pārredzamību, uzticamību un profesionalitāti minētajā jomā varētu nodrošināt, izveidojot kredīta starpnieku reģistru; būtu jānosaka saistoši reģistrācijas kritēriji, kuru ievērošanu uzraudzītu struktūras, ko uzraudzības iestāžu pārraudzībā izveidotu banku profesionālās apvienības un finanšu starpnieku/brokeru un patērētāju apvienības; būtu jānosaka, kādu iemeslu dēļ var apturēt darbību, svītrot no reģistra un atņemt licenci un jāparedz solidāra atbildība, ja patērētājiem nodarītais kaitējums pierādīts krimināltiesā.

4.22   Jauniešiem paredzētie “SMS kredīti”, “ātrie” aizdevumi pa tālruni, tā sauktie “algas dienas aizdevumi” un neizvēlīga kredītkaršu vai debetkaršu izsniegšana ir ļaunprātīgas metodes, kuru apkarošanai jāizmanto visi iespējamie līdzekļi. Šādos gadījumos Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi, paredz daudz iespējamo risinājumu problēmām, kas saistītas ar bezatbildīgu aizdošanu; minētos risinājumus varētu pielāgot un iekļaut arī noteikumos par patērētāju kredītlīgumiem.

4.22.1   EESK aicina stingri reglamentēt kredītkaršu izdošanu (reklāma, kopējo parādsaistību griesti, kredītkaršu potenciālo turētāju vecums, pārredzami konta izraksti), lai nepieļautu agresīvu rīcību, kas veicina pārmērīgas parādsaistības.

4.22.2   Jo īpaši kredītkaršu limiti būtu jānosaka, vienojoties ar kredītkartes turētāju. Jebkāds turpmāks šāda limita palielinājums būtu pieļaujams tikai pēc attiecīgās kartes izdevēja un kartes turētāja skaidras vienošanās.

4.23   Lai tiesību akti būtu efektīvi, tie tomēr jāpiemēro stingrāk (8). Ņemot vērā globālās finanšu krīzes radīto situāciju, EESK uzsver, ka Direktīvas 2008/48/EK efektivitātes pārskatīšana jāuzsāk agrāk (pirmā pārskatīšana ir paredzēta līdz 2013. gada 12. jūnijam) un jāsaīsina pārskatīšanas intervāls no pieciem uz trim gadiem. Jo īpaši aizdevēju negodīgas komercprakses jomā EESK norāda, ka būtu svarīgi dalībvalstīs izveidot struktūras, kas regulētu kreditēšanas tirgu un kurām būtu gan atbilstošas un īpašas pilnvaras, gan tehniskie resursi.

4.23.1   EESK jo īpaši aicina izstrādāt stingrāku reglamentējošo pamatu, lai nodrošinātu pilnīgu un pārredzamu aizsardzību saistībā ar klientu sniegto datu izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz datiem, kas nonāk apritē caur internetu un pa e-pastu.

4.24   Saistībā ar hipotekārajiem kredītiem EESK norāda — būti lietderīgi apsvērt (izmantojot iepriekšējos atzinumos par šo tematu minētus aizsardzības mehānismus), vai nevarētu noteikt, ka arī hipotekārā kredīta starpniekiem obligāti jāizmanto Eiropas standartizētās informācijas lapas (ESIS) un jānorāda procentu likmes, kā tas paredzēts direktīvā par patēriņa kredīta līgumiem (9). Tas ļautu vairāk integrēt Eiropas hipotekāro kredītu tirgu un panākt patērētāju un mājsaimniecību visaptverošu aizsardzību.

4.25   Saistībā ar konsultācijām patēriņa kredītu jomā EESK aicina atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, jo īpaši patērētāju apvienības, konsultāciju sniegšanā, lai kredītņēmēji varētu saņemt objektīvu, pārredzamu un profesionālu vērtējumu par piedāvāto produktu atbilstību viņu konkrētajām vajadzībām.

4.26   EESK uzsver, ka kredīta konsultāciju sniegšana būtu jāregulē, lai nodrošinātu pirmām kārtām to, ka aizdevēju un starpnieku darbībā ir augsts pārredzamības un neatkarīguma līmenis.

4.27   EESK uzskata — lai risinātu visas minētās problēmas, ir vajadzīga Eiropas Savienības līmeņa kopīga, saskaņota un viendabība normatīvā sistēma, kuras principi un noteikumi attiecas uz visiem kredītu produktiem.

5.   Ļaunprātīga un/vai nelikumīga prakse kredītu izsniegšanas jomā

5.1   EESK uzskata, ka vienlaikus ir jāpievēršas problēmām, kas saistītas ar nelikumīgo darbību, kuru veic viltus starpnieki un finanšu pakalpojumu uzņēmumi, rīkojoties agresīvi un patērētājam neizdevīgi, kā arī veicot kriminālas darbības, kuras saistītas ar procentu likmēm un izspiešanu. Tas cita starpā attiecas uz:

—	nelikumīgiem aizdevumiem, ko izsniedz finansiālās grūtībās nonākušiem patērētājiem un mājsaimniecībām, kuras ir pārsniegušas pieļaujamo parādsaistību slieksni;

—	kredītu piešķiršanu nolūkā aplaupīt klientus, piemēram, augļošanu, ar ko parasti nodarbojas noziedzīgas organizācijas.

5.2   Nelikumīga kredītu izsniegšana var izpausties dažādi:

—	kā “nereģistrēta” naudas vai citu vērtību izsniegšana, cik vien iespējams, iedzīvojoties no cilvēku spējas atmaksāt aizdevumu un pēc iespējas pagarinot aizdevuma termiņu;

—	kā naudas izsniegšanas pretlikumīgi veidi, kad aizdevējs gūst peļņu, jo neievēro ētikas kodeksos noteiktos principus, izvirza negodīgus noteikumus, nepārredzamus nosacījumus vai izdara spiedienu, pieprasot palielināt nodrošinājumu;

—	aizdevumi, kuru piešķiršanai piemīt visas pazīmes, kas liecina par ļaunprātīgu praksi ārpusbanku sektorā;

—	patērētājam nenoliedzami neizdevīgi aizdevumi, kas izsniegti dažādos noziedzīgos veidos un dažādos apstākļos.

5.3   Pēc EESK domām, nelikumīgo aizdevumu uzplaukums saistīts ar to, ka daudz mājsaimniecību un patērētāju ir izslēgti no likumīgā kredītu tirgus, jo dažkārt tieši bezatbildīgi izsniegtu kredītu dēļ viņi ir nonākuši atkarības situācijā un kļuvuši ļoti neaizsargāti.

5.4   EESK atzīst, ka vienīgi ar kreditēšanas regulējumu nevarēs atrisināt problēmas, kas saistītas ar zemiem mājsaimniecību ienākumiem un dažādiem patēriņa veicināšanas veidiem, kuri daļēji vainojami pie tā, ka patērētāji un mājsaimniecības izmanto nelikumīgus aizdevumus un paralēlo naudas tirgu.

5.5   Turklāt ļaunprātīgas un/vai nelikumīgās darbības kreditēšanas jomā bieži ir krimināli sodāmas, tādēļ Eiropas tiesiskajā telpā tās būtu jāregulē ar īpašām krimināltiesību iniciatīvām, kuru izpildi nodrošinātu policijas iestādes. Nelikumīgu darbību apkarošanu būtiski sekmētu tas, ja visā Eiropā būtu saistoša dalībvalstu tiesu spriedumu izpilde attiecībā uz mantas apķīlāšanu, kas saistīta ar augļošanu un noziedzīgu izspiešanu (10).

5.6   EESK atzīmē, ka šajā jomā trūkst informācijas, kas aptvertu visas ES dalībvalstis un sniegtu pilnīgu priekšstatu par šīs parādības dažādajiem aspektiem Eiropas līmenī. Komiteja tādēļ iesaka Komisijai kopīgi ar dalībvalstīm sīki analizēt šīs situācijas, izmantojot salīdzināmus datus.

6.   Pilsoniskās sabiedrības nozīme

6.1   Pilsoniskajai sabiedrībai, jo īpaši patērētāju apvienībām un labdarības organizācijām, ir būtiska nozīme, apzinot, analizējot un pārraugot jautājumus, kas saistīti ar ļaunprātīgu un/vai nelikumīgu praksi patērētāju un mājsaimniecību kreditēšanas jomā.

6.2   EESK tāpēc uzskata, ka, saskaņojot ar valsts iestādēm, noteikti jāveido un jāpopularizē pilsoniskās sabiedrības tīkli, kas veic analīzi un uzraudzību un sniedz palīdzību situācijās, kad aizņemšanās vai pārmērīgas parādsaistības izraisa sociālo atstumtību vai nabadzību. Šiem tīkliem ir īpaša nozīme informācijas un labas prakses apmaiņā, un tie ir arī nozīmīgs elements saskaņotajā sūdzību izskatīšanas sistēmā.

6.3   EESK norāda, ka laba prakse minētajā jomā jau pastāv, piemēram, kredīti sociālā stāvokļa uzlabošanai vai Eiropas Finansiālās integrācijas tīkls (EFIN); šīs labās ierosmes ir jāatbalsta un jāpopularizē visā Eiropas Savienībā.

6.4   EESK uzskata, ka patērētāju informēšana un izglītošana, arī, izmantojot izglītojošu metodoloģiju un praksi jau pamatskolā, ir joma, kurā dalībvalstis un pilsoniskā sabiedrība ar savām iniciatīvām var veikt izcilu darbu (11). Tie ir svarīgi pasākumi, lai visā Eiropas Savienībā Eiropas līmenī attīstītu kompetenci finanšu jomā.

6.5   EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi veicināt un pilnveidot šādas iniciatīvas, tomēr uzsver, ka informācijas sniegšana par produktiem ir aizdevēja pienākums, savukārt valsts iestādes ir atbildīgas par patērētāju izglītošanu. EESK arī uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības ierosmes skaidras un visaptverošas informēšanas un izglītošanas jomā būs efektīvas vienīgi tad, ja tās būs papildinājums vienotai un visaptverošai normatīvajai sistēmai.

6.6   Atklātajā uzklausīšanas sanāksmē, ko EESK rīkoja 2010. gada 28. janvārī Briselē, iesaistot autoritatīvus pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus valstu un Eiropas līmenī, tika uzsvērts, ka ļaunprātīgai un/vai nelikumīgai praksei jāpiemēro Eiropas līmeņa kontrole attiecībā gan uz regulējumu, gan atbalstu šādas prakses upuriem un visām ieinteresētajām pusēm paredzētu izglītošanas, apmācības un informēšanas politiku.

6.7   EESK uzskata — lai stiprinātu sociālo tirgus ekonomiku kreditēšanas jomā, ir svarīgi veidot un attīstīt sociālās ekonomikas uzņēmumus, piemēram, kooperatīvus (12). Valsts iestādes ir atbildīgas arī par minēto uzņēmējdarbības veidu atbalstīšanu un popularizēšanu (13).

---

(1)  Sūdzību izskatīšanas tīkls finanšu pakalpojumu jomā (FIN-NET).

(2)  Sk. “Second joint assessment by the SPC and the European Commission of the social impact of the economic crisis and of policy responses” (Sociālās aizsardzības komitejas un Eiropas Komisijas otrais kopīgais novērtējums — ekonomikas krīzes sociālā ietekme un politiskie risinājumi) — SPC/2009/11/13 FINAL, kā arī Eirobarometra pētījumu par nabadzību un sociālo atstumtību 2010. gadā, kas pasludināts par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, un Komisijas paziņojumu Kopējais ziņojums par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu, http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catld=757&langld=en.

(3)  Atklātā uzklausīšanas sēde par atbildīgu aizdošanu un aizņemšanos, Briselē, 3.9.2009.

(4)  Terminu “maldinoša rīcība” (6. pants) un “agresīva prakse” (8. pants) atbilstošas definīcijas ir sniegtas Direktīvā 2005/29/EK par uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem.

(5)  Šajā saistībā sk. ISO 22222 (Personal financial planning (Personīgo finanšu plānošana) – 2005); UNI-ISO (Pianificazione finanziaria, economica e patrimoniale personale (Personīgo finanšu, ekonomikas un īpašuma plānošana) – 2008); AENOR-UNE 165001 (Etica. Requisitos de los productos financieros socialmente responsables); kā arī ECO/266 — Sociāli atbildīgi finanšu produkti.

(6)  Sk. “Usura” (“Augļošana”) — Rapporto finale dell'Osservatorio socioeconomico sulla criminalità (Noziedzības sociāli ekonomiskās novērošanas centra nobeiguma ziņojums, CNEL (Nacionālā Ekonomikas un nodarbinātības padome), Roma, 2008.

(7)  Eiropas Parlamenta 2008. gada 5. jūnija rezolūcija par konkurenci — nozares izmeklēšana banku mazumtirdzniecības pakalpojumu jomā.

(8)  Dalībvalstīm līdz 2010. gada 12. jūnijam jānodrošina atbilstība Kopienas regulējumam.

(9)  OV C 27, 3.2.2009., 18. lpp. un OV C 65, 17.3.2006., 13. lpp.

(10)  “Saskaroties ar jaunajām globālajām parādībām, valstu valdības un iestādes var turpināt izlikties tās neredzam vai aprobežoties ar reaģēšanu attiecīgās valsts mērogā. Taču, ja valstis ņemtu vērā impulsu, ko nozīmē bēgļu meklēšana līdz ar Eiropas apcietināšanas ordera ieviešanu, tās sistēmiski un iespējami ātri pievērstos tam, lai noteiktu kopīgus izmeklēšanas un kriminālvajāšanas instrumentus un visām dalībvalstīm kopīgas krimināltiesību pamatnormas, sākot ar kompensācijām par mafiozu apvienību radītajiem zaudējumiem.” (Skat. F. Forgione, Mafia export, 2009, Milāna).

(11)  UNI (Projekts standartam par iedzīvotāju izglītošanu finanšu jautājumos — pakalpojumiem piemērojamās prasības), 2010. gada janvāris.

(12)  Sk. izdevumu “Resilience of the Cooperative Business Model in Times of Crisis” (“Uzņēmējdarbības kooperatīvā modeļa dzīvotspēja krīzes apstākļos”), Starptautiskā Darba organizācija, 2009. gads.

(13)  Sk. OV C 318, 23.12.2009., 22. lpp.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/30

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas nodibinājumu statūti” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 18/06

Ziņotāja: HELLAM kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Eiropas nodibinājumu statūti”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 30. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 134 balsīm par, 2 pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Vispārīgi secinājumi un ieteikumi

1.1.   Šajā pašiniciatīvas atzinumā aplūkoti dažādi viedokļi un minēti priekšlikumi par Eiropas nodibinājumu statūtu izstrādi, kā arī ierosinātas pamatnostādnes, kuras varētu iekļaut minētajos statūtos.

1.2.   Vajadzību un iespēju analīze liecina, ka Eiropas uzņēmējdarbības tiesību jomā ir jāizstrādā likumprojekts, kas būtu nodibinājumu vajadzībām pielāgots instruments, kurš atvieglotu to darbību iekšējā tirgū. Nesen veikts pētījums (1) un praktiskajā darbībā iesaistītie sektora pārstāvji (2) norāda, ka pēdējo desmit gadu laikā būtiski palielinājies nodibinājumu un to izveidotāju skaits, kuri vēlas attīstīt starptautisku darbību un sadarbību. Pētījumu rezultāti arī liecina, ka pārrobežu darbībā iesaistītiem nodibinājumiem jāsaskaras ar vairākiem šķēršļiem, tai skaitā juridiskiem šķēršļiem, kas palielina darījumu izmaksas, tādējādi samazinot kopējo līdzekļu apjomu, ko varētu izlietot sabiedriskajam labumam.

1.3.   Nodibinājumu sektors, tos pārstāvošās organizācijas un ES līmenī izveidotie tīkli vairākkārt rosinājuši izstrādāt Eiropas nodibinājumu statūtus (3), jo tas būtu risinājums, kas neprasa augstas izmaksas, ļautu novērst pārrobežu šķēršļus un sekmētu nodibinājumu darbību visā Eiropā.

1.4.   EESK tāpēc aicina Komisiju atbalstīt darbību, kas sniedz labumu sabiedrībai, un izstrādāt priekšlikumu regulai par Eiropas nodibinājumu statūtiem, lai tuvākajā laikā to pieņemtu Padomē un Eiropas Parlamentā.

1.5.   EESK uzskata, ka Eiropas nodibinājumu statūti ir svarīgs instruments, lai panāktu, ka iekšējais tirgus darbojas iedzīvotāju interesēs, un tuvinātu Eiropu tās iedzīvotājiem.

1.6.   EESK uzskata, ka Eiropas nodibinājumu statūti var būt jauns mehānisms, lai Eiropā atbalstītu darbību sabiedrības labā un iedzīvotāju iniciatīvu, kā arī risinātu Eiropai nozīmīgus sociālos un ekonomiskos jautājumus un neatliekamas problēmas tādās jomās kā zināšanas un jauninājumi, medicīnas pētījumi, veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi, vide un reģionālā attīstība, nodarbinātība un profesionālā izglītība, dabas un kultūras mantojuma saglabāšana, mākslas un kultūras dažādības veicināšana, starptautiskā sadarbība un attīstība.

1.7.   Lai jaunie statūti būtu efektīvi un noderīgi, tajos jāiekļauj skaidri un visaptveroši noteikumi, kuri attiecas uz nodibinājumu izveidi, darbību un uzraudzību un kuriem ir patiesa Eiropas dimensija. Šādi statūti, kas varētu būt efektīvs līdzeklis sabiedriskā labuma nodibinājumu pārvaldībai un vienlaikus arī Eiropā atzīts kvalitātes apliecinājums, atvieglotu pārrobežu darbību, ziedošanu un sadarbību.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.   Piemērošanas joma un iestāžu struktūra

2.1.1.

Šajā pašiniciatīvas atzinumā analizētas iespējas izstrādāt Eiropas nodibinājumu statūtus, kas palīdzētu nodibinājumiem un to izveidotājiem, kuri aizvien biežāk izvērš darbību vairākās valstīs, pārvarēt šķēršļus civiltiesību un nodokļu jomā un jaunajiem nodibinājumiem jau to izveidošanas sākumposmā piešķirtu Eiropas dimensiju.

2.1.2.

Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts 2009. gada novembrī publicēja sabiedriskās apspriešanās (4) par Eiropas nodibinājumu statūtiem rezultātus. Apspriešanās gaitā tika saņemtas daudzas atsauksmes, jo īpaši no bezpeļņas sektora, un pausts stingrs atbalsts šādu statūtu izstrādei.

2.1.3.

Eiropas Komisija 2009. gada februārī publicēja pētījumu par iespējām izstrādāt Eiropas nodibinājumu statūtus (5). Pētījumā minēts, ka Eiropas nodibinājumu statūti varētu sniegt labumu, samazinot vai novēršot nelietderīgas izmaksas un administratīvus šķēršļus un tādējādi atvieglojot darbības izvēršanu dažādās ES valstīs nodibinājumiem, kuri to vēlas.

2.1.4.

Divus priekšlikumus, kas attiecas uz Eiropas nodibinājumu statūtiem, iesniegušas organizācijas, kuras darbojas šajā jomā. — Eiropas Fondu centrs 2005. gadā sagatavoja Eiropas nodibinājumu statūtu projektu (6); — dibinājumu tiesību un nodokļu tiesību eksperti 2006. gadā īstenoja pētniecisku projektu “The European Foundation — a New Legal Approach” (“Eiropas nodibinājums — jauna juridiska pieeja”) (7).

2.1.5.

Eiropas Parlaments 2006. gada 4. jūlijā pieņēma rezolūciju par attīstības tendencēm uzņēmējdarbības tiesību jomā (8) un aicināja Komisiju turpināt to Kopienas tiesību aktu sagatavošanu, kuri pieļauj citas juridiskās formas, piemēram, Eiropas nodibinājumu.

2.1.6.

EESK 2009. gada atzinumā par tematu “Uzņēmējdarbības formu daudzveidība” (9) atzinīgi vērtē faktu, ka sākta Eiropas nodibinājumu statūtu izstrāde, un aicina Komisiju 2010. gada sākumā pabeigt ietekmes novērtējumu, iesniedzot priekšlikumu regulai, kas dos iespēju Eiropas nodibinājumiem darboties līdzvērtīgos konkurences apstākļos iekšējā tirgū.

2.1.7.

Eiropas Kopienu Tiesa 2006. gadā lēma (10), ka atšķirīga nodokļu režīma piemērošana attiecīgajā valstī un citās valstīs izveidotiem sabiedriskā labuma nodibinājumiem ir nepamatots brīvas kapitāla aprites ierobežojums, ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem atzīts, ka attiecīgais nodibinājums sniedz sabiedrisku labumu.

2.1.8.

Lietā, kas bija saistīta ar pārrobežu ziedojumiem (11), Tiesa lēma, ka nodokļu tiesību akti, kas ir diskriminējoši pret ziedojumiem citās ES dalībvalstīs izveidotām sabiedriskā labuma organizācijām, ir pretrunā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, ja citās dalībvalstīs izveidotās saņēmējorganizācijas var “pielīdzināt” sabiedriskā labuma organizācijām attiecīgajā dalībvalstī.

2.2.   Piezīmes: nodibinājumu sektors Eiropas Savienībā

2.2.1.

Eiropas nodibinājumu sektors ir būtisks ekonomikas virzītājspēks (12), kura aktīvi tiek lēsti no 350 līdz gandrīz 1 000 miljardiem euro un ikgadējie izdevumi — no 83 līdz 150 miljardiem euro. Daudzās Eiropas valstīs vērojams arī pastāvīgs nodibinājumu skaita pieaugums.

2.2.2.

Nodibinājumiem ir būtiska nozīme darba tirgū. Pētījumā par Eiropas nodibinājumu statūtu izstrādes pamatotību minēts, ka 110 000 nodibinājumu nodrošina darbu pilnā slodzē 750 000 līdz 1 miljonam ES iedzīvotāju (13). Piešķirot dotācijas vai kapitāla atbalstu organizācijām un privātpersonām, nodibinājumi veicina arī nodarbinātību un brīvprātīgo darbību.

2.2.3.

Eiropas Savienībā vairums nodibinājumu ir nodrošināti ar aktīviem, un to darbības mērķis ir sniegt labumu sabiedrībai. Parasti tajos nav dalībnieku vai akcionāru, un tie ir patstāvīgas bezpeļņas struktūras, kas ienākumus izmanto izvirzītā mērķa sasniegšanai. Tiem ir noteikts un pastāvīgs ienākumu avots, un šos ienākumus atvēl pasākumiem, kas sniedz labumu sabiedrībai. Nodibinājumi var gūt ienākumus no ziedojumiem, proti, privātpersonu, ģimeņu, uzņēmumu vai citu organizāciju piešķirtajiem līdzekļiem. Tie var būt gan “kustamais īpašums”, proti, skaidra nauda, akcijas, obligācijas, mākslas darbi, autortiesības, pētniecības licences, gan “nekustamais īpašums”: zeme un ēkas, piemēram, muzeji un aprūpes centri. Nodibinājumi var gūt ienākumus arī no citiem avotiem, piemēram, no novēlējumiem un dāvinājumiem, labdarības akcijām, ieņēmumiem no pašu darbības, līgumiem, loterijām.

2.2.4.

Eiropas Savienībā izveidotie nodibinājumi risina jautājumus un īsteno projektus, kas sniedz tiešu labumu sabiedrībai un ir ļoti nozīmīgi Eiropas iedzīvotājiem, aptverot tādas jomas kā zināšanas, pētniecība un jauninājumi, sociālie pakalpojumi un veselības aprūpe, medicīnas pētījumi, vide, reģionālā attīstība, nodarbinātība un profesionālā apmācība, vides un kultūras mantojuma saglabāšana, mākslas un kultūras veicināšana, starptautiskā sadarbība un attīstība.

2.2.5.

Aizvien vairāk nodibinājumu un to izveidotāju darbojas vairākās valstīs. Tomēr priekšizpētes rezultāti liecina, ka tie saskaras ar šķēršļiem administratīvo tiesību, civiltiesību un nodokļu tiesību jomā, piemēram, — grūtībām saistībā ar dažādiem valstu tiesību aktiem: jaunu Eiropas iniciatīvu īstenošana kavējas vai tās netiek īstenotas atbilstošu juridisku instrumentu trūkuma dēļ; — grūtībām saistībā ar ārvalstu nodibinājumu juridiskas personas statusa atzīšanu; — juridisku nenoteiktību saistībā ar atzīšanu, ka vietējo nodibinājumu pārrobežu darbība ir saistīta ar “vispārējām interesēm” un ka tie sniedz sabiedrisku labumu; — administratīvo slogu un izmaksām saistībā ar filiāļu izveidi citās valstīs; — neiespējamību pārcelt nodibinājuma galveno mītni uz citu dalībvalsti; — nodokļu šķēršļiem: nerezidentu nodibinājumi tiek diskriminēti nodokļu jomā.

2.3.   Jāizstrādā nodibinājumu vajadzībām atbilstošs instruments

2.3.1.

Nebūtu pamata cerēt uz to daudzo tiesību aktu, kuri regulē nodibinājumu darbību dalībvalstīs, saskaņošanu (14), jo īpaši, ņemot vērā atšķirības darbības mērķos, izveides prasībās, kā arī pārvaldības un pārskatatbildības jomā (15).

2.3.2.

Neviens no izveidotajiem Eiropas juridiskajiem instrumentiem (16), kuru mērķis ir atbalstīt privāto uzņēmumu un publisko iestāžu attīstību vai pārrobežu sadarbību Eiropas Savienībā, neatbilst nodibinājumu vajadzībām un īpatnībām, jo nodibinājumi ir privātas bezpeļņas struktūras, kas izmanto ienākumus, lai sniegtu labumu sabiedrībai, un tajos nav akcionāru vai dalībnieku, kuriem ir noteicošs stāvoklis.

2.3.3.

Cenšoties atbalstīt pūliņus sabiedrības labā, jāapsver iespēja izstrādāt tādus Eiropas nodibinājumu statūtus, kuri ir pieejami un pielāgoti nodibinājumu vajadzībām, lai atvieglotu nodibinājumu darbību un sadarbības projektus vienotajā tirgū, paverot iespēju apvienot līdzekļus no dažādām valstīm un jaunajiem nodibinājumiem jau to izveidošanas sākumposmā piešķirot Eiropas dimensiju.

3.   Eiropas nodibinājumu statūtu galvenie mērķi un struktūra

3.1.   Mērķi un ieguvumi

3.1.1.

Eiropas nodibinājumu statūti ir pareizais risinājums, lai visā ES sekmētu nodibinājumu darbību sabiedrības interesēs, jo minētie statūti — pilnveidos Eiropas nodibinājumu tiesisko regulējumu; — mazinās juridiskos un administratīvos šķēršļus; — sekmēs jauna veida darbības uzsākšanu; — atvieglos pārrobežu darbību, paverot iespējas partnerībai vienotajā tirgū; — palielinās pārredzamību; — būs efektīvs pārvaldības līdzeklis, kas veicinās centienus sniegt labumu sabiedrībai; — vienkāršos ziedošanas kārtību, tādā veidā veicinot fizisku un juridisku personu pārrobežu darbību; — sekmēs ekonomiskās integrācijas procesu un saliedēs Eiropas pilsonisko sabiedrību pašreizējos globalizācijas apstākļos, kad kopīgas problēmas un apdraudējumi liek meklēt precīzi strukturētus risinājumus Eiropas līmenī.

3.1.2.

Eiropas nodibinājumu statūtiem būtu dažādas priekšrocības: — Efektivitāte un vienkāršošana: minētie statūti dotu iespēju izveidot Eiropas nodibinājumu, kas būtu reģistrēts vienā dalībvalstī, bet to atzītu arī pārējās 26 dalībvalstīs. Tas varētu darboties visā ES saskaņā ar vienotiem noteikumiem un vienotu pārvaldības un pārskatu sniegšanas kārtību. Tādā veidā varētu pārvarēt šķēršļus un atvieglot sadarbību un pārrobežu darbību. — Pārskatatbildība: Eiropas nodibinājumu statūti precizētu nodibinājuma jēdzienu, sniedzot visā ES vienotu “sabiedriska labuma nodibinājumu” definīciju, jo pašlaik terminu “nodibinājums” pārāk brīvi attiecina uz ļoti atšķirīgiem darbības veidiem. Tā kā statūti būtu atskaites punkts, tie pozitīvi ietekmētu nodibinājumu vispārējo pārvaldību. — Saimnieciskie ieguvumi: mazinātos ar pārrobežu darbību saistītās izmaksas, un nodibinājumus, kuri pieņemtu minētos statūtus, atzītu gan valsts pārvaldes iestādes, gan sabiedrība, jo tas liecinātu par atbilstību Eiropas kvalitātes kritērijiem. Eiropas nodibinājumu statūti atvieglotu līdzekļu apvienošanu, lai īstenotu pasākumus sabiedrības labā, un varētu piesaistīt ārvalstu ieguldījumus. Statūti labvēlīgi ietekmētu arī dāvinātāju attieksmi un veicinātu ziedošanu. — Politiskās priekšrocības un sabiedrības ieguvumi: pārrobežu darbības un sadarbības paplašināšana sekmētu Eiropas integrāciju ES iedzīvotājiem nozīmīgās jomās. Eiropas nodibinājumu statūti būtu efektīvs un elastīgs pārvaldības instruments, kas ES līmenī sekmētu pūliņus sabiedrības labā un iedzīvotāju rīcību, kuras mērķis ir risināt neatliekamos un vispārējos politikas jautājumus.

3.2.   Pamatiezīmes

3.2.1.

Lai Eiropas nodibinājumu statūti būtu efektīvi, tiem jāatbilst vairākiem būtiskiem principiem un pazīmēm. Minētie statūti būtu vēl viens fakultatīvs instruments sabiedriskā labuma sniegšanai, un tas būtu uzveidots, galvenokārt pamatojoties uz Eiropas tiesību aktiem, kā arī valstu un reģionu tiesību aktiem.

3.2.2.

Izstrādājot Eiropas nodibinājumu statūtus, varētu ņemt vērā turpmāk minētos aspektus, kuri būs jāprecizē sadarbībā ar ieinteresētajām personām. 3.2.2.1. Eiropas nodibinājumu statūtiem vajadzētu būt papildu fakultatīvam instrumentam, kuru nodibinājumi un to izveidotāji, kas darbojas vairāk nekā vienā ES dalībvalstī, varētu izmantot, lai nebūtu spiesti veidot vairākus nodibinājumus dažādās ES valstīs atbilstoši to tiesību aktiem. Eiropas nodibinājumu statūti neaizstās spēkā esošos dalībvalstu tiesību aktus, kas attiecas uz nodibinājumiem. 3.2.2.2. No nodibinājumu tiesību galveno aspektu viedokļa statūtiem jābūt vienkāršiem un visaptverošiem, un tajos iespējami retāk būtu jāatsaucas uz valstu tiesību aktiem dažādās jomās. Tā kā nodibinājumu izveidotāji varētu izmantot vienu juridisko instrumentu un visās dalībvalstīs līdzīgu pārvaldības struktūru, viņi varētu ietaupīt izmaksas, kas saistītas ar noteikumu ievērošanu. 3.2.2.3. Statūtiem jābūt viegli pieejamiem. Uz nenoteiktu vai noteiktu laiku Eiropas nodibinājumu varētu izveidot ikviena fiziska persona, kas pastāvīgi dzīvo ES, paredzot to testamentā, un fiziskas un juridiskas personas, kas pastāvīgi dzīvo ES, nodibinājumu apstiprinot pie notāra; Eiropas nodibinājumu varētu arī izveidot, pārveidojot ES dalībvalstī likumā noteiktajā kārtībā izveidotu sabiedriska labuma nodibinājumu vai apvienojot šādus nodibinājumus, kuri likumā noteiktajā kārtībā izveidoti vienā vai vairākās ES dalībvalstīs. Paziņojums par Eiropas nodibinājuma izveidi būtu jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī. 3.2.2.4. Statūtos pieļaujama vienīgi darbība, kas sniedz sabiedrisku labumu. Definējot “sabiedrisko labumu”, jāparedz, ka sabiedriska labuma darbību sarakstu var papildināt, lai nodrošinātu elastību (17). Eiropas nodibinājums būtu uzskatāms par “sabiedriska labuma nodibinājumu”, ja (1) tas Eiropas vai starptautiskā līmenī kalpo visas sabiedrības interesēm, īstenojot savas programmas vai atbalstot fiziskas personas, apvienības, iestādes vai citas struktūras, kā arī (2) tas izveidots ar mērķi sniegt sabiedrisku labumu vienā vai vairākās jomās, kuras apstiprinātas kā sabiedrībai nozīmīgas. 3.2.2.5. Statūtos ir jāiekļauj Eiropas dimensija, proti, Eiropas nodibinājuma statūtos būtu jāparedz darbība, kura saistīta ar Eiropu visplašākajā nozīmē, t.i., darbība vairāk nekā tikai vienā ES dalībvalstī. 3.2.2.6. Statūtos jānosaka minimālais kapitāla apjoms. Tas liecinātu par nodibinājuma mērķa un darbības nozīmīgumu, palielinātu kreditoru aizsardzību, bet nekavētu mazāka apjoma iniciatīvu īstenošanu. 3.2.2.7. Statūtos nebūtu jāparedz “formāla” līdzdalība, bet ir pieļaujama tāda līdzdalības struktūra, kas tomēr neaizstāj pārvaldības struktūras tiesības un pienākumus. 3.2.2.8. Statūtos jāparedz, ka Eiropas nodibinājumiem, ja to mērķis ir sniegt labumu sabiedrībai, atļauts veikt saimniecisku darbību tiešā veidā vai ar citu juridisko personu starpniecību, ja visi ienākumi vai pārpalikumi tiek izmantoti, lai sniegtu labumu sabiedrībai. 3.2.2.9. Statūtos jānosaka tiesības uz kustamo un nekustamo īpašumu un tiesības saņemt un paturēt īpašumā jebkādus dāvinājumus vai subsīdijas, ieskaitot akcijas un citus tirgojamus instrumentus no jebkāda likumīga avota. 3.2.2.10. Statūtos jānosaka, ka reģistrācijas vietai jāatrodas Eiropas Savienībā. Jāparedz, ka reģistrācijas vietu var pārcelt uz citu dalībvalsti, un tāpēc nav jāpārtrauc darbība vai jāveido jauna juridiska struktūra. 3.2.2.11. Statūtos jāiekļauj skaidri noteikumi attiecībā uz pārredzamību un pārskatbildību. Eiropas nodibinājumam ir jāreģistrē visi finanšu darījumi, jānodrošina likumīga finanšu plūsma un jāiesniedz kompetentai iestādei gada darbības pārskats un kontu izraksti. Lielākās organizācijās jāveic revīzija. 3.2.2.12. Jāparedz skaidri Eiropas nodibinājuma pārvaldības noteikumi un atbildība, bet tā izveidotājiem/valdei ir jābūt rīcības brīvībai risināt iekšējos jautājumus saskaņā ar tā nolikumu. Būtu lietderīgi ierosināt nolikuma paraugus, kas ļautu izvairīties no interešu konfliktiem.

4.   Piemērojamie tiesību akti

4.1.1.

Priekšlikumā regulai par Eiropas nodibinājumu statūtiem būtu jānorāda dažādi piemērojamo tiesību aktu avoti, proti, ES regula par Eiropas nodibinājumu statūtiem, Eiropas nodibinājumu statūtu nolikumi un citi ES vai dalībvalstu tiesību akti.

4.1.2.

Tiesību aktiem par Eiropas nodibinājumu statūtiem vajadzētu būt ne tikai visaptverošiem, bet arī skaidri saprotamiem un vienkāršiem. Iemesls iepriekš minētajam ir nepārprotams, proti, skaidrība palīdzēs Eiropas nodibinājumiem ievērot tiesību aktus, savukārt uzraudzības veicēji varēs panākt to īstenošanu.

4.1.3.

Priekšlikumā regulai par Eiropas nodibinājumu statūtiem jāparedz Eiropas nodibinājumu izveides, darbības un pārskatatbildības pamatnoteikumi. Jomās, kuras statūti regulētu (piemēram, izveidošana, reģistrācija, mērķis, kapitāls, reģistrācijas vieta, juridiskā persona, tiesību un rīcības spēja, direktora atbildība, pārredzamības un pārskatbildības prasības), tiesību normām vajadzētu būt visaptverošām un bez atsauces uz valstu tiesību aktiem. Tādējādi tiks nodrošināta statūtu vienotība, skaidrība un drošība, kas ir nozīmīga trešām personām, partneriem un ziedotājiem.

4.1.4.

Atbildību par Eiropas nodibinājumu uzraudzību varētu uzticēt kompetentām dalībvalstu iestādēm, kas to veiktu, pamatojoties uz vienotiem un saskaņotiem Eiropas nodibinājumu statūtos noteiktiem standartiem attiecībā uz reģistrāciju un pārskatu sniegšanu, kā arī regulā par Eiropas nodibinājumu statūtiem noteiktajām uzraudzības prasībām.

4.1.5.

Jomās, uz kurām neattiecas tiesību akti par Eiropas nodibinājumu statūtiem, jāpiemēro citu Kopienas tiesību aktu vai dalībvalstu tiesību aktu noteikumi.

4.1.6.

Par Eiropas nodibinājumam piemērojamā nodokļu režīma noteikšanu atbildīga būtu nodokļu administrācijas iestāde tajā dalībvalstī, kurā Eiropas nodibinājumam ir nodokļu saistības.

4.1.7.

ES dalībvalstīs sabiedriska labuma nodibinājumiem ir noteikts īpašs nodokļu režīms (18). Atšķirīga nodokļu režīma piemērošana vietējiem un ārvalstu nodibinājumiem, kas sniedz labumu sabiedrībai, iespējams, ir pretrunā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, jo sevišķi attiecībā uz ziedojumiem, nodokļiem mantojumam vai dāvinājumiem un nodibinājumu ienākumiem no ārējiem avotiem. Tāpēc Eiropas nodibinājumiem būtu jāparedz tādas pašas nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktās priekšrocības rezidentu nodibinājumiem, ieskaitot atbrīvojumu no ienākuma nodokļa, dāvinājuma vai mantojuma nodokļa, kā arī aktīvu vērtības / aktīvu pārvešanas nodokļa (19).

4.1.8.

Saistībā ar nodokļu režīmu, kas piemērojams attiecībā uz Eiropas nodibinājumu izveidotājiem un ziedotājiem, jānorāda, ka Eiropas nodibinājumu izveidotājiem un personām, kas ziedo Eiropas nodibinājumam attiecīgajā valstī vai citās valstīs, jāpiemēro tādi paši nodokļu atvieglojumi vai atlaides kā sabiedriskā labuma organizācijām, kuras darbojas dalībvalstī, kur dzīvo līdzekļu devējs.

4.1.9.

Attiecībā uz netiešajiem nodokļiem EESK atzinumā par tematu “Uzņēmējdarbības formu daudzveidība” (20) aicinājusi Komisiju rosināt dalībvalstis apsvērt kompensācijas pasākumu paredzēšanu uzņēmumiem, ja atzīts, ka tie sniedz labumu sabiedrībai vai sekmē reģionālo attīstību.

---

(1)  Priekšizpēte par Eiropas nodibinājumu statūtiem, 2009. gads.

(2)  Uz minēto attīstības tendenci norādījis Eiropas Fondu centrs (EFC) — galvenā ES līmeņa organizācija, kurā apvienojušies sabiedriskā labuma nodibinājumi. Divas trešdaļas centra dalīborganizāciju aktīvi darbojas citās valstīs, kuras nav to izcelsmes valstis.

(3)  Eiropas Fondu centrs, līdzekļu devēju un nodibinājumu tīkli Eiropā, Eiropas Fondu tīkls.

(4)  http://ec.europa.eu/internal_market/company//eufoundation/index_en.htm.

(5)  http://ec.europa.eu/internal_market/company/eufoundation/index_en.htm.

(6)  http://www.efc.be/SiteCollectionDocuments/EuropeanStatuteUpdated.pdf.

(7)  http://www.bertelsmann-stiftung.de/bst/en/media/xcms_bst_dms_15347__2.pdf.

(8)  P6_TA(2006) 0295.

(9)  OV C 318, 23.12.2009., 22. lpp.

(10)  Stauffer lieta C-386/04.

(11)  Persche lieta C-318/07.

(12)  Pētījums par īstenošanas iespējām, kopsavilkums, 1. pielikums.

(13)  Skatīt 12. zemsvītras piezīmi.

(14)  EFC: Legal and fiscal profiles of foundations in the EU http://www.efc.be/Legal/Pages/FoundationsLegalandFiscalCountryProfiles.aspx.

(15)  EFC: Comparative Highlights of Foundation Laws. http://www.efc.be/Legal/Pages/Legalandfiscalcomparativecharts.aspx.

(16)  Eiropas Ekonomisko interešu grupa, Eiropas uzņēmējsabiedrība, Eiropas kooperatīvā sabiedrība, Eiropas teritoriālās sadarbības grupa.

(17)  Eiropas Fondu centra 2005. gada priekšlikumā par Eiropas nodibinājumu statūtiem ir iekļauts atklāts saraksts.

(18)  Kopsavilkums par nodibinājumiem piemērojamiem nodokļiem atrodams EFC Comparative Highlights of Foundation Laws. http://www.efc.be/Legal/Pages/Legalandfiscalcomparativecharts.aspx., 2009. gads.

(19)  Skatīt The European Foundation a new legal perspective, http://www.bertelsmann-stiftung.de/bst/en/media/xcms_bst_dms_15347__2.pdf.

(20)  Skatīt 9. zemsvītras piezīmi.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/35

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pašreizējās krīzes risināšana Eiropas kuģubūves rūpniecībā”

2011/C 18/07

Ziņotājs: Marian KRZAKLEWSKI kgs

Līdzziņotājs: Enrique CALVET CHAMBON kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Pašreizējās krīzes risināšana Eiropas kuģubūves rūpniecībā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2010. gada 9. aprīlī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (29. aprīļa sēdē), ar 168 balsīm par, 14 balsīm pret un 12 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ļoti norūpējusies konstatē, ka Eiropas Savienības kuģubūves rūpniecībā ir dziļa krīze, ko raksturo jaunu pasūtījumu trūkums, lielas finansēšanas problēmas jau iesniegtajiem pasūtījumiem, pārmērīgi liela tirdzniecības kuģu ražošanas jauda, neatgriezeniska darbavietu zaudēšana un paredzama papildu atlaišana, pastāvīgs kuģubūvētavu un ar tām saistīto uzņēmumu bankrotēšanas un likvidāciju skaita gadījumu pieaugums.

1.2.   Komiteja ir pārliecināta, ka tādā kritiskā situācijā vajadzīga kopēja Eiropas stratēģija par kuģubūves rūpniecības nākotni ES, kā arī dalībvalstu darbības koordinēšana šajā jomā. Stratēģijas pamatelementi jādefinē un jāievieš vēlākais līdz 2010. gada vidum, un tiem jāatspoguļo šādas steidzamas vajadzības:

—	pieprasījuma veicināšana (skatīt 4.1. un 4.1.1. punktu),

—	finansējums (tostarp “Nostādņu par valsts atbalstu kuģu būvei” darbības termiņa pagarināšana pēc 2011. gada),

—	līdzekļu nodrošināšana saistībā ar nodarbinātību (tostarp palīdzība kuģubūvētavu slēgšanas gadījumos),

—	nevienlīdzīgu darbības noteikumu novēršana.

Šajos pasākumos jāizvairās no negatīviem stimuliem, kas varētu apgrūtināt konkurētspēju.

1.3.   Tā kā kuģubūves nozarē nav ieviesti tirdzniecības noteikumi, kas attiektos uz ražotājiem visā pasaulē, Komiteja uzskata, ka Komisijai enerģiskāk un uzstājīgāk jāaizsargā šo stratēģiski svarīgo jomu. Ņemot vērā, ka nav pieņemta ESAO mēroga starptautiska vienošanās, Eiropas Savienībai nepastarpināti un izlēmīgi jārīkojas, lai aizsargātu Eiropas kuģubūvi no negodīgas konkurences.

1.4.   Eiropas un valstu lēmumu pieņēmējiem, nozares uzņēmumiem un sociālajiem partneriem steidzīgi jāievieš pasākumi, lai īstenotu kopīgi izstrādāto projektu (1), kam ir šādi politiskie mērķi:

—	spēcīgas un konkurētspējīgas rūpniecības bāzes uzturēšana šajā Eiropas progresīvo tehnoloģiju nozarē, kas nākotnē varētu nodrošināt augstu stabilas nodarbinātības līmeni,

—	šajā stratēģiski nozīmīgajā nozarē izvairīties no tuvredzīgas atlaišanas sliktākas konjunktūras posmos, saglabāt darbavietas un, kas vienlīdz svarīgi, paturēt augsti kvalificētu darbaspēku,

—	par īpaši nozīmīgiem atzīt jūras transporta vides aizsardzības un energotaupības argumentus; minētās divas jomas varētu būtiski uzlabot situāciju Eiropas kuģubūves rūpniecībā, konkrēti, kuģu aprīkojuma apakšnozarē,

—	panākt kohēziju piejūras apdraudētajos reģionos, kuros atrodas kuģubūves rūpniecība,

—	nepieļaut kuģubūvētavu ražošanas jaudas sarukšanu līdz apjomam, kas ir mazāks par kritisko masu, jo citādi ES nespēs nākotnē izgatavot kuģus,

—	Eiropā nodrošināt zinātību kuģubūves finansēšanas jomā, (2)

—	saglabāt Eiropas jūrniecības zināšanas (tostarp zinātnē un augstākajā izglītībā),

—	nodrošināt nozarei ievērojamu potenciālu saistībā ar izaugsmi, inovāciju, kā arī pētniecības un izstrādes jomas paplašināšanu,

—	pārliecināt, ka pašreizējie, nozarē veicamie ieguldījumi ir mazāki par iespējamām izmaksām bezdarbības gadījumā (skatīt ASV piemēru) (3).

1.5.   Komiteja mudina Padomi, Komisiju un Parlamentu atzīt par ES stratēģiski svarīgu un prioritāru mērķi saglabāt vajadzīgo kritisko masu Eiropas kuģubūves un remontdarbu nozarē. Tas ir vajadzīgs šādu iemeslu dēļ:

—	lai turpinātu pārraudzīt vides aizsardzības un enerģētikas progresu transporta jomā, kā arī uzlabotu transporta energoefektivitāti,

—	lai nezaudētu nozīmīgos ieguldījumus Eiropas rūpniecības tehnoloģijā, jo tā ietekmē citas jomas (pozitīvas papildu sekas); ja kuģubūvētavu slēdz, tad uz visiem laikiem,

—	lai izmantotu nākotnes izaugsmes potenciālu (piemēram, vēja enerģiju), no kā Eiropa varēs gūt labumu vienīgi tad, ja tā pielietos savas spējas kuģubūves jomā,

—	saglabāt pietiekamu spēju reaģēt dažādās situācijās (krīzes apstākļos katra peldošā vienība kļūst par stratēģisku kaujas elementu; tas attiecas arī uz tirdzniecības kuģiem),

—	saglabāt kvalificētu darbaspēku un pietiekamus augsta līmeņa zinātnes pētījumus kuģubūves nozares tādās jomās kā transports, ilgtspējīga attīstība, vides aizsardzība, augsts tehnoloģiskās inovācijas līmenis, jo pretējā gadījumā šie pētījumi pilnībā nonāks trešo valstu ziņā.

1.6.   Komiteja brīdina, ka vajadzīgās kritiskās masas zaudēšana kuģubūves nozarē izraisīs inženieru un specializēta tehniskā personāla izglītības iestāžu, kā arī specializētu arodskolu slēgšanu un likvidāciju. Tas nozīmē, ka Eiropas Savienībai draud kritiskās intelektuālās masas zaudēšana par labu tās tirdzniecības un politiskajiem konkurentiem.

1.7.   Komiteja uzskata, ka līdzīgi kā citās nozarēs (piemēram, automobiļu) dalībvalstīm jāapvieno pūliņi vienotā Eiropas mēroga rīcībā, lai šī nozare varētu pārdzīvot krīzi, bez kavēšanās veicot pagaidu pasākumus, kas ir pielāgoti nozares specifikai.

1.7.1.   Šiem pasākumiem

—	jānodrošina jaunu pasūtījumu pēc iespējas ātrāka saņemšana,

—	sliktas konjunktūras periodā jāsniedz iespēja kuģubūvētavām un ar tām saistītajiem uzņēmumiem saglabāt saikni ar darbiniekiem, kam ir vajadzīgās prasmes, lai pārejošās krīzes dēļ netiktu uz visiem laikiem zaudēts zināšanu potenciāls.

1.8.   Attiecībā uz nozares nodarbinātības politiku, Komiteja uzskata, ka ar visiem iespējamiem līdzekļiem jāvairās no atlaišanas. Jāpatur kvalificēti un kompetenti darbinieki, kuru pēdējos gados jau pietrūka. Lai Eiropā nodrošinātu vienlīdzīgus darbības noteikumus un aizsargātu visus apdraudētos darbiniekus, nozares krīzes laikā valsts pārvaldei jāizveido kopējas ES pamatnostādnes par nepilna laika darbu.

1.8.1.   Minētajām pamatnostādnēm jāgarantē darbavietu un pirktspējas saglabāšana, cik vien tas iespējams, kā arī tiesības viesiem darbiniekiem iziet apmācību un pārkvalificēties. Apmācība un pārkvalificēšanās programmas ir ļoti svarīgas, lai uzlabotu gan katra atsevišķa darbinieka prasmes, gan kopējo kvalifikācijas līmeni kuģubūvētavās.

Konkrēti Komitejas ieteikumi un priekšlikumi

1.9.   Būtiski ir paātrināt Eiropas līmeņa rīcību, lai vides aizsardzības aspektā steidzami modernizētu floti. Šajā nolūkā jāizmanto iespējas, kas izriet no 2008. gada pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai. Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai ar vidi saistīti jautājumi jāizvirza par prioritāriem pasaules mērogā. Process jau ir sācies.

1.10.   Dalībvalstīm un Eiropas Savienībai jāpievēršas jautājumam, kā kuģubūves nozarē ilgtermiņā nodrošināt līdzekļus. Tādēļ sadarbībā ar EIB jāizveido Eiropas instruments kuģubūvētavu finansēšanai. Nozarei, politisko lēmumu pieņēmējiem un EIB jāizpēta, kā kuģubūves nozarei padarīt pieejamus EIB līdzekļus, kas veicinātu videi nekaitīgas tehnoloģijas un nepiesārņojošu transportu.

1.11.   Stingrāk jākontrolē kuģu īpašnieku biznesa paņēmieni, lai viņi neizmantotu Eiropas un valstu subsīdijas kuģu iepirkšanai ārpus ES.

1.12.   Jāatbalsta un jāveicina no vides un saimnieciskā aspekta attaisnojama vecu kuģu demontāža un modernizācija (retrofitting), uzturot Eiropas kvalitātes prasības kuģubūvētavās, kas veic šādus darbus.

1.13.   Komiteja atbalsta iniciatīvu “LeaderSHIP 2015”, kas ir labs pamats, lai visas ieinteresētās puses kopīgi izstrādātu nozares politiku. Minētās pamatnostādnes jāpaplašina, tās attiecinot arī uz citām tautsaimniecības jomām.

1.13.1.   “LeaderSHIP 2015” ietvaros jāizstrādā dinamisks un drosmīgs darbības plāns, kurā galvenā uzmanība būtu pievērsta Eiropas kuģubūves rūpniecības nostiprināšanai, augstas kvalifikācijas darbavietu saglabāšanai un nozares problēmjautājumu risināšanai vides aizsardzības jomā. Būtiski svarīgi ir visām ieinteresētajām pusēm, bet jo īpaši ES iestādēm un dalībvalstīm, īstenot “LeaderSHIP 2015” ietvaros izstrādātos priekšlikumus.

1.14.   Komiteja iesaka sociālajiem partneriem krīzes laikā vairāk izmantot sociālā dialoga iespējas, lai kopīgi izstrādātu nākotnes stratēģijas. Sociālais dialogs ir forums, kurā apspriest kopīgas koncepcijas par šīs jomas pašreizējām un nākotnē paredzamajām problēmām un to risinājumus. Šajā sakarā jāvienojas par darbinieku sociālajām normām Eiropas kuģubūves nozarē un jāievieš tās.

1.14.1.   Komiteja uzskata, ka uzņēmumu sociālās atbildības principa piemērošana veicinātu nozares ilgtspējīgu attīstību.

1.14.2.   Komiteja mudina izmantot konkrētus pasākumus, lai saglabātu darbinieku saikni ar uzņēmumu ilgos pasūtījumu trūkuma periodos (kvalificēta darbaspēka rezerves, dotēta izglītība u. tml.).

1.14.3.   Jāizvērtē iespējas uz laiku kuģubūves nozarē piešķirt daļu no “sociālajām” subsīdijām (ESF (4), ERAF, Globalizācijas pielāgošanas fonds).

1.15.   Komiteja atbalsta pēc iespējas drīzāku šīs nozares padomes nodarbinātības un prasmju jautājumos nodibināšanu; tas atbilstu Komisijas jaunajai stratēģijai, kurā paredzēta šādu struktūru izveide.

1.16.   Ņemot vērā, ka nozares izdzīvošanai svarīga ir videi nekaitīgu un energoefektīvu kuģu ieviešana, jāpanāk, lai kuģubūves uzņēmumi, mācību iestādes un valsts pārvalde nodrošinātu apmācības un pārkvalificēšanās programmas, kuras veicinātu atbilstoša prasmju klāsta izveidi un paplašinātu to, sniedzot iespēju veiksmīgi pāriet uz energoefektīviem kuģiem ar zemu oglekļa emisiju. Komiteja atbalsta ideju, ka visiem nozares darbiniekiem jāiegūst vides aizsardzībai vajadzīgā kvalifikācija.

1.16.1.   Lai atvieglotu mobilitāti un palielinātu konkurētspēju un produktivitāti, kuģubūves nozarē jāpielieto tādi instrumenti kā Eiropas kredītu sistēma profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET), Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūra (EQARF), Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra.

1.17.   Kuģubūves rūpniecība jārosina paplašināt tās mērķus un darbību (jūras vide, akvakultūra, enerģijas ražošana piekrastē, polārais apgabals u. c.).

1.18.   Jāpievēršas tehnoloģiju izstrādei (un arī zinātniskajiem pētījumiem) jaunās jomās, kā arī jāstiprina tehnoloģijas forumu (piemēram, “Waterborne”) loma un to savstarpējā sadarbība.

1.19.   Jāprasa Komisijai vairāk atbalstīt un steidzīgāk rīkoties tuvsatiksmes kuģošanas, jūras maģistrāļu un to apkalpošanai piemērotu kuģu jomā, kuri atbilstu Eiropas vides aizsardzības un energoefektivitātes prasībām.

1.20.   Meklējot risinājumu Eiropas kuģubūvētavu stāvoklim, novērtējumā nedrīkst izlaist arī kuģu aprīkojuma ražotājus, kas ar tām ir tieši saistīti. Situācija šajā nozarē ir daudz labāka nekā kuģubūvētavās (citstarp tāpēc, ka uzņēmumi var vieglāk pārnest savu darbību). Būtu vērts izpētīt, kāpēc ir tādas atšķirības, un izdarīt secinājumus, ko ņemt vērā, meklējot labus risinājumus Eiropas kuģubūvētavām.

Komiteja plāno sagatavot ziņojumu par šo nozari un tās ietekmi uz kuģubūvi.

2.   Ievads. Pamatojums un atzinuma mērķis

2.1.   Krīze Eiropas kuģubūves rūpniecību (5) skārusi sevišķi smagi šādu iemeslu dēļ:

—	tai ir specifiskas un lielākas finansējuma prasības nekā citās nozarēs,

—	to ļoti ietekmē izmaiņas pasaules tirgū, kurā šobrīd novērojama strauja kuģubūves ražojumu pieprasījuma samazināšanās, ko lielā mērā izraisījis rekordliels tirdzniecības kuģu skaita pieaugums pasaulē, kuru pārlieku lielais skaits būtiski pārsniedz kuģošanas pieprasījuma palielināšanos,

—	konkurences attīstība, it īpaši tajās valstīs, kas kuģubūves rūpniecībā izmanto intervences politiku un kas šo nozari atzinušas par stratēģiski svarīgu,

—	krīze sākās brīdī, kad visā pasaulē fiziskā kapitāla piedāvājums nozīmīgi pārsniedz vajadzības,

—	krīze sākās brīdī, kad daudzās Eiropas kuģubūvētavās notiek plaša restrukturizācija, modernizācija un tehniskā attīstība, kas bieži mēdz būt sāpīgs process; piemērs tam ir Polijas kuģubūvētavas,

—	nozares specifika (lielas investīcijas, ilgs ražošanas cikls, ražojumi vienā vai dažos eksemplāros u. c.), no kā izriet neizbēgami ierobežojumi, bet dziļu krīžu gadījumā spiež pieņemt skarbu lēmumu rūpnīcu slēgt.

2.2.   Eiropā ir reāls risks zaudēt kuģu izgatavošanas jaudas kritisko masu (6). Tas jāņem vērā un jāapsver potenciālie zaudējumi, kādi Eiropai nākotnē varētu rasties tautsaimnieciskajā, sociālajā, tehnoloģiskajā un stratēģiskajā aspektā.

2.3.   Ņemot vērā iepriekš nosauktos iemeslus, Komiteja iesniedz šo atzinumu, kurā galvenā uzmanība pievērsta tam, kā krīze ietekmē tieši kuģubūves nozari. Atzinumā šis jautājums analizēts tautsaimnieciskajā, sociālajā (nodarbinātība, darbavietu kvalitāte, reģionālās sekas), tehnoloģiskajā un stratēģiskajā aspektā.

2.4.   Atzinumā EESK arī sniedz pārskatu par ierosmes “LeaderSHIP 2015” īstenošanu un tās vidusposma novērtējumu, kā arī mēģina atbildēt uz jautājumu, kas būtu jādara, lai programma noslēgtos ar panākumiem nevis neveiksmīgi, un kā atjaunināt šo programmu, ņemot vērā no ekonomikas krīzes izrietošos jaunos apstākļus.

3.   Krīzes sekas tieši kuģubūves rūpniecībā

3.1.   Raksturojot kuģubūves nozares īpašo specifiku, jāuzsver, ka lielās finanšu problēmas šajā nozarē, ko izraisījušas gan ilglaicīgas finansēšanas grūtības (7), gan neizdevīgs ekonomikas cikla posms un ieguldītāju atteikšanās apmaksāt iepriekš iesniegtos pasūtījumus (kā arī arvien lielāks lietotu kuģu pārdošanas gadījumu skaits (8)), nopietni apdraud kuģubūvi, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā rūpniecības nozarē vienmēr ir bijušas lielākas grūtības ar finansējumu nekā citās.

3.1.1.   Eiropas Savienības kuģubūves nozare un it īpaši lielu un vidēju kuģu izgatavošanas apakšnozare cieš arī no tā, ka jau daudzus gadu desmitus nav vienlīdzīgu darbības noteikumu ar ražotājiem citviet pasaulē un konkurence nav godīga. Līdz pat šim laikam nozarē nav ieviesti tirdzniecības noteikumi, kas būtu saistoši ražotājiem visā pasaulē. Turklāt nevar nepieminēt faktu, ka krīze ir padarījusi uzskatāmi redzamu pārmērīgo ražošanas jaudu valstīs, kas nekaunīgi izmanto publiskos līdzekļus, lai finansētu nepārtraukti ražoto produkciju.

3.1.2.   Ņemot vērā daudzu iepriekšminēto neizdevīgo apstākļu vēl nepieredzētu vienlaicīgu sakrišanu, problēmu, ar ko šobrīd saskaras nozare, nevar saukt par “vēstures atkārtošanos”, bet gan par jaunu un grūti risināmu jautājumu. Jāatzīmē, ka grūtības ir drīzāk finansiālas nekā rūpnieciski strukturālas.

3.1.3.   Tomēr tieši krīzē rodas iespēja sākt pasākumus, kas palīdzētu noturēt un nodrošināt vajadzīgo kritisko masu, lai saglabātu modernās tehnoloģijas šajā jūras transportam tik nozīmīgajā nozarē, kas atrodas uz sabrukuma sliekšņa. Diemžēl vienlaikus ir arī risks, ka Eiropas kuģubūves nozare zaudēs minēto kritisko masu.

3.2.   Kuģubūvē ir novērojama slieksme ar novēlošanos izmantot konjuktūras uzlabošanos. Tādas neizdevīgas tendences dēļ nozarei vajadzīgs atbalsts, bez kura tās pastāvēšana var būt apdraudēta, kas iespējams arī tajā gadījumā, ja jau paredzēto pagaidu atbalstu pārtrauktu pārāk ātri.

3.2.1.   Pēc uzplaukuma perioda kuģubūves nozarē vienmēr vērojams pagrimums. Kuģniecībā šīs svārstības ir zināmas jau daudzus gadu desmitus, un ES nozaru politikā jāparedz no šāda ekonomikas cikla izrietošās sekas.

3.3.   Apspriežot par nozares grūtību iemeslus un sekas, jāpiemin īpašo situāciju, piemēram, Polijā un Rumānijā.

Dramatiskais stāvoklis Polijā, kas izpaužas kā ražošanas pārtraukšana divās lielās kuģubūvētavās Gdaņskā un Ščecinā, ir vairāku ārkārtīgi negatīvi ietekmējošu un uz priekšu neparedzētu apstākļu sakritība, piemēram, nozares darbības uzlabošanas un restrukturizācijas pārtraukšana, ko galvenokārt izraisīja politiskie lēmumi 2002. un 2003. gada mijā, kā arī Eiropas un pasaules tirgus labās konjunktūras neizmantošana no 2003. gada līdz 2008. gadam.

3.4.   Kuģubūve ir stratēģiski nozīmīga nozare — gan pati par sevi, gan saistībā ar citām nozarēm un nodarbinātības ziņā. Tas jo īpaši skaidri redzams un jāuzsver krīzes laikos. Tam piekrīt gan Komisija, gan, mēs ceram, pašreizējā ES prezidentūra. Tāpēc ir piemērots brīdis no tām gaidīt un prasīt politisku darbību. Diemžēl lielākā daļa to dalībvalstu, kurās šī nozare darbojas, līdz šim nav sniegušas izteiktu atbalstu.

3.5.   Kuģubūves nozares krīzes sociālā ietekme reģionālajā līmenī ir ļoti nozīmīga. Bezdarba pieaugumam t. s. kuģubūves reģionos un būtiskas reģionālā IKP daļas zaudēšanai var būt smagākas sekas nekā valsts mēroga rūpniecības nozarēs, kurās atbalsta pasākumus ievieš visas valsts mērogā.

3.6.   Ja kuģubūvētavu slēdz, tad parasti uz visiem laikiem. Tādā gadījumā zinātība un modernās tehnoloģijas tiek neatgriezeniski zaudētas. Gandrīz visi kuģubūves produkti ir izmēģinājuma projekti vai ražojumi vienā eksemplārā, un katrā no tiem ietilpst dažādi pētniecības un izstrādes komponenti. Ja Eiropa tos zaudēs, par ekoloģiska transporta ar zemu oglekļa emisiju, ko nodrošinātu “videi nekaitīgi” kuģi, nākotni lems citi. Turklāt kritiskās masas zaudēšanas rezultātā varētu tikt apgrūtināta piekļuve enerģijas avotiem un izejvielām, ko iegūst okeānos un piekrastes ieguves vietās.

3.7.   Remontdarbu apakšnozarē nav krīze, bet, iespējams, tā sāks izjust par remontdarbnīcām pārveidoto kuģubūvētavu konkurenci. Taču jāatzīmē, ka pēdējā laikā bijuši gadījumi, kad remontdarbnīcas pārpērk (vai iznomā) kuģubūvētavu ražošanas infrastruktūras daļas un tur nodarbina daudzus augsti kvalificētus darbiniekus no likvidētās kuģubūvētavas.

3.8.   Kuģu būvēšanai, remontam un šajā procesā izmantotajām augsta tehnoloģijas līmeņa iekārtām un materiāliem ir ļoti būtiska nozīme Eiropas militārajā nozarē, aizsardzības un drošības palielināšanai un vides stāvokļa uzlabošanai, gan arī tehnoloģijas tālāknodošanā citām rūpniecības nozarēm, kas ir svarīgs arguments, lai meklētu izeju no pašreizējās kritiskās situācijas.

3.9.   Analizējot situāciju kuģubūves nozarē un, konkrēti, kuģubūvētavu stāvokli nevar nevērtēt arī kuģu aprīkojuma ražošanas nozari, kas ar to ir tieši saistīta. Šajā nozarē Eiropā ir nodarbināti gandrīz divreiz vairāk darbinieku nekā kuģubūves nozarē (ja neskaita jahtu un atpūtas laivu būvniecību, kurā strādā pusotru reizi vairāk cilvēku nekā kuģubūvē tās tradicionālajā nozīmē). Proporcionāli no pasaules kopapjoma ES kuģu aprīkojuma nozare ražo daudz vairāk tehnoloģiski augsta līmeņa iekārtas nekā kuģubūve, proti, 36 % (Āzijas daļa veido 50 %, bet attiecas uz zemākās klases produktiem). Tādējādi kuģu aprīkojuma piegādātāju situācija ir nesalīdzināmi labāka nekā kuģubūvētavu.

3.10.   Tāpēc būtu vērts izpētīt atšķirību iemeslus un izdarīt secinājumus, lai tos ņemtu vērā, meklējot labus risinājumus situācijai Eiropas kuģubūvē. Minētajā nozarē pielietotie risinājumi un tās dabiskā saikne ar kuģubūvi varētu palīdzēt ieviest vērtīgu sinerģiju visā kuģubūves nozarē. Vienlaikus nevajadzētu uzskatīt par nenozīmīgām prognozes, ka situācija Eiropas aprīkojuma ražošanas nozarē varētu būtiski pasliktināties, ja kuģubūve zaudētu kritisko masu.

4.   Nozarei pašreizējā krīzes situācijā vajadzīgo pasākumu un risinājumu koncepcija

4.1.   Neatliekami jāpalielina pieprasījums pēc visas nozares ražojumiem un pakalpojumiem (tostarp remontdarbiem). Komiteja uzskata, ka tāpēc ar tiesību aktu un ekonomisko stimulu palīdzību būtu jāveicina vecu vai nedrošu, kā arī videi kaitīgu kuģu modernizācija vides aizsardzības aspektā.

4.1.1.   Lai pārvarētu neizdevīgo tirgus situāciju šajā nozarē, ES un dalībvalstis citstarp varētu finansiāli atbalstīt ES tirdzniecības flotes uzlabošanu vides aizsardzības un energotaupības ziņā, kā arī pasūtīt rūpnieciskā un kuģu aprīkojuma izgatavošanu.

4.1.2.   Eiropas rūpnīcām jākoncentrējas uz tādu kuģu būvi, kam ir salīdzinošas priekšrocības, piemēram, specializēti augstas kvalitātes un ar augstām tehnoloģijām aprīkoti kuģi (9).

4.2.   Jāizvērtē, vai var pielietot kādus no t. s. “iekšējās” elastdrošības līdzekļiem, kas ļautu saglabāt darbinieku zinātību un viņu piesaisti nozarei cikla dempinga posmā (10). Tie jāatbalsta sociālā dialoga sarunās, un šim nolūkam jāpiešķir valsts finansiāls atbalsta.

4.2.1.   Varētu vēlreiz pārskatīt un novirzīt nozares veicināšanai dažus strukturālos reģionālos un atbalsta pasākumus. Šķiet, ka ERAF (11) varētu būt vairāku tādu instrumentu finansējuma avots.

4.3.   Līdz šim nav veikts nopietns un pietiekams darbs, lai aizstāvētu vienlīdzīgus darbības noteikumus konkurences piesātinātajā kuģubūves un remontdarbu tirgū. Eiropā jānodrošina brīva konkurence, bet nozari kopumā, kurai jāsacenšas ar pārējo pasauli, jāaizsargā tik pat lielā mērā, kā to dara konkurenti ārpus ES.

4.3.1.   Ja atzīst, ka kuģubūve ir stratēģiski svarīga nozare, tad, konkurējot ārpus ES, jārīkojas tāpat, kā to darām, piemēram, automobiļu nozares gadījumā. Taču pēdējā nolīgumā ar Koreju nav iekļauta pat prasība, lai tā izpildītu savas nesen un agrāk uzņemtās saistības — tā nav nopietna pieeja.

4.3.2.   Korejai jāievēro saistības piemērot normālas tirgus cenas un jāatturas no kuģubūvētavu dotēšanas. Komisijai jāizvirza šis ieteikums ESAO sarunās par jaunu vienošanos kuģubūves jomā.

4.4.   Nozares nākotnei ir svarīga arī ar aizsardzību saistītā kuģubūve. Šajā ziņā jāpievērš uzmanība Eiropas Aizsardzības aģentūras uzsāktajai darbībai, kas jāatzīst par perspektīvu. Te arī jāpiemin iespējas, ko šai apakšnozarei sniedz divējāda lietojuma tehnoloģijas.

4.5.   Saistībā ar 7. pamatprogrammas pētniecības un izstrādes jomu jāattīsta tehnoloģiju platformas “Waterborne” iespējas un potenciāls attiecībā uz kuģubūves nozari, kā arī “Waterborne” sadarbība ar citām tehnoloģiju platformām, tādējādi nodrošinot ļoti nozīmīgu kuģubūvētavu instrumentu, proti, pētniecības, izpētes un jauninājumu attīstību.

4.6.   Ja vēlamies, lai mums būtu droši, videi nekaitīgi un energoefektīvi kuģi, kuriem nākotnē būs izšķiroša nozīme tādās jomās kā jūras vides aizsardzība, transporta kopējās izmaksas un ar enerģijas piegādi saistītā Eiropas transporta aizsardzība un uzturēšana (piekrastes kuģi, platformas, strādnieku kopmītnes pie urbšanas platformām, jūras vēja rotoru parki u. c.), tad Eiropā jāsaglabā rūpniecības kritiskā masa. Ar to saistīta arī ideja par videi nekaitīgu transportu (tuvsatiksmes kuģošanu, jūras maģistrālēm u. tml.).

4.6.1.   “Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzībai” (OV C 82, 1.4.2008., 1. lpp.) nepārprotami uzsvērta videi nekaitīgu kuģu iegāde; tās jāievieš efektīvi un bez liekas birokrātijas.

4.7.   Pašreizējā sarežģītajā situācijā masveida ražošanas vispārējā atbalsta sistēma, ko nodrošina pamatprogrammas, būtu jāpielāgo šīs nozares vajadzībām, lai tā būtu piemērota kuģubūvei, kurā izmanto modernas tehnoloģijas un parasti ražo vienā vai nedaudzos eksemplāros.

4.8.   Attiecībā uz Eiropas pamatnostādnēm nozares finansēšanas jomā Eiropas Komisijas 2003. gadā izstrādātās “Nostādnes par valsts atbalstu kuģu būvei” (12) jāvērtē pozitīvi un jāpagarina to darbības termiņš pēc 2011. gada, lai jauninājumiem nodrošinātu prognozējamus nosacījumus. Pārstrādātajiem noteikumiem labāk jāatbilst pašreizējām un specifiskajām nozares vajadzībām, kā arī jānodrošina lielāka stabilitāte tajā.

5.   Iniciatīva “LeaderSHIP 2015”: kas jādara, lai tā palīdzētu nozarei pašreizējā krīzes situācijā un lai tā neciestu neveiksmi?

5.1.   Kad 2002.–2003. gadā šajā rūpniecības nozarē izstrādāja iniciatīvu “LeaderSHIP 2015” un ES politikas veidotāji to atbalstīja, Eiropas kuģubūves nozares perspektīvas bija visai drūmas. Jauno pasūtījumu apjoms samazinājās, un jaunuzbūvēto kuģu cenas bija zemas un ar tendenci samazināties Āzijas straujas ražošanas jaudas palielināšanās dēļ.

5.1.1.   Patlaban stratēģijas “LeaderSHIP 2015” izpilde ir jau pusē, bet salīdzinājumā ar tās izstrādes laiku situācija nozarē nav mainījusies un, ņemot vērā globālo krīzi, varbūt pat pasliktinājusies.

5.1.2.   Pirms sešiem gadiem iniciatīva “LeaderSHIP 2015” tika iecerēta kā redzējums, kas pamatojās uz pārliecību par Eiropas jūrniecības nozares ražotspēju un inovāciju potenciālu, kā arī uz apņēmību cīnīties par tās nākotni. Šķiet, ka šī pieeja joprojām ir aktuāla, bet pašu iniciatīvu vajag koriģēt un pielāgot pašreizējām prasībām, jo īpaši, ņemot vērā tās ieviešanas un īstenošanas laikā gūtos secinājumus.

5.2.   No kuģubūves nozares sociālo partneru viedokļa “LeaderSHIP 2015” var vērtēt šādi:

a)

nozīmīgākie sasniegumi ir — izmaiņas domāšanas veidā nozarē, — izmaiņas lēmumu pieņēmēju un sabiedrības attieksmē pret nozari, — kopēja politiskā pieeja, — iniciatīvas Eiropas mērogs, — konkrēti panākumi attiecībā uz pasākumu atsevišķiem elementiem (inovācija, sociālais dialogs, intelektuālā īpašuma tiesības, ražošanas procesa tehniskās normas);

b)	būtiskākie trūkumi ir — vairāku konkrētu ieteikumu nerealizēšana (LPF  (13), finansējums), — daži jautājumi nav pietiekami ņemti vērā (nozares struktūra).

5.2.1.   Apkopojot sociālie partneri uzskata, ka ilgtermiņa pieeja jāpielāgo, iekļaujot krīzes pārvarēšanas pasākumus.

5.3.   Pirms diviem gadiem izdotajā dokumentā par iniciatīvas ieviešanu, Komisija noslēgumā pauž šādu viedokli: “ “LeaderSHIP 2015” turpina nodrošināt pienācīgu politikas pamatprogrammu attiecībā uz kuģu būves nozari. Šī iniciatīva ir jāturpina un jāpaātrina, kur vien iespējams, jo īpaši attiecībā uz kuģu finansēšanas jautājumu. Tomēr ir arī jāievēro, ka daudzas jomas pārsvarā ir atkarīgas no nozares (piemēram, nozares struktūra) vai no dalībvalstīm.” Komisija apgalvo, ka joprojām atbalsta “LeaderSHIP 2015” un turpinās nodrošināt iespējami optimālāku politikas risinājumu izstrādi un piemērošanu ES līmenī.

5.4.   Nevēloties iebilst iepriekšminētā novērtējuma saturam un nodomiem, ar pilnu pārliecību jāapgalvo, ka divus gadus pēc to formulēšanas un lielā mērā krīzes izraisīto nozares izmaiņu dēļ, minētā programma steidzami jāaktualizē un tajā jāiekļauj atjaunināti instrumenti, kaut gan šķiet, ka svarīgākie nozarei paredzētie pasākumi kopumā nav zaudējuši aktualitāti.

5.4.1.   Šķiet, ka lielākais šķērslis iniciatīvas “LeaderSHIP 2015” panākumiem, ir tas, ka plānotās darbības netiek efektīvi ieviestas un ka daļā dalībvalstu, īpaši jaunajās, tai ir maza ietekme.

5.5.   Attiecībā uz iniciatīvas “LeaderSHIP 2015” ietekmi uz nodarbinātību kuģubūves nozarē, dažviet to vērtē samērā skeptiski (14). Tiek pārmests, ka iniciatīvā trūkst konkrētas ieviešanas pasākumu. Tiek uzsvērts, ka tās īstenošanas rezultātā panāktas pārsvarā vienīgi kvalitatīvas izmaiņas darbinieku jaunu prasmju apgūšanas ziņā.

---

(1)  Krīzes atbildes pasākumu projektu jau izstrādāja Brēmerhāfenē, kur iniciatīvas “LeaderSHIP” ietvaros notika augsta līmeņa pārstāvju tikšanās.

(2)  Līdz šim Eiropa dominēja kuģubūvei paredzēto kredītu tirgos. Lai saglabātu ar to saistīto zinātību, ko varētu izmantot nākotnē, jāizveido Eiropas garantijas sistēma, kas dotu iespēju kuģubūves uzņēmumiem nodrošināt finansējumu esošajiem un turpmākajiem pasūtījumiem. Eiropai jāsaglabā un jāturpina nostiprināt galvenā loma kuģubūves finansēšanā.

(3)  Amerikas Savienotajās Valstīs pēc nozares krīzes tirdzniecības sekas sakarā ar kritiskās masas zaudēšanu bija tādas, ka par 300 % palielinājās jaunu vienību būvēšanas izmaksas.

(4)  Eiropas Sociālais fonds.

(5)  Termina definīcija atrodama vārdnīciņā atzinuma beigās.

(6)  Minimālais vajadzīgais kopējais ražošanas apjoms ES valstu kuģubūvētavās, lai nozare varētu turpināt pastāvēt Eiropas Savienībā.

(7)  “Vienmēr ir bijušas lielākas problēmas ar finansējumu mazās peļņas daļas dēļ” (Community of European Shipyards Associations).

(8)  Jaunbūvēto kuģu skaits būtiski pārsniedz kuģniecības pieprasījuma palielināšanos; ja jaunos kuģus novietotu vienu aiz otra, rinda būtu 60 jūras jūdžu gara (avots: Bloomberg and Clarkson Research Services Ltd.).

(9)  Kā piemērus var minēt pasažieru kuģus, kruīza kuģus, jahtas, izpriecu kuģi, pakalpojuma kuģi, automobiļu un ķīmisko vielu pārvadātājus, sašķidrinātās dabasgāzes, LEG un sašķidrinātas naftas gāzes pārvadātājus, piekrastes kuģus, vidēja lieluma ledlaužus, kuģus-viesnīcas, zvejniecības aizsardzības kuģus, vilcējtransportlīdzekļus, urbšanas platformas, jūras vēja enerģijas parkus, militārām vajadzībām paredzētus kuģus, kuģus, kas aprīkoti ar divējāda pielietojuma tehnoloģiju (t. i., to iespējams izmantot gan civiliem, gan militāriem mērķiem), modernus daudzveidīga pielietojuma kravas kuģus, velkoņus un pētniecības kuģus.

(10)  Laikposms, kurā krīzes ietekme sakrīt ar ekonomikas cikla zemāko punktu (ārkārtīgi mazs pasūtījumu skaits).

(11)  Eiropas Reģionālās attīstības fonds.

(12)  OV C 317, 30.12.2003., 11. lpp.

(13)  Leadership Platform Financing — platformas “LeaderSHIP” finansēšana.

(14)  Jerzy Bieliński un Renata Płoska uzstāšanās “Ocena wpływu programu LeaderSHIP 2015 na zatrudnienie w przemyśle okrętowym” (Novērtējums programmas “LeaderSHIP 2015” ietekmei uz nodarbinātību kuģubūves nozarē), Gdaņskas Universitāte, Polija.

---

---

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/44

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pašnodarbinātības jaunās tendences. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumi” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 18/08

Ziņotājs: ZUFIAUR NARVAIZA kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 26. februārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Pašnodarbinātības jaunās tendences. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumi”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (29. aprīļa sēdē), ar 137 balsīm par, 52 pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums, secinājumi un ieteikumi

Šajā atzinumā apskatītas vairāku Eiropas iestāžu izstrādātās definīcijas dažādiem pašnodarbinātības veidiem. Taču īpašu uzmanību Komiteja veltījusi, lai sīki analizētu jaunākās tendences “parasubordinētas nodarbinātības” jeb “ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības” jomā. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumi tiek skatīti, lai labāk izprastu pašnodarbinātības attīstību, kas ekonomisko un sociālo pārmaiņu rezultātā vairs neiekļaujas tradicionālajos, jau sen Eiropas Savienības dalībvalstīs atzītajos patstāvīgā darba veidos. Tikai daļā Eiropas valstu ir juridiski atzīta jauna nodarbināto kategorija, kas izveidojusies starp algotu darba ņēmēju un pašnodarbināto kategorijām. Dalībvalstīs spēkā esošo tiesību aktu galvenais mērķis ir veicināt noteiktu nodarbināto kategoriju labāku aizsardzību, tos neiekļaujot algotu darba ņēmēju kategorijā. Valstīs, kur atzīts, ka starp algotu darba ņēmēju un pašnodarbināto personu kategorijām ir vēl viena nodarbināto starpkategorija, vērojams, ka ekonomiskā atkarība ir saistīta ar zināmu tiesību atzīšanu, kādas nav pašnodarbinātām personām, taču šīs tiesības nav tik plašas kā algotiem darba ņēmējiem. Sociālās aizsardzības apjoms “ekonomiski atkarīgiem pašnodarbinātajiem” dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs. Tādējādi ekonomiski atkarīgo pašnodarbināto tiesības var būt saistītas ar sociālo aizsardzību. Tās var arī atvasināt no garantijām, kas darba tiesībās noteiktas darba ņēmējiem.

Tāpēc tās var piemērot darba ņēmēja un viņa klienta individuālajām attiecībām (minimālais atalgojums, darba laika ilgums utt.), kā arī attiecināt uz ekonomiski atkarīgu pašnodarbināto tiesībām veidot organizācijas un kopīgi rīkoties savu profesionālo interešu aizstāvībai un ievērošanai. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības juridiskās atzīšanas problēmas ir saistītas ne tikai ar saimnieciskās un sociālās situācijas atšķirībām dažādās valstīs, bet arī atšķirīgiem tiesību aktiem. Šāda veida starpkategorijas var izraisīt pamatoti piesardzīgu attieksmi. Arī tad, ja šī juridiskā kategorija tiks precīzi definēta, ir pamats bažām, ka ar ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības atzīšanu personas, kuras līdz šim bija algoti darba ņēmēji, nonāks ekonomiski atkarīga pašnodarbinātā statusā, piemēram, saistībā ar uzņēmumu ārpakalpojumu stratēģiju. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumus, protams, nevar risināt pilnībā šķirti no fiktīvas pašnodarbinātības problēmām, kas vērojamas daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Būvniecības nozarē šī nelikumīgā prakse ir tik ļoti izplatīta, ka nesen šīs nozares Eiropas sociālie partneri pat pieņēmuši vienotu nostāju šajā jautājumā. Nenoliedzami praksē ir gadījumi, kad nodarbinātais formāli ir pašnodarbināta persona (galvenokārt, pusēm vienojoties par nosaukumiem līgumā), bet savu darbību veic atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā algots darba ņēmējs. Šādas situācijas parasti atbilst pieņēmumam, ka darba devējs darbību klasificē kā pašnodarbinātību, lai izvairītos no darba tiesību un sociālā nodrošinājuma tiesību piemērošanas. Daudzos gadījumos statusa maiņa, kļūstot par pašnodarbinātu un ekonomiski atkarīgu personu nav brīva izvēle; šo statusa maiņu uzspiež ārēji faktori, piemēram, ārpakalpojumu izmantošana ražošanā vai uzņēmuma pārstrukturēšana, kas noved pie darba līgumattiecību pārtraukšanas.

Ekonomiski atkarīgu pašnodarbināto statusa atzīšana visās dalībvalstīs, kur tas jau veikts, ir līdzeklis, kā nodrošināt lielāku tiesisko aizsardzību pašnodarbinātajiem, kuri nav algoti darba ņēmēji un kuri tomēr nevar saņemt tādu ekonomisko aizsardzību, kādu tie saņemtu, ja tiem būtu iespēja strādāt vairākiem pasūtītajiem. Līdz ar to ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības atzīšana ne vien paplašinātu šo nodarbināto aizsardzību no sociālā nodrošinājuma un nodarbinātības statusa viedokļa, bet arī veicinātu uzņēmējdarbību un tās brīvību. Turklāt ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības atzīšana nodarbinātā un pasūtītāja savstarpējo līgumattiecību līdzsvarošanai mazinātu ekonomisko spiedienu uz nodarbinātajiem un sekmētu kvalitatīvāku pakalpojumu sniegšanu galapatērētājam.

Laikā, kad pieaug pārrobežu pakalpojumu apjoms, tiesību aktu atšķirības minētajā jomā ir jautājums, kas jārisina visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Nodarbinātības statusu saskaņošana Eiropas Savienībā, sākot ar ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības definēšanu, noteikti nebūs viegla. Nevienā diskusijā par šo jautājumu nedrīkst ignorēt valstu atšķirīgos noteikumus un praksi; saskaņā ar Eiropas sociālajām tiesībām uzņēmēja un darba ņēmēja definīcijas ir noteiktas valstu līmenī.

Tomēr jāņem vērā, ka labāka izpratne par pārmaiņām pašnodarbinātības jomā ir neatliekama nepieciešamība, jo pretējā gadījumā bez aizsardzības paliek arvien lielāka daļa Eiropas nodarbināto.

1.1.   Izstrādāt paņēmienus, lai gūtu uz statistikas datiem balstītu priekšstatu par faktisko situāciju ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jomā Eiropas Savienībā.

1.2.   Veicināt pētījumus, kas ļautu precīzi izvērtēt valstu pieredzi ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumos.

1.3.   Atbilstīgā kārtībā, kas vēl jāprecizē, iekļaut Izaugsmes un nodarbinātības integrētājās pamatnostādnēs ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumu.

1.4.   Rosināt Eiropas sociālos partnerus iekļaut ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumu starpnozaru un nozaru darba programmās. Eiropas sociālo partneru kopīgā analīze  (1) , kas publicēta 2007. gada oktobrī, skaidri norāda, cik svarīgs Eiropas sociālajā dialogā iesaistītajiem dalībniekiem ir nodarbinātības statusa jautājums. Šajā sakarā varētu izvērtēt iespēju pilnveidot Eiropas sociālo partneru un pašnodarbināto personu pārstāvības organizāciju, īpaši valstu organizāciju, savstarpējo saikni.

1.5.   Balstoties uz informāciju un analīzi, kas iegūta, piemērojot iepriekšminētos ieteikumus, varētu noteikt vienotus kritērijus algota darba ņēmēja definēšanai Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tas būtu lietderīgi ne tikai, lai sekmētu jau esošo ar darba tiesībām saistīto Eiropas direktīvu efektīvu piemērošanu, bet arī izpratnes veicināšanai par arvien pieaugošo pārrobežu nodarbinātību Eiropā. Tas dotu arī iespēju iegūt vajadzīgo informāciju, lai labāk izprastu, uz ko var attiecināt ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātību. Lai mēģinātu labāk izprast ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumus, vispirms ir vajadzīga skaidra un precīza algota darba definīcija.

2.   Ievads

Burtiskā nozīmē var izšķirt divas kategorijas: pašnodarbināta persona, kas strādā neatkarīgi, un persona, kura savā nodarbinātībā ir atkarīga no citām personām. Lai gan tas šķiet vienkārši, tomēr ir skaidrs, ka no sociālā un ekonomiskā viedokļa pašnodarbinātības jēdziens aptver dažādas situācijas, kurām nevar piemērot vienādus risinājumus. Pašnodarbinātības formu daudzveidība vērojama visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šajā atzinumā galvenā uzmanība veltīta atkarīgiem darba ņēmējiem. Tajā apskatīts, ko praktiski nozīmē šie pašnodarbinātības veidi, lai izprastu, kurā brīdī tie var skart patstāvīgā darba ņēmēja ekonomisko neatkarību. Šajā atzinuma mēs nepievērsīsimies jautājumam par nedeklarēto nodarbinātību, ne arī jautājumam par fiktīvu pašnodarbinātību, lai gan atsevišķos gadījumos abām šīm parādībām var būt šķietama vai reāla saikne ar ekonomiski atkarīgām patstāvīgi nodarbinātām personām.

Pirmkārt, ekonomiski atkarīga pašnodarbinātība ir aktuāls jautājums Eiropas Savienībā (1). Dažās Eiropas valstīs ekonomiski atkarīga nodarbinātība ir juridiski atzīta, tā ir definēta, un šai kategorijai ir noteikta atbilstoša aizsardzība (2). Visbeidzot, ir jānosaka ar ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātību saistītās problēmas (3).

3.   Ekonomiski atkarīga pašnodarbinātība — aktuāls jautājums Eiropas Savienībā

3.1.   Jaunas pašnodarbinātības formas jaunos ekonomikas un sociālajos apstākļos

3.1.1.

“Jaunu” pašnodarbinātības formu rašanās varētu būt saistīta ar vairākiem faktoriem; tās attiecas uz nodarbinātajiem, kuru darbība neiekļaujas tādās tradicionālajās pašnodarbinātības kategorijās kā lauksaimnieki un brīvo profesiju pārstāvji (2). Šajā sakarā varētu apsvērt vairākus faktorus: — uzņēmumu stratēģijas, jo īpaši atsevišķas ārpakalpojumu formas; — jaunas vajadzības sociālajā jomā, kas saistītas ar demogrāfiskajām pārmaiņām un sabiedrības novecošanu; — pārmaiņas, kas ietekmē darbaspēku, piemēram, sabiedrības izglītības līmeņa paaugstināšanās; — arvien plašāka sieviešu iesaistīšanās darba tirgū; — mazāk aizsargāto un no darba tirgus izstumto iedzīvotāju grupu profesionālā integrācija. Dažos gadījumos pašnodarbinātība šīm iedzīvotāju grupām var būt alternatīva bezdarbam; — dažu nodarbināto vēlme efektīvāk saskaņot profesionālo un ģimenes dzīvi; — ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju saistīto pakalpojumu un jaunu iespēju strauja attīstība.

3.1.2.

Ņemot vēra šīs tendences, akadēmiskajā literatūrā, pamatojoties uz empīriskiem pētījumiem, ir mēģināts noteikt dažādas pašnodarbināto personu kategorijas. Visbiežāk ir minētas šādas kategorijas (3): — uzņēmēji, kuri veic uzņēmējdarbību, pieņemot darbā savā uzņēmumā algotus darba ņēmējus; — “tradicionālo” (4) brīvo profesiju pārstāvji, kam jāievēro valstu normatīvajos aktos noteiktās prasības (prasmju akreditācija, profesionālās ētikas kodeksa ievērošana), lai varētu strādāt savā profesijā. Viņi var būt arī darba devēji, bet parasti viņi savu darbu veic vieni vai apvienojoties ar kolēģiem. Kā piemēru var minēt advokātus un ārstus; — tradicionālās pašnodarbinātības galvenās kategorijas — amatnieki, tirgotāji un lauksaimnieki, kuriem darbā var palīdzēt viņu ģimenes locekļi un/vai neliels skaits pastāvīgu vai pagaidu darbinieku; — “jauno pašnodarbināto” kategorija, kas strādā kvalificētu darbu, bet viņu profesija, atšķirībā no iepriekšminētajiem brīvo profesiju pārstāvjiem, nav reglamentēta visās valstīs; — pašnodarbinātas personas, kas veic augsti kvalificētus vai mazkvalificētus darbus, neizmantojot algotu darbaspēku; šī kategorija radusies saistībā ar uzņēmumu stratēģijām, īpaši ārpakalpojumu izmantošanu atsevišķos ražošanas procesa posmos.

3.1.3.

Papildus šīm definīcijām “EUROSTAT darbaspēka apsekojumā”, kas izstrādāts ar mērķi apkopot statistikas datus par pašnodarbinātību, minētas arī šādas pašnodarbinātas personas: — darba devēji, kas veic uzņēmējdarbību (uzņēmums, brīvā profesija, lauksaimniecība) peļņas gūšanai un algo vismaz vienu darbinieku; — pašnodarbinātas personas (“own account workers”), kas veic uzņēmējdarbību (uzņēmums, brīvā profesija, lauksaimniecība) peļņas gūšanai, nealgojot nevienu darbinieku; Eiropas Savienības 27 dalībvalstīs 2008. gadā šīs kategorijas nodarbināto bija vairāk kā 36 miljoni jeb apmēram 16 % no visiem nodarbinātajiem; — ģimenē strādājošie (family workers) ir personas, kas palīdz kādam ģimenes loceklim saimnieciskajā darbībā (komercdarbībā vai lauksaimniecībā), ja vien tos nevar uzskatīt par algotiem darbiniekiem.

3.1.4.

Ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātību ir grūti novērtēt skaitliskā izteiksmē. Tikai tajās valstīs, kur šī nodarbināto kategorija ir juridiski atzīta, ir precīzāk noteikts, kuras nodarbinātās personas, būdamas pašnodarbinātas, savā darbā tomēr ir ekonomiskas atkarības situācijā. Tomēr nav pamata šaubīties, ka vismaz daļa nodarbināto, kas statistikas datos uzskaitīti kā pašnodarbinātie, savā darbā tomēr ir ekonomiski atkarīgi no klienta vai pasūtītāja.

3.1.5.

Pieejamie Eiropas statistikas dati par pašnodarbinātības apjomu (5) liecina, ka 2007. gadā katrā dalībvalstī vismaz 50 % no pašnodarbināto kopskaita bija personas, kas nealgo nevienu darbinieku. Dažās dalībvalstīs šī proporcija bija pat lielāka (70 % un vairāk), piemēram, Čehijas Republikā, Lietuvā, Portugālē, Slovākijā un Apvienotajā Karalistē. Ņemot vērā ekonomiskās un sociālās pārmaiņas, kas izskaidro jauno pašnodarbinātības kategoriju rašanos, un valstu pieredzi, kurās šīs jaunās nodarbinātības formas ir reglamentētas, var secināt, ka liela daļa pašnodarbināto strādā ekonomiskas atkarības apstākļos.

3.1.6.

Pēdējos gadu desmitos vērojams, ka, pirmkārt, Eiropā arvien vairāk pašnodarbināto slēdz darba līgumus, un, otrkārt, atkarīgas nodarbinātības formu daudzveidība palielinās, izmantojot ar darba tirgu nesaistītus juridiskus instrumentus. Tāpēc ir jānosaka ekonomiskās atkarības kritēriji un jāizstrādā statistikas instrumenti, lai noskaidrotu šajā pakalpojumu sniegšanas sistēmā strādājošo skaitu.

3.2.   Ekonomiski atkarīga pašnodarbinātība ir Eiropas līmenī risināms jautājums

3.2.1.

Nu jau vairākus gadus pašnodarbinātu personu aizsardzība ir Eiropas Savienības uzmanības lokā. Šajā sakarā var minēt Padomes 2003. gada 18. februāra Ieteikumu 2003/134/EK (6) par pašnodarbināto personu veselības aizsardzības un darba drošības uzlabošanu. Problēmas, kas saistītas ar pašnodarbināto personu aizsardzību, tiek izskatītas pašreiz notiekošajās debatēs par priekšlikumu jaunai direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm.

3.2.2.

Turklāt atšķirības starp algotiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām ir viens no galvenajiem jautājumiem pašreizējā diskusijā par grozījumiem Direktīvā 2002/15/EK par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi.

3.2.3.

Jautājums par ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātību jau vairākkārt skatīts Eiropas Savienības līmenī. Eiropas Komisijai 2000. gadā (7) iesniegtajā Alain SUPIOT ziņojumā atzīts, ka ir arī “nodarbinātie, kas nav uzskatāmi par algotiem darba ņēmējiem, bet kuri ir ekonomiski atkarīgi no pasūtītājiem”; ņemot vērā šo atkarību, ziņojumā ieteikts atzīt viņu sociālās tiesības.

3.2.4.

Eiropas Komisija 2006. gada zaļajā grāmatā “Darba likumdošanas modernizēšana” (8) norādīts, ka “pašnodarbinātība, reaģējot uz neparedzētiem ekonomiskiem apstākļiem, nodrošina veidus, kā pielāgoties nepieciešamībai pārkārtoties, samazinot tiešās vai netiešās darbaspēka izmaksas un ļaujot elastīgāk pārvaldīt resursus. Tas atspoguļo arī tāda uzņēmuma darbības modeli, kurš ir orientēts uz pakalpojumiem un sniedz klientiem gatavus projektus. Daudzos gadījumos tas uzskatāmi parāda brīvu izvēli strādāt individuāli, lai gan sociālās aizsardzības līmenis ir zemāks, taču ir tieša kontrole attiecībā uz darba nosacījumiem un atalgojumu”. Uz šī pamata Komisijas norādīja, ka “jēdziens “ekonomiski atkarīga pašnodarbinātība” attiecināms uz situācijām, kuras ir starp diviem vispāratzītiem darbības veidiem – pakļauts darbs un neatkarīgs individuālais darbs. Šīs kategorijas nodarbinātajiem nav darba līguma. Uz minētajām personām var neattiekties darba likumdošana, jo tās strādā “pelēkajā zonā” starp darba likumu un komerclikumu. Kaut gan formāli minētās personas ir “individuālā darba veicēji”, tās ir ekonomiski atkarīgas no viena vadītāja vai pastāvīga pircēja/darba devēja, kurš ir ienākumu avots. Šis fenomens ir skaidri jāatšķir no apzināti nepareizas individuālā darba klasificēšanas”.

3.2.5.

Šis jautājums apskatīts arī EESK atzinumā par zaļo grāmatu (9).

4.   Ekonomiski atkarīga pašnodarbinātība: juridisks fakts dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs

4.1.   Juridiska starpkategorija starp algotiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem

4.1.1.

No juridiskā viedokļa ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jēdzienu varētu uzskatīt par starpkategoriju starp algotu darba ņēmēju un pašnodarbinātu personu kategorijām.

4.1.2.

Līdz šim tikai dažas dalībvalstis, lai arī atšķirīgā veidā un apjomā, atzinušas ekonomiski atkarīgu pašnodarbināto kategoriju un cenšas izstrādāt tās definīciju. Nodarbināto starpkategorijā starp pašnodarbināto personu un algoto darba ņēmēju kategorijām rodas jaunas nodarbinātības formas, lai gan to darbības jomas un saturs dažādās valstīs ir atšķirīgs. Minēsim, piemēram, Vāciju, Austriju, Spāniju, Itāliju, Portugāli un Apvienoto Karalisti. Itālijā jēdziens “parasubordinēta nodarbinātība” attiecas gan uz nodarbinātajiem, kas noslēguši “koordinētas un pastāvīgas sadarbības līgumu”, gan tiem, kas noslēguši “sadarbības līgumu projekta ietvaros”. Apvienotajā Karalistē ir nošķirtas “worker” un “employee” kategorijas. “Worker” atšķirībā no algotiem darbiniekiem (employee) savu darbu veic, neesot darba devēja pakļautībā. Austrijā pastāv īpaši tiesību aktos atzīti līgumattiecību veidi, kas liecina par vispārēju izpratni par ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātību. Tas īpaši attiecas uz “brīvu pakalpojumu līgumiem”. Nodarbinātie, kuriem ir šāda veida līgumattiecības, atšķirībā no algotiem darba ņēmējiem parasti strādā tikai vienam klientam un atbilstoši noteiktam grafikam, tomēr tie nestrādā neviena pakļautībā. Vācijā lieto jēdzienu “darba ņēmējam pielīdzināma persona” (employee-like person). Šī nodarbināto kategorija, kas darba tiesību aktos nošķita no algotu darba ņēmēju kategorijas, attiecas uz personām, kuras uz komerclīguma vai pakalpojuma līguma pamata individuāli veic savu darbu, nealgojot nevienu darbinieku, turklāt 50 % no apgrozījuma tām nodrošina viens klients. Visjaunākā un vispilnīgākā ekonomiski atkarīgas nodarbinātības definīcija izstrādāta Spānijā. Noteikumos par pašnodarbinātām personām, kas pieņemti 2007. gadā, ekonomiski atkarīgas nodarbinātības definēšanai noteikti vairāki kritēriji. Par ekonomiski atkarīgu nodarbināto uzskata personu, kas parasti peļņas gūšanai personīgi un bez starpniekiem veic saimniecisku vai profesionālu darbību, strādājot vienam klientam — fiziskai vai juridiskai personai — no kura šis nodarbinātais ir ekonomiski atkarīgs un saņem vismaz 75 % no darba ienākumiem. Šāds statuss nav savienojams ne ar civiltiesisku, ne arī komercuzņēmumu (10).

4.1.3.

Ņemot vērā to valstu pieredzi, kurās jaunā juridiskā kategorija ir atzīta tiesību aktos, var izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, visos gadījumos ir atzīta jauna, no algotiem darbiniekiem, pašnodarbinātajiem un uzņēmējiem atšķirīga kategorija. Visu minēto valstu mērķis nebija pielīdzināt šīs pašnodarbinātās, bet ekonomiski atkarīgās personas algotiem darbiniekiem, bet gan piešķirt šai kategorijai īpašu statusu un atbilstošu aizsardzību, pamatojoties uz šīs nodarbināto kategorijas ekonomisko atkarību. Šā iemesla dēļ visos minētajos gadījumos ekonomiski atkarīga pašnodarbinātā statuss nav atkarīgs no tiesiskas pakļautības attiecībām. Un tieši tas vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu ir būtisks algota darba ņēmēja juridiskās definīcijas elements. Algots darba ņēmējs ir persona, kas darbu veic citas personas, proti, darba devēja, vadībā un uzraudzībā; šo situāciju raksturo vairāki kritēriji: algota darbinieka pienākums ir personīgi veikt darbu, noteiktu laiku strādāt vienam darba devējam, viņam nav atbildības par uzņēmuma finansiālo risku, darbu viņš veic citas personas labā utt. Ņemot vērā minētos kritērijus, var secināt, ka visi algotie darbinieki ir ekonomiski atkarīgi, turpretim ne visi ekonomiski atkarīgie pašnodarbinātie ir arī algoti darba ņēmēji.

4.1.4.

Protams, no šī apgalvojuma izriet nepieciešamība noteikt ekonomiskās atkarības definēšanas kritērijus. Tas ir grūts uzdevums, taču to atrisināt nav neiespējami, kā liecina to dalībvalstu prakse, kur jau pieņemts regulējums šajā jomā. Kritēriji, pirmkārt, var būt saistīti ar pašu nodarbināto personu: ekonomiski atkarīgus pašnodarbinātos var definēt kā personas, kuras pakalpojumu veic pašas personīgi, nealgojot citus darba ņēmējus (galvenokārt, Spānijas piemērs). Otrs kritērijs, ko piemēro kopā ar iepriekšminēto, saistīts ar ekonomiskas atkarības situāciju. Kritēriji var būt saistīti ar apgrozījuma daļu, ko iegūst no viena klienta (tātad ir jānosaka precīza apgrozījuma daļa, kas raksturo ekonomisku atkarību); kritēriji var būt arī atkarīgi no nodarbinātā un klienta līgumattiecību ilguma (jo ilgāks ir šis periods, jo izteiktāka varētu būt ekonomiskā atkarība no klienta). Šo kritēriju izmanto Itālijā, lai atzītu “koordinētu un pastāvīgu sadarbību”. Dažkārt eksperti, kas šo jautājumu pētījuši, iesaka vēl vienu kritēriju. Profesors Perulli  (11) uzskata, ka nodarbināto var klasificēt kā ekonomiski atkarīgu tikai tad, ja viņa darba organizācija ir atkarīga no klienta uzņēmējdarbības, t.i., nodarbinātajam ir ierobežota piekļuve tirgum, jo visa darba organizācija (materiāli un tehnoloģijas) paredzēta viena klienta prasību izpildei.

4.2.   Ekonomiski atkarīgo pašnodarbināto aizsardzība

4.2.1.

Valstīs, kur atzīts, ka starp algotu darba ņēmēju un pašnodarbināto personu kategorijām ir vēl viena nodarbināto starpkategorija, vērojams, ka ekonomiskā atkarība ir saistīta ar zināmu tiesību atzīšanu, kādas nav pašnodarbinātām personām, tomēr šīs tiesības arī nav tik plašas kā algotiem darba ņēmējiem. Ekonomiski atkarīgo pašnodarbināto tiesības var būt saistītas ar sociālo aizsardzību. Tās var arī atvasināt no garantijām, kas darba tiesībās noteiktas darba ņēmējiem. Tādā gadījumā tās var piemērot darba ņēmēja un klienta individuālajām attiecībām (ienākumu minimums, darba laika ilgums utt.), bet tās var attiecināt arī uz ekonomiski atkarīgu pašnodarbināto tiesībām veidot organizācijas un kopīgi rīkoties savu profesionālo interešu aizstāvībai un ievērošanai. Tas liecina, ka atkarība no kāda cita, pat ja tā ir tikai ekonomiska un nevis juridiska, pamato nepieciešamību noteikt īpašu aizsardzību.

4.2.2.

Attiecīgo valstu sociālās aizsardzības sistēmā var būt sociālās aizsardzības starplīmenis, kas nodrošina plašāku aizsardzību nekā “parastām pašnodarbinātām personām”. Itālijā tas attiecas uz nodarbinātajiem, kuri noslēguši “sadarbības līgumu projekta ietvaros”, piešķirot viņiem aizsardzības garantijas grūtniecības, slimības, nelaimes gadījumu darbā un pensijas gadījumā. Minētās garantijas arvien vairāk līdzinās tām, ko saņem algoti darba ņēmēji. Arī Apvienotajā Karalistē “workers” saņem pabalstu slimības gadījumā.

4.2.3.

No profesionālo darbību reglamentējošo noteikumu viedokļa ekonomiski atkarīgie pašnodarbinātie, lai arī viņi nav algoti darba ņēmēji, parasti saņem daļu no aizsardzības, kas paredzēta algotiem darba ņēmējiem.

4.2.4.

Jāatzīmē, ka sociālās aizsardzības apjoms ekonomiski atkarīgiem pašnodarbinātajiem dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs. Apvienotajā Karalistē “workers” ir tiesības uz sociālo aizsardzību attiecībā uz minimālo algu, darba laiku un atvaļinājumu. Spānijā 2007. gadā pieņemtie noteikumi ir vēl tālejošāki, atzīstot pašnodarbināto personu — tiesības, kas saistītas ar profesionālo darbību: tiesības uz atpūtu, tiesības uz atvaļinājumu; — tiesības pašnodarbinātās personas un pasūtītāja noslēgtā līguma laušanas gadījumā: piemēram, ir noteikta prasība, ka klients var lauzt līgumu tikai tad, ja tam ir pienācīgs pamatojums. Ja klients nevar sniegt atbilstošu līguma laušanas pamatojumu, nodarbinātajam ir tiesības saņemt kompensāciju.

4.2.5.

Saskaņā ar Padomes 2003. gada 18. februāra ieteikumu ne vien ekonomiski atkarīgiem pašnodarbinātajiem, bet visām pašnodarbinātajām personām Eiropas Savienībā būtu jānodrošina obligātais sociālās aizsardzības līmenis, piemēram, sociālā apdrošināšana, profesionālā izglītība, arodriska profilakses pieejamība. Tādejādi tiktu nodrošināta sociālā pamataizsardzība visiem nodarbinātajiem neatkarīgi no viņu profesionālās darbības juridiskās formas.

5.   Problēmas saistībā ar ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības atzīšanu

5.1.   Algots darbs un ekonomiski atkarīga pašnodarbinātība: konkurence vai savstarpēja papildināmība?

5.1.1.

Kā jau noskaidrojām, ekonomiski atkarīga pašnodarbinātība ir atzīta tikai dažu Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību aktos. Ekonomiskā un sociālā situācija dažādās valstīs ir atšķirīga, tāpēc vērojama pamatota piesardzība attiecībā uz šādu “starpkategoriju”. Arī tad, ja šī juridiskā kategorija tiks precīzi definēta, ir pamats bažām, ka ar ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības atzīšanu personas, kuras līdz šim bija algoti darba ņēmēji, nonāks ekonomiski atkarīga pašnodarbinātā statusā, piemēram, saistībā ar uzņēmumu ārpakalpojumu stratēģiju. Zināmā mērā šāds risks vērojams Itālijā. Lai fiktīvus pašnodarbinātos padarītu par algotiem darba ņēmējiem, Itālijas valdība 2003. gadā ieviesa projektu sadarbības līgumus. No 2003. līdz 2005. gadam ievērojami palielinājās parasubordinētu nodarbināto skaits. Ņemot vērā šīs bažas, vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs valdības vai sociālie partneri stingri iebilst pret starpkategoriju izveidi starp algotiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem. Britu tirdzniecības savienības kongress (TUC) 2009. gadā pieņēma priekšlikumu, kurā ieteikts Apvienotajā Karalistē noteikt tikai divus nodarbinātības statusus: algots darba ņēmējs un pašnodarbināta persona.

5.1.2.

Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumus, protams, nevar risināt pilnībā šķirti no fiktīvas pašnodarbinātības problēmām, kas vērojamas daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Būvniecības nozarē šī nelikumīgā prakse ir tik ļoti izplatīta, ka nesen šīs nozares Eiropas sociālie partneri pat pieņēmuši vienotu nostāju šajā jautājumā. Nenoliedzami praksē ir gadījumi, kad nodarbinātais formāli ir pašnodarbināta persona (galvenokārt, pusēm vienojoties par nosaukumiem līgumā), bet savu darbību veic atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā algots darba ņēmējs. Šādas situācijas parasti atbilst pieņēmumam, ka darba devējs darbību klasificē kā pašnodarbinātību, lai izvairītos no darba tiesību un sociālā nodrošinājuma tiesību piemērošanas. Šajā sakarā Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) (12) Ieteikumā Nr.198 dalībvalstu valdības aicinātas tiesību aktos skaidri noteikt algota darba attiecību kritērijus, lai novērstu fiktīvu pašnodarbinātību. Tas, protams, ir būtisks jautājums. Taču tas ir no ekonomiski atkarīgas nodarbinātības atšķirīgs jautājums. Arī valstīs, kur šī nodarbinātības forma ir juridiski atzīta, tiesību aktos tā ir skaidri nošķirta no algota darba. Citiem vārdiem sakot, ekonomiski atkarīgas nodarbinātības statusa esamība nav iedomājama bez skaidras, no algota darba statusa atšķirīgas definīcijas. Šajā sakarā liela nozīme ir tiesiskās pakļautības kritērijiem. Ja kādas personas darba nosacījumi atbilst algota darba ņēmēja darba nosacījumiem, tad viņu nevar atzīt par ekonomiski atkarīgu pašnodarbināto. Tas nozīmē, ka saskaņā ar SDO ieteikumu valstu tiesību aktos ir jāiekļauj iespējami skaidra un precīza algota darba definīcija. Proti, būtu skaidri jānošķir ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātību no algota darba, un tātad – abi jēdzieni precīzi jādefinē. Šajā nolūkā ir vajadzīgi arī efektīvi tiesību aktu ievērošanas kontroles līdzekļi. Pie šādiem nosacījumiem ekonomiski atkarīgu pašnodarbināto statusa atzīšana ļautu labāk aizsargāt nevis fiktīvus pašnodarbinātos, bet patiesi pašnodarbinātas personas, un vienlaikus būtu par papildinājumu algota darba ņēmēja statusam.

5.1.3.

Turklāt ar ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības atzīšanu pastāv bažas par iespēju, ka klienta un ekonomiski atkarīga pašnodarbinātā savstarpējās darījumu attiecības kļūst ilglaicīgas, un galarezultātā ekonomiski atkarīgs pašnodarbinātais faktiski pastāvīgi strādā sava klienta labā. Ja sākotnējās darījumu attiecības turpinās īsāku vai ilgāku laiku, būtu jāparedz nosacījumi un līdzekļi, lai ekonomiski atkarīgs pašnodarbinātais kļūtu par sava bijušā klienta, tagad darba devēja, algotu darba ņēmēju. Piemēram, varētu slēgt komerclīgumus ar vienu un to pašu klientu konkrētā laika posmā, tādējādi pārklasificējot pušu attiecības par darba attiecībām. Tas ir jo īpaši nepieciešams tādēļ, ka daudzos gadījumos pāreja uz ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātību nav brīvprātīga izvēle, bet to ir noteikuši ārējie faktori, piemēram, ražošanas ārpakalpojumi vai uzņēmuma restrukturizācija, kā rezultātā darbinieki tiek atlaisti.

5.2.   Iespējas, ko paver ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības atzīšana

5.2.1.

Ekonomiski atkarīgu pašnodarbināto statusa atzīšana visās dalībvalstīs, kur tas jau veikts, ir līdzeklis, kā sniegt lielāku tiesisko aizsardzību pašnodarbinātajiem, kuri nav algoti darba ņēmēji un kuri tomēr nevar saņemt ekonomisko aizsardzību, kādu tie saņemtu, ja tiem būtu iespēja strādāt vairākiem pasūtītajiem. Līdz ar to ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības atzīšana ne vien paplašinātu šo nodarbināto aizsardzību no sociālā nodrošinājuma un nodarbinātības statusa viedokļa, bet arī veicinātu uzņēmējdarbību un tās brīvību. Ekonomiski atkarīgu pašnodarbināto uzņēmējdarbību varētu veicināt arī īpaši atbalsta pasākumi (padomi, finansiāls atbalsts), kas ļautu tiem attīstīt uzņēmējdarbību un gala rezultātā atbrīvoties no ekonomiskās atkarības.

5.2.2.

Visbeidzot, risinot ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumus, jāpatur prātā arī patērētāju intereses. Pakalpojumu sniegšana patērētājam bieži vien ir saistīta ar apakšuzņēmēju ķēdes izveidi, kurā iesaistītas gan pašnodarbinātas personas, gan ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātas personas. Ja patērētājs sazinās ar lielu uzņēmumu kādas iekārtas (piemēram, gāzes, elektrības, telefona vai digitālās televīzijas) uzstādīšanai, kādas ierīces pārbaudei vai remontam parasti šo pakalpojumu pēc lielā uzņēmuma pieprasījuma veiks pašnodarbināta persona, kas būs pilnā mērā atbildīga par pakalpojuma kvalitāti. Ņemot vērā oligopolo vidi un lielo uzņēmumu dominējošo stāvokli tirgū, tiem ir iespēja izvirzīt apakšuzņēmējiem ļoti stingrus cenu nosacījumus, tādējādi ievērojami samazinot konkrētā pakalpojuma sniegšanas rentabilitāti. Šādā gadījumā pašnodarbinātai personai ir jāizvēlas: vai nu panākt nepieciešamo rentabilitātes līmeni, vai sniegt kvalitatīvu pakalpojumu. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības atzīšana, lai līdzsvarotu nodarbinātā un pasūtītāja līgumattiecības, mazinātu ekonomisko spiedienu uz nodarbināto un sekmētu kvalitatīvāku pakalpojumu sniegšanu galapatērētājam.

5.3.   Ekonomiski atkarīga pašnodarbinātība — Eiropas mērogā risināms jautājums

5.3.1.

Nodarbinātības statusu atšķirības dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs noteikti ietekmē Eiropas tirgus darbību, īpaši pārrobežu pakalpojumu gadījumos. Tas vērojams gadījumos, kad vienas dalībvalsts pašnodarbināta persona sniedz pakalpojumus citā dalībvalstī, jo uz šo pašnodarbināto personu, kas nav algots darba ņēmējs, tiks attiecināti viņa izcelsmes valsts noteikumi (13). Ņemot vērā šo situāciju, jautājums ir jārisina Eiropas mērogā.

5.3.2.

Vispārīgā nozīmē — 2007. gada oktobrī publicētajā Eiropas sociālo partneru kopīgajā analīzē (14) apstiprināta tendence par nodarbinātības koncentrēšanos pakalpojumu nozarē. Tas notiek tādēļ, ka pārmaiņas ir skārušas ražošanas organizācijas. Šī analīze liek domāt, ka, ņemot vērā mūsdienīgas darba un ražošanas organizācijas formas, ir jāpārskata darba attiecību jēdzienu, skatot to ne vien tiesisko attiecību, bet plašākā izpratnē.

---

(1)  Galvenās problēmas, ar kurām saskaras Eiropas darba tirgus: Eiropas sociālo partneru kopīgi izstrādāta analīze.

(2)  Skat. Eiropas Darba attiecību novērošanas centra (EIRO) ziņojumu “Self-employed workers: industrial relations and working conditions” (Pašnodarbinātās personas: darba attiecības un darba apstākļi), 2009.

(3)  Skat. 2. zemsvītras piezīmē norādīto ziņojumu.

(4)  Brīvās profesijas definētas 2005. gada 7. septembra Direktīvas 2005/36/EK 43. apsvērumā.

(5)  EUROSTAT ņemtas vērā dažādas šī jēdziena definīcijas.

(6)  Vairākas šā ieteikuma daļas ir cieši saistītas ar šajā atzinumā apskatīto jautājumu:

—	Ieteikumā atzīts, ka vienā darbavietā strādā gan pašnodarbinātas personas, gan algoti darba ņēmēji (4. un 5. apsvērums).

—	Ieteikumā norādīts, ka parasti nodarbinātie, kas savu profesionālo darbību veic, neslēdzot darba attiecības ar darba devēju, nav aizsargāti (5. apsvērums).

—	Ieteikumā arī uzsvērts, ka pašnodarbinātās personas var būt pakļautas tādiem pašiem veselības apdraudējumiem kā algoti darbinieki (6. apsvērums).

—	Noslēguma ieteikumos norādīts, ka jāveic pasākumi, lai ar pārstāvības organizāciju starpniecību padziļinātu šīs kategorijas nodarbināto izpratni par minēto problēmu.

(7)  “Transformation of labour and future of labour law in Europe” [Nodarbinātības pārveidošana un turpmākās darba tiesības Eiropā], Eiropas Komisija, 1999. gads.

(8)  Zaļā grāmata “Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas”, COM(2006) 708 galīgā redakcija.

(9)  EESK atzinums par tematu “Zaļā grāmata — Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas”, Ziņotājs – Retureau kgs, 30.5.2007, (OV C 175, 27.7.2007., 65. lpp.), 3.1.4. punkts.

(10)  Skatīt Spānijas 2007. gada 11. jūlija likuma par pašnodarbināto statusu 11. pantu.

(11)  A. Perulli ziņojums Eiropas Komisijai “Ekonomiski atkarīga/parasubordinēta nodarbinātība: tiesiskie, sociālie un ekonomiskie aspekti”, 2003. gads.

(12)  SDO 2006. gada Ieteikums Nr. 198. par darba attiecībām.

(13)  Skat. Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū 87. apsvērumu.

(14)  Galvenās problēmas, ar kurām saskaras Eiropas darba tirgus: Eiropas sociālo partneru kopīga analīze.

---

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/53

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma” ”

COM(2009) 163 galīgā redakcija

2011/C 18/09

Ziņotāja: María Candelas SÁNCHEZ MIGUEL

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 22. aprīlī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma””

COM(2009) 163 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 25. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. aprīlī un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 141 balsi par, 1 pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.

Pašreizējā KZP liecina, ka iepriekšējā KZP reforma 2002. gadā problēmas nav atrisinājusi. Tāds ir svarīgākais secinājums Komisijas Zaļajā grāmatā par Kopējās zivsaimniecības politikas reformu. Veiktās izmaiņas nav būtiski ietekmējušas tādu problēmu risināšanu kā zvejas flotu jaudas pārpalikums, pārzveja un nozvejas apjoma samazināšanās. Komisija norāda, ka, ierosinot jaunu reformu, iecerēts novērst iepriekšējo reformu nepilnības, proti, nerīkoties “fragmentāri un pakāpeniski”.

1.2.	EESK iesaka īstenot pasākumus, kas neapdraud nodarbinātību un teritoriālo kohēziju, kā arī izvirzīt stratēģiskus mērķus, kas neizjauc ekonomiskās, sociālās un vides dimensijas līdzsvaru, nodrošinot un veicinot atbildīgu un ilgtspējīgu rīcību visos zivsaimniecības posmos.

1.3.

KZP turpmākās reformas laikā lielāka uzmanība būtu jāpievērš šādiem jautājumiem: — atšķirīga zvejas režīma noteikšana mazapjoma flotēm; — sociālo jautājumu risināšana, saskaņojot noteikumus, kas attiecas uz zvejnieku darba apstākļiem; — tirgus nosacījumu un uzņēmējdarbības prakses uzlabošana; — KZP un jūras vides politikas saskaņotība; tāpēc ir vajadzīgi arī plašāki un kvalitatīvāki pētījumi, kurus var izmantot zivsaimniecības politikā; — KZP pilnīga integrācija starptautisko organizāciju sistēmā (ANO, FAO (ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija).

2.   Juridiskie pamatnoteikumi.

2.1.

Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. panta 1. punkta d) apakšpunktam “Savienībai ir ekskluzīva kompetence (…) jūras bioloģisko resursu saglabāšanā saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku”. Pēc Zaļās grāmatas apspriešanas, veidojot politiku, būtu lietderīgi ņemt vērā valdību un citu ieinteresēto personu paustos viedokļos, lai panāktu vispārēju tiesiskā regulējuma ievērošanu.

2.2.

Kopš Regulas (EK) 2371/2002 stāšanās spēkā Komisija ir uzlabojusi stāvokli zivju resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas jomā, apstiprinot resursu pārvaldības un atjaunošanas plānus, kā arī pieņemot kontroles un īstenošanas noteikumus. Komisija arī publicējusi vairākus svarīgus paziņojumus, piemēram, Paziņojumu par tiesībpamatotas pārvaldības instrumentiem zivsaimniecībā (COM(2007) 73) un centusies novērtēt pašreizējās valstu sistēmas un apsvērt iespējas paaugstināt to efektivitāti, sekmējot paraugprakses apmaiņu.

3.   Zaļajā grāmatā minēto jautājumu analīze un risinājumi.

3.1.   Risinājumi strukturālajām problēmām, kas ietekmē KZP.

3.1.1.   Flotes jaudas pārpalikums — panākt rentabilitātes un ilgtspējīgas nodarbinātības līdzsvaru.

3.1.1.1.

EESK daļēji piekrīt Komisijas veiktajam stāvokļa novērtējumam un atzīst, ka Eiropā ir vērojams būtisks zvejas flotes jaudas pārpalikums (sevišķi, ņemot vērā tehnoloģisko attīstību), kas līdz šim nav pietiekami mazinājies. Nedrīkstam tomēr izdarīt vispārinātus secinājumus, un nedaudz jālabo Komisijas pārlieku negatīvais novērtējums, jo vairākas dalībvalstis flotes jaudu vairāk vai mazāk ir samazinājušas. Lai kāds būtu stāvokļa vērtējums, pieejamie dati par dalībvalstu flotu pašreizējo stāvokli būtu jāatjaunina.

3.1.1.2.

EESK atbalsta ieceri pieņemt attiecīgus tiesību aktus, lai samazinātu flotes jaudu, un uzsver, ka jāstiprina pārvaldības un kontroles pasākumu ietekme, izstrādājot dalībvalstu un ES kopīgi finansētus pielāgošanās plānus. Jauda jāsamazina ar tādām metodēm, ar kurām var panākt līdzsvaru starp zvejas iespējām, no vienas puses, un ekoloģiskajiem un sociālajiem aspektiem, no otras puses. Cenšoties nodrošināt šo līdzsvaru, būtu jāpanāk atbilstība ekoloģiskajām un sociālajām prasībām. Tas attiecas, piemēram, uz kuģiem, kuros izmanto neselektīvus zvejas rīkus vai zvejas rīkus, kas kaitē videi, un kuģiem, kas patērē daudz enerģijas vai, ņemot vērā nozvejas apjomu, nodrošina pārāk maz darba vietu. Ar piesardzību jāapsver iecere par fonda izveidi vienreizēja atbalsta sniegšanai kuģu ekspluatācijas pārtraukšanas gadījumā. Nododot kuģus metāllūžņos, rodas sociālie zaudējumi, kas būtu jāņem vērā. Pārtraucot zvejas kuģu ekspluatāciju, bieži samazinās darbavietu skaits un nodarbinātajiem zvejniekiem citas iespējas netiek piedāvātas. EESK neiebilst pret Komisijas ierosinājumu izveidot ekspluatācijas pārtraukšanas fondu, kas varētu būt lietderīga iecere, ja vien labumu gūst ne tikai kuģu īpašnieki, bet arī darba ņēmēji, kuru darba vietas ir apdraudētas. No Kopienas fonda būtu jāfinansē sociāli pasākumi, piemēram, atbalsts apmācībai un pārkvalifikācijai, lai novērstu neatgriezenisku darba zaudēšanu. EESK tomēr piekrīt viedoklim, ka jānodrošina nozares ekonomiskā stabilitāte un jānovērš atkarība no publiskajām subsīdijām, kuras būtu jāparedz tikai kā pagaidu pasākums līdz brīdim, kad nozare būs pārvarējusi strukturālās grūtības.

3.1.1.3.

EESK piekrīt, ka flotes jaudas pārpalikumu var samazināt ar tirgus instrumentiem, piemēram, zvejas tiesību nodošanu. Lai gan Komiteja atzīst, ka ar šādam pārvaldības metodēm dažās valstīs ir izdevies samazināt noteiktu zvejas veidu jaudu, tā uzskata, ka Komisijai būtu jāpierāda šādu pasākumu pamatotība un precīzāk jāinformē par aizsardzības un drošības pasākumiem, kurus tā iecerējusi īstenot, lai nepieļautu nevēlamu ietekmi uz nodarbinātību un teritoriālo plānošanu, un tādējādi mazinātu risku, ka zvejas tiesības varētu piederēt tikai nedaudziem lieliem uzņēmumiem, kas kaitētu mazāku zvejnieku kopienu interesēm.

3.1.2.   Politisko mērķu precizēšana

3.1.2.1.

EESK uzskata, ka zivsaimniecības ilgtspējīgu attīstību nevajadzētu veicināt, izvirzot stratēģiskus mērķus, kuri nav vienlīdz nozīmīgi. Komiteja atbalsta līdzsvarotu pieeju, par vienlīdz svarīgiem atzīstot ekonomiskos, sociālos un ekoloģiskos aspektus. EESK norāda, ka Zaļajā grāmatā, tāpat kā 2002. gadā īstenotajā reformā, pietiekama uzmanība nav pievērsta turpmākās KZP sociālajai dimensijai, kas nav skaidri atzīta par vienu no stratēģiskajiem pamatmērķiem.

3.1.2.2.

Līdztekus pastāvīgai zvejas resursu uzlabošanai un uzturēšanai tādā līmenī, kas neapdraud to ilgtspējību, jāveic arī sociālās un ekonomiskās ietekmes novērtējums, lai nozarei varētu sniegt finansiālu atbalstu, kas savukārt jāvirza uz nodarbinātību un uzņēmumu ieguldījumiem inovācijā un attīstībā, kā arī profesionālajā apmācībā. Savukārt zivju krājumu atjaunošanas periodā zvejniekiem ir jānodrošina pienācīgs atalgojums.

3.1.3.   Lēmumu pieņemšanas kārtības uzlabošana.

3.1.3.1.

EESK pilnībā atbalsta ieceri pārskatīt lēmumu pieņemšanas kārtību, lai panāktu, ka politika ir vieglāk saprotama, efektīvāka un rada mazākas izmaksas. Par pamatprincipiem un mērķiem būtu jālemj Padomei un Eiropas Parlamentam, bet to īstenošana būtu jāuztic dalībvalstīm, Komisijai un, iespējams, jaunām decentralizētām lēmumu pieņemšanas struktūrām, kuras pārstāv visas ieinteresētās personas vietējā līmenī. Decentralizējot tehnisko jautājumu izlemšanu (mikropārvaldība), lēmumu pieņemšanā iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības, un tas ir pareizs risinājums. Tā kā kopīgas ekosistēmas un zivju krājumi aptver plašas teritorijas, Komiteja atzinīgi vērtē ieceri, ka dalībvalstīm būtu jāuzņemas KZP pamatprincipu un noteikumu pārvaldība, cieši sadarbojoties jūras vides reģionu līmenī.

3.1.3.2.

Pieņemot lēmumus, būtu jāņem vērā attiecīgo konsultatīvo struktūru, proti, Zvejniecības un akvakultūras padomdevējas komitejas (ACFA) un reģionālo konsultatīvo padomju izstrādātie atzinumi. Jāņem vērā arī Jūras zvejniecības nozaru sociālā dialoga komitejas iniciatīvas un atzinumi.

3.1.4.   Aicinājums nozarei uzņemties lielāku atbildību KZP īstenošanā.

3.1.4.1.

EESK atzinīgi vērtē ieceri ieinteresētajām personām uzticēt lielāku atbildību. To varētu panākt, ieviešot resursu pārvaldības sistēmu, kuras pamatā atbilstoši vietējiem apstākļiem ir nododamas, individuālas vai kolektīvas zvejas tiesības, vienlaikus gan ievērojot 3.1.1.3. punktā minētos ieteikumus.

3.1.5.   Noteikumu ievērošanas kultūras iedibināšana.

3.1.5.1.

EESK uzskata, ka jāpilnveido un finansiāli jāatbalsta datu vākšanas sistēmas, kas ieviestas, lai panāktu noteikumu ievērošanu. Zvejas nozare jārosina uzņemties lielāku atbildību šajā jomā (sk. 3.1.4. punktu). Lai paaugstinātu efektivitāti, kontroles mehānismu ieviešana vienlaikus būtu jāīsteno dalībvalstīm, Komisijai un Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūrai, pēc iespējas plašāk iesaistot arī ieinteresētās personas. Komitejas atzinumā (1) jau norādīts, ka tā atbalsta ieceri noteikt kārtību, kas paredz, ka piekļuve Kopienas finansējumam ir atkarīga no kontroles pienākumu efektīvas izpildes.

3.2.   Zivsaimniecības pārvaldības turpmāka uzlabošana Eiropas Savienībā.

3.2.1.

EESK vēlas izteikt šādas vispārīgas piezīmes par jautājumiem, kas apspriesti Zaļajā grāmatā par zivsaimniecības pārvaldības uzlabošanu Eiropas Savienībā. 3.2.1.1. Lai zivsaimniecības resursus izmantotu iespējami efektīvāk, EESK atbalsta ieceri līdz 2015. gadam minētos resursus pārvaldīt, cenšoties atjaunot zivju krājumus līdz maksimālajam ilgtspējīgas nozvejas apjomam, taču pēc tam izvirzīt konservatīvāku pārvaldības mērķi, kas mazinātu krājumu izsīkšanas risku un nodrošinātu zvejniecības rentabilitātes paaugstināšanos. Tas attiecas arī uz jaukto zveju, taču jāīsteno elastīgāki pasākumi, kas ļautu izvairīties no nelabvēlīgas ekonomiskās vai sociālās ietekmes. Komiteja arī atbalsta pašreizējos centienus pilnībā novērst izmetumus. 3.2.1.2. EESK neiesaka pārsteidzīgi pārskatīt resursu pārvaldības kārtību, kuras pamatā ir kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) princips un kvotu sistēma. Lai gan šai kārtībai ir arī trūkumi, citas kārtības noteikšana būs saistīta ar grūtībām. Citus priekšlikumus — dot priekšroku pārvaldībai, kuras pamatā ir zvejas piepūles uzraudzība vai arī zvejas tiesību ieviešana, — nevarēs īstenot, ja pirms tam netiks veikts rūpīgs pētījums par sociālo un ekonomisko ietekmi, pētījumā pamatojot, kāpēc resursu pārvaldības pamatstruktūra būtu jāmaina. 3.2.1.3. Komiteja vēlas arī norādīt, ka zvejas piepūles samazināšanai, nosakot pieļaujamo nozvejas dienu skaita ierobežojumus, būtu arī negatīva ietekme, jo strādājošie attiecīgajos darba periodos būtu pakļauti pārslodzei, kas veicina nogurumu un tāpēc palielina nelaimes gadījumu risku. 3.2.1.4. Otrkārt, EESK vēlas paust savu atturīgo nostāju pret zvejas tiesību piešķiršanu komerciālai izmantošanai, jo zivju resursi ir visas sabiedrības īpašums. Varētu paredzēt, ka zvejas tiesības var nodot uz gadu vai vairākiem gadiem, bet stingri jāievēro princips, ka kvotu pārvaldību veic valsts iestādes. Šāda sistēma būtu pielāgota vietējiem apstākļiem, un lēmumu par piekļuvi resursiem varētu pieņemt, pamatojoties uz ekoloģiskiem un sociāliem kritērijiem. Tomēr nebūtu pieļaujama individuālo vai kolektīvo zvejas tiesību pastāvīga nodošana vai tirdzniecība spekulatīvos nolūkos. 3.2.1.5. Lai nodrošinātu pārzvejas uzskaiti, nozvejotos lomus, kas pārsniedz kvotā noteikto apjomu, varētu atskaitīt no nākamā gada kvotas, turklāt ieņēmumiem no minēto produktu pārdošanas būtu jānonāk to zvejnieku rīcībā, kuri atsakās no viņiem piešķirtās kvotas daļas. 3.2.1.6. EESK uzskata, ka relatīvajai stabilitātei arī turpmāk jābūt vienam no KZP stūrakmeņiem. Komiteja tomēr norāda, ka minētais princips ir jāpārskata, ņemot vērā attīstības tendences kopš tā ieviešanas 1983. gadā. Par izmaiņām sistēmā dalībvalstīm jāvienojas sarunu ceļā. Pamatojoties uz sociāliem un ekoloģiskiem kritērijiem, vietējām un reģionālajām pašvaldībām varētu nodrošināt preferenciālu piekļuvi. 3.2.1.7. Jācenšas panākt, ka KZP kļūst par vienu no integrētās jūrniecības politikas (IJP) sastāvdaļām. EESK ierosina tiesību aktos noteikt, ka jūras teritoriju plānošanas procesā ir jākonsultējas ar zivsaimniecības un akvakultūras nozari, un turpmākajā KZP paredzēt kompensācijas mehānismus zivsaimniecības uzņēmumiem un to darbiniekiem, kas var zaudēt zvejas iespējas. Īpaši svarīgi ir veikt proaktīvus pasākumus profesionālās apmācības veicināšanai, piedāvājot arī integrētas apmācības kursus, un jāveicina zināšanu par jūras vidi visaptveroša apguve, lai sekmētu stabilu darba vietu radīšanu un pārkvalificēšanos ar mērķi apgūt citas jūrniecības nozarē vajadzīgas profesijas. 3.2.1.8. Vairāk līdzekļu jāpiešķir pētījumiem, kas uzlabo zināšanas par jūras vidi. Jāatzīst arī, ka ļoti vērtīgas ir zvejnieku zināšanas. 3.2.1.9. EESK norāda, ka finansiālā atbalsta jomā KZP mērķi nav sasniegti. Jāturpina īstenot ekonomiskās ilgtspējas mērķis, tomēr tirgus darbības principi ir būtiski jāpārskata. Jāizmanto arī publiskais finansējums, lai atbalstītu pāreju uz ilgtspējīgu saimniekošanu ES zvejniecības un zivju pārstrādes nozarē, vienlaikus ņemot vērā pārstrukturēšanas procesa sociālo un ekonomisko ietekmi. Visbeidzot, EESK atbalsta ciešas saiknes izveidi starp Kopienas finansējuma piešķiršanu un dalībvalstu īstenotajiem stratēģiskajiem mērķiem.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1.   Atšķirīgs režīms, lai aizsargātu piekrastes mazapjoma zvejas flotes?

4.1.1.

Piekrastes mazapjoma zvejniecība kā tieši, tā arī netieši nodrošina daudz darbavietu, un tai ir būtiska nozīme piekrastes reģionu sociālās un ekonomiskās pamatstruktūras veidošanā un stiprināšanā. Labvēlīgos apstākļos piekrastes mazapjoma zvejniecība var sekmēt strukturālās krīzes ekonomisko un sociālo seku pārvarēšanu no zivsaimniecības atkarīgajās kopienās. EESK tādēļ atbalsta priekšlikumu, ka šai nozarei ir vajadzīga atšķirīgas pieeja, taču nedrīkst pieļaut konkurences kropļojumus un jāņem vērā nozares īpatnības. Jāparedz un pienācīgi jāaizsargā piekrastes mazapjoma zvejniecības tiesības uz piekļuvi zvejas vietām, 12 jūras jūdžu ierobežojums un citas tiesības, ko var panākt, piešķirot šai nozarei noteiktu daļu no valsts kvotas. Komiteja tomēr norāda, ka jāvienojas par šā ļoti daudzveidīgā zvejas veida definēšanas kritērijiem (piemēram, zvejas apjoms, jūrā pavadītais laiks, attālums no krasta, saikne ar vietējām pašvaldībām u.c.), un tas būtu jādara vispiemērotākajā — vietējā, reģionālajā vai valstu — līmenī. Komiteja uzskata, ka piekrastes mazapjoma zvejniecības definīcija būtu jāizstrādā valsts vai vietējā līmenī, nemēģinot noteikt vienotu definīciju Kopienas līmenī.

4.2.   Sociālā dimensija atjauninātajā KZP.

4.2.1.

EESK uzskata, ka Zaļajā grāmatā kopumā nav pietiekami ņemti vērā KZP sociālie aspekti. Komisija tikai secina, ka nodarbinātības samazināšanās, jo īpaši zvejas nozarē, ir nenovēršama. Svarīgi apzināties, ka pēdējo desmit gadu laikā nodarbinātība zvejas nozarē ir samazinājusies par 30 %, un, tā kā darba vietu skaita samazināšanās šajā nozarē nelabvēlīgi ietekmē nodarbinātību arī dažādās sauszemes nozarēs (kā pārstrādes rūpniecībā, tā arī visās saistītajās iepriekšējā un nākamā posma nozarēs), šādas attīstības tendences sociālā ietekme rada nopietnas bažas.

4.2.2.

EESK uzskata, ka, īstenojot KZP reformu, mūsu uzdevums ir izstrādāt saskaņotu ilgtermiņa stratēģiju, lai nodrošinātu nozares sociālo ilgtspēju. Tā varēs panāk sociālo jautājumu horizontālu integrāciju dažādās KZP sadaļās. Komiteja vēlētos ieteikt vairākus nozares sociālo problēmu risinājumus. — Līdz šim nav izveidota sistēma profesionālās kvalifikācijas atzīšanai visās ES valstīs. Komisija tādēļ varētu apsvērt kvalifikācijas un diplomu atzīšanas sistēmas ieviešanu, kas sekmētu darba ņēmēju mobilitāti un mazinātu nelaimes gadījumu risku. — Zvejnieka profesija ir viena no bīstamākajām pasaulē. Lai attīstītu patiesu riska novēršanas kultūru, EESK ierosina apkopot saskaņotus statistikas datus par negadījumiem un to cēloņiem. Šādi dati ES līmenī pagaidām nav pieejami. Pamatojoties uz apkopotajiem datiem, varētu izstrādāt atbilstošus tiesību aktus, it īpaši — noteikumus attiecībā uz kuģiem, kuru garums nepārsniedz 15 metrus un uz kuriem pašlaik spēkā esošais tiesiskais regulējums neattiecas. Komiteja pauž nožēlu, ka dalībvalstīm nav izteikts konkrēts aicinājums ratificēt Konvenciju par zvejas kuģu apkalpes sagatavošanu, sertificēšanu un sardzes pildīšanu (STCW–F) vai Torremolinosas konvencijai par zvejas kuģu drošību pievienoto protokolu. — Pieskaroties darba apstākļu jautājumam, EESK norāda, ka nozares prestižs ir jāpaaugstina, atbilstoši iespējām nodrošinot pienācīgu atalgojuma līmeni. Vairākās ES dalībvalstīs sekmīgi darbojas atalgojuma sistēma, kas paredz līdzdalību peļņas sadalē un kas zvejas nozarē ir cieši iesakņojusies. Minētā sistēma darba ņēmējiem tomēr nenodrošina pienācīgus un regulārus ienākumus. Dažās dalībvalstīs zvejnieki ir atzīti par pašnodarbinātajiem (jo daļa viņu atalgojuma ir mainīga), un tāpēc sociālā nodrošinājuma sistēmu garantijas uz viņiem neattiecas. EESK tādēļ aicina Komisiju radīt pamatu ES tiesiskajam regulējumam, lai saskaņotu zvejnieku tiesības regulāri saņemt pienācīgu atalgojumu un efektīvu sociālo aizsardzību.

4.3.   Tirgus organizācijas un uzņēmējdarbības prakses uzlabošana.

4.3.1.

Zaļajā grāmatā norādīts, ka zvejas nozare saņem tikai nelielu daļu no tās cenas, ko patērētāji par zivīm maksā veikalos. Tirgus organizācija pašlaik ir neapmierinoša, un tādēļ nozares rentabilitāte ir zema. EESK uzskata, ka mazo pārdevēju skaits ir pārāk liels un lielo pircēju, kuri var ietekmēt cenas, ir pārāk maz, un tāpēc ir jāveic pasākumi, lai šo problēmu atrisinātu. Trūkst arī pietiekami spēcīgas politiskās gribas uzlabot pārredzamību un izsekojamību zvejniecības produktu tirdzniecībā. EESK tādēļ vēlas uzsvērt, ka svarīgi ir panākt noteikumu ievērošanu un visu zvejniecības un akvakultūras produktu no ES un trešām valstīm precīzu marķēšanu, lai patērētāji nesajauktu preces un saņemtu informāciju, kas ļauj pirkumus izvēlēties apzināti. Visbeidzot, Komiteja ierosina vairāk līdzekļu piešķirt pa sauszemi, jūras vai gaisa ceļu importētu produktu un saldētu produktu kontrolei un tam, lai nodrošinātu atbilstību marķēšanas noteikumiem (saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu).

4.4.   Vide un pētniecība.

4.4.1.

KZP ir atkarīga no citām politikas jomām, kuras būtiski ietekmē zivsaimniecības nozari un kurās arī nav sasniegti vēlamie rezultāti. Šāds piemērs ir jūras vides stratēģija (Direktīva 2008/56/EK). Ar minēto direktīvu bija iecerēts noteikt Kopienas rīcības pamatprincipus Eiropas jūras vides politikas jomā. Rīcība bija vajadzīga ne tikai apjomīgās naftas noplūdes dēļ pēc kuģu “Erika” un “Prestige” avārijām, tā ir vajadzīga arī tādēļ, ka pilsētās palielinās atkritumu daudzums, apbūves intensitāte un piekrastes teritorijas skar arī cita veida pārmaiņas.

4.4.2.

Arī klimata pārmaiņas ietekmē jūras vidi un var izraisīt temperatūras un piesārņojuma līmeņa paaugstināšanos un okeānu straumju izmaiņas. Visu šo apstākļu dēļ zivju krājumi pietiekami neatjaunojas un bioloģiskās atjaunošanās procesi nesniedz vēlamos rezultātus.

4.4.3.

Tā kā vides politika ir starpnozaru politika, tā ir jāintegrē arī kopējā zivsaimniecības politikā. EESK jau vairākkārt uzsvērusi, ka visas Eiropas rīcībpolitikas ir jāintegrē. Nav šaubu, ka KZP ir būtiska nozīme, īstenojot integrētu pieeju jūras vides aizsardzības jomā.

4.4.4.

Rādītāji, kas ļauj novērtēt jūras vides aizsardzības pasākumu efektivitāti, patiešām ir izstrādāti (2). Taču šie rādītāji ir jālieto, veicot uzraudzību starptautiskā līmenī, piemēram, zinātniskiem sadarbojoties Eiropas Vides aģentūrā vai Starptautiskajā jūras izmantošanas padomē.

4.4.5.

Lai jūras vidi varētu aizsargāt, būtiska nozīme ir informācijai, tādēļ ir tik svarīgi veikt pētījumus, izmantojot valsts līmenī apkopotos datus. EESK piekrīt viedoklim, ka pētniecība šajā jomā ir jāpaplašina, un atbalsta attiecīgu instrumentu ieviešanu, lai stiprinātu zinātnieku, zivsaimniecības nozares, atbildīgo iestāžu un ES sadarbību. Komiteja atzīmē, ka ļoti svarīgs ir paziņojums par tematu “Eiropas stratēģija jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai” (3), un uzskata, ka šādiem pētījumiem ir jāpiešķir finansējums, jo pamatprogrammā šiem mērķiem nav paredzēts pietiekami daudz līdzekļu.

4.4.6.

EESK tomēr uzskata, ka jūras zinātniskā un tehniskā izpēte jāveicina, ne tikai piešķirot finansējumu. Jāstimulē arī jauno zinātnieku pievēršanās minēto jautājumu izpētei, un jāizveido paraugprakses apkopošanas sistēma, kur lietderīgu informāciju varētu gūt atbildīgās iestādes, jo īpaši reģionālās zivsaimniecības pārvaldības organizācijas (RZPO), lai katrā jūras vides reģionā pārņemtu piemērotākos labas prakses piemērus. Pašlaik dažas dalībvalstis velta daudz pūļu, lai veicinātu ilgtspējīgu zvejas paņēmienu izmantošanu un noteiktu stingru kārtību, kas sekmēs jūras vides atjaunošanos.

4.5.   KZP starptautiskā dimensija un atbildīgas rīcības veicināšana.

4.5.1.

KZP reformai jāveicina atbildīga un ilgtspējīga zveja arī ārpus ES ūdeņiem. Tā kā ES aktīvi piedalās lēmumu pieņemšanā starptautiskajās organizācijās (ANO, FAO) un reģionālajās zivsaimniecības pārvaldības organizācijās, tā var būtiski sekmēt šo procesu, jo sevišķi efektīvāk kontrolējot tāljūras zveju un apkarojot nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju.

4.5.2.

Runājot par reģionālo zivsaimniecības pārvaldības organizāciju nozīmi, EESK norāda, ka ar KZP būtu jāveicina zvejas darbību ilgtspējīga pārvaldība kopumā, īpašu uzmanību veltot tādiem prioritāriem jautājumiem kā atbilstība, resursu apsaimniekošana ar pieejamajiem līdzekļiem un pārvaldības stiprināšana, izstrādājot ilgtermiņa apsaimniekošanas plānus un ekosistēmu aizsardzības stratēģijas.

4.5.3.

Komiteja pauž cerību, ka finansiālais un tehniskais atbalsts, ko sniegs zivsaimniecības partnerības nolīgumu izpildei, palīdzēs partnervalstīm veidot ilgtspējīgu zivsaimniecības politiku, vienlaikus pastiprinot uzraudzību un kontroli attiecīgo reģionu ūdeņos. Tādēļ, nodrošinot zivsaimniecības partnerības nolīgumos izvirzīto mērķu īstenošanas efektīvu uzraudzību, jāpanāk, ka ES sastāvā neietilpstošo partnervalstu iestādes uzņemas atbildību par Eiropas nodokļu maksātāju naudas pienācīgu izmantošanu. Lai uzlabotu piešķirto līdzekļu pārvaldību, EESK ierosina tos iezīmēt konkrētiem mērķiem, tādējādi panākot, ka saņemto finansējumu izmanto paredzētajiem nolūkiem. Tas palīdzēs uzlabot sociālos un nodarbinātības apstākļus attiecīgajās partnervalstīs.

4.5.4.

Komiteja aicina nodalīt, no vienas puses, ES flotes izmaksas par piekļuvi tāljūrai (procentuāla daļa no nozvejas kopējās vērtības), ko sedz kuģu īpašnieki, un, no otras puses, zivsaimniecības partnerības nolīgumos paredzētās iemaksas, ar kurām iecerēts sniegt atbalstu attīstībai. Sniedzot šādu atbalstu, jāapzinās, ka zivsaimniecības nozare ir ļoti svarīga, lai mazinātu nabadzību.

4.5.5.

EESK aicina pārstrukturēt zivsaimniecības partnerības nolīgumus, pienācīgu uzmanību veltot sociālajai dimensijai un izvirzot ilgtermiņa mērķi — darba ņēmējiem no ES un darba ņēmējiem no trešām valstīm nodrošināt vienādus darba apstākļus, samaksu un piekļuvi apmācībai. Komiteja arī aicina, pieņemot darbā zvejniekus no trešām valstīm, iedibināt sociālā dialoga un darba koplīgumu slēgšanas praksi, lai uz Eiropas kuģiem nodarbinātajiem apkalpes locekļiem nodrošinātu pienācīgus darba un dzīves apstākļus. Komiteja uzskata, ka minētais aspekts ir vēl jo svarīgāks tādēļ, ka Starptautiskā Darba organizācija (ILO) nav noteikusi, kādam jābūt zvejnieku atalgojuma minimālajam līmenim.

4.5.6.

EESK norāda — zivsaimniecības partnerības nolīgumos iekļautā sociālā klauzula, par kuru vienojušies Eiropas sociālie partneri, ir solis ceļā uz vietējo darba ņēmēju tiesību un viņu darba patiesās vērtības atzīšanu. Tā kā minētās klauzulas efektivitāte ir apšaubāma un būtu jānovērtē tās piemērošana, Komitejai šķiet, ka precīzāk jānosaka un jāpalielina klauzulas tiesiskais spēks.

4.6.   Ilgtspējīga akvakultūras attīstība.

4.6.1.

EESK uzskata, ka akvakultūra jāintegrē pārskatītajā KZP un tai jākļūst par vienu no pilntiesīgiem KZP pīlāriem. Šādi varētu novērst akvakultūras attīstības stagnāciju Eiropas līmenī. Jāsekmē metodes, kas uzlabo tās konkurētspēju, lai nozare atgūtu ekonomisko dzīvotspēju un spētu piedāvāt augsti kvalificētas darba vietas, ievērojot arī jūras vides aizsardzības noteikumus, kas attiecas uz vietējā ūdens kvalitāti, eksotisko sugu evakuāciju un ilgtspējīgu zveju, lai ražotu zivju miltus, zivju eļļu utt. Veicot tirgus uzraudzību, īpaša uzmanība jāvelta arī akvakultūras produktu kvalitātei. Noteikti būtu jāņem vērā EESK pašlaik izstrādātais atzinums par minēto tematu (NAT/445).

4.6.2.

EESK uzskata, ka jāuzlabo priekšstats par akvakultūru un zvejniecību un ar tām saistītajiem pārstrādātajiem produktiem, un tādēļ iesaka organizēt informācijas, apmācības un komunikācijas kampaņas, kas galvenokārt virzītas uz patērētājiem Eiropā.

---

(1)  OV C 277, 17.11.2009., 56. lpp.

(2)  CESE 1369/2002, 2.7.2. punkts.

(3)  COM(2008) 534.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/59

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei – Ilgtspējīgas nākotnes veidošana akvakultūrai – Jauns impulss Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai”

COM(2009) 162 galīgā redakcija

2011/C 18/10

Ziņotājs: José María ESPUNY MOYANO

Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 8. aprīlī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei – Ilgtspējīgas nākotnes veidošana akvakultūrai – Jauns impulss Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai”

COM(2009) 162 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 25. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 150 balsīm par, 1 pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   EESK atkārtoti pauž jau atzinumā par 2003. gada stratēģiju izteiktās bažas (1), jo akvakultūras konkurētspēja ES pazeminās neatbilstošas normatīvās sistēmas dēļ. Minēto nozari nevajadzīgi apgrūtina noteikumi dažādās jomās, radot papildu apgrūtinājumus tās attīstībai.

1.2.   EESK tāpēc pozitīvi vērtē Komisijas paziņojumu un uzskata, ka tas publicēts ļoti piemērotā laikā.

1.3.   Eiropas akvakultūras nozarē būtu jāatjauno ilgtspējīga izaugsme, kas dotu iespēju apmierināt pieprasījumu pēc uzturvērtīgiem, veselīgiem un drošiem ūdens cilmes produktiem. Atbilstoši attīstīta, minētā nozare sekmēs to reģionu sociālekonomisko attīstību, kuros tā izplatīta, veicinot nodrošinājumu ar stabilām, kvalitatīvām darba vietām un palīdzot novērst iedzīvotāju aizceļošanu no šiem reģioniem.

1.4.   EESK atkārtoti apliecina atbalstu vienotajam tirgum kā vienai no galvenajām ES vērtībām. Tādēļ Komiteja pauž bažas par tiesību aktu nekonsekvenci un saskaņotības trūkumu starp dalībvalstīm, tajā skaitā ūdens cilmes produktu marķēšanas jomā, kā arī par Eiropas vides tiesību aktu neviendabīgo interpretāciju, piemēram, attiecībā uz Natura 2000 tīklu vai Ūdens pamatdirektīvu.

1.5.   Ņemot vērā pieaugošo darbības apjomu piekrastes reģionos, ir svarīgi sekmēt saderīgu darbību sinerģiju, ieskaitot vides aizsardzību. Akvakultūrai paredzētu platību nepietiekamais apjoms ir viens no galvenajiem iemesliem nozares pašreizējai stagnācijai ES. EESK ierosina uzlabot un atvieglot licenču izsniegšanu un koncesiju piešķiršanu akvakultūras nozarē, kā arī vienkāršot un paātrināt procedūras, tādējādi nodrošinot licenču piešķiršanas termiņu saīsināšanu.

1.6.   EESK pauž bažas par to, ka ūdens cilmes produktu pašreizējais marķējums tirdzniecības vietās ir nepietiekams, tādēļ patērētājs nevar saņemt pilnīgu informāciju un izdarīt apzinātu pirkuma izvēli. Kā piemēru var minēt grūtības, kas rodas patērētājam, cenšoties atšķirt ES audzētus ūdens cilmes produktus no importētajiem, kā arī atšķirt svaigus ūdens cilmes produktus no atkausētiem.

1.7.   EESK pauž bažas, ka importētie ūdens cilmes produkti neatbilst ES sanitārajiem standartiem. Īpašu satraukumu rada atšķirīgie kritēriji, kas attiecas uz prasību norādīt produktu izcelsmi, jo tā ir vissvarīgākais posms pārtikas drošības ķēdē. Rodas jautājumi arī par sociāli profesionālajiem nosacījumiem, piemēram, nepilngadīgo nodarbināšanu vai darbu verdzībai līdzīgos apstākļos.

1.8.   Akvakultūras nozarē ražo kvalitatīvus pārtikas produktus ūdens vidē, un tā nav savienojama ar izpostītu vai piesārņotu vidi. Tādēļ ir jānodrošina ES ūdeņu labs stāvoklis.

1.8.1.   Vides aizsardzība ir viena no ES prioritātēm. Tomēr tam nevajadzētu kavēt tādu darbību īstenošanu, kuras ir saderīgas ar pasākumiem vides aizsardzības jomā. Eiropas Komisijai jācenšas skaidrot svarīgākie tiesību akti vides aizsardzības jomā, jo īpaši par Natura 2000 tīklu, un to savstarpējā saistība un saderība ar akvakultūru.

1.8.2.   EESK rosina veicināt ūdens cilmes produktu ekomarķējumu. Tas dotu iespēju īpaši izcelt un sekmēt tādu ūdens cilmes produktu ekoloģisko izcilību, kas ražoti atbilstīgi pārvaldītās audzētavās, kurās galvenā uzmanība pievērsta ilgtspējīgai attīstībai.

1.9.   Ņemot vērā Eiropas akvakultūras inovatīvo raksturu, EESK uzsver, ka ir jāveicina pētniecība un tehnoloģiju izstrāde minētajā nozarē. Nesen izveidotā Akvakultūras tehnoloģijas un inovāciju platforma ir lielisks pamats, lai to īstenotu.

1.10.   Dzīvnieku veselības jomā EESK pauž bažas par sertificētu veterināro medikamentu trūkumu akvakultūras nozarē.

2.   Komisijas paziņojuma kopsavilkums.

2.1.   Komisijas paziņojuma mērķis ir noteikt akvakultūras nozares stagnācijas cēloņus ES un atjaunot nozares attīstību. Šim nolūkam Komisija ir izstrādājusi priekšlikumu, kurā iekļauti trīs aspekti: konkurētspējas veicināšana, apstākļu radīšana ilgtspējīgai izaugsmei, kā arī nozares tēla un pārvaldības uzlabošana.

2.2.   Komisija ierosina sekmēt ES ūdens cilmes produktu konkurētspēju, izstrādājot konkurētspējīgu, inovācijas atbalstītu akvakultūras nozari.

2.2.1.   Ilgtspējīgai akvakultūras attīstībai jābūt balstītai uz . Lai to panāktu, Komisija veicinās iniciatīvas pētniecības, tehnoloģiju izstrādes un investīciju jomās ar mērķi sekmēt pētniecības infrastruktūru attīstību, un piešķirs atbilstošus resursus.

2.2.2.   Komisija ierosina uzskatīt akvakultūras nozari par līdzvērtīgu konkurentu cīņā salīdzinot ar citām saimnieciskajām darbībām un radīt sinerģijas starp darbībām.

2.2.3.   Eiropas akvakultūras nozarei jāspēj reaģēt uz , pielāgoties mainīgajām tirgus prasībām un ar līdzvērtīgiem nosacījumiem sadarboties ar citiem dalībniekiem tirdzniecības ķēdē. Tādēļ Komisija pievērsīsies akvakultūras vajadzībām, jo īpaši saistībā ar ražotāju organizācijām, profesionālajām apvienībām, patērētājiem paredzētu informāciju un tirgvedības instrumentiem.

2.2.4.   Akvakultūras paver paplašināšanās un eksporta iespējas tiem sektoriem, kas saistīti ar šo nozari. Tādēļ Komisija sekmēs ilgtspējīgas akvakultūras attīstību trešās valstīs.

2.3.   Komisijas mērķis ir radīt ilgtspējīgai akvakultūras izaugsmei nepieciešamos apstākļus, nodrošinot augstu dabiskās vides aizsardzības pakāpi. Arī ūdens cilmes pārtikas produktiem, kurus ražo vai importē ES, jāatbilst augstiem patērētāju veselības aizsardzības un pārtikas nekaitīguma standartiem. Kopiena turpmāk tieksies nodrošināt augstu veselības aizsardzības un labturības pakāpi ūdensdzīvniekiem.

2.3.1.   Ir jāgarantē . Tādēļ Komisija turpinās uzsvērt to, cik svarīga ir vides ziņā ilgtspējīga akvakultūras attīstība.

2.3.2.   Akvakultūrai ir vajadzīgs vislabākās kvalitātes ūdens un , lai garantētu ūdensdzīvnieku veselību un produktu, jo īpaši gliemju, nekaitīgumu.

2.3.3.   Svarīgs faktors optimālai ražošanai un audzēšanai ir ar optimāliem dzīvnieku turēšanas apstākļiem. Komisija nodrošinās Direktīvas 2006/88/EK (2) par akvakultūras dzīvnieku veselības prasībām pilnīgu īstenošanu.

2.3.4.    problēmas satrauc gan patērētājus, gan politikas veidotājus, gan ražotājus. Komisija lūgs izstrādāt ieteikumus par dažādu sugu zivju labturību un popularizēs sugai piemērotas pieejas ieviešanu.

2.3.5.   Viena no galvenajām problēmām nozarē ir . Tādēļ Komisija rosinās īstenot ieteikumus, ko 2007. gada ziņojumā izvirzīja Darba grupa veterināro zāļu pieejamības jautājumos.

2.3.6.   Akvakultūras attīstībai vēl aizvien būtiska ir k Komisija palielinās vajadzīgo zivju barības piedevu pieejamību un pārskatīs tiesību aktus par blakusproduktiem.

2.3.7.   Komisijai ir jānodrošina un jāatzīst rada ūdens cilmes produktu lietošana. Komisija turpinās darbu, lai garantētu vietējo un importēto ūdens cilmes pārtikas produktu nekaitīgumu patērētājiem. Tādēļ Komisija savās darbībās arī turpmāk balstīsies uz zinātnes atziņām un piesardzības principu. Komisija arī ņems vērā ieguvumus cilvēka veselībai, kas saistīti ar ūdens cilmes produktu lietošanu uzturā.

2.4.   Ir jāuzlabo nozares tēls un pārvalde, radot vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas līmenī.

2.4.1.   Uzlabojot būtu jāpanāk, lai visiem ekonomikas dalībniekiem būtu vienlīdzīga situācija attiecībā uz lēmumiem, kas ietekmē visu nozari. Tādēļ Komisija plašāk skaidros vides politikas īstenošanu, jo īpaši par tīklu Natura 2000, un uzraudzīs ES tiesību aktu pareizu īstenošanu dzīvnieku veselības un patērētāju aizsardzības jomā. Komisija gādās par to, lai trešām valstīm izvirzītās prasības būtu līdzvērtīgas ES valstīm noteiktajām prasībām.

2.4.2.   Lai veicinātu akvakultūras attīstību, ir svarīgi samazināt īpaši MVU. Tādēļ Komisija turpinās izstrādāt politiku, lai Eiropas Savienībā vienkāršotu tiesisko regulējumu un mazinātu administratīvo slogu.

2.4.3.   Komisija sekmēs un sabiedrības atbilstošu informēšanu, izmantojot plašas apspriešanās un pārredzamu informāciju. Tādējādi tiks sniegts ieguldījums regulējuma un pārvaldes pilnveidošanā, un tiks uzlabots akvakultūras nozares tēls.

2.4.4.   Komisija centīsies nodrošināt jo vēl nesen ES oficiālajā statistikā par akvakultūru bija atrodami diezgan ierobežoti dati. Komisija paplašinās arī informācijas bāzi par tirgus cenām, lai izveidotu cenu uzraudzības sistēmu visā tirdzniecības apritē.

3.   Vispārējas piezīmes.

3.1.   Akvakultūra šobrīd ražo 47 % no pasaulē patērētājiem ūdens cilmes produktiem. Turklāt nozarei piemīt ievērojams izaugsmes potenciāls, un tādēļ akvakultūrai varētu būt izšķiroša nozīme stratēģiskā pārtikas piegādes politikā, lai apmierinātu turpmāko pieprasījumu.

3.2.   Pēdējo desmit gadu laikā pasaules iedzīvotāju skaits ir palielinājies par 12 %, un zivju produktu patēriņš ir pieaudzis par 27 %; cita starpā tas saistīts ar omega-3 taukskābju labvēlīgo ietekmi uz veselību; un zivis ir lielisks šo taukskābju avots. ES ir nozīmīgākais ūdens cilmes produktu tirgus pasaulē. Patēriņš pārsniedz 12 miljonus tonnu gadā, un pieprasījums nepārprotami aug. Pašnodrošinātības līmenis sasniedz tikai 35 %. Importē 65 % patērēto ūdens cilmes produktu, un importa apjoms palielinās.

3.3.   Jautājums par Eiropas akvakultūru ir iekļauts kopējā zivsaimniecības politikā (KZP), un minētās politikas mērķis ir ūdeņu dzīvo resursu ilgtspējīga izmantošana, ņemot vērā vides, sociālā un saimnieciskos aspektus. Reformētajā KZP jāpievērš īpaša uzmanība akvakultūras īpatnībām un jānodrošina efektīvi instrumenti nozares un tirgus atbalstam. Izskanējis ierosinājums mainīt KZP nosaukumu uz “Kopējā zivsaimniecības un akvakultūras politika” (CFAP).

3.4.   Mūsdienās atsevišķos ES piekrastes un iekšzemes apgabalos akvakultūra, ieskaitot arī gliemju un zivju audzēšanu saldūdenī vai jūras ūdenī, ir nozīmīga saimnieciskā darbība.

3.5.   Savulaik akvakultūra bija amatniecības darbība nelielā apjomā, taču kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem tā kļuvusi par modernu, dinamisku, inovatīvu un tehnoloģisku nozari, kurā uzņēmumi bieži vien integrēti vertikāli.

3.6.   ES akvakultūras nozare nodrošina darba vietas attālos piekrastes un upju baseinu apgabalos, kuros labklājības līmenis kopumā nav augsts, un trūkst alternatīvas nodarbinātības iespēju. Lai strādātu akvakultūras nozarē — gan ģimenes uzņēmumos, gan MVU, ir vajadzīga specializēta tehniskās tehniska kvalifikācija, turklāt nodarbinātība ir stabila.

3.7.   Komisija 2002. gadā izstrādāja paziņojumu COM(2002) 511 par stratēģiju Eiropas akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai, kurā iekļauti šādi mērķi:

a)	stabilas nodarbinātības nodrošināšana jo sevišķi no zvejniecības īpaši atkarīgos apgabalos;

b)	veselīgu un drošu akvakultūras produktu pieejamības nodrošināšana tirgus pieprasītajā apjomā;

c)	ekoloģiski nekaitīgas nozares veicināšana.

3.8.   Komisija ir atzinusi, ka kopš 2002. gada ūdens cilmes produktu ražošana ES nav palielinājusies plānotajā apjomā, ir iestājusies stagnācija gan gliemju, gan zivju audzēšanas jomā (Eiropā gandrīz nemaz neaudzē jūras aļģes un vēžveidīgos), salīdzinot ar minēto produktu ražošanas apjoma būtisko pieaugumu citās pasaules valstīs Tādēļ ir lietderīgi pārskatīt stratēģiju un līdzsvarot pašreizējo stāvokli Eiropas akvakultūras nozarē.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1.   Akvakultūras nozarē ES netiek izmantotas visas iespējas labklājības un darba vietu radīšanas jomā. Vispārējie ražošanas rādītāji liecina par stagnāciju kopš 2002. gada, nekompensējot zivju nozvejas apjomu samazinājumus, un tādējādi radot arī ārējās tirdzniecības bilances samazināšanos. Minētās negatīvās tendences pastāv, neraugoties uz to, ka Eiropā ir atbilstoši nosacījumi un vides apstākļi, progresīvas tehnoloģijas un uzņēmumi, kuri vēlas ieguldīt līdzekļus Turklāt nozarē neapšaubāmi atrodamas zināšanas un līdzekļi, lai akvakultūra kļūtu par vides jomā ilgtspējīgu darbību, nodrošinot veselīgus, nekaitīgus un kvalitatīvus produktus.

4.2.   Sarežģītais tiesiskais regulējums ES, administratīvo procedūru ilgums, platību ierobežotā pieejamība un administratīvais slogs nesekmē ieguldījumus un mazina Eiropas akvakultūras produktu konkurētspēju.

4.3.   Daudzas problēmas, kuras ierobežo Eiropas akvakultūras attīstību, ir tieši atkarīgas no valstu vai reģionālajā līmenī īstenotās politikas un pasākumiem. Valstu un reģionālajām iestādēm būt jāņem vērā minētie aspekti un jāizstrādā atbilstošas programmas. Atsevišķās dalībvalstīs jaunas licences darbībai akvakultūras nozarē pēdējos piecpadsmit gados nav izsniegtas. Dažos gadījumos nepilnības rada Eiropas tiesību aktu interpretācija no valsts un reģionālo iestāžu puses, piemēram, saistībā ar Natura 2000 tīklu, no kura atsevišķas iestādes nepamatoti izslēdza akvakultūru. Turklāt gan dalībvalstīm, gan reģioniem ar attiecīgajām kompetencēm ir jāsaskaņo tiesību akti, lai neradītu mākslīgus šķēršļus brīvajam tirgum ES.

4.4.   Zivju un ūdens cilmes produktu tirgu kopējā organizācijā, kurai vajadzētu stabilizēt tirgus un nodrošināt ūdens cilmes produktu ražotāju ienākumus, steidzami vajadzīgas reformas, lai veicinātu ražotāju organizāciju darbību.

4.5.   Iepriekšējā paziņojumā COM(2002) 511 pārāk uzsvērti akvakultūras vides aspekti, nepievēršot pietiekamu uzmanību saimnieciskajiem un sociālajiem jautājumiem saistībā ar ilgtspējību. Pašreizējā paziņojumā COM(2009) 162 ierosināts veidot labāku līdzsvaru starp trim ilgtspējības pīlāriem, proti, vidi, sociālo jomu un ekonomiku. Paziņojumā norādīts, ka vides ilgtspējība ir iespējama vienīgi tad, ja darbojas konkurētspējīgi un rentabli uzņēmumi.

4.6.   Vairums ES akvakultūras uzņēmumu darbojas efektīvi, un to produkcija varētu pilnībā konkurēt ar importētajiem produktiem, ja vien šiem uzņēmumiem būtu līdzvērtīgas iespējas. Pašreiz nav līdzvērtīgu iespēju ne ražošanas, ne tirdzniecības jomā. Ražošanas jomā Eiropas ūdens cilmes produktu ražotājiem ir jāievēro stingri noteikumi par barības sastāvdaļām, par veterināro zāļu ierobežotu izmantošanu, par vides un sociālajiem jautājumiem, savukārt ūdens cilmes produktu ražotājiem trešās valstīs nav prasības ievērot minētos noteikumus, un viņi var brīvi tirgot savu produkciju ES tirgū (ieskaitot arī produktus, kuru ražošanā tiek nodarbināti bērni, vai notiek citi pārkāpumi pienācīga darba un taisnīgas samaksas ziņā). Pārdošanas jomā atsevišķas valstis reizēm nodrošina īpašus veicināšanas pasākumus saviem ūdens cilmes produktiem, kurus vēlāk tirgo ES.

4.7.   Nepilnīgā informācija, kuru patērētājs saņem par ūdens cilmes produktu raksturīgajām īpašībām, nedod iespēju pilnībā izvērtēt cenu un kvalitātes atšķirības. Minētais aspekts rada būtisku apgrūtinājumu Eiropas ražotājiem, kuru produktiem ir lielāka pievienotā vērtība nekā importētajiem. Maldinošā informācija ietver, piemēram, neprecizitātes attiecībā uz izcelsmes valsts norādi vai produkta plaši pazīstamo nosaukumu. Tomēr minētais jautājums ir īpaši svarīgs saistībā ar zivju fileju tirdzniecību, kuras pirms pārdošanas atkausē, un kas importētas no attālām valstīm, bieži vien no Āzijas. Minētās filejas tirdzniecības vitrīnās atrodas blakus patiešām svaigām filejām, bet patērētājam nav precīzas informācijas par katra filejas veida īpašībām, un cena ir vienīgais veids, kas liecina par atšķirību. Šajā gadījumā varētu rasties arī problēmas veselības aizsardzības jomā, ja filejas atkārtoti sasaldētu.

4.8.   EESK ierosina gan vienkāršot marķējumu, lai īpaši precizētu informāciju par izcelsmes valsti, gan pastiprināt robežpārbaudes un kontroles mehānismus.

4.9.   Līdz ar produktu pareizu marķēšanu jānodrošina arī apmācība un informatīvi pasākumi visā izplatīšanas un tirdzniecības ķēdē, iekļaujot arī patērētājus. Īpaša uzmanība jāvērš uz omega 3 taukskābēm (EPA un DHA) produktu sastāvā.

4.10.   EESK ierosina rīkot reklāmas kampaņas, lai uzlabotu akvakultūras nozares, tās produktu un darbības tēlu. Reklāmās ietveramā informācija būtu jānosaka īpašai izpētes grupai, kurai uzticēts uzdevums ierosināt iniciatīvas, iesaistot nozares pārstāvjus. Šajā sakarā būtu lietderīgi organizēt starptautiskas kampaņas, kas būtu jākoordinē Eiropas Komisijai.

4.11.   Eiropas akvakultūra ir tehnoloģiska un inovatīva uzņēmējdarbības joma, kurā vajadzīgi pastāvīgi zinātniski pētījumi. Pašreizējā 7. pamatprogramma, kurā ietvertas visas Kopienas pētniecības iniciatīvas, sniedz mazāk iespēju pētniecībai akvakultūras jomā nekā iepriekšējās programmas. Tādēļ būs sarežģīti uzlabot Eiropas akvakultūras nozares konkurētspēju un inovācijas. Eiropas akvakultūras nozares profesionāļi nesen izveidoja Eiropas Akvakultūras tehnoloģiju un inovāciju platformu, lai noteiktu nozares prioritātes pētniecības, izstrādes un ieguldījumu jomā, kā arī izstrādātu stratēģiju izvirzīto mērķu sasniegšanai.

4.11.1.   Ir jāturpina pētījumi alternatīvu, nekaitīgu un ilgtspējīgu sastāvdaļu jomā, lai arī turpmāk nodrošinātu atbilstību barības vielu un bioloģiskajām prasībām, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgu uzturvērtību galaproduktā.

4.11.2.   Ir jāturpina darbs pašreizējo ražošanas sistēmu optimizācijas jomā, pievēršot īpašu uzmanību tām sistēmām, kuras nākotnē var paplašināt, piemēram, akvakultūra atklātā jūrā un iekšzemes recirkulācijas sistēmas.

4.12.   Veterināro zāļu pieejamība būtiski ierobežo akvakultūras attīstību. Šobrīd Eiropas akvakultūrai nav pietiekami daudz veterināro zāļu, piemēram, anestezējošo līdzekļu, vakcīnu vai antibiotiku. Šāds stāvoklis apdraud nozares dzīvotspēju un ietekmē dzīvnieku veselību un labturību, nodrošinātību ar pārtiku un vides aizsardzību.

4.13.   Komisijas paziņojumā izteikts ierosinājums atbalstīt akvakultūras ražošanas tehnoloģiju eksportu uz trešām valstīm. Lai gan minētā iniciatīva liecina par solidaritāti, kas neapšaubāmi būtu jāatbalsta, ir jāņem vērā apsvērums, ka ūdens cilmes produkti, kurus ražos, izmantojot eksportētās tehnoloģijas, tiks importēti ES un konkurēs ar vietējiem ražojumiem.

4.14.   Komisijas paziņojumā precīzi norādīti ES akvakultūras nozares pašreizējās stagnācijas iemesli. Tomēr paziņojums būtu uzskatāms nevis par pabeigtu darbu, bet gan par sākumpunktu īpašu pasākumu izstrādei un īstenošanai, lai atsāktos ES akvakultūras nozares ilgtspējīga attīstība.

---

(1)  C 208, 03.09.03., 89.-93.lpp.

(2)  OV L 328, 24.11.2006., 14. lpp.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/64

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam – IKP un ne tikai. Progresa novērtējums mainīgā pasaulē”

COM(2009) 433 galīgā redakcija

2011/C 18/11

Ziņotājs: ZBOŘIL kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 20. augustā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam – IKP un ne tikai: progresa novērtējums mainīgā pasaulē”

COM(2009) 433 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 25. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (29. aprīļa sēdē), ar 168 balsīm par, 3 pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par tematu “IKP un ne tikai: progresa novērtējums mainīgā pasaulē” un tajā izklāstītās iniciatīvas. Komiteja norāda, ka pašreiz šis process ir tikai sācies un ka izvēlēties piemērotus instrumentus un rādītājus un tos ņemt vērā svarīgu politiku un stratēģiju pārvaldībā nebūs vienkārši.

1.2.   Komisijai ir jāveic ļoti sarežģīts uzdevums, proti, jāizstrādā visaptveroša vides indeksa izmēģinājuma versija. Tam ir jābūt saliktam indeksam, kurā līdzvērtīgi jāņem vērā visu vides faktoru ietekme. Šā indeksa izstrādē jau no paša sākuma jāiesaista ieinteresētās puses.

1.3.   Vēl sarežģītāk būs izstrādāt visaptverošu dzīves kvalitātes un sociālās kohēzijas indeksu. Šajā jomā būs jāīsteno izmēģinājuma projekti, un Komisijai vajadzētu noteikt, ka šī joma ir visa projekta būtiska sastāvdaļa. Tāpēc Komisijai šie izmēģinājuma projekti jāuzsāk pēc iespējas ātrāk.

1.4.   Stratēģiju un politiku izstrādē svarīga nozīme ir pamatparametru ilgtermiņa attīstības tendencēm. Tāpēc parametri ir jāizvēlas, raugoties no šīs perspektīvas, un jānodrošina to uzraudzība reālajā laikā. Uz pārmaiņām jāreaģē pārdomāti un savlaicīgi.

1.5.   Arī Eiropas Savienības līmenī rādītāju sistēma ir jāveido, apkopojot un izvērtējot valstīs pieejamos datus, tos iekļaujot precīzā un vienotā Eiropas sistēmā un izmantojot rādītāju un parametru izstrādē. Rādītāju izvērtēšanā jāpiemēro visaptveroša un holistiska pieeja, lai izvairītos no pretrunām dažādu instrumentu interpretācijās, kā arī no riska, kas saistīts ar šīm pretrunīgajām interpretācijām.

1.6.   Novērtējot ilgtspējīgu attīstību, jānovērtē šādas divas pamattendences: (1) absorbcijas spēja un (2) sabiedrības pārvaldības attīstība. EESK vērtē atzinīgi, ka abi Komisijas paziņojumā minētie priekšlikumi (progresa rādītājs un piesārņojuma robežvērtības uzraudzība) ir solis šajā virzienā.

1.7.   EESK atbalsta arī Komisijas centienus panākt, lai valstis savos pārskatos iekļautu arī vides un sociālos rādītājus. Paredzams, ka 2010. gada sākumā tiks ierosināts tiesiskais regulējums vides pārskatu jomā. Sociālie rādītāji, ko valstis jau iekļāvušas savos pārskatos, pašreiz vēl netiek pilnībā izmantoti. Tomēr, jo pilnīgāka un integrētāka kļūs pieeja progresa analizēšanai un novērtēšanai mainīgā pasaulē, jo šie rādītāji būs jāizmanto aizvien vairāk.

1.8.   Šis gaidāmais pārmaiņu process nebūs ne ātrs, ne vienkāršs, un tāpēc īpaša uzmanība jāvelta katra instrumenta analītiskajai sagatavošanai un izpētei, pamatojoties uz pētījumiem par to mijiedarbību un padziļinātām konsultācijām ar iesaistītajām pusēm, lai atvieglotu to piemērošanu plašā starptautiskā mērogā.

1.9.   Lai turpinātu darbu un strukturētu nākamos posmus, būs jāņem vērā visi iespējamie viedokļi un jāizmanto visi iespējamie projekti. Izšķirošajam kritērijam ir jābūt maksimālai objektivitātei, kā arī datu neatkarības un to kvalitātes prasību ievērošanai. EESK pauž gatavību iesaistīties nepieciešamo pārmaiņu izvērtēšanā un sekmēt, lai pilsoniskā sabiedrība atbalstītu šīs pārmaiņas.

1.10.   Komisijai vajadzētu izstrādāt grafiku un noteikt datumus šīs sistēmas dažādu elementu ieviešanai. Īpaša uzmanība tai būtu jāvelta dažu jaunu pasākumu iekļaušanai jaunajā ES stratēģijā 2020. gadam un Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā. Līdz 2011. gadam ir jāizveido sistēma, kas dotu iespēju izstrādāt konkrētus priekšlikumus par pasaules mērogā salīdzināmiem pasākumiem, lai tos iesniegtu ANO 2012. gada pasaules sammitā par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem.

2.   Ievads.

2.1.   Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir visplašāk pazīstamais rādītājs, ko izmanto makroekonomiskās darbības novērtēšanai (IKP= privātais patēriņš + investīcijas + valsts patēriņš + (eksports – imports)). IKP aprēķina sistēma un metodes noteiktas Eiropas valstu pārskatu sistēmā, kas lielā mērā atbilst ANO pārskatu sistēmai. IKP ir kļuvis par standarta rādītāju, ko izmanto politiķi visā pasaulē un uz ko bieži atsaucas publiskajās debatēs. IKP norāda uz visu saimniecisko monetāro darbību kopējo pievienoto vērtību. Šā rādītāja pamatā ir precīza metodika, kas dod iespēju veikt salīdzinājumus kādā laika posmā, starp valstīm un reģioniem.

2.2.   IKP arī uzskata par sabiedrības kopējās attīstības un vispārējā progresa rādītāju. Tomēr IKP neatspoguļo stāvokli vides ilgtspējas vai sociālās integrācijas jomā, un šis aspekts jāņem vērā, izmantojot IKP datus politiskajā analīzē un politiskajās debatēs. Šīs nepilnības IKP rādītājā apskatītas Stiglitz/Sen/Fitoussi izstrādātajā dokumentā (2008) Komisijas ziņojums par saimnieciskās un sociālās attīstības novērtēšanu (http://www.minefe.gouv.fr/presse/dossiers_de_presse/090914mesure_perf_eco_progres_social/rapstiglitz_francais.pdf).

2.3.   Kopš desmit gadiem šo jautājumu apspriež dažādos līmeņos, un 2008. gada oktobrī EESK pieņēma pašiniciatīvas atzinumu (1), kurā apskatītas un izskaidrotas pašreizējās tendences pētniecības jomā un pausts atbalsts centieniem izstrādāt papildu rādītājus, kas pilnīgāk atspoguļotu sabiedrības attīstību.

2.4.   Komisijas paziņojumā ir izklāstīti dažādi pasākumi, ko var īstenot īstermiņā vai vidējā termiņā. Vispārējais mērķis ir izstrādāt pilnīgākus rādītājus, kas dod iespēju iegūt ticamāku informāciju, tādējādi uzlabojot sabiedrisko debašu un lēmumu pieņemšanas kvalitāti. Komisija pauž gatavību sadarboties ar ieinteresētajām pusēm un partneriem, lai izstrādātu starptautiskā līmenī atzītus un izmantojamus rādītājus.

3.   Komisijas paziņojuma kopsavilkums.

3.1.   Komisija ierosina īstenot piecus turpmāk minētos pasākumus. Tos varēs pārskatīt vai papildināt 2012. gadā plānotās pārskatīšanas ietvaros.

3.2.   Papildināt IKP ar vides un sociālajiem rādītājiem. Rādītāji, ar kuru palīdzību apkopo datus svarīgās jomās, tos izsakot ar vienu skaitli, ir būtiski saziņas līdzekļi. IKP, bezdarba un inflācijas līmenis ir labs šādu apvienotu rādītāju piemērs. Tomēr tie neatspoguļo stāvokli tādās jomās kā vides vai sociālā nevienlīdzība. Lai šo trūkumu novērstu, Komisija plāno izstrādāt visaptverošu vides indeksu un pilnveidot dzīves kvalitātes rādītājus.

3.2.1.   Visaptverošs vides indekss. Pašreiz nav neviena visaptveroša rādītāja, kas atspoguļotu situāciju vides jomā. Šādu funkciju varētu pildīt tādi rādītāji kā ekoloģiskā ietekme un oglekļa emisijas, bet to piemērošanas joma ir ierobežota. (Oglekļa emisiju rādītājs atspoguļo tikai siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas. Ekoloģiskās ietekmes rādītājā, piemēram, nav ņemta vērā ietekme uz ūdeni. Komisija tomēr izmanto šo rādītāju, tāpat kā citus rādītājus, lai pārraudzītu tematiskās stratēģijas dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai un rīcības plāna bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai attīstību.). Komisijas dienesti plāno 2010. gadā iepazīstināt ar indeksa par ietekmi uz vidi izmēģinājuma versiju. Tajā būs iekļautas šādas svarīgākās vides politikas jomas:

—	klimata pārmaiņas un enerģijas izmantošana;

—	daba un bioloģiskā daudzveidība;

—	gaisa piesārņojums un ietekme uz veselību;

—	ūdens uzmantošana un tā piesārņojums;

—	atkritumu rašanās un resursu izmantošana.

3.2.2.   Dzīves kvalitāte un labklājība. Ienākumi, sabiedriskie pakalpojumi, veselības aizsardzība, brīvā laika pavadīšana, labklājība, mobilitāte un nekaitīga vide ir līdzekļi minēto mērķu sasniegšanai un attiecīga dzīves līmeņa uzturēšanai. Komisija ir veikusi pētījumus par iespējamajiem labklājības rādītājiem un par patērētāju tiesību nostiprināšanu, un sadarbībā ar ESAO veikusi pētījumus par to, kas iedzīvotāju uztverē ir labklājība.

3.3.   Informācija gandrīz reālajā laikā lēmumu pieņemšanai. IKP un bezdarba rādītāji parasti tiek publicēti dažu nedēļu laikā pēc atsauces perioda, un tas ļauj pieņemt lēmumus gandrīz reālajā laikā. Savukārt dati par vidi un sociālo jomu daudzos gadījumos vairs nav aktuāli un nesniedz operatīvu informāciju, piemēram, par gaisa un ūdens kvalitāti vai darba organizācijas modeļiem, jo šie rādītāji ātri mainās.

3.3.1.   Tāpēc Komisija pastiprinās centienus nodrošināt vides un sociālās jomas datu atbilstību reālajai situācijai, lai labāk informētu lēmumu pieņēmējus visā ES. Satelīti, automātiskās mērījumu iekārtas un internets arvien labāk ļauj novērot vidi reālajā laikā, izmantojot INSPIRE direktīvā (Direktīva 2007/2/EK) paredzētos pasākumus un GMES sistēmu (globālā vides un drošības novērošana, skatīt COM(2009) 223 galīgā redakcija).

3.3.2.   Ikreiz, kad tas būs iespējams un vajadzīgs, sociālās jomas dati tiks aktualizēti, piemēram, izmantojot jauno Eiropas sociālo statistikas apsekojumu moduļu sistēmu.

3.4.   Precīzāki ziņojumi par sadalījumu un nevienlīdzību. Sociālā un ekonomiskā kohēzija ir Kopienas vispārējais mērķis. No valstu pārskatiem iegūtie dati, piemēram, par mājsaimniecību ienākumiem, vai dati no sociālajiem pētījumiem, piemēram, EU-SILC (ES statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem) jau tagad dod iespēju izanalizēt svarīgākos jautājumus saistībā ar sadalījumu.

3.5.   Eiropas ilgtspējīgas attīstības progresa rādītāja izstrāde. ES ilgtspējīgas attīstības rādītāji (skatīt Eurostat statistikas grāmatu “Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu gūto panākumu novērtējums — 2007”) ir izstrādāti kopā ar dalībvalstīm un atspoguļoti Komisijas progresa ziņojumā, ko izstrādā katru otro gadu. Tomēr šis uzraudzības instruments neaptver jaunākās norises svarīgās jomās, par kurām nav pietiekamu oficiālās statistikas datu (piemēram, ilgtspējīga ražošana un patēriņš, pārvaldības jautājumi).

3.5.1.   Tāpēc Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm apzina iespējas, izstrādāt ilgtspējīgas attīstības progresa rādītāju. Šajā rādītājā, kura pamatā ir ES ilgtspējīgas attīstības rādītāju kopums, varētu iekļaut arī citu kvalitatīvu un kvantitatīvu publiski pieejamu informāciju.

3.5.2.   Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatmērķis ir ņemt vērā, ka planētas dabas resursi ir ierobežoti. Tas nozīmē, ka dabai ir ierobežotas iespējas nodrošināt atjaunojamus resursus un absorbēt piesārņojošās vielas. Pirms kritiskā līmeņa sasniegšanas ir svarīgi apzināt “riska zonas”. Tāpēc ir jānosaka galveno piesārņojošo vielu un atjaunojamo resursu robežvērtības, un tās regulāri jāatjaunina, lai informētu politisko debašu dalībniekus un veicinātu mērķu izvirzīšanu un politikas novērtēšanu.

3.6.   Vides un sociālo aspektu iekļaušana valstu pārskatos. Eiropas valstu pārskatu sistēma ir galvenais instruments, ko izmanto ES tautsaimniecības statistikā, kā arī daudzu citu tautsaimniecības rādītāju, tostarp IKP, izstrādē. Eiropadome 2006. gada jūnija sanāksmes secinājumos aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis valstu pārskatos iekļaut ilgtspējīgas attīstības galvenos raksturlielumus. Komisija nodrošinās, lai šo darbu virzītu uz priekšu, turpmāk pārskatot starptautisko un Eiropas pārskatu sistēmu. Ilgtermiņā ir sagaidāms, ka integrētāka vides, sociālo un tautsaimniecības pārskatu sistēma būs pamatā jaunu aptverošu radītāju izstrādei.

3.6.1.   Integrēta vides ekonomikas pārskatu sistēma. Komisija 1994. gada paziņojumā COM(1994) 670 nāca klajā ar pirmo stratēģiju par “zaļajiem pārskatiem”. Kopš tā brīža Eurostat un dalībvalstis sadarbībā ar ANO un ESAO ir izstrādājušas un pārbaudījušas uzskaites metodes, un vairākas dalībvalstis tagad regulāri iesniedz pirmos vides pārskatus. Ar vidi saistītus fiziskus aprēķinus varētu veikt arī attiecībā uz enerģijas patēriņu, atkritumu rašanos un apstrādi, kā arī aprēķināt vides jomā piešķirto subsīdiju apjomu naudas izteiksmē. Lai nodrošinātu minēto datu salīdzināmību, Komisija ir paredzējusi 2010. gada sākumā ierosināt tiesisko regulējumu vides pārskatu jomā.

3.6.2.   Pastiprināt valstu sistēmās pastāvošo sociālo rādītāju izmantošanu. Eiropā pastāvošajā pārskatu sistēmā jau ir iekļauti rādītāji par svarīgiem sociāliem aspektiem, piemēram, mājsaimniecību ienākumi un precizētais mājsaimniecību ienākumu apjoms, kurā ņemtas vērā sociālās aizsardzības sistēmu atšķirības dažādās valstīs.

4.   Vispārīgas piezīmes.

4.1.   Jautājumam par saskaņotāku cilvēces progresa novērtējumu politikas veidotāji un plaša sabiedrība pievērš aizvien lielāku uzmanību. Jāizstrādā jaunas pieejas, lai atspoguļotu to, cik lielā mērā cilvēces demogrāfisko un ekonomisko attīstību var saskaņot ar planētas un tās resursu ierobežotību.

4.2.   Lai labāk formulētu cilvēku kopienu, piemēram, Eiropas Savienības, stratēģisko redzējumu pašreizējā sociālajā vidē, kas kļūst arvien sarežģītāka, progresa novērtēšanai ir nepieciešama jauna pieeja un jaunas metodes. Tas ir svarīgas arī tādēļ, ka dod iespēju novērtēt resursus, kas nepieciešami stratēģisko mērķu, pirmkārt, ilgtspējīgas attīstības mērķa, sasniegšanai; lai to panāktu, viens no priekšnoteikumiem ir efektīva klimata aizsardzība un visu resursu taupīga izmantošana.

4.3.   Vēl viena nozīmīga joma ir Kopienas svarīgāko politiku izstrāde, ņemot vērā visus skaitliskā izteiksmē novērtējamus rezultātus un sekas, to savstarpējo mijiedarbību un, protams, šo politiku īstenošanas novērtējumu.

4.4.   Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par tematu “IKP un ne tikai: progresa novērtējums mainīgā pasaulē” un tajā ierosinātās iniciatīvas. Lai arī daudzi projekti un darbības jau uzsāktas, Komiteja norāda, ka šis process ir tikai sācies un ka nebūs vienkārši izvēlēties piemērotus instrumentus un rādītājus un ņemt tos vērā galveno politiku un stratēģiju pārvaldībā.

4.5.   Lai jebkurš instruments būtu efektīvs, tam jābūt iespējami vienkāršam un viegli izmantojamam. Instrumenti nedos vēlamos rezultātus, ja tie lietotājam nav pilnībā piemēroti un nav vispāratzīti. Lai jaunus instrumentus akceptētu kā progresa rādītājus, būs vajadzīgs zināms laiks. Neviens no instrumentiem tomēr nevar būt pašmērķis; ir jāatbrīvojas no visiem neefektīvajiem instrumentiem.

4.6.   Protams, ka vienkāršākais attīstās un kļūst sarežģītāks; tomēr sarežģītība nedrīkstētu apdraudēt plānotos rezultātus. Arī Eiropas Savienības līmenī rādītāju sistēma jāveido, apkopojot un izvērtējot valstīs pieejamos datus, tos iekļaujot precīzā un vienotā Eiropas sistēmā un izmantojot rādītāju un parametru izstrādē.

4.7.   Vienlaikus jānorāda, ka, parametrus apkopojot Kopienas līmenī, varētu pieņemt arī saskaņotas un savstarpēji saderīgas stratēģijas un politikas gan Eiropas Savienības, gan valstu līmenī, stingri ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus. Kopienas līmenī būs īpaši svarīgi darboties saskaņā ar attīstības tendencēm, un ar izvēlēto instrumentu palīdzību būtu savlaicīgi būtu jāiegūst uzticama informācija un jāidentificē pat visnenozīmīgākās pazīmes, kas varētu izraisīt bīstamas pārmaiņas.

4.8.   Neraugoties uz zināmajām IKP nepilnībām, tas ir unikāls kopējs instruments, kas pietiekami ātri reaģē uz pārmaiņām. Arī jaunajam instrumentam vajadzētu būt kopējam rādītājam, kurā ņemti vērā sociālie un vides aspekti, bet tas nebūs viegli. Tāpēc EESK uzskata, ka jānosaka kritēriji, kas politiku izstrādes procesā dotu iespēju izvērtēt dažādus parametrus atšķirīgās jomās un veicinātu pasaules sabiedrības ilgtspējīgu attīstību.

4.9.   EESK pauž pārliecību, ka individuāla pieeja iespējama tikai atsevišķu instrumentu izstrādē. Savukārt šo instrumentu izvērtēšanā un efektīvā piemērošanā nepieciešama vispārēja un holistiska pieeja, lai pēc iespējas ierobežotu iespējamās pretrunas atsevišķu instrumentu un parametru novērtēšanā, jo pretējā gadījumā tās var apdraudēt politisko un stratēģisko lēmumu līdzsvarotību.

4.10.   Gaidāmais pārmaiņu process nebūs ne ātrs, ne vienkāršs, un tāpēc īpaša uzmanība jāvelta katra instrumenta analītiskajai sagatavošanai un izpētei, pamatojoties uz pētījumiem par to mijiedarbību un padziļinātām konsultācijām ar iesaistītajām pusēm.

4.11.   Šī procesa ietvaros jānosaka nākamo posmu prioritātes un termiņus; Komisijas paziņojumā šie jautājumi ir izklāstīti ļoti vispārīgi. Komiteja aicina Komisiju šos jaunos pasākumus savlaicīgi iekļaut jaunās Eiropas stratēģijas 2020. gadam mērķos un tajā paredzēt attiecīgus pārskata mehānismus, kā arī iekļaut Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ilgtermiņa mērķos. EESK arī aicina plānošanas procesa sākumposmā iesaistīt citas ieinteresētās puses, piemēram, attiecīgos Eiropas Komisijas tautsaimniecības ģenerāldirektorātus. Tik būtiskas pārmaiņas nevar panākt, ja ieguldījumu sniegs tikai Vides ģenerāldirektorāts, Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Kopienu Statistikas birojs.

4.12.   Lai turpinātu darbu un strukturētu nākamos posmus, būs jāņem vērā visi iespējamie viedokļi un jāizmanto visi iespējamie projekti, arī “Komisijas ziņojums par saimnieciskās un sociālās attīstības novērtēšanu” (tā dēvētais Štiglica ziņojums; http://www.stiglitz-sen-fitoussi.fr/en/index.htm), TEEB ziņojumi “Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika” (TEEB, http://www.teebweb.org/, angļu valodā), Eiropas Vides aģentūras (EVA) un Eiropas Kopienu Statistikas biroja iniciatīvu rezultāti, kā arī ieguldījums, ko sniedz citas puses, kas veicina šī sarežģītā un visaptverošā Eiropas projekta virzību. Izšķirošajam kritērijam ir jābūt datu neatkarības un to kvalitātes prasību saglabāšanai, kā arī vispārējam akceptam par instrumenta spēju sniegt skaidrojumu.

4.13   ANO Ģenerālā asambleja nesen nolēma, ka 2012. gadā tiks rīkota pasaules konference, lai novērtētu sasniegumus ilgtspējīgas attīstības jomā divdesmit gadus pēc 1992. gadā Riodežaneiro notikušā pasaules sammita. Protams, ka viens no galvenajiem tematiem šai konferencē būs jautājums, kā nodrošināt ekoloģiskāku pasaules tautsaimniecību, kas rada mazāk oglekļa emisiju. Būtu vēlams, lai līdz 2011. gadam Eiropā tiktu izveidota skaidra ES sistēma šā progresa novērtēšanai, lai tā 2012. gadā starptautiskajā līmenī varētu iesniegt konkrētus priekšlikumus.

5.   Īpašas piezīmes.

5.1.   Īpašajās piezīmēs ir apskatītas piecas galvenās darbības jomas un ar tām saistītie aspekti tādā secībā, kā minēts atzinuma 3. punktā.

5.2.   Komisijai ir jāveic ļoti sarežģīts uzdevums, proti, jāizstrādā visaptveroša vides indeksa izmēģinājuma versija. Komisija ir apņēmusies nākt klajā ar šo indeksu jau 2010. gadā. Tas būs kopīgs indekss, kuru izvērtējot jāņem vērā tas, vai tajā ir līdzvērtīgi ņemta vērā visu vides faktoru ietekme. Ekoloģiskās ietekmes un oglekļa emisiju pašreizējie rādītāji aptver atsevišķus vides un resursu izmantošanas aspektus. Lai arī klāt ir nākuši arī jauni jēdzieni, piemēram, “ietekme uz ūdeni” un “ietekme uz mežiem”, jaunajam indeksam jābūt aptverošākam. Jaunā indeksa izstrādē jau no paša sākuma jāiesaista ieinteresētās puses un ļoti rūpīgi jāizvērtē tas, kāds īpatsvars šajā indeksā būs atsevišķiem faktoriem.

5.3.   Tikpat sarežģīti būs izstrādāt dzīves kvalitātes un labklājības rādītājus (2), lai gan šajā jomā jau ir veikti pētījumi un priekšizpēte; minētie rādītāji lielā mērā balstīti uz subjektīvu viedokli, nevis uz precīziem faktiem. Vienlaikus jāatzīmē, ka arī IKP nav pilnīgi objektīvs rādītājs.

5.4.   Lai nodrošinātu vides kvalitātes “operatīvu pārvaldību” un korektīvus pasākumus sociālajā jomā, nepieciešama informācija, kas ļauj pieņemt lēmumus gandrīz reālā laikā. Savukārt stratēģiju un politiku izstrādē svarīgāk ir apzināties pamatparametru ilgtermiņa attīstības tendences. Ņemot vērā šīs atšķirības, jāizvēlas reālajā laikā novērojamie rādītāji, lai lēmumu pieņemšanu lieki netraucētu pārlieku detalizēta informācija. No šāda viedokļa raugoties, ļoti svarīgi ir uz pārmaiņām reaģēt pārdomāti un savlaicīgi. Novērošanu ar GMES sistēmām (globālā vides un drošības novērošana) galvenokārt izmantos operatīvajā pārvaldībā. Neapšaubāmi, ka ar šo sistēmu palīdzību iegūto informāciju par ilgtermiņa tendencēm varētu izmantot arī politikas veidošanai.

5.5.   Lai veidotu Kopienas politiku, ir nepieciešami kopīgi centieni, un šajā procesā ir svarīgi iegūt precīzu informāciju par atšķirībām un nelīdzsvarotību gan valstu, gan reģionālajā līmenī. Būtiskākās atšķirības ir jāizlīdzina, veidojot atbilstošu politiku; šai procesā precīzai informācijai ir izšķiroša nozīme. Politikas panākumi ir atkarīgi no tā, vai tai ir vispārējs atbalsts un vai to akceptē; panākumi gandrīz nav iespējami, kamēr pastāv uzskats, ka attiecīgā politika ir netaisnīga. Tas, cik sekmīgs būs politikas veidošanas process, ietekmēs to, kā Kopienu nākotnē uztvers tās iedzīvotāji.

5.6.   Ilgtspējīgas attīstības novērtēšana ir ļoti sarežģīts jautājums. Ilgtspējīga attīstība ir visaptveroša ilgtermiņa stratēģija, un tai principā nav un nevar būt konkrētu mērķu ar konkrētiem termiņiem. Jau pēc būtības, šādas stratēģijas mērķus ir jāformulē pietiekami vispārīgi. Novērtējot ilgtspējīgu attīstību, jānovērtē šādas divas pamattendences: (1) ekosistēmu absorbcijas spēja un atjaunojamo un neatjaunojamo resursu izmantošana un (2) sabiedrības pārvaldības attīstība kopumā. Šo pamata faktoru attīstība ietekmēs to, vai starptautiskās sabiedrības un līdz ar to arī Eiropas Kopienas attīstība būs ilgstpējīga, vai nē. Komisijas paziņojumā minētie priekšlikumi (progresa rādītājs un piesārņojuma sliekšņu uzraudzība) ir solis šajā virzienā, un EESK to vērtē atzinīgi.

5.7.   EESK atzinīgi vērtē arī Komisijas centienus panākt, lai valstis savos pārskatos iekļautu arī vides un sociālos rādītājus. No šiem pārskatiem iegūstot uzticamu un labi strukturētu informāciju, var lielā mērā atvieglot ārējo izmaksu vēlamo racionālo internalizāciju tādās jomās, par kurām pietiekamā daudzumā būs pieejami uzticami dati un kurās nebūs izjaukts tirgus līdzsvars. Valstu pārskatos jau ir vērtīgi dati, tomēr to salīdzināmība starp dažādām valstīm var izrādīties problemātiska. Tāpēc ir svarīgi, lai iesaistītās puses censtos veidot optimālu datu apkopošanas un datu vākšanas sistēmu, ņemot vērā nepieciešamību veikt ar vidi saistītus fiziskus aprēķinus. Šajā sakarā Komisija ir uzņēmusies grūtu uzdevumu — 2010. gada sākumā ierosināt tiesisko regulējumu par vides pārskatiem. Sociālie rādītāji, ko valstis jau iekļāvušas savā aprēķinu sistēmā, pašreiz vēl netiek pilnībā izmantoti. Tomēr, jo apverošāka un integrētāka kļūs pieeja progresa analizēšanai un novērtēšanai mainīgā pasaulē, jo vairāk palielināsies nepieciešamība izmantot šos rādītājus.

---

(1)  OV C 100, 30.04.2009., 53. lpp.

(2)  OV C 100, 30.4.2009., 53. lpp.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/69

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas Savienības un Āfrikas partnerattiecības – savienot Āfriku un Eiropu: Ceļā uz intensīvāku sadarbību transporta jomā” ”

COM(2009) 301 galīgā redakcija

2011/C 18/12

Ziņotājs: SIMONS kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 24. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas Savienības un Āfrikas partnerattiecības. Savienot Āfriku un Eiropu: ceļā uz intensīvāku sadarbību transporta jomā””

COM(2009) 301 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 24. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (29. aprīļa sēdē), vienprātīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.	Komisijas paziņojums atbilst pašreizējai politikai, bet tam ir arī tālejošāks mērķis, proti, uzsākt pārdomas par starpkontinentālo savienojumu uzlabošanu, pamatojoties uz ES pieredzi, kas pielāgota Āfrikas apstākļiem.

1.2.	Komiteja atzinīgi vērtē ES un Āfrikas valstu sadarbības stiprināšanu, ja tās pamatā ir nevis līdzekļu devēja un saņēmēja attiecības, kā agrāk, bet partnerība, kurā visām iesaistītajām pusēm ir vienādas tiesības un pienākumi.

1.3.	Komiteja uzsver, ka infrastruktūra un transporta sistēmas ir priekšnoteikums reģionālajai sociāli ekonomiskajai integrācijai, kas savukārt sekmē nodarbinātību un plašāku piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai un līdz ar to būtiski veicina nabadzības apkarošanu.

1.4.	Komiteja pauž nožēlu, ka paziņojumā nav pietiekami integrētas Komisijas politikas dažādās jomas, īpaši tās, par kurām atbild Attīstības ĢD un Tirdzniecības ĢD, jo tas apliecinātu ES politikas konsekvenci attiecībā uz Āfriku.

1.5.	EESK ar gandarījumu atzīmē, ka 2009. gada 21. un 22. oktobrī Neapolē notikušajā konferencē “Eiropas Transporta tīklu dienas 2009” tika nolemts, ka Eiropas Savienība sadarbībā ar Āfrikas valstu partneriem izstrādās rīcības plānu.

1.6.	To paredzēts sagatavot pirms nākamā ES un Āfrikas partnerības ietvaros rīkotā neformālā transporta foruma un publicēt pēc foruma, proti, 2010. gada rudenī. Komiteja ir gatava atbalstīt metodi, kas nodrošinātu šī plāna īstenošanas atbilstīgu uzraudzību, izveidojot, piemēram, apvienoto komiteju.

1.7.	Komiteja iesaka, lai rīcības plānā būtu skaidri noteikts, ka korupcijas un pirātisma apkarošana Āfrikā ir prioritārs mērķis.

1.8.	Komiteja uzskata, ka īpaši attiecībā uz plānošanu, transporta infrastruktūras tīkla finansēšanu rīcības plānu kopumā jāizvērtē, cik lielu ieguldījumu varētu dot sociāli ekonomiskie partneri, kas iesaistīti Kotonū nolīguma īstenošanā.

1.9.	Komiteja atzinīgi vērtētu to, ja Āfrikas Savienības Ekonomikas, sociālo lietu un kultūras padome izvērtētu rīcības plānā iekļautos priekšlikumus un sniegtu par tiem atzinumu.

1.10.

Komiteja īpaši norāda, ka Kopienas līdzekļi jāpiešķir tikai ar nosacījumu, ka Āfrikas Savienības vietējie, oficiāli deklarētie darba ņēmēji gūst labumu no atbalsta programmu īstenošanas.

1.11.

Komiteja uzskata, ka TEN-T plānos un programmās ir svarīgi ievērot savstarpēju izmantojamību un ņemt vērā katra transporta veida priekšrocības, paturot prātā arī ES pieņemto pieeju attiecībā uz vairākveidu pārvadājumu kombinēšanu.

1.12.

Turklāt EESK uzskata, ka, īstenojot sadarbību, uzmanība jāpievērš arī izglītībai, darba apstākļiem un sociālajiem, vides, ilgtspējīgas attīstības un drošības aspektiem.

1.13.

Ceļu infrastruktūras izveidei un attīstīšanai vajadzētu sekmēt to, ka urbanizācijas tendence tiek dinamiski pavērsta pretējā virzienā, pamatojoties uz labi funkcionējošu publiskā transporta sistēmu.

1.14.

Būtisks nosacījums ir līdzekļu izlietojuma laba izsekojamība un kontrole un to pastiprināta praktiska piemērošana.

1.15.

Komiteja uzskata: ES jāapzinās, ka Ķīna jau gadu desmitiem Āfrikā īsteno atšķirīgu politiku un mērķus. Tādēļ nepieciešama virzība uz ES, Ķīnas un Āfrikas trīspusēju sadarbību, kas balstīta uz principu, ka jebkurai darbībai vai finansējumam ir jāveicina nodarbinātība Āfrikā.

2.   Komisijas paziņojuma kopsavilkums.

2.1.	Eiropas Komisija 2009. gada 24. jūnijā nāca klajā ar paziņojumu COM(2009) 301 galīgā redakcija, kas veltīts Eiropas Savienības un Āfrikas partnerattiecībām transporta jomā.

2.2.	Paziņojumā uzsvērts, ka transporta infrastruktūra un pakalpojumi ir galvenie sociālekonomiskās integrācijas dzinējspēki un neaizstājams priekšnosacījums preču un personu apritei.

2.3.	Turklāt jāņem vērā, ka urbanizācijas līmenis Āfrikā pastāvīgi pieaug un ka pašreiz 40 % iedzīvotāju dzīvo pilsētu teritorijās. Ja netiks veikti atbilstīgi pasākumi, līdz 2030. gadam šis skaitlis varētu pieaugt divkārt.

2.4.	Pamatmodelis ES un Āfrikas sadarbībai transporta jomā ir 2006. gadā izveidotās partnerattiecības infrastruktūras jautājumos ar mērķi veidot infrastruktūras tīklu savienojumus Āfrikā un tādējādi sekmēt reģionālo integrāciju un Āfrikas sabiedrības attīstību.

2.5.	Transporta infrastruktūras projektu finansējuma lielāko daļu, 30 % no piešķirto līdzekļu kopsummas, nodrošina Eiropas Attīstības fonds.

2.6.	Komisijas paziņojumā precizēts, ka ES un Āfrikas sadarbība attiecas ne tikai uz fizisko infrastruktūru, bet ietver arī tiesiskos un administratīvos aspektus. Līdz ar to infrastruktūras uzlabošana sekmē ne tikai ekonomikas izaugsmi un tirdzniecību, bet arī nodarbinātību un nabadzības apkarošanu.

2.7.	Tādēļ Padome 2009. gada 18. maijā pieņēma virkni secinājumu, kuros īpaši aicināts atbalstīt reģionālās infrastruktūras un trūkstošās infrastruktūras izbūvi Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras.

2.8.	Paziņojums iekļaujas Eiropas Savienības un Āfrikas Savienības 2007. gadā pieņemtajā shēmā, ko piemēro stratēģisko partnerattiecību īstenošanai infrastruktūras jomā.

2.9.	Paziņojuma konkrēts rezultāts varētu būt ES un Āfrikas Savienības pārstāvju sarunu uzsākšana, lai izstrādātu plānu, kurā noteikti prioritārie pasākumi un atbilstīgas finansēšanas iespējas, tās izklāstot Eiropas Savienības un Āfrikas savienības kopīgā deklarācijā.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   Vispārīgi jautājumi.

3.1.1.   Komiteja atbalsta ciešāku ES un Āfrikas sadarbību, kas balstīta uz tiesību un pienākumu vienlīdzību, pat ja praksē vērojamas atšķirības, kuras jāņem vērā. Šī vēlme un tās īstenošanas līdzekļi izklāstīti Lisabonas deklarācijā (2007. gada 8. un 9. decembris).

3.1.2.   No Komitejas viedokļa tas ir reģionālās sociālekonomiskās integrācijas jautājums, ietverot arī ceļu un transporta sistēmas. Komiteja uzskata, ka reģionālajai integrācijai jābūt prioritātei, pārskatot Kotonū nolīgumu 2010. gadā.

3.1.3.   Tas neapšaubāmi ir grūts uzdevums. Turpmāko sadarbības projektu īstenošanā Komiteja iesaka ņemt vērā, ka ieguldījumam jābūt vienādam un atbildībai — kopīgai.

3.1.4.   Komiteja vēlas uzsvērt, ka sadarbība jāattiecina uz dažādām jomām, piemēram, izglītību, darba apstākļiem, sociālajiem aspektiem, pilsoņu tiesībām, vidi, drošību, ilgtspējīgu attīstību, savstarpēju izmantojamību un publisko transportu pilsētās, administratīvajām un muitas problēmām, kā arī, protams, uz korupcijas apkarošanu un Eiropas uzkrāto pieredzi savstarpējas izmantojamības un paraugprakses jomā.

3.1.5.   Komiteja pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā nav atsauces uz sociālo un izglītības aspektu nozīmi transporta nozarē, un norāda, ka tie bija ietverti 2006. gadā izveidotajās partnerattiecībās infrastruktūras jomā.

3.1.6.   Komiteja uzskata, ka šīs sadarbības īstenošanas gaitā īpaši jāņem vērā, ka visās minētajās jomās paredzētie pasākumi būs rezultatīvi tikai tad, ja tiem būs stabils pamats, proti, labi apmācīts vietējais darbaspēks.

3.1.7.   Sadarbība jāattiecina uz visiem transporta veidiem un to darbības savstarpējo ietekmi, piemērojot Āfrikas apstākļiem atbilstīgu pieeju.

3.1.8.   Komiteja uzskata, ka ir svarīgi ievērot vairākus būtiskus faktorus: jānodrošina pārredzamība, pietiekams drošības līmenis, un sadarbības programmas ieviešamas tikai ar papildu pasākumu palīdzību.

3.1.9.   Komitejas 2008. gada 18. septembrī pieņemtajā atzinumā par tematu “ES un Āfrikas stratēģija” (1) norādīts: “Neskatoties uz ievērojamu progresu reģionālās un vietējās ekonomiskās integrācijas jomā, tirdzniecības potenciāls vēl joprojām netiek izmantots pilnībā. Ir labāk jākoordinē pasākumi, kas veikti, lai saskaņotu muitas procedūras, attīstītu infrastruktūru, nodrošinātu pilsoņu brīvu pārvietošanos utt.”

3.1.10.   Neapolē 2009. gada 21. un 22. oktobrī rīkotajā konferencē “TEN-T dienas 2009” ietvaros notikušajā Eiropas un Āfrikas forumā izskatīja iespējas, kā ES uzkrāto pieredzi TEN jomā izmantot Āfrikas attīstībai un transporta tīkliem.

3.1.11.   Viens no foruma rezultātiem ir tas, ka Eiropas Komisija sadarbībā ar partneriem no Āfrikas izstrādās rīcības plānu, lai pastāvīgi nostiprinātu transporta tīklu starp abiem kontinentiem. Rīcības plānu paredzēts publiskot 2010. gada otrajā pusgadā.

3.1.12.   EESK uzskata, ka papildus jau noslēgtajiem divpusējiem ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ir jāslēdz arī reģionālie ekonomisko partnerattiecību nolīgumi, kas sekmēs reģionālo integrāciju.

3.1.13.   Komiteja uzskata, ka rīcības plānā paredzēto pasākumu konkretizēšana īstenojama ciešā sadarbībā ar Āfrikas Savienību un, ņemot vērā sociālo partneru iesaisti

3.1.13.1.   Tā kā Āfrikā ir mazāk attīstīta struktūra sociālo partneru iesaistīšanai plānu īstenošanā un praksē ir apliecinājies, ka viņi par tiem pat nav informēti, apriežoties ar Āfrikas Savienību ir jāpanāk viņu plašāka informētība un iespējas piedalīties konsultācijās.

3.1.14.   Vēlāk būs jāizstrādā kopēja stratēģija, kurā par galvenajiem elementiem jānosaka ilgtspējīgas attīstības kritērijs un Āfrikas sabiedrības attīstība un labklājība.

3.1.15.   Pat ja tiks piemērota minētā pieeja, Komiteja tomēr uzskata, ka rīcības plāna īstenošanā radīsies problēmas. Tādēļ ir īpaši svarīgi ņemt vērā Āfrikas un Eiropas kultūru atšķirības.

3.1.16.   Komiteja uzskata, ka Āfrikas Savienībai vajadzētu sadarboties ar Ekonomikas, sociālo lietu un kultūras padomi, lai tā pārraudzītu rīcības plānā iekļautos projektus.

3.1.17.   Savukārt Eiropas Savienība no Eiropas Attīstības fonda līdzekļiem periodam no 2007. līdz 2013. gadam piešķīrusi 4,6 miljardus EUR infrastruktūras un transporta attīstībai un uzlabošanai Āfrikā.

3.1.18.   Nākamajā ES un Āfrikas sammitā Adisabebā 2010. gada beigās tiks izvērtētas visas partnerattiecības. Neformālajā transporta forumā 2010. gada rudenī tiks izstrādāts projektu īstenošanas rīcības plāns, kurā Komiteja aicina oficiāli iesaistīt sociālos partnerus un citus nevalstisko organizāciju pārstāvjus, kā tas noteikts Lisabonas sammitā pieņemtajā deklarācijā.

3.1.19.   Labāki transporta tīkli veicina iedzīvotāju ātrāku pārvietošanos. Tie ļauj samazināt transporta izmaksas un uzlabot tā ilgtspēju un drošību. Pateicoties pieņemamām cenām, īpaši labumu no tā vajadzētu gūt iedzīvotāju nabadzīgākajai daļai. Lai to panāktu, ir vajadzīga saskaņota pieeja infrastruktūras plānošanā un būvniecībā.

3.1.20.   Tas ir vēl jo svarīgāk tāpēc, ka transporta izmaksas Āfrikā ir vienas no augstākajām pasaulē (15 % no eksporta ieņēmumiem salīdzinājumā ar 4 % rūpnieciski attīstītās valstīs). Vajadzības šajā jomā ir milzīgas, jo tas ir neatņemams nosacījums reģionālo un valstu tirgu integrācijai.

3.1.21.   Turklāt ciešāka sadarbība, īpaši labas prakses ieviešana, varētu veicināt tirdzniecības apjoma palielināšanu, paaugstināt drošuma un drošības līmeni un sekmēt modernas transporta sistēmas izveidi.

3.1.22.   EESK uzskata, ka par vadošo principu var pieņemt moto “Kopīgs darbs labākai nākotnei”.

3.1.23.   Uz šādu pieeju orientēti arī 2007. gada 8. un 9. decembra Lisabonas sammita secinājumi, kuros likti pamati uz vienlīdzību balstītām ES un Āfrikas stratēģiskajām partnerattiecībām, kā izklāstīts 2007. gada Lisabonas deklarācijā.

3.1.24.   Minēto partnerattiecību pamatā ir principi: miers un drošība, pārvaldība un cilvēktiesības; migrācija, enerģētika un klimata pārmaiņas, tirdzniecība, infrastruktūra un attīstība.

3.1.25.   Komiteja norāda, ka paziņojumā apskatītas vienīgi ES un Āfrikas partnerattiecības, kaut gan Ķīna jau gadu desmitiem darbojas Āfrikā, īpaši infrastruktūras attīstības jomā. Ķīnas stratēģija ir katrai valstij atsevišķi piešķirt aizdevumus uz izdevīgiem nosacījumiem, apmaiņā bieži vien saņemot ilgtermiņa līgumus projektu īstenošanai infrastruktūras un transporta, kā arī dabas resursu izmantošanas jomā.

3.1.26.   Viena no iespējam, kā šādu situāciju pārvarēt, varētu būt ES, Ķīnas un Āfrikas trīspusēja sadarbība, kuras pamatā ir nosacījums, ka jebkurai darbībai vai piedāvājumam ir jāveicina nodarbinātība Āfrikā. Komiteja par ES, Ķīnas un Āfrikas attiecību tematiku 2009. gada 1. oktobrī pieņēmusi ļoti interesantu atzinumu (2).

3.2.   Nevalstiskie dalībnieki.

3.2.1.

Komiteja uzskata, ka transporta infrastruktūras plānošanas un finansēšanas jautājumā jānoskaidro, kādu ieguldījumu līdzās valsts pārvaldes iestādēm varētu sniegt nevalstiskie dalībnieki. Pirmkārt, ir vajadzīga valsts un iedzīvotāju, tostarp NVO, līdzdalība, un, otrkārt, arī lielo uzņēmumu un Eiropas fondu iesaistīšana.

3.2.2.

Pēdējos gados, ņemot vērā Lomes konvencijas un Kotonū nolīguma pozitīvos rezultātus, arvien lielāka nozīme ir, piemēram, lauksaimnieku apvienībām, arodbiedrībām, patērētāju tiesību aizsardzības organizācijām u.c. Komiteja vēlas uzsvērt, ka šai virzībai jāturpinās.

3.3.   Korupcija un pirātisms.

3.3.1.

Diemžēl paziņojumā nav pietiekami apskatīta korupcijas un pirātisma problēma, kaut arī Āfrikā tā vērojama visos līmeņos un kavē ekonomikas attīstību. Tā ir arī šķērslis reģionālajai integrācijai.

3.3.2.

EESK uzskata, ka sadarbības ar Āfrikas Savienību ietvaros jebkuram priekšlikumam vai pasākumam būtu jāsekmē arī korupcijas un pirātisma apkarošana.

3.3.3.

Tas ir arī viens no Āfrikas Savienības mērķiem, un tas minēts Kotonū nolīgumā.

3.3.4.

ES būtu jāievēro, ka Eiropas finansējumu piešķir tikai tad, ka tiek nodrošināta finanšu resursu izsekojamība un uzraudzība, kā arī līdzekļu izlietojuma stingra kontrole.

3.3.5.

Transporta un infrastruktūras jomā korupcija galvenokārt vērojama sauszemes transporta, īpaši autotransporta, nozarē, savukārt pirātisms galvenokārt saistīts ar kuģošanu.

3.3.6.

EESK uzskata, ka kuģiem, kas pārvietojas Somālijas piekrastē un Adenas līcī, ir jāievēro “pārvaldības paraugprakse”, lai izvairītos no pirātu uzbrukumiem (Best Management Practices to deter piracy) (ANO) un jāreģistrē maršruti ES NAVFOR un MSC (HOA) tīmekļa vietnēs. Minētā paraugprakse ietver arī virkni kuģu pašaizsardzības pasākumu.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1.	Transporta un infrastruktūras problēmas raksturīgas visām 53 Āfrikas valstīm. Āfrikas infrastruktūras attīstības programmu pieņēma 2006. gadā. Tās mērķis ir labāk koordinēt infrastruktūras plānošanu un izveidi.

4.2.	Minētajā programmā paredzēti vairāki apmācības pasākumi, tostarp tādās jomās kā gaisa satiksmes kontrole, padomdošana par drošību, vide un satiksmes drošība.

4.3.	Nākamajā posmā paredzēta ES un Āfrikas plānošanas procesu koordinēšana, kas nepieciešama Eiropas un Āfrikas transporta tīkla izveidei. Īpaši svarīgi būs izveidot tīklu savienojuma vietas, īpaši ostas un lidostas.

4.4.	Tā kā finanšu līdzekļi ir ierobežoti, tie jāpiešķir konkrētiem, vislietderīgākajiem projektiem; tas nozīmē, ka transporta jomā jāpiemēro vairākveidu pārvadājumu kombinēšana, ņemot vērā katra pārvadājumu veida priekšrocības un konkrētās valsts raksturīgās iezīmes un īpatnības.

4.5.	Šajā sakarā EESK iesaka iekļaut rīcības plānā skaidru norādi uz korupcijas apkarošanu.

4.6.	Dzelzceļa transporta jomā ir jāsagatavo prioritāro dzelzceļa savienojumu saraksts. Dzelzceļa tīklam ir izšķiroša nozīme, lai mazinātu to valstu izolētību, kuras neatrodas jūras piekrastē. Pašreiz 15 valstīs nav dzelzceļa tīkla.

4.7.

Gaisa satiksme ar Āfriku šobrīd veido tikai 4 % no pasaules gaisa satiksmes kopapjoma. Lidmašīnu un pakalpojumu drošības un kvalitātes rādītāji diemžēl būtiski atpaliek no mobilitātes vajadzībām. Prioritārā kārtībā risināmi jautājumi par uzticamību, drošību un piesārņojošo vielu emisijas ierobežošanu.

4.8.

Jūras transports nodrošina 92 % no Āfrikas starptautiskās tirdzniecības. Sadarbojoties Eiropas Savienībai un Āfrikas Savienībai, vajadzētu izveidot loģistikas centrus un panākt efektīvāku ostu darbību šādās jomās: — muitas un reģistrācijas procedūru vienkāršošana; — ostu baseina padziļināšana, lai tās būtu pieejamas kuģiem, kuriem šobrīd jānoenkurojas tālāk no krasta un kuru drošība tādējādi ir apdraudēta; — ostu drošības pilnveidošana, piemērojot Starptautisko kuģu un ostas iekārtu aizsardzības (ISPS) kodeksu.

4.9.

Lielu daļu tirdzniecības Āfrikas kontinentā nodrošina autopārvadājumi, lai gan infrastruktūra, kuras kvalitāte dažādās valstīs ir atšķirīga, ir pilnīgi neapmierinoša. Āfrikā uz 100 km2 ir nepilni septiņi kilometri autoceļu. Turklāt muitas formalitātes, iebraucot un izbraucot no valsts, ir laikietilpīgas, un korupcija ir vērojama visur.

4.10.

Eiropas Komisija 2009. gada sākumā piešķīra Eiropas Attīstības fondam 3 miljardus EUR Āfrikas transporta tīklu attīstībai, kurus nākotnē paredzēts savienot ar Eiropas transporta tīkliem.

4.11.

Komiteja īpaši vēlas uzsvērt, ka Kopienas finansējums infrastruktūras attīstībai jāpiešķir ar nosacījumu, ka nodarbinātie ir Āfrikas Savienības vietējie, oficiāli deklarēti algoti darbinieki, lai šie projekti sekmētu vietējo iedzīvotāji apmācību un labklājību.

4.12.

Stāvoklis uz vietas liecina, ka ne visur Āfrikā iespējams veikt starptautiskos autopārvadājumus un, ja tie ir iespējami, bieži vien tos apgrūtina maksas izspiešanas vai korupcijas gadījumi maršrutā vai uz robežas. Neraugoties uz iepriekšminēto, autopārvadājumiem visbiežāk nav citas alternatīvas.

4.13.

Komiteja uzskata, ka Āfrikas Savienība apliecina reālistisku attieksmi, par piemēru ņemot ES pieeju TEN-T jomā, kurā plānu un programmu izstrāde balstīta uz savstarpējas izmantojamības mērķi.

4.14.

Finanses nav vienīgais svarīgais aspekts. Īstenojot vērienīgus Eiropas infrastruktūras projektus, ES iecēla koordinatorus, lai palīdzētu dalībvalstīm atrast finansējumu un risinājumus ar šiem vērienīgajiem projektiem saistītajām problēmām. EESK uzskata, ka būtu lietderīgi iecelt projektu koordinatorus astoņu jau apstiprināto Āfrikas tīklu trūkstošajiem posmiem.

4.15.

Komiteja norāda, ka pirms veikt ieguldījumus Āfrikas infrastruktūrā ir jāsaņem pietiekamas garantijas attiecībā uz drošības problēmām. Lai apkarotu jūras pirātismu, var izmantot Starptautiskās jūrniecības organizācijas izstrādātās atbalsta programmas.

4.16.

Īpaša uzmanība jāpievērš pasākumiem ceļu satiksmes drošības uzlabošanai. Komisijas paziņojumā (3.2.4. punkts, pirmais teikums, otrā rindkopa) norādīts, ka katru gadu aptuveni miljons cilvēku zaudē dzīvību satiksmes negadījumos. No tiem 65 % ir gājēji.

---

(1)  OV C 77, 31.03.2009., 148.-156. lpp.

(2)  OV C 318, 23.12.2009., 106.-112. lpp.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/74

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: Solidaritāte veselības jomā – nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES”

COM(2009) 567 galīgā redakcija

2011/C 18/13

Ziņotāja: CSER kdze

Līdzziņotāja: HEINISCH kdze

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 20. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: Solidaritāte veselības jomā — nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES”.

COM(2009)567 galīgā redakcija

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (29. aprīļa sēdē), ar 51 balsīm par un 1 balsi pret, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Princips “veselības aizsardzības jautājumi visās politikas jomās” ir jāievēro visā ES politikā, kas nekādā gadījumā nedrīkst veicināt nevienlīdzību veselības jomā. Tāpēc Komisijai jānovērtē un jāpārbauda, vai visās politikas jomās izdodas sekmēt augsta veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšanu un veselības jomā vērojamās nevienlīdzības mazināšanu.

1.2   EESK uzskata, ka ir īpaši svarīgi, lai dalībvalstis un Komisija atbilstošā laika posmā vienotos par salīdzināmiem rādītājiem un novērtējamiem mērķiem, kas ļautu valstu iestādēm novērtēt, cik efektīvi bijuši pūliņi mazināt nevienlīdzību veselības jomā, un sniegt atbalstu jomās, kurās Eiropas ierosmes varētu papildināt valstu centienus.

1.3   EESK aicina visas dalībvalstis atbalstīt Komisijas plānu uzlabot datu un zināšanu bāzi un mehānismus veselības jomā vērojamās nevienlīdzības līmeņa noteikšanai, kā arī uzraudzībai, novērtēšanai un ziņošanai.

1.4   EESK rosina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt gan jaunus rādītājus, kas ļautu uzraudzīt nevienlīdzību veselības jomā, gan metodes, kā novērtēt stāvokli dalībvalstīs, lai noteiktu svarīgākās jomas, kur vajadzīgi uzlabojumi un jāveicina paraugprakses apmaiņa.

1.5   EESK rosina dalībvalstis un Komisiju veidot vispārējas ekonomiskās un sociālās attīstības modeli, kas sekmē straujāku ekonomikas izaugsmi un vairo sociālo taisnīgumu, kā arī veicina ciešāku solidaritāti un kohēziju un uzlabo sabiedrības veselību. Šim mērķim jākļūst par prioritāti stratēģijā Eiropa 2020, turklāt jāņem vērā arī ES struktūrfondu būtiskā nozīme šī mērķa īstenošanā.

1.6   Komiteja rosina Komisiju un dalībvalstis izmantot visus līdzekļus — it īpaši izglītības, pilsētplānošanas un pirktspējas paaugstināšanas jomā —, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, kas rada nevienlīdzību veselības jomā.

1.7   Ņemot vērā demogrāfisko pārmaiņu radītās problēmas, vairāk pūļu jāvelta, lai nevienlīdzību veselības jomā mazinātu lauku rajonos.

1.8   Komisijai būtu jānovērtē pastāvošo Eiropas forumu (tādās jomās kā uzturs, alkohols u.c.) ietekme uz mazāk aizsargātajām grupām.

1.9   Komiteja rosina Komisiju un dalībvalstis vēlreiz apsvērt EESK ieteikumus, kuri pausti iepriekš pieņemtos atzinumos par veselības un sociālajiem jautājumiem un kuru īstenošana sekmētu nevienlīdzības mazināšanu veselības jomā (1).

2.   Nevienlīdzība veselības jomā ES — vispārīga informācija.

2.1   ES iedzīvotāji šobrīd caurmērā dzīvo ilgāk, un viņu veselība ir labāka, tomēr jānorāda, ka dažādās Eiropas Savienības vietās iedzīvotāju veselības stāvoklis ir ļoti atšķirīgs un šīs atšķirības palielinās. Minēto atšķirību palielināšanās rada bažas, un tā ir liela problēma. Stāvokli saasina arī finanšu un ekonomikas krīzes izraisītais bezdarba pieaugums. Komisija, publicējot paziņojumu, vēlas sākt debates, lai noteiktu, kādi ES īstenotie papildu pasākumi palīdzētu dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām valsts un reģionu līmenī rast risinājumus, kā nelabvēlīgo stāvokli uzlabot.

2.1.1   Viens no piemēriem, kas liecina par ES iedzīvotāju veselības stāvokļa atšķirībām dažādās dalībvalstīs, ir gadu vecu un jaunāku bērnu mirstības rādītāji, kas atšķiras līdz piecām reizēm. Vīriešu paredzamais mūža ilgums dalībvalstīs atšķiras par 14 gadiem, savukārt sieviešu — par 8 gadiem, un lielas atšķirības veselības jomā ir arī vērojamas, salīdzinot gan reģionus, gan lauku un pilsētu teritorijas.

2.1.2   Atkarībā no izglītības līmeņa un sociālā un ekonomiskā stāvokļa paredzamais mūža ilgums dzimšanas brīdī vīriešiem atšķiras par desmit gadiem un sievietēm — par sešiem gadiem. Fiziska vai vienveidīga darba veicējiem veselības stāvoklis parasti ir sliktāks nekā citām iedzīvotāju grupām. Jāmin arī būtisks aspekts, kas saistīts ar dzimumu, proti, sievietes dzīvo ilgāk kā vīrieši, bet pavada vairāk laika slimojot.

2.1.3   Nevienlīdzību veselības jomā izraisa sociālā nevienlīdzība, kas saistīta ar dzīves apstākļiem, uzvedības veidu, izglītības līmeni, nodarbinātību un ienākumiem, veselības aprūpi, slimību profilakses un veselības veicināšanas pakalpojumiem, kā arī publiskā sektora īstenotajiem pasākumiem, kas ietekmē minēto faktoru kvantitāti, kvalitāti un izplatību. Būtiski faktori ir nevienlīdzība, kas vērojama tādā jomā kā izglītības, nodarbinātības un veselības aprūpes pieejamība, kā arī nevienlīdzība, kuras pamatā ir piederība noteiktam dzimumam un rasei. Nabadzība un citi neaizsargātību veicinoši faktori (piemēram, bērnība vai vecums, invaliditāte vai piederība mazākumtautībai) vēl vairāk palielina ar veselību saistītus riskus.

2.1.4   Sociālie un ekonomiskie faktori ietekmē dzīves apstākļus un veselības stāvokli, piemēram, ne visiem ES iedzīvotājiem pieejami atbilstoši ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumi.

2.1.5   Piekļuvi veselības aprūpei kavē apdrošināšanas (it īpaši obligātās veselības apdrošināšanas) trūkums, ārstēšanas augstās izmaksas, nepietiekamā informētība par sniegtajiem pakalpojumiem, valodas un kultūras barjeras, turklāt iedzīvotāji no trūcīgākām sabiedrības grupām veselības aprūpes pakalpojumus izmanto retāk.

2.1.6   Nevienlīdzība veselības jomā ir novēršama. Būtiska ietekme ir katram cilvēkam, iestādēm, ieinteresētajām personām un iedzīvotāju grupām, un šo nevienlīdzību var novērst, īstenojot attiecīgus pasākumus un attiecīgi rīkojoties. Cilvēka rīcība, kas ietekmē viņa veselību, nav galvenais nevienlīdzības iemesls. Tās galvenais cēlonis ir sociālie, ekonomiskie, sanitārie un politiskie apstākļi attiecīgajā valstī un to mijiedarbība, kas ietekmē cilvēkus visas dzīves garumā.

3.   Komisijas priekšlikums.

3.1   Komisijas paziņojuma mērķis ir sākt debates par to, kā ES varētu atbalstīt dalībvalstu un citu ieinteresēto personu īstenotos pasākumus, kas mazinātu nevienlīdzību veselības jomā.

3.2   Eiropas Savienība jau nākusi klajā ar ierosmēm, kas sekmē nevienlīdzības mazināšanu veselības jomā ES teritorijā (2), taču Komisija uzskata, ka tā varētu vēl vairāk atbalstīt dalībvalstu pūliņus mazināt to faktoru ietekmi, kuri izraisa nevienlīdzību veselības jomā.

3.3   Komisijas paziņojumā minēti šādi galvenie risināmie jautājumi:

—	vienlīdzīgu veselības iespēju nodrošināšana kā daļa no vispārējiem sasniegumiem sociālajā un tautsaimniecības jomā;

—	datu un zināšanu bāzes uzlabošana un noteikšanas, uzraudzības, novērtēšanas un ziņošanas mehānismi;

—	sabiedrības iesaistīšana šajos centienos;

—	neaizsargātu iedzīvotāju grupu vajadzību ievērošana;

—	ES politiku efektivitātes uzlabošana.

Ikvienai no minētajām rīcības prioritātēm pievienots saraksts ar ES līmeņa pasākumiem, kas jāīsteno Komisijai un dalībvalstīm.

4.   Vispārīgas piezīmes — pasākumi nevienlīdzības mazināšanai veselības jomā.

4.1   EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, jo Komiteja uzskata, ka veselības jomā vērojamā lielā nevienlīdzība starp dažādiem ES reģioniem un starp sociāli aizsargātajiem un sociāli neaizsargātajiem ES iedzīvotājiem ir problēma, un piekrīt viedoklim, ka šāda nevienlīdzība neļauj sasniegt ES izvirzītos mērķus veicināt solidaritāti, sociālo un ekonomisko kohēziju, cilvēktiesību ievērošanu un iespēju vienlīdzību.

4.2   Komisijas paziņojums tapis, rīkojot plašu apspriešanos, taču tas nav visaptverošs. Diemžēl, paziņojumā tikai garāmejot minēti vai pat vispār nav minēti vairāki svarīgi jautājumi. Vairāki neminētie jautājumi ir dalībvalstu kompetencē, tomēr Komisija dažu jautājumu risināšanā varētu tās atbalstīt.

4.3   Paziņojumā noteiktas svarīgākās ES politikas jomas (sociālās aizsardzības politika, vides politika, izglītības politika utt.), kas ir saistītas ar nevienlīdzību veselības jomā un cita citu ietekmē. EESK tāpēc uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm noteikti ir jānovērtē VISOS līmeņos — vietējā, reģionālajā un Eiropas līmenī — īstenoto pasākumu ietekme uz sabiedrības veselības stāvokli. EESK atgādina — nevienlīdzība veselības jomā nemazināsies, ja netiks pieņemti politiski lēmumi.

4.4   EESK uzskata, ka Komisijai pēc iespējas labāk jāizmanto pieejamie instrumenti (piemēram, atklātā koordinācijas metode, ietekmes novērtējumi, pētniecības programmas, rādītāji, sadarbība ar starptautiskajām organizācijām) un kopā ar dalībvalstīm jāmeklē jaunas metodes, lai nodrošinātu, ka ES politika un īstenotie pasākumi mazina to faktoru ietekmi, kas Eiropas Savienībā izraisa vai veicina nevienlīdzību veselības jomā. Komisijai, veicot dalībvalstu atbalsta pasākumus, tomēr jāievēro subsidiaritātes princips un pamatlīgumi.

4.5   EESK atbalsta Komisijas pūliņus koordinēt ES politiku un pasākumus, nodrošināt politikas saskaņotību, veicināt informācijas un zināšanu apmaiņu starp dalībvalstīm, apzināt un popularizēt paraugpraksi un sekmēt tādu pasākumu plānošanu, kas ļautu atrisināt noteiktu sabiedrības grupu īpašās problēmas. Komiteja pauž cerību, ka ES un starptautiskajā līmenī ciešāka kļūs sadarbība ar ieinteresētajām personām, tai skaitā ar EESK.

4.6   EESK tomēr vēlas norādīt, ka tieši dalībvalstu uzdevums ir nodrošināt visaptverošu, kvalitatīvi augstvērtīgu un visiem pieejamu individuālo veselības aprūpi vietējā līmenī, jo šāda veselības aprūpe ir svarīgs faktors centienos mazināt nevienlīdzību veselības jomā. Tas īpaši attiecas uz bērniem, pacientiem ar hroniskām slimībām, pacientiem, kas vienlaikus cieš no vairākām slimībām, un vecāka gadagājuma pacientiem, kuru atlabšanu veicinātu pazīstama vide un saikne ar ģimeni, draugiem un paziņām. Nav pieļaujams, ka iedzīvotāji un it īpaši — mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas, lai izvairītos no nevienlīdzības aprūpes pieejamībā, spiestas pārcelties uz dzīvi citviet, kur ir augstāka veselības aprūpes iestāžu koncentrācija.

4.7   EESK uzsver, ka dalībvalstis ir atbildīgas par veselības aprūpes nodrošināšanu. Apspriežot jautājumus, kas saistīti ar nevienlīdzību veselības jomā, noteikti ir jāņem vērā dalībvalstu valdību uzdevums izveidot sociālās aizsardzības sistēmas un nodrošināt, ka vietējā līmenī netrūkst labi apmācītu darbinieku, kas sniedz pakalpojumus, un attālo rajonu iedzīvotāji un mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas nenonāk vēl nelabvēlīgākā stāvoklī.

4.8   Veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēma var mazināt veselības problēmas, kuras galvenokārt izraisa ar veselības aprūpi nesaistīti faktori. Tomēr dažkārt jauninājumi veselības aprūpes sistēmās var saasināt nevienlīdzību veselības jomā (3). Jaunas tehnoloģijas nedrīkst palielināt nevienlīdzību.

4.9   Īpaši svarīgi ir vairot jaunās paaudzes izpratni, ka veselīgs dzīvesveids mazina saslimšanas risku. Ja šāda izpratne būs jauniešiem, kas pēc noteikta laika kļūs par vecākiem, tas var būtiski ietekmēt viņu bērnus un nākamās paaudzes.

5.   Īpašas piezīmes par galvenajiem risināmajiem jautājumiem.

5.1   Vienlīdzīgu veselības iespēju nodrošināšana kā daļa no vispārējiem sasniegumiem sociālajā un tautsaimniecības jomā.

5.1.1   Nevienlīdzība veselības jomā ietekmē arī Lisabonas procesu, jo gan ražošanas apjoma samazināšanās, gan ārstēšanas izmaksas un sociālās izmaksas var vājināt ekonomiku un sociālo kohēziju.

5.1.2   EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka ir svarīgi izveidot vispārējas ekonomiskās un sociālās attīstības modeli, kas sekmē straujāku ekonomikas izaugsmi un vairo sociālo taisnīgumu, kā arī veicina ciešāku solidaritāti un kohēziju un uzlabo sabiedrības veselību. Šim mērķim jākļūst par prioritāti stratēģijā Eiropa 2020, un, lai varētu analizēt tās ietekmi uz sociālo attīstību, stratēģijā jāiekļauj rādītājs, kas ļauj novērtēt nevienlīdzību veselības jomā. Jāņem vērā arī ES struktūrfondu būtiskā nozīme šī mērķa īstenošanā.

5.1.3   EESK atgādina dalībvalstīm, ka sociāla veselības aizsardzība, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un veselības aprūpes jomai piešķirtais finansējums ir būtiski priekšnosacījumi, lai nodrošinātu vienlīdzību veselības jomā. Ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās attīstības tendences Eiropas Savienībā, tas ir ļoti svarīgs uzdevums.

5.1.4   Lai nodrošinātu vienlīdzīgas veselības aprūpes iespējas, veselības aprūpes sistēmā noteikti jānodrošina un jāpaplašina sociālā aizsardzība, proti, tādi veselības aprūpes finansēšanas mehānismi kā sociālā apdrošināšana, valsts veselības apdrošināšana vai no nodokļu ieņēmumiem finansētas sistēmas, finansējumu piešķirot solidāri un apdrošinātājiem dalot risku. Vērtējot iespējas piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem, jāņem vērā gan to cenas, pieejamība un kvalitāte, gan finansiālā aizsardzība un informācija par būtisko pakalpojumu klāstu (4).

5.1.5   Nevienlīdzība veselības jomā ir jāmazina, īstenojot pragmatisku stratēģiju ar mērķi nodrošināt vispārēju un efektīvu piekļuvi pakalpojumiem, proti, kā tas minēts iepriekš, jāsaskaņo veselības aprūpes finansēšanas sistēmas (sociālā un privātā apdrošināšana, sociālās palīdzības sistēmas, valsts veselības aprūpes sistēmas utt.), lai novērstu nepilnības, kas ierobežo, piemēram, trūcīgo iedzīvotāju un minoritāšu, piemēram, migrantu — lai kāds būtu viņu administratīvais statuss —, mazākumtautību vai reliģisko grupu piekļuvi pakalpojumiem, kā arī mazinātu nevienlīdzību, kas saistīta ar dzimumu vai vecumu.

5.1.6   Jāveic atbilstošas reformas, kas nodrošinātu tiesībpamatotu pieeju, kuras pamatā ir sociālais dialogs, jo tā var panākt plašu vienprātību un tādējādi arī finanšu risinājumu ilgtspējību un pieņemamus darba apstākļus — gan apdrošinātajiem, gan veselības aprūpes iestāžu darbiniekiem. EESK uzskata, ka, turpinot privatizāciju, panāksim tieši pretējo un veidosies veselības aprūpes sistēma, kuras pamatā nav solidaritāte, bet gan konkurence.

5.2   Datu un zināšanu bāzes uzlabošana un noteikšanas, uzraudzības, novērtēšanas un ziņošanas mehānismi.

5.2.1   EESK ir vienisprātis ar Komisiju, ka veselības jomā vērojamās nevienlīdzības līmeņa noteikšana ir īpaši nozīmīga, lai nodrošinātu efektīvu rīcību, uzraudzību un attīstību.

5.2.2   EESK tāpēc aicina VISAS dalībvalstis atbalstīt Komisijas plānu uzlabot datu un zināšanu bāzi un mehānismus veselības jomā vērojamās nevienlīdzības līmeņa noteikšanai, kā arī uzraudzībai, novērtēšanai un ziņošanai (arī par ekonomisko un sociālo ietekmi). Svarīgi, lai dalībvalstis apņemtos savlaicīgi sniegt salīdzināmus datus.

5.2.3   Tā kā dati ir ļoti svarīgi un šobrīd tie ir nepilnīgi, EESK rosina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt jaunus rādītājus veselības jomā vērojamās nevienlīdzības uzraudzībai un metodes, kā novērtēt stāvokli dalībvalstīs, lai varētu noteikt jomas, kurās vajadzīgi uzlabojumi un jāsekmē paraugprakses apmaiņa.

5.2.4   EESK atbalsta ieceri attīstības rādītāju vidū iekļaut datus, kas iegūti, novērtējot un uzraugot, cik efektīva ir piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem un cik visaptveroša ir sociālā aizsardzība veselības jomā, un uzskata, ka ir svarīgi arī vākt datus par katru dzimuma atsevišķi, par iedzīvotājiem dažādās vecuma grupās un dažādos ekonomiskajos un sociālajos apstākļos un par stāvokli dažādos reģionos. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis mācīties no Pasaules veselības organizācijas, ILO, Dublinas fonda un ES Pamattiesību aģentūras pieredzes, kas uzkrāta šajā jomā.

5.2.5   Runājot par pētniecību un zināšanu bāzi, EESK atzīmē, ka ES pētniecības pamatprogrammā vairāk uzmanības jāvelta gan ar veselību saistītiem, gan sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem. Nākamajā budžeta periodā arī jāparedz, ka viena no ES veselības programmas prioritātēm ir cīņa pret nevienlīdzību veselības jomā.

5.2.6   Komisijai arī jāizveido instrumenti un sistēma, kas ļautu dalībvalstīm apmainīties ar informāciju par pētījumu rezultātiem un pētniecības jomā jārada iespējas apvienot dalībvalstu resursus.

5.2.7   EESK atzīmē, ka nevienlīdzības mazināšana veselības jomā ir ilgstošs process. Paziņojumā paredzētie pasākumi iezīmē stratēģiskās pamatnostādnes, kas šajā jomā īstenojamas ilgākā termiņā, un EESK ar interesi iepazīsies ar pirmo novērtēšanas ziņojumu, kurš jāsagatavo 2012. gadā.

5.3   Sabiedrības iesaistīšana šajos centienos.

5.3.1   EESK atzinīgi vērtē Komisijas ieceri, sadarbojoties ar dalībvalstīm un Eiropas un valstu līmenī apspriežoties ar ieinteresētajām personām,

—	jautājumu par nevienlīdzību noteikt par vienu no prioritātēm sadarbības pasākumos, kas saistīti ar veselības jomu;

—	izstrādāt profesionālajai apmācībai paredzētos pasākumus un instrumentus, lai mazinātu nevienlīdzību veselības jomā, izmantojot veselības programmu, Eiropas Sociālo fondu un citus mehānismus;

—	publicēt apspriešanās dokumentus, lai veicinātu pārdomas par to, kādi mērķi jāizvirza Sociālas aizsardzības komitejā.

5.3.2   EESK uzsver, ka plašas sabiedrības iesaistīšana šajos centienos nav atkarīga vienīgi no valdībām, bet arī no pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru iesaistīšanas. Ieinteresētās personas ir jāiesaista gan apspriešanās procesā, gan politikas izstrādē un īstenošanā Eiropas, valsts un vietējā līmenī, un EESK uzskata, ka nav izmantotas visas iespējas, lai vēl vairāk paaugstinātu efektivitāti minētajās jomās, veidotu partnerību un plašāk izplatītu labas prakses piemērus. Lai novērtētu paveikto, dalībvalstīs ir jāizveido precīzas uzraudzības un novērtēšanas programmas.

5.3.3   Efektīvāka sadarbība ar ieinteresētajām personām sekmēs pasākumus, kas saistīti ar dažādiem sociālajiem faktoriem, un palīdzēs mazināt nevienlīdzību veselības jomā. Piemēram, ieinteresētās personas var būtiski sekmēt centienus uzlabot veselības pakalpojumu pieejamību un atbilstību, veicināt migrantu, mazākumtautību un citu mazāk aizsargātu grupu veselības un profilaktisko aprūpi, veicināt informācijas un zināšanu apmaiņu, apzinot un izplatot paraugpraksi, un īpašu pasākumu izstrādi, lai risinātu konkrētus jautājumus, kas nozīmīgi dalībvalstīm un/vai noteiktām sabiedrības grupām. Ieinteresētās personas var arī palīdzēt centienos novērtēt ar veselību saistīto nevienlīdzību, kas izpaužas darba vietā, brīvajā laikā un noteiktā kopienā, kā arī atbalstīt veselības aprūpes un citu nozaru darbiniekus zināšanu apguves un apmācības procesā.

5.3.4   EESK pauž cerību, ka apspriešanās ar mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām turpmāk būs efektīvāka. EESK atzinīgi vērtētu iespēju kopīgi ar Komisiju apsvērt minēto jautājumu.

5.4   Neaizsargātu iedzīvotāju grupu vajadzību ievērošana.

5.4.1   Jāatceras, ka pašreizējā krīze vispirms skars mazāk aizsargātās grupas, ietekmējot gan veselību, gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

5.4.2   EESK tādēļ atzinīgi vērtē:

—	Komisijas un dalībvalstu sadarbības pasākumus, lai uzlabotu mazāk aizsargāto grupu iespējas piekļūt veselības un profilaktiskās aprūpes pakalpojumiem;

—	ierosmēs, kurām jāveicina veselīgas vecumdienas, paredzētos pasākumus nevienlīdzības mazināšanai veselības jomā;

—	pret nevienlīdzību veselības jomā vērstos pasākumus, kurus īstenos 2010. gadā, kas pasludināts par Eiropas gadu nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai;

—	atziņu, ka, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas, kohēzijas politikas un struktūrfondu līdzekļi ir jāizmato, lai uzlabotu mazāk aizsargāto grupu veselības stāvokli;

—	pasākumu skaita ierobežošanu, paaugstinot to efektivitāti.

5.4.3   EESK iesaka nevienlīdzību veselības jomā un mazāk aizsargātās grupas (arī tādu grupu kā cilvēki ar invaliditāti) aplūkot saistībā ar tādiem vispārējiem jautājumiem kā vienlīdzība un diskriminācija. Viens no piemēriem ir dzimuma aspekts vecumdienās. Sievietes parasti dzīvo ilgāk, tomēr viņām ir sliktāka veselība, un, tā kā viņu darba mūžs kopumā ir īsāks, viņas saņem arī mazāku pensiju, kas tieši ietekmē iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus un iegādāties zāles. Īpaša uzmanība jāvelta arī emigrējušo sieviešu stāvoklim, proti, izglītošanai veselības jautājumos un aprūpes pakalpojumu pieejamībai.

5.4.4   Profilaktiskā veselības aprūpe un profilaktisko pārbaužu programmas, veselības veicināšana un izglītošana veselības jautājumos (veselīgs dzīvesveids, piekļuve ārstēšanai, pacientu tiesības utt.) ir ļoti svarīga, īpaši iedzīvotāju grupām, kas atrodas nelabvēlīgā stāvoklī. EESK iesaka Komisijai un dalībvalstīm rosināt kampaņas un pakalpojumus, kas paredzēti dažādām mazāk aizsargātajām grupām. Veselības jomā rīkotās kampaņas, lai informētu visu sabiedrību, reti sasniedz nelabvēlīgā stāvoklī esošās grupas. Rīkojot mērķtiecīgas kampaņas, jāpanāk, ka nelabvēlīgā stāvoklī esošās iedzīvotāju grupas spēj definēt, kādas ir to vajadzības, un izplatīt informāciju.

5.4.5   Tādēļ Komisijai būtu jānovērtē pastāvošo Eiropas forumu (tādās jomās kā uzturs, alkohols u.c.) ietekme uz mazāk aizsargātajām grupām. EESK ierosina izveidot pacientu organizāciju forumu, kas sekmētu pieredzes apmaiņu un informācijas izplatīšanu.

5.4.6   EESK uzskata, ka viens no līdzekļiem, kā novērst nevienlīdzību veselības jomā nākamajās paaudzēs, ir pirmsskolas izglītības kvalitāte un pieejamība. Dažādu bērnu aprūpes veidu pieejamība ir būtisks sociālās attīstības un ekonomikas attīstības elements, kam ir īpaša nozīme mazāk attīstītajos rajonos un kas ir ļoti svarīgs nelabvēlīgā stāvoklī esošām grupām un ģimenēm, kuras nedzīvo šādos rajonos. Bērnu aprūpes iestādes var palīdzēt šādām nelabvēlīgākā stāvoklī esošām ģimenēm risināt sociālus, ekonomiskus un ar veselību saistītus jautājumus un veicināt atstumto grupu sociālo integrāciju (5). Tā kā nevienlīdzību veselības jomā bieži izraisa nevienlīdzība izglītības jomā, EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt līdztiesīgu piekļuvi skolām un kvalitatīvi augstvērtīgai izglītībai, lai ikviens varētu apgūt zināšanas, kuras palīdz dzīves laikā pieņemt apzinātus lēmumus.

5.5   ES politiku efektivitātes uzlabošana.

5.5.1   EESK rosina dalībvalstis noteikt, ka nevienlīdzības mazināšana veselības jomā ir prioritāte, un, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu un informācijas izplatīšanu visā Eiropas Savienībā, labāk koordinēt, uzraudzīt un novērtēt pasākumus, kas ietekmē problēmu risināšanu sociālajā, ekonomikas un veselības jomā.

5.5.2   Jāanalizē dažādu ES līmenī īstenoto pasākumu ietekme uz iedzīvotāju veselību.

5.5.3   Eiropas Savienība varētu veltīt lielākas pūles, lai mazinātu nevienlīdzību veselības jomā, piemēram, rūpīgāk analizējot politikas ietekmi uz veselību un ciešāk integrējot tādas politikas jomas kā izglītība, darba apstākļi, teritoriālā attīstība, vides politika, transporta politika utt. Tomēr Komisijai visupirms jānodrošina, lai ierosinātie pasākumi — īpaši tie, kas ietekmē mazāk aizsargātās grupas — neizraisītu jaunu nevienlīdzību (6).

5.5.4   Lisabonas līgumā noteikts, ka augsta veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšana ir tikpat svarīgs mērķis kā vienotā tirgus darbības veicināšana; līgums arī nosaka, ka ES uzdevums ir atbalstīt dalībvalstu centienus nodrošināt ES iedzīvotāju labklājību. EESK pauž cerību, ka Lisabonas līgums sekmēs principa “veselības aizsardzības jautājumi visās politikas jomās” ievērošanu. Pašlaik ES līmenī tas ir tikai tukšs sauklis, ko lieto, lai novērstu uzmanību no fakta, ka vienotajam tirgum veltīta daudz lielāka uzmanība.

5.5.5   Tādēļ EESK aicina Komisiju:

—	novērtēt pasākumus (pirms īstenošanas, tās gaitā un pēc īstenošanas) visās politikas jomās, lai pārliecinātos, vai tās palīdz nodrošināt augstu veselības aizsardzības līmeni un mazināt nevienlīdzību veselības jomā (7),

—	izstrādāt mehānismus, lai novērtētu (iepriekšējs novērtējums un retrospektīvs novērtējums) īstenoto pasākumu ietekmi uz dažādu iedzīvotāju grupu veselību un izdarītu secinājumus, kas jāņem vērā turpmākās politikas izstrādē;

—	izstrādāt mehānismus, kā mainīt tos Komisijas īstenotos pasākumus, kas negatīvi ietekmē veselību un palielina nevienlīdzību;

—	rīkoties, lai palielinātu dalībvalstu, apvienību un speciālistu izpratni par veselības jomā vērojamās nevienlīdzības patieso ietekmi, nevienlīdzību veicinošajiem faktoriem un līdzekļiem tās mazināšanai.

5.5.6   EESK arī rosina dalībvalstu darba programmās paredzēt, ka jānovērš nevienlīdzība veselības jomā, un izstrādāt atbilstošas starpnozaru stratēģijas.

5.5.7   EESK atbalsta Komisijas ierosinājumu palīdzēt dalībvalstīm efektīvāk koordinēt pasākumus un analizēt to saikni un veselības jomā sasniegtos rezultātus, kas ir būtiski dažādām iedzīvotāju grupām visās dalībvalstīs. Nevienlīdzību veselības jomā jācenšas arī mazināt, vairāk izmantojot ES kohēzijas politikas pavērtās iespējas, palielinot informētību par kohēzijas fondiem un uzlabojot koordināciju, palielinot dalībvalstu resursus, lai veiktu ieguldījumus veselības un sociālās aprūpes nozarē, un paverot šādas iespējas ES lauku attīstības un kopējā lauksaimniecības politikā.

5.5.8   Šādi rīkojoties, Komisija tomēr nedrīkst aizskart dalībvalstu tiesības organizēt un finansēt veselības aprūpes sistēmas, it īpaši tiesības noteikt un panākt atbilstošāko veselības aizsardzības līmeni (Līguma 168. pants).

5.5.9   Ņemot vērā demogrāfisko pārmaiņu radītās problēmas, vairāk pūļu jāvelta, lai nevienlīdzību veselības jomā mazinātu lauku rajonos. Jāapzinās arī, ka tieši nelielie veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji (galvenokārt pašnodarbinātie medicīnas darbinieki) vietējā līmenī nodrošina visaptverošu un pacienta vajadzībām atbilstošu ārstēšanu, un tādēļ tie ir īpaši jāatbalsta.

5.5.10   EESK atzinīgi vērtē:

—

ierosinājumu sākt politisku dialogu ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām par vienlīdzības principu un citām pamatvērtībām veselības jomā, kuras nostiprinātas ES veselības aizsardzības stratēģijā un ES veselības un darba drošības stratēģijā, kā arī ieceri izveidot forumu veselības un pārstrukturēšanas jautājumos, lai analizētu iespējas mazināt nevienlīdzību veselības jomā;

—	Komisijas ierosmi starptautiskā līmenī atbalstīt citas valstis veselības un ar to saistītajās jomās, daloties ES pieredzē par nevienlīdzības mazināšanu veselības jomā.

---

(1)  Skatīt atzinumus par šādiem tematiem:

“Aprūpe un izglītība agrā bērnībā” (pašiniciatīvas atzinums) - Herczog kdze;

OV C 255/76, 22.9.2010.

OV C 255/72, 22.9.2010.

OV C 128/89, 18.5.2010.

OV C 228/113, 22.9.2009.

OV C 318/10, 23.12.2009.

OV C 306/64, 16.12.2009.

OV C 317/105, 23.12.2009.

OV C 218/91, 11.9.2009.

OV C 175/116, 28.7.2009.

OV C 77/115, 31.3.2009.

OV C 77/96, 31.3.2009.

OV C224/88, 30.8.2008.

OV C 256/123, 27.10.2007.

(2)  Jāmin Padomes ieteikumi vēža agrīnai diagnosticēšanai, iniciatīvas tādās jomās kā psihiskā veselība, smēķēšana un HIV/AIDS, Eiropas paraugprakses apkopošana, datu vākšana un dalībvalstu un ieinteresēto personu sadarbības tīkla izveide. Dalībvalstu centienus atbalsta arī ar izpētes pamatprogrammu un rīcības programmām, programmu “Progress”, pētījumiem un novatoriskiem pasākumiem. Veselības saglabāšanu veicina arī ES tiesību akti par nodarbinātību, drošību un veselības aizsardzību darbā, kopējā lauksaimniecības politika, vides un tirgus politika. Kohēzijas fonds un Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai palīdz mazināt reģionu atšķirības.

(3)  Piemēram, Francijā piekļuve antiretrovirālai terapijai ir ierobežota, tāpēc ir palielinājusies ar HIV inficēto pacientu nevienlīdzība veselības jomā.

(4)  Konvencijas, valsts līmeņa un starptautiski mērķi, maternitātes pabalsti, tostarp slimības, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) svarīgākās konvencijas un noteikumi par sociālo aizsardzību veselības jomā, tostarp ILO 130. konvencija par medicīnisko aprūpi un ILO 102. konvencija, kur īpaša uzmanība pievērsta sociālajam nodrošinājumam, it īpaši sociālajam nodrošinājumam veselības jomā. Minēto konvenciju parakstījušas daudzas valstis, kā pēdējās — arī Rumānija un Bulgārija. ES nevar ratificēt konvenciju, jo to nav parakstījušas divas Baltijas valstis un Somija (iebilst pret formulējumiem, kas nav korekti no dzimumu līdztiesības viedokļa).

(5)  “Aprūpe un izglītība agrā bērnībā” (pašiniciatīvas atzinums) - Herczog kdze.

(6)  Īpaši neaizsargāto grupu veido cilvēki, kas slimības dēļ nespēj pārvietoties, aktīvi nemeklē labākās ārstēšanas iespējas, nezina tās valsts valodu, kurā vēlas saņemt ārstēšanu, kam nav finanšu līdzekļu, lai samaksātu par specializētu ārstēšanu vai ārstēšanu ārvalstīs, vai kas nevēlas meklēt ārstēšanas iespējas ārvalstīs vai ārstēšanas iestādē, kura atrodas tālu no viņu dzīvesvietas. Jaunas problēmas veselības aprūpes jomā radīs arī demogrāfiskās pārmaiņas.

(7)  Lai arī bieži paredzēts, ka jāveic tiesību aktu ietekmes novērtējums, parasti netiek novērtēts, vai izvirzītie mērķi patiešām efektīvi sasniegti. Tas ir īpaši svarīgi, jo pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze arvien vairāk ietekmē nodarbinātību un veselības aprūpes sistēmu finansēšanu un netieši — arī sabiedrības veselību.

---

19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/80

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu”

(pārstrādāts)

COM(2009) 551 galīgā redakcija/2 – 2009/0164 (COD)

2011/C 18/14

Ziņotājs: PÎRVULESCU kgs

Eiropas Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 26. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta redakcija)”

COM(2009) 551 galīgā redakcija/2 – 2009/0164 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 136 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1.	Komiteja atbalsta mērķus, ko Komisija ir noteikusi, lai īstenotu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu (CEAS), tomēr vēlas norādīt, ka valstu prakse neatbilst ES izvirzītajiem mērķiem, turklāt ekonomikas krīze un tās sociālās un politiskās sekas varētu vēl vairāk palielināt minēto neatbilstību.

1.2.	Komiteja uzskata, ka direktīvas pārskatīšana palīdzētu izveidot tiesību un institucionālo bāzi, kas būtu daudz piemērotāka, lai nodrošinātu augsta līmeņa un viendabīgu atbalstu personām, kuras lūdz starptautisku aizsardzību.

1.3.

Komiteja tomēr brīdina, ka arī šajā ES politikas jomā pastāv risks, ka pārmērīgās runas un labo nodomu apliecinājumi varētu nonivelēt ES kopīgo vērtību patieso jēgu. Tādēļ īstenojot minētās politikas otro posmu, uz kuru attiecas koplēmuma procedūra, jāpiemēro tiesiski nosacījumi, kas nodrošinātu patvēruma meklētājiem reālu piekļuvi darba tirgum un apmācības programmām.

1.4.

Komiteja vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi apzināties, cik liela nozīme ir pilsoniskajai sabiedrībai kopumā un jo īpaši tām nevalstiskajām organizācijām (NVO) kuras darbojas patvēruma jomā un risina ar patvērumu un bēgļiem saistītos jautājumus, un aicina sniegt tām pilnu piekļuvi visām procedūrām un teritorijām, kas saistītas ar minēto NVO darbu. EESK tomēr uzsver, ka NVO minētajā jomā nevar aizstāt valdību funkcijas un uzņemties to atbildību.

1.5.	Komiteja norāda, ka diemžēl prakse, ko valstis un ES īsteno, izraidot cilvēkus, kuriem varētu būt vajadzīga starptautiska aizsardzība, nav tik pārredzama, lai būtu leģitīma attiecīgo valstu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības acīs.

1.6.	Komiteja uzskata, ka dažādie budžeta ierobežojumi, ko ir radījusi ekonomikas krīze, nedrīkstētu mazināt sniegtās starptautiskās aizsardzības apjomu un kvalitāti.

1.7.	Komiteja atbalsta mērķi uzlabot starptautiskās aizsardzības saturu, nodrošinot kvalifikācijas atzīšanu un labāku piekļuvi profesionālajai apmācībai un nodarbinātībai, kā arī integrācijas mehānismiem un mājokļiem.

2.   Ievads

2.1.

Iecere brīvības, drošības un tiesiskuma telpas ietvaros izveidot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu izriet no mērķa pilnībā īstenot Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu (1951) un ir saskaņā ar humānajām vērtībām, kas kopīgas visām dalībvalstīm. Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumos un vēlāk Hāgas programmā uzsvērts, ka CEAS ir svarīgākais instruments, lai izveidotu kopēju patvēruma piešķiršanas procedūru un visā Eiropas Savienībā vienotu aizsardzības statusu.

2.2.

No 1999. līdz 2006. gadam minētajā jomā notika būtiska attīstība, tostarp pieņēma četras direktīvas, kas veido pašreizējo acquis. Padomes direktīva 2004/83/EK (Kvalifikācijas direktīva) ļāva noteikt kopīgus kritērijus attiecībā uz personām, kas tiesīgas pieteikties starptautiskās aizsardzības saņemšanai, un nodrošināja, lai šīm personām visās dalībvalstīs būtu pieejams vismaz minimālais pabalstu līmenis. Hāgas un Stokholmas programmās Komisija apņēmās novērtēt pirmajā posmā paveikto un iesniegt Padomei un Eiropas Parlamentam ierosinājumus par pasākumiem, ko varētu pieņemt līdz 2010. gada beigām.

2.3.

Kopš 2002. gada Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja piedalās kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveidē un īstenošanā un ir izstrādājusi virkni atzinumu, tostarp par šajā atzinumā aplūkojamo direktīvu (1), par Zaļo grāmatu attiecībā uz topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (2) un par patvēruma politikas plānu (3).

2.4.

Patvēruma politikas plānā (4), kas pieņemts 2008. gada 17. jūnijā, Komisija ierosināja noslēgt CEAS otro posmu, paaugstinot aizsardzības standartus un panākot to viendabīgu piemērošanu visā ES. Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakts, kuru Eiropas Padome pieņēma 2008. gada 17. oktobrī, sniedza papildu politisko atbalstu minētajai politikai un izvirzītajiem mērķiem.

2.5.

Politikas plānā līdz ar citām izmaiņām, tostarp grozījumiem Dublinas un Eurodac regulās un Uzņemšanas nosacījumu direktīvā (5) un līdz ar priekšlikuma izveidot Eiropas patvēruma atbalsta biroju (EASO) (6) pieņemšanu 2009. gada 19. februārī, ierosināti arī grozījumi Kvalifikācijas direktīvā. Papildus ierosināts arī pastiprināt patvēruma ārējo dimensiju, tostarp izmantojot ES pārvietošanas programmu un izstrādājot reģionālās aizsardzības programmas.

2.6.

Grozījumi direktīvā varētu palīdzēt izveidot tiesisko un institucionālo bāzi, lai nodrošinātu augsta līmeņa un viendabīgu atbalstu starptautiskās palīdzības pieprasītājiem. Otrajā posmā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 251. pantu būs jāpiemēro koplēmuma procedūra, kas paredz kvalificētu balsu vairākumu Padomē un Eiropas Parlamenta iesaistīšanu likumdošanas procesā.

2.7.	Direktīva ir jāpārstrādā, jo tās sākotnējais formulējums ir neskaidrs, un dalībvalstis to uzskata par galveno cēloni, kas izraisījis pašreizējās problēmas, tostarp atšķirīgu akceptēto pieteikumu apjomu un lielu skaitu apstrīdētu lēmumu.

2.8.	Grozījumi nodrošinātu direktīvas atbilstību Eiropas Kopienu Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem, kas veido piemērotu bāzi, lai precizētu acquis formulējumu un procedūras, ar ko piešķir starptautisko aizsardzību.

2.9.

Direktīva ir jāpārskata arī tādēļ, ka tā attiecas uz svarīgu starptautiskās palīdzības piešķiršanas mehānisma aspektu. Direktīvā izklāstītie standarti papildina citas acquis daļas, īpaši Patvēruma procedūru direktīvu. Pārstrādājot direktīvu un vienlaikus īstenojot citus institucionālus un finansiālā atbalsta pasākumus, būtu sperts nozīmīgs solis darbotiesspējīgas un efektīvas kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveidē.

2.10.

Komiteja, būdama Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāve, atzinīgi vērtē centienus patvēruma politikas veidošanas procesā apspriesties ar pilsonisko sabiedrību un ekspertiem. Komiteja vēlas īpaši pieminēt apspriešanos par Eiropas Komisijas 2007. gada jūnijā publicētās Zaļās grāmatas (7) izstrādi, apspriešanos par pētījumu sagatavošanu (piemēram, Odysseus ziņojums) par direktīvas īstenošanu, kā arī apspriešanos par ārējo ziņojumu, kurā aplūkoti patvēruma politikas rezultāti (8).

2.11.

Komiteja apzinās, cik liela ir vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme patvēruma politikas veiksmīgā īstenošanā, īpaši attiecībā uz starptautiskās aizsardzības saņēmēju integrāciju. Tādēļ EESK uzskata: par patvēruma politiku jāapspriežas arī ar Reģionu komiteju.

2.12.

Nopietnas bažas Komitejai rada dalībvalstu valdību un Frontex (Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām) rīcība, izraidot cilvēkus, kam varētu būt nepieciešama starptautiska aizsardzība (9). Minētās darbības, kuru biežums un apjoms ir audzis, jāveic pārskatāmi un atbildīgi (10). Komiteja rosina, ka Frontex un Eiropas Patvēruma atbalsta birojam vajadzētu sadarboties cilvēktiesību pārkāpumu novēršanas jomā. Nav šaubu, ka, izraidot cilvēkus uz valstīm vai teritorijām, kur viņu drošība ir apdraudēta, tiek pārkāpts nerepatriēšanas princips. Komiteja aicina steidzami izstrādāt ziņojumu par Frontex darbību un ieviest procedūras, lai regulētu izraidīšanu, kas notiek, sadarbojoties ar valstu pārvaldes iestādēm. Komiteja vēlas brīdināt, ka, pastiprinot Frontex darbību, bet neieviešot procedūras, kas nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, tiek apdraudēta kopējā Eiropas patvēruma sistēma un mazināta uzticība ES un tās dalībvalstīm.

2.13.

Komiteja uzskata, ka kopēja Eiropas patvēruma sistēma nedarbosies pilnvērtīgi, ja dalībvalstis praksē neīstenos savstarpējas solidaritātes principu. Dažas valstis izjūt lielāku spiedienu nekā citas, un to galvenokārt nosaka to ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Kopēja Eiropas patvēruma sistēma funkcionēs veiksmīgi tikai tad, ja minētās dalībvalstis saņems atbalstu no pārējām dalībvalstīm un specializētajām ES aģentūrām.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu pārstrādāt direktīvu, jo tas atspoguļo EESK iepriekšējos ieteikumus, īpaši jautājumos par attieksmi pret pieteikumu iesniedzējiem un statusa precizējumu personām, kas var saņemt starptautisko aizsardzību. Tomēr, lai radītu darbotiesspējīgu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, vēl daudz ir jāpaveic. Minētā sistēma būs efektīva vien tad, ja tā būs stingri sakņota kopējās vērtībās un principos, kas nosaka: ES un tās dalībvalstu darbības pamatā ir cilvēka cieņa un drošība. Turklāt minētās sistēmas izveidi kavē tas, ka nav instrumentu un resursu, lai nodrošinātu pārredzamu un efektīvu starptautisko aizsardzību līdz ar pasākumiem un programmām, kas paredzēti aizsardzības saņēmēju integrācijai dalībvalstu sabiedrībā un ekonomikā.

3.2.

Joprojām pastāv būtiskas atšķirības starp ES tiesību aktiem un dalībvalstu tiesību aktiem un praksi (11). Tiesību aktu saskaņošanu nedrīkst veikt atbilstoši zemākajiem kopējiem aizsardzības standartiem. Ņemot vērā, ka valstu prakse ir ļoti atšķirīga, kā to atspoguļo akceptēto pieteikumu atšķirīgais apjoms, lielais apstrīdēto pieteikumu skaits un patvēruma meklētāju tālāka pārvietošanās, jāsecina, ka dalībvalstis neievēro nerakstīto solidaritātes principu.

3.3.

Komiteja ir vairākkārt aicinājusi dalībvalstis un ES iestādes ievērot vairākus principus (12): nerepatriēšanas principu, neizraidot bēgļus uz valsti, kur viņu dzīvība un brīvība ir apdraudēta, patvēruma pieteikumos norādītās informācijas neizpaušanas principu, kā arī garantiju, ka patvēruma pieteikuma iesniedzējus neaizturēs vien tādēļ, ka tie lūdz patvērumu.

3.4.

Atzinumā par tematu “Zaļā grāmata par topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu” (13) Komiteja pauda atbalstu minētajiem principiem un sniedza konkrētus ieteikumus par attieksmi pret personām, kas lūdz starptautisko aizsardzību. EESK aicināja ES un valstu iestādes sadarboties, lai nodrošinātu, ka personas, kurām vajadzīga starptautiskā aizsardzība, jebkurā laikā drīkst ieceļot ES un ka viņu pieteikumus izskatīs katru atsevišķi un pienācīgi iedziļinoties. Komiteja arī ierosināja atcelt “drošo valstu” sarakstus un izveidot Eiropas Patvēruma atbalsta biroju.

3.5.

Komiteja iesaka ne vien precizēt vērtības un principus, kas jāievēro, darbojoties patvēruma jomā, bet arī izvirzīt un īstenot konkrētus mērķus, lai būtiski uzlabotu attieksmi pret personām, kas lūdz un saņem starptautisko palīdzību. Komiteja uzskata, ka ir jānosaka pamata rādītāji, kas ļautu novērtēt un uzraudzīt ceļā uz minētajiem mērķiem sasniegtos rezultātus.

3.6.

Komiteja atbalsta mērķi ar Eiropas Patvēruma atbalsta biroja starpniecību izveidot Eiropas sistēmu drošības draudu analīzei un novērtējumam attiecībā uz personām vai grupām trešās valstīs. Pastāv vairākas sistēmas draudu un politiskās vardarbības novērtējumam, ko izstrādājušas gan valstu pārvaldes iestādes, gan nevalstiskās organizācijas, universitātes un pētniecības centri (14).

3.7.

Komiteja iesaka datu vākšanā vajadzības gadījumā iesaistīt Eiropas Ārējās darbības dienestu (EEAS), dalībvalstu diplomātiskos pārstāvjus un starptautiskās un bezpeļņas organizācijas, kam ir piekļuve trešām valstīm un kas īsteno pasākumus trešās valstīs. Analīzes un novērtējuma sistēma sniegtu valstu valdībām atskaites punktus un veicinātu ātrāku un efektīvāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu apstrādi. Sistēma ļautu izveidot kopēju novērtējuma bāzi un nekavējoties apzināt draudus.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.

Iepazīstinot ar direktīvas priekšlikuma juridiskajiem aspektiem, Komisija ierosina vairākas definīcijas, lai nodrošinātu augstākus aizsardzības standartus un turpinātu pastāvošo standartu saskaņošanu. Komiteja ierosina precizēt un izvērst noteiktus aspektus, lai veicinātu tādu praksi, kas atbilst Eiropas Savienības pamatprincipiem un pamatvērtībām.

4.2.

Aizsardzības dalībnieki. Komiteja uzskata, ka aizsardzības dalībnieku definīciju nevajadzētu paplašināt un pauž nožēlu, ka sākotnēji aizsardzības dalībnieku sarakstā bija iekļautas nevalstiskas struktūras, piemēram, NVO un starptautiskās organizācijas. Arī tad, ja starptautiskās organizācijas un NVO vēlas vai pat spēj aizsargāt cilvēkus no valsts, galīgā atbildība nav šo struktūru kompetencē. Starptautiskās organizācijas ir atbildīgas dalībvalstīm, savukārt NVO ir atbildīgas to locekļiem un finansētājiem. Likumīgu un efektīvu aizsardzību vidējā un ilgā laika posmā var nodrošināt vienīgi valsts, jo tā ir atbildīga saviem iedzīvotājiem, kuri neapšaubāmi ir visvairāk ieinteresēti valsts dzīvotspējā un stabilitātē. Lai arī aizsardzības dalībnieki īstermiņā var nodrošināt noderīgus vai pat būtiskus pakalpojumus, īpaši risinot humānās problēmas, personu aizsardzība valstī ne mazākajā mērā nedrīkst būt nevalstisku struktūru pienākums. Aizsardzības dalībnieku darbība nevar kalpot par ieganstu starptautiskās palīdzības liegšanai.

4.3.

Iekšējā aizsardzība. Ar iekšējo aizsardzību nav pietiekami, lai nodrošinātu starptautiskās palīdzības pieteikumu iespējamo iesniedzēju drošību. Dažos gadījumos droši ir tikai pavisam nelielā valsts daļā, un ir maz ticams, ka turp varētu pārcelties visi apdraudētie. Pastāv arī situācijas, kad noteiktajā teritorijā notiek strīds par varu un nav skaidrs, kas ir atbildīgs par kārtību un drošību. Tādēļ ir vajadzīgs būtisks precizējums. Iekšējā aizsardzība ir efektīva vienīgi tad, ja lielākā daļa teritorijas ir centrālās varas iestādes pakļautībā un ja minētā iestāde vēlas un spēj nodrošināt iekšējo kārtību, minimālo sabiedrisko pakalpojumu līmeni un pietiekamu personas tiesību aizsardzību un personas drošību.

4.4.

“Cēloņsakarības” prasība. Atbilstību “cēloņsakarības” prasībai ir īpaši svarīgi nodrošināt gadījumos, kad vajāšanu veic nevalstiski dalībnieki. Vajāšanas gadījumos, kad valsts nenodrošina aizsardzību, ir attaisnojama starptautiskās aizsardzības piemērošana. Svarīgi, lai minētās saiknes interpretācija būtu plaša un cieši uzraudzīta ikvienā situācijā, kad valsts tieši vai netieši atsakās aizsargāt savus iedzīvotājus (piemēram, organizētās noziedzības gadījumā).

4.5.

Piederība noteiktai sociālai grupai. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka iespējami apdraudēto sociālo grupu definēšanas kritērijiem tagad pievienots arī dzimums. Turklāt, lai labāk apzinātu situācijas, kad ir īpaši apdraudētas sievietes, būtu jāpieņem transversāla pieeja Ženēvas konvencijas interpretācijai. Komiteja vēlas vērst uzmanību uz to, ka arī seksuālā orientācija var būt vajāšanas iemesls. Noteiktās sabiedrībās personas drošība un labklājība ir saistīta ar dzimumu. Patvēruma politikas apspriešanā ir jāiesaista organizācijas un iestādes, kas ir kompetentas atbilstošajā jomā, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par draudiem, kas saistīti ar piederību noteiktam dzimumam. Komiteja arī iesaka ar dzimumu vienlīdzību saistītās problēmas iekļaut Eiropas patvēruma atbalsta biroja darbā, izveidojot specializētas struktūras.

4.6.	Bēgļa statusa izbeigšana. Komiteja atzinīgi vērtē ierosinātās izmaiņas un uzskata, ka tās atbilst principiem un vērtībām, kas ir patvēruma politikas pamatā. Starptautiskā aizsardzībā esošas personas statusu drīkst izbeigt vienīgi tad, ja atgriešanās izcelsmes vietā vairs nerada draudus.

4.7.

Diferencēšana attiecībā uz abu aizsardzības statusu saturu. Komiteja atzinīgi vērtē un jau vairākkārt ir rosinājusi virzību uz abu aizsardzības statusu apvienošanu. Minētais solis varētu palīdzēt turpmāk nodrošināt apdraudēto personu visaptverošāku aizsardzību un palīdzētu uzlabot viņu integrāciju ES dalībvalstīs. Tomēr abu aizsardzības statusu apvienošanai nevajadzētu nedz tieši, nedz netieši mazināt aizsardzības apjomu un kvalitāti.

4.8.

Aizsardzības saturs. Aizsardzības saturs ir jutīgs jautājums patvēruma politikā. Atšķirības starp dalībvalstīm minētajā jomā ir nozīmīgākas nekā atšķirības starp dalībvalstu procedūrām starptautiskās aizsardzības nodrošināšanai. Būtiski, lai, pilnveidojot patvēruma politiku, Komisija nodrošinātu līdzekļus, kas vajadzīgi, lai rūpīgi izpētītu valstu politikas un programmas attiecīgajā jomā. Ja netiks īstenoti proaktīvi pasākumi, starptautiskās aizsardzības piešķiršana zaudēs jēgu, jo tā var radīt aizsardzības saņēmēju netiešu diskrimināciju. Komiteja arī iesaka patvēruma politikas veidošanā un īstenošanā valstu līmenī iesaistīt arodbiedrības un darba devēju organizācijas.

4.9.

Komiteja atzinīgi vērtē, ka ir iekļauti noteikumi par starptautiskās aizsardzības saņēmēju diplomu un citu kvalifikācijas apliecinājumu atzīšanu/ekvivalenci, kā arī par piekļuves veicināšanu profesionālās apmācības kursiem, jo tā ir nozīmīga virzība uz aizsardzības saņēmēju ekonomisko un sociālo integrāciju. Piekļuve darba tirgum ir jāveicina ar aktīviem pasākumiem, lai apkarotu diskrimināciju un rosinātu uzņēmējdarbību.

4.10.

Ģimenes locekļi. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ir precizēta ģimenes locekļu definīcija, un uzskata, ka tas ļaus precīzāk un viendabīgāk novērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumus visās ES dalībvalstīs.

4.11.

Komiteja atbalsta bērna interešu aizsardzības kritēriju kā vienu no starptautiskās aizsardzības pieteikumu izvērtēšanas faktoriem.

---

(1)  OV C 221, 17.9.2002., 43. lpp.

(2)  OV C 204, 9.8.2008., 77. lpp.

(3)  OV C 218, 11.9.2009., 78. lpp.

(4)  COM(2008) 360 galīgā redakcija.

(5)  COM(2008) 815 galīgā redakcija, COM(2008) 820 galīgā redakcija, COM(2008) 825 galīgā redakcija.

(6)  COM(2009) 66 galīgā redakcija.

(7)  COM(2007) 301 galīgā redakcija.

(8)  Konsultāciju uzņēmuma GHK izstrādātais ietekmes novērtējums par turpmākajiem pasākumiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība un par šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, pamatojoties Padomes Direktīvā 2004/83/EK, un par turpmākajiem pasākumiem un dalībvalstu procedūrām, ar ko piešķir un atņem bēgļa statusu, pamatojoties Padomes Direktīvā 2005/85/EK, vairākkārtējs pamatlīgums par pakalpojumu sniegšanu JLS/2006/A1/004.

(9)  Skat. organizācijas Human Rights Watch ziņojumu “Pushed Back, Pushed Around, Italy's Forced Return of Boat Migrants and Asylum Seekers, Libya's Mistreatment of Migrants and Asylum Seekers”, HRW 2009.

(10)  Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi palielināt minēto procedūru pārskatāmību.

(11)  COM(2009) 551 galīgā redakcija — SEC(2009) 1374.

(12)  OV C 193, 10.7.2001., 77.–83. lpp.

(13)  OV C 204, 9.8.2008., 77.–84. lpp.

(14)  Varētu minēt ļoti daudz šādu novērtējuma sistēmu, piemēram, organizācijas Fund for Peace nestabilo valstu indekss (“Failed States index”): http://www.fundforpeace.org/web/index.php?option=com_content&task=view&id=229&Itemid=366; apdraudētās minoritātes: http://www.cidcm.umd.edu/mar/about.asp; pārgadu ziņojums “Conflict and peace”: http://www.cidcm.umd.edu/pc/; pētniecības centra Center for Systemic Peace vispasaules ziņojums: http://www.systemicpeace.org/; ziņojums par cilvēku drošību “Human Security Report”: http://www.humansecurityreport.info/index.php?option=content&task=view&id=28&Itemid=63.

---