5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/1

A.

tā kā Eiropas Kopienu Tiesa ir noteikusi, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā iekļautais princips nediskriminēt pēc vecuma ir Kopienas tiesību pamatprincips;

B.

tā kā atšķirīga attieksme vecuma dēļ ir diskriminācija uz šāda pamata, ja vien šī atšķirīgā attieksme nav objektīvi pamatota un šo attieksmi nodrošina ar piemērotiem un nepieciešamiem līdzekļiem;

C.

tā kā ombuds ir norādījis, ka Komisija nav pienācīgi pamatojusi savu attieksmi pret ārštata konferenču palīgtulkiem (ACI) pēc 65 gadu sasniegšanas un joprojām pieturas pie pašreizējās politikas ACI nolīgšanā;

D.

tā kā ombuds uzskata to par kļūdu pārvaldē;

E.

tā kā Parlaments kā vienīgā Savienības vēlētā iestāde ir atbildīgs par to, lai nodrošinātu un aizsargātu Eiropas ombuda neatkarību viņa pienākumu izpildē attiecībā pret Eiropas iedzīvotājiem un lai uzraudzītu viņa ieteikumu īstenošanu,

1.

piekrīt Eiropas ombuda kritiskajām piezīmēm un viņa ieteikumam attiecībā uz Komisijas politiku 65 gadu vecumu sasniegušo ACI nolīgšanā;

2.

aicina Komisiju mainīt savu pašreizējo politiku, ar kuru ir noteikts pilnīgs aizliegums pieņemt darbā ACI, kas sasnieguši 65 gadu vecumu; tomēr neuzskata, ka, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, ir pamats kompensācijai;

3.

norāda, ka Parlaments, saņēmis no ombuda līdzīgu ieteikuma projektu, nekavējoties rīkojās un mainīja savu praksi attiecībā uz tādu ACI nolīgšanu, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu, un īstenoja tādu spēkā esošo noteikumu interpretāciju, kas nerada diskrimināciju;

4.

uzskata, ka pašlaik spēkā esošo noteikumu grozīšana un diskriminācijas pēc vecuma novēršana nolīgšanas procesā neuzliek Eiropas iestādei pienākumu pieņemt darbā ACI, kas sasnieguši 65 gadu vecumu, bet, ja veiktu šādas izmaiņas, tās padarītu Komisijas noteikumus atbilstošus kopējam Eiropas Savienības tiesību principam; turklāt uzskata, ka, ņemot vērā tulku trūkumu noteiktās oficiālajās valodās, tas uzlabotu iestādes spēju nodrošināt vislabāko iespējamo pakalpojumu, kā tas ir sevi apliecinājis Parlamentā;

5.

aicina Komisiju strādāt kopā ar Parlamentu, pārskatot noteikumus, ko piemēro ACI un cita personāla nolīgšanai, lai nodrošinātu, ka tiek novērsta jebkāda veida diskriminācija;

6.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un Eiropas Ombudam.

5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/3

1.

apstiprina 2009. gada 2. aprīļa trialoga sanāksmes secinājumus;

2.

uzsver, ka, pateicoties veiksmīgai iestāžu sadarbībai, reaģējot uz finanšu un ekonomisko krīzi ES dalībvalstīs, ir panākta vienošanās par daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšanu, veicinot solidaritāti energoresursu jomā un platjoslas internetu lauku apvidos, kā arī atbalstot lauksaimniecības nozari;

3.

atgādina, ka ar šo vienošanos Parlaments, izmantojot gan savas likumdevējas iestādes, gan budžeta lēmējiestādes pilnvaras, ir aizsargājis pašreizējās prioritātes, kā tas rīkojās arī 2008. gada budžeta procedūras laikā, kad tika panākta vienošanās par projekta “Galileo” finansēšanu;

4.

piekrīt politiskajam kompromisam, kas paredz ieviest kompensācijas mehānismu 2010. gada budžeta procedūrā, kā arī 2011. gada budžeta procedūrā, bet tikai tad, ja tāds būs nepieciešams; atgādina — kā minēts kopīgajā deklarācijā, ko pieņēma Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2009. gada 2. aprīļa trialoga sanāksmē, kompensācijas mehānisms neskars to programmu kopējo finansējumu, par kuriem lēmumi tiek pieņemti ar koplēmumu, kā arī ikgadējo budžeta procedūru, un to finansēs, izmantojot visus atbilstoši budžeta tiesiskajam regulējumam pieejamos līdzekļus;

5.

atkārto, ka deficīts un pārpalikumi ir jautājumi, kas sarunu noslēgumā par 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu ir joprojām neatrisināti, un ka jautājumi par deficītu būtu jāskata 2008.–2009. gada termiņa vidusposma pārskatīšanā, kā paredzēts 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 3. deklarācijā, kā arī ikgadējo budžeta procedūru laikā, ja iespējams, piemērojot lielāku elastību un jebkurā gadījumā izmantojot visus 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā paredzētos līdzekļus; atgādina — kā norādīts Parlamenta vienpusējā deklarācijā, ko tas sniedza 2009. gada 2. aprīļa trialoga sanāksmē, Komisijai termiņa vidusposma pārskatīšanā būtu jāņem vērā principi, kas noteikti Parlamenta 2009. gada 25. martā pieņemtajā rezolūcijā;

6.

brīdina regulāri neizmantot 2. izdevumu kategorijas rezerves citu izdevumu kategoriju finansēšanai, jo tas var apdraudēt lauksaimniecības nozares intereses, ņemot vērā tirgus cenu negaidīto samazināšanos;

7.

pauž nožēlu, ka vienošanās ar Padomi tika panākta tikai divus mēnešus pirms Parlamenta pilnvaru laika beigām, tādējādi samazinot laiku sarunām, un ka tas rada spiedienu uz iestādēm, neskatoties pat uz ierasto uzticamas sadarbības atmosfēru;

8.

apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

9.

uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu parakstīt kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”;

10.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/6

A.

tā kā saskaņā ar Direktīvas 92/75/EEK (pamatdirektīva) 1. pantu šīs direktīvas galvenais “mērķis ir veicināt attiecīgo valstu informācijas publicēšanas saskaņošanu, konkrēti, izmantojot etiķetes un informāciju par precēm, informāciju par enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņu un papildus informāciju attiecībā uz noteiktiem sadzīves tehnikas ierīču veidiem, tādējādi ļaujot patērētājiem izvēlēties energoefektīvu tehniku”;

B.

tā kā pamatdirektīvā ir arī noteikts, ka “precīzas, būtiskas un salīdzināmas sadzīves tehnikas ierīču enerģijas patēriņa informācijas sniegšana var ietekmēt sabiedrības izvēli par labu ierīcēm, kas patērē mazāk enerģijas”;

C.

tā kā Komisijas ietekmes novērtējumā, kas pievienots Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas priekšlikumam par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar enerģijas patēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm SEC(2008)2862), sākotnējais veiksmīgais enerģijas patēriņa marķējums no A līdz G kā paraugs tika izmantots dažādās valstīs visā pasaulē, piemēram, Brazīlijā, Ķīnā, Argentīnā, Čīlē, Irānā, Izraēlā un Dienvidāfrikā;

D.

tā kā televizori ir ierīces ar lielu enerģijas patēriņu un līdz ar to tiem ir ievērojams energotaupības potenciāls, ja šo ražojumu kategoriju iekļauj enerģijas patēriņa marķēšanas sistēmā saskaņā ar pamatdirektīvas 1. panta 2. punktu;

E.

tā kā televizoru enerģijas patēriņa marķējumam jābūt pēc iespējas saderīgākam ar citu sadzīves tehnikas ierīču enerģijas patēriņa sistēmām;

F.

tā kā saskaņā ar minēto Komisijas priekšlikumu “pašreizējās marķējuma klasifikācijas atjauninās, mainot prasības katrā klasē, ik pēc 5 gadiem vai tad, kad tas būs nepieciešams saskaņā ar jaunu tehnikas attīstību, pamatojoties uz ekodizaina pētījumiem, lai A marķējuma statusu saglabātu energoefektīvākajiem 10–20 % iekārtu”;

G.

tā kā, lai sekmīgi īstenotu enerģijas marķējuma sistēmu, ir būtiski ieviest pasākumus, kas nodrošinās skaidras, vispusīgas, salīdzināmas un viegli saprotamas informācijas sniegšanu patērētajiem par mājsaimniecības preču energoefektivitāti;

H.

tā kā, ja patērētāji iegādātos vairāk saimniecības tehnikas ar efektīvu enerģijas patēriņu mazāk efektīvas sadzīves tehnikas vietā, palielinātos sadzīves tehnikas ražotāju ieņēmumi;

I.

tā kā ar Komisijas direktīvas projektu, īpaši attiecībā uz enerģijas marķējuma noformējumu un energoefektivitātes klasēm, ievieš citas izmaiņas, pievienojot jaunus A klases paveidus (piemēram, A–20 %, A–40 %, A–60 %), kas var radīt vēl vairāk neskaidrību patērētājiem, traucēt enerģijas marķējuma sistēmas pareizu izpratni un mazināt viņu spēju izvēlēties sadzīves tehnikas ierīces ar efektīvāku enerģijas patēriņu;

J.

tā kā ar nelielu skaitu tehnisku pielāgojumu attiecībā uz marķējumu varētu iegūt marķējumu, kas būtu precīzāks un patērētājiem labāk saprotams;

K.

tā kā ir pierādīts, ka patērētāji A–G marķējuma sistēmu uzskata par skaidru, bet Komisija nav veikusi ietekmes novērtējumu, lai noskaidrotu, vai A–20 %, A–40 %, A–60 % sistēma paralēli zemākām klasēm palīdz patērētājiem vai gluži otrādi ‐ maldina tos;

L.

tā kā to produktu pārmarķēšana, kas pašlaik marķēti saskaņā ar slēgto A–G sistēmu, neļautu veidot tukšas zemākas klases, kas var maldināt patērētājus;

M.

tā kā energoefektivitātes klašu ieviešana papildus esošajam A–G marķējumam, tostarp arī citiem ražojumiem, visticamāk pastiprinās neskaidrību par to, vai ar “A” klasi apzīmē efektīvu vai neefektīvu produktu;

N.

tā kā ar šādu rīcību netiek panākts pamatdirektīvas mērķis sniegt patērētājiem precīzu, atbilstošu un salīdzināmu informāciju;

O.

tā kā Komisija iesniegusi savu priekšlikumu pamatdirektīvas pārstrādāšanai, kas varētu ieviest papildu izmaiņas un ietekmēt ierosinātos īstenošanas pasākumus,

1.

iebilst pret Komisijas direktīvas projekta, ar ko attiecībā uz televizoru enerģijas patēriņa marķējumu īsteno un groza Padomes Direktīvu 92/75/EEK, pieņemšanu;

2.

uzskata, ka Komisijas direktīvas projekts nav saderīgs ar pamatdirektīvas mērķi;

3.

aicina Komisiju atsaukt direktīvas projektu un pēc iespējas drīz, bet jebkurā gadījumā līdz 2009. gada 30. septembrim, iesniegt Direktīvas 92/75/EEK 10. pantā minētajai komitejai jaunu projektu, kurā tiktu izmantota slēgta A–G marķējumu skala;

4.

uzskata, ka marķēšanas sistēma ir būtiska enerģijas marķējuma direktīvas sastāvdaļa un par to būtu jālemj pašreizējā pārskatīšanā un pārstrādāšanā saskaņā ar koplēmuma procedūru;

5.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/8

A.

tā kā 2009. gada 15. aprīlī ASI pārvaldības komiteja, izmantojot rakstisku balsojuma procedūru, atbalstīja priekšlikumu 2009. gada rīcības programmai nevalstiskajām struktūrām un pašvaldībām attīstības procesā (II daļa — Mērķprojekti) (CMTD(2009)0387 – D004766/01);

B.

tā kā saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 7. panta 3. punktu un 1. pantu Eiropas Parlamenta un Komisijas 2008. gada 3. jūnija Nolīgumā par īstenošanas procedūrām Padomes Lēmumam 1999/468/EK Parlaments ir saņēmis ASI pārvaldības komitejai iesniegto īstenošanas pasākumu projektu, kā arī balsojuma rezultātus;

C.

tā kā Regulas (EK) Nr. 1905/2006 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka viens no nevalstiskajām struktūrām un pašvaldībām attīstības procesā paredzētās tematiskās programmas mērķiem ir “paaugstināt Eiropas iedzīvotāju zināšanu līmeni par attīstības jautājumiem un mobilizēt Kopienā un kandidātvalstīs aktīvu publisko atbalstu nabadzības samazināšanai un ilgtspējīgas attīstības stratēģijām partnervalstīs”;

D.

tā kā “Dalībvalstu kopīgajā paziņojumā par ASI nevalstiskajām struktūrām un pašvaldībām”, kas Komisijai nosūtīts 2009. gada 19. martā, 11 dalībvalstis paudušas bažas par Komisijas ieceri izbeigt tiešo finansēšanu (“mērķprojektu” procedūra) TRIALOG un DEEEP  (4) projektiem, kas tiek īstenoti attiecīgi no 1998. un 2003. gada, tā vietā attiecībā uz šiem projektiem nosakot pienākumu piedalīties konkursā, atbildot uz “uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus”;

E.

tā kā 11 dalībvalstu, tostarp 9 “jauno” dalībvalstu, kopīgajā paziņojumā ir izteikts brīdinājums, ka Komisijas plāns pārtraukt tiešu atbalstu TRIALOG un DEEEP ir iecerēts visnepiemērotākajā laikā, ņemot vērā pašreizējo finanšu stāvokli daudzās no “jaunajām” dalībvalstīm un to, kā šis stāvoklis ietekmē NVO spēju darboties un attīstīties, kā arī paustas bažas, ka var izveidoties situācija, kad noteiktu laikposmu finansējums netiek piešķirts, kas kaitēs šiem projektiem un būs iemesls tam, ka tiks zaudēts kvalificēts personāls, zinātība un jau izveidoti tīkli;

F.

tā kā līdzīgas bažas savā 2009. gada 19. marta vēstulē ir paudis Attīstības komitejas priekšsēdētājs, norādot, ka informācija un veiktspējas palielināšana sadarbībai attīstības jomā jaunajās dalībvalstīs, kā arī Eiropas sabiedrības izglītošana vienmēr ir bijušas komitejas pastāvīgās prioritātes, un prasot Komisijai iesniegt Parlamentam objektīvus un pārredzamus kritērijus, pēc kuriem tā lemj, kuri pasākumi un projekti atbilst tieša finansējuma piešķiršanas prasībām, turklāt prasot atlikt šī ierosinātā pasākuma īstenošanu vismaz uz vienu gadu, lai novērstu iespējamos finansēšanas pārtraukuma laikposmus un neapdraudētu šo ļoti noderīgo projektu reālas izpildes iespējas;

G.

tā kā iepriekšminētajā “Vispārējā novērtējumā pasākumiem, kas paredzēti, lai Eiropā veicinātu sabiedrības informētību par attīstības jautājumiem — izglītošana attīstības jomā” ir secināts, ka mērķprojektu stratēģisks pielietojums ir palīdzējis sasniegt programmas “Līdzfinansēšana ar attīstības jomas NVO” mērķus un ka DEEEP ir bijis nozīmīgs koordinācijas mehānisms, lai paplašinātu dialogu, veicinātu paraugprakses apmaiņu un veidotu sadarbības tīklus un partnerattiecības gan ES līmenī, gan starp attiecīgajām valstu struktūrām un ES, turklāt secināts, ka TRIALOG, strādājot ar jaunajām ES dalībvalstīm un pievienošanās sarunvalstīm, ir efektīvi palīdzējis uzlabot dialogu un palielināt veiktspēju;

H.

tā kā TRIALOG programma palīdz pildīt Parlamenta 2008. gada 13. marta rezolūcijā par ES sadarbības politikas attīstības jomā mērķi jaunajās dalībvalstīs akcentēto nepieciešamību veidot kopēju saziņas un izglītības stratēģiju, lai novērstu to, ka jaunajās dalībvalstīs sabiedrība neatzīst sadarbībai attīstības jomā noteiktās prioritātes, un DEEEP programma atbilst šajā pašā rezolūcijā iekļautajai Parlamenta prasībai veicināt izglītošanu attīstības jomā un Eiropas izglītībā veicināt izpratni par attīstības jomu;

I.

tā kā iepriekšminētajā 2009. gada rīcības programmā Komisija arī ierosina piešķirt tiešu subsīdiju projektam “Vadības prasmes veicināšana Kubā”, kas jāīsteno Eiropas Pārvaldības veicināšanas fondam; tā kā saskaņā ar ASI tematisko programmu nevalstiskajām struktūrām un pašvaldībām attīstības procesā mērķprojektu procedūra līdz šim ne reizi nav izmantota pasākumiem partnervalstīs;

J.

tā kā Komisija pēc tam publicēja “Paskaidrojumu ASI pārvaldības komitejai attiecībā uz nevalstiskajām struktūrām un pašvaldībām attīstības procesā” (5), tajā precizējot mērķdarbību atlases kritērijus un paskaidrojot, ka to pamatā ir Finanšu regulas īstenošanas kārtības (6) 168. pants un ka subsīdijas var piešķirt jo īpaši tām struktūrām, kurām ir de jure vai de facto monopols, un specifiska rakstura darbībām, kuru īstenošanai ir vajadzīga īpaša struktūra tās tehniskās kompetences, augstās specializācijas vai administratīvo pilnvaru dēļ,

1.

ir pret to, lai tā pašreizējā veidā tiktu pieņemts priekšlikums Komisijas lēmumam, ar ko izveido 2009. gada rīcības programmu nevalstiskajām struktūrām un pašvaldībām attīstības procesā (II daļa — Mērķprojekti) (CMTD(2009)0387 – D004766/01);

2.

prasa Komisijai precizēt kritērijus, pēc kuriem tiek noteikta de jure vai de facto monopolstāvokļa esamība, ņemot vērā, ka savā kopīgajā paziņojumā 11 dalībvalstis ir norādījušas — raugoties no “jauno” dalībvalstu viedokļa, de facto monopolstāvoklis joprojām pastāv attiecībā uz Eiropas mēroga pasākumiem, kurus īsteno TRIALOG un DEEEP;

3.

uzstāj, ka kritēriji tiešo subsīdiju piešķiršanai mērķprojektiem ir jāpiemēro atklāti, pārredzami un horizontāli, lai nodrošinātu visiem līdzvērtīgus konkurences apstākļus; tāpēc uzstāj, ka tie paši kritēriji ir jāpiemēro TRIALOG, DEEEP un projektam “Vadības prasmes veicināšana Kubā”;

4.

uzstāj, ka ar stratēģisku Eiropas mēroga programmu ir jānodrošina nepārtraukts finansējums tiem noderīgajiem pasākumiem, kas paredzēti, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu un veidotu sadarbības tīklus un partnerattiecības gan ES līmenī, gan starp attiecīgajām valstu struktūrām un ES, kā arī lai uzlabotu dialogu un palielinātu veiktspēju, strādājot ar “jaunajām” dalībvalstīm un pievienošanās sarunvalstīm;

5.

aicina Komisiju sākt dialogu ar Parlamentu saistībā ar tematiskajām programmām paredzētās uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus sistēmas gaidāmo pārskatīšanu (7); uzskata — nav lietderīgi paļauties uz to, ka pārskatīšanas rezultātā varētu tikt formulēti ieteikumi sistēmas koriģēšanai vai uzlabošanai; tāpēc prasa, lai pašreizējā kārtība tieši finansētām darbībām saglabātos nemainīga 12 mēnešu laikposmā un lai jebkuras turpmākas izmaiņas atspoguļotu pārskatīšanas procesa rezultātus un nodrošinātu ilgtermiņa, prognozējamus un ilgtspējīgus pasākumus sadarbībai attīstības jomā;

6.

aicina Komisiju pielāgot lēmuma projektu, ar ko izveido 2009. gada rīcības programmu nevalstiskajām struktūrām un pašvaldībām attīstības procesā (II daļa — Mērķprojekti) (CMTD(2009)0387 – D004766/01), lai iekļautu ES mēroga projektus, kas attiecas uz informētības palielināšanu par attīstības jautājumiem paplašinātā ES un izglītības attīstības jomā apmaiņu ES;

7.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/11

A.

tā kā Eiropas Savienībā lielākās negatīvās sekas, ko radīs pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze, būs ievērojams bezdarba pieaugums, kas vissmagāk skars neaizsargātākas sociālās grupas; tā kā augstāks bezdarba līmenis ir saistīts ar lielāku nabadzību un veselības aprūpes nevienlīdzību, atstumtību, noziedzību, nedrošību un nepietiekamu pārliecību par rītdienu;

B.

tā kā neatkarīgi no pašreizējās krīzes Eiropas Savienība jau ir sastapusies ar grūtībām, kas izriet no nepietiekamas ekonomikas izaugsmes, saspringtas demogrāfiskās situācijas un smagiem dzīves apstākļiem aizvien globalizētākā pasaules ekonomikā;

C.

tā kā 2007. gadā 15,2 % Eiropas Savienības iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 24 gadiem priekšlaicīgi pameta mācības;

D.

tā kā daudziem cilvēkiem Eiropas Savienībā nodarbinātība joprojām nenodrošina izkļūšanu no nabadzības, turklāt 2006. gadā nabadzības apdraudējumam bija pakļauti 8 % strādājošo;

E.

tā kā 2006. gadā 16 % Eiropas iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības apdraudējumam; tā kā īpaši neaizsargāti ir bērni, daudzbērnu ģimenes, vientuļie vecāki, bezdarbnieki, cilvēki ar invaliditāti, jaunieši, vecāka gadagājuma cilvēki, mazākumtautību pārstāvji un migranti;

F.

tā kā sievietes joprojām ir pakļautas lielākam nabadzības apdraudējumam dēļ tādiem faktoriem, kā ekonomiskā atkarība, darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma un sievietes biežāk strādā zemu atalgotu darbu; tā kā šī situācija palielina iespēju, ka nabadzības apdraudējums pastāvēs arī nākamajās paaudzēs;

G.

tā kā cenu kāpums iepriekšējos gados ir ievērojami ietekmējis mājsaimniecību budžetu un nesamērīgi skāris neaizsargātākas sociālās grupas;

H.

tā kā vairāki pētījumi (piemēram, Russell Sage fonda pētījums par nodarbinātības nākotni) liecina, ka drīzumā katrs ceturtais, kurš nodarbināts kādā no attīstītākajām tautsaimniecībām, var būt zemu atalgots un viņiem var draudēt nonākšana nabadzībā; tā kā attiecībā uz zemu atalgotiem darbiem situācija ir samērā vienāda, jo bieži vien šādos darbos pastāv nestandarta nodarbinātības attiecības, turklāt mazkvalificēti darbinieki, nepilnas slodzes darbinieki, sievietes, imigranti un jaunieši ir pakļauti lielākam apdraudējumam; tā kā zemu atalgotu darbu bieži vien pārmanto no paaudzes uz paaudzi un tā kā šī tendence ierobežo piekļuvi labai izglītībai, kvalitatīvai veselības aprūpei un citiem svarīgākajiem dzīves kvalitātes nosacījumiem;

I.

tā kā EK līguma 2. pantā noteikts, ka sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem;

J.

tā kā Eiropas Savienībā notiek demogrāfiskās pārmaiņas, no kurām būtiskākās ir dzīves ilguma pieaugums un dzimstības līmeņa samazināšanās, lai arī dažās valstīs var novērot dzimstības pieaugumu;

K.

tā kā sagaidāms, ka demogrāfiskās izmaiņas veicinās apgādājamu vecāka gadagājuma cilvēku skaita divkāršošanos līdz 2050. gadam, kas jo īpaši ietekmēs iedzīvotāju fizisko un garīgo veselību;

L.

tā kā Komisijas dokuments „Ziņojums par demogrāfisko situāciju 2008. gadā ‐ sociālo vajadzību apmierināšana sabiedrības novecošanas apstākļos” (SEC(2008)2911), kurā atzīta brīvprātīgo aprūpētāju izšķirošā nozīme sabiedrībā, aicināts Komisiju ņemt vērā pārliecinošos sociālos argumentus, lai aprūpētājus iekļautu turpmākās politikas izstrādē;

M.

tā kā finanšu krīzes ietekme uz faktisko ekonomikas situāciju nav pilnībā apzināta, taču nebūs iespējams sasniegt izvirzīto mērķi, proti, laika posmā no 2008. gada līdz 2009. gadam ES radīt 5 miljonus darba vietu; tā kā ekonomikas lejupslīde radīs lielāku bezdarba līmeni un, protams, lielāku nabadzību, izvirzot jaunus Eiropas sociālā modeļa uzdevumus;

N.

tā kā finanšu un ekonomikas krīze izraisa aizvien lielāku bezdarbu un nedrošību, kas rada ievērojamu sociālo spriedzi attiecībā uz sociālo kohēziju visā Eiropas Savienībā;

O.

tā kā ES ir apņēmusies panākt ilgtspējīgu attīstību sociālajā un vides jomā un tā kā ir pilnībā jāizmanto jaunu darba vietu radīšanas iespēja, kas var izrietēt no minētās apņemšanās;

P.

tā kā sociālais dialogs var būt būtisks, lai risinātu uzticības krīzi, ko saasina ekonomikas krīze, jo daudziem cilvēkiem mūsu sabiedrībā ir iedvestas bailes no nākotnes; tā kā vienlīdz liela prioritāte jāpiešķir arī tiem iedzīvotājiem, kuri jau ir izstumti no sabiedrības un kuru pašreizējā situācija pasliktinās šīs krīzes laikā;

Q.

tā kā visaptveroši Eiropas Savienības institucionālie pasākumi, kam raksturīga zināma ienākumu pārdale un vienota Eiropas sociālā modeļa jēdziena piemērošana, labvēlīgi ietekmē miljoniem vīriešu un sieviešu profesionālās dzīves kvalitāti ES darba tirgu nelabvēlīgākajos segmentos;

R.

tā kā priekšnosacījums tam, lai dažādās sistēmās saskaņotu vērtības, ir tādu valsts tiesisko un tradicionālo regulējumu ievērošana, kam raksturīgas šos modeļus regulējošas līdzsvarotas darba tiesības un koplīgumi;

S.

tā kā nestandarta darba attiecību gadījumā vairs nepiemēro noteikumus un procedūras, ko sociālie partneri noteikuši, noslēdzot koplīgumu;

T.

tā kā atjauninātajai sociālajai programmai ir jābalstās uz principu, ka efektīva un rezultatīva sociālā politika nodrošina ekonomikas izaugsmi un labklājību, un tā kā tādējādi var palīdzēt atjaunot iedzīvotāju sarūkošo atbalstu ES;

U.

tā kā jāizsaka nožēla par to, ka atjauninātajā sociālajā programmā nav iekļauts jautājums par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu juridisko noteiktību;

V.

tā kā ir izteiktas lielas bažas par atjauninātās sociālās programmas nozīmi un pamanāmību, tostarp par skaidrības trūkumu attiecībā uz tās nolūku vai turpmākajiem pasākumiem, kā arī par sociālās jomas atklātās koordinācijas metodei (AKM) piedēvētās izcilības mazināšanos;

W.

tā kā Eiropas sociālie modeļi ir vērtību kopums sistēmu daudzveidībā un to īstenošana galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē; tā kā Eiropas sociālās jomas uzdevumi, kas ietverti Līgumā, Pamattiesību hartā un Lisabonas līgumā, ir jāuzsver kā ES vispārējais mērķis, lai piepildītu ES iedzīvotāju cerības un novērstu bailes; tā kā vairākās Eiropadomes pavasara sanāksmēs ir atkārtoti uzsvērts mērķis, kas paredz izskaust nabadzību un sociālo atstumtību, un vajadzība Lisabonas stratēģijā stiprināt sociālo jomu; tā kā atsevišķu dalībvalstu sociālās un nodarbinātības politikas veiksmīga vai neveiksmīga īstenošana ietekmē arī pārējās dalībvalstis, un līdz ar to debates par Eiropas sociālā modeļa reformu jāizvirza par kopēju ES un dalībvalstu prioritāti;

X.

tā kā galvenā uzmanība ir jāpievērš Lisabonas stratēģijas neveiksmīgajiem centieniem samazināt nabadzību ES, kurā pašreiz dzīvo 78 000 000 cilvēku, kā arī aizvien lielākajai nevienlīdzībai; tā kā ES ir jāpanāk attīstība ES un dalībvalstu to mērķu izstrādes un īstenošanas jomā, kas attiecas uz nabadzības un sociālās atstumtības samazināšanu, kā arī galvenajās jomās, kurās pašreiz ir noteikti rādītāji, lai iedzīvotājus pārliecinātu par to, ka ES vispirms kalpo iedzīvotājiem un tikai pēc tam ‐ uzņēmumiem un bankām;

Y.

tā kā vairākos Eiropas Kopienu Tiesas procesos jēdziens „noteikumi, kam ir izšķiroša nozīme sabiedriskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai” ir lietots, neprecizējot, kurš šajā saistībā var izlemt, kādiem noteikumiem ir izšķiroša nozīme vispārējās sabiedriskās kārtības aizsardzībai kādā no dalībvalstīm;

Z.

tā kā Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstis nav kompetentas vienpusēji noteikt sabiedriskās kārtības jēdzienu vai vienpusēji piemērot citā dalībvalstī reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem visus savas valsts darba tiesību obligātos noteikumus un tā kā nav precizēts, kura struktūra ir kompetenta lemt par šiem jautājumiem, ja tā nav dalībvalstu kompetence;

AA.

tā kā līgumu slēgšana ar apakšuzņēmējiem darba nolūkos nav skaidri nodalīta no aizdomīgas pakalpojumu tirdzniecības un sniegšanas, kuras pamatā ir likumīgi līgumi ar īsteni pašnodarbinātām personām; tā kā krāpnieciska prakse ir jānošķir no godīgām civiltiesiskām un uzņēmējdarbības attiecībām,

1.

aicina Padomi un Komisiju, ņemot vērā ekonomikas lejupslīdi, vēlreiz uzsvērt to nozīmi, kāda ir spēcīgai, uz sociālām vērtībām orientētai Eiropai, īstenojot ilgtspējīgu, efektīvu un rezultatīvu sociālo un nodarbinātības politiku; aicina Komisiju izstrādāt vērienīgu sociālās politikas programmu 2010.–2015. gadam;

2.

mudina Komisiju izstrādāt saskaņotu politikas plānu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību atbilstīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartai;

3.

uzsver, ka šajos grūtajos laikus ir būtiski par sociālās programmas prioritāti noteikt darba vietu radīšanu un profesionālo izaugsmi; uzskata, ka pašreiz lielāks elastīgums darbavietā ir svarīgāks nekā jebkad iepriekš;

4.

aicina Komisiju atjaunināto sociālo programmu apvienot ar citām iniciatīvām, tādām kā Eiropas Dzimumu līdztiesības pakts, Eiropas Jaunatnes pakts un Eiropas Ģimeņu alianse, lai sociāli nelabvēlīgām grupām atvieglotu piekļuvi sociālajai palīdzībai;

5.

pauž bažas par to, ka Komisijas paziņojumā par atjaunināto sociālo programmu ierosinātie pasākumi ir nepietiekami saskaņoti, lai mainītu pašreizējo nabadzības un atstumtības līmeni ES un pildītu pašreizējos uzdevumus sociālās kohēzijas jomā;

6.

jo īpaši pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā par atjaunināto sociālo programmu nav ietverti priekšlikumi šādos jautājumos, kam ir izšķiroša nozīme, lai panāktu līdzsvaru starp uzņēmējdarbības brīvībām un sociālajām tiesībām:

7.

uzsver, ka ir jāturpina darba tiesību minimuma standartu izstrāde; apzinās, ka ne uzņēmējdarbības brīvības, ne konkurences noteikumi nav svarīgāki par sociālajām pamattiesībām;

8.

norāda, ka sociālajai politikai ir jāietver tādi svarīgi pasākumi kā labāka līdzsvara panākšana starp stabilām sociālajām tiesībām un brīvībām, diskriminācijas izskaušana, līdztiesības veicināšana un Eiropas sociālo modeļu modernizēšana un reformēšana, vienlaikus nostiprinot to vērtības;

9.

norāda, ka tā jēdziena formulēšana, kas ietver dalībvalstu noteikumus, kam ir izšķiroša nozīme sabiedriskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai, ir politisks jautājums, kas jārisina demokrātiski leģitīmā procesā; tādēļ aicina Komisiju sākt atklātas debates, lai precizētu to jēdzienu, kas ietver vispārējus sabiedriskās kārtības noteikumus, un aicina vajadzības gadījumā iesniegt likumdošanas priekšlikumu;

10.

uzskata, ka šis nav īstais brīdis, lai samazinātu izdevumus sociālajā jomā, bet gan šobrīd ir laiks paātrināt sociālās reformas; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāatbalsta dalībvalstu sociālo modeļu infrastruktūra, tostarp vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi, atkārtoti uzsverot, cik būtiska ir vispārējas piekļuves nodrošināšana šādiem pakalpojumiem un to kvalitāte un ilgtspējība;

11.

pauž nožēlu, ka situācijā, kad finanšu krīze uzskatāmi parāda valsts iejaukšanās nozīmi, lai saglabātu saimniecisko darbību un nostiprinātu sociālo kohēziju, Komisija nav iesniegusi priekšlikumu pamatdirektīvai par vispārējas nozīmes pakalpojumiem un līdz ar to ES nav nodrošinājusi sabiedrisko pakalpojumu turpmāku sniegšanu un nav nostiprinājusi to izšķirošo nozīmi;

12.

aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, kura mērķis ir nodrošināt vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu juridisko noteiktību;

13.

uzsver, ka ir jārod veidi, kā modernizēt un reformēt valsts drošības sistēmas, lai izskaustu nabadzību, īstenojot ilgtermiņa plānu, jo īpaši attiecībā uz pienācīgu minimālo algu, pensiju un veselības aprūpes pakalpojumiem; uzsver, ka ir iespējas panākt lielāku minimālās algas un pensiju sistēmas finansiālo ilgtspējību, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti, uzlabojot to organizēšanu un pieejamību un nostiprinot valsts un privātā sektora partnerību saskaņā ar subsidiaritātes principu, un atbalstot pastiprinātus centienus, lai izveidotu progresīvās nodokļu iekasēšanas sistēmas, kas varētu mazināt nevienlīdzību;

14.

atzīmē, ka dažas dalībvalstis ir ieviesušas minimālās darba algas koncepciju; ierosina, ka citas dalībvalstis varētu gūt labumu, izpētot šo pieredzi; aicina dalībvalstis uzraudzīt sociālās un ekonomiskās līdzdalības priekšnosacījumu ievērošanu attiecībā uz visiem, jo īpaši paredzēt noteikumus tādās jomās kā minimālā alga, citus juridiski vai vispārēji saistošus noteikumus, vai slēdzot koplīgumus saskaņā ar valstu tradīcijām, kas ļautu pilnas slodzes darbiniekiem no saviem ieņēmumiem pārticīgi dzīvot;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visiem iedzīvotājiem ir pieejami banku pamatpakalpojumi;

16.

uzskata, ka sports un kultūras pasākumi ir būtisks sociālās integrācijas instruments, kas sekmē personības izaugsmi, sniedz labumu sabiedrībai un attīsta talantus;

17.

aicina Komisiju vides un veselības jautājumus pēc iespējas drīz iekļaut ES kopējā politikā, lai saskaņā ar EK līguma noteikumiem nodrošinātu augstu veselības un vides aizsardzības līmeni;

18.

atbalsta Komisijas nodomu paplašināt sociālo programmu, aptverot jaunas jomas; pauž nožēlu, ka vides jautājumus bieži vien izskata tikai saistībā ar klimata pārmaiņām; atzinīgi vērtē Komisijas atjauninātos paziņojumus par atbalstu ilgtspējīgai tautsaimniecībai ar zemu CO2 emisiju, taču pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā nav ietverti nekādi konkrēti pasākumi, lai ņemtu vērā ekoloģiskās un klimata krīzes radīto ietekmi uz sociālo un veselības jomu;

19.

uzsver, ka galēju nabadzību un tās izraisītu sociālo atstumtību nevar izprast tikai no ekonomikas viedokļa, pamatojoties tikai uz rādītājiem, bet tā ir jāizprot arī no cilvēktiesību un pilsoniskuma viedokļa; atzīst, ka kapitāla un preču brīvas aprites princips pats par sevi neļauj izskaust nabadzību vai hronisku nabadzību, un jo īpaši to, ka galējas nabadzības skartajiem ir laupītas iespējas un nav ļauts pilnībā piedalīties kopienas dzīvē, padarot viņus vienaldzīgus pret apkārtējo vidi;

20.

atzinīgi vērtē Komisijas tiesību aktu paketē par ģimenes un darba dzīves saskaņošanu ietvertos priekšlikumus, kuru īstenošana tika uzsākta 2008. gada beigās; mudina Komisiju izstrādāt ieteikumus dalībvalstīm, kuras nepārprotami atpaliek no to mērķu īstenošanas, kurus izvirzīja Barselonas 2002. gada Eiropadomes sanāksmē attiecībā uz bērnu aprūpes nodrošināšanu līdz 2010. gadam; turklāt aicina Komisiju mudināt darba devējus piemērot elastīgu darba režīmu, optimizējot IKT izmantošanu un prasmes un jaunus darba organizēšanas veidus, tādējādi veicinot elastīgu darba laiku un to atbilstību uzņēmumu, pārvaldes iestāžu un skolu darba laikam;

21.

aicina Komisiju ierosināt priekšlikumu par labāku privātās, ģimenes un darba dzīves saskaņošanu, optimizējot IKT izmantošanu un prasmes un jaunus darba organizēšanas veidus, ņemot vērā bērnu vajadzības un labklājību un vienlaikus sekmējot efektīvāku darbavietu aizsardzību, kas tādējādi apstiprina vecāku un aprūpētāju tiesības uz elastīgu darba režīmu, panākot atbilstību viņu vajadzībām un īpašu uzmanību pievēršot tam, lai šī iespēja būtu pieejama cilvēkiem ar zemiem ienākumiem un tiem, kuri strādā nestabilās vai zemas kvalitātes darbavietās;

22.

pauž nožēlu par ES un dalībvalstu vājo politiku attiecībā uz aizvien lielāko nabadzību un jo īpaši ‐ bērnu nabadzību;

23.

mudina dalībvalstis saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem ieviest garantētu minimālo ienākumu shēmas, lai īstenotu sociālo integrāciju;

24.

uzskata, ka jaunos uzdevumus demogrāfijas jomā var risināt, pievēršoties situācijai, kādā atrodas nabadzībā dzīvojošas sievietes, kurām ir nevienlīdzīga un nepietiekama piekļuve uzturam, mājokļiem, izglītībai un atalgojumam un kurām ir grūti saskaņot darbu ar privāto un ģimenes dzīvi;

25.

aicina efektīvāk novērst un cīnīties pret mācību priekšlaicīgu pamešanu, izvirzot devīzi „mācīties ir izdevīgi”; aicina efektīvāk organizēt izglītības sistēmas un skolu mācību programmas pielāgot nākotnes darba tirgum, ņemot vērā sabiedrības vajadzības un tehnoloģijas attīstību; aicina arī turpmāk popularizēt un atbalstīt „otrās iespējas skolu” koncepciju un informālo un neformālo izglītību, kas praksē ir apliecinājusi, ka tā palielina jauniešu un pieaugušo līdzdalību tradicionālajā skolu apmācībā, palīdzot ES samazināt mācības priekšlaicīgi pametušo skaitu; šajā nolūkā aicina beidzot likvidēt jebkāda veida un ikvienu iespēju nevienlīdzību ES izglītības sistēmās, jo īpaši ‐ likvidēt zema līmeņa izglītību un izglītības segregāciju, kas nelabvēlīgi ietekmē sociāli atstumtās grupas, sevišķi romus;

26.

prasa efektīvāk īstenot mūžizglītības un apmācības pasākumus, kuru mērķis ir apmācīt iedzīvotājus, jo īpaši mazkvalificētus, lai viņiem dotu iespējas vienmērīgi un bez diskriminācijas iekļauties vai atgriezties darba tirgū, tādējādi sekmējot sociālo inovāciju; iesaka lielāku vērību pievērst uzņēmējdarbības prasmēm, jo īpaši sieviešu un jauniešu uzņēmējdarbībai, IKT un komunikācijas prasmēm, finanšu zināšanām un valodu prasmēm;

27.

uzsver, ka ES ir jāuzlabo izglītība, padarot dinamiskāku dalībvalstu izglītības sistēmu pārraudzības un salīdzināšanas procesu, lai paātrinātu profesionālo kvalifikāciju un standartu savstarpējo atzīšanu;

28.

uzskata, ka aktīvai sociālās integrācijas politikai mērķtiecīgi jāietekmē nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana gan attiecībā uz tiem, kuri strādā algotu darbu (mazturīgie darba ņēmēji), gan tiem, kuri nestrādā algotu darbu;

29.

uzsver, ka ir jāveicina universitāšu un uzņēmumu sadarbība, jo ir svarīgi nodrošināt, ka šie partneri sadarbojas un atbalsta cits citu, sniedzot labumu pašu struktūrām, darbiniekiem un studentiem; uzskata, ka ir jāveido saikne starp universitāšu mācību programmām un uzņēmēju aprindām un ka uzņēmumiem ir jādod iespēja pilnveidot studiju programmas, piedāvājot prakses, rīkojot atvērto durvju dienas studentiem utt.;

30.

vērš uzmanību uz to, ka ir jāpanāk labāks līdzsvars starp elastīgumu, drošību un vajadzību nodrošināt pienācīgas algas, lai darba tirgū integrētu jauniešus, vecāka gadagājuma cilvēkus, sievietes, ilgstošos bezdarbniekus un mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupas; iesaka dalībvalstīm, īstenojot valsts elastdrošības stratēģijas, ņemt vērā Parlamenta 2007. gada 29. novembra rezolūciju par kopējiem elastīguma un sociālās drošības principiem;

31.

uzskata, ka īpaši finanšu un ekonomikas krīzes laikā, kad bieži vien notiek štatu samazināšana un pārstrukturēšana, sevišķi svarīga ir darba ņēmēju līdzdalība tādu uzņēmumu lēmumu pieņemšanas procesos, kas ietekmē darba ņēmēju darbu un iztiku; atzinīgi vērtē nesen pārskatīto (15) Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (16); atkārtoti aicina nostiprināt Eiropas Uzņēmumu padomes darbību, kā minēts Parlamenta 2001. gada 4. septembra rezolūcijā par Direktīvu 94/45/EK (17);

32.

uzsver, ka sociālajai un nodarbinātības politikai ir jāveicina darba vietu radīšana un šāda politika ir jāīsteno pēc iespējas drīz, lai novērstu pašreizējo ekonomikas krīzi, un tai jāsniedz darba un izglītības iespējas, kā arī jāmīkstina ienākumu zudums; uzskata, ka šādai politikai aktīvi jāmotivē iedzīvotāji meklēt darbu vai sākt individuālo uzņēmējdarbību; šajā ziņā uzskata, ka dalībvalstīm jārod piemēroti finansēšanas instrumenti, tādi kā kredītgarantijas, samazinātas procentu likmes vai vienreizēji bezdarbnieku pabalsti, kā arī jākompensē ienākumu zudums un jāsniedz izglītības iespējas, kas bezdarbniekiem palīdzēs atrast jaunu darbu; atgādina par Komisijas visaptverošo aktīvās integrācijas pieeju, kas ietver atbalstu pienācīgu ienākumu gūšanai, piekļuvi integrējošiem darba tirgiem un kvalitatīviem sociālajiem pakalpojumiem;

33.

aicina Komisiju ierosināt iniciatīvas, kas ļautu skaidri nodalīt darba devējus, īsteni pašnodarbinātas personas un mazos uzņēmējus, no vienas puses, un darba ņēmējus, no otras puses;

34.

uzsver, cik ļoti svarīgi ir sniegt atbalstu mātēm, piešķirot ģimenes pabalstus nepilngadīgajiem un izveidojot piemērotu sistēmu, kas ļautu pēc bērna kopšanas atgriezties darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot vientuļajām mātēm, jo jāņem vērā šīs grupas neaizsargātība;

35.

norāda, ka sociālajai ekonomikai tāpat kā jebkuram uzņēmējdarbības veidam ir būtiska nozīme Eiropas ilgtspējīgas ekonomikas veicināšanā, panākot līdzsvaru starp rentabilitāti un solidaritāti; turklāt jāizveido drošs sociālās ekonomikas uzņēmumu tiesiskais regulējums; uzsver, cik būtisks ir brīvprātīgo darba ieguldījums sociālajā jomā, jo īpaši cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību un mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupu atbalstīšanā;

36.

uzsver, ka ne visi cilvēki spēj strādāt un ne visiem šobrīd ir darbs, un atgādina, cik svarīgi ir īstenot Ieteikumu 92/441/EEK, kas apstiprināts Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra sanāksmē, un kurā atzīts, ka jānodrošina „pietiekami līdzekļi un sociālā palīdzība, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”, paplašinot minimālo ienākumu shēmas, kurās ietvertas visas dalībvalstis, un palielinot minimālo ienākumu līmeņus, lai nodrošinātu, ka tie ir pieejami un pietiekami;

37.

uzskata, ka mikrokredītu attīstībai var būt liela nozīme, (ilgstošiem) bezdarbniekiem nodrošinot atbalstu pārejai uz pašnodarbinātību; norāda, ka mikrokredītu izsniegšana jau ir palīdzējusi daudzās šādās situācijās, sekmējot atgriešanos darba tirgū, turklāt tas atbilst Lisabonas stratēģijai; aicina Komisiju izplatīt vairāk informācijas par mikrokredītu iespējām un pieejamību un uzlabot piekļuvi tai, kā arī īpaši pievērst uzmanību sabiedrības grupām, kurām visvairāk nepieciešami mikrokredītu piedāvājumi un kuras no tiem varētu gūt visvairāk labuma;

38.

aicina veidot ciešāku saikni starp elastdrošības īstenošanu un sociālā dialoga veicināšanu, ievērojot valsts tradīcijas un praksi;

39.

prasa atcelt birokrātiskos šķēršļus maziem un vidējiem uzņēmumiem; aicina padziļināti īstenot principus, kas ierosināti Komisijas paziņojumā par Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu;

40.

pilnībā atzīstot dalībvalstu kompetenci algu politikas jomā, ierosina, ka sociālajiem partneriem vajadzētu valsts līmenī izvērtēt jaunas algu politikas metodes, kas likvidētu pašreizējo negatīvo attiecību starp algu samazināšanos un peļņu un ietvertu darba ņēmēju lielāku finansiālo līdzdalību uzņēmumu ienākumu gūšanā, īstenojot shēmas, kas mazina inflācijas ietekmi; uzskata, ka šādas shēmas ļautu novirzīt darba ņēmēju papildu ienākumus uz īpašiem uzņēmumu izveidotiem kapitāla fondiem; aicina apspriest iniciatīvas par iespējām, kā mudināt uzņēmumus izmantot šādas metodes, kā arī apspriest tiesisko regulējumu, ar ko nosaka darba ņēmēju piekļuvi šādiem fondiem ilgākā laika posmā; iesaka sociālajiem partneriem ņemt vērā, cik svarīgi ir atjaunināt saistības attiecībā uz „algām, kas nodrošina pienācīgas kvalitātes dzīves līmeni” un kas garantē, ka minimālās algas krietni pārsniedz pienācīgu ienākumu līmeni, ļaujot cilvēkiem izkļūt no nabadzības un gūt labumu no darba;

41.

prasa, lai nediskriminācijas un vienlīdzīgu iespēju veicināšana visās jomās pamatojas gan uz stabilu tiesisko pamatu, gan politikas līdzekļu klāstu un lai nediskriminācijas un vienlīdzīgu iespēju principi tiktu integrēti visos atjauninātās sociālās programmas aspektos;

42.

prasa Komisijai veikt pētījumu par vidēja termiņa un ilgtermiņa ietekmi uz zināšanu mobilitāti, lai rezultātus izmantotu kā pārliecinošu pamatojumu pasākumiem, kuru mērķis ir mazināt nelabvēlīgās sekas;

43.

vērš uzmanību uz imigrācijas negatīvo ietekmi (iespējamo intelektuālā darbaspēka emigrāciju), ko tā var atstāt uz attīstības procesu dažās izcelsmes valstīs, tostarp uz ģimenes struktūru, veselību, izglītību un pētniecību; atgādina, no otras puses, par ekonomikas krīzes ietekmi uz uzņēmējvalstu darba tirgiem, izraisot tajos nelīdzsvarotību;

44.

uzsver, cik svarīga ir ētikas principu ievērošana, pieņemot darbā speciālistus no trešām valstīm, jo īpaši veselības aprūpes jomā, un aicina izstrādāt rīcības kodeksu par starptautisku pieņemšanu darbā tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas;

45.

uzsver, ka imigrācijas ilgtermiņa ietekme uz demogrāfiskajām izmaiņām ir neskaidra, jo tā ir atkarīga no migrācijas plūsmas mainības, ģimeņu atkalapvienošanās un dzimstības līmeņa;

46.

uzskata, ka legālas nodarbinātības gadījumā imigranti sniedz ieguldījumu sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspējīgā attīstībā un arī nodrošina sev pensiju un sociālās tiesības;

47.

uzsver, ka veiksmīgai imigrācijas politikai, kuras pamatā ir cilvēktiesības, ir jāveicina saskaņotas un efektīvas migrantu integrācijas stratēģijas īstenošana, pamatojoties uz līdztiesīgām iespējām, kas garantē imigrantu pamattiesības un nodrošina labāku līdzsvaru starp tiesībām un pienākumiem;

48.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu piemērot sankcijas tiem darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu pilsoņus, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli; uzsver, cik svarīgi ir izskaust to trešo valstu pilsoņu izmantošanu, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli, vienlaikus ievērojot neaizsargāto personu tiesības; šajā saistībā aicina Komisiju sekmēt iespējas, kas ļautu likumīgi nodarbināt trešo valstu pilsoņus, kuri dalībvalstīs uzturas legāli;

49.

atzinīgi vērtē direktīvas priekšlikumu par pacienta tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (COM(2008)0414); tomēr vērš uzmanību uz to, ka ar minēto direktīvu nevajadzētu ES iedzīvotāju vidū padziļināt diskrimināciju viņu ekonomiskā stāvokļa dēļ;

50.

uzskata, ka pašreiz spēkā esošo nodarbinātības tiesību aktu īstenošanas un piemērošanas nostiprināšana atbilstīgi dalībvalstu un Kopienas tiesībām un Starptautiskās Darba Organizācijas (SDO) konvencijām jānosaka par ES iestāžu un dalībvalstu prioritāti;

51.

uzsver, ka visā Eiropas Savienībā ir jānostiprina pretdiskriminācijas tiesību akti; aicina Komisiju veicināt dalībvalstu apmaiņu ar paraugpraksi, lai nākotnē sekmētu migrantu veiksmīgu integrāciju; atzīmē, ka, jo īpaši ekonomisko grūtību laikā, nesamērīgi liela ir nelabvēlīgā ietekme uz sabiedrības visneaizsargātāko daļu, kurā bieži vien ietilpst arī migranti;

52.

uzskata, ka ārlietās ES varētu būt aptverošāka nozīme sociālo un vides pamatstandartu popularizēšanā; pauž pārliecību, ka ir jāveic papildu centieni attiecībā uz novēršanas mehānismiem, uzraudzību un sankcijām, kas piemērojamas par pārkāpumiem;

53.

uzskata, ka ES varētu darīt vairāk, lai ietekmētu starptautisko darba kārtību attiecībā uz pienācīgas kvalitātes darbu un aktīvi veicinātu atbilstību SDO konvencijām, cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kas dotu ieguldījumu miera nodrošināšanā visā pasaulē un ES interešu un vērtību aizstāvēšanā;

54.

uzsver, ka Kopienas tiesiskā regulējuma (gan primāro, gan sekundāro tiesību aktu) izstrāde nekādā veidā nedrīkst būt pretrunā ar starptautiskajām saistībām, kas ietvertas SDO konvencijās;

55.

atzīmē, ka ES ir jātiecas uz globalizācijas procesu, kas būtu sociāli iekļaujošāks un ilgtspējīgs ekonomikas un vides ziņā; atzīmē, kas tas, kādā veidā uzņēmumi veic komercdarbību, ne vien lielā mērā ietekmē ekonomiku, bet arī ievērojami skar sociālo jomu gan ES, gan trešās valstīs un jo īpaši jaunattīstības valstīs; tādēļ mudina Komisiju aktīvi popularizēt uzņēmumu sociālās atbildības koncepciju, veicinot ieteikuma tiesību instrumentu ieviešanu vai vajadzības gadījumā izstrādājot tiesību aktu priekšlikumus;

56.

iesaka nostiprināt struktūrfondu potenciālu, padarot procedūras vienkāršākas, elastīgākās un uzlabojot tās, kā arī izvēršot sociālās integrācijas mērogu, lai dalībvalstīm palīdzētu optimizēt sociālās un nodarbinātības politikas rezultātus; aicina dalībvalstis un reģionus pilnībā iesaistīt partnerus atbilstīgi Struktūrfondu pamatregulas 16. pantam (18); īpaši iesaka nodrošināt partneriem piekļuvi Eiropas Sociālā Fonda (ESF) līdzekļiem, lai tādējādi palielinātu veiktspēju;

57.

uzsver, ka atjauninātajā sociālajā programmā jānosaka skaidras saistības, ar ko paredz, ka ES struktūrfondi un kohēzijas fondi palīdzēs sasniegt sociālās programmas mērķus; tādēļ aicina dalībvalstis izmantot Eiropas Sociālo fondu (ESF) un visus pārējos struktūrfondus, lai uzlabotu ne vien iedzīvotāju nodarbinātības izredzes, bet arī sociālo infrastruktūru;

58.

atzīst, ka struktūrfondi lielā mērā arī turpmāk būs galvenais finansēšanas instruments sociālo mērķu īstenošanā, un aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt sinerģiju ar citām programmām un atbalstīt saskaņotību ar visām daudzgadu pamatprogrammām, tādām kā Daphne, Progress, Sabiedrības veselības aizsardzības programma, kā arī programma „Eiropa iedzīvotājiem”;

59.

aicina īpašu uzmanību pievērst reģioniem, kurus vislielākā mērā ietekmē globalizācija, kā arī tiem reģioniem jaunajās dalībvalstīs, kurās norit sociālās konverģences process;

60.

uzskata, ka programma Progress varētu sekmēt Eiropas sociālo modeļu modernizācijas labāku novērtēšanu, apzinot izmēģinājuma projektu rezultātus;

61.

uzskata, ka atsevišķos ES reģionos, īpaši lielākās pilsētās, personu brīva pārvietošanās iekšējā tirgū ir radījusi jaunas problēmas saistībā ar ārkārtas sociālās aizsardzības nodrošināšanu tiem cilvēkiem, kuri nespēj sevi uzturēt, tādējādi radot papildu spiedienu uz (labdarības) privātajiem un valsts dienestiem, kuri sniedz ārkārtas palīdzību, piemēram, bezpajumtniekiem vai mūsu sabiedrības sociāli atstumtām grupām;

62.

uzsver, ka iedzīvotāju elastīgumu un spēju pieņemt pārmaiņas var palielināt, panākot savstarpēju uzticību, ko var veicināt, īstenojot efektīvāku un pārredzamāku sociālo dialogu, kā arī nodrošinot efektīvāku sabiedrības līdzdalību politikas veidošanā un īstenošanā;

63.

uzskata, ka sociālā dialoga jomā īpaši svarīgi ir mudināt izstrādāt politiku par veselības aizsardzību un drošību darbā un kopumā svarīgi ir popularizēt uzlabojumus, lai nostiprinātu dzīves kvalitāti darbavietā; aicina Komisiju sākt debates par to, kā darba ņēmējus, kuri strādā nepilnu slodzi (pagaidu darbinieki, nepilna darba laika darba ņēmēji, darbinieki, kuriem ir līgums uz noteiktu laiku), iesaistīt sociālajā dialogā;

64.

ņemot vērā, ka sarunu rezultāti ar Eiropas sociālajiem partneriem plašākai sabiedrībai ir maz zināmi un netiek publiskoti, aicina veicināt informētību par sociālā dialoga rezultātiem nolūkā uzlabot tā ietekmi un turpmāko attīstību;

65.

uzskata, ka arī turpmāk, veicinot sociālo dialogu, ir jāpopularizē sadarbības kultūra, kas darba tirgū ir aizstājusi uz konfliktiem balstītu kultūru;

66.

uzskata, ka atbilstīgi vienlīdzības principam debatēs par ekonomisko un sociālo modeli tiešākā veidā ir jāiesaista pilsoniskās sabiedrības organizācijas un cilvēki, kurus skārusi nabadzība un sociālā atstumtība;

67.

norāda, ka sociālajiem partneriem ir jācenšas strādāt pie daudzgadu plāniem, kuros ietverti konkrēti grafiki un darbu izpildes termiņi nolūkā ilgtermiņā īstenot ilgtspējīgu stratēģiju;

68.

aicina rīkot plašas debates ar Eiropas ieinteresētajām personām, valsts varas iestādēm, darba devējiem, darba ņēmējiem un pilsonisko sabiedrību par sociālo programmu laika posmam pēc 2010. gada;

69.

atzīmē, ka dalībvalstīm ir jāatbalsta jauni izmērojami, saistoši un kvantitatīvi sociālie mērķi un rādītāji Lisabonas stratēģijā laika posmam pēc 2010. gada, ietverot arī saistības veikt pasākumus ar mērķi izskaust nabadzību un sociālo atstumtību un izstrādāt jaunu sociālā progresa paktu, kurā būtu noteikti jauni, sociāli ilgtspējīgi un vispārēji pamatoti ES mērķi un struktūra, kam būtu jāveido un jāstiprina AKM sociālajā jomā kā galvenais pīlārs;

70.

norāda, ka uzņēmumiem ir svarīga nozīme ne tikai ES ekonomikā, bet arī sociālajā jomā, un līdz ar to vērš uzmanību uz uzņēmumu sociālās atbildības veicināšanu un vajadzību steidzami panākt progresu attiecībā uz kvalitatīvām darbavietām, tostarp algām, kas nodrošina pienācīgas kvalitātes dzīves līmeni, lai liktu pamatus sociālajam modelim un novērstu sociālo dempingu;

71.

atbalsta efektīvu dialogu starp Parlamentu un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas būtu jārisina arī dalībvalstīs centralizētā, reģionālā un vietējā līmenī;

72.

norāda, ka Eiropas brīvprātīgā darba gads būtu ideāla iespēja ES veidot attiecības ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām; aicina Komisiju sagatavot pamatu 2011. gadam, kas pasludināts par Eiropas brīvprātīgā darba gadu, pēc iespējas drīz iesniedzot atbilstīgus tiesību aktu priekšlikumus;

73.

uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesā jau no paša sākuma un ka informācijai ir jābūt publiski pieejamai, atgriezeniskajai saiknei ir jābūt abpusējai un iesaistītajām pusēm ir skaidri jānorāda pārmaiņu darbības joma;

74.

uzsver apspriežu procesa nozīmi un lietderību, norādot, ka tas ir efektīvs instruments iedzīvotāju līdzdalībai, jo sniedz iespēju tiešā veidā iesaistīties politikas procesā ES līmenī; aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai, izmantojot plašsaziņas līdzekļus un citus piemērotus forumus valsts, reģionālā un vietējā līmenī, palielinātu informētību par turpmākajām ES apspriedēm;

75.

ierosina, ka Eiropas iestādēm, valsts sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir steidzami jāpieņem sociālais pakts, kas ietvertu sociālās jomas pasākumus, izvirzot reālistiskus un saistošus mērķus un nosakot rādītājus;

76.

atzīmē, ka pilsoniskā līdzdalība sākas jau bērnībā, un aicina veicināt un atbalstīt uz bērniem un jauniešiem orientētas līdzdalības struktūras un iniciatīvas vietējā, reģionālā un valsts līmenī;

77.

uzsver, ka ir jāturpina un jāpabeidz izstrādāt regula par sociālās drošības sistēmu koordinēšanu, direktīva par pensiju tiesību pārvešanu un direktīvas priekšlikums par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas;

78.

aicina pilnveidot likumdošanas procesu ES līmenī, izskaidrojot konkrēto darbību nepieciešamību ES līmenī, nodrošinot satura kvalitāti un sniedzot pārliecinošu un neatkarīgu ietekmes novērtējumu, ietverot ietekmi sociālajā, vides un ekonomikas jomā; jo īpaši aicina efektīvāk īstenot 2003. gada Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu (19);

79.

uzsver, ka par prioritāti ir jāizvirza efektīva sadarbība starp dalībvalstīm un efektīva ES tiesību aktu transponēšanas uzraudzība;

80.

uzskata, ka labākā ES likumdošanas procesā ir jāpanāk pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana un ir jārisina iedzīvotājiem aktuāli jautājumi, tādējādi tuvinot viņus ES;

81.

uzskata, ka ES līmenī ir jāstiprina saikne starp ekonomikas vidi un sociālo politiku, atkārtoti apstiprinot sākotnējos Lisabonas stratēģijas mērķus un vajadzību nodrošināt, ka ekonomikas un nodarbinātības politika aktīvi sekmē nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu;

82.

uzsver, ka ir jāpieņem juridiski saistoša sociālo pamattiesību harta;

83.

atzīmē, ka Lisabonas līgums nodrošina to, ka, nosakot un īstenojot ES politiku, tiek ņemti vērā paši būtiskākie sociālās politikas aspekti;

84.

uzskata, ka Lisabonas stratēģijā pēc 2010. gada ir jāietver nostiprinātā AKM, un aicina Komisiju turpmāk mudināt dalībvalstis noteikt valsts kvantitatīvos mērķus, konkrēti nabadzības samazināšanas un sociālās integrācijas jomā, tos jo īpaši atbalstot ar jauno izmērāmo un kvantitatīvo rādītāju pielietošanu;

85.

aicina Padomi un Komisiju rast Parlamentam iespēju tieši piedalīties Lisabonas stratēģijas izstrādē laika posmam pēc 2010. gada;

86.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/23

A.

tā kā aktīva integrācija nedrīkst aizstāt sociālo integrāciju, jo neaizsargātām grupām, kas nav spējīgas piedalīties darba tirgū, ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi un pilnīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē, un tā kā tādēļ jānodrošina minimālo ienākumu un augstvērtīgu sociālo pakalpojumu pieejamība neatkarīgi no cilvēka spējas piedalīties darba tirgū;

B.

tā kā aktīva integrācija ir saistīta ne tikai ar cilvēka spējām, bet arī veidu, kādā sabiedrība ir organizēta; tā kā tādēļ ir jānorāda arī uz strukturāliem atstumtības iemesliem, tostarp diskrimināciju un neatbilstošu pakalpojumu nodrošināšanu;

C.

tā kā acīmredzama atstumtība no darba tirgus drīzāk ir nepietiekamu cienīgas nodarbinātības iespēju, nevis personas centienu trūkuma rezultāts;

D.

tā kā integrācija darba tirgū nedrīkst būt priekšnosacījums tiesībām uz minimāliem ienākumiem un augstvērtīgu sociālo pakalpojumu pieejamībai; ievērojot to, ka minimāli ienākumi un augstvērtīgu sociālo pakalpojumu pieejamība ir nepieciešami priekšnosacījumi integrācijai darba tirgū,

E.

tā kā cilvēki, kas ir atstumti no darba tirgus, bieži ir personas ar dažādām un sarežģītām vajadzībām, grūtībām vai trūkumiem — piemēram, ilgtermiņa atkarība no zemiem vai neatbilstīgiem ienākumiem, ilgtermiņa bezdarbs, zems izglītības līmenis un anafalbētisms, augšana sociāli neaizsargātā ģimenē, invaliditāte, slikta veselība, dzīvošana vidē ar daudziem nelabvēlīgiem faktoriem, nedroši dzīves apstākļi un bezpajumtniecība, rasisms un diskriminācija — un tā kā tādēļ integrācijas stratēģijām ir jāatspoguļo šo atstumto cilvēku dažādība;

F.

tā kā sociālā atstumtība un atstumtība no darba tirgus nopietni ietekmē attiecīgo cilvēku garīgo veselību un ilgstoši nenodarbinātiem cilvēkiem draud lielāks risks iegrimt depresijā un iegūt citus garīgās veselības traucējumus;

G.

tā kā cilvēkiem, kas ir atstumti no darba tirgus, ir ļoti nepieciešama profesionālā izglītība gan tāpēc, ka viņiem nav pietiekamas skolas izglītības, gan tāpēc, ka viņi ilgstošās atstumtības no darba tirgus dēļ nav efektīvi izmantojoši savu izglītību;

H.

tā kā nosacītība politikas aktivizēšanā bieži ietekmē visneaizsargātākās personas un tā kā ir jāuzrauga tās sekas un jānovērš negatīvā ietekme uz neaizsargātām grupām;

I.

tā kā aktīvas integrācijas pasākumiem ir jābūt saskaņotiem ar ES mērķiem, kas attiecas uz nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu;

J.

tā kā lielāko daļu mājsaimniecību vada sievietes un lielākā daļa vientuļo vecāku un aprūpētāju ir sievietes; tā kā aktīvas integrācijas politika prasa īstenot visaptverošu pasākumu kompleksu, lai iedrošinātu sievietes, kas ir atstumtas no darba tirgus, gūt patiesu labumu no aktīvas integrācijas stratēģijām; tā kā sieviešu situācija darba tirgū ir tiešā veidā saistīta ar nabadzību, kuras iemesls ir vecums un kura galvenokārt skar sievietes;

K.

tā kā ekonomikas lejupslīdes un bezdarba pieauguma laikā pastāv risks, ka var ievērojami pieaugt atlaisto cilvēku skaits, tādējādi vēl vairāk palielinot to cilvēku daudzumu, kuri jau cieš no nabadzības un tiek atstumti no darba tirgus, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātākajām sabiedrības grupām, piemēram, sievietēm, vecāka gadagājuma cilvēkiem, invalīdiem; tā kā tādēļ ir būtiski, ka sociālo integrāciju un ar to saistīto darba tirgus politiku īsteno saistībā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanās plānu, izmantojot integrētu un saskaņotu pieeju; tā kā daļa valsts līdzekļu būtu jāizmanto, lai uzturētu un uzlabotu sociālās, veselības un izglītības investīcijas un citus būtiskus sociālos un vispārējas intereses pakalpojumus;

L.

tā kā viedoklis, ka labākais veids, kā netikt atstumtam, ir sākt strādāt, var būt efektīvs tikai tad, ja darbs ir pastāvīgs, augstas kvalitātes un ar atbilstošu atlīdzību; tā kā princips par vienlīdzīgu samaksu vienlīdzīga darba gadījumā joprojām tiek īstenots nepietiekami;

M.

tā kā ģimenes aprūpētāji sniedz aprūpes, izglītības un atbalsta pamatpakalpojumus ārpus nodarbinātības sistēmas, nesaņemot ienākumus vai sociālās tiesības, un viņiem nav tiesību atgriezties darba tirgū un saņemt atzinību par prasmēm, kuras viņi ieguvuši vai pilnveidojuši, aprūpējot ģimeni,

1.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas Ieteikuma 2008/867/EK pamatā ir Ieteikums 92/441/EEK, kurā atzīst cilvēka pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un palīdzību, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, un kurā nosaka kopējus principus šādu tiesību ieviešanai; atbalsta vispārējos principus un praktiskās pamatnostādnes, kas ietvertas Ieteikumā 2008/867/EK par aktīvas integrācijas stratēģiju, kuras pamatā ir trīs pīlāri, proti, atbilstošs ienākumu atbalsts, integrēts darba tirgus un pieeja kvalitatīviem pakalpojumiem; īpaši norāda, ka jebkura aktīvas integrācijas stratēģija ir jāveido, pamatojoties uz šādiem principiem — personas tiesībām, cieņu pret cilvēka cienīgu dzīvi un nediskriminācijas, vienlīdzīgu iespēju un dzimumu līdztiesības principiem; darba tirgus integrācijas veicināšanu, apvienotu ar pilnīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē; kvalitātes, atbilstības un pieejamības principu īstenošanu visos trijos pīlāros;

2.

piekrīt Padomei, ka Ieteikuma 92/441/EEK ieviešana jāuzlabo attiecībā uz minimāliem ienākumiem un sociālo pārvietošanu; piekrīt, ka ar sociālo palīdzību jānodrošina atbilstoši minimālie ienākumi cilvēka cienīgai dzīvei vismaz tādā līmenī, kas ir augstāks par “nabadzības apdraudētu” līmeni un pietiekams, lai novērstu cilvēku nonākšanu nabadzībā, un piekrīt, ka ir jāuzlabo pabalstu saņemšana;

3.

atzinīgi vērtē Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 17. jūlija lēmumu Lietā Nr. C-303/06 par aprūpētājiem, kas cieš no diskriminācijas biedrošanās dēļ; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka aprūpētāji tiek pasargāti no šādas diskriminācijas attiecībā uz darba tirgus pieejamību, un mudina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots Tiesas spriedums;

4.

aicina dalībvalstis ieviest atbilstošu ienākumu atbalstu, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību; norāda uz atbilstoša minimālā ienākumu līmeņa noteikšanu, kura pamatā ir Ieteikums 92/441/EEK un 2008/867/EK un kuram jābūt atbilstīgam, pārredzamam, visiem pieejamam un ilgtspējīgam;

5.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai Eiropas Komisija un dalībvalstis efektīvi īstenotu Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, lai nodarbinātībā un profesionālajā darbībā novērstu diskrimināciju reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

6.

uzsver savu prasību Padomei panākt vienošanos par ES mērķi attiecībā uz to, ka gadījumā, ja tiek pārtraukts algots darbs, minimālo ienākumu shēmas un uz iemaksām pamatotas pabalstu shēmas nodrošina ienākumu atbalstu vismaz 60 % apmērā no valsts vidējiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, turklāt panākt vienošanos par šā mērķa sasniegšanas grafiku visās dalībvalstīs;

7.

atzīst, ka sociālās palīdzības un darba tirgus savstarpējā iedarbība ir sarežģīta, jo īpaši, kad pieejamais darbs ir īstermiņa, sezonāls, nedrošs vai nepilnas slodzes un kad tiesību nosacījumi un sociālās aizsardzības sistēmas vai nodokļu robežlikmes var radīt šķēršļus apmaksāta darba pieņemšanai, un sociālās palīdzības sistēma nav pietiekami elastīga, lai reaģētu; tādēļ mudina izveidot sistēmas, kas efektīvi atbalsta cilvēkus pārejas periodā, nevis soda vai atņem viņiem palīdzību, tikko viņi sāk strādāt algotā darbā;

8.

norāda uz to, ka ir svarīgi noteikt labklājības pabalstus neaizsargātām personām, kas ir spējīgas strādāt; tomēr norāda, ka šādi pabalsti saskaņā ar subsidiaritātes principu ir dalībvalstu pārziņā;

9.

norāda, ka atbilstoša ienākumu atbalsta saņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem būs iespēja izvairīties no nabadzības riska un kļūt par aktīviem pilsoņiem, kas sniedz savu ieguldījumu sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, kā arī paaudžu solidaritātē;

10.

ierosina dalībvalstīm aktīvi izskatīt minimālās algas noteikšanas politiku, lai nepieļautu “strādājošu nabadzīgo” skaita palielināšanos un veicinātu uzskatu, ka darbs ir reāla iespēja no darba tirgus atstumtajiem;

11.

uzskata — lai panāktu aktīvu integrāciju, ir jāmazina Kopienas reģionu un teritoriju nevienlīdzība, veicot paātrinātu to teritoriju rehabilitāciju, kuras skārusi ekonomiskā krīze, un attīstot lauku reģionus;

12.

aicina dalībvalstis rīkoties, lai cīnītos pret nelegālo jeb “slēpto” nodarbinātību, kas liedz attiecīgajām personām pieeju noteiktām sociālām iestādēm un pakalpojumiem;

13.

pieprasa, lai šāda aktīvas integrācijas politika būtu:

14.

aicina Komisiju izskatīt visu izmaksu aprēķinus aktīvas un sociālas integrācijas jomā, jo pieredze rāda, ka savlaicīgi ieguldījumi un profilaktiska rīcība var mazināt sabiedrības vispārējās izmaksas ilgākā laika posmā; atzinīgi vērtē to, ka Ieteikumā 2008/867/EK ir ierosināts attiecīgi palielināt investīcijas sociālās integrācijas jomā;

15.

uzskata, ka dalībvalstu pienākums ir nodrošināt papildu mērķtiecīgus pabalstus nelabvēlīgām sabiedrības grupām (piemēram, cilvēkiem ar veselības traucējumiem vai hroniskām slimībām, vientuļiem vecākiem vai mājsaimniecībām, kurās ir daudz bērnu), lai segtu papildu izmaksas, cita starpā, saistībā ar individuālo atbalstu, īpaša aprīkojuma izmantošanu un medicīnisko un sociālo aprūpi, nosakot, cita starpā, daudz pieejamākas zāļu cenas mazāk aizsargātām sociālajām grupām; uzsver nepieciešamību nodrošināt pienācīgus invaliditātes un vecuma pensijas līmeņus;

16.

īpaši ņemot vērā cilvēku bieži vien sarežģītās vajadzības, piekrīt, ka ir jāsagatavo un jāveic speciāli aktīvas integrācijas pasākumi, ar kuriem apvieno minimālos ienākumus, integrāciju darba tirgū un sociālos pakalpojumus, un jāpievērš uzmanība savlaicīgai atpazīšanai un profilaktiskai rīcībai, un ka prioritāte jāpiešķir visneaizsargātākajiem;

17.

uzskata, ka, izstrādājot un īstenojot šādus pasākumus, jāņem vērā to personu viedoklis, kurām šie pasākumi ir paredzēti; aicina dalībvalstis atbalstīt sociālo nevalstisko organizāciju pilnvaru paplašināšanu, lai atvieglotu šo organizāciju dalību integrācijas politikas noteikšanā un īstenošanā;

18.

aicina dalībvalstis izstrādāt konstruktīvāku pieeju narkotiku apkarošanas politikai, īpašu uzmanību pievēršot atkarības novēršanai, ārstēšanai un izglītošanai par to, nevis kriminālsankcijām;

19.

aicina neizslēgt cilvēkus ar garīgās veselības vai mācīšanās traucējumiem no sabiedrības, veicināt garīgo veselību un labsajūtu, novērst garīgos traucējums, kā arī palielināt līdzekļus ārstēšanai un aprūpei;

20.

uzskata — tādēļ, ka ar atstumtību saistītās problēmas daudzos gadījumos pastāv jau agros dzīves gados, profilaktiska rīcība ir svarīga, lai agrā vecumā atpazītu tos bērnus un jauniešus, kuri visvairāk pakļauti riskam, krietnu laiku pirms viņi pamet skolu un apmācības; atzīmē, ka jauni cilvēki, kas ir izslēgti no skolas, ir visvairāk pakļauti antisociālai un kriminālai uzvedībai, apgrūtinot sev iespējas iekļūt darba tirgū vēlākā dzīves posmā; uzskata, ka plašs ieinteresēto personu dialogs un atbalsts profilaktiskai rīcībai un sociālie pakalpojumi, lai uzlabotu iespējas neaizsargātiem bērniem un jauniešiem, ir būtiski nosacījumi veiksmīgai integrācijas politikai; uzsver arī to atstumtības problēmu nozīmi, kuras ietekmē vecāka gadagājuma cilvēkus, kas zaudē darbu un nevar atgriezties darba tirgū;

21.

uzskata, ka nopietni jāņem vērā to jauniešu vajadzības, kuri pirmoreiz meklē darbu, un valsts līmenī jāveic pasākumi, ar ko var veicināt pāreju no izglītības uz darba tirgu; turklāt uzskata, ka strukturēts dialogs ar jaunatnes organizācijām nepārtraukti ir jāpieskaņo ES un dalībvalstu iestāžu darbam;

22.

aicina dalībvalstis aktīvāk risināt aprūpētāju problēmas, tostarp attiecībā uz tiesībām brīvi izvēlēties, vai viņi vēlas kļūt par aprūpētāju, un attiecībā uz nodrošinātās aprūpes apjomu, iespēju apvienot aprūpi ar algotu darbu, kā arī pieeju sociālā nodrošinājuma shēmām un pensijām, lai izvairītos no nabadzības, ko var radīt aprūpes uzņemšanās;

23.

atzinīgi vērtē, ka ir atzīta vajadzība nodrošināt vispārēju piekļuvi pieejamiem un augstvērtīgiem sociālajiem pakalpojumiem, kas ir pamattiesības un Eiropas sociālā modeļa būtisks elements, kā arī veicināt strādājošo personu apgādību un Ieteikumā 2008/867/EK noteikto principu ievērošanu; uzskata, ka šādos sociālajos pakalpojumos ietilpst finansiāli pieejamas pastāvīgas dzīvesvietas, sabiedriskā transporta, pirmā līmeņa profesionālās izglītības un veselības aprūpes nodrošināšana, kā arī piekļuve finansiāli pieejamiem energoapgādes un citu tīklu pakalpojumiem; atzīmē, ka ir jāpanāk progress attiecībā uz vispārēju pienākumu nodrošināt vispārējas nozīmes pakalpojumus; uzskata, ka ir jāizstrādā rīcības plāns, lai sagatavotu ES pamatdirektīvu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem nolūkā garantētu šā pienākuma izpildi; atzīmē, ka progress Barselonas mērķu sasniegšanā attiecībā uz finansiāli pieejamu, augstas kvalitātes bērnu aprūpes nodrošināšanu joprojām ir nepietiekams un tas ir jāveicina, lai aprūpi attiecinātu uz visiem bērniem sākumizglītības posmā; atzīmē, ka aprūpes vajadzības arī citiem no aprūpes atkarīgajiem nav pietiekami apmierinātas un tās būtu jāpakļauj līdzīgam procesam;

24.

uzskata, ka jautājuma risināšanai, kas saistīts ar cilvēku diskriminēšanu attiecībā uz preču, pakalpojumu un iestāžu pieejamību, ir galvenā nozīme integrācijas nodrošināšanā, tāpēc atzinīgi vērtē priekšlikumu par visaptverošu direktīvu diskriminācijas apkarošanai ārpus nodarbinātības jomas vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas un reliģijas vai pārliecības dēļ;

25.

mudina dalībvalstis apsvērt domu par iepriekš noteiktiem sociāliem tarifiem mazāk aizsargātām grupām, piemēram, elektroenerģijas un sabiedriskā transporta jomā, kā arī iestādēm, kurās var saņemt mikrokredītu, lai veicinātu aktīvu integrāciju, kā arī bezmaksas veselības aprūpi un izglītību cilvēkiem, kas nonākuši materiālās grūtībās;

26.

aicina dalībvalstis palielināt krājaizdevu sabiedrību profilu, kas palīdzētu piedāvāt personām drošu un reglamentētu vidi, lai varētu iekrāt un aizņemties naudu un risināt aizvien problemātiskāku personīgo parādu jautājumus; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai cilvēkiem būtu tiesības atvērt bankas kontu par saprātīgu cenu, jo bankas konta atvēršana ir būtisks līdzeklis līdzdalībai gan ekonomiskajā, gan sociālajā dzīvē;

27.

aicina dalībvalstis sniegt papildu atbalstu invalīdiem, lai nodrošinātu viņiem piekļuvi darba tirgum un palīdzību darbā; aicina visas dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvo protokolu; norāda, ka dalībvalstīm būtu jānosaka atbilstošas procedūras un struktūras ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām efektīvu īstenošanu to teritorijā;

28.

uzskata, ka jaunieši saskaras ar īpašiem šķēršļiem aktīvai integrācijai, tostarp nepamatotu diskrimināciju vecuma dēļ un grūtībām attiecībā uz pieeju finansiāli pieejamām profesionālās apmācības shēmām;

29.

atzinīgi vērtē invalīdu neievietošanu speciālās iestādēs, taču atzīmē, ka šajā sakarībā ir vajadzīgs kvalitatīvs vietējās kopienas atbalsts un atbilstīgs aprūpes pakalpojumu līmenis, atbalstot patstāvīgu dzīvošanu, tiesības uz individuālu palīdzību, tiesības kontrolēt personīgo budžetu un pilnvērtīgu līdzdalību dalībvalstu sabiedriskajā dzīvē;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pietiekamus līdzekļus, lai garantētu pieeju mūžizglītības programmām, kas būtu veids, kā ierobežot, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēku atstumšanu no nodarbinātības un veicināt viņu nepārtrauktu līdzdalību sabiedrības, kultūras un pilsoniskajā dzīvē;

31.

uzskata, ka ir aktīvāk jārisina problēmas, kas saistītas ar vardarbību ģimenē un pret bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem vērstu vardarbību;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pilnībā, attiecīgi un efektīvi īsteno pašreizējos Kopienas tiesību aktus par dzimumu līdztiesību, vienlīdzību kopumā un nediskrimināciju; prasa paplašināt un izpildīt šajos tiesību aktos noteiktās prasības, lai likvidētu šķēršļus nodarbinātībai, profesionālajai izglītībai un apmācībai;

33.

uzskata, ka augstas kvalitātes izglītība ir būtisks priekšnoteikums sekmīgai nodarbinātībai un integrācijai nākotnē; aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt tiesību aktus par valsts izglītību, lai novērstu jebkādus šķēršļus izglītībai, nodrošinot integrētu un visiem pieejamu izglītību; uzskata, ka personām, kas ilgstoši bijušas atstumtas no darba tirgus, ir jābūt iespējām pilnvērtīgāk izmantot tiesības uz mūžizglītības finansējumu, jo īpaši attiecībā uz pamatprasmēm;

34.

aicina Komisiju un dalībvalstis piemērot dzimumu līdztiesības integrēto pieeju visā aktīvas integrācijas stratēģijā;

35.

uzskata, ka apmācības piedāvājumos vajadzētu ņemt vērā attiecīgo personu vajadzības un tiem vajadzētu būt piemērotiem šīm vajadzībām; aicina veikt apmācības un integrācijas pasākumus, kas ir vērsti uz mērķi, nevis standartiem, kuros bieži netiek ņemtas vērā invalīdu un to cilvēku vajadzības, kuri rūpējas par invalīdiem vai personām ar veselības traucējumiem; norāda uz Eiropas Sociālā Fonda (ESF) un EQUAL iniciatīvas paraugpraksi attiecībā uz vajadzībām atbilstīgas apmācības pieeju tiem, kas ir atstumti no darba tirgus, atzīstot nedokumentētas prasmes un prasmes, kas iegūtas neformālā izglītībā;

36.

iesaka uzlabot izglītības kvalitāti un integrēt darba tirgus un sociālās līdzdalības kritērijus izglītības sistēmās, kā arī mazināt nevienlīdzību attiecībā uz pieeju visu veidu izglītībai un piedāvātās izglītības kvalitāti;

37.

uzskata, ka apmācībai būtu jānodrošina tas, ka personas zina savas tiesības un pienākumus darbā, tostarp, attiecībā uz pareizu sagatavošanos darba drošības un aizsardzības jomā, un tiesības piedalīties arodbiedrībās, kā arī saņemt informāciju un konsultācijas un tiesības uz mūžizglītību un apmācību;

38.

norāda, ka, izmantojot radošas pieejas no darba tirgus atstumto personu sagatavošanai pakāpeniskai piekļuvei darba tirgum, pastāv risks, ka finansējums var tikt atņemts par labu konkrētākai pieejai, kas balstīta uz viegli saskaitāmiem rezultātiem; tādēļ aicina Komisiju uzlabot struktūrfondu un jo īpaši ESF finansējumu augšupējām pieejām un to rādītāju izstrādi, kuri ļauj noteikt progresu sociālās un aktīvās integrācijas jomā, lai atbalstītu jaunus pamatierosinājumus aktīvas integrācijas veicināšanai, kas ir viens no sociālās integrācijas mērķiem, kuri uzsvērti kā daļa no Lisabonas struktūrfondu mērķfinansējuma, uzlabot ierosināto finansējumu sociāliem jauninājumiem, kā arī citas finansējuma iespējas;

39.

atzīmē, ka demogrāfiskajā situācijā notiekošo izmaiņu dēļ ir aprēķināts, ka 2030. gadā aktīvo un neaktīvo cilvēku attiecība būs 2:1; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt aktīvas integrācijas politiku, lai nodrošinātu, ka aprūpētāji, no kuriem daudzi būs spiesti pamest darba tirgu aprūpes pienākumu dēļ, neciestu vēlākos gados;

40.

norāda uz vajadzību veidot integrējošu darba tirgu kā jebkuras aktīvas integrācijas stratēģijas pamatu, darba tirgu ar pienācīgiem darba apstākļiem un darba dažādību visiem darbiniekiem, ņemot vērā dažādu darbavietu vajadzības, individuālā darba veicēju prasības, darba veida un laika modeļus, prasmju atšķirīgos līmeņus un dažādās vajadzības, kas saistītas ar ģimenes, privātās un profesionālās dzīves apvienošanu; atzīmē, ka augstas kvalitātes nodarbinātībai ir būtiska nozīme darba mūža paildzināšanas veicināšanā;

41.

aicina dalībvalstis veicināt konkurētspējīgu darba tirgu, īpašu uzmanību pievēršot valsts un privāto sociālās aizsardzības sistēmu pilnveidošanai par saprātīgām izmaksām, dodot iespēju attiecīgajām personām, tostarp etnisko minoritāšu pārstāvjiem, mazināt risku tikt atstumtiem no darba tirgus;

42.

aicina dalībvalstis izmantot paņēmienus un līdzekļus, lai motivētu visus dalībniekus radīt integrējošu darba tirgu un uzlabot to personu iesaistīšanos, kuras ir atstumtas no darba tirgus; norāda uz instrumentiem vietējā sociālā dialoga, finansiālo prēmiju, nodokļu labumu un sociālās ekonomikas attīstības kontekstā; atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu nodrošināt atbalstu sociālajai ekonomikai kā būtiskam sākotnējā darba avotam nelabvēlīgā situācijā esošu cilvēku grupām;

43.

norāda, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir trīskārša loma aktīvas integrācijas veicināšanā — tās funkcionē kā darba devējas, ekonomiskās attīstības un nodarbinātības veicinātājas un sabiedrisko pakalpojumu, tostarp pakalpojumu visneaizsargātākajām grupām, sniedzējas; aicina dalībvalstis izveidot tīklus reģionālā un vietējā līmenī, lai konsultētu cilvēkus un ieteiktu viņiem, kur vērsties pēc palīdzības par pieeju darba tirgum, kā arī specifiskiem sociālajiem pakalpojumiem (piemēram, sociālo pabalstu shēmām, veselības, garīgās veselības un sociālās aprūpes pakalpojumiem un profesionālo apmācību) atbilstoši viņu konkrētajai situācijai;

44.

pauž stingru pārliecību, ka ir jādara daudz vairāk, lai likvidētu šķēršļus attiecībā uz patvēruma meklētāju integrāciju; aicina dalībvalstis rīkoties, lai izbeigtu patvēruma meklētāju atkarību no pabalstiem, ļaujot viņiem strādāt, un aicina apdomāt likumīgāku imigrācijas ceļu izstrādi;

45.

mudina visas dalībvalstis nodrošināt tādas patvēruma politikas īstenošanu, kuras pamatā ir cilvēktiesību ievērošana saskaņā ar Konvenciju par bēgļa statusu un citiem attiecīgajiem tiesību aktiem par cilvēktiesībām;

46.

atzīst, ka cilvēku tirdzniecība rada milzīgas ciešanas un sociālo atstumtību, un aicina dalībvalstis darīt vairāk, lai ieviestu pret cilvēku tirdzniecību un diskrimināciju vērstus tiesību aktus, reintegrētu tirdzniecības upurus sabiedrībā un jo īpaši parakstītu, ratificētu un īstenotu Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;

47.

mudina Komisiju un dalībvalstis noraidīt maldinošo ekonomiskās migrācijas sapludināšanu ar patvēruma meklēšanu un ekonomiskās migrācijas un patvēruma meklēšanas sapludināšanu ar nelegālo imigrāciju;

48.

uzskata, ka cilvēku ieslodzīšana, nepiedāvājot viņiem atbilstīgas rehabilitācijas un izglītības iespējas, rada šķēršļus integrācijai un bieži vien pastiprina sociālo atstumtību, bezdarbu un noziedzību;

49.

pauž stingru pārliecību, ka obligātā pensionēšanās vecuma saglabāšana ir šķērslis aktīvai integrācijai un piespiež daudzus cilvēkus, kas varbūt vēlas turpināt strādāt, bez iemesla atstāt darba tirgu;

50.

aicina Komisiju rūpīgi koordinēt politikas procesu saistībā ar aktīvu integrāciju, jo īpaši attiecībā uz augstvērtīgiem sociāliem pakalpojumiem, uz brīvprātības pamata attīstot vispārējas intereses augstvērtīgus sociālos pakalpojumus, un nekavējoties izpētīt visus iespējamos veidus, kā noskaidrot juridisko kontekstu tam, kas ir vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu darbības pamatā, un nodrošināt tos ar tiesisko regulējumu, kas tiktu izmantots kā atsauces punkts, jo īpaši attiecībā uz likumdošanas instrumentu, tostarp pamatdirektīvas, pieņemšanu;

51.

uzsver neseno prasību Komisijai un Padomei noteikt mērķus attiecībā uz nabadzības (nabadzības kopumā, bērnu nabadzības, strādājošo un pastāvīgas ilgtermiņa nabadzības) mazināšanu, minimālo ienākumu līmeni, kas tiek nodrošināts ar pensijām, un pieeju veselības aprūpei un tās kvalitāti (bērnu mirstības samazināšana, veselības uzlabošana un dzīves ilguma palielināšana u.c.); atkārtoti pauž prasību noteikt ES mērķi attiecībā uz bērnu nabadzības samazināšanu uz pusi līdz 2012. gadam un tikpat lielā mērā līdz 2015. gadam likvidēt bērnu, jauniešu un pieaugušo dzīvošanu uz ielas bez pajumtes;

52.

prasa izstrādāt konkrētu rīcības plānu aktīvas integrācijas stratēģiju īstenošanai, kuru pamatā būtu sabiedrības un citu ieinteresēto personu, tostarp no nabadzības cietušo personu, līdzdalība; uzskata, ka rīcības plānam jānosaka termiņi un reālistiski kvalitatīvi un kvantitatīvi mērķi, kuru pamatā būtu īpaši rādītāji un īpašs dialogs starp ieinteresētajām personām; uzskata arī, ka rīcības plānā ir jānosaka, kā ieviest aktīvu integrāciju un uzraudzīt to ar atklāto koordinācijas metodi sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas jomā, jo īpaši vietējā, reģionālā un valsts līmenī; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu iesaistīt vietējās iestādes aktīvas integrācijas stratēģiju ieviešanas uzraudzībā, finansējot vietējo iestāžu aktīvas integrācijas novērošanas punktu tīklu, izmantojot Progress programmu; prasa Komisijai un dalībvalstīm piešķirt svarīgu nozīmi šiem novērošanas punktiem turpmākās politikas procesā un integrēt aktīvas integrācijas programmas, izmantojot pārskatītās Lisabonas stratēģijas valstu reformu programmas un jo īpaši Eiropas nodarbinātības stratēģiju;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/32

A.

tā kā tādiem aspektiem kā sieviešu cilvēktiesību īstenošana, sieviešu līdzdalība un pārstāvniecība ir svarīga nozīme ne tikai, risinot problēmas, kas saistītas ar dzimumu nelīdztiesību, un ieviešot faktiskas dzimumu līdztiesības dimensiju ES ārējās attiecībās, bet tie ir būtiski arī ES ārpolitikas sekmīgā īstenošanā, tostarp tādās jomās kā atbalsts, attīstība, paplašināšanās, kaimiņattiecību politika, konfliktu risināšana, drošība un miera veidošana un starptautiskā tirdzniecība;

B.

tā kā apņemšanās veicināt integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un sieviešu līdzdalību ārpolitikā praktiski vēl aizvien netiek pārliecinoši īstenota, ņemot vērā to, ka dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai nav piešķirti pietiekami budžeta līdzekļi, un tā kā pašreizējo politikas dokumentu īstenošana ir visai pieticīga, lai gan ES dalībvalstis piedalās visu nozīmīgāko starptautisko dokumentu sagatavošanā par dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām un ES līmenī ir izstrādāti vairāki politikas dokumenti;

C.

tā kā galvenajām ES iestādēm, t. i., Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam, nepietiek darbinieku, kuriem izvirzīto dzimumu līdztiesības mērķu īstenošana ārpolitikas un paplašināšanās jomā būtu noteikta kā atsevišķs uzdevums, turklāt vairākumam darbinieku, kas atbild par dzimumu līdztiesības jautājumiem, ir jāapvieno šis uzdevums ar vismaz vēl vienu pienākumu, bet dažkārt — diviem citiem pienākumiem, lai gan dzimumu līdztiesības veicināšana pēdējos gados ir ievērojami uzlabojusies;

D.

tā kā ES ir vajadzīga holistiska un saskaņota pieeja jautājumā par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai,

1.

atzīst, ka ES iestādes ir piešķīrušas arvien lielāku nozīmi integrētai pieejai dzimumu līdztiesībai un sieviešu līdzdalībai, taču uzsver, ka vēl daudz darāms, lai politiskās saistības īstenotu praktiski, un akcentē pienācīga finansējuma un pienācīga atbildīgā personāla nozīmi dzimumu līdztiesības mērķu īstenošanā;

2.

atgādina, ka, lai īstenotu integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, ir vajadzīgi ne vien augsta līmeņa politiski paziņojumi, bet arī ES un dalībvalstu vadītāju politiskā griba, mērķu prioritātes noteikšana un sasniegtā progresa uzraudzība;

3.

atzinīgi vērtē iepriekš minētās “Visaptverošās pieejas ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325(2000) un Nr. 1820(2008) īstenošanai par sievietēm, mieru un drošību ES”, kā arī Vispārējo lietu padomes 2008. gada 8. decembrī pieņemto pamatnostādņu, kurās izklāstīts, ka jāapkaro vardarbība pret sievietēm un meitenēm un pret viņām vērstās jebkāda veida diskriminācijas izpausmes pieņemšanu; aicina tās dalībvalstis, kuras vēl nav pieņēmušas valsts rīcības plānu par ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325(2000), steidzami izpildīt Drošības padomes lūgumu to izdarīt; aicina Komisiju sniegt tehnisko palīdzību un atbalstu trešām valstīm, kuras vēlas izstrādāt valsts stratēģijas, lai īstenotu iepriekš minētās ANO Drošības padomes rezolūcijas;

4.

pauž gandarījumu par to, ka Eiropas drošības stratēģijas pārskatītajā tekstā ir ietverta atsauce uz minētajām ANO Drošības padomes rezolūcijām Nr. S/RES/1325(2000), Nr. S/RES/1820(2008) un Nr. S/RES1612(2005);

5.

aicina Komisiju paātrināt darbu un līdz 2009. gada jūlijam ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un Padomes Sekretariātu nākt klajā ar “ES rīcības plānu jautājumā par dzimumu līdztiesību un sieviešu līdzdalību ES ārējā darbībā”, piemērojot šo rīcības plānu 27 dalībvalstīs un sākot par to sarunas ar trešām valstīm, kā arī ierosināt priekšlikumu par iedarbīgu uzraudzības instrumentu kopumu;

6.

aicina Padomi un Komisiju sistemātiski iekļaut jautājumu par dzimumu līdztiesību un sieviešu līdzdalības iespēju palielināšanu ES politiskajā dialogā un politikas apspriešanā ar partnervalstīm;

7.

aicina Parlamenta delegācijas tā attiecībās ar trešo valstu parlamentiem risināt jautājumus, kas saistīti ar dzimumu līdztiesību un sieviešu līdzdalību; uzsver, ka ir svarīgi sniegt atbalstu un palīdzību trešo valstu parlamentiem, lai stiprinātu to spējas ieviest dzimumu līdztiesības aspektu likumdošanas darbā;

8.

akcentē pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi sieviešu līdzdalībā; aicina Komisiju novirzīt tām pietiekamu finansiālo atbalstu un veicināt sieviešu NVO dalību politiskajā dialogā ar partnervalstīm, kā arī miera sarunās visā pasaulē;

9.

mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt to politiskās pieejas attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un sieviešu atbalstam saskaņotību; prasa pašreizējās atšķirīgās politikas pamatnostādnes šajā jomā ietvert ES konsensā par dzimumu līdztiesību, aptverot gan iekšpolitiku, gan ārpolitiku;

10.

mudina regulāri rīkot konferences, kurās piedalītos valsts parlamenta līmeņa delegācijas, kuru sastāvā būtu gan sievietes, gan vīrieši, lai apspriestu jautājumus, kas saistīti ar vienlīdzīgām sieviešu un vīriešu iespējām, un lai veidotu kopējas stratēģijas, kā īstenot ar šo jautājumu saistītos projektus;

11.

aicina Komisiju saskaņotāk un sistemātiskāk noteikt prioritātes un risināt dzimumu nelīdztiesības gadījumus, plānojot un īstenojot ārējās palīdzības instrumentus, it sevišķi attiecībā uz palīdzību, lai reformētu drošības sektoru; uzstāj, ka ar dzimumu līdztiesību saistīti mērķi, pasākumi un finansējums jāietver valstu stratēģijas dokumentos un, izmantojot šos stratēģijas dokumentus, jāuzlabo integrēta pieeja, risinot ar dzimumu līdztiesību saistītus jautājumus; uzsver vajadzību pēc holistiskas pieejas ārējās palīdzības instrumentu izmantošanā, ieskaitot pirmspievienošanās palīdzības instrumentu, Eiropas kaimiņattiecību politikas instrumentu, Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, stabilitātes instrumentu un tādas tematiskas programmas kā “Ieguldījumi cilvēkos”, lai vislabāk sasniegtu dzimumu līdztiesības un sieviešu līdzdalības mērķus;

12.

uzskata, ka veselības nozarei un līdz ar to arī meiteņu un sieviešu veselības aprūpei piešķirtie līdzekļi nav pietiekami, lai izpildītu ES attīstības politikas saistības; uzsver, ka saskaņā ar ārējās palīdzības instrumentiem sieviešu veselības aprūpes programmām ir jāpiešķir papildu finanšu resursi; norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas 2009. gada janvārī publicēto īpašo ziņojumu par EK attīstības palīdzību medicīnas pakalpojumiem Subsahāras Āfrikā piešķīrumi no EK kopējās attīstības palīdzības veselības aprūpes nozarei Subsahāras Āfrikā kopš 2000. gada nav palielinājušies un ka tajā pašā laikā 2007. gada TAM progresa rādītāji joprojām liecina par ļoti augstu māšu mirstības līmeni šajā reģionā;

13.

norāda, ka ir jāuzlabo līdzekļu devēju un dalībnieku koordinācija, ir vajadzīgi pārskatatbildības mehānismi un jāpastiprina valstu valdību līdzdalība attīstības procesā, lai integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai būtu efektīva; šajā sakarībā uzsver pievienoto vērtību, ko rada gan EK un ANO partnerība jautājumā par dzimumu līdztiesību attīstības un miera nodrošināšanā, gan iniciatīvas par dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota darba grupa jautājumā par sievietēm, mieru un drošību, kā paredzēts iepriekš minētajā visaptverošajā pieejā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. S/RES/1325(2000) un Nr. S/RES/1820(2008) īstenošanai ES;

14.

atkārtoti uzsver vajadzību pievērsties ne tikai jautājumam par sievietēm, bet arī vīriešu un sieviešu — kā dzimumu — attiecībām, kuru dēļ rodas un saglabājas dzimumu nelīdztiesība; uzskata, ka tādēļ projektos būtu jāņem vērā apsvērumi, kas saistīti gan ar vīriešiem, gan ar sievietēm;

15.

uzsver, ka ES būtu jāpievērš īpaša uzmanība visneaizsargātākajām un sociāli atstumtajām sievietēm, it īpaši invalīdēm, bēglēm vai sievietēm no minoritāšu grupām;

16.

aicina Komisiju turpināt izstrādāt procedūras, standartus un rādītājus, lai nodrošinātu saistību izpildi attiecībā uz dzimumu līdztiesību ārpolitikā;

17.

uzskata, ka 2006. gadā izveidotajam Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam būtu jāsāk darboties pēc iespējas ātrāk un ka tā darba uzdevumos būtu jāiekļauj arī ārpolitikas jautājumi;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot Briseles aicinājumu cīnīties pret seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos un pēckonflikta apstākļos;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību;

20.

uzsver, ka izvarošana un seksuāla vardarbība tiek izmantota par kara ieročiem; uzsver, ka šāda noziedzīga rīcība ir jāsoda kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci; prasa nodrošināt vairāk atbalsta programmu šajos noziegumos cietušajiem;

21.

uzsver vajadzību izmantot ES partnerību ar ANO, ņemot vērā tās visā pasaulē gūto pieredzi dzimumu līdztiesības un sieviešu līdzdalības veicināšanā, lai pastiprinātu ES politikas un atbalsta efektivitāti un ietekmi un nodrošinātu partnervalstīm saskaņotu ārējo atbalstu, lai palīdzētu tām pildīt attiecīgās saistības;

22.

uzskata, ka Padomē un Komisijā pašlaik nepietiek cilvēkresursu darbam ar dzimumu jautājumiem; aicina šīs iestādes nodrošināt par ES ārējo darbību atbildīgās struktūras ar lielāku skaitu darbinieku, kas konkrēti atbildētu par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un sieviešu līdzdalību;

23.

konstatē, ka Padomes un Komisijas augstākā līmeņa amatos joprojām trūkst sieviešu, un aicina jo īpaši censties palielināt sieviešu skaitu ES delegāciju vadītāju un ES īpašo pārstāvju vidū; uzsver, ka topošajā Ārējās darbības dienestā vajadzētu būt labākam vīriešu un sieviešu līdzsvaram, it sevišķi augstākā līmeņa amatos, un ka tajā būtu jāiekļauj vairāk darbinieku, kas atbildīgi par dzimumu jautājumiem;

24.

aicina dalībvalstis EDAP misijās un operācijās iesaistīt vairāk sieviešu un prasa palielināt sieviešu līdzdalību visos plānošanas un īstenošanas līmeņos un posmos; uzsver, ka misijas un operācijas plānošanas pašā sākumā ir jāņem vērā specializētas zināšanas par dzimumu līdztiesības jautājumiem un ka liela nozīme ir personāla sistemātiskai un pamatīgai apmācībai dzimumu līdztiesības jautājumos pirms tā nosūtīšanas misijās un operācijās;

25.

norāda, ka pašreiz lielas pūles tiek veltītas tam, lai iekļautu integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai EDAP kultūrā, inter alia, šajā politikā izstrādājot kvantitatīvo dimensiju integrētajai pieejai dzimumu līdztiesībai (piemēram, ar aptaujām, veidojot kontrolsarakstus, veicot vīriešu un sieviešu uzskaiti EDAP operācijās u. c.); tomēr uzsver, ka jāizstrādā kvalitatīva konceptuāla sistēma, lai saprastu sociālekonomisko kontekstu, kādā EDAP misijas tiek izvietotas (piemēram, konfliktu zonās), kā arī pauž bažas par operāciju un programmu īstenošanu no dzimumu līdztiesības viedokļa;

26.

atzinīgi vērtē, ka atbilstoši iepriekš minētajiem Padomes 2006. gada novembra secinājumiem gandrīz visās EDAP misijās ir iecelts padomnieks dzimumu līdztiesības jautājumos; tomēr uzsver, ka šo padomnieku darbu var kavēt konkrētas ES politikas trūkums attiecībā uz dzimumu līdztiesību, jo īpaši neinformētība par dzimumu līdztiesības jautājumiem un/vai nevēlēšanās atzīt šīs problēmas nozīmību, kā arī budžeta pozīciju trūkums dzimumu līdztiesības jomā EDAP misiju finansēšanai;

27.

atzinīgi vērtē ierosmes izglītot EDAP misijās norīkoto personālu un vadību dzimumu līdztiesības jautājumos un Komisijas vērā ņemamos centienus apmācīt savu personālu, it īpaši delegācijās; atkārtoti norāda, ka visam personālam visos ES ārpolitikas plānošanas, programmu izstrādes un īstenošanas līmeņos vajadzētu būt pienācīgi apmācītam; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai obligātā apmācība tiktu sniegta visam misiju un delegāciju personālam, tostarp vadībai, un lai personāls saņemtu ieteikumus jautājumos par dzimumu līdztiesību un sieviešu līdzdalību;

28.

ir pārliecināts, ka EDAP misiju plānošanā jāparedz vietējo sieviešu organizāciju līdzdalība miera uzturēšanas procesā, lai šīs organizācijas varētu sniegt savu īpašo ieguldījumu un būtu iespējams apzināt to, kā konfliktu apstākļi ietekmē sievietes;

29.

uzsver, ka kvotas šobrīd ir neaizstājams līdzeklis dzimumu līdztiesības nodrošināšanai miera un drošības misijās, lēmumu pieņemšanā valstu un starptautiskajā rekonstrukcijas procesā, kā arī sieviešu klātbūtnes politiskās nozīmes garantēšanai pie sarunu galda;

30.

uzsver ar dzimumu līdztiesību saistītas budžeta plānošanas nozīmi; norāda, ka dzimumu līdztiesība kā tematisks jautājums būtu jāietver nozīmīgākajos ārējās palīdzības instrumentos, būtu jāpiešķir īpašas apropriācijas dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai un jānosaka kritēriji, lai novērtētu, cik lietderīgi tiek izmantoti piešķirtie līdzekļi;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/37

1.

atzinīgi vērtē saistošo raksturu, ko Lisabonas Līgums piešķir Pamattiesību hartai, kā arī tiesību, brīvību un principu atzīšanu visiem ES pilsoņiem un iedzīvotājiem; uzsver, ka Parlaments apņemas nodrošināt pilnīgu Hartas ievērošanu;

2.

atzinīgi vērtē pārstāvniecības un līdzdalības demokrātijas nostiprināšanu, kas, cita starpā, rodas no tā sauktās “pilsoņu iniciatīvas” (ES līguma 11. pants, ko groza ar Lisabonas līgumu (“LES”)), tādējādi viens miljons pilsoņu no vairākām dalībvalstīm var aicināt Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu;

3.

atzinīgi vērtē to, ka visā ES politikā būtiska vieta ir ierādīta vides aizsardzībai un ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (“LESD”), 191. pantā ir noteikta nepieciešamība cīnīties ar klimata pārmaiņām starptautiskā līmenī; uzsver, ka Eiropas Parlamentam arī turpmāk būtu jāmudina Eiropas Savienība uzņemties vadošo lomu politikā, kas saistīta ar cīņu pret klimata pārmaiņām un globālo sasilšanu;

4.

atzinīgi vērtē to, ka Līgums par Eiropas Savienības darbību sasaista brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ar pamattiesību aizsardzību un ES un tās dalībvalstu tiesisko kārtību (Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. pants);

5.

īpaši atzīmē mērķi izveidot “sociālā tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu” (Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punkts), līdz ar to saistot mērķi izveidot iekšējo tirgu ar citiem mērķiem;

6.

ar gandarījumu atzīmē, ka sieviešu un vīriešu līdztiesība ir iekļauta starp Savienības vērtībām (Līguma par Eiropas Savienību 2. pants) un mērķiem (Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punkts);

7.

atzinīgi vērtē to, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Savienības un dalībvalstu politika attiecībā uz sadarbību attīstības jomā viena otru papildina un stiprina”, kas atšķiras no Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 177. panta 1. punkta pašreizējās redakcijas “Kopienas politika attiecībā uz sadarbību attīstības jomā… [papildina] dalībvalstu īstenoto politiku”; uzsver lielāku Parlamenta atbildību pie nosacījuma, ka Savienībai ir plašākas iespējas paust iniciatīvu, veidojot politikas, kam būtu jānodrošina saskaņotāka palīdzība un darba sadale, kā arī efektīvāka palīdzība “nabadzības mazināšanā un ilgākā laika posmā ‐ tās izskaušanā” saskaņā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM);

8.

uzskata, ka teritoriālās kohēzijas iekļaušana Eiropas Savienības mērķos (Līguma par Eiropas Savienību 3. pants) papildina ekonomiskās un sociālās kohēzijas mērķi, kā arī juridiskā pamata ieviešana attiecīgajās jomās paplašina Parlamenta kompetenci, izvērtējot galveno politiku teritoriālo ietekmi; ar gandarījumu atzīmē, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. un 355. pants apstiprina attālāko reģionu īpašo stāvokli;

9.

atzinīgi vērtē tādu horizontālo noteikumu ieviešanu par augstu nodarbinātības līmeni, sociālo aizsardzību, cīņu pret sociālo atstumtību, augstu izglītības, apmācības un cilvēku veselības aizsardzības līmeni, par diskriminācijas apkarošanu un vides aizsardzību, kuri darbojas kā Eiropas Savienības politikas veidošanas vispārēji principi (Līguma par Eiropas Savienības darbību 9., 10. un 11. pants);

10.

atzinīgi vērtē arī to, ka patērētāju tiesību aizsardzība ir nostiprināta tādā mērā, ka tā ir jāintegrē citās izstrādājamās un īstenojamās Eiropas Savienības politikas jomās un kā transversāls uzdevums pašlaik ieņem daudz ievērojamāku vietu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 12. pantu;

11.

atzinīgi vērtē Līguma par Eiropas Savienības darbību 122. pantā skaidri formulēto noteikumu par solidaritāti, ar kuru saskaņā Padome var lemt par attiecīgiem pasākumiem, ja rodas lielas grūtības atsevišķu produktu piegādē, jo īpaši enerģijas jomā;

12.

atzinīgi vērtē to, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 214. pants atzīst humāno palīdzību par pilntiesīgu Savienības politiku; uzskata, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību piektās daļas III sadaļas 1. nodaļā (Sadarbība attīstības jomā) un 3. nodaļā (Humānā palīdzība) ir sniegts skaidrs tiesiskais pamats attīstībai un humānajai palīdzībai, uz kurām attiecas parastā likumdošanas procedūra;

13.

turklāt atzinīgi vērtē Eiropas Savienības pilnvaru nostiprināšanu civilās aizsardzības jomā, lai nodrošinātu ad hoc palīdzību un palīdzību katastrofu gadījumā cilvēkiem trešās valstīs (Līguma par Eiropas Savienības darbību 214. pants);

14.

uzsver, ka Eiropas Savienības ārējo darbību paplašināšanai saskaņā ar Lisabonas līgumu, ieskaitot jaunu tiesisko pamatu un instrumentus, kas ietekmē jomas, kuras saistītas ar ārpolitiku (ārējās darbības un Kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP)/Eiropas drošības un aizsardzības politiku), ir nepieciešams jauns iestāžu līdzsvars, kas garantētu adekvātu demokrātisku kontroli, ko īstenotu Eiropas Parlaments;

15.

atzinīgi vērtē to, ka uz enerģijas jautājumiem tagad attieksies atsevišķa XXI sadaļa Līguma par Eiropas Savienības darbību trešajā daļā un darbībām šajā jomā tādēļ būs juridisks pamats (Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. pants); tomēr atzīmē, ka parastās likumdošanas procedūras ir jāievēro kā vispārējs noteikums, bet lēmumi par dažādiem enerģijas veidiem paliek dalībvalstu kompetencē, kamēr par fiskāliem pasākumiem šajā jomā joprojām tiek prasīts apspriesties tikai ar Eiropas Parlamentu;

16.

atzinīgi vērtē Kopienas kopējās vērtības attiecībā uz pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kā arī juridisko pamatu, kas ļauj noteikt principus un nosacījumus, pēc kādiem nodrošina pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. pants un protokols Nr. 26 par vispārējas nozīmes pakalpojumiem);

17.

uzskata, ka Lisabonas līguma ieviestās izmaiņas kopējās tirdzniecības politikas (KTP) jomā Līguma par Eiropas Savienības darbību 206. un 207. pants) vispārēji sekmē tās demokrātiskās leģitimitātes un efektivitātes uzlabošanu, jo īpaši ieviešot parasto likumdošanas procedūru un prasību, ka panāk piekrišanu par visiem nolīgumiem; atzīmē, ka visi jautājumi, uz kuriem attiecas KTP, ir tikai un vienīgi Eiropas Savienības kompetencē, līdz ar to vairs nebūs jauktu tirdzniecības nolīgumu, ko noslēgusi gan Eiropas Savienība, gan dalībvalstis;

18.

pauž gandarījumu, ka ir iekļauts noteikums par Eiropas kosmosa politiku (Līguma par Eiropas Savienības darbību 189. pants), un atzinīgi vērtē Parlamentam un Padomei doto iespēju veikt saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nepieciešamos pasākumus Eiropas Kosmosa programmas izstrādei; tomēr uzskata, ka vārdi “neparedzot dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu šajā jomā”, kas norādīti minētajā pantā, var ietvert dažus šķēršļus attiecībā uz kopīgas Eiropas kosmosa politikas īstenošanu;

19.

norāda, ka Lisabonas līgums ietver jaunu juridisko pamatu, ar ko paredz koplēmuma procedūru attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām (Līguma par Eiropas Savienības darbību 118. pants);

20.

atzinīgi vērtē ES darbības jomas paplašināšanu attiecībā uz jaunatnes politiku, veicinot jaunatnes piedalīšanos Eiropas demokrātiskajā dzīvē (Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pants);

21.

atzinīgi vērtē jauno juridisko pamatu, ko nosaka Līguma par Eiropas Savienības darbību 298. pants, saskaņā ar kuru “veicot uzdevumus, Savienības iestādes un struktūras saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu”, jo šis pants nodrošina pamatu administratīvās procedūras regulējumam;

22.

atzinīgi vērtē juridiskā pamata stiprināšanu to ES pasākumu pieņemšanai, ar kuriem novērš un apkaro krāpšanu, kas apdraud Savienības finansiālās intereses (Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. pants); uzsver to, ka Lisabonas līgums atceļ EK līguma pašreizējā 280. pantā noteikto ierobežojumu, ka šādi pasākumi “neattiecas uz dalībvalstu krimināllikumu piemērošanu vai tiesu varas administrēšanu dalībvalstīs”;

23.

norāda, ka Līguma jaunie noteikumi attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās un krimināllietās ietver juridisku pamatu pasākumiem, ar ko atbalsta tiesnešu un tiesu iestāžu darbinieku apmācību (Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. un 82. pants);

24.

uzsver, ka Lisabonas līgums paredz arī iespējamo Eiropas Prokuratūras iesaistīšanu, lai cīnītos ar noziegumiem, kas skar Savienības finansiālās intereses (Līguma par Eiropas Savienības darbību 86. pants);

25.

atzinīgi vērtē faktu, ka ar Lisabonas līgumu ES iekšējos un ārējos mērķos tiek ieviesti saistoši noteikumi bērnu tiesību aizsardzībai (Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punkta 2. apakšpunkts un 5. punkts);

26.

atzinīgi vērtē jaunas tūrisma sadaļas iekļaušanu Lisabonas līgumā (Līguma par Eiropas Savienības darbību 95. pants), kas nosaka, ka Savienībai jāpapildina dalībvalstu darbība; atzinīgi vērtē arī noteikumu, ka parastā likumdošanas procedūra reglamentē to likumdošanas priekšlikumu pieņemšanu, kuri ietilpst šajā sadaļā;

27.

atzinīgi vērtē to, ka ar Lisabonas līgumu sports ir iekļauts starp jomām, kam ir noteikts juridiskais pamats (Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pants); jo īpaši uzsver, ka Savienība beidzot var veikt pasākumus sporta attīstībai un sporta Eiropas dimensijai un pienācīgi ievērot sporta savdabību, piemērojot citas Eiropas politikas jomas;

28.

atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums stiprina Eiropas Savienības demokrātisko leģitimitāti, paplašinot Parlamenta koplēmuma pilnvaras;

29.

atzinīgi vērtē to, ka Līgumā par Eiropas Savienības darbību ir pilnībā iekļauta brīvības, drošības un tiesiskuma telpa (no 67. līdz 89. pantam), formāli pabeidzot trešo pīlāru; atzinīgi vērtē faktu, ka parastā likumdošanas procedūra attiecas uz daudziem lēmumiem civiltiesību, patvēruma, imigrācijas un vīzu politikas jomā, kā arī tieslietu iestāžu un policijas sadarbību krimināllietu jomā;

30.

uzskata, ka parastās likumdošanas procedūras ieviešana Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) jomā uzlabo Eiropas Savienības demokrātisko pārskatatbildību, jo Eiropas Parlaments piedalās likumdošanā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Padome; uzsver, ka koplēmumu piemēro tiesību aktiem lauksamniecības jomā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu un ka šis gadījums jo īpaši attiecas uz četriem galvenajiem horizontālajiem tiesību aktiem lauksaimniecības jomā (regula par vienotu kopīgā tirgus organizāciju, regula par tiešajiem maksājumiem, regula par lauku attīstību un regula par kopējo lauksaimniecības politiku); turklāt norāda, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punkts attiecas arī uz tiesību aktiem par kvalitāti, bioloģisko lauksaimniecību un veicināšanu;

31.

uzsver, ka visas Padomes pilnvaras paredzēt pasākumus atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 3. punktam saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru ir pakļautas tāda tiesību akta iepriekšējai apstiprināšanai atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktam, kurā izklāstīti noteikumi un ierobežojumi, kas saistīti ar Padomei piešķirtajām pilnvarām; uzskata, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 3. punkts neparedz juridisku pamatu vai jebkādas autonomas tiesības, kas ļautu pieņemt vai grozīt kādu pašlaik spēkā esošu Padomes tiesību aktu KLP jomā; aicina Padomi atturēties no jebkādu Līguma par Eiropas Savienības 43. panta 3. punktā minēto pasākumu pieņemšanas bez iepriekšējas apspriešanās ar Parlamentu;

32.

konstatē, ka Lisabonas līgums ievieš tālejošas izmaiņas lēmumu pieņemšanas sistēmā kopējai zivsaimniecības politikai (KZP) un arī palielina tās demokrātisko atbildību; atzinīgi vērtē faktu, ka saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru Parlaments un Padome izstrādā noteikumus, kas nepieciešami KZP mērķu sasniegšanai (Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punkts); šajā sakarībā uzskata, ka parastā likumdošanas procedūra ir jāattiecina uz jebkuru citu jomu, izņemot nozvejas iespēju noteikšanu un kvotu sadalījumu, kas formāli iekļauts ikgadējos noteikumos, piemēram, uz tām jomām, kas saistītas ar tehniskiem pasākumiem vai zvejas intensitāti, vai reģionālo zivsaimniecības organizāciju (RZO) pieņemto nolīgumu iekļaušanu, kurām ir savs juridiskais pamats;

33.

atzinīgi vērtē parastās likumdošanas procedūras ieviešanu, lai pieņemtu sīki izstrādātus noteikumus daudzpusējās uzraudzības procedūrai (Līguma par Eiropas Savienības darbību 121. panta 6. punkts); tas varētu pastiprināt ekonomisko koordināciju;

34.

uzskata, ka Eiropas Centrālās bankas (ECB) atzīšana par Eiropas Savienības iestādi nostiprina tās atbildību atskaitīties par monetāro politiku; atzinīgi vērtē to, ka vairāki noteikumi Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) un ECB statūtos var tikt grozīti pēc konsultēšanās ar Parlamentu saskaņā ar šo statūtu 40. panta 2. punktu; apstiprina, ka tas neietekmē ECB neatkarību monetārās politikas jomā vai Līgumā noteiktās prioritātes;

35.

uzskata, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 182. pants ir uzlabojums, jo parastā likumdošanas procedūra attiecas uz daudzgadu pamatprogrammu un ar to saistīto Eiropas Pētniecības telpas īstenošanu; tomēr atzīmē, ka šajā pantā minētās īpašās programmas tiek pieņemtas ar īpašu likumdošanas procedūru, kas paredz tikai vienu apspriešanos ar Eiropas Parlamentu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 182. panta 4. punkts);

36.

atzinīgi vērtē to, ka attiecībā uz struktūrfondu īstenošanu Lisabonas līgums nosaka Eiropas Parlamentam tādus pašus nosacījumus kā Padomei, aizstājot pašreizējo pozitīva atzinuma procedūru ar parasto likumdošanas procedūru; uzskata, ka tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz struktūrfondiem laika posmā pēc 2013. gada, jo tas veicina pārredzamību un palielina šo fondu pārskatatbildību pilsoņu priekšā;

37.

atzīmē, ka uz tiesību aktiem, kas aizliedz diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, attiecas īpaša likumdošanas procedūra un tiem ir vajadzīga Parlamenta piekrišana (Līguma par Eiropas Savienības darbību 19. pants);

38.

atzinīgi vērtē to, ka parastajā likumdošanas procedūrā ir iekļauti pasākumi, kas paredz apkarot cilvēku tirdzniecību, jo īpaši sieviešu un bērnu tirdzniecību, un seksuālu izmantošanu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. panta 2. punkts 83. panta 1. punkts);

39.

atzinīgi vērtē to lēmumu paplašināšanu uz izglītības jomu, ieskaitot sportu, kurus pieņem ar kvalificētu vairākumu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. panta 4. punkts);

40.

atzinīgi vērtē to, ka koplēmuma procedūra turpmāk tiks piemērota Eiropas Savienības Civildienesta noteikumiem (Līguma par Eiropas Savienības darbību 336. pants), tādējādi ļaujot Parlamentam piedalīties šo regulu pielāgošanā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Padomei;

41.

atzīmē, ka Lisabonas līgums radikāli izmaina Savienības finanšu jomu, jo īpaši attiecībā uz attiecībām starp iestādēm un lēmumu pieņemšanas procedūrām;

42.

norāda, ka Padomei un Parlamentam, ņemot vērā resursu ierobežojumus, ir jāvienojas par izdevumu plānošanu, kas ir juridiski saistoša (Līguma par Eiropas Savienības darbību 312. pants); atzinīgi vērtē to, ka budžets ir kopīgi jāpieņem Parlamentam un Padomei atbilstoši daudzgadu finanšu shēmai; atzinīgi vērtē atšķirību likvidēšanu starp obligātiem un neobligātiem izdevumiem (Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pants); atzinīgi vērtē faktu, ka finanšu regulas pieņemšanai piemēro parasto likumdošanas procedūru (Līguma par Eiropas Savienības darbību 322. pants);

43.

atsaucas uz Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Lisabonas līguma finansiālajiem aspektiem (4);

44.

atzinīgi vērtē to, ka vienkāršotai pārskatīšanas procedūrai attiecībā uz balsošanu ar kvalificētu balsu vairākumu un parastās likumdošanas procedūras ieviešanu kādā jomā saskaņā Līguma par Eiropas Savienību vai Līguma par Eiropas Savienības darbību V sadaļu ir nepieciešama Parlamenta piekrišana;

45.

pieņem zināšanai “izstāšanās punkta” ieviešanu dalībvalstīm (Līguma par Eiropas Savienību 50. pants); uzsver, ka līgumu, ar ko nosaka dalībvalsts izstāšanās kārtību no Savienības, nevar noslēgt, kamēr Parlaments nav devis savu piekrišanu;

46.

atzinīgi vērtē to, ka Parlamenta piekrišana ir nepieciešama daudziem starptautiskiem nolīgumiem, ko paraksta Savienība; uzsver nodomu nepieciešamības gadījumā prasīt Padomei neuzsākt sarunas par starptautiskiem nolīgumiem, kamēr Parlaments nav izteicis savu viedokli, un ļaut Parlamentam, pamatojoties uz atbildīgās komitejas ziņojumu, jebkurā sarunu fāzē pieņemt ieteikumus, kas ir jāņem vērā pirms sarunu beigām;

47.

prasa, lai jebkuram turpmākam “jauktam” nolīgumam, kurā apvienoti ar KĀDP saistīti un ar KĀDP nesaistīti elementi, parasti būtu vienots tiesisks pamats, kuram vajadzētu būt tieši saistītam ar nolīguma galveno priekšmetu; norāda, ka Parlamentam ir tiesības tikt uzklausītam, izņemot gadījumus, kad nolīgums ekskluzīvi attiecas uz KĀDP;

48.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlaments ievēl Komisijas priekšsēdētāju pēc Eiropadomes priekšlikuma, ņemot vērā vēlēšanas Eiropas Parlamentā; atsaucas uz Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Lisabonas līguma ietekmi uz Eiropas Savienības iestāžu līdzsvara izveidi (5);

49.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlaments apstiprinās Komisijas priekšsēdētāja vietnieku/Savienības augsto pārstāvi ārlietu un drošības politikas jautājumos līdz ar citiem Komisijas kā iestādes locekļiem ar balsojumu, kā arī apstiprinās balsojumu par nopēluma izteikšanu un tādējādi panākot, ka viņi būs atbildīgi Eiropas Parlamentam;

50.

atzinīgi vērtē Eiropas Kopienu Tiesas un tiesas tiesnešu un ģenerāladvokātu jauno iecelšanas procedūru, kas noteikta Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantā, ar kuru saskaņā pirms attiecīgajiem dalībvalstu lēmumiem ir jābūt atzinumam par kandidātu spēju veikt savus pienākumus; šo atzinumu sniedz komisija, kas sastāv no septiņiem ekspertiem, no kuriem vienu izvirza Eiropas Parlaments;

51.

uzsver pārredzamības un demokrātiskas kontroles nepieciešamību attiecībā uz Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveidi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 27. panta 3. punktu un atsaucas uz savām tiesībām sniegt konsultācijas par šā dienesta izveidi; uzskata, ka EĀDD vajadzētu būt administratīvi saistītai ar Komisiju;

52.

sagaida paskaidrojumus attiecībā uz kritērijiem ES īpašo pārstāvju iecelšanai un novērtēšanai, ieskaitot viņu pienākumu noteikšanu un mērķi, viņu pilnvaru ilgumu, koordinēšanu un komplementaritāti ar Savienības turpmākajām delegācijām;

53.

uzsver pārredzamības un demokrātiskas kontroles nepieciešamību attiecībā uz Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA) un tās darbību, jo īpaši nodrošinot regulāru informācijas apmaiņu starp EAA galveno izpildpersonu un Eiropas Parlamenta atbildīgo komiteju;

54.

atzinīgi vērtē Parlamenta jauno konsultatīvo lomu saskaņā ar ECBS un ECB Statūtu 40. panta 2. punktu attiecībā uz ECB padomes sastāva izmaiņām;

55.

atzinīgi vērtē to, ka uz aģentūrām, jo īpaši Eiropolu un Eurojust, attieksies lielāka parlamentārā kontrole (Līguma par Eiropas Savienības darbību 85. un 88. pants); tāpēc uzskata, ka konsultāciju procedūras saglabāšana kopuzņēmumu izveidošanai pētniecības un tehnoloģiju attīstības jomā (Līguma par Eiropas Savienības darbību 187. un 188. pants) pēc būtības var neatbilst Eiropas Savienības tiesību aktiem par aģentūru izveidi;

56.

aicina Eiropadomes priekšsēdētāju raudzīties, lai Parlaments būtu pilnībā informēts par sagatavošanos Eiropadomes sanāksmēm, un sniegt ziņojumu par sanāksmju rezultātiem, ja iespējams, divu darbdienu laikā (vajadzības gadījumā īpašā Parlamenta sēdē);

57.

aicina rotējošās Padomes prezidentūras priekšsēdētāju informēt Parlamentu par prezidentūras programmām un panāktajiem rezultātiem;

58.

aicina nākamo Komisijas priekšsēdētāja vietnieku/Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos vienoties ar Parlamentu par piemērotām metodēm, lai Parlaments būtu pilnībā informēts un uzklausīts par Savienības ārējām darbībām, attiecīgi iesaistot visas Parlamenta komitejas, kas atbildīgas par jomām, kurās darbojas augstais pārstāvis;

59.

uzsver, ka attiecībā uz sarunām un starptautisku nolīgumu noslēgšanu Komisijai ir juridiskas saistības informēt Parlamentu par sarunu gaitu līdzvērtīgi, kā to veic īpaša komiteja, kuru Padome ir iecēlusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. pantu; aicina sniegt šo informāciju tādā pašā apmērā un tajā pašā laikā, kā tā jāsniedz attiecīgajai Padomes komitejai saskaņā ar šo pantu;

60.

atzinīgi vērtē Parlamenta jauno lomu, ierosinot Līgumu grozījumus; šīs tiesības tiks izmantotas un jaunas idejas par Eiropas nākotni tiks ierosinātas, kad tas būs nepieciešams jaunu uzdevumu veikšanai;

61.

atzinīgi vērtē to, ka Parlamentam ir iniciatīvas tiesības attiecībā uz priekšlikumiem par tā sastāvu, ievērojot Līgumos noteiktos principus (Līguma par Eiropas Savienību 14. pants);

62.

atzīmē, ka Lisabonas līgums ievieš īpašu likumdošanas procedūru, lai pieņemtu noteikumus, ar kuriem nosaka izmeklēšanas pagaidu komiteju darbības nosacījumus un pilnvaras (Līguma par Eiropas Savienības darbību 226. pants);

63.

atzinīgi vērtē valstu parlamentiem piešķirtās tiesības attiecībā uz subsidiaritātes principa piemērošanas iepriekšēju kontroli visos Savienības tiesību aktos; uzskata, ka valstu parlamentu veiktās Eiropas politiku kontroles pastiprināšana palielinās arī sabiedrības informētību par Savienības darbību;

64.

uzsver, ka valstu parlamentu jaunās prerogatīvas ir pilnībā jāievēro no brīža, kad stājas spēkā Lisabonas līgums;

65.

atzinīgi vērtē vietējo un reģionālo iestāžu apņemšanos attiecībā uz subsidiaritātes principa ievērošanu; atzīmē Reģionu komitejas tiesības iesniegt prasību Eiropas Kopienu tiesā, ja tā uzskata, ka ir pārkāpts subsidiaritātes princips (2. protokola 8. panta otrā daļa);

66.

atzinīgi vērtē uzlabojumus, kādi izriet no jaunajiem noteikumiem par tiesību aktiem un tiesību normu hierarhiju, jo īpaši deleģētā tiesību akta ieviešanu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pants), kas ļauj deleģēt Komisijai pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus nenormatīvus aktus vai grozīt dažus nebūtiskus normatīvu aktu elementus; norāda, ka Parlamentam un Padomei tiesību aktā skaidri jānorāda jebkuras šādas deleģēšanas mērķi, saturs, darbības joma un ilgums;

67.

jo īpaši atzinīgi vērtē Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. panta 2. punkta noteikumus, ar kuriem saskaņā Parlaments (un arī Padome) ir tiesīgs gan atsaukt pilnvaru deleģēšanu, gan arī iebilst pret atsevišķiem deleģētiem aktiem;

68.

atzīmē, ka Līgums par Eiropas Savienības darbību nedod juridisku pamatu deleģēto tiesību aktu ietvara pasākumam, bet piedāvā iestādēm vienoties par šādu deleģēšanu standartformulu, ko Komisija varētu pati regulāri iekļaut likumdošanas priekšlikumos; uzsver, ka tas aizsargātu likumdevējas iestādes brīvību;

69.

aicina Komisiju precizēt, kā tā domā interpretēt 39. deklarāciju Nobeiguma aktā Starpvaldību konferencei, kura pieņēma Lisabonas līgumu, attiecībā uz ekspertu konsultāciju finanšu pakalpojumu jomā un kā tā domā šo interpretāciju piemērot, atmetot noteikumus par deleģētajiem tiesību aktiem Līgumā par Eiropas Savienības darbību;

70.

atzīmē, ka Lisabonas līgums atceļ pašreizējo EK līguma 202. pantu un ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 291. pantu ievieš jaunu “īstenošanas aktu” procedūru, kas paredz iespēju uzticēt Komisijai īstenošanas pilnvaras gadījumos, kad nepieciešami “vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai”;

71.

konstatē, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 291. panta 3. punkts paredz, ka Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, iepriekš paredz normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kas attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu;

72.

atzīmē, ka Lisabonas līgums vairs nav pamats pašreizējai komitoloģijas procedūrai un iesniegtie tiesību aktu priekšlikumi, kas nav pieņemti pirms līguma stāšanās spēkā, ir jāgroza atbilstoši prasībām Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. un 291. pantā;

73.

uzskata, ka sākuma periodā varētu vienoties ar Padomi par pagaidu risinājumu, lai iespējams tiesiskā regulējuma trūkums neradītu šķēršļus un lai likumdevēja iestāde pēc Komisijas priekšlikumu izskatīšanas varētu pieņemt jauno regulu;

74.

aicina Komisiju nosūtīt citiem tiesību aktu pieņēmējiem visus iesniegtos priekšlikumus, kuriem piemēro jaunos juridiskos pamatus un izmaiņas likumdošanas procedūrās;

75.

norāda, ka Parlaments lemj par savu nostādni attiecībā uz atzinumiem, kas jau pieņemti konsultāciju procedūrās par jautājumiem, uz kuriem tagad attiecas parastā likumdošanas procedūra, vai nu apstiprinot iepriekšējo nostādni, vai paužot jaunu nostādni; uzsver, ka par atzinumu apstiprināšanu kā Parlamenta nostādni pirmajā lasījumā Parlaments var balsot tikai pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā;

76.

uzstāj, ka ir jānoslēdz iestāžu nolīgums, kas nepieļauj pieņemt iesniegtos “trešā pīlāra” likumdošanas priekšlikumus ar pamattiesību dimensiju, kamēr nav stājies spēkā Lisabonas līgums, lai būtu iespējama pilna tiesu iestāžu kontrole attiecībā uz šādiem jautājumiem, kamēr pasākumus, kas neietekmē vai tikai ierobežoti ietekmē pamattiesības, var pieņemt pirms līguma stāšanās spēkā;

77.

aicina citas iestādes sākt sarunas par iestāžu nolīgumu attiecībā uz:

78.

prasa atjaunināt iestāžu nolīgumu starp Parlamentu un Padomi, nosakot to darba attiecības saistībā ar ārpolitiku un ieskaitot apmaiņu ar konfidenciālu informāciju, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību 14. un 36. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 295. pantu;

79.

aicina Padomi un Komisiju apsvērt sarunu iespēju ar Parlamentu par jaunu iestāžu nolīgumu, kas būtiski nosaka Parlamenta iesaistīšanu katrā starptautiska nolīguma noslēgšanas stadijā;

80.

aicina sakarā ar jaunajiem noteikumiem par daudzgadu finanšu shēmu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 312. pants) un finanšu regulu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 322. pants) pārskatīt iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu vadību;

81.

uzskata, ka ir jādara viss iespējamais, lai izveidotu Eiropas informācijas un komunikācijas politiku, un atzinīgi vērtē trīs iestāžu kopīgo politisko deklarāciju par komunikāciju kā lietderīgu pirmo soli virzībā uz šā mērķa sasniegšanu;

82.

aicina Komisiju drīzumā izteikt iniciatīvu “pilsoņu iniciatīvas” īstenošanai, nosakot skaidrus, vienkāršus un lietotājiem saprotamus nosacījumus šo pilsoņu tiesību īstenošanai; atsaucas uz Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju, kurā aicināts Komisijai iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei regulas priekšlikumu par pilsoņu iniciatīvas īstenošanu (6);

83.

aicina Komisiju pieņemt regulas, lai īstenotu Līguma par Eiropas Savienības darbību 298. pantu par labu administrāciju, atsaucoties uz ilgstošu Parlamenta un Eiropas Ombuda aicinājumu izveidot kopīgu administratīvo tiesību sistēmu, kurai pakļautos Eiropas administrācija;

84.

atzīmē, ka Lisabonas līgums ļauj iekļaut Eiropas Attīstības fondu Savienības budžetā, kas uzlabos demokrātisko leģitimitāti ES attīstības politikas svarīgā daļā; aicina Padomi un Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus Eiropas Savienības budžetam 2008./2009. gada vidusposma pārskatā;

85.

iesaka steidzami pārskatīt un nostiprināt Eiropas Savienības statusu starptautiskās organizācijās, tiklīdz būs stājies spēkā Lisabonas līgums un Eiropas Savienība kļūs par Eiropas Kopienu pēcteci;

86.

aicina Padomi un Komisiju vienoties ar Parlamentu par stratēģiju, lai nodrošinātu vienotību starp pieņemtajiem tiesību aktiem un Pamattiesību hartu, kā arī ar noteikumiem Līgumos, piemēram, par diskriminācijas novēršanas politiku, patvēruma meklētāju aizsardzības, pārredzamības uzlabošanas, datu aizsardzības, minoritāšu tiesību un cietušo un aizdomās turēto tiesību politikām;

87.

aicina Padomi un Komisiju dot savu ieguldījumu, lai uzlabotu attiecības starp Eiropas un dalībvalstu iestādēm, jo īpaši likumdošanas un tiesu varas jomā;

88.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt efektīvas kopīgas enerģētikas politikas izveidi efektīvai ES enerģijas tirgu koordinēšanai, kā arī šo tirgu tālākai attīstībai, integrējot šajā politikā ārējos aspektus, kas orientēti uz energoapgādes avotiem un veidiem;

89.

aicina Padomi kopā ar Parlamentu apsvērt, kā būtu izmantojami noteikumi Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta 6. punktā, kuri Padomei ļauj uzticēt Eiropas Centrālajai bankai īpašus uzdevumus, “kas attiecas uz kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu konsultatīvu uzraudzību, bet tas neattiecas uz apdrošināšanas sabiedrībām”;

90.

apsola pielāgot savu iekšējo organizāciju, lai optimizētu un racionalizētu jauno pilnvaru veikšanu, kas tam piešķirtas saskaņā ar Līgumu;

91.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/46

A.

tā kā Lisabonas līgums ievieš būtiskas izmaiņas Eiropas Savienības finanšu jomā, jo īpaši saistībā ar iestāžu attiecībām un lēmumu pieņemšanas procedūrām,

B.

tā kā tas arī nosaka precīzu hierarhiju starp Eiropas Savienības finanšu un budžeta jautājumu galvenajiem tiesību aktiem, tādējādi nodrošinot precizējumus, kas nepieciešami lēmumu pieņemšanas sistēmai,

C.

tā kā daudzgadu finanšu shēma (DFS), kas ir izdevumu daudzgadu plāns, kurš Eiropas Savienības politiskās prioritātes atspoguļo finansiālajā ziņā un kurš nosaka Eiropas Savienības izdevumu maksimālo apjomu noteiktā laika posmā, ar Lisabonas līgumu kļūst par juridisku saistošu tiesību aktu, kurš balstās uz konkrēta juridiskā pamata izveidi DFS ietverošas regulas pieņemšanai,

D.

tā kā vienlaicīguma trūkums starp DFS, no vienas puses, un Eiropas Parlamenta un Komisijas pilnvaru termiņiem, no otras, ir līdz šim veicinājis to, ka Parlamentam tiek daļēji atņemtas tā pilnvaras budžeta jomā, jo to bieži saista finanšu shēma, par kuru sarunas veiktas un kura pieņemta iepriekšējā Parlamenta sastāva laikā,

E.

tā kā tad, ja kalendārā netiks veiktas nekādas izmaiņas, daži Parlamenta sastāvi nekad nespēs pieņemt tiem saistošus budžeta lēmumus, jo finanšu shēma, ko pieņēmuši to priekšteči, aptvers visu to pilnvaru termiņu,

F.

tā kā pašreizējās mazās rezerves, kas pieejamas katrā iedaļā, kā arī pieejamo elastības mehānismu samazinātās dotācijas ļoti apgrūtina Eiropas Savienības atbilstošu reakciju uz neparedzētiem politiskajiem apstākļiem un rada risku atņemt gada budžeta procedūrai tās būtību,

G.

tā kā Lisabonas līguma stāšanās spēkā prasa, lai par Eiropas Savienības finanšu un budžeta lēmumiem atbildīgās iestādes panāk vienošanos par optimālu pāreju uz jaunajiem juridiskajiem aktiem un jaunajām lēmumu pieņemšanas procedūrām,

H.

tā kā Ekonomikas un monetārās savienības labas darbības nodrošināšanai dalībvalstu budžeta stratēģiju saskaņošanā jāņem vērā Eiropas Savienības budžets;

I.

tā kā Eiropadome 2008. gada 11. un 12. decembrī atkārtoti pauda savu nostāju par Lisabonas līguma nepieciešamību, lai dotu iespēju Savienībai paplašināt savu darbību produktīvākā, demokrātiskākā un efektīvākā veidā, tostarp starptautiskā mērogā, un noteica šā procesa gaitu, kā arī deva juridiskas garantijas, atbildot uz Īrijas vēlētāju bažām, lai līgums varētu stāties spēkā vēl 2009. gadā, ievērojot līgumu mērķus,

1.

atzinīgi vērtē progresu, kas ar Lisabonas līgumu sasniegts Eiropas Savienības finanšu demokrātiskas kontroles un pārredzamības jomā; norāda, ka ir nepieciešams uzlabot un piemērot mehānismus saskaņošanas nodrošināšanai starp iestādēm un iekšējās sadarbības procedūras, lai Parlaments varētu pilnībā izmantot savas jaunās pilnvaras;

2.

pauž nožēlu — attiecībā uz Eiropas Savienības pašu resursiem —, ka dalībvalstis nav izmantojušas iespēju ieviest īstu Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu, kas būtu taisnīgāka, pārredzamāka, saprotamāka pilsoņiem un pakļauta demokrātiskākai lēmumu pieņemšanas procedūrai;

3.

pauž nožēlu jo īpaši par to, ka nav panākts nekāds progress attiecībā uz Parlamenta iesaistīšanu Eiropas Savienības rīcībā esošo pašu resursu ierobežojumu un veida noteikšanā; atgādina, ka ir saglabāts nošķīrums starp lēmumu par ieņēmumiem un lēmumu par izdevumiem;

4.

taču atzinīgi vērtē centienus, kas veikti attiecībā uz iespēju pieņemt izpildes pasākumus lēmumam par pašu resursiem, pateicoties īpašai likumdošanas procedūrai, saskaņā ar kuru Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt lēmumu tikai pēc Parlamenta apstiprinājuma;

5.

prasa Padomei maksimāli izmantot šo kārtību, lai lēmumu pieņemšanas procedūru padarītu elastīgāku;

6.

atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums piešķir oficiālu statusu daudzgadu finanšu shēmai, kura kļūst par juridisku saistošu aktu; atgādina, ka DFS nosaka Eiropas Savienības izdevumu plānu un Eiropas Savienības izdevumu maksimālo apjomu noteiktā laika posmā, veicinot budžeta disciplīnas nostiprināšanu;

7.

pozitīvi vērtē to, ka regula, kas nosaka DFS, būs kopīgi jāapstiprina Parlamentam un Padomei, izmantojot īpašu procedūru;

8.

pauž tomēr nožēlu, ka Lisabonas līgumā ir saglabāta prasība, ka DFS pieņemšanai ir nepieciešams vienprātīgs lēmums Padomē, tādējādi lēmumu pieņemšanas procedūru padarot ļoti grūtu un veicinot tādu sarunu veidu, kurās tiek meklēts “mazākais kopsaucējs”; tāpēc mudina Eiropadomi, tiklīdz būs iespējams, izmantot klauzulu, kas tai ļauj ar vienprātīgi pieņemtu lēmumu pāriet uz kvalificētu balsu vairākumu DFS pieņemšanai;

9.

pauž nožēlu arī par to, ka jaunajā procedūrā Eiropas Parlamentam būs tikai apstiprināšanas tiesības, nevis patiesas koplēmuma pilnvaras; taču uzstāj uz to, ka Lisabonas līgumā ir paredzēts, ka iestādēm no procedūras paša sākuma ir jāizmanto visi līdzekļi, lai nodrošinātu tās sekmīgu īstenošanu; tāpēc aicina Padomi nodrošināt, lai no procedūras sākuma tā būtu pieejama strukturēta dialoga izveidei ar Parlamentu un lai tādējādi varētu pilnībā ņemt vērā tā prioritātes;

10.

konstatē, ka Lisabonas līgumā ir teikts, ka DFS attieksies ne vien uz “apropriāciju gada maksimālo apjomu katrai izdevumu kategorijai un gada maksimālo apjomu maksājumu apropriācijām”, bet arī uz visiem citiem noteikumiem, “kas nepieciešami ikgadējās budžeta procedūras sekmīgai norisei (5)”;

11.

atzinīgi vērtē to, ka ar Lisabonas līgumu tiek nodrošināta iespēja plānot finanses uz pieciem gadiem, ja tiek ieviestas nepieciešamās izmaiņas DFS var veidot tā, lai tā iespēju robežās sakristu ar Parlamenta un Komisijas pilnvaru laiku, kā to prasa demokrātijas loģika; uzsver nepieciešamību pēc īpašiem pasākumiem, lai apmierinātu kādu konkrētu politiku vajadzības pēc ilgākiem finanšu periodiem;

12.

tāpēc atbalsta pāreju uz piecu gadu DFS, taču apzinās, ka pilnīga DFS un Parlamenta, kā arī Komisijas pilnvaru laika sakritība varētu būt grūti īstenojama, ņemot vērā to, ka vismaz vienu gadu ilgs pārrunu periods būtu nepieciešams, lai katrs jaunais Parlaments un Komisija pieņemtu jaunus lēmumus attiecībā uz finanšu politiku to pilnvaru laikā;

13.

ļoti pozitīvi vērtē DFS iekļaušanu iestāžu stratēģiskās plānošanas vispārējā sistēmā —koncepciju, kas nostiprināta arī Lisabonas līgumā —, kā ierosināts Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumā par iestāžu līdzsvaru (6);

14.

atbalsta minētajā ziņojumā formulēto ierosinājumu, kurš paredz, ka jaunajai kolēģijai, iepazīstinot ar savu “likumdošanas programmu”, ir jāiesniedz priekšlikumi par finanšu shēmas pamatnostādnēm, kuras tā uzskata par nepieciešamām, lai īstenotu sava pilnvaru termiņa politiskās prioritātes, kas pēc tam, kad iestādes būs vienojušās par likumdošanas programmu, tiks attīstītas tās priekšlikumos attiecībā uz DFS;

15.

turklāt uzskata, ka debatēs plenārsēdē un uzklausīšanās Parlamenta komitejās Komisijas priekšsēdētāja kandidātam jau būtu jāspēj sniegt norādes par paredzamajām finansiālajām sekām, ko varētu radīt politiskie mērķi, kurus jaunā Komisija paredzējusi īstenot;

16.

uzsver, ka pārejai uz piecu gadu finanšu plānu, kā minēts iepriekš, varētu būt nepieciešams pagarināt līdz 2016. gadam ieskaitot un pielāgot pašreizējo DFS, lai nākamā DFS varētu stāties spēkā ne vēlāk kā 2017. gada sākumā (7); iesaka saruna par nākamo DFS jebkurā gadījumā jābeidz līdz 2016. gada pirmā ceturkšņa beigām, lai, sākot ar 2017. gadu, to varētu īstenot atbilstīgi tiem parametriem, kuri stāsies spēkā 2017. gadā;

17.

uzsver, ka sarunām jānotiek tā, lai iestādes jaunās DFS stāšanos spēkā varētu plānot jau 2116. gadā;

18.

uzskata, ka pašreizējās DFS pagarināšana jāapsver tad, kad 2010. gadā tiks izstrādāts nākamais vidusposma pārskats;

19.

uzsver, ka DFS juridiski saistošā rakstura dēļ ir nepieciešams ieviest lielāku elastību, lai Eiropas Savienība pietiekami elastīgā un efektīvā veidā varētu reaģēt uz neparedzētām problēmām gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;

20.

vērš uzmanību uz to, ka Lisabonas līgums paredz pagarināt termiņu pēdējā gada summām un atlikušajiem spēkā esošajiem DFS noteikumiem, ja jauno DFS nav izdevies pieņemt līdz iepriekšējās DFS beigām; uzskata, ka tas ir papildu arguments par labu lielākai elastībai;

21.

šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams pastiprināt elastības mehānismus katrā iedaļā un starp tām, no vienas puses, un ar īpašiem elastības līdzekļiem, ko var izmantot ārpus rezervēm, no otras puses;

22.

atgādina, ka Budžeta komitejai būs jāpauž savs viedoklis par šiem jautājumiem, kad tiks pieņemts tās ziņojums par 2007.-2013. gada DFS vidusposma pārskatīšanu;

23.

atgādina, ka savlaicīgi pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā starp iestādēm ir jāpanāk vienošanās par veidu, kādā pāriet no pašreizējā iestāžu nolīguma uz DFS, kas iekļauta Lisabonas līgumā paredzētā tiesību aktā; atgādina, ka valstu parlamentiem, lai izskatītu tiesību aktu projektus, ir nepieciešamas astoņas nedēļas;

24.

šajā sakarībā uzskata, ka būs jāpanāk vienošanās par to noteikumu sadalīšanu, kuri pašlaik iekļauti iestāžu nolīgumā un kuriem būs “jāpāriet” daudzgadu finanšu shēmā, par noteikumiem, kuri tiktu iekļauti nākamajā finanšu regulā, vai arī tiem, kuri attiecīgā gadījumā pamatotu iestāžu nolīguma saglabāšanu — vajadzības gadījumā to papildinot ar jauniem noteikumiem — par budžeta sadarbību; atgādina, ka šai pašreizējā iestāžu nolīguma noteikumu sadalīšanai būs jānotiek, ņemot vērā pašā Lisabonas līgumā noteiktos kritērijus;

25.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka tiek atcelta obligāto izdevumu (OI) un neobligāto izdevumu (NOI) nošķiršana, no kā izriet Parlamenta tiesības vienlīdzīgi ar Padomi lemt par visiem Eiropas Savienības izdevumiem;

26.

uzsver, ka OI un NOI nošķiršanas atcelšana nerada pretrunas ar Eiropas Savienības pienākumu ievērot savas finansiālās saistības, un atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums atzīst, ka Parlamentam, Padomei un Komisijai ir jānodrošina tas, ka ir “pieejami finanšu līdzekļi, lai Savienība varētu izpildīt savas juridiskās saistības attiecībā pret trešām personām (8)”;

27.

atzīmē, ka gada procedūras izmaiņām būtu jāveicina tās vienkāršošana, izveidojot tikai vienu lasījumu katrai iestādei un ieviešot vairākus mehānismus, kas paredzēti tam, lai atvieglotu vienošanās panākšanu starp abiem budžeta iestādes atzariem; uzsver, ka šīm izmaiņām būtu jāsamazina birokrātija;

28.

uzsver Komisijas lomas stiprināšanu, kas iegūst iniciatīvas tiesības budžeta jomā un var grozīt budžeta projektu līdz samierināšanās komitejas sasaukšanai;

29.

atzinīgi vērtē to, ka Līgumā ir atzīts arī tas, ka Komisijai ir jāizvirza visas iniciatīvas, kas nepieciešamas, lai tuvinātu Parlamenta un Padomes nostājas samierināšanās komitejas darba laikā, aicinot to tādējādi pilnībā uzņemties tās starpnieka lomu starp Parlamentu un Padomi, lai panāktu, ka tiek noslēgta vienošanās;

30.

vērš uzmanību uz to, ka jaunā procedūra katrai iestādei paredz tikai vienu budžeta projekta lasījumu; uzsver, ka jaunā procedūra un tās paredzētais vienīgais lasījums de facto vairs neļauj iestādēm savu nostāju grozīt otrajā lasījumā, kā bija iespējams agrāk; tādēļ ir pārliecināts, ka šīs procedūras dēļ Parlamentam būs agrāk jāprecizē savas politiskās prioritātes un attiecīgi jāpieņem tāda darba pieeja un organizācija, kas ļauj sasniegt visus izvirzītos mērķus;

31.

atgādina, ka šim lasījumam ir jāapstiprina Parlamenta politiskās prioritātes, kā arī jādot tam iespēja pēc samierināšanās komitejas darba beigām rast vienošanos ar Padomi (vai arī jādod Parlamentam iespēja par tā grozījumiem balsot no jauna ar palielinātu vairākumu gadījumā, ja Parlaments pieņem, bet Padome noraida tekstu, kas pieņemts pēc samierināšanās komitejas darba beigām);

32.

šajā sakarībā uzstāj uz to, ka ir svarīgi saglabāt pragmatisku grafiku, kas būtu līdzīgs pastāvošajam grafikam, vienlaikus aicinot savlaicīgi paredzēt saskaņošanas mehānismus; turklāt atgādina, ka neformālu iestāžu dialoga mehānismu ieviešanai ir izšķiroša nozīme tam, lai veicinātu vienošanās panākšanu pirms procedūras sākuma un pēc tam visā tās laikā;

33.

ir pārliecināts, ka grozījumu Līgums nostiprinās Parlamenta pilnvaras, ja tam būs līdzekļi, ar ko efektīvi pārvaldīt grafika saīsināšanu un lielāko nepieciešamību to paātrināt, kā paredz jaunā procedūra;

34.

uzskata, ka nākotnē Parlamenta rezolūcijai pirms pirmās saskaņošanas sanāksmes būs lielāka nozīme, jo tā ļaus Parlamentam oficiāli paziņot tā budžeta prioritātes nākamajam finanšu gadam, neievērojot taktiskus apsvērumus, kas izriet no Padomes nostājas attiecībā uz budžeta projektu; uzskata, ka minētā rezolūcija tādējādi ļaus pārējām iestādēm pirms iestāžu sarunām skaidri saskatīt Parlamenta prioritātes; piebilst, ka tas arī dos Eiropas Parlamentam iespēju sniegt zināmus sākotnējus norādījumus par izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas pasākumiem;

35.

atgādina, ka šīs prioritātes būs arī ļoti noderīgas Parlamentam kā pamatnostādnes tā lasījumam par budžeta projektu un arī kā mandāts tā delegācijai sarunās samierināšanās komitejā;

36.

uzstāj, ka ir nepieciešams jūlijā organizēt ikgadējas trīspusējas sarunas, lai ļautu katrai iestādei gūt skaidras norādes par pārējo pušu prioritātēm un ļautu Parlamentam pārējām iestādēm darīt zināmu par budžeta projektu pieņemtās jūlija rezolūcijas saturu;

37.

uzsver, ka būtu politiski lietderīgi — ievērojot katra kompetenci — ieviest padziļinātu dialogu ar dalībvalstu atbilstošajām komitejām par budžeta projektu un Parlamenta prioritātēm attiecībā uz gada budžeta procedūru;

38.

uzsver svarīgumu, kas nākotnē būs samierināšanās komitejai kā struktūrai, kura novērsīs politiskās viedokļu atšķirības starp abiem budžeta iestādes atzariem; atgādina, ka šīs komitejas uzdevums būs 21 dienas laikā rast vienošanos par kompromisa tekstu, kurš stāsies spēkā, ja budžeta iestāde to nenoraidīs; uzskata, ka ir jānodrošina, lai šai komitejai būtu visaugstākā līmeņa politiskais sastāvs;

39.

atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums saistībā ar minēto procedūru Eiropas Parlamentam piešķir izšķirošu lomu, proti: atzīmē, ka:

40.

uzsver, ka Parlamenta delegāciju samierināšanās komitejā katrā ziņā būs jāvada Budžeta komitejas priekšsēdētājam un papildus minētās komitejas locekļiem, kad nepieciešams un neskarot politisko raksturu, kas piemīt politisko grupu veiktajai deputātu iecelšanai, tajā būs jābūt Parlamenta specializēto komiteju locekļiem, ja tiek apspriests konkrēts jautājums, kas atbilst attiecīgai politikas jomai;

41.

aicina Padomi īsā laikā vienoties ar Parlamentu par samierināšanās komitejas darbības veidu;

42.

uzskata, no savas puses, ka samierināšanās komitejai vajadzētu būt iespējai visaugstākajā politiskajā līmenī sanākt vismaz divas reizes, ja tas nepieciešams vienošanās panākšanai, un ka pirms tās sanāksmēm būtu jārīko trīspusējas politiskās sagatavošanas sarunas saskaņā ar tradicionālo formulu; atgādina, ka ir nepieciešams, lai Padomes pārstāvjiem šajās tikšanās reizēs būtu piešķirtas politiskas sarunu pilnvaras;

43.

ierosina, ka šo darbu sagatavotu iestāžu sagatavošanas grupa, kurā no Parlamenta puses būtu galvenais referents un politisko grupu pārstāvji un tās valsts pastāvīgais pārstāvis, kura pilda prezidentūras pienākumus, paredzot iespēju, ka tam var pievienoties arī abas pārējās prezidentūras no prezidējošo valstu trijotnes;

44.

atgādina arī, ka iestādēm ir jāvienojas par sastāvu šīs komitejas sekretariātam, kurā, protams, vajadzētu būt abu budžeta iestādes atzaru amatpersonām un jāpiedalās Komisijai;

45.

vērš uzmanību uz to, ka noteikums, kurš paredz, ka Komisija savu projektu vairs nevar grozīt pēc samierināšanās komitejas sasaukšanas, vairs neļauj izmantot tradicionālo rudens labojumu vēstuli, lai ņemtu vērā to, kas līdz attiecīgajai dienai paredzēts attiecībā uz lauksaimniecības politiku un atbilstošo ietekmi uz budžetu; uzskata, ka šādā gadījumā vispiemērotākā procedūra būtu tāda, ka Komisija, ja vajadzīgs, iesniegtu īpašu labojumu budžeta projektu (lauksaimniecības “LB”), tiklīdz būtu galīgā veidā noteikti visi lauksaimniecības dati;

46.

uzsver, ka paralēlisma dēļ starp Parlamenta budžeta pilnvaru attiecināšanu uz visiem Eiropas Savienības izdevumiem un gandrīz vispārējo koplēmuma procedūras izmantošanu likumdošanas jomā ir nepieciešams plašāk ņemt vērā likumdošanas darbības budžeta aspektu; uzskata, ka šajā ziņā ir jāpastiprina sadarbība starp Budžeta komiteju un nozaru komitejām, lai pienācīgi ņemtu vērā Parlamenta likumdošanas darbības ietekmi finanšu jomā, jo īpaši attiecībā uz tās ietekmi uz DFS un gada budžetu; šajā sakarībā ierosina likumdošanas samierināšanās komitejās jomās, kurām ir finansiāla ietekme, iekļaut pārstāvi no Budžeta komitejas; šajā sakarībā atgādina par darbu, ko trešajā vidusposma pārskatā ir ieguldījusi Parlamenta reformas darba grupa, konkrēti jautājumā par īpašajiem sadarbības veidiem starp Parlamenta komisijām;

47.

turklāt atgādina, ka Lisabonas līgums uz visām Eiropas Savienības iestādēm attiecina pienākumu nodrošināt budžeta disciplīnas ievērošanu; atgādina, ka Parlamenta Reglaments jau tagad paredz īpašu procedūru, lai nodrošinātu šī principa ievērošanu; uzskata, ka būs jāpalielina šīs procedūras izmantošana un tās efektivitāte;

48.

atzinīgi vērtē to, ka finanšu regula kļūst par regulu, ko Parlaments un Padome pēc Revīzijas palātas atzinuma pieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (koplēmums);

49.

atgādina, ka Lisabonas līgums ietver galvenos noteikumus, pēc kuriem tos pastāvošā iestāžu nolīguma kritērijus, kas jāiekļauj nākamajā iestāžu nolīgumā, jānošķir no tiem, kuri drīzāk jāiekļauj daudzgadu finanšu shēmā;

50.

tomēr atzīmē, ka finanšu regulā būtu jāiekļauj visi noteikumi, kas nepieciešami, lai procedūru nošķirtu saskaņā ar Līguma noteikumiem (9); uzskata, ka šis formulējums aptvertu samierināšanās komitejas darbību, spēkā stāšanās mehānismu un, protams, to finanšu regulas noteikumu īstenošanu, uz kuriem tiešā veidā attiecas Lisabonas līguma grozījumi (proti, OI un NOI iedalījuma atcelšana, jauna koplēmuma procedūra pārvedumiem u. c.);

51.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai iestādes par šiem jautājumiem savlaicīgi panāktu politisku vienošanos, lai tādējādi, tiklīdz stāsies spēkā Lisabonas līgums, varētu saskaņā ar jauno procedūru ātri ieviest finanšu regulas nepieciešamās izmaiņas un nepieciešamības gadījumā nodrošināt provizoriskas vienošanās, kas veicinātu budžeta procedūras nepārtrauktību;

52.

aicina Komisiju savlaicīgi izvirzīt priekšlikumu, kas Parlamentam un Padomei ļautu rast vienošanos par šī nošķīruma piemērošanu pašreizējā iestāžu nolīguma saturam;

53.

piekrīt, ka šo finanšu regulas pielāgošanu nedrīkst nekādā gadījumā sajaukt ar tās trīsgadu pārskatīšanu, kas paredzēta 2010. gadā;

54.

atzīmē, ka Lisabonas līguma spēkā stāšanās ietekmēs arī Eiropas Savienības budžetu saistībā ar jauninājumiem, ko tas paredz iestāžu jomā, jo īpaši saistībā ar Eiropadomes statusa paaugstināšanu līdz iestādes līmenim, kurai tiek izveidota fiksēta prezidentūra, kā arī saistībā ar Augstā pārstāvja amata izveidi un Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi, kura uzdevums būs sniegt atbalstu tā darbībai;

55.

jau tagad apstiprina savu nodomu pilnībā īstenot savas budžeta pilnvaras attiecībā uz šiem jauninājumiem iestāžu jomā un uzsver, ka ir svarīgi noteiktā laikā panākt politisku vienošanos ar Padomi par Eiropadomes finansēšanu un jo īpaši par fiksētu prezidentūru, kā arī par nākotnē paredzētā Eiropas Ārējās darbības dienesta finansējumu; uzsver, ka šī dienesta finansējumam ir jābūt pilnībā pakļautam budžeta iestādes kontrolei;

56.

norāda, ka Kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietvaros Lisabonas līgums paredz izstrādāt jaunu kārtību, kā ātri piešķirt iespēju izmantot Savienības budžetu un izveidot darbības sākuma fondu no dalībvalstu piešķirtajiem līdzekļiem; tomēr uzsver, ka parasti visas Savienības ārējās darbības jāfinansē no Kopienas piešķīrumiem, un tikai izņēmuma kārtā — ārkārtas apstākļos — no līdzekļiem, kas nav Savienības budžeta līdzekļi;

57.

konstatē, ka Lisabonas līgumam būs arī ierobežota finanšu ietekme, ko radīs Eiropas Savienībai piešķirtās jaunās īpašās kompetences; paziņo, ka tad, kad būs pienācis attiecīgais brīdis, tas ir gatavs analizēt konkrētās sekas, ko radīs šo jauno kompetenču īstenošana; uzskata, ka ir skaidrs, ka visu šo kompetenču īstenošana nenotiks tūlīt pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, bet paralēli tam, kā tiks izstrādāti ar tām saistītie likumdošanas priekšlikumi; tomēr uzskata, ka to finansēšana nedrīkst notikt, kaitējot Eiropas Savienības pašreizējo darbību finansēšanai;

58.

vēlas aicināt dalībvalstu parlamentus katru gadu piedalīties kopīgā un publiskā diskusijā par valstu un Kopienas budžeta politikas īpatnībām, vispirms izvērtējot attiecīgos budžeta projektus, informācijas sniegšanas veidu un pamatojumu, veicinot vispārējas pārdomas par to, kā koordinēt dalībvalstu politiku šajā jomā, un ņemot vērā arī Kopienas pienesumu;

59.

atzīmē, ka lēmumu par Savienības budžeta izdevumu pārskatīšanu attiecībā uz plašākiem Eiropas Savienības mērķiem pietiekami pamatos katras dalībvalsts valsts budžeta un, iespējams, arī reģionu budžetu izdevumu pārskatu ikgadējās publikācijas par šo mērķu realizāciju;

60.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

5.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 212/54

A.

tā kā EKP un Austrumu partnerībā, kuru paredzēts drīz sākt, ir atzīta Moldovas tiekšanās uz Eiropu un Moldovas nozīme, kāda tai ir kā valstij, ko senas vēsturiskas, kultūras un ekonomikas saites vieno ar Eiropas Savienības dalībvalstīm;

B.

tā kā ES un Moldovas rīcības plāna mērķis ir veicināt politiskās un institucionālās reformas Moldovas Republikā, tostarp demokrātijas un cilvēktiesību, tiesiskuma, tiesu iestāžu neatkarības, plašsaziņas līdzekļu brīvības, kā arī labu kaimiņattiecību jomā;

C.

tā kā ir izvirzīts mērķis 2009. gada jūnijā ES un Moldovas Sadarbības padomē sākt sarunas par jaunu Moldovas Republikas un ES nolīgumu;

D.

tā kā Moldovas Republika ir Eiropas Padomes un EDSO locekle, un tādējādi tā apņēmusies patiesi veicināt demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, tostarp novērst un apkarot spīdzināšanu, nežēlīgu un citādi necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos;

E.

tā kā 2009. gada 5. aprīlī Moldovā notika parlamenta vēlēšanas, ko uzraudzīja starptautiska vēlēšanu novērošanas misija, kuras sastāvā bija EDSO/ODIHR un Eiropas Parlamenta, EDSO Parlamentārās asamblejas un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas pārstāvji;

F.

tā kā pirmsvēlēšanu periodā tika paustas nopietnas bažas par to, ka valdība kontrolē plašsaziņas līdzekļus, iebiedē un izsaka draudus opozīcijas vadītājiem un privātajiem plašsaziņas līdzekļiem, kā arī ļaunprātīgi izmanto administratīvos līdzekļus valdības partijas interesēs;

G.

tā kā ārzemēs dzīvo no 500 000 līdz 1 miljonam moldāvu un tā kā pirms 2009. gada 5. aprīļa vēlēšanām Moldovas iestādēm tika nosūtītas daudzu NVO un Moldovas diasporas asociāciju parakstītas sūdzības, tostarp arī 2009. gada februārī Moldovas Republikas prezidentam, Moldovas Republikas parlamenta priekšsēdētājam un ministru prezidentam nosūtītā sūdzība par pasākumiem, ar kuriem ārzemēs dzīvojošiem moldāviem atņem balsošanas tiesības, tomēr šīs sūdzības netika ņemtas vērā; ņemot vērā ļoti ierobežoto moldāvu balsotāju skaitu ārpus Moldovas Republikas (220 000 balsotāju);

H.

tā kā separātiskā Piedņestras reģiona faktiskās varas iestādes nepieļāva daudzu Moldovas pilsoņu dalību vēlēšanās;

I.

tā kā starptautiskā vēlēšanu novērošanas misija savos sākotnējos atzinumos secināja, ka vēlēšanas atbilda daudzām starptautiskām normām un saistībām, taču vajadzīgi turpmāki uzlabojumi, lai nodrošinātu, ka vēlēšanu process notiek bez nevajadzīgas administratīvas iejaukšanās, un palielinātu sabiedrības uzticēšanos;

J.

tā kā opozīcijas partijas un grupa “Koalīcija 2009” izteica sūdzības par daudziem pārkāpumiem 2009. gada 5. aprīļa vēlēšanu laikā, tostarp gan vēlētāju sarakstu un papildsarakstu sagatavošanā, gan arī balsu skaitīšanā un datu apkopošanā;

K.

tā kā pēc balsu pārskaitīšanas Centrālā vēlēšanu komisija 2009. gada 21. aprīlī publicēja vēlēšanu galīgos rezultātus un Konstitucionālā tiesa tos apstiprināja 2009. gada 22. aprīlī;

L.

tā kā notikumiem pēc vēlēšanām bija raksturīga vardarbība un Moldovas valdības plaši izvērsta iebiedēšanas un vardarbības kampaņa, kas radīja bažas par Moldovas varas iestāžu apņemšanos ievērot demokrātijas vērtības un cilvēktiesību principus, kā arī par sabiedrības uzticēšanos šīm varas iestādēm;

M.

tā kā miermīlīgos protestus izraisīja šaubas par vēlēšanu godīgumu un neuzticēšanās valsts iestādēm, tostarp tām, kas vadīja vēlēšanu procesu, un tā kā varas iestādes, atbildot uz tiem vardarbīgā un nesamērīgā veidā, veica nosodāmus vardarbības un vandālisma aktus, lai iebiedētu pilsonisko sabiedrību un vēl vairāk ierobežotu jau tāpat trauslās Moldovas pilsoņu pamattiesības un brīvības;

N.

tā kā ir atzīts, ka vismaz 310 cilvēki tika arestēti un aizturēti, tā kā noteiktu skaitu šo arestēto joprojām patur apcietinājumā un tā kā arestēšanas laikā pret aizturētajiem policijas iecirkņos sistemātiski izturējās necilvēcīgā veidā, ko varētu pielīdzināt spīdzināšanai;

O.

tā kā šķiet, ka nenoskaidrotu policijas vienību mērķis, fiziski izrēķinoties un nepamatoti arestējot civiliedzīvotājus, nebija stāvokļa mierīga atrisināšana, bet gan tīšu represijas radīšana;

P.

tā kā Moldovas varas iestādes valstī joprojām veic nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus, nepamatotu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un demonstrantu iebiedēšanu un turpina neievērot tiesiskumu un attiecīgās Eiropas konvencijas, kuras Moldova ir parakstījusi;

Q.

tā kā Moldovas valdība apsūdzēja Rumāniju par iesaistīšanos pēcvēlēšanu demonstrācijās un izraidīja Rumānijas vēstnieku; tā kā Moldovas valdība attiecībā uz šīs ES dalībvalsts pilsoņiem arī atjaunoja vīzu režīmu;

R.

tā kā jāuzsver, ka nav kļuvusi zināma neviena nopietna norāde vai pierādījums, uz ko pamatojoties varētu apsūdzēt kādu ES dalībvalsti, ka tā ir atbildīga par pēdējo nedēļu vardarbīgajiem notikumiem;

S.

tā kā patiesas un līdzsvarotas partnerattiecības var attīstīties tikai uz kopīgu vērtību pamata, jo īpaši attiecībā uz demokrātiju, tiesiskumu, kā arī cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošanu;

T.

tā kā Eiropas Savienība, izmantojot Austrumu partnerības programmu, cenšas panākt lielāku stabilitāti, labāku pārvaldību un ekonomikas attīstību Moldovas Republikā un citās valstīs aiz ES austrumu robežas,

1.

uzsver, cik svarīgas ir ciešākas attiecības starp ES un Moldovas Republiku un apstiprina, ka jādarbojas kopīgi, lai veicinātu lielāku stabilitāti, drošību un labklājību Eiropas kontinentā un lai novērstu jaunu robežšķirtņu rašanos;

2.

atkārtoti apstiprina apņemšanos turpināt jēgpilnu un mērķtiecīgu dialogu ar Moldovas Republiku, taču piešķir lielu nozīmi stingru noteikumu ieviešanai attiecībā uz tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, vienlaikus uzsverot, ka turpmākai attiecību nostiprināšanai (tostarp jauna, plašāka nolīguma noslēgšanai) vajadzētu būt saistītai ar patiesām un acīmredzamām Moldovas varas iestāžu saistībām demokrātijas un cilvēktiesību jomā;

3.

uzsver, ka ļoti svarīgi ir nodrošināt pilnīgu atbilstību starptautiskām demokrātijas normām pirms vēlēšanām, to laikā un pēc tām, lai tālāk attīstītu Moldovas Republikas un Eiropas Savienības attiecības;

4.

asi nosoda plašo iebiedēšanas kampaņu, smagos cilvēktiesību pārkāpumus un citas Moldovas valdības prettiesiskās darbības pēc parlamenta vēlēšanām;

5.

aicina Moldovas iestādes nekavējoties pārtraukt nelikumīgo apcietināšanu un nodrošināt valdības darbību atbilstoši valsts starptautiskajām saistībām un pienākumiem attiecībā uz demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām;

6.

pauž īpašas bažas par nelikumīgajiem un patvaļīgajiem arestiem un plaši izplatītajiem arestēto iedzīvotāju cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši par pārkāpumiem attiecībā uz tiesībām uz dzīvību, tiesībām neciest no fiziskas vardarbības, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, spīdzināšanas un sodīšanas, tiesībām uz brīvību un drošību, tiesībām uz taisnīgu tiesu un tiesībām uz pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvību, kā arī par to, ka šie pārkāpumi joprojām turpinās;

7.

uzskata, ka jāveido valsts mēroga dialogs, kurā piedalītos valdība un opozīcijas partijas un kura mērķis būtu ievērojami uzlabot demokrātiskās procedūras un demokrātisko institūciju darbību Moldovas Republikā, turklāt šā dialoga gaitā nekavējoties jānovērš nepilnības, kas minētas starptautiskās vēlēšanu novērošanas misijas atzinumos;

8.

tomēr uzsver, ka iekšējā spriedze Moldovas Republikā ir ļoti liela un tādēļ uzskata, ka nekavējoties ir jāizveido neatkarīga izmeklēšanas komiteja, kurā piedalītos ES, Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja un neatkarīgi eksperti, lai nodrošinātu objektīvu un pārredzamu izmeklēšanas gaitu;

9.

uzstāj, ka jāsauc pie atbildības visas personas, kas atzītas par atbildīgām brutālā vardarbībā pret aizturētajiem; turklāt uzsver, ka šīs izmeklēšanas komitejas atzinumu rezultātā Moldovas Republikā vajadzētu veikt arī pilnvērtīgu tiesību sistēmas un policijas spēku reformu;

10.

aicina veikt īpašu izmeklēšanu par nāves gadījumiem notikumos pēc vēlēšanām, kā arī par jebkuriem iespējamiem izvarošanas un necilvēcīgas apiešanās gadījumiem, kas notika aizturēšanas un politisku iemeslu dēļ notikušo arestu laikā, piemēram, Anatol Matasaru un Gabriel Stati gadījumā;

11.

nosoda iebiedēšanas kampaņu, kuru Moldovas iestādes uzsākušas pret žurnālistiem, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un opozīcijas partijām, jo īpaši žurnālistu arestus un izraidīšanu, pieejas pārtraukšanu tīmekļa vietnēm un TV stacijām, propagandas raidīšanu sabiedriskajos kanālos un atteikumu opozīcijas pārstāvjiem attiecībā uz piekļuvi sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem; uzskata, ka šo darbību mērķis ir izolēt Moldovas Republiku no pašmāju un starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem un nepieļaut sabiedrības kontroli; pauž nožēlu par šīs cenzūras turpināšanos, ņemot vērā iekšlietu ministra un tieslietu ministra vēstuli NVO, politiskajām partijām un plašsaziņas līdzekļiem, un nosoda to;

12.

pauž lielu nožēlu par Moldovas varas iestāžu lēmumu izraidīt Rumānijas vēstnieku un ieviest vīzu režīmu šīs ES dalībvalsts pilsoņiem; uzsver, ka ES pilsoņu diskriminācija viņu valstspiederības dēļ ir nepieņemama un aicina Moldovas iestādes atjaunot Rumānijas pilsoņiem bezvīzu režīmu;

13.

vienlaikus aicina Padomi un Komisiju pārskatīt ES noteikto vīzu kārtību attiecībā uz Moldovas Republiku, lai atvieglotu vīzu piešķiršanas nosacījumus (jo īpaši finanšu nosacījumus) Moldovas pilsoņiem un būtu iespējams izmantot labāku ceļošanas režīmu; tomēr cer, ka Moldovas pilsoņi neizmantos labāku vīzu un ceļošanas sistēmu, lai masveidā atstātu savu valsti, bet gan aktīvi piedalīsies dzimtās valsts turpmākajā attīstībā;

14.

norāda, ka apgalvojumi par kādu ES valsti, kas it kā bijusi iesaistīta minētajos notikumos, šķiet nepamatoti un tie netika ne apspriesti, ne atkārtoti sanāksmēs, ko Moldovas Republikā rīkoja uz turieni nosūtītā ad hoc delegācija;

15.

pieprasa sniegt tūlītējus un nopietnus pierādījumus visiem Moldovas valdības apgalvojumiem par demonstrantu it kā veiktu noziedzīgu darbību un par ārvalstu valdību iesaistīšanos;

16.

atzīmē Moldovas varas iestāžu paziņojumus par krimināllietas uzsākšanu attiecībā uz “2009. gada 7. aprīļa mēģinājumiem uzurpēt varu valstī”, kā arī aicina šo izmeklēšanu veikt pārredzami un cer, ka tās gaitā tiks noskaidroti visi Moldovas iestāžu apgalvojumi par iespējamo vienas vai vairāku trešo valstu dalību šajos notikumos;

17.

nosoda jebkādu vardarbību un vandālismu, tomēr uzskata, ka ir nepieņemami ikvienu protestu uzskatīt par noziedzīgu darbību un iespējamu “pret konstitūciju vērstu sazvērestību”; uzskata, ka miermīlīgos protestus galvenokārt izraisīja šaubas par vēlēšanu godīgumu, neuzticēšanās valsts iestādēm un neapmierinātība ar sociālo un ekonomisko stāvokli Moldovas Republikā;

18.

pauž pārliecību, ka vienīgais pašreizējā stāvokļa risinājums Moldovas Republikā ir konstruktīvs dialogs ar opozīcijas partijām, pilsonisko sabiedrību un starptautisko organizāciju pārstāvjiem;

19.

uzsver, ka jaunu vēlēšanu rīkošanai nepieciešama opozīcijas un valdības vienošanās par konkrētiem uzlabojumiem vēlēšanu procesā;

20.

atkārtoti uzsver, cik svarīga ir tiesu iestāžu neatkarība un aicina veikt papildu pasākumus, lai nodrošinātu plašsaziņas līdzekļu redaktorisko neatkarību (tostarp Moldovas Radio un televīzijā) un pārtraukt iebiedēšanu un draudus par licences pagarināšanas iespējām attiecībā uz televīziju ProTV, kā arī aicina ievērojami uzlabot Moldovas vēlēšanu likumu, kam būtu izšķirīga nozīme turpmākajos vēlēšanu procesos un demokrātijas nostiprināšanā Moldovas Republikā;

21.

pauž nožēlu, ka Moldovas valdība necentās pildīt Eiropas Padomes Venēcijas komisijas ieteikumus un atvieglot balsošanu tiem valsts pilsoņiem, kuri dzīvo ārzemēs; aicina Moldovas varas iestādes savlaicīgi veikt nepieciešamos pasākumus, lai to nodrošinātu;

22.

uzsver, ka pastāv liela neatbilstība starp EDSO/ODIHR starpposma ziņojumu par vēlēšanu norisi un pretenzijām, kuras par plašajiem pārkāpumiem vēlēšanu gaitā izteikušas daudzas Moldovas NVO; norāda, ka tas jāņem vērā gan turpmāk pārskatot EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas darbības, gan arī sniedzot ES ieguldījumu starptautiskajās vēlēšanu novērošanas misijās;

23.

uzskata, ka, lai saglabātu Moldovas Republikas iedzīvotāju uzticēšanos, ES ir aktīvi, pamatīgi un visaptveroši jāiesaistās pašreizējās situācijas pārvaldīšanā; iesaka Padomei apsvērt iespēju nosūtīt uz Moldovas Republiku Tiesiskuma misiju, lai sekmētu reformu procesu tiesībaizsardzības iestādēs, jo īpaši policijas un tieslietu jomā;

24.

uzsver, ka Padomei, Komisijai un dalībvalstīm pilnībā jāizmanto EKP un jo īpaši jaunā Austrumu partnerības programma, lai panāktu lielāku stabilitāti, labāku pārvaldību un līdzsvarotu ekonomikas attīstību Moldovas Republikā un citās valstīs aiz Savienības austrumu robežas;