Eiropas Savienības C 113/2010

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/2

Tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 4. marta spriedums — Eiropas Komisija/Portugāles Republika

(Lieta C-38/06) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Vienīgi militārām vajadzībām paredzētu preču imports, nemaksājot muitas nodokļus)

2010/C 113/02

Tiesvedības valoda — portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — G. Wilms un M. Afonso)

Atbildētāja: Portugāles Republika (pārstāvji — L. Inez Fernandes, Â. Seiça Neves, J. Gomes un C. Guerra Santos)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas prasījumu atbalstam: Dānijas Karaliste (pārstāvis — J. Molde), Grieķijas Republika (pārstāves — E.-M. Mamouna un M. K. Boskovits), Itālijas Republika (pārstāvji — I. Bruni, pārstāve, G. De Bellis, avvocato dello Stato), Somijas Republika (pārstāve — A. Guimaraes-Purokoski)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1989. gada 29. maija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89 par Lēmuma 88/376/EEK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu īstenošanu (OV L 155, 1. lpp.) 2., 9.,10. un 11. panta pārkāpums un — attiecībā uz laiku pēc 2001. gada 31. maija — Padomes 2000. gada 22. maija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 1. lpp.), 2., 9.,10. un 11. panta pārkāpums — Militāro materiālu un vienlaicīgi militārās un civilās izmantošanas preču imports ar atbrīvojumu no muitas nodokļa

Rezolutīvā daļa:

atsakoties aprēķināt un nodot Komisijas rīcībā pašu resursus, kas maksājami sakarā ar militārā aprīkojuma un vienīgi militārām vajadzībām paredzētu preču importu laikposmā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim ieskaitot, kā arī atsakoties maksāt atbilstošos nokavējuma procentus, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti attiecīgi Padomes 1989. gada 29. maija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89 par Lēmuma 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu piemērošanu, kas grozīta ar Padomes 1996. gada 8. jūlija Regulu (Euratom, EK) Nr. 1355/96, 2. un 9.–11. pantā, laikposmā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2000. gada 30. maijam ieskaitot, kā arī pēc šī datuma — tajos pašos Padomes 2000. gada 22. maija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu, pantos paredzētos pienākumus laikposmā no 2000. gada 31. maija līdz 2002. gada 31. decembrim;

2)	Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)	Dānijas Karaliste, Grieķijas Republika, Itālijas Republika un Somijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

(1) OV C 74, 25.03.2006.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/3

Tiesas (ceturtā palāta) 2009. gada 3. decembra spriedums — Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-424/07) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Elektroniskā komunikācija - Direktīva 2002/19/EK - Direktīva 2002/21/EK - Direktīva 2002/22/EK - Tīkli un pakalpojumi - Valsts tiesiskais regulējums - Jaunie tirgi)

2010/C 113/03

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — G. Braun un A. Nijenhuis)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — M. Lumma, pārstāvis, C. Koenig, profesors, un S. Loetz, Rechtsanwalt)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — 8. panta 4. punkta Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (OV L 108, 7. lpp.) pārkāpums, 6., 7. panta, 8. panta 1. punkta, 15. panta 3. punkta un 16. panta Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.) pārkāpums, kā arī 17. panta 2. punkta Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.) pārkāpums — Jaunu tirgu definēšana, analīze un regulēšana — Valsts tiesiskais regulējums, kurā vispārējā veidā ir definēti “jauni tirgi” un valsts regulatoram paredzēti ierobežojoši nosacījumi šādu tirgu regulēšanai un Kopienu tiesiskajā regulējumā šo tirgu definēšanai un analīzei paredzēto konsultāciju procedūru piemērošanai

Rezolutīvā daļa:

pieņemot 2004. gada 22. jūnija Likuma par telekomunikācijām (Telekommunikationsgesetz) 9.a pantu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (“piekļuves” direktīva) 8. panta 4. punktā, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (“pamatdirektīva”) 6. un 7. pantā, 8. panta 1. un 2. punktā, 15. panta 3. punktā un 16. pantā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (“universālā pakalpojuma” direktīva) 17. panta 2. punktā noteiktos pienākumus;

2)	Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 283, 24.11.2007.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/3

Tiesas (virspalāta) 2010. gada 9. marta spriedums — Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-518/07) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 95/46/EK - Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti - 28. panta 1. punkts - Valsts uzraudzības iestādes - Neatkarība - Šo iestāžu administratīvā pārraudzība)

2010/C 113/04

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — C. Docksey, C. Ladenburger un H. Krämer)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — M. Lumma un J. Möller)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.) 28. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpums — Dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka valsts uzraudzības iestādes, kas kontrolē personas datu apstrādi, savus uzdevumus veic pilnīgi neatkarīgi — Valsts pārraudzība pār personu datu apstrādes privātajā sektorā federālo zemju kompetentajām uzraudzības iestādēm

Rezolutīvā daļa:

Vācijas Federatīvā Republika, pakļaujot vairākās federālajās zemēs valsts pārraudzībai kompetentās iestādes, kas uzrauga personu datu apstrādi, ko veic privāto tiesību subjekti un publisko tiesību uzņēmumi, kuri konkurē tirgū (öffentlich-rechtliche Wettbewerbsunternehmen), tādējādi kļūdaini transponējot prasību, saskaņā ar kuru šīs iestādes veic savus pienākumus “pilnīgi neatkarīgi”, nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti 28. panta 1. punkta otrajā daļā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvā 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti;

2)	Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)	Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

(1) OV C 37, 09.02.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/4

Tiesas (virspalāta) 2010. gada 2. marta spriedums (Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Janko Rottmann/Freistaat Bayern

(Lieta C-135/08) (1)

(Savienības pilsonība - EKL 17. pants - Piedzimstot iegūta dalībvalsts pilsonība - Naturalizācijas kārtībā iegūta citas dalībvalsts pilsonība - Sākotnējās pilsonības zaudēšana šīs naturalizācijas dēļ - Naturalizācijas kārtībā iegūtas pilsonības zaudēšana ar atpakaļejošu spēku tās iegūšanas gaitā izdarītas krāpšanas dēļ - Bezvalstniecība, kuras rezultātā tiek zaudēts Savienības pilsoņa statuss)

2010/C 113/05

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesverwaltungsgericht

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Janko Rottmann

Atbildētāja: Freistaat Bayern

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Bundesverwaltungsgericht — EK līguma 17. panta interpretācija — Dalībvalsts pilsonības iegūšana, kas izraisa izcelsmes valsts pilsonības galīgu zaudēšanu — Jaunās pilsonības zaudēšana ar atpakaļejošu spēku saistībā ar tā iegūšanu izdarītas krāpšanas dēļ — Ieinteresētās personas bezvalstniecība, kuras rezultātā tiek zaudēta Savienības pilsonība

Rezolutīvā daļa:

Savienības tiesības, proti, EKL 17. pants, neliedz dalībvalstij atņemt Eiropas Savienības pilsonim naturalizācijas kārtībā iegūtu šīs dalībvalsts pilsonību, ja tā tikusi panākta ar viltu, ja vien šajā lēmumā par atņemšanu tiek ievērots samērīguma princips.

(1) OV C 171, 05.07.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/4

Tiesas (virspalāta) 2010. gada 2. marta spriedums (Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Aydin Salahadin Abdulla (C-175/08), Kamil Hasan (C-176/08), Ahmed Adem, Hamrin Mosa Rashi (C-178/08), Dler Jamal (C-179/08)/Bundesrepublik Deutschland

(Apvienotās lietas C-175/08, C-176/08, C-178/08 un C-179/08) (1)

(Direktīva 2004/83/EK - Obligātie standarti, kas attiecas uz nosacījumiem bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanai - “Bēgļa” statuss - 2. panta c) punkts - Bēgļa statusa izbeigšana - 11. pants - Apstākļu maiņa - 11. panta 1. punkta e) apakšpunkts - Bēglis - Nepamatotas bailes no vajāšanas - Novērtēšana - 11. panta 2. punkts - Bēgļa statusa atsaukšana - Pierādījumi - 14. panta 2. punkts)

2010/C 113/06

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesverwaltungsgericht

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Aydin Salahadin Abdulla (C-175/08), Kamil Hasan (C-176/08), Ahmed Adem, Hamrin Mosa Rashi (C-178/08) un Dler Jamal (C-179/08)

Atbildētāja: Bundesrepublik Deutschland

Priekšmets

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu — Bundesverwaltungsgericht — 11. panta 1. punkta e) apakšpunkta interpretācija Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, par šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 304, 12. lpp.) — Valsts iestādes lēmums, ar ko tiek izbeigts ieinteresēto personu bēgļu statuss, pamatojoties vienīgi uz konstatējumu, ka viņu bailes no vajāšanas vairs nav pamatotas, nepārbaudot papildu nosacījumus par politisko situāciju viņu izcelsmes valstī — Irākas pilsoņi, kuru bēgļu statuss tika izbeigts pēc Sadama Huseina režīma gāšanas

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, 11. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka:

—

persona zaudē savu bēgļa statusu tad, ja, ņemot vērā apstākļu maiņu, kas nozīmīga un kam ir pastāvīgs raksturs, un kas ir notikusi attiecīgajā trešā valstī, apstākļi, kas pamatoja bailes, ka tā tiks vajāta viena no Direktīvas 2004/83 2. panta c) punktā minētajiem iemesliem dēļ, saistībā ar kuriem tā tika atzīta par bēgli, vairs nepastāv un ja tai nav citu iemeslu baidīties no “vajāšanas” Direktīvas 2004/83 2. panta c) punkta nozīmē;

—

lai novērtētu apstākļu maiņu, dalībvalsts kompetentajām iestādēm, ņemot vērā bēgļa individuālo situāciju, ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2004/83 7. panta 1. punktā paredzētais aizsardzības dalībnieks vai dalībnieki ir veikuši saprātīgus pasākumus, lai novērstu vajāšanu, vai tiem tādējādi ir efektīva tiesību sistēma, kas ļauj atklāt, apsūdzēt un sodīt par darbībām, kas veido vajāšanu, un vai ieinteresētajiem valstspiederīgajiem bēgļa statusa izbeigšanās gadījumā būs pieejama šī aizsardzība;

—	Direktīvas 2004/83 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie aizsardzības dalībnieki var būt arī starptautiskas organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku tās teritorijas daļu, to skaitā, izvietojot militāros spēkus tās teritorijā;

ja apstākļi, kuru dēļ tika piešķirts bēgļa statuss, vairs nepastāv un ja dalībvalsts kompetentās iestādes noskaidro, ka nepastāv citi apstākļi, kuri pamato attiecīgās personas bailes no vajāšanas, vai nu tā paša iemesla dēļ, kas pastāvēja sākotnēji, vai arī kāda cita Direktīvas 2004/83 2. panta c) punktā uzskatīta iemesla dēļ, iespējamības kritērijs, kas tiek izmantots, novērtējot risku, ko rada šie citi apstākļi, ir tas pats, kurš tika piemērots, piešķirot bēgļa statusu;

Direktīvas 2004/83 4. panta 4. punkts, kurā saistībā ar pierādījumu spēku ir norādes uz vajāšanas darbību vai iepriekšēju vajāšanas draudu apmēru, var būt piemērojams tad, ja kompetentās iestādes ir paredzējušas atcelt bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/83 11. panta 1. punkta e) apakšpunktu un ja ieinteresētā persona, lai pamatotu to, ka pastāv pamatotas bailes no vajāšanas, atsaucas uz apstākļiem, kas nav tie, saistībā ar kuriem tā tika atzīta par bēgli. Tomēr tā tas parasti nevarētu būt gadījumā, ja vajāšanas iemesls atšķiras no tā, kas pastāvēja bēgļa statusa piešķiršanas brīdī, un ja pastāv vajāšanas darbības vai iepriekšēji vajāšanas draudi, kuri ir saistīti ar vajāšanas iemeslu, kas pārbaudīts šajā stadijā.

(1) OV C 197, 02.08.2008.

OV C 180, 01.08.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/6

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 4. marta spriedums — Eiropas Komisija/Francijas Republika

(Lieta C-197/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 95/59/EK - Nodokļi, kas nav apgrozījuma nodokļi un kas uzlikti tabakas izstrādājumu patēriņam - 9. panta 1. punkts - Ražotāju un importētāju veikta augstākās mazumtirdzniecības cenas brīva noteikšana saviem izstrādājumiem - Valsts tiesiskais regulējumus par zemākās mazumtirdzniecības cenas noteikšanu cigaretēm - Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru aizliegts pārdot tabakas izstrādājumus par īpaša piedāvājuma cenu, kas ir pretēja sabiedrības veselības mērķiem - Jēdziens “valstu tiesību aktu sistēmas attiecībā uz cenu kontroli vai uzlikto cenu ievērošanu” - Pamatojums - Sabiedrības veselības aizsardzība - Pasaules Veselības Organizācijas Pamatkonvencija par tabakas kontroli)

2010/C 113/07

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — W. Mölls un R. Lyal)

Atbildētāja: Francijas Republika (pārstāvji — G. de Bergues, S. Pilczer, J.-Ch. Gracia un B. Beaupère-Manokha)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1995. gada 27. novembra Direktīvas 95/59/EK par nodokļiem, kas nav apgrozījuma nodokļi un kas ietekmē tabakas izstrādājumu patēriņu (OV L 291, 40. lpp.), 9. panta 1. punkta pārkāpums — Minimālās cenas noteikšana — Šķērslis brīvai preču apritei — Sabiedrības veselības aizsardzība — Pasaules Veselības organizācijas Pamatkonvencijas par tabakas patēriņa ierobežošanu (OV 2004, L 213, 8. lpp.) atbilstība

Rezolutīvā daļa:

pieņemot un paturot spēkā zemāko cenu režīmu cigaretēm, kuras tiek pārdotas Francijā, kā arī aizliegumu pārdot tabakas izstrādājumus “par reklāmas cenām, kas ir pretējas sabiedrības veselības mērķiem”, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Padomes 1995. gada 27. novembra Direktīvas 95/59/EK par nodokļiem, kas nav apgrozījuma nodokļi un kas ietekmē tabakas izstrādājumu patēriņu, ko groza Padomes 2002. gada 12. februāra Direktīva 2002/10/EK, 9. panta 1. punktā;

2)	Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 183, 19.07.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/6

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 4. marta spriedums — Eiropas Komisija/Austrijas Republika

(Lieta C-198/08) (1)

2010/C 113/08

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvis — W. Mölls un R. Lyal)

Atbildētāja: Austrijas Republika (pārstāvji — E. Riedl, J. Bauer un C. Pesendorfer)

Priekšmets

Rezolutīvā daļa:

pieņemot un uzturot spēkā tiesību normas, atbilstoši kurām cigarešu un sasmalcinātas tabakas cigarešu tīšanai zemākās pārdošanas cenas nosaka valsts, Austrijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Padomes 1995. gada 27. novembra Direktīvas 95/59/EK, ko groza Padomes 2002. gada 12. februāra Direktīva 2002/10, 9. panta 1. punktā;

2)	Austrijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 197, 02.08.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/7

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 4. marta spriedums — Eiropas Komisija/Īrija

(Lieta C-221/08) (1)

2010/C 113/09

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — R. Lyal un W. Mölls)

Atbildētāja: Īrija (pārstāvji — D. O'Hagan, pārstāvis, un G. Hogan, SC)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1995. gada 27. novembra Direktīvas 95/59/EK par nodokļiem, kas nav apgrozījuma nodokļi un kas ietekmē tabakas izstrādājumu patēriņu (OV L 291, 40. lpp.), 9. panta 1. punkta pārkāpums — Valsts likums, ar kuru noteikta minimālā un maksimālā mazumtirdzniecības cena tabakas izstrādājumiem

Rezolutīvā daļa:

nosakot zemāko un augstāko mazumtirdzniecības cenu cigaretēm, Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Padomes 1995. gada 27. novembra Direktīvas 95/59/EK par nodokļiem, kas nav apgrozījuma nodokļi un kas ietekmē tabakas izstrādājumu patēriņu, ko groza Padomes 2002. gada 12. februāra Direktīva 2002/10/EK, 9. panta 1. punktā;

2)	nesniedzot nepieciešamo informāciju par piemērojamiem Īrijas tiesību aktiem, lai Komisija varētu izpildīt savu pienākumu — nodrošināt, ka tiek ievērota Direktīva 95/59, ko groza Direktīva 2002/10, Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti EKL 10. pantā;

3)	pārējā daļā prasību noraidīt;

4)	Īrija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 209, 15.08.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/7

Tiesas (otrā palāta) 2010. gada 4. marta spriedums — Eiropas Komisija/Francijas Republika

(Lieta C-241/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 92/43/EEK - 6. panta 2. un 3. punkts - Nepareiza transpozīcija - Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas - Projekta būtiska ietekme uz vidi - Noteiktu darbību “netraucējošs” raksturs - Ietekmes uz vidi novērtējums)

2010/C 113/10

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — D. Recchia un J.-B. Laignelot)

Atbildētāja: Francijas Republika (pārstāvji — G. de Bergues un A. -L. During)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.) 6. panta 2. un 3. punkta noteikumu nepareiza transpozīcija

Rezolutīvā daļa:

Francijas Republika,

—	pirmkārt, vispārīgi paredzot, ka zveja, akvakultūras darbības, medības un citas ar medībām saistītas darbības, ko veic atbilstoši spēkā esošos likumos un tiesību normās paredzētajiem nosacījumiem un tajos noteiktajās vietās, nav traucējošas darbības vai darbības ar līdzīgu ietekmi, un

—	otrkārt, no ietekmes uz teritoriju novērtēšanas procedūras konsekventi atbrīvojot Natura 2000 līgumos paredzētos celtniecības, apdares vai labiekārtošanas darbus, un

—

no šīs procedūras konsekventi atbrīvojot celtniecības, apdares vai labiekārtošanas darbu programmas un projektus, uz kuriem attiecināta paziņošanas kārtība,

nav izpildījusi Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību attiecīgi 6. panta 2. punktā un minētās direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētos pienākumus;

2)	pārējā daļā prasību noraidīt;

3)	Francijas Republika atlīdzina divas trešdaļas no tiesāšanās izdevumiem. Komisija atlīdzina vienu trešdaļu no tiem.

(1) OV C 197, 02.08.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/8

Tiesas (ceturtā palāta) 2010. gada 4. marta spriedums — Eiropas Komisija/Itālijas Republika

(Lieta C-297/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Vide - Direktīva 2006/12/EK - 4. un 5. pants - Atkritumu apsaimniekošana - Apsaimniekošanas plāns - Integrēts un pietiekams apglabāšanas iekārtu tīkls - Cilvēka veselības vai vides apdraudējums - Nepārvarama vara - Sabiedriskās kārtības traucējumi - Organizētā noziedzība)

2010/C 113/11

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — C. Zadra, D. Recchia un J.-B. Laignelot,)

Atbildētāja: Itālijas Republika (pārstāvji — G. Palmieri un G. Aiello, avvocato dello Stato)

Persona, kas iestājusies lietā atbildētājas prasījumu atbalstam: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (pārstāvji — S. Ossowski un K. Bacon, barrister)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvas 2006/12/EK par atkritumiem (OV L 114, 9. lpp.) 4. un 5. panta pārkāpums — Kampānijas reģions

Rezolutīvā daļa:

Itālijas Republika, attiecībā uz Kampānijas reģionu neveicot pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju un apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neradot kaitējumu videi, it īpaši neizveidojot pietiekamu un integrētu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu, nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvas 2006/12/EK par atkritumiem 4. un 5. pantā paredzētos pienākumus;

2)	Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)	Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 223, 30.08.2008

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/8

Tiesas (virspalāta) 2010. gada 9. marta spriedums (Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Raffinerie Mediterranee SpA (ERG), Polimeri Europa SpA, Syndial SpA/Ministero dello Sviluppo Economico, Ministero della Salute, Ministero Ambiente e Tutela del Territorio e del Mare, Ministero delle Infrastrutture, Ministero dei Trasporti, Presidenza del Consiglio dei Ministri, Ministero dell’Interno, Regione Siciliana, Assessorato Regionale Territorio ed Ambiente (Sicilia), Assessorato Regionale Industria (Sicilia), Prefettura di Siracusa, Istituto Superiore di Sanità, Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Vice Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Agenzia Protezione Ambiente e Servizi Tecnici (APAT), Agenzia Regionale Protezione Ambiente (ARPA Sicilia), Istituto Centrale Ricerca Scientifica e Tecnologica Applicata al Mare, Subcommissario per la Bonifica dei Siti Contaminati, Provincia Regionale di Siracusa, Consorzio ASI Sicilia Orientale Zona Sud, Comune di Siracusa, Comune d’Augusta, Comune di Melilli, Comune di Priolo Gargallo, Azienda Unità Sanitaria Locale N8, Sviluppo Italia Aree Produttive SPA, Invitalia (Agenzia nazionale per l’attrazione degli investimenti e lo sviluppo d’impresa SpA), agrāk — Sviluppo Italia SpA

(Lieta C-378/08) (1)

(“Piesārņotājs maksā” princips - Direktīva 2004/35/EK - Atbildība vides jomā - Piemērojamība ratione temporis - Piesārņojums, kas ir radies pirms minētās direktīvas transponēšanai noteiktā termiņa un turpinās pēc šī termiņa - Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ar šo piesārņojumu saistīto kaitējumu atlīdzināšanas izmaksas ir jāsedz vairākiem uzņēmumiem - Nosacījums par kļūdas vai nolaidības esamību - Nosacījums par cēloņsakarības esamību - Būvdarbu publiskā iepirkuma līgums)

2010/C 113/12

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Raffinerie Mediterranee SpA (ERG), Polimeri Europa SpA, Syndial SpA

Atbildētāji: Ministero dello Sviluppo Economico, Ministero della Salute, Ministero Ambiente e Tutela del Territorio e del Mare, Ministero delle Infrastrutture, Ministero dei Trasporti, Presidenza del Consiglio dei Ministri, Ministero dell'Interno, Regione Siciliana, Assessorato Regionale Territorio ed Ambiente (Sicilia), Assessorato Regionale Industria (Sicilia), Prefettura di Siracusa, Istituto Superiore di Sanità, Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Vice Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Agenzia Protezione Ambiente e Servizi Tecnici (APAT), Agenzia Regionale Protezione Ambiente (ARPA Sicilia), Istituto Centrale Ricerca Scientifica e Tecnologica Applicata al Mare, Subcommissario per la Bonifica dei Siti Contaminati, Provincia Regionale di Siracusa, Consorzio ASI Sicilia Orientale Zona Sud, Comune di Siracusa, Comune d'Augusta, Comune di Melilli, Comune di Priolo Gargallo, Azienda Unità Sanitaria Locale N8, Sviluppo Italia Aree Produttive SPA, Invitalia (Agenzia nazionale per l'attrazione degli investimenti e lo sviluppo d'impresa SpA), agrāk — Sviluppo Italia SpA

Piedaloties: ENI Divisione Exploration and Production SpA, ENI SpA, Edison SpA

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia — Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV L 143, 56. lpp.) un principa “piesārņotājs maksā” interpretācija — Valsts tiesību noteikumi, saskaņā ar kuru valsts iestādes var pieprasīt privātām sabiedrībām veikt attīrīšanas pasākumus, neveicot nekādu izmeklēšanu, lai identificētu personu, kura ir atbildīga par piesārņojumu

Rezolutīvā daļa:

Ja vides piesārņojuma gadījumā nav izpildīti Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu piemērošanas ratione temporis un/vai ratione materiae kritēriji, šādai situācijai būtu piemērojamas valsts tiesības, ievērojot Līguma noteikumus un neietekmējot citus atvasināto tiesību aktus;

Direktīvai 2004/35 nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru kompetentajai iestādei, rīkojoties šīs direktīvas ietvaros, ir ļauts prezumēt cēloņsakarības esamību, tostarp attiecībā uz izkliedēta piesārņojuma gadījumiem, starp uzņēmumiem un konstatēto piesārņojumu, jo uzņēmumu iekārtas atrodas netālu no piesārņotās teritorijas. Tomēr saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā”, lai prezumētu šādu cēloņsakarību, šīs kompetentās iestādes rīcībā ir jābūt pietiekami ticamiem pierādījumiem, lai šo prezumpciju pierādītu, piemēram, uzņēmuma iekārtu atrašanās netālu no konstatētā piesārņojuma un saistība starp atrastajām piesārņojošajām vielām un vielām, kuras minētais uzņēmums izmanto savai darbībai;

Direktīvas 2004/35 3. panta 1. punkts, 4. panta 5. punkts un 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja kompetentā iestāde nolemj noteikt atlīdzināšanas pasākumus uzņēmumiem, kuru darbība ietilpst šīs direktīvas III pielikumā, tai nav pienākuma noteikt nedz uzņēmumu, kuru darbība tiek uzskatīta par vainojamu videi nodarītajā kaitējumā, kļūdu, nedz nolaidību vai tiešu nodomu. Turpretī šai iestādei, pirmkārt, vispirms ir jāmeklē konstatētā piesārņojuma izcelsme, un minētajai iestādei šajā sakarā ir rīcības brīvība gan attiecībā uz procedūru, gan izmantotajiem līdzekļiem un šādas izpētes ilgumu. Otrkārt, šai iestādei, ievērojot valsts noteikumus par pierādījumiem, ir jāpierāda cēloņsakarība starp uzņēmumu, pret kuriem ir vērsti atlīdzināšanas pasākumi, darbību un šo piesārņojumu.

(1) OV C 301, 22.11.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/10

Tiesas (virspalāta) 2010. gada 9. marta spriedums (Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Raffinerie Mediterranee SpA (ERG) (C-379/08), Polimeri Europa SpA, Syndial SpA/Ministero dello Sviluppo Economico, Ministero della Salute, Ministero Ambiente e Tutela del Territorio e del Mare, Ministero delle Infrastrutture, Ministero dei Trasporti, Presidenza del Consiglio dei Ministri, Ministero dell’Interno, Regione Siciliana, Assessorato Regionale Territorio ed Ambiente (Sicilia), Assessorato Regionale Industria (Sicilia), Prefettura di Siracusa, Istituto Superiore di Sanità, Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Vice Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Agenzia Protezione Ambiente e Servizi Tecnici (APAT), Agenzia Regionale Protezione Ambiente (ARPA Sicilia), Istituto Centrale Ricerca Scientifica e Tecnologica Applicata al Mare, Subcommissario per la Bonifica dei Siti Contaminati, Provincia Regionale di Siracusa, Consorzio ASI Sicilia Orientale Zona Sud, Comune di Siracusa, Comune d’Augusta, Comune di Melilli, Comune di Priolo Gargallo, Azienda Unità Sanitaria Locale N8, Sviluppo Italia Aree Produttive SPA, Invitalia (Agenzia nazionale per l’attrazione degli investimenti e lo sviluppo d’impresa SpA), agrāk — Sviluppo Italia SpA, ENI SpA (C-380/08)/Ministero Ambiente e Tutela del Territorio e del Mare, Ministero dello Sviluppo economico, Ministero della Salute, Regione siciliana, Istituto superiore di Sanità, Agenzia per la Protezione dell’Ambiente e per i Servizi tecnici, Commissario delegato per l’Emergenza rifiuti e la Tutela delle Acque

(Apvienotās lietas C-379/08 un C-380/08) (1)

(“Piesārņotājs maksā” princips - Direktīva 2004/35/EK - Atbildība vides jomā - Piemērojamība ratione temporis - Piesārņojums, kas ir radies pirms minētās direktīvas transponēšanai noteiktā termiņa un turpinās pēc šī termiņa - Pasākumi stāvokļa izlabošanai - Pienākums konsultēties ar attiecīgajiem uzņēmumiem - II pielikums)

2010/C 113/13

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Raffinerie Mediterranee SpA (ERG) (C-379/08), Polimeri Europa SpA, Syndical SpA (C-379/08), ENI SpA (C-380/08)

Piedaloties: ENI Divisione Exploration and Production SpA, ENI SpA, Edison SPA (C-379/08), Invitalia (Agenzia nazionale per l’attrazione degli investimenti e lo sviluppo d’impresa) SpA, agrāk — Sviluppo Italia SpA (C-380/08)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia — 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu (OV L 143, 56. lpp.) 7. panta un II pielikuma interpretācija — Atlīdzināšanas pasākumi — Darbības, kuras attiecas uz vides matricām — Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru valsts iestādes, neizvērtējot teritorijas īpašos apstākļus, var noteikt, ka ar papildus darbībām ir jāpapildina tās darbības, kuras sākotnēji netika noteiktas pēc inter partes izmeklēšanas un kuras jau tika apstiprinātas un pabeigtas, kā arī izpildītas — Valsts nozīmes teritorija Priolo

Rezolutīvā daļa:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu 7. pants un 11. panta 4. punkts, lasot tos kopā ar šīs direktīvas II pielikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentai iestādei ir tiesības būtiski grozīt tādus videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumus, kuri tika noteikti sacīkstes principa ietvaros, kas tika īstenots, sadarbojoties ar attiecīgiem ekspertiem, un kuri jau ir īstenoti vai kuru īstenošana ir uzsākta. Tomēr, lai pieņemtu šādu lēmumu:

—	šai iestādei ir jāuzklausa uzņēmēji, kuriem šie pasākumi ir piemēroti, izņemot, ja vides situācijas steidzamība liek kompetentajai iestādei rīkoties nekavējoties;

—	minētajai iestādei arī ir pienākums aicināt personas, uz kuru zemes šie pasākumi ir jāveic, iesniegt savus apsvērumus un ņemt tos vērā, un

—

šai iestādei ir jāņem vērā Direktīvas 2004/35 II pielikuma 1.3.1. punktā paredzētie kritēriji un savā lēmumā ir jānorāda iemesli tās izvēles pamatojumam, kā arī nepieciešamības gadījumā — iemesli, kas var pamatot to, ka nebija pamata veikt vai nevarēja veikt detalizētu minēto kritēriju izpēti, piemēram, vides situācijas steidzamības dēļ;

tādos apstākļos, kādi ir pamata lietās, Direktīva 2004/35 pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru kompetentajai iestādei ir ļauts kā priekšnoteikumu uzņēmēju, uz kuriem attiecas videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumi, tiesību izmantot savus zemes īpašumus paredzēt nosacījumu, ka tie veic ar šiem pasākumiem noteiktos būvdarbus, pat ja šie pasākumi uz minētajiem zemes īpašumiem neattiecas, jo tiem jau iepriekš ir piemēroti “attīrīšanas” pasākumi vai tie nekad nav bijuši piesārņoti. Tomēr šādam pasākumam ir jābūt pamatotam ar mērķi kavēt vides stāvokļa pasliktināšanos tur, kur tiek īstenoti videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumi, vai, piemērojot piesardzības principu, ar mērķi novērst cita kaitējuma videi rašanos vai atkārtošanos minētajos uzņēmēju zemes īpašumos, kas atrodas netālu no visa jūras krasta, kurā tiek veikti minētie atlīdzināšanas pasākumi.

(1) OV C 301, 22.11.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/11

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 11. marta spriedums (Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Attanasio Group Srl/Comune di Carbognano

(Lieta C-384/08) (1)

(EKL 43. un 48. pants - Reģionālais tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēti obligāti minimālie attālumi starp autoceļu malās esošām degvielas uzpildes stacijām - Tiesas kompetence un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība - Brīvība veikt uzņēmējdarbību - Ierobežojums)

2010/C 113/14

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Attanasio Group Srl

Atbildētāja: Comune di Carbognano

Piedaloties: Felgas Petroli Srl

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio — Valsts tiesiskā regulējuma, kurā ir paredzēti obligāti minimālie attālumi starp autoceļu malās esošām degvielas uzpildes stacijām saderīgums ar EKL 43., 48., 49. un [56]. pantu un saimnieciskās konkurences un tiesiskās diskriminācijas aizlieguma Kopienu principiem

Rezolutīvā daļa:

EKL 43. pants, to lasot saistībā ar EKL 48. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesību sistēmas tiesiskais regulējums kā pamata prāvā aplūkotais, kurā paredzēti obligātie minimālie attālumi starp autoceļu malās esošām degvielas uzpildes stacijām, ir EK līgumā paredzētās brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums. Tādos apstākļos kā pamata prāvā esošie nešķiet, ka šis ierobežojums varētu tikt pamatots ar ceļu satiksmes drošības, veselības un vides aizsardzības, kā arī lietotāju apkalpošanas racionalizācijas mērķiem, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.

(1) OV C 301, 22.11.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/11

Tiesas (otrā palāta) 2010. gada 4. marta spriedums — Pilar Angé Serrano, Jean-Marie Bras, Adolfo Orcajo Teresa, Dominiek Decoutere, Armin Hau, Francisco Javier Solana Ramos/Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-496/08 P) (1)

(Apelācija - Ierēdņi - Iekšējā konkursa ietvaros veiksmīgi īstenota pāreja uz citu kategoriju, pamatojoties uz agrākajiem Civildienesta noteikumiem - Jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā - Pārejas noteikumi par klasificēšanu pakāpē - Iebilde par prettiesiskumu - Iegūtās tiesības - Tiesiskā paļāvība - Vienlīdzīga attieksme - Labas pārvaldības princips un pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses)

2010/C 113/15

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Pilar Angé Serrano, Jean-Marie Bras, Adolfo Orcajo Teresa, Dominiek Decoutere, Armin Hau, Francisco Javier Solana Ramos (pārstāvis — E. Boigelot, avocat)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Parlaments (pārstāvji — L. G. Knudsen un K. Zejdová) un Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — M. Bauer un K. Zieleśkiewicz)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Pirmās instances tiesas (trešā palāta) 2008. gada 18. septembra spriedumu lietā T-47/05 Angé Serrano u.c./Parlaments, ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja prasītāju celto prasību atcelt individuālos lēmumus par klasificēšanu pakāpē, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2004. gada 22. marta Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004 (OV L 124, 1. lpp.), XIII pielikumā un it īpaši to 2. pantā paredzētajiem pārejas noteikumiem — Saskaņā ar iepriekš spēkā esošajiem Civildienesta noteikumiem organizēta iekšēja konkursa rezultātā veiktas klasificēšanas pakāpē atcelšana pēc jauno Civildienesta noteikumu spēka stāšanās — Intereses celt prasību saglabāšanās, neraugoties uz apstrīdēto lēmumu atcelšanu — Iegūto tiesību saglabāšanās un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips — Vienlīdzīgas attieksmes princips

Rezolutīvā daļa:

1)	pamata apelācijas sūdzību noraidīt;

2)	pretapelāciju noraidīt;

3)	Angé Serrano, Bras, Orcajo Teresa, Decoutere, Hau un Solana Ramos, Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

(1) OV C 44, 21.02.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/12

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 11. marta spriedums (Naczelny Sąd Administracyjny (Polijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Telekomunikacja Polska S.A. w. Warszawie/Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej

(Lieta C-522/08) (1)

(Elektroniskie sakari - Telekomunikāciju pakalpojumi - Direktīva 2002/21/EK - Direktīva 2002/22/EK - Līguma par pakalpojumu saņemšanu noslēgšanas pakārtošana līguma par citu pakalpojumu saņemšanu noslēgšanai - Aizliegums - Platjoslas interneta tīkls)

2010/C 113/16

Tiesvedības valoda — poļu

Iesniedzējtiesa

Naczelny Sąd Administracyjny

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Telekomunikacja Polska S.A. w. Warszawie

Atbildētāja: Warszawie/Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Naczelny Sad Administracyjny — EKL 95. panta, kā arī 13. apsvēruma un 5. un 8. panta interpretācija Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar to saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (“piekļuves” direktīva) (OV L 108, 7. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (“atļaujas” direktīva) (OV L 108, 21. lpp.) noteikumu interpretācija, 1. un 28. apsvēruma, 1. panta 3. punkta un 3., 7., 8., 14., 15., 16. un 19. panta interpretācija Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (“ietvardirektīva”) (OV L 108, 33. lpp.), un 26. apsvēruma un 16. un 17. panta interpretācija Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (“universālo pakalpojumu” direktīva) (OV L 108, 51. lpp.) — Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru aizliedz visiem uzņēmumiem, kas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus, noteikt, ka līgumu slēgšana par pakalpojumu sniegšanu ir atkarīga no cita pakalpojuma pirkšanas — No līguma par telefonlīniju noslēgšanas atkarīga līguma par ātrgaitas internetu noslēgšanu

Rezolutīvā daļa:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (“pamatdirektīva”) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (“universālā pakalpojuma direktīva”) ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā 2004. gada 16. jūlija Telekomunikāciju likuma (ustawa — Prawo telekomunikacyjne) 57. panta 1. punkta 1. apakšpunkts, saskaņā ar kuru ir aizliegts līguma par pakalpojumu saņemšanu slēgšanu pakārtot līguma ar tiešo lietotāju par citu pakalpojumu saņemšanu noslēgšanai.

Tomēr Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“negodīgas komercprakses direktīva”), ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, izņemot konkrētus gadījumus un neņemot vērā lietas īpašos apstākļus, pārdevējam tiek aizliegts sniegt patērētājam jebkādu saistīto piedāvājumus.

(1) OV C 69, 21.03.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/13

Tiesas (otrā palāta) 2010. gada 4. marta spriedums (Raad van State (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Rhimou Chakroun/Minister van Buitenlandse Zaken

(Lieta C-578/08) (1)

(Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos - Direktīva 2003/86/EK - Jēdziens “sociālās palīdzības sistēmas izmantošana” - Jēdziens “ģimenes atkalapvienošanās” - Ğimenes dibināšana)

2010/C 113/17

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Raad van State

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Rhimou Chakroun

Atbildētājs: Minister van Buitenlandse Zaken

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Raad van State — Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 12. lpp.) 2. panta d) punkta un 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija — Jēdzieni “sociālās palīdzības sistēmas izmantošana” un “ģimenes atkalapvienošanās”

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvas 2003/86/EK 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā ietvertais formulējums “sociālās palīdzības sistēmas izmantošana” ir jāinterpretē tādējādi, ka šis noteikums neatļauj dalībvalstij pieņemt tādu tiesisko regulējumu par ģimenes atkalapvienošanos, saskaņā ar kuru ģimenes atkalapvienošanās netiek atļauta apgādniekam, kurš ir pierādījis, ka viņam ir stabili, pastāvīgi un pietiekami ienākumi, kas ir pietiekami, lai ļautu viņam apmierināt pašam savas un viņa ģimenes locekļu vajadzības, bet kuram viņa ienākumu apmēra dēļ tomēr var būt tiesības izmantot speciālo sociālo palīdzību īpašu, individuāli noteiktu nepieciešamo iztikas izdevumu segšanai, no ienākumiem atkarīgus attiecīgo pašvaldību iestāžu atbrīvojumus no nodokļiem vai ienākumus veicinošus pasākumus iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem minimālās [minimabeleid] pašvaldību politikas ietvaros;

Direktīva 2003/86, it īpaši tās 2. panta d) punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, piemērojot Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto prasību par ienākumiem, ir ietverts nodalījums atkarībā no tā, vai ģimenes attiecības ir radušās pirms vai pēc apgādnieka ieceļošanas uzņemošās dalībvalsts teritorijā.

(1) OV C 55, 07.03.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/13

Tiesas (ceturtā palāta) 2010. gada 11. marta spriedums (Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Likvidējamais Centre d’exportation du livre français (CELF), Ministre de la Culture et de la Communication/Société internationale de diffusion et d’édition

(Lieta C-1/09) (1)

(Valsts atbalsti - EKL 88. panta 3. punkts - Nelikumīgi atbalsti, kas atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu - Komisijas lēmuma atcelšana - Valsts tiesas - Prasība par prettiesiski īstenotu atbalstu atgūšanu - Tiesvedības apturēšana līdz jauna Komisijas lēmuma pieņemšanai - Atgūšanas pienākumu ierobežojoši ārkārtas apstākļi)

2010/C 113/18

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Conseil d'État

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: likvidējamais Centre d'exportation du livre français (CELF), Ministre de la Culture et de la Communication

Atbildētāja: Société internationale de diffusion et d'édition

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Conseil d'État (Francija) — Valsts atbalsts — Atbalsts eksportam grāmatu nozarē — Pienākums atmaksāt nelikumīgi piešķirtu atbalstu — Iespēja apturēt atbalsta atmaksu, gaidot Komisijas galīgo lēmumu par atbalsta saderību ar Līgumu — Pienākuma atgūt atbalstu ierobežošanas pieļaujamība, pamatojoties uz ārkārtas apstākli

Rezolutīvā daļa:

valsts tiesa, kurā, pamatojoties uz EKL 88. panta 3. punktu, ir celta prasība par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu, nevar apturēt lēmuma par šo prasību pieņemšanu līdz brīdim, kad pēc iepriekšēja pozitīva lēmuma atcelšanas Eiropas Kopienu Komisija būs lēmusi par atbalstu saderīgumu ar kopējo tirgu;

tas, ka Eiropas Kopienu Komisija trīs reizes pēc kārtas ir pieņēmusi lēmumu, atzīstot valsts atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu, ko Kopienu tiesa pēc tam ir atcēlusi, pats par sevi nevar būt ārkārtas apstāklis, kas pamatotu atbalsta saņēmēja pienākuma atmaksāt šo atbalstu ierobežošanu, ja atbalsts ir īstenots, neievērojot EKL 88. panta 3. punktu.

(1) OV C 69, 21.03.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/14

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 11. marta spriedums (Oberlandesgericht Wien (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Wood Floor Solutions Andreas Domberger GmbH/Silva Trade, SA

(Lieta C-19/09) (1)

(Jurisdikcija un spriedumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās - Regula (EK) Nr. 44/2001 - Īpašā jurisdikcija - 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un b) apakšpunkta otrais ievilkums - Pakalpojumu sniegšana - Tirdzniecības pārstāvja līgums - Līguma izpilde vairākās dalībvalstīs)

2010/C 113/19

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Oberlandesgericht Wien

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Wood Floor Solutions Andreas Domberger GmbH

Atbildētāja: Silva Trade, SA

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Oberlandesgericht Wien — 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma interpretācija Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp) — Īpašā jurisdikcija — Piemērošanas joma — Prasība samaksāt kompensāciju par pakalpojumu sniegšanas līguma izbeigšanu — Pakalpojumi, kas saskaņā ar līgumu tiek sniegti dažādās dalībvalstīs

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka šis noteikums ir piemērojams gadījumā, ja pakalpojumi tiek sniegti vairākās dalībvalstīs;

Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja pakalpojumi tiek sniegti vairākās dalībvalstīs, jurisdikcija izskatīt visas no līguma izrietošās prasības ir tai tiesai, kuras apgabalā atrodas galvenā pakalpojumu sniegšanas vieta. Tirdzniecības pārstāvja līguma gadījumā tā ir pārstāvja galvenā pakalpojumu sniegšanas vieta, kura izriet no līguma noteikumiem, bet, ja šādu noteikumu nav, kura izriet no līguma faktiskās izpildes un, ja vietu nav iespējams šādi noteikt, tā ir pārstāvja domicila vieta.

(1) OV C 82, 04.04.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/14

Tiesas (sestā palāta) 2010. gada 4. marta spriedums — Eiropas Komisija/Beļģijas Karaliste

(Lieta C-258/09) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Vide - Direktīva 2008/1/EK - Piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole - Netransponēšana noteiktajā termiņā)

2010/C 113/20

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — A. Alcover San Pedro un A. Marghelis)

Atbildētāja: Beļģijas Karaliste (pārstāvis — T. Materne)

Priekšmets

Pasākumu, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīvas 2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 24, 8. lpp.) 5. panta 1. punktam Valonijas reģionā, nepieņemšana vai nepaziņošana noteiktajā termiņā — Pastāvošās iekārtas, kas var ietekmēt emisijas gaisā, ūdenī, zemē un piesārņojumu

Rezolutīvā daļa:

atļaujot Valonijas reģionā darboties pastāvošajām iekārtām, kas neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīvas 2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli 3., 7., 9., 10., 13. panta, 14. panta a) un b) punkta un 15. panta 2. punktā paredzētajām prasībām, neskatoties uz to, ka 2007. gada 30. oktobrī bija beidzies šīs direktīvas 5. panta 1. punktā paredzētais termiņš, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus;

2)	Beļģijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 220, 12.09.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/15

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 13. janvārī iesniedza Fővárosi Bíróság (Ungārijas Republika) — Károly Nagy/Mezőgazdasági és Vidékfejlesztési Hivatal

(Lieta C-21/10)

2010/C 113/23

Tiesvedības valoda — ungāru

Iesniedzējtiesa

Fővárosi Bíróság

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Károly Nagy

Atbildētājs: Mezőgazdasági és Vidékfejlesztési Hivatal

Prejudiciālie jautājumi

Vai Padomes Regulas (EK) Nr. 1257/1999 (1) 22. pantu un Komisijas Regulas (EK) Nr. 817/2004 (2) 68. pantu var interpretēt tādējādi, ka saskaņā ar pirmajā minētajā pantā paredzēto agrovides atbalstu īstenoto ganību apsaimniekošanas īpašo programmu gadījumā ENAR [Egységes Nyilvántartási és Azonosítási Rendszer (vienotā identifikācijas un reģistrācijas sistēma)] datubāzē ietverto ziņu pārbaude saskaņā ar Regulas Nr. 817/2004 68. pantu ir jāattiecina arī uz platībatkarīgajiem maksājumiem, kas pakārtoti nosacījumam par ganāmpulka blīvumu?

2)	Vai iepriekš minētās tiesību normas var interpretēt tādējādi, ka kontrolpārbaudes integrētajā administrācijas un kontroles sistēmā jāveic arī gadījumos, kad atbalsta maksājums pakārtots nosacījumam par ganāmpulka blīvumu, pat ja tas nav atbalsta maksājums saistībā ar dzīvniekiem?

3)	Vai minētās tiesību normas var interpretēt tādējādi, ka, lemjot par platībatkarīgo maksājumu piešķiršanu, atbildīgā iestāde drīkst pārbaudīt vai tai jāpārbauda atbalsta maksājuma nosacījumu faktiskā izpilde ne tikai ENAR?

4)	Ņemot vērā iepriekš minēto tiesību normu interpretāciju, kādu uzraudzības pienākumu atbildīgajām iestādēm rada minētajās Kopienu tiesību normās noteiktā prasība veikt kontrolpārbaudi un pārbaudi? Vai uzraudzība var aprobežoties ar ENAR ietverto ziņu pārbaudi vien?

5)	Vai minētajās tiesību normās valsts iestādei ir noteikts pienākums sniegt informāciju par atbalsta maksājuma saņemšanas nosacījumiem (kā, piemēram, reģistrēšanos ENAR)? Ja tā, kādā veidā un cik lielā mērā?

(1) Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1257/99 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (OV L 160, 80. lpp.).

(2) Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 817/2004, ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai (OV L 153, 30. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/16

Prasība, kas celta 2010. gada 20. janvārī — Eiropas Komisija/Dānijas Karaliste

(Lieta C-33/10)

2010/C 113/24

Tiesvedības valoda — dāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — A. Alcover San Pedro un H. Støvlbæk)

Atbildētāja: Dānijas Karaliste

Prasītājas prasījumi:

—

konstatēt, ka, neveicot visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka visas atļaujas tiek atkārtoti novērtētas līdz 2007. gada 30. oktobrim, Dānijas Karaliste nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīvas 2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (1) 5. panta 1. punktā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Dānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas 5. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai, vēlākais, 2007. gada 30. oktobrī ieviestu atļauju izsniegšanas un esošo iekārtu atkārtotas pārbaudes procedūru. Termiņš ir piemērojams bez izņēmumiem, un saskaņā ar direktīvu dalībvalstis nevar atsaukties ne uz vienu īpašu apstākli, lai pamatotu šī pienākuma neievērošanu.

Nepietiek ar to, ka Dānija ir veikusi pasākumus, lai visi atliktie jautājumi, kas saistīti ar direktīvas 5. panta 1. punkta ievērošanu, varētu tikt atrisināti līdz 2009. gada beigām. Termiņus, kas izriet no 2007. gada 1. janvāra pašvaldību reformas, arī nevar ņemt vērā, lai novērtētu, vai Dānija ir pārkāpusi pienākumus, kuri tai ir noteikti saskaņā ar 5. panta 1. punktu. Termiņš, kas paredzēts, lai panāktu iekārtu atbilstību, beidzās 2007. gada 30. oktobrī, un dalībvalstīm tas tika paziņots 2005. gada 22. septembrī. Līdz ar to Dānijai bija vairāki gadi, lai veiktu pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu direktīvu.

Dānija nav apstrīdējusi to, ka nav ievēroti atļauju izsniegšanas nosacījumi saistībā ar jau esošajām atļaujām. Tā kā netiek apstrīdēts tas, ka būtiska daļa no astoņām Dānijas iekārtām joprojām tiek izmantota bez atļaujas, ņemot vērā direktīvas noteikumus, Dānija ir pārkāpusi direktīvas 5. panta 1. punktu.

(1) OV L 24, 8. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/17

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2009. gada 19. novembra spriedumu lietā T-298/06 Agencja Wydawnicza Technopol sp. z o.o./Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) 2010. gada 1. februārī iesniedza Agencja Wydawnicza Technopol sp. z o.o.

(Lieta C-51/10)

2010/C 113/25

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Agencja Wydawnicza Technopol sp. z o.o. (pārstāvji — A. von Mühlendahl, H. Hartwig, Rechtsanwälte)

Otrs lietas dalībnieks: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Pirmās instances tiesas 2009. gada 19. novembra spriedumu lietā T-298/2006;

—	nodot lietu Vispārējai tiesai;

—	piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi RKPZ (1) 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jo tā esot piemērojusi kļūdainus juridiskos kritērijus, nospriežot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas preču zīmi nevarēja reģistrēt.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi RKPZ 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu vai RKPZ 76. pantu, vai abus šos noteikumus, attiecīgi neņemot vērā ITSB praksi attiecībā uz preču zīmju reģistrāciju, kuras ietver skaitļus vai norādes uz drukāto vienību saturu.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 1. lpp.)

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/17

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. februārī iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Vācija) — Land Hessen/Franz Mücksch OHG; persona, kas iesaistījusies lietā — Merck KG aA

(Lieta C-53/10)

2010/C 113/26

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesverwaltungsgericht

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Franz Mücksch OHG

Atbildētāja: Land Hessen

Persona, kas iestājusies lietā: Merck KG aA

Prejudiciālie jautājumi

Vai 12. panta 1. punkts Padomes 1996. gada 9. decembra Direktīvā 96/82/EK (1) par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas, kas pēdējo reizi grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1137/2008 (2) (Seveso-II direktīva), ir interpretējams tādējādi, ka tajā dalībvalstīm noteiktie pienākumi, it īpaši pienākums, izstrādājot zemes izmantošanas politiku un šīs politikas īstenošanas procedūras, ņemt vērā vajadzību ilgtermiņā saglabāt pietiekamus atstatumus starp uzņēmumiem, kuriem piemēro šo direktīvu, un sabiedriski izmantojamām ēkām, attiecas uz plānošanas iestādēm, kurām, izvērtējot sabiedriskās un privātās intereses, ir jāpieņem lēmumi par zemes izmantošanu, vai arī tie attiecas arī uz būvatļaujas izsniedzošajām iestādēm, kurām ir jāpieņem saistoši lēmumi par projekta apstiprināšanu apbūvētajā teritorijā?

Ja Seveso-II direktīvas 12. panta 1. punkts attiecas arī uz būvatļaujas izsniedzošajām iestādēm, kurām ir jāpieņem saistošs lēmums par projekta apstiprināšanu apbūvētajā teritorijā:

Vai minētie pienākumi iekļauj arī aizliegumu izsniegt būvatļauju tādai sabiedriski izmantojamai ēkai, kura nesaglabā — atbilstoši vispārējai plānošanai piemērojamiem principiem — pietiekamus atstatumus no pastāvošajiem uzņēmumiem, ja uzņēmuma tuvumā vai tuvākajā apkārtnē jau atrodas vairākas līdzīgas sabiedriski izmantojamas ēkas, ja jaunā projekta dēļ vadītājam nav jāsagaida papildu prasības nelaimes gadījumu seku novēršanai un ir izpildītas prasības par veselīgiem dzīves un darba apstākļiem?

3)	Ja uz šo jautājumu tiek sniegta noraidoša atbilde: Vai tiesību normā, saskaņā ar kuru iepriekšēja jautājumā izklāstītajos apstākļos ir noteikti jāatļauj sabiedriski izmantojamu ēku izveidošana, ir pietiekami ņemta vērā vajadzība saglabāt atstatumus?

(1) OV 1997, L 10, 13. lpp.

(2) OV L 311, 1. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/18

Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās no T-64/07 līdz T-66/07 Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB (“350”) 2010. gada 2. februārī iesniedza Agencja Wydawnicza Technopol sp. z o.o.

(Lieta C-54/10 P)

2010/C 113/27

Tiesvedības valoda — poļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Agencja Wydawnicza Technopol sp. z o.o. (pārstāve — D. Rzążewska)

Cits lietas dalībnieks: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Pirmās instances tiesas 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās no T-64/07 līdz T-66/07;

—	nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Pirmās instances tiesā;

—	piespriest Birojam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi Regulas par Kopienas preču zīmi (1) 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jo tā, konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas preču zīmes nevar tikt reģistrētas, esot piemērojusi kļūdainus tiesību kritērijus.

Pirmās instances tiesa turklāt esot pārkāpusi Regulas par Kopienas preču zīmi 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu vai 76. pantu vai arī abas šīs normas, jo tā neesot atbilstoši ņēmusi vērā Biroja praksi attiecībā uz tādu apzīmējumu reģistrāciju, kurus veido cipari vai kuri norāda uz kādas publikācijas saturu.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), kas aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (kodificētā redakcija) (OV L 78, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/18

Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās no T-200/07 līdz T-202/07 Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB (“222”) 2010. gada 2. februārī iesniedza Agencja Wydawnicza Technopol sp. z o.o.

(Lieta C-55/10 P)

2010/C 113/28

Tiesvedības valoda — poļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Agencja Wydawnicza Technopol sp. z o.o. (pārstāve — D. Rzążewska)

Cits lietas dalībnieks: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Pirmās instances tiesas 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās no T-200/07 līdz T-202/07;

—	nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Pirmās instances tiesā;

—	piespriest Birojam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/19

Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās T-425/07 un T-426/07 Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB (“100”) 2010. gada 2. februārī iesniedza Agencja Wydawnicza Technopol sp. z o.o.

(Lieta C-56/10 P)

2010/C 113/29

Tiesvedības valoda — poļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Agencja Wydawnicza Technopol sp. z o.o. (pārstāve — D. Rzążewska)

Cits lietas dalībnieks: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Pirmās instances tiesas 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās T-425/07 un T-426/07;

—	nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Pirmās instances tiesā;

—	piespriest Birojam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi Regulas par Kopienas preču zīmi (1) 38. panta 2. punktu, jo tā, konstatējot, ka Apelāciju padome pamatoti ir pieprasījusi iesniegt paziņojumu par ekskluzīvo tiesību uz skaitļu 100 un 300 sastāvdaļām neizmantošanu, esot piemērojusi kļūdainus tiesību kritērijus.

Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi arī Regulas par Kopienas preču zīmi 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jo tā, konstatējot, ka sastāvdaļas, attiecībā uz kurām ir pieprasīts paziņojums par tiesību neizmantošanu, ir aprakstošas, esot piemērojusi kļūdainus tiesību kritērijus.

Pirmās instances tiesa turklāt esot pārkāpusi Regulas par Kopienas preču zīmi 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, 38. panta 2. punktu vai 76. pantu vai arī visas šīs normas, jo tā neesot atbilstoši ņēmusi vērā Biroja praksi attiecībā uz tādu apzīmējumu reģistrāciju, kurus veido cipari vai kuri norāda uz kādas publikācijas saturu.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/20

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 5. februārī iesniedza Cour d’appel de Bruxelles (Beļģija) — Scarlet Extended SA/Société belge des auteurs compositeurs et éditeurs

(Lieta C-70/10)

2010/C 113/30

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Cour d'appel de Bruxelles

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Scarlet Extended SA

Atbildētāja: Société belge des auteurs compositeurs et éditeurs (SABAM)

Prejudiciālie jautājumi

Vai Direktīva 2001/29 (1) un Direktīva 2004/48 (2), lasot kopā ar Direktīvu 95/46 (3), Direktīvu 2000/31 (4) un Direktīvu 2002/58 (5), it īpaši, interpretējot tās attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. un 10. pantu, ļauj dalībvalstīm atļaut valsts tiesai, kurā notiek tiesvedība pēc būtības un pamatojoties vienīgi uz likumu normu, kurā ir paredzēts, ka: “viņš [valsts tiesa] var arī izdot izbeigšanas izpildrakstu attiecībā pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības”, piespriest interneta piekļuves nodrošinātājam (saīsināti — IPN) attiecībā uz visiem klientiem in abstracto un preventīvi izveidot visu — gan saņemto, gan nosūtīto elektronisko komunikāciju, kas tiek sūtītas, izmantojot tā pakalpojumus — it īpaši izmantojot peer to peer programmas, filtrēšanas sistēmu, kuras izmaksas pilnībā sedz šis IPN, un bez ierobežojuma laikā, lai tā tīklā identificētu tādu elektronisko datņu apriti, kuros ir muzikāls, kinematogrāfisks vai audiovizuāls darbs, uz ko, kā apgalvo lūguma iesniedzējs, tam ir tiesības, un pēc tam bloķēt šo datņu pārsūtīšanu vai nu pieprasījuma laikā vai tās sūtot?

Ja atbilde uz 1. punktā minēto jautājumu ir apstiprinoša, vai šīs direktīvas nosaka valsts tiesai, kurā ir iesniegts lūgums par izpildrakstu attiecībā pret starpnieku, kura pakalpojumus trešās personas izmanto, lai pārkāptu autortiesības, pienākumu piemērot samērīguma principu, ja tai ir jālemj par prasītā pasākuma efektivitāti un preventīvo iedarbību?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.).

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 45. lpp.).

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.).

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 1. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 37. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/20

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 8. februārī iesniedza Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotā Karaliste) — Office of Communications/The Information Commissioner

(Lieta C-71/10)

2010/C 113/31

Tiesvedības valoda — angļu

Iesniedzējtiesa

Supreme Court of the United Kingdom

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Office of Communications

Atbildētājs: The Information Commissioner

Prejudiciālais jautājums

Vai saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/4/EK (1) gadījumā, kad valsts iestādes rīcībā ir vides informācija, kuras publiskošana sabiedrībai nelabvēlīgi ietekmētu atsevišķas intereses, kas aizsargātas ar vairāk kā vienu izņēmumu (šajā gadījumā, 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā sabiedrības drošība un 4. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētās intelektuālā īpašuma tiesības), bet, aplūkojot katru izņēmumu atsevišķi, tās netiktu ietekmētas tiktāl, lai sabiedrībai būtu jāliedz pieeja šai informācijai, ir nepieciešama turpmāka pārbaude saistībā ar abu minēto izņēmumu aizsargātajām interesēm kopāņemot un to izvērtēšana attiecībā pret sabiedrības ieguvumu informācijas publiskošanas gadījumā?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV L 41, 26. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/21

Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (sestā palāta) 2009. gada 19. novembra rīkojumu lietā T-94/07 European Renewable Energies Federation ASBL (EREF)/Eiropas Kopienu Komisija 2010. gada 9. februārī iesniedza European Renewable Energies Federation ASBL (EREF)

(Lieta C-74/10)

2010/C 113/32

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: European Renewable Energies Federation ASBL (EREF) (pārstāvis — J. Kuhbier, Rechtsanwalt)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atzīt par spēkā neesošu Pirmās instances tiesas (turpmāk tekstā — “PIT”) 2009. gada 19. novembra rīkojumu lietā T-94/07 EREF/Eiropas Kopienu Komisija;

—	nodot lietu atpakaļ Vispārējās tiesas sestajai palātai pārskatīšanai;

—	piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atzīt par spēkā neesošu PIT 2009. gada 19. novembra rīkojumu lietā T-94/07 un nodot to atpakaļ Vispārējai tiesai pārskatīšanai.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd PIT secinājumu, ka tās juriste Fouquet neesot varējusi to pārstāvēt PIT, un ka līdz ar to tās pieteikums bijis nepieņemams.

PIT uzskata, ka, tā kā Fouquet tika iecelta par EREF direktori 2004. gada 29. jūnijā, viņu nevarēja ilgāk uzskatīt par neatkarīgu trešo personu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Fouquet neesot bijusi formāli iecelta par EREF direktori — saskaņā ar Beļģijas tiesisko regulējumu šādai iecelšanai būtu bijusi nepieciešama oficiāla reģistrācija Beļģijas kompetentajās iestādēs. Fouquet direktores statuss EREF esot bijis tikai nomināls vai ļoti ierobežotā mērā — saistīts par pārstāvības pilnvarām.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī apgalvo, ka ja pat tiek pieņemts, ka Fouquet direktores amats esot bijis formāla rakstura, PIT esot nepareizi piemērojusi kritērijus, novērtējot jurista kā neatkarīgas trešās personas statusu. Tiek apgalvots, ka PIT ir maldījusies gan par EREF pārstāves tiesā tiesisko situāciju, gan par patieso darbu un pienākumu pārdali starp Fouquet un EREF. Atbilstoši Vācijas tiesiskajam regulējumam Fouquet direktores amats EREF viņai būtu ļāvis pārstāvēt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesā.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/21

Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (sestā palāta) 2009. gada 19. novembra rīkojumu lietā T-40/08 European Renewable Energies Federation ASBL (EREF)/Eiropas Kopienu Komisija 2010. gada 9. februārī iesniedza European Renewable Energies Federation ASBL (EREF)

(Lieta C-75/10 P)

2010/C 113/33

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: European Renewable Energies Federation ASBL (EREF) (pārstāvis — J. Kuhbier, Rechtsanwalt)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atzīt par spēkā neesošu Pirmās instances tiesas (turpmāk tekstā — “PIT”) 2009. gada 19. novembra rīkojumu lietā T-40/08 EREF/Eiropas Kopienu Komisija;

—	nodot lietu atpakaļ Vispārējās tiesas sestajai palātai pārskatīšanai;

—	piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atzīt par spēkā neesošu PIT 2009. gada 19. novembra rīkojumu lietā T-40/08 un nodot to atpakaļ Vispārējai tiesai pārskatīšanai.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd PIT secinājumu, ka tās juriste Fouquet neesot varējusi to pārstāvēt PIT, un ka līdz ar to tās pieteikums bijis nepieņemams.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/22

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 8. februārī iesniedza Cour d’appel de Rouen (Francija) — Marc Berel, Société Port Angot Développement pilnvarotais pārstāvis, Hess, Société Port Angot Développement administrators, Société Rijn Schelde Mondia France, Receveur principal des douanes de Rouen Port, Administration des douanes — Havre Port, Société Port Angot Développement, sabiedrības SAS Manutention de produits chimiques et miniers (Maprochim) tiesību pārņēmēja, Asia Pulp & Paper France/Administration des douanes de Rouen, Receveur principal des douanes du Havre, Administration des douanes du Havre

(Lieta C-78/10)

2010/C 113/34

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Cour d'appel de Rouen

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Marc Berel, Société Port Angot Développement pilnvarotais pārstāvis, Hess, Société Port Angot Développement administrators, Société Rijn Schelde Mondial France, Receveur principal des douanes de Rouen Port, Administration des douanes — Havre Port, Société Port Angot Développement, sabiedrības SAS Manutention de produits chimiques et miniers (Maprochim) tiesību pārņēmēja, Asia Pulp & Paper France

Atbildētāji: Administration des douanes de Rouen, Receveur principal des douanes du Havre, Administration des douanes du Havre

Prejudiciālais jautājums

Vai Kopienas Muitas kodeksa (KMK) (1) 213., 233. un 239. panti liedz muitas parāda solidāram parādniekam, par kuru nav pieņemts lēmums viņam atlaist minēto parādu, pret iestādi, kas ir atbildīga par piedziņu, vērst tādu lēmumu par atlaišanu, kurš pieņemts, pamatojoties uz KMK 239. pantu, kuru minētā iestāde ir paziņojusi citam solidāram parādniekam, lai atbrīvotos no šī muitas parāda maksāšanas?

(1) Padomes 1992. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.)

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/23

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 11. februārī iesniedza Bundesfinanzhof (Vācija) — Systeme Helmholz GmbH/Hauptzollamt Nürnberg

(Lieta C-79/10)

2010/C 113/35

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesfinanzhof

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Systeme Helmholz GmbH

Atbildētāja: Hauptzollamt Nürnberg

Prejudiciālie jautājumi

Vai Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (1), 14. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmais teikums ir interpretējams tādējādi, ka privātas nekomerciālas aviācijas izslēgšana no nodokļa atbrīvojuma nozīmē, ka nodokļa atbrīvojums ir piemērojams energoproduktiem, kas izmantojami par degvielu lidojumiem, ko veic tikai aviosabiedrības, vai arī tas attiecas uz jebkādu lidojumos izmantojamo degvielu, ja lidmašīna tiek izmantota uzņēmuma vajadzībām?

Vai Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 15. panta 1. punkta j) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka šis nosacījums ir piemērojams arī degvielai, kas ir vajadzīga lidmašīnas lidojumam no un uz lidmašīnu darbnīcu, vai arī atbrīvojums ir piemērojams tikai tiem uzņēmumiem, kuru darbības faktiskais mērķis ir lidaparātu ražošana, pilnveidošana, testēšana vai apkope?

Vai Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 11. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka privātām un uzņēmuma vajadzībām izmantojamas lidmašīnas izmantošanas apkopes un mācību lidojumiem gadījumā saskaņā ar Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 14. panta 1. punkta b) apakšpunktu šajos lidojumos izmantotajai degvielai ir piešķirams proporcionāls ar komerciālu izmantošanu saistīts nodokļu atvieglojums?

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir noraidoša, vai no tā, ka Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 11. panta 3. punkts nav piemērojams minētās direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunkta ietvaros, var secināt, ka tad, ja lidmašīna apkopes un mācību lidojumos tiek izmantota gan privātām, gan uzņēmuma vajadzībām, nodokļa atbrīvojums nav piemērojams?

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša vai ja no kādas citas Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, tiesību normas izriet tādas pašas tiesiskas sekas, kādi kritēriji un kāds atskaites periods ir jāņem vērā, lai noteiktu attiecīgajam nolūkam izmantoto proporciju Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 11. panta 3. punkta izpratnē apkopes un mācību lidojumu gadījumā?

(1) OV L 283, 51. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/23

Prasība, kas celta 2010. gada 11. februārī — Eiropas Komisija/Īrija

(Lieta C-82/10)

2010/C 113/36

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvis — N. Yerrell)

Atbildētāja: Īrija

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, pilnībā, bez diskriminācijas nepiemērojot Eiropas Savienības apdrošināšanas tiesību aktus visām apdrošināšanas kompānijām, Īrijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet it īpaši no Padomes 1973. gada 24. jūlija Pirmās Direktīvas 73/239/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana 6., 8., 9., 13., 15., 16. un 17. panta ar vēlākiem grozījumiem, un Padomes Direktīvas 92/49/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK 22. un 23. panta; un

—	piespriest Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija uzskata, ka i) the Voluntary Health Insurance Board (turpmāk tekstā — “VIH”) nevarot atbilstoši turpināt izmantot izņēmumu atbilstoši Direktīvas 73/239/EEK 4. pantam, jo sekas no pirmajām izmaiņām attiecas uz tās darbību, pamatojoties uz Voluntary Health Insurance (Amendment) Act 1996, un ii) no šī brīža tā esot pilnībā atbildusi Eiropas Savienības apdrošināšanas tiesību aktu prasībām, it īpaši prasībā saistībā ar atļaujām, finanšu pārraudzību, tehnisko noteikumu pieņemšanu un maksātspējas rezervēm, tostarp garantiju fondu.

VIH pašlaik turpina visus tās darījumus bez atļaujas saņemšanas no Īrijas Finanšu Regulatora, kā arī neesot izpildījusi inter alia visas nepieciešamās maksātspējas prasības.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/24

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 11. februārī iesniedza Juzgado de lo Mercantil de Pontevedra (Spānija) — Aurora Sousa Rodríguez u.c./Air France S.A.

(Lieta C-83/10)

2010/C 113/37

Tiesvedības valoda — spāņu

Iesniedzējtiesa

Juzgado de lo Mercantil de Pontevedra

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Aurora Sousa Rodríguez, Yago López Sousa, Rodrigo Puga Lueiro, Luis Rodríguez González, María del Mar Pato Barreiro, Manuel López Alonso, Yaiza Pato Rodríguez

Atbildētāja: Air France S.A.

Prejudiciālie jautājumi

Vai [Regulas (EK) Nr. 261/2004] (1) 2. panta [l)] punktā definētais jēdziens “atcelšana” jāinterpretē tikai un vienīgi kā reisa neizlidošana paredzētajā kārtībā vai arī kā jebkādi apstākļi, kuru dēļ minētais reiss ar rezervāciju, lai arī izlidojis, tomēr nenonāk savā galamērķī, tostarp piespiedu atgriešanās izlidošanas lidostā tehnisku iemeslu dēļ[?]

Vai minētās regulas 12. pantā lietotais jēdziens “turpmāka [papildu] kompensācija” jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek ļauts valsts tiesai atcelšanas gadījumā piespriest zaudējumu un kaitējuma, tostarp morālā kaitējuma, atlīdzību dēļ gaisa pārvadājuma līguma neizpildes atbilstoši kritērijiem, kas noteikti līguma neizpildi reglamentējošajās valsts tiesību normās un judikatūrā, vai (arī) turpretim šī kompensācija ir attiecināma tikai uz pasažieru veiktajām izmaksām, kuras ir pienācīgi pierādītas un kuras gaisa pārvadātājs nav pietiekami atlīdzinājis atbilstoši Regulas (EK) Nr. 261/2004 8. un 9. pantā noteiktajām prasībām, ja uz šīm tiesību normām nav izdarīta atsauce, vai arī, visbeidzot, šie abi papildu kompensācijas jēdzieni ir savstarpēji saderīgi[?]

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regula (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (Dokuments attiecas uz EEZ) — Komisijas deklarācija (OV L 46, 1. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā: 07/08 sēj., 10. lpp).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/25

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 17. februārī iesniedza Rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Beļģija) — Q-Beef NV/Belgische Staat

(Lieta C-89/10)

2010/C 113/39

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Rechtbank van eerste aanleg te Brussel

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Q-Beef NV

Atbildētāja: Belgische Staat

Prejudiciālie jautājumi

Vai Kopienas tiesības liedz valsts tiesām piemērot piecu gadu noilgumu, kas ir noteikts valsts tiesību sistēmā attiecībā uz valsts parādiem, attiecībā uz prasījumiem atmaksāt maksājumus dalībvalstij, kas veikti saskaņā ar jauktu atbalsta un maksājumu sistēmu, kura bija ne tikai daļēji nelikumīga, bet kura tika atzīta arī par daļēji nesaderīgu ar Kopienu tiesībām, un kuri tika samaksāti pirms stājās spēkā jaunā atbalsta un obligāto maksājumu sistēma, kas aizstāj pirmo minēto sistēmu, kas ar Komisijas galīgo lēmumu tika atzīta par saderīgu ar Kopienu tiesībām, bet ne tiktāl, ciktāl šie maksājumi tiek piemēroti ar atpakaļejošu datumu attiecībā uz laikposmu pirms šī lēmuma?

Vai Kopienu tiesības liedz dalībvalstij veiksmīgi atsaukties uz valsts tiesībās noteiktiem noilguma laikposmiem, kuri salīdzinājumā ar tiem, kurus piemēro saskaņā ar vispārējām tiesībām, ir īpaši labvēlīgi šai dalībvalstij, aizstāvoties tiesvedībā, kuru pret to ir uzsākusi privātpersona, lai aizsargātu savas individuālās tiesības saskaņā ar EEK līgumu, tādā lietā, kādu izskata valsts tiesa, ja šo īpaši labvēlīgo noilguma laikposmu rezultātā nav iespējams atgūt maksājumus, kas samaksāti dalībvalstij saskaņā ar jaukto atbalsta un maksājumu sistēmu, kura bija ne tikai daļēji nelikumīga, bet arī tika atzīta par daļēji nesaderīgu ar Kopienu tiesībām, ja pretrunas ar Kopienu tiesībām Eiropas Kopienu Tiesa konstatēja tikai tad, kad bija beidzies īpaši labvēlīgais valsts tiesībās paredzētais noilguma laikposms, pat ja nelikumība pastāvēja jau iepriekš?

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/25

Prasība, kas celta 2010. gada 16. februārī — Eiropas Komisija/Spānijas Karaliste

(Lieta C-90/10)

2010/C 113/40

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — S. Pardo Quintillán un D. Recchia)

Atbildētāja: Spānijas Karaliste

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka,

—	saskaņā ar Direktīvas 92/43/EEK (1) 4. panta 4. punktu nenosakot savā teritorijā aizsardzības prioritātes attiecībā uz Lēmumā 2002/11/EK (2) noteiktajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kas ir Kopienas nozīmes teritorijas Makaronēzijas bioģeogrāfiskajā reģionā, un

—

saskaņā ar Direktīvas 92/43/EEK 6. panta 1. un 2. punktu nenosakot un nepiemērojot piemērotus aizsardzības pasākumus, kā arī aizsardzības režīmu, lai novērstu dzīvotņu noplicināšanos un būtiskus traucējumus sugām, nodrošinot juridisku aizsardzību attiecīgajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kas atbilst Spānijas teritorijā esošajām Lēmumā 2002/11/EK minētajām teritorijām,

Spānijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 92/42/EEK 4. panta 4. punktā un 6. panta 1. un 2. punktā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija uzskata, ka saistībā ar Lēmumā 2002/11/EK noteiktajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kas ir Kopienas nozīmes teritorijas Makaronēzijas bioģeogrāfiskajā reģionā un kas atrodas Spānijas Karalistes teritorijā, Spānijas Karaliste nav izpildījusi:

—	pienākumu noteikt aizsardzības prioritātes saskaņā ar direktīvas 4. panta 4. punktu;

—	pienākumu noteikt un piemērot piemērotus aizsardzības pasākumus, kā arī aizsardzības režīmu, lai novērstu dzīvotņu noplicināšanos un būtiskus traucējumus sugām, nodrošinot juridisku aizsardzību minētajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. un 2. punktu.

(1) Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.).

(2) Komisijas 2001. gada 28. decembra lēmums, ar ko pieņemts Kopienas nozīmes teritoriju saraksts Makaronēzijas bioģeogrāfiskajā reģionā atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EEK (OV L 5, 16. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/26

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 17. februārī iesniedza Rechtbank Breda (Nīderlande) — VAV Autovermietung GmbH/Inspecteur van de Belastingdienst/Douane Zuid, kantoor Roosendaal

(Lieta C-91/10)

2010/C 113/41

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Rechtbank Breda

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: VAV Autovermietung GmbH

Atbildētājs: Inspecteur van de Belastingdienst/Douane Zuid, kantoor Roosendaal

Prejudiciālie jautājumi

Vai ar Eiropas Savienības tiesībām, īpaši pakalpojumu brīvas aprites principu EKL 49.–55. panta (tagad — Līguma par Eiropas Savienības darbību 56.–62. panta) izpratnē pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru Nīderlandē dzīvojošai vai reģistrētai personai, kura Nīderlandē lieto citā dalībvalstī iznomātu un reģistrētu transportlīdzekli, ir pienākums, uzsākot šī transportlīdzekļa lietošanu Nīderlandes ceļu satiksmē, samaksāt nodokli, pie kam nodoklis ir jāsamaksā pilnā apmērā un vēlāk, kad lietošana Nīderlandes ceļu satiksmē ir beigusies, nodokļa pārmaksāto daļu, neietverot procentus, atmaksā; un tādējādi maksājamā un samaksātā summa per saldo atbilst transportlīdzekļa lietošanas ilgumam Nīderlandē?

Vai minētais tiesiskais regulējums, ja tas ir uzskatāms par pakalpojumu brīvas aprites principa ierobežojumu EKL 49.–55. panta (tagad–LESD 56.–62. panta) izpratnē, ir pamatots ar vienlīdzīgu attieksmi pret visiem Nīderlandē esošajiem transportlīdzekļiem, kā arī ar (ar to saistīto un no tās izrietošo) ļaunprātīgas izmantošanas un/vai pretējas diskriminācijas novēršanu kā pret vietējiem iznomātājiem, tā arī to klientiem, jo arī tad, ja nomas darījums ir noslēgts ar vietējo iznomātāju, nodoklis ir jāmaksā pilnā apmērā?

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/27

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2009. gada 15. decembra spriedumu lietā T-476/08 Media-Saturn-Holding GmbH/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) 2010. gada 17. februārī iesniedza Media-Saturn-Holding GmbH

(Lieta C-92/10 P)

2010/C 113/42

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Media-Saturn-Holding GmbH (pārstāvji — C.-R. Haarmann un E. Warnke, Rechtsanwälte)

Cits lietas dalībnieks: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	pilnībā atcelt Vispārējās tiesas 2009. gada 15. decembra spriedumu lietā T-476/08;

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes 2008. gada 28. augusta lēmumu apelācijas lietā R 591/2008-4,

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Apelāciju padomē, Vispārējā tiesā un Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Šī apelācijas sūdzība ir iesniegta par Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru šī tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja Apelāciju ceturtās padomes 2008. gada 28. augusta lēmumu, ar kuru tika noraidīts tās pieteikums reģistrēt grafisko preču zīmi “BEST BUY”. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa esot tiesiski kļūdaini un neprecīzi interpretējusi Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (turpmāk tekstā — “Preču zīmju regula”) 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta paredzētos absolūtos reģistrācijas atteikuma pamatojumus attiecība uz preču zīmēm, kurām nav atšķirtspējas. Apelācijas sūdzības pamats ir sadalīts šādās trīs daļās:

Pirmkārt, trūkstošo atšķirtspēju Vispārējā tiesa esot nepieļaujamā veidā secinājusi no citas preču zīmes nekā tās, kas faktiski ir pieteikta reģistrācijai, novērtējuma. Pārbaudot atšķirtspēju, tā kā pamatu esot ņēmusi citu apzīmējumu, kas ietver vārdisko elementu “BEST BUY” pareizi uzrakstītajā formā un kas esot bijis cita procesa Vispārējā tiesā priekšmets. Pretēji šim citam apzīmējumam, izceltā burta “B”, kas attiecīgi veido vārdu “BEST” un “BUY” pirmo burtu, izkārtojuma dēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas reģistrācijai pieteiktās preču zīmes gadījumā iespējamais vārdiskais elements “BEST BUY” veidojoties tikai pēc starpsoļa izdarīšanas iztēlē. Tā kā no atšķirīgās noteikumiem neatbilstošās rakstības izrietošā paaugstinātā apzīmēšanas spēja varot būt pietiekama atšķirtspējas minimumam, Vispārējā tiesa, pārbaudot atšķirtspēju, neesot varējusi balstīties uz agrāku nolēmumu, kas attiecas uz apzīmējumu, kuram šādas īpatnības tieši trūkst.

Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi principu, ka kombinētas preču zīmes atšķirtspējas apstiprināšanai vai noraidīšanai esot jābūt balstītai uz preču zīmes visaptverošo vērtējumu. Apstrīdētajā spriedumā šis visaptverošais vērtējums neesot veikts. Vispārējā tiesa esot aplūkojusi katru elementu atsevišķi, pārbaudot, vai tas pats par sevi vai piešķirt atšķirtspēju preču zīmei, kas automātiski esot ticis noliegts tad, ja atbilstoši Vispārējās tiesas uzskatam elements pats par sevi nebija atšķirtspējīgs. Preču zīmes visaptverošs vērtējums, kas neizslēdzot, ka attiecīgi elementu, kuriem nevar piešķirt aizsardzību, summa veido aizsargājamu preču zīmi, ja tā tiek aplūkota kopumā, nesot ticis veikts.

Treškārt, pārbaudot preču zīmi, Vispārējā tiesa esot piemērojusi pārāk striktu mērogu. Tā esot uzskatījusi, ka, ja preču zīmi “pirmām kārtām” uztver kā reklāmas saukli, ar to jau pietiekot, lai apstiprinātu Preču zīmju regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā reģistrācijas atteikuma esamību. Tomēr tas esot 7. panta 1. punkta b) apakšpunktam piemērojamo tiesību principu, kā tos esot konkretizējusi Tiesa, pārkāpums. Vārdiskas preču zīmes slavinošā nozīme tieši neizslēdzot, ka tā tomēr var būt spējīga patērētājiem norādīt uz apzīmētu preču vai pakalpojumu izcelsmi. Konkrētā sabiedrības daļa šādu preču zīmi katrā ziņā varot vienlaicīgi uztvert kā reklāmas saukli un ražošanas izcelsmes norādi. Šajā sakarā Vispārējai tiesai vismaz esot bijis jāmin iemesli, kāpēc reģistrācijai pieteiktās preču zīmes gadījumā tas tā tomēr nav.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/28

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 22. februārī iesniedza Rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Beļģija) — Frans Bosschaert/Belgische Staat, Slachthuizen Georges Goossens en Zonen NV un Slachthuizen Goossens NV

(Lieta C-96/10)

2010/C 113/44

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Rechtbank van eerste aanleg te Brussel

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs

Frans Bosschaert

Atbildētājas

Belgische Staat

Slachthuizen Georges Goossens NV

Slachthuizen Goossens NV

Prejudiciālie jautājumi

Vai Kopienu tiesībās ir liegts, ka, ja dalībvalsts uzliek maksājumus privātpersonai, kurai savukārt ir pienākums prasīt šos maksājumus no citām privātpersonām, ar kurām tā kopā veic komercdarbību nozarē, kurā dalībvalsts ir noteikusi jauktu atbalsta un maksājumu sistēmu, bet šī sistēma vēlāk tika atzīta ne tikai par daļēji nelikumīgu, bet arī par daļēji nesaderīgu ar Kopienu tiesībām, šīm privātpersonām saskaņā ar valsts tiesību noteikumiem piemēro īsāku noilgumu attiecībā uz dalībvalsti saistībā ar maksājumu, kas noteikti, pārkāpjot Kopienu tiesības, atmaksu, lai gan tām piemēro garāku noilgumu attiecībā uz privātpersonas starpniecību šīs pašas summas atgūšanā, kādēļ šis starpnieks var nonākt situācijā, kad prasījumam pret viņu nav noilguma, bet prasījumam pret dalībvalsti tāds ir, kādēļ trešās personas var celt prasību pret starpnieku un lūgt no attiecīgās dalībvalsts tiesisko aizsardzību, bet nav iespējams atgūt no šīs dalībvalsts iemaksas, ko viņš ir veicis tieši dalībvalstij?

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/29

Prasība, kas celta 2010. gada 23. februārī — Eiropas Komisija/Luksemburgas Lielhercogiste

(Lieta C-100/10)

2010/C 113/46

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — G. Braun un J. Sénéchal)

Atbildētāja: Luksemburgas Lielhercogiste

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka nepieņemot visus normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīvas 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas, groza Padomes Direktīvu 78/660/EEK un Padomes Direktīvu 83/349/EEK un atceļ Padomes Direktīvu 84/253/EEK, prasības (1) vai, katrā ziņā nepaziņojot Komisijai par šo aktu pieņemšanu, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi šīs direktīvas 53. pantā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Luksemburgas Lielhercogistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Termiņš Direktīvas 2006/43/EK transpozīcijai valsts tiesībās beidzās 2008. gada 28. jūnijā. Šīs prasības celšanas datumā atbildētāja vēl nebija veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai transponētu šo direktīvu vai katrā ziņā nebija par tiem paziņojusi Komisijai.

(1) OV L 157, 87. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/30

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 24. februārī iesniedza Judecătoria Focșani (Rumānija) — Frăsina Bejan/Tudorel Mușat

(Lieta C-102/10)

2010/C 113/47

Tiesvedības valoda — rumāņu

Iesniedzējtiesa

Judecătoria Focșani

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Frăsina Bejan

Atbildētājs: Tudorel Mușat

Prejudiciālie jautājumi

Vai Likuma Nr. 136/1995 (1) 40.a pants un Comisia de Supraveghere a Asigurărilor (Apdrošināšanas uzraudzības komisija) Dekrēta Nr. 3111/2004 (2) 1.-6. pants un it īpaši 3. un 6. pants, skatot tos kopā ar Likuma Nr. 136/1995 10. panta 3. punktu, ir pretrunā LESD 169. panta noteikumiem (bijušais EKL 153. pants)?

vai — gadījumā, ja dalībvalsts tiesībās ir paredzēts, ka cietušajai personai nav tiesību uz atlīdzību saskaņā ar transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu, ja: ceļu satiksmes negadījums ir izraisīts ar nodomu (tīši), ceļu satiksmes negadījums ir noticis vienlaicīgi ar citu kriminālsodāmu pārkāpumu izdarīšanu, par kuriem sods paredzēts ceļu satiksmes noteikumos, ceļu satiksmes negadījums ir noticis laikā, kad persona, kas ar nodomu (tīši) izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, ir mēģinājusi bēgt no tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, un ja par zaudējumu nodarīšanu atbildīgā persona ir vadījusi transportlīdzekli bez apdrošinātās personas piekrišanas, — šīs tiesību normas nav pārāk ierobežojošas attiecībā pret sasniedzamo mērķi, kas ir sociālā aizsardzība, proti, vēlme nodrošināt, ka cietusī persona var saņemt atlīdzību tās īpašuma iznīcināšanas gadījumā, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai?

gadījumā, ja uz otro jautājumu tiek atbildēts noliedzoši: vai ar šo iepriekš minēto ierobežojumu cietusī persona netiek diskriminēta salīdzinājumā ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, attiecībā uz kuriem atlīdzības izmaksa ir izslēgta tikai Direktīvas 84/5/EEK (3) 2. panta 1. punkta pirmajā, otrajā un trešajā ievilkumā paredzētajos gadījumos?

4)	vai šādos gadījumos valsts tiesību aktos paredzētie izņēmumi no apdrošinātā riska ierobežo LESD 49. pantā (bijušais EKL 43. pants) un LESD 56. pantā (bijušais EKL 49. pantā) paredzēto brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, skatot tās kopā ar Direktīvu 92/49/EEK (4)?

gadījumā, ja dalībvalsts tiesībās ir paredzēts, ka satiksmes negadījumā cietusī persona var lūgt par šī negadījuma izraisīšanu atbildīgajai personai atlīdzināt transportlīdzekļa remonta izdevumus vai, attiecīgā gadījumā, veikt transportlīdzekļa aizstāšanu, kā arī atlīdzināt visus citus izdevumus, vai tas fakts, ka ir izslēgts apdrošinātāja pienākums nekavējoties (neilgi pēc attiecīgā ceļu satiksmes negadījuma) atlīdzināt šajā negadījumā cietušajai personai radīto kaitējumu, un apdrošinātājam, atkarībā no strīda atrisināšanas un it īpaši par zaudējumu izraisīšanu atbildīgās personas noteikšanas procedūras, vēlāk ir tiesības celt prasību regresa kārtībā, lai veicinātu ātru un efektīvu atlīdzības prasību nokārtošanu un lai pēc iespējas izvairītos no dārgiem tiesas procesiem, kā rezultātā pusēm var tikt liegta iespēja izmantot savas tiesības, pat tad, ja tiek piemērota Direktīva 2003/8/EK (5) un Rekomendācijas R (81) 7 un R (93) 1, var tikt atzīts par ļaunprātīgu un visu direktīvu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu preambulu apsvērumiem pretrunā esošu?

6)	vai gadījumā, ja uz piekto jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, tādējādi tiek pārkāpts Direktīvas 2005/14/EK (6) preambulas divdesmit pirmais apsvērums?

vai šajā lietā prasītājas tiesību saņemt atlīdzību saskaņā ar līgumu par transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu izslēgšana diskriminē prasītāju attiecībā pret citām personām, kas saņemtu šādu atlīdzību pat tad, ja par zaudējumu nodarīšanu atbildīgā persona netiktu noskaidrota vai nebūtu apdrošināta, ņemot vērā, ka prasītājai ir gan transportlīdzekļa īpašnieka obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polise, gan arī brīvprātīgās transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polise, par abām no kurām ir samaksāta nebūt ne niecīga summa, bet tās īpašums tomēr nav nekādā veidā aizsargāts?

8)	vai valsts tiesai vienīgajai ir kompetence noteikt, vai tāda iestāde kā apdrošināšanas sabiedrība pamata lietā atbilst nosacījumiem, kas ļauj attiecībā pret to izvirzīt direktīvas noteikumus, kuriem ir tieša iedarbība? Apstiprinošas atbildes gadījumā — kādi kritēriji ir jāpiemēro?

vai tas, ka Direktīva 2005/14/EK un it īpaši tās preambulas divdesmitais, divdesmit pirmais un divdesmit otrais apsvērums nav transponēti dalībvalsts tiesību sistēmā (lai arī šīs direktīvas transponēšanai paredzētais termiņš beidzās jau 2007. gada 11. jūnijā), var radīt kaitējumu prasītājai tās pamattiesību uz īpašumu pārkāpuma dēļ, kaut arī ar Direktīvu 2009/103/EK (7) Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 90/232/EEK, 2000/26/EK un 2005/14/EK šobrīd ir atceltas un tiesību normas, uz kurām ir atsauce šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, pilnībā ir ietvertas jaunajā direktīvā, kurā ir paredzēta daudz plašāka ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas tiesību aizsardzība nekā šajos atceltajos tiesību aktos?

10)

vai valsts tiesa var pati pēc savas ierosmes norādīt uz Kopienu tiesību normas pārkāpumu un atzīt par spēkā neesošu klauzulu par izņēmumu no apdrošinātā riska gadījumā, ja cietusī persona (patērētājs) nav tikusi informēta par šo izslēgšanu (t.i. par situācijām, kurās apdrošināšana pretēji Direktīvas 2005/14/EK noteikumiem nedarbojas), kā arī gadījumā, ja apdrošināšanas sabiedrība ir noteikusi arī citus izņēmumus papildus tiem, kas paredzēti Pamatlikumā Nr. 136/2005 par apdrošināšanu, neraugoties uz to, ka attiecīgā persona tiesas procesa ietvaros nav norādījusi uz šo spēkā neesamību, lai gan Direktīvas 93/13/EK (8) noteikumi valsts tiesībās ir transponēti ar Likumu Nr. 193/2000 (9) — [2000. gada 10. novembra] Rumānijas Oficiālais Vēstnesis, I daļa, Nr. [560] (integrēts Likumā Nr. 363/2007 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos — 2007. gada 28. decembraOficiālais Vēstnesis Nr. 899)?

(1) Likums Nr. 136/1995 par apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darbībām Rumānijas Republikas teritorijā (1995. gada 30. decembra Oficiālais Vēstnesis Nr. 303, I daļa).

(2) 2004. gada 23. decembra Oficiālais Vēstnesis I daļa.

(3) Padomes 1983. gada 30. decembra Otrā direktīva 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV L 8, 17. lpp.).

(4) Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/49/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva) (OV L 228, 1. lpp.).

(5) Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2003/8/EK par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos (OV L 26, 41. lpp.).

(6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/14/EK, ar ko groza Padomes Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 88/357/EEK un 90/232/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/26/EK attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu (OV L 149, 14. lpp.).

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīva 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 263, 11. lpp.).

(8) Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.).

(9) Likums Nr. 193/2000 par negodīgiem noteikumiem komersantu un patērētāju starpā noslēgtajos līgumos (2000. gada 10. novembra Oficiālais Vēstnesis Nr. 560), kas papildināts ar Likumu Nr. 363/2007 par komersantu negodprātīgās prakses attiecībā pret patērētājiem izskaušanu un valsts tiesiskā regulējuma saskaņošanu ar Eiropas Savienības tiesību aktiem patērētāju aizsardzības jomā (2007. gada 28. decembra Oficiālais Vēstnesis Nr. 899, I daļa).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/31

Prasība, kas celta 2010. gada 24. februārī — Eiropas Komisija/Portugāles Republika

(Lieta C-103/10)

2010/C 113/48

Tiesvedības valoda — portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — P. Oliver un P. Andrade)

Atbildētāja: Portugāles Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Direktīvas 2006/121/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 67/548/EEK par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamu vielu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu, lai to pielāgotu Regulai (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru (1), prasības, vai katrā ziņā nepaziņojot Komisijai par šo aktu pieņemšanu, Portugāles Republika nav izpildījusi šīs direktīvas 2. pantā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Termiņš direktīvas transponēšanai valsts tiesību sistēmā beidzās 2008. gada 1. jūnijā.

(1) OV L 396, 853. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/32

Prasība, kas celta 2010. gada 1. martā — Eiropas Komisija/Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-111/10)

2010/C 113/50

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — V. Di Bucci, L. Flynn, B. Stromsky un A. Stobiecka-Kuik)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Padomes 2009. gada 16. decembra Lēmumu par to, lai Lietuvas Republikas iestādes varētu sniegt valsts atbalstu valstij piederošas lauksaimniecības zemes iegādei laikā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim (1);

—	piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav ievērojusi Komisijas lēmumu, kas izriet no Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.-2013. gadā (2) (turpmāk tekstā — “2007. gada pamatnostādnes lauksaimniecības nozarē”) 196. punktā ierosinātajiem vajadzīgajiem pasākumiem un fakta, ka Lietuva tiem ir piekritusi bez ierunām, un ar kuru minētajai valstij tiek uzlikts pienākums vēlākais līdz 2009. gada 31. decembrim izbeigt pastāvošo atbalsta shēmu saistībā ar valstij piederošas lauksaimniecības zemes iegādi. Būtībā Padome, pamatojoties uz ārkārtas apstākļiem, ir atļāvusi Lietuvai saglabāt šo shēmu līdz 2007. gada pamatnostādņu lauksaimniecības nozarē spēkā esamības beigām, proti, līdz 2013. gada 31. decembrim. Apstākļus, kurus Padome izvirzījusi, lai pamatotu savu lēmumu, acīmredzami nevar uzskatīt par tādiem ārkārtas apstākļiem, saistībā ar kuriem varētu pamatot pieņemto lēmumu un neņemt vērā attiecīgo Komisijas lēmumu saistībā ar šo shēmu.

Lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, Komisija izvirza četrus pamatus:

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka Padomei nebija tiesības celt prasību saskaņā ar LESD 108. panta 2. punkta trešo daļu, jo atbalsts, kuru Padome bija apstiprinājusi, bija pastāvošs atbalsts, kuru Lietuva, piekrītot Komisijas ierosinātajiem vajadzīgajiem pasākumiem, bija uzņēmusies izbeigt līdz 2009. gada beigām.

Otrkārt, tā uzskata, ka, atļaujot atbalsta pasākumus līdz 2013. gadam, Padome ir nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, mēģinot izvairīties no konstatējuma, ka Lietuvai bija tiesības atstāt spēkā savus atbalsta pasākumus vēlākais līdz 2009. gada beigām.

Treškārt, apstrīdētais lēmums tika pieņemts pārkāpjot lojālas sadarbības principu, kas ir piemērojams dalībvalstīm, kā arī starp iestādēm. Ar savu lēmumu Padome ir atbrīvojusi Lietuvu no tās pienākuma sadarboties ar Komisiju saistībā ar vajadzīgajiem pasākumiem, kuriem šī dalībvalsts bija piekritusi attiecībā uz pastāvošo atbalstu saistībā ar valstij piederošas lauksaimniecības zemes iegādi LESD 108. panta 1. punktā paredzētās sadarbības ietvaros.

Visbeidzot Komisija apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā tiktāl, ciktāl tā ir atzinusi, ka pastāv ārkārtas apstākļi, kas pamato apstiprinātā pasākuma pieņemšanu. Komisija norāda, ka tiktāl, ciktāl šādi ārkārtas apstākļi pastāv, ar apstrīdēto lēmumu ir atļauts tāds atbalsts, kurš, pārkāpjot samērīguma principu, vai nu neatbilst ārkārtas apstākļiem vai arī pārsniedz to, kas nepieciešams, lai atbilstu šādiem apstākļiem.

(1) 2009/983/ES, OV L 338, 93. lpp.

(2) OV 2006 C 319, 1. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/33

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 1. martā iesniedza Hof van Cassatie van België — Procureur-generaal bij het Hof van Beroep te Antwerpen/Zaza Retail BV (Philippe un Cécile Noelmans, Zaza Retail BV (Beļģija) maksātnespējas procesa administratori); persona, kas iestājusies lietā: Zaza Retail BV (Manon Cordewener, Zaza Retail BV (Nīderlande) maksātnespējas procesa administrators)

(Lieta C-112/10)

2010/C 113/51

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hof van Cassatie van België

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs

Procureur-generaal bij het Hof van Beroep te Antwerpen

Atbildētāja

Zaza Retail BV

[Philippe un Cécile Noelmans, Zaza Retail BV (Beļģija) maksātnespējas procesa administratori]

Persona, kas iestājusies lietā

Zaza Retail BV

[Manon Cordewener, Zaza Retail BV (Nīderlande) maksātnespējas procesa administrators]

Prejudiciālie jautājumi

Vai Maksātnespējas regulas (1) 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā norādītais jēdziens “ar […] nosacījumiem” iekļauj arī nosacījumus, kas attiecas uz personas — kā, piemēram, citas dalībvalsts prokuratūras — maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai vajadzīgo statusu vai šim nolūkam vajadzīgo interesi, vai arī šie nosacījumi attiecas tikai uz materiāliem šāda procesa uzsākšanas un īstenošanas priekšnosacījumiem?

Vai Maksātnespējas regulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā norādīto jēdzienu “kreditors” var interpretēt plaši, kā rezultātā valsts iestāde, kas atbilstoši dalībvalsts, kuri tā pieder, tiesībām ir atbildīga par maksātnespējas procesa uzsākšanas pieteikuma iesniegšanu un uzstājas vispārējās interesēs un kā kreditoru kopuma pārstāvis, izskatāmajā gadījumā var tiesiski saistoši pieteikt teritoriālā maksātnespējas procesa uzsākšanu atbilstoši Maksātnespējas regulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktam?

Ja jēdziens “kreditors” iekļauj arī valsts iestādi, kas ir atbildīga par maksātnespējas procesa uzsākšanas pieteikuma iesniegšanu, vai Maksātnespējas regulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta piemērošanai ir vajadzīgs, lai šī valsts iestāde pierādītu, ka tā rīkojas kreditoru interesēs, kuru dzīves vieta, juridiskā adrese vai parastā uzturēšanās vieta ir šīs valsts iestādes valstī?

(1) Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (OV L 160, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/34

Prasība, kas celta 2010. gada 3. martā — Eiropas Komisija/Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-117/10)

2010/C 113/53

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — V. Di Bucci, L. Flynn, K. Walkerová un A. Stobiecka-Kuik)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Padomes 2009. gada 20. novembra Lēmumu 2010/10/EK (1) par to, lai Polijas Republikas iestādes varētu sniegt valsts atbalstu lauksaimniecības zemes iegādei laikā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim;

—	piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav ievērojusi Komisijas lēmumu, kas izriet no 2007. gada pamatnostādņu lauksaimniecības nozarē 196. punktā ierosinātajiem vajadzīgajiem pasākumiem un fakta, ka Polija tiem ir piekritusi bez ierunām, un ar kuru minētajai valstij tiek uzlikts pienākums vēlākais līdz 2009. gada 31. decembrim izbeigt pastāvošo atbalsta shēmu saistībā ar lauksaimniecības zemes iegādi. Būtībā Padome, pamatojoties uz ārkārtas apstākļiem, ir atļāvusi Polijai saglabāt šo shēmu līdz 2007. gada pamatnostādņu lauksaimniecības nozarē spēkā esamības beigām, proti, līdz 2013. gada 31. decembrim. Apstākļus, kurus Padome izvirzījusi, lai pamatotu savu lēmumu, acīmredzami nevar uzskatīt par tādiem ārkārtas apstākļiem, saistībā ar kuriem varētu pamatot pieņemto lēmumu un neņemt vērā attiecīgo Komisijas lēmumu saistībā ar šo shēmu. Lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, Komisija izvirza četrus pamatus:

pirmkārt, Komisija uzskata, ka Padomei nebija tiesības celt prasību saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu, jo tā netika paudusi nostāju par Polijas pieteikumu minētās tiesību normas ceturtajā daļā paredzētajā termiņā un atbalsts, kuru Padome bija apstiprinājusi, bija pastāvošs atbalsts, kuru Polija, piekrītot Komisijas ierosinātajiem vajadzīgajiem pasākumiem, bija apņēmusies izbeigt līdz 2009. gada beigām;

b)	otrkārt, atļaujot atbalsta pasākumus līdz 2013. gadam, Padome ir nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, mēģinot izvairīties no konstatējuma, ka Polijai bija tiesības atstāt spēkā savus atbalsta pasākumus vēlākais līdz 2009. gada beigām;

turklāt, savā trešajā pamatā tā norāda, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts pārkāpjot lojālas sadarbības principu, kas ir piemērojams dalībvalstīm, kā arī starp iestādēm. Ar savu lēmumu Padome ir atbrīvojusi Poliju no tās pienākuma sadarboties ar Komisiju saistībā ar vajadzīgajiem pasākumiem, kuriem šī dalībvalsts bija piekritusi attiecībā uz pastāvošo atbalstu saistībā ar lauksaimniecības zemes iegādi EKL 88. panta 1. punktā paredzētās sadarbības ietvaros;

d)	savā pēdējā pamatā Komisija apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā tiktāl, ciktāl tā ir atzinusi, ka pastāv ārkārtas apstākļi, kas pamato apstiprinātā pasākuma pieņemšanu.

(1) OV L 4, 8.1.2010, 89. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/35

Prasība, kas celta 2010. gada 3. martā — Eiropas Komisija/Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-118/10)

2010/C 113/54

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — V. Di Bucci, L. Flynn, K. Walkerová un A. Stobiecka-Kuik)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Padomes 2009. gada 16. decembra Lēmumu 2009/991/ES (1) par to, lai Latvijas Republikas iestādes varētu sniegt valsts atbalstu lauksaimniecības zemes iegādei laikā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim;

—	piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav ievērojusi Komisijas lēmumu, kas izriet no 2007. gada pamatnostādņu lauksaimniecības nozarē 196. punktā ierosinātajiem vajadzīgajiem pasākumiem un fakta, ka Latvija tiem ir piekritusi bez ierunām, un ar kuru minētajai valstij tiek uzlikts pienākums vēlākais līdz 2009. gada 31. decembrim izbeigt pastāvošo atbalsta shēmu saistībā ar lauksaimniecības zemes iegādi. Būtībā Padome, pamatojoties uz ārkārtas apstākļiem, ir atļāvusi Latvijai saglabāt šo shēmu līdz 2007. gada pamatnostādņu lauksaimniecības nozarē spēkā esamības beigām, proti, līdz 2013. gada 31. decembrim. Apstākļus, kurus Padome izvirzījusi, lai pamatotu savu lēmumu, acīmredzami nevar uzskatīt par tādiem ārkārtas apstākļiem, saistībā ar kuriem varētu pamatot pieņemto lēmumu un neņemt vērā attiecīgo Komisijas lēmumu saistībā ar šo shēmu. Lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, Komisija izvirza četrus pamatus:

pirmkārt, Komisija uzskata, ka Padomei nebija tiesības celt prasību saskaņā ar LESD 108. panta 2. punkta trešo daļu, jo atbalsts, kuru Padome bija apstiprinājusi, bija pastāvošs atbalsts, kuru Latvija, piekrītot Komisijas ierosinātajiem vajadzīgajiem pasākumiem, bija apņēmusies izbeigt līdz 2009. gada beigām;

b)	otrkārt, atļaujot atbalsta pasākumus līdz 2013. gadam, Padome ir nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, mēģinot izvairīties no konstatējuma, ka Latvijai bija tiesības atstāt spēkā savus atbalsta pasākumus vēlākais līdz 2009. gada beigām;

turklāt, atbilstoši trešajam pamatam, apstrīdētais lēmums tika pieņemts pārkāpjot lojālas sadarbības principu, kas ir piemērojams dalībvalstīm, kā arī starp iestādēm. Ar savu lēmumu Padome ir atbrīvojusi Latviju no tās pienākuma sadarboties ar Komisiju saistībā ar vajadzīgajiem pasākumiem, kuriem šī dalībvalsts bija piekritusi attiecībā uz pastāvošo atbalstu saistībā ar lauksaimniecības zemes iegādi LESD 108. panta 1. punktā paredzētās sadarbības ietvaros;

d)	savā pēdējā pamatā Komisija apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā tiktāl, ciktāl tā ir atzinusi, ka pastāv ārkārtas apstākļi, kas pamato apstiprinātā pasākuma pieņemšanu.

(1) OV L 339, 34. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/35

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 8. martā iesniedza Marknadsdomstolen (Zviedrija) — Konsumentombudsmannen (KO)/Ving Sverige AB

(Lieta C-122/10)

2010/C 113/55

Tiesvedības valoda — zviedru

Iesniedzējtiesa

Marknadsdomstolen

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Konsumentombudsmannen (KO)

Atbildētāja: Ving Sverige AB

Prejudiciālie jautājumi

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (1), 2. panta i) punktā minētais nosacījums “dod iespēju patērētājam veikt pirkumu” ir interpretējams tādējādi, ka “uzaicinājums veikt pirkumu” pastāv, tiklīdz ir pieejama informācija par reklamēto preci un tās cenu un tāpēc patērētājs var pieņemt lēmumu veikt pirkumu, vai arī ir vajadzīgs, lai komerciālais paziņojums arī sniegtu reālu iespēju nopirkt preci (piemēram, pasūtījuma veidlapa) vai lai šāda iespēja būtu pieejama (piemēram, reklāma pie veikala)?

2)	Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir tāda, ka ir vajadzīga reāla iespēja iegādāties preci, vai šāda iespēja pastāv tad, kad komerciālajā paziņojumā ir ietverts telefona numurs vai interneta vietne, kurus izmantojot, šo preci var pasūtīt?

Vai Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkts ir interpretējams tādējādi, ka cenas nosacījums ir izpildīts, ja komerciālajā paziņojumā ir ietverta sākuma cena, tas ir, vismazākā cena, par kuru var nopirkt reklamēto preci vai preču veidu, bet reklamētā prece vai preču veids ir pieejams arī citādākos variantos vai ar citādu saturu par cenām, kuras nav norādītas?

4)	Vai Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkts ir interpretējams tādējādi, ka nosacījums par preces īpašībām ir izpildīts, tiklīdz eksistē vārdiska vai vizuāla norāde uz preci, tas ir, prece ir identificēta, bet nav tuvāk aprakstīta?

5)	Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir apstiprinoša, vai tas attiecas arī uz gadījumu, kad reklamētā prece tiek piedāvāta vairākos variantos, bet komerciālajā paziņojumā uz tām tiek norādīts ar vispārēju apzīmējumu?

Ja pastāv uzaicinājums veikt pirkumu, vai 7. panta 4. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka ir pietiekami, ja ir norādītas tikai zināmas preces galvenās īpašības un pārdevējs norāda uz interneta vietni, ar nosacījumu, ka šajā vietnē ir pieejama būtiskā informācija par preces galvenajām īpašībām, cenu un citiem nosacījumiem saskaņā ar 7. panta 4. punkta noteikumiem?

7)	Vai 7. panta 4. punkta c) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka, lai būtu izpildīts cenas nosacījums, pietiek norādīt sākuma cenu?

(1) OV L 149, 22. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/37

Vispārējās tiesas 2010. gada 4. marta spriedums — Brosmann Footwear (HK) u.c./Padome

(Lieta T-401/06) (1)

(Dempings - Tādu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu imports, kuriem ir ādas virsa - Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss - Individuāla pieeja - Atlase - Sūdzības atbalsts no Kopienu nozares puses - Attiecīgās preces definīcija - Vienlīdzīga attieksme - Kaitējums - Tiesiskā paļāvība - Pienākums norādīt pamatojumu)

2010/C 113/57

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Brosmann Footwear (HK) Ltd (Kowloon, Ķīna), Seasonable Footwear (Zhongshan) Ltd (Zhongshan, Ķīna), Lung Pao Footwear (Guangzhou) Ltd (Guangzhou, Ķīna) un Risen Footwear (HK) Co., Ltd (Kowloon, Ķīna) (pārstāvji — L. Ruessmann un A. Willems, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — J.-P. Hix, kam palīdz G. Berrisch, advokāts)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas prasījumu atbalstam: Eiropas Komisija (pārstāvji — H. van Vliet un T. Scharf) un Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC) (Brisele, Beļģija) (pārstāvji — P. Vlaemminck, G. Zonnekeyn un S. Verhulst, vēlāk — P. Vlaemminck un A. Hubert, advokāti)

Priekšmets

Prasība daļēji atcelt Padomes 2006. gada 5. oktobra Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV L 275, 1. lpp.), tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītājām

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Brosmann Footwear (HK) Ltd, Seasonable Footwear (Zhongshan) Ltd, Lung Pao Footwear (Guangzhou) Ltd un Risen Footwear (HK) Co., Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;

3)	Eiropas Komisija un Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC) sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

(1) OV C 42, 24.02.2007.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/37

Vispārējās tiesas 2010. gada 4. marta spriedums — Zhejiang Aokang Shoes un Wenzhou Taima Shoes/Padome

(Apvienotās lietas T-407/06 un T-408/06) (1)

(Dempings - Tādu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu imports, kuriem ir ādas virsa - Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss - Individuāla pieeja - Atlase - Tiesības uz aizstāvību - Vienlīdzīga attieksme - Kaitējums - Tiesiskā paļāvība - Pienākums norādīt pamatojumu)

2010/C 113/58

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Zhejiang Aokang Shoes Co., Ltd (Yongjia, Ķīna) (lieta T-407/06) un Wenzhou Taima Shoes Co., Ltd (Wenzhou, Ķīna) (lieta T-408/06) (pārstāvji — I. MacVay, solicitor, R. Thompson, QC, un K. Beal, barrister)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — J.-P. Hix, kam palīdz G. Berrisch, advokāts)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas prasījumu atbalstam: Eiropas Komisija (pārstāvji — H. van Vliet un T. Scharf), Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC) (Brisele, Beļģija) (pārstāvji — P. Vlaemminck, G. Zonnekeyn un S. Verhulst, vēlāk — P. Vlaemminck un A. Hubert, advokāti), BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas (Monte Urano, Itālija) un 16 citas personas, kuras iestājušās lietā un kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā (pārstāvji — G. Celona, P. Tabellini un C. Cavaliere, advokāti)

Priekšmets

Prasības daļēji atcelt Padomes 2006. gada 5. oktobra Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV L 275, 1. lpp.), tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītājām

Rezolutīvā daļa:

1)	prasības noraidīt;

2)	Zhejiang Aokang Shoes Co., Ltd un Wenzhou Taima Shoes Co., Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;

3)	Eiropas Komisija, Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC), BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas un 16 citas personas, kuras iestājušās lietā un kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

(1) OV C 42, 24.02.2007.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/38

Vispārējās tiesas 2010. gada 4. marta spriedums — Sun Sang Kong Yuen Shoes Factory/Padome

(Lieta T-409/06) (1)

(Dempings - Tādu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu imports, kuriem ir ādas virsa - Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss - Atlase - Sadarbības neesamība - Tiesības uz aizstāvību - Kaitējums - Pienākums norādīt pamatojumu)

2010/C 113/59

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Sun Sang Kong Yuen Shoes Factory (Hui Yang) Corp. Ltd (Hui Yang City, Ķīna) (pārstāvji — I. MacVay, solicitor, R. Thompson, QC, un K. Beal, barrister)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — J.-P. Hix, kam palīdz G. Berrisch, advokāts)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas prasījumu atbalstam: Eiropas Komisija (pārstāvji — H. van Vliet un T. Scharf), Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC) (Brisele, Beļģija) (pārstāvji — P. Vlaemminck, G. Zonnekeyn un S. Verhulst, vēlāk — P. Vlaemminck un A. Hubert, advokāti), BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas (Monte Urano, Itālija) un 16 citas personas, kuras iestājušās lietā un kuru nosaukumi ir norādīti sprieduma pielikumā (pārstāvji — G. Celona, P. Tabellini un C. Cavaliere, advokāti)

Priekšmets

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Sun Sang Kong Yuen Shoes Factory (Hui Yang) Corp. Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;

3)	Eiropas Komisija, Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC), BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas un 16 citas personas, kuras iestājušās lietā un kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

(1) OV C 42, 24.02.2007.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/39

Vispārējās tiesas 2010. gada 4. marta spriedums — Foshan City Nanhai Golden Step Industrial/Padome

(Lieta T-410/06) (1)

(Dempings - Tādu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu imports, kuriem ir ādas virsa - Saliktas normālās vērtības aprēķināšana - Eksporta cena - Tiesības uz aizstāvību - Kaitējums - Pienākums norādīt pamatojumu)

2010/C 113/60

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Foshan City Nanhai Golden Step Industrial Co., Ltd (Lishui, Ķīna) (pārstāvji — I. MacVay, solicitor, R. Thompson, QC, un K. Beal, barrister)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — J.-P. Hix, kam palīdz G. Berrisch, advokāts)

Priekšmets

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Foshan City Nanhai Golden Step Industrial Co., Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;

3)	Eiropas Komisija un Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC) savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

(1) OV C 42, 24.02.2007.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/39

Vispārējās tiesas 2010. gada 18. marta spriedums — Grupo Promer Mon Graphic/ITSB — PepsiCo (riņķveida veicināšanas ražojuma modelis)

(Lieta T-9/07) (1)

(Kopienas dizainparaugs - Spēkā neesamības atzīšanas process - Reģistrētais Kopienas dizainparaugs, kuru veido riņķveida veicināšanas ražojums - Agrāks Kopienas dizainparaugs - Spēkā neesamības pamats - Konflikts - Atšķirīga kopējā iespaida neesamība - Konflikta jēdziens - Attiecīgais ražojums - Autora brīvības pakāpe - Informēts lietotājs - Regulas (EK) Nr. 6/2002 10. pants un 25. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

2010/C 113/61

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Grupo Promer Mon Graphic, SA (Sabadell, Spānija) (pārstāvis — R. Almaraz Palmero, advokāts)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — A. Folliard-Monguiral)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: PepsiCo, Inc. (Ņujorka, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji — E. Armijo Chávarri un A. Castán Pérez-Gómez, advokāti)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju trešās palātas 2006. gada 27. oktobra lēmumu lietā R 1001/2005-3 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Grupo Promer Mon Graphic, SA un PepsiCo, Inc.

Rezolutīvā daļa:

1)	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju trešās padomes 2006. gada 27. oktobra lēmumu lietā R 1001/2005-3;

2)	ITSB un PepsiCo, Inc. sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas radušies Grupo Promer Mon Graphic, SA procesā Vispārējā tiesā;

3)	ITSB un PepsiCo sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas radušies Grupo Promer Mon Graphic procesā Apelāciju padomē.

(1) OV C 56, 10.03.2007.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/40

Vispārējās tiesas 2010. gada 17. marta spriedums — Mäurer + Wirtz/ITSB — Exportaciones Aceiteras Fedeoliva (“tosca de FEDEOLIVA”)

(Lieta T-63/07) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas grafiskas preču zīmes “tosca de FEDEOLIVA” reģistrācijas pieteikums - Kopienas un agrākas valsts vārdiskas preču zīmes “TOSCA” - Relatīvi atteikuma pamatojumi - Argumenta neņemšana vērā - Regulas (EK) Nr. 40/94 74. panta 1. punkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 76. panta 1. punkts))

2010/C 113/62

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Mäurer + Wirtz GmbH & Co. KG (Stolberg, Vācija) (pārstāvis — D. Eickemeier, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — D. Botis)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Exportaciones Aceiteras Fedeoliva, AIE (Jaén, Spānija)

Priekšmets

Par prasību par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju otrās padomes 2006. gada 18. decembra lēmumu lietā R 761/2006-2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Mülhens GmbH & Co. KG un Exportaciones Aceiteras Fedeoliva, AIE

Rezolutīvā daļa:

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju otrās padomes 2006. gada 18. decembra lēmumu lietā R 761/2006-2 atcelt tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīti, pamatojoties uz grozītās Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 8. panta 5. punktu (tagad — Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 8. panta 5. punkts), iesniegtie iebildumi;

2)	pārējā daļā prasību noraidīt;

3)	Mäurer + Wirtz GmbH & Co. KG un Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

(1) OV C 95, 28.04.2007.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/40

Vispārējās tiesas 2010. gada 18. marta spriedums — KEK Diavlos/Komisija

(Lieta T-190/07) (1)

(Finanšu atbalsts, kas izmaksāts saistībā ar Eiropas pilsoņu informēšanas programmu (Prince) - Projekts, kas saistīts ar sagatavošanos euro ieviešanai skolās - Lēmums, ar ko likts atlīdzināt izmaksāto avansa maksājumu - Pienākums norādīt pamatojumu - Kļūda vērtējumā)

2010/C 113/63

Tiesvedības valoda — grieķu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: KEK Diavlos (Atēnas, Grieķija) (pārstāvis — D. Chatzimichalis, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — M. Condou-Durande un S. Petrova, pārstāvji, kam palīdz E. Politis, advokāts)

Priekšmets

Lūgums atcelt Komisijas 2006. gada 23. februāra Lēmumu C(2006) 465 galīgajā redakcijā, ar ko likts atmaksāt avansa summu, kam pieskaitīti nokavējuma procenti un kas izmaksāta saskaņā ar līgumu par finanšu atbalstu, kurš noslēgts Prince programmas ietvaros, attiecībā uz projektu ar nosaukumu “The EURO — Its genuine and essential impact on schoolchildren” (Eurogenesis) saistībā ar sagatavošanos euro ieviešanai skolās

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	KEK Diavlos atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 211, 08.09.2007.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/41

Vispārējās tiesas 2010. gada 4. marta spriedums — Weldebräu/ITSB — Kofola Holding (Pudeles ar spirālveida pudeles kakliņu forma)

(Lieta T-24/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas trīsdimensiju preču zīmes reģistrācijas pieteikums - Pudeles ar spirālveida pudeles kakliņu forma - Kopienas agrāka trīsdimensiju preču zīme, ko veido pudeles ar spirālveida pudeles kakliņu forma - Relatīvs atteikuma pamatojums - Sajaukšanas iespējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad) - Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

2010/C 113/64

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Weldebräu GmbH & Co. KG (Plankstadt, Vācija) (pārstāvis — W. Göpfert, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — P. Bullock)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Kofola Holding a.s. (Ostrava, Čehijas Republika) (pārstāvji — S. Hejdová un R. Charvát, avocats)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2007. gada 15. novembra lēmumu (lieta R 1096/2006-4) par iebildumu procesu starp Weldebräu GmbH & Co. KG un Kofola Holding a.s.

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Weldebräu GmbH & Co. KG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 64, 08.03.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/41

Vispārējās tiesas 2010. gada 18. marta spriedums — Centre de coordination Carrefour/Komisija

(Lieta T-94/08) (1)

(Prasība atcelt tiesību aktu - Valsts atbalsts - Valsts atbalsts Beļģijā dibinātiem koordinācijas centriem - Jauns Komisijas lēmums, kas pieņemts pēc daļējas atcelšanas, ko veikusi Tiesa - Intereses celt prasību neesamība - Nepieņemamība)

2010/C 113/65

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Centre de coordination Carrefour SNC (Brisele, Beļģija) (pārstāvji — X. Clarebout un K. Platteau, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvis — J.-P. Keppenne)

Priekšmets

Komisijas 2007. gada 13. novembra Lēmuma C(2007) 5416 (galīgā redakcija) attiecībā uz Beļģijas ieviesto atbalsta shēmu par labu Beļģijā reģistrētajiem koordinācijas centriem, kuru daļēji atcēla Eiropas Kopienu Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-182/03 un C-217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija tiktāl, ciktāl tā paredz pārejas periodus, kuru laikā atsevišķi centri var turpināt izmantot apstrīdēto atbalsta shēmu, atcelšana

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)	Centre de coordination Carrefour SNC atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 92, 12.04.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/42

Vispārējās tiesas 2010. gada 18. marta spriedums — Forum 187/Komisija

(Lieta T-189/08) (1)

(Prasība atcelt tiesību aktu - Valsts atbalsts - Valsts atbalsts Beļģijā dibinātiem koordinācijas centriem - Jauns Komisijas lēmums, kas pieņemts pēc daļējas atcelšanas, ko veikusi Tiesa - Apvienība - Intereses celt prasību neesamība - Nepieņemamība)

2010/C 113/66

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Forum 187 ASBL (Brisele, Beļģija) (pārstāvji — A. Sutton un G. Forwood, barristers)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — N. Khan un C. Urraca Caviedes)

Priekšmets

Komisijas 2007. gada 13. novembra Lēmuma 2008/283/EK [paziņots ar numuru C(2007) 5416] par atbalsta shēmu, ko Beļģija īstenojusi Beļģijā dibinātu koordinācijas centru atbalstam un ar ko groza Lēmumu 2003/757/EK (OV 2008, L 90, 7. lpp.), atcelšana pēc tam, kad ar Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedumu, kas pasludināts apvienotajās lietās C-182/03 un C-217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, daļēji atcelts šis lēmums

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)	Forum 187 ASBL atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 183, 19.07.2008.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/42

Vispārējās tiesas 2010. gada 4. marta spriedums — Mundipharma/ITSB ALK-Abelló (“AVANZALENE”)

(Lieta T-477/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas vārdiskas preču zīmes “AVANZALENE” reģistrācijas pieteikums - Agrāka Kopienas vārdiska preču zīme “AVANZ” - Sajaukšanas iespēja - Apzīmējumu līdzība - Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

2010/C 113/67

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Mundipharma AG (Bāle, Šveice) (pārstāvis — F. Nielsen, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — A. Folliard-Monguiral)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: ALK-Abelló A/S (Hørsholm, Dānija) (pārstāvis — S. Palomäki Arnesen, avocat)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2008. gada 28. augusta lēmumu lietā R 1694/2007-4 par iebildumu procesu starp ALK-Abelló A/S un Mundipharma AG

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Mundipharma AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus, izņemot ALK-Abelló A/S tiesāšanās izdevumus;

3)	ALK-Abelló A/S sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 6, 10.01.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/43

Vispārējās tiesas 2010. gada 9. marta spriedums — Euro-Information/ITSB (“EURO AUTOMATIC CASH”)

(Lieta T-15/09) (1)

(Kopienas preču zīme - Kopienas vārdiskas preču zīmes “EURO AUTOMATIC CASH” reģistrācijas pieteikums - Absolūti atteikuma pamatojumi - Atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts) - Aprakstošs raksturs - Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts (tagad - Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts))

2010/C 113/69

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Européenne de traitement de l’information (Euro-Information) (Strasbūra, Francija) (pārstāvis — A. Grolée, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — A. Folliard–Monguiral)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2008. gada 18. novembra lēmumu lietā R 70/2006-4 attiecībā uz vārdiska apzīmējuma “EURO AUTOMATIC CASH” kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju

Rezolutīvā daļa:

1)	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes 2008. gada 18. novembra lēmumu lietā R 70/2006-4;

2)	ITSB atlīdzina četras piektdaļas no tiesāšanās izdevumiem, kas radušies lietas dalībniekiem procesā Vispārējā tiesā;

3)	Européenne de traitement de l’information (Euro-Information) atlīdzina vienu piektdaļu no tiesāšanās izdevumiem, kas radušies lietas dalībniekiem procesā Vispārējā tiesā;

4)	ITSB atlīdzina nepieciešamos izdevumus, kas prasītājai radušies procesā ITSB Apelāciju padomē.

(1) OV C 69, 21.03.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/44

Vispārējās tiesas 2010. gada 10. marta spriedums — Baid/ITSB (“LE GOMMAGE DES FACADES”)

(Lieta T-31/09) (1)

(Kopienas preču zīme - Kopienas vārdiskas preču zīmes “LE GOMMAGE DES FACADES” reģistrācijas pieteikums - Absolūts atteikuma pamatojums - Aprakstošs raksturs - Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts) - Pienākums norādīt pamatojumu - Regulas Nr. 40/94 73. panta pirmais teikums (tagad - Regulas Nr. 207/2009 75. panta pirmais teikums))

2010/C 113/70

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Baid SARL (Parīze, Francija) (pārstāvis — M. Grasset, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — A. Folliard–Monguiral)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2008. gada 30. oktobra lēmumu lietā R 963/2008-1 attiecībā uz vārdiska apzīmējuma “LE GOMMAGE DES FACADES” kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Baid SARL atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 69, 21.03.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/45

Vispārējās tiesas 2010. gada 3. marta rīkojums — REWE-Zentral/ITSB — KODI Diskontläden (“inéa”)

(Lieta T-538/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildums - Iebildumu atsaukšana - Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas)

2010/C 113/73

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: REWE-Zentral AG (Ķelne, Vācija) (pārstāvji — M. Kinkeldey un A. Bognár, avocats)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — R. Manea)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: KODI Diskontläden GmbH (Oberhausen, Vācija) (pārstāvis — J. Schmidt, avocat)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2008. gada 6. oktobra lēmumu lietā R 744/2008-4 attiecībā uz iebildumu procesu starp KODI Diskontläden GmbH un REWE-Zentral AG

Rezolutīvā daļa:

1)	izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību;

2)	prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, pašas sedz savus, kā arī katra atlīdzina pusi atbildētāja tiesāšanās izdevumu.

(1) OV C 55, 7.3.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/46

Vispārējās tiesas 2010. gada 4. marta rīkojums — Henkel/ITSB — JLO Holding (“LIVE”)

(Lieta T-414/09) (1)

(Kopienas preču zīme - Pieteikums par atcelšanu - Pieteikuma par atcelšanu atsaukums - Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas)

2010/C 113/75

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Henkel AG & Co. KGaA (Diseldorfa, Vācija) (pārstāvji — sākotnēji C. Milbradt, vēlāk — C. Milbradt un H. Van Volxem, advokāti)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — B. Schmidt)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: JLO Holding Company, LLC (Santa Monica, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvis — A. Klett, advokāts)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2009. gada 30. jūlija lēmumu lietā R 609/2008-1 attiecībā uz atcelšanas procesu starp Henkel AG & Co. KGaA un JLO Holding Company, LLC

Rezolutīvā daļa:

1)	izbeigt tiesvedību lietā par prasību;

2)	katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

(1) OV C 312, 19.12.2009.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/46

Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 15. marta rīkojums — GL2006 Europe/Komisija un OLAF

(Lieta T-435/09 R)

(Pagaidu noregulējums - Kopienas programmas pētniecībai un tehnoloģiju izstrādei - Šķīrējtiesas klauzula - Iekasēšanas rīkojums - Paziņojums par parādu - Pieteikums par piemērošanas apturēšanu - Finansiāls kaitējums - Izņēmuma apstākļu neesamība - Steidzamības neesamība)

2010/C 113/76

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: GL2006 Europe Ltd (Birmingham, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — M. Gardenal un E. Belinguier-Raiz, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — S. Delaude un N. Bambara, pārstāvji, kam palīdz R. Van der Hout, avocat)

Priekšmets

Pieteikums par Komisijas 2009. gada 10. jūlija vēstulē ietvertā lēmuma, ar kuru tā pārtrauca prasītājas dalību divos Kopienas projektos, un 2009. gada 7. augustā izdoto paziņojumu par parādu izpildi, ar kuriem tā pieprasīja prasītājai atmaksāt Kopienas projektu ietvaros, kuros prasītāja bija piedalījusies, saņemto summu atmaksu, piemērošanas apturēšanu

Rezolutīvā daļa:

1)	Eiropas Komisiju atzīt par vienīgo atbildētāju;

2)	pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;

3)	lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/47

Prasība, kas celta 2009. gada 14. augustā — Al-Faqih un MIRA/Padome un Komisija

(Lieta T-322/09)

2010/C 113/77

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Saad Al-Faqih un Movement for Islamic Reform in Arabia (Londona, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — J. Jones, Barrister un A. Raja, Solicitor)

Atbildētājas: Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	pilnībā vai daļēji atcelt Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002 (1), kas grozīta ar Komisijas Regulām (EK) Nr. 14/2005 (2), Nr. 492/2007 (3) un Nr. 1190/2005 (4), un/vai atcelt Komisijas Regulas Nr. 14/2005, Nr. 492/2007 un Nr. 1190/2005, ciktāl tās prasītājus skar tieši un individuāli; un

—	piespriest Padomei un/vai Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasības pieteikumu prasītāji lūdz saskaņā ar EKL 230. pantu atcelt Padomes Regulu Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban, kura grozīta ar Komisijas 2005. gada 5. janvāra Regulu (EK) Nr. 14/2005, 2007. gada 3. maija Regulu Nr. 492/2007 un 2005. gada 20. jūlija Regulu Nr. 1190/2005 un/vai atcelt Komisijas Regulas (EK) Nr. 14/2005, Nr. 492/2007 un Nr. 1190/2005, ciktāl tās attiecas uz prasītājiem.

Prasītāji bija iekļauti Apvienoto Nāciju Sankciju komitejas personu un organizāciju sarakstā, kuras iespējams saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaidu un Taliban tīklu un kuru līdzekļi un citi finanšu resursi ir iesaldējami. Līdz ar to Eiropas Komisija pieņēma Regulas (EK) Nr. 14/2005 un Nr. 1190/2005, ar kurām prasītāju vārdi tika iekļauti Padomes Regulas (EK) Nr. 881/2002 I pielikuma personu, grupu un organizāciju sarakstā, kuru līdzekļi un saimnieciskie resursi ES tiek iesaldēti. Pirmā prasītāja Al-Faqih iekļaušana tika vēlāk grozīta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 492/2007.

Savas prasības pamatojumam prasītāji izvirza šādus pamatus:

Prasītāji apgalvo, ka ar to līdzekļu iesaldēšanu, kas paredzēta apstrīdētajās regulās, tiek pārkāptas to cilvēka pamattiesības, proti, to tiesības būt uzklausītiem un tiesības uz efektīvu pārbaudi tiesā, jo Padome un/vai Komisija tos nekad nav informējusi par iemesliem to iekļaušanai Padomes Regulas (EK) Nr. 881/2002 I pielikumā un tie nekad nav saņēmuši pierādījumus, kas pamatotu ierobežojošo pasākumu noteikšanu. Līdz ar to prasītājiem neesot bijusi iespēja aizstāvēt sevi un apstrīdēt lēmumus par iekļaušanu sarakstā Eiropas tiesu iekārtas ietvaros.

Pēc tam prasītāji norāda, ka esot pārkāptas to tiesības uz īpašumu, jo šo tiesību nekonkrētie ierobežojumi, ko izraisījusi to līdzekļu iesaldēšana, esot nesamērīga un nepanesama iejaukšanās šajās cilvēka pamattiesībās.

(1) Padomes 2002. gada 27. maija Regula (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu (OV L 139, 9. lpp.).

(2) Komisijas 2005. gada 5. janvāra Regula (EK) Nr. 14/2005, ar ko 42. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001 (OV L 5, 10. lpp.).

(3) Komisijas 2007. gada 3. maija Regula (EK) Nr. 492/2007, ar kuru 75. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar ko nosaka konkrētus, īpašus, ierobežojošus, pret noteiktām personām un organizācijām, kuras saistītas ar Osamu Bin Ladenu, organizācijas Al-Qaida tīklu un Taliban, vērstus pasākumus un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001 (OV L 116, 5. lpp.).

(4) Komisijas 2005. gada 20. jūlija Regula (EK) Nr. 1190/2005, ar ko 48. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001 (OV 193, 27. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/48

Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2009. gada 30. novembra rīkojumu lietā F-54/09 Lebedef/Komisija 2010. gada 9. februārī iesniedza Giorgio Lebedef

(Lieta T-52/10 P)

2010/C 113/78

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Giorgio Lebedef (Senningerberg, Luksemburga) (pārstāvis — F. Frabetti, avocat)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

—

atcelt Civildienesta tiesas 2009. gada 30. novembra rīkojumu lietā F-54/09 Giorgio LEBEDEF, ar dzīvesvietu 4, Neie Wee, L-1670, Senningerberg, Luksemburga, Eiropas Komisijas ierēdnis, kam palīdz un ko pārstāv Frédéric FRABETTI, 5, rue Jean Bertels, L-1230, Luksemburga, advokāts Tiesā, uz kura biroju ir nosūtāmi ar tiesvedību saistītie dokumenti, pret atbildētāju šajā lietā — Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. Currall un G. Berscheid, kas norādīja adresi Luksemburgā, par prasību atcelt 2008. gada 15. februāra, 2008. gada 1. aprīļa, 2008. gada 10. aprīļa, 2008. gada 20. maija un 2008. gada 14. jūlija lēmumus attiecībā uz 39 dienu atskaitīšanu no prasītāja atvaļinājuma tiesībām par 2008. gadu;

—	apmierināt prasītāja pirmajā instancē izvirzītos prasījumus;

—	pakārtoti — nodot lietu iztiesāšanai Civildienesta tiesai;

—	lemt par tiesāšanās izdevumiem un piespriest Komisijai tos atlīdzināt.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo apelācijas sūdzību prasītājs lūdz atcelt Civildienesta tiesas 2009. gada 30. novembra rīkojumu lietā F-54/09 Lebedef/Komisija, ar kuru kā acīmredzami juridiski nepamatota tika noraidīta prasība, kurā prasītājs bija lūdzis atcelt vairākus lēmumus attiecībā uz 39 dienu atskaitīšanu no prasītāja atvaļinājuma tiesībām par 2008. gadu.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam prasītājs ir izvirzījis deviņus prasības pamatus, kas attiecas uz:

—	Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestās daļas un Pamatlīguma, kas noslēgts starp Komisiju un arodbiedrību un profesionālo nozaru biedrībām, 1. panta 2. punkta neievērošanu;

—	jēdziena “biedrošanās brīvība” kļūdainu interpretāciju un piemērošanu;

—	2008. gadā nepastāvošiem apstākļiem;

—	Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmuma, ar kuru paredz īstenošanas noteikumus, kas piemērojami prombūtnei slimības vai negadījuma dēļ, neievērošanu;

—	jēdzienu “piedalīšanās darba ņēmēju pārstāvēšanā”, “arodbiedrības norīkojums” un “arodbiedrības uzdevums” kļūdainu interpretāciju un piemērošanu;

—	apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un norādīto apstākļu sagrozīšanu un izkropļošanu, kā arī Civildienesta tiesas novērtējuma būtisku neprecizitāti attiecībā uz “nepamatotas prombūtnes” reģistrāciju SysPer2;

—	prasītāja apgalvojumu nepareizu interpretāciju un Civildienesta tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz jēdziena “prombūtne” skaidrojumu, atbilstoši tā definīcijai Civildienesta noteikumu 57., 59. un 60. pantā;

—	Civildienesta tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot Civildienesta noteikumu 60. pantu, un

—	pamatojuma nenorādīšanu saistībā ar vairākiem aspektiem, kuriem ir bijusi izšķiroša nozīme pārsūdzētajā spriedumā.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/49

Prasība, kas celta 2010. gada 11. februārī — Phoenix-Reisen un DRV/Komisija

(Lieta T-58/10)

2010/C 113/79

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Phoenix-Reisen GmbH (Bonna, Vācija) un Deutscher Reiseverband eV (DRV) (Berlīne, Vācija) (pārstāvis — R. Gerharz, Rechtsanwalt)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2009. gada [19]. novembra lēmumu, kas paziņots 2009. gada 11. decembra vēstulē, ar kuru tā atteicās vērsties pret Vācijas Federatīvo Republiku sakarā ar valsts atbalstu, kas piešķirts maksātnespējas maksājumu formā;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji apstrīd Komisijas 2009. gada 19. novembra Lēmumu C(2009) 8707, galīgā redakcija, par valsts atbalstu NN 55/2009 — Vācija, apgalvots valsts atbalsts maksātnespējas maksājumu un tās finansējuma formā. Šajā lēmumā Komisija secināja, ka attiecīgais pasākums nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

Prasības pamatojumam prasītāji apgalvo, ka maksātnespējīgu uzņēmumu subsidēšana nav pamatojama ar Direktīvu 80/987/EEK (1), jo tā ir paredzēta tikai maksātnespējīgo uzņēmumu darba ņēmēju aizsardzībai, nevis pašu uzņēmumu aizsardzībai. Prasītāji uzskata, ka maksātnespējīgie uzņēmumi tieši gūst labumu no maksātnespējas maksājumiem Vācijas Federatīvajā Republikā pastāvošās juridiskās prakses dēļ. Tāpat prasītāji apgalvo, ka piemēri citās Savienības valstīs ilustrē, ka Direktīva 80/987/EEK var tikt transponēta tā, ka konkurenti netiek prettiesiski subsidēti.

(1) Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīva 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 23. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/49

Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2009. gada 30. novembra spriedumu lietā F-83/07 Zangerl-Posselt/Komisija 2010. gada 10. februārī iesniedza Brigitte Zangerl-Posselt

(Lieta T-62/10 P)

2010/C 113/80

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Brigitte Zangerl-Posselt (Merzig, Vācija) (pārstāvis — S. Paulmann, Rechtsanwalt)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—

pieņemt nolēmumu lietā un, kā apelācijas sūdzības iesniedzēja norādījusi pirmajā instancē, atcelt atklātā konkursa EPSO/AST/27/06 konkursa komitejas 2007. gada 25. jūlija lēmumu nepielaist apelācijas sūdzības iesniedzēju pie šī konkursa praktiskajiem un mutvārdu pārbaudījumiem, kurš apstiprināts ar 2007. gada 13. decembra lēmumu par sūdzību;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt abās instancēs radušos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzība ir vērsta pret Civildienesta tiesas 2009. gada 30. novembra spriedumu lietā F-83/07 Zangerl-Posselt/Komisija, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība tika noraidīta.

Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzēja norāda, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot, vai ir izpildīti nosacījumi dalībai atklātajā konkursā EPSO/AST/27/06. Šajā sakarā cita starpā tā norāda, ka Civildienesta tiesa, izvērtējot, vai apelācijas sūdzības iesniedzējai ir tāds diploms, kāds tiek prasīts paziņojumā par attiecīgo atklāto konkursu, ir aprobežojusies tikai ar Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkta a) apakšpunkta ii) daļas franču valodas redakciju.

Turpinājumā tā norāda, ka Civildienesta tiesas apgalvojumos, ar kuriem tā cenšas atspēkot apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, ir pieļautas vairākas kļūdas tiesību piemērošanā. Šajā sakarā cita starpā tā norāda, ka ir pieņemti atzinumi, kuru kļūdainums izriet no dokumentiem, kā arī tikuši sagrozīti iesniegtie pierādījumi.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt apgalvo, ka viņas apgalvotais netiešās diskriminācijas vecuma dēļ fakts gan esot apstiprināts, tomēr ticis atzīts par attaisnojamu, izmantojot nepietiekamu un nepareizu pamatojumu.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/50

Prasība, kas celta 2010. gada 10. februārī — Jurašinović/Padome

(Lieta T-63/10)

2010/C 113/81

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Ivan Jurašinović (Angers, Francija) (pārstāvis — N. Amara-Lebret, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāja prasījumi:

—

atcelt 2009. gada 7. decembra lēmumu, ar kuru prasītājam tika liegta piekļuve šādiem dokumentiem:

—	Padomes lēmumiem par tādu dokumentu nodošanu Starptautiskajam Kara noziegumu tribunālam bijušajai Dienvidslāvijai, ko šis tribunāls bija pieprasījis Gotovina procesā;

—	visai sarakstei šajā procesā starp ES iestādēm un Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai (ieskaitot iespējamos pielikumus) un it īpaši sākotnējām prasībām, ko izvirzījuši gan Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai, gan Gotovina advokāti;

—	noteikt ES Padomei — Ģenerālsekretariātam pienākumu atļaut piekļuvi visiem pieprasītajiem dokumentiem elektroniskā veidā;

—	piespriest ES Padomei samaksāt prasītājam EUR 2 000 bez nodokļa vai EUR 2 392, ieskaitot visus nodokļus, kā atlīdzību par procesa izdevumiem un procentus pēc ECB likmes prasības pieteikuma reģistrācijas dienā.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs ar šo prasību lūdz atcelt Padomes 2009. gada 7. decembra lēmumi, ar kuru viņam liegta piekļuve Padomes lēmumiem par tādu dokumentu nodošanu Starptautiskajam Kara noziegumu tribunālam bijušajai Dienvidslāvijai (SKNTD), ko šis tribunāls bija pieprasījis Gotovina procesā, kā arī visu saraksti šajā procesā starp Eiropas Savienības iestādēm un Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai (ieskaitot iespējamos pielikumus), it īpaši sākotnējās prasības, ko izvirzījuši gan Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai, gan Gotovina advokāti.

Savas prasības pamatojumam prasītājs izvirza četrus pamatus:

—	kļūda tiesību piemērošanā, jo Padome ir liegusi piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz SKNTD Reglamenta 70.B pantu, lai gan šis dokuments neesot piemērojams;

—

nav kaitējuma tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai, kas ir paredzēta Regulas Nr. 1049/2001 (1) 4. panta 2. punkta [otrajā] ievilkumā, jo šis izņēmums attiecoties uz Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesvedību aizsardzību, nevis uz tiesvedību Starptautiskajā Kara noziegumu tribunālā bijušajai Dienvidslāvijai, kas noritēja ārpus ES jurisdikcijas;

—	nav kaitējuma valsts interešu aizsardzībai starptautiskajās attiecībās, kas ir paredzēta tās pašas regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā;

—

pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas ir paredzētas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, jo prasītājs ir lūdzis darīt zināmus pieprasītos dokumentus tāpēc, lai varētu aizstāvēt savas tiesības lietā T-465/09. Šī prasība ir daļa no iespējas vērsties tiesā un lietas taisnīgas izskatīšanas Eiropas Savienības tiesā. Turklāt konflikts, uz kuru attiecas šie dokumenti, ir beidzies 1995. gadā.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/51

Prasība, kas celta 2010. gada 15. februārī — Zuckerfabrik Jülich/Komisija

(Lieta T-66/10)

2010/C 113/82

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Zuckerfabrik Jülich AG (Jülich, Vācija) (pārstāvji — H.-J. Prieß un B. Sachs, Rechtsanwälte)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2009. gada 3. novembra Regulu (EK) Nr. 1193/2009, ar ko labo Regulu (EK) Nr. 1762/2003, (EK) Nr. 1775/2004, (EK) Nr. 1686/2005 un (EK) Nr. 164/2007 un nosaka ražošanas maksājumu apjomu cukura nozarē 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadam;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītāja ir izvirzījusi sešus prasības pamatus.

Kā pirmo prasības pamatu prasītāja pēc analoģijas izvirza EKL 233. panta (LESD 266. pants) pārkāpumu, jo Komisija neesot īstenojusi Tiesas 2008. gada 8. maija spriedumā apvienotajās lietās C-5/06 un C-23/06–C-36/06 Zuckerfabrik Jülich u.c. (Krājums, I-3231. lpp.) atzīto. Šajā spriedumā Tiesa esot noteikusi, kā ir nosakāmi parametri “eksportējamais pārpalikums” un “eksporta saistību kopskaits” ražošanas maksājumu cukura nozarē aprēķinam no 2002./2003. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam. Prasītāja uzskata, ka Komisija apstrīdētajā regulā ir sagrozījusi arī trešo parametru “kompensāciju kopapjoms”, kaut arī tā aprēķināšana neietilpa strīda lietā Zuckerfabrik Jülich priekšmetā.

Kā otro prasības pamatu prasītāja norāda faktu, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas (EK) Nr. 1260/2001 (1) 15. panta 1. punkta d) apakšpunktu, kā arī tās jēgu un mērķi. Šajā sakarā cita starpā prasītāja norāda, ka Komisija, aprēķinot kompensāciju kopapjomu, ir ierēķinājusi arī kompensācijas par eksportētajiem apjomiem, kuri nav tikuši ņemti vērā un kompensēti. Turpinot tā norāda, ka ikmēneša eksporta apjomu vienādošanas rezultātā tikušas radītas neprecizitātes aprēķinā. Prasītāja šajā sakarā uzskata, ka Tiesa spriedumā lietā Zuckerfabrik Jülich ir noteikusi, ka ir aizliegts kopējo zaudējumu apmēru noteikt lielāku par kopējiem izdevumiem kompensācijām.

Treškārt, esot pārkāpts atpakaļejoša spēka aizliegums, jo Komisija ar apstrīdēto regulu kompensāciju kopapjomu esot grozījusi ar atpakaļejošu spēku.

Ceturtā prasības pamata ietvaros prasītāja norāda, ka 2009. gada 3. novembrī Komisija vairs neesot bijusi kompetenta pieņemt regulu par ražošanas maksājumiem no 2002./2003. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam, jo Regula Nr. 1260/2001, kuru kā juridisko pamatu norāda Komisija, regulas pieņemšanas brīdī vairs nebija spēkā, cits no atvasinātajām tiesībām izrietošs juridiskais pamats nepastāvēja un saskaņā ar attiecīgajiem EK līguma noteikumiem kompetence šajā jomā bija Padomei un nevis Komisijai.

Piektkārt, prasītāja norāda uz EKL 37. panta 2. punkta pārkāpumu, jo pamatojoties uz šo normu bija jāizvēlas cita procedūra regulas pieņemšanai.

Visbeidzot, prasītāja izvirza pienākuma norādīt pamatojumu atbilstoši EKL 253. pantam (LESD 296. panta 2. punkts) neizpildi, jo Komisija apstrīdēto regulu pamato ar to, ka ar to tiekot īstenots spriedums lietā Zuckerfabrik Jülich, tomēr, kā uzskata prasītāja, tā atkāpjas no šajā spriedumā atzītā.

(1) Padomes 2001. gada 19. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 178, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/52

Prasība, kas celta 2010. gada 15. februārī — Intermark/ITSB — Natex International (“NATY’S”)

(Lieta T-72/10)

2010/C 113/83

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — ungāru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Intermark Srl (Stei, Rumānija) (pārstāvis — Á.M. László, advokāts)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Natex International Trade SpA (Pioltello, Itālija)

Prasītājas prasījumi:

—	grozīt atbildētāja lēmumu un pilnībā noraidīt reģistrācijas pieteikumu attiecība uz visām precēm;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: Natex International Trade SpA

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “NATY’S” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 29., 30. un 32. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 5 810 627)

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: prasītāja

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: grafiska preču zīme “Naty” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 30. un 35. klasē (Kopienas preču zīme Nr. 4 149 456)

Iebildumu nodaļas lēmums: daļēji apmierināt iebildumus

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 207/2009 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo pastāvot konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja

(1) Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/52

Prasība, kas celta 2010. gada 17. februārī — Embraer u.c./Komisija

(Lieta T-75/10)

2010/C 113/84

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Empresa Brasileira de Aeronáutica, SA (Embraer) (São José dos Campos, Brazīlija), Embraer Aviation Europe SAS (EAE) (Villepinte, Francija), Indústria Aeronáutica de Portugal SA (OGMA) (Alverca do Ribatejo, Portugāle) (pārstāvji — U. O'Dwyer un A. Martin, Solicitors)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 17. jūnija Lēmumu C(2009) 4541, galīgā redakcija, ar kuru atbalsts, ko Apvienotās Karalistes valsts iestādes piešķīra Bombardier (Short Brothers) pētniecības un attīstības izmaksām saistībā ar gaisa kuģa izstrādājuma konstrukciju un izgatavošanu, ir atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu [N 654/2008] (1). Komisijas lēmums tika pieņemts pēc sākotnējās pārbaudes, kas tika veikta saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu. Prasītāji ir atbalsta saņēmēja konkurenti, viņi iesniedza sūdzību par pieteikto atbalstu un lūdza Komisijai uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru.

Lūguma atcelt lēmumu pamatojumam prasītāji izvirza šādus pamatus:

Pirmkārt, prasītāji uzskata, ka Komisijai, veicot valsts atbalsta saderības ar kopējo tirgu sākotnējo pārbaudi, radās nopietnas grūtības un tādēļ tai bija pienākums uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru. Turklāt prasītāji norāda, ka tas, ka Komisija neuzsāka oficiālo procedūru, prasītājiem un citām ieinteresētajām personām liedza tiesības tikt uzklausītiem Komisijas vērtējuma laikā. Prasītāji uzskata, ka saskaņā ar Līgumu tas rada procesuālu pārkāpumu.

Par nopietnajām grūtībām, kādas radās Komisijai, īpaši liecina:

—	sākotnējās pārbaudes ilgums un apstākļi;

—	Komisijas nespēja noteikt gaisa kuģu ar 100–149 sēdvietām spārnu tirgu kā attiecīgo produktu tirgu;

—	Komisijas nespēja izvērtēt valsts atbalsta ietekmi uz konkurenci gaisa kuģu ar 100–149 sēdvietām spārnu tirgū;

—	nepietiekamā un nepilnīgā Komisijas analīze par valsts atbalsta ietekmi uz konkurenci attiecībā uz pabeigtiem gaisa kuģiem ar 100–149 sēdvietām.

Otrkārt, prasītāji apstrīd, ka Komisijas veiktā aerostruktūru paredzētā tirgus noteikšana un nespēja noteikt attiecīgo tirgu gaisa kuģu ar 100–149 sēdvietām spārniem rada acīmredzamu kļūdu vērtējumā par atbalsta saderību ar kopējo tirgu, kurš tika veikts saskaņā ar 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Treškārt, prasītāji uzskata, ka Komisijas nespēja izvērtēt valsts atbalsta ietekmi uz attiecīgo tirgu gaisa kuģu ar 100–149 sēdvietām spārniem rada acīmredzamu kļūdu vērtējumā par atbalsta saderību ar kopējo tirgu, kurš tika veikts saskaņā ar 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Ceturtkārt, prasītāji norāda, ka Komisijas veiktā nepilnīgā un kļūdainā analīze par valsts atbalsta ietekmi uz pabeigtu gaisa kuģu ar 100–149 sēdvietām tirgu rada acīmredzamu kļūdu vērtējumā par atbalsta saderību ar kopējo tirgu, kurš tika veikts saskaņā ar 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(1) OV C 298, 2. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/53

Prasība, kas celta 2010. gada 18. februārī — Certmedica International/ITSB — Lehning Entreprise (“L112”)

(Lieta T-77/10)

2010/C 113/85

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Certmedica International GmbH (Aschaffenburg, Vācija) (pārstāvis – P. Pfortner, Rechtsanwalt)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Lehning Entreprise SARL (Sainte Barbe, Francija)

Prasītājas:

—

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju otrās padomes 2009. gada 9. decembra lēmumu lietā R 934/2009-2, kas ir paziņots 2009. gada 21. decembrī, atcelt tiktāl, ciktāl Kopienas preču zīme “L112” (EU 002349728) tika atzīta par spēkā neesošu attiecībā uz precēm “farmaceitiskie un veterinārie preparāti; medicīnas produkti ievadīšanai; ārstnieciskas pārtikas piedevas”, kuras ietilpst 5. klasē;

pakārtoti, Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju otrās padomes 2009. gada 9. decembra lēmumu lietā R 934/2009-2, kas ir paziņots 2009. gada 21. decembrī, atcelt tiktāl, ciktāl Kopienas preču zīme “L112” (EU 002349728) tika atzīta par spēkā neesošu attiecībā uz precēm “medicīnas produkti ievadīšanai; ārstnieciskas pārtikas piedevas”, kuras ietilpst 5. klasē;

turpmāk pakārtoti, Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju otrās padomes 2009. gada 9. decembra lēmumu lietā R 934/2009-2, kas ir paziņots 2009. gada 21. decembrī, atcelt tiktāl, ciktāl Kopienas preču zīme “L112” (EU 002349728) tika atzīta par spēkā neesošu attiecībā uz precēm “medicīnas produkti ievadīšanai”, kuras ietilpst 5. klasē;

—

pieteikumu atzīt Kopienas preču zīmi “L112” (EU 002349728) par spēkā neesošu, kas ir balstīts uz Francijas preču zīmi “L.114” (F 1 312 700), pilnā apmēra noraidīt un Kopienas preču zīmi “L112” likt reģistrēt attiecībā uz šādām precēm:

“5. klase:

farmaceitiskie un veterinārie preparāti, kā arī preparāti izmantošanai veselības aprūpē; medicīnas produkti ievadīšanai; ārstnieciskas pārtikas piedevas; diētiskie pārtikas produktu koncentrāti uz vēžveidīgo pamata (tādi kā hitosans)

29. klase:

pārtikas produktu koncentrāti uz vēžveidīgo pamata (tādi kā hitosans)”;

pakārtoti, pieteikumu atzīt Kopienas preču zīmi “L112” (EU 002349728) par spēkā neesošu, kas ir balstīts uz Francijas preču zīmi “L.114” (F 1 312 700), noraidīt tiktāl, ciktāl tika prasīts preču zīmi “L112” atzīt par spēkā neesošu 5. klasē attiecībā uz precēm “medicīnas produkti ievadīšanai; ārstnieciskas pārtikas piedevas”, un Kopienas preču zīmi “L112” likt reģistrēt attiecībā uz šādām precēm:

“5. klase:

preparāti izmantošanai veselības aprūpē; medicīnas produkti ievadīšanai; ārstnieciskas pārtikas piedevas; diētiskie pārtikas produktu koncentrāti uz vēžveidīgo pamata (tādi kā hitosans)

29. klase:

pārtikas produktu koncentrāti uz vēžveidīgo pamata (tādi kā hitosans)”;

turpmāk pakārtoti, pieteikumu atzīt Kopienas preču zīmi “L112” (EU 002349728) par spēkā neesošu, kas ir balstīts uz Francijas preču zīmi “L.114” (F 1 312 700), noraidīt tiktāl, ciktāl tika prasīts Kopienas preču zīmi “L112” atzīt par spēkā neesošu 5. klasē attiecībā uz precēm “medicīnas produkti ievadīšanai”, un Kopienas preču zīmi “L112” likt reģistrēt attiecībā uz šādām precēm:

“5. klase:

preparāti izmantošanai veselības aprūpē; medicīnas produkti ievadīšanai; diētiskie pārtikas produktu koncentrāti uz vēžveidīgo pamata (tādi kā hitosans)

29. klase:

pārtikas produktu koncentrāti uz vēžveidīgo pamata (tādi kā hitosans)”;

—

piespriest pieteikuma procesā par atzīšanu par spēkā neesošu iesniedzējai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies spēkā neesamības atzīšanas vai attiecīgi apelācijas procesā;

pakārtoti, piespriest pieteikuma iesniedzējai atlīdzināt procesa par atzīšanu par spēkā neesošu izdevumus tikai tiktāl, ciktāl preču zīme “L112” (EU 002349728) tika atzīta par spēkā neesošu attiecībā uz precēm “farmaceitiskie preparāti” (20 %);

turpmāk pakārtoti, piespriest pieteikuma iesniedzējai atlīdzināt procesa par atzīšanu par spēkā neesošu izdevumus tikai tiktāl, ciktāl preču zīme “L112” (EU 002349728) tika atzīta par spēkā neesošu attiecībā uz precēm “farmaceitiskie preparāti; ārstnieciskas pārtikas piedevas” (30 %).

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīme, kuru lūdz atzīt par spēkā neesošu: Kopienas preču zīme Nr. 2 349 728 attiecībā uz precēm, kas ietilpst 5. un 29. klasē

Kopienas preču zīmes īpašniece: prasītāja

Lietas dalībniece, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: Lehning Entreprise SARL

Personas, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu, preču zīmes tiesības: Francijas vārdiska preču zīme “L.114” (preču zīme Nr. 1 312 700), turklāt pieteikums par atzīšanu par spēkā neesošu tika iesniegts tikai par noteiktām 5. klasē ietilpstošām precēm

Anulēšanas nodaļas lēmums: pieteikumu par atzīšanu par spēkā neesošu apmierināt un attiecīgo Kopienas preču zīmi daļēji atzīt par spēkā neesošu

Apelāciju padomes lēmums: prasītājas sūdzību daļēji apmierināt

Izvirzītie pamati:

—	Francijas preču zīmes “L.114” izmantošanas, ko veikusi pieteikuma procesā par atzīšanu par spēkā neesošu iesniedzēja, pierādījuma neesamība;

—	5. klasē ietilpstošo preču līdzības neesamība;

—	Apelāciju padomes kļūdains vērtējums saistībā ar apzīmējumu līdzību

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/55

Prasība, kas celta 2010. gada 19. februārī — Lehning Entreprise/ITSB — Certmedica International (“L112”)

(Lieta T-78/10)

2010/C 113/86

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lehning Entreprise (Sainte-Barbe, Francija) (pārstāvis — P. Demoly, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Certmedica International GmbH (Aschaffenburg, Vācija)

Prasītājas prasījumi:

—

ņemot vērā apzīmējumu un attiecīgo preču līdzību pastāv sajaukšanas iespēja starp strīdus preču zīmēm L.114 un L112 attiecībā uz visām precēm, kas ietilpst 5. klasē, kuras minētas reģistrācijā. Līdz ar to pieņemtais lēmums būtu atceļams, ciktāl ar to noraidīts prasītājas pieteikums par atzīšanu par spēkā neesošu attiecībā uz sekojošām precēm: “higiēnas preparāti” un “diētiskie pārtikas koncentrāti uz vēžveidīgo bāzes (kā kitozāns)” un pārējā daļā būtu apstiprināms;

—

visbeidzot, un ņemot vērā lietas apstākļus, būtu īpaši netaisnīgi prasītājai segt pašai neatgūstamos izdevumus, kuri tai radušies šajā tiesvedībā, kas ir acīmredzami nepamatota. Prasītāja lūdz piespriest Société Certmedica International GmbH atlīdzināt prasītājai kopš iebildumu procesa radušos izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīme, kuru lūdz atzīt par spēkā neesošu: vārdiska preču zīme “L112” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 5. un 29. klasē (Kopienas preču zīme Nr. 2 349 728)

Kopienas preču zīmes īpašniece: Certmedica International GmbH

Lietas dalībniece, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: prasītāja

Personas, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu, preču zīmes tiesības: valsts preču zīme “L.114”, kas reģistrēta Francijā attiecībā uz precēm, kas ietilpst 5. klasē (Nr. 1 312 700)

Anulēšanas nodaļas lēmums: daļēji apmierināt pieteikumu par attiecīgās preču zīmes attiecībā uz precēm, kas ietilpst 5. klasē, atzīšanu par spēkā neesošu

Apelāciju padomes lēmums: daļēji apmierināt Certmedica International GmbH apelācijas sūdzību

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 8., 52. un 53. panta pārkāpums, jo pastāv sajaukšanas iespēja starp konfliktējošajām preču zīmēm attiecībā uz precēm “Higiēnas preparāti” un “Diētiskie pārtikas koncentrāti uz vēžveidīgo bāzes (kā kitozāns)”

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/56

Prasība, kas celta 2010. gada 22. februārī — COLT Télécommunications France/Komisija

(Lieta T-79/10)

2010/C 113/87

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: COLT Télécommunications France SAS (Parīze, Francija) (pārstāvis — M. Debroux, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	piespriest Komisijai, veicot Vispārīgās tiesas Reglamenta 49., 64. un 65. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus un pierādījumu savākšanas pasākumus, iesniegt dažus dokumentus, kas minēti Komisijas Lēmumā C(2009) 7426, galīgā redakcija (valsts atbalsts N 331/2008 — Francija);

—	atcelt šo lēmumu tiktāl, ciktāl tajā ir uzskatīts, ka “paziņotais pasākums nav valsts atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē”;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt visus šīs instances tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra Lēmumu C(2009) 7426, galīgā redakcija, kurā atzīts, ka publiskā pakalpojuma maksājumu kompensācija EUR 59 miljonu apmērā, ko Francijas iestādes piešķīrušas uzņēmumu grupai, lai izveidotu un uzturētu elektronisko sakaru tīklu ar ļoti augstu caurlaidību (projekts THD 92) Hauts-de-Seine departamentā, nav valsts atbalsts.

Prasības pamatojumam prasītājs izvirza vienu pamatu par to, ka Komisija nav uzsākusi oficiālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 108. panta 2. punktā. Šim pamatam ir septiņas daļas:

—	pamata pirmā daļa ir balstīta uz konstatējumu, lēmuma pieņemšanai vajadzīgo pierādījumu savākšanas pasākumu īpaši lielais ilgums (15 mēneši) vien pierāda, ka jautājums ir sarežģīts un ka ir jāuzsāk oficiāla izmeklēšanas procedūra;

—	pamata otrajā daļā prasītājs apgalvo, ka tīkla izveides divos posmos darbu grafika dēļ Komisijai a minima bija jākonstatē, ka tīkla izveides pirmajam posmam, kas koncentrēts ļoti blīvās un rentablās teritorijās, nebija vajadzīga nekāda valsts subsīdija;

—	pamata trešā daļa ir balstīta uz pierādījumu, ka lēmumā izmantotās metodes, lai definētu apgalvotās “nerentablās teritorijas”, ir ļoti kritizējamas un ir pretrunā ARCEP, Francijas sektoriālā regulatora, atzinumiem; šo pretrunu un metodoloģisko kļūdu dēļ bija jāuzsāk detalizēta pārbaude;

—	pamata ceturtā daļa ir balstīta uz vairākiem argumentētiem iebildumiem, ko izteikuši konkurējošie uzņēmēji un kuru dēļ Komisijai tāpat bija jāuzsāk detalizēta pārbaude;

—	tā piektajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija nav veikusi pat minimālu pārbaudi, lai pārliecinātos, ka Francijas iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izveidodamas apgalvoto vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, tostarp tirgus nepilnības neesamības dēļ;

—	pamata sestā daļa arī attiecas uz pat minimālas pārbaudes neveikšanu saistībā ar Francijas iestāžu pieļauto acīmredzamo kļūdu vērtējumā, izveidojot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, tostarp tādēļ, ka paredzētā valsts iejaukšanās nav īpaša rakstura;

—	visbeidzot, pamata septītajā daļā prasītājs apgalvo, ka lēmumā nav ņemts vērā reāls risks, ka apgalvotās ar attiecīgo publisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu saistītās papildu izmaksas tiks kompensētas pārāk lielā apmērā.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/57

Prasība, kas celta 2010. gada 16. februārī — Bell & Ross/ITSB — Klockgrossisten i Norden (Pulksteņa attēls)

(Lieta T-80/10)

2010/C 113/88

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Bell & Ross BV (Zoetermeer, Nīderlande) (pārstāvis — S. Guerlain, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Klockgrossisten i Norden AB (Upplands Väsby, Zviedrija)

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt ITSB Apelāciju trešās padomes 2009. gada 9. decembra lēmumu lietā R 1285/2008-3, kas izsniegts sabiedrībai BELL & BOSS2009. gada 16. decembrī, sakarā ar:

—	Padomes Regulas Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 91. panta pārkāpumu;

—	Padomes Regulas Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 63. un 57. panta pārkāpumu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pārkāpumu;

—	Padomes Regulas Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 6. panta pārkāpumu;

—	piespriest Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas dizainparaugs, kuru lūdz atzīt par spēkā neesošu: Kopienas dizainparaugs Nr. 342 951(Pulksteņi)

Kopienas dizainparauga īpašnieks: prasītāja

Lietas dalībnieks, kas lūdz atzīt Kopienas dizainparaugu par spēkā neesošu: Klockgrossisten i Norden AB

Anulēšanas nodaļas lēmums: atzīt Kopienas dizainparaugu par spēkā neesošu

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 6., 63., 57. un 91. panta pārkāpums

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/58

Prasība, kas celta 2010. gada 22. februārī — Regione Puglia/Komisija

(Lieta T-84/10)

2010/C 113/89

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Regione Puglia (Bari, Itālija) (pārstāvji — F. Brunelli un A. Aloia, avvocatos)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, honorārus un izdevumus, kā arī samaksāt noteiktu atlīdzību par vispārīgiem izdevumiem.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību tiek lūgts atcelt Eiropas Komisijas 2009. gada 22. decembra Lēmumu C(2009) 10350 par daļēju tādas Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) dalības atcelšanu, kura attiecas uz darbības programmu POR Puglia saistībā ar mērķi Nr. 1 (2000.–2006.), atstājot spēkā vienīgi 4. pantā paredzētās tiesības.

Šī atcelšana tiek lūgta, pamatojoties uz precīziem iebildumiem, saskaņā ar kuriem Regione Puglia [Apūlijas reģions] apšauba Komisijas pret šo reģionu izvirzīto iebildumu tiesiskumu un pamatotību un arī uzskata, ka Komisijas izmantotās metodes, izvērtējot 2007. un 2009. gadā veiktās pārbaudes, ir prettiesiskas un kļūdainas.

Regione Puglia it īpaši norāda, ka lēmums ir ticis pieņemts, pamatojoties uz šādiem apstākļiem:

—	pārbaudes, kuras veica Kopienas inspektori un kuras bija lēmuma pamatā, netika īstenotas atbilstošā veidā un detalizēti;

—	secinājumus, kurus izdarīja šie inspektori attiecībā uz katru prioritāti un katru pasākumu, kā arī attiecībā uz visām veiktajām pārbaudēm, neapstiprina vai nepamato pārbaudītie un iesniegtie dokumenti; katrā ziņā šie secinājumi ir izdarīti, neizvērtējot nozares tiesisko regulējumu;

—	katrā ziņā, skatoties no metodoloģiskā aspekta, veiktais izvērtējums nav atbilstošs, lai pamatotu Komisijas galīgos secinājumus, kuri turklāt izskatās esam pašsaprotami, jo tie nav atbilstoši pamatoti un/vai pierādīti.

Turklāt Komisija nebija ņēmusi vērā:

—	atšķirīgos pārbaudes, kuras bija veikušas Revīzijas palāta un Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrija, rezultātus;

Regione katrā attiecīgā gadījumā detalizēti, dokumentēti un precīzi sniegtos apsvērumus un iebildumus, atbildot uz Komisijas iebildumiem un lūgumiem, un turklāt

—

to, ka Komisija bija pārkāpusi pienākumu sadarboties, kuram jābūt attiecību starp Komisiju un finansējuma saņēmējiem pamatā, ņemot vērā, ka Komisija formulēja savus konstatējumus un izdarīja secinājumus pat pirms tam, kad bija saņēmusi un izvērtējusi Regione Puglia sniegtās atbildes un precizējumus, kurus tā bija lūgusi sniegt.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/58

Prasība, kas celta 2010. gada 17. februārī — British Sugar/Komisija

(Lieta T-86/10)

2010/C 113/90

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: British Sugar plc (Londona, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — K. Lasok, QC, G. Facenna, Barrister, W. Robinson, P. Doris un D. Das, Solicitors)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto pasākumu;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāja tiesāšanās un citus izdevumus un tēriņus saistībā ar šo lietu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 3. novembra Regulu (EK) Nr. 1193/2009, ar ko labo Regulu (EK) Nr. 1762/2003, (EK) Nr. 1775/2004, (EK) Nr. 1686/2005 un (EK) Nr. 164/2007 un nosaka ražošanas maksājumu apjomu cukura nozarē 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005., 2005./2006. tirdzniecības gadam (1).

Prasītājs izvirza šādus pamatus savas prasības atbalstam.

Pirmkārt, tas apgalvo, ka Komisija nav pieņēmusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Tiesas spriedumu lietās Jülich (2) un SAFBA (3). Šajās lietās Tiesa atzina par spēkā neesošām Komisijas Regulas (EK) Nr. 1762/2003 (4), Nr. 1775/2004 (5) un Nr. 1686/2005 (6). Prasītājs apgalvo, ka spriedumu lietās Jülich un SAFBA rezultātā Komisijai bija pienākums un tādēļ tai bija arī kompetence pieņemt vajadzīgos pasākumus šajos spriedumos konstatēto nelikumību izlabošanai. Šis pienākums un kompetence bija ierobežoti līdz vajadzīgo pasākumu pieņemšanai, lai nodrošinātu attiecīgajām personām (ieskaitot prasītāju), ka viņām tiks atmaksātas summas, kuras tām nelikumīgi tika pieprasīts samaksāt konkrētajos tirdzniecības gados. Prasītājs apgalvo, ka minētās summas bija un ir identificējamas, piemērojot regulās izmantojamo formulu, kuru Tiesa atzina par spēkā neesošu, ja netiek izlabota Tiesas konstatētā kļūda. Prasītājs tādēļ apgalvo, ka, pārkāpjot šo pienākumu un rīkojoties ārpus savas kompetences, Komisija pieņēma apstrīdēto pasākumu, kurš nav spēkā tās pašas pamatkļūdas dēļ, kura lika Kopienu Tiesai atzīt par spēkā neesošām Regulas (EK) Nr. 1762/2003, Nr. 1775/2004 un Nr. 1686/2005.

Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka maksājuma koeficientu cukura nozarē aprēķina metode, kas tika pieņemta apstrīdētajā pasākumā, ir pretēja Tiesas nospriestajam Jülich lietā.

Treškārt, prasītājs norāda, ka Komisijai nebija kompetences pieņemt apstrīdēto pasākumu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1260/2001, jo, pēc prasītāja domām:

—	šī regula tika atcelta un nebija spēkā apstrīdētā pasākuma pieņemšanas laikā; un

—

sprieduma lietā Jülich rezultātā Komisijai nebija kompetences noteikt ražošanas maksājumus tādā veidā, kas nav saderīgs ar šīs regulas 15. pantu. Kompetences neesamības apstākļos, kas izriet no sprieduma lietās Jülich un SAFBA vai no Regulas Nr. 1260/2001, kompetence noteikt ražošanas maksājumus ir Padomei saskaņā LESD 43. pantu. Attiecīgi Komisijai vispār nebija kompetences pieņemt apstrīdēto pasākumu.

(1) OV L 321, 1. lpp.

(2) Tiesas 2008. gada 8. maija spriedums apvienotajās lietās C-5/06 un no C-23/06 līdz C-36/06 Zuckerfabrik Jülich, Krājums, I-3231. lpp.

(3) Tiesas 2008. gada 17. janvāra spriedums apvienotajās lietās no C-175/07 līdz C-184/07 SAFBA, Krājums, I-142. lpp.

(4) Komisijas 2003. gada 7. oktobra Regula (EK) Nr. 1762/2003, ar ko nosaka maksājumu apjomu cukura nozarē 2002./2003. tirdzniecības gadam (OV L 254, 4. lpp.).

(5) Komisijas 2004. gada 14. oktobra Regula (EK) Nr. 1775/2004, ar ko 2003./2004. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus cukura nozarē (OV L 316, 64. lpp.).

(6) Komisijas 2005. gada 14. oktobra Regula (EK) Nr. 1686/2005, ar ko 2004./2005. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus un papildu maksājuma koeficientu cukura nozarē (OV L 271, 12. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/59

Prasība, kas celta 2010. gada 15. februārī — Inter IKEA Systems/ITSB — Meteor Controls (“GLÄNSA”)

(Lieta T-88/10)

2010/C 113/91

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Inter IKEA Systems B.V. (Delft, Nīderlande) (pārstāvis — J. Gulliksson, lawyer)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Meteor Controls International Limited (Cookstown, Īrija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju otrās padomes 2009. gada 1. decembra lēmumu lietā R 529/2009-2 un

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gan šajā tiesvedībā, gan procesā pašā atbildētājā iestādē.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “GLÄNSA” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 11. klasē

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Kopienas vārdiskas preču zīmes “GLANZ” reģistrācija attiecībā uz precēm, kas ietilpst 6., 9. un 11. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: preču zīmes reģistrācijas pieteikumu noraidīt pilnībā

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo Apelāciju padome neesot veikusi pareizu visaptverošu novērtējumu un attiecīgo preču zīmju salīdzinājumu, kļūdaini konstatējot, ka preču zīmes ir līdzīgas un ka tādējādi pastāv to sajaukšanas iespēja

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/60

Prasība, kas celta 2010. gada 19. februārī — Ferriere Nord/Komisija

(Lieta T-90/10)

2010/C 113/92

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Ferriere Nord SpA (Osoppo, Itālija) (pārstāvji — W. Viscardini, avvocato, G. Donà, avvocato)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

Galvenokārt — saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantu atcelt Eiropas Komisijas 2009. gada 30. septembra Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, — kurš grozīts un papildināts ar Eiropas Komisijas 2009. gada 8. decembra Lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija, kurš paziņots 2009. gada 9. decembrī, — ar kuru pēc EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūras pabeigšanas prasītājai ir piespriests samaksāt naudas sodu EUR 3 570 000,00 apmērā (COMP/37.956 — Dzelzsbetona stiegras, jauns lēmums).

Pakārtoti — daļēji atcelt Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, — kurš grozīts un papildināts ar Lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija, — attiecīgi samazinot piespriesto naudas sodu.

Katrā ziņā piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasība ir vērsta pret 2009. gada 30. septembra lēmumu, kurš grozīts un papildināts ar 2009. gada 8. decembra lēmumu un ar kuru Komisija, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1/2003 (1), uzlika sodu par EOTK līguma 65. panta pārkāpumu.

Pamati un galvenie argumenti ir līdzīgi tiem, kas ir norādīti citās prasībās, kuras iesniegtas par iepriekš minēto lēmumu.

It īpaši prasītāja tostarp norāda uz šādiem pamatiem:

—	Komisijas kompetences neesamība soda par EOTK līguma pārkāpumu noteikšanā pēc minētā līguma spēkā esamības termiņa izbeigšanās;

—	jaunais “paziņojums par iebildumiem” netika iepriekš paziņots;

—	padomdevējs-pārbaudes veicējs nav veicis vēlreizēju noklausīšanos;

—	padomdevēja-pārbaudes veicēja galīgais ziņojums tika sagatavots pēc 2009. gada 30. septembra;

—	2009. gada 30. septembra lēmums tika pieņemts bez pielikumiem, kuri tajā tika minēti.

Pakārtoti, prasītāja lūdz daļēji atcelt iepriekš minētos lēmumus, atsaucoties uz vairākiem, tostarp uz šādiem pamatiem:

—	kļūdains faktu novērtējums (attiecībā uz prasītājas piedalīšanās ilgumu aizliegtajā vienošanās, izvirzītajiem iebildumiem, pamatcenu, dimensijas “papildinājumu” cenām, ražošanas un/vai tirdzniecības apjoma ierobežošanu);

—	naudas soda nesamērīgums, ņemot vērā aizliegtās vienošanās smagumu un ilgumu;

—	nav atzīti atbildību mīkstinoši apstākļi;

—	kļūdaini piemēroti “Komisijas 1996. gada 18. jūlija Paziņojumā par naudas sodu neuzlikšanu vai samazināšanu karteļu gadījumos” paredzētie kritēriji.

(1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/61

Prasība, kas celta 2010. gada 19. februārī — Lucchini/Komisija

(Lieta T-91/10)

2010/C 113/93

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lucchini SpA (Milāna, Itālija) (pārstāvji — M. Delfino, avvocato, J.-P. Gunther, avocat, E. Bigi, avvocato)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	galvenokārt, atcelt Komisijas Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, lietā COMP/37.956 — Dzelzsbetona stiegras, jauns lēmums, — kas grozīts ar Lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija;

—	pakārtoti, atcelt 2009. gada 30. septembra lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl prasītājai solidāri kopā ar sabiedrību S.P. SpA ir noteikts samaksāt EUR 14,35 miljonus;

—	pakārtoti tam, samazināt piespriestā naudas soda apmēru;

—	katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība ir vērsta pret 2009. gada 30. septembra lēmumu, kurš grozīts ar 2009. gada 8. decembra lēmumu un ar kuru Komisija, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1/2003 (1), noteica naudas sodus par EOTK līguma 65. panta pārkāpumu.

Pamati un galvenie argumenti ir līdzīgi tiem, kas ir norādīti citās prasībās, kuras iesniegtas par šo lēmumu.

Prasītāja savas prasības atbalstam it īpaši izvirza šādus pamatus:

—	lēmums nav pilnīgs un ir pārkāptas būtiskas procesuālās prasības, jo lēmums tika paziņots bez tā pielikumiem un Komisija to pieņēma nepilnīgā formā, pēc tam to vēlreiz paziņojot nepilnīgā formā, nenorādot pamata tekstu;

—	Komisijas kompetencē nav atzīt EOTK līguma 65. panta pārkāpumu pēc šī līguma spēkā esamības termiņa izbeigšanās, un līdz ar to Komisija nepareizi bija izvēlējusies materiālajās tiesībās esošo juridisko pamatu;

—

pārkāptas tiesības uz aizstāvību, kā arī pārkāptas un nepareizi piemērotas tiesību normas, jo Komisija atkārtoti neatsāka administratīvo procesu un neīstenoja savas tiesības izvērtēt šajā lietā piemērojamus labvēlīgākus tiesību aktus, nedodot prasītājai iespēju faktiski darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību.

Pakārtoti, prasītāja lūdz atcelt lēmumu, pamatojoties uz to, ka nav pietiekamu pierādījumu un ka nepareizi tikušas piemērotas materiālās tiesību normas, tiktāl, ciktāl Komisija par visu laiku no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam pārkāpumā vaino Lucchini, kurš rīkojās kā viens uzņēmums Lucchini/Siderpotenza. Prasītāja uzsver uzņēmuma Siderpotenza lēmumu pieņemšanas un vadības autonomiju un to, ka Komisija nebija norādījusi pārliecinošus pierādījumus par to, ka Lucchini jautājumā par personālu un materiālo nodrošinājumu bija atbildīga par Siderpotenza vadību.

Pakārtoti tam, prasītāja norāda, ka Komisija nepareizi ir piemērojusi noteikumus par naudas sodu aprēķināšanu, it īpaši 1998. gada Pamatnostādnes.

(1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/62

Prasība, kas celta 2010. gada 17. februārī — Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija

(Lieta T-92/10)

2010/C 113/94

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Ferriera Valsabbia SpA (Odolo, Itālija), Valsabbia Investimenti SpA (Odolo, Itālija) (pārstāvji — D. Fosselard, avvocato, S. Amoruso, avvocato, L. Vitolo, avvocato)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—

atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, lietā COMP/37.956 — Dzelzsbetona stiegras, jauns lēmums (turpmāk tekstā — “Lēmums”), kurš grozīts un papildināts ar 2009. gada 8. decembra Lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija (turpmāk tekstā — “papildu lēmums”), tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēts EOTK līguma 65. panta pārkāpums, kurā vainojama Ferriera Valsabbia S.p.A. un Vasabbia Investimenti s.p.A., un solidāri tām piespriests naudas sods EUR 10,25 miljonu apmērā;

—	pakārtoti, atcelt Lēmuma 2. pantu, ar kuru prasītājām ir noteikts naudas sods;

—	pakārtoti tam, samazināt naudas soda apmēru;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Pamati un galvenie argumenti ir līdzīgi tiem, kas ir norādīti citās prasībās, kuras iesniegtas par to pašu lēmumu. Prasītāja īpaši norāda uz:

Komisijas kompetences neesamību, lai noteiktu sodu par EOTK līguma 65. panta pārkāpumu pēc minētā līguma spēkā esamības termiņa izbeigšanās un katrā ziņā lai izmantotu Regulas (EK) Nr. 1/2003 (1) 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu par juridisko pamatu.

Prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu procedūrā, kas norisinājās Komisijā.

EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Lēmumā aprakstītie fakti neveido vienotu un turpinātu aizliegtu vienošanos.

Pamatnostādņu uzlikto naudas sodu aprēķināšanai pārkāpumu, kā arī vienlīdzības un samērīguma principu pārkāpumu.

Šajā sakarā tā īpaši norāda, ka prasītāju iekļaušana pirmajā uzņēmumu grupā, kurai tika piespriesta vislielākā naudas soda pamatsumma, ir pilnībā prettiesiska, ja ņem vērā, ka naudas soda noteikšanas procedūrā Komisija nepareizi piemēroja kritēriju par prasītāju īpašo nozīmi tirgū un nevienādi piemēroja kritēriju par uzņēmuma vispārējo izmēru. Turklāt arī naudas soda noteikšanas procedūra saistībā ar atbildību mīkstinošo apstākļu novērtējumu norisinājās nepareizi. Visbeidzot, procedūras pārmērīgais ilgums būtiski nelabvēlīgi ietekmēja tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu pieņemamā termiņā.

(1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/63

Prasība, kas celta 2010. gada 17. februārī — Bilbaína de Alquitranes u.c./ECHA

(Lieta T-93/10)

2010/C 113/95

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Bilbaína de Alquitranes, SA (Luchana-Baracaldo, Spānija), Cindu Chemicals BV (Uithoorn, Nīderlande), Deza a.s. (Valašske Meziříčí, Čehijas Republika), Industrial Química del Nalón, SA (Oviedo, Spānija), Koppers Denmark A/S (Nyborg, Dānija), Koppers UK Ltd (Scunthorpe, Apvienotā Karaliste), Rütgers Germany GmbH (Castrop-Rauxel, Vācija), Rütgers Belgium NV (Zelzate, Beļģija) un Rütgers Poland Sp. Z o.o. (Kedzierzyn-Kozle, Polija) (pārstāvji — K. Van Maldegem, R. Cana, lawyers, un P. Sellar, Solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA)

Prasītāju prasījumi:

—	atzīt prasības pieteikumu par pieņemamu un pamatotu;

—	atcelt apstrīdēto aktu, ciktāl tas attiecas uz darvu, augstas temperatūras akmeņogļu darvu CAS Nr. 65996-93-2; un

—	piespriest ECHA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji lūdz daļēji atcelt Eiropas Ķīmisko vielu aģentūras (ECHA) lēmumu (ED/68/2009), ar kuru darva, augstas temperatūras akmeņogļu darva CAS Nr. 65996-93-2 (turpmāk tekstā — “CTPHT”) ir atzīta par vielu, kura atbilst Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (1) (turpmāk tekstā — “REACH”) 57. panta d) un e) punktam, saskaņā ar REACH 59. pantu.

Pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, par kuru prasītāji uzzināja no ECHA paziņojuma presē, darva, augstas temperatūras akmeņogļu darva tika iekļauta sarakstā “15 jaunas ķīmiskas vielas, ko ar laiku iekļauj to vielu sarakstā, kas rada ļoti lielas bažas”.

Kopumā prasītāji neapstrīd CTPHT atzīšanu par kancorigēnu, bet tie apstrīd šīs vielas atzīšanu par noturīgu, bioakumulatīvu un toksisku un par ļoti noturīgu un ļoti bioakumulatīvu saskaņā ar REACH XIII pielikumā izklāstītajiem kritērijiem.

Turklāt prasītāji apgalvo, ka darvu, augstas temperatūras akmeņogļu darvu iekļaušanas vielu, ko ar laiku iekļauj to vielu sarakstā, kas rada ļoti lielas bažas, sarakstā sekas iespējams būs šīs vielas iekļaušana REACH XIV pielikumā, kam, savukārt, būs vairākas nelabvēlīgas tiesiskas sekas attiecībā uz prasītājiem, kuras izrietēs tieši no šādas atzīšanas.

Prasītāji norāda, ka apstrīdētais akts ir pretlikumīgs, jo ar to tiek pārkāpti piemērojamie noteikumi vielu, kas rada ļoti lielas bažas, noteikšanai saskaņā ar REACH un noturīgu, bioakumulatīvu un toksisku un it īpaši ļoti noturīgu un ļoti bioakumulatīvu vielu noteikšanai. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir pamatots ar kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā, jo darvas, augstas temperatūras akmeņogļu darvas noteikšana par vielu, kas rada ļoti lielas bažas tāpēc, ka tā ir noturīga, bioakumulatīva un toksiska un ļoti noturīga un ļoti bioakumulatīva, ir pamatota tikai uz vielu sastāvdaļu raksturīgajām īpašībām, nav likumīgi pamatots ar REACH.

Turklāt apstrīdētais akts esot pretlikumīgs, jo ar to tiekot pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes principi, tā kā tajā bez objektīva pamatojuma aplūkotās vielas esot diskriminētas salīdzinājumā ar citām salīdzināmām vielām.

Visbeidzot prasītāji apgalvo, ka ar apstrīdēto aktu esot pārkāpti samērīguma principi, jo tas esot nesamērīgs, ja ņem vērā atbildētājai pieejamo līdzekļu izvēli un radītās nelabvēlīgās sekas attiecībā uz tā mērķiem.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/64

Prasība, kas celta 2010. gada 17. februārī — Rütgers Germany un citi/ECHA

(Lieta T-94/10)

2010/C 113/96

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Rütgers Germany GmbH (Castrop-Rauxel, Vācija), Rütgers Belgium NV (Zelzate, Beļģija), Deza, a.s. (Valašské Meziříčí, Čehijas Republika), Industrial Química del Nalón, SA (Oviedo, Spānija), Bilbaína de Alquitranes, SA (Luchana-Baracaldo- Vizcaya, Spānija) (pārstāvji — K. Van Maldegem, R. Cana, lawyers, un P. Sellar, Solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA)

Prasītāju prasījumi:

—	atzīt prasības pieteikumu par pieņemamu un pamatotu;

—	atcelt apstrīdēto aktu, ciktāl tas attiecas uz antracēneļļu,

—	piespriest ECHA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji lūdz daļēji atcelt Eiropas Ķīmisko vielu aģentūras (ECHA) lēmumu (ED/68/2009), ar kuru antracēneļļa (CAS Nr. 90640-80-5) (turpmāk tekstā — “antracēneļļa”) ir atzīta par vielu, kura atbilst Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (1) (turpmāk tekstā — “REACH”) 57. panta d) un e) punktam, saskaņā ar REACH 59. pantu.

Pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, par kuru prasītāji uzzināja no ECHA paziņojuma presē, antracēneļļa bija iekļauta Vielu saraksta, kas varētu radīt ļoti lielas bažas (turpmāk tekstā — “SVHC”), 14 ķīmisko vielu sarakstā, lai to, iespējams, iekļautu REACH XIV pielikumā. Apstrīdētajā aktā norādītie iemesli, kādēļ antracēneļļa ir iekļaujama SVHC, ir, ka šī viela saskaņā ar REACH XIII pielikumā izklāstītajiem kritērijiem ir kancerogēna, kā arī noturīga, bioakumulatīva un toksiska (turpmāk tekstā –“PBT”) un ļoti noturīga un ļoti bioakumulatīva (turpmāk tekstā — “vPvB”).

Prasītāji uzskata, ka ar apstrīdēto aktu tiek pārkāpti piemērojamie noteikumi vielu, kas rada ļoti lielas bažas, noteikšanai saskaņā ar REACH, un savas prasības pamatojumam izvirza četrus pamatus.

Pirmkārt, tie apgalvo, ka lēmums ir pretlikumīgs, jo tas esot pieņemts, pārkāpjot būtiskās procesuālās prasības. Šajā sakarā prasītāji norāda, ka lietā, uz kuras pamata tika pieņemts apstrīdētais lēmums, neesot bijusi informācija par alternatīvām vielām, tādējādi pārkāpjot REACH 59. panta 3. punktu un XV pielikumu. Pēc tam tie apgalvo, ka atbildētāja esot būtiski mainījusi priekšlikumu atzīt antracīneļļu par SVHC, kā šādas atzīšanas pamatiem pievienojot 57. panta a) un b) apakšpunktus, lai gan tai neesot bijušas pilnvaras šādi rīkoties, un tādējādi pārkāpjot REACH 59. panta 5. un 7. punktu.

Otrkārt, prasītāji norāda, ka ar apstrīdēto aktu esot pārkāpts nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes princips, jo ar to bez objektīva pamatojuma antracīneļļa esot diskriminēta salīdzinājumā ar citām salīdzināmām vielām.

Treškārt, tie apgalvo, ka ECHA, atzīstot antracīnēļļu par PBT un vPvB vielu, pamatojoties uz tās sastāvdaļām, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kam nav pamata REACH.

Ceturtkārt, prasītāji apgalvo, ka ar apstrīdēto aktu esot pārkāpts samērīguma princips, jo apstrīdētais akts neesot samērīgs, ja ņem vērā atbildētājai pieejamo līdzekļu izvēli un radītās nelabvēlīgās sekas attiecībā uz tā mērķiem.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/65

Prasība, kas celta 2010. gada 17. februārī — Cindu Chemicals un citi/ECHA

(Lieta T-95/10)

2010/C 113/97

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Cindu Chemicals BV (Uithoorn, Nīderlande), Deza, a.s. (Valašské Meziříčí, Čehijas Republika), Koppers Denmark A/S (Nyborg, Dānija), Koppers UK Ltd (Scunthorpe, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — K. Van Maldegem, R. Cana, lawyers, un P. Sellar, Solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA)

Prasītāju prasījumi:

—	atzīt prasības pieteikumu par pieņemamu un pamatotu;

—	atcelt apstrīdēto aktu, ciktāl tas attiecas uz antracēneļļu ar zemu antracēna saturu (anthracene oil, anthracene low);

—	piespriest ECHA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji lūdz daļēji atcelt Eiropas Ķīmisko vielu aģentūras (ECHA) lēmumu (ED/68/2009), ar kuru antracēneļļa ar zemu antracēna saturu (CAS Nr. 906440-82-7) (turpmāk tekstā — “antracēneļļa”) ir atzīta par vielu, kura atbilst Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (1) (turpmāk tekstā — “REACH”) 57. panta d) un e) punktam, saskaņā ar REACH 59. pantu.

Pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, par kuru prasītāji uzzināja no ECHA paziņojuma presē, antracēneļļa bija iekļauta Vielu saraksta, kas varētu radīt ļoti lielas bažas (turpmāk tekstā — “SVHC”), 14 ķīmisko vielu sarakstā, lai to, iespējams, iekļautu REACH XIV pielikumā. Apstrīdētajā aktā norādītie iemesli, kādēļ antracēneļļa ar zemu antracēna saturu ir iekļaujama SVHC, ir, ka šī viela saskaņā ar REACH XIII pielikumā izklāstītajiem kritērijiem ir kancerogēna, mutagēna un ļoti bioakumulatīva (turpmāk tekstā — “vPvB”).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/66

Prasība, kas celta 2010. gada 17. februārī — Rütgers Germany un citi/ECHA

(Lieta T-96/10)

2010/C 113/98

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Rütgers Germany GmbH (Castrop-Rauxel, Vācija), Rütgers Belgium NV (Zelzate, Beļģija), Deza, a.s. (Valašské Meziříčí, Čehijas Republika), Koppers Denmark A/S (Nyborg, Dānija), Koppers UK Ltd (Scunthorpe, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — K. Van Maldegem, R. Cana, lawyers, un P. Sellar, Solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA)

Prasītāju prasījumi:

—	atzīt prasības pieteikumu par pieņemamu un pamatotu;

—	atcelt apstrīdēto aktu, ciktāl tas attiecas uz antracēneļļu, antracēnpastu;

—	piespriest ECHA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji lūdz daļēji atcelt Eiropas Ķīmisko vielu aģentūras (ECHA) lēmumu (ED/68/2009), ar kuru antracēneļļa, antracēnpasta (CAS Nr. 906440-81-6) (turpmāk tekstā — “antracēneļļa (pasta)”) ir atzīta par vielu, kura atbilst Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (1) (turpmāk tekstā — “REACH”) 57. panta d) un e) punktam, saskaņā ar REACH 59. pantu.

Pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, par kuru prasītāji uzzināja no ECHA paziņojuma presē, antracēneļļa (pasta) bija iekļauta Vielu saraksta, kas varētu radīt ļoti lielas bažas (turpmāk tekstā — “SVHC”), 14 ķīmisko vielu sarakstā, lai to, iespējams, iekļautu REACH XIV pielikumā. Apstrīdētajā aktā norādītie iemesli, kādēļ antracēneļļa (pasta) ir iekļaujama SVHC, ir, ka šī viela saskaņā ar REACH XIII pielikumā izklāstītajiem kritērijiem ir kancerogēni mutagēna, kā arī noturīga un ļoti bioakumulatīva (turpmāk tekstā — “vPvB”).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/66

Prasība, kas celta 2010. gada 2. martā — Meica/ITSB — Tofutown.com (“TOFUKING”)

(Lieta T-99/10)

2010/C 113/99

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Meica Ammerländische Fleischwarenfabrik Fritz Meinen GmbH & Co. KG (Edewecht, Vācija) (pārstāvis — S. Russlies, Rechtsanwalt)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Tofutown.com GmbH (Wiesbaum/Vulkaneifel, Vācija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes 2010. gada 7. janvāra lēmumu lietā R 63/2009-4;

—	piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: Tofutown.com GmbH

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiskā preču zīme “TOFUKING” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 29., 30. un 32. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 5 027 016)

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: prasītāja

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Vācijas vārdiskā preču zīme “King” (preču zīme Nr. 30 404 434), Kopienas vārdiskā preču zīme “Curry King” (preču zīme Nr. 2 885 077) un Vācijas vārdiskā preču zīme “Curry King” (preču zīme Nr. 39 902 969), visas trīs reģistrētas attiecībā uz precēm, kas ietilpst 29. un 30. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo starp pretstatītajām preču zīmēm esot sajaukšanas iespēja

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/67

Prasība, kas celta 2010. gada 3. martā — Nordzucker/Komisija

(Lieta T-100/10)

2010/C 113/100

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Nordzucker AG (Braunschweig, Vācija) (pārstāvis — M. Niestedt, Rechtsanwalt)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Komisijas Regulu (EK) Nr. 1193/2009 (1);

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumā prasītāja izvirza šādus pamatus:

—	Komisijas kompetences neesamība pieņemt regulu par ražošanas maksājumu apjomu 2002./2003.–2005./2006. cukura tirdzniecības gadam, jo tā šo regulu esot pamatojusi ar tiesību normu, kuras vairs nav spēkā;

—	būtisku formas prasību pārkāpums, jo apstrīdētās regulas pieņemšanai esot bijis jāaizvēlas cita procedūra, un tādējādi neesot ievērotas Padomes un Eiropas Parlamenta līdzdalības tiesības;

—

Tiesas 2008. gada 8. maija sprieduma apvienotajās lietās C-5/06 un no C-23/06 līdz C-36/06 Zuckerfabrik Jülich u.c. (Krājums, I-3231. lpp.) neņemšana vērā, jo Komisija apstrīdētajā regulā patvaļīgi esot grozījusi “kompensāciju kopapjoma” rādītāju ražošanas maksājumu apjoma aprēķinā, lai arī šis rādītājs nav bijis Tiesas veiktās pārbaudes priekšmets;

—	atpakaļejoša spēka aizlieguma pārkāpums ar vēlāku tikai Regulā Nr. 1193/2009 ieviesto kompensāciju kopapjoma par jau pabeigtiem cukura tirdzniecības gadiem grozījumu.

(1) Komisijas 2009. gada 3. novembra Regula (EK) Nr. 1193/2009, ar ko labo Regulu (EK) Nr. 1762/2003, (EK) Nr. 1775/2004, (EK) Nr. 1686/2005 un (EK) Nr. 164/2007 un nosaka ražošanas maksājumu apjomu cukura nozarē 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005., 2005./2006. tirdzniecības gadam (OV L 321, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/68

Prasība, kas celta 2010. gada 3. martā — Polija/Komisija

(Lieta T-101/10)

2010/C 113/101

Tiesvedības valoda — poļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Polijas Republika (pārstāvis — M. Szpunar)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Komisijas 2009. gada 3. novembra Regulas (EK) Nr. 1193/2009, ar ko labo Regulu (EK) Nr. 1762/2003, (EK) Nr. 1775/2004, (EK) Nr. 1686/2005 un (EK) Nr. 164/2007 un nosaka ražošanas maksājumu apjomu cukura nozarē 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadam (1), 3. pantu tiktāl, ciktāl ar to ir grozīts Komisijas 2005. gada 14. oktobra Regulas (EK) Nr. 1686/2005, ar ko 2004./2005. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus un papildu maksājuma koeficientu cukura nozarē (2), 2. pants;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja norāda, ka apstrīdētajā tiesību normā 2004./2005. tirdzniecības gadam ir paredzēta papildu maksājuma koeficientu cukura nozarē diferenciācija, kā rezultātā šis koeficents jaunajām dalībvalstīm ir noteikts 0,25466 apmērā, bet piecpadsmit pārējām dalībvalstīm — 0,14911 apmērā.

Prasītāja ir izvirzījusi šādus prasības pamatus pret apstrīdēto tiesību normu:

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijai nav kompetences šajā jautājumā un tā ir pārkāpusi Padomes Regulas (EK) Nr. 1260/2001 (3) 16. pantu, kurā Komisijai ir atļauts tikai noteikt vienotu koeficentu ar vienādu likmi visā Eiropas Savienībā. Prasītāja apgalvo, ka dažādās Regulas Nr. 1260/2001 valodu versijas šajā ziņā ir pilnīgi vienādas un saskanīgas. Tā uzskata, ka cukura tirgu kopīgās organizācijas pamatprincipi ne vien nevar būt pamats atkāpei no Regulas Nr. 1260/2001 gramatiskas interpretācijas, bet tie pat izslēdz šādu iespēju. Prasītāja uzskata, ka vienots koeficents ir būtisks līdzeklis cukura tirgu kopīgās organizācijas pamatprincipu īstenošanai.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts acquis communautaire tūlītējas un pilnīgas pārņemšanas jaunajās dalībvalstīs princips. Prasītāja uzskata, ka apstrīdētā tiesību norma de facto ir pārejas regulējums, kura pamatojums nav atrodams nedz 2003. gada pievienošanās aktā, nedz tā īstenošanai pieņemtajos tiesību aktos. Prasītāja šajā ziņā norāda uz Pievienošanās akta 2. pantu, kas ir pamats, atbilstoši kuram Polijas Republika uzņēmās visas no dalības Eiropas Savienībā izrietošās tiesības un pienākumus, tostarp, kā uzskata prasītāja, arī tiesības saņemt pārmaksu un pienākumu segt iepriekšējos tirdzniecības gados cukura tirgū radušos zaudējumus.

Treškārt, prasītāja norāda uz nediskriminācijas principa pārkāpumu. Tā apgalvo, ka vienīgais diferenciācijas kritērijs var būt dalībvalstu pievienošanās Eiropas Savienībai brīdis. Tā uzskata, ka jauno dalībvalstu pievienošanās pati par sevi nav objektīvs kritērijs, kas var pamatot nevienlīdzīgo attieksmi, jo pievienošanās sekas ir tieši reglamentētas Pievienošanās aktā un tā īstenošanai pieņemtajos tiesību aktos.

Ceturtkārt, prasītāja norāda uz solidaritātes principa pārkāpumu. Tā apgalvo, ka ražotāju solidaritātes princips ir cukura tirgu kopīgās organizācijas pamatprincips un nozīmē to, ka tirgus finansēšanas izmaksas solidāri sedz visi ražotāji un ka finanšu neitralitāte tiek iegūta nevis dažādu dalībvalstu, bet gan visas Eiropas Savienības līmenī, saskaņā ar objektīviem kritērijiem. Prasītāja uzskata, ka diferencēta koeficenta piemērošana atsevišķām dalībvalstīm liecina par patvaļīgu, nesamērīgu un nesolidāru cukura tirgus finansēšanas izmaksu sadalījumu.

Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts EKL 253. pants (šobrīd — LESD 296. panta otrā daļa), jo apstrīdētā tiesību norma nav pietiekami pamatota. Prasītāja uzskata, ka Komisija nav norādījusi nedz apstākļus, kas pamato diferencēta koeficenta piemērošanu, nedz arī mērķus, kādus paredzēts sasniegt ar šādas diferenciācijas palīdzību.

(1) OV L 321, 1. lpp.

(2) OV L 271, 12. lpp.

(3) Padomes 2001. gada 19. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 178, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/69

Prasība, kas celta 2010. gada 3. martā — Südzucker u.c./Komisija

(Lieta T-102/10)

2010/C 113/102

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Südzucker AG Mannheim/Ochsenfurt (Mannheim, Vācija), AGRANA Zucker GmbH (Vīne, Austrija), Südzucker Polska S.A. (Breslau, Polija), Raffinerie Tirlemontoise SA (Brisele, Beļģija), Saint Louis Sucre SA (Parīze, Francija) (pārstāvji — H.-J. Prieß un B. Sachs, Rechtsanwälte)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2009. gada 3. novembra Regulu (EK) Nr. 1193/2009, ar ko labo Regulu (EK) Nr. 1762/2003, (EK) Nr. 1775/2004, (EK) Nr. 1686/2005 un (EK) Nr. 164/2007 un nosaka ražošanas maksājumu apjomu cukura nozarē 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005., 2005./2006. tirdzniecības gadam;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza vairākus pamatus.

Kā pirmo prasības pamatu prasītājas izvirza EKL 233. panta (pēc analoģijas — LESD 266. panta) pārkāpumu, jo Komisija neesot īstenojusi Tiesas 2008. gada 8. maija spriedumā apvienotajās lietās C-5/06 un C-23/06–C-36/06 Zuckerfabrik Jülich u.c. (Krājums, I-3231. lpp.) atzīto. Šajā spriedumā Tiesa esot noteikusi, kā ir nosakāmi parametri “eksportējamais pārpalikums” un “eksporta saistību kopskaits” ražošanas maksājumu cukura nozarē aprēķinam no 2002./2003. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam. Prasītājas uzskata, ka Komisija apstrīdētajā regulā ir sagrozījusi arī trešo parametru “kompensāciju kopapjoms”, kaut arī tā aprēķināšana neietilpa strīda lietā Zuckerfabrik Jülich priekšmetā.

Kā otro prasības pamatu prasītājas norāda faktu, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas (EK) Nr. 1260/2001 (1) 15. panta 1. punktu, kā arī tās jēgu un mērķi. Šajā sakarā cita starpā prasītājas norāda, ka Komisija, aprēķinot kompensāciju kopapjomu, ir ierēķinājusi arī kompensācijas par eksportētajiem apjomiem, kur nav tikuši ņemti vērā un kompensēti. Turpinot tās norāda, ka ikmēneša eksporta apjomu vienādošanas rezultātā tikušas radītas neprecizitātes aprēķinā. Prasītājas šajā sakarā uzskata, ka Tiesa spriedumā lietā Zuckerfabrik Jülich ir noteikusi, ka ir aizliegts kopējo zaudējumu apmēru noteikt lielāku par kopējiem izdevumiem kompensācijām.

Treškārt, esot pārkāpts atpakaļejoša spēka aizliegums, jo Komisija ar apstrīdēto regulu kompensāciju kopapjomu esot grozījusi ar atpakaļejošu spēku.

Ceturtā prasības pamata ietvaros prasītājas izvirza pienākuma norādīt pamatojumu atbilstoši EKL 253. pantam (LESD 296. panta 2. punkts) neizpildi, jo Komisija apstrīdēto regulu pamato ar to, ka ar to tiekot īstenots spriedums lietā Zuckerfabrik Jülich, tomēr, kā uzskata prasītājas, tā atkāpjas no šajā spriedumā atzītā.

Visbeidzot prasītājas iedaļā “dažādas kļūdas tiesību piemērošanā” norāda, ka 2009. gada 3. novembrī Komisija vairs neesot bijusi kompetenta pieņemt regulu par ražošanas maksājumiem no 2002./2003. līdz 2005./2006 tirdzniecības gadam, jo Regula Nr. 1260/2001, kuru kā juridisko pamatu norāda Komisija, regulas pieņemšanas brīdī jau bija atcelta. Vēl tiek norādīts uz EKL 37. panta 2. punkta pārkāpumu, jo pamatojoties uz šo normu bija jāizvēlas cita procedūra regulas pieņemšanai.

(1) Padomes 2001. gada 19. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 178, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/70

Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 18. decembra rīkojumu lietā F-92/09 R U/Parlaments 2010. gada 5. martā iesniedza Eiropas Parlaments

(Lieta T-103/10 P(R))

2010/C 113/103

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Eiropas Parlaments (pārstāvji — S. Seyr un K. Zejdová)

Otrs lietas dalībnieks: U

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto Civildienesta tiesas priekšsēdētaja rīkojumu;

—	pieņemt galīgo nolēmumu par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, noraidot to kā nepamatotu;

—	atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo apelācijas sūdzību tās iesniedzējs lūdz atcelt Civildienesta tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 18. decembra rīkojumu lietā F-92/09 R U/Parlaments, ar ko 2009. gada 6. jūlija lēmuma par U atlaišanu izpilde tiek apturēta līdz nolēmuma, ar ko izbeidz tiesvedību, pieņemšanai Vispārējā tiesā.

Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzējs izvirza trīs pamatus, kas saistīti ar:

—	pamatojuma trūkumu, jo apstrīdētajā rīkojumā norādītie argumenti vairākos aspektos neļauj uzzināt pagaidu noregulējuma tiesneša pieņemtā nolēmuma pamatojumu;

—

Eiropas Parlamenta tiesību uz aizstāvību neievērošanu, jo apstrīdētais rīkojums par pagaidu noregulējumu pārsniedz Civildienesta tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktā paredzēto pārbaudi, atbilstoši kuram pieteikumā par pagaidu noregulējumu ir jānorāda apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesību pamati, kuri sākotnēji šķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus. Iedziļinoties lietas būtībā, proti, paužot nostāju par uzlabošanas procedūras norises specifiku, ar rīkojumu tika pārkāptas Parlamenta tiesības uz aizstāvību, neļaujot tam šajā sakarā paust savu nostāju un aizstāvēties;

—	noteikumu, kas regulē pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, neievērošana, jo attiecībā uz steidzamības nosacījumu netika ņemti vērā visi attiecīgie apstākļi, kas varēja ietekmēt prasītāja finansiālo situāciju, tādējādi neievērojot pušu vienlīdzības tiesā principu.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/70

Prasība, kas celta 2010. gada 1. martā — BASF/Komisija

(Lieta T-105/10)

2010/C 113/104

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: BASF SE (Ludwigshafen am Rhein, Vācija) (pārstāvji — F. Montag, J. Blockx un T. Wilson, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 18. decembra Lēmumu C(2009) 10568 Lietā Nr. COMP/M.5355 — BASF/Ciba, ar ko ir noraidīts 2009. gada 6. novembra priekšlikums apstiprināt Roquette Frères kā nodalāmā uzņēmuma (Divestment Business SDA) pircēju un noraidīts lūgums grozīt saistības, saskaņā ar kurām Komisija ar savu 2009. gada 12. marta Lēmumu C(2009) 1961 darbību, ar kuru prasītāja ieguva kontroli pār visu CIBA Holding AG (turpmāk tekstā — “Ciba”), atzina par saderīgu ar kopējo tirgu.

Prasītāja sava lūguma atcelt lēmumu pamatojumam izvirza šādus pamatus.

Prasītāja, pirmkārt, uzskata, ka, noraidot piedāvāto pircēju, atbildētāja ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 (1) 6. panta 2. punktu, lēmuma, ar kuru BASF ir sniegta piekrišana iegādāties Ciba, 418. un 419. punktu, lēmumam pievienoto saistību 4. noteikuma a) punkta b) apakšpunktu, 13., 14. un 34. noteikumu un B pielikumu, un paziņojuma par zaudējumu atlīdzību (2) 31., 48., 73. un 102. punktu.

Prasītāja it īpaši uzskata, ka atbildētāja savu noraidījumu par piedāvāto pircēju ir pamatojusi ar neprecīziem faktiem un ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz Roquette Frères iniciatīvu saglabāt un attīstīt nodalāmo uzņēmumu. Prasītāja turklāt norāda, ka atbildētāja ir pamatojusies uz neprecīziem faktiem un ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz prasītājas lūgumu grozīt saistības atbilstoši saistību pārskatīšanas noteikumam.

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts samērīguma princips, jo prasītāja uzskata, ka tās piedāvājuma noraidīšana nebija nepieciešama, lai sasniegtu saistību mērķi izvairīties no dominējošā stāvokļa radīšanas vai pastiprināšanas.

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka atbildētāja, neuzklausot prasītāju pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un nenorādot atbilstošu pamatojumu apstrīdētajam lēmumam, ir pārkāpusi labas pārvaldības principu un LESD 296. pantu.

(1) Padomes 2004. gada 20. janvāra Regula (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās Regula) (OV L 24, 1. lpp.).

(2) Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regula (EK) Nr. 802/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 133, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/71

Prasība, kas celta 2010. gada 4. martā — Spānija/Komisija

(Lieta T-106/10)

2010/C 113/105

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Spānija Karaliste (pārstāvis — M. Muñoz Pérez)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt 2009. gada 18. decembra Lēmumu C(2009) 10136, galīgā redakcija, par finanšu korekciju piemērošanu Kopienu iniciatīvas programmai CCI 2000 ES.06.0.PC.003 (Spānija — Leader + Aragona) piešķirtā atbalsta ELVGF Virzības nodaļas daļai;

—	piespriest atbildētājai iestādei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apstrīdētajā lēmumā Komisija Spānijas iestāžu līdz 2008. gada 4. jūnijam deklarētajiem izdevumiem piemēroja neto finanšu korekciju 2 % apmērā no visas summas, ar ko par EUR 652 674,70 tika samazināts ELVGF Virzības nodaļas atbalsts izdevumiem iepriekš minētajai programmai, kurš bija piešķirts saskaņā ar Komisijas 2001. gada 31. jūlija Lēmumu C(2001) 2067.

Spānijas Karaliste uzskata, ka lēmums ir atceļams divu iemeslu dēļ.

Pirmais iemesls ir tāds, ka nepareizas piemērošanas dēļ esot pārkāpts Regulas (EK) Nr. 1260/1999 (1) 39. pants, jo ar hipotētiskajiem pārkāpumiem, ar kuriem ir pamatota Komisijas noteiktā finanšu korekcija, faktiski nav izdarīts Regulas (EK) Nr. 438/2001 (2) 4. panta pārkāpums, jo minētajā tiesību normā noteiktā prasība, ka dokumentos par pārbaudēm uz vietas ir jāieraksta veiktais darbs, nenozīmē, ka minētajos dokumentos obligāti ir jābūt norādītam veikto pārbaužu sarakstam, ja šīs pārbaudes ir viegli noskaidrojamas.

Otrais iemesls ir Regulas (EK) Nr. 1260/1999 39. panta 3. punktā noteiktā samērīguma principa pārkāpums saistībā ar Vadlīnijām par Komisijas dienestu Regulas (EK) Nr. 1260/1999 39. panta 3. punktā paredzēto finanšu korekciju noteikšanā piemērojamajiem principiem, kritērijiem un indikatīvajiem procentuālo attiecību aprēķiniem (3). Tas tā ir, pirmkārt, tāpēc, ka tā noteica korekciju 2 % no izdevumiem, kaut gan ar Spānijas iestāžu Komisijai iesniegtajām ziņām ir apliecināts, ka fondam radītais risks bija ievērojami mazāks par minēto procentuālo attiecību. Otrkārt, tas tā ir tāpēc, ka tā ir pagarinājusi periodu, uz kuru attiecas korekcija, iekļaujot izdevumus, kas bija deklarēti nevis tikai līdz periodam, uz kuru attiecās Komisijas izmeklēšana (līdz 2004. gada 17. decembrim), bet gan līdz divpusējās sanāksmes dienai (2008. gada 4. jūnijam).

(1) Padomes 1999. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 26.06.1999., 1. lpp.).

(2) Komisijas 2001. gada 2. marta Regula (EK) Nr. 438/2001, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz vadības un kontroles sistēmām, ko piemēro no struktūrfondiem piešķirtajai palīdzībai (OV L 63, 03.03.2001., 21. lpp.).

(3) 2001. gada 2. marta dokuments C(2001) 476.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/72

Prasība, kas celta 2010. gada 3. martā — Portugāle/Komisija

(Lieta T-111/10)

2010/C 113/106

Tiesvedības valoda — portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Portugāles Republika (pārstāvji — N. Mimoso Ruiz un P. Moura Pinheiro, advokāti, un L. Inez Fernandes, pārstāvis)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

2010. gada 3. martā Portugāles Republika cēla prasību pret Komisiju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantu, lūdzot atcelt Eiropas Komisijas 2009. gada 21. decembra Lēmumu C(2009) 10624, ar kuru samazināts Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalsts operacionālajai programmai “Ekonomiskās struktūras modernizācija” CCI: 1994 PT 16 1 PO 004 (ex-FEDER Nr. 94.12.09.004) daļā par Fundo de Investimento Imobiliário Fechado Turístico [Tūrisma nekustamā īpašuma slēgtais fonds] (FIIT) finansēšanu.

Pamati un galvenie argumenti

Nekustamā īpašuma investīciju fonds, ko iestādes nodibināja pēc tam, kad Eiropas Komisija bija apstiprinājusi Kopienu atbalsta programmu (KAP II) investīcijām Mērķī Nr. 1 iekļauto reģionu struktūrfondos periodā no 1994. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim, ir piemērots Eiropas Reģionālā attīstības fonda (EFAF) uzdevumu īstenošanai.

Regulā (EEK) Nr. 4254/88, kurā ir izdarīti grozījumi ar Regulu (EEK) Nr. 2083/93, ar kuru tiek apstiprināti Regulas (EEK) Nr. 2052/88 piemērošanas noteikumi saistībā ar ERAF darbības jomu (1), ir paredzēts, ka šis fonds veicina reģionu endogēnā potenciāla attīstību, veicot pasākumus, kas atvieglo mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi kapitāla tirgum. Tāpat kā nodrošinājuma sniegšana un kapitāldaļu iegāde, kas Regulā (EEK) Nr. 2083/93 ir minētas tikai piemēra veidā, nekustamā īpašuma fonds ir tāds finanšu mehānisms, kas ļauj veicināt un attīstīt mazu un vidēju uzņēmumu darbību.

FIIT darbības mērķis it īpaši ir finansēt mazus un vidējus uzņēmumus, kas darbojas tūrisma nozarē Portugālē un kuriem parasti ir lieli aktīvi nekustamo īpašumu veidā, bet kuriem ir grūti piekļūt tirgū pieejamajiem finansēšanas avotiem.

FIIT darbība attiecīgajā periodā ir veicinājusi Portugāles tūrisma piedāvājuma attīstības un modernizācijas atbalstu, iegādājoties tūrismam paredzētas ēkas un tās vēlāk iznomājot maziem un vidējiem uzņēmumiem.

FIIT darbība pilnībā atbilst Eiropas Komisijas Lēmumam C(94) 464, ar kuru KAP II jomā apstiprināta operacionālā programma “Ekonomiskās struktūras modernizācija” un 4. apakšprogramma “Tūrisms un kultūras mantojums”. Minētajā lēmumā tika paredzēta tūrisma ieguldījumu fonda izveidošana, kura prioritārās darbības jomas ietvēra tostarp finanšu sanāciju un viesnīcu ēku modernizāciju un pārveidošanu.

Eiropas Komisija nav pienācīgi nodrošinājusi tiesības uz aizstāvību, jo tā jautājumam par to, ka nebija pierādīts, ka FIIT atbalstītajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem tirgū nebija pietiekama finansējuma, pievērsās tikai apstrīdētajā lēmumā un tāpēc, ka tā kritizēja valsts iestādes, ka tās neesot pietiekami analizējušas minēto uzņēmumu saimniecisko dzīvotspēju, bet tikai refinansējušas to pasīvus.

Apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, uzskatot, ka FIIT projekts neatbilda ERAF līdzfinansējuma prasībām, ņemot vērā, ka programmas īstenošanas gaitā Eiropas Komisija rīkojās tādā veidā, ka radīja Portugāles iestādēm stingru un leģitīmu pārliecību, ka par FIIT finansējumu nebūs šaubu, vēl jo vairāk tāpēc, ka attiecīgajā laikā spēkā esošie Kopienu tiesību akti, par kuru atbilstību nebija nekādu šaubu, neļāva konstatēt acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar šī finanšu instrumenta likumību.

(1) Padomes 1993. gada 20. jūnija Regula (EEK) Nr. 2083/93, ar kuru tiek grozīta Regula (EEK) Nr. 4254/88, ar ko apstiprināti Regulas (EEK) Nr. 2052/88 piemērošanas noteikumi saistībā ar ERAF [OV L 193, 31.07.1993. 34.–38. lpp., (ES, DA, DE, EL, EN, FR, IT, NL, PT)].

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/73

Prasība, kas celta 2010. gada 1. martā — Prionics/Komisija un EFSA

(Lieta T-112/10)

2010/C 113/107

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Prionics AG (pārstāvji — H. Janssen un M. Franz, Rechtsanwälte)

Atbildētāja: Eiropas Komisija un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA)

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt EFSA un Komisijas “Scientific Opinion on Analytical sensitiviy of approved TSE rapid tests”, ciktāl tajā ieteikts neizmantot TSE uzraudzībā divus prasītājas ražotos testus, proti, Prionics®-Check LIA un Prionics®-Check PrioSTRIP;

—	piespriest EFSA un Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja vēršas pret EFSA2009. gada 10. decembra atzinumu par atļauto TSE ātrās noteikšanas testu analītisko jutīgumu (turpmāk tekstā — “EFSA atzinums”). Šajā atzinumā cita starpā ir ieteikts GSE ar atbilstošiem eksperimentiem atkārtoti novērtēt divu prasītājas testu sistēmu (Prionics®-Check LIA un Prionics®-Check PrioSTRIP) analītisko jutīgumu.

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus.

Pirmā prasības pamata ietvaros prasītāja norāda uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo atbildētājas EFSA atzinumā ir pamatojušās uz kļūdainu faktu vērtējumu un pretrunīgu informāciju.

Kā otro pamatu prasītāja norāda tāda principa pārkāpumu, atbilstoši kuram procedūrā, kuras noslēgumā var tikt pieņemts kādai no ieinteresētajām personām nelabvēlīgs pasākums, ir jānodrošina interešu aizsardzība tiesā. Turpinājumā šajā sakarā tā norāda uz vispārīgo vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu, jo EFSA, pretēji saviem publicētajiem administratīvajiem noteikumiem, nav nodrošinājusi prasītājas interešu aizsardzību tiesā pirms EFSA atzinuma publicēšanas.

Kā trešo prasītāja norāda vispārējo vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu, jo EFSA atzinumā EFSA, pretēji saviem publicētajiem administratīvajiem noteikumiem, nav norādījusi šī atzinuma pārsūdzības iespējas.

Visbeidzot tā norāda uz kaitējumu savai pamatbrīvībai strādāt profesijā un brīvībai veikt uzņēmējdarbību, kas radies, publicējot EFSA atzinumu, neizvērtējot nelabvēlīgās sekas, ko tas varētu radīt prasītājai.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/74

Prasība, kas celta 2010. gada 8. martā — Spānija/Komisija

(Lieta T-113/10)

2010/C 113/108

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Spānijas Karaliste (pārstāvis — J. Rodríguez Cárcamo)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Komisijas 2009. gada 23. decembra Lēmumu Nr. C(2009) 10678, galīgā redakcija, ar kuru samazināts Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) saskaņā ar 1998. gada 5. februāra Lēmumu Nr. C(98) 121, ERAF Nr. 97.11.09.007 Mērķa Nr. 2 (1997 — 1999) operatīvajai programmai “Basku zeme” Spānijā sākotnēji piešķirtais atbalsts, un

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šīs lietas pamatā ir 1998. gada 5. februāra Lēmums Nr. C(98) 121, ar kuru Komisija piešķīra atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļiem operatīvai programmai Basku zemes reģionā, kura ietilpa Kopienas atbalsta programmā strukturālajiem ieguldījumiem Spānijas Mērķa Nr. 2 reģionos periodā no 1997. gada līdz 1999. gadam, no ERAF līdzekļiem sedzamajai summai nepārsniedzot EUR 291 862 367.

Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā ir konstatēts, ka minētās operatīvās programmas īstenošanā 24 no 37 auditētajiem projektiem tika izdarīti pārkāpumi, un tas attiecas uz 4 844 712 820 pesetām un nozīmē, ka ir jāpiemēro finanšu korekcija EUR 27 794 540,77 apmērā.

Prasības pamatojumā prasītāja izvirza šādus pamatus.

—

Padomes 1988. gada 19. decembra Regulas (EEK) Nr. 4253/88 (1) 24. panta pārkāpums, apstrīdētajā lēmumā izmantojot ekstrapolācijas metodi, ņemot vērā, ka minētajā pantā nav paredzēta iespēja konkrētās darbībās konstatētās nelikumības ekstrapolēt uz visām no ERAF līdzekļiem finansēto operatīvo programmu darbībām. Apstrīdētajā lēmumā Komisijas piemērotajai korekcijai nav juridiska pamata, jo Komisijas 1997. gada 15. oktobra norādījumi par neto finanšu korekcijām Padomes Regulas (EEK) Nr. 4253/88 24. panta piemērošanai nevar radīt juridiskas sekas attiecībā uz dalībvalstīm saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas 2000. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C-443/97 Spānijas Karaliste/Komisija (2) un tāpēc, ka minētais 24. pants attiecas tikai uz tāda atbalsta samazināšanu, kura pārbaudē ir konstatēta nelikumība, taču, piemērojot korekcijas uz ekstrapolācijas pamata, šis princips tiek pārkāpts.

—

Pakārtoti — Regulas (EEK) Nr. 4253/88 24. panta kopā ar pašreizējo LES 4. panta trešo daļu (lojālas sadarbības princips) pārkāpums, piemērojot korekciju uz ekstrapolācijas pamata, kaut gan saistībā ar līgumiem, kuros izdarīti grozījumi, nebija konstatēti trūkumi pārvaldes, kontroles vai audita sistēmā, ņemot vērā, ka pārvaldes institūcijas piemēroja Spānijas tiesību aktus, ko Eiropas Savienības Tiesa nav atzinusi par neatbilstošiem Eiropas Savienības tiesībām. Spānijas Karaliste uzskata, ka tas, ka pārvaldes iestādes ievēro valsts tiesības, nevar būt pamatā ekstrapolācijai pārvaldes sistēmas neefektivitātes dēļ, kaut gan Komisija var konstatēt konkrētus Eiropas Savienības tiesību aizskārumus vai pārkāpumus, ja likumus, ko šīs iestādes piemēro, Tiesa nav atzinusi par neatbilstošiem Eiropas Savienības tiesībām vai Komisija nav vērsusies pret dalībvalsti saskaņā ar LESD 258. pantu.

—

Pakārtoti — Regulas (EEK) Nr. 4253/88 24. panta pārkāpums, jo finanšu korekcijas piemērošanai uz ekstrapolācijas pamata netika izmantots reprezentējošs paraugs. Komisija paraugā ekstrapolācijas piemērošanai ietvēra ļoti maz projektu (37 no 3 348), neņemot vērā visas operatīvās programmas jomas un iekļaujot Spānijas iestāžu iepriekš atsauktās izmaksas, ņemot par pamatu deklarētās izmaksas, nevis piešķirto atbalstu, un izmantojot informātikas programmu, kuras uzticamības pakāpe bija mazāka par 85 %. Tāpēc Spānijas Karaliste uzskata, ka paraugs neatbilst reprezentativitātes nosacījumiem, kas ir vajadzīgi, lai to varētu izmantot par pamatu ekstrapolācijai.

—

Spānijas Karaliste, visbeidzot, uzskata, ka pārkāpumu noilguma termiņu ir jāsāk skaitīt no pārkāpumu fakta paziņošanas Spānijas iestādēm (kas notika 2005. gada augustā par pārsvarā 1998. un 1999. gadā izdarītajiem pārkāpumiem), piemērojot Regulas Nr. 2988/95 (3) 3. pantā paredzēto četru gadu termiņu.

(1) Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, ar kuru apstiprināti Regulas (EEK) Nr. 2052/88 piemērošanas noteikumi attiecībā, pirmkārt, uz struktūrfondu un, otrkārt, uz Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu intervences koordināciju (OV L 374, 31.12.1988., 1. lpp.).

(2) Lieta C-443/97 (Recueil, I-2415. lpp.).

(3) Padomes 1995. gada 18. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/75

Prasība, kas celta 2010. gada 4. martā — Apvienotā Karaliste/Komisija

(Lieta T-115/10)

2010/C 113/109

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (pārstāvji — S. Ossowski, pārstāvis, kam palīdz D. Wyatt, QC, un M. Wood, Barrister)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Komisijas 2009. gada 22. decembra Lēmumu 2010/45/ES, ar ko atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EEK (Dzīvotņu direktīva) (1) pieņem Kopienas nozīmes teritoriju trešo atjaunināto sarakstu Vidusjūras bioģeogrāfiskajam reģionam (2), tiktāl, ciktāl sarakstā kā Kopienas nozīmes teritorija ir iekļauta Estrecho Oriental, identifikācijas kods ES6120032;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītāja apstrīd Komisijas Lēmumu 2010/45/ES (izziņots ar dokumenta numuru C(2009) 10406) tiktāl, ciktāl sarakstā kā Kopienas nozīmes teritorija ir iekļauta Estrecho Oriental, un lūdz Estrecho Oriental svītrot no Kopienas nozīmes teritoriju saraksta.

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza šādus pamatus.

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot Direktīvu 92/43/EEK, jo Spānijas Estrecho Oriental iekļaušana Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā nebija ar to saderīga tādēļ, ka:

—	ļoti liela šīs teritorijas daļa atrodas Lielbritānijas Gibraltāra teritoriālajos ūdeņos (turpmāk tekstā — “BGTW”), ko faktiski kontrolē Apvienotā Karaliste nevis Spānija, un

—	tā pilnīgi sakrīt ar pastāvošo AK Kopienas nozīmes teritoriju Southern Waters of Gibraltar.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot tiesiskās drošības principu, jo, iekļaujot Estrecho Oriental Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, Spānijai tiek uzlikti pienākumi saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK attiecībā uz apgabalu pastāvošā Kopienas nozīmes teritorijā, attiecībā uz kuru Gibraltāra valdībai jau ir uzlikti identiski pienākumi saskaņā ar šo direktīvu. Tas liecina par to, ka tiek ierobežota vai apstrīdēta Gibraltāra valdības kompetence ieviest direktīvu Gibraltāra Kopienas nozīmes teritorijā Southern Waters of Gibraltar un īstenot Gibraltāra tiesības BGTW, radot tiesisku nedrošību Gibraltāra valdībai un ES pilsoņiem.

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot samērīguma principu, jo Spānijas Estrecho Oriental iekļaušana Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, ietverot visu AK Kopienas nozīmes teritoriju Southern Waters of Gibraltar un citus BGTW apgabalus nav nedz piemērota, nedz vajadzīga, lai sasniegtu Direktīvā 92/43/EEK noteiktos vides mērķus.

Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Estrecho Oriental iekļaušana apstrīdētajā Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā ir pilnībā jāatceļ, jo iekļaušanas sarakstā daļējas atcelšanas dēļ tiktu mainīta tā būtība, Tiesa grozītu sarakstu un būtu jāpārrēķina Kopienas nozīmes teritorijas centrālais punkts un apgabals, kā arī jāizvērtē, vai atlikusī teritorijas daļa atbilst vides kritērijiem, lai to varētu kvalificēt par Kopienas nozīmes teritoriju.

(1) Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.).

(2) OV 2010 L 30, 322. lpp.

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/76

Prasība, kas celta 2010. gada 5. martā — Acron/Padome

(Lieta T-118/10)

2010/C 113/110

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Acron OAO (pārstāvis — B. Evtimov, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt Padomes 2009. gada 18. decembra īstenošanas Regulu (ES) Nr. 1251/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1911/2006 (1), tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītājs norāda tikai vienu pamatu par atcelšanu, kas ir sadalīts trīs daļās.

Prasītājs norāda, ka Savienības iestādes ir pārkāpušas Pamatregulas 1. un 2. pantu, Pamatregulas (2) 11. panta 9. punktu, kas aplūkots kopā ar Pamatregulas 2. pantu, un ir pieļāvušas vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kā rezultātā tās attiecībā uz prasītāju ir noteikušas mākslīgi paaugstinātu noteikto normālo vērtību, un tādējādi nepamatoti secinājušas, ka pastāv dempings.

Pirmajā daļā prasītājs apstrīd gāzes cenas pielāgošanas loģiku. Konkrētāk, prasītājs norāda, ka iestādes ir pieļāvušas kļūdu tiesību piemērošanā un ir pārkāpušas Pamatregulas 2. panta 3. un 5. punktu, jo nav ņēmušas vērā lielu daļu ražošanas izmaksu izcelsmes valstī un/vai faktiski ir piemērojušas metodoloģiju, kas atbilst plānveida ekonomikai, lai noteiktu lielāko daļu prasītāja normālās vērtības.

Otrajā daļā prasītājs apstrīd metodi, kas izmantota gāzes cenu pielāgošanai. Prasītājs apgalvo, ka pēc tam, kad Komisija bija nolēmusi pielāgot gāzes cenu, tā pārkāpa Pamatregulas 2. panta 5. punkta otro teikumu un/vai pieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā un nepietiekami pamatoja savu nostāju, gāzes cenu pielāgojot saskaņā ar Krievijas gāzes cenu Vaidhausā [Waidhaus] (Vācija), neņemot vērā aizliegtu vienošanos par tirgu sadali attiecībā uz Krievijas gāzi, kas importēta caur Vaidhausu, un neatskaitot 30 % no Krievijas ievedmuitas nodokļiem par Krievijas gāzi, kā arī veicot pielāgošanu, lai atspoguļotu vietējās piegādes izmaksas.

Trešajā daļā prasītājs apstrīd to tīro ienākumu noteikšanu, kas izmantoti, lai noteiktu normālo vērtību. Prasītājs norāda, ka tīrie ienākumi, ko noteikušas iestādes un kas pieskaitīti ražošanas izmaksām, lai apstrīdētās regulas apsvērumos noteiktu normālo vērtību attiecībā uz prasītāju, ir pretrunā Pamatregulas 2. panta 3. punktam un 2. panta 6. punkta c) apakšpunktam, ir acīmredzami nesaprātīgi un tajos ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Turklāt šādi noteikti tīrie ienākumi būtiski atšķiras no ienākumiem un no metodes normālās vērtības noteikšanai, kas tika izmantoti sākotnējā izmeklēšanā, kuras rezultātā tika uzlikts attiecīgais nodoklis, pārkāpjot Pamatregulas 11. panta 9. punktu.

(1) Padomes 2009. gada 18. decembra īstenošanas Regula (ES) Nr. 1251/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1911/2006, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu tādu urīnvielas un amonija nitrāta šķīdumu importam, kuru izcelsme ir, inter alia, Krievijā (OV L 338, 5. lpp.).

(2) Padomes 1995. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/77

Prasība, kas celta 2010. gada 5. martā — Nīderlande/Komisija

(Lieta T-119/10)

2010/C 113/111

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Nīderlandes Karaliste (pārstāvji — C. Wissels, Y. de Vries un J. Langer)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Eiropas Komisijas 2009. gada 23. decembra Lēmumu C(2009) 10712 par finanšu atbalsta samazināšanu, ko Eiropas reģionālās attīstības fonds (ERAF) sākotnēji piešķīra Kopienu iniciatīvas programmai IC Interreg II/C Reina-Maas preventīvā aizsardzība pret plūdiem Beļģijas Karalistei, Vācijas Federatīvajā Republikā, Francijas Republikā, Luksemburgas Lielhercogistē un Nīderlandes Karalistē, piemērojot Komisijas 1997. gada 18. decembra Lēmumu C(97) 3742 (ERAF Nr. 970010008), un

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs savu prasību pamato ar šādiem septiņiem pamatiem:

—	nosakot finanšu samazinājumus, pamatojoties uz ekstrapolāciju, Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 4253/88 (1) 24. panta 2. punktu, jo šajā tiesību normā neesot sniegts pamats šādai rīcībai;

—	iepriekš nosakot finanšu samazinājumus, Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 4253/88 23. panta 2. un 3. punktu, jo šajā tiesību normā neesot sniegts pamats šādai rīcībai;

—	paredzot dalībvalstij pienākumus, pamatojoties uz Tiesas judikatūru, kas attiecas uz laiku pirms šo pienākumu noteikšanas, Komisija neesot ievērojusi tiesiskās drošības principu, jo šajā laikposmā šie pienākumi dalībvalstīm neesot bijuši skaidri, precīzi un paredzami;

—	nosakot finanšu samazinājumu 25 % no deklarētajiem ar publiskā iepirkuma līgumiem saistītajiem izdevumiem apmērā, Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu, kā arī tādus vispārējos principus, kā pārskatāmības, nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes principus;

—

nosakot finanšu samazinājumu 100 % apmērā no deklarētajiem ar publiskā iepirkuma līgumiem, kas pārsniedz Direktīvā 93/37/EEK (2), Direktīvā 93/36/EEK (3) vai Direktīvā 92/50/EEK (4) paredzētos sliekšņus un kuru slēgšanas tiesības ir piešķirtas bez konkurences, Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu;

—	nepaskaidrojot, kā tiek aprēķināti izdarītie iepriekšējie finanšu samazinājumi, Komisija neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu;

—	nosakot īpašus samazinājumus projektam, kas neesot pietiekami pamatoti, Komisija neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.

(1) Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, kurā paredzēti noteikumi Regulas Nr. 2052/88 īstenošanai attiecībā uz to, kā savstarpēji saskaņot dažādu struktūrfondu darbību, kā arī šo struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (OV L 374, 1. lpp.).

(2) Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīva 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV L 199, 54. lpp.; labojums OV 1994, L 111, 115. lpp.).

(3) Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīva 93/37/EEK, ar ko koordinē piegāžu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV L 199, 1. lpp.).

(4) Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (OV L 209, 1. lpp.).

1.5.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/79

Prasība, kas celta 2010. gada 29. janvārī — AC/Padome

(Lieta F-9/10)

2010/C 113/116

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: AC (Brisele, Beļģija) (pārstāvji — S. Rodriguez un C. Bernard-Glanz, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Strīda priekšmets un apraksts

Atcelt lēmumu neiekļaut prasītāju amatā paaugstināto uz AD13 pakāpi personu sarakstā 2009. amatā paaugstināšanas gadā, kā arī piespriest atbildētajai atlīdzināt prasītāja ciesto morālo kaitējumu

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt iecēlējinstitūcijas lēmumu neiekļaut prasītāju amatā paaugstināto uz AD13 pakāpi personu sarakstā 2009. amatā paaugstināšanas gadā; kāds šis lēmums izriet no 2009. gada 27. aprīļa paziņojuma personālam Nr. 94/09;

—	pēc vajadzības atcelt iecēlējinstitūcijas lēmumu, ar ko noraida prasītāja sūdzību;

—	piespriest atbildētājai piešķirt prasītājam piecu tūkstošu euro summu ciestā morālā kaitējuma atlīdzināšanai;

—	piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

		ISSN 1725-5201 doi:10.3000/17255201.C_2010.113.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 113

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	53. sējums 2010. gada 1. maijs

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	IV Paziņojumi
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Tiesa
2010/C 113/01	Tiesas pēdējā publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā VēstnesīOV C 100, 17.4.2010.	1