Eiropas Savienības C 312/2009

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/2

Tiesas (astotā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums (Finanzgericht Düsseldorf (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Dinter GmbH/Hauptzollamt Düsseldorf (C-522/07), Europol Frost-Food GmbH/Hauptzollamt Krefeld (C-65/08)

(apvienotās lietas C-522/07 un C-65/08) (1)

(Kopējais muitas tarifs - Regula (EEK) Nr. 2658/87 - Kombinētā nomenklatūra - Tarifu klasifikācija - Spēkā esamība - Papildu piezīme - Ābolu sulas koncentrāts)

2009/C 312/02

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Finanzgericht Düsseldorf

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Dinter GmbH (C-522/07), Europol Frost-Food GmbH (C-65/08)

Atbildētāji: Hauptzollamt Düsseldorf (C-522/07), Hauptzollamt Krefeld (C-65/08)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Finanzgericht Düsseldorf — Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2004. gada 7. septembra Regulu (EK) Nr. 1810/2004 (OV L 327, 1. lpp.), I pielikuma 20. nodaļas 5. papildu piezīmes b) punkta interpretācija un spēkā esamība — Ābolu sulas koncentrāts ar Briksa vērtību 66,8, bez cukura piedevas — Šī produkta klasificēšana tarifu apakšpozīcijā 2009 7999 (ābolu sula bez cukura piedevas) vai apakšpozīcijā 2106 9098 (pārtikas izstrādājumi, kas citur nav minēti) — Komisijai ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 9. pantu paredzēto pilnvaru precizēt tarifu pozīcijas ierobežojumi

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu I pielikuma 20. nodaļas 5. papildu piezīmes b) punkts redakcijā, kas izriet no Komisijas 2001. gada 7. septembra Regulas (EK) Nr. 1776/2001, Komisijas 2001. gada 6. augusta Regulas (EK) Nr. 2031/2001 un Komisijas 2004. gada 7. septembra Regulas (EK) Nr. 1810/2004, ar kurām groza Regulas Nr. 2658/87 I pielikumu, nav spēkā tiktāl, ciktāl ar to no pozīcijas 2009 tiek izslēgts dabīgas ābolu sulas koncentrāts.

(1) OV C 37, 09.02.2008.

OV C 107, 26.04.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/2

Tiesas (ceturtā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums — Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-536/07) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumi - Direktīva 93/37/EEK - Līgums starp publisku iestādi un privātu uzņēmumu par šī uzņēmuma uzceļamo izstāžu zāļu iznomāšanu minētajai iestādei - Atlīdzība, kas privātajam uzņēmumam tiek maksāta, 30 gadu laikā pārskaitot ikmēneša nomas maksu)

2009/C 312/03

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — D. Kukovecs [D. Kukovec] un R. Zauers [R. Sauer])

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — M. Lumma [M. Lumma] un J. Mellers [J. Möller], kā arī H. J. Prīss [H.-J. Prieß], Rechtsanwalt)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras] (OV L 199, 54. lpp.), 7. panta, lasot to kopsakarā ar 11. pantu, pārkāpums — Atklātas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras nerīkošana pirms līguma noslēgšanas starp Ķelnes pilsētu un privātu ieguldījumu sabiedrību par to, ka pilsēta 30 gadus nomās, par to samaksājot vairāk kā EUR 600 miljonus, četras izstāžu zāles, kas minētajai privātajai sabiedrībai jāuzceļ saskaņā ar sīki izstrādātiem līguma dokumentiem

Rezolutīvā daļa:

Ķelnes pilsētai ar Grundstücksgesellschaft Köln Messe 15 bis 18 GbR, kas ir kļuvusi par Grundstücksgesellschaft Köln Messe 8-11 GbR, noslēdzot 2004. gada 6. augusta līgumu, nepiemērojot Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras], 7. panta 4. punktā un 11. pantā paredzēto līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi šajās tiesību normās paredzētos pienākumus;

2)	Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 51, 23.2.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/3

Tiesas (trešā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums (Regeringsrätten (Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Skatteverket/AB SKF

(Lieta C-29/08) (1)

(Sestā PVN direktīva - 2. un 4. pants, 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunkts un 17. pants - Direktīva 2006/112/EK - 2. un 9. pants, 135. panta 1. punkta f) apakšpunkts un 168. pants - Meitas sabiedrības un tās dalības kontrolētā sabiedrībā nodošana, ko veic mātes sabiedrība - PVN piemērošanas joma - Atbrīvojums - Tādu pakalpojumu sniegšana, kas saņemti, veicot akciju nodošanu - Iespēja atskaitīt PVN)

2009/C 312/04

Tiesvedības valoda — zviedru

Iesniedzējtiesa

Regeringsrätten

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Skatteverket

Atbildētāja: AB SKF

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Regeringsrätten — Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), 2. un 4. panta, 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunkta un 17. panta, kā arī Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.) 2. un 9. panta, 135. panta 1. punkta un 168. panta interpretācija — Mātes sabiedrības veiktā savas meitas sabiedrības un tās dalības citā sabiedrībā nodošana tās sabiedrību grupas pārstrukturizēšanas nolūkā — Par tādiem pakalpojumiem samaksātā PVN atskaitīšana, kas sniegti mātes sabiedrībai saistībā ar šiem nodošanas darījumiem

Rezolutīvā daļa:

2. panta 1. punkts un 4. panta 1. un 2. punkts Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, kas grozīta ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK, kā arī 2. panta 1. punkts un 9. panta 1. punkts Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ir jāinterpretē tādējādi, ka šo direktīvu piemērošanas jomā ietilpstoša saimnieciska darbība ir mātes sabiedrības veikta visu meitas sabiedrības akciju 100 % apmērā, kā arī kontrolētajā sabiedrībā, kas agrāk piederēja 100 % apmērā, atlikušās dalības nodošana, kurām mātes sabiedrība ir sniegusi pakalpojumus, kam piemēro PVN. Tomēr tiktāl, ciktāl akciju nodošana ir pielīdzināma visa uzņēmuma vai tā daļas nodošanai Sestās direktīvas 77/388, kas grozīta ar Direktīvu 95/7, 5. panta 8. punkta vai Direktīvas 2006/112 19. panta pirmās daļas izpratnē un ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts ir izvēlējusies šajos noteikumos paredzēto iespēju, šis darījums nav saimnieciska darbība, kam piemēro PVN;

2)	tāda akciju nodošana, par kādu ir pamata tiesvedība, ir jāatbrīvo no PVN saskaņā ar Sestās direktīvas 77/388, kas grozīta ar Direktīvu 95/7, 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunktu un Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta f) apakšpunktu;

tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN par pakalpojumiem, kas sniegti akciju nodošanas vajadzībām, rodas saskaņā ar Sestās direktīvas 77/388, kas grozīta ar Direktīvu 95/7, 17. panta 1. un 2. punktu, kā arī Direktīvas 2006/112 168. punktu, ja ir tieša un tūlītēja saikne starp sākotnējiem pakalpojumiem un nodokļa maksātāja saimniecisko darbību kopumā. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus apstākļus, kuros norisinās darījumi, par ko ir pamata tiesvedība, jānosaka, vai radušies izdevumi var tikt iekļauti pārdoto akciju cenā vai tie ir tikai darījumu, kas izriet no nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības, cenu veidojošie komponenti;

4)	atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem neietekmē fakts, ka akciju nodošana notiek vairākos secīgos darījumos.

(1) OV C 79, 29.03.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/4

Tiesas (trešā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums (Tribunal du travail d'Esch-sur-Alzette (Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Virginie Pontin/T-Comalux SA

(Lieta C-63/08) (1)

(Sociālā politika - Strādājošu grūtnieču, sieviešu, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, aizsardzība - Direktīva 92/85/EEK - 10. un 12. pants - Aizliegums atlaist no darba no grūtniecības sākuma līdz grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma beigām - Tiesību, kas attiecīgajām personām ir paredzētas Kopienu tiesībās, aizsardzība tiesā - Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm - Direktīva 76/207/EEK - 2. panta 7. punkta trešā daļa - Nelabvēlīgāka attieksme pret sievieti, kas saistīta ar grūtniecību vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu - Tiesību aizsardzības līdzekļu, kas ir pieejami sievietēm, kuras ir atlaistas no darba grūtniecības laikā, ierobežojumi)

2009/C 312/05

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal du travail d'Esch-sur-Alzette

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Virginie Pontin

Atbildētāja: T-Comalux SA

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunal du travail d'Esch-sur-Alzette — 10. un 12. panta interpretācija Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvā 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (OV L 348, 1. lpp.), un 2. panta interpretācija Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.) — Strādājošas grūtnieces, kas cietusi no atlaišanas, aizsardzības tiesā apjoms — Valsts tiesiskā regulējuma, kas piemēro atlaistas strādājošas grūtnieces prasības celšanai tiesā ļoti īsus iepriekš noteiktus termiņus, respektīvi, astoņas un 15 dienas, un ierobežo prasījumu ar atlaistās darbinieces darba attiecību turpināšanu vai atjaunošanu darbā uzņēmumā, izslēdzot zaudējumu atlīdzību, saderīgumu ar iepriekš minētajām direktīvām

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvas 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē), 10. un 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts īpašs tiesību aizsardzības līdzeklis strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, kuras nosauktas šajā 10. pantā, kas tiek īstenots atbilstoši šai prasībai noteiktajiem procesuālajiem noteikumiem, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips) un nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību izmantošanu, kuras piešķirtas ar Kopienu tiesību sistēmu (efektivitātes princips). Piecpadsmit dienu noilguma termiņš, kas ir ieviests ar L. 337-1. panta 1) punkta ceturto daļu, šķiet, neatbilst šim nosacījumam, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;

Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvas 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, 2. pants, skatīts kopā ar šīs grozītās Direktīvas 76/207 3. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds ir noteikts ar Darba kodeksa L. 337-1. pantu, kurš īpaši attiecas uz Direktīvas 92/85 10. pantā paredzēto aizsardzību strādājošu grūtnieču, sieviešu, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, atlaišanas no darba gadījumā, saskaņā ar kuru strādājošai grūtniecei, kas atlaista no darba grūtniecības laikā, ir atņemtas tiesības celt zaudējumu atlīdzības prasību, lai gan šāda iespēja pastāv visiem pārējiem darbiniekiem, kas atlaisti no darba, jo šāds tiesību aizsardzības līdzekļu ierobežojums ir mazāk labvēlīga attieksme pret sievieti saistībā ar grūtniecību. Tas īpaši attiecas uz gadījumu, kad vienīgajai prasībai, kas pieejama šo darbinieču atlaišanas no darba gadījumā, paredzētie procesuālie noteikumi neatbilst tiesību, kuras attiecīgajai personai piešķirtas Kopienu tiesībās, efektīvas aizsardzības tiesā principam, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

(1) OV C 93, 12.04.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/5

Tiesas (virspalāta) 2009. gada 27. oktobra spriedums (Landesgericht Linz (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Land Oberösterreich/ČEZ as

(Lieta C-115/08) (1)

(Prasība, kuras mērķis ir izbeigt traucējumus vai iespējamos traucējumus zemes gabalā, kas rodas no citas dalībvalsts teritorijā esošas atomelektrostacijas - Pienākums paciest traucējumus un iespējamos traucējumus, ko rada valstī, kurā prasība ir celta, oficiāli atzītas iekārtas - Citās dalībvalstīs izsniegtu atļauju neņemšana vērā - Vienlīdzīga attieksme - Nediskriminācijas princips pilsonības dēļ EAEK līguma piemērošanas jomā)

2009/C 312/06

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Landesgericht Linz

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Land Oberösterreich

Atbildētāja: ČEZ as

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Landesgericht Linz (Austrija) — Preču brīvas aprites, brīvības veikt uzņēmējdarbību, nediskriminācijas pilsonības dēļ un lojalitātes principa interpretācija — Valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām traucējumu gadījumā, ko radījušas valsts atļauju saņēmušas iekārtas, ir paredzēta tikai kaitējuma atlīdzības prasības iespēja — Šīs tiesību normas piemērošanas ierobežošana, attiecinot to tikai uz atļaujām, ko izsniegušas valsts iestādes, traucējumu gadījumā, ko radījušas citu dalībvalstu teritorijā esošas iekārtas, dod iespēju celt prasību par aizliegumu civiltiesiskā kārtībā — Temelinas [Temelín] kodolelektrostacija

Rezolutīvā daļa:

princips par diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, piemērojot EAEK līgumu, liedz piemērot tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā aplūkotais, atbilstoši kuram pret uzņēmumu, kuram ir nepieciešamās administratīvās atļaujas, lai izmantotu citā dalībvalstī esošu atomelektrostaciju, var uzsākt tiesvedību, lai izbeigtu šīs iekārtas radītos vai iespējamos traucējumus blakus esošo īpašumu īpašniekiem, kamēr pret uzņēmumiem, kuriem pieder tiesvedības dalībvalstī esoša rūpnieciska iekārta un kuriem ir šīs valsts administratīvā atļauja, šādu prasību nevar celt un pret tiem var vērst tikai prasību par zaudējumu atlīdzību par blakus esošiem īpašumiem radīto kaitējumu;

valsts tiesai valsts likums, kas tai ir jāpiemēro, ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai tas atbilstu Kopienu tiesību prasībām. Ja šāda atbilstīga piemērošana nav iespējama, valsts tiesai ir pienākums pilnībā piemērot Kopienu tiesības un aizsargāt tiesības, kas ar tām piešķirtas indivīdiem, vajadzības gadījumā, ja no šo normu piemērošanas konkrētajā lietā rastos Kopienu tiesībām pretējs rezultāts, šo noteikumu nepiemērojot vispār.

(1) OV C 142, 07.06.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/5

Tiesas (trešā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums (Tallinna Halduskohus (Igaunijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Rakvere Lihakombinaat AS/Põllumajandusministeerium, Maksu- ja Tolliameti Ida maksu- ja tollikeskus

(Lieta C-140/08) (1)

(Kopējais muitas tarifs - Kombinētā nomenklatūra - Tarifu klasifikācija - Saldēti vistas gaļas gabali vai subprodukti - Igaunijas pievienošanās - Pārejas pasākumi - Lauksaimniecības produkti - Liekie krājumi - Regula (EK) Nr. 1972/2003)

2009/C 312/07

Tiesvedības valoda — igauņu

Iesniedzējtiesa

Tallinna Halduskohus

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Rakvere Lihakombinaat AS

Atbildētāji: Põllumajandusministeerium, Maksu- ja Tolliameti Ida maksu- ja tollikeskus

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tallinna Halduskohus — Lūgums interpretēt I pielikumu Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.), kā arī 4. panta 1. un 2. punktu Komisijas 2003. gada 10. novembra Regulā (EK) Nr. 1972/2003 par pārejas posma pasākumiem, kas jānosaka attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanās dēļ (OV L 293, 3. lpp.) — Mehāniski atdalīta, saldēta gaļa, kas iegūta no vistu mehāniskas atkaulošanas — Klasificēšana Kombinētās nomenklatūras pozīcijā 0207 14 10 (saldēti vistas gabali, bezkaula) vai pozīcijā 0207 14 99 (saldēti vistu subprodukti, citādi) — Nodoklis par tirgus dalībnieku lauksaimniecības produktu lieko krājumu — Pārnesamā krājuma un liekā krājuma daudzuma noteikšana šī nodokļa uzlikšanas nolūkā

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1987. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu, kura grozīta ar Komisijas 2003. gada 11. septembra Regulu (EK) Nr. 1789/2003, ir interpretējama tādējādi, ka tādi produkti kā pamata lietā apskatāmie, kas sastāv no saldētas mehāniski atdalītas gaļas, kura iegūta, mehāniski atkaulojot vistu un gaiļu gaļu, un kas paredzēti lietošanai cilvēku pārtikā, ir klasificējami kombinētās nomenklatūras apakšpozīcijā 0207 14 10;

Komisijas 2003. gada 10. novembra Regulas (EK) Nr. 1972/2003 par pārejas posma pasākumiem, kas jānosaka attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanās dēļ, kura grozīta ar Komisijas 2004. gada 10. februāra Regulu (EK) Nr. 230/2004, 4. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesību normu kā Likuma par lieko krājumu maksājumiem (Üleliigse laovaru tasu seadus), kas grozīts ar 2007. gada 25. janvārī pieņemto likumu, 6. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru uzņēmēja liekos krājumus nosaka, no krājumiem, kas faktiski atradās tā valdījumā 2004. gada 1. maijā, atņemot pārejas krājumus, ar kuriem tiek saprasts valdījumā esošo krājumu vidējais rādītājs 1. maijā pēdējos četros gados, to reizinot ar koeficientu 1,2, kas atbilst attiecīgajā dalībvalstī tajā pašā laikposmā novērotajam lauksaimniecības produktu ražošanas pieaugumam;

3)	ar Regulu Nr. 1972/2003 tiek pieļauts iekasēt maksājumu par uzņēmēja liekajiem krājumiem pat tad, ja tas spēj pierādīt, ka no šo krājumu tirdzniecības pēc 2004. gada 1. maija tas nav guvis peļņu.

(1) OV C 171, 05.07.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/6

Tiesas (ceturtā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums (Østre Landsret (Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — NCC Construction Danmark A/S/Skatteministeriet

(Lieta C-174/08) (1)

(Sestā PVN direktīva - 19. panta 2. punkts - Priekšnodokļa atskaitījums - Jaukts nodokļu maksātājs - Preces un pakalpojumi, ko vienlaikus izmanto gan ar nodokli apliekamām darbībām, gan no nodokļa atbrīvotām darbībām - Atskaitāmās daļas aprēķināšana - Jēdziens “gadījuma rakstura nekustamo īpašumu darījumi” - Piegādes sev pašam - Nodokļu neitralitātes princips)

2009/C 312/08

Tiesvedības valoda — dāņu

Iesniedzējtiesa

Østre Landsret

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: NCC Construction Danmark A/S

Atbildētāja: Skatteministeriet

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Østre Landsret — Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 19. panta 2. punkta otrā teikuma interpretācija — Būvniecības uzņēmums, kas nodarbojas ar tādu nekustamo īpašumu pārdošanu, kurus tas uzcēlis pats par saviem līdzekļiem, lai tos pārdotu tālāk — Preces un pakalpojumi, kas vienlaikus tiek izmantoti darījumiem, kas dod tiesības un kas nedod tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN — Atskaitāmās daļas aprēķināšana — Gadījuma rakstura nekustamo īpašumu darījumu jēdziens

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad būvniecības uzņēmums pārdod par saviem līdzekļiem uzceltu nekustamo īpašumu, tas nav kvalificējams par “gadījuma rakstura darījumu” šīs normas izpratnē tāpēc, ka šī darbība ir tiešs, pastāvīgs un nepieciešams turpinājums ar nodokli apliekamai darbībai. Šajos apstākļos nav konkrēti jāizskata, kādā apmērā šī pārdošana, ja to aplūko atsevišķi, nozīmē, ka tiek izmantotas preces un pakalpojumi, par kuriem jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis;

nodokļu neitralitātes princips neaizliedz, ka būvniecības uzņēmums, kurš maksā pievienotās vērtības nodokli par būvniecības pakalpojumiem, kurus tas veic par saviem līdzekļiem (piegāde pašam sev), nevar pilnībā atskaitīt pievienotās vērtības nodokli saistībā ar vispārējām izmaksām, sniedzot šo pakalpojumu, ja no šādi pārdotām ēkām izrietošais apgrozījums ir atbrīvots no pievienotās vērtības nodokļa.

(1) OV C 171, 05.07.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/7

Tiesas (otrā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums — Eiropas Kopienu Komisija/Īrija

(Lieta C-188/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 75/442/EEK - Atkritumi - Sadzīves notekūdeņi, ko novada septiskās tvertnēs laukos - Atkritumi, uz kuriem neattiecas citi normatīvie akti - Netransponēšana)

2009/C 312/09

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — S. Pardo Quintillán, D. Lawunmi un M. Wilderspin)

Atbildētāja: Īrija (pārstāvis — D. O'Hagan)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvas 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), ko groza Padomes 1991. gada 18. marta Direktīva 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp.), 4., 7., 8., 9., 10., 11., 12., 13. un 14. panta pārkāpums saistībā ar sadzīves notekūdeņiem, ko novada septiskās tvertnēs — Atkritumi, uz kuriem neattiecas citi normatīvie akti

Rezolutīvā daļa:

nepieņemot — izņemot Kevanas grāfisti [County Cavan] —, visus normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvas 75/442/EEK par atkritumiem, ko groza Padomes 1991. gada 18. marta Direktīva 91/156/EEK, 4. un 8. pantā noteiktās prasības attiecībā uz sadzīves notekūdeņiem, ko novada septiskās tvertnēs un citās individuālas attīrīšanas iekārtās laukos, Īrija nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus;

2)	Īrija atlīdzina trīs ceturtdaļas Eiropas Kopienu Komisijas tiesāšanās izdevumu un sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;

3)	Eiropas Kopienu Komisija sedz vienu ceturtdaļu savu tiesāšanās izdevumu.

(1) OV C 197, 02.08.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/7

Tiesas (trešā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums — Eiropas Kopienu Komisija/Somijas Republika

(Lieta C-246/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Sestā PVN direktīva - 2. panta 1. punkts un 4. panta 1. un 2. punkts - “Saimnieciskās darbības” jēdziens - Valsts juridiskās palīdzības biroji - Tiesvedības ietvaros pret palīdzības saņēmēja veiktu daļējas samaksas maksājumu sniegti juridiskās palīdzības pakalpojumi - “Tiešas saiknes” starp sniegto pakalpojumu un saņemto vērtību jēdziens)

2009/C 312/10

Tiesvedības valoda — somu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — P. Aalto un D. Triantafyllou)

Atbildētāja: Somijas Republika (pārstāve — A. Guimaraes-Purokoski)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.) 2. panta 1. punkta un 4. panta 1., 2. un 5. punkta pārkāpums — Valsts tiesiskais regulējums, kas PVN jomā paredz nevienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz juriskonsultu pakalpojumiem atkarībā no tā, vai tos sniedz privāti juristi vai juristi, kas strādā valsts juridiskās palīdzības birojos — Konkurences izkropļošana

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 209, 15.08.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/8

Tiesas (septītā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums — Eiropas Kopienu Komisija/Itālijas Republika

(Lieta C-249/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Kopējai zivsaimniecības politika - Resursu saglabāšana - Uzraudzības režīms zivsaimniecības nozarē - Regula (EK) Nr. 894/97 - 11. pants - Regula (EEK) Nr. 2241/87 - 1. panta 1. un 2. punkts - Regula (EEK) Nr. 2847/93 - 2. panta 1. punkts un 31. panta 1. un 2. punkts - Driftertīklu aizliegums - Šī aizlieguma ievērošanas efektīvas kontroles sistēmas trūkums)

2009/C 312/11

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — K. Banks un C. Cattabriga)

Atbildētāja: Itālijas Republika (pārstāvji — I. Bruni, pārstāvis, F. Arena, avvocato dello Stato)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2241/87, kas nosaka konkrētus kontroles pasākumus zvejniecībai (OV L 207, 1. lpp.), 1. panta 1. punkta un Padomes 1993. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2847/93, ar kuru izveido kontroles sistēmu, kas piemērojama kopējai zivsaimniecības politikai (OV L 261, 1. lpp.), 2. panta un 31. panta 1. un 2. punkta pārkāpums — Zvejas kuģu un to darbību inspekcija un uzraudzība — Pasākumi, kurus jāveic spēkā esošā tiesiskā regulējuma neievērošanas gadījumā — Pasākumi attiecībā uz driftertīklu turēšanu uz klāja un to izmantošanu

Rezolutīvā daļa:

savā teritorijā un tās suverēnajā teritorijā vai jurisdikcijā esošajos ūdeņos pietiekami neuzraugot, neinspicējot un nepārraugot zvejas darbības, it īpaši attiecībā uz driftertīklu turēšanu uz klāja un to izmantošanu un pietiekami neraugoties, lai tiktu veikti piemēroti pasākumi attiecībā uz Kopienu tiesiskā regulējuma par driftertīklu turēšanu uz klāja un to izmantošanu pārkāpumiem, it īpaši piemērojot preventīvus sodus to izdarītājiem, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2241/87, kas nosaka konkrētus kontroles pasākumus zvejniecībai, 1. panta 1. punktā un Padomes 1993. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2847/93, ar kuru izveido kontroles sistēmu, kas piemērojama kopējai zivsaimniecības politikai, kas grozīta ar Padomes 1998. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 2846/98, 2. panta 1. punktā un 31. panta 1. un 2. punktā;

2)	Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 209, 15.08.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/8

Tiesas (ceturtā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums — Eiropas Kopienu Komisija/Zviedrijas Karaliste

(Lieta C-274/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 2003/54/EK - 15. panta 2. punkts - 23. panta 2. punkts - Elektroenerģijas iekšējais tirgus - Tādas metodikas iepriekšēja apstiprināšana, ko izmanto, lai aprēķinātu vai paredzētu nosacījumus attiecībā uz pieslēgumu un pieeju valsts tīkliem, tostarp pārvades un sadales tarifiem - Valsts regulatīvā iestāde)

2009/C 312/12

Tiesvedības valoda — zviedru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — B. Šima [B. Schima] un P. Dejmeka [P. Dejmek])

Atbildētāja: Zviedrijas Karaliste (pārstāve — A. Falka [A. Falk])

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu (OV L 176, 37. lpp.) 15. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta un 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta pārkāpums — Paziņojumi par devalorizācijas un atkritumu pārvaldības darbībām — Prasītā sadales un ražošanas interešu funkcionālā nodalījuma nenodrošināšana vertikāli integrētā uzņēmumā — Regulatīvo iestāžu nepilnvarošana noteikt vai apstiprināt metodiku, ko izmanto, lai aprēķinātu vai paredzētu nosacījumus pieslēgumam un pieejai valsts tīkliem

Rezolutīvā daļa:

Zviedrijas Karaliste,

—

atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu 15. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktam nepieņemot tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai vertikāli integrētā uzņēmumā nodrošinātu funkcionālu sadales un ražošanas interešu nodalīšanu, un

—

atbilstoši Direktīvas 2003/54 23. panta 2. punkta a) apakšpunktam neparedzot regulatīvajai iestādei pienākumu pirms tās stāšanās spēkā noteikt vai apstiprināt vismaz metodiku, ko izmanto, lai aprēķinātu vai paredzētu nosacījumus attiecībā uz pieslēgumu un pieeju valsts tīkliem, tostarp pārvades un sadales tarifiem,

nav izpildījusi šajā Direktīvā paredzētos pienākumus;

2)	Zviedrijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 236, 13.09.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/9

Tiesas (sestā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums — Eiropas Kopienu Komisija/Beļģijas Karaliste

(Lieta C-474/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Tādu aktu nepieņemšana, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 23. panta 2. un 5. punktā paredzētās prasības - Pārvaldes iestādes pilnvaras elektroenerģijas nozarē)

2009/C 312/13

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. Patakia un B. Schima)

Atbildētāja: Beļģijas Karaliste (pārstāvji — C. Pochet, pārstāvis, J. Scalais un O. Vanhulst, avocats)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Tādu aktu nepieņemšana, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu (OV L 176, 37. lpp.) 23. panta 2. un 5. punktā paredzētās prasības — Pārvaldes iestādes pilnvaras elektroenerģijas nozarē

Rezolutīvā daļa:

Beļģijas Karaliste,

—

neparedzēdama, ka sūdzības par atteikumiem piekļūt sadales vai pārvades tīklam var iesniegt pārvaldes iestādei, kas pasludina saistošu lēmumu divu mēnešu laikā pēc sūdzības saņemšanas, kā to paredz 23. panta 5. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvā 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu, un

—	piešķirdama citai iestādei nevis pārvaldes iestādei pilnvaras definēt galvenos tarifu aprēķināšanas elementus attiecībā uz noteiktiem elektroenerģijas pārvades tīkliem pretēji Direktīvas 2003/54 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumiem,

nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus;

2)	Beļģijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 32, 07.02.2009.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/9

Tiesas (septītā palāta) 2009. gada 29. oktobra spriedums — Eiropas Kopienu Komisija/Polijas Republika

(Lieta C-551/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 2005/68/EK - Pašnodarbinātas personas darbība pārapdrošināšanas jomā - Piekļuve un izpilde - Valsts tiesību normas pirms direktīvas - Nepaziņošana vai netransponēšana noteiktajā termiņā)

2009/C 312/14

Tiesvedības valoda — poļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — N. Yerrell un M. Kaduczak)

Atbildētāja: Polijas Republika (pārstāvis — M. Dowgielewicz)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Tādu tiesību normu nepieņemšana paredzētajā termiņā, kas vajadzīgas, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 16. novembra Direktīvas 2005/68/EK par pārapdrošināšanu un Padomes Direktīvu 73/239/EEK un 92/49/EEK grozījumiem, kā arī Direktīvu 98/78/EK un 2002/83/EK grozījumiem (OV L 323, 1. lpp.) prasības

Rezolutīvā daļa:

atzīt, ka, noteiktajā termiņā nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 16. novembra Direktīvas 2005/68/EK par pārapdrošināšanu un Padomes Direktīvu 73/239/EEK un 92/49/EEK grozījumiem, kā arī Direktīvu 98/78/EK un 2002/83/EK grozījumiem prasības, vai katrā ziņā nepaziņojot Komisijai par šo aktu pieņemšanu, Polijas Republika nav izpildījusi šīs direktīvas 64. pantā paredzētos pienākumus;

2)	Polijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 55, 07.03.2009.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/10

Prasība, kas celta 2009. gada 17. augustā — Eiropas Kopienu Komisija/Polijas Republika

(Lieta C-331/09)

2009/C 312/17

Tiesvedības valoda — poļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — K. Gross un A. Stobiecka-Kuik)

Atbildētāja: Polijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, neizpildot Komisijas 2007. gada 23. oktobra lēmumā par valsts atbalstu C 23/06 (ex NN 35/06), kuru Polijas Republika ir īstenojusi attiecībā uz tērauda ražotāju Technologie Buczek Group (paziņots ar dokumenta numuru C (2007) 5087) un kas publicēts OV L 116, 26. lpp., paredzētos pienākumus, un, katrā gadījumā, nepaziņojot Komisijai par šo pienākumu izpildi, Polijas Republika ir pārkāpusi EKL 249. panta 4. punktu un iepriekš minētā lēmuma 3., 4. un 5. pantu;

—	piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija 2007. gada 23. oktobrī pieņēma lēmumu, ar ko uzliek par pienākumu atgūt valsts atbalstu no tēraudu ražojošās Technologie Buczek Group, it īpaši no Tecnologie Buczek SA (turpmāk tekstā — “TB”) un tās meitas sabiedrībām Huta Buczek (turpmāk tekstā — “HB”) un Buczek Automotive (turpmāk tekstā — “BA”), kuras prettiesiskā veidā ir īstenojušas iepriekš apstiprinātu pārstrukturēšanas plānu un pēc tam ir saņēmušas nelikumīgu atbalstu darbībai. Šis atbalsts darbībai izpaudās kā atbrīvojums no publisko tiesību pienākumu pildīšanas. Polijas Republikai lēmumu ar tās Pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā starpniecību paziņoja 2007. gada 24. oktobrī. Tajā pat laikā Komisija lūdza Polijas Republikai veikt pasākumus, kas nepieciešami nelikumīgi piešķirtā atbalsta atgūšanai.

Datumā, kad tika celta šī prasība, HB un BA piešķirtais atbalsts vēl nebija atmaksāts.

Polijas iestādes ir norādījušas, ka, neraugoties uz tīri tehniska rakstura šķēršļiem, atbalsta atgūšanas ievērojamās kavēšanās iemesls esot Polijas tiesību normas maksātnespējas jomā. Polijas iestādes ir paskaidrojušas, ka lēmumā norādītais valsts atbalsts izpaudies kā TB atbrīvošana no tās pienākumiem, kaut arī faktiskās atbalsta saņēmējas esot bijušas tās meitas sabiedrības. Šajā gadījumā visas saistības, ieskaitot no HB un BA atgūstamās summas, formāli esot bijis jāuzņemas TB. Polijas tiesību aktu normas neļaujot šādus prasījumus dzēst, izņemot “pilnīgas neiespējamības” gadījumus. Turklāt, ja šādi prasījumi tiekot izvirzīti, TB maksātnespējas administratoram esot jāmaksā prasītās summas, kurās ietilpst no meitas uzņēmumiem atgūstamās summas. Tāpat, ja šīs summas tiekot atgūtas, tad vairs neesot tiesiska pamata prasīt, lai HB un BA tās atmaksā.

Tomēr Komisija uzskata, ka nav pietiekami, ka Polijas Republika ir izmantojusi visus tai pieejamos līdzekļus. Šo pasākumu veikšanas rezultātā ir efektīvi un nekavējoties jāpanāk lēmuma izpilde, jo citādi ir jāatzīst, ka Polijas Republika nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus. Dalībvalsts pienākums atgūt atbalstu nav izpildīts, ja šīs dalībvalsts rīcība nav nekādi ietekmējusi konkrētās summas faktisku atgūšanu.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/11

Prasība, kas celta 2009. gada 1. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Polijas Republika

(Lieta C-349/09)

2009/C 312/18

Tiesvedības valoda — poļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — K. Herrmann un M. Simerdova)

Atbildētāja: Polijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, nepieņemot administratīvos un normatīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Komisijas 2005. gada 8. aprīļa Direktīvu 2005/28/EK, ar ko nosaka labas klīniskās prakses principus un sīki izstrādātas pamatnostādnes attiecībā uz pētāmām cilvēkiem paredzētām zālēm, kā arī prasības attiecībā uz šādu zāļu ražošanas atļauju vai importēšanu (1), vai katrā ziņā tos nedarot zināmus Komisijai, Polijas Republika nav izpildījusi šīs direktīvas 31. pantā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas 2005/28/EK transponēšanas termiņš beidzās 2006. gada 29. janvārī.

(1) OV L 91, 13. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/11

Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instance tiesas (otrā palāta) 2009. gada 30. jūnija spriedumu lietā T-444/07 Centre de Promotion de l'Emploi par la Micro-Entreprise (CPEM)/Eiropas Kopienu Komisija 2009. gada 2. septembrī iesniedzis Centre de Promotion de l'Emploi par la Micro-Entreprise (CPEM)

(Lieta C-350/09 P)

2009/C 312/19

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Centre de Promotion de l'Emploi par la Micro-Entreprise (CPEM) (pārstāve — C. Bonnefoi, avocate)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

—	atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu;

—	pilnībā vai daļēji apmierināt prasījumus, kas izvirzīti pirmajā instancē;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza trīspadsmit pamatus, kuri attiecas uz to, ka Pirmās instances tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2007. gada 4. oktobra Lēmumu, ar kuru tika atcelts atbalsts, kuru bija piešķīris Eiropas Sociālais Fonds (ESF) ar 1999. gada 17. augusta Lēmumu C (1999) 2645.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tā nav izpildījusi prasības par taisnīgu līdzsvaru starp lietas dalībnieku argumentiem. Vienīgi vairākas reizes norādot, ka Komisija noraida vai atspēko CPEM argumentus, Pirmās instances tiesa neprecizē ne Komisijas argumentus, ne kādā veidā tā noraida vai atspēko prasītāja argumentus, līdz ar ko tas rada līdzsvara trūkumu debašu atspoguļošanā un līdz ar to šo argumentu apskatīšanā spriedumā.

Ar otro pamatu CPEM apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties atzīt Komisijas “līdzatbildību” tiktāl, ciktāl tā zināja par attiecīgajiem faktiem, bet neīstenoja nekādus pasākumus subsidētā projekta realizācijas periodisko kontroļu gaitā, lai bloķētu atbalsta avansu un atlikuma izmaksu. Pienākums, kas gulstas uz CPEM, izmaksāt visu piešķirto finanšu atbalstu tādēļ nav pamatots, ņemot vērā CPEM argumentus, ar kuriem tiek vismaz pierādīta Komisijas līdzatbildība šajā zaudējumus izraisošās situācijas radīšanā.

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Pirmās instances tiesa nepamatoti nav izvērtējusi tās argumentus par kontroles juridiskā pamatojuma izvēli, kura ir prettiesiska tiktāl, ciktāl šī kontrole tika veikta, pamatojoties uz atšķirīgu regulu nekā to, uz kuras pamata šī kontrole tika oficiāli veikta.

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot par nepieņemamiem prasījumus, ar kuriem tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu par tās publiskā tēla aizskaršanu. OLAF jau bija sniedzis vietējai presei informāciju, kaut gan CPEM vēl nebija saņēmis paziņojumu par atgūšanas lēmumu. Šajos apstākļos šādas informācijas publiskošana smagi aizskāra organizācijas tēlu, kurai ir vispārējo interešu uzdevums un kurai nav ne kases, ne klientūras, un tās finansējums nāk no ziedotājiem no publiskā un privātā sektora.

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un pārkāpusi samērīguma principu, noraidīt prasību par simbolisko zaudējumu atlīdzību personālam sakarā ar to, ka netika sniegts specifisks pilnvarojums advokātam, kaut gan kļūdas, kuras prasītājs izvirzīja sakarā ar OLAF izmeklētāju un Komisijas personāla pilnvarošanu minētā tiesa neizvērtēja.

Ar sesto pamatu CPEM pārmet Pirmās instances tiesai to, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, samazinot sūdzības apjomu un izvērtējot pirmo pamatu vienīgi saistībā ar tiesībām uz aizstāvību, kaut gan prasītājs bija tieši norādījis uz pamattiesībām un tiesībām uz aizstāvību un uz vispārējiem tiesību principiem.

Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa turklāt ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, attiecinot tiesību uz aizstāvību ievērošanas jomu vienīgi uz iespēju, kas tiek piešķirta lēmuma adresātiem, kuri intereses ievērojamā mērā skar šis lēmumus, efektīvi paust savu viedokli. Tomēr tiesību uz aizstāvību ievērošanas joma ir daudz plašāka. Turklāt debašu ar OLAF un Komisiju “efektivitāte” un visu šīs lietas apstākļu izvērtēšana ar “rūpību un objektivitāti” ir ļoti apšaubāma, gluži kā jebkādas OLAF komunikācijas trūkums par sūdzību priekšmetu, kuras iesniegtas pret CPEM.

Ar astoto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs konkrētāk pārmet Pirmās instances tiesai to, ka tā pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl tā uzskatīja, ka fakts, ka prese tika informēta par administratīva lēmuma, kurš paredz sankciju, saturu, pat pirms apelācijas sūdzības iesniedzējs bija saņēmis paziņojumu, nav tiesību uz aizstāvību pārkāpšana.

Ar devīto pamatu CPEM pārmet Pirmās instances tiesai to, ka tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatu par to, ka Komisija netika procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ietvaros ievērojusi tiesības uz aizstāvību un nevainīguma prezumpcijas principu, tiesiskās drošības principu, līdzsvara principu un kontroļu neitralitātes principu. Šie vispārējie tiesību principi ir jāievēro ne tikai administratīvajās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, bet arī iepriekšējās izmeklēšanas procedūrās.

Ar desmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neievērojot Francijas jēdzienu “bezpeļņas organizācija”, kā arī dažādās attiecības, kādas var būt šādai organizācijai ar dažādām pašvaldībām. Tādējādi šī tiesa ir apstiprinājusi Komisijas un OLAF sākotnējo kļūdu, kuri uzskatīja saiknes starp CPEM un pašvaldībām, tostarp Marseļas pilsētu, par smagi prettiesiskām.

Ar vienpadsmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi faktu kļūdu, jo šī tiesa uzskatīja “iesniedzēja vadlīnijas” par neesošām spēkā un noraidīja argumentus šajā sakarā, kaut gan faktiski tā neuzskatīja vadlīnijas par neesošām spēkā, bet vienīgi pārmeta to, ka pastāv vairākas dažādas versijas, kas izraisa tiesiskās drošības trūkumu un sacīkstes principa neievērošanu.

Ar divpadsmito pamatu CPEM norāda, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi jēdzienu “valorizācija”, pārņemot Komisijas juridiski kļūdaino argumentu, ka šī izdevumu attiecināšanas tehnika ir atļauta saistībā ar “klasiskajiem” projektiem, kas ietilpst ESF, bet ir aizliegta saistībā ar pilotprojektiem Regulas Nr. 4255/88 (1) 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

Ar trīspadsmito un pēdējo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi tiesiskās drošības principu, jo tā ir izvairījusies no debatēm par pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka nav piemērojama Regula Nr. 1605/2002 (2), uz kuras ir balstīts OLAF un Komisijas lēmums, kaut gan attiecīgo faktu laikā spēkā bija 1977. gada 21. decembra finanšu regula (3). Turklāt CPEM lūdz, lai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 47. panta 1. punkta 2. un 3. daļu tiktu pārbaudīti fakti, uzklausot lieciniekus.

(1) Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4255/88 par tiesību normām, ar kurām tiek piemērota Regula (EEK) Nr. 2052/88 saistībā ar Eiropas Sociālo Fondu (OV L 374, 21. lpp.).

(2) Padomes 2002. gada 25. jūnija Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.).

(3) 1977. gada 21. decembra Finanšu regula, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 356, 1. lpp.), tādā versijā, kas izriet no Padomes 1998. gada 17. decembra Regulas (EK, EOTK, Euratom) Nr. 2779/98, ar ko tiem grozīta 1977. gada 21. decembra Finanšu regula (OV L 347, 3. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/13

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Fővárosi Ítélőtábla (Ungārija) 2009. gada 7. septembra rīkojumu — Dr. Donat Cornelius Ebert/Budapesti Ügyvédi Kamara

(Lieta C-359/09)

2009/C 312/20

Tiesvedības valoda — ungāru

Iesniedzējtiesa

Fővárosi Ítélőtábla

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Dr. Donat Cornelius Ebert

Atbildētājs: Budapesti Ügyvédi Kamara

Prejudiciālie jautājumi

Vai Padomes Direktīvu 89/48/EEK (1) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/5/EK (2) var interpretēt tādējādi, ka Vācijas valstspiederīgajam apelācijas sūdzības iesniedzējam, kurš ir nokārtojis eksāmenu advokāta profesijas praktizēšanai Vācijā, kur viņš ir advokātu kolēģijas biedrs, un kuram ir atļauja uzturēties un kurš strādā Ungārijā, ir tiesības tiesvedībās un administratīvos procesos papildus vācu valodas apzīmējumam “Rechtsanwalt” (advokāts) un ungāru valodas apzīmējumam “európai közösségi jogász” (Eiropas Kopienu jurists) izmantot uzņemošajā valstī (Ungārija) par oficiālu atzīto nosaukumu “ügyvéd” (advokāts), lai arī viņš nav nedz uzņemts advokātu kolēģijā Ungārijā, nedz saņēmis kādu atļauju?

2)	Vai Direktīva 98/5/EK papildina Direktīvu 89/4[8]/EEK tādējādi, ka Direktīva 98/5/EK par advokāta profesijas praktizēšanu ir lex specialis attiecībā uz advokāta prakses jomu, savukārt Direktīvā 89/4[8]/EEK vispārīgi tiek regulēta vienīgi augstākās izglītības diplomu atzīšana?

(1) Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīva 89/48/EEK par vispārēju sistēmu tādu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, ko piešķir par vismaz trīs gadu profesionālo izglītību (OV L 19, 16. lpp.).

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīva 98/5/EK par pasākumiem, lai atvieglotu advokāta profesijas pastāvīgu praktizēšanu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā iegūta kvalifikācija (OV L 77, 36. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/13

Apelācijas sūdzība, ko par 2009. gada 29. jūnija spriedumu lietā T-94/05 Athinaïki Techniki AE/Eiropas Kopienu Komisija 2009. gada 11. septembrī iesniedzis Athinaïki Techniki AE

(Lieta C-362/09 P)

2009/C 312/21

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Athinaïki Techniki AE (pārstāvis — S. A. Pappas, advokāts)

Citi lietas dalībnieki: Eiropas Kopienu Komisija, Athens Resort Casino AE Symmetochon

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

—	atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—	apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus,

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzējs savas apelācijas pamatojumam izvirza četrus pamatus.

Saskaņā ar pirmo pamatu Pirmās instances tiesa esot nepareizi interpretējusi agrāko Tiesas judikatūru attiecībā uz administratīva akta atsaukšanas likumības nosacījumiem. Proti, lai atsaukšana būtu spēkā, ir jākonstatē akta nelikumība un tā atsaukšana ir jāveic saprātīgā termiņā. Tomēr šajā gadījumā Komisija esot atsaukusi aktu vairāk nekā četrus gadus pēc tā pieņemšanas, nesniedzot nekādu pamatojumu.

Savā otrajā pamatā Athinaïki Techniki apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nespriežot par tās izvirzīto jautājumu par pilnvaru nepareizu izmantošanu. Proti, atsaucot apstrīdēto lēmumu, Komisija vēlējās atsaukt attiecīgo aktu nevis, lai ievērotu tiesiskuma principu, bet lai tam netiktu piemērota pārbaude Kopienu tiesā.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs konstatē, ka tā intereses panākt, lai ar spriedumu tiktu atcelts Komisijas strīdīgais lēmums, joprojām pastāv — pretēji tam, kas tika nospriests pārsūdzētajā rīkojumā. Proti, vienkārša iepriekšējas pārbaudes procedūras atkārtota uzsākšana nav vienīgās Komisijas attiecīgā akta atsaukšanas sekas. No sprieduma par tiesību akta atcelšanu izriet Komisijas pienākums vai nu uzsākt valsts atbalstu formālo pārbaudes procedūru, vai arī aicināt attiecīgās dalībvalstis atcelt vai grozīt attiecīgo atbalstu. Tādējādi Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka vienīgās apstrīdētā lēmuma atcelšanas sekas ir pienākums atkārtoti uzsākt iepriekšējās pārbaudes procedūru.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi res judicata spēku Tiesas spriedumam saistītajā lietā C-521/06 P. No šī sprieduma izrietot, ka Komisija nevarēja nepārtraukti saglabāt bezdarbības stāvokli administratīvajā lietā, kurā tika izvērtēti valsts atbalsti. Atsaucot apstrīdēto lēmumu, Komisija esot tieši atgriezusies pie bezdarbības, un Pirmās instances tiesa, nenopeļot šādu rīcību, esot pieļāvusi papildu kļūdu tiesību piemērošanā.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/14

Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (astotā palāta) 2009. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-273/06 un T-297/06 ISD Polska u.c./Komisija 2009. gada 15. septembrī iesniegušas ISD Polska sp. z o.o., Industrial Union of Donbass Corporation, ISD Polska sp. z o.o. (iepriekš Majątek Hutniczy sp. z o.o.)

(Lieta C-369/09 P)

2009/C 312/22

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: ISD Polska sp. z o.o., Industrial Union of Donbass Corporation, :ISD Polska sp. z o.o. (iepriekš Majątek Hutniczy sp. z o.o.) (pārstāvji — C. Rapin, E. Van den Haute, avocats)

Cita Lietas dalībniece: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

—	atzīt šo apelācijas sūdzību par pieņemamu;

—	atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (astotā palāta) 2009. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-273/06 un T-297/06;

—	apmierināt pilnībā vai alternatīvi — daļēji prasījumus, kas tika iesniegti Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā apvienotajās lietās T-273/06 un T-297/06;

—	piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus;

—	gadījumā, ja Tiesa nolems, ka šī lieta nav jāizskata, piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, piemērojot Tiesas Reglamenta 69. panta 6. punkta un 72. panta a) punkta apvienotos noteikumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai prasītājas izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tās apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru 8. protokola par Polijas tērauda rūpniecības restrukturizāciju [pārstrukturēšanu], kas pievienots Aktam par Polijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (1), 6. punktā ir paredzēta tā noteikumu piemērošana ar atpakaļejošu spēku. Prasītājas apgalvo, ka atpakaļejošo spēku nevar izsecināt ne no šīs tiesību normas formulējuma, ne mērķa vai uzbūves, kurā ir tikai precizēts, ka minētā protokola pielikumā uzskaitītie uzņēmumi var saņemt atbalstu noteiktā apmērā laika periodā no 1997. gada līdz 2003. gadam. Šī tiesību norma, citiem vārdiem, nozīmē, ka atbalsta, kas var tikt piešķirts tā saņēmējiem uzņēmumiem līdz 2003. gada beigām, aprēķināšanā ir jāņem vērā jau iepriekš piešķirtās atbalsta summas, taču neņemot vērā prettiesiski piešķirto atbalstu. Turklāt šādu interpretāciju atbalsta arī Komisija un Padome, kuras, pirmā minētā — lēmuma priekšlikumā, otrā minētā — lēmumā, konstatēja, ka 8. protokolā paredzētās saistības ir tikušas izpildītas.

Ar otro pamatu prasītājas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, pirmkārt, ka atbalsta saņēmēji uzņēmumi principā varēja īstenot tiesisko paļāvību attiecībā uz šī atbalsta likumību tikai tādā gadījumā, ja tas tiktu piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, un, otrkārt, ka 1991. gada 16. decembra Asociācijas nolīguma 2. protokolā par EOTK produktiem (2) paredzētās procedūras, ar kurām par strīdīgo atbalstu tika paziņots Komisijai un Padomei, nevarēja radīt prasītājās tiesisko paļāvību. Ir skaidrs, ka neviens formāls paziņojums par strīdīgo atbalstu nevarēja tikt īstenots saskaņā ar EKL 88. pantu, jo Polijas Republika šajā laikā vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts, un ka Komisija patiešām bija informēta par šī pabalsta esamību un, izvērtējusi Polijas programmu pārstrukturēšanai un uzņēmuma iesniegtos plānus šajā sakarā, uzskatīja, ka tie atbilda Asociācijas nolīguma 2. protokola 8. panta 4. punktā paredzētajām prasībām un Pievienošanās akta 8. protokolā paredzētajiem nosacījumiem.

Ar trešo un pēdējo pamatu prasītājas visbeidzot atsaucas uz Regulas (EK) Nr. 659/1999 (3) un Regulas (EK) Nr. 794/2004 (4) pārkāpumu. Saskaņā ar šīm regulām ar to vien, ka procentu likme, kas piemērojama strīdīgā atbalsta atgūšanai, tiek noteikta ciešā sadarbībā ar attiecīgo dalībvalsti, nepietiek, lai šo likmi uzskatītu par “atbilstošu” likmi Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta otrās daļas izpratnē. Likmes, kas piemērojama valsts atbalsta atgūšanai, “atbilstošais” raksturs ir materiālo tiesību jēdziens, kas nav atkarīgs no procedūras, kāda ir jāievēro Komisijai izņēmuma gadījumos, kad tā nosaka likmi sadarbībā ar attiecīgo dalībvalsti.

(1) OV 2003, L 236, 948. lpp.

(2) Eiropas nolīgums, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Polijas Republiku, no otras puses (OV 1993, L 348, 2. lpp.).

(3) Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta [jaunajā redakcijā EKL 88. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).

(4) Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regula (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (OV L 140, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/15

Prasība, kas celta 2009. gada 23. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Čehijas Republika

(Lieta C-378/09)

2009/C 312/24

Tiesvedības valoda — čehu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. Šimerdová, J.-B. Laignelot)

Atbildētāja: Čehijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, nepareizi transponējot valsts tiesību aktos Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, (1) kas grozīta ar Padomes Direktīvu 97/11/EK (2) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/35/EK (3), 10. a panta pirmās, otrās un trešās daļas noteikumus, Čehijas Republika nav izpildījusi šīs direktīvas 10. a panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Termiņš direktīvas transponēšanai valsts tiesību sistēmā beidzās 2005. gada 25. jūnijā.

(1) OV L 175, 40. lpp.

(2) Padomes 1997. gada 3. marta Direktīva 97/11/EK, ar kuru groza Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu; OV L 73, 5. lpp.

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīva 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK; OV L 156, 17. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/16

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Arbeidshof te Brussel (Beļģija) 2009. gada 25. septembra rīkojumu — Maurits Casteels/British Airways plc

(Lieta C-379/09)

2009/C 312/25

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Arbeidshof te Brussel

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Maurits Casteels

Atbildētāja: British Airways plc

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai privātpersona strīdā ar privātā sektora darba devēju valsts tiesā var pamatoties uz EKL 42. pantu, ja Padome šajā sakarā nav rīkojusies?

Vai EKL 39. pants līdz laikam, kad spēkā stājās 1998. gada 29. jūnija Direktīva 98/49/EK (1), un EKL 42. pants atsevišķi vai abi panti kopā nepieļauj, ka

darba ņēmējs, kuru nodarbina viena un tā pati juridiskā persona kā darba devējs un kurš netiek pārcelts uz citu darbvietu, secīgi tiek nodarbināts šī darba devēja dažādās filiālēs dažādās dalībvalstīs un katrreiz viņam piemēro šajās filiālēs spēkā esošos papildu pensijas plānus,

—

nosakot laika posmu, pēc kura iegūst pilnīgas tiesības uz papildu pensijas pabalstu (pamatojoties uz darba ņēmēja un darba devēja iemaksām) noteiktā dalībvalstī, netiek ņemts vērā ne nodarbinātības laiks, kas nostrādāts citā dalībvalstī pie šī paša darba devēja, ne arī dalība šīs dalībvalsts papildu pensijas sistēmā,

—

darba devēja pārcelšana ar viņa piekrišanu uz tā paša darba devēja filiāli citā dalībvalstī tiek pielīdzināta pensiju sistēmas noteikumos paredzētam gadījumam, kad darba ņēmējs brīvprātīgi aiziet no filiāles, līdz ar ko tiesības uz papildu pensiju tiek ierobežotas paša darba ņēmēja veikto iemaksu apmērā,

—	un šāda situācija rada nelabvēlīgas sekas, ka darba ņēmējs zaudē tiesības uz papildu pensijas pabalstu saistībā ar savu darbu šajā dalībvalstī, kas nenotiku, ja viņš sava darba devēja labā strādātu tikai vienā dalībvalstī un paliktu šīs dalībvalsts papildu pensijas sistēmas dalībnieks?

(1) Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīva 98/49/EK par papildu pensijas tiesību saglabāšanu darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kas pārvietojas Kopienā (OV L 209, 46. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/16

Prasība, kas celta 2009. gada 25. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Francijas Republika

(Lieta C-383/09)

2009/C 312/26

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — O. Beynet un D. Recchia)

Atbildētāja: Francijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—	atzīt, ka, neizveidojot pasākumu programmu, kas vērsta uz stingru Cricetus cricetus (Eiropas kāmis) sugas aizsardzību, Francijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētos pienākumus; (1)

—	piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar savu prasību Eiropas Kopienu Komisija pārmet atbildētajai, ka tā nav izveidojusi Direktīvas 92/43/EEK 12. pantā paredzēto stingro aizsardzības sistēmu Cricetus cricetus (Eiropas kāmis) sugai Elzasā, saistībā ar šīs sugas izzušanu to dabiskās izplatības areālā Francijā.

Atbilstoši prasītājas teiktajam, šo dzīvnieku alu skaits pēdējo gadu laikā ir būtiski samazinājies, jo no 1167 alām 2001. gadā, alu skaits ir sarucis līdz pat 161 alai 2007. gadā. Šādos apstākļos sugai, kuru vienlaicīgi apdraud gan nelabvēlīgas lauksaimniecības darbības, gan urbanizācija, draud pilnīga izzušana ļoti īsā laikā.

Savā prasības pieteikumā Komisija atzīst, ka atbildētāja ir ņēmusi vērā šīs problēmas, ieviešot pasākumus, kas attiecas reizē gan uz urbanizāciju, gan lauksaimniecības darbībām, taču šie pasākumi pavisam nav pietiekoši.

Pirmkārt, patiesībā, trīs prioritārās rīcības zonas, kas ir tās zonas, uz kurām ir koncentrētas galvenās pūles saglabāt šo sugu, ietver tikai ļoti mazu teritorijas daļu, kas ir tās dabiskā dzīvotne, jo divas trešdaļas eksistējošo alu atrodas ārpus šīm zonām, jo tajās ir tikai 2 % zemes, kas ir piemērotas Eiropas kāmim. Tātad, lai nodrošinātu piemērotus šīs sugas teritorijas aizsardzības pasākumus, jāņem vērā Eiropas kāmju skaits 1990. gadā un nevis 2000. gadā.

Otrkārt, paši aizsardzības pasākumi ir ļoti nepietiekami. Komisija it īpaši šajā sakarā izsaka nožēlu par normatīvo aktu, kas attiecas uz kāmja areāla atgūšanu, neskaidrību. Valsts iestādēm ir bijusi pārāk liela rīcības brīvība attiecībā uz atļaujas iegūšanu nolūkā izstrādāt urbanizācijas projektus teritorijās, kurās dzīvo kāmji, kā arī lielas neskaidrības radušās attiecībā uz kompensācijas pasākumiem sakarā ar šīs sugas aizsardzību.

(1) OV L 206, 7. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/17

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Tribunal de grande instance de Paris (Francija) 2009. gada 29. septembra rīkojumu — Prunus SARL/Directeur des services fiscaux

(Lieta C-384/09)

2009/C 312/27

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal de grande instance de Paris

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Prunus SARL

Atbildētājs: Directeur des services fiscaux

Prejudiciālie jautājumi

Vai EK līguma 56. un nākamie panti pieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds paredzēts Code général des impôts 990.D un nākamajos pantos, kas juridiskām personām ar vadības faktisko atrašanās vietu Francijā vai kopš 2008. gada 1. janvāra — kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, piešķir iespēju saņemt atbrīvojumu no apstrīdētā nodokļa un kas — ciktāl tas attiecas uz juridiskām personām ar vadības faktisko atrašanās vietu trešās valsts teritorijā, — šādas iespējas izmantošanu padara atkarīgu no tā, vai starp Franciju un šo valsti ir noslēgts administratīvās sadarbības nolīgums par cīņu pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, vai arī no tā, ka, piemērojot kādā nolīgumā ietvertu atrunu par nediskrimināciju pilsonības dēļ, šīm juridiskajām personām nav jāmaksā lielāks nodoklis nekā tas, kas jāmaksā juridiskām personām, kuru vadība faktiski atrodas Francijā?

Vai EK līguma 56. un turpmākie panti iestājas pret tādu tiesisko regulējumu, kāds paredzēts Vispārējā nodokļu kodeksa 990 F pantā, saskaņā ar kuru nodokļu dienesti var uzlikt solidāru atbildību par Vispārējā nodokļu kodeksa 990 D un turpmākos pantos paredzēto nodokļu samaksu visām juridiskajām personām, kas ir saistītas ar nodokļa parādniekiem un nekustamo īpašumu un tiesībām uz to?

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/17

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Mokestinių Ginčų Komisija Prie Lietuvos Respublikos Vyriausybės (Lietuvas Republika) 2009. gada 29. septembra rīkojumu — Nidera Handelscompagnie BV/Valstybinę mokesčių inspekciją prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos

(Lieta C-385/09)

2009/C 312/28

Tiesvedības valoda — lietuviešu

Iesniedzējtiesa

Mokestinių Ginčų Komisija Prie Lietuvos Respublikos Vyriausybės

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Nidera Handelscompagnie B.V.

Atbildētājs: Valstybinė mokesčių inspekcija prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos

Prejudiciālie jautājumi

Vai tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesības uz PVN atskaitīšanu tiek piešķirtas tikai PVN maksātājiem — t.i., tikai nodokļa maksātājiem, kuri atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem reģistrējušies kā PVN maksātāji attiecīgajā dalībvalstī (šajā gadījumā Lietuvā), — ir saderīgs ar Direktīvas 2006/112/EK (1), kas reglamentē tiesības uz PVN atskaitīšanu, normām?

Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru PVN maksātājam ir tiesības uz PVN priekšnodokļa un/vai importa PVN atskaitīšanu par precēm un/vai pakalpojumiem, kas iegādāti pirms attiecīgā persona reģistrējusies kā PVN maksātāja, tikai tādā gadījumā, ja šīs preces paredzēts izmantot šī PVN maksātāja darījumiem, kas apliekami ar PVN, proti, attiecīgajai personai nav tiesību uz PVN priekšnodokļa un/vai importa PVN atskaitīšanu par precēm un pakalpojumiem, kas iegādāti pirms reģistrācijas dienas, ja šīs preces jau ir lietotas minētajiem darījumiem, ir saderīgs ar Direktīvā 2006/112/EK minētajiem vispārējiem tiesību principiem, kas attiecas uz PVN atskaitīšanu?

(1) Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/18

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Cour du travail de Bruxelles (Beļģija) 2009. gada 30. septembra rīkojumu — Jhonny Briot/Randstad Interim, Sodexho SA, Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-386/09)

2009/C 312/29

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Cour du travail de Bruxelles

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Jhonny Briot

Atbildētāji: Randstad Interim, Sodexho SA, Eiropas Savienības Padome

Prejudiciālie jautājumi

Vai gadījumā, ja notiek uzņēmuma īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 (1) 1. panta 1. punkta izpratnē, un šķiet, ka vienība, kuras īpašumtiesības ir nodotas, proti, Kopienu iestādes uzņēmuma ēdnīca, ievērojamu skaitu pagaidu darbinieku izmantoja saskaņā ar pamatlīgumu, kurš tika noslēgts ar dažādām sabiedrībām, kas norīko pagaidu darbiniekus, šī sabiedrība, kas norīko pagaidu darbiniekus, vai, ja tādas nav, iestāde, kuras vadībā un uzraudzībā pagaidu darbinieki veica savus darba pienākumus, ir jāuzskata par darba devēju-personu, kas nodod īpašumtiesības, šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē?

Vai gadījumā, ja nedz sabiedrībai, kas norīko pagaidu darbiniekus, nedz uzņēmumam, kurš izmanto viņu pakalpojumus, nevar tikt atzīts darba devēja-personas, kas nodod īpašumtiesības, statuss, ir jāuzskata, ka pagaidu darbinieki nevar izmantot Direktīvā 2001/23 paredzētās garantijas?

Vai Direktīvas 2001/23/EK 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, neatjaunojot pagaidu darbinieku darba līgumus uz noteiktu laiku, jo ir notikusi darbības, kuras veikšanai viņi tika norīkoti, nodošana, ir pārkāpts šajā tiesību normā paredzētais aizliegums, līdz ar to ir jāuzskata, ka pagaidu darbinieki joprojām bija pakalpojumu izmantotāja rīcībā īpašumtiesību pārejas dienā?

Vai Direktīvas 2001/23/EK 3. panta 1. punkts, iespējams, lasot to kopā ar 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka īpašumtiesību saņēmējam tiek noteikts pienākums saglabāt darba tiesiskās attiecības ar pagaidu darbiniekiem, kuri tika norīkoti tās darbības veikšanai, kas ir īpašumtiesību pārejas priekšmets, vai attiecībā uz kuriem ir jāuzskata, ka viņi joprojām bija pakalpojumu izmantotāja rīcībā īpašumtiesību pārejas dienā?

Gadījumā, ja uz šo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, — vai 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nosaka par pienākumu noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku gadījumā, ja īpašumtiesību saņēmējs nav sabiedrība, kas norīko pagaidu darbiniekus, un tas nevar noslēgt pagaidu darba līgumu?

(1) Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 16. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/18

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Juzgado Mercantil (Spānija) 2009. gada 1. oktobra rīkojumu — Entidad de Gestión de Derechos de los Productores Audiovisuales (EGEDA)/Magnatrading SL

(Lieta C-387/09)

2009/C 312/30

Tiesvedības valoda — spāņu

Iesniedzējtiesa

Juzgado Mercantil Nr. 1 de Santa Cruz de Tenerife

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Entidad de Gestión de Derechos de los Productores Audiovisuales (EGEDA)

Atbildētāja: Magnatrading SL

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai Direktīvas 2001/29/EK (1) 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais jēdziens “taisnīga atlīdzība” ir jauns Kopienu tiesību jēdziens, kas visās Eiropas Kopienas dalībvalstīs jāinterpretē vienveidīgi?

Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši,

2.1.

Vai gadījumā, ja pirms Direktīvas 2001/29/EK stāšanās spēkā valstī būtu pastāvējusi kārtība taisnīgas samaksas veikšanai par pavairošanu personiskām vajadzībām, pēc minētās Direktīvas [2001/29] stāšanās spēkā valsts tiesību akti būtu jāinterpretē “atbilstīgi” jaunajam jēdzienam “taisnīga atlīdzība” par pavairošanu personiskām vajadzībām?

2.2.

Vai, lai noteiktu ierīces, par kurām jāmaksā taisnīga atlīdzība, un tās apmēru, jāņem vērā direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām paredzētā izņēmuma piemērošanas apjoms, kā arī direktīvas preambulas trīsdesmit piektajā apsvērumā noteiktie kritēriji?

Vai apstiprinošas atbildes gadījumā ar Kopienu tiesību jēdzienu “taisnīga atlīdzība par pavairošanu personiskām vajadzībām” būtu saderīgi a) noteikt samaksas pienākumu attiecībā uz ierīcēm, kas paredzētas lietošanai ar “pavairošanu personiskām vajadzībām” nesaistītām personiskām un komerciālām vajadzībām, un/vai b) noteikt vienotas likmes vai vienreizēju maksājumu, kurā neņem vērā nedz ierīču izmantošanu pavairošanai personiskām vajadzībām, nedz šādas izmantošanas rezultātā iespējami nodarīto kaitējumu, paredzot atlīdzības maksājumu pat gadījumos, kad kaitējuma nav vai arī tas ir niecīgs?

2.3.

Vai ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir saderīga kārtība, kurā, nosakot ierobežojumu pavairošanai personiskām vajadzībām, noteikts vispārīgs pienākums maksāt taisnīgu atlīdzību attiecībā uz noteiktām iekārtu vai nesēju kategorijām (piemēram, ierakstāmiem CD-R un DVD-R diskiem) neatkarīgi no tā, vai tos nopirkušas privātpersonas personiskām vajadzībām vai privātpersonas komerciālām vajadzībām, lai sagatavotu un saglabātu savu informāciju vai izpildītu likumā noteiktus pienākumus, vai arī juridiskas personas, uz kurām nekādā gadījumā neattiektos izņēmums attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām?

Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši,

3.1.	Vai tas nozīmē, ka dalībvalstis var pilnīgi brīvi noteikt kritērijus un mehānismus, atbilstoši kuriem jānosaka ierīces, par kurām jāmaksā taisnīga atlīdzība par pavairošanu personiskām vajadzībām, kā arī tās summas, vai arī šai brīvībai ir kādi ierobežojumi, un, ja ir, kādi ir šie ierobežojumi?

3.2.	Vai tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir tiesības ļaut trešām privātpersonām iekasēt [atlīdzību] par darbiem, kurus to autori ir ar licencēm brīvprātīgi bez atlīdzības nodevuši sabiedrībai, vai arī šīm tiesībām ir kādi ierobežojumi, un, ja ir, kādi ir šie ierobežojumi?

3.3	Vai tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir tiesības ļaut trešām privātpersonām iekasēt [atlīdzību] no lietotājiem saistībā ar to, ka tie pilda kādu vispārpiemērojamu un saistošu tiesību normu, vai arī šīm tiesībām ir kādi ierobežojumi, un, ja ir, kādi ir šie ierobežojumi?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija [Direktīva 2001/29/EK] par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/20

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Consiglio di Stato (Itālija) 2009. gada 2. oktobra rīkojumu — Reti Televisive Italiane SpA (RTI)/Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni

(Lieta C-390/09)

2009/C 312/32

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Consiglio di Stato

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Reti Televisive Italiane SpA (RTI)

Atbildētāja: Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni

Prejudiciālie jautājumi

Vai Direktīvas 89/552/EEK (1), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/36/EK (2), 18. un 18.a pants ir jāuzskata par tādiem, kuru noteikumi ir pietiekami precīzi un bez nosacījumiem un piemēroti tam, lai pēc transponēšanas termiņa beigām tie prevalētu pār pretrunā esošajām valsts tiesībām un atbilstoši pareizai EKL 249. panta trešās daļas interpretācijai papildinātu valsts tiesību normas šajā jomā, un lai tos ieviestu tāda valsts pārvaldes iestāde AGCOM, kurai ir tiesības ieviest valsts likuma normas?

Vai Direktīvas 89/552/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/36/EK, 18. un 18.a pants ir interpretējami tādējādi, ka, ņemot vērā, ka televeikala skatlogu minimālais un obligātais ilgums ir 15 minūtes, jebkura cita televeikala forma, pat ja tā ir ilgāka par trīs minūtēm, bet īsāka par piecpadsmit minūtēm, ir jākvalificē kā “televeikala klips” un uz to jāattiecina ierobežojums laika ziņā, kas ir spēkā attiecībā uz reklāmas klipiem?

Vai Direktīvas 89/552/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/36/EK, 1. panta c) apakšpunkts, 10. pants, 11. pants un 18. panta 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka raidorganizācijas paziņojumi saistībā ar pašas veidotajām programmām, kas pārraidīti bez atlīdzības samaksas, ir atzīstami par reklāmu, lai uz tiem varētu attiecināt reklāmas paziņojuma atzīšanas attiecībā pret pārējo programmu un reklāmas iekļaušanas televīzijas pārraidēs kārtību?

Vai Direktīvas 89/552/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/36/EK, 1. panta c) apakšpunkts, 10. pants, 11. pants un 18. panta 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka institucionālās informācijas sniegšanas un komunikācijas darbības, kas paredzētas Itālijas 2000. gada 7. jūnija likumā Nr. 150 un kurās ir ietverti sociāli lietderīgi un sabiedrību interesējoši paziņojumi, ir atzīstamas par reklāmu, lai uz tām varētu attiecināt reklāmas paziņojuma atzīšanas attiecībā pret pārējo programmu un reklāmas iekļaušanas televīzijas pārraidēs kārtību?

(1) OV L 298, 23. lpp.

(2) OV L 265, 42. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/20

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Vilniaus miesto 1 apylinkės teismo (Lietuvas Republika) 2009. gada 2. oktobra rīkojumu — Malgožata Runevič-Vardyn, Łukasz Paweł Wardyn/Viļņas pilsētas Dome, Lietuvas Republikas Tieslietu ministrija, Lietuviešu valodas valsts komisija, Viļņas pilsētas Domes Juridiskā departamenta Dzimtsarakstu nodaļa

(Lieta C-391/09)

2009/C 312/33

Tiesvedības valoda — lietuviešu

Iesniedzējtiesa

Vilniaus miesto 1 apylinkės teismo

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Malgožata Runevič-Vardyn, Łukasz Paweł Wardyn

Atbildētāji: Viļņas pilsētas Dome, Lietuvas Republikas Tieslietu ministrija, Lietuviešu valodas valsts komisija, Viļņas pilsētas Domes Juridiskā departamenta Dzimtsarakstu nodaļa

Prejudiciālie jautājumi

Vai, ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvā 2000/43/EK (1), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, ietvertos noteikumus, šīs direktīvas 2. panta 2. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm netieši diskriminēt indivīdus to etniskās piederības dēļ gadījumā, ja valsts tiesību akti nosaka, ka personas vārds un uzvārds civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti, izmantojot vienīgi valsts valodas rakstu zīmes?

Vai, ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvā 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, ietvertos noteikumus, šīs direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm netieši diskriminēt indivīdus to etniskās piederības dēļ gadījumā, ja valsts tiesību akti nosaka, ka citas tautības vai etnisko grupu indivīdu vārds un uzvārds civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos ir jāatveido, izmantojot latīņu burtus, neizmantojot diakritiskas zīmes, ligatūras un citus grozījumus latīņu alfabēta burtos, kas tiek izmantoti dažādās valodās?

Vai, ņemot vērā Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 18. panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, kā arī, ņemot vērā šī līguma 12. pantu, kurā ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ, šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm tiek liegts valsts tiesību aktos paredzēt, ka personas vārds un uzvārds civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti, izmantojot vienīgi valsts valodas rakstu zīmes?

Vai, ņemot vērā Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 18. panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, kā arī, ņemot vērā šī līguma 12. pantu, kurā ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ, šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm tiek liegts noteikt valsts tiesību aktos, ka citas tautības vai etnisko grupu indivīdu vārds un uzvārds civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos ir jāatveido, izmantojot latīņu burtus, neizmantojot diakritiskas zīmes, ligatūras un citus grozījumus latīņu alfabēta burtos, kas tiek izmantoti dažādās valodās?

(1) OV L 180, 19.07.2000, 22. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/21

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Naczelny Sąd Administracyjny (Polijas Republika) 2009. gada 13. oktobra rīkojumu — Oasis East sp. z o.o./Finanšu ministrs

(Lieta C-395/09)

2009/C 312/34

Tiesvedības valoda — poļu

Iesniedzējtiesa

Naczelny Sąd Administracyjny

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Oasis East sp. z o.o.

Atbildētājs: Finanšu ministrs

Prejudiciālie jautājumi

Vai Kopienu tiesības (it īpaši Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (1), 17. panta 6. punkts, tagad — Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (2) 176. pants) atļauj dalībvalstij piemērot valsts tiesību normas, kas gadījumā, kad tiek iegādāti ievesti pakalpojumi, saistībā ar kuriem atlīdzības samaksa tieši vai netieši notiek personai, kuras dzīvesvieta, atrašanās vieta vai tās galvenās pārvaldes atrašanās vieta atrodas teritorijās vai valstīs, kas valsts tiesībās ir dēvētas par nodokļu paradīzi, izslēdz nodokļu maksātāju tiesības samazināt maksājamā nodokļa summu vai saņemt maksājamā nodokļa starpību, turklāt šāda izslēgšana dalībvalstī tika piemērota jau laikā pirms pievienošanās Kopienai?

(1) OV L 145, 1. lpp.

(2) OV L 347, 1. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/21

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Tribunale ordinario di Bari (Itālija) 2009. gada 12. oktobra rīkojumu — Interedil Srl, kas atrodas likvidācijas procesā/Fallimento Interedil Srl, Banca Intesa Gestione Crediti Spa

(Lieta C-396/09)

2009/C 312/35

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale ordinario di Bari

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Interedil Srl, kas atrodas likvidācijas procesā

Atbildētājas: Fallimento Interedil Srl, Banca Intesa Gestione Crediti Spa

Prejudiciālie jautājumi

Vai 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (1) 3. panta 1. punktā paredzētais jēdziens “parādnieka galveno interešu centrs” ir jāinterpretē saskaņā ar Kopienu tiesībām vai valsts tiesībām, un ja tiek atzīts, ka tas ir jāinterpretē saskaņā ar Kopienu tiesībām, no kā definējams šis jēdziens un kurus noteicošos faktorus vai elementus ir jāņem vērā, nosakot “galveno interešu centru”?

Vai Regulas (EK) Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktā paredzēto pieņēmumu, saskaņā ar kuru “sabiedrības gadījumā juridisko adresi uzskata par galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam”, var atspēkot ar konstatējumu, ka sabiedrība savu saimniecisko darbību faktiski veic valstī, kas nav tā pati valsts, kurā ir reģistrēta tās juridiskā adrese, vai arī ir jākonstatē, ka sabiedrība nav veikusi nekādu uzņēmējdarbību valstī, kurā ir tās juridiskā adrese?

Vai tas, ka sabiedrībai kādā dalībvalstī, kas nav tā valsts, kurā ir reģistrēta tās juridiskā adrese, pieder nekustamais īpašums, kā arī tas, ka parādā esošajai sabiedrībai ar citu sabiedrību ir noslēgts līgums par divu viesnīcu kompleksu nomu un līgums ar kredītiestādi, ir pietiekoši apsvērumi, lai uzskatītu par atspēkotu Regulas (EK) Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktā paredzēto pieņēmumu par to, ka sabiedrības “juridiskās adreses” atrašanās vieta ir uzskatāma par tās galveno interešu centru, un vai ar šādiem apstākļiem pietiek, lai uzskatītu, ka sabiedrībai attiecīgajā valstī pieder “uzņēmums” Regulas (EK) Nr. 1346/2000 3. panta 2. punkta izpratnē?

Gadījumā, ja Corte di Cassazione iepriekš minētajā rīkojumā Nr. 10606/2005 pieņemtā nostāja par jurisdikciju ir balstīta uz tādu Regulas (EK) Nr. 1346/2000 3. panta interpretāciju, kas atšķiras no Eiropas Kopienu Tiesas interpretācijas, vai ar Itālijas Civilprocesa kodeksa 382. pantu, saskaņā ar kuru Corte di Cassazione nolēmumiem par jurisdikciju ir galīgs un saistošs raksturs, tiek kavēta minētās Kopienu tiesību normas piemērošana atbilstoši Eiropas Kopienu Tiesas interpretācijai?

(1) OV L 160, 1. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/22

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Bundesfinanzhof (Vācija) 2009. gada 14. oktobra rīkojumu — Scheuten Solar Technology GmbH/Finanzamt Gelsenkirchen-Süd

(Lieta C-397/09)

2009/C 312/36

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesfinanzhof

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Scheuten Solar Technology GmbH

Atbildētāja: Finanzamt Gelsenkirchen-Süd

Prejudiciālie jautājumi

Vai 1. panta 1. punkts Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvā 2003/49/EK par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic asociēti [saistīti] uzņēmumi dažādās dalībvalstīs (1), nepieļauj noteikumu, saskaņā ar kuru aizdevuma procenti, ko vienas dalībvalsts uzņēmums samaksā saistītam uzņēmumam citā dalībvalstī, pirmajam uzņēmumam tiek pieskaitīti pie ienākuma, kas apliekams ar uzņēmējdarbības nodokli?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai Direktīvas 2003/49 1. panta 10. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir iespēja nepiemērot direktīvu arī tad, ja direktīvas 3. panta b) punktā minētie nosacījumi par saistīta uzņēmuma esamību procentu maksājuma datumā vēl nav tikuši ievēroti nepārtraukti vismaz divus gadus?

Vai dalībvalstis šajā gadījumā attiecībā uz maksājošo uzņēmumu var pamatoties tieši uz Direktīvas 2003/49 1. panta 10. punktu?

(1) OV L 157, 49. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/22

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Østre Landsret (Dānija) 2009. gada 14. oktobra rīkojumu — Lady & Kid A/S, Direct Nyt ApS, A/S Harald Nyborg Isenkram- og Sportsforretning, KID-Holding A/S/Skatteministeriet

(Lieta C-398/09)

2009/C 312/37

Tiesvedības valoda — dāņu

Iesniedzējtiesa

Østre Landsret

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Lady & Kid A/S, Direct Nyt ApS, A/S Harald Nyborg Isenkram- og Sportsforretning, KID-Holding A/S

Atbildētāja: Skatteministeriet

Prejudiciālie jautājumi

Vai Tiesas 1997. gada 14. janvāra spriedumu apvienotajās lietās no C-192/95 līdz C-218/95 (1) Comateb u.c. var interpretēt tādējādi, ka nelikumīgas iemaksas pārnešana uz preci nozīmē, ka iemaksa tiek pārnesta uz preces pircēju, kurš to nopērk atsevišķa darījuma ietvaros, jeb pārnešana uz cenām notiek arī attiecībā uz citu preču cenām pilnīgi citādāku darījumu ietvaros, vai nu pirms vai pēc attiecīgās preču pārdošanas, piemēram, vispārīgā veidā novērtējot četru gadu garumā īstenoto pārnešanu, kas ietver daudzas preču grupas, ieskaitot importētas un neimportētas preces?

Vai Kopienu tiesību jēdziens “pārnešana” ir jāsaprot kā tāds, kurš nozīmē, ka nelikumīgu maksājumu sakarā ar preču pārdošanu var uzskatīt par pārnestu tikai tad, ja preces cena ir augstāka nekā tā cena, kura precei bija tieši pirms maksājuma ieviešanas, vai tomēr iemaksu var uzskatīt par pārnestu, ja maksājuma veicējs uzņēmums nelikumīgā maksājuma ieviešanas laikā, ietaupīja no citiem maksājumiem, kas tika iekasēti uz cita pamata, un tādēļ savas cenas nemainīja?

Vai Kopienu tiesību jēdziens “nepamatota iedzīvošanās” ir jāsaprot kā tāds, kurš nozīmē, ka preču pārdošanas laikā nelikumīgi iekasētās iemaksas atmaksāšanu var uzskatīt par nepamatotas iedzīvošanās iemeslu, ja uzņēmums pirms vai pēc ar nodokli apliekamo preču pārdošanas ir ietaupījis, uz cita pamata iekasēto maksājumu atcelšanas rezultātā, ja tiek pieņemts, ka citu iemaksu atcelšana ir labvēlīga arī citiem uzņēmumiem, ieskaitot tos uzņēmumus, kuri nemaksāja nelikumīgo maksājumu vai to maksāja mazākā apmērā?

Ja tiek pieņemts, ka nelikumīgā iemaksa tās struktūras dēļ izraisa to, ka uzņēmumi, kuri importē preci, samaksā proporcionāli lielāku iemaksu nekā tie uzņēmumi, kuri galvenokārt pirka vietējās preces, un vienlaicīgi ar nelikumīgās iemaksas ieviešanu cita iemaksa, kura tika iekasēta uz cita pamata un kura proporcionāli ietekmēja abus uzņēmumus, neatkarīgi no uzņēmuma iepirkumu veida, tika atcelta, tad Tiesai tiek lūgts atbildēt uz šādu jautājumu:

vai Kopienu tiesības atļauj pilnībā vai daļēji atteikt nelikumīgi iekasētās iemaksas atmaksāšanu uzņēmumam, kurš importē preces, lai pārnestu izmaksas un nepamatoti iedzīvotos tiktāl, ciktāl atteikums izraisa situāciju, kurā uzņēmums, tā kā tas ir samaksājis relatīvi lielāku nelikumīgās iemaksas summu nekā atbilstošais uzņēmums, kurš tādas pašas preces nopirka vietējā tirgū, reformas un atmaksāšanas atteikuma rezultātā būs nonācis nelabvēlīgākā situācijā nekā atbilstošais uzņēmums, kurš galvenokārt pirka vietējās preces;

ii)

vai nelikumīgās iemaksas atmaksāšana šādā situācijā varētu radīt “nepamatotu iedzīvošanos” un tādēļ tikt atteikta, ja atmaksāšana — pat ja iemaksa tiek uzskatīta par pārnestu — ir vajadzīga, lai radītu tādu situāciju, kurā nodokļu reformas sekas, kad atmaksāšana ir pabeigta un pārējie apstākļi neatšķiras, ir vienādas attiecībā uz uzņēmumiem, kuri importēja preces, un uzņēmumiem, kuri pirka vietējās preces;

iii)	vai atmaksāšanas atteikums šādā situācijā, kurā uzņēmumi, kas galvenokārt pirka vietējās preces un tādējādi tiem bija priekšrocība salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuri lielākoties preces importēja, ir pretrunā Kopienu tiesībām, tai skaitā vienlīdzīgas attieksmes principam, un

iv)	vai atbilde uz 3. jautājumu nozīmē, ka uz nepamatotas iedzīvošanās pamata nevar atteikt atmaksāt nelikumīgi iekasētās iemaksas tiktāl, ciktāl šāda atmaksāšana tikai atceļ to uzņēmumu priekšrocības, kuri pirka galvenokārt vietējās preces, salīdzinājumā ar tiem, kuri galvenokārt preces importēja.

(1) Krājums, I-165. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/23

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Højesteret (Dānija) 2009. gada 19. oktobra rīkojumu — Orifarm A/S, Orifarm Supply A/S, likvidējamā Handelsselskabet af 5. januar 2002 A/S, Ompakningsselskabet af 1. november 2005 A/S/Merck & Co Inc, Merck Sharp & Dohme BV, Merck Sharp & Dohme

(Lieta C-400/09)

2009/C 312/38

Tiesvedības valoda — dāņu

Iesniedzējtiesa

Højesteret

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājas: Orifarm A/S, Orifarm Supply A/S, likvidējamā Handelsselskabet af 5. januar 2002 A/S, Ompakningsselskabet af 1. november 2005 A/S

Atbildētājas: Merck & Co Inc, Merck Sharp & Dohme BV, Merck Sharp & Dohme

Prejudiciālie jautājumi

Vai no Tiesas 1996. gada 11. jūlija sprieduma lietā C-232/94 MPA Pharma (1) un 1996. gada 11. jūlija sprieduma apvienotajās lietās C-427/93, C-429/93 un C-436/93 Bristol-Myers Squibb u.c. (2) izrietošā judikatūra jāinterpretē tādējādi, ka paralēlais importētājs, kurš ir paralēli ievesto zāļu tirdzniecības atļaujas turētājs un kuram ir informācija par tām, un kurš zāļu iegādi un pārsaiņošanu, kā arī detalizētu preces iepakojuma noformējumu un saistībā ar preci veicamos pasākumus uzdod veikt citam patstāvīgam uzņēmumam, uz ievesto zāļu ārējā iepakojuma kā pārsaiņotāju norādot sevi, nevis attiecīgo citu patstāvīgo uzņēmumu, kuram ir pārsaiņošanas atļauja un kurš ir ievedis preci un fiziski to pārsaiņojis, tostarp (no jauna) uzliekot attiecīgo preču zīmi, aizskar preču zīmes īpašnieka tiesības?

Vai atbildi uz [pirmo] jautājumu ietekmē iespējams pieņēmums, ka gadījumā, kad tirdzniecības atļaujas turētājs kā pārsaiņotāju norāda sevi, nevis uzņēmumu, kurš [tā] uzdevumā fiziski pārsaiņojis, nav draudu, ka patērētājs/gala lietotājs varētu tikt maldināts, ka par pārsaiņošanu ir atbildīgs preču zīmes īpašnieks?

3)	Vai atbildi uz [pirmo] jautājumu ietekmē iespējams pieņēmums, ka draudi, ka patērētājs/gala lietotājs varētu tikt maldināts, ka par pārsaiņošanu ir atbildīgs preču zīmes īpašnieks, tiek novērsti, ja kā pārsaiņotājs ir norādīts pārsaiņošanu fiziski veikušais uzņēmums?

Vai atbildē uz [pirmo] jautājumu ir nozīme tikai draudiem tikt maldinātiem, ka par zāļu pārsaiņošanu ir atbildīgs preču zīmes īpašnieks, vai turpretim nozīme ir arī citiem ar preču zīmes īpašnieku saistītiem apstākļiem kā, piemēram, a) ka ievešanas un fiziskās pārsaiņošanas veicējs, kurš (no jauna) uzliek preču zīmes īpašnieka preču zīmi uz preces ārējā iepakojuma, šādi rīkojoties, iespējami patstāvīgi aizskar preču zīmes īpašnieka preču zīmi, un b) ka dēļ apstākļiem, par kuriem ir atbildīgs fiziskais pārsaiņotājs, pārsaiņošanā var tikt skarts zāļu sākotnējais stāvoklis, vai ka pārsaiņoto zāļu noformējums ir tāds, ka varētu pieņemt, ka tas kaitē preču zīmes īpašnieka reputācijai (skat. it īpaši spriedumu apvienotajās lietās C-427/93, C-429/93 un C-436/93 Bristol-Myers Squibb u.c)?

Vai atbildi uz [pirmo] jautājumu ietekmē apstāklis, ka tirdzniecības atļaujas turētājs, kurš sevi ir norādījis kā pārsaiņotāju, laikā, kad preču zīmes īpašniekam tiek iepriekš paziņots par paralēli ievesto zāļu paredzēto laišanu tirgū, tās pārsaiņojot, ietilpst vienā koncernā (kā radniecīgā sabiedrība) ar faktisko pārsaiņotāju?

(1) Recueil, I-3671. lpp.

(2) Recueil, I-3457. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/24

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Višje sodišče v Mariboru (Slovēnijas Republika) 2009. gada 20. oktobra rīkojumu — Jasna Detiček/Maurizio Sgueglia

(Lieta C-403/09)

2009/C 312/39

Tiesvedības valoda — slovēņu

Iesniedzējtiesa

Višje sodišče v Mariboru

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Jasna Detiček

Atbildētājs: Maurizio Sgueglia

Prejudiciālie jautājumi

Vai Slovēnijas Republikas (EK dalībvalsts) tiesa ir kompetenta saskaņā ar Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (1) 20. pantu noteikt aizsardzības pasākumus, ja citas dalībvalsts tiesa, kas saskaņā ar minēto regulu ir kompetenta izskatīt lietu pēc būtības, ir jau noteikusi aizsardzības pasākumu, kas ir atzīts par izpildāmu Slovēnijas Republikā?

Apstiprinošas atbildes uz iepriekš uzdoto jautājumu gadījumā:

Vai Slovēnijas tiesa, piemērojot valsts tiesisko regulējumu (kā tas ir atļauts saskaņā ar minētās regulas 20. pantu), var noteikt aizsardzības pasākumu saskaņā ar regulas 20. pantu, grozot vai atceļot galīgu aizsardzības pasākumu, kuru ir noteikusi citas dalībvalsts tiesa, kura saskaņā ar attiecīgo regulu, ir kompetenta izskatīt attiecīgo lietu pēc būtības?

(1) Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu, OV L 338, 1. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/25

Prasība, kas celta 2009. gada 20. oktobrī — Eiropas Kopienu Komisija/Somijas Republika

(Lieta C-405/09)

2009/C 312/40

Tiesvedības valoda — somu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — A. Caeiros, M. Huttunen)

Atbildētāja: Somijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, Somijas iestādēm, piemērojot administratīvo praksi, saskaņā ar kuru Kopienu pašu resursi tiek noteikti tikai pēc tam, kad nodokļu parādniekam ir piešķirts vismaz 14 dienu termiņš, kura laikā viņš var izteikt savus iebildumus šajā sakarā, Somijas Republika ir pārkāpusi Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89 (1) 2., 6. un 9.–11. panta un Regulā (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 (2), kā arī Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (3) 220. pantā paredzētos pienākumus. Līdz ar to Somijas iestādes nav ievērojušas pašu resursu parāda iegrāmatošanai noteiktos termiņus muitas nodokļa vēlākas piedziņas gadījumā, kā rezultātā ir nokavēta attiecīgo Kopienas pašu resursu samaksa;

—	piespriest Somijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija ir cēlusi prasību pret Somijas Republiku, kas attiecas uz Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89 2., 6. un 9.–11. panta un Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 par Kopienu pašu resursu sistēmu, kā arī Regulas (EEK) Nr. 2913/92 220. panta ievērošanu. Šajā sakarā ir runa par jautājumu, kurā brīdī muitas iestāžu vēlāk piedzītie muitas nodokļi tiek iegrāmatoti Kopienu pašu resursu kontā, tas ir, kad dalībvalsts piedzītie muitas nodokļi nokļūst Kopienas rīcībā.

Pēc Komisijas uzskata Somija muitas parāda vēlākas piedziņas gadījumā pārkāpj regulas par pašu resursiem un Kopienas muitas kodeksu, jo Somijas iestādes pirms galīgā paziņojuma par vēlāku piedziņu pieņemšanas nodokļu parādniekam deva vismaz 14 dienu laiku iebildumu izteikšanai. Šīs uzklausīšanas procedūras dēļ aizkavējas parāda iegrāmatošana Kopienu pašu resursu kontā.

(1) Padomes 1989. gada 29. maija Regula (EEK, Euratom) Nr. 1552/89, ar ko īsteno Lēmumu 88/376/EKK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu, OV L 155, 1. lpp.

(2) Padomes 2000. gada 22. maija Regula (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu, OV L 130, 1. lpp.

(3) Padomes 1992. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, OV L 302, 1. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/25

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Hoge Raad der Nederlanden2009. gada 21. oktobra rīkojumu — Realchemie Nederland BV/Bayer CropScience AG

(Lieta C-406/09)

2009/C 312/41

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hoge Raad der Nederlanden

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Realchemie Nederland BV

Atbildētājs: Bayer CropScience AG

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai jēdziens “civillietas un komerclietas” Briseles I regulā (1) ir jāinterpretē tādējādi, ka šo regulu ir jāpiemēro tāda lēmuma atzīšanai un izpildei, kurā piespriests maksāt soda naudu saskaņā ar ZPO [Civilprocesa kodeksa] 890. pantu?

Vai Direktīva par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir jāpiemēro izpildes procedūrā, kas attiecas uz

i)	citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu,

ii)	citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu, ar kuru tikusi noteikta kavējuma nauda vai soda nauda saistībā ar aizlieguma pārkāpt intelektuālā īpašuma tiesības neievērošanu,

iii)	citā dalībvalstī pieņemtiem lēmumiem par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, kas pamatoti ar (i) un (ii) punktā minētajiem lēmumiem?

(1) Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 12. 1 lpp.)

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/26

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Tribunal de grande instance de Nanterre (Francija) 2009. gada 28. oktobra rīkojumu lietās: — Tereos/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers — Vermandoise Industries SA/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers — Sucreries de Toury et Usines annexes SA/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers — Roquette Frères SA/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers — Sucreries & Distilleries de Souppes-Ouvré Fils SA/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers — Cristal Union, sabiedrību Sucreries et Raffineries d'Erstein un Sucrerie de Bourgogne tiesību pārņēmējs/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers — Lesaffre Frères SA/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers — Sucrerie Bourdon/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers — SAFBA Fontaine-le-Dun SA/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers — Sucreries du Marquenterre/Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers

((Lieta C-411/09) - (Lieta C-412/09) - (Lieta C-413/09) - (Lieta C-414/09) - (Lieta C-415/09) - (Lieta C-416/09) - (Lieta C-417/09) - (Lieta C-418/09) - (Lieta C-419/09) - (Lieta C-420/09))

2009/C 312/42

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal de grande instance de Nanterre

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājas: Tereos (C-411/09), Vermandoise Industries SA (C-412/09), Sucreries de Toury et Usines annexes SA (C-413/09), Roquette Frères SA (C-414/09), Sucreries & Distilleries de Souppes-Ouvré Fils SA (C-415/09), Cristal Union, sabiedrību Sucreries et Raffineries d'Erstein un Sucrerie de Bourgogne tiesību pārņēmējs (C-416/09), Lesaffre Frères SA (C-417/09), Sucrerie Bourdon (C-418/09), SAFBA Fontaine-le-Dun SA (C-419/09), Sucreries du Marquenterre (C-420/09)

Atbildētāji: Directeur général des douanes et droits indirects, Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers

Prejudiciālais jautājums

Vai Regula Nr. 164/2007 (1) nav spēkā, ņemot vērā Padomes Regulas Nr. 1260/2001 (2) 15. pantu, jo tajā tika noteikts cukura ražošanas maksājums, kas tika aprēķināts, ņemot vērā vidējos zaudējumus par eksportēto tonnu, neņemot vērā eksportēto daudzumu, par kuru netika izmaksāta kompensācija, kaut arī šie paši daudzumi ir iekļauti kopējā summā, kas ņemta vērā kopējo finansējamo zaudējumu vērtējumā?

(1) Komisijas 2007. gada 19. februāra Regula (EK) Nr. 164/2007, ar ko 2005./2006. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus cukura nozarē (OV L 51, 17. lpp.).

(2) Padomes 2001. gada 19. jūnija Regulas (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 178, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/27

Pirmās instances tiesas 2009. gada 29. oktobra spriedums — Bowland Dairy Products/Komisija

(Lieta T-212/06) (1)

(Prasība par zaudējumu atlīdzību - Regula (EK) Nr. 178/2002 - Ātrās reaģēšanas sistēma - Papildu paziņojums - Valsts iestāžu kompetence - Komisijas nostāja, kura nav juridiski saistoša - Strīda priekšmeta grozīšana - Nepieņemamība)

2009/C 312/43

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Bowland Dairy Products Ltd, Berovforda, Lenkašīra (Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — Dž. Miligans [J. Milligan], solicitor, D. Andersons [D. Anderson], QC, un A. Robertsons [A. Robertson], barrister)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — P. Olivers [P. Oliver], Ž. P. Kepenns [J.-P. Keppenne] un L. Parpala [L. Parpala])

Priekšmets

Prasība, pirmkārt, atcelt apgalvoto Komisijas atteikumu atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.), 50. pantā paredzētajai ātrās reaģēšanas sistēmai, izplatīt papildu paziņojumu par Apvienotās Karalistes Food Standards Agency atļauju pārdot prasītājas ražoto krēmveida sieru un, otrkārt, lūgums piespriest atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājai radušies šī atteikuma rezultātā

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)	Bowland Dairy Products Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus par pagaidu noregulējuma tiesvedību.

(1) OV C 237, 30.09.2006.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/27

Pirmās instances tiesas 2009. gada 29. oktobra spriedums — Peek & Cloppenburg/ITSB — Redfil (“Agile”)

(Lieta T-386/07) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas grafiskas preču zīmes “Agile” reģistrācijas pieteikums - Kopienas agrāka vārdiska un valsts agrāka vārdiska preču zīme “Aygill’s” - Relatīvs atteikuma pamatojums - Sajaukšanas iespēja - Apzīmējumu līdzība - Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts))

2009/C 312/44

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Peek & Cloppenburg, Hamburga (Vācija) (pārstāvji — T. Dolde, A. Renck un V. von Bomhard, advokāti)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvji — sākumā S. Laitinen, pēc tam — R. Pethke)

Otrs procesa Apelāciju padomē dalībnieks: Redfil, SL ,Barselona (Spānija) (pārstāvis — C. Hernández Hernández, advokāts)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju otrās padomes 2007. gada 26. jūlija lēmumu lietā R 1324/2006-2 par iebildumu procesu starp Peek & Cloppenburg un Redfil, SL

Rezolutīvā daļa:

1)	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju otrās padomes 2007. gada 26. jūlija lēmumu lietā R 1324/2006-2;

2)	ITSB atlīdzina Peek & Cloppenburg tiesāšanās izdevumus;

3)	Redfil, SL sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

(1) OV C 297, 08.12.2007.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/28

Pirmās instances tiesas 2009. gada 11. novembra spriedums — REWE-Zentral/ITSB — Aldi Einkauf (“Clina”)

(Lieta T-150/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas vārdiskas preču zīmes “Clina” reģistrācijas pieteikums - Agrāka Kopienas vārdiska preču zīme “CLINAIR” - Relatīvs atteikuma pamatojums - Sajaukšanas iespēja - Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts))

2009/C 312/45

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: REWE-Zentral AG, Ķelne (Vācija) (pārstāvji — M. Kinkeldey, A. Bognár un S. Schäffler, advokāti)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — R. Pethke)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Pirmās instances tiesā: Aldi Einkauf GmbH & Co. OHG, Essen (Vācija) (pārstāvji — N. Lützenrath, U. Rademacher, L. Kolks un C. Fürsen, advokāti)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2008. gada 15. februāra lēmumu lietā R 1484/2006-4 saistībā ar iebildumu procesu starp Aldi Einkauf GmbH & Co. OHG un REWE-Zentral AG

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	REWE-Zentral AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 158, 21.06.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/28

Pirmās instances tiesas 2009. gada 11. novembra spriedums — Frag Comercio Internacional/ITSB — Tinkerbell Modas (“GREEN by missako”)

(Lieta T-162/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas grafiskas preču zīmes “GREEN by missako” reģistrācijas pieteikums - Valsts un Kopienas agrākas grafiskas preču zīmes “MI SA KO” - Sajaukšanas iespējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts))

2009/C 312/46

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Frag Comercio Internacional, SL, Esparreguera (Spānija) (pārstāvis — E. Sugrañes Coca, advokāts)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — W. Verburg)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Tinkerbell Modas Ltda, São Paulo (Brazīlija)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju otrās padomes 2008. gada 14. februāra lēmumu lietā R 1527/2006-2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Tinkerbell Modas LTDA un Frag Comercio Internacional, SL

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Frag Comercio Internacional, SL atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 171, 05.07.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/29

Pirmās instances tiesas 2009. gada 11. novembra spriedums — Bayer Healthcare/ITSB — Uriach-Aquilea OTC (“CITRACAL”)

(Lieta T-277/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas vārdiskas preču zīmes “CITRACAL” reģistrācijas pieteikums - Agrāka valsts vārdiska preču zīme “CITRACAL” - Relatīvs atteikuma pamatojums - Sajaukšanas iespēja - Preču līdzība - Apzīmējumu līdzība - Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts))

2009/C 312/47

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Bayer Healthcare LLC, Morristown (New Jersey, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvis — M. Edenborough, barrister)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — D. Botis)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Uriach-Aquilea OTC, SL, Palau-Solita i Plegamans (Spānija)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2008. gada 5. maija lēmumu lietā R 459/2007-4 saistībā ar iebildumu procesu starp Uriach-Aquilea OTC, SL un Bayer Healthcare LLC

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Bayer Healthcare LLC atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 236, 13.09.2008.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/29

Pirmās instances tiesas 2009. gada 30. oktobra rīkojums — Sun World International/ITSB — Kölla Hamburg (“SUPERIOR SEEDLESS”)

(Lieta T-493/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Daļēja atteikšanās no reģistrācijas - Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas)

2009/C 312/48

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Sun World International LLC, Bakersfield, (Kalifornija, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvis — M. Holah, solicitor)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — D. Botis)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Pirmās instances tiesā: Kölla Hamburg Overseas Import GmbH & Co. KG, Hamburga (Vācija) (pārstāvis — C. Lemke, avocat)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2008. gada 3. septembra lēmumu lietā R 1378/2007-1 par spēkā neesamības pasludināšanas procesu starp Kölla Hamburg Overseas Import GmbH & Co. KG un Sun World International LLC

Rezolutīvā daļa:

1)	izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību;

2)	Sun World International LLC sedz savus, kā arī atlīdzina Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) un Kölla Hamburg Overseas Import GmbH & Co. KG tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 19, 24.01.2009.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/30

Prasība, kas celta 2009. gada 26. septembrī — Applied Microengineering/Komisija

(Lieta T-387/09)

2009/C 312/50

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Applied Microengineering Ltd, Didkota (Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — P. Walravens un J. De Wachter, juristi)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2009. gada 16. jūlija lēmumu, ar kuru tika izdots rīkojums atgūt naudas summu EUR 258 560,61 apmērā kopā ar procentiem;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti:

Šajā prasībā prasītāja lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 16. jūlija Lēmumu C (2009) 5797 par noteiktas naudas summas atgūšanu kopā ar procentiem, kādu ir parādā prasītāja saistībā ar projektiem IST-199-11823 FOND MST (“Formation of a New Design House for MST”) un IST-2000-28229 ANAB (“Assessment of a New Anodic Bonder”), kurus finansē saskaņā ar īpašu programmu pētniecības, tehnikas attīstības un demonstrēšanas darbībām (1998.–2002. gads) informācijas sabiedrības jomā.

Prasītāja savas prasības pamatošanai izvirza septiņus pamatus.

Pirmkārt, tā apgalvo, ka Komisija pārkāpa būtiskas formas prasības, neveicot pilnīgu un atbilstošu audita procedūru. Prasītāja apgalvo, ka Komisija to neinformēja par audita procedūras uzsākšanu un izbeigšanu un neņēma vērā prasītājas iesniegtos iebildumus. Tāpat prasītāja apgalvo, ka Komisija pārkāpa tās tiesības uz aizstāvību, labas pārvaldības principu un rūpības pienākumu.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijai bija jāveic darbības noteiktā termiņā vismaz attiecībā uz maksājumiem, kas tika veikti vairāk kā piecus gadus pirms audita procedūras oficiālās uzsākšanas.

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija pieļāva acīmredzamas kļūdas vērtējumā, piemērojot auditora kļūdainu interpretāciju noteikumiem par attiecināmām izmaksām.

Ceturtkārt, tā apgalvo, ka Komisija pārkāpa sociālās pamattiesības un tiesības uz taisnīgu atlīdzību, piekrītot piemērot darbiniekiem stundas tarifa likmes, kas ir zemākas par pamatalgu.

Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija pārkāpa tiesiskās paļāvības principu attiecībā prasītājas piedāvātās vidējās darba algas aprēķināšanas metodes spēkā esamību un līgumslēdzējas puses piekrišanu izmantot “mērķa algas”.

Sestkārt, tā apgalvo, ka Komisija neizpildīja tās pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā pilnībā paļāvās uz audita ziņojumu, neņemot vērā prasītājas apsvērumus vai lūgumu atkārtoti veikt audita procedūru.

Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Komisija pārkāpa labas pārvaldības principu un rūpības pienākumu, nosūtot vēstules uz nepareizu adresi un neizvērtējot prasītājas izvirzītos argumentus.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/30

Prasība, kas celta 2009. gada 22. jūnijā — Labate/Komisija

(Lieta T-389/09)

2009/C 312/51

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Kay Labate, Tarkīnija (Itālija) (pārstāvis — I. Forrester, QC)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atzīt, ka Komisija ir pieļāvusi bezdarbību EKL 232. panta izpratnē;

—	piespriest Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus Pirmās instances tiesas rīkojuma izpildei;

—	piešķirt šai tiesvedībai pienācīgu prioritāti, lai izvairītos no lietas materiālu papildināšanas ar atsevišķu lūgumu par lietas paātrinātu izskatīšanu, un pasludināt spriedumu sešu nedēļu laikā;

—	izdot rīkojumu par tādu citu vai papildu darbību veikšanu, kādas Pirmās instances tiesa uzskata par nepieciešamām;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

2009. gada 20. februārī prasītāja iesniedza oficiālu lūgumu EKL 232. panta izpratnē, lai Komisija pieņemtu lēmumu, atzīstot, ka prasītājas mirušā vīra plaušu vēzis ir radies profesionālās darbības rezultātā Civildienesta noteikumu 73. panta un Kopējo noteikumu par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku izpratnē.

Tā kā noteiktajā termiņā netika pieņemts neviens šāds lēmums vai jebkāda veida nostāja, prasītāja lūdz Pirmās instances tiesu atzīt, ka Komisija, saprātīgā termiņā nepieņemot lēmumu par lūgumu atzīt viņas vīra arodslimību, nav izpildījusi tai Civildienesta noteikumu 90. pantā un Kopējo noteikumu par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 23. pantā paredzētos pienākumus un tādēļ ir atbildīga par bezdarbību EKL 232. panta izpratnē.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/31

Prasība, kas celta 2009. gada 6. oktobrī — HSE/Komisija

(Lieta T-399/09)

2009/C 312/52

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Holding Slovenske elektrarne d.o.o. (HSE), Ļubļana (Slovēnija) (pārstāvis — F. Urlesberger, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta g) punktu tiktāl, ciktāl ar to prasītāja tiek saukta pie atbildības par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu;

—	atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta i) punktu;

—	in eventu, samazināt naudas sodu, kas prasītājai noteikts apstrīdētā lēmuma 2. panta i) punktā;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasības pieteikumu prasītāja lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 22. jūlija lēmumu (Lieta Nr. COMP/F/39/396 — Kalcija un magnēzija reaģenti tērauda un gāzes nozarēm), ar kuru Komisija sauca pie atbildības prasītāju par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas izpaudās kā tirgus sadale, kvotu noteikšana, klientu sadale, vienošanās par cenām un jutīgas komerciālas informācijas apmaiņa starp kalcija karbīda un magnēzija granulu tirgotājiem. Pakārtoti, prasītāja lūdz samazināt tai uzlikto naudas sodu.

Lai pamatotu savus prasījumus, prasītāja apgalvo, ka Komisija pārkāpa EKL 81. pantu un Regulu Nr. 1/2003, pieļaujot šādas kļūdas tiesību piemērošanā:

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nevar attiecināt TDR Metalurgija d.d. (turpmāk tekstā — “TDR”) rīcību uz prasītāju, jo HSE un TDR nekad nav bijusi vienota ekonomiska vienība. Tā kā nav neatspēkojamas prezumpcijas par prasītājas atbildību (šāda prezumpcija būtu attiecināma, vienīgi ja prasītājai HSE būtu pilnīgā piederējusi TDR), Komisija nav pierādījusi, ka HSE faktiski bija noteicoša kontrole pār TDR.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini piemēroja visām pusēm naudas soda pamatsummas palielinājumu par 17 % prevencijas nolūkos. Prasītāja uzskata, ka Komisijai vajadzēja ņemt vērā to, ka prevencijas faktors nebija pamatots saistībā ar HSE, jo Komisija atturējās no naudas soda uzlikšanas tiešajai pārkāpējai TDR (saistībā ar kuru prevencijas summa būtu bijusi atbilstoša) un prasītāja nebija tieši iesaistīta pret konkurenci vērstā rīcībā.

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija neņēma vērā atbildību mīkstinošos apstākļus, aprēķinot naudas soda summu, jo tā neņēma vērā to, ka prasītāja rīkojās, ja vispār, vienīgi nolaidīgi, neveicot pienācīgu TDR komercdarbības kontroli, lai novērstu konkurences tiesību pārkāpumu. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisijai vajadzēja ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli faktu, ka TDR kā sabiedrība, kurai piemita aizliegto vienošanos izmatošanas ieradumi komercdarbībā, tika “uzspiesta” prasītājai ar Slovēnijas valdības politisku lēmumu, un ka ne prasītāja izvēlējās iegūt TDR, ne arī tā izvēlējās ietekmēt tās komercrīcību saistībā ar piedalīšanos aizliegtās vienošanās ietvaros.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/32

Prasība, kas celta 2009. gada 5. oktobrī — Donau Chemie/Komisija

(Lieta T-406/09)

2009/C 312/53

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Donau Chemie AG, Vīne (Austrija) (pārstāvji — S. Polster, W. Brugger un M. Brodey, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atzīt par spēkā neesošu Komisijas 2009. gada 22. jūlija lēmuma C(2009) 5791, galīgā redakcija, lietā COMP/39.396 — Kalcija karbīds un reaģenti uz magnija bāzes tērauda un gāzes industrijai, 2. punktu daļā, kas attiecas uz prasītāju;

—	pakārtoti, ievērojami un atbilstoši samazināt naudas sodu, ko apstrīdētajā lēmumā Komisija ir uzlikusi prasītājai;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja vēršas pret Komisijas 2009. gada 22. jūlija Lēmumu C(2009) 5791, galīgā redakcija, lietā COMP/39.396 — Kalcija karbīds un reaģenti uz magnija bāzes tērauda un gāzes industrijai. Apstrīdētajā lēmumā prasītājai un citiem uzņēmumiem tika uzlikts naudas sods par EKL 81. panta, kā arī Līguma par EEZ 53. panta pārkāpumu. Pēc Komisijas uzskata prasītāja esot piedalījusies vienotā un turpinātā pārkāpumā kalcija karbīda un magnija nozarē EEZ, izņemot Spāniju, Portugāli, Īriju un Apvienoto Karalisti, kurš esot izpaudies kā tirgus sadale, vienošanās par kvotām, klientu sadali, cenu noteikšanu un konfidenciālas komercinformācijas par cenām, klientiem un pārdošanas apjomiem apmaiņa.

Savas prasības pamatojumam prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts EK Līgums un tiesību normas, kas piemērojamas to īstenojot, un konkrēti norāda uz:

—	prettiesisku naudas soda pamatsummas, kā arī atbilstoši Pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai (1) 25. pantam noteiktās naudas soda papildu summas noteikšanu;

—	prettiesisku atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā, nosakot naudas sodu;

—	prettiesisku Noteikumu par atbrīvojumu no soda naudas (2) piemērošanu, jo naudas soda samazinājums, kas prasītājai ir piemērots, pamatojoties uz tās pieteikumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda], esot bijis pārāk mazs;

—	vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpumu, nosakot naudas sodu;

—	prettiesiska naudas soda samazinājuma neveikšanu ekonomiskas maksātspējas dēļ atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 35. pantam un/vai īpašu apstākļu dēļ atbilstoši šo pašu pamatnostādņu 37. pantam;

—	EKL 253. panta pārkāpumu apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkuma dēļ.

(1) Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.)

(2) Komisijas paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.)

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/32

Prasība, kas celta 2009. gada 9. oktobrī — Neubrandenburger Wohnungsgesellschaft/Komisija

(Lieta T-407/09)

2009/C 312/54

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Neubrandenburger Wohnungsgesellschaft mbH,Neibrandenburga [Neubrandenburg] (Vācija) (pārstāvji — M. Núñez Müller un J. Dammann, Rechtsanwälte)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2009. gada 29. jūlija Lēmumu D/53320;

—	pakārtoti konstatēt, ka Komisija, pakrāpjot tai EKL 88. punktā un Regulā (EK) Nr. 659/1999 paredzētos pienākumus, nav uzsākusi formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja vēršas pret Komisijas 2009. gada 29. jūlija Lēmumu D/53320 par procesu CP 141/2007 — Vācija, iespējamais valsts atbalsts saistībā ar dzīvokļu privatizāciju Neibrandenburgā. Šajā lēmumā Komisija sākotnēji uzskatīja, ka prasītājas saistībā ar valsts dzīvokļu Neibrandenburgā privatizāciju noslēgtie līgumi, kuri bija prasītājas apelācijas sūdzības priekšmets, neesot valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

Pakārtoti prasītāja lūdz konstatēt, ka Komisija, pakrāpjot tai paredzētos pienākumus, neesot uzsākusi formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam.

Savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus.

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo Komisija neesot uzsākusi formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam, lai gan sakarā ar prasītājas sūdzību uzsākto iepriekšējo pārbaudi Komisijas saskārās ar ievērojamām grūtībām, izvērtējot strīdīgo pasākumu saderību ar kopējo tirgu. Otrkārt, Komisija esot pārkāpusi EKL 87. panta 1. punktu, jo tā secināja, ka strīdīgie līgumi nav valsts atbalsts. Turklāt Komisija esot pārsniegusi savas pilnvaras. Visbeidzot prasītāja norāda, ka, pārkāpjot EKL 253. pantu, apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pietiekams pamatojums.

Pakārtoti izvirzītās prasības sakarā ar bezdarbību pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus.

Pirmkārt, prasītāja šajā sakarā norāda, ka Komisija, kaut arī prasītāja atbilstoši EKL 232. panta 2. punktam bija iesniegusi formālu aicinājumu, nav rīkojusies, lai gan tai sakarā ar grūtībām, kas radās iepriekšējā pārbaudē, novērtējot strīdīgos līgumus, atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam bija pienākums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru. Otrkārt, prasītāja iebilst, ka Komisija, neuzsākot šo procedūru, ir pārkāpusi arī Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1) 4. panta 4. punktu, jo tai iepriekšējā pārbaudē bija iemesls šaubām par strīdīgo līgumu saderību ar kopējo tirgu. Treškārt, prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 87. un 88. pantā paredzēto kompetenču sadali starp Komisiju un valsts tiesām saistībā ar valsts atbalstu pārbaudi, jo tā pārbaudes procedūru veica novilcinoši līdz brīdim, kad beidzās paralēli starp prasītāju un atbalsta saņēmēju notiekošā valsts tiesvedība.

(1) Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88. ] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/33

Prasība, kas celta 2009. gada 8. oktobrī — ancotel/ITSB — Acotel (“ancotel”)

(Lieta T-408/09)

2009/C 312/55

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: ancotel GmbH, Frankfurt am Main(Vācija) (pārstāvis — H. Truelsen, Rechtsanwalt)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Acotel SpA, Roma (Itālija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju pirmās padomes 2009. gada 19. jūnija lēmumu lietā R 1385/2008-1;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Attiecīgā Kopienas preču zīme: grafiska preču zīme “ancotel” attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 35. un 38. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 3 314 424)

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: Acotel SpA

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: it īpaši Itālijas grafiska preču zīme Nr. 643 751 un Kopienas grafiska preču zīme “ACOTEL” Nr. 1 442 268 attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 9. un 38. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: daļēji apmierināt iebildumus

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 207/2009 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo neesot attiecīgo preču zīmju sajaukšanas iespējas

(1) Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/34

Prasība, kas celta 2009. gada 7. oktobrī — Almamet/Komisija

(Lieta T-410/09)

2009/C 312/56

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Almamet GmbH Handel mit Spänen und Pulvern aus Metall, Ainring (Vācija) (pārstāvji — S. Hautbourg un C. Renner, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	atzīt Komisijas 2009. gada 22. jūlija lēmumu (lieta COMP/39.396) par spēkā neesošu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—	pakārtoti, samazināt naudas soda apmēru, kas noteikts lēmuma 2. pantā;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs lūdz daļēji atcelt Komisijas 2009. gada 22. jūlija lēmumu C (2009) 5791, galīgā redakcija (lieta COMP/39.396 — Reaģenti uz kalcija karbīda un magnija bāzes tērauda un gāzes nozarei), kas attiecas uz procesu atbilstoši EKL 81. pantam un EEZ līguma 53. pantam, kurā Komisija konstatēja, ka vairāki kalcija karbīda un magnija granulu piegādātāji bija iesaistīti tirgus sadalīšanā, kvotu un klientu sadalē, cenu noteikšanā un konfidenciālas komercinformācijas apmaiņā EEZ tirgus būtiskā daļā, tādējādi pārkāpjot minētos Līgumu noteikumus (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un, pakārtoti, samazināt naudas soda apmēru, kas noteikts apstrīdētā lēmuma 2. pantā.

Sava lūguma atcelt lēmumu pamatošanai prasītājs izvirza trīs pamatus:

Ar pirmo prasības pamatu prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tā tiesības uz aizstāvību, izmantojot pret viņu dokumentus, kuri tika iegūti ārpus Komisijas pārbaudes lēmuma darbības jomas.

Ar otro prasības pamatu prasītājs norāda, ka Komisija atbilstoši tiesību aktu prasībām nav pierādījusi, ka ir noticis apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums, ciktāl tas attiecas uz magniju. Prasītājs uzskata, ka pat tajā gadījumā, ja nelikumīgi iegūtie dokumenti tiktu iekļauti Komisijas lietas materiālos, tie ir ļoti neprecīzi un nesaskanīgi. Atbilstoši prasītāja apgalvojumiem, pārējie pierādījumi sastāv no mutiska lūguma piemērot iecietības režīmu, kurš ir ne tikai neprecīzs, bet arī satur nepatiesus faktus, un citi lietas dalībnieki ir to apstrīdējuši. Pamatojoties uz to, prasītājs uzskata, ka iespējamā pārkāpuma pierādīšanas pienākums joprojām ir Komisijai.

Ar trešo prasības pamatu prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz pārkāpuma vienoto un turpināto raksturu.

It īpaši, kalcija karbīda un magnija granulas neesot savstarpēji pilnībā aizstājamas. Turklāt prasītājs norāda, ka nav bijis nekāds kopīgs vispārējs plāns attiecībā uz šiem diviem produktiem, ņemot vērā to atšķirīgo pielietojumu.

Pakārtoti, prasītājs izvirza vēl četrus prasības pamatus, lai pamatotu savu lūgumu samazināt naudas soda apmēru, kas noteikts apstrīdētā lēmuma 2. pantā.

Ar ceturto prasības pamatu prasītājs norāda, ka Komisija ir pārkāpusi Paziņojuma par sadarbību (1) 23. punktu un 26. punktu, noraidot prasītāja lūgumu samazināt naudas soda apmēru saskaņā ar šo paziņojumu. Prasītājs uzskata, ka lūgumā piemērot apžēlošanu ietvertā informācija ir ar ievērojamu pievienoto vērtību. It īpaši prasītājs uzskata, ka Komisijai nebija tiesību noraidīt lūgumu samazināt naudas soda apmēru, pamatojoties vienīgi uz to, ka viņa lūgumā nebija ietverta nekāda informācija par iespējamo pārkāpumu attiecībā uz magniju, jo šis pārkāpums nav iekļauts šajā procesā.

Ar piekto prasības pamatu prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu un Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2) 23. panta 2. punktu, kā arī Pamatnostādņu naudas soda apmēra aprēķināšanai (3) 32. punktu, nosakot galīgo naudas soda apmēru tādā līmenī, kas pārsniedz 10 % no prasītāja pēdējā auditētā apgrozījuma. Prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pamatojusi savu naudas soda aprēķinu, balstoties uz prasītāja pro forma 2008. gada apgrozījuma datiem nevis uz pēdējo auditēto 2007. gada apgrozījumu. Turklāt prasītājs uzskata, ka Komisijai bija jāpiemēro 20 % samazinājums, pamatojoties uz Pamatnostādņu naudas sodu apmēra aprēķināšanai 37. punktu, pēc tam, kad tā bija aprēķinājusi naudas sodu 10 % apmērā, kas ir maksimālais pieļaujamais apmērs.

Ar sesto prasības pamatu prasītājs apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi samērīguma principu, nosakot pārmērīgu naudas soda apmēru, ciktāl tas attiecas uz prasītāju. Prasītājs norāda, ka naudas soda uzlikšana tādā apmērā, kā rezultātā uzņēmuma uzskaites vērtība ir negatīva vai līdzinās nullei, ir acīmredzami nesamērīga. Turklāt uzliktā naudas soda apmērs pārsniedz tāda izplatītāja kā prasītājs finansiālo spēju, kurš izplata ļoti vērtīgus produktus, kuru peļņas daļa ir ļoti niecīga. Visbeidzot, prasītājs uzskata, ka Komisijas piemērotais 20 % samazinājums pietiekami neņem vērā prasītāja īpašo stāvokli, ko Komisija ir tieši atzinusi, tādējādi atstājot naudas soda apmēru nesamērīgā līmenī.

Ar septīto prasības pamatu prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka prasītājs nav izpildījis Vadlīniju naudas sodu noteikšanai 35. punkta nosacījumus. Prasītājs uzskata, ka Komisija ir noteikusi naudas soda apmēru tādā līmenī, kas neatgriezeniski apdraudēs tā ekonomisko dzīvotspēju un izraisīs vērtības zudumu visiem tā aktīviem. Turklāt prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka nepastāvēja īpašs sociālais un ekonomiskais konteksts, kurš būtu jāņem vērā prasītāja lietā.

(1) Komisijas paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (Dokuments attiecas uz EEZ) (OV 2006 C 298, 17. lpp.).

(2) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003 L 1, 1. lpp.).

(3) Pamatnostādnes naudas soda apmēra noteikšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006 C 210, 2. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/35

Prasība, kas celta 2009. gada 13. oktobrī — Terezakis/Komisija

(Lieta T-411/09)

2009/C 312/57

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Ioannis Terezakis(pārstāvis — B. Lombart, lawyer)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

—

atcelt Komisijas lēmumu, kas izteikts 2009. gada 3. augusta vēstules formā, ko prasītājs saņēma 2009. gada 10. augustā, ar kuru prasītājam ir atteikta piekļuve dažu vēstuļu daļām un pielikumiem no sarakstes starp Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) un Grieķijas Finanšu ministriju par iespējamiem nodokļu pārkāpumiem saistībā ar Spartas lidostas celtniecību Atēnās, Grieķijā;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 3. augusta lēmumu, kurš prasītājam tika paziņots 2009. gada 10. augustā, ar kuru prasītājam ir atteikta piekļuve dažu vēstuļu daļām un pielikumiem no sarakstes starp Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) un Grieķijas Finanšu ministriju par iespējamiem nodokļu pārkāpumiem saistībā ar Atēnu lidostas celtniecību Spartā, balstoties uz šādiem pamatiem.

Vispirms prasītājs norāda, ka apstrīdētais lēmums ietver acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu faktu vērtējumā, ciktāl Komisija esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (1) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Prasītājs apgalvo, ka Komisija tikai abstraktā veidā atsaucās uz sabiedrības piekļuves izņēmumu, kas saistīts ar nepieciešamību aizsargāt komercnoslēpumus, lai atteiktos atklāt attiecīgo dokumentu dažas daļas, nenorādot konkrētus pamatojumus attiecībā uz iesaistīto uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risku.

Prasītājs arī apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi iepriekš minētās regulas 1. pantu un iespējami plašākas piekļuves Komisija dokumentiem principu, kas noteikts šī panta a) punktā, kā arī Kopienu tiesu judikatūru.

Turklāt prasītājs norāda, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā, neinformējot prasītāju par tās lēmuma pamatojumiem. Prasītājs apgalvo, ka Komisija, atsaucoties tikai uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, lai atteiktu lūgto piekļuvi, nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas noteikts EKL 253. pantā.

Visbeidzot, prasītājs uzskata, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka prasītāja rīcībā ir vēstuļu, piekļuvi kurām prasītājs ir lūdzis, pielikumi, nepareizi interpretējot, ka prasītie dokumenti ir vienādi ar tiem, kuri ir prasītājam. Tādēļ prasītājs norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta acīmredzama kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl Komisija neesot piemērojusi Regulas (EK) Nr. 1049/2001 noteikumus un it īpaši tās 4. pantu.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/35

Prasība, kas celta 2009. gada 14. oktobrī — CEA/Komisija

(Lieta T-412/09)

2009/C 312/58

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Commissariat à l’énergie atomique (CEA), Parīze (Francija) (pārstāvji — J. García-Gallardo Gil-Fournier, M. Arias Díaz un C. Humpe, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	apliecināt prasības (prasības pieteikuma, pārstāvības pilnvaru, norakstu un dokumentu) saņemšanu un to atzīt par pieņemamu;

—	izskatīt prasību, kuru CEA vārdā un interesēs cēluši tā juridiskie pārstāvji;

—	saskaņā ar EKL 230. pantu atzīt par spēkā neesošu Komisijas lēmumu — kurš CEA tika paziņots 2009. gada 29. jūlija vēstulē — par atteikšanos CEA maksātās pensionēšanās piemaksas pielīdzināt atlīdzināmām netiešajām izmaksām un CEA izsniegt grāmatvedības metodoloģijas apliecību;

—

pakārtoti, saskaņā ar EKL 238. pantu atzīt, ka i) saskaņā ar Septītās pamatprogrammas [pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem] līgumu noteikumiem pensionēšanās piemaksas ir atlīdzināmas izmaksas, un ii) Eiropas Kopiena nepilda savas no Septītās pamatprogrammas [pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem] izrietošās līgumsaistības attiecībā pret CEA;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Uz EKL 230. pantu pamatotās prasības mērķis galvenokārt ir panākt, lai tiktu atcelts Commissariat à l'Énergie Atomique [Atomenerģijas komisariātam] (CEA) 2009. gada 29. jūlijā paziņotais Komisijas galīgais lēmums par atteikšanos CEA maksātās pensionēšanās piemaksas pielīdzināt atlīdzināmām netiešajām izmaksām un CEA izsniegt grāmatvedības metodoloģijas apliecību, lai tas varētu norādīt savas netiešās personāla izmaksas nolūkā saņemt saskaņā ar Septīto pamatprogrammu pētniecībai un attīstībai līdzfinansēto projektu īstenošanā radušos izmaksu atlīdzību.

CEA uzskata, ka Komisijas lēmums, kurā noteikts, ka pensionēšanās piemaksas nav atlīdzināmas netiešās izmaksas, esot balstīts uz kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām faktu vērtējumā un ka Komisija neesot ievērojusi labas pārvaldības, tiesiskās drošības, samērīguma un tiesiskās paļāvības principus.

Prasībā, pamatojoties uz EKL 238. pantu, pakārtoti tiek lūgts konstatēt, ka Komisija, atteikdamās CEA maksātās pensionēšanās piemaksas pielīdzināt atlīdzināmām izmaksām un tādējādi tās atlīdzināt, nepilda savas līgumsaistības attiecībā pret CEA.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/36

Prasība, kas celta 2009. gada 14. oktobrī — Henkel/ITSB — JLO Holding (“LIVE”)

(Lieta T-414/09)

2009/C 312/59

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Henkel AG & Co. KGaA, Diseldorfa (Vācija) (pārstāve — C. Milbradt, Rechtsanwältin)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: JLO Holding Company LLC, Santa Monica(Amerikas Savienotas Valstis)

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju pirmās padomes 2009. gada 30. jūlija lēmumu lietā R 609/2008-1 tiktāl, ciktāl ar to atcelta Kopienas preču zīme Nr. 984 245 (“LIVE”) attiecībā uz ziepēm, parfimērijas izstrādājumiem, kosmētikas un dekoratīvās kosmētikas līdzekļiem;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīme, kuru lūdz atzīt par spēkā neesošu: vārdiska preču zīme “LIVE” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 3. klasē (Kopienas preču zīme Nr. 984 245)

Kopienas preču zīmes īpašniece: prasītāja

Lietas dalībniece, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: JLO Holding Company, LLC

Anulēšanas nodaļas lēmums: daļēji atcelt Kopienas preču zīmi

Apelāciju padomes lēmums: daļēji atcelt Anulēšanas nodaļas lēmumu un daļēji atcelt Kopienas preču zīmi

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 207/2009 (1) 51. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 51. panta 2. punkta pārkāpums, jo izmantošana, kas nepieciešama, lai saglabātu tiesības uz šajā procesā aplūkojamo preču zīmi, esot kļūdaini uzskatīta par nepierādītu attiecībā uz preču grupu, kurā ietilpst ziepes, parfimērijas izstrādājumi, kosmētikas un dekoratīvās kosmētikas līdzekļi

(1) Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/37

Prasība, kas celta 2009. gada 16. oktobrī — Cybergun/ITSB Umarex — Sportwaffen (“AK 47”)

(Lieta T-419/09)

2009/C 312/60

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Cybergun, Bondoufle(Francija) (pārstāvis — S. Guyot, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Umarex Sportwaffen GmbH & Co. KG, Arnsberg(Vācija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt ITSB Apelāciju pirmās padomes paziņoto 2009. gada 5. augusta lēmumu tiktāl, ciktāl tā ir nolēmusi preču zīmes AK 47 spēkā neesamību atbilstoši tās aprakstošajam raksturam, balstoties uz 51. panta 1. punta a) apakšpunktu, kas kā juridiskais pamats nav norādīts prasībā;

—

piespriest saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punktu un 91. punktu ITSB atlīdzināt prasītājas šī procesa tiesāšanās izdevumus, it īpaši — dokumentu tulkošanas izdevumus, advokāta atlīdzību un, vajadzības gadījumā, uzturēšanās un ceļa izdevumus; tiek lūgts Pirmās instances tiesai novērtēt šo summu līdz EUR 2 000 apmērā.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīme, kuru lūdz atzīt par spēkā neesošu: vārdiska preču zīme “AK 47” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 28. klasē — Kopienas preču zīme Nr. 4 528 378

Kopienas preču zīmes īpašnieks: prasītāja

Lietas dalībnieks, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: Umarex Sportwaffen GmbH & Co. Kommanditgesellschaft

Anulēšanas nodaļas lēmums: noraidīt prasību par attiecīgās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu

Apelāciju padomes lēmums: atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu un Kopienas preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu

Izvirzītie pamati: Juridiskais pamats, proti, Regulas (EK) Nr. 40/94 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts (tagad — Regulas (EK) Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunkts), uz kuru balstoties preču zīmes atzīšana par spēkā neesošu būtu pamatota tās aprakstošā rakstura dēļ, kas nav norādīts Apelāciju pirmajai padomei iesniegtajos iebildumu rakstos un turklāt preču zīmes aprakstošā rakstura novērtējums esot kļūdains.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/37

Prasība, kas celta 2009. gada 19. oktobrī — BSA/ITSB — Loblaws (“PRÉSIDENT”)

(Lieta T-420/09)

2009/C 312/61

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: BSA, Parīze (Francija) (pārstāvis — D. Masson, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Loblaws, Inc.

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2009. gada 17. augusta lēmumu lietā R 1744/2008-4;

—	piespriest ITSB atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs: prasītāja

Attiecīgā Kopienas preču zīme: grafiskas preču zīmes “PRÉSIDENT” reģistrācijas pieteikums Nr. 2 135 200 attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 5., 29., 30. un 42. klasē

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks: Loblaws, Inc.

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: vārdiska franču preču zīme “President's Choice” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 5., 30., 31. un 32. klasē un Kopienas grafiska preču zīme “PRESIDENT'S CHOICE” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 30., 31. un 32. klasē (Kopienas preču zīme Nr. 1 872 407)

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumu daļēja pieņemšana

Apelāciju padomes lēmums: noraidīt prasību kā nepieņemamu

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 59. panta (tagad — Regulas (EK) Nr. 207/2009 60. pants) un Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1) 71. panta, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktā noteiktā sacīkstes principa pārkāpums.

(1) Komisijas 1995. gada 13. decembra Regula (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/38

Prasība, kas celta 2009. gada 22. oktobrī — Dashiqiao Sanqiang Refractory Materials/Padome

(Lieta T-423/09)

2009/C 312/62

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Dashiqiao Sanqiang Refractory Materials Co. Ltd, Dashiqiao City (Ķīna) (pārstāvji — J.-F. Bellis un R. Luff, avocats)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt saskaņā ar Padomes 2009. gada 7. septembra Regulu (EK) Nr. 826/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1659/2005, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes magnēzija ķieģeļu importam (OV 2009, L 240/7), tai noteikto antidempinga maksājumu, ciktāl tas pārsniedz to antidempinga maksājumu, kas tiktu piemērots, ja tas tiktu noteikts, pamatojoties uz sākotnējā pārbaudē piemēroto metodi, lai pie eksporta saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 10. punktu ņemtu vērā to, ka netiek atmaksāts Ķīnā samaksātais pievienotās vērtības nodoklis;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar savu prasību prasītāja, Ķīnā dibināta sabiedrība, prasa atcelt Padomes 2009. gada 7. septembra Regulu (EK) Nr. 826/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1659/2005, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes magnēzija ķieģeļu importam (1), ciktāl tajā noteiktais antidempinga maksājums pārsniedz to antidempinga maksājumu, kas tiktu piemērots, pamatojoties uz sākotnējā izmeklēšanā piemēroto metodi, lai pie eksporta saskaņā ar Padomes 1995. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (Pamatregula) (2), 2. panta 10. punktu ņemtu vērā to, ka netiek atmaksāts Ķīnā samaksātais pievienotās vērtības nodoklis.

Prasītāja savas prasības atbalstam min divus pamatus.

Pirmkārt, metode, ko Komisija pielietoja, neatmaksājot PVN, kā rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, neatbilst Pamatregulas 2. panta 10. punktā paredzētajam principam par taisnīgu eksporta cenas un normālās vērtības salīdzināšanu. Tajā vietā, lai tāpat kā sākotnējā izmeklēšanā no eksporta cenas atņemtu neatmaksāto PVN daļu, Komisija eksporta cenu salīdzināja ar normālo vērtību, pamatojoties uz PVN, un tādējādi balstījās uz nepareizu Pamatregulas 2. panta 10. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.

Otrkārt, Regula esot pretrunā arī ar Pamatregulas 11. panta 9. punktu, jo metode, kas tika pielietota, ņemot vērā PVN neatmaksāšanu, kad ar eksporta cenu tika salīdzināta normālā vērtība, bez jebkāda pamata būtiski atšķiroties no sākotnējā izmeklēšanā pielietotās metodes.

(1) OV L 240, 7. lpp.

(2) OV 1996, L 56, 1. lpp.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/38

Prasība, kas celta 2009. gada 14. oktobrī — Goodyear Dunlop Tyres UK/ITSB — Sportfive (“QUALIFIER”)

(Lieta T-424/09)

2009/C 312/63

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Goodyear Dunlop Tyres UK Ltd, Birmingham (Apvienotā Karaliste) (pārstāvis — M. Graf, Rechtsanwalt)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Sportfive GmbH & Co. KG, Ķelne (Vācija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju ceturtās padomes 2009. gada 11. augusta lēmumu lietā R 1291/2008–4;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “QUALIFIER” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 12. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 4 877 262)

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: Sportfive GmbH & Co. KG

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Kopienas vārdiska preču zīme Nr. 4 017 836 un Vācijas vārdiska preču zīme Nr. 30 415 017.1 “Qualifiers 2006”, Vācijas vārdiska un grafiska preču zīme Nr. 30 414 610.2 “2006 QUALIFIERS”, Vācijas vārdiska preču zīme Nr. 30 515 033.2 “Qualifiers 2008”, kā arī Vācijas vārdiska un grafiska preču zīme Nr. 30 565 616.3 “2008 QUALIFIERS”, kuras visas ir reģistrētas cita starpā attiecībā uz precēm, kas ietilpst 12. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus apmierināt

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Regulas Nr. 207/2009 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo starp pretstatītajām preču zīmēm nav sajaukšanas iespējas

(1) Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/39

Prasība, kas celta 2009. gada 14. oktobrī — Honda Motor/ITSB — Blok (“BLAST”)

(Lieta T-425/09)

2009/C 312/64

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Honda Motor Co., Ltd., Tokija (Japāna) (pārstāvis — M. Graf, lawyer)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otrs procesa Apelāciju padomē dalībnieks: Hendrik Blok, Oudenaarde (Beļģija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju pirmās padomes 209. gada 16. jūlija lēmumu lietā R 1097/2008-1;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “BLAST” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 7. un 12. klasē

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks: otrs procesa Apelāciju padomē dalībnieks

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Kopienas preču zīmes reģistrācija vārdiskai preču zīmei “BLAST” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 7., 35. un 37. klasē; Beniluksa preču zīmes reģistrācija vārdiskai preču zīmei “BLAST” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 7., 35. un 37. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus pieņemt

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta (tagad — Padomes Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts) pārkāpums, jo Apelāciju padome esot kļūdaini nolēmusi, ka pastāvēja attiecīgo preču zīmju sajaukšanas iespēja

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/39

Prasība, kas celta 2009. gada 22. oktobrī — centrotherm Clean Solutions/ITSB — Centrotherm Systemtechnik (“CENTROTHERM”)

(Lieta T-427/09)

2009/C 312/65

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: centrotherm Clean Solutions GmbH & Co. KG, Blaubeuren(Vācija) (pārstāvis — O. Löffel, Rechtsanwalt)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Centrotherm Systemtechnik GmbH, Brilon (Vācija)

Prasītājas prasījumi:

—

ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2009. gada 25. augusta lēmumu lietā R 6/2008-4 atcelt tiktāl, ciktāl pieteikums par atcelšanu ar to tika noraidīts attiecībā uz šādām precēm:

—	11. klase — apkures atgāžu vadi; ventilācijas lūkas skursteņi, caurules apkures katli; gāzes degļu uzliktņi; apkures iekārtu mehāniskās daļas, gāzes iekārtu mehāniskās daļas, cauruļvadu krāni; skursteņu aizbīdņi;

—	17. klase — cauruļu savienojuma elementi, cauruļu uzmavas, vadu stiegrojumi, šļūtenes, visas iepriekš minētās preces, izgatavotas no cita materiāla nevis metāla;

—	19. klase — caurules, cauruļvadi, it īpaši būvniecības vajadzībām; nozarojumu caurules; skursteņu caurules;

—	piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīme, kuru lūdz atzīt par spēkā neesošu: vārdiskā preču zīme “CENTROTHERM” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 11., 17., 19. un 42. klasē (Kopienas preču zīme Nr. 1 301 019)

Kopienas preču zīmes īpašniece: Centrotherm Systemtechnik GmbH

Lietas dalībniece, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: prasītāja

Anulēšanas nodaļas lēmums: Kopienas preču zīmi atzīt par atceltu

Apelāciju padomes lēmums: Anulēšanas nodaļas lēmumu daļēji atcelt un Kopienas preču zīmi daļēji atzīt par atceltu

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 207/2009 (1) 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar Regulas (EK) Nr. 2868/95 (2) 40. noteikuma 5. punktu un 22. noteikuma 2. un 3. punktu, pārkāpums, jo preču zīmes īpašnieces iesniegtie izmantošanas pierādījumi esot tikuši uzskatīti par pietiekamiem, lai pamatotu preču zīmes — tiesvedības priekšmeta faktisko izmantošanu Regulas Nr. 207/2009 15. panta izpratnē

(1) Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).

(2) Komisijas 1995. gada 13. decemnbra Regula (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/40

Prasība, kas celta 2009. gada 29. oktobrī — TTNB/ITSB — March (“Tila March”)

(Lieta T-433/09)

2009/C 312/66

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: TTNB SARL(pārstāvis — J.-. Moiroux, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otrs procesa Apelāciju padomē dalībnieks: Juan Carmen March, Madride (Spānija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt ITSB Apelāciju pirmās padomes 2009. gada 20. augusta lēmumu lietā R 1538/2008-2 un atļaut pieteiktās preču zīmes reģistrāciju

—	piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs: Tamara Taichman, kuru aizstājusi prasītāja

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīmes “Tila March”, kas ietilpst 3., 18. un 25. klasē, reģistrācijas pieteikums Nr. 5 402 722

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks: Carmen March Juan

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Spānijas vārdiska preču zīme “CARMEN MARCH”, kas ietilpst 3., 18., 24., 25., 35. un 38. klasē precēm un pakalpojumiem, iebildums vērsts pret reģistrāciju attiecībā uz precēm, kas ietilpst 3., 18. un 25. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumu noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: Iebildumu nodaļas lēmumu atcelt

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta (tagad — Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts) pārkāpums, jo nepastāv pretnostatīto preču zīmju sajaukšanas iespēja.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/40

Prasība, kas celta 2009. gada 26. oktobrī — Centrotherm Systemtechnik/ITSB — centrotherm Clean Solutions (“CENTROTHERM”)

(Lieta T-434/09)

2009/C 312/67

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Centrotherm Systemtechnik GmbH, Brilon (Vācija) (pārstāvis — J. Albrecht, Rechtsanwalt)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: centrotherm Clean Solutions GmbH & Co. KG, Blaubeuren (Vācija)

Prasītājas prasījumi:

—	Apelāciju ceturtās padomes 2009. gada 25. augusta lēmumu lietā R 6/2008-4 atcelt tiktāl, ciktāl pieteikums atzīt [preču zīmi] par atceltu tika apmierināts;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

—	attiecīgajā gadījumā piespriest personai, kas, iestājusies lietā, atlīdzināt ar iestāšanos lietā saistītos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes īpašniece: prasītāja

Lietas dalībniece, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: centrotherm Clean Solutions GmbH & Co. KG

Anulēšanas nodaļas lēmums: Kopienas preču zīmi atzīt par atceltu

Apelāciju padomes lēmums: Anulēšanas nodaļas lēmumu daļēji atcelt un Kopienas preču zīmi daļēji atzīt par atceltu

Izvirzītie pamati:

—	Regulas (EK) Nr. 207/2009 (1) 57. panta 5. punkta, lasot to kopsakarā ar 51. panta 1. un 2. punktu, pārkāpums, jo termiņā iesniegtos izmantošanas pierādījumus atbildētājs esot izvērtējis nepietiekami;

—	pienākuma noskaidrot lietas apstākļus pēc savas iniciatīvas pārkāpums;

—	Regulas (EK) Nr. 207/2009 76. panta 1. un 2. punkta un 57. panta 1. punkta, kā arī Regulas (EK) Nr. 2868/95 (2) 40. noteikuma 5. punkta pārkāpums, jo līdz ar apelācijas sūdzības pamatojumu papildus iesniegtos pierādījumus atbildētājs neesot ņēmis vērā;

—	kļūda vērtējumā, jo papildus iesniegtie pierādījumi esot bijis jāņem vērā pat tad, ja tie ir iesniegti ar nokavējumu;

—

pakārtoti, Regulas Nr. 2868/95 40. noteikuma 5. punkta nepiemērojamība atbilstoši EKL 241. pantam, jo ar to tiekot pārkāpts Regulas (EK) Nr. 207/2009 76. panta 1. punkts un 57. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar 51. panta 1. punktu un 162. panta 1. punktu, EKL 202. pants, kā arī vispārējie Kopienu tiesību principi, it īpaši samērīguma principa tiesiskās valsts pamatnoteikums, īpašuma tiesību pamattiesības un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

(1) Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).

(2) Komisijas 1995. gada 13. decemnbra Regula (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/41

Prasība, kas celta 2009. gada 22. oktobrī — SE.RI.FO./Komisija un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūra

(Lieta T-438/09)

2009/C 312/68

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Serifo Srl, Neapole (Itālija) (pārstāvji — R. de Lorenzo, avvocato, P. Kivel Mazuy, avvocato, G. Ruberto, avvocato)

Atbildētājas: Eiropas Kopienu Komisija, Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūra [EACEA]

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt pasākumu, kura datums un nianses nav zināmas un ar kuru EACEA Lifelong Learning Programme ietvaros ir apstiprinājusi to transversālajā programmā “KA3 ICT Multilateral Projects” ietilpstošo projektu sarakstu, attiecībā uz kuriem ir pieļaujams Kopienas līdzfinansējums, un rezerves sarakstu tajā daļā, kurā projekts “V-3DAS” Nr. 505690-2009-LLP-IT-KA3-KA3MP, kuru iesniegusi sabiedrība Se.Ri.Fo. srl, tika ietverts rezerves sarakstā, nevis finansējamo projektu sarakstā;

—	atcelt 2009. gada 21. septembra notu, kas saņemta 2009. gada 22. septembrī, ar kuru EACEA sabiedrībai Se.Ri.Fo srl paziņoja par projekta “V-3DAS” novērtējumu, ko veikuši aģentūras ārējie eksperti, un piešķirtos punktus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā 2009. gadam ietvaros piedalījās Kopienas rīcības programmā mūžizglītības jomā (“Lifelong Learning Programme”), iesniedzot Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūrai [EACEA, “Educational, Audiovisual and Culture Executive”] projektu V-3DAS, transversālās programmas 3. galvenā pasākuma “IKT” ietvaros.

Kandidatūras izvērtēja aģentūras ārējie eksperti, piemērojot 2009. gada rokasgrāmatu piedāvājumu iesniedzējiem. Tā kā prasītājas iesniegtais projekts saņēma 30,5 punktus no 40 maksimālajiem punktiem (proti, 76,3 % no maksimālā punktu skaita), turpretim, lai projekts tiktu iekļauts finansēto projektu sarakstā, tam ir jāsaņem 31 punkts (proti, 77,5 % no maksimālā punktu skaita), tas tika ietverts rezerves sarakstā, kuru var izmantot, lai vēlāk piešķirtu subsīdijas gadījumā, ja sakarā ar apstiprinātu projektu atsaukšanu vai programmas budžeta palielināšanu kļūtu pieejami līdzekļi.

Savas prasības pamatojumam prasītāja norāda, ka tās iesniegtā projekta EACEA ārējo ekspertu vērtējums un tam piešķirtie punkti par katru no novērtējuma kritērijiem ir nepietiekami tiktāl, ciktāl pamatojums ir apodiktisks, novērtējuma kritēriju piemērošana ir kļūdaina un apsvērumi ir savstarpēji pretrunīgi un neloģiski. Šos tiesību pārkāpumus var uzskatīt par izšķirošiem, lai prasītājas iesniegtais projekts tiktu izslēgts no finansējamo projektu saraksta, jo tai pietrūka tikai 0,5 punkti.

Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, 109. pantā ir paredzēts, ka “dotācijas piešķir, ievērojot pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes principus”.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/42

Prasība, kas celta 2009. gada 3. novembrī — Azienda Agricola Bracesco/Komisija

(Lieta T-440/09)

2009/C 312/69

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Azienda Agricola Bracesco Srl, Orgiano(Itālija) (pārstāvji — F. Tosello, avvocato, S. Rizzioli, avvocato, C. Pauly, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

piespriest Eiropas Komisijai atbilstoši EKL 235. pantam un 288. panta otrajai daļai atlīdzināt Azienda Agricola Bracesco s.r.l. zaudējumus, kas pašreizējā likvidācijas procesā ir sasnieguši EUR 335 000, vai citu taisnīgu summu, kuru tiesvedības laikā noteiks tiesa, un papildus likumiskos procentus līdz summas samaksai;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no Eiropas Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības, iekļaujas Kopienas pasākumos cīņai pret putnu gripu.

Šajā sakarā tiek apstiprināts, ka Eiropas mājputnu tirgus traucējumu rezultātā, kurus izraisīja cenu kritums patērētāju pieprasījuma samazināšanās dēļ, kas, savukārt, bija saistīts ar putnu gripas izplatību, Eiropas Komisija nolēma veikt pasākumus, pieņemot Regulu Nr. 1010/2006 (1), kas paredz atbalsta pasākumus mājputnu gaļas ražotajiem.

Tomēr, neskatoties uz to, ka saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem dzīvnieku veselības jomā mājputnu kategorijā ietilpst arī paipalas, mājputnu gaļas ražotāji, kuri nodarbojas ar šīs sugas audzēšanu un kaušanu, ir nepamatoti izslēgti no atbalsta saņēmēju loka.

Prasītāja, Azienda Agricola Bracesco s.r.l., kas atrodas likvidācijas procesā, sūdzas par netaisnīgi ciestajiem zaudējumiem, kas radušies Eiropas Komisijas rīcības rezultātā, ar kuru ir acīmredzami un būtiski pārkāpts viens no Kopienu tiesiskās iekārtas pamatprincipiem, tas ir, nediskriminācijas princips.

(1) Komisijas 2006. gada 3. jūlija Regula (EK) Nr. 1010/2006 par noteiktiem ārkārtas pasākumiem tirgus atbalstam olu un mājputnu nozarē konkrētām dalībvalstīm (OV L 180, 3. lpp.).

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/43

Prasība, kas celta 2009. gada 17. septembrī — Marcuccio/Komisija

(Lieta F-78/09)

2009/C 312/71

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Luigi Marcuccio, Tricase (Itālija) (pārstāvis — G. Cipressa, avvocato)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Strīda priekšmets un apraksts

Komisijas lēmuma, ar ko ir noraidīts prasītāja lūgums atlīdzināt tam lietā T–18/04 radušos tiesāšanās izdevumus, kuru atlīdzināšana atbildētājai tika piespriesta Pirmās instances tiesas 2008. gada 10. jūnija spriedumā, atcelšana; turklāt piespriešana atbildētājai atlīdzināt prasītājam radušos mantisko un morālo kaitējumu

Prasītājs prasījumi:

—	atcelt lēmumu, lai kāda arī būtu tā forma, ar kuru atbildētāja noraidīja 2008. gada 22. septembra lūgumu;

—	vajadzības gadījumā atcelt lēmumu, lai kāda arī būtu tā forma, ar kuru ir noraidīta 2009. gada 8. aprīļa sūdzība;

—

piespriest atbildētājai samaksāt prasītājam EUR 15 882,31, pieskaitot nokavējuma procentus ar likmi 10 % gadā un ar ikgadēju kapitalizāciju, sākot no lūguma iesniegšanas dienas, t.i., 2008. gada 22. septembra, līdz šai dienai, lai atlīdzinātu prasītājam sakarā ar apstrīdēto lēmumu nodarīto mantisko kaitējumu, kas radies iepriekš minētajā laikposmā;

—

piespriest atbildētājai pro bono et ex aequo samaksāt prasītājam EUR 6 500 vai jebkādu lielāku vai mazāku summu, kuru Civildienesta tiesa uzskatītu par atbilstošu un taisnīgu, lai atlīdzinātu prasītājam sakarā ar apstrīdēto lēmumu nodarīto morālo un eksistenciālo kaitējumu, kas radies laikposmā no minētā lēmuma pieņemšanas datuma līdz šai dienai;

—

piespriest atbildētājai samaksāt prasītājam par katru dienu, kas pagājusi no prasības celšanas līdz dienai, kad tiks pilnībā un bez jebkāda izņēmuma apmierināts 2008. gada 22. septembra lūgums un bez izņēmumiem pieņemti ar to saistītie lēmumi vai veiktas faktiskas darbības, EUR 5 vai jebkādu lielāku vai mazāku summu, kuru Civildienesta tiesa uzskatītu par atbilstošu un taisnīgu un kas jāmaksā katra mēneša pirmajā dienā, pamatojoties uz prasījumiem, kas radušies iepriekšējā mēnesī, lai atlīdzinātu prasītājam sakarā ar apstrīdēto lēmumu nodarīto kaitējumu, kas radies iepriekš minētajā laikposmā;

—	piespriest atbildētajai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/44

Prasība, kas celta 2009. gada 28. septembrī — Marcuccio/Komisija

(Lieta F-81/09)

2009/C 312/72

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Luigi Marcuccio, Tricase (Itālija) (pārstāvis — G. Cipressa, avvocato)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Strīda priekšmets un apraksts

Komisijas lēmuma, ar ko daļēji ir noraidīts prasītāja lūgums atcelt Komisijas lēmumu par neizmaksātā invaliditātes pabalsta, kurš viņam tika maksāts no 2005. gada jūnija līdz 2008. gada aprīlim, nokavējuma procentu aprēķinu, atcelšana

Prasītāja prasījumi:

—

atcelt atbildētājas lēmumu, lai kāda arī būtu tā forma, par daļēju 2008. gada 8. septembra lūgumu noraidīšanu, kas pievienots šī pieteikuma par lietas ierosināšanu A 1 pielikumā, proti, atcelt lēmumu, lai kāda arī būtu tā forma, ar kuru Komisija aprēķināja un prasītājam pārskaitīja nokavējuma procentus, kurus tā viņam bija parādā par katru prasītājam pārskaitītā invaliditātes pabalsta ikmēneša summas daļu, kas attiecās uz laikposmu no 2005. gada jūnija līdz 2008. gada aprīlim; tā vietā, lai šos procentus maksātu konkrētā laikposma katra mēneša beigās, tie viņam tika samaksāti vienā reizē 2008. gada 29. maijā ar 2008. gada 28. maija valūtas vērtību un par mazāku summu nekā tā, kāda viņam būtu aprēķināta un izmaksāta, ja būtu piemēroti 2008. gada 8. septembra lūgumā ietvertie kritēriji, proti: a) ja par dies ad quem būtu uzskatīts 2008. gada 29. maijs; b) ja par dies a quo būtu uzskatīta nākamā mēneša, kurā būtu bijis prasītājam jāsamaksā katra attiecīgā mēneša summas daļa, pirmā diena; c) ja piemērotā procentu likme būtu bijusi 10 % gadā ar ikgadēju kapitalizāciju;

—

atcelt 2008. gada 16. decembra notu, kas pievienota šī prasības pieteikuma A 2 pielikumā, tiktāl, ciktāl tā prasītājam ir nelabvēlīga, proti, tajās daļās, kurās Komisija daļēji ir noraidījusi 2008. gada 8. septembra lūgumu un kurās tā aprēķināja un izmaksāja procentus par mazāku summu nekā Komisija būtu aprēķinājusi un izmaksājusi, ja tā būtu piemērojusi 2008. gada 8. septembra lūgumā ietvertos kritērijus;

—

piespriest atbildētājai samaksāt prasītājam starpību starp procentu summu, kas aprēķināta, piemērojot 2008. gada 8. septembra lūgumā ietvertos kritērijus, un procentu summu, kas ir faktiski pārskaitīta, vajadzības gadījumā atbilstoši EKL 241. pantam (agrāk 184. pants) nepiemērot šai prāvai Finanšu regulas, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, punktus par procentu likmes summas noteikšanas kritērijiem, kas jāpiemēro Komisijas parādam personai, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, kā arī par procentu kapitalizāciju;

—

piespriest atbildētājai samaksāt prasītājam procentus ar likmi 10 % gadā un ar ikgadēju kapitalizāciju, sākot no 2008. gada 29. maija līdz faktiskai samaksai par starpību starp procentiem, kā arī samaksā EUR 1, vajadzības gadījumā atbilstoši EKL 241. pantam (agrāk 184. pants) nepiemērot šai prāvai Finanšu regulas punktus par tādas procentu likmes summas noteikšanas kritērijiem, kas jāpiemēro Komisijas parādam personai, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, kā arī par procentu kapitalizāciju;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, procentus un honorārus, kas saistīti ar šo prasību;

—	vajadzības gadījumā atcelt lēmumu, lai kāda arī būtu tā forma, ar ko ir noraidīta 2009. gada 18. februāra sūdzība un 2009. gada 29. maija nota.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/44

Prasība, kas celta 2009. gada 16. oktobrī — Larue un Seigneur/Eiropas Centrālā banka

(Lieta F-84/09)

2009/C 312/73

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Emmanuel Larue un Olivier Seigneur, Frankfurte pie Mainas (Vācija) (pārstāvis — L. Levi, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Centrālā banka

Strīda priekšmets un apraksts

Prasība atcelt 2009. gada janvāra algas izrakstus

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt 2009. gada janvāra algas izrakstus;

—	vajadzības gadījumā atcelt lēmumus, ar kuriem noraidīti prasītāju iesniegtie lūgumi veikt atkārtotu pārbaudi un sūdzības, kuri attiecīgi ir pieņemti 2009. gada 20. aprīlī un 2009. gada 6. augustā;

—

procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūgt atbildētāju iesniegt tās administratīvo lietu un vismaz DG-H dokumentus, kas iesniegti valdei attiecībā uz 2009. gada General Salary Adjustment (algas vispārējo pielāgojumu; turpmāk tekstā “GSA”), valdes priekšlikumu par 2009. gada GSA, DG-H dokumentus, kas iesniegti padomē attiecībā uz 2009. gada GSA un padomes lēmumu par 2009. gada GSA;

—

piespriest atbildētājai prasītājiem nodarītā kaitējuma novēršanas nolūkā atlīdzināt zaudējumus, ko veido EUR 5 000 piešķīrums katram prasītājam sakarā ar pirktspējas samazināšanos no 2009. gada 1. janvāra, neizmaksātās atalgojuma daļas piešķīrums, kas atbilst prasītāju darba algas palielinājumam par 1,5 % no 2009. gada 1. janvāra un procenti par prasītāju neizmaksātās darba algas daļas summu, sākot no datuma, kad šīs summas bija jāizmaksā, līdz samaksas dienai. Šī procentu likme ir jāaprēķina, balstoties uz Eiropas Centrālās bankas attiecīgajam laikposmam noteikto likmi galvenajām refinansēšanas darbībām, pieskaitot divus procentpunktus;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 312/45

Prasība, kas celta 2009. gada 26. oktobrī — Gagalis/Padome

(Lieta F-89/09)

2009/C 312/75

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Spyridon Gagalis, Kraainem(Beļģija) (pārstāvis — N. Lhoëst, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Strīda priekšmets un apraksts

Prasība atcelt atbildētājas lēmumu atteikt prasītājam atlīdzināt 75 % no visiem izdevumiem, kas saistīti ar termisko terapiju, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt atbildētājas 2008. gada 9. decembra lēmumu, kas prasītājam ir darīts zināms 2008. gada 22. decembrī un ar kuru ir atteikts prasītājam atlīdzināt 75 % no visiem izdevumiem, kas saistīti ar termisko terapiju, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu;

—	atcelt 2009. gada 15. jūlija lēmumu, kas prasītājam ir darīts zināms 2009. gada 17. jūlijā un ar kuru ir noraidīta prasītāja sūdzība par visu izdevumu, kas saistīti ar termisko terapiju, atlīdzību 75 % apmērā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu;

—	piespriest Padomei atlīdzināt prasītājam papildu summu EUR 1 551,38 apmērā, pieskaitot nokavējuma procentus;

—	piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

		ISSN 1725-5201 doi:10.3000/17255201.C_2009.312.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 312

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	52. sējums 2009. gada 19. decembris

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	IV Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTA INFORMĀCIJA
	Tiesa
2009/C 312/01	Tiesas pēdējā publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā VēstnesīOV C 297, 5.12.2009.	1