17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/1

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pastāvīgi uzsvērusi valsta atbalsts nozīmi kā galveno faktoru sekojošos jautājumos:

1.2

Tiesību akti, kas tiek piemēroti valsts atbalstam, pamatojas uz Kopienas dibināšanas dokumentiem: EOTK līgumu un Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu. Atšķirībā no EOTK līguma, kura darbības termiņš beidzies, EK līguma nav noteikts pilnīgs aizliegums valsts atbalstam: paredzēti atbrīvojumi (1)un daži izņēmumi (2), sniedzot iespēju Komisijai un jo īpaši arī Padomei, izmantot plašas iespējas pēc saviem ieskatiem pārvaldīt atbalstu kā vispārējo noteikumu izņēmumu.

1.3

Turklāt 87., 88. un 89. pants, kuros apskatīts šis sarežģītais jautājums, iekļauti VI sadaļas II nodaļā, paredzot kopīgus noteikumus attiecībā uz konkurenci, nodokļu politiku un tiesību aktu tuvināšanu tieši tādēļ, lai uzsvērtu to, ka jautājums par valsts atbalstu jāizskata saistībā ar tā iespējamo ietekmi uz konkurētspējīgu tirgu.

1.3.1

Šajā sakarā EESK jau uzsvērusi to, ka jebkuram jaunam valsts atbalsta rīcības plānam jābūt atbilstošam EK līguma 2. pantā minētajiem mērķiem, lai inter alia nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību, nediskriminējošu tiesību aktu ieviešanu, harmonisku, līdzsvarotu, ilgtspējīgu saimnieciskās darbības attīstību, stabilu un inflācijas neapdraudētu izaugsmi, augstu konkurētspējas un konverģences līmeni, labāku dzīves kvalitāti, ekonomisko un sociālo kohēziju un solidaritāti dalībvalstu vidū.

1.4

Protams, ka valsts atbalsts, kā atzīst pati Komisija, ir: “valsts intervences veids, ko izmanto, noteiktas saimnieciskās darbības veicināšanai. Atbilstoši tam atsevišķas saimnieciskās nozares vai darbības tiek vērtētas labvēlīgāk nekā citas, tādējādi kropļojot konkurenci, jo tā diskriminē uzņēmumus tādos, kas saņem atbalstu, un tādos, kas to nesaņem” (3)

1.4.1

Atbilstoši EK līguma 87. panta 1. punktam valsts atbalsts ietver ne tikai atbalstu, ko piešķir valsts iestādes un kuru finansē no valsts līdzekļiem, bet arī pasākumus, lai samazinātu izmaksas, kas parasti ir daļa no uzņēmuma izdevumiem.

1.5

2005. gada martā Eiropadome atkārtoti uzsvēra mērķi turpināt darbu pie vispārējā valsta atbalsta līmeņa samazināšanas, piešķirot izņēmumus jebkādu tirgus nepilnību gadījumos. Tas atbilst 2000. gada Lisabonas samita un 2001. gada Stokholmas samita ieteikumiem un apmierina nepieciešamību virzīt atbalstu kopējo interešu horizontālajiem mērķiem, tai skaitā arī kohēzijas mērķiem.

1.5.1

Bez tam Komisija savā nesenajā Paziņojumā par Lisabonas stratēģijas termiņa vidusposma pārskatu izvirzīja mērķi samazināt valsts atbalstu, novirzot to tirgus nepilnību gadījumiem, īpaši nozarēs ar augstu izaugsmes potenciālu, kā arī inovāciju veicināšanai (4)

1.6

Arī Eiropas Parlaments nesen izklāstījis savus uzskatus attiecībā uz valsts atbalstu (5) uzsverot, ka tas jāizmanto atbildīgi, apzinoties naudas vērtību, jo:

1.6.1

Turklāt 2005. gada 12. maijā EP pieņēma Rezolūciju par Eiropas konkurētspējas nostiprināšanu – rūpniecisko pārmaiņu ietekme uz politiku un mazo un vidējo uzņēmumu nozīme (6), kurā atbalstīts mērķis samazināt globālā atbalsta apjomu uzņēmumiem, bet norādīts uz atsevišķu atbalsta veidu lietderību tirgus nepilnību novēršanā, kā, piemēram, atbalsts pētniecībai un attīstībai, apmācībai un konsultatīvajiem pakalpojumiem.

1.6.2

EP atzīmēja valsts atbalsta nozīmīgumu dalībvalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un aicināja Komisiju saglabāt struktūrfondos visus atbalsta instrumentus to reģionu saimnieciskajai un sociāli ekonomiskajai pārkārtošanai, kurus ietekmējusi rūpnieciskā pārvietošana; izteikts aicinājums vairāk ņemt vērā mazos un mikro uzņēmumus (7) minētajos reģionos un vispār visās kohēzijas politikās.

1.6.3

EP izteica priekšlikumu pa to, ka jānosaka skaidri definēta pieeja, ņemot vērā inovāciju veicināšanu visās nozarēs atbilstoši Lisabonas mērķu nostādnēm.

1.7

Savukārt Eiropas Kopienu tiesa gadu gaitā vairākkārt izteikusi savu viedokli par valsts atbalstu, izveidojot īstu tiesu praksi, kas nosaka vienotas, īpaši detalizētas vadlīnijas, it īpaši ar nesen pasludināto spriedumu lietā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem un 2004. gada 24. jūlija spriedumu Alkmāras lietā (8).

1.8

Savā 2005. gada Ziņojumā par valsts atbalsta progresa rādītājiem (9) Komisija atspoguļo veiksmīgu ainu attiecībā uz dalībvalstu atbilstošu rīcību Lisabonas stratēģijas īstenošanai, parādot nelielu lejupslīdi atbalsta līmenī attiecībā uz IKP un vēl vairāk pozitīvu atbilžu attiecībā uz atbalsta pārvirzīšanu atbilstoši Eiropadomes sanāksmju ieteikumiem; tomēr šajā jomā vēl aizvien ir daudz darāmā.

1.8.1

Komisija 2001. gadā izveidoja valsts atbalsta reģistru un valsts atbalsta progresa ziņojumu kā pamatu diskusijām par stratēģiju, lai samazinātu vispārējo valsts atbalsta līmeni un novirzītu to uz horizontāliem mērķiem, un šie pasākumi tika tālāk pilnveidoti 2002. gadā. EESK jau atzinīgi novērtējusi Komisijas centienus sasniegt lielāku pārredzamību valsts atbalsta jomā, kas varētu izrādīties īpaši nozīmīgs dalībvalstīm, kas nesen pievienojušās ES.

1.9

EESK ar gandarījumu atzīmē to, ka 2003. gadā kopējais valsts atbalsta apjoms bija samazinājies par 3,6 % no 2003. gada un par gandrīz 30 % no 1996. gada; tomēr tiek atzīmēts arī tas, ka skaitlis 53 miljardi EUR (10), 60 % no kura iezīmējas saistībā ar apstrādes un pakalpojumu rūpniecības nozarēm, turpina būt augsts. EESK arī uzsver bažas par iespējamajiem konkurences izkropļojumiem, ko varētu radīt atšķirības valsts atbalsta jomā starp dalībvalstīm un dažādiem dalībvalstu reģioniem.

1.9.1

Savā agrākajā ziņojumā (11) EESK atzinīgi vērtēja Komisijas noteikumu tālāku skaidrošanu un precizēšanu, īpaši pievēršoties noteikumiem par kategoriju(grupu) atbrīvojumiem noteikumiem par nodarbinātības atbalstu, lai atvieglotu darba vietu radīšanas iniciatīvas dalībvalstīs.

1.9.2

EESK pilnībā piekrīt Komisijas nostādnēm par to, ka valsts atbalsta noteikumi laika gaitā jāprecizē, ņemot vērā norises politiskajā, ekonomiskajā un tiesiskajā jomā. Tādēļ arī instrumenti valsts atbalsta novērtēšanai tiek periodiski pārskatīti un tādēļ bieži vien tiem ir ierobežots darbības laiks  (12)

1.10

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par vispārējo reformu minētajā jomā, kas pamatojas uz integrētu pieeju, īpaši ņemot vērā tirgus nepilnības (13)

1.10.1

Šķiet, ka jaunās pamatsistēmas pieņemšana, kas virza valsts atbalsta politiku attīstības vajadzībām, jāpārskata, ietverot racionalizāciju un pilnīgu ietekmes novērtējumu.

1.10.2

Pārskatam jāpamatojas uz skaidri noteiktiem mērķiem, plašām konsultācijām un visaptverošu informāciju. Papildus skaidrai kontroles sistēmai jaunajai pamatsistēmai jānodrošina politiku atbilstība, koncentrēti pasākumi, un, visbeidzot, plašāka racionalizācija, pārredzamība un juridiskā noteiktība.

1.10.3

Ierosinātajai sistēmai jābūt saskaņā ar

1.10.4

Īpaši jāņem vērā arī šādi aspekti:

1.11

EESK uzskata: lai definētu kopējo valsts atbalsta pamatsistēmu, vissvarīgākais tomēr ir tādas modernas politikas izstrāde, kas iegūtu vienbalsīgu atbalstu visās dalībvalstīs, jo globalizācijas rezultātā visas ES ekonomikas ir pakļautas pārejai un restrukturizācijas procesiem.

1.12

Uzņēmumi kā konkurenti un valsts atbalsta saņēmēji kopā ar sabiedrisko sektoru ir labvēlīgā situācijā, lai novērtētu izstrādāto instrumentu efektivitāti. Tiem jāsniedz praktisks ieguldījums, lai izstrādātu tādus uzraudzības risinājumus, kas būtu atbilstoši modernai Eiropas valsts atbalsta politikai un varētu sniegt ieteikumus jaunu vadlīniju izstrādei.

1.12.1

Turklāt uzņēmumi ir tieši pakļauti gan juridiskajām nepilnībām, atbalsta sistēmu ilgai apstiprināšanai, kā arī saskaras ar nopietnām sekām, ja piešķirtais atbalsts pasludināts par nelikumīgu un ir jāatmaksā. Tādēļ uzņēmumi ir to skaitā, kas iegūtu visvairāk no Kopienas likumu izpratnes izplatīšanas un grūtību un nevienlīdzības novēršanas attiecībā uz tiesību aktu interpretāciju un ieviešanu.

2.1

EESK ir stingri pārliecināta, ka Komisijas priekšlikumi par reformu varētu būt vērtīgs izvērtēšanas līdzeklis, lai panāktu līdzsvarotu saskaņošanu šādās jomās

2.2

EESK pilnībā atbalsta principu, kas ir valsts atbalsta reformas pamatā – “Mazāks, bet mērķtiecīgāks atbalsts”, cenšoties padarīt uzņēmumus konkurētspējīgākus vietējā un starptautiskajā tirgū un izveidot piemērotus apstākļus, lai dotu iespēju atlīdzināt uzņēmumiem, kas darbojas visefektīvāk.

2.3

EESK pilnībā atbalsta Komisijas pieeju, kas vērsta uz noteikumu vienkāršošanu, lai sniegtu tirgus dalībniekiem lielāku noteiktību un dalībvalstīm atvieglotu administratīvo slogu. EESK neapšaubāmi uzskata, ka neskaidrība par to, kas ietilpst un kas neietilpst likumīgā valsts atbalstā, visticamāk, radīs jautājumus par Komisijas valsts atbalsta un kontroles procesa likumību.

2.4

EESK uzskata, ka Kopienas piedāvātās valsts atbalsta reformas noteikumiem noteikti jāietver

2.5

Valsta atbalsta politika ir konkurences politikas neatņemama sastāvdaļa un kā tāda tā ir Kopienas politiku vidū, pievēršot īpašu uzmanību ekonomiskajām tendencēmTādēļ EESK uzskata, ka valsts atbalsta politika jāpiemēro konkrētāk, lai sasniegtu augsta līmeņa attīstību un atbilstību Lisabonas mērķiem tā, lai tā varētu būt vadošais virzītājspēks, nodrošinot stabilas saimnieciskās un nodarbinātības attīstības tendences.

2.6

Konkurētspēja ir tirgus ietilpības līdzeklis, lai globalizētajā pasaulē efektīvi varētu radīt vērtīgas preces un pakalpojumus, paaugstinot dzīves līmeni un nodrošinot augstu nodarbinātības līmeni.Jāatzīst, ka ES tomēr nav izdevies veicināt uzņēmējdarbības un cilvēkresursu pieaugumu un sasniegt augstāku tehnoloģiskās pētniecības, inovācijas, mācību un internacionalizācijas līmeni nekā paredzēts Lisabonas stratēģijā.

3.1

EESK atbalsta jauno vispārējo Kopienas valsts atbalsta programmu, kas pamatojas uz atbalsta politiku, kas

3.2

EESK uzskata, ka Kopienas valsts atbalsta politikai ir jābūt pietiekami aktīvai, lai padarītu Eiropu pievilcīgāku investoriem un darba devējiem, veicinot uzņēmējdarbības konkurētspēju sociālo kohēziju, centienus pētniecības un inovācijas jomās, un, visbeidzot, veicinot jaunu iemaņu ieviešanu un izplatību, kā arī cilvēkresursu apmācību.

3.3

EESK uzskata, ka jāievieš vispārējā kategoriju atbrīvojumu regula, lai paplašinātu un vienkāršotu Kopienas atbrīvojumu sistēmas kārtību mācību un nodarbinātības atbalstam, izvēloties atbalsta pasākumus, kas ir pārredzamāki un kuriem ir konkrētāki mērķi, kas jānosaka, konsultējoties ar uzņēmumiem un sociālajiem partneriem, jo tie kā atbalsta saņēmēji spēj vislabāk novērtēt ierosināto līdzekļu efektivitāti.

3.4

Attiecībā uz reģionālo atbalsta sistēmu EESK atbalsta jaunajā programmas sistēmā 2007.-2013. gadam minēto priekšlikumu attiecībā uz attīstības veicināšanu mazāk attīstītajos reģionos (NUTS II “statistiskā efekta” reģioni, NUTS II “ekonomiskās attīstības” reģioni un NUTS III “reģioni ar zemu iedzīvotāju blīvumu”), attālā salās un kalnu apvidos, pārvarot atkarību no atbalsta, samazinot maksimālo atbalsta intensitāti, nepieļaujot to, ka atbalsta atšķirības starp mazāk attīstītajiem reģioniem pārsniedz 10 %, un apkarojot iespējamo pārvietošanas tendenci atšķirīgo atbalsta apjomu dēļ (ne vairāk par 20 % NUTS III līmeņa reģioniem) starp pierobežas reģioniem.

3.4.1

EESK atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz reģionālā atbalsta dažādošanu, bet uzskata, ka jāizvairās no mazāko uzņēmumu paplašināšanas palēnināšanās riska, un gan mazajiem, gan vidējiem uzņēmumiem jānosaka vienots apjoms 20 % apmērā.Piedāvātajos ierobežojumos atbalstam lielajiem uzņēmumiem reģionos, uz kuriem attiecas jaunie izņēmumi, jāņem vērā jaunā uzņēmumu klasifikācija, kas 2003. gadā noteikta Komisijas rekomendācijā (14).

3.5

Attiecībā uz maza apjoma atbalstu EESK iesaka paaugstināt “de minimis” atbalsta griestus, vismaz lai nodrošinātu mērķtiecīgāku, saskaņotāku Kopienas rīcību.

3.6

EESK uzskata, ka Komisijai jāpievērš lielāka uzmanība tādam valsts atbalstam, kas ievērojami ietekmē tirdzniecību, nevis jātērē līdzekļi, analizējot daudzus galvenokārt vietēja rakstura gadījumus, un jāizskaidro jēdziena “vietējas nozīmes” nozīme un interpretācija.

3.7

EESK uzskata, ka valsts atbalsta kontrolei jābūt proporcionālai un efektīvai, un no visaptverošām paziņošanas procedūrām jāizvairās gadījumos, kas ir mazāk nozīmīgi Kopienas konkurencei.

3.8

EESK stingri atbalsta Komisijas 2004. gada februārī iesniegto priekšlikumu par neliela apjoma valsts atbalstu, paredzot dalībvalstīm lielāku rīcības brīvību, vienkāršākas procedūras un pietiekami plašas iespējas ieviest atbalsta pasākumus, lai atvieglotu Lisabonas mērķu sasniegšanu, saglabājot atbilstošu Komisijas kontroli.

3.9

Attiecībā uz nozaru atbalstu jānodrošina ES nozaru politiku un transporta, enerģētikas, informācijas un komunikācijas atbalsta režīmu atbilstība atbilstoši Komisijas ieteikumiem par kategoriju (grupu) atbrīvojumu. Lisabonas stratēģijā noteikti īpaši mērķi attiecībā uz kultūras, audiovizuālās mākslas, kino un sporta jomu, kur ir plašas inovāciju, izaugsmes un darba vietu radīšanas iespējas.

3.10

Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai ir spēkā līdz 2007. gadam. Arī šajā jomā ir svarīgi sekot Lisabonas stratēģijā noteiktajiem mērķiem, atvieglojot siltumnīcefekta gāzu emisijas (ELS valsts kvotu piešķiršanas plāni) tirdzniecības shēmas ieviešanu kā daļu no Kioto protokolā noteiktajiem mērķiem.

3.11

Atbalsts inovācijām (atbilstoši Zaļajai grāmatai (15)): EESK uzskata, ka esošā sistēma jāpaplašina attiecībā uz atbalstu inovāciju pasākumiem un jānosaka skaidri, vispārēji atbilstības kritēriji, kas dod iespēju dalībvalstīm plašākas intervences iespējas bez ziņošanas pienākuma.

3.11.1

Lai panāktu uzlabojumus šajā jomā EESK aicina Komisiju ar Eurostat palīdzību precizēt, kādus ražojumus un pakalpojumus šobrīd var definēt kā inovatīvus. Zināmi norādījumi šajā jutīgajā zonā būtu ļoti noderīgi.

3.11.2

Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē 2005. gada 21. septembrī publicēto Paziņojumu par valsts atbalstu un inovācijām, kurā izklāstītas Kopienas nostādnes attiecībā uz šo ļoti svarīgo nozari un noteiktas gan visredzamākās tirgus nepilnības, gan piemēroti pasākumi gadījumiem, kuros ir iespējami korekcijas pasākumi.

3.12

Jāizstrādā iepriekš noteikti kritēriji tādu tirgus nepilnību noteikšanai, kas, iespējams, kavē inovācijas pasākumus un līdzekļus Lisabonas stratēģijas ieviešanas procesā. Tajā pašā laikā tomēr dalībvalstīm un to reģioniem nāksies dot iespēju “manevrēt” intervences pasākumus tā, lai tie ir proporcionāli un efektīvi, kā arī spēj pārvērst pirmskonkurences izpēti komerciāla rakstura un tirgus inovācijas pasākumos.

3.13

Valsts atbalstam, lai atvieglotu investīcijas mazo un vidējo uzņēmumu inovāciju projektos, jācenšas veicināt uzņēmumu paplašināšanās, kā arī jāaptver sekojoši jautājumi, it īpaši:

3.14

EESK uzskata, ka jaunajā sistēmā jāņem vērā arī visi ārējie faktori, kas ietekmē inovāciju procesu, un tie ir šādi:

3.14.1

Pastāv vispārīgs uzskats, ka, pārskatot horizontālā atbalsta vadlīnijas, kā, piemēram, atbalsts pētniecībai, inovācijai, videi un cilvēkresursiem, jāņem vērā sekojošais:

3.15

Attiecībā uz vispārējas tautasaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem jāuzsver tas, ka šādi pakalpojumi ir sociālās un reģionālas kohēzijas pamatelementsAtbilstoši kritērijiem, kas noteikti Alkmāras spriedumā (16) un attiecīgajam Komisijas 2005. gada 13. jūlija lēmumam tādēļ nepieciešams precizēt jēdzienu “labi pārvaldīts uzņēmums” Nepieciešams nodrošināt juridisko noteiktību arī attiecībā uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu, kas ir valsts atbalsta veids atbilstoši Līgumam.

3.16

EESK uzskata, ka tiesību aktu izstrādē nākotnē jāņem vērā tas, ka atbildība par vispārējas tautsaimnieciskās nozīmes pakalpojumu definēšanu gulstas uz valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, ievērojot demokrātisku likumību attiecīgajā jomā (17).

4.1

EESK uzskata, ka var veikt plašāka apjoma pasākumus, lai izstrādātu vienkāršāku, pārredzamāku Kopienas atbalsta politiku, pamatojoties uz Komisijas centieniem noteikt iemeslus, kas, iespējams, izraisa konkurences izkropļojumus.

4.2

Jānovērš nokavējums lietu izskatīšanā, uzlabojot un saskaņojot administratīvo pieredzi. Dalībvalstīm arī jāsadala atbildība, lai varētu nodrošināt pārredzamību un efektivitāti.

4.3

EESK arī stingri aicina attīstīt pieredzes kodeksus, pilnībā iesaistot visas ieinteresētās puses, īpaši uzņēmumus kā atbalsta līdzekļu saņēmējus.

5.1

Situācija paplašināšanas sākumā mudina ieviest izmaiņas valsts atbalsta politikā, lai padarītu visus ES reģionus investoriem vienādi pievilcīgus kā jaunus apvidus un nodrošinātu taisnīgu konkurenci starp reģioniem, kas robežojas viens ar otru.

5.2

Desmit jaunās dalībvalstis šobrīd piešķir uzņēmumiem daudz lielākas valsts atbalsta summas procentuāli no IKP nekā ES-15 dalībvalstis, lai gan situācija pakāpeniski sāk izlīdzināties. Laika periodā no 2000. līdz 2003. gadam jaunajās dalībvalstīs izsniegtā valsts atbalsta summa vidēji veido 1,42 % no IKP salīdzinājumā ar vidējo summu 0,4 % apmērā ES-15 dalībvalstīs.

5.3

Lisabonas stratēģija paredz to, ka atbalsts tiek izmantots horizontālo mērķu sasniegšanai 2002. gadā minētajam nolūkam tika iezīmēti 73 % atbalsta apjoma ES-15 salīdzinājumā ar 22 % jaunajās dalībvalstīs (18).

5.4

Otrkārt, jāatzīst tas, ka jaunās dalībvalstis ļoti veiksmīgi piemērojušās tirgus ekonomikai, lai gan paplašinātajā ES vēl aizvien nepieciešami plašāki pasākumi, lai samazinātu vispārējo atbalsta līmeni un veicinātu konkurētspēju, ilgtspējīgu un vienotu attīstību un uz jaunajām Eiropas zināšanām pamatotu ekonomiku.

6.1

EESK uzskata, ka jāuzlabo valsts atbalsta praktisko pasākumu un piešķiršanas kārtība. Nepieciešams plašāk iesaistīt tieši ieinteresētās puses, īpaši uzņēmumus un pilsonisko sabiedrību, jo tie ir tieši pakļauti gan juridiskajai nenoteiktībai un ilgai procedūrai par Komisijas atbalsta sistēmu apstiprināšanu, gan arī nopietnām sekām attiecībā uz piešķirto atbalstu, ja tas atzīts par nelikumīgu un ir jāatmaksā.

6.2

Uzņēmumi ir gan valsts atbalsta saņēmēji, gan vienlaicīgi arī konkurenti, un galvenokārt tiem

6.3

Tādēļ EESK uzskata:

7.1

EESK uzskata, ka nepieciešams reāli atspoguļot valsts atbalsta nozīmi Eiropas Savienības nākotnē attiecībā uz dalībvalstu konkurētspējīgu, ilgtspējīgu un vienotu attīstību, kā tika nolemts Lisabonā un kopš 2000. gada vairākkārt atkārtots dažādos Eiropas samitos.

7.1.1

Lisabonas stratēģijā noteiktajām pamatnozarēm nepieciešams būtiska, mērķtiecīgs finansiālais ieguldījums, kas pilnībā jāatspoguļo dalībvalstu budžeta un struktūrpolitikās: nepieciešama iepriekš noteikta, saskaņota, atbilstīga pamatsistēma, uz kuru jāatsaucas visām politikām, tai skaitā arī Kopienas konkurences politikai.

7.2

Pirms pilnībā tiks sasniegts tās Eiropas vienotais tirgus, kas var uz vienlīdzīgiem noteikumiem konkurēt ar citiem globālā tirgus dalībniekiem, EESK uzskata, ka nepieciešama pamatīga Eiropas ekonomiskās un it īpaši valsts atbalsta politikas modernizācija gan attiecībā uz tās noformulēšanu, gan ieviešanu. Tas ir arī priekšnoteikums apjomīgai infrastruktūrai un nemateriāliem ieguldījumiem, kas nepieciešami, lai efektīvs, tehnoloģiski attīstīts tirgus pareizi darbotos.

7.3

Komiteja uzskata, ka jānosaka vispārējie atbilstības kritēriji, lai varētu mudināt dalībvalstis un reģionus ieviest atbalsta politiku ar mērķi sasniegt konkurētspējīgu ekonomiku, kas atbilst brīvās tirdzniecības noteikumiem.

7.4

Gadījumos, kad tirgum neizdodas radīt Eiropas uzņēmumu konkurenci un tas nespēj stiprināt to tehnoloģiskās inovācijas, apmācības un internacionalizācijas iespējas, Eiropas valsts atbalsta politikai jāatvieglo, nevis jākavē uzņēmumu attīstības politikas un shēmas un jāpalielina iespējas piesaistīt Eiropai jaunas investīcijas, pieredzi un kapitālu.

8.1

EESK atbalsta Eiropas valsts atbalsta politikas modernizāciju, kas pamatojas uz jaunu, visaptverošu izvērtējumu un jaunu, vispārēju Kopienas pamatsistēmu. Šajā sakarā Komiteja īpaši iesaka:

17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/9

1.

2.

3.

4.

5.

6.

1.1

Lisabonas stratēģijas mērķi (1) attiecas uz Eiropas pozīciju globālās konkurences cīņā. Šīs cīņas būtiska iezīme ir tā, ka vispasaules mērogā notiek sacensība, veicot arvien lielākas investīcijas pētniecībā un attīstībā; to dara gan tradicionālas industriālas valstis (piemēram, ASV, ES un Japāna), gan valstis, kuru ekonomika strauji attīstās un nostiprinās un kurās darbaspēks ir ievērojami lētāks (piemēram, Ķīna, Indija, Brazīlija, Koreja).

1.2

Jauninājumu, konkurētspējas un labklājības, līdz ar to arī kultūras attīstības un sociālā nodrošināšanas pamatu pamats un svarīgākais priekšnosacījums ir efektīva un izcila pētniecība un izstrāde, kurām tiek piešķirts atbilstošs finansējums; investīcijām pētniecībā un izstrādē ir ļoti liela ietekme uz ekonomiskā spēka palielināšanos. Iepriekšminētajam atbilst arī 2002. gadā Barselonā (2) izvirzītais mērķis attiecībā uz 3 %, kas, ņemot vērā globālo sacensību, tomēr ir “mainīgs mērķis”.

1.3

Eiropas Kopienas atbalstītajiem pētniecības un izstrādes pasākumiem ir nozīmīga Eiropas pievienotā vērtība. To potenciāls ir daudzkārt lielāks nekā atsevišķo dalībvalstu iespējas, un tie jau ļāvuši Eiropā izdarīt pasaules mēroga atklājumus. Tiem ir nozīmīgs un stimulējošs sviras efekts, un tie veicina nepieciešamo un apjomīgāku dalībvalstu pētniecības programmu integrāciju, un ar šo pasākumu palīdzību tiek apvienoti resursi. Tie vieno Eiropas vadošos pētniekus, Eiropas rūpniecību un politisko eliti. Tie ir katalizators Eiropas integrācijā, kohēzijā un identitātes veidošanā. Tie ir Eiropas Pētniecības telpas pamatelements.

1.4

Komisijas priekšlikums palielināt līdzšinējos izdevumus un turpmāk šiem mērķiem veltīt 8 % Kopienu kopējā budžeta ir apsveicams un noteikti nepieciešams pirmais solis pareizajā virzienā. Tas ir ilgtermiņā vēl palielināms minimālais ieguldījums, lai nepieļautu Eiropas – kas ir modernās zinātnes un tehnikas šūpulis – pozīciju vājināšanos, bet gan tās saglabātu un stiprinātu. Bez šī ieguldījuma Lisabonas stratēģijas mērķi nav sasniedzami pat ilgstošā laika posmā.

1.5

No sasniegumiem zinātnes un tehnikas jomā ir atkarīga tautsaimniecības konkurētspēja un spēja piesaistīt investorus, zinātniekus un inženierus (“brain-drain” – intelektuālā darbaspēka emigrācija!), kā arī politiskā un kultūras ietekme un prestižs. Eiropas Savienībai arī turpmāk jābūt daudzu valstu galvenajam sadarbības partnerim, un tā nedrīkst zaudēt savu politisko ietekmi pasaules mērogā.

1.6

Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Parlamentu, Eiropadomi un it īpaši dalībvalstu valsts un valdību vadītājus atbalstīt Komisijas priekšlikumu par finansējuma piešķiršanu pilnā apjomā steidzami nepieciešamajām investīcijām pētniecībā un izstrādē, kā arī nepieļaut manipulācijas un minēto investīciju svītrošanu sarunu gaitā par nākamo ES kopējo budžetu. Minētais lēmums būs izšķirošs pārbaudes kritērijs Eiropas politikas spējai pareizi izvēlēties turpmāko stratēģisko virzienu.

1.7

Turklāt Komiteja aicina dalībvalstu valsts un valdības vadītājus un Eiropas rūpniecības nozari sniegt ieguldījumu arī ar valsts pētniecības programmu un rūpniecisko pētniecības pasākumu palīdzību, lai iepriekšminētais mērķis attiecībā uz 3 % IKP tiktu sasniegts pēc iespējas ātrāk.

1.8

Komiteja atbalsta abu Komisijas piedāvāto pamatprogrammu (7. pamatprogramma un Euratom 7. pamatprogramma) pamatkoncepciju. Tas attiecas ne vien uz šo programmu tematiku un strukturālo iedalījumu, bet galvenokārt uz atsevišķo programmas mērķu un elementu savstarpējo līdzsvarotību.

1.9

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka pamatprogrammā ir iekļautas jaunas apakšprogrammas “Enerģētika”, “Drošība” un “Kosmoss”. Ilgtspējīga salīdzinoši lētas enerģijas piegādes nodrošināšana pietiekamā apjomā ir viena no svarīgākajām un prioritārajām problēmām ES. Lai to atrisinātu, jāatrod līdzsvars starp ilgtspējīgu attīstību, konkurētspējas palielināšanu un vides aizsardzību, kā arī jāpiešķir pietiekams finansējums pētniecībai un izstrādei. Nosodāmie teroristu uzbrukumi pēdējā laikā vēlreiz pierādīja, ka drošība ir ļoti svarīga tēma.

1.10

Daudzas risināmās problēmas ir transversāli uzdevumi, kas aptver uzreiz vairākas apakšprogrammas, tajā skaitā humanitārās zinātnes un ekonomikas zinātnes. Minētajos gadījumos Komiteja iesaka īstenot pasākumus, lai nodrošinātu vispārēju koordināciju un nepieciešamo sasaisti. Tas varētu ietekmēt pašreizējo finanšu sadalījumu atsevišķām apakšprogrammām. Tas attiecas arī uz, iespējams, pārāk mazo finansējumu, kas paredzēts pētījumiem ekonomikas zinātnēs.

1.11

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu vienkāršot administratīvās procedūras un atvieglot to veikšanu, tādā veidā palielinot Eiropas pētniecības programmu efektivitāti. Darba un izmaksu apjoms, kas saistīts ar pieteikumu iesniegšanu un apstiprinājumu saņemšanu, pašreiz ir pārāk liels un rada problēmas minēto programmu dalībniekiem, kas pārstāv zinātni un rūpniecību. Eiropas pētniecības programmu dalībniekiem ir jāgūst labums no līdzdalības minētajās programmās, neraugoties uz risku un darba apjomu saistībā ar pieteikumu iesniegšanu. Tas it īpaši attiecas uz mazākiem programmas dalībniekiem, kā, piemēram, MVU (maziem un vidējiem uzņēmumiem) vai mazākām pētniecības grupām no universitātēm un pētniecības centriem.

1.12

Tāpēc būtiski ir panākt pieteikumu iesniegšanas un atbalsta piešķiršanas kārtības, kā arī sadarbības struktūru un organizatorisko formu (instrumentu) nepārtrauktību. Jaunus instrumentus, piemēram, Kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas jāievieš ar lielu piesardzību un sākotnēji tikai izmēģinājuma veidā.

1.13

Ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu būtisko nozīmi Lisabonas procesā, Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu MVU vēl vairāk iesaistīt izpētes, izstrādes un jauninājumu radīšanas un ieviešanas procesā. Tāpēc Komiteja iesaka šim nolūkam paredzēto finansējumu nepieciešamības gadījumā vēl palielināt, ja izrādītos, ka nepietiek ar tiem līdzekļiem, kas minētajam mērķim paredzēti Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammā (no 2007. gada līdz 2011. gadam), kas šajā atzinuma netiek aplūkota, bet kurai ir būtiska nozīme atbalsta sniegšanā un kas ir svarīgs vienojošs posms.

1.14

Tādu MVU sekmīgai darbībai, kas ir izveidoti, lai izstrādātu un realizētu tirgū jaunus augsto tehnoloģiju produkts, vairāk par visu nepieciešams pietiekams sākuma kapitāls un riska kapitāls (venture capital), lai tie nebankrotētu pirmajos 5 līdz 10 darbības gados.

1.15

Komiteja atbalsta Kopīgā pētniecības centra (KPC) darbību un tā plašo uzdevumu spektru dažādās jomās, tajā skaitā zinātnes, tehnoloģiju jomas, ekonomikas un sabiedrības attīstības tendenču analīzi un to nozīmi politiskajās konsultācijās.

1.16

Izsmeļošākas piezīmes un ieteikumi iekļauti šī atzinuma 2., 4. un 5. sadaļā.

2.1

Eiropas ekonomiskā, sociālā un kultūras nākotne. Eiropas turpmāko attīstību un tās vietu pasaules varas struktūrā galvenokārt noteiks konkurence pasaules tirgū, kam raksturīgas pārmaiņas rūpniecības un ekonomikas struktūrā, kā arī darba un izejvielu tirgū. Tajā pašā laikā izaugsmi, sasniegumus un ekonomisko potenciālu, bez kā nav iespējama sociālā aizsardzība un kultūras attīstība, būtiski ietekmē pieejamo zināšanu apjoms un līdz ar to arī investīcijas pētniecībā un tehnoloģiju izstrādē; investīcijām pētniecībā un izstrādē ir ļoti liela ietekme uz ekonomiskā spēka palielināšanos.

2.2

Situācija pasaulē konkurences jomā. Eiropa, no vienas puses, konkurē ar nu jau tradicionālajām rūpnieciski attīstītajām valstīm, kā ASV, Japāna un Krievija. Īpaši ASV (3) investīcijas visos pētniecībai un izstrādei nozīmīgajos sektoros ir ievērojami lielākas nekā ES investīcijas, un līdz ar to pašreizējais ASV pārsvars arvien pieaug. No otras puses, Eiropa konkurē ar tādām ātri augošām ekonomiskām lielvarām kā Ķīna, Indija, Brazīlija, Koreja u.c.

2.3

Pasaules mēroga sacensība pētniecības jomā. Minētajās valstīs, salīdzinājumā ar ES, ir ne tikai daudz lētāks darbaspēks, bet tās tagad var lepoties arī ar augstu zinātnes un tehniskās attīstības līmeni un tā strauju paaugstināšanos, kā arī ievērojamām investīcijām izglītībā, pētniecībā un izstrādē. Tādēļ ES ir arvien grūtāk palielināt pārsvaru zinātnes un tehnoloģiju jomā, kas ļauj ražot konkurētspējīgākus produktus un izmantot konkurētspējīgākas metodes, un palīdz saglabāt salīdzinoši daudz augstāko darba samaksas līmeni, kā arī sociālās un vides aizsardzības standartus. Tāpēc Eiropai ir jāpalielina finansējums pētniecībai un izstrādei, lai tā vēl vairāk neatpaliktu pasaules mēroga sacensībā par vadošajām pozīcijām minētajā jomā, kas var būtiski ietekmēt Eiropas nākotni.

2.4

Vispārējais stāvoklis un piesaistīšanas spēja – starptautiskā sadarbība. No sasniegumiem zinātnes un tehnikas jomā ir atkarīga tautsaimniecības konkurētspēja un spēja piesaistīt investorus, zinātniekus un inženierus (“brain-drain” – intelektuālā darbaspēka emigrācija!), kā arī politiskā un kultūras ietekme un prestižs. Eiropas Savienībai arī turpmāk jābūt daudzu valstu galvenajam sadarbības partnerim, un tā nedrīkst zaudēt savu politisko ietekmi pasaules mērogā.

2.5

Lisabonas stratēģija. Tādēļ Eiropadome 2000. gada martā Lisabonā nolēma padarīt Eiropas Savienību par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomisko telpu pasaulē (4). Kopš tā laika Lisabonas stratēģijas īstenošana un spēcīgas Eiropas pētniecības telpas izveidošana, kas ir viens no minētās stratēģijas mērķiem, ir Eiropas politikas pamatelements. 2002. gada pavasarī Barselonā Eiropadome izvirzīja arī kvantitatīvus mērķus pētniecības darbību atbalstam: līdz 2010. gadam ES kopējam finansējumam minētajā jomā jāpieaug līdz 3 % no IKP, no kuriem jābūt privātā sektora ieguldījumiem (3 % mērķis). Komiteja tomēr norāda, ka tas ir “mainīgs mērķis”(moving target), kas izskaidrojams ar konkurenci pasaules mērogā. Vilcinoties ar minētā mērķa īstenošanu, atpalicība arvien palielinās.

2.6

Nepieciešamība izstrādāt spēcīgu pētniecības programmu Kopienas līmenī. Kopienas finansētie pētniecības un izstrādes pasākumi ne tikai papildina dalībvalstu pētniecības programmas, bet tiem ir arī ievērojama Eiropas pievienotā vērtība. To potenciāls ir daudzkārt lielāks nekā atsevišķo dalībvalstu iespējas, un tie jau ļāvuši Eiropā izdarīt pasaules mēroga atklājumus (5). Tiem ir nozīmīgs un stimulējošs sviras efekts, un tie veicina dalībvalstu nepieciešamo un apjomīgāku pētniecības programmu integrāciju. Tie atspoguļo zinātnes, pētniecības un ražošanas, kā arī tām nepieciešamā darba tirgus starptautisko raksturu.

2.7

Eiropas integrācijas un kohēzijas katalizators. Kopienas finansētie pētniecības un izstrādes pasākumi vieno Eiropas vadošos pētniekus, Eiropas rūpniecību un politisko eliti. Tie ir nozīmīgs katalizators Eiropas integrācijā, kohēzijā un identitātes veidošanā.

2.8

Komisijas priekšlikumi. Komisijas priekšlikumi attiecas uz tiem saturiskajiem un finansiālajiem pasākumiem, kas steidzami īstenojami Kopienas līmenī, lai veicinātu pētniecību un izstrādi un tajā pašā laikā sekmētu Lisabonas mērķu sasniegšanu. Neraugoties uz pieaugumu, tie joprojām aptver tikai relatīvi nelielu daļu, proti, pašlaik - nepilnus 8 % no ES kopējā budžeta, ko Komisija ierosinājusi laika posmam no 2007. gada līdz 2013. gadam.

2.9

Komisijas priekšlikumi ir saistīti arī ar priekšlikumu par Konkurences un jauninājumu pamatprogrammas (no 2007. gada līdz 2013. gadam) izveidi, kas netiek aplūkota šajā atzinumā. Tā varētu būt vienojošs posms starp šajā atzinumā aplūkoto pamatprogrammu un nepieciešamo jauninājumu ieviešanu daudzos MVU.

2.10

Pārbaudes kritērijs – prioritāšu noteikšana. Tas, vai Parlaments, Padome un – saistībā ar finanšu plānu – īpaši arī dalībvalstis atbalstīs ierosinātos pasākumus un piešķirs tiem nepieciešamo prioritāti, būs izšķirošs pārbaudes kritērijs Eiropas politikas nopietnībai, ticamībai un produktivitātei (šajā sakarā skatīt arī 4.2 līdz 4.6 punktu).

3.1

Eiropas Kopienas Septītajai pamatprogrammai pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (no 2007. līdz 2013. gadam), turpmāk – 7. PP, salīdzinot ar iepriekšējo programmu, ir šādas iezīmes:

3.2

Turpretī Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) Septītajai pamatprogrammai par kodolpētniecības un mācību pasākumiem (no 2007. līdz 2011. gadam), turpmāk – Euratom 7. PP, ir tāds pats darbības laiks kā iepriekš, bet arī tā, bez šaubām, aptver 25 valstu ES.

3.3

Paredzēts, ka 7. PP veidos četras īpašas programmas, kas atbilst Eiropas pētniecības politikas četriem galvenajiem mērķiem:

3.4

Kopienas finansiālajai līdzdalībai 7. PP ierosināts piešķirt 72 726 miljonus EUR. 2. panta no otrās līdz sestajai daļai minētajiem pasākumiem minētā summa procentuāli sadalīta šādi:

3.5

Programma “Sadarbība” ar ierosināto budžetu 44 432 miljonu EUR apmērā ir sadalīta tematiskās, prioritārās apakšprogrammās. Jāpanāk apakšprogrammu saskaņotība un jānodrošina daudznozaru pieeja. Programma ietvertas šādas deviņas tēmas, kas ES jāpēta, īstenojot pārrobežu sadarbības pasākumus. Norādīts arī ierosinātā budžeta procentuālais sadalījums.

3.6

Euratom 7. PP ietvertas divas īpašas programmas.

3.6.1

Vienā no tām iekļautas šādas tēmas:

3.6.2

Otrajā programmā iekļautas Kopīgā pētniecības centra darbības kodolenerģijas jomā.

3.6.3

Kopumā Euratom 7. PP laika posmā no 2007. līdz 2011. gadam paredzēti līdzekļi 3 092 miljonu EUR apjomā. Minētās summas procentuālais sadalījums ir šāds (EUR miljoni):

3.7

Komisijas dokumentā iekļauts arī izsmeļošs ierosināto atbalsta piešķiršanas principu un atbalsta instrumentu izklāsts un izskaidrojums. Komisija ar tiem jau ir iepazīstinājusi vienā no saviem iepriekšējiem paziņojumiem (6), par kuru Komiteja ir pieņēmusi izsmeļošu atzinumu (7).

4.1

Komisijas iesniegtais priekšlikums ir ļoti apjomīgs dokuments, kurā ierosināts īstenot plašu, niansēti izstrādātu pētniecības un attīstības programmu, kas ir saistīta ar citām jomām. Tādēļ šajā atzinumā nav iespējams izsmeļoši izklāstīt un izteikt ieteikumus par visām ierosinātās programmas daļām un īstenošanas kārtību. Tādēļ detalizēti ieteikumi izteikti tikai par aspektiem, kuriem Komiteja velta īpašu uzmanību. Komiteja norāda uz saviem iepriekšējiem ieteikumiem (8) par īpašām tēmām, kas saistītas ar minēto pamatprogrammu, un uzsver, ka tie būtu arī jāņem vērā, izstrādājot Septīto pamatprogrammu. Plašākus komentārus Komiteja sniegs atzinumos, ko tā izstrādās par Komisijas paziņojumiem par īpašajām programmām (9) un piekļuves noteikumiem (10).

4.2

Komiteja abus piedāvātos budžetus uzskata par ilgtermiņā vēl palielināmu minimālo ieguldījumu, lai nepieļautu Eiropas – kas ir modernās zinātnes un tehnikas šūpulis – pozīciju vājināšanos, bet gan tās saglabātu un stiprinātu. Komiteja uzskata, ka tas ir apsveicams un obligāti nepieciešams solis, lai vismaz Eiropas Savienības līmenī censtos sasniegt 3 % mērķi  (11), ko Barselonas sammitā izvirzīja Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāji.

4.3

Bez atbilstoša finansiālā nodrošinājuma 7. PP un Euratom 7. nevarēs sekmēt PP Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanu; pastāv pat risks, ka Eiropa globālajā sacensībā var vēl vairāk atpalikt. Pētniecība un izstrāde ir inovācijas procesa sākuma punkts un “motors”, un šajā procesā izstrādā konkurētspējīgus produktus un tehnoloģijas. Ar pētniecības un izstrādes palīdzību ir iespējams izraisīt stāvokļa uzlabojumu “lavīnu”, kas savukārt ietekmē ekonomikas dinamiku un nodarbinātību.

4.4

Komisijas priekšlikums ir arī skaidrs signāls dalībvalstīm, ka tām ir jāseko šim piemēram un jādara viss iespējamais, lai arī dalībvalstu pētniecības budžeta apjoms pēc iespējas ātrāk sasniegtu 3 % līmeni, kas ir mērķis.

4.5

Tāpēc Komiteja uzskata, ka abu vēl apstiprināmo budžetu kopējais apjoms būs būtisks Eiropas politikas, tās ticamības un rīcības spējas pārbaudes kritērijs. Tieši tas arī parādīs, vai Eiropas politika tiešām izvirza pareizās prioritātes un izvēlas pareizo stratēģisko virzienu, lai nepieļautu ES atpalicību pasaules mēroga sacensībā un izpildītu solījumus, kas tika doti, izvirzot Lisabonas stratēģijas mērķus.

4.6

Aicinājums. Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Parlamentu, Eiropadomi un it īpaši dalībvalstu valsts un valdību vadītājus atbalstīt Komisijas priekšlikumu par finansējuma piešķiršanu pilnā apjomā steidzami nepieciešamajām investīcijām pētniecībā un izstrādē, kā arī nepieļaut manipulācijas un minēto investīciju svītrošanu sarunu gaitā par nākamo ES kopējo budžetu. Ja tas netikts izdarīts, stāvoklis būtiski pasliktināsies, Lisabonas stratēģijas mērķi netiks sasniegti un cietīs Eiropas politikas prestižs un ticamība.

4.7

Turklāt Komiteja aicina dalībvalstu valsts un valdības vadītājus un Eiropas rūpniecības nozari sniegt būtisku ieguldījumu arī ar valsts pētniecības programmu un rūpniecisko pētniecības pasākumu palīdzību, lai iepriekšminētais mērķis attiecībā uz 3 % IKP tiktu sasniegts pēc iespējas ātrāk.

4.8

Komiteja atbalsta abu Komisijas piedāvāto pamatprogrammu (7. pamatprogramma un Euratom 7. pamatprogramma) pamatkoncepciju. Tas attiecas ne vien uz šo programmu tematiku un strukturālo iedalījumu, bet galvenokārt uz atsevišķo programmas mērķu un elementu savstarpējo līdzsvarotību.

4.9

Komiteja atzinīgi vērtē arī to, ka daudzi Komitejas ieteikumi ir iekļauti un īpaši uzsvērti Komisijas priekšlikumā. Šajā sakarā jāmin Komitejas atzinumi par īpašajā programmā “Sadarbība” iekļautajām pētniecības tēmām, piemēram, nanotehnoloģijas  (12), biotehnoloģija  (13) , veselības pētniecība  (14), informācijas tehnoloģijas  (15), izpēte enerģētikas jomā  (16) (tajā skaitā kodolsintēzes izpēte (17)), kosmosa izpēte  (18) un drošības pētniecība  (19). Šeit jāatkārto, ka Komiteja uzskata, ka visas minētās tēmas ir ļoti svarīgas, un tādēļ Komiteja īpaši uzsver, ka tām jāpievērš nepieciešamā uzmanība. Komitejas pamanītie trūkumi vai īpaši viedokļi ir aplūkoti šī dokumenta turpinājumā.

4.10

Komiteja ieteica – un arī pamatoja savu viedokli – 7. PP neiekļaut kosmosa un drošības izpētes un veicināšanas pasākumus. Tomēr Komiteja atzīst, ka minēto tēmu iekļaušanai 7. PP ir arī priekšrocības, piemēram, vienkāršāka pārvalde, kā arī labāka saskaņotība un sinerģija ar citām apakšprogrammām. Tādēļ Komiteja tagad ierosina vispirms minēto apakšprogrammu iekļaut 7. PP izmēģinājuma veidā un, ņemot vērā iegūto pieredzi, nepieciešamības gadījumā veikt izmaiņas pēc pamatprogrammas vidusposma pārskata vai 8. PP.

4.10.1

Apakšprogrammā “Kosmoss” iekļautā tēma “Kosmosa lietojumi Eiropas sabiedrības interesēs” ir tipiska transversāla tēma (skatīt 5. sadaļu), un tā tiks saskaņota ar tādām tēmām kā “Drošība”, “Vide” un “Informācijas tehnoloģijas”.

4.10.2

Šobrīd diemžēl sevišķi aktuālās drošības izpētes tēmas, kā, piemēram, “Aizsardzība pret terorismu un noziedzību”, “Infrastruktūras un komunālo pakalpojumu uzņēmumu drošība”, “Robežapsardzība”, “Drošība un sabiedrība” u.c. ir transversālas tēmas, un tās būtu jāpapildina, humanitāro un sociālo zinātņu jomā veicot pētījumus par tādām tēmām kā “Konflikti un miers” un “Kultūra”, lai vairāk uzzinātu par konfliktu iemesliem un iespējām tos novērst vai no tiem izvairīties. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš cīņai pret terorismu un bīstamo masu iznīcināšanas ieroču kontrolei (skatīt arī 6.4.3 sadaļu).

4.11

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka īpašajā programmā “Idejas” ir ietverti arī Komitejas ieteikumi (20). Tie pārsvarā attiecas uz minētās programmas autonomo vadību, ko īstenos Eiropas Pētniecības padome, kurā jāiesaista starptautiski atzīti, izcili zinātnieki. Komiteja vēlreiz iesaka iesaistīt tajā arī izcilus zinātniekus industriālās pētniecības jomā. Komiteja uzskata, ka vēl lielāka nozīme ir tam, lai Parlaments un Padome atbalstītu šādu jaunu pētniecības veicināšanas sistēmu, kurai būtu jādarbojas līdzīgi, kā darbojas, piemēram, Medicīnas izpētes padome (Apvienotā Karaliste) vai Vācijas Pētniecības savienība (Vācija).

4.11.1

Minētajai programmai, kas vērsta uz izcilības veicināšanu visās zinātnes un tehnoloģiju jomās, būs Eiropas pievienotā vērtība un tā pozitīvi ietekmēs ES konkurētspēju pasaules mērogā. Komiteja īpaši norāda uz to, ka (21) tikai brīvi, neatkarīgi un netraucēti fundamentālie pētījumi, kuriem, protams, ir zināmas robežas, spēj radīt jaunas zināšanas, kas būs nākotnes labklājības pamatu pamats. Arī rūpniecība atzīst fundamentālo pētījumu un to veicināšanas nozīmi (22).

4.11.2

Tas atbilst arī vairākkārtējam Komitejas ieteikumam samērīgi atbalstīt visas trīs jauninājumu trijstūra puses – fundamentālos pētījumus, pielietojamo zinātni un izstrādi (produktu un procesu izstrāde), tādējādi radot vislabākos priekšnosacījumus izciliem panākumiem. Raugoties no citas puses, tas ir svarīgi, lai nodrošinātu Komisijas ierosināto daudzdisciplinaritāti. Turklāt Komiteja atkārtoti norāda, ka robežas starp jēdzieniem fundamentālie pētījumi, pielietojamā zinātne un izstrāde vienmēr ir bijušas mainīgas un patvaļīgas, tādēļ to nozīmi nekādā ziņā nevajadzētu mākslīgi pārspīlēt ar administratīviem pasākumiem.

4.12

Tāpat Komiteja atzinīgi vērtē arī priekšlikumu par pasākumu pastiprināšanu īpašajā programmā Cilvēki un tajā iekļautajā “Marijas Kirī” programmā. Minētā programma līdz šim ir pierādījusi, ka tā ir bijusi ļoti sekmīga un svarīga “Eiropas zinātnieku” sagatavošanā un atbalstīšanā, un Eiropas pētniecības telpas pievilcības palielināšanā visas pasaules zinātnieku vidū. Komiteja atkārto, ka pētnieki ir ne tikai jaunu zināšanu radītāji, bet viņiem ir arī svarīga loma zināšanu apritē starp valstīm un kontinentiem, kā arī starp pētniecības organizācijām un rūpniecību, tātad arī starp izpēti un tās pielietojumu.

4.12.1

Daļa minētās programmas mērķu ir īpaši nozīmīgi – mūžizglītība, profesionālā attīstība, kā arī rūpniecības un universitāšu partnerība un iespējas. Pirmais mērķis kalpo jaunu pētnieku kvalifikācijas celšanai un viņu tālākajai profesionālai attīstībai, kā arī jau pieredzējušu pētnieku tālākajai profesionālai attīstībai (skatīt arī nākamo punktu), savukārt, otrais mērķis kalpo svarīgajam uzdevumam, proti, ilgtermiņā izstrādāt un veicināt augstākās izglītības iestāžu un rūpniecības, īpaši MVU, sadarbības programmas, tātad atbalstīt jau iepriekš pieminēto jauninājumu trijstūri. Tādēļ īpaši būtu jāsekmē mobilitāte starp sabiedrisko sektoru un privāto sektoru, tai skaitā mobilitāte un partnerība ar, piemēram, lauksaimniecības nozari un politiskām iestādēm.

4.12.2

Komiteja vienlaicīgi vēlētos pievērsties arī universitāšu izšķirošajai lomai pētniecībā un izglītībā. Lai universitātes varētu veikt savus uzdevumus, to materiālajam/tehniskajam aprīkojumam, administratīvajam budžetam un organizatoriskajai struktūrai jāatbilst minētajam mērķim (skatīt arī 4.15.4. punktu). Šajā ziņā ir vērojama liela atpalicība, īpaši salīdzinājumā ar labākajām universitātēm, piemēram, ASV. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija gatavo īpašu paziņojumu par šo svarīgo jautājumu, par kuru Komiteja pieņems atzinumu. Šeit gan Komiteja vēlētos precizēt kādu nozīmīgu lietu saistībā ar 7. PP, proti, jāizveido atbalsta instrumenti, kas atbilst tam apjomam, kas raksturīgs universitāšu izpētes grupu īstenotajiem projektiem.

4.13

Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas centienus radīt vienotas “Eiropas pētnieku” kvalifikācijas prasības un izstrādāt stabilu karjeras struktūru, piemērojot vienotā tirgus noteikumus. Komiteja jau iepriekš ir norādījusi (23), ka pētniecības un izstrādes jomā cilvēku kapitāls ir vislielākā vērtība, kas prasa īpašu uzmanību, un ka tā atbalsta Komisijas pūliņus cilvēkresursu saglabāšanā un attīstībā. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka nepieciešams uzlabot ne tikai pētnieku darba līgumus, bet arī visu ar sociālo nodrošināšanu un pensiju apdrošināšanu saistīto aspektu pielāgošanu/savstarpējo atzīšanu, kas ir ļoti svarīga visu veidu mobilitātei.

4.13.1

Spējīgi jauni zinātnieki dosies prom no Eiropas, lai veiktu pētījumus, vai izvēlēsies citu nodarbošanos, ja viņiem netiks radītas pievilcīgas karjeras iespējas (ASV: tenure- track ) un ja viņi nevarēs plānot savu karjeru. Zinātnieku mobilitāte ir nepieciešama un vēlama ne tikai starp ES valstīm, bet arī starp ES un daudzām citām valstīm. Taču tā nedrīkst izraisīt intelektuālā darbaspēka emigrāciju (“brain-drain”). Ņemot vērā to, cik svarīga nozīme ir “stiprām ģimenēm”, jāuzlabo iespējas, lai abi laulātie varētu veidot karjeru.

4.13.2

Komiteja arī norāda uz Komisijas 2005. gada 11. marta ieteikumu par Eiropas pētnieku hartu  (24) un Uzvedības kodeksu pētnieku pieņemšanai darbā, kuriem jāveicina iepriekš minēto mērķu īstenošana. Komiteja atbalsta minētā ieteikuma mērķi un daudzus tajā iekļautos ierosinājumus. Tāpēc tā izsaka nožēlu, ka ierosinātais regulējums vairākos citos punktos ir pārāk plašs, un tāpēc zinātnieki skeptiski vērtē minētos noteikumus, kuru izstrādāšanas mērķis principā ir pareizs. Komiteja uzskata, ka daži izvēlētie formulējumi un ieteikumi ir pat maldinoši vai arī neskaidri un divdomīgi (25). Tas arī var apgrūtināt procedūru vienkāršošanu (skatīt nākamo punktu) vai tāpēc var tikt pieņemti nepareizi lēmumi. Tāpēc Komiteja iesaka iepriekš minētos noteikumus piemērotā brīdī attiecīgi pārstrādāt.

4.14

Ņemot vērā iepriekš teikto, Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas nodomu “vienkāršot” daudzas darbības un pieteikumu iesniegšanas un lēmumu pieņemšanas kārtību, lai tā būtu labāk saprotama pieteikumu iesniedzējiem. Galu galā ievērojamais darba un izmaksu apjoms, kas pašreiz saistīts ar pieteikumu iesniegšanu un atļauju saņemšanu, ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē zinātnes un rūpniecības piekļuvi minētajai programmai. Tas īpaši skar MVU un to ievērojamo jauninājumu potenciālu, kā arī mazākas izpētes grupas universitātēs. Procedūras, kas labvēlīgākas pētniecībai, būtiski paaugstinātu Eiropas pētniecībai piešķirtā atbalsta efektivitāti un palīdzētu mainīt Eiropas pilsoņu viedokli par “Briseli”, kas diemžēl bieži saistās ar jēdzieniem “birokrātija” un “pārmērīga reglamentācija”. Komiteja atgādina par saviem iepriekš izteiktajiem ieteikumiem šajā sakarā un par to, ka tā atbalsta Marimona ziņojumu (26). Eiropas pētniecības programmu dalībniekiem ir jāgūst labums no dalības minētajās programmās, neraugoties uz risku un darba apjomu saistībā ar pieteikumu iesniegšanu!

4.14.1

Komiteja apzinās, ka iepriekš minētais jautājums ir saistīts ar līdzsvaru starp prasību nodrošināt pārredzamību, Eiropas Revīzijas palātas normām un visu lēmumu pieņemšanā iesaistīto pušu pietiekamām manevra iespējām. Iesaistītajām pusēm, kas pārstāv Komisiju, vai tās uzdevumā strādājošajām aģentūrām var un tām jāļauj darboties patstāvīgāk (kaut gan tādā gadījumā būtu jāatrisina jautājums par viņu personisko atbildību). Tas savukārt nozīmē, ka jāizvirza ļoti augstas prasības iesaistīto pušu kompetencei attiecīgajā nozarē. Tāpēc Komiteja vēlreiz atkārto savu ieteikumu par tādu ekspertu piesaistīšanu, kuriem ir īpašas zināšanas un ilggadēja pieredze. Komiteja vēlētos atgādināt par saviem iepriekš izteiktajiem ieteikumiem (27) minētajā jautājumā.

4.14.2

Jaunrades procesā, cenšoties sasniegt izcilus rezultātus, ļoti svarīga ir spēja samierināties ar neziņu un iespējamām neveiksmēm. Jaunus atklājumus zinātnē un tehnoloģijās, kā arī nezināmā meklējumus nav iespējams plānot un organizēt tā, lai panākumi būtu garantēti – tieši pretēji, ja viss ir zināms jau iepriekš, tad jaunas atziņas nevar rasties. Tātad “neizdošanos” nedrīkst vērtēt kā neveiksmi, bet gan kā vērtīgu atziņu “mēģinājumu un kļūdu” (trial and error) procesā. Iespējas un risks ir vienas medaļas divas puses.

4.14.3

Ārējās aģentūras ieteicams veidot tikai tādā gadījumā, ja to izveidošana ļauj ievērojami uzlabot administratīvās procedūras un samazināt izmaksas. Jebkādas papildu vai ārējās administratīvās izmaksas nekādā ziņā nedrīkst samazināt tieši izpētei paredzēto finansējumu.

4.15

Komiteja ļoti atzinīgi vērtē arī īpašajā programmā “Veiktspēja” iekļautās nozīmīgās apakšprogrammas tādās jomās kā pētniecības infrastruktūra, pētniecība MVU interesēs, uz zināšanām balstīti reģioni, pētniecības potenciāls, zinātne un sabiedrība, kā arī starptautiskās sadarbības pasākumi.

4.15.1

Ļoti svarīgs ir arī mērķis mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) vairāk iesaistīt pētniecības un jauninājumu radīšanas un ieviešanas procesā, kā arī radīt piemērotus pamatnosacījumus un instrumentus minētā mērķa īstenošanai.

4.15.2

Finansējums no “Jauninājumu programmas”  (28), iespējams, būs vēl viens labs MVU atbalsta instruments; taču arī šajā gadījumā procedūrām ir jābūt praktiski realizējamām un apjoma ziņā atbilstošām MVU iespējām. Komiteja uzskata, ka atkarībā no minētās “Jauninājumu programmas” panākumiem būtu jāapsver tiešā atbalsta MVU (pašreiz tā līmenis ir 15 %) palielināšana, īpaši ņemot vērā arī jauno dalībvalstu vajadzības. Tāpēc Komiteja vēlētos atgādināt jau iepriekš teikto, ka tādu MVU sekmīgai darbībai, kas ir izveidoti, lai izstrādātu un realizētu tirgū jaunus augsto tehnoloģiju produkts, vairāk par visu nepieciešams pietiekams sākuma kapitāls un riska kapitāls (venture capital), lai tie nebankrotētu pirmajos 5 līdz 10 darbības gados. Pētniecībai ekonomikas jomā un ekonomikas politikai šajā ziņā var būt liela nozīme.

4.15.3

Tikpat svarīgi ir tādi mērķi kā pētniecības infrastruktūras uzlabošana un attīstība, reģionālo pētniecības kopu izveide, kā arī pētniecības potenciāla atbrīvošana ES konverģences un nomaļajos reģionos. Pētniecības infrastruktūras uzlabošana un jaunas pētniecības infrastruktūras radīšana veicinās un sekmēs reģionālo pētniecības kopu veidošanos. Tomēr arī šajā gadījumā panākumi būs atkarīgi no tā, vai izdosies nodrošināt nepieciešamo riska kapitālu (venture capital).

4.15.4

Komiteja uzsver, ka universitāšu modernizācijā īpaši svarīgi ir atbilstoši infrastruktūras uzlabošanas pasākumi (skatīt 4.12.2 punktu). Šajā sakarā Komiteja norāda, ka ES ir jau izveidojušās vairākas veiksmīgas augsto tehnoloģiju uzņēmumu kopas, kas darbojas zināmu universitāšu un/vai pētniecības centru tuvumā un kas attiecīgajā ekonomiskajā reģionā veicina izaugsmi, kā arī jauninājumu radīšanu un ieviešanu (poles of economic growth). Skatīt arī 4.16.2. punktu.

4.15.5

Šī dokumenta turpinājumā Komiteja vēlreiz pievērsīsies Eiropas lieljaudas datoru centru nozīmei, kas ir vēl viens ļoti būtisks infrastruktūras pasākums (skatīt 5.8 punktu).

4.15.6

No otras puses, Komiteja iesaka tēmu kopumu “Zinātne un sabiedrība” neiekļaut īpašajā programmā “Veiktspēja” (29), bet gan programmas “Sadarbība” prioritārajā apakšprogrammā “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes” ar noteikumu, ka iepriekš minētais tēmu kopums tiks iekļauts arī programmā “Idejas”. Šādā veidā varētu panākt minēto tēmu saistību un labāk izmantot to sinerģijas radītās iespējas. Tad būtu skaidri redzams, ka šo savstarpēji saistīto tēmu kopuma kopējais finansējums ir 3 % no budžeta, kas paredzēts tematiskajām, prioritārajām programmām.

4.15.7

Laba un ražīga starptautiskā sadarbība pētniecības un apmācības jomās ir nozīmīgs globālās partnerības elements un atbilst zinātniskās pētniecības un izstrādes būtībai. Apakšprogrammā “Veiktspēja” iekļautie starptautiskās sadarbības pasākumi (30) kalpo tādam svarīgam mērķim kā sadarbība (skatīt arī 4.13.1. punktu) ar kandidātvalstīm, ES kaimiņvalstīm, jaunattīstības valstīm un jaunajām rūpnieciski attīstītajām valstīm. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka apakšprogrammas “Sadarbība” un “Cilvēki” paver iespējas sadarbībai (kas tikpat nozīmīga) ar tādām zinātnes un tehnikas jomā augsti attīstītām valstīm kā ASV un Japāna un ka atsevišķos gadījumos tā noris iestāžu līmenī, pateicoties tam, ka noslēgti īpaši divpusēji nolīgumi. Komiteja atzīst, ka minētajai sadarbībai ir jāpāraug atsevišķo profesionālo vajadzību robežas, tomēr tā iesaka iepriekš minētos svarīgos faktus vairāk uzsvērt un nodrošināt tiem lielāku publicitāti.

4.16

Nepārtrauktība un pētniecības atbalsta instrumenti (atbalsta veidi). Par abiem minētajiem aspektiem Komiteja vēlreiz stingri apstiprina ieteikumus, kas iekļauti iepriekš pieņemtajā atzinumā. Ņemot vērā to, ka steidzami jāpanāk lielāka nepārtrauktība, Komiteja vēlreiz norāda uz to, ka minētajā procesā ļoti svarīgi ir saglabāt sevi attaisnojušus instrumentus un nodrošināt elastību instrumentu izvēlē. Tajā pašā laikā novērtēšanas procesā nedrīkst sankcionēt noteikta instrumenta (kuru Komisija neatbalsta) izvēli un instrumentus nedrīkst sarindot pēc to svarīguma pakāpes. Komiteja uzskata, ka 7. PP termiņa pagarināšana ļaus panākt lielāku nepārtrauktību, taču ar nosacījumu, ka tam būs paredzēts atbilstošs finansējums.

4.16.1

Daži instrumenti ir pārdēvēti, citi ir izveidoti pilnīgi no jauna. Tāpēc Komiteja vēlētos atkārtot savu vispārējo ieteikumu, proti, no vienas puses, Komisijai jāievēro liela piesardzība, ieviešot jaunus instrumentus vai tos pārdēvējot, lai nodrošinātu to nepārtrauktību, no otras puses, nepieciešamības gadījumā izmēģinot jaunus instrumentus, Komisijai ir jāinformē, ka notiek tikai attiecīgo instrumentu izmēģināšana.

4.16.2

Jauns instruments ir ne tikai jau iepriekš minētās tehnoloģiju platformas, bet arī kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas, kurām jāveicina valsts un privātā sektora ilgtermiņa partnerība. Tieši rūpniecība, it īpaši MVU saista lielas cerības ar minētajām iniciatīvām, tomēr Komiteja uzskata, ka Komisija līdz šim nav paudusi skaidru nostāju minētajā jautājumā, tajā skaitā par kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu un tehnoloģiju platformu atšķirībām. Minētās iniciatīvas, cita starpā, varētu veicināt arī lielo uzņēmumu un MVU, kā arī universitāšu un pētniecības centru sadarbības tīklu veidošanos, no vienas puses, un visumā lielākas privātā sektora investīcijas zinātniskajā izpētē un izstrādē, no otras puses (skat. arī 4.15.4 punktu). Tādēļ ne tikai jāizstrādā skaidrāki kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu pamatnosacījumi un darbības veidi, bet arī pēc atbilstoša laika jāpārbauda, vai ar minēto instrumentu saistītās cerības ir attaisnojušās.

4.16.3

Komisijai būtu jāpievērš uzmanība tam, lai jaunu instrumentu ieviešanā netiktu atkārtotas kļūdas, kas tika pieļautas 6. PP, ieviešot “izcilības tīklus” (“networks of excellence”). Neveiksmīga informācijas politika radīja sajukumu un atšķirīgu izpratni visu iesaistīto pušu vidū un pat pašā Komisijā. Komiteja pauž cerību, ka tā varēs aplūkot minēto tēmu sīkāk kādā turpmākā atzinumā. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par ES Līguma 169. un 171. panta attiecināšanu arī uz dažādām atbalsta piešķiršanas formām.

5.1

Īpašās piezīmes galvenokārt ir par programmas “Sadarbība” tematiskajām apakšprogrammām, kas veido pamatprogrammas kodolu. Komiteja vēlētos vēlreiz uzsvērt, ka tā kopumā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus un atbalsta to ieviešanu.

5.2

Komiteja vispirms vēlētos pievērsties svarīgajām daudznozaru, transversālajām tēmām, kurām, ņemot vērā to veidu, ir nepieciešama vispārēja koordinācija un vadība un kuras bieži ietver arī apakšprogrammu “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes” (skatīt arī 5.8. punktu). Tādēļ jādara viss nepieciešamais, lai daudzo risināmo problēmu vispārējā savstarpējā saistība tiktu atzīta, aplūkota un izmantota, neraugoties uz to, ka atsevišķām programmām administratīvu iemeslu dēļ ir ļoti precīza struktūra. Komiteja iesaka īstenot pasākumus, lai nodrošinātu vispārēju koordināciju un nepieciešamo sasaisti.

5.2.1

Tas attiecas arī uz tēmu “Drošības izpēte un cīņa pret terorismu”, kas tika aplūkota jau 4. sadaļā.

5.2.2

Vēl viena no transversālajām tēmām ir demogrāfiskā attīstība  (31). Pētījumi minētajā nozarē sniedzas no demogrāfisku faktu, cēloņu un tendenču apzināšanas līdz pat satraucoši zemajiem dzimstības rādītājiem un arvien pieaugošā vidējā dzīves ilguma izraisītajām sekām. Pēdējā gadījumā runa ir par nepieciešamajiem geriatriskajiem/medicīniskajiem pētījumiem un aprūpes paņēmieniem (32). Veicot minētos pētījumus, īpaša uzmanība jāvelta šīs sarežģītās problēmas sociāli ekonomiskajiem aspektiem.

5.2.3

Faktiski arī “Veselība” (skatīt 5.9 punktu) ir transversāla tēma, jo veselību ietekmē dzīves veids, darba apstākļi, vides apstākļi, pārtika, vakcinēšanās nozīmes apzināšanās, kaitīgi ieradumi u.c. faktori.

5.3

Arī dažas apakšprogrammas pašas par sevi lielā mērā ir transversālas programmas. Tas pozitīvi ietekmē ne tikai Eiropas rūpniecības produktivitāti, bet arī citas apakšprogrammas, jo tās ir tematiski savstarpēji saistītas. (Vēlreiz skatīt arī 5.2. punktu.)]

5.4

Tas īpaši attiecas uz apakšprogrammām “Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas” (IKT), kā arī “Biotehnoloģija”, “Nanozinātnes”, “Nanotehnoloģijas” un “Materiāli un jaunas ražošanas tehnoloģijas”. Taču apakšprogramma “Enerģētika” arī ir cieši saistīta ar apakšprogrammu “Vide” un apakšprogrammu “Satiksme”. Tādēļ atsevišķo apakšprogrammu līdzsvaru labākajā gadījumā var novērtēt kvalitatīvi. Tāpēc, iepazīstoties ar turpmākajām piezīmēm, minētais ierobežojums ir jāņem vērā.

5.5

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) tik tiešām ir ārkārtīgi liela nozīme visās rūpniecības, pakalpojumu, zinātnes un tehnikas nozarēs, kā arī drošības un aizsardzības jomā. Pasaules mēroga konkurencē IKT ir izšķiroša nozīme. Eiropa vēl ievērojami atpaliek, it īpaši no Japānas un ASV, lieljaudas datoru izmantošanā, lai veiktu daudzus svarīgus uzdevumus – sākot no klimata, drošības un materiālu izpētes līdz, piemēram, jaunu medikamentu sintēzei. Tas pats sakāms par Eiropas lieljaudas datoru centru ierīkošanu – kas ir drīzāk programmu “Veiktspēja” vai “Infrastruktūra” uzdevums – un tiem nepieciešamo datoru fizisko elementu un programmatūras patstāvīgu izstrādi Eiropā.

5.5.1

Tomēr nevar nepamanīt, ka arī šoreiz salīdzinoši vislielākais finansējums ir paredzēts IKT apakšprogrammai, kā tas jau bija 6. PP. Ņemot vērā citu tēmu, it īpaši enerģētikas vai, piemēram, veselības (arī tautsaimniecisko) nozīmi, rodas jautājums, vai nevajadzētu saglabāt zināmu iespēju mainīt prioritātes, lai nodrošinātu atsevišķo apakšprogrammu saskanību. Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga arī no tā, cik lielā mērā IKT programma sekmē citu programmu īstenošanu, piemēram, drošības izpēti un kosmosa izpēti.

5.5.2

Ņemot vērā iepriekš minēto piemēru, Komiteja principā iesaka – 7. PP īstenošanas gaitā būtu jāpieļauj pietiekama elastība līdzekļu piešķiršanā atsevišķām apakšprogrammām vai jācenšas gūt labums no atsevišķo apakšprogrammu saskanības (kuru paredzēts nodrošināt), piemēram, rīkojot tām kopīgus konkursus. Komitejas piezīmes par IKT līdzīgā veidā attiecas arī uz apakšprogrammām “Satiksme” un “Kosmoss” (piemēram, aeronautika).

5.5.3

Komiteja vēlreiz izsaka savu atzinību par GALILEO projekta īstenošanas uzsākšanu, kas ir labs piemērs subsidiaritātes principa piemērošanai. Komiteja uzskata, ka minētā projekta tehnoloģija, un it īpaši tā lietojums, kā arī tā lielā nozīme jauninājumu radīšanā un ieviešanā liecina par to, ka tas ir starpdisciplinārs un transversāls projekts.

5.6

Komiteja atkārtoti pauž atzinību par programmas “Enerģētika” iekļaušanu 7. PP, jo tas noticis, ņemot vērā Komitejas jau vairākkārt izteiktos ieteikumus. Kaut arī Euratom 7. PP liels uzsvars likts uz izpēti enerģētikas jomā, Komiteja uzskata, ka šai vitāli svarīgajai un ļoti aktuālajai tēmai vajadzētu pievērst vēl lielāku uzmanību. Konkurētspējīgas tautsaimniecības pamatresurss ir enerģija, un ES pašreiz ir ne tikai atkarīga no tās importa, kas izraisa nopietnas bažas, bet pasaulē vidējā termiņā izsīks arī energoresursu krājumi. Energoapgādes problēmas risinājums meklējams pētniecībā un izstrādē.

5.6.1

Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē to, ka tik liela uzmanība pievērsta atjaunojamo enerģijas avotu izstrādei. Šiem avotiem ir izšķirīga loma kopējā enerģētikas un vides aizsardzības problemātikā (globāla sasilšana). Šajā sakarā Komiteja norāda uz tās daudzajiem atzinumiem (33), kuros aptverts viss ar atjaunojamo enerģijas avotu pētniecību saistīto vajadzību spektrs – sākot no ģeotermālās enerģijas līdz biomasai un no saules un vēja enerģijas līdz uzkrāšanas tehnoloģijām. 7. PP paredzētais atbalsts atjaunojamo enerģijas avotu izstrādei aktivizēs pētījumus minētajā jomā, papildinot dažādos atbalsta pasākumus (piemēram, likumus, kas regulē elektroenerģijas iepirkšanu, kas ražota uz atjaunojamo enerģijas avotu bāzes) realizējamu produktu izstrādei un ieviešanai tirgū. Komiteja iesaka arī veikt pētījumus, lai pamatīgāk pārbaudītu atjaunojamu sistēmu enerģētisko bilanci, jo pēdējā laikā, piemēram, ir izskanējušas šaubas (34) par dažu biodegvielas veidu pozitīvo enerģētisko efektivitāti.

5.6.2

Tomēr Komiteja vēlētos uzsvērt, ka tādi “klasiskie” fosilās enerģijas avoti kā ogles, nafta un dabasgāze  (35) vēl joprojām ir un vēl vairākus gadu desmitus būs galvenie enerģijas avoti Eiropā un visā pasaulē. Tādēļ visiem izpētes un izstrādes pasākumiem, kas sekmē minēto enerģijas avotu ieguves, transportēšanas un izmantošanas efektivitātes palielināšanos, tajā pašā laikā tieši vai netieši sekmējot arī siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanos, ir milzīga nozīme ekonomikas un vides politikā. Apakšprogrammā “Enerģētika” gan ir runa par CO2 samazināšanu (tajā skaitā CO2 filtrēšanu un uzglabāšanu) un efektivitātes palielināšanu, tomēr ļoti svarīgi ir panākt, lai minētajiem pasākumiem tiktu piešķirts nepieciešamais finansējums. Turklāt minētās apakšprogrammas saikne ar apakšprogrammām “Materiāli” un “Transports” rada sinerģiju. Komiteja atzinīgi vērtē arī radniecīgo izpētes programmu “Ogles un tērauds” (36).

5.6.3

Tādēļ Komiteja uzskata, ka atbilstoša izpēte un izstrāde jāveic ne tikai atjaunojamo enerģijas avotu jomā, bet arī to enerģijas ražošanas tehnoloģiju jomā, kas izmanto fosilos enerģijas avotus. It īpaši tādēļ, ka turpmākajās divās dekādēs lielākā daļa no spēkstacijām, kas pašreiz izmanto fosilos enerģijas avotus, būs jāslēdz un to vietā būs jāceļ jaunas (vairāki simti visā ES). No ekonomiskā un vides politikas viedokļa ir ļoti svarīgi, lai minētajās spēkstacijās tiktu izmantota vismodernākā tehnika. Visbeidzot, ņemot vērā naftas augstās cenas, rodas jautājums, kad tehnoloģijas degvielas iegūšanai no oglēm būs izstrādātas tādā līmenī, lai minētais degvielas iegūšanas veids būtu ekonomiski konkurētspējīga alternatīva.

5.6.4

Citus aspektus Komiteja aplūkojusi iepriekš pieņemtajos un pašreizējos atzinumos (37) par izpēti un problēmām enerģētikas jomā.

5.7

Enerģijas ražošanas tehnoloģiju uzlabošana tomēr ir arī viens no svarīgākajiem līdzekļiem, kā novērst klimata izmaiņas un citu veidu nevēlamu ietekmi uz vidi (38).

5.7.1

Tādēļ abu iepriekš minēto apakšprogrammu optimizācijai būtu jāizmanto to saturiskā saikne. Apakšprogrammā “Vide” veikto izpētes darbu (tajā skaitā par klimata izmaiņām) galvenais uzdevums ir noteikt pareizu diagnozi, bet apakšprogrammai “Enerģija” jāveic terapija.

5.7.2

Arī pašā apakšprogrammā “Vide” būtu jānoskaidro analīzes/diagnozes (piemēram, “Jūras gultnes ģeoloģija”) un iespējamās terapijas galvenās savstarpējās sakarības un sinerģija un tā lietderīgi jāizmanto.

5.8

Arī papildinātā apakšprogramma “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes”, kurai saskaņā ar 4.15.5. punktu pievienota programma “Zinātne un sabiedrība”, ir transversāla tēma. Komiteja atgādina arī par savu iepriekš izteikto ieteikumu, ka dabas un humanitārajām zinātnēm (tajā skaitā sociālajām zinātnēm), tajās iesaistītajām personām, kā arī lietotajām metodēm un kritērijiem ir jābūt ciešāk saistītiem (39). Sociālo un humanitāro zinātņu pētniekiem būtu jāpiedalās ar drošību saistīto pamatjautājumu izpētē.

5.8.1

Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē to, ka liels uzsvars likts uz pētījumiem ekonomikas jomā, lai izstrādātu paraugpraksi vienotajam tirgum un Lisabonas stratēģijas īstenošanai, ņemot vērā pasaules mēroga konkurenci un citas globalizācijas sekas. Komiteja uzsver, ka steidzami jāveic pētījumi un jārīko politiskas konsultācijas (šajā sakarā skatīt arī “Kopīgā pētniecības centra” programmu, 5.10.1. punkts) par bezdarba iemesliem, dažādu ekonomisko sistēmu priekšrocībām un trūkumiem, kā arī par demogrāfiskās attīstības cēloņiem, sekām un iespējamajām tendenču izmaiņām. Visbeidzot Komiteja uzsver, ka jāveic padziļināti pētījumi par pētniecības, jauninājumu un labklājības cēloņsakarībām.

5.8.2

Šeit runa nav tikai par tiesību zinātnēm vien, bet gan par visu ES politikas jomu, kā, piemēram, sociālās politikas, tiesību politikas, ekonomikas politikas (monetārās un finanšu politikas, nodokļu politikas, jauninājumu politikas u.t.t.) un drošības politikas zinātnisko pamatu. Īpaši svarīgi tomēr ir politiskie, ekonomiskie un tiesiskie jautājumi, kas skar tālāko ES iekšējo attīstību, tajā skaitā vienoto tirgu, kohēziju, integrāciju, kā arī pārvaldību (governance).

5.8.3

Turklāt Komiteja uzsver, ka īpaši nozīmīgs ir jautājums par Eiropas Savienības un tās robežu politisko un kulturālo pašsaprotamību. Tāpēc būtu jāpēta arī Eiropas kultūras kopīgās iezīmes mākslā, zinātnē, arhitektūrā, tehnikā un modē, kā arī ideju vēsturē, tiesību jomā, vērtību sistēmā un valsts pārvaldes jomā. Modernā ideja par valsti radās Eiropā (un pirmo reizi tika īstenota ASV). Tomēr jāveic arī padziļināti pētījumi par kultūras jēdzienu, tā niansēm, neskaidrībām, vērtību skalām un pārpratumiem, ko tas var radīt.

5.8.4

Jautājumi, kurus ir svarīgi atrisināt, ir daudzveidīgi, tāpēc apakšprogrammai “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes” paredzētais finansējums varētu izrādīties nepietiekams, neraugoties uz ierosinājumu par minēto jautājumu finansēšanu no programmas “Zinātne un sabiedrība” budžeta. Lai pārliecinātos, vai tas patiešām tā ir, jāņem vērā arī citu apakšprogrammu (piemēram, “Enerģija”) jomas, kurās paredzēti pasākumi humanitāro zinātņu jomā.

5.8.5

Komiteja uzsver, ka zināšanu, izpētes un pielietošanas, kā arī riska un iespēju mijiedarbībā ne mazāk svarīgi ir visi ētikas jautājumi. Arī Lisabonas stratēģijas īstenošanas procesā svarīgs ir jautājums par ideoloģisko/dogmatisko viedokļu, gatavības riskēt un progresa savstarpējo saikni un pretrunām.

5.8.6

Tas ir arī jautājums par zinātnes lomu sabiedrībā, par ko Komiteja jau izstrādājusi ļoti apjomīgu atzinumu (40). Ņemot vērā minētajā atzinumā pausto nostāju, Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu par šādu jautājumu risināšanu: zinātniskās izpētes un zinātnes atziņu tuvināšana pilsoņiem, savstarpējās sapratnes stiprināšana un īpaši jaunu cilvēku motivēšana pievērsties zinātnei. Tāpēc būtu jānodibina forums, kas tuvinātu pilsoņus un patērētājus zinātnei un pētniecībai un kurā viņi varētu paust savu viedokli.

5.8.6.1

Komiteja uzskata, ka īpaši svarīgi ir pasākumi, kas rada iespējas tiešiem kontaktiem vai pat “līdzdalībai”: labi tehnikas muzeji, speciālas laboratorijas, “ēnu dienas” u.c. Tomēr vislielākā uzmanība jāvelta tam, lai skolu vecāko klašu mācību plānos pietiekami nozīmīga vieta atkal tiktu ierādīta labai un uzskatamai dabaszinātņu apmācībai! Tas palīdzētu rosināt interesi un izpratni par dabaszinātnēm un tehniku. Spriestspēja nav iespējama bez pietiekamām zināšanām.

5.8.6.2

Dabaszinātnes māca arī domāt un veido skaidru pasaules uzskatu.

5.8.6.3

Vienlīdz svarīga ir pašu zinātnieku iesaistīšana un viņu viedokļu uzklausīšana diskusijās un lēmumu pieņemšanā par minēto programmu.

5.9

Īpaši svarīga apakšprogramma veltīta tēmai “Veselība”, kas ir ļoti plaša tēma un kurai Komitejai pievērsusies jau vairākkārt. Tā aptver visus pētniecības un izstrādes darbus tādās jomās kā slimību diagnoze, terapija, profilakse un sāpju mazināšana.

5.9.1

Tādu slimību ārstēšanai un profilaksei, kurām raksturīgi īpaši augsti mirstības un saslimstības rādītāji bērnu, pieaugušo un vecu cilvēku vidū – vai būtu raksturīgi nekontrolējamu epidēmiju gadījumā – būtu jābūt prioritārai.

5.9.2

Pastāvīgais vidējā dzīves ilguma pieaugums ir izskaidrojam gan ar līdzšinējiem sasniegumiem medicīnā, gan arī ar aizvien lielāko veselīgākas pārtikas piedāvājumu. Tomēr arvien izplatītākas kļūst dzīvesveida (piemēram, aptaukošanās (41), smēķēšanas) izraisītas slimības, kā arī profesionālās slimības un vecuma izraisītas slimības un kaites. Dokumenta sākumā jau vairākkārt uzsvērts, cik nozīmīga ir iepriekš minētā tēma (42), kas ietver ne tikai medicīniskus un humānus, bet arī tautsaimniecībai nozīmīgus aspektus (darba spējas, aprūpes izmaksas). Tas pats sakāms arī par visiem veselības aprūpes organizācijas un finansēšanas jautājumiem un medicīnas sasniegumu izmantošanu. Vienlīdz svarīgs jautājums ir pētniecības darbi, kuru mērķis ir uzlabot invalīdu veselības stāvokli, tātad arī dzīves kvalitāti un iespējas iekļauties darba tirgū.

5.9.3

Ar invaliditāti saistītās problēmas, no vienas puses, un ar veselību saistītie jautājumi, no otras puses, nav viens un tas pats, tādēļ ar invaliditāti saistītie jautājumi jāņem vērā visās attiecīgajās programmas daļās.

5.9.4

Komiteja vēlētos norādīt uz veselības tēmas starptautisko dimensiju, kas, no vienas puses, ietver sadarbību ar tām valstīm, kas veic intensīvu un veiksmīgu pētniecību, no otras puses, atbalstu attīstībai veselības jomā. Tāpēc īpaša nozīme ir sadarbībai ar PVO (Pasaules veselības organizāciju).

5.9.5

Arī jaunu slimības izraisītāju izplatīšanās pasaules mērogā ir starptautiska tēma, tāpēc sadarbība ar PVO ir ļoti svarīga.

5.9.6

Turklāt starptautiskā sadarbība piedāvā iespējas veikt padziļinātus klīniskos pētījumus, kas kalpo ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī atsevišķām vecuma grupām: bērniem, pieaugušajiem un veciem cilvēkiem.

5.9.7

Ievērojamie izpētes un attīstības pasākumi veselības sektorā, ko veic privātie uzņēmumi (farmācijas rūpniecība un medicīniskās aparatūras ražotāji), ir labs piemērs tam, kā piemērot 169. pantu par privāto uzņēmēju un publiskā sektora (tajā skaitā dalībvalstu) finansētās izpētes partnerību.

5.10

Kopīgais pētniecības centrs (ar kodolizpēti nesaistītās jomas).

5.10.1

KPC sniedz zinātnisku un tehnisku atbalstu ES politikai tādās jomās kā, piemēram, ilgtspējīga attīstība, klimata pārmaiņas, pārtika, enerģētika, transports, ķīmiskas vielas, alternatīvas dzīvnieku izmantošanai izmēģinājumos, pētniecības politika, informācijas tehnoloģijas, standartmetodes un materiāli, biotehnoloģijas izraisītais risks, bīstamība un sociālekonomiskā ietekme, kā arī ekonometriskās modelēšanas un analīzes paņēmieni. Vēl viens uzdevums ir zinātniski tehnoloģisku uzziņu datu izstrāde dažādām vides un pārtikas kontroles jomām. Tas būs arī vērtīgs ieguldījums Kopienas tiesību normu izstrādē.

5.10.2

Komiteja uzskata, ka Kopienai jāveic arī attiecīgo valstu metroloģijas (mērniecības) un standartizācijas iestāžu darba dalīšanas koordinēšana, tajā pašā laikā piedaloties minēto iestāžu programmās. Vienotais tirgus un Eiropas integrācija kopumā liek apsvērt “Eiropas standartu biroja” izveidošanu, iesaistot tajā attiecīgo valstu iestādes, attiecīgās rūpniecības nozares un KPC. Pašreizējā daudzveidība minētajā jomā dotu iespēju lietot ne tikai “paralēlas” metodes un tās salīdzināt, bet arī izstrādāt jaunas metodes tādā vidē, kur aprīkojums ir īpaši drošs un tiek nodrošināta pienācīgā koordinācija.

5.10.3

Komiteja ir gandarīta par KPC integrāciju starptautiskajā zinātniskajā sabiedrībā. Taču Komiteja uzskata, ka minētā integrācija īpaši svarīga ir arī sociālajās, ekonomikas un humanitārajās zinātnēs, kas minētas 5.8. punktā.

6.1

Vadāma kodolsintēze. Komiteja atkārto nesen pieņemtajā atzinumā (43)“Kodolsintēzes enerģija” pausto viedokli, ka kodolsintēzes enerģijas izmantošanai miermīlīgos nolūkos nākotnē var būt liela nozīme, lai rastu ilgtspējīgu, videi nekaitīgu un konkurētspējīgu risinājumu energoapgādes problēmām. Tāpat kā kodoldalīšanās, arī kodolsintēze neizraisa siltumnīcefekta gāzu izdalīšanos, un tai ir vēl citas svarīgas priekšrocības.

6.1.1

Komiteja apsveic Komisiju un pārējās iesaistītas puses ar veiksmīgu sarunu (to sarīkošanu atbalstīja arī Komiteja) noslēgumu, kuru rezultātā tieši Eiropā tiek īstenots nozīmīgais starptautiskais projekts kodolsintēzes jomā – ITER. ITER  (44) ir nozīmīgs solis, lai nākotnē izveidotu demonstrāciju reaktoru DEMO. Tomēr tas arī nozīmē, ka jāpilda līgumā paredzētās saistības par finansējuma piešķiršanu ITER un tā sagatavošanas un papildinošajām programmām, kā arī DEMO sagatavošanas programmām.

6.1.2

Ņemot vērā iepriekš teikto, Komiteja aicina dalībvalstis dot savu ieguldījumu Eiropas Kodolsintēzes programmas īstenošanā un attiecīgi atbalstīt savas programmā iesaistītās laboratorijas. Komiteja apzinās, ka programmas “Kodolsintēze” īstenošanā ir sācies posms, kad jāiegulda ievērojami vairāk līdzekļu nekā iepriekš. Tomēr ņemot vērā minētā enerģijas avota milzīgo potenciālu un energoapgādes problēmu nopietnību, Komiteja uzskata, ka minētie ieguldījumi attaisnosies.

6.1.3

Citus aspektus Komiteja aplūkojusi nesen pieņemtajā atzinumā (45) par minēto tēmu. Minētajā atzinumā Komiteja īpašu uzmanību veltījusi DEMO sagatavošanas darbiem (materiālu izstrāde, apvalku izstrāde, sistēmas koncepcija u.t.t.), kā arī pētījumiem, lai izstrādātu uzlabotas noslēgšanas sistēmas.

6.2

Kodoldalīšanās un aizsardzība pret radiāciju. Kodolenerģija ir šobrīd svarīgākais pieejamais bezoglekļa bāzes elektroenerģijas avots. Tomēr daļa iedzīvotāju ir norūpējusies par risku, kas saistīts ar kodolenerģijas ieguvi, un drošu izlietotās kodoldegvielas uzglabāšanu. Komiteja atgādina par saviem atzinumiem par kodolenerģiju (46) (kodoldalīšanos) un par tā dēvēto kodolenerģijas paketi (47). Pēdējā no tiem Komiteja pauda atbalstu Komisijas nodomam turpmāk īpaši veicināt un Kopienas līmenī koordinēt pētniecību kodolreaktoru drošības, kā arī radioaktīvo atkritumu glabāšanas un pārstrādes jomās. Komiteja atbalsta tos Komisijas ierosinātos pasākumus, kuru saturs atbilst iepriekš minētajam nodomam.

6.2.1

Reaktoru sistēmas. Runa ir par izpētes darbiem, lai, no vienas puses, uzlabotu darbojošos reaktoru (tajā skaitā degvielas cikla iekārtu) drošību un, no otras puses, izvērtētu to reaktoru iespējas un drošību, kurus paredzēts uzcelt nākotnē.

6.2.1.1

Komiteja uzskata, ka izpētes darbs iepriekš minētajā jomā ir īpaši būtisks, tas ļautu izstrādāt novatoriskas reaktoru sistēmas. Tehnikas vēsture liecina par to, ka vislielākos panākumus var gūt, ieviešot jauninājumus esošajās sistēmās un koncepcijās un izstrādājot jaunas paaudzes sistēmas un koncepcijas. Ievērojot kodolenerģijas nozīmi enerģētikas politikā, jāveic pasākumi, lai pilnīgāk izmantotu šajā jomā pastāvošās iespējas tādās jomās kā drošības paaugstināšana, radioaktīvo (it īpaši ilgdzīvojošo) atkritumu samazināšana, resursu efektīvāka izmantošana un jaunu enerģijas avotu atklāšana.

6.2.2

Aizsardzība pret radiāciju. Minētajā jomā izvirzīts mērķis radīt zinātnisku pamatu iedzīvotāju aizsardzībai pret jonizējošo starojumu, kas rodas, izmantojot radioaktivitāti vai citus starojuma avotus medicīnā, pētniecībā un rūpniecībā (tajā skaitā kodolenerģijas ražošanā). Īpaši nozīmīgs izpētes objekts ir ļoti mazu starojuma devu ietekme, ko ir grūti novērtēt statistiski. Minētā iemesla dēļ par to vēl joprojām tiek izteikti pretēji viedokļi.

6.2.3

Īpaši svarīgi ir arī izgudrojumi, kas kalpo visu kodolieroču materiālu un tehnoloģiju neizplatīšanas pasākumu tehniskajai kontrolei un pārraudzībai.

6.3

Lai izstrādātu kodolsintēzes reaktoru, kā arī lai paaugstinātu darbojošos kodoldalīšanās reaktoru drošību un veiktu izstrādi minētajā jomā, steidzami jārisina jautājumi saistībā ar augsti kvalificētu jauno speciālistu izglītošanu un apmācību, izmantojot atbilstošas izmēģinājumu iekārtas. Tas izdosies tikai tādā gadījumā, ja Eiropā atkal tiks novērtēta kodoltehnoloģija, tādā veidā veicinot jauno zinātnieku ieinteresētību. Arī minētajā jomā liela nozīme ir ciešai pētniecības un apmācības saistībai.

6.3.1

Citus aspektus Komiteja aplūkojusi nesen pieņemtajā atzinumā (48) par minēto tēmu.

6.4.1

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Kopīgais pētniecības centrs (KPC) atbalsta politiskas izstrādi kodolenerģijas jomā, tajā skaitā pašreizējo stratēģiju īstenošanu un pārraudzību, kā arī jaunu problēmu risināšanu.

6.4.2

Komiteja uzskata, ka KPC “kodolprogrammas” prioritātes – atkritumu apsaimniekošana, kodoldrošība un pārraudzība – ir likumsakarīgas, jo sabiedrība ir norūpējusies par minētajām problēmām un tām jārod drošs risinājums. Komiteja pauž cerību, ka darbības arī šajā jomā tiks veiktas, saskaņojot un saistot tās ar dalībvalstu veiktajām darbībām.

6.4.3

Komiteja uzskata, ka ļoti svarīgi ir turpināt pilnveidot procedūras, kas ļautu vēl efektīvāk kontrolēt kodolieroču materiālu vai kodolieroču tehnoloģiju neizplatīšanu (skatīt arī 4.10.2 punktu).

17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/22

1.1

Daudzi izaugsmes, nodarbinātības un jauninājumu radīšanas un ieviešanas rādītāji liecina par to, ka Eiropas Savienības konkurētspēja pasaules mērogā pēdējo gadu laikā ir mazinājusies un minētais process turpinās. ES vissvarīgākais uzdevums ekonomikas un sociālajā jomā ir panākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, bez kuras bezdarba apkarošana un jaunu darbavietu radīšana nav iespējama.

1.2

Uzņēmumiem ir vislielākā nozīme minēto problēmu risināšanā. 98 % Eiropas uzņēmumu ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU). Tajos nodarbināti 55 % no privātajā sektorā strādājošiem. Ražošanā un jaunu produktu izstrādāšanā, kā arī pakalpojumu nozarē MVU rada un ievieš ļoti daudz jauninājumu.

1.3

Daudzi uzņēmumi izmanto Eiropas vienotā tirgus priekšrocības. Taču pastāvīgo ierobežojumu, ierobežoto cilvēkresursu un finanšu līdzekļu, kā arī informācijas trūkuma dēļ tie bieži nespēj pilnībā izmantot vienotā tirgus radītās iespējas. Minēto situāciju var mainīt, konsekventi īstenojot Lisabonas stratēģiju, pabeidzot vienotā tirgus izveidi un panākot lielāku tirgus atvērtību, uzlabojot tiesību aktu kvalitāti, kā arī īstenojot veicināšanas programmas, kas rada Eiropas pievienoto vērtību.

1.4

Arī modernai pārvaldes struktūrai un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbības efektivitātei ir būtiska nozīme konkurētspējas, kā arī jauninājumu radīšanas un ieviešanas veicināšanā Eiropā. Visu līmeņu iestāžu pārrobežu partnerība var uzlabot pārvaldes iestāžu sadarbību, kuras nozīme arvien pieaug, kā arī atvieglot pieredzes apmaiņu un izmantot paraugpraksi kopējās interesēs.

2.1

“Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma” (turpmākajā tekstā — Pamatprogramma) no 2007. līdz 2013. gadam veicinās pārskatītās Lisabonas stratēģijas, kā arī Kopienas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanu.

2.2

Pamatprogrammā paredzēts turpināt vairākas veicināšanas programmas, kas pašreiz tiek īstenotas dažādās Kopienas politikas jomās, un tās tiek apvienotas, izveidojot tām vienotu juridisko pamatu. Komisija ierosinātais bāzes finansējums pamatprogrammas īstenošanai ir 4 212,6 miljoni EUR.

2.3

Pamatprogramma paredzēta visām ES dalībvalstīm, kandidātvalstīm, Eiropas ekonomikas zonas (EEZ), kā arī Rietumbalkānu valstīm. Citas trešās valstis var piedalīties pamatprogrammā, ja tas ir paredzēts divpusējos nolīgumos.

2.4

Pamatprogrammas mērķis ir veicināt uzņēmumu, it īpaši MVU konkurētspēju, paātrināt jauninājumu radīšanu un ieviešanu, uzlabot to konkurētspēju tirgū, paātrināt informācijas sabiedrības attīstību, veicināt energoefektivitāti, kā arī jaunu un atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu.

2.5

Pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 156. pantu, 157. panta 3. punktu, kā arī 175. panta 1. punktu, tiek izveidots visaptverošs un vienots juridiskais pamats īpašām Kopienas atbalsta programmām un citu Kopienas programmu attiecīgajām daļām tajās jomās, bez kurām nav iespējama produktivitātes paaugstināšana, jauninājumu radīšana un ieviešana, kā arī ilgtspējīga attīstība. Līdztekus paredzēta arī vides problēmu risināšana. Pamatprogramma ir veidota no trīs īpašām apakšprogrammām.

2.6

“Uzņēmējdarbības un jauninājumu programma” veido ietvaru pasākumiem, kas veicina uzņēmējdarbības iniciatīvu, jauninājumu radīšanu un ieviešanu, kā arī konkurētspēju. Tā paredzēta gan augsto tehnoloģiju, gan tradicionālo ekonomikas nozaru uzņēmumiem. Paredzēts piešķirt lielāku finansējumu MVU atbalstam dibināšanas un izaugsmes posmā. Minētajā apakšprogrammā uzsvērta arī uzņēmumu sadarbība un jauninājumu, kā arī vides tehnoloģiju radīšanas un ieviešanas veicināšana. Minētās apakšprogrammas finansējums ir EUR 2.631 miljons.

2.7

“IKT (informācijas un komunikāciju tehnoloģiju) politikas atbalsta programma” veicinās informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ieviešanu uzņēmumos, pārvaldē un uzņēmumos, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus. Ierosinātie pasākumi konkretizē un papildina jauno ES iniciatīvu “i2010”, kas turpmākajos gados veidos ietvaru vienotas Eiropas informācijas telpas izveidošanai, kā arī vienotā informācijas tehnoloģiju produktu un pakalpojumu tirgus stiprināšanai. Minētās apakšprogrammas finansējums ir EUR 801,6 miljoni.

2.8

Programmas “Saprātīga enerģija Eiropai” mērķis ir sekmēt enerģētikas nozares ilgstpējīgu attīstību, uzlabot energoapgādes drošību un sekmēt energoefektivitāti, samazināt atkarību no enerģijas importa un paaugstināt atjaunojamās enerģijas daļu bruto iekšzemes patēriņā līdz 12 %. Minētās apakšprogrammas prioritātes ir projekti ilgtspējīgu energotehnoloģiju veicināšanai un izplatīšanai, administratīvās struktūras uzlabošanai, vienotu informācijas tīklu veidošanai un vispārējās izpratnes paplašināšanai par ilgstpējīgu enerģijas izmantošanu. Komisijas izveidotā Saprātīgas enerģētikas izpildaģentūra turpinās darboties. Minētās apakšprogrammas kopējais finansējums ir EUR 780 miljoni.

2.9

Pamatprogrammas īstenošana notiek saskaņā ar ikgadējām darba programmām, un paredzēts, ka Komisija būs atbildīga par to izpildi. Pārvaldības komitejām būs jāatbalsta pasākumu īstenošana dalībvalstu līmenī un jāpanāk attiecīgo valstu darbību saskaņotība.

3.1

Priekšlikums pamatprogrammai ir visaptverošs, un tas apvieno veselu virkni politiku un programmu. Komitejas piezīmes attiecas vienīgi uz tiem aspektiem, kas tai šķiet īpaši svarīgi, vai kuru apspriešanā, pēc Komitejas domām, jāņem vērā vēl citi viedokļi.

3.2

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka pamatprogramma ir nozīmīgs solis, lai radītu to pasākumu sinerģiju, kas veicina uzņēmumu konkurētspēju un novatoriskās iespējas, kā arī ilgtspējīgu attīstību. Ierosinātie pasākumi un instrumenti var būtiski ietekmēt sociālās kohēzijas stiprināšanu, ekonomikas ilgtspējīgas attīstības veicināšanu un Lisabonas stratēģijā izvirzīto izaugsmes un nodarbinātības mērķu sasniegšanu. Tāpēc ir loģiski, ka priekšlikumā par rīcības plānu Lisabonas stratēģijas pārskatīšanai Kopienas līmenī (KOM(2005) 330) Komisija uzsver, ka minētā Pamatprogramma ir būtiska Kopienas politikas sastāvdaļa.

3.3

V. Kok vadībā izstrādātais augsta līmeņa darba grupas ziņojumā, kas tika pieņemts 2004. gadā, norādīti svarīgākie nosacījumi, kas būtiski ietekmē Eiropas ekonomikas konkurētspēju. Minētajā ziņojumā izteikts pamatots ierosinājums tālāk attīstīt zināšanu sabiedrību, pabeigt vienotā tirgus izveidi, uzlabot ekonomisko klimatu, modernizēt darba tirgu, tajā skaitā īstenojot “mūžizglītības” un “aktīva dzīvesveida vecumdienās” stratēģiju, kā arī veicināt ekoloģisko ilgtspējību. Komiteja uzskata, ka tieši dalībvalstu pienākums ir darīt visu iespējamo, lai radītu piemērotu vidi uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanai. Komiteja uzskata, ka ES atbalsta programmas būtiski un efektīvi papildina dalībvalstu darbību iepriekš minētajā jomā. Šajā ziņā īpaša nozīme ir ne tikai Pamatprogrammai, bet arī Pētniecības pamatprogrammai, “mūžizglītības” stratēģijai un struktūrfondiem.

3.4

Uzņēmumi paplašina savas novatoriskās iespējas, ne tikai izmantojot tehnoloģiskā progresa sasniegumus. Jauninājumu radīšanu un ieviešanu veicina arī uzņēmējdarbības gara nostiprināšanās attiecīgās valsts sabiedrībā un kultūrā, padziļinātas vadības zinības, atbildīga uzņēmumu vadīšana un pārrobežu darbības. Izvirzot Pamatprogrammas mērķus, būtu nepareizi jauninājumu jēdzienu traktēt pārāk šauri un tāpēc neizmantot iespējas lielākai izaugsmei, nodarbinātībai un sociālai kohēzijai. Uzņēmumi ir galvenie inovācijas procesa dalībnieki, šī procesa īstenošanā ir atbilstoši jāpiedalās darba devējiem un darbiniekiem.

3.5

Jauninājumi rodas cilvēku prātos. Augsts izglītības un apmācības līmenis ir priekšnosacījums ilgtspējīgai novatorisko iespēju uzlabošanai Eiropas Savienībā. Darba devēju, darba ņēmēju, valdību, augstskolu un skolu, kā arī citu iesaistīto institūciju kopīgs pienākums ir turpināt palielināt mūsu sabiedrības jauninājumu radīšanas un ieviešanas potenciālu. Attiecīgo valstu pūliņus zināšanu sabiedrības veidošanā vislabāk papildina pārrobežu projekti. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ES mērķtiecīgi atbalsta izglītību un apmācību, tajā skaitā īstenojot Kopienas programmas “Sokrates” (vispārējās izglītības jomā), “Tempus” (augstākās izglītības jomā) un “Leonardo da Vinci” (arodizglītības jomā). Uzņēmumu novatorisko iespēju uzlabošanā un Pamatprogrammas veiksmīgā īstenošanā svarīga nozīme var būt arī integrētajai rīcības programmai izglītības, apmācības un mūžizglītības jomā no 2007. līdz 2013. gadam.

3.6

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu uzlabot uzņēmumu novatoriskās iespējas un konkurētspēju, uzlabojot tiesību aktu kvalitāti un regulāri pārbaudot, vai spēkā esošie tiesību akti pārmērīgi neapgrūtina uzņēmumu darbību. Īpaši svarīgi ir efektīvi novērtēt jebkura jauna regulējuma ietekmi. Veicot ietekmes novērtējumu, Komisijai būtu cieši jāsadarbojas ar Konkurētspējas padomi un Eiropas Parlamentu.

3.7

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka ES horizontālie un koordinējošie pasākumi var radīt lielu pievienoto vērtību. Īpaši svarīgi būs sniegt uzņēmumiem pēc iespējas praktiskāku informāciju un vienkāršot piekļuvi Pamatprogrammas pasākumiem un instrumentiem.

3.8

Komiteja atbalsta Komisijas mērķi ar minēto pamatprogrammu sniegt atbalstu ne tikai augsto tehnoloģiju nozarēm, bet arī tradicionālajām ekonomikas nozarēm. Ja minētajām nozarēm tiks radīti apstākļi konkurētspējas un novatorisko iespēju uzlabošanai, tieši tām būs liela ietekme nodarbinātības palielināšanā un sociālās kohēzijas stiprināšanā. Arī pakalpojumu un loģistikas nozarēs ir lielas iespējas radīt un ieviest jauninājumus.

3.9

Lai minētā programma radītu pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību gan reģionos, gan atsevišķās nozarēs, Komiteja lūdz Komisiju nesašaurināt pamatprogrammas mērķgrupu definīciju. Arī kooperatīvi, savstarpēji saistīti uzņēmumi un savstarpējās sabiedrības (“mutuals”), kā arī jaunizveidoti novatoriski uzņēmumi un mikrouzņēmumi var veicināt ES konkurētspējas un novatorisko iespēju uzlabošanu. Piemēram, attiecinot pamatprogrammu arī uz kooperatīviem, iespējams izmantot to lieluma radītās priekšrocības, kas pozitīvi ietekmē to piekļuvi tirgum (tajā skaitā piedalīšanos lielākos valsts izsludinātos konkursos), stāvokli tirgū, vadošā personāla potenciāla attīstību, kvalifikācijas celšanu un pētniecības iespējas. Noteicošajam kritērijam, kas nosaka attiecīgās mērķgrupas piekļuvi pamatprogrammas projektiem, jābūt tās spējai izstrādāt konkurētspējas un novatorisko iespēju uzlabošanas plānus, kurus ir vērts atbalstīt. Fondi, apvienības, kā arī rūpniecības un tirdzniecības kameras pilda nozīmīgu starpnieka lomu, iepazīstinot ar pamatprogrammu.

3.10

Tā kā budžeta situācija dalībvalstīs un Eiropas līmenī ir saspringta, pamatprogrammas finansējums ir ierobežots. Komiteja uzskata, ka nākamajā finanšu plānā, par kuru lēmums vēl tiks pieņemts, minētajai programmai jāpiešķir pietiekams finansējums. Vienlaikus jānodrošina iespējami mērķtiecīga, efektīva un uz konkrētu rezultātu sasniegšanu vērsta līdzekļu izlietošana mērķgrupu interesēs. Komisijai vajadzētu pārbaudīt, cik daudz no minētās programmas pārvaldībai paredzētajiem līdzekļiem var izmantot projektu finansēšanai.

3.11

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izvērtēt jau uzsākto programmu īstenošanas pieredzi, novērst iespējamos trūkumus un pamatprogrammas īstenošanā pamatoties uz pārbaudītu praksi. Visām iesaistītajām pusēm izprotama “salīdzinošā novērtēšana” un “pārraudzība” veicinās veiksmīgu pamatprogrammas īstenošanu. Atziņas, kas veicina Pamatprogrammas optimizāciju, jāņem vērā savlaicīgi, izstrādājot ikgadējos darba plānus. Komisijai un programmu īstenošanā iesaistītajām struktūrvienībām kritiski jāizvērtē, vai Pamatprogrammas izvērtējums termiņa vidū neliecina par to, ka jāveic izmaiņas. Turklāt jāņem vērā uzņēmumu un citu mērķgrupu pieredze. Taču minētais process nekādā gadījumā nedrīkst traucēt visu projektos iesaistīto pušu turpmākās darbības plānošanu.

3.12

Komiteja uzskata, ka ļoti liela nozīme ir tam, lai dalībvalstis apzinātos, ka pamatprogramma “papildina” to darbības attiecīgajā jomā. Neraugoties uz Eiropas Savienības piešķirto finansējumu, dalībvalstīm obligāti jāturpina savu atbalsta pasākumu īstenošana plānotajā apjomā. Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm jāīsteno saskaņotais mērķis — novirzīt trīs procentus no iekšzemes kopprodukta pētniecībai un attīstībai. Pamatprogrammas īstenošana nekādā gadījumā nenozīmē, ka dalībvalstis drīkst mazināt pūliņus iepriekš minētā mērķa sasniegšanā.

3.13

Komisija pamatoti norāda, ka pamatprogrammas instrumentiem un pasākumiem, kā arī citām ES programmām un iniciatīvām jābūt cieši saistītām. Pamatprogrammas saistība ar 7. Pētniecības pamatprogrammu, “mūžizglītības” stratēģiju un struktūrpolitikas programmām ir īpaši nozīmīga. Komisijai būtu jāpanāk visu iesaistīto ģenerāldirektorātu izvirzīto mērķu vienotība. Visu iesaistīto iestāžu darbībām un lēmumiem jābūt pārredzamiem. ES un dalībvalstu, kā arī ekonomikas, zinātnes un pārvaldes horizontālo un vertikālo sinerģiju izdosies panākt tikai tad, ja minēto programmu svarīgākās satura un organizatoriskās prioritātes būs labi saskaņotas.

4.1

Īstenojot pamatprogrammu, mēķgrupām jānodrošina vienkārša piekļuve tajā paredzētajām programmām. Iepriekš tas ne vienmēr pilnībā izdevās. Līdzekļu piešķiršanai jābūt efektīvai, pamatotai ar praktiskām vajadzībām un tā nedrīkst būt saistīta ar pārāk lieliem birokrātiskiem šķēršļiem (tajā skaitā saistībā ar pārskatu sniegšanu un dokumentāciju).

4.2

Komisijai ar saskaņotas pieejas palīdzību pamatprogramma jāpārvalda efektīvi un atbilstoši lietotāju interesēm. Visiem pamatprogrammas īstenošanā iesaistītajiem dalībniekiem ir ļoti svarīgi, lai tie varētu droši plānot savu turpmāko darbību un lai tiktu nodrošināta pārredzamība. Ārējas aģentūras izveidošana, kuras pārziņā būtu programmu administratīvie jautājumi, būtu lietderīga tikai tādā gadījumā, ja tādā veidā varētu būtiski vienkāršot administratīvās procedūras un samazināt izmaksas.

4.3

Komisijas pakļautībā esošajam “MVU novērošanas centram” vēl vairāk jāveicina Pamatprogrammas īstenošana. Tas palīdzētu vēl vairāk uzlabot zināšanu un pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm, starp uzņēmumiem, kā arī starp ekonomiku, zinātni un pārvaldi. Jāpārbauda MVU novērošanas centra ziņojumu praktiskā pielietojamība un tas, cik tie ir nozīmīgi attiecīgajām mērķgrupām. Būtu lietderīgi minētajam novērošanas centram noteikti tādus uzdevumus, kas ļautu skaidri saskatīt katras mērķgrupas devumu (saskaņā ar 3.9. punktu).

4.4.1

MVU un novatoriskiem mikrouzņēmumiem iespējas piekļūt kapitālam joprojām ir ļoti ierobežotas, kaut arī minētā problēma ir zināma jau daudzus gadus. Tāpēc ir jārīkojas nekavējoties. Minētajā programmā paredzētajiem finanšu instrumentiem ir izšķiroša nozīme, lai veiksmīgi īstenotu Eiropas uzņēmumu politiku. Komiteja uzskata, ka tiem būs ievērojama mobilizējoša ietekme un sviras efekts.

4.4.2

Komiteja atbalsta līdzekļu piešķiršanu piemērotiem finanšu starpniekiem, lai samazinātu finansēšanas izmaksas (tajā skaitā arī personāla un administratīvās izmaksas) un finansēšanas risku. Paredzēts, ka “straujas izaugsmes un jauninājumu mehānisms MVU (GIF)”, “MVU garantiju (MVUG) mehānisms” un “kapacitātes palielināšanas metode (CBS)” atvieglos uzņēmumiem finansējumu no aizdevumiem un piekļuvi riska kapitālam. Kredītu piešķiršana novatoriskiem MVU un mikrouzņēmumiem, it īpaši dibināšanas un izaugsmes posmā, uzlabos to izaugsmes un nodarbinātības potenciālu. Jārada iespējas, lai piemērotiem projektiem varētu piešķirt arī mazos kredītus un mikrokredītus.

4.4.3

Komiteja ierosina pārrobežu darbību uzsākšanu un paplašināšanu uzskatīt par Eiropas politikas neatņemamu sastāvdaļu, kā arī par svarīgu MVU stratēģiju, lai uzlabotu konkurētspēju un novatoriskās iespējas. Visiem programmā paredzētajiem pasākumiem un instrumentiem jāatbilst iepriekš minētajam mērķim. Pārrobežu sadarbības jomā Komisijai aktīvi jāatbalsta uzņēmumi ar kooperācijas biržu, praktiskas informācijas un citu piemērotu pasākumu palīdzību.

4.4.4

Situācija saistībā ar Eiropas atbalsta piešķiršanu un minētās jomas tiesiskais regulējums ir sarežģīts, tāpēc uzņēmumiem un pārējām mērķgrupām jāsniedz nepieciešamā informācija un konsultācijas. Tas vislabāk izdarāms, izveidojot efektīvu Eiropas mēroga informācijas kanālu tīklu. Pateicoties tam, iedzīvotājiem un uzņēmumiem varētu sniegt izsmeļošāku informāciju par pievienoto vērtību, ko rada Eiropas līmenī īstenotās programmas un projekti, un tas atbilstu arī jaunajai ES komunikācijas stratēģijai.

4.4.5

Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai plānotā atlases konkursa “tīkla dalībniekiem, kas sniedz uzņēmumu un jauninājumu atbalsta pakalpojumus” noteikumi būtu pārredzami un lai tajā varētu piedalīties visas tās reģionālās un nozaru organizācijas, kas, pateicoties savai struktūrai un piedāvāto pakalpojumu klāstam, tūliņ spēj sniegt uzņēmumiem nepieciešamo atbalstu. Šajā sakarā Komisijai ir ieteicams ievērot pastāvošā Euro Info centra, Inovāciju rosināšanas centra (IRC) un Biznesa inovācijas centra (BIC) sniegtās atsauksmes.

4.5.1

Komiteja atzinīgi vērtē minētās programmas stratēģisko virzību, kas paredz atbalstīt IKT politikas īstenošanu. Minētā nozare noteicoši ietekmē nepieciešamo produktivitātes palielināšanu visās ekonomikas nozarēs. Paredzams, ka ierosinātie pasākumi radīs ievērojamu Eiropas pievienoto vērtību.

4.5.2

Atbalsts Eiropas informācijas sabiedrības veidošanai veicinās ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, stiprinās Eiropas sabiedrisko un sociālo integrāciju, kā arī uzlabos pilsoņu dzīves kvalitāti. Īstenojot minēto programmu, īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai visi uzņēmumi — arī tradicionālo ekonomikas nozaru uzņēmumi — varētu tajā piedalīties.

4.5.3

Projekti noteikta mērķa sasniegšanai, apvienotas darbības, kā arī pārrobežu tīklu un klasteru izveidošana un paplašināšana var veicināt tehnoloģiju nodošanu un novatorisku un tirgus prasībām atbilstošu IKT risinājumu piemērošanu. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka paredzēts izstrādāt kopējas tehniskās specifikācijas un rīcības plānus, lai atvieglotu valsts pasūtījumu piešķiršanu minētajā nozarē.

4.5.4

IKT politikas atbalsta programmas struktūra un programmātiskā ievirze būtu pēc iespējas ciešāk jāsaskaņo ar iniciatīvu “i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai” (KOM(2005) 229). Par iepriekš minēto iniciatīvu “i2010” Komiteja gatavo atsevišķu atzinumu.

4.6.1

Komiteja atzinīgi vērtē ierosinātās programmas stratēģisko ievirzi. Energoefektivitāte, atjaunojamo enerģiju izmantošanas veicināšana un energoapgādes diversifikācija ir būtiski svarīgas ilgtspējīgai ekonomiskai attīstībai un vides aizsardzība Eiropā.. Programmai jāpalīdz izmantot visu enerģētikas nozares novatorisko potenciālu, arī tādās jomās kā sistēmu tehnoloģijas un enerģijas pārveide.

4.6.2

Tirgus orientētas tehnoloģijas un konkurētspējīgi produkti būs svarīgākie rādītāji, kas ļaus spriest par to, vai programmas mērķus ir izdevies sasniegt. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē to, ka atbalsts tiks piešķirts tādiem projektiem, kas atvieglo jauninājumu pārvēršanu realizējamos produktos. Šādas darbības tomēr var būt lietderīgas tikai jauninājumu ieviešanas procesa sākumposmā. Principā vislabākās tehnoloģijas un konkurētspējīgus produktus vai pakalpojumus iespējams attīstīt vienīgi konkurences apstākļos.

4.6.3

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu veicināt resursus saudzējošu enerģijas avotu izmantošanu un attiecīgas informācijas izplatīšanu. Minētās darbības jāvērš ne tikai uz speciālistu aprindām, bet arī uz sabiedrību kopumā. Svarīga iepriekš minētā procesa sastāvdaļa ir pašreiz īstenotā kampaņa “Ilgtspējīga enerģija Eiropai”. Tai jāsekmē paraugprakses izplatīšana un jāuzlabo sabiedrības informētība par energoefektivitāti un vides aizsardzību. Komiteja nešaubās, ka minētā kampaņa un programma “Saprātīga enerģija Eiropai” viena otru veiksmīgi papildina.

5.1

Komiteja rosina Komisiju vēl pārskatāmāk izklāstīt Pamatprogrammas mērķus un struktūru. Labs piemērs ir plānoto izpildes pasākumu uzskaitījums Pamatprogrammas 6. pantā. Līdzīgā veidā varētu iepazīstināt ar atsevišķajām programmām un instrumentiem. Tādējādi Pamatprogramma būtu mērķgrupām labāk saprotama. Minētajā procesā vajadzētu iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

5.2

Komiteja pauž cerību, ka daudzo programmu un atsevišķo pasākumu konsolidācija radīs pievienoto vērtību. Tas izdosies tikai tādā gadījumā, ja tiks panākta optimāla koordinācija, atsevišķo pasākumu vienotība un saskaņotība ar citām attiecīgajām ES programmām. Tas galvenokārt ir Komisijas un programmas pārvaldes struktūrvienību uzdevums.

5.3

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Pamatprogramma ir vērsta uz galvenajiem ES ekonomikas, sociālās, vides aizsardzības un enerģētikas politikas mērķiem. Īstenojot programmu, ir svarīgi, lai ikgadējās darba programmas tiktu izstrādātas atbilstoši praksei un, nepārprotami ņemot vērā mērķgrupu, it īpaši novatorisko uzņēmumu intereses. To var panākt tikai, atbilstoši iesaistot mērķgrupas jau programmu plānošanas procesā.

5.4

Lai uzlabotu Pamatprogrammas īstenošanu un panāktu politikas nepārtrauktību, Komiteja rosina Komisiju precizēt minētās pamatprogrammas saistību ar citām esošajām un turpmākajām līdzīga rakstura iniciatīvām, it īpaši ar 2000. gadā pieņemto Eiropas Mazo uzņēmumu hartu, 2003. gadā apstiprināto rīcības plānu uzņēmējdarbības veicināšanai Eiropā un drīzumā gaidāmo Komisijas paziņojumu par turpmāko MVU politiku. Tas būtu liels ieguvums uzņēmējiem un politisku lēmumu pieņēmējiem valsts, reģionālajā un vietējā līmenī.

5.5

Komiteja uzmanīgi pārraudzīs Pamatprogrammas īstenošanu. Tā saglabā tiesības iesniegt jaunus ieteikumus, ņemot vērā gūto pieredzi vai Pamatprogrammas termiņa vidus pārskatu.

17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/27

1.1

Šengenas Konvencija, kurā paredzēta personu brīva pārvietošanās un preču brīva aprite, tika parakstīta 1990. gadā un stājās spēkā 1995. gadā. Šengenas Konvencijā ir noteikts, kādām iestādēm ir piekļuve Šengenas informācijas sistēmai (SIS), un šādu datu izmantošanas mērķus. Šis pirmais Konvencijas teksts nenodrošināja transportlīdzekļu reģistrācijas iestādēm piekļuvi SIS.

1.2

Komisija 2003. gadā 21. augustā iesniedza priekšlikumu regulai, ar ko groza Šengenas Līguma piemērošanas Konvenciju par dalībvalstu dienestu, kas ir atbildīgi par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izdošanu, piekļuvi Šengenas informācijas sistēmai (1) Tā mērķis bija nodrošināt pieeju SIS datiem par zagtiem transporta līdzekļiem un piekabēm, zagtām tukšām oficiālām veidlapām un izdotajiem personu apliecinošiem dokumentiem (pasēm, identifikācijas kartēm, vadītāja apliecībām) ar mērķi noskaidrot, vai otrreizējai reģistrācijai pieteiktie transporta līdzekļi ir zagti, vai ir veikta to nelikumīga piesavināšanās vai tie ir pazaudēti, kā arī, vai personas, kuras ir iesniegušas reģistrācijas pieteikumu, šim nolūkam izmanto zagtus personu apliecinošus vai transporta līdzekļa dokumentus.

1.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņēma atzinumu par priekšlikumu 2004. gada 25. februārī. (2) EESK un Komisija vienojās, ka piekļuve SIS būtu jāpaplašina, iekļaujot tajā valstu iestādes, kas ir atbildīgas par transportlīdzekļu reģistrāciju apliecību izsniegšanu un pārbaudi. Ņemot vērā faktu, ka daudzās dalībvalstīs par transporta līdzekļu reģistrāciju ir atbildīgi privātie dienesti, EESK izteica apmierinātību arī par priekšlikumā izteikto ierosinājumu atļaut minētajiem dienestiem netiešā veidā saņemt informāciju, kas ir nepieciešama to darba pienācīgai izpildei, ar kādas valsts varas iestādes, kurai ir piekļuve SIS, starpniecību.

1.4

Vēlāk un pēc paplašināšanas kļuva skaidrs, ka ir būtiski nepieciešams izstrādāt SIS otro paaudzi (SIS II), lai sistēmai varētu pievienoties jaunās dalībvalstis un Šengenas zonu varētu paplašināt minēto dalībvalstu teritorijā.

1.5

Tā kā SIS II īstenošanai ir nepieciešams piemērots tiesisks regulējums un tas attiecas uz dažādām politikas jomām, Eiropas Komisijai bija jāiesniedz trīs priekšlikumi: pirmais attiecas uz personu brīvu pārvietošanos, otrs — uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un trešais papildina divus pirmos priekšlikumus, un tā mērķis ir nodrošināt transportlīdzekļu reģistrāciju veicošās iestādes ar piekļuvi SIS II.

1.6

Ar EESK pašreiz notiek konsultācijas par minēto trešo priekšlikumu, kurš ir nepieciešams turpinājums iepriekšminētajai Regulai (3), ko Padome pieņēma 2005. gada 6. jūlijā.

2.1

Komisijas jaunā priekšlikuma mērķis ir nodrošināt saskaņu ar jaunajiem tiesību instrumentiem otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmas (SIS II) izveidošanai, darbībai un izmantošanai. Komisija secina, ka šā priekšlikuma galvenais mērķis sakrīt ar 2003. gada augustā iesniegtā priekšlikuma mērķi, proti, pastiprināt sadarbību dalībvalstu starpā, veicot informācijas apmaiņu, lai apkarotu krāpšanu un zagtu automašīnu nelegālo tirdzniecību. Komisija atzīmē arī, ka priekšlikuma mērķis ir garantēt dienestu, kas ir atbildīgi par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izdošanu, piekļuvi tiem pašiem SIS datiem jaunā SIS II tiesiskā regulējuma ietvaros, kuriem piekļuvi nodrošina 2005. gada jūnijā spēkā stājusies 2003. gadā ierosinātā regulai.

2.2

Šis jautājums vēl aizvien ir svarīgs, jo pašreiz ES katru gadu tiek nozagti apmēram 1,3 miljoni transportlīdzekļu un apmēram 500 000 transportlīdzekļu neatgriezeniski pazūd (4) Ar transportlīdzekļiem saistītiem noziegumi ir saistīti arī ar citiem noziegumu veidiem, tādiem kā nelegālā tirdzniecība, kontrabanda un terorisms (automašīnu spridzināšana).

2.3

EESK piekrīt Komisijai, ka piekļuve SIS II datiem būtu jāpaplašina, ietverot par augstāk minēto dokumentu izdošanu un pārbaudi atbildīgās valstu iestādes (skat. 1.2. punktu). Papildus tam, par transporta līdzekļu reģistrāciju atbildīgajiem privātajiem dienestiem būtu jāsaņem informācija, kuru, nodrošinot datu aizsardzību, netieši sniegtu kāda no valsts varas iestādēm ar pieeju SIS II. Īpaši svarīgi ir nodrošināt mehānismus piekļuves ierobežošanai attiecībā uz citu šīs sistēmas informāciju, kas ir rezervēta Šengenas Konvencijas 101. pantā noteiktajām varas iestādēm.

2.4

Tomēr būtu jāņem vērā EESK 2004. gada 25. februāra atzinumā izteiktās vispārējās un citas piezīmes. Dažas piezīmes var atkārtot. Piemēram, EESK uzskata, ka priekšlikums palielinās drošību un paātrinās tiesiskās procedūras. Tas būs arī stimuls dalībvalstīm atļaut daudz brīvāku transportlīdzekļu kustību ES teritorijā. Tomēr ir svarīgi, lai priekšlikums būtu saderīgs ar dalībvalstu vietējām normām un noteikumiem. Ir svarīgi nodrošināt piekļuvi arī tām dalībvalstīm, kuras nav parakstījušas Šengenas Konvenciju, un pastiprināt sadarbību ar Interpolu un Eiropolu ar mērķi apkarot tirdzniecību ar zagtajiem vai nelikumīgi piesavinātajiem transporta līdzekļiem ārpus to valstu teritorijas, kurām ir piekļuve SIS II. EESK arī uzsver, ka ir svarīgi vākt, apstrādāt un publicēt statistikas datus par minēto noziedzības veidu, lai efektīvi to apkarotu.

3.1

Komisijas priekšlikums saskan ar 2004. gada 22. decembra Padomes Lēmumu par cīņu pret noziegumiem, kas ir saistīti ar transportlīdzekļiem un kam ir pārrobežu sekas (2004/919/EK) (5). EESK Lēmumā ir uzsvērts, ka “Tiesībaizsardzības iestāžu un transportlīdzekļu reģistrācijas iestāžu sadarbība ir īpaši svarīga, un tāda ir arī informācijas sniegšana attiecīgajām pusēm”. Lēmuma 7. pantā ir noteikts, ka attiecīgu valstu tiesībaizsardzības iestādes informē transportlīdzekļu reģistrācijas iestādes par to, vai ir zināms, ka transportlīdzeklis, kas ir reģistrēšanas procesā, ir zagts un ka piekļuve datubāzēm šajā sakarā notiek, pienācīgi ievērojot Kopienas tiesību aktus. EESK atzinīgi vērtē to, ka Padomes Lēmuma idejas tagad ir ietvertas Komisijas priekšlikumā.

3.2

Kaut arī Komisijas priekšlikums attiecas tikai uz reģistrāciju veicošo iestāžu pieeju konkrētai informācijai SIS II ietvaros, EESK uzsver nepieciešamību pastiprināti sadarboties, lai apkarotu ar transportlīdzekļiem saistīto noziedzību. Padomes Lēmuma 4. pantā ir noteikts: “Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai saskaņā ar saviem tiesību aktiem nepieciešamības gadījumā regulāri rīkotu valstu kompetento iestāžu savstarpējas apspriedes, un šādās apspriedēs var iesaistīt privātā sektora pārstāvjus (piemēram, pazudušu transportlīdzekļu privāto reģistru turētājus, apdrošinātājus un transportlīdzekļu tirgotājus), lai koordinētu informāciju un savstarpēji saskaņotu pasākumus šajā jomā”. EESK uzskata, ka Komisijai būtu jāņem vērā šīs idejas, apkarojot ar transportlīdzekļiem saistītus noziegumus.

3.3

Kā šādu ideju piemēru EESK var minēt Interpola iepriekš īstenoto projektu Pārtrauciet reģistrēt zagtos transportlīdzekļus (Stop Register Stolen Cars (StoreSto Car)), vēlāk saukts Transportlīdzekļu identifikācija, izpēte un analīze VIRA 17 (Vehicle Identification, Research and Analysis, VIRA 17). Minētā projekta mērķis bija apkopot visu uz automašīnām attiecināmo informāciju vienā datu bāzē, ka arī informāciju par transportlīdzekļa identifikācijas numuru (TIN), ja automašīna ir reģistrēta kā nozagta, ja tā tiek eksportēta vai importēta, izgatavota vai nodota metāllūžņos. Šāda datu bāze ir pamats tiesībaizsardzības iestāžu, reģistrāciju veicošo iestāžu, muitas, automašīnu ražotāju un apdrošināšanas uzņēmējdarbības sadarbībai.

3.4

Attiecība uz pašreizējo priekšlikumu EESK vēlas uzsvērt, ka vispārīgi pastāv maz iespēju fiziski pārbaudīt transportlīdzekli, lai noteiktu tā identitāti un noskaidrotu, vai tā ir reģistrēta kā nozagta. Daudzās valstīs transportlīdzekļa reģistrācija ir apvienota ar pārbaudi. Tādējādi, reģistrējot transportlīdzekli, ir iespējams pārbaudīt, vai tas nav zagts. Tādēļ ir svarīgi reģistrāciju veicošās iestādes nodrošināt ar šādiem līdzekļiem zagtu, nelikumīgi piesavinātu vai pazaudētu transportlīdzekļu atklāšanai.

3.5

Kā jau iepriekš minēts 3.2. punktā, ir jāpastiprina sadarbība ar transportlīdzekļiem saistīto noziegumu apkarošanā. Cita iespēja fiziski pārbaudīt automašīnu rodas, kad automašīna tiek eksportēta vai importēta. EESK iesaka muitas iestādēm gan transportlīdzekļa importa, gan eksporta gadījumā izmantot tos pašus SIS II datus, kādus izmanto reģistrāciju veicošās iestādes.

3.6

Pārbaudot, vai transportlīdzeklis ir vai nav reģistrēts kā nozagts, ir jāspēj noteikt arī transportlīdzekļa identitāte. Transportlīdzekļa identitāti bieži nosaka pēc transportlīdzekļa identifikācijas numura (TIN). Zagta transportlīdzekļa identitāte nereti ir viltota vai atdarināta. EESK norāda, ka ir svarīgi nākotnē paplašināt transportlīdzekļa identificēšanas iespējas. Ir detalizēti jāpārbauda un jānovērtē tādi priekšlikumi ka elektroniskā transportlīdzekļu identificēšana (ETI) vai labāka rezerves daļu marķēšana.

3.7

Noslēgumā EESK ierosina tuvākajā laikā veikt nākamo pasākumu, paplašinot šīs regulas piemērošanas jomu. Iesniegtais Komisijas priekšlikums, kura mērķis ir pārbaudīt, vai transportlīdzekļi ir zagti, nelikumīgi piesavināti vai nozaudēti, būtu jāapvieno ar iespēju transportlīdzekļus repatriēt. Dažādās dalībvalstīs minētā iespēja ievērojami atšķiras un ir atkarīga no valsts noteikumiem par labticīgu (bona fide).iegūšanu Dažās valstīs zagto transportlīdzekli ir iespējams iegūt īpašumā, ja transportlīdzeklis ir iegūts labticīgi, kamēr citās valstīs tas nav iespējams. Papildus, nākotnē ir jāizpēta un jānovērtē iespējas repatriēt transportlīdzekļus, kas izrādījušies zagti.

17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/29

1.1

Somija ir lūgusi, sākot ar 2006. gada 1. janvāri, pagarināt pašreizējos ierobežojumus alus ievedumiem privātpersonām, kas ieceļo no valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Lūguma mērķis ir nodokļu, ekonomisko, sociālo, veselības un sabiedriskās kārtības problēmu risināšana.

1.2

Ierosinātais grozījums dod Somijai tiesības pagarināt ierobežojumus līdz 2006. gada 31. decembrim. Tomēr maksimālais sešu litru apjoms tiks palielināts līdz pašreiz Somijā piemērojamiem sešpadsmit litriem.

1.3

EESK atbalsta grozījumu

2.1

Somijai 2000. gadā tika piešķirti izņēmuma nosacījumi līdz 2005. gada 31. decembrim ierobežot alus ievešanu maksimāli sešu litru apmērā privātpersonām, kas ieceļo no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis. Tā kā Somija robežojas ar Krieviju, kur alkohols ir krietni lētāks, parasto monetāro ierobežojumu gadījumā privātpersonas varētu ievest 200 litru alus.

2.2

Lielās cenu atšķirības dēļ, neierobežoti ievedumi būtiski ietekmētu somu mazumtirgotājus, valdības nodokļu ieņēmumus un sociālās un veselības problēmas.

2.3

Somija jau 2004. gadā ieviesa nozīmīgu nodokļu samazinājumu, kā arī līdzšinējo 6 litru ievedumu apjomu palielināja līdz 16 litriem. Tādējādi Somija ir mēģinājusi rast ilgtermiņa risinājumus.

3.1

Komiteja atzīmē Somijas paveikto problēmas risināšanā un izņēmuma nosacījuma pagarinājuma līdz 2006. gada 31. decembrim piešķiršanu vērtē kā atbilstošu.

17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/30

1.1

Pēc teroristu uzbrukumiem 2001. gada 11. septembrī Ņujorkā, 2003. gada novembrī Stambulā, 2004. gada 11. martā Madridē, 2005. gada 7. jūlijā Londonā un visiem pārējiem citur īstenotajiem uzbrukumiem ievērojami pastiprinājusies drošības jautājumam pievērstā uzmanība. Tiek veikti gan preventīvi, gan operatīvi pasākumi, lai pēc iespējas labāk aizsargātu cilvēkus, transportlīdzekļus un īpašumu. Politiskajā līmenī drošība ir kļuvusi par karsto tematu.

1.2

Šajā kontekstā ar jēdzienu “drošība” jāsaprot pasākumi terorisma aktu un noziedzības, jo īpaši zādzību, novēršanai.

1.3

Arī Komiteja ir darbojusies šajā jomā. Izstrādāti vairāki atzinumi, tostarp ļoti svarīgs ir 2002. gada 24. oktobra izpētes atzinums (1) (ziņotāja: BREDIMA-SAVOPOULOU kdze), kurā padziļināti izvērtēta drošība kuģniecības un civilās aviācijas jomā.

1.4

Eiropas Komisija 2003. gada 23. decembrī publicēja konsultāciju dokumentu par kravas transporta drošību, kurā tā aicināja ieinteresētās puses darīt Komisijai zināmu savu viedokli drošības jautājumā. Turklāt paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam (2) Komisija ierosinājusi izstrādāt pamatprogrammu drošības jomā, un 2005. gada 12. augustā ES Oficiālajā Vēstnesī (3) publicēta darba programma drošībai pret terorismu. Vairāki minētajos dokumentos ietverti apsvērumi bijuši noderīgi šī izpētes atzinuma izstrādāšanā.

1.5

Šī izpētes atzinuma mērķis ir noskaidrot gan valstu, gan starptautiskajā mērogā darbojošos dažādo pušu lomu un atbildību drošības jomā attiecībā uz:

1.6

Šis atzinums attiecas vienīgi uz transporta veidu drošību (angļu val. security), nevis uz to drošumu (angļu val. safety). Sarežģījumus rada tas, ka vairāku Eiropas Savienības valstu valodās starp abiem jēdzieniem nepastāv atšķirība.

1.7

Sauszemes transportam izmantotajā infrastruktūrā Eiropas transporta tīkla (ETT) koridori, arī to mezglu punkti, būtu jānošķir no valstu infrastruktūras. Attiecībā uz sauszemes transportu ne vienmēr ir skaidrs, kur sākas un kur beidzas to subsidiaritāte.

Jāapzinās, ka sauszemes transportam piemērojamo drošības pasākumu ziņā loģistikas ķēdē visi transporta veidi — gan sauszemes, gan citi — ir savstarpēji atkarīgi, un tādēļ drošības pasākumu īstenošanā nepieciešams nodrošināt tajos iesaistīto darbības augstu saskaņotību. Turklāt, lai novērstu dažādo transporta veidu savstarpējās konkurences izkropļojumus, šajā jomā jāieņem jaukta pieeja. Jāpatur gan prātā, ka ar drošību saistītās izmaksas var ievērojami atšķirties atkarībā no transporta veida.

Lietderīgi izvērtēt arī jautājumus, kas tieši izriet no drošības pasākumu pastiprināšanas. Tā, piemēram, būtu jāsniedz atbildes uz šādiem jautājumiem:

Ņemot vērā temata plašo apjomu, tas turpmāk analizēts noteiktā kārtībā, kura precizēta šī izpētes atzinuma struktūrā. 2. nodaļa — “Vispārējas piezīmes” — veltīta ar drošības tematu saistītajiem vispārējas dabas jautājumiem. Tajā apskatīts atbildības un kompetences sadalījums starp Eiropas Savienību, valstu iestādēm, transporta veidu operatoriem, pasažieriem, uzņēmumu darbiniekiem un to vadību. Papildus tam nodaļā apskatīti jautājuma tiesiskie aspekti. 3. nodaļa — “Īpašas piezīmes” — sākas ar drošības uzlabošanai dažādos mērogos īstenoto pasākumu apskatu. Pēc tam sīkāk vērtēts jautājums par transporta veidu drošību. 4. nodaļa veltīta ar drošību saistītajām izmaksām, un tajā izvērtēts, kam šīs izmaksas būtu jāsedz. Izklāstīta arī apdrošināšanas kompāniju loma. Visbeidzot, 5. nodaļā sniegts iepriekšējo nodaļu kopsavilkums un tās nobeigumā — secinājumi.

2.1.1

Personu un preču drošības garantēšana visos transporta veidos šobrīd ir politiķu, politisko lēmumu izstrādātāju un darījumu aprindu prioritāte. Drošības garantēšana nozīmē pret terorismu un noziedzību vērstu drošības pasākumu īstenošanu. Taču nav noslēpjams, ka pagaidām esam tālu no tā, lai varētu runāt par saskaņotu pieeju drošībai. Tāda ir steidzami nepieciešama, jo kopējais ķēdes stiprums ir atkarīgs no tās vājākā posma izturības.

2.1.2

Jāatzīst arī, ka, ņemot vērā jomas sarežģītību, transporta veidu drošība nav viegli un vienkārši garantējama. Attiecībā uz transporta veidu drošību subsidiaritātes jautājums atklājas visā pilnībā. Tas jāņem vērā, nosakot kompetences sadalījumu starp Savienību un valstu iestādēm un plānojot īstenojamo pasākumu finansēšanu. Tikpat lielā mērā tas attiecas arī uz transporta veidu operatoru — pasažieru, darbinieku un vadītāju — atbildību un kompetenci.

2.2.1

Kopš 2001. gada 11. septembra jūras un gaisa transporta drošības ziņā sperti soļi uz priekšu. Eiropadome īstenojusi pasākumus, pamatojoties uz EESK 2002. gada 24. oktobra ziņojumu, kurā ietvertie priekšlikumi drošības jomā attiecās galvenokārt uz jūras un gaisa transporta nozarēm. Kā nozīmīgākie no minētajiem pasākumiem jāmin Regula (EK) Nr. 2320/2002 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā, Regula (EK) Nr. 725/2004 par kuģu un ostas iekārtu aizsardzības uzlabošanu un priekšlikums direktīvai par ostu drošības uzlabošanu (KOM(2004) 76 galīgā red.). Visos šajos noteikumos paredzēts uzsākt Kopienas inspekcijas, veicot kvalitātes testus minētajās nozarēs. Jūras transportam piemērojamas normas noteiktas 2005. gada 10. maijā pieņemtajā direktīvā.

2.3.1

Attiecībā uz sauszemes transporta veidiem stāvoklis ES dalībvalstīs ir diezgan atšķirīgs. Lielajās pilsētās kā Madridē un Londonā, arī Parīzē, ir īstenoti drošības pasākumi, daļēji pateicoties to sabiedriskā transporta sistēmās notikušajiem terorisma aktiem. Citās pilsētās un valstīs tas vēl nav paveikts, taču neseno terorisma aktu dēļ tajās veidojas apziņa par šādu drošības pasākumu nozīmīgumu. (4)

2.3.2

Pirmais rodas jautājums par to, kam piemīt pilnvaras īstenot drošības pasākumus, kuri skar vairāk kā vienu atsevišķu sauszemes transporta veidu, — Eiropas Savienībai vai valstu iestādēm, un gadījumā, ja tās ir valstu iestādes, kāda ir Eiropas Savienības loma?

2.3.3

Komiteja uzskata, ka drošība ir dalībvalstu un Eiropas Savienības dalīta atbildība un ka dalībvalstīm pašām jāgādā, lai dažādo sauszemes transporta veidu operatori īstenotu drošības pasākumus. Lai to panāktu, dalībvalstīm jāizstrādā obligātu prasību kopums, kas sauszemes transporta veidu operatoriem jāņem vērā kā īstenojamo pasākumu zemākais pieļaujamais slieksnis. Tas nav brīvi interpretējams. Dažādo sauszemes transporta veidu darbības saskaņošanai valstu iestādēm vajadzētu izveidot specializētu struktūru, kuras uzdevums būtu koordinēt pasākumus, ko vēlas īstenot sauszemes transporta veidu operatori un vietējās varas. Šai struktūrai tāpat vajadzētu uzraudzīt minēto pasākumu sekmīgu īstenošanu.

2.3.4

Komitejas izpratnē Eiropas Savienības ziņā pirmkārt ir šo pasākumu koordinēšana starptautiskā mērogā. Savienībai turklāt vajadzētu mudināt dalībvalstis izstrādāt vienotu, visām kopēju pieeju. Ņemot vērā personu un preču pārvadājumu pārrobežu raksturu un nepieciešamību koordinēt valstu pasākumus drošības jomā, būtu nepieciešams veidot intensīvu sadarbību starp valstu iestādēm un Eiropas Savienību.

2.3.5

Valstu iestādēm jāapzinās, ka darbs attiecībā uz sauszemes transporta veidiem vēl būs ilgs. Tomēr šajā darbā jārada “steidzamības sajūta”. Valstu iestādēm vajadzētu mudināt transporta veidu operatorus apsvērt un īstenot drošības pasākumus. Pirmais solis šai virzienā varētu būt drošības obligāto prasību noteikšana Eiropas līmenī, tā nosakot atskaites punktu sauszemes transporta veidu operatoru turpmākai rīcībai. Transporta veidu operatoriem vajadzētu apzināties, ka bez drošības pasākumiem tie ir ārkārtīgi neaizsargāti.

2.3.6

Būtu jānostiprina arī apziņa par dažādo transporta veidu sadarbības nepieciešamību. Piemēram, būtu lietderīgi vienādot vilcienu, metro un autobusu operatoru īstenotos drošības pasākumus. Tāpat būtu jāvienādo pasažieriem un darbiniekiem paredzētie informācijas pasākumi par rīcību katastrofas gadījumā.

2.3.7

Preču pārvadājumu jomā būtu jāpievērš liela uzmanība neaizsargātajiem mezglu punktiem, piemēram, preču termināliem un šķirotavām. Jāveido sadarbība starp valstu iestādēm un vietējām varām, dažādu transporta veidu operatoriem un pārkraušanas punktu un terminālu vadītājiem.

2.4.1

Komiteja uzskata, ka materiālās infrastruktūras aizsardzība ir valstu iestāžu, reģionālo vai vietējo varu ziņā.

2.4.2

Specializētajai struktūrai, kura minēta 2.3.3. punktā, jānodrošina rīcības koordinācija. Lai sekmētu koordināciju ES mērogā, tai jānovērš jebkāda fragmentācija valstu mērogā, ka arī drošības politika jāveicina starptautiskā mērogā.

2.4.3

Komiteja ar gandarījumu konstatē, ka papildus ES izvirzītajam koordinācijas uzdevumam, pamatojoties uz 6. ietvarprogrammu, drošības pasākumiem personu un preču pārvadājumu nozarē un enerģētikas nozarē Kopienas līmenī atvēlēti līdzekļi 3,5 miljonu EUR apmērā.

2.4.4

Tā kā “transporta veidi” ir abstrakts jēdziens, un to darbību pilnībā nodrošina cilvēki — tie, kuri transportu izmanto (pasažieri, klienti) vai kuri tajā strādā (darbinieki), — darbība mērķtiecīgi jāvērš uz šīm grupām. Attiecībā uz pasažieriem un klientiem tam jāaizpaužas galvenokārt kā pastāvīgai informatīvai darbībai. Viņiem būtu jāpārstāj būt vienīgi pasīviem kāda transporta veida lietotājiem, un tā vietā jāieņem modra un apzinīga nostāja. Izšķiroša loma drošības pasākumu izstrādāšanā un īstenošanā ir transporta veidu darbiniekiem. Komiteja uzskata, ka, lai ļautu šo lomu pēc iespējas labāk izpildīt, viņiem būtu jāpiedāvā īpaša apmācība atbilstoši viņu uzdevumam drošības jomā.

2.4.5

Transporta veidu operatoru vadības ziņā ir iekļaut drošības apsvērumus to darbības filozofijā un kultūrā. Bez tam vadībai būtu jādod iespēja darbiniekiem iegūt īpašu apmācību šajā jomā. Lai vadība spētu maksimāli labi veikt savas funkcijas katastrofas gadījumā, apmācībai vadībzinībās vajadzētu saturēt sadaļu par krīžu vadību.

2.5.1

Pastāv jautājums, vai sauszemes transporta veidiem piemērojamie drošības pasākumi būtu jāīsteno vispārsaistošā veidā, piemēram, pieņemot attiecīgus tiesību aktus, vai mazāk formālā veidā, piemēram, paredzot sertifikāciju vai izveidojot kvalitātes zīmes; Komitejas skatījumā drošības apsvērumi ir pārāk nopietni, lai tos risinātu neformālā veidā.

2.5.2

Komiteja uzskata, ka jebkurā gadījumā būtu jānosaka drošības pasākumu obligātās prasības valstu mērogā, tomēr iesakot īstenot vēl striktākus noteikumus. Būtu jānosaka arī pienākums veikt informācijas apmaiņu par jau īstenotajiem vai iecerētajiem drošības pasākumiem. Starptautiskā līmenī valstīm būtu jāapņemas šos pasākumus saskaņot un sniegt informāciju starptautiskajām koordinācijas organizācijām.

3.1

Pirms izvērtēt dažādiem sauszemes transporta veidiem jau piemērotus vai arī vēl piemērojamus drošības pasākumus un to raksturu, vispirms būtu jāgūst pārskats par pasākumiem, ko starptautiskajā mērogā īstenojušas koordinācijas organizācijas.

3.1.1

Starptautiskā jūrniecības organizācija (OMI)

OMI jāpiemin, jo jūras transporta jomā jau īstenota virkne pasākumu, kuri var kalpot kā piemērs sauszemes transporta veidiem.

Grozījumi stājās spēkā 2004. gada 1. janvārī.

3.1.2

Starptautiskā civilās aviācijas organizācija (OACI).

Jau kopš 1971. gada civilās aviācijas jomā noslēgti starptautiski saistoši nolīgumi cīņai pret noziedzību un terorismu. Pēc vairākiem lidmašīnu nolaupīšanas gadījumiem 1960. gadu beigās OACI nolēma izstrādāt pamatkonvenciju civilās aviācijas regulēšanai. Tāpēc Čikāgas konvencijas 17. pielikums paredz visu pasažieru drošības pārbaudes privātos komerclidojumos. Minētā norma tiek piemērota kopš 1972. gada, un ir grūti iztēloties, ka kādreiz situācija bijusi citādāka. Pēc 2001. gadā notikušā uzbrukuma Dvīņu torņiem (Twin Towers) 17. pielikums tika būtiski grozīts, pielāgojot jaunajiem apstākļiem. Tika pieņemti jauni saistoši noteikumi, īpaši par pilotu kabīņu durvju stiprināšanu un slēgšanu un gaisa kravas pārvadājumiem. Tika pastiprinātas arī prasības attiecībā uz apmācību drošības pārbaužu veikšanai un uz šo pārbaužu kvalitāti.

3.1.3

Eiropas Civilās aviācijas konference (CEAC).

Eiropas Civilās aviācijas konferences ietvaros veidota Eiropas mēroga politika gaisa transporta drošības jomā; tā, bez šaubām, balstīta uz OACI pieņemtajiem starptautiskajiem noteikumiem. Izstrādāta Eiropas gaisa transporta drošības rokasgrāmata, saukta “Dokuments 30”. Šajā rokasgrāmatā ir drošības noteikumi, kuri, lai arī uzskatāmi par autoritatīviem, tomēr saskaņā ar CEAC statūtiem nav juridiski saistoši. Šī iemesla dēļ 2001. gada 14. septembrī jeb trīs dienas pēc uzbrukumiem Ņujorkā Eiropadome nolēma, ka ES jāuzņemas atbildība gaisa drošības jomā. Šī lēmuma rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 2320/2002 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā, kura stājās spēkā 2003. gada 19. janvārī. Tai pat 2001. gada 14. septembra Ministru Padomes sanāksmē tika nolemts piešķirt Komisijai pilnvaras veikt tiešas kvalitātes pārbaudes dalībvalstīs.

3.1.4

Starptautiskā darba organizācija (SDO).

Ar analizējamo jautājumu ir saistīti grozījumi Konvencijā par jūrnieku personu apliecinošiem dokumentiem. Grozītās konvencijas mērķis ir uzlabot jūrnieku identifikācijas drošumu, lai sekmīgāk garantētu pasažieru un ekipāžas drošību un paaugstinātu kuģu drošību. Vienlaicīgi netiek ierobežota jūrnieku pārvietošanās brīvība, lai nekavētu viņu izkāpšanu krastā. Konvencijā ietverti norādījumi jūrniekiem paredzētu personu apliecinošu dokumentu sagatavošanai un izsniegšanai. SDO un minētā konvencija varētu kalpot kā piemērs sauszemes transporta veidiem. Tieši tāpēc sniegta iepriekš minētā informācija.

3.1.5

Pasaules Muitas organizācija (PMO)

Šajā punktā ietvertā informācija par Pasaules Muitas organizāciju varētu būt noderīga izmantošanai attiecībā uz sauszemes transporta veidiem. Tajā vienkārši jāatlasa noteikumi, ko varētu piemērot sauszemes transportam.

3.1.6

Starptautiskā standartizācijas organizācija (ISO).

Šī organizācija 2003. gadā pieņēma norādījumus, kuros noteikti kravu pārvadājumiem izmantoto konteineru mehāniskas aizzīmogošanas parametri.

Tā izstrādājusi arī noteikumus par kravu pārvadājumiem izmantoto konteineru augstfrekvences identifikācijas marķējumu un kopīgā paziņojuma protokolu par digitālo apzīmogošanu.

3.1.7

Eiropas Savienība (ES).

3.1.8

ANO Ekonomikas komiteja Eiropai (UNECE).

Darba grupa par transportu ietekmējošajiem muitas jautājumiem (WP30) un TIR (Transports internationaux routiers — Starptautiskais autotransports) administratīvā komiteja 2003. gada februārī sasauca sanāksmi, lai uzsāktu pašlaik galvenokārt uz papīra formas dokumentiem balstītā TIR režīma pakāpenisku datorizāciju. Tā kā TIR karnete ir starptautiski atzīts muitas dokuments, ar to preces uz valstīm ārpus Eiropas Savienības var nogādāt, uz robežām pavadot minimālu laiku.

Minētie noteikumi attiecas uz kravu autopārvadājumiem. Komiteja iesaka izvērtēt, vai tie nevarētu tikt piemēroti arī citiem transporta veidiem.

3.1.9

Amerikas Savienoto Valstu veiktie pasākumi.

Nav jāpaskaidro, ka kopš 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV rāda piemēru drošības pasākumu īstenošanā. Piemēram, 2002. gadā stājās spēkā likums par bioloģisko terorismu (Bioterrorism Act). Šajā likumā paredzēts pienākums sniegt noteiktas ziņas par pārtikas produktu importu vēl pirms ierašanās ASV. Turklāt pārtikas produktu ražotājiem un uzglabāšanas iekārtām jābūt reģistrētām Federālajā pārtikas un farmaceitisko produktu pārvaldē (Food and Drug Administration) un jāieceļ vietējais pārstāvis ASV.

3.1.10

Lai šis izpētes atzinums nebūtu pārāk garš, atsevišķi veiktie pasākumi ir pieminēti bez sīkākiem paskaidrojumiem.

Lai veiktu attiecīgus pasākumus Eiropā, ir vēlams iepazīties ar ASV pieredzi šajā jomā un to ņemt vērā. Būtu jāpiemin šādi pasākumi:

3.2

3.3

Vairums iepriekšējos punktos uzskaitīto pasākumu attiecas uz drošību preču pārvadājumu nozarē vispārīgi un īpaši uz konteineru pārvadājumiem. Komisijas skatījumā dažus no minētajiem pasākumiem varētu piemērot arī pasažieru pārvadājumu nozarē.

3.4

Dažādiem transporta veidiem piemērotie drošības pasākumi ir diezgan atšķirīgi. Kā jau norādīts, vistālāk drošības pasākumu piemērošanas ziņā ir tikusi jūras transporta nozare, tās ietvaros ostas, un gaisa transporta nozare. Šī faktiskā situācija lieliski aprakstīta Komitejas 2002. gada 24. oktobra atzinumā (ziņotāja: BREDIMA-SAVOPOULOU kdze) (5). Šī iemesla dēļ minētie transporta veidi šajā atzinumā netiks analizēti.

3.5

Neaizsargāto sauszemes terminālu, uzglabāšanas un pārkraušanas punktu stāvoklis ir pelnījis īpašu uzmanību. Kā īpašu transporta veidu var minēt arī cauruļvadus. Pat ja ir taisnība, ka terminālu īpašnieki pieliek lielas pūles, lai garantētu to drošību, Komitejai tomēr ir priekšstats, ka netiek pietiekami ņemta vērā ne uzglabāšanas un pārkraušanas punktu ievērojamā neaizsargātība, ne ārkārtējā nepieciešamība pēc sadarbības ar to transporta veidu operatoriem, kuri izmanto pārkraušanas iekārtas.

3.6

Komiteja uzskata arī, ka nav pietiekami saasināta steidzamības sajūta attiecībā uz draudiem transportam un pārkraušanai pa cauruļvadiem. Komiteja uzstāj, ka būtu steidzami jāveido kompetento iestāžu izpratne par situāciju un jāliek tām apzināties nepieciešamību īstenot pasākumus gan darbinieku, gan infrastruktūru drošībai.

3.7

Dzelzceļa transporta nozarē jau tradicionāli pievērsta liela uzmanība gan darbinieku, gan pasažieru, gan iekārtu drošumam. Jācer, ka tikpat lielas rūpes tiks veltītas drošības jautājumiem. Būtu īpaši jāgādā par paaugstināta riska vietām kā, piemēram, stacijām un šķirotavām. Turklāt Starptautiskajai dzelzceļu savienībai (UIC) vajadzētu izstrādāt ieteikumus nepieciešamās koordinācijas nodrošināšanai starptautiskā mērogā.

Valstu dzelzceļa sabiedrībām jāizstrādā informācijas materiāli, lai pasažieri un darbinieki zinātu, kā rīkoties katastrofas gadījumā. Šādas informācijas sniegšanai būtu jākļūst par darbinieku apmācības neatņemamu sastāvdaļu.

3.8

Iekšējo ūdensceļu transporta nozare izmanto jūras ostas iekraušanai un izkraušanai. Šādos gadījumos arī minētajai nozarei piemēro Starptautisko kuģu un ostas iekārtu drošības (International Ship & Port Facility Security — ISPS) kodeksu. Komitejas skatījumā būtu jāgādā, lai šī kodeksa strikta piemērošana neizjauktu loģistikas ķēdi. ISPS kodeksa ievērošana jākontrolē ostām, kuģošanas sabiedrībām un pārbaudes dienestiem. Tāpat Komiteja uzskata, ka drošības jautājumi noteikti jāietver iekšējo ūdensceļu transporta kuģu darbinieku apmācībā.

3.9

Kopš teroristu uzbrukumiem Madridē un Londonā sabiedriskā transporta nozare ir apjautusi savu neaizsargātību. Lai ievērojami celtu drošības līmeni un drošības sajūtu pasažieriem un darbiniekiem, veikti uzraudzības un kontroles pasākumi.

3.10

Ņemot vērā pasažieru un ļoti mobilo preču pārvadājumu uzņēmumu milzīgo, vairākos simtos tūkstošu mērāmo skaitu, autotransporta un pārvadājumu nozare ir ārkārtīgi neaizsargāta. Jau izsenis šī nozare saskārusies ar noziedzību. Smagkravas transportlīdzekļu, ar vai bez kravas, zādzības notiek vai ik dienu un nereti atstāj psiholoģiskas sekas uz autovadītājiem. Arī IRU (International Road Transport Union — Starptautiskā autotransporta savienība) pieliek visas pūles, lai pārliecinātu valstu iestādes un tirgus dalībniekus, ka jāveic drošības pasākumi. Piemēram, tā aicinājusi palielināt uzraudzītu stāvlaukumu skaitu. Tā kā šī nozare ir ļoti pakļauta riskam, IRU, kā norādīts 3.2. punktā, ir izstrādājusi norādījumus drošības jomā, kas satur virkni ieteikumu nozares vadītājiem, autovadītājiem un kravu nosūtītājiem. Turklāt jāpiemin arī tas, ka izveidots ietvars brīvprātīgu sadarbības nolīgumu noslēgšanai ar muitas iestādēm.

3.11

Pamatprincipi, uz kuriem balstās 3.10. punktā minētie norādījumi, ir šādi:

Vispārīgi runājot, ir nepieciešams, lai pirms drošības pasākumu īstenošanas to mērķgrupa apzinātos šo pasākumu nepieciešamību. Nevajadzētu veikt nevienu drošības pasākumu, pirms par pasākumu informēta tā mērķgrupa. Tāpēc Komiteja uzstāj, ka šāda informācija sniedzama savlaicīgi.

3.12

Attiecībā uz privātā transporta nozari neatkarīgi no izmantotā transporta veida Komiteja iesaka, ka uzņēmuma atbildīgajai personai būtu jāīsteno piemēroti darbinieku, transportlīdzekļu un infrastruktūru drošības pasākumi.

3.13

Komiteja konstatē, ka valstu iestādes un sauszemes transporta veidu operatori arvien skaidrāk apzinās nepieciešamību iekļaut drošības pasākumus to ikdienas darbībā. Tomēr pagaidām vēl nevar runāt par to saskaņotību. Izvērtējot transporta veidus atsevišķi, redzams, ka ievērojams darbs jau paveikts jūras un gaisa transporta nozarēs, ņemot vērā to starptautisko raksturu. Sabiedriskā transporta nozarē drošības jautājumus sākts uztvert nopietni, taču preču pārvadājumu nozarē īstenotie pasākumi parasti attiecas tikai uz šo transporta veidu. Vēl nav īstenoti pasākumi, kuri attiektos uz loģistikas ķēdi kopumā, lai gan riskam pakļauti tieši punkti, kuros notiek transporta veidu maiņa. Sekojoši Komiteja aicina valstu iestādes katras valsts līmenī noteikt par visu loģistikas ķēdi kopumā atbildīgu iestādi.

4.1

Pašlaik ikvienam acīmredzams, ka, pieaugot noziedzības un terorisma draudiem, nepieciešams veikt pasākumus, lai garantētu pasažieru, darbinieku, transportlīdzekļu un kravu drošību. Ne tik acīmredzama, savukārt, ir atbilde uz jautājumu, kam būtu jāsedz ar drošības pasākumiem saistītās, kā visiem zināms, augstās izmaksas. Tā, piemēram, izmaksas vienam pa jūru pārvadājamam konteineram ir 30-40 USD.

4.2

Lai varētu skaidri noteikt, kā ziņā šīs izmaksas būtu jānodod, nepieciešams izvērtēt dažādās izmaksu kategorijas. Izmaksas var iedalīt šādās kategorijās:

Bez tam jāņem vērā arī izmaksas, kuras saistītas ar pasākumiem, kas veikti pirms vai pēc ārkārtas atgadījuma, piemēram, teroristu uzbrukuma. Lai noteiktu, kā ziņā ir šādas izmaksas, jāmeklē atsevišķs risinājums. Komitejas skatījumā, šo izmaksu segšana pirmām kārtām jāuzņemas valsts iestādēm.

4.3

Jautājumā, kam vai kurai struktūrai ir pirmām kārtām jāuzņemas segt izmaksas, šķiet loģiski, ka attiecībā uz pirmajām divām izmaksu kategorijām tās ir valstu iestādes vai vietējās varas, bet attiecībā uz divām pēdējām kategorijām — privātais sektors.

4.4

No ekonomiskā viedokļa izmaksas būtu jāsedz darbībai, kura tās rada, proti, izmaksas būtu jāietver samaksā par šo darbību (sabiedriskā transporta nozarē — biļetes cenā vai preču pārvadājumu nozarē — pārvadājumu tarifā). Preču un pakalpojumu cenām būtu pēc iespējas jāsedz sociālās robežizmaksas, tostarp ar drošību saistītās izmaksas. Tomēr reizēm īstenojamie pasākumi var tiktāl būt vispārējās interesēs, ka ar tiem saistītās izmaksas būtu jāsedz sabiedrībai kopumā.

4.5

Ja izvēlētos šo pieeju, ar drošību saistītās izmaksas segtu patērētāji galaprodukta paaugstinātas cenas formā vai iedzīvotāji — nodokļu maksātāju apmaksātu valsts izdevumu formā gadījumos, kad valsts iestādes apmaksā vispārējās interesēs esošus drošības pasākumus.

4.6

Komiteja uzskata, ka apdrošināšanas sabiedrībām ir sekundāra loma. Lai no apdrošināšanas polisēm netiktu izslēgti teroristu uzbrukumi, iespējamo izmaksu segšana paaugstinātu apdrošināšanas iemaksu formā tiks vienmēr nodota apdrošināto personu ziņā. Saprotams, pastāv cēloņsakarība staro drošības līmeni un apdrošināšanas iemaksas apmēru. Jo augstāks ar drošības pasākumiem garantētās drošības līmenis, jo mazākam būtu jābūt iemaksas apmēram.

4.7

Ņemot vērā tās uzdevumus un kompetenci, Eiropas Savienība šajā jomā var uzņemties vienīgi koordinējošu un kontroles funkciju. Tā var atvēlēt finanšu līdzekļus vienīgi informācijas un saziņas kampaņām. Tādējādi drošībai 6. pamatprogrammas ietvaros piešķirti 3,5 miljoni EUR.

5.1

Komiteja konstatē, ka teroristu uzbrukumi pēdējos gados likuši visos mērogos atkal pievērst uzmanību drošības jautājumiem.

5.2

Nepieciešamie pasākumi veikti pamatā jūras un gaisa transporta nozarēs un nostiprināti starptautiskās normās. Tās tiek īstenotas, veicot ES pārbaudes.

5.3

Attiecībā uz sauszemes transporta veidu drošību Komiteja uzskata, ka nepieciešamie pasākumi vēl būtu jāveic, īpaši, ņemot vērā dažādo transporta veidu savstarpējo atkarību un jauktā transporta uzglabāšanas un pārkraušanas punktu pakļautību riskam. Tā kā kopējais ķēdes stiprums ir atkarīgs no tās vājākā posma izturības, steidzami jārod saskaņota pieeja.

5.4

Komiteja norāda, ka vairākās Eiropas Savienības valodās nepastāv atšķirība starp jēdzieniem “drošība” un “drošums”. Tā kā tas var radīt neskaidrību, Komiteja iesaka izmantot viennozīmīgu terminoloģiju.

5.5

Komitejas skatījumā par drošības pasākumu īstenošanu atbildīgas ir dalībvalstis. Tām jānosaka obligātās drošības prasības, kas jāievēro transporta veidu darbībā kā īstenojamo drošības pasākumu zemākais pieļaujamais slieksnis. Valstu iestādēm jāizveido īpaša struktūra, lai nodrošinātu šo pasākumu vienveidību un to piemērošanu.

5.6

Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienības ziņā ir galvenokārt veikt pasākumu saskaņošanu Eiropas un starptautiskajā mērogā, bet valstu iestāžu un vietējo varu ziņā, savukārt, ir pieņemt konkrētus noteikumus, kontrolēt to īstenošanu, izplatīt informāciju un visos mērogos sekmēt apziņas celšanu par terorismu un noziedzību. Valstu iestādēm un vietējām varām bez tam jāpieliek pūles, lai stiprinātu transporta veidu sadarbību. To ziņā ir arī materiālās infrastruktūras aizsardzība.

5.7

Transporta veidu lietotājiem ir būtiska loma drošības jautājumos. Ar informācijas kampaņu palīdzību pasažierus un klientus vajadzētu mudināt ieņemt modrāku un aktīvāku nostāju, un transporta veidu darbiniekiem jāsniedz īpaša apmācība par viņu lomu attiecīgā transporta veida drošības garantēšanā. Komitejas skatījumā uzņēmumu vadības ziņā ir iekļaut drošības apsvērumus šo uzņēmumu darbības filozofijā un kultūrā, sniegt iespēju saviem darbiniekiem saņemt apmācību drošības jautājumos un gādāt, lai apmācībā vadzinībās būtu iekļauta sadaļa par krīžu vadību.

5.8

Komitejai ir priekšstats, ka stāvoklis attiecībā uz dažādiem sauszemes transporta veidiem ir diezgan atšķirīgs. Valstu iestādes un transporta veidu operatori arvien skaidrāk apzinās nepieciešamību ietvert drošības pasākumus to ikdienas darbībā. Tomēr jākonstatē, ka joprojām nevar runāt par to saskaņotību. Stāvoklis sabiedriskā transporta jomā ir labāks nekā preču pārvadājumu jomā. Tajā veiktie pasākumi lielākoties attiecas tikai uz šo transporta veidu. Komiteja iesaka valstu iestādēm katrā valstī noteikt par visu loģistikas ķēdi kopumā atbildīgu iestādi.

5.9

Attiecībā uz privātā transporta nozari neatkarīgi no izmantotā transporta veida Komiteja iesaka, ka nozares uzņēmumu atbildīgajām personām būtu jāīsteno nepieciešamie darbinieku, transportlīdzekļu un infrastruktūru drošības pasākumi.

5.10

Komiteja uzskata, ka ar drošību saistītās izmaksas jāietver galaprodukta cenā, lai tās segtu patērētājs, vai gadījumos, kad drošības pasākumus īsteno valstu iestādes, — ar valsts budžeta starpniecību tās segtu iedzīvotāji nodokļu maksājumu formā.

5.11

Komiteja uzskata, ka apdrošināšanas sabiedrībām ir sekundāra loma. Iespējamās izmaksas augstāku apdrošināšanas iemaksu formā būtu jāsedz apdrošinātajām personām. Jo augstākā līmenī īstenoti drošības pasākumi, jo mazākām jābūt apdrošināšanas iemaksām. Būtu jāgādā, lai iemaksu apmērs atspoguļo tirgus riskus.

5.12

Eiropas Savienības kā līdzekļu piešķīrēja lomai galvenokārt jāizpaužas, šajā jomā piešķirot līdzekļus izpētes, informācijas un apziņas celšanas programmām.

17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/38

1.1

Eiropas Komisija ir izteikusi aicinājumu EESK sagatavot atzinumu par priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru tiek izveidota kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) īstenošanai nepieciešamo finansēšanas pasākumu struktūra, kam piešķirts finansējums 2 583 miljonu EUR apmērā un kurš papildina priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZF) (1), kura budžets ir 4 963 miljoni EUR.

1.2

Viens no KZP mērķiem finansiālās palīdzības efektivitātes paaugstināšana. Priekšlikums regulai sniedz ieguldījumu finansiālās palīdzības īstenošanas nosacījumu uzlabošanai katrā no minētajām jomām, nosakot konkrētus mērķus ikvienā no tām.

1.3

Komiteja vēlas paust nopietnas bažas par to, ka vēl nav pieņemts lēmums par budžeta apstiprināšanu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam. Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienība ir nonākusi ļoti nopietnā situācijā, kuras risināšanai būs nepieciešami ievērojami politiski centieni. KZP finansēšanu nav iespējams uzsākt, ja netiek nodrošināts minētajai Regulai un EZF regulai paredzētais budžets. Komiteja lūdz Padomi pieņemt politiskus lēmumus, kas neietekmē KZP finansējumu, bet gan nodrošina esošo akvakultūru ilgtspējīgu izmantošanu tādā veidā, kas nodrošina ilgtspējīgus ekonomiskos, vides un sociālos apstākļus. EESK ar nožēlu atzīst, ka Padome vēl aizvien nav pieņēmusi lēmumu par priekšlikumu regulai par Eiropas Zivsaimniecības fondu.

1.4

Minētajā priekšlikumā regulai paredzētas četras darbības jomas, kurās izmantojami Kopienas finansēšanas pasākumi:

1.5

Komiteja uzskata, ka priekšlikums regulai ir nepieciešams un atbalsta darbības jomas, uz kurām tā attiecināma.

2.1.1

Finansēšanas pasākumi KZP noteikumu kontrolei un izpildei palīdzēs uzlabot dalībvalstu veikto zvejas darbību kontroli, kā arī uzlabot Komisijas dienestu īstenotos novērtēšanas un kontroles pasākumus. Finansēšanas pasākumi būs piemērojami dalībvalstu izdevumiem, kas saistīti ar: jaunām kontroles tehnoloģijām, apmācības programmām, izmēģinājuma pārbaudēm un novērošanas shēmām, revīziju un informatīviem semināriem.

2.1.2

Tiks nodrošināts finansējums Komisijai, lai segtu uzdevumus, kas attiecas uz administratīvo vienošanos ar Kopīgo pētniecības centru, Komisijas veiktajām inspekcijām, kā arī Kopienas Zvejniecības kontroles aģentūras izdevumu segšanai.

2.1.3

Komiteja atbalsta piedāvātos kontroles un izpildes pasākumus.

2.2.1

Priekšlikums regulas piemērošanas otrajai jomai ietver finanšu palīdzību dalībvalstīm ar mērķi veidot daudzgadīgas uzkrāto zinātnisko datu kopas, kurās ietverta bioloģiska, tehniska, vides un ekonomiska rakstura informācija ar mērķi novērtēt resursu stāvokli, zvejas apjomu, zvejniecības darbību ietekmi uz resursiem un jūras ekosistēmām, nozares rezultātus gan Kopienas ūdeņos, gan ārpus tiem.

2.2.2

Lai iegūtu minēto informāciju, dalībvalstis nodrošinās pamatdatu vākšanu, savukārt papildu datus apkopos Komisija.

2.2.3

Ņemot vērā, ka zvejas pārvaldība ir atkarīga no tā, vai pieejami dati par zivju krājumiem un zvejas flotes darbības ietekmi, EESK atbalsta piedāvātos finansēšanas pasākumus pamatdatu vākšanai dalībvalstīs. Komiteja atbalsta arī finansējuma piešķiršanu Komisijas veiktajai papildu datu vākšanai, jo šie dati dod iespēju optimizēt un standartizēt pamatdatu vākšanu dalībvalstīs. Neskatoties uz to, Komisija uzskata, ka zvejas pārvaldes uzlabošanas nolūkā caur dalībvalstīm ir jānodrošina finansējums tiem izdevumiem, kas ES zvejniecības nozarei rodas, veicot nepieciešamos pētījumus un novērtējumus par zvejas darbību ietekmi uz vidi, kā arī par nozares sociāli ekonomisko situāciju.

2.2.4

KZP reforma ir radījusi jaunu nepieciešamību pēc zinātniskiem ieteikumiem, jo īpaši ekosistēmu metodes pieņemšanas un jauktu zvejas vietu pārvaldes jomā. Komiteja tādējādi uzskata, ka Kopienas finansēšanas pasākumu piemērošanai atbilstīgie izdevumi zinātnisko ieteikumu jomā ir atbilstoši.

2.2.5

Tomēr Komiteja saskaņā ar atzinumu par Eiropas Zivsaimniecības fondu (2) atkārtoti uzsver, ka finanšu palīdzībai ir jāaptver arī zinātniskie ieteikumi zivsaimniecības nozarē. Lai ievērotu KZP noteikumus, ļoti būtiska ir ekonomiskā darbība šajā jomā.

2.3.1

Finansēšanas pasākumi regulas trešajā piemērošanas jomā tiek novirzīti ieinteresēto pušu iesaistīšanai visos KZP īstenošanas posmos un viņu informēšanai par KZP un ar to saistītajiem pasākumiem. Finanšu atbalsts tiks piešķirts un novirzīts ar ES Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevējas komitejas un reģionālo konsultatīvo padomju palīdzību, kā arī Eiropas Komisijas organizētajiem informatīvajiem un apmācību semināriem.

2.3.2

Komiteja atbalsta iepriekš minētos pasākumus un uzskata, ka attiecībā uz reģionālajām konsultatīvajām padomēm, kā norādīts Rezolūcijas priekšlikumam pievienotā finanšu pārskata 5.3. punktā, Komisijai ir jāizvērtē iespēja pagarināt finansēšanas periodu minēto reģionālo konsultatīvo padomju pamatdarbības izdevumiem.

2.4.1

Starptautisko attiecību jomā finansēšanas pasākumi tiks izmantoti izdevumiem, kas saistīti ar zvejniecības nolīgumiem (tajā skaitā zvejniecības partnerību līgumiem) un Eiropas Kopienas līdzdalību starptautiskajās organizācijās. EESK uzskata, ka starptautisko attiecību īpašo uzdevumu ietvaros ir būtiski dot ieguldījumu zvejas resursu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai trešo valstu un starptautiskajos ūdeņos, kā arī nodrošināt nodarbinātību no zvejniecības atkarīgajos reģionos.

2.4.2

Komiteja uzskata, ka visu Kopienas politiku īstenošanas procesā ir būtiska Eiropas Savienības līdzdalība starptautiskās organizācijās, kas darbojas zivsaimniecības un jūras tiesību jomā, ņemot vērā, ka starptautisko zvejas resursu nākotne ir atkarīga no starptautisko organizāciju īstenotas atbildīgas pārvaldības. Tādēļ Komiteja atbalsta Kopienas finansēšanas pasākumus starptautisko attiecību jomā.

2.4.3

EESK uzskata, ka minētās jomas finansēšanas pasākumos ir jāietver zvejniecības nozares pārstāvju piedalīšanās starptautisko organizāciju sanāksmēs pēc dalībvalstu vai Komisijas pieprasījuma.

2.5.1

Komiteja atbalsta Kopienas finansēšanas pasākumu attiecināšanu uz izdevumiem, kas saistīti ar šīs regulas mērķu sasniegšanai nepieciešamo sagatavošanas darbu, izpildes kontroli, uzraudzību, revīziju un novērtēšanu.

3.1

Regulā ir noteiktas dalībvalstu līdzfinansējuma attiecībā uz katras regulas piemērošanas jomas finansēšanas pasākumiem. EESK neiebilst pret priekšlikumā minētajām likmēm.

3.2

Regulas noteikumi aizliedz veidot Kopienas atbalsta uzkrājumu, nosakot, ka saskaņā ar šo regulu finansētie pasākumi nevarēs saņemt citu Kopienas finanšu instrumentu līdzekļus. Komiteja uzskata, ka finanšu instrumentiem, kas paredzēti citu Kopienas politiku īstenošanai, piemēram, attīstības, pētniecības, ārējās tirdzniecības un vides jomā, ir jādod ieguldījums arī šajā Regulā minēto darbību īstenošanai ārējo attiecību jomā. Komisijas paziņojumā par integrētu pamatsistēmu zivsaimniecības partnerības līgumiem Eiropas Komisija skaidri norāda, ka Eiropas Savienības mērķis ir veicināt ilgtspējīgu zivsaimniecību ar KZP un citu Eiropas politiku, piemēram, attīstības, pētniecības, tirdzniecības un vides politiku uzdevumu palīdzību.

3.3

Visbeidzot, regulā ir noteiktas finansēšanas procedūras katrā piemērošanas jomā. Tajā noteikta kārtība, kādā un kad dalībvalstīm ir jāiesniedz Komisijai pieteikums Kopienas finansēšanas pasākumiem, un sīkāk izklāstīts Komisijas lēmumu pieņemšanas kārtība, norādot kopējo summu, dalībvalsts finansiālā ieguldījuma likmi un nosacījumus, kas attiecas uz šo ieguldījumu. Regulā paredzēta arī Kopienas finansiālo interešu aizsardzība, veicot preventīvus pasākumus krāpšanas, korupcijas un citu pretlikumīgu darbību novēršanai, kā arī piešķirtā finansiālā atbalsta pārbaudes, revīzija un kontrole; tādēļ Komiteja uzskata, ka Regulā paredzētā finansēšanas un kontroles sistēma ir pietiekama un atbilstoša.

4.1

EESK atbalsta priekšlikumu Padomes regulai, ar ko nosaka Kopienas finansēšanas pasākumus kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanas un jūras tiesību jomā un aicina Komisiju ņemt vērā zemāk norādītos novērojumus:

4.2

Komiteja uzskata, ka minētais priekšlikums regulai, ar kuru nosaka KZP īstenošanas un jūras tiesību jomā paredzētās finansiālās palīdzības struktūru, papildinot priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Zivsaimniecības fondu, ir pamatots un nepieciešams.

4.3

Komiteja izsaka dziļu nožēlu par to, ka šī atzinuma sagatavošanas laikā vēl nebija pieņemts lēmums par budžetu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, kas ir šajā atzinumā apskatīto finansēšanas pasākumu īstenošanas laiks, kā arī par to, ka Padome nav pieņēmusi lēmumu attiecībā uz priekšlikumu regulai par Eiropas zivsaimniecības fondu.

4.4

EESK aicina Komisiju nodrošināt, lai iespējamās budžeta izmaiņas saistībā ar finanšu plāniem proporcionāli neietekmētu KZP budžetu, jo pretējā gadījumā būs neiespējami sasniegt izvirzītos KZP reformas mērķus.

4.5

Ieteiktās piemērošanas jomas uzskatāmas par nepieciešamību, un ir pietiekamas, jo saskaņā ar Regulu dalībvalstīm un Komisijai tiks nodrošināti nepieciešamie līdzekļi efektīvākai KZP īstenošanai.

4.6

EESK vēlas īpaši vērst Komisijas uzmanību vienai no regulā norādītajām pielietojuma jomām — zinātnisko ieteikumu uzlabošanai un uzsvērt tās nozīmi. Zvejas resursu ilgtspējīga attīstība un līdz ar to arī KZP panākumi ir atkarīgi no detalizētas, patiesas un aktuālas zinātniskas informācijas par dažādu zivju sugu statusu. Milzīgu darbu šajā jomā veic ES, dalībvalstis un par zivsaimniecību atbildīgās iestādes, kā arī zivsaimniecības nozares pārstāvji, norādot, ka Eiropas Savienībai ir būtiski iegūt labākos zinātniskos ieteikumus par ES un starptautisko ūdeņu resursiem.

4.7

Tādēļ Komiteja uzskata, ka lai uzlabotu zinātniskos ieteikumus, ar dalībvalstu starpniecību ir jānodrošina finansējums arī ES zivsaimniecības nozarē veiktajiem pētījumiem un novērtējumam par zvejas darbības ietekmi uz vidi, kā arī par nozares sociāli ekonomisko situāciju. Tādēļ Komiteja uzskata, ka finanšu atbalsts jāattiecina arī uz zinātniskajiem ieteikumiem zivsaimniecības nozarei.

4.8

Komiteja atbalsta ieteiktos finansēšanas pasākumus KZP pārvaldības jomā, kas palīdzēs iesaistīt ieinteresētās puses visos KZP īstenošanas posmos un informēt tās par sasniegumiem ceļā uz politikas mērķu sasniegšanu.

4.9

EESK uzskata, ka ir jāpagarina reģionālo konsultatīvo padomju pamatdarbības izmaksu finansēšanas periods.

4.10

Komiteja uzskata, ka īpaši svarīga ir Eiropas Savienības līdzdalība starptautiskajās organizācijās, kas darbojas zivsaimniecības un jūras tiesību jomā, un tādēļ atbalsta priekšlikumu par finanšu atbalsta sniegšanu šajā jomā un attiecībā uz zvejniecības nolīgumiem, ieskaitot zvejniecības sadarbības līgumus ar trešajām valstīm jomā, jo tie ir svarīgi, lai saglabātu un ilgtspējīgi izmantotu trešo valstu un starptautisko ūdeņu zvejas resursus, kā arī lai nodrošinātu nodarbinātību no zvejniecības atkarīgajos reģionos.

4.11

EESK uzskata, ka minētās jomas finansēšanas pasākumos ir jāietver arī zvejniecības nozares pārstāvju līdzdalība starptautisko organizāciju sanāksmēs pēc dalībvalstu vai Komisijas pieprasījuma.

4.12

Visbeidzot, Komiteja uzskata, ka finanšu instrumentiem, kas paredzēti citām Kopienas politikām, piemēram, attīstībai, pētniecībai, ārējai tirdzniecībai un videi, ir jādod ieguldījums arī šajā Regulā minēto darbību īstenošanai ārējo attiecību jomā.

17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/41

1.1

Gan ES teritorijā, gan pasaulē aizvien biežāk notiek katastrofas; dažas izraisa tādas dabas parādības kā plūdi, zemestrīces, ugunsgrēki, sausums utt., kamēr citas izraisa terora akti, kas nevainīgos iedzīvotājos izraisa bailes. Var teikt, ka zināmā mērā tās visas ir izraisījusi cilvēka rīcība, tomēr nav iespējams salīdzināt apzināta nolūka pakāpes. ES ir apņēmusies īstenot profilaktiskas darbības kā atbildi uz klimata pārmaiņām, pamatojoties ne tikai uz Kioto protokola saistībām, bet arī uz noteikumiem attiecībā uz zemes, ūdens un gaisa aizsardzības pasākumiem. Šis ir profilaktisks pasākums; tas varētu palīdzēt uzturēt un reģenerēt mūsu zemi, jūras un atmosfēru un veicināt attiecīgu rīcību pasaules mērogā. Pa to laiku, reaģējot uz teroristu darbību (1), ir radušies daudzi policijas darbību un tieslietas koordinējoši instrumenti, kuru rezultātā ir uzlabojusies dalībvalstu sadarbība.

1.2

Tomēr ES ir bijis nepieciešams izveidot Kopienas sistēmu, kura tās teritorijā sniegtu palīdzību jebkāda veida katastrofas gadījumā. Šī sistēma ir Kopienas civilās aizsardzības mehānisms, kurš atbalsta un veicina būtiski svarīgas civilās aizsardzības palīdzības sniegšanu, lai nekavējoties reaģētu uz katastrofas skarto apgabalu vajadzībām pat ārpus Kopienas teritorijas. Paziņojuma mērķis ir 2001. gada izveidotā civilās aizsardzības mehānisma uzlabošana (2) un Civilās aizsardzības rīcības programmas paplašināšana (3), izmantojot priekšlikumu Padomes regulai, ar ko izveido Ātras reaģēšanas un sagatavotības instrumentu ārkārtējām situācijām. (4)

1.3

Tādēļ būtu lietderīgi definēt terminu “civilā aizsardzība”, kas bieži tiek sajaukts ar humānās palīdzības jēdzienu. Šajā ziņā Komisija abus jēdzienus skaidri nodala, lai gan to mērķi ir vienādi: “glābt dzīvību un pirmo dienu laikā atvieglot katastrofas sekas”. Komisija norāda uz minēto divu jēdzienu atšķirībām: pirmkārt, civilās aizsardzības palīdzība var attiekties ne tikai uz katastrofas sekām, kas ietekmē iedzīvotājus, bet arī uz sekām, kuras ietekmē vidi; otrkārt, to sniedz, pamatojoties uz dalībvalstu resursiem un vienībām, nevis uz humānajām struktūrām un NVO; treškārt, lai gan darbības procedūras valstīs, kas nav ES dalībvalstis, atšķiras, to var sniegt gan ES teritorijā, gan ārpus tās. (5)

1.4

Mehānisma specifiskā nozīme ir darbība ES teritorijā, vienmēr pamatojoties uz katastrofas skartās dalībvalsts pieprasījumu. Jāatzīmē, ka mehānisms tomēr darbojas arī starptautiskā mērogā sadarbībā ar citām starptautiskajām organizācijām, tādām kā ANO Humanitāro jautājumu koordinācijas birojs (OCHA), ar kuru ir izveidotas dažādas operatīvās procedūras, kā arī sadarbībā ar Sarkano Krustu un NVO, kas veic darbību attiecīgajā teritorijā.

1.5

Pamatojoties uz ES viedokli attiecībā uz notikušajām katastrofām (un kurām, diemžēl, nav redzamas beigas), Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome savā ārkārtas sanāksmē 2005. gada 7. janvārī ierosināja uzlabot Kopienas mehānismu un attīstīt ātrās reaģēšanas spējas. Dažas dienas vēlāk, 13. janvārī, Eiropas Parlaments noformēja rezolūciju par neseno cunami katastrofu Indijas okeānā, aicinot katastrofas gadījumiem izveidot cilvēku un materiālos resursus un veikt apmācību.

1.6

Civilo aizsardzību pašreiz regulējošais satvars sastāv no diviem iepriekš minētiem instrumentiem: Kopienas civilās aizsardzības mehānisma un Civilās aizsardzības rīcības programmas. Paziņojums attiecas uz pirmo instrumentu, īpaši uz Uzraudzības un informācijas centru (UIC), kas atrodas Eiropas Komisijā Briselē un strādā cauru diennakti. Tas satur datu bāzi par civilās aizsardzības dienestiem katrā dalībvalstī, iekļaujot datus no militārās datu bāzes.

2.1

Kopienas civilās aizsardzības mehānisma uzlabošana: pēdējos ziņojumos tiek uzsvērta nepieciešamība uzlabot civilas aizsardzības mehānismu un pastiprināt sadarbību dalībvalstu un citu iesaistīto institūciju starpā. Sistēmas darbības uzlabošanai paziņojumā tiek ierosinātas četras jomas:

2.1.1

Gatavības palielināšana, veicot vienību apmācību un mācību vingrinājumus. Lai to sasniegtu, pirmkārt, ir jāveic pašreizējo iespēju novērtējums; otrkārt, ir jāizstrādā rīcības plāns ar ātri izmantojamiem moduļiem; beidzot, lai uzlabotu savietojamību un attīstītu kopēju rīcības kultūru, ir jāveic apmācība un kopīgas mācības.

2.1.2

Analīze un vajadzību novērtējums, izmantojot uz UIC resursiem pamatotu brīdināšanas sistēmu un salīdzinot visu informāciju, lai varētu rīkoties sadarbībā ar citām institūcijām, īpaši ANO. Vajadzību novērtēšanas spējas uzlabošana katastrofas vietā ļauj noteikt konkrētas vajadzības, tādējādi ļaujot sniegt efektīvāku palīdzību. Ir ierosināts palielināt UIC personāla skaitu un pārskatīt tā novērtēšanas metodes un standartus.

2.1.3

Pastiprināta koordinācija ir viens no visplašākajiem uzlabojumiem. Tas sevī ietver dalībvalstu sniegtās palīdzības efektīvāku koordināciju, lai sasniegtu saskaņotu rīcību Eiropas Savienībā, kā arī papildinājumu ANO darbam un tādējādi paplašinātu sadarbību ar ANO un citām humāno palīdzību sniedzošajām institūcijām un militārajiem partneriem. Šīs koordinācijas mērķis ir uzlabot operatīvo plānošanu notikuma vietā, ieskaitot daudzos Komisijas departamentus.

2.1.4

Palīdzības ES pilsoņiem uzlabošana. Kā parādīja cunami katastrofa, Eiropas pilsoņu aizsardzību var īstenot, sadarbojoties civilās aizsardzības un attiecīgo valstu konsulārajiem dienestiem. Jāpastiprina katastrofas skarto valstu un dalībvalstu sadarbība.

2.2

Komisijas ierosinātie uzlabošanas pasākumi ir jāatbalsta, palielinot arī civilās aizsardzības resursus. Tādēļ Padome ir izvirzījusi priekšlikumu attiecībā uz pašreizējo resursu palielināšanu. ES 2005. gada 31. janvāra rīcības plānā ir ietvertas vissvarīgākās rīcības jomas.

2.2.1

Pirmkārt, tajā ir ierosināts apvienot civilās aizsardzības resursus, lai gadījumos, kad iespējamo vajadzību apmierināšanai nepietiek ar attiecīgās valsts līdzekļu un iespēju apvienošanu, tālāko darbību būtu iespējams veikt Eiropas līmenī, tādējādi uzlabojot darbības efektivitāti.

2.2.2

UIC analīzes iespēju pastiprināšana varētu sagatavot apsteidzošāku pieeju, īpaši informējot valstis, kas nav ES dalībvalstis. Tādējādi ir nepieciešams attīstīt attiecības, kuras pēc nelaimes skartās valsts pieprasījuma nodrošina resursu elastīgu izmantošanu.

2.2.3

Rezerves jeb gatavības darbam moduļiem ir liela nozīme, iesaistoties liela mēroga katastrofās pēc dalībvalstu vai arī pēc valstu, kas nav ES dalībvalstis, pieprasījuma. Tādējādi paziņojumā minētās sistēmas īstenošana ir svarīga, lai katra valsts var paļauties uz moduļiem, kuri pastāvīgi ir gatavi darbam gan ES, gan ārpus tās.

2.2.4

Loģistikas pamata pastiprināšana un resursu pietiekamība ar mērķi nodrošināt UIC ātru un efektīvu darbību. No dažiem Eiropas fondiem tiek paredzēta iespēja segt rīcībai nepieciešamā aprīkojuma īres izmaksas (6), tomēr rīcībai ārpus ES ir jāizpēta tās sinerģija ar ANO.

2.2.5

Visbeidzot, starptautiskā koordinācija ir viens no galvenajiem faktoriem, katastrofu gadījumā nodrošinot ātru reakciju. Kopienas mehānisms pieļauj iespējas, kuru rezultātā, koordinējot institūciju rīcību, uzlabojas reakcija. Jāņem vērā gan ANO institūcijas, gan humānās palīdzības organizācijas.

3.1

Tā kā ir nepieciešams pastiprināt un palielināt visus pieejamos resursus rīcības katastrofas gadījumā gan ES, gan ārpus tās nodrošināšanai, EESK vērtē atzinīgi priekšlikumu uzlabot Kopienas civilās aizsardzības mehānismu. Gadu gaitā uzkrātā pieredze rāda, ka daudzus Kopienas civilās aizsardzības operatīvos aspektus ir nepieciešams uzlabot; tādējādi Komiteja uzskata, ka, lai optimizētu ierosināto pasākumu Kopienas mehānisma uzlabošanai efektivitāti, iepriekš ir nepieciešams veikt noteiktus novērojumus.

3.2

Pirmkārt, pamatojoties uz valstu civilās aizsardzības sistēmām, ir jāpalielina ES reaģēšanas spējas dažādos reģionos.

3.2.1.1

Ir jāpaplašina CECIS  (7) sistēma, izveidojot uz satelītiem balstītu sistēmu ar attiecīgu video, balss un datu drošu un ar UIC (8) saistītu potenciālu, kā arī īpašus informācijas centrus datu, ekspertu un modeļu (piemēram, paredzamās sekas) sniegšanas nodrošināšanai, kas būtu noderīgi īpašu krīžu apstākļos. Daži pamata piemēri ietver Eiropas Kosmosa aģentūru un Apvienoto Pētniecības centru ar valstu, kuras nav ES dalībvalstis, pašreizējiem plāniem un draudu analīzi, vai plāniem, kuri ir atjaunoti pēc katastrofas (piemēram, zemestrīces vai plūdi), kuras rezultātā nebūtu iespējams izmantot infrastruktūru palīdzības piegādei. Sistēma pamatotos uz katras dalībvalsts kontakta punktiem, kuri krīzes gadījumā palīdzētu nodrošināt attiecīgu reakciju.

3.2.1.2

Informācijas apmaiņai ES glābšanas vienību un UIC starpā būtu jābūt pastāvīgai, garantētai un drošai:

3.2.1.3

Pašsaprotama reakcija būtu satelītu sakaru izmantošana. Patiesi, pieredze rāda, ka šī metode ir:

3.2.1.4.

Tomēr šai metodei ir ierobežota raidietilpība un tā dažos gadījumos var būt pārlieku noslogota citu vajadzību dēļ vai arī to var noslogot citi lietotāji (piemēram, informācijas nesēji). Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt šim nolūkam paredzētu — t.i. pastāvīgu — satelītu viļņu garumu, tādējādi nodrošinot pietiekamus sakarus nelaimes skartās teritorijas un UIC starpā un rīcībai pakļauto teritoriju starpā.

3.2.1.5.

Attiecībā uz aptveramību varētu likties, ka būtu pietiekami aptvert konkrētu ģeogrāfisku apgabalu (ES un kaimiņvalstis); tomēr reāli būtu nepieciešams aptvert visu pasauli. Nesenā cunami gadījums skaidri parādīja pirmā risinājuma nepietiekamību, jo aptveramība bija nepieciešama ne tikai saziņai ar UIC, bet arī saziņai vienam no otra tālu atrodošos apgabalu — tādu kā Maldīvu salas, Šrilanka, Taizeme un Indonēzija — starpā.

3.2.1.6

Tādējādi, lai nodrošinātu komunikācijas efektivitāti, ES ir nepieciešama tieši šim nolūkam (t.i., ekskluzīva), garantēta (droša pret viltojumiem), ticama un globāla mēroga satelītu pārraides sistēma. Šai sistēmai ir jāspēj atbalstīt videokonferenču un uz datiem pamatotu (fakss, e-pasts un augstas izšķirtspējas attēli) komunikāciju un balss telefoniju.

3.2.1.7

Apvienotajam pētniecības centram, Eiropas Kosmosa aģentūrai un Komisijai (Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāts) ir pietiekamas iespējas apmierināt pārvaldes komitejas izteiktās vajadzības attiecībā uz Rīcības programmu un mehānismu, kurš ir pakļauts par civilo aizsardzību atbildīgajam ģenerāldirektorātam (Vides ģenerāldirektorāts).

3.2.2.1

Reaģēšanas vienību iesaiste:

3.2.2.2

Atbalsts dalībvalstīm krīzes situācijā:

3.2.3.1

Mehānisma pašreizējās struktūras pamatojas uz dažādām palīdzības vienībām, novērtējuma resursiem un aprīkojumu no visas ES. Lai gan tas aizpilda iepriekšējo vakuumu, tomēr tas nav pietiekami.

3.2.3.2

Pamatojoties uz ES ģeogrāfiskā izvietojuma plašumu un dažādajiem attiecīgajā reģionā iespējamajiem riskiem, būtu lietderīgi apsvērt reģionālu atbalsta struktūru kā iepriekš minēta mehānisma sastāvdaļu izveidi; dažādas vienības un resursi būtu pieejami jau turpat uz vietas, tādējādi to izvietošana būtu daudz ātrāka un piemērotāka ES konkrēto reģionālo risku raksturam.

3.2.3.3

Minētie resursi varētu būt sezonāli (piemēram, gaisa kuģi meža ugunsgrēku novēršanai) vai arī pastāvīgi.

3.2.3.4

Cits iespējams uzlabojums būtu resursu sagādes uzdevumu sadale kaimiņvalstu starpā; šādi resursi būtu pieejami visām attiecīgā reģiona valstīm. Tādā veidā ES varētu veicināt tādu resursu iegādi, kurus kopēji izmantotu vidēja lieluma valstis vai valstis ar kopēju apdraudējumu (plūdi attiecīgajā baseinā, zemestrīces utt.).

3.2.4.1

Lai gan UIC darbojas 24 stundu režīmā, tajā pašreiz pietrūkst cilvēku un tehnisko resursu, kā tas ir raksturīgs arī vairumam no dalībvalstu krīzes situāciju centriem. Komisijai ir jāapņemas to mainīt.

3.2.4.2

Tomēr Komisijas pašreizējā nostāja attiecībā uz saskaņā ar krīzes situāciju noteikto resursu iegūšanu ir ierobežojoša. Ir vērts pārdomāt, vai šīs pieejas pretenciozitāte atbilst konkrētajai situācijai.

3.2.4.3

Nav jāšaubās par to, ka saskaņā ar definīciju UIC nav lēmumu pieņemšanas vai krīzes koordinācijas centrs. Tomēr, palīdzot pieņemt lēmumu vai īstenojot palīdzību, ir jāizvairās no improvizācijas un ir nepieciešams izveidot rīcības procedūru, kura mainās atbilstoši krīzes apstākļiem. Reakcija uz plūdiem atšķirsies no reakcijas uz zemes nogruvumu, zemestrīci vai vulkāna izvirdumu. Arī resursi atšķiras.

3.2.4.4

Tādēļ papildus tam, ka krīzes gadījumā UIC sniedz ticamus datus, ir jābūt pieejamiem iepriekš izstrādātiem palīdzības plāniem, tādējādi ļaujot Komisijai kontaktēties ar specializētajām iestādēm ES un ārpus tās. Šie plāni ir jāizstrādā saskaņā ar krīzes veidu, tās nopietnību, ņemot vērā to, kurā valstī krīze notiek utt., un to rezultātam ir jābūt efektīvai un ātrai reakcijai. Protams, ir jāietver katras valsts iespējamie mobilizējamie moduļi.

3.2.4.5

Jautājums ir par to, vai UIC kā pārraudzības centrs papildus var koordinēt arī valstu institūcijas, specializētās humānās palīdzības organizācijas un jo īpaši brīvprātīgos, kuri pēc katras katastrofas vēlas palīdzēt. Koordinācija ir nepieciešams uzdevums, ko būtu jāveic organizācijām, kuru rīcībā ir informācija un īpaši resursi.

3.2.5.1

Nenoliedzami, ka dalībvalstu izraudzītās vienības zina, kā jārīkojas krīzes situācijā. Pašreizējām apmācības programmām attiecībā uz kopējās darbības spēju palielināšanu ir labi rezultāti. Apmācības kursu skaits būtu jāpalielina, un uzmanība būtu jāvelta apmācības norisei citās valodās, ne tikai angļu, jo darbība var notikt arī valstīs ar citu valodu, tādu kā franču vai spāņu, kultūras ietekmi.

3.2.5.2

Palīdzības vienības ir jāinformē par izstrādātajiem nākotnes palīdzības plāniem, un tādējādi tie ir jāiekļauj apmācības plānos.

3.2.5.3

Būtu lietderīgi apspriest arī iespēju minētajos kursos izmantot jaunās tālmācības tehnikas.

4.1

Neapšaubot šā priekšlikuma pozitīvo nozīmi, to ir iespējams arī uzlabot, ņemot vērā, ka mehānismu izmanto galvenokārt ES teritorijā un tādēļ tas pašreiz ir ES starpreģionālās solidaritātes (iespējams, vienīgais) instruments.

4.2

Tādēļ ES nevajadzētu taupīt pūles visātrākās un efektīvākās reakcijas uz krīzēm visās to formās nodrošināšanai. Tādēļ ir nepieciešams izstrādāt procedūras vai palīdzības plānus, veikt to pārbaudi treniņu gaitā un tos uzlabot, pamatojoties uz treniņos vai reālajā glābšanas darbā gūto pieredzi.

4.3

Plānos jāiekļauj sakari, precizētas kartes un piemēroti resursi apmierinoša līmeņa koordinācijas nodrošināšanai. Minētajiem resursiem jābūt Eiropas Savienības pārvaldībā. Eiropas glābšanas plāniem ir jāizveido starptautisks standarts, kas stiprinās ES veidolu un ietekmi starptautiskā mērogā.

4.4

Turklāt ES novērtēšanas vienībām un koordinatoriem ir jādod iespēja lemt par nelaimes skartā apgabala reģenerāciju un potenciālajiem turpmākās rīcības plāniem.

4.5

EESK uzskata, ka visiem ar Kopienas mehānisma starpniecību veiktajiem pasākumiem ir jāsaņem pietiekams finansējums, lai nodrošinātu tehniskā personāla un resursu pieejamību, kas ļaus uzlabot Eiropas iesaisti glābšanas darbos un tās pamanāmību, īpaši ārpus ES notiekošajās katastrofās. Lai nodrošinātu ātru darbību katastrofas seku mazināšanai, īpaši svarīgs ir transports.

4.6

Ja iesaiste notiek ārpus ES robežām, uz mehānismu pamatotā iesaiste ir jāuzskata par ES ārējās politikas sastāvdaļu un tās nopelni ir jāuzsver, tādējādi apliecinot tās kā ES solidaritātes ar traģisko notikumu piemeklētajam valstīm nozīmi.

5.1

EESK atbalsta paziņojuma par Kopienas civilās aizsardzības mehānisma uzlabošanu saturu. Tomēr tā uzskata, ka ir jāveic noteikti īpaši uzlabojumi un norāda to, ka tās apsvērumi ir organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvju minētajā Komitejā veikto novērtējumu rezultāts.

5.2

Iesākumā un norādot uz obligāto saskaņu ar ierosinātajiem pasākumiem, ir nepieciešams attīstīt atbilstošu tiesisku regulējumu. EESK uzskata, ka vislabākais obligātais un saskaņojošais instruments visās ES dalībvalstīs būtu regula (9).

5.3

Cits uzmanības vērts aspekts ir mehānisma mērķfinansējums, kam būtu jābūt pietiekamam, lai nosegtu palielināta personāla izdevumus un pēc tam resursu iegādi. Bez tam, lai gan paziņojumā nav precizēts dalībvalstīm piešķirtais finansiālais atbalsts, jaunajā priekšlikumā par Solidaritātes fondu (10) ir jāņem vērā visas dabas katastrofas, ieskaitot sausumu.

5.4

Attiecībā uz EESK ieteiktajiem un šajā atzinumā minētajiem mehānisma uzlabojumiem, ir jāpievērš uzmanība šādiem aspektiem:

5.5.

EESK kā pilsoniskās sabiedrības pārstāve vēlas publiski paziņot par savu atbalstu tiem brīvprātīgajiem, kas katastrofu seku likvidēšanas jomā strādā bez atlīdzības un bieži vien pilnu slodzi. Tas nav tikai praktiskas solidaritātes veids, bet gan būtisks ieguldījums, lai aktīvi likvidētu cilvēkiem un īpašumam nodarītos postījumus katastrofas skartajos reģionos.

17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/46

1.1

Kopējā zivsaimniecības politika (KZP) pirmo reizi paredzēja izmantot kopuzņēmumus kā struktūrpolitikas līdzekli ar Regulu 3944/90, definējot tos kā “saskaņā ar privāttiesībām reģistrētus uzņēmumus, kas pieder vienam vai vairākiem Kopienas kuģu īpašniekiem un vienam vai vairākiem partneriem no trešās valsts un kuri dibināti saskaņā ar kopuzņēmuma līgumu nolūkā izmantot un attiecīgā gadījumā lietot zivju resursus ūdeņos, uz ko attiecas šādas trešās valsts suverenitāte un/vai jurisdikcija, pirmām kārtām ņemot vērā Kopienas tirgus nodrošinājumu” (1). KZP ievērojami attīstījās 90. gados, un jēdziens “zilā Eiropa” kļuva plaši izplatīts; tas atkal kļuvis aktuāls saistībā ar plašākām diskusijām par Kopējās jūrniecības politikas izveidi.

1.2

KZP attīstoties, iepriekš minētais jēdziens par kopuzņēmumiem netika pārskatīts: tas tika definēts vienīgi kā alternatīvs zivsaimniecības struktūrpolitikas instruments kuģu norakstīšanai lūžņos vai to eksportam, kā norādīts šā atzinuma 2.1.2. punktā minēto regulu pantos. Tādēļ piemērojamajos tiesību aktos galvenā uzmanība vērsta vienīgi uz finanšu kontroli.

1.3

Kopuzņēmumi tomēr ir kas vairāk kā vienīgi struktūrpolitikas instruments: tie ir veids, kā sasniegt vairākus mērķus, kas skaidri noteikti dažādos Eiropas Savienības dokumentos un noteikumos, sākot no tirgus piedāvājuma līdz pat sadarbības politikai, nodarbinātībai un reģionālās attīstības politikai, atbildīgas zvejas prakses veicināšanai, ES intervencei dažādās reģionālajās zivsaimniecības organizācijās (RFO) — kopumā ņemot, kapitāla un kvalificētu ES darbinieku klātbūtnei ilgtspējīgos investīciju projektos dažādās valstīs un tirgos.

1.4

Nenoliedzami, ka ar KZP reformu ideja par kopuzņēmumiem kā struktūrpolitikas instrumentu kļuvusi par pagātni. Tomēr ir skaidrs arī tas, ka šobrīd minētās reformas rezultātā attiecībā uz kopuzņēmumiem, uz kuriem attiecas ES politiskās pilnvaras, nav gandrīz nekādu konkrētu tiesību aktu.

1.5

Turklāt Komisijas pieprasītajos atzinumos Komiteja vienmēr uzsvērusi nepieciešamību izveidot zivsaimniecības nozares kopuzņēmumus, nodrošinot atbilstību jaunajai Kopējai zivsaimniecības politikai. Tas tika uzsvērts EESK atzinumā par priekšlikumu Padomes Regulai par KZP reformas īstenošanu (2) un atkārtoti uzsvērts Komitejas atzinumā par Eiropas zivsaimniecības fondu (3) attiecībā uz priekšlikumu Padomes regulai par minēto fondu (4). Kad 2005. gada 16. jūnijā Zivsaimniecības komisārs apmeklēja EESK NAT specializēto nodaļu, viņu publiski informēja par minēto vajadzību, un viņš piekrita ņemt vērā šo jautājumu.

1.6

Šī atzinuma mērķis ir pilnveidot Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas nostāju, izvirzot argumentus, kas atbalsta jaunu pieeju kopuzņēmumiem un līdz ar to arī tiem piemērojamajiem noteikumiem, pamatojoties uz oficiāliem dokumentiem un tajos izklāstītajiem faktiem.

1.7

Ja ierosinātā jaunā pieeja tiks pieņemta, būs nepieciešami pasākumi, lai nodrošinātu to, ka minētie uzņēmumi tiek pilnībā atzīti, jo tie veido unikālu iezīmi starptautiskajā tirdzniecībā un nodrošina ES īpašu darbības virzienu starptautiskajās attiecībās.

2.1.1

Kopuzņēmumi zivsaimniecības nozarē tika iekļauti Kopienu tiesībās saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 3944/90, ar ko groza Regulu Nr. 4028/86, kā līdzeklis, lai samazinātu Kopienas zvejas flotes jaudu, ņemot vērā zivju resursu nepietiekamību Kopienas ūdeņos un aizliegumu par piekļuvi trešo valstu ekskluzīvajām ekonomiskajām zonām. Šādai pieejai bija četri mērķi: censties ierobežot pārāk lielo zvejas jaudu, garantēt krājumus, daļēji saglabāt nodarbinātību un izpildīt politiskos un tirdzniecības līgumus ar trešām valstīm. (5) Lai varētu ieviest minētos pasākumus, tika pieņemta Komisijas Regula Nr. 1956/1991 (6)

2.1.2

Pieņemot Padomes Regulas (EEK) Nr. 2080/93 (7) un 3699/93 (8), kopuzņēmumu finansējums tika iekļauts Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentā (ZVFI). Saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstis bija atbildīgas par projektu izvēli, vadību un uzraudzību, kā arī par subsīdiju izmaksu. Minētās subsīdijas sākotnēji tika maksātas tādā pašā apjomā kā par kuģu norakstīšanu lūžņos vai eksportu, un pakāpeniski samazinājās līdz 80 % no summas, kas tika maksāta par kuģa norakstīšanu lūžņos. Līdz ar to Kopienas kuģu īpašnieks pilnīgi pamatoti varēja uzskatīt, ka starpība starp subsīdijām kuģu norakstīšanai lūžņos un kopuzņēmumu eksporta darījumiem paredzētajām subsīdijām radusies tādēļ, lai saglabātu labvēlīgas attiecības starp ES un jauno kopuzņēmumu, kas no īpašnieka saņem kuģi(kuģus). Minētie principi tika saglabāti Padomes 1998. gada 3. novembra Regulā Nr. 2468/1998 (9), ar ko atceļ Regulu 3699/1993, un Padomes 1999. gada 17. decembra (10) Regulā Nr. 2792/1999, lai gan ir vērts piebilst to, ka pēdējā norādītajā Regulā ir vienkāršots kopuzņēmuma jēdziens, definējot to kā “komercuzņēmumu ar vienu vai vairākiem partneriem, kas ir tās trešās valsts pilsoņi, kurā kuģis reģistrēts” (11).

2.2.1

Zaļajā grāmatā par Kopējās zivsaimniecības politikas nākotni (12) atzīts Kopienas zvejas flotes jaudas pārpalikums, kā arī zivsaimniecības nozares globalizācija un daudzu jaunattīstības valstu likumīgie centieni paplašināt zivsaimniecības nozares savās valstīs. Minētajiem trim jautājumiem, kā arī jautājumam par apjomīgajiem kapitālieguldījumiem, kas nepieciešami zivsaimniecības nozarē (flotes, ostas, saldēšanas iekārtas, rūpnīcas, utt.) un arī apskatīti Zaļajā grāmatā, vajadzētu izraisīt īpašas diskusijas par kopuzņēmumu nozīmību zivsaimniecības nozarē, un diskusijai jābūt izvērstākai, nekā tā atspoguļota attiecīgajos oficiālajos dokumentos (13).

2.2.1.1

Kopuzņēmumi ir veids, kā ES piedalīties un investēt jaunattīstības valstu zivsaimniecības nozares attīstībā, lai tā izveidotos par stabilu saimniecisko nozari. Šādu uzņēmumu nodrošināšana ar zvejas kuģiem ne tikai veicina zvejas darbību kā tādu, bet sekmē arī citu nozaru, kā, piemēram, ostu, pakalpojumu (remonts, inženiertehniskie pakalpojumi, sagatavošanas darbi, kravu nosūtīšana, pārkraušana, iekraušana un izkraušana, apkalpes pakalpojumi, ceļojumi, utt.), efektīvas saldēšanas ķēdes (ko pieprasa ES pārtikas nekaitīguma noteikumi, investējot dārgās saldēšanas iekārtās), atbilstību veterinārsanitārajiem noteikumiem pārtikas ražošanas nozarē un, visbeidzot, apstrādes nozaru izveidi.

2.2.1.1.1

Kopuzņēmumi dod iespēju ne vien saglabāt kvalitatīvas darba vietas daudzām Eiropas augstākā un vidējā līmeņa kuģu apkalpēm, bet līdz ar to arī izveidot jaunas darba vietas uz kuģiem un ar tiem saistītajos apkalpošanas uzņēmumos. Šādas nodarbinātības iespējas varētu nodrošināt vietējos zvejniekus ar atbilstošām (attiecībā uz darba apstākļiem un ienākumiem) darba vietām, jo pretējā gadījumā viņu vienīgā iespēja būtu tradicionāls darbs neliela apjoma un bieži vien neefektīvā zivsaimniecības nozarē, kas nereti negatīvi ietekmē vietējos resursus, ņemot vērā uzraudzības, uzglabāšanas, tirdzniecības, utt., sistēmu nepietiekamo apjomu vai to trūkumu.

2.2.1.2

Vietējās labklājības radīšana un zvejas lomu eksports (neatkarīgi no tā, vai produkcija ir apstrādāta uz vietas vai nav) savukārt sniedz iespēju izveidot starptautisku vērtību virkni, kur priekšrocības sadalītas taisnīgāk; nozares radīto iekšzemes kopproduktu un ienākumus uz vienu iedzīvotāju saņēmējvalstī iespējams kāpināt, pakāpeniski paplašinot rūpniecisko zivsaimniecības nozari tur, kur līdz šim bija vienīgi piekrastes zvejas nozare ar nepietiekamiem sanitārajiem standartiem un nestabilu saimniecisko pamatu.

2.2.1.3

Kopuzņēmumiem izvirzīta prasība noteikt prioritātes attiecībā uz Eiropas tirgu apgādi: tas garantē kuģu īpašnieku un rūpniecisko partneru, dalībvalstu un pašas ES (izmantojot subsīdijas) investīciju esamību un saglabāšanu zivsaimniecības nozarē, sniedzot iespēju nodrošināt nepiepildīto Kopienas tirgu, jo zinātnisko un sabiedrisko organizāciju ieteikumu rezultātā zivju patēriņš pieaug, mudinot eiropiešus ēst veselīgāk un dažādāk. Bez tam zivju piedāvājumam stingri jāatbilst ES pārtikas aprites tiesību aktiem.

2.2.1.4

Kopuzņēmumu darbība zivsaimniecības nozarē ES reģionos, kas atkarīgi no zvejniecības, ļauj saglabāt nodarbinātības līmeni nozarē, uzņēmumu centrālajiem, tehniskajiem un tirdzniecības birojiem darbojoties Eiropā; arī atbalstošās rūpniecības nozares rada darba vietas gan tiešā veidā, lielajiem zvejas kuģiem ik pēc četriem gadiem atgriežoties uz remontu piederības ostās Eiropā, gan netieši, jo kopā ar iepriekš minētajiem vietējās pakalpojumu rūpniecības nozares uzņēmumiem tiek radītas tehnoloģiskās informācijas ķēdes.

2.2.1.5

Kopuzņēmumi sniedz iespēju ES iegūt reālus datus nozvejas uzraudzībai un apjoma noteikšanai trešo valstu un starptautiskajos ūdeņos, saglabājot tiesisko saikni ar zivsaimniecības uzņēmumiem to izcelsmes reģionos. Tas dod iespēju ES īstenot vadošo lomu to kompetento reģionālo zivsaimniecības organizāciju vadībā, kuras izveidotas atbilstoši Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO), kas ir ANO kompetentā organizācija attiecīgajā nozarē, ieteikumiem vai atrodas tās pārziņā (14). Tas ir tādēļ, ka kopuzņēmumiem jāiesniedz dalībvalstīm pusgada pārskati par nozvejas apjomiem, lai Komisija, dalībvalstis un Revīzijas palāta varētu realizēt finanšu kontroli.

2.2.1.6

Kopuzņēmumi arī ļauj saglabāt ES zvejniecības intereses starptautiskajos ūdeņos un zvejas vietās, garantējot ES normatīvo prasību ievērošanu attiecībā uz atbildīgu zveju, resursu saglabāšanu un pārvaldību, drošību uz kuģiem, uzraudzību, pārtikas ķēdes drošību, utt. Tas aizkavētu vai samazinātu tādu ārvalstu zvejas flotu kaitīgo ietekmi, kas neveicina zivsaimniecības uzņēmumu vai nozares attīstību trešās valstīs, negarantē standartus, kuri nosaka nozvejas apjomu ES tirgum, un neļauj atbildīgi uzraudzīt resursus.

2.2.1.7

Visbeidzot, kopuzņēmumi sniedz iespēju ES veikt efektīvu, ilglaicīgu ieguldījumu vietējās zivsaimniecības nozares attīstībā valstīs, ar kurām parakstīti zvejniecības nolīgumi un kurās atrodas Eiropas kuģu īpašnieku kontrolēti kopuzņēmumi vai valsts uzņēmumi. Zivsaimniecības nozare ir radījusi peļņu gan trešās valstīs, gan ES kopumā, nodrošinot jūras produktu pastāvīgu piegādi.

2.2.2

Neviens no iepriekš minētajiem punktiem pat netieši netika apskatīts iepriekš minētās Zaļās grāmatas 3.9. punktā par KZP Starptautisko dimensiju (15) vai 5.8. punktā par Arējām attiecībām (16). Kopuzņēmumi zivsaimniecības nozarē vispār netiek pieminēti kā lietderīgs līdzeklis Zaļajā grāmatā ierosināto zivsaimniecības politikas principu īstenošanai, neraugoties uz to, ka līdz 2002. gadam tos atbalstīja visaptveroši Kopienas tiesību akti minētajā jomā, kā plaši izklāstīts šajā atzinumā.

2.2.3

To, ka kopuzņēmumi gandrīz nav minēti jaunajā KZP, apstiprina fakts, ka pēdējais Komisijas pieprasītais ziņojums, kurā minēti visaptveroši dati par šo jautājumu, sagatavots 2001. gadā, un tajā nav precizēti kopuzņēmumu rīcībā nodotie kuģi (17). Pirms tam, 2000. gada 16. jūnijā, sagatavots vēl viens īpašs ziņojums — “Pētījums par kopuzņēmumiem saistībā ar struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē”. Minētais pētījums norāda to, ka šobrīd darbojas 300 kopuzņēmumi, kuros ir vairāk nekā 600 kuģu. Attiecībā uz minētajiem uzņēmumiem vērojamas nepilnības tiesību aktos, un tie palikuši ārpus Kopienas zivsaimniecības jurisdikcijas. Tie vienkārši pārvēršas ārvalstu uzņēmumos, kuros iesaistīti ES partneri, ar saistībām attiecībā uz ES tirgu apgādi un regulāru informācijas sniegšanu; vienīgo aizsardzību tiem nodrošina divpusējie līgumi savstarpējai ieguldījumu aizsardzībai, kas noslēgti starp izcelsmes ES dalībvalsti un saņēmēju trešo valsti.

2.3.1

Darba gaitā, kā rezultātā tika izstrādāts iepriekš minētās Zaļās grāmatas galīgais projekts, tika apstiprinātas divas regulas: Padomes 1999. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1263/1999 par Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentu (18) un Padomes 1999. gada 17. decembra Regula (EK) Nr. 2792/1999, kurā izklāstīti sīki izstrādāti noteikumi un pasākumi attiecībā uz Kopienas struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē (19). Ar minētajām regulām ZVFI ietvaros ir saglabāta kopuzņēmumu likumība zivsaimniecības nozarē līdz to darbības perioda beigām, t.i., līdz 2006. gada 31. decembrim.

2.3.2

Kopš 2004. gada 31. decembra kopuzņēmumi tomēr praktiski vairs nav iekļauti ES zivsaimniecības struktūrpolitikā saskaņā ar 2002. gada 20. decembra Padomes Regulu (EK) Nr. 2369/2002, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2792/1999, kurā izklāstīti sīki izstrādāti noteikumi un pasākumi attiecībā uz Kopienas strukturālo palīdzību zivsaimniecības nozarē. (20) Uz kopuzņēmumiem joprojām attiecas ES likumi, ciktāl minētajiem uzņēmumiem jāievēro noteikumi, kas bija spēkā kopuzņēmumu dibināšanas brīdī, bet attiecībā uz tiem nav īpašu vidēja termiņa vai ilgtermiņa reglamentējošu noteikumu.

2.3.3

Attaisnojums tam, ka kopuzņēmumiem zivsaimniecības nozarē atcelts finansējums, kā arī visas atsauces uz tiesiskajiem aktiem atrodamas iepriekš minētas regulas 5. pantā, kur ZVFI izvirzīta prasība veltīt galveno uzmanību zvejas jaudas samazināšanai, norakstot kuģus lūžņos. Zvejas jaudas samazināšana ir tikai viens no daudziem Kopienas politikas mērķiem, kur kopuzņēmumi izrādījušies noderīgi, un tā varētu būt arī turpmāk, kā paskaidrots turpmāk.

3.1

Nepieciešamība saglabāt īpašu politiku attiecībā uz kopuzņēmumiem zivsaimniecības nozarē KZP ietvaros.

3.1.1

Lai gan kopuzņēmumi izslēgti no pašreizējās likumdošanas, zivsaimniecības nozarē tiem ir saimnieciska nozīme, kas īpaši atbilstoša globalizētai ekonomikai, ļaujot ietaupīt ar izmaksām (kas parasti galamērķa ir zemākas nekā ES dalībvalstī) un veicinot tehnoloģiju nodošanu, pievienotās vērtības radīšanu un sadali, pieeju resursiem un tirgus piedāvājumu.

3.1.2

Bez tam kopuzņēmumi rada iespēju daļēji saglabāt nodarbinātību uz jūras un sauszemes tajos ES reģionos, kas atkarīgi no zivsaimniecības; tie palīdz arī radīt jaunus, kvalificētākus nodarbinātības veidus trešās valstīs, kur šādi kopuzņēmumi darbojas, tajā skaitā arī apmācot darbiniekus un pilnveidojot strādājošo prasmes galamērķa valstī.

3.1.3

Kopuzņēmumi zivsaimniecības nozarē tika iekļauti Kopienu tiesību aktos zivsaimniecības struktūrpolitikas ietvaros 1990. gadā (pirms piecpadsmit gadiem), un visa šī perioda laikā pierādījuši savu lietderību. Minēto uzņēmumu nepamatotas izslēgšanas no jaunās KZP, ko atbalsta Komisija, un no tiesību aktiem, kas ir spēkā no 2005. gada 1. janvāra, rezultāts būs Kopienas atbalsta zaudēšana attiecībā uz vērtīgu ekonomiskās sadarbības instrumentu starp ES un trešām valstīm, kuras bieži vien ir jaunattīstības valstis, un varētu tikt pārkāpts uzticības princips, kam jābūt Eiropas uzņēmumu un ES institūciju sadarbības pamatā.

3.1.4

Zivsaimniecības kopuzņēmumus var uzskatīt un tie jāuzskata par īpašu sadarbības veidu divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos ar trešām valstīm, un būtu nepieciešams izstrādāt konkrētus noteikumus, kuros šādu uzņēmumu īpašās iezīmes būtu ņemtas vērā gan no zivsaimniecības aspekta, gan Eiropas ārējo investīciju aizsardzības un veicināšanas, muitas, nodarbinātības, nodokļu, utt. aspektiem.

3.1.5

Lai gan atbilstoši pašreizējai likumdošanai kopuzņēmumi iekļaujas “partnerattiecību nolīgumos”, līdz šim nav novēroti ievērojami praktiski rezultāti. Līdz ar to radusies nepieciešamība pēc tiesiskā regulējuma, kas koordinētu atšķirības Komisijā (Attīstības, Sadarbības un Zivsaimniecības ģenerāldirektorāti) un noskaidrotu, kā šādu nolīgumu vai citādu nolīgumu ietvaros jārīkojas darba devējiem un citam ieinteresētajām personām, lai gūtu praktiskus rezultātus.

4.1

Komiteja iesaka, ka, pārskatot Kopējo zivsaimniecības politiku un atbilstoši Padomes 2004. gada 19. jūlija secinājumiem (21) kopuzņēmumi, kuri vairs nav līdzeklis zvejas flotes jaudas strukturālajai regulēšanai un alternatīva kuģu norakstīšanai lūžņos, jādefinē kā līdzeklis tirgus piedāvājumam un integrētai rīcībai nozares ietvaros, kas ES ir pieejams tās pilnvaru ietvaros un saskaņā ar tās vispārējiem un reģionālajiem nolīgumiem un divpusējiem līgumiem, lai pienācīgi īstenotu ES zivsaimniecības politiku atbilstoši FAO un PTO principiem, pienācīgi nodrošinot to, ka nepalielinās zvejas jauda, kas varētu radīt pārzveju

4.2

Komiteja uzskata šādi:

4.2.1

Komisijai jāveic detalizēts, mūsdienām atbilstošs pašreizējā stāvokļa novērtējums un jānosaka zivsaimniecības nozares kopuzņēmumu potenciāls, iepazīstinot ar secinājumiem citas ES institūcijas un attiecīgās nozares.

4.2.2