–

Google Ireland Limited un Tik Tok Technology Limited vārdā – L. Feiler, Rechtsanwalt,

–

Meta Platforms Ireland Limited vārdā – Me S. Denk, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch un G. Kunnert, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – M. Browne, A. Joyce un M. Tierney, pārstāvji, kuriem palīdz D. Fennelly, BL,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun, S. L. Kalėda un P.‑J. Loewenthal, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, 3. panta 4. un 5. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (OV 2000, L 178, 1. lpp.) un, otrkārt, 28.a panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV 2010, L 95, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/1808 (2018. gada 14. novembris) (OV 2018, L 303, 69. lpp.) (turpmāk tekstā — “Direktīva 2010/13”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Īrijā reģistrētām sabiedrībām Google Ireland Limited, Meta Platforms Ireland Limited un Tik Tok Technology Limited, no vienas puses, un Kommunikationsbehörde Austria (KommAustria) (Austrijas Komunikāciju regulators), no otras puses, par pēdējā minētā lēmumiem, ar kuriem tika atzīts, ka uz šīm sabiedrībām attiecas Bundesgesetz über Maßnahmen zum Schutz der Nutzer auf Kommunikationsplattformen (Kommunikationsplattformen‑Gesetz) (Federālais likums par komunikācijas platformu lietotāju aizsardzības pasākumiem) (BGBl. I, 151/2020, turpmāk tekstā – “KoPl‑G”).

3

Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 5., 6., 8., 22. un 24. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva cenšas veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā terminiem ir šādas nozīmes:

[..]

[..]”

6

Šīs pašas direktīvas 3. pants “Iekšējais tirgus” ir formulēts šādi:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilst valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un ko ietver koordinētā joma.

2.   Dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.

[..]

4.   Dalībvalstis var pieņemt pasākumus, lai atkāptos no 2. punkta attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:

5.   Dalībvalsts steidzamības gadījumā var atkāpties no 4. b) punktā minētajiem noteikumiem. Šādā gadījumā par pasākumiem jāpaziņo Komisijai un 1. punktā minētajai dalībvalstij visīsākajā iespējamajā laikā, norādot iemeslu, kādēļ dalībvalsts uzskata, ka gadījums ir steidzams.

6.   Neierobežojot dalībvalsts tiesības veikt attiecīgos pasākumus, Komisija pārbauda paziņoto pasākumu atbilstību Kopienas tiesību aktiem īsākajā iespējamajā laikā; ja tā secina, ka pasākumi neatbilst Kopienas tiesībām, Komisija attiecīgajai dalībvalstij lūdz atturēties no piedāvāto pasākumu pieņemšanas vai nekavējoties pārtraukt attiecīgos pasākumus.”

7

Direktīvas 2010/13 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]”

8

Šīs direktīvas 28.a panta 1. un 5. punktā ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējs, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalsts teritorijā Direktīvas 2000/31/EK 3. panta 1. punkta nozīmē, ir minētās dalībvalsts jurisdikcijā.

[..]

5.   Šajā direktīvā Direktīvas [2000/31] 3. un 12.–15. pantu piemēro video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem, par kuriem uzskata, ka tie veic uzņēmējdarbību dalībvalstī saskaņā ar šā panta 2. punktu.”

9

Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.), 1. panta 1. punkta e)–g) apakšpunktā ir norādītas šādas definīcijas:

10

Šīs direktīvas 5. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Saskaņā ar 7. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu – tādā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja minētais pamatojums jau nav paskaidrots projektā.”

11

KoPl‑G 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šā likuma mērķis ir veicināt atbildīgu un pārredzamu attieksmi pret lietotāju ziņojumiem saistībā ar turpmāk minēto saturu, kas pieejams komunikācijas platformās, un šādu ziņojumu tūlītēju apstrādi.

2.   Uz valsts un ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz pakalpojumus komunikācijas platformām (2. panta 4. punkts), lai gūtu ekonomisku labumu, attiecas šī likuma piemērošanas joma, ja vien:

[..]

4.   Video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzēji (2. panta 12. punkts) ir atbrīvoti no šajā likumā paredzētajiem pienākumiem attiecībā uz šajās platformās piedāvātajiem raidījumiem (2. panta 9. punkts) un lietotāju veidotiem video (2. panta 7. punkts).

5.   Uzraudzības iestādei pēc pakalpojumu sniedzēja pieprasījuma ir jānosaka, vai uz pakalpojumu sniedzēju attiecas šī likuma piemērošanas joma.

[..]”

12

KoPl‑G 2. pantā ir paredzēts:

“Likumā ir lietoti šādi termini:

[..]

[..]

[..]

[..]

13

KoPl‑G 3. pants ir formulēts šādi:

“1.   Pakalpojumu sniedzējiem jāizveido efektīva un pārredzama procedūra, lai izskatītu un apstrādātu paziņojumus par komunikācijas platformā pieejamo iespējami nelikumīgo saturu.

[..]

4.   Turklāt pakalpojumu sniedzējiem jānodrošina, ka tiek izveidota efektīva un pārredzama procedūra, lai pārskatītu viņu lēmumus attiecībā uz satura, par kuru ir saņemts paziņojums, bloķēšanu vai izņemšanu (3. punkta 1. apakšpunkts). [..]

[..]”

14

Atbilstoši KoPl‑G 4. panta 1. punktam:

“Pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums reizi gadā vai, ja komunikācijas platformas reģistrēto lietotāju skaits pārsniedz vienu miljonu, reizi pusgadā sagatavot pārskatu par to, kā tiek apstrādāti paziņojumi par iespējami nelikumīgu saturu. Pārskats jānosūta uzraudzības iestādei ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc pārskatā atspoguļotā laikposma beigām un vienlaikus jāpublicē savā tīmekļvietnē tā, lai tas būtu pastāvīgi pieejams un viegli atrodams.”

15

KoPl‑G 5. pantā ir noteikts:

“1.   Pakalpojumu sniedzēji ieceļ personu, kas atbilst Verwaltungsstrafgesetz 1991 - VStG [(1991. gada likums par administratīvajiem sodiem, BGBl., 52/1991)] 9. panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Šī persona:

[..]

4.   Pakalpojumu sniedzējs ieceļ fizisku vai juridisku personu par pilnvaroto pārstāvi, kurš atbild par administratīviem un juridiskiem paziņojumiem. Piemēro 1. punkta 3. apakšpunktu, 2. punkta pirmo teikumu un 3. punktu.

5.   Uzraudzības iestādi nekavējoties informē par atbildīgo pārstāvi un pilnvaroto pārstāvi, kas atbild par paziņojumiem.”

16

Prasītājas pamatlietā, Google Ireland, Meta Platforms Ireland un Tik Tok Technology, ir Īrijā reģistrētas sabiedrības, kas tostarp Austrijā sniedz komunikācijas platformu pakalpojumus.

17

Pēc KoPl‑G stāšanās spēkā 2021. gadā tās lūdza KommAustria saskaņā ar šī likuma 1. panta 5. punktu paziņot, ka tās neietilpst šī likuma piemērošanas jomā.

18

Ar trijiem 2021. gada 26. marta, 31. marta un 22. aprīļa lēmumiem šī iestāde tomēr atzina, ka prasītājas pamatlietā ietilpst KoPl‑G piemērošanas jomā, jo ikviena no tām nodrošina “komunikācijas platformas” pakalpojumu šī likuma 2. panta 4. punkta izpratnē.

19

Prasītājas pamatlietā par šiem lēmumiem cēla prasības Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), kas šīs prasības noraidīja kā nepamatotas.

20

Lai pamatotu revīzijas sūdzības, ko prasītājas pamatlietā par šiem noraidošajiem nolēmumiem iesniedza iesniedzējtiesā Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija), tās apgalvo, pirmkārt, ka, tā kā Īrijas Republika un Eiropas Komisija netika informētas par KoPl‑G pieņemšanu saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 3. panta 5. punktu, šo likumu uz tām nevar attiecināt. Otrkārt, ar minēto likumu ieviestie pienākumi esot nesamērīgi un nesaderīgi ar pakalpojumu sniegšanas brīvību un “izcelsmes valsts principu”, kas paredzēts Direktīvā 2000/31, kā arī attiecībā uz video koplietošanas platformas pakalpojumiem – Direktīvā 2010/13.

21

Šajā ziņā, pirmām kārtām, šī tiesa norāda, ka revīzijas sūdzības uzsver jautājumu par to, vai KoPl‑G vai pienākumi, kas ar to noteikti pakalpojumu sniedzējiem, ir pasākumi, kas pieņemti attiecībā uz “noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu” Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta izpratnē. Tā norāda, ka ir šaubas par šo jautājumu, ciktāl KoPl‑G noteikumi ir vispārīgi un abstrakti un ciktāl ar tiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem ir uzlikti vispārīgi pienākumi, kas piemērojami, ja nepastāv individuāls un konkrēts tiesību akts.

22

Otrām kārtām, gadījumā, ja Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzētie nosacījumi būtu izpildīti, minētā tiesa jautā par šīs direktīvas 3. panta 5. punkta interpretāciju, lai noteiktu, vai uz KoPl‑G ir attiecināms uz prasītājām pamatlietā, lai gan par šo likumu nav ticis paziņots.

23

Trešām kārtām, joprojām gadījumā, ja KoPl‑G noteiktie pienākumi komunikācijas platformu pakalpojumu sniedzējiem būtu jākvalificē kā pasākumi, kas veikti attiecībā uz “noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu” Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta izpratnē, šī pati tiesa jautā, vai šie pienākumi, ja ir izpildīti šīs direktīvas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, principā ir piemērojami pakalpojumiem, kurus sniedz prasītājas pamatlietā kā komunikācijas platformu pakalpojumu sniedzējas. Ja nepieciešams, attiecībā uz video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzējiem Direktīvas 2010/13 1. panta aa) punkta izpratnē būtu jānosaka, vai noteikumi par kontroli izcelsmes dalībvalstī, kas ir piemērojami arī saistībā ar šo direktīvu saskaņā ar tās 28.a panta 1. punktu, kurā ir atsauce uz Direktīvas 2000/31 3. pantu, nepieļauj, ka ar KoPl‑G noteiktie pienākumi pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti citas dalībvalsts teritorijā, tiek piemēroti šo platformu saturam, ja runa nav par raidījumiem vai lietotāju veidotiem video.

24

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vispārīgi un abstrakti pasākumi, kuri attiecas uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu vispārīgu kategoriju un ir vienādi piemērojami visiem šīs kategorijas pakalpojumu sniedzējiem, ietilpst jēdzienā “pasākumi, kas pieņemti attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu” šīs tiesību normas izpratnē.

26

Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai interpretētu Savienības tiesību normu, kuras formulējumā nav tiešas atsauces uz valsts tiesībām, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, sasniedzamie mērķi (spriedums, 2022. gada 15. septembris, Fédérationdes entreprises de la beauté, C‑4/21, EU:C:2022:681, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta formulējumu jākonstatē, ka šajā tiesību normā ir atsauce uz “noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu”. Īpašības vārda “noteikts” izmantošana vienskaitlī norāda, ka minētais pakalpojums ir jāsaprot kā individualizēts pakalpojums, ko sniedz viens vai vairāki pakalpojumu sniedzēji, un ka līdz ar to dalībvalstis saskaņā ar šī 3. panta 4. punktu nevar veikt vispārējus un abstraktus pasākumus, kas attiektos uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu vispārīgu kategoriju un būtu vienādi piemērojami visiem šīs kategorijas pakalpojumu sniedzējiem.

28

Apstāklis, ka jēdziens “pasākumi” var ietvert plašu dalībvalstu veikto pasākumu klāstu, šo vērtējumu neatspēko.

29

Eiropas Savienības likumdevējs, atsaucoties uz tik plašu un vispārīgu jēdzienu, ir atstājis dalībvalstu ziņā pasākumu, ko tās var veikt atbilstoši Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktam, raksturu un veidu. Savukārt atsauce uz šo jēdzienu nekādā ziņā neskar šo pasākumu būtību un saturu.

30

Otrkārt, konteksts, kurā iekļaujas šis pants, un it īpaši minētā 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētie procesuālie nosacījumi apstiprina šādu interpretāciju.

31

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 4. punktu dalībvalstis var attiecībā uz kādu koordinētajā jomā ietilpstošu informācijas sabiedrības pakalpojumu veikt pasākumus atkāpei no informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites principa, ja tās izpilda divus kumulatīvus nosacījumus (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland, C‑390/18, EU:C:2019:1112, 83. punkts).

32

Pirmām kārtām, saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu attiecīgajam ierobežojošajam pasākumam ir jābūt nepieciešamam, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselības aizsardzību, sabiedrības drošību vai patērētāju aizsardzību, pieņemtam attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu, kas faktiski kaitē vai nopietni un būtiski apdraud šo mērķu sasniegšanu, un visbeidzot – jābūt samērīgam ar šiem mērķiem.

33

Otrām kārtām, šīs direktīvas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka attiecīgajai dalībvalstij iepriekš, neskarot tiesas procesus, tostarp pirmstiesas izmeklēšanu un darbības, kas veiktas kriminālizmeklēšanas gaitā, ir ne tikai jālūdz dalībvalstij, kuras teritorijā attiecīgo pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, veikt pasākumus un tā šādus pasākumus nav veikusi, vai arī tie nav bijuši pietiekami, bet arī jāpaziņo Komisijai un šai dalībvalstij par savu nodomu veikt attiecīgos ierobežojošos pasākumus.

34

Iepriekšējā punktā minētais nosacījums apstiprina, ka dalībvalstis nevar ierobežot informācijas sabiedrības pakalpojumu no citām dalībvalstīm brīvu apriti, veicot vispārējus un abstraktus pasākumus, kas attiecas uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu vispārīgu kategoriju.

35

Šī tiesību norma, uzlikdama pienākumu dalībvalstīm, kurās tiek sniegts informācijas sabiedrības pakalpojums un kuras kā šī pakalpojuma galamērķa dalībvalstis vēlas veikt pasākumus, pamatojoties uz Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktu, pieprasīt minētā pakalpojuma izcelsmes dalībvalstij, proti, dalībvalstij, kuras teritorijā šī paša pakalpojuma sniedzējs ir reģistrēts, veikt pasākumus, paredz, lai pakalpojumu sniedzējus un līdz ar to arī attiecīgās dalībvalstis varētu identificēt.

36

Ja dalībvalstīm būtu atļauts ierobežot informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti, izmantojot vispārējus un abstraktus pasākumus, kas būtu vienādi piemērojami visiem kādas šo pakalpojumu kategorijas pakalpojumu sniedzējiem, šāda identifikācija būtu, ja vien tas nebūtu neiespējami, vismaz pārmērīgi grūta un tādējādi dalībvalstis nevarētu ievērot šādu procesuālu nosacījumu.

37

Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 68. punktā, ja Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir ietverti vispārīgi un abstrakti pasākumi, kas ir vienādi piemērojami visiem informācijas sabiedrības pakalpojumu kategorijas pakalpojumu sniedzējiem, tad šīs direktīvas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētā iepriekšējā paziņošana varētu pārklāties ar Direktīvā 2015/1535 prasīto.

38

Pēdējā minētajā direktīvā būtībā ir prasīts, lai dalībvalstis paziņotu Komisijai par jebkuru tehnisko noteikumu projektu, kura noteikumos par pakalpojumiem ir ietvertas vispārīga rakstura prasības attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas uzsākšanu un veikšanu.

39

Treškārt, ja jēdzienu “pasākumi, kas pieņemti attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu” Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta izpratnē interpretētu tādējādi, ka dalībvalstis var veikt vispārējus un abstraktus pasākumus, kas būtu vienādi piemērojami visiem kādas informācijas sabiedrības pakalpojumu kategorijas pakalpojumu sniedzējiem, tiktu apdraudēti noteikumi par kontroli izcelsmes dalībvalstī, uz kuriem ir balstīta šī direktīva un tajā izvirzītais mērķis nodrošināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

40

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2000/31 3. pants ir galvenā tiesību norma ar šo direktīvu ieviestajā struktūrā un sistēmā, ciktāl tajā ir nostiprināts šis princips, kas arī minēts šīs direktīvas 22. apsvērumā, kurā ir noteikts, ka “informācijas sabiedrības pakalpojumus vajadzētu pārraudzīt darbības avotā”.

41

Proti, atbilstoši šī 3. panta l. punktam katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilst valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un ko ietver koordinētā joma. Minētā 3. panta 2. punktā ir precizēts, ka dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.

42

Tādējādi Direktīva 2000/31 ir balstīta uz noteikumu par kontroli izcelsmes dalībvalstī un savstarpējas atzīšanas principu piemērošanu tādējādi, ka šīs direktīvas 2. panta h) punktā definētajā koordinētajā jomā informācijas sabiedrības pakalpojumi tiek reglamentēti tikai tajā dalībvalstī, kuras teritorijā ir reģistrēti šo pakalpojumu sniedzēji (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, eDate Advertising u.c.,C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685, 56.–59. punkts).

43

Tādējādi, pirmkārt, katrai dalībvalstij kā informācijas sabiedrības pakalpojumu izcelsmes dalībvalstij ir jāreglamentē šie pakalpojumi un tālab jāaizsargā Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) punktā minētie sabiedrības interešu mērķi.

44

Otrkārt, saskaņā ar savstarpējās atzīšanas principu katrai dalībvalstij kā informācijas sabiedrības pakalpojumu galamērķa dalībvalstij ir pienākums neierobežot šo pakalpojumu brīvu apriti, pieprasot ievērot papildu pienākumus koordinētajā jomā, kurus tā ir noteikusi.

45

Tomēr, kā izriet no Direktīvas 2000/31 24. apsvēruma, Savienības likumdevējs, neraugoties uz “noteikumiem par kontroli informācijas sabiedrības pakalpojumu avotā”, kas ir šīs direktīvas 3. panta 1. punktā minēto noteikumu par kontroli izcelsmes dalībvalstī izpausme, ir uzskatījis par likumīgu, ka dalībvalstis saskaņā ar minētajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem var veikt pasākumus, lai ierobežotu informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti.

46

Tādējādi Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktā ar konkrētiem nosacījumiem dalībvalstij, kurā tiek sniegts informācijas sabiedrības pakalpojums, ir atļauts atkāpties no informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites principa.

47

Tomēr, ja interpretētu šo tiesību normu tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir atļauts veikt vispārējus un abstraktus pasākumus, kas būtu vienādi piemērojami visiem kādas informācijas sabiedrības pakalpojumu kategorijas pakalpojumu sniedzējiem – tas apdraudētu šī 3. panta 1. punktā minētos noteikumus par kontroli izcelsmes dalībvalstī.

48

Noteikumi par kontroli izcelsmes dalībvalstī rada regulējuma kompetences sadalījumu starp informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja izcelsmes dalībvalsti un dalībvalsti, kurā attiecīgais pakalpojums tiek sniegts, proti, galamērķa dalībvalsti.

49

Atļaujot otrajai dalībvalstij veikt vispārējus un abstraktus pasākumus atbilstoši Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktam, kas ir vienādi piemērojami visiem kādas šo pakalpojumu kategorijas pakalpojumu sniedzējiem neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav reģistrēti šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, tiktu aizskarta pirmās dalībvalsts reglamentējošā kompetence un tādējādi šādi pakalpojumu sniedzēji tiktu pakļauti gan izcelsmes dalībvalsts, gan galamērķa dalībvalsts vai dalībvalstu tiesību aktiem.

50

Tomēr no Direktīvas 2000/31 22. apsvēruma izriet, kā atgādināts šī sprieduma 40. punktā, ka ar šo direktīvu ieviestajā sistēmā Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu kontrole tiek veikta darbības avotā, proti, pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalstī, ar trīskāršu mērķi nodrošināt sabiedrības interešu mērķu efektīvu aizsardzību, uzlabot savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm, kā arī efektīvi nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību un tiesisko drošību pakalpojumu sniedzējiem un to saņēmējiem.

51

Tādējādi, apšaubot Direktīvas 2000/31 3. panta 1. punktā paredzētos noteikumus par kontroli izcelsmes dalībvalstī, šī 3. panta 4. punkta interpretācija, kas izklāstīta šī sprieduma 47. punktā, apdraudētu šīs direktīvas sistēmu un mērķus.

52

Kā ir uzsvērusi Komisija, iespēja atkāpties no informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites principa, kas paredzēta minētās direktīvas 3. panta 4. punktā, nav bijusi iecerēta, lai ļautu dalībvalstīm veikt vispārējus un abstraktus pasākumus, lai reglamentētu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju kategoriju kopumā, un tas tā ir arī tad, ja šādi pasākumi ir vērsti pret saturu, kas būtiski apdraud šīs pašas direktīvas 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) punktā noteiktos mērķus.

53

Turklāt, ļaujot galamērķa dalībvalstij veikt vispārējus un abstraktus pasākumus, lai reglamentētu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, ko veic pakalpojumu sniedzēji, kuri nav reģistrēti tās teritorijā, tiktu apdraudēta dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās un tas būtu pretrunā savstarpējās atzīšanas principam, uz kuru, kā atgādināts šī sprieduma 42. punktā, balstās Direktīva 2000/31.

54

Papildus, kas joprojām attiecas uz Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta teleoloģisko interpretāciju un jēdzienu “pasākumi, kas pieņemti attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu”, no šīs direktīvas 1. panta 1. punkta un 3. panta 2. punkta, lasot tos kopā ar tās 8. apsvērumu, izriet, ka minētās direktīvas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, nodrošinot informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti starp dalībvalstīm.

55

Raugoties no šāda viedokļa, kā izriet no šīs pašas direktīvas 5. un 6. apsvēruma, tās mērķis ir likvidēt juridiskus šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, proti, šie šķēršļi rodas no tiesību aktu atšķirībām un juridiskās neskaidrības par to, kuri valsts tiesību akti attiecas uz šādiem pakalpojumiem.

56

Ļaujot dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktu veikt vispārējus un abstraktus pasākumus attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu vispārīgu kategoriju, kas ir vienādi piemērojami visiem šīs kategorijas pakalpojumu sniedzējiem, in fine nozīmētu, ka attiecīgie pakalpojumu sniedzēji tiktu pakļauti atšķirīgiem tiesību aktiem un tādējādi tiktu no jauna ieviesti juridiskie šķēršļi pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kurus novērst ir šīs direktīvas mērķis.

57

Visbeidzot, jāatgādina, ka Direktīvas 2000/31 mērķa nodrošināt informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti starp dalībvalstīm sasniegšanai tiek izmantots mehānisms šo mērķi iespējami apdraudošo pasākumu kontrolēšanai, kas ļauj gan Komisijai, gan dalībvalstij, kuras teritorijā ir reģistrēts attiecīgā informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējs, pārliecināties par to, vai šie pasākumi ir nepieciešami primāru vispārējo interešu apsvērumu dēļ (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland, C‑390/18, EU:C:2019:1112, 91. punkts).

58

Tomēr uzskats, ka vispārēja un abstrakta rakstura pasākumi, kas attiecas uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu vispārīgu kategoriju, neietilpst jēdzienā “pasākumi, kas pieņemti attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu” Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta izpratnē, nenozīmē, ka šādi pasākumi tiek izslēgti no šī kontroles mehānisma.

59

Gluži pretēji, sekas šādai interpretācijai ir tādas, ka dalībvalstīm principā nav atļauts veikt šādus pasākumus tā, ka pat netiek prasīts pārbaudīt, vai šie pasākumi ir nepieciešami primāru vispārējo interešu apsvērumu dēļ.

60

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vispārīgi un abstrakti pasākumi, kuri attiecas uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu vispārīgu kategoriju un ir vienādi piemērojami visiem šīs pakalpojumu kategorijas pakalpojumu sniedzējiem, neietilpst jēdzienā “pasākumi, kas pieņemti attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu” šīs tiesību normas izpratnē.

61

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā apkopots šī sprieduma 22. un 23. punktā, izriet, ka iesniedzējtiesa otro un trešo jautājumu uzdod tikai gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

62

Kā secināts šī sprieduma 60. punktā, uz pirmo jautājumu ir jāsniedz noliedzoša atbilde.

63

No minētā izriet, ka, ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, atbilde uz otro un trešo jautājumu nav jāsniedz.

64

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū 3. panta 4. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

vispārīgi un abstrakti pasākumi, kuri attiecas uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu vispārīgu kategoriju un ir vienādi piemērojami visiem šīs pakalpojumu kategorijas pakalpojumu sniedzējiem, neietilpst jēdzienā “pasākumi, kas pieņemti attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu” šīs tiesību normas izpratnē.