TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2023. gada 15. jūnijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 92/43/EEK – Dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras aizsardzība – Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas – 6. panta 3. punkts – Plāna vai projekta iepriekšēja izvērtēšana, lai noteiktu, vai ir jāveic atbilstošs novērtējums par šāda plāna vai projekta ietekmi uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju – Pamatojums – Pasākumi, ko var ņemt vērā – Mājokļa būvniecības projekts – Procesuālā autonomija – Līdzvērtības un efektivitātes principi – Procesuālie noteikumi, saskaņā ar kuriem strīda priekšmetu nosaka prasības celšanas brīdī izvirzītie pamati

Lietā C‑721/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko High Court (Augstā tiesa, Īrija) iesniegusi ar 2021. gada 4. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 26. novembrī, tiesvedībā

Eco Advocacy CLG

pret

An Bord Pleanála,

piedaloties:

Keegan Land Holdings,

An Taisce – The National Trust for Ireland,

ClientEarth AISBL,

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [APrechal], tiesneši M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún], F. Biltšens [FBiltgen], N. Vāls [NWahl] un J. Pasers [JPasser] (referents),

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 27. oktobra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

Eco Advocacy CLG vārdā – OClarke un AO’Connell, solicitors, OCollins, SC, un CLenaghan, BL,

An Bord Pleanála vārdā – DBrowne, BL, un BFoley, SC, BMagee un JMoore, solicitors,

An Taisce – The National Trust for Ireland un ClientEarth AISBL vārdā – JKenny, BL, un FLogue, solicitor,

Īrijas valdības vārdā – MBrowne, AJoyce un MTierney, pārstāvji, kuriem palīdz ACarroll, BL, PGallagher un BKennedy, SC,

Itālijas valdības vārdā – GPalmieri, kurai palīdz GPalatiello, avoccato dello Stato,

Eiropas Komisijas vārdā – CHermes un MNoll‑Ehlers, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 19. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/52/ES (OV 2014, L 124, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2011/92”), 4. panta 2.–5. punktu un III pielikumu, kā arī Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.) 6. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Eco Advocacy CLG un An Bord Pleanála (Teritorijas plānošanas aģentūra, Īrija) par pēdējās minētās izsniegtas būvatļaujas derīgumu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 92/43

3

Saskaņā ar Direktīvas 92/43 6. panta 3. punktu:

“Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi [pienācīgi] izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās [šīs teritorijas] aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.”

Direktīva 2011/92

4

Direktīvas 2011/92 4. panta 2.–5. punktā ir noteikts:

“2.   Saskaņā ar 2. panta 4. punktu attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem dalībvalstis nolemj, vai projekts jānovērtē saskaņā ar 5. līdz 10. pantu. Dalībvalstis nolemj, izmantojot:

a)

ar katra gadījuma pārbaudes;

vai

b)

dalībvalsts noteiktos limitus vai kritērijus.

Dalībvalstis var nolemt piemērot gan a), gan b) apakšpunktā minēto kārtību.

3.   Kad ir pārbaudīts katrs gadījums vai ir noteikti limiti vai kritēriji 2. punkta vajadzībām, ņem vērā attiecīgos atlases kritērijus, kas izklāstīti III pielikumā. Dalībvalstis var noteikt limitus vai kritērijus, lai noteiktu, kad projektiem nav nepieciešams ne 4. un 5. punktā paredzētais lēmums, ne ietekmes uz vidi novērtējums, un/vai limitus vai kritērijus, lai noteiktu, kad projektiem jebkurā gadījumā ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, nepieņemot par to 4. un 5. punktā minēto lēmumu.

4.   Kad dalībvalstis nolemj pieprasīt lēmumu par projektiem, kas uzskaitīti II pielikumā, attīstītājs sniedz informāciju par projekta pazīmēm un tā iespējamo būtisko ietekmi uz vidi. Sīki izstrādāts sniedzamās informācijas saraksts ir sniegts II.A pielikumā. Attiecīgā gadījumā attīstītājs ņem vērā to citu pieejamo atbilstīgo novērtējumu par ietekmi uz vidi rezultātus, kuri veikti, ievērojot [Eiropas] Savienības tiesību aktus, kas nav šī direktīva. Attīstītājs var iesniegt arī aprakstu par jebkādām projekta īpašībām un/vai pasākumiem, kas paredzēti, lai nepieļautu vai novērstu to, kas citādi varētu radīt būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz vidi.

5.   Kompetentā iestāde pieņem lēmumu, pamatojoties uz attīstītāja saskaņā ar 4. punktu sniegto informāciju un vajadzības gadījumā ņemot vērā rezultātus, kas gūti tādās iepriekšējās pārbaudēs vai novērtējumos par ietekmi uz vidi, kuri veikti, ievērojot Savienības tiesību aktus, kas nav šī direktīva. Lēmumu dara pieejamu sabiedrībai un:

a)

ja nolemj, ka ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, norāda iemeslus, kāpēc ir prasīts šāds novērtējums ar atsauci uz III pielikumā minētajiem attiecīgajiem kritērijiem; vai

b)

ja nolemj, ka ietekmes uz vidi novērtējums nav nepieciešams, norāda galvenos iemeslus, kāpēc netiek prasīts šāds novērtējums, atsaucoties uz attiecīgajiem III pielikumā minētajiem kritērijiem, un, ja to ierosina attīstītājs, norāda jebkādas projekta īpašības un/vai pasākumus, lai nepieļautu vai novērstu to, kas citādi varētu radīt būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz vidi.”

5

Šīs direktīvas 11. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:

[..]

ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.

2.   Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, aktus vai nolaidību var apstrīdēt.

[..]

4.   [..]

[Vēršanās tiesā procedūrām] jābūt godīgām, taisnīgām, savlaicīgām un ne pārmērīgi dārgām.

[..]”

6

Minētās direktīvas III pielikumā ir uzskaitīti kritēriji, lai noteiktu, vai šīs pašas direktīvas II pielikumā minētajiem projektiem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

7

Pamatlieta attiecas uz 320 mājokļu būvniecības projektu, t.s. Charterschool Land (Trima [Trim], Mītas [Meath] grāfiste, Īrija), Boinas [Boyne] upes un Blekvoteras [Blackwater] upes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (IE0002299), kas noteikta saskaņā ar Direktīvu 92/43, un Boinas upes un Blekvoteras upes aizsargājamās teritorijas (IE0004232), kas noteikta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.), tuvumā.

8

Pēc dažādām neoficiālām sarunām 2020. gada 8. jūlijā tika iesniegts šī projekta plānošanas pieteikums.

9

Projektā bija paredzēts, ka teritorijas ekspluatācijas posmā virszemes notekūdeņi tiks savākti zemē ieraktās notekūdeņu nostādināšanas tvertnēs. Tās darbotos kopā ar piemērotām plūsmas kontroles ierīcēm, kas tiktu pieslēgtas pie katras nostādināšanas tvertnes izplūdes atveres. Visām tvertnēm ieplūdes cauruļvadā tiktu uzstādīts 1. klases pārplūdes separators, lai attīrītu virszemes ūdeņus un aizvāktu iespējamo piesārņojumu pirms ūdens nonākšanas tvertnē un pirms ūdens novadīšanas. Ūdens tiktu novadīts strautā, kas ir Boinas upes pieteka un kas atrodas apmēram 100 metru uz dienvidiem no attiecīgā būvniecības projekta teritorijas.

10

Par būvatļaujas pieteikumu viedokļus iesniedza tostarp An Taisce – The National Trust for Ireland, kas ir nevalstiska organizācija, un Meath County Council (Mītas grāfistes padome, Īrija), kas izteica zināmas šaubas par šī projekta iespējamo ietekmi uz šī sprieduma 7. punktā minētajām teritorijām, it īpaši uz Boinas upes ūdens kvalitāti un attiecīgajām aizsargājamām sugām.

11

Ar 2020. gada 27. oktobra lēmumu Teritorijas plānošanas aģentūra atļāva minēto projektu un izsniedza prasīto būvatļauju, uzskatīdama – pamatojoties uz savas inspektores 2020. gada 6. oktobra ziņojumu –, ka nav nepieciešams nedz ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Direktīvu 2011/92, nedz atbilstošs novērtējums saskaņā ar Direktīvu 92/43.

12

Saņēmusi prasītājas pamatlietā prasību par šo lēmumu, iesniedzējtiesa ar 2021. gada 27. maija spriedumu (turpmāk tekstā – “2021. gada 27. maija spriedums”) noraidīja dažādas pret šo prasību izvirzītās iebildes un pēc tam to noraidīja, ciktāl tā bija balstīta uz valsts tiesībām, kā arī uz dažiem Savienības tiesību aspektiem.

13

Attiecībā uz pamatiem, par kuriem šī tiesa vēl nav lēmusi, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar tiem prasītāja tostarp apgalvo, pirmkārt, ka 2020. gada 27. oktobra lēmumā nav skaidri norādīts, kādos dokumentos ir izklāstīta Teritorijas plānošanas aģentūras argumentācija attiecībā uz tās lēmumu nepieprasīt ietekmes uz vidi novērtējumu Direktīvas 2011/92 izpratnē, nedz arī atbilstošu novērtējumu Direktīvas 92/43 izpratnē, otrkārt, ka šī aģentūra nav atbildējusi uz šaubām, kuras savos apsvērumos ir paudušas Mītas grāfistes padome un An Taisce – The National Trust for Ireland, un, treškārt, ka šī aģentūra neesot skaidri un pa vienam izvērtējusi katru no Direktīvas 2011/92 III pielikumā minētajiem kritērijiem. Šī tiesa turklāt norāda, ka aģentūra ir uzskatījusi, ka attiecīgā ilgtspējīgas drenāžas sistēma ir nevis ietekmes mazināšanas pasākums, bet gan tādu mājokļu kā pamatlietā būvniecības standarta risinājums.

14

Tomēr no 2021. gada 27. maija sprieduma izriet, ka prasītāja pamatlietā pirmo un trešo iepriekšējā punktā minēto apgalvojumu pirmo reizi izvirzījusi tiesas sēdē iesniedzējtiesā.

15

Šajos apstākļos High Court (Augstā tiesa, Īrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai vispārējais Savienības tiesību pārākuma princips un/vai lojālas sadarbības princips nozīmē, ka vai nu vispārīgi, vai vides tiesību aktu konkrētajā kontekstā, ja lietas dalībnieks ceļ prasību, lai apstrīdētu administratīva pasākuma spēkā esamību, tieši vai netieši atsaucoties uz Savienības tiesību aktu, bet nenorāda, konkrēti kādas tiesību akta normas ir pārkāptas, vai neatsaucas uz tā precīzo interpretāciju, valsts tiesai, kurā ir ierosināta tiesvedība, ir jāizvērtē sūdzība vai tā var izvērtēt sūdzību neatkarīgi no tā, ka saskaņā ar valsts noteikto procedūru konkrēti attiecīgie pārkāpumi ir jāizklāsta lietas dalībnieka rakstveida procesuālajos dokumentos?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2011/92 4. panta 2., 3., 4. un/vai 5. punktam un/vai III pielikumam, un/vai šai direktīvai, lasot to saistībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā noteikto tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu, ir tādas sekas, ka tad, ja kompetentā iestāde nolemj piekrist piedāvātajam attīstīšanas projektam, nepiemērojot tam ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru, ir jābūt skaidram, atsevišķam un/vai konkrētam paziņojumam par to, tieši kādos dokumentos ir izklāstīta kompetentās iestādes argumentācija?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2011/92 4. panta 2., 3., 4. un/vai 5. punktam un/vai III pielikumam, un/vai šai direktīvai, lasot to saistībā ar Pamattiesību hartas 41. pantā noteikto tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu, ir tādas sekas, ka tad, ja kompetentā iestāde nolemj piekrist piedāvātajam attīstīšanas projektam, nepiemērojot tam ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru, tai ir pienākums skaidri izklāstīt visu minētās direktīvas III pielikumā sniegto konkrēto sadaļu un apakšsadaļu izvērtējumu, ciktāl šīs sadaļas un apakšsadaļas iespējami attiecas uz attīstīšanas projektu?

4)

Vai Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, piemērojot principu, saskaņā ar kuru, lai noskaidrotu, vai turpmākajā posmā ir nepieciešams atbilstoši novērtēt plāna vai projekta ietekmi uz attiecīgo teritoriju, izvērtēšanas posmā nav vajadzības ņemt vērā pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu vai mazinātu kaitīgās sekas, ko plāns vai projekts rada šai teritorijai, dalībvalsts kompetentā iestāde ir tiesīga ņemt vērā plāna vai projekta risinājumus, proti, ka tiek aizvākts piesārņojums, kas tādējādi varētu mazināt kaitīgās sekas Eiropas nozīmes teritorijai, pamatojoties vien uz to, ka šie risinājumi nav paredzēti kā seku mazināšanas pasākumi, pat ja tiem ir šādas sekas, un ka tie varētu tikt iekļauti tehniskajā projektā kā standarta risinājumi neatkarīgi no tā, vai tiem ir kāda ietekme uz attiecīgo Eiropas nozīmes teritoriju?

5)

Vai Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts kompetentā iestāde, lai gan ekspertu struktūras iepriekšējas izvērtēšanas posmā ir raisījušas jautājumus un paudušas bažas par to, ir pārliecinājusies, ka netiek prasīts atbilstošs novērtējums, šīs iestādes pienākums ir sniegt skaidru un detalizētu argumentāciju, kas spētu kliedēt visas zinātniski pamatotās šaubas par paredzēto darbu ietekmi uz attiecīgo Eiropas nozīmes teritoriju un kas skaidri un individuāli novērš jebkādas šaubas, kuras radušās šajā ziņā sabiedrības līdzdalības procesā?

6)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 92/43 6. panta 3. punktam un/vai šai direktīvai, lasot to saistībā ar Pamattiesību hartas 41. pantā noteikto tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu, ir tādas sekas, ka tad, ja kompetentā iestāde nolemj piekrist piedāvātajam attīstīšanas projektam, nepiemērojot tam atbilstoša novērtējuma procedūru, būtu jābūt skaidram, atsevišķam un/vai konkrētam paziņojumam, tieši kādos dokumentos ir izklāstīta kompetentās iestādes argumentācija?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

16

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja lietas dalībnieks ceļ prasību atcelt administratīvu lēmumu un šīs prasības pamatošanai tieši vai netieši atsaucas uz konkrētu Savienības tiesību aktu, tomēr neprecizējot šī tiesību akta normas, kas ir pārkāptas, vai konkrēto interpretāciju, uz kuru tas atsaucas, valsts tiesai, kurā celta minētā prasība, tā ir jāizskata vai tā var to izskatīt, lai gan pastāv valsts procesuāla norma, saskaņā ar kuru prasības pieteikumā ir jāprecizē konkrētie attiecīgie pārkāpumi.

17

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa neatkārto attiecīgo procesuālo tiesību normu. Tomēr no šī lūguma, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem un šajā tiesvedībā iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem izriet, ka runa ir par Rules of the Superior Courts (Augstāko tiesu Reglaments), saskaņā ar kuru, pirmkārt, pieteikumam par pārbaudi tiesā ir jābūt pamatotam ar prasījumu un pamatu, ar kuriem šie prasījumi ir pamatoti, izklāstu, precīzi norādot katru no šiem pamatiem un attiecībā uz katru pamatu minot tā pamatošanai izvirzītos faktus vai elementus, un, otrkārt, prasītājs tiesas sēdē nevar izvirzīt nevienu pamatu, ne arī izvirzīt nevienu prasījumu, kas nav norādīti šajā izklāstā.

18

Šajā gadījumā no 2021. gada 27. maija sprieduma izriet, ka, pārkāpjot šos procesuālos noteikumus, prasītāja pamatlietā iesniedzējtiesā izvirza pamatus, kas ir otrā, trešā un sestā jautājuma pamatā, un šī iemesla dēļ šai tiesai šie pamati ir jānoraida kā nepieņemami, ja vien Savienības tiesības tai nenosaka pienākumu vai neatļauj tos izskatīt.

19

Tādēļ, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, ir jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu šī tiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts procesuālo tiesību normu, kāda ir šī sprieduma 17. punktā aprakstītā.

20

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 29. un 30. punktā, lai gan Savienības tiesībās saskaņā ar Direktīvas 2011/92 11. pantu un Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV 2005, L 124, 1. lpp.), 9. pantu ir prasīts vides aizsardzības apvienībām garantēt piekļuvi efektīvai un taisnīgai pārsūdzības procedūrai, tajās nav paredzēts nedz veids, nedz tas, kurā brīdī ir jāizklāsta pamati, ar kuriem tiek apstrīdēts attiecīgo lēmumu, darbību vai bezdarbības tiesiskums.

21

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un procesuālie noteikumi pārsūdzēšanai tiesā, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķir Savienības tiesības, un, pirmkārt, šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, ar ko ir reglamentētas līdzīgas ar valsts tiesībām pamatotas prasības (līdzvērtības princips), un, otrkārt, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (spriedums, 2007. gada 7. jūnijs, van der Weerd u.c., no C‑222/05 līdz C‑225/05, EU:C:2007:318, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

22

Pirmām kārtām, attiecībā uz efektivitātes principu no judikatūras izriet, ka tas principā neprasa, lai valsts tiesas pēc savas ierosmes izvirzītu pamatu par šo tiesību normu pārkāpumu, ja saistībā ar šī pamata izskatīšanu tām būtu jāpārkāpj lietas dalībnieku noteiktās strīda robežas, balstoties uz citiem faktiem un apstākļiem, nevis tiem, ar kuriem savu prasījumu ir pamatojis lietas dalībnieks, kam ir interese minēto noteikumu piemērošanā (spriedums, 2017. gada 26. aprīlis, Farkas, C‑564/15, EU:C:2017:302, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka valsts procesuālie noteikumi, saskaņā ar kuriem strīda priekšmetu nosaka prasības pamati, kas izvirzīti prasības celšanas brīdī, ir saderīgi ar efektivitātes principu, jo ar tiem tiek nodrošināta pareiza tiesvedības norise, tostarp – novēršot kavēšanos, kas saistīta ar jauno pamatu izvērtēšanu (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24

Šajā gadījumā nešķiet, ka attiecīgie procesuālie noteikumi, kas aprakstīti šī sprieduma 17. punktā, padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas ar pamatlietā aplūkotajām Direktīvām 2011/92 un 92/43, bet, gluži pretēji, varētu veicināt efektīvu procesa norisi, prasot, lai prasībā izvirzītie pamati būtu izvirzīti pietiekami precīzi.

25

Visbeidzot, lai gan Tiesa ir nospriedusi, ka noteiktās jomās, it īpaši patērētāju tiesību aizsardzības jomā, valsts tiesām var būt pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt, vai ir ievērotas prasības, kas izriet no Savienības tiesību normām šajā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14, EU:C:2016:283, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), šāda prasība, kas izriet no minētajām jomām un attiecīgajām Savienības tiesību normām raksturīgajām īpatnībām, kā, piemēram, no nepieciešamības kompensēt starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošo nelīdzsvarotību, savukārt šajā gadījumā nevar tikt izsecināta no Savienības tiesību normām, uz kurām attiecas šī sprieduma 18. punktā minētie pamati.

26

Otrām kārtām, ciktāl saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju pamatlietā aplūkotās procesuālās tiesību normas ir piemērojamas neatkarīgi no tā, vai apgalvotie pārkāpumi attiecas uz Īrijas tiesībām vai Savienības tiesībām, nešķiet arī, ka tās būtu pretrunā līdzvērtības principam.

27

Šī principa ievērošana gan prasa, lai gadījumā, ja valsts tiesību normās par procesuāliem noteikumiem tiesai ir paredzēts pienākums pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu par valsts tiesību pārkāpumu, šādam pienākumam būtu jābūt arī tad, ja tiek izvirzīts tāda paša veida pamats par Savienības tiesību pārkāpumu. Tāpat tas ir gadījumā, ja valsts tiesībās tiesai ir noteiktas tiesības izvirzīt šādu pamatu pēc savas ierosmes (spriedums, 2017. gada 26. aprīlis, Farkas, C‑564/15, EU:C:2017:302, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tomēr šajā gadījumā nekas Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nenorāda, ka saskaņā ar Īrijas tiesībām iesniedzējtiesai būtu šāds pienākums vai ka tai būtu šāda iespēja. Gluži pretēji, no 2021. gada 27. maija sprieduma izriet, ka saskaņā ar šīm tiesībām visi pamati, kuriem būtu tāds pats raksturs kā šī sprieduma 18. punktā minētajiem pamatiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir balstīti uz Savienības tiesību vai valsts tiesību neievērošanu, tā kā tie nav formulēti ar prasīto precizitāti, valsts tiesām ir jāatzīst par nepieņemamiem.

29

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā tāda valsts procesuālā tiesību norma, saskaņā ar kuru, pirmkārt, lūgums veikt pārbaudi tiesā, ņemot vērā gan valsts tiesības, gan tādas Savienības tiesību normas kā Direktīvas 2011/92 4. panta 2.–5. punkts un III pielikums vai Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts, ir jābalsta uz prasījumu un pamatu, uz kuriem šie prasījumi balstīti, izklāstu, precīzi norādot katru no šiem pamatiem un katram pamatam minot tā pamatošanai izvirzītos faktus vai pierādījumus, un, otrkārt, prasītājs tiesas sēdē nevar atsaukties ne uz kādu citu pamatu, ne arī izvirzīt kādu prasījumu, izņemot tos, kas ietverti šajā izklāstā.

Par otro, trešo un sesto jautājumu

30

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, atbilde uz otro, trešo un sesto jautājumu nav jāsniedz.

Par piekto jautājumu

31

Ar piekto jautājumu, kas jāizskata pirms ceturtā jautājuma, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts kompetentā iestāde nolemj, ka atbilstošs novērtējums nav nepieciešams, tai ir skaidri un detalizēti jānorāda iemesli, uz kuriem tā balsta savu lēmumu, lai kliedētu jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par paredzētā plāna vai projekta ietekmi uz attiecīgo teritoriju un lai skaidri un individuāli kliedētu ikvienas šaubas, kas šajā ziņā paustas sabiedrības līdzdalības procesā.

32

Ne Direktīvas 92/43 6. panta 3. punktā, ne kādā citā tās normā nav paredzētas prasības attiecībā uz to lēmumu pamatojumu, kuri pieņemti, piemērojot 6. panta 3. punktu.

33

Tomēr jāatgādina, pirmām kārtām, ka tiesības uz labu pārvaldību, ciktāl tās atspoguļo Savienības tiesību vispārējo principu, ietver prasības, kuras dalībvalstīm ir jāievēro, īstenojot Savienības tiesības. Šo prasību vidū pienākumam norādīt valsts iestāžu pieņemtu lēmumu pamatojumu ir īpaša nozīme, jo ar šo pienākumu lēmumu adresātiem tiek dotas iespējas vislabākajos apstākļos aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi tos pārsūdzēt. Šis pienākums ir nepieciešams arī, lai tiesas varētu veikt minēto lēmumu tiesiskuma pārbaudi (spriedums, 2017. gada 9. novembris, LS Customs Services, C‑46/16, EU:C:2017:839, 39. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

34

Otrām kārtām, Direktīvas 92/43 6. panta 3. punktā paredzēta novērtēšanas procedūra, lai, izmantojot iepriekšēju kontroli, nodrošinātu, ka plāni vai projekti, kas nav tieši saistīti ar konkrētās teritorijas apsaimniekošanu vai nav tai vajadzīgi, bet kas varētu būtiski ietekmēt šo teritoriju, tiek atļauti tikai tad, ja netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, C‑411/17, EU:C:2019:622, 117. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Minētajā 6. panta 3. punktā tiek nošķirti divi tajā paredzētās novērtējuma procedūras posmi.

36

Pirmajā posmā, kas minēts šīs tiesību normas pirmajā teikumā, paredzēts pienākums dalībvalstīm veikt atbilstošu plāna vai projekta ietekmes uz aizsargātu teritoriju novērtējumu, ja pastāv iespējamība, ka plāns vai projekts šo teritoriju būtiski ietekmēs. Otrajā posmā, kas minēts šīs tiesību normas otrajā teikumā un kas tiek īstenots pēc minētā atbilstošā novērtējuma veikšanas, atļaujas izsniegšana šādam plānam vai projektam tiek ierobežota ar nosacījumu, ka ar to nedrīkst apdraudēt attiecīgās teritorijas viengabalainību, izņemot gadījumu, kad ir jāpiemēro Direktīvas 92/43 6. panta 4. punkta noteikumi (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, C‑411/17, EU:C:2019:622, 119. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Šajā ziņā, pirmkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka prasība veikt atbilstošu plāna vai projekta novērtējumu, kas paredzēta Direktīvas 92/43 6. panta 3. punktā, ir pakļauta nosacījumam, ka pastāv iespēja vai risks, ka tas var būtiski ietekmēt attiecīgo teritoriju. Ņemot vērā it īpaši piesardzības principu, tiek uzskatīts, ka šāds risks pastāv, ja nevar izslēgt, ka, pamatojoties uz labākajām zinātnes atziņām šajā jomā, plāns vai projekts varētu ietekmēt šīs teritorijas aizsardzības mērķus. Risks ir izvērtējams, tostarp ņemot vērā attiecīgās teritorijas, kuru plāni vai projekti skar, īpašās pazīmes un vides apstākļus (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, C‑411/17, EU:C:2019:622, 134. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstošs plānu vai projektu ietekmes novērtējums nozīmē, ka, pirms tiek dota piekrišana, ņemot vērā šajā jomā pieejamās labākās zinātnes atziņas, ir jāapzina visi plāna vai projekta aspekti, kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem var ietekmēt aizsargājamās teritorijas aizsardzības mērķus. Kompetentās valsts iestādes dod piekrišanu darbības veikšanai tikai ar nosacījumu, ka tās ir pārliecinājušās, ka šī darbība nekaitēs šīs teritorijas viengabalainībai. Tas tā ir tad, ja, no zinātnes viedokļa raugoties, nav nekādu pamatotu šaubu par šādu seku neesamību (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, C‑411/17, EU:C:2019:622, 120. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Saskaņā ar judikatūru šis novērtējums nevar būt nepilnīgs un tajā ir jābūt pilnīgiem, precīziem un galīgiem konstatējumiem un secinājumiem, kas var kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par paredzēto būvdarbu ietekmi uz attiecīgo aizsargājamo teritoriju (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Grace un Sweetman, C‑164/17, EU:C:2018:593, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 7. novembris, Holohan u.c.,C‑461/17, EU:C:2018:883, 49. punkts).

40

Šāda prasība nozīmē, ka kompetentajai iestādei pēc atbilstoša novērtējuma veikšanas ir jāspēj pietiekami norādīt iemeslus, kas tai pirms attiecīgās atļaujas piešķiršanas ir ļāvuši gūt pārliecību, ka, lai gan, iespējams, ir izteikti pretēji viedokļi, ir izslēgtas jebkādas zinātniski pamatotas šaubas par paredzēto būvdarbu ietekmi uz vidi attiecīgajā teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, Holohan u.c.,C‑461/17, EU:C:2018:883, 51. punkts).

41

Šādām pamatojuma prasībām ir jābūt izpildītām arī tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, kompetentā iestāde apstiprina projektu, kas var ietekmēt aizsargāto teritoriju, neprasot atbilstošu novērtējumu Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkta izpratnē.

42

No tā izriet – lai gan, ja kompetentā iestāde nolemj atļaut šādu projektu, neprasot atbilstošu novērtējumu šīs tiesību normas izpratnē, Savienības tiesībās šai iestādei nav noteikts pienākums šāda lēmuma pamatojumā atbildēt pa vienam uz visiem tiesību un faktu jautājumiem, kurus ieinteresētās personas ir izvirzījušas administratīvajā procesā, minētajai iestādei tomēr ir pietiekami jānorāda iemesli, kas tai ir ļāvuši pirms šādas atļaujas piešķiršanas, neraugoties uz pretējiem viedokļiem un tajos iespējami paustām pamatotām šaubām, iegūt pārliecību, ka ir izslēgtas jebkādas zinātniski pamatotas šaubas par iespēju, ka projekts varētu būtiski ietekmēt šo teritoriju.

43

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai gan, ja dalībvalsts kompetentā iestāde nolemj piešķirt atļauju plānam vai projektam, kas varētu ietekmēt saskaņā ar šo direktīvu aizsargātu teritoriju, neprasot atbilstošu novērtējumu šīs tiesību normas izpratnē, šai iestādei nav pienākuma sava lēmuma pamatojumā atbildēt uz visiem administratīvajā procesā izvirzītajiem tiesību un faktu jautājumiem, tai tomēr ir pietiekami jānorāda iemesli, kas tai ir ļāvuši pirms šādas atļaujas piešķiršanas, neraugoties uz pretējiem viedokļiem un tajos iespējami paustām pamatotām šaubām, iegūt pārliecību, ka ir izslēgtas jebkādas zinātniski pamatotas šaubas par iespēju, ka projekts varētu būtiski ietekmēt šo teritoriju.

Par ceturto jautājumu

44

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ir jāveic atbilstošs plāna vai projekta ietekmes uz saskaņā ar šo direktīvu aizsargātu teritoriju novērtējums, var ņemt vērā šī plāna vai projekta īpašības, kas ietver piesārņojošo vielu likvidēšanu un kas tādējādi varētu mazināt minētā plāna vai projekta negatīvo ietekmi uz šo teritoriju, ja šīs īpašības ir iekļautas šajā plānā vai projektā kā standarta risinājumi, neatkarīgi no jebkādas ietekmes uz minēto teritoriju.

45

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa šo jautājumu uzdod, it īpaši ņemot vērā 2018. gada 12. aprīļa spriedumu People Over Wind un Sweetman (C‑323/17, EU:C:2018:244). Konkrētāk, tā vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā minēto spriedumu, Teritorijas plānošanas aģentūra varēja ņemt vērā šī sprieduma 9. punktā aprakstītos pasākumus, lai pieņemtu lēmumu nepieprasīt pienācīgu novērtējumu par pamatlietā aplūkotā projekta ietekmi uz šī sprieduma 7. punktā minētajām teritorijām.

46

Šajā ziņā jānorāda, ka 2018. gada 12. aprīļa sprieduma People Over Wind un Sweetman (C‑323/17, EU:C:2018:244) 40. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai vēlāk ir jāveic atbilstošs plāna vai projekta ietekmes uz attiecīgo teritoriju novērtējums, iepriekšējas izvērtēšanas posmā nav jāņem vērā pasākumi, kuru mērķis ir novērst vai samazināt plāna vai projekta kaitīgo ietekmi uz šo teritoriju.

47

Šajā pašā spriedumā Tiesa tostarp uzskatīja – apstāklis, ka pasākumi, kuru mērķis ir novērst vai samazināt plāna vai projekta kaitīgo ietekmi uz attiecīgo teritoriju, tiek ņemti vērā, izvērtējot vajadzību veikt atbilstošu novērtējumu, nozīmē, ka ir ticams, ka šī teritorija tiks būtiski ietekmēta un ka līdz ar to ir jāveic šāds novērtējums, un šo secinājumu apstiprina fakts, ka pilnīga un precīza tādu pasākumu analīze, kuri var novērst vai samazināt iespējamo būtisko ietekmi uz attiecīgo teritoriju, ir jāveic nevis iepriekšējas izvērtēšanas posmā, bet gan tieši atbilstoša novērtējuma posmā. Turklāt Tiesas ieskatā šādu pasākumu ņemšana vērā pēc iepriekšējas izvērtēšanas posma varētu apdraudēt Direktīvas 92/43 lietderīgo iedarbību kopumā, kā arī it īpaši – novērtēšanas posmā, jo šis pēdējais posms zaudētu savu priekšmetu un pastāvētu risks, ka tiek apiets šis novērtēšanas posms, kas ir šajā direktīvā paredzēta būtiska garantija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, People Over Wind un Sweetman, C‑323/17, EU:C:2018:244, 35.37. punkts).

48

Tomēr šādu apsvērumu sekas nevar būt tādas, ka tiek izslēgts, ka projekta iepriekšējas izvērtēšanas posmā tiek ņemti vērā visi projektu veidojošie elementi, kuri ir tā neatņemama sastāvdaļa un ar kuriem tiek samazināta tā negatīvā ietekme uz attiecīgo teritoriju.

49

Tādējādi, ja šādi elementi projekta izstrādē ir integrēti nevis ar mērķi samazināt projekta nelabvēlīgo ietekmi uz attiecīgo teritoriju, bet gan kā standarta risinājumi, kas tiek prasīti visiem viena veida projektiem, šos elementus it īpaši nevar uzskatīt par norādi uz iespējamu būtisku šādas teritorijas aizskārumu – pretēji šī sprieduma 46. un 47. punktā minētajiem pasākumiem.

50

Neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka šī sprieduma 9. punktā minēto pasākumu iekļaušana tādu projektu koncepcijā kā pamatlietā aplūkotais vispārīgi ir noteikta ar plānošanas aktiem un ka šajā gadījumā tā ir noteikta Mītas grāfistes attīstības plānā 2013.–2019. gadam, par kuru turklāt ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.).

51

Tādējādi Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts, kas interpretēts piesardzības principa gaismā, neliedz ņemt vērā šādus pasākumus projektu iepriekšējas izvērtēšanas posmā.

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ir jāveic atbilstošs plāna vai projekta ietekmes uz teritoriju novērtējums, var ņemt vērā šī plāna vai projekta īpašības, kas ietver piesārņojošo vielu likvidēšanu un kas tādējādi varētu mazināt minētā plāna vai projekta negatīvo ietekmi uz šo teritoriju, ja šīs īpašības plānā vai projektā ir iekļautas kā tam piemītoši standarta risinājumi neatkarīgi no jebkādas ietekmes uz minēto teritoriju.

Par tiesāšanās izdevumiem

53

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

 

1)

Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā tāda valsts procesuālā tiesību norma, saskaņā ar kuru, pirmkārt, lūgums veikt pārbaudi tiesā, ņemot vērā gan valsts tiesības, gan tādas Savienības tiesību normas kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/52/ES, 4. panta 2.–5. punkts un III pielikums vai Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 3. punkts, ir jābalsta uz prasījumu un pamatu, uz kuriem šie prasījumi balstīti, izklāstu, precīzi norādot katru no šiem pamatiem un katram pamatam minot tā pamatošanai izvirzītos faktus vai pierādījumus, un, otrkārt, prasītājs tiesas sēdē nevar atsaukties ne uz kādu citu pamatu, ne arī izvirzīt kādu prasījumu, izņemot tos, kas ietverti šajā izklāstā.

 

2)

Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

lai gan, ja dalībvalsts kompetentā iestāde nolemj piešķirt atļauju plānam vai projektam, kas varētu ietekmēt saskaņā ar šo direktīvu aizsargātu teritoriju, neprasot atbilstošu novērtējumu šīs tiesību normas izpratnē, šai iestādei nav pienākuma sava lēmuma pamatojumā atbildēt uz visiem administratīvajā procesā izvirzītajiem tiesību un faktu jautājumiem, tai tomēr ir pietiekami jānorāda iemesli, kas tai ir ļāvuši pirms šādas atļaujas piešķiršanas, neraugoties uz pretējiem viedokļiem un tajos iespējami paustām pamatotām šaubām, iegūt pārliecību, ka ir izslēgtas jebkādas zinātniski pamatotas šaubas par iespēju, ka projekts varētu būtiski ietekmēt šo teritoriju.

 

3)

Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

lai noteiktu, vai ir jāveic atbilstošs plāna vai projekta ietekmes uz teritoriju novērtējums, var ņemt vērā šī plāna vai projekta īpašības, kas ietver piesārņojošo vielu likvidēšanu un kas tādējādi varētu mazināt minētā plāna vai projekta negatīvo ietekmi uz šo teritoriju, ja šīs īpašības plānā vai projektā ir iekļautas kā tam piemītoši standarta risinājumi neatkarīgi no jebkādas ietekmes uz minēto teritoriju.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – angļu.