–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – M. Balta un T. Haas, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wasmeier un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.) 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestā ievilkuma spēkā esamību un sekām, kas var izrietēt no šīs tiesību normas varbūtējas spēkā neesamības.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp OE un viņa laulāto VY par Austrijas tiesās celto prasību par viņu laulības šķiršanu.

3

Atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1347/2000 (2000. gada 29. maijs) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem (OV 2000, L 160, 19. lpp.) – kura no 2005. gada 1. marta ir atcelta ar Regulu Nr. 2201/2003 – 12. apsvērumam:

“Regulā paredzētais jurisdikcijas pamats balstās uz noteikumu, ka ir jābūt reālai saitei starp attiecīgo personu un jurisdikcijas dalībvalsti. Lēmums iekļaut regulā noteiktus jurisdikcijas pamatus atbilst tam, ka tie pastāv dažādu valstu tiesību sistēmās un tiek pieņemti citās dalībvalstīs.”

4

Atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 1. apsvērumam:

“Eiropas Kopiena ir noteikusi sev mērķi izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Tālab Kopienai, cita starpā, ir jāveic pareizai iekšējā tirgus darbībai vajadzīgie pasākumi attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās.”

5

Šīs regulas 1. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:

“Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:

[..].”

6

Minētās regulas 3. pantā “Vispārējā piekritība” ir paredzēts:

“1.   Lietas, kas saistītas ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, piekrīt tās dalībvalsts tiesām:

2.   Šajā regulā “domicilam” ir Apvienotās Karalistes un Īrijas tiesību sistēmās piešķirtā nozīme.”

7

Šīs pašas regulas 6. pantā “Šīs regulas 3., 4. un 5. pantā noteiktās piekritības ekskluzīvums” ir noteikts:

“Laulāto:

drīkst iesūdzēt tiesā citā dalībvalstī tikai saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu.”

8

2011. gada 9. novembrī OE, Itālijas valstspiederīgais, un VY, Vācijas, valstspiederīgā, apprecējās Dublinā (Īrija).

9

Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm 2018. gada maijā OE atstāja laulāto kopīgo pastāvīgo dzīvesvietu, kas atrodas Īrijā, un kopš 2019. gada augusta dzīvo Austrijā.

10

2020. gada 28. februārī, proti, pēc vairāk nekā sešiem Austrijā nodzīvotiem mēnešiem, OE cēla prasību Bezirksgericht Döbling (Dēblingas pirmās instances tiesa, Austrija) par laulības šķiršanu ar VY.

11

OE apgalvo, ka citas dalībvalsts, kas nav tiesas atrašanās valsts, valstspiederīgajam, pamatojoties uz diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principa ievērošanu, pēc tam, kad viņš šīs pēdējās minētās valsts teritorijā ir dzīvojis tikai sešus mēnešus tieši pirms prasības celšanas par laulības šķiršanu, ir tiesības atsaukties uz šīs pēdējās minētās valsts tiesu jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajam ievilkumam, kas nozīmētu, ka tiek izslēgta šīs tiesību normas piektā ievilkuma piemērošana, kurā paredzēts uzturēšanās laiks vismaz vienu gadu tieši pirms prasības celšanas.

12

Ar 2020. gada 20. aprīļa nolēmumu Bezirksgericht Döbling (Dēblingas pirmās instances tiesa) OE prasību noraidīja, uzskatot, ka tās izskatīšana neietilpst tās jurisdikcijā. Šī tiesa uzskata, ka Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektā un sestā ievilkuma nošķiršana atkarībā no valstspiederības ir veikta, lai nepieļautu, ka prasītājs ar manevrēšanas palīdzību panāk attiecīgās dalībvalsts tiesu jurisdikcijas atzīšanu.

13

Izskatot apelācijas sūdzību, Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien (Vīnes civillietu apgabaltiesa, Austrija) ar 2020. gada 29. jūnija rīkojumu apstiprināja Bezirksgericht Döbling (Dēblingas pirmās instances tiesa) nolēmumu.

14

OE par šo rīkojumu iesniedza revīzijas sūdzību iesniedzējtiesā – Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija).

15

Iesniedzējtiesa norāda, ka Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā un sestajā ievilkumā paredzētais nošķīrums atkarībā no attiecīgās personas faktiskās uzturēšanās ilguma ir balstīts vienīgi uz valstspiederības kritēriju. Atgādinot, ka ir personas, kuras ir dzimušas un uzaugušas dalībvalstī un nav valstspiederīgie, iesniedzējtiesa uzskata, ka šis kritērijs neliecina par pietiekami būtisku atšķirību attiecībā uz konkrētās personas integrāciju un tās ciešo saikni ar attiecīgo dalībvalsti. Līdz ar to iesniedzējtiesai ir šaubas par atšķirīgas attieksmes, kas izriet no šīm Regulas Nr. 2201/2003 tiesību normām, saderību ar LESD 18. pantā nostiprināto diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu.

16

Turklāt gadījumā, ja šī atšķirīgā attieksme būtu pretrunā diskriminācijas aizlieguma principam, iesniedzējtiesa vēlas zināt, kādas ir no tā izrietošās juridiskās sekas tādā lietā kā pamatlieta.

17

Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 18. pantā nostiprinātais diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips nepieļauj, ka dzīvesvietas dalībvalsts tiesas jurisdikcija, kāda tā ir paredzēta Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā, ir pakārtota nosacījumam par prasītāja minimālo uzturēšanās ilgumu tieši pirms prasības celšanas, kas ir par sešiem mēnešiem īsāks nekā šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā ievilkumā paredzētais, jo attiecīgā persona ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais.

19

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru diskriminācijas aizlieguma jeb vienlīdzīgas attieksmes princips nosaka, ka līdzīgas situācijas netiek risinātas atšķirīgi un ka atšķirīgas situācijas netiek risinātas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota (skat. it īpaši spriedumus, 2020. gada 17. decembris, Centraal Israëlitisch Consistorie van België u.c., C‑336/19, EU:C:2020:1031, 85. punkts, kā arī 2021. gada 25. marts, Alvarez y Bejarano u.c./Komisija, C‑517/19 P un C‑518/19 P, EU:C:2021:240, 52. un 64. punkts).

20

Atšķirīgo situāciju salīdzināmība tiek vērtēta, ņemot vērā visus tās raksturojošos elementus. Šie elementi ir jānosaka un jāvērtē tostarp attiecīgo atšķirību paredzošā Savienības tiesību akta priekšmeta un mērķa gaismā. Turklāt ir jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, uz kuru attiecas šis tiesību akts (skat. it īpaši spriedumus, 2019. gada 6. jūnijs, P. M. u.c., C‑264/18, EU:C:2019:472, 29. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 19. decembris, HK/Komisija, C‑460/18 P, EU:C:2019:1119, 67. punkts).

21

Turklāt Tiesa attiecībā uz Savienības likumdevēja veikto vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanas kontroli tiesā ir arī nospriedusi, ka pēdējam minētajam, īstenojot tam piešķirtās pilnvaras, ir plaša rīcības brīvība, kad tas rīkojas jomā, kurā ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle, un ja tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi. Tādējādi tikai šajā jomā veikta pasākuma acīmredzama neatbilstība mērķim, ko kompetentās iestādes vēlas sasniegt, var ietekmēt šāda pasākuma tiesiskumu (skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 6. jūnijs, P. M. u.c., C‑264/18, EU:C:2019:472, 26. punkts).

22

Tomēr saskaņā ar šo judikatūru Savienības likumdevējam, pat ja tam ir šādas pilnvaras, sava izvēle ir jābalsta uz objektīviem un piemērotiem kritērijiem salīdzinājumā ar mērķi, kas tiek īstenots ar attiecīgo tiesību aktu (spriedums, 2019. gada 6. jūnijs, P. M. u.c., C‑264/18, EU:C:2019:472, 27. punkts).

23

Tikko atgādināto principu gaismā ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā nostiprināto jurisdikcijas noteikumu mērķi, tāda prasītāja kā OE situācija, kurš patstāvīgi dzīvo citas dalībvalsts, nevis savas valstspiederības dalībvalsts teritorijā un kurš uzsāk laulības šķiršanas procesu šīs dalībvalsts tiesās, nav salīdzināma ar tāda prasītāja situāciju, kurš ir minētās dalībvalsts valstspiederīgais, tādējādi, ka fakts, ka prasība pirmajam minētajam par uzturēšanos šīs pašas dalībvalsts teritorijā ilgāku laikposmu, pirms viņš var celt savu prasību, nav pretrunā diskriminācijas aizlieguma principam.

24

Kā izriet no Regulas Nr. 2201/2003 1. apsvēruma, tās mērķis ir izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Šajā nolūkā šīs regulas II un III nodaļā tostarp ir paredzēti noteikumi, kuri regulē jurisdikciju, kā arī nolēmumu laulības saišu izbeigšanas lietās atzīšanu un izpildi un kuru mērķis ir garantēt tiesisko drošību (spriedums, 2021. gada 25. novembris, IB (Laulātā pastāvīgā dzīvesvieta – Laulības šķiršana), C‑289/20, EU:C:2021:955, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Šajā kontekstā minētās regulas II nodaļā iekļautajā 3. pantā ir nostiprināti vispārējie jurisdikcijas kritēriji laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas un laulības atzīšanas par spēkā neesošu jomā. Šie objektīvie, alternatīvie un ekskluzīvie kritēriji atbilst tāda tiesiskā regulējuma nepieciešamībai, kas ir piemērots kolīziju laulības saišu izbeigšanas jomā īpašajām vajadzībām (spriedums, 2021. gada 25. novembris, IB (Laulātā pastāvīgā dzīvesvieta – Laulības šķiršana), C‑289/20, EU:C:2021:955, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā ziņā – kaut arī Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā līdz ceturtajā ievilkumā ir tieša atsauce uz laulāto un atbildētāja pastāvīgās dzīvesvietas kritērijiem – šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā ievilkumā, kā arī 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā ir atļauts piemērot forum actoris jurisdikcijas noteikumu (spriedums, 2021. gada 25. novembris, IB (Laulātā pastāvīgā dzīvesvieta – Laulības šķiršana), C‑289/20, EU:C:2021:955, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Proti, šajās pēdējās minētajās tiesību normās noteiktos apstākļos tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā atrodas atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, ir atzīta jurisdikcija lemt par attiecīgās laulības saišu izbeigšanu.

28

Tādējādi minētās regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā ievilkumā ir paredzēta šādas [dalībvalsts] jurisdikcija, ja prasītājs tajā ir dzīvojis vismaz gadu tieši pirms šīs prasības celšanas, savukārt šīs pašas regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā prasītāja uzturēšanās ilgums ir samazināts līdz sešiem mēnešiem tieši pirms prasības celšanas, ja prasītājs ir attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgais (spriedums, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 42. punkts).

29

No Tiesas judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 2201/2003 3. pantā izveidoto jurisdikcijas noteikumu, tostarp šī panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā un sestajā ievilkumā ietverto noteikumu, mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp, no vienas puses, personu mobilitāti Eiropas Savienībā, it īpaši aizsargājot tā laulātā tiesības, kurš laulāto krīzes rezultātā ir devies projām no kopīgās dzīvesvietas dalībvalsts, un, no otras puses, tiesisko drošību, it īpaši otram laulātajam, garantējot reālas saiknes esamību starp prasītāju un to dalībvalsti, kuras tiesām ir jurisdikcija lemt par attiecīgās laulības saišu izbeigšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 33., 49. un 50. punkts, kā arī 2021. gada 25. novembris, IB (Laulātā pastāvīgā dzīvesvieta – Laulības šķiršana), C‑289/20, EU:C:2021:955, 35., 44. un 56. punkts).

30

Taču no mērķa – nodrošināt reālas saiknes esamību ar dalībvalsti, kuras tiesas īsteno šo jurisdikciju, – skatpunkta raugoties, prasītājs, kurš ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais un kurš laulības krīzes rezultātā atstājis pāra kopējo pastāvīgo dzīvesvietu un nolemj atgriezties savā izcelsmes valstī, principā nav salīdzināmā situācijā ar prasītāju, kuram nav attiecīgās dalībvalsts valstspiederības un kurš pārceļas uz šo valsti šādas krīzes rezultātā.

31

Proti, pirmajā situācijā, kurā laulātā valstspiederība nav pietiekama, lai noteiktu, vai ir īstenojušies Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā paredzētie kritēriji, tomēr jau ir iespējams vērtēt šī laulātā saikni ar attiecīgo dalībvalsti jau tādēļ vien, ka viņš ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais un ka viņam ar minēto valsti noteikti ir institucionāla un juridiska saikne, kā arī, vispārīgi, kultūras, valodas, sociālā, ģimenes vai mantiskas saikne. Šāda piesaistes saikne līdz ar to jau var sekmēt reālas saiknes izveidošanu, kādai jābūt starp prasītāju un dalībvalsti, kuras tiesas īsteno minēto jurisdikciju.

32

Šo vērtējumu apstiprina apsvērumi, kas izklāstīti A. Borrás paskaidrojošā ziņojuma par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās – tā sauktā Briseles II konvencija (OV 1998, C 221, 1. lpp.), kas ir iedvesmojusi Regulas Nr. 2201/2003 tekstu, – 32. punktā. Proti, saskaņā ar šiem apsvērumiem šobrīd Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā ietvertais kritērijs “nodrošina, ka jau pastāv saikne ar attiecīgo dalībvalsti”.

33

Tas tā parasti nav tāda laulātā gadījumā, kurš laulības krīzes rezultātā nolemj pārcelties uz dalībvalsti, kuras valstspiederīgais viņš nav. Proti, šim laulātajam pirms laulības noslēgšanas visbiežāk ar šo dalībvalsti nekad nav bijušas līdzīgas saiknes kā minētās dalībvalsts valstspiederīgajam. Līdz ar to saiknes intensitāti starp prasītāju un dalībvalsti, kuras tiesas īsteno jurisdikciju lemt par attiecīgās laulības šķiršanu, var saprātīgi noteikt, izmantojot citus faktorus kā, piemēram, izskatāmajā lietā – prasību par prasītāja pietiekami ilgu, vismaz viena gada, uzturēšanos šīs dalībvalsts teritorijā tieši pirms savas prasības celšanas.

34

Turklāt atšķirība attiecībā uz prasītāja minimālo faktiskās uzturēšanās ilgumu tās dalībvalsts teritorijā, kuras tiesas īsteno šo jurisdikciju, tieši pirms savas prasības celšanas atkarībā no tā, vai prasītājs ir vai nav šīs dalībvalsts valstspiederīgais, ir balstīta uz objektīvu elementu, kas noteikti ir zināms prasītāja laulātajam, proti, viņa laulātā valstspiederību.

35

Šajā ziņā no brīža, kad laulātais laulības krīzes dēļ atstāj pāra pastāvīgo dzīvesvietu un atgriežas savas valstspiederības dalībvalsts teritorijā, lai tajā veidotu savu jauno pastāvīgo dzīvesvietu, otrs laulātais var gaidīt, ka attiecīgā gadījumā šīs dalībvalsts tiesās tiks celta prasība par laulības šķiršanu.

36

Tā kā šī otra laulātā tiesiskās drošības ievērošanu vismaz daļēji nodrošina institucionālā un juridiskā saikne, ko rada viņa laulātā valstspiederība dalībvalstij, kuras tiesas īsteno jurisdikciju lemt par attiecīgās laulības šķiršanu, nav acīmredzami neatbilstoši, ka Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā šādu saikni, nosakot prasītāja faktiskās uzturēšanās ilgumu šīs dalībvalsts teritorijā, kuras valstspiederīgais viņš ir, jo šī pati saikne nošķir iepriekš minētā prasītāja situāciju no tāda prasītāja situācijas, kurš nav attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgais.

37

Protams, nošķīrums, ko Savienības likumdevējs ir ieviesis Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā un sestajā ievilkumā, ir balstīts uz pieņēmumu, ka valstspiederīgajam principā ir ciešāka saikne ar savu izcelsmes valsti nekā personai, kas nav attiecīgās valsts valstspiederīgā.

38

Tomēr, ņemot vērā mērķi nodrošināt reālu saikni starp prasītāju un dalībvalsti, kuras tiesas īsteno jurisdikciju lemt par attiecīgās laulības saišu izbeigšanu, Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā paredzētā kritērija, kas balstīts uz prasītāja pilsonību, objektīvo raksturu nevar apstrīdēt, neapšaubot šī kritērija pieņemšanas pamatā esošo Savienības likumdevēja rīcības brīvību.

39

Turklāt Tiesa attiecībā uz kritēriju, kas balstīts uz ieinteresētās personas valstspiederību, arī ir atzinusi, ka, pat ja marginālās situācijās vispārējs un abstrakts tiesiskais regulējums var izraisīt konkrētas neērtības, Savienības likumdevējam nevar pārmest, ka tas ir izmantojis iedalīšanu kategorijās, ja tā, ņemot vērā tās mērķi, pēc būtības nav diskriminējoša (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1980. gada 16. oktobris, Hochstrass/Tiesa, 147/79, EU:C:1980:238, 14. punkts, un 2010. gada 15. aprīlis, Gualtieri/Komisija, C‑485/08 P, EU:C:2010:188, 81. punkts).

40

Izskatāmajā lietā nevar uzskatīt, ka Savienības likumdevējs, piemērojot forum actoris jurisdikcijas noteikumus, daļēji būtu balstījies uz prasītāja valstspiederības kritēriju, lai atvieglotu reālās saiknes noteikšanu ar dalībvalsti, kuras tiesu jurisdikcijā ir lemt par attiecīgās laulības saišu izbeigšanu, pakārtojot prasības par laulības saišu izbeigšanu, ko cēlis šīs dalībvalsts valstspiederīgais, pieņemamību tam, ka ir izpildīts nosacījums par iepriekšējas uzturēšanās laikposmu, kas ir īsāks nekā tas, kāds ir paredzēts attiecībā uz prasītāju, kurš nav minētās dalībvalsts valstspiederīgais.

41

No tā izriet, ka, ņemot vērā mērķi nodrošināt reālas saiknes esamību starp prasītāju un dalībvalsti, kuras tiesas īsteno jurisdikciju lemt par attiecīgās laulības saišu izbeigšanu, Savienības likumdevēja veiktā nošķiršana, balstoties uz prasītāja valstspiederības kritēriju, Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā un sestajā ievilkumā nav LESD 18. pantā aizliegtā atšķirīgā attieksme pilsonības dēļ.

42

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 18. pantā nostiprinātais diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts, kurā atrodas prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, tiesu jurisdikcija, kāda ir paredzēta Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā, ir pakārtota nosacījumam par minimālo prasītāja uzturēšanās laikposmu tieši pirms savas prasības celšanas, kas ir sešus mēnešus īsāks nekā šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā ievilkumā paredzētais, pamatojoties uz to, ka attiecīgā persona ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais.

43

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, otrais jautājums nav jāizvērtē.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

LESD 18. pantā nostiprinātais diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts, kurā atrodas prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, tiesu jurisdikcija, kāda ir paredzēta Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu, 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā, ir pakārtota nosacījumam par minimālo prasītāja uzturēšanās laikposmu tieši pirms savas prasības celšanas, kas ir sešus mēnešus īsāks nekā šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā ievilkumā paredzētais, pamatojoties uz to, ka attiecīgā persona ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais.