–

IB vārdā – F. Ingold un E. Ravin, advokāti,

–

FA vārdā – A. Boiché, advokāts,

–

Francijas valdības vārdā – E. de Moustier, T. Stehelin un D. Dubois, kā arī A. Daniel, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un U. Bartl, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – M. Browne, A. Joyce un J. Quaney, pārstāvji,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, kā arī S. Duarte Afonso, P. Barros da Costa un L. Medeiros, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji M. Heller, kā arī W. Wils un M. Wilderspin, vēlāk – M. Heller un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.) 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp IB un FA saistībā ar pieteikumu par viņu laulības izbeigšanu.

3

Padomes Regulas (EK) Nr. 1347/2000 (2000. gada 29. maijs) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem (OV 2000, L 160, 19. lpp.) – kura no 2005. gada 1. marta ir atcelta ar Regulu Nr. 2201/2003 – 4., 8. un 12. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

4

Regulas Nr. 2201/2003 1. apsvērumā ir teikts:

“Eiropas Kopiena ir noteikusi sev mērķi izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Tālab Kopienai, cita starpā, ir jāveic pareizai iekšējā tirgus darbībai vajadzīgie pasākumi attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās.”

5

Regulas Nr. 2201/2003 1. panta “Darbības joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:

[..].”

6

Šīs regulas 3. pantā “Vispārējā piekritība” ir noteikts:

“1.   Lietas, kas saistītas ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, piekrīt tās dalībvalsts tiesām:

2.   Šajā regulā “domicilam” ir Apvienotās Karalistes un Īrijas tiesību sistēmās piešķirtā nozīme.”

7

Minētās regulas 6. pantā “Šīs regulas 3., 4. un 5. pantā noteiktās piekritības ekskluzīvums” ir paredzēts:

“Laulāto:

drīkst iesūdzēt tiesā citā dalībvalstī tikai saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu.”

8

Šīs pašas regulas 19. panta “Lis pendens un saistītas prasības” 1. punktā ir noteikts:

“Ja dažādu dalībvalstu tiesās starp tām pašām pusēm tiek iesniegtas prasības par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas jāaptur tiesvedība, līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.”

9

Regulas Nr. 2201/2003 66. pants “Dalībvalstis ar divām vai vairāk tiesību sistēmām” ir formulēts šādi:

“Attiecībā uz dalībvalstīm, kur dažādās teritoriālās vienībās attiecībā uz jautājumiem, ko nosaka šī regula, ir spēkā divas vai vairāk tiesību sistēmas vai noteikumu kopumi:

[..].”

10

Padomes Regulas (EK) Nr. 4/2009 (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (OV 2009, L 7, 1. lpp.) 3. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstīs uzturēšanas saistību lietās jurisdikcija ir:

[..]

[..].”

11

Padomes Regulas (ES) 2016/1103 (2016. gada 24. jūnijs), ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību jomā (OV 2016, L 183, 1. lpp.), 15. un 49. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

12

Minētās regulas 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot 2. punktu, ja dalībvalsts tiesā ir celta prasība pieņemt nolēmumu attiecībā uz pieteikumu par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ievērojot Regulu (EK) Nr. 2201/2003, minētās dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija izskatīt jautājumus par laulāto mantiskajām attiecībām saistībā ar minēto pieteikumu.”

13

IB, Francijas pilsonis, un FA, viņa laulātā, kas ir Īrijas pilsone, 1994. gadā salaulājās Bray [Brejā] (Īrija). Viņiem ir trīs bērni, kuri pašlaik ir pilngadīgi.

14

IB 2018. gada 28. decembrītribunal de grande instance de Paris [Parīzes vispārējā pirmās instances tiesa] (Francija) iesniedza pieteikumu par laulības šķiršanu.

15

Ar 2019. gada 11. jūlija rīkojumu un atbilstoši FA prasījumiem šīs tiesas ģimenes lietu tiesnesis atzina, ka tai nav teritoriālās jurisdikcijas lemt par abu laulāto laulības šķiršanu. Proti, viņa ieskatā, ar to vien, ka IB darba vieta ir Francijā, nepietiek, lai apliecinātu viņa gribu tajā izveidot savu pastāvīgo dzīvesvietu, neraugoties uz fiskālajām un administratīvajām sekām, kā arī sadzīves ieradumiem, kas no tā izriet.

16

2019. gada 30. jūlijā IB par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību cour d’appel de Paris (Francija), lūdzot to tostarp atzīt, ka lemt par attiecīgās laulības šķiršanu ir tribunal de grande instance de Paris teritoriālajā jurisdikcijā. Šajā ziņā IB apgalvo, ka viņš savu profesionālo darbību Francijā veic kopš 2010. gada un kopš 2017. gada maija viņš šo darbību veic stabili un pastāvīgi. Turklāt viņš apgalvo, ka viņš tur ir apmeties viņa tēvam piederošā dzīvoklī, ka tur noris viņa sociālā dzīve un ka viņa sievas atteikums apmesties uz dzīvi Francijā, kaut arī viņa šajā valstī – savā Parīzes dzīvoklī vai 2017. gadā nopirktajā brīvdienu mājā – regulāri uzturas, ir iemesls, kāpēc viņi sāka dzīvot atšķirtu ikdienas dzīvi.

17

FA savukārt apgalvo, ka ģimenei nekad nav bijis plānots apmesties uz dzīvi Francijā. Ģimenes pastāvīgā dzīvesvieta esot Īrijā un IB nekad neesot mainījis savu dzīvesvietu, bet esot tikai mainījis savas darba vietas adresi. Turklāt ar to, ka IB strādā un gūst ienākumus Francijā vairāk nekā sešus mēnešus, nepietiek, lai apliecinātu viņa pastāvīgo dzīvesvietu Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Proti, IB līdz 2018. gada beigām esot turpinājis doties uz ģimenes dzīvesvietu Īrijā, viņš tur esot dzīvojis tāpat kā iepriekš un esot konsultējies ar advokātu Īrijā, kad laulātie – kas notika, sākot no 2018. gada septembra,– plānoja šķirties.

18

Iesniedzējtiesas ieskatā, nav strīda par to, ka attiecīgo laulāto ģimenes domicils bija Īrijā, kur ģimene 1999. gadā apmetās uz dzīvi un bija iegādājusies nekustamo īpašumu, kas bija laulāto domicils. Turklāt datumā, kad IB uzsāka laulības šķiršanas procesu, FA turpināja saglabāt savu pastāvīgo dzīvesvietu Īrijā, pirms šīs tiesvedības uzsākšanas nekāda laulāto atšķiršana nenotika un nekas neļauj konstatēt, ka laulātajiem bija kopīgs nodoms pārcelt laulāto domicilu uz Franciju – vairāki apstākļi apliecina IB personīgo un ģimenes saikni ar Īriju, kur viņš katru nedēļas nogali ieradās, lai tur satiktu savu laulāto un bērnus.

19

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka IB piesaiste Īrijai neizslēdz piesaisti Francijai, uz kuru kopš 2017. gada viņš devās katru nedēļu, lai tur strādātu, un tā – tāpat kā pirmās instances tiesa – konstatēja, ka IB jau daudzus gadus faktiski bija divas dzīvesvietas, proti, ģimenes dzīvesvieta Īrijā un profesionālā dzīvesvieta Francijā – tā rezultātā IB piesaistei Francijai, iesniedzējtiesas ieskatā, nav nedz gadījuma rakstura, nedz apstākļu nosacīta un IB Francijā bija izveidojis savu profesionālo interešu centru, vismaz sākot no 2017. gada 15. maija.

20

Šajā ziņā iesniedzējtiesa tomēr precizē, ka, lai gan var uzskatīt, ka IB Francijā bija stabila un pastāvīga dzīvesvieta vismaz sešus mēnešus pirms prasības celšanas tribunal de grande instance de Paris, viņš tomēr nebija zaudējis savu dzīvesvietu Īrijā, kur viņš saglabāja ģimenes saites un regulāri uzturējās personisku iemeslu dēļ. Iesniedzējtiesa no tā secina, ka arī Īrijas un Francijas tiesām ir jurisdikcija lemt par attiecīgo laulāto laulības šķiršanu.

21

Minētā tiesa šajā ziņā precizē, ka principu, ka viens un tas pats jurisdikcijas pamats var īstenoties divās dalībvalstīs, Tiesa ir noteikusi 2009. gada 16. jūlija spriedumā Hadadi (C‑168/08, EU:C:2009:474), taču tā uzsver, ka lieta, kurā tika taisīts šis spriedums, attiecās uz pilsonības kritērija piemērošanu, no kura definīcijas objektīvi izriet, ka abi laulātie var būt divu dažādu dalībvalstu pilsoņi, savukārt pamatlietā ir aplūkojama jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta”, kura definīciju pašu par sevi ir nepieciešams interpretēt.

22

Iesniedzējtiesa uzskata, ka jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta” Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kuram ir nepieciešama Tiesas interpretācija.

23

Šādos apstākļos cour d’appel de Paris nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tādā gadījumā kā šis, kad no lietas faktiem izriet, ka viens no laulātajiem vienlaikus dzīvo divās dažādās dalībvalstīs, Regulas Nr. 2201/2003 3. panta izpratnē un tā piemērošanas nolūkā var uzskatīt, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir abās dalībvalstīs, un tas nozīmē, ka tad, ja šajā pantā uzskaitītie nosacījumi ir izpildīti abās dalībvalstīs, šo abu valstu tiesām ir vienāda jurisdikcija lemt par laulības šķiršanu?”

24

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu cour d’appel de Paris lūdz Tiesai šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīt paātrinātajā tiesvedībā, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 105. pantā.

25

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Tiesas priekšsēdētājs pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas ar 2020. gada 15. jūlija lēmumu šo lūgumu noraidīja.

26

Šis lēmums ir balstīts uz konstatējumu, ka – izņemot atsauci uz apstākli, ka attiecīgo laulāto dzīves organizēšana ir atkarīga no tā, vai jurisdikcija tiek noteikta Īrijas vai Francijas tiesām, kurš tomēr nav pietiekams, lai nošķirtu šo lietu no citām lietām laulības šķiršanas jomā, – iesniedzējtiesa nav norādījusi nevienu apstākli, kas ļautu konstatēt, ka lietas būtība prasītu to izskatīt īsā termiņā saskaņā ar Reglamenta 105. panta 1. punktu.

27

Ar 2021. gada 17. februāra vēstuli IB atbilstoši Reglamenta 76. panta 1. punktam ar motivētu pieteikumu lūdza noturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

28

Atbildot uz Tiesas kancelejas jautājumu par šo pieteikumu sanitārās krīzes kontekstā, IB ar 2021. gada 2. marta vēstuli piekrita tam, ka tiesas sēde tiek aizstāta ar iespēju rakstveidā atbildēt uz citu Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētajiem lietas dalībnieku un ieinteresēto personu rakstveida apsvērumiem.

29

Šo iespēju izmantoja un apsvērumus iesniedza ne tikai IB, bet arī Francijas valdība un Īrija, kā arī Eiropas Komisija.

30

Uzdodama prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka laulātā, kurš dala savu dzīvi starp divām dalībvalstīm, pastāvīgā dzīvesvieta var būt abās šajās dalībvalstīs un līdz ar to šo dalībvalstu tiesām varētu būt jurisdikcija lemt par pieteikumu par laulības saišu izbeigšanu.

31

Kā izriet no Regulas Nr. 2201/2003 1. apsvēruma, tās mērķis ir izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Šajā nolūkā šīs regulas II un III nodaļā tostarp ir paredzēti noteikumi, kuri regulē jurisdikciju, kā arī nolēmumu laulības saišu izbeigšanas lietās atzīšanu un izpildi un kuru mērķis ir garantēt tiesisko drošību (spriedums, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šajā kontekstā minētās regulas 3. pantā, kurš ir iekļauts tās II nodaļā, ir noteikti vispārējie jurisdikcijas kritēriji laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas un laulības atzīšanas par spēkā neesošu jomā. Šie objektīvie, alternatīvie un ekskluzīvie kritēriji atbilst vajadzībai pēc tiesiskā regulējuma, kas ir piemērots kolīziju laulības saišu izbeigšanas jomā specifiskajām vajadzībām (spriedums, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 40. punkts).

33

Šajā ziņā – kaut arī Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā līdz ceturtajā ievilkumā ir tieša atsauce uz laulāto un atbildētāja parastās dzīvesvietas kritērijiem – šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā ievilkumā, kā arī 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā ir atļauts piemērot forum actoris jurisdikcijas noteikumu (spriedums, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 41. punkts).

34

Proti, šajās pēdējās minētajās tiesību normās noteiktos apstākļos tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā atrodas atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, ir atzīta jurisdikcija lemt par laulības saišu izbeigšanu. Tādējādi Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestais ievilkums paredz šādu jurisdikciju, ja prasītājs šajā dalībvalstī ir dzīvojis vismaz sešus mēnešus pirms prasības celšanas un ja viņš ir tās pilsonis vai – Īrijas un Apvienotās Karalistes gadījumā – tajā ir viņa domicils (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 42. punkts).

35

Šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt laulāto intereses un tā atbilst Regulas Nr. 2201/2003 mērķim, jo ar to ir ieviesti elastīgi kolīziju noteikumi, lai ņemtu vērā personu mobilitāti un aizsargātu arī tā laulātā tiesības, kurš ir atstājis kopīgās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsti, vienlaikus garantējot reālas saiknes esamību starp ieinteresēto personu un dalībvalsti, kura īsteno jurisdikciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 49. un 50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

36

Šajā gadījumā, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, IB, kas ir Francijas valstspiederīgais, tribunal de grande instance de Paris ir iesniedzis pieteikumu par laulības šķiršanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sesto ievilkumu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka vismaz sešus mēnešus pirms prasības celšanas IB bija izveidojis stabilu un pastāvīgu dzīvesvietu Francijā. Proti, šī tiesa uzskata, ka IB piesaistes elementi Francijai nav gadījuma rakstura vai apstākļu nosacīti un ka vismaz kopš 2017. gada maija IB ir izveidojis savu profesionālo interešu centru Francijā. Kaut gan tas tā ir, iesniedzējtiesa arī norāda, ka IB tomēr nebija zaudējis savu dzīvesvietu Īrijā, kur viņš saglabāja ģimenes saites un kur viņš personisku iemeslu dēļ uzturējās tikpat regulāri kā iepriekš. Tātad iesniedzējtiesa norāda, ka IB faktiski bija divas dzīvesvietas – viena dzīvesvieta darbadienās Parīzē profesionālu iemeslu dēļ, bet otra dzīvesvieta pārējā laikā pie savas laulātās un bērniem Īrijā.

37

Šādos apstākļos ir jānosaka, vai Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka laulātajam noteiktā brīdī var būt tikai viena pastāvīgā dzīvesvieta šīs tiesību normas izpratnē.

38

Iesākumā ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 2201/2003 nav ietverta nekāda jēdziena “pastāvīgā dzīvesvieta” definīcija, it īpaši attiecībā uz laulāto pastāvīgo dzīvesvietu šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

39

Tā kā Regulā Nr. 2201/2003 nav šādas definīcijas vai tiešas atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu šā jēdziena nozīmi un piemērojamību, tas ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā to tiesību normu kontekstu, kurās tas ir minēts, un šīs regulas mērķus (pēc analoģijas attiecībā uz bērna pastāvīgo dzīvesvietu skat. spriedumu, 2018. gada 28. jūnijs, HR, C‑512/17, EU:C:2018:513, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Pirmkārt, ir jāuzsver, ka ne minētās regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ne kādā citā tās normā minētais jēdziens nav minēts daudzskaitlī. Proti, Regulā Nr. 2201/2003 ir atsauce uz viena un/vai otra laulātā vai bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” dalībvalsts tiesām – atkarībā no gadījuma –, to sistemātiski izmantojot vienskaitlī un neparedzot, ka vienai un tai pašai personai vienlaikus var būt vairākas pastāvīgās dzīvesvietas vai viena pastāvīgā dzīvesvieta vairākās vietās. Šajā ziņā Savienības likumdevējs turklāt ir uzskatījis par nepieciešamu šīs regulas 66. panta a) punktā precizēt, ka attiecībā uz dalībvalsti, kur dažādās teritoriālās vienībās attiecībā uz jautājumiem, ko reglamentē šī regula, ir spēkā divas vai vairākas tiesību sistēmas, “visas norādes uz pastāvīgu dzīvesvietu šādā dalībvalstī attiecas uz pastāvīgu dzīvesvietu teritoriālajā vienībā”.

41

Otrkārt, Tiesa, interpretējot Regulas Nr. 2201/2003 tiesību normas, jau ir nospriedusi, ka, pirmām kārtām, īpašības vārda “pastāvīgā” izmantošana ļauj izsecināt, ka dzīvesvietai ir jāpiemīt zināmai stabilitātei vai regularitātei, un, otrām kārtām, tas, ka persona pārceļ savu pastāvīgo dzīvesvietu uz dalībvalsti, atspoguļo šīs personas gribu tajā noteikt pastāvīgu vai parasto interešu centru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Mercredi, C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829, 44. un 51. punkts).

42

Šādu interpretāciju turklāt apstiprina A. Borrás sagatavotais paskaidrojošais ziņojums par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās, tā saukto Briseles II konvenciju (OV 1998, C 221, 1. lpp.), kura ir iedvesmojusi Regulas Nr. 2201/2003 tekstu. No šā ziņojuma (OV 1998, C 221, 27. lpp.) 32. punkta izriet, ka attiecībā uz “pastāvīgo dzīvesvietu” kā jurisdikcijas piešķiršanas kritēriju lietās par laulības saišu izbeigšanu it īpaši tika ņemta vērā Tiesas citās jomās sniegtā definīcija, saskaņā ar ko šis jēdziens apzīmē vietu, kuru ieinteresētā persona ar gribu piešķirt tai stabilu raksturu ir noteikusi kā savu pastāvīgo vai parasto interešu centru.

43

Tomēr kādas personas, šajā gadījumā laulātā, pastāvīgās dzīvesvietas pielīdzināšana viņa interešu pastāvīgajam vai parastajam centram neliecina par to, ka būtu jāpiekrīt nostājai, ka šāds raksturs varētu būt vairākām dzīvesvietām vienlaikus.

44

Treškārt, šo vērtējumu apstiprina Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto jurisdikcijas normu mērķis, proti, nodrošināt līdzsvaru starp personu pārvietošanos Eiropas Savienībā un tiesisko drošību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Ir taisnība, ka, lai veicinātu personu pārvietošanos Savienībā, Regulas Nr. 2201/2003 pamatā ir mērķis atvieglot iespēju izbeigt laulības saites, tās 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā par labu prasītājam nosakot virkni alternatīvu kritēriju, kuru piemērošana nav pakļauta hierarhijas attiecībām. No minētā izriet, ka ar šo regulu izveidotās jurisdikcijas noteikšanas kārtības laulības saišu izbeigšanas lietās mērķis nav izslēgt vairākas jurisdikcijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 46. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), kuras ir koordinētas, izmantojot minētās regulas 19. pantā izklāstītos lis pendens noteikumus.

46

Tomēr, ja tiktu atzīts, ka laulātais var vienlaikus pastāvīgi dzīvot vairākās dalībvalstīs, varētu tikt kaitēts tiesiskajai drošībai, padarot sarežģītāku to tiesu iepriekšēju noteikšanu, kuras var lemt par laulības saišu izbeigšanu, un sarežģījot tiesai, kurā celta prasība, pārliecināšanos par savu jurisdikciju. Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 94. punktā – risks, ka starptautiskā jurisdikcija galu galā tiktu noteikta nevis saskaņā ar “pastāvīgās dzīvesvietas” kritēriju Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, bet gan ar kritēriju, kas ir balstīts uz viena vai otra laulātā vienkāršu dzīvesvietu, tādējādi esot pretrunā šai regulai.

47

Ceturtkārt, ir jānorāda, ka to jurisdikcijas noteikumu interpretācija, kuri paredzēti Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, rada sekas, kas neaprobežojas tikai ar laulības saišu izbeigšanu kā tādu.

48

Proti, tostarp gan Regulas Nr. 4/2009 3. panta c) punktā, gan Regulas 2016/1103 5. pantā ir atsauce uz jurisdikciju, kas noteikta Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un tiesvedībās par laulības saišu izbeigšanu ir paredzēta tās tiesas papildu jurisdikcija, kurā ir celta prasība, lai lemtu par noteiktām uzturlīdzekļu prasībām vai noteiktiem finansiāliem jautājumiem. Tādējādi vienlaicīgas pastāvīgās dzīvesvietas atzīšana laulātajam varētu apdraudēt arī minētajām regulām kopīgo jurisdikcijas normu paredzamības prasību (attiecībā uz Regulu Nr. 4/2009 skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, FX (Iebildums pret uzturlīdzekļu parādsaistību izpildi), C‑41/19, EU:C:2020:425, 40. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī attiecībā uz Regulu 2016/1103, it īpaši tās 15. un 49. apsvērums).

49

Piektkārt, visus šos apsvērumus neatspēko 2009. gada 16. jūlija spriedumā Hadadi (C‑168/08, EU:C:2009:474, 56. punkts) veiktā Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācija, attiecībā uz kuru Tiesa ir atzinusi, ka vairāku dalībvalstu tiesām var būt jurisdikcija, ja ieinteresētajām personām ir vairākas pilsonības.

50

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 92. punktā, kaut arī Tiesa minētajā spriedumā ir izslēgusi, ka Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais piesaistes kritērijs, proti, abu laulāto pilsonība, ir ierobežots ar laulāto “biežāk lietoto pilsonību”, šim apstāklim nav nozīmes saistībā ar šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju.

51

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan nav izslēgts, ka vienam laulātajam vienlaikus var būt vairākas dzīvesvietas, viņam noteiktā brīdī var būt tikai viena pastāvīgā dzīvesvieta Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

52

Tā kā jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta” būtībā atspoguļo faktu jautājumu (spriedums, 2017. gada 8. jūnijs, OL, C‑111/17 PPU, EU:C:2017:436, 51. punkts), iesniedzējtiesai, pamatojoties uz visiem lietas konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem, ir jāpārbauda, vai tās dalībvalsts teritorija, kurai ir piederīga tiesa, kurā ir vērsies IB, atbilst vietai, kurā atrodas prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestā ievilkuma izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 2. aprīlis, A, C‑523/07, EU:C:2009:225, 42. punkts, un 2018. gada 28. jūnijs, HR, C‑512/17, EU:C:2018:513, 41. punkts).

53

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, interpretējot Regulas Nr. 2201/2003 noteikumus par vecāku atbildību, Tiesa atzina, ka, lai noteiktu bērna – it īpaši maza bērna, kas ikdienā ir atkarīgs no saviem vecākiem, pastāvīgo dzīvesvietu – ir jāatrod vieta, kur viņi ir stabili integrēti sociālajā un ģimenes vidē; var tikt ņemts vērā arī nodoms šajā vietā apmesties, ja tāds ir izteikts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 28. jūnijs, HR, C‑512/17, EU:C:2018:513, 45. un 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādējādi šajā judikatūrā bērna vecāku, it īpaši mazu bērnu, sociālā un ģimenes vide ir atzīta kā būtisks kritērijs šā bērna pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanai.

54

Protams, īpašie apstākļi, kas raksturo bērna pastāvīgo dzīvesvietu, acīmredzami nav visos aspektos identiski apstākļiem, kas ļauj noteikt laulātā pastāvīgo dzīvesvietu Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

55

Proti, laulības krīzes dēļ laulātais var nolemt pamest pāra iepriekšējo pastāvīgo dzīvesvietu, lai pārceltos uz dzīvi dalībvalstī, kas nav šīs iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts, un tajā iesniegt pieteikumu par laulības saišu izbeigšanu Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā vai sestajā ievilkumā paredzētajos nosacījumos, vienlaikus saglabājot pilnīgu brīvību turpināt uzturēt noteiktu skaitu sociālo un ģimenes saišu pāra iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts teritorijā.

56

Turklāt atšķirībā no bērna, it īpaši mazgadīga bērna, kura vide parasti ir galvenokārt ģimenes vide (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Mercredi, C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829, 54. punkts), pieaugušā vide noteikti ir daudzveidīgāka un to veido daudz plašāks darbību loks un dažādākas intereses, it īpaši profesionālās, sociokulturālās, mantiskās, kā arī privātās un ģimenes intereses. Šajā ziņā nevar tikt prasīts, lai šīs intereses koncentrētos tikai uz vienas dalībvalsts teritoriju, it īpaši, ņemot vērā Regulas Nr. 2201/2003 mērķi atvieglot pieteikumus par laulības saišu izbeigšanu, ieviešot elastīgas kolīziju normas un aizsargājot tā laulātā tiesības, kurš pēc laulāto krīzes ir atstājis kopīgās dzīvesvietas dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Tomēr šā sprieduma 53. punktā minētā judikatūra ļauj Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācijas mērķiem uzskatīt, ka jēdzienu “pastāvīgā dzīvesvieta” principā raksturo divi elementi, proti, pirmām kārtām, ieinteresētās personas griba izveidot savu parasto interešu centru konkrētā vietā un, otrām kārtām, pietiekami stabila klātbūtne attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

58

Tādējādi laulātajam, kurš apgalvo, ka viņš atsaucas uz Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā vai sestajā ievilkumā paredzēto jurisdikcijas pamatu, noteikti ir jābūt pārcēlušam pastāvīgo dzīvesvietu uz citas tādas dalībvalsts teritoriju, kas nav iepriekšējās kopīgās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, un tātad, pirmkārt, viņam ir jābūt paudušam gribu izveidot savu pastāvīgo interešu centru šajā citā dalībvalstī un, otrkārt, viņam ir jābūt pierādījušam, ka viņa klātbūtne šīs dalībvalsts teritorijā liecina par pietiekamu stabilitāti.

59

Šajā gadījumā, kā tas izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, nav strīda par to, ka IB, kas ir lietu izskatošās valsts tiesas pilsonis, atbilda nosacījumam par dzīvesvietu šīs dalībvalsts teritorijā vismaz sešus mēnešus tieši pirms pieteikuma par laulības saišu izbeigšanu iesniegšanas atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajam ievilkumam. Tāpat ir konstatēts, ka IB kopš 2017. gada Francijā stabili un pastāvīgi veica profesionālo darbību uz nenoteiktu laiku un viņš šajā valstī saistībā ar minētās darbības veikšanu bija apmeties kādā dzīvoklī.

60

Šie apstākļi pierāda, ka IB uzturēšanās šīs dalībvalsts teritorijā ir stabila un turklāt liecina vismaz par ieinteresētās personas integrāciju šīs dalībvalsts sociālajā un kultūras vidē.

61

Lai gan šādi apstākļi a priori ļauj uzskatīt, ka Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā paredzētie nosacījumi varētu būt izpildīti, iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda, vai visi lietas faktiskie apstākļi patiešām ļauj uzskatīt, ka attiecīgā persona savu pastāvīgo dzīvesvietu ir pārcēlusi uz tās dalībvalsts teritoriju, kurai ir piederīga minētā tiesa.

62

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka laulātā, kurš dala savu dzīvi starp divām dalībvalstīm, pastāvīgā dzīvesvieta var būt tikai vienā no šīm dalībvalstīm, līdz ar to tikai tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā atrodas šī pastāvīgā dzīvesvieta, ir jurisdikcija lemt par pieteikumu par laulības saišu izbeigšanu.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes Regulas Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka laulātā, kurš dala savu dzīvi starp divām dalībvalstīm, pastāvīgā dzīvesvieta var būt tikai vienā no šīm dalībvalstīm, līdz ar to tikai tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā atrodas šī pastāvīgā dzīvesvieta, ir jurisdikcija lemt par pieteikumu par laulības saišu izbeigšanu.