–

S. Liberato vārdā – F. Ongaro un A. Castellani, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Pucciariello, avvocato dello Stato,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī A. Kasalická, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – E. Montaguti un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Stefano Liberato un Luminita Luisa Grigorescu saistībā ar prasību Itālijā atzīt Rumānijā pasludinātu nolēmumu laulības lietā, kā arī lietā par vecāku atbildību un uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu.

3

Regulas Nr. 2201/2003 11. un 21. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Regulas Nr. 2201/2003 12. panta “Vienošanās par piekritību” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar 3. pantu ir piekritīgs pieteikums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ir piekritība visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību, kura saistīta ar šo pieteikumu, ja:

un

5

Minētās regulas 17. pantā “Piekritības noskaidrošana” ir noteikts:

“Ja kāda dalībvalsts tiesā ir iesniegta prasība, kura saskaņā ar šo regulu nav tai piekritīga, bet kura saskaņā ar šo regulu ir piekritīga citas dalībvalsts tiesai, tā pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav piekritības.”

6

Minētās regulas 19. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja dažādu dalībvalstu tiesās starp tām pašām pusēm tiek iesniegtas prasības par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas jāaptur tiesvedība līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

2.   Ja prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu bērnu un kas balstītas uz tā paša pamata, starp tām pašām pusēm ir iesniegtas dažādu dalībvalstu tiesās, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

3.   Ja tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, jāatsakās no piekritības par labu pirmajai. Tādā gadījumā persona, kura iesniegusi attiecīgo prasību otrajā tiesā, drīkst šo prasību iesniegt pirmajā tiesā.”

7

Regulas Nr. 2201/2003 22. pantā “Neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu” ir noteikts:

“Spriedumu par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu neatzīst:

[..]

[..].”

8

Šīs regulas 23. pants “Neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību” ir formulēts šādi:

“Spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst:

[..]

[..].”

9

Minētās regulas 24. pantā “Aizliegums apstrīdēt izcelsmes tiesas piekritību” ir noteikts:

“Izcelsmes dalībvalsts tiesas piekritību nedrīkst apstrīdēt. Atsauce uz sabiedrisko kārtību, kas minēta 22. panta a) punktā un 23. punkta [panta] a) punktā, nav attiecināma uz noteikumiem par piekritību, kas izklāstīti 3. līdz 14. pantā.”

10

Regulas Nr. 44/2001 5. pantā ir noteikts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

[..].”

11

Šīs regulas 27. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ir celtas dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pēc savas iniciatīvas aptur tiesvedību, līdz tiek konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība.

2.   Ja ir konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība, visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, atsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai minētajai tiesai.”

12

Tās pašas regulas 34. pantā ir paredzēts:

“Spriedumu neatzīst:

[..]

13

Regulas Nr. 44/2001 35. pantā ir noteikts:

“1.   Turklāt spriedumu neatzīst, ja tas ir pretrunā II nodaļas 3., 4. vai 6. iedaļai, kā arī 72. pantā paredzētajā gadījumā.

2.   Pārbaudot jurisdikcijas pamatu iepriekšējā punktā minētajā gadījumā, tiesai vai iestādei, kurā iesniegts pieteikums par atzīšanu, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai.

3.   Ņemot vērā 1. punktu, izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcija nav pārskatāma. Šīs regulas 34. panta 1. punktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot normām, kas saistītas ar jurisdikciju.”

14

Codice civile (Civilkodekss) 150. pantā “Laulāto atšķiršana” ir noteikts:

“Ir pieļaujama laulāto atšķiršana.

Atšķiršana var notikt ar tiesas nolēmumu vai pēc savstarpējas vienošanās.

Tiesības lūgt laulāto atšķiršanu ar tiesas nolēmumu vai atšķiršanas pēc savstarpējas vienošanās atzīšanu ir tikai laulātajiem.”

15

Civilkodeksa 151. pantā “Atšķiršana ar tiesas nolēmumu” ir paredzēts:

“Atšķiršana var tikt lūgta arī neatkarīgi no viena vai abu laulāto gribas, ja tiek konstatēti apstākļi, kuri padara kopdzīves turpināšanu nepanesamu vai ievērojami kaitē bērnu izglītošanai.

Pieņemot lēmumu par atšķiršanu, tiesa, ja pastāv attiecīgi apstākļi un ja tas tiek prasīts, lemj par to, kurš no laulātajiem ir vainojams atšķiršanā, ņemot vērā tā rīcību pretēji no laulības izrietošajiem pienākumiem.”

16

Iesniedzējtiesa precizē, ka vecāku atbildība un bērna uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums laulāto atšķiršanas un laulības šķiršanas gadījumā ir regulēti vienādi Civilkodeksa 337.bis–337.octies pantā.

17

S. Liberato un L. L. Grigorescu apprecējās Romā (Itālija) 2005. gada 22. oktobrī un dzīvoja kopā šajā dalībvalstī līdz viņu bērna piedzimšanai 2006. gada 20. februārī. Tā kā laulība bija pakāpeniski pasliktinājusies, māte aizveda bērnu uz Rumāniju un pēc tam Itālijā vairs nav atgriezusies.

18

Ar 2007. gada 22. maija prasības pieteikumu S. Liberato vērsās Tribunale di Teramo (Teramo tiesa, Itālija) ar prasību par laulāto atšķiršanu un aizgādības pār bērnu piešķiršanu. L. L. Grigorescu, kas ieradās šajā tiesā, lūdza šo prasību pēc būtības noraidīt un cēla pretprasību, lūdzot noteikt S. Liberato pienākumu piedalīties bērna uzturēšanā. Ar 2012. gada 19. janvāra spriedumu minētā tiesa pasludināja laulāto atšķiršanu L. L. Grigorescu vainas dēļ un ar atsevišķu rīkojumu lietu par pušu savstarpējām prasībām attiecībā uz vecāku atbildības īstenošanu nodeva atpakaļ pierādījumu savākšanai.

19

Lai gan tiesvedība par vecāku atbildību Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) vēl turpinājās, L. L. Grigorescu2009. gada 30. septembrī cēla prasību Judecătoria București (Bukarestes pirmās instances tiesa, Rumānija) un pieprasīja laulības šķiršanu, pilnīgu aizgādību pār bērnu un pienākuma noteikšanu tēvam piedalīties bērna uzturēšanā.

20

S. Liberato ieradās šajā tiesā un cēla lis pendens iebildi, apgalvojot, ka jau ir uzsākta tiesvedība par laulāto atšķiršanu un vecāku atbildību Itālijā. Tomēr minētā tiesa ar 2010. gada 31. maija spriedumu pasludināja laulības šķiršanu, piešķīra aizgādību pār bērnu mātei, noteica tēva saskarsmes tiesību īstenošanas režīmu un uzturlīdzekļu apmēru, kas pēdējam minētajam jāmaksā bērnam.

21

Šis spriedums ieguva res judicata spēku pēc Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) 2013. gada 12. jūnija sprieduma, ar kuru tika apstiprināts Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) 2012. gada 3. decembra spriedums, ar ko bija noraidīta S. Liberato apelācijas sūdzība par 2010. gada 31. maija spriedumu.

22

Vēlāk ar Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) 2013. gada 8. jūlija spriedumu noslēdzās tiesvedība par laulāto atšķiršanu Itālijā. Šī tiesa pilnīgas aizgādības tiesības pār bērnu piešķīra tēvam un uzdeva bērnu nekavējoties atdot atpakaļ uz Itāliju. Minētā tiesa arī noteica mātes saskarsmes tiesību īstenošanas režīmu Itālijā un noteica pēdējai minētajai pienākumu piedalīties bērna uzturēšanā.

23

It īpaši Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) noraidīja pretprasību, ar kuru L. L. Grigorescu, pamatojoties uz Regulu Nr. 2201/2003, lūdza Itālijā atzīt Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa) 2012. gada 3. decembra spriedumu par laulības šķiršanu. Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) vērsa uzmanību uz to, ka tiesvedība par laulības šķiršanu Rumānijā bija uzsākta pēc tiesvedības par laulāto atšķiršanu uzsākšanas Itālijā un ka tādējādi Rumānijas tiesas, neapturot tiesvedību, bija pārkāpušas Regulas Nr. 2201/2003 19. pantu.

24

L. L. Grigorescu iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu un iesākumā cēla pretprasību, ar kuru viņa lūdza atzīt Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) 2013. gada 12. jūnija spriedumu, ar ko bija noraidīta lis pendens iebilde, pamatojoties uz to, ka abām lietām saskaņā ar Rumānijas procesuālajām tiesībām nebija identisks priekšmets.

25

Ar 2014. gada 31. marta spriedumu Corte d’appello di L’Aquila (Akvilas apelācijas tiesa, Itālija) grozīja Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) 2013. gada 8. jūlija spriedumu un apmierināja iebildi par res judicata spēku, ko ir ieguvis nolēmums par laulības šķiršanu, kuru ir pieņēmusi Rumānijas tiesa un kurš attiecas arī uz aizgādības tiesībām pār bērnu un ieguldījumu bērna uzturēšanā. Šī apelācijas tiesa uzskatīja, ka tam, ka dalībvalsts, kas šajā gadījumā ir Rumānija, tiesu iestādes, kurās prasība ir celta kā otrajās, ir pārkāpušas Savienības tiesībās paredzēto lis pendens regulējumu, nav nozīmes, izvērtējot šīs dalībvalsts noteikto galīgo pasākumu atzīšanas nosacījumus, un ka nav nekāda pamata, it īpaši saistībā ar sabiedrisko kārtību, kas radītu šķērsli Rumānijas [tiesas] nolēmuma atzīšanai.

26

S. Liberato pret šo Corte d’appello di L’Aquila (Akvilas apelācijas tiesa) spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību.

27

Iesniedzējtiesa norāda, ka ar Rumānijā pieņemto nolēmumu vienlaikus ir izlemts gan jautājums par laulību, gan arī par vecāku atbildību un uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu. Tiesvedībā par laulāto atšķiršanu, kas tika uzsākta Itālijā, bija formulētas tādas pašas prasības, izņemot prasību attiecībā uz laulību, kas nebija identiska, jo Itālijas tiesību sistēmā ir prasīts, lai pirms laulības šķiršanas tiktu pierādīts, ka ir izpildīti likumā noteiktie nosacījumi laulāto atšķiršanai.

28

Šī tiesa norāda, ka nav pamatu, kas izriet no Regulas Nr. 2201/2003 22. panta c) punkta, šīs regulas 23. panta e) punkta vai Regulas Nr. 44/2001 34. panta 4. punkta un rada šķērsli tam, lai tiktu atzīts Rumānijas [tiesas] nolēmums par attiecīgi laulības statusu, vecāku atbildību un uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu.

29

Minētās tiesas ieskatā, tomēr ir jāizvērtē, vai par pamatu, kas rada šķērsli šī nolēmuma atzīšanai tā pretrunas sabiedriskajai kārtībai dēļ, nevar tikt uzskatīts šo tiesu, kas ir pieņēmušas nolēmumus, kuru atzīšana tiek pieprasīta, pieļautais, pēc iesniedzējtiesas domām, acīmredzamais, Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā un Regulas Nr. 44/2001 27. pantā paredzēto tiesību normu par lis pendens Savienības tiesībās pārkāpums.

30

Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Iesākumā ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecas vienīgi uz Regulas Nr. 2201/2003 interpretāciju. Tomēr, lai gan, kā ir noteikts šīs regulas 11. apsvērumā, uz uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu neattiecas minētā regula, bet gan Regula Nr. 44/2001, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlieta ir par tāda nolēmuma atzīšanu, kas ir pieņemts nevis tikai laulības lietā un lietā par vecāku atbildību, bet arī lietā par uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu. Līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild no Regulas Nr. 2201/2003 un Nr. 44/2001 viedokļa.

32

Ar jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 44/2001 27. pantā un Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā ietvertie lis pendens noteikumi ir jāinterpretē tādējādi – ja tiesvedībā laulības lietā un lietā par vecāku atbildību vai uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu tiesa, kurā prasība ir celta kā otrajā, pārkāpjot šos noteikumus, pieņem nolēmumu, kas ir kļuvis galīgs, tās dalībvalsts tiesas, pie kā pieder tiesa, kurā pirmajā ir celta prasība, var atteikties atzīt šo nolēmumu tā acīmredzamās pretrunas sabiedriskajai kārtībai dēļ.

33

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka L. L. Grigorescu2009. gada 30. septembrī vērsās Rumānijas tiesā ar prasību par viņas un S. Liberato laulības šķiršanu, prasību par aizgādību pār viņu bērnu un prasību par ieguldījumu pēdējā minētā uzturēšanā, lai gan pirms šī datuma S. Liberato Itālijas tiesā bija cēlis prasību par laulāto atšķiršanu, kā arī prasību par aizgādību pār bērnu, un L. L. Grigorescu – pretprasību par ieguldījumu bērna uzturēšanā.

34

Pamatojoties uz prasību laulības lietās atšķirīgajiem priekšmetiem, proti, vienas mērķis bija laulības šķiršana, bet otras – laulāto atšķiršana, pēc Rumānijas tiesas domām, nebija lis pendens Regulas Nr. 2201/2003 19. panta izpratnē, un tā uzskatīja, ka L. L. Grigorescu celtā prasība nav tai piekritīga.

35

Kā Tiesa agrāk ir atzinusi, lai gan laulības lietās saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 1. punktu ir svarīgi, lai prasības attiektos uz vienām un tām pašām pusēm, šīm prasībām var būt atšķirīgs priekšmets, ar nosacījumu, ka tās attiecas uz laulāto atšķiršanu, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu. Tiesa no tā ir secinājusi, ka lis pendens vai saistītu prasību situācija Regulas Nr. 2201/2003 19. panta izpratnē var pastāvēt, ja divās dažādu dalībvalstu tiesās ir uzsāktas tiesvedības – vienā par laulāto atšķiršanu un otrā par laulības atzīšanu. Šādos apstākļos un vienu un to pašu pušu gadījumā tiesa, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas aptur tiesvedību, līdz tiek konstatēta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā celta prasība (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, A, C‑489/14, EU:C:2015:654, 33. un 34. punkts).

36

Turklāt un kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 56. un57. punktā, ja tiesvedības par laulību laikā ir celtas prasības par vecāku atbildību, tiek piemēroti lis pendens noteikumi attiecībā uz laulības izbeigšanu. Tas pats attiecas uz lietām par uzturlīdzekļiem, ja runa ir par papildprasībām attiecībā pret tiesvedību par personas juridisko statusu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 2. punktu. No tā izriet, ka uz pirmajām prasībām attiecas Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 1. punkts, bet uz otrajām – Regulas Nr. 44/2001 27. pants.

37

Šajā gadījumā tiesa, kurā pirmajā tika celta prasība par laulāto atšķiršanu, uzskatīja, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. punktu, prasība saistībā ar vecāku atbildību un uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu attiecībā uz bērnu nav tai piekritīga, jo L. L. Grigorescu bija puse tās izskatāmajā lietā un tātad bija pieņēmusi šīs tiesas piekritību.

38

No tā izriet, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā tiesa, kurā kā otrajā tiek celta prasība par laulības šķiršanu, kā arī prasības par vecāku atbildību un uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu un kura atsakās apturēt tiesvedību un uzskata, ka šī prasība ir tai piekritīga, neievēro Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā un Regulas Nr. 44/2001 27. pantā ietvertās tiesību normas.

39

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 2201/2003 19. pants ir izteikts līdzīgā redakcijā kā tā, kas ir izmantota Regulas Nr. 44/2001 27. pantā, un ar to ir izveidots lis pendens gadījumos piemērojamais mehānisms, kurš ir līdzvērtīgs tam, kas ir paredzēts pēdējā minētajā pantā. Tādējādi, interpretējot Regulu Nr. 2201/2003, ir jāņem vērā Tiesas apsvērumi attiecībā uz [Regulu Nr. 44/2001] (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, A, C‑489/14, EU:C:2015:654, 27. punkts).

40

Turpinājumā ir jāatgādina ar Regulu Nr. 2201/2003 izveidotā mehānisma raksturiezīmes.

41

Šī regula ir balstīta uz tiesu savstarpēju sadarbību un uzticēšanos, kurām ir jāizraisa tiesu nolēmumu savstarpēja atzīšana, kas ir stūrakmens patiesas tiesiskuma telpas izveidei (spriedums, 2017. gada 15. februāris, W un V, C‑499/15, EU:C:2017:118, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Šajā kontekstā lis pendens noteikumiem ir ievērojama nozīme.

43

Kā Tiesa iepriekš ir atzinusi, šo noteikumu mērķis pareizas tiesvedības interesēs Savienībā ir novērst paralēlas tiesvedības dažādu dalībvalstu tiesās un pretrunīgus spriedumus, kas no tām varētu izrietēt. Šajā nolūkā Savienības likumdevējs ir vēlējies izveidot skaidru un efektīvu lis pendens gadījumu risināšanas mehānismu, kas ir balstīts uz hronoloģisko kārtību, kādā ir notikusi vēršanās tiesās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, A, C‑489/14, EU:C:2015:654, 29. un 30. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un pēc analoģijas, runājot par Regulu Nr. 44/2001, spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Cartier parfums-lunettes un Axa Corporate Solutions assurances, C‑1/13, EU:C:2014:109, 40. punkts).

44

Lai nodrošinātu efektīvu Regulas Nr. 2201/2003 īstenošanu un atbilstoši savstarpējās uzticēšanās principam, uz kuru tā balstās, ir jāuzsver, pirmkārt, kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 59. punktā, ka ikvienai tiesai atbilstoši šīs regulas 17. pantam ir jāveic piekritības noskaidrošana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 15. jūlijs, Purrucker, C‑256/09, EU:C:2010:437, 73. punkts; 2014. gada 12. novembris, L, C‑656/13, EU:C:2014:2364, 58. punkts, kā arī 2017. gada 15. februāris, W un V, C‑499/15, EU:C:2017:118, 54. punkts).

45

Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 24. pantu izcelsmes dalībvalsts tiesas piekritību nedrīkst pārskatīt (spriedums, 2010. gada 9. novembris, Purrucker, C‑296/10, EU:C:2010:665, 85. punkts). Tāpat tas ir saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001 atbilstoši tās 35. panta 3. punktam.

46

Treškārt, atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 21. apsvērumam tās pamatā ir ideja, ka dalībvalstī pieņemtu nolēmumu atzīšana un izpilde ir jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu un ka neatzīšanas pamati ir jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī (spriedums, 2015. gada 19. novembris, P, C‑455/15 PPU, EU:C:2015:763, 35. punkts).

47

Tieši šo apsvērumu gaismā ir jāizvērtē, vai apstāklis, ka nolēmums, kurš ir kļuvis galīgs, ir pieņemts, neievērojot Regulas Nr. 44/2001 27. pantā un Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā paredzētos lis pendens noteikumus, ir sabiedriskās kārtības apsvērums, kas, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 34. pantu, kā arī Regulas Nr. 2201/2003 22. panta a) punktu un 23. panta a) punktu, rada šķērsli tam, lai šo nolēmumu varētu atzīt tās dalībvalsts tiesas, pie kā pieder tiesa, kurā pirmajā ir celta prasība.

48

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pašu Regulas Nr. 2201/2003 24. panta formulējumu šīs regulas 22. panta a) punktā un 23. panta a) punktā minētais sabiedriskās kārtības kritērijs nevar tikt attiecināts uz minētās regulas 3.–14. pantā paredzētajiem piekritības noteikumiem.

49

Tādējādi ir jānosaka, vai lis pendens noteikumi ir piekritības noteikumi tādā pašā mērā kā tie, kas ir ietverti šīs regulas 3.–14. pantā.

50

Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā paredzētie lis pendens noteikumi nepieder pie šīs regulas 24. pantā skaidri minētajiem piekritības noteikumiem, pats 19. pants ietilpst minētās regulas II nodaļā “Piekritība”.

51

Piedevām, kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 77. punktā, kad, kā pamatlietā, tiesa, kurā pirmajā ir celta prasība, lemjot par pretprasību attiecībā uz atzīšanu, pārbauda, vai tiesa, kurā prasība ir celta kā otrajā, ir pareizi piemērojusi lis pendens noteikumus, un līdz ar to novērtē iemeslus, kuru dēļ pēdējā minētā nav atteikusies no piekritības, tiesa, kurā pirmajā celta prasība, tādējādi noteikti veic tiesas, kurā prasība ir celta kā otrajā, piekritības pārskatīšanu. Kā tika atgādināts šī sprieduma 45 punktā, Regulas Nr. 2201/2003 24. pants šādu pārskatīšanu nepieļauj.

52

Tādējādi, neņemot vērā faktu, ka šīs regulas 24. pantā noteiktais aizliegums neietver skaidru atsauci uz minētās regulas 19. pantu, apgalvotais pēdējā minētā panta pārkāpums neļauj tiesai, kurā pirmajā ir celta prasība, atteikties atzīt tiesas, kurā prasība ir celta kā otrajā, nolēmumu, kas ir pieņemts, pārkāpjot šajā tiesību normā ietverto lis pendens noteikumu, jo pretējā gadījumā tā pārskatītu tiesas, kurā prasība ir celta kā otrajā, piekritību (runājot par Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu, pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 19. novembris, P, C‑455/15 PPU, EU:C:2015:763, 45. punkts).

53

Šie apsvērumi ir attiecināmi arī uz Regulas Nr. 44/2001 27. pantā ietvertajiem lis pendens noteikumiem lietās par uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu, jo šīs regulas 35. panta 3. punktā arī ir paredzēts, ka izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikciju nedrīkst pārskatīt.

54

Ir jāpiebilst, ka valsts, kurā ir lūgta atzīšana, tiesa nevar atteikties atzīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu tikai tāpēc vien, ka tā uzskata, ka šajā nolēmumā ir tikušas nepareizi piemērotas valsts vai Savienības tiesības, jo pretējā gadījumā tā apšaubītu Regulu Nr. 2201/2003 un Nr. 44/2001 mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands, C‑681/13, EU:C:2015:471, 49. punkts, un 2015. gada 19. novembris, P, C‑455/15 PPU, EU:C:2015:763, 46. punkts).

55

Šo analīzi apstiprina fakts, ka Regulas Nr. 2201/2003 22. panta a) punktā un 23. panta a) punktā, kā arī Regulas Nr. 44/2001 34. pantā ietvertie nolēmuma neatzīšanas pamati tā acīmredzamās pretrunas sabiedriskajai kārtībai dēļ ir jāinterpretē šauri, jo tie rada šķērsli viena no šo regulu pamatmērķiem, kas ir atgādināts šī sprieduma 46. punktā, īstenošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 19. novembris, P, C‑455/15 PPU, EU:C:2015:763, 36. punkts).

56

Līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 27. pantā un Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā ietvertie lis pendens noteikumi ir jāinterpretē tādējādi – ja tiesvedībā laulības lietā un lietā par vecāku atbildību vai uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu tiesa, kurā prasība ir celta kā otrajā, pārkāpjot šos noteikumus, pieņem nolēmumu, kas ir kļuvis galīgs, šīs tiesību normas nepieļauj to, ka tās dalībvalsts tiesas, pie kā pieder tiesa, kurā pirmajā ir celta prasība, tikai šī iemesla dēļ vien atsakās atzīt šo nolēmumu. Šis pārkāpums pats par sevi it īpaši nevar pamatot minētā nolēmuma neatzīšanu tā acīmredzamās pretrunas šīs dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai dēļ.

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 27. pantā un Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 19. pantā ietvertie lis pendens noteikumi ir jāinterpretē tādējādi – ja tiesvedībā laulības lietā un lietā par vecāku atbildību vai uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu tiesa, kurā prasība ir celta kā otrajā, pārkāpjot šos noteikumus, pieņem nolēmumu, kas ir kļuvis galīgs, šīs tiesību normas nepieļauj to, ka tās dalībvalsts tiesas, pie kā pieder tiesa, kurā pirmajā ir celta prasība, tikai šī iemesla dēļ vien atsakās atzīt šo nolēmumu. Šis pārkāpums pats par sevi it īpaši nevar pamatot minētā nolēmuma neatzīšanu tā acīmredzamās pretrunas šīs dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai dēļ.