21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/8

1)

Vai LES 19. pants un LESD 263., 266., kā arī 267. pants un lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts), – pamatojoties uz kuriem dalībvalstīm un to kompetentajām iestādēm ir pienākums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, lai novērstu Savienības tiesību pārkāpumu un lai ievērotu Eiropas Savienības Tiesas spriedumus, it īpaši, ja jautājums ir par tādu Savienības iestāžu tiesību aktu spēkā esamību, kuriem ir erga omnes iedarbība, – liek dalībvalstīm atcelt vai atbilstoši grozīt leģislatīvo aktu, ar ko ir tikusi transponēta direktīva, kuru Tiesa vēlāk ir atzinusi par spēkā neesošu tādēļ, ka tā ir pretrunā (ar to ir pārkāptas) Līgumu vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas normas, – lai garantētu Tiesas sprieduma izpildi un tādā veidā novērstu Līgumu vai Hartas pārkāpumu un izvairītos no jauniem pārkāpumiem nākotnē?

2)

Saistībā ar iepriekšējo jautājumu, – vai LESD 266. pants (bijušais EKL 233. pants) var tikt interpretēts tādējādi, ka jēdziens “struktūra vai organizācija” (plašā nozīmē vai pēc analoģijas) ietver arī dalībvalsti, kura savā tiesību sistēmā ir transponējusi direktīvu, kas vēlāk atzīta par spēkā neesošu Līgumu vai Hartas pārkāpuma dēļ, vai arī tādā gadījumā var pēc analoģijas tikt piemērots LESD 260. panta 1. punkts?

3)

Gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējiem jautājumiem būtībā ir apstiprinoša, tātad ja dalībvalstīm ir pienākums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus Savienības primāro tiesību pārkāpuma novēršanai, attiecīgi atceļot vai grozot leģislatīvo aktu, ar ko ir transponēta direktīva, kuru Tiesa vēlāk ir atzinusi par spēkā neesošu Hartas vai Līgumu pārkāpuma dēļ, – vai šis pienākums attiecas arī uz valsts tiesām tādā ziņā, ka tās nedrīkst piemērot leģislatīvo aktu, ar ko ir transponēta direktīva, kas atzīta par spēkā neesošu, – šajā lietā: Direktīva 2006/24/EK (1) –, (vismaz daļā), ar ko ir pārkāpti Harta vai Līgumi, un tādējādi [valsts tiesas] nedrīkst ņemt vērā pierādījumus, kuri iegūti, pamatojoties uz šiem aktiem (direktīvu un valsts aktu par tās transponēšanu)?

4)

Vai valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir transponēta Direktīva 2006/24, kuru Tiesa ar 2014. gada 8. aprīļa spriedumu Digital Rights Ireland Ltd  (2) (C-293/12 un C-594/12) ir atzinusi par spēkā neesošu Hartas pārkāpuma dēļ, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, kā prasīts Hartas 51. panta 1. punktā[,] tādēļ vien, ka ar to ir transponēta Direktīva 2006/24, neatkarīgi no tā, ka pēc tam Tiesa to ir atzinusi par spēkā neesošu?

5)

Tā kā Direktīva 2006/24, ko Tiesa vēlāk ir atzinusi par spēkā neesošu, tika pieņemta ar mērķi Eiropas mērogā īstenot saskaņotu sistēmu Direktīvas 2002/58/EK 15. panta 1. punkta izpratnē datu saglabāšanai no komunikāciju pakalpojumu sniedzēju puses noziedzīgu nodarījumu prevencijai, izmeklēšanai, noteikšanai un kriminālvajāšanai, tādējādi, lai nebūtu šķēršļu elektronisko komunikāciju iekšējam tirgum, – vai valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir transponēta Direktīva 2006/24, iekļaujas Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta kontekstā tādējādi, ka tas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, kā prasīts Hartas 51. panta 1. punktā?

6)

Tā kā Savienības dalībvalsts pilsoņa iespējamā notiesāšana krimināllietā, kā šajā gadījumā, nenovēršami nozīmēs ierobežojumus brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanā, kādas šim pilsonim izriet no Savienības tiesībām, lai gan šie ierobežojumi principā ir pamatoti, – vai tādēļ ir vienīgi jāuzskata, ka kopumā attiecīgie kriminālprocesi ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, kā prasīts Hartas 51. panta 1. punktā?

Ja atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem doma būtībā ir tāda, ka Harta ir piemērojama saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu, tad:

7)

Vai Hartas 7. un 8. pantam un 52. panta 1. punktam atbilst tas, ka dati, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un/vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, ir pieejami policijai un tā var tos izmantot kriminālizmeklēšanas gaitā, steidzamā gadījumā un it īpaši noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, bez tiesu iestādes [vai neatkarīgas administratīvas struktūras] iepriekšējas atļaujas, kura piešķirta atbilstoši iepriekš izvirzītajām pamatprasībām un procesuālajām prasībām?

8)

Vai saskaņā ar Hartas 7. un 8. pant[u] un 52. panta 1. punktu kriminālizmeklēšanas gaitā no policijas vai citu iestāžu, kas nav vienīgi tiesu iestādes, puses, kuras lūdz piekļuvi datiem, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un/vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, un lūdz [iespēju] tos izmantot, it īpaši tad, ja minētās izmeklēšanas mērķis nav novērst, izmeklēt vai veikt kriminālvajāšanu par īpaši noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, ko valsts likumdevējs kvalificējis kā smagus, iespējamā tās personas piekrišana, uz kuru šie dati attiecas, izslēdz nepieciešamību saņemt iepriekšēju tiesas [vai neatkarīgas administratīvas struktūras] atļauju piekļūt šiem datiem un izmantot tos, kura piešķirta atbilstoši iepriekš izvirzītajām pamatprasībām un procesuālajām prasībām, it īpaši ņemot vērā, ka pieprasītie dati nenovēršami ietver arī datus par trešajām personām (piemēram: zvanītājs – zvana saņēmējs)?

9)

Vai kriminālizmeklēšanas gaitā [sniegta] prokurora vienkārša piekrišana piekļuvei datiem, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un/vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, un to izmantošanai atbilst Hartas 7. un 8. pantam un 52. panta 1. punktam, ja nav tiesas [vai neatkarīgas administratīvas struktūras] iepriekšējas atļaujas, kura piešķirta atbilstoši iepriekš izvirzītajām pamatprasībām un procesuālajām prasībām, it īpaši ja izmeklēšanas mērķis nav novērst, izmeklēt vai veikt kriminālvajāšanu par īpaši noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, ko valsts likumdevējs kvalificējis kā smagus?

10)

Ņemot vērā Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu Digital Rights Ireland Ltd (C-293/12 un C-594/12, EU:C:2014:238, 60. un 61. punkts) un frāzi “smagi noziedzīgi nodarījumi”, kas ietverta Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā, – vai šī frāze ir Eiropas Savienības tiesību autonoms jēdziens un, ja tā, tad kāds ir tā būtiskais saturs, uz kuru pamatojoties noteikts noziedzīgais nodarījums var tikt uzskatīts par pietiekami smagu, lai pamatotu piekļuvi datiem, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24, un to izmantošanu?

11)

Ņemot vērā Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu Digital Rights Ireland Ltd (C-293/12 un C-594/12, EU:C:2014:238, 60. un 61. punkts), un neatkarīgi no tā, vai frāze “smagi noziedzīgi nodarījumi”, kas ietverta Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā, ir autonoma vai nav, – vai Hartas 7. un 8. pants un 52. panta 1. punkts raksturo vispārīgos kritērijus, pamatojoties uz kuriem noteikts noziedzīgais nodarījums ir jāuzskata par pietiekami smagu, lai pamatotu piekļuvi datiem, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un/vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, un to izmantošanu, un, ja tā, – kādi ir šie kritēriji?

12)

Gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu būtībā ir apstiprinoša, – vai šī samērīguma pārbaude galīgi izpaužas kā noziedzīgā nodarījuma pazīmju vērtējums izmeklēšanā, a) ko veic tikai [Eiropas Savienības] Tiesa, vai b) ko veic valsts tiesa, pamatojoties uz [Eiropas Savienības] Tiesas noteiktajiem vispārīgajiem kritērijiem?

13)

Ņemot vērā Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu Digital Rights Ireland Ltd (C-293/12 un C-594/12, EU:C:2014:238, no 58. līdz 68. punktam un rezolutīvā daļa), – vai Hartas 7. un 8. pantam un 52. panta 1. punktam atbilst piekļuve saglabātajiem datiem un to izmantošana, kas notiek saistībā ar kriminālprocesu, pamatojoties uz datu saglabāšanas vispārējo sistēmu, kas izveidota saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un[/]vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, – sistēmu, kas atbilst minētā sprieduma 60., 61., 62., 67. un 68. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, bet ne nosacījumiem, kas izklāstīti tā 58., 59., 63. un 64. punktā?

[proti, saglabāšanas sistēmu, kurā, pirmkārt, ir prasīta iepriekšēja atļauja no tiesas atbilstoši iepriekš izvirzītajām pamatprasībām un procesuālajām prasībām, it īpaši ar mērķi novērst, izmeklēt un veikt kriminālvajāšanu par precīzi noteiktiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ko valsts likumdevējs uzskaitījis sarakstā un kvalificējis kā smagus, un kura nodrošina saglabāto datu efektīvu aizsardzību pret ļaunprātīgas izmantošanas risku un pret jebkādu nelikumīgu piekļuvi un nelikumīgu izmantošanu (skat. minētā sprieduma 60., 61., 62., 67. un 68. punktu), un, otrkārt, kura atļauj saglabāt datus a) bez izšķirības visām personām, kuras izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumus, lai gan minētajām personām (kuras tiek apsūdzētas vai par kurām tiek veikta izmeklēšana) nav nekā, kas liecinātu par kaut attālu saikni starp šīm personām un smagu noziedzīgo nodarījumu, pirms tiek pārbaudīts apstāklis, saistībā ar kuru komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir pieprasītas ziņas; b) pieprasītajiem datiem, pirms fakta, kas ir izmeklēšanas priekšmets, pārbaudes nav jāattiecas i) uz noteiktu laika posmu un/vai ģeogrāfisko zonu, un/vai noteiktu personu loku, kuras varētu tādā vai citā veidā būt iesaistītas smagā noziedzīgā nodarījumā, vai arī ii) uz tādām personām, kuras citu iemeslu dēļ ar to datu saglabāšanu varētu sekmēt smagu noziedzīgu nodarījumu prevenciju, atklāšanu vai kriminālvajāšanu; c) zināmu laika posmu (šajā gadījumā 12 mēnešiem), kas tiek noteikts, nekādi nešķirojot datu kategorijas, kas paredzētas aplūkotās direktīvas 5. pantā, pamatojoties uz to iespējamo noderīgumu izvirzītajam mērķim, vai pēc ieinteresētajām personām (skat. norādītā sprieduma 58., 59., 63. un 64. punktu)]

14)

Gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu būtībā ir tāda, ka piekļuve šiem datiem un to izmantošana neatbilst Hartas 7. un 8. pantam un 52. panta 1. punktam, – vai valsts tiesai ir pienākums nepiemērot valsts tiesību aktu, ar kuru transponēta Direktīva 2006/24, ko Tiesa atzinusi par spēkā neesošu, vai tiesību aktu, kas pamatots ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, jo tas ir pretrunā Hartai, un tātad vai tā nedrīkst ņemt vērā datus, kas tiek saglabāti un iegūti, pamatojoties uz tiem?

15)

Ņemot vērā Direktīvu 2006/24, it īpaši tās preambulas 6. apsvērumu, atbilstoši kuram “juridiskās [..] atšķirības valstu noteikumos attiecībā uz datu saglabāšanu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem rada šķēršļus elektronisko komunikāciju iekšējam tirgum”, tās 1. panta 1. punktā norādīto mērķi, kas ir “saskaņot dalībvalstu noteikumus”, kā arī pārējos preambulas apsvērumus, it īpaši [3., 4., 5., 11. un 21. apsvērumu], un ņemot vērā arī Tiesas 2009. gada 10. februāra spriedumu Īrija/Parlaments un Padome (C-301/06, EU:C:2009:68, no 70. līdz 72. punktam), – vai atstāt spēkā likumu, ar ko valsts sistēmā transponēta Direktīva 2006/24, neraugoties uz to, ka Tiesa to ir atzinusi par spēkā neesošu, rada šķērsli iekšējā tirgus izveidei un darbībai, saprotot, ka vēl nav stājies spēkā neviens jaunāks Savienības tiesību pasākums[?]

16)

It īpaši, vai tas, ka tiek atstāts spēkā likums, ar ko valsts sistēmā transponēta Direktīva 2006/24, neraugoties uz to, ka Tiesa to ir atzinusi par spēkā neesošu, vai valsts likums saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, rada šķērsli iekšējā tirgus izveidei un darbībai tādēļ, ka kumulatīvi vai alternatīvi:

17)

Gadījumā, ja atbilde vismaz uz vienu no iepriekšējiem jautājumiem ir apstiprinoša, – vai valsts tiesai saskaņā ar Savienības tiesībām ir pienākums nepiemērot valsts tiesību aktu, ar kuru transponēta Direktīva 2006/24, ko Tiesa atzinusi par spēkā neesošu, jo tas ir pretrunā iekšējā tirgus izveidei un darbībai, un tādējādi neņemt vērā saglabātos datus, kuriem ir bijis iespējams piekļūt, pamatojoties uz Direktīvu 2006/24 vai valsts tiesību aktiem, kas pieņemti atbilstoši Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam?