62013CJ0648

TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2016. gada 30. jūnijā * ( *1 )

“Valsts pienākumu neizpilde — Vide — Eiropas Savienības politika ūdens resursu jomā — Direktīva 2000/60/EK — Virszemes ūdeņu ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes monitoringa pienākums — Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni”

Lieta C‑648/13

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2013. gada 6. decembrī cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv K. Herrmann un E. Manhaeve, pārstāvji,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pret

Polijas Republiku, ko pārstāv B. Majczyna, K. Majcher un M. Drwięcki, pārstāvji,

atbildētāja.

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: desmitās palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], kas pilda sestās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši M. Bergere [M. Berger] (referente) un S. Rodins [S. Rodin],

ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet],

sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 15. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesai konstatēt, ka, pilnībā vai pareizi netransponējot Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvas 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 1. lpp., labojumi – OV 2006, L 113, 26. lpp.), kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta Direktīvu 2008/32/EK (OV L 81, 60. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2000/60”), 2. panta 19., 20., 26. un 27. punktu, 8. panta 1. punktu, 9. panta 2. punktu, 10. panta 3. punktu un 11. panta 5. punktu, kā arī minētās direktīvas V pielikuma A daļas 1.3., 1.3.4., 1.3.5., 1.4. un 2.4.1. punktu un šīs pašas direktīvas VII pielikuma A daļas 7.2.–7.10. punktu, Polijas Republika nav izpildījusi šajās tiesību normās un šīs pašas direktīvas 24. pantā paredzētos pienākumus.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīvas 2000/60 2. panta “Definīcijas” 19., 20., 26. un 27. punktā ir paredzēts:

“[..]

19)	“Gruntsūdeņu stāvoklis” ir gruntsūdens objekta stāvokļa vispārējs formulējums, ko nosaka pēc tā sliktākajiem kvantitatīvajiem rādītājiem un ķīmiskās kvalitātes rādītājiem;

20)	“Labs gruntsūdeņu stāvoklis” ir stāvoklis, kādu gruntsūdens objekts sasniedz tad, kad gan tā kvantitatīvie rādītāji, gan ķīmiskās kvalitātes rādītāji ir vismaz “labi”.

[..]

26)	“Kvantitatīvie rādītāji” ir formulējums tai pakāpei, kādā gruntsūdens objektu ietekmē tieša un netieša ieguve;

27)

“Pieejamie gruntsūdeņu resursi” ir gada vidējais ūdens pievades ātrums gruntsūdens objektam ilgākā laikposmā, no kura atņem gada plūsmas tempu ilgākā laikposmā, kas vajadzīgs, lai sasniegtu ekoloģiskās kvalitātes mērķus saistītiem virszemes ūdeņiem, kas precizēti 4. pantā, lai izvairītos no jebkādas būtiskas ekoloģiskās kvalitātes rādītāju pazemināšanās šādiem ūdeņiem un lai izvairītos no jebkāda būtiska kaitējuma saistītām sauszemes ekosistēmām;

[..]”

Direktīvas 2000/60 4. pantā “Vides aizsardzības mērķi” ir noteikts:

“1. Ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas upju baseinu [apgabalu] apsaimniekošanas plānos:

attiecībā uz virszemes ūdeņiem

i)	dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos, ievērojot 6. un 7. punktu un neierobežojot 8. punktu;

ii)

dalībvalstis aizsargā, stiprina un atjauno visus virszemes ūdens objektus, ievērojot iii) apakšpunktu attiecībā uz stipri pārveidotiem ūdens objektiem, nolūkā panākt labu virszemes ūdeņu stāvokli vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, saskaņā ar V pielikumā paredzētajiem noteikumiem, ievērojot saskaņā ar 4. punktu noteiktos pagarinājumus un ievērojot 5., 6. un 7. punktu, neierobežojot 8. punktu;

iii)

dalībvalstis aizsargā, stiprina un atjauno visus mākslīgus un stipri pārveidotos ūdens objektus, nolūkā panākt labu ekoloģisko potenciālu un labus virszemes ūdeņu ķīmiskos rādītājus vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, saskaņā ar V pielikumā paredzētajiem noteikumiem, ievērojot saskaņā ar 4. punktu noteiktos pagarinājumus un ievērojot 5., 6. un 7. punktu, neierobežojot 8. punktu;

iv)	dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus saskaņā ar 16. panta 1. un 8. punktu, lai pakāpeniski samazinātu prioritāro vielu radīto piesārņojumu un izbeigtu vai pakāpeniski pārtrauktu prioritāro bīstamo vielu emisijas, izplūdes vai zudumus,

neierobežojot attiecīgos starptautiskos nolīgumus, kas minēti 1. pantā, attiecīgajām pusēm;

attiecībā uz gruntsūdeņiem

i)	dalībvalstis īsteno pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu vai ierobežotu piesārņojošu vielu nonākšanu gruntsūdeņos un novērstu visu gruntsūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos, ievērojot 6. un 7. punktu, neierobežojot šā panta 8. punktu un ievērojot 11. panta 3. punkta j) apakšpunkta piemērošanu;

ii)

dalībvalstis aizsargā, stiprina un atjauno visas gruntsūdeņu tilpes, nodrošina līdzsvaru starp gruntsūdeņu ieguvi un pievadīšanu, lai panāktu labu gruntsūdeņu stāvokli vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, saskaņā ar V pielikumā paredzētajiem noteikumiem, ievērojot saskaņā ar 4. punktu noteiktos pagarinājumus, ievērojot 5., 6. un 7. punktu, neierobežojot 8. punktu un ievērojot 11. panta 3. punkta j) apakšpunkta piemērošanu;

iii)

dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu jebkādu ievērojamu un stabilu piesārņojošas vielas koncentrācijas pieaugumu, kas radies cilvēku darbības ietekmē, lai pakāpeniski samazinātu gruntsūdeņu piesārņojumu.

Pasākumus, kuru mērķis panākt piesārņojuma mazināšanos, īsteno saskaņā ar 17. panta 2., 4. un 5. punktu, ņemot vērā spēkā esošos standartus, kas noteikti attiecīgos Kopienas tiesību aktos, ievērojot 6. un 7. punktu un neierobežojot 8. punktu;

c)	attiecībā uz aizsargātiem apgabaliem dalībvalstis panāk atbilstību jebkādiem standartiem un mērķiem vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, ja vien Kopienas tiesību aktos, saskaņā ar kuriem ir izveidoti atsevišķi aizsargāti apgabali, nav noteikts citādi.

2. Ja uz konkrētu ūdenstilpi attiecas vairāk nekā viens no 1. punktā izvirzītajiem mērķiem, piemēro visstingrāko.

3. Dalībvalstis var atzīt virszemes ūdenstilpi kā mākslīgu vai stipri pārveidotu, ja:

šīs tilpes hidromorfoloģisko īpašību izmaiņām, kas vajadzīgas, lai panāktu labus ekoloģiskās kvalitātes rādītājus, būtu ievērojama nelabvēlīga ietekme uz:

i)	plašāku vidi;

ii)	kuģošanu, tostarp ostu iekārtām, vai atpūtas objektiem;

iii)	darbībām, kuru nolūkā ūdeni uzglabā, piemēram, dzeramā ūdens piegādi, elektroenerģijas izstrādi vai apūdeņošanu;

iv)	ūdens regulēšanu, aizsardzību no plūdiem, zemes meliorāciju; vai

v)	citām līdzvērtīgi svarīgām, noturīgām cilvēku veiktām darbībām;

labvēlīgos mērķus, kuriem kalpo ūdenstilpes mākslīgais vai pārveidotais raksturs, tehnisku īstenošanas iespēju vai nesamērīgu izdevumu dēļ nav iespējams pienācīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas būtu ievērojami labāka iespēja no vides aizsardzības viedokļa.

Šādu apzīmējumu un tā iemeslus īpaši min upju baseinu apsaimniekošanas plānos, kas noteikti 13. pantā, un pārskata reizi sešos gados.

4. Šā panta 1. punktā noteiktos termiņus var pagarināt, ja tas nepieciešams, lai pakāpeniski sasniegtu mērķus attiecībā uz ūdenstilpēm ar noteikumu, ka skartās ūdenstilpes stāvoklis turpmāk nepasliktinās, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

dalībvalstis nosaka, ka visus vajadzīgos ūdenstilpju stāvokļa uzlabojumus nevar pienācīgi panākt grafikos, kas paredzēti minētajā punktā, vismaz viena šāda iemesla dēļ:

i)	vajadzīgo uzlabojumu mērogu tehnisku īstenošanas iespēju dēļ var panākt tikai laikposmā, kas pārsniedz grafiku;

ii)	uzlabojumu pabeigšana saskaņā ar grafiku būtu nesamērīgi dārga;

iii)	dabas apstākļi neļauj savlaicīgi uzlabot ūdenstilpes stāvokli;

b)	termiņa pagarinājums un tā iemesli ir īpaši izklāstīti un izskaidroti upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plānā, kas paredzēts 13. pantā;

c)	pagarinājumus ierobežo līdz maksimāli divām upes baseina [upju baseinu apgabala] apsaimniekošanas plāna korekcijām, izņemot gadījumus, kad dabas apstākļi ir tādi, ka mērķus šajā laikposmā nevar sasniegt;

upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plānā izklāsta 11. pantā noteikto pasākumu kopsavilkumu, ko uzskata par vajadzīgiem, lai līdz pagarinātajam termiņam pakāpeniski panāktu vajadzīgo ūdenstilpju stāvokli, sniedz jebkāda būtiska kavējuma iemeslus šo pasākumu ieviešanā, un paredzēto grafiku to īstenošanai. Upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plāna korekcijās iekļauj šo pasākumu īstenošanas pārskatu un jebkādu papildu pasākumu kopsavilkumu.

5. Dalībvalstis attiecībā uz konkrētām ūdenstilpēm var censties sasniegt mazāk stingrus vides aizsardzības mērķus nekā tos, kas noteikti 1. punktā, ja tos tā ietekmējusi cilvēku darbība, kā noteikts 5. panta 1. punktā, vai to dabīgais stāvoklis ir tāds, ka šo mērķu sasniegšana būtu neiespējama vai nesamērīgi dārga, un ja ir izpildīti visi šie nosacījumi:

a)	vides aizsardzības un sociālekonomiskās vajadzības, kam kalpo šāda cilvēku darbība, nevar nodrošināt ar citiem līdzekļiem, kas ir ievērojami labāka izvēle no vides aizsardzības viedokļa un neietver nesamērīgas izmaksas;

dalībvalstis nodrošina:

—	attiecībā uz virszemes ūdeņiem – iespējami visaugstāko ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītāju sasniegšanu, ņemot vērā sekas, no kurām nav bijis iespējams izvairīties sakarā ar cilvēku darbības vai piesārņojuma raksturu,

—	attiecībā uz gruntsūdeņiem – iespējami vismazākās laba gruntsūdeņu stāvokļa izmaiņas, ņemot vērā sekas, no kurām nav bijis iespējams izvairīties sakarā ar cilvēku darbības vai piesārņojuma raksturu;

c)	skartās ūdenstilpes stāvoklis turpmāk nepasliktinās;

d)	upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plānā, kas paredzēts 13. pantā, ir īpaši minēta mazāk stingru vides aizsardzības mērķu ieviešana un tās iemesli; šos mērķus pārskata reizi sešos gados.

6. Ūdenstilpju stāvokļa īslaicīga pasliktināšanās nav šīs direktīvas prasību pārkāpums, ja tās pamatā ir dabīgi cēloņi vai nepārvarama vara, kas ir ārkārtas gadījums vai ko nav varēts pienācīgi paredzēt, jo īpaši ārkārtēji plūdi un ilgstošs sausums, vai arī negadījumu izraisīti apstākļi, ko nav varēts pienācīgi paredzēt, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

a)	tiek veikti visi iespējamie pasākumi, lai novērstu turpmāku stāvokļa pasliktināšanos un lai netiktu kavēta šīs direktīvas mērķu sasniegšana citās ūdenstilpēs, kuras neietekmē šie apstākļi;

b)	upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plānā izklāsta nosacījumus, ar kādiem var noteikt apstākļus, kas ir ārkārtēji vai kurus nav varēts pienācīgi paredzēt, kā arī nosaka atbilstošos rādītājus;

c)	pasākumus, kas jāveic ārkārtas apstākļos, iekļauj pasākumu programmā, un tie nekavē ūdenstilpes kvalitātes atjaunošanu, tiklīdz šie apstākļi ir beigušies;

ārkārtēju apstākļu vai tādu apstākļu sekas, ko nav varēts pienācīgi paredzēt, pārskata reizi gadā un, ievērojot 4. punkta a) apakšpunktā izklāstītos iemeslus, veic visus iespējamos pasākumus, lai atjaunotu ūdenstilpes stāvokli, kāds tas bijis pirms šo apstākļu izraisītajām sekām, tiklīdz tas ir iespējams;

e)	upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plāna nākamajā korekcijā iekļauj kopsavilkumu apstākļu sekām un pasākumiem, kas veikti vai veicami saskaņā ar a) un d) punktu.

7. Dalībvalstis nepārkāpj šo direktīvu, ja:

—

labs gruntsūdeņu stāvoklis, labi ekoloģiskās kvalitātes rādītāji vai, vajadzības gadījumā, labs ekoloģiskais potenciāls nav sasniegts, vai virszemes ūdenstilpes vai gruntsūdens tilpes stāvokļa pasliktināšanās nav novērsta jaunu virszemes ūdenstilpes fizikālo īpašību pārveidojumu vai gruntsūdens tilpju līmeņa izmaiņu rezultātā, vai

—	virszemes ūdenstilpes stāvokļa pasliktināšanās no izcila uz labu nav novērsta noturīgu, cilvēku veiktu darbību rezultātā,

un ir izpildīti visi šie nosacījumi:

a)	ir veikti visi piemērotie pasākumi, lai mazinātu nelabvēlīgo ietekmi uz ūdenstilpes stāvokli;

b)	šādu pārveidojumu vai izmaiņu iemesli ir īpaši izklāstīti un izskaidroti upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plānā, kas paredzēts 13. pantā, un mērķus pārskata reizi sešos gados;

minēto pārveidojumu vai izmaiņu iemesls ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, un/vai labums, kādu vide un sabiedrība iegūst, sasniedzot 1. punktā izklāstītos mērķus, ir mazāks nekā jauno pārveidojumu vai izmaiņu dotais labums cilvēku veselībai, cilvēku drošības saglabāšanai vai noturīgai attīstībai; un

d)	noderīgos mērķus, kuriem kalpo ūdenstilpes pārveidojumi vai izmaiņas, tehnisku īstenošanas iespēju vai nesamērīgu izdevumu dēļ nav iespējams pienācīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas būtu ievērojami labāka iespēja no vides aizsardzības viedokļa.

8. Piemērojot 3., 4., 5., 6. un 7. punktu, dalībvalsts nodrošina to, ka šī piemērošana pastāvīgi neizslēdz vai nekavē šīs direktīvas mērķu sasniegšanu citās ūdenstilpēs tajā pašā upju baseinu apgabalā un ir saskaņota ar citu Kopienas vides aizsardzības tiesību aktu īstenošanu.

9. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka jaunu noteikumu piemērošana, tostarp 3., 4., 5., 6. un 7. punkta piemērošana garantē vismaz to pašu aizsardzības līmeni kā esošie Kopienas tiesību akti.”

Direktīvas 2000/60 8. panta “Virszemes ūdeņu stāvokļa, gruntsūdeņu stāvokļa un aizsargāto apgabalu monitorings” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina ūdens resursu stāvokļa monitoringa programmu izveidi, lai izveidotu saskaņotu un visaptverošu ūdens resursu stāvokļa pārskatu katrā upju baseinu apgabalā:

—

virszemes ūdeņiem šādas programmas attiecas uz:

i)	tecējuma ātruma apjomu un līmeni, ciktāl tas ir saistīts ar ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītājiem un ekoloģisko potenciālu; un

ii)	ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītājiem un ekoloģisko potenciālu;

—	gruntsūdeņiem šādas programmas attiecas uz ķīmiskās kvalitātes un kvantitātes rādītājiem,

—	aizsargātiem apgabaliem iepriekš minētās programmas papildina ar Kopienas tiesību aktos ietvertajām specifikācijām, saskaņā ar kādām izveidoti atsevišķi aizsargāti apgabali.”

Direktīvas 2000/60 9. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1. Dalībvalstis ievēro ūdens pakalpojumu izmaksu, tostarp vides aizsardzības un resursu izmaksu atgūšanas principu, ņemot vērā ekonomisko analīzi, kas veikta saskaņā ar III pielikumu, un jo īpaši saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs.

Dalībvalstis līdz 2010. gadam nodrošina:

—	to, ka ūdens cenu politika pienācīgi stimulē lietotājus izmantot ūdens resursus lietderīgi, līdz ar to palīdzot sasniegt šīs direktīvas vides aizsardzības mērķus,

—	dažādu ekonomikas sektoru, ko veido vismaz rūpniecības sektors, mājsaimniecību sektors un lauksaimniecības sektors, pienācīgu ieguldījumu ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanā, pamatojoties uz ekonomisko analīzi, kas veikta saskaņā ar III pielikumu, un, ņemot vērā principu, ka maksā piesārņotājs.

Šādi rīkojoties, dalībvalstis var ņemt vērā zaudējumu atlīdzināšanas sociālās, vides aizsardzības un ekonomiskās sekas, kā arī skartā reģiona vai reģionu ģeogrāfiskos vai klimatiskos apstākļus.

2. Upju baseinu [apgabalu] apsaimniekošanas plānos dalībvalstis ziņo par plānotajiem pasākumiem, lai īstenotu 1. punktu, kas palīdzētu sasniegt šīs direktīvas vides aizsardzības mērķus, un par dažādu ūdens izmantojumu ieguldījumu ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanā.”

Direktīvas 2000/60 10. pantā “Kombinēta pieeja stacionārajiem un difūzajiem avotiem” ir noteikts:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka visas 2. punktā minētās izplūdes virszemes ūdeņos tiek kontrolētas saskaņā ar šajā pantā noteikto kombinēto pieeju.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka tiek ieviesti un/vai īstenoti:

a)	emisiju kontroles pasākumi, pamatojoties uz vislabākajām pieejamām metodēm; vai

b)	attiecīgas emisiju robežvērtības; vai

c)	difūzas ietekmes gadījumā – kontroles pasākumi, kas pēc vajadzības ietver vislabāko vides aizsardzības praksi,

kas norādīti:

—	Padomes Direktīva 96/61/EK (1996. gada 24. septembris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli [OV L 257, 26. lpp.],

—	Padomes Direktīva 91/271/EEK (1991. gada 21. maijs) par komunālo notekūdeņu attīrīšanu [OV L 135, 40. lpp.],

—	Padomes Direktīva 91/676/EEK (1991. gada 12. decembris) attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti [OV L 375, 1. lpp.],

—	direktīvās, kas pieņemtas saskaņā ar šīs direktīvas 16. pantu,

—	direktīvās, kas uzskaitītas IX pielikumā,

—	jebkurā citā atbilstošā Kopienas tiesību aktā

ne ilgāk kā 12 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, ja vien attiecīgajos tiesību aktos nav noteikts citādi.

3. Ja kvalitātes mērķis vai kvalitātes standarts, kas noteikts, ievērojot šo direktīvu, IX pielikumā uzskaitītajās direktīvās vai, ievērojot jebkādu citu Kopienas tiesību aktu, paredz stingrākus nosacījumus nekā tie, kas izrietētu no 2. punkta piemērošanas, attiecīgi nosaka stingrākus emisiju kontroles pasākumus.”

Direktīvas 2000/60 11. panta “Pasākumu programma” 5. punktā ir noteikts:

“Ja apsekojums vai citi dati liecina, ka 4. pantā ūdenstilpei izvirzītie mērķi nav sasniedzami, dalībvalsts nodrošina, ka:

—	tiek izmeklēti iespējamās neveiksmes cēloņi,

—	pēc vajadzības tiek pārbaudītas un pārskatītas attiecīgās atļaujas un pilnvarojumi,

—	pēc vajadzības tiek pārskatītas un koriģētas monitoringa programmas,

—	tiek noteikti papildus pasākumi, kas, iespējams, ir vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus, tostarp, pēc vajadzības, stingrāku vides kvalitātes standartu noteikšana saskaņā ar V pielikumā noteiktajām procedūrām.

Ja šo cēloņu pamatā ir dabīgi cēloņi vai nepārvarama vara, kas ir ārkārtas gadījums un ko nav varēts pienācīgi paredzēt, jo īpaši ārkārtēji plūdi un ilgstošs sausums, dalībvalstis var noteikt, ka papildpasākumi nav iespējami, ievērojot 4. panta 6. punktu.”

Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3., 1.3.4., 1.3.5., 1.4. un 2.4.1. punktā ir paredzēts:

“1.3. Virszemes ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes rādītāju un ķīmiskās kvalitātes rādītāju monitorings

Virszemes ūdeņu monitoringa tīklu izveido saskaņā ar 8. panta prasībām. Monitoringa tīklu izveido tādu, lai tas nodrošinātu saskaņotu un visaptverošu ekoloģiskās kvalitātes un ķīmiskās kvalitātes rādītāju pārskatu katrā upes baseinā un ļautu klasificēt ūdenstilpes piecās kategorijās, kas atbilst 1.2. punktā dotajām normatīvajām definīcijām. Dalībvalstis upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plānā iekļauj karti vai kartes, kurās atspoguļots virszemes ūdeņu monitoringa tīkls.

Pamatojoties uz raksturojumu un ietekmes novērtējumu, ko veic saskaņā ar 5. pantu un II pielikumu, dalībvalstis katram laika posmam, uz kuru attiecas upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plāns, izveido uzraudzības monitoringa programmu un operatīvā monitoringa programmu. Dalībvalstīm, iespējams, dažos gadījumos ir jāizveido izziņas monitoringa programmas.

Dalībvalstis pārrauga parametrus, kuri norāda katra attiecīgā kvalitātes faktora stāvokli. Izraugoties parametrus bioloģiskās kvalitātes faktoriem, dalībvalstis identificē attiecīgo taksonomisko līmeni, kas vajadzīgs, lai panāktu pietiekamu ticamību un precizitāti kvalitātes faktoru klasifikācijā. Monitoringa programmu nodrošināto rezultātu ticamības līmeņa un precizitātes novērtējumu iekļauj plānā.

[..]

1.3.4. Monitoringa biežums

Uzraudzības monitoringa perioda laikā monitoringa parametri, kas raksturo fizikālķīmiskās kvalitātes faktorus jāpiemēro tik bieži kā noteikts turpmāk, ja vien nav pamatoti lielāki starplaiki, pamatojoties uz tehniskām zināšanām un ekspertu slēdzienu. Bioloģiskās vai hidromorfoloģiskās kvalitātes faktoru kontrolei monitoringu veic vismaz reizi uzraudzības monitoringa laika posmā.

Operatīvajam monitoringam jebkura parametra monitoringa biežumu nosaka dalībvalstis tā, lai tiktu nodrošināti pietiekami dati attiecīgā kvalitātes faktora stāvokļa ticamam novērtējumam. Saskaņā ar vadlīniju monitorings jāveic starplaikos, kas nepārsniedz tos, kas norādīti tālāk tabulā, ja vien nav pamatoti lielāki starplaiki, pamatojoties uz tehniskām zināšanām un ekspertu slēdzienu.

Biežumu izvēlas tā, lai nodrošinātu pieņemamu ticamības un precizitātes līmeni. Upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plānā norāda ticamības un precizitātes aprēķinus, kas iegūti ar monitoringa sistēmas palīdzību.

Monitoringa biežumu izvēlas, ņemot vērā parametru mainīgumu, kā pamatā ir gan dabīgi, gan antropogēni nosacījumi. Laiku, kad veic monitoringu, izvēlas tā, lai pēc iespējas samazinātu gadalaiku svārstību ietekmi uz rezultātiem un tādējādi nodrošinātu to, ka rezultāti atspoguļo ūdenstilpes izmaiņas, ko izraisījis antropogēns spiediens. Lai sasniegtu šo mērķi, vajadzības gadījumā veic papildu monitoringu dažādos tā paša gada gadalaikos.

Kvalitātes faktorsUpesEzeriPārejas ūdeņiPiekrastes ūdeņiBioloģiskās kvalitātes faktorsFitoplanktons6 mēneši6 mēneši6 mēneši6 mēnešiCiti ūdensaugi3 gadi3 gadi3 gadi3 gadiLielie bezmugurkaulnieki3 gadi3 gadi3 gadi3 gadiZivis3 gadi3 gadi3 gadiHidromorfoloģiskās kvalitātes faktorsNepārtrauktība6 gadiHidroloģijanepārtraukti1 mēnesisMorfoloģija6 gadi6 gadi6 gadi6 gadiFizikālķīmiskās kvalitātes faktorsTermiski nosacījumi3 mēneši3 mēneši3 mēneši3 mēnešiBagātināšana ar skābekli3 mēneši3 mēneši3 mēneši3 mēnešiSāļums3 mēneši3 mēneši3 mēnešiBarības rādītāji3 mēneši3 mēneši3 mēneši3 mēnešiPaskābināšanas rādītāji3 mēneši3 mēnešiCitas piesārņojošas vielas3 mēneši3 mēneši3 mēneši3 mēnešiPrioritārās vielas1 mēnesis1 mēnesis1 mēnesis1 mēnesis

1.3.5. Papildu monitoringa prasības aizsargātiem apgabaliem

Iepriekš minētās monitoringa programmas papildina, lai izpildītu šādas prasības:

Dzeramā ūdens ieguves punkti

Virszemes ūdenstilpes, kas noteiktas 7. pantā, kuras nodrošina vairāk nekā vidēji 100 m3/dienā, nosaka kā monitoringa vietas, un tās ir pakļautas šādam papildu monitoringam, kas var būt vajadzīgs, lai izpildītu minētajā pantā noteiktās prasības. Šādās ūdenstilpēs apseko izplūdušās prioritārās vielas un visas pārējās vielas, kas izplūst ievērojamos daudzumos, kuras var ietekmēt ūdenstilpes stāvokli un kuras kontrolē saskaņā ar direktīvas par dzeramo ūdeni noteikumiem. Monitoringu veic saskaņā ar turpmāk norādīto biežumu:

Apgādātā kopienaBiežums< 100004 reizes gadāno 10000 līdz 300008 reizes gadā> 3000012 reizes gadā

Dzīvotne[s] un sugu aizsardzības apgabali

Ūdenstilpes, kas veido šos apgabalus, iekļauj iepriekš minētajā operatīvā monitoringa programmā, ja, pamatojoties uz ietekmes novērtējumu un uzraudzības monitoringu, tās identificē kā tādas, kurās pastāv risks nesasniegt 4. pantā noteiktos vides aizsardzības mērķus. Monitoringu veic, lai novērtētu attiecīgā būtiskā spiediena apjomu un ietekmi uz šīm ūdenstilpēm un, vajadzības gadījumā, lai novērtētu izmaiņas šādu ūdenstilpju stāvoklī pasākumu programmu rezultātā. Monitorings turpinās līdz apgabali atbilst ar ūdens resursiem saistītajām tiesību aktu prasībām, saskaņā ar kurām tie ir noteikti, un sasniedz 4. pantā noteiktos mērķus.

[..]

1.4. Ekoloģiskās kvalitātes rādītāju klasifikācija un noformēšana

1.4.1. Bioloģiskā monitoringa rezultātu salīdzināmība

Dalībvalstis izveido monitoringa sistēmas, lai novērtētu bioloģiskās kvalitātes faktoru vērtības, kas precizētas katrai virszemes ūdeņu kategorijai vai stipri pārveidotiem vai mākslīgiem virszemes ūdens objektiem. Piemērojot tālāk izklāstīto procedūru stipri pārveidotiem vai mākslīgiem ūdens objektiem, atsauces uz ekoloģiskās kvalitātes rādītājiem atzīst par atsaucēm uz ekoloģisko potenciālu.

ii)

Lai nodrošinātu šādu monitoringa sistēmu salīdzināmību, katras dalībvalsts pielietotās sistēmas rezultātus ekoloģiskās kvalitātes rādītāju klasifikācijas nolūkā izsaka kā ekoloģiskās kvalitātes koeficientus. Šie koeficienti izsaka attiecību starp novēroto bioloģisko parametru vērtībām attiecīgajai virszemes ūdenstilpei un šo parametru vērtībām bāzes apstākļos, kas piemērojamas šai ūdenstilpei. Koeficientu izsaka kā skaitlisku vērtību starp nulli un vienu, kur augstus vides kvalitātes rādītājus reprezentē vērtības, kas tuvas vienam, bet sliktus ekoloģiskās kvalitātes rādītājus – nullei tuvas vērtības.

iii)

Katra dalībvalsts iedala ekoloģiskās kvalitātes koeficientu skalu monitoringa sistēmai katrai virszemes ūdeņu kategorijai piecās kategorijās no augstiem līdz sliktiem ekoloģiskās kvalitātes rādītājiem, kas definēti 1.2. punktā, piešķirot skaitlisku vērtību katrai robežai starp kategorijām. Vērtību robežai starp augstu un labu rādītāju kategorijām un vērtību robežai starp labiem un vidējiem rādītājiem nosaka ar tālāk aprakstīto savstarpēji salīdzinošo kalibrēšanu.

iv)	Komisija atvieglo šo savstarpēji salīdzinošo kalibrēšanu, lai nodrošinātu to, ka šīs robežas starp kategorijām atbilst normatīvajām definīcijām 1.2. punktā un ir salīdzināmas dalībvalstu starpā.

Šajā procesā Komisija sekmē informācijas apmaiņu dalībvalstu starpā, kuras rezultātā identificē vietu diapazonu katrā Kopienas ekoreģionā un šīs vietas veido savstarpēji salīdzinošās kalibrēšanas tīklu. Tīklu veido tās vietas, kas izvēlētas no katrā ekoreģionā esošo virszemes ūdenstilpju tipu diapazona. No katra izraudzītā virszemes ūdenstilpju tipa tīklā iekļauj vismaz divas vietas, kas atbilst robežai starp normatīvajām definīcijām augstiem un labiem rādītājiem, un vismaz divas vietas, kas atbilst robežai starp normatīvajām definīcijām labiem un vidējiem rādītājiem. Vietas izvēlas pēc ekspertu slēdziena, pamatojoties uz kopīgām pārbaudēm un visa pārējo pieejamo informāciju.

vi)

Katras dalībvalsts monitoringa sistēmu piemēro tām vietām savstarpēji salīdzinošās kalibrēšanas tīklā, kuras gan atrodas ekoreģionā, gan pieder virszemes ūdenstilpju tipam, kuram piemēros sistēmu, ievērojot šīs direktīvas prasības. Šīs piemērošanas rezultātus izmanto, lai noteiktu skaitliskās vērtības attiecīgām robežām starp kategorijām katras dalībvalsts monitoringa sistēmā.

vii)	Komisija sagatavo vietu reģistra projektu, lai izveidotu savstarpēji salīdzinošās kalibrēšanas tīklu. Galīgo vietu reģistru izveido saskaņā ar 21. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru.

viii)

Komisija un dalībvalstis pabeidz savstarpēji salīdzinošo kalibrēšanu 18 mēnešu laikā no pabeigtā reģistra publicēšanas.

ix)

Savstarpēji salīdzinošās kalibrēšanas rezultātus un vērtības dalībvalstu monitoringa sistēmu klasifikācijai, kas izveidoti saskaņā ar i) līdz viii) punktu un kuru mērķis ir grozīt šīs direktīvas nebūtiskus elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 21. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru un publicē sešu mēnešu laikā pēc savstarpēji salīdzinošās kalibrēšanas pabeigšanas.

1.4.2. Monitoringa rezultātu un ekoloģiskās kvalitātes rādītāju un ekoloģiskā potenciāla klasifikācijas noformēšana

Virszemes ūdeņu kategorijām ūdenstilpes ekoloģiskās kvalitātes rādītājus veido zemākās no bioloģiskās un fizikālķīmiskās kvalitātes monitoringa rezultātu vērtībām attiecīgajiem kvalitātes faktoriem, kas klasificēti saskaņā ar turpmāk dotās tabulas pirmo sleju. Dalībvalstis nodrošina karti katram upes baseinam, ilustrējot katras ūdenstilpes ekoloģiskās kvalitātes rādītāju klasifikāciju, kas kodētas ar krāsām saskaņā ar tālāk dotās tabulas otro sleju, lai atspoguļotu ūdenstilpes ekoloģiskās kvalitātes rādītāju klasifikāciju:

Ekoloģiskās kvalitātes rādītāju kvalifikācijaKrāsu kodsĻoti labi kvalitātes rādītājiZilsLabi kvalitātes rādītājiZaļšVidēji kvalitātes rādītājiDzeltensVāji kvalitātes rādītājiOranžsSlikti kvalitātes rādītājiSarkans

ii)

Stipri pārveidotiem un mākslīgiem ūdens objektiem to ekoloģiskā potenciāla klasifikāciju veido zemākās no bioloģiskās un fizikālķīmiskās kvalitātes monitoringa rezultātu vērtībām attiecīgajiem kvalitātes faktoriem, kas klasificēti saskaņā ar tālāk dotās tabulas pirmo sleju. Dalībvalstis nodrošina karti katram upes baseinam, ilustrējot katra ūdens objekta ekoloģiskā potenciāla klasifikāciju ar krāsām, kas attiecībā uz mākslīgiem ūdens objektiem noteikta saskaņā ar turpmāk sniegtās tabulas otro sleju un attiecībā uz stipri pārveidotiem ūdens objektiem — saskaņā ar tabulas trešo sleju:

Ekoloģiskā potenciāla klasifikācija	Krāsu kods
Ekoloģiskā potenciāla klasifikācija	Mākslīgi ūdens objekti	Stipri pārveidoti ūdens objekti
Labs potenciāls un virs laba potenciāla	Vienādas zaļas un gaiši pelēkas svītras	Vienādas zaļas un tumši pelēkas svītras
Vidējs potenciāls	Vienādas dzeltenas un gaiši pelēkas svītras	Vienādas dzeltenas un tumši pelēkas svītras
Vājš potenciāls	Vienādas oranžas un gaiši pelēkas svītras	Vienādas oranžas un tumši pelēkas svītras
Slikts potenciāls	Vienādas sarkanas un gaiši pelēkas svītras	Vienādas sarkanas un tumši pelēkas svītras

iii)

Līdzīgi dalībvalstis ar melnu punktu kartē norāda tos ūdens objektus, kur nesekmīgu mēģinājumu pamatā sasniegt labus rādītājus vai labu ekoloģisko potenciālu ir neatbilstība vienam vai vairākiem vides kvalitātes standartiem, kas noteikti šim ūdens objektam attiecībā uz īpašām sintētiskām un nesintētiskām piesārņojošām vielām (saskaņā ar dalībvalsts noteikto atbilstības režīmu).

1.4.3 Monitoringa rezultātu un ķīmiskās kvalitātes rādītāju noformēšana

Ja ūdenstilpe atbilst visiem vides kvalitātes standartiem, kas noteikti IX pielikumā, 16. pantā un citos attiecīgos Kopienas tiesību aktos, kuri nosaka vides kvalitātes standartus, to reģistrē kā tādu, kas atbilst labiem ķīmiskās kvalitātes rādītājiem. Pretējā gadījumā ūdenstilpi reģistrē kā tādu, kas neatbilst labiem ķīmiskās kvalitātes rādītājiem.

[..]

2.4. Gruntsūdeņu ķīmiskās kvalitātes rādītāju monitorings

2.4.1. Gruntsūdeņu monitoringa tīkls

Gruntsūdeņu monitoringa tīklu izveido saskaņā ar 7. un 8. panta prasībām. Monitoringa tīklu izveido tādu, lai tas nodrošinātu saskaņotu un visaptverošu gruntsūdeņu ķīmiskās kvalitātes rādītāju pārskatu katrā upes baseinā un noteiktu ilglaicīgu antropogēni ierosinātas augšupejošas tendences piesārņojošu vielu klātbūtnei.

Pamatojoties uz raksturojumu un ietekmes novērtējumu, ko veic saskaņā ar 5. pantu un II pielikumu, dalībvalstis katram laika posmam, uz kuru attiecas upes baseina [upju baseinu apgabalu] apsaimniekošanas plāns, izveido uzraudzības monitoringa programmu. Šīs programmas rezultātus izmanto, lai izveidotu operatīvā monitoringa programmu, kas piemērojama atlikušajā plāna laika posmā.

Monitoringa programmu nodrošināto rezultātu ticamības līmeņa un precizitātes novērtējumu iekļauj plānā.

[..]”

Direktīvas 2000/60 VII pielikumā “Upju baseinu [apgabalu] apsaimniekošanas plāni” A daļas 7.2.–7.10. punktā ir noteikts:

“A.

Upju baseinu [apgabalu] apsaimniekošanas plāni attiecas uz turpmāk minētajiem elementiem:

[..]

7.2.	ziņojums par praktiskiem pasākumiem, kas veikti, lai piemērotu ūdens izmantošanas izmaksu atgūšanas principu saskaņā ar 9. pantu;

7.3.	pasākumu kopsavilkums, kas veikti, lai izpildītu 7. panta prasības;

7.4.	ūdens ieguves un uzkrāšanas kontroles pasākumu kopsavilkums, tostarp atsauce uz to gadījumu reģistriem un identifikāciju, kur piemēroti atbrīvojumi saskaņā ar 11. panta 3. punkta e) apakšpunktu;

7.5.	stacionāro avotu izplūdes un citu ūdens resursu stāvokli ietekmējošu darbību kontroles pasākumu, kas pieņemti saskaņā ar 11. panta 3. punkta g) apakšpunkta un 11. panta 3. punkta i) apakšpunkta noteikumiem, kopsavilkums;

7.6.	gadījumu identificēšana, kad ir atļauta tieša iepludināšana gruntsūdeņos saskaņā ar 11. panta 3. punkta j) apakšpunkta noteikumiem;

7.7.	to pasākumu kopsavilkums, kas pieņemti attiecībā uz prioritārām vielām saskaņā ar 16. pantu;

7.8.	to pasākumu kopsavilkums, kas pieņemti, lai novērstu vai samazinātu nejaušas piesārņošanas gadījumu ietekmi;

7.9.	to pasākumu kopsavilkums, kas pieņemti saskaņā ar 11. panta 5. punktu attiecībā uz ūdenstilpēm, kuras neatbilst 4. pantā izvirzītajiem mērķiem;

7.10.

sīkas ziņas par papildpasākumiem, ko identificē kā vajadzīgus, lai izpildītu noteiktos vides aizsardzības mērķus;

[..].”

Polijas tiesības

Likums par ūdeņiem

2001. gada 18. jūlija Likuma par ūdeņiem (2001. gada Dz. U. Nr. 115, 1229. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama 2010. gada 28. augustā (turpmāk tekstā – “Likums par ūdeņiem”), 113. pantā ir noteikts:

“[..]

4. Aizsargāto apgabalu reģistrā ir iekļauti šādi saraksti:

1)	vietas, kas noteiktas ūdens ņemšanai iedzīvotāju apgādei ar dzeramo ūdeni,

2)	vietas, kas noteiktas ekonomiski nozīmīgu ūdensaugu un ūdensdzīvnieku sugu aizsardzībai;

3)	ūdenstilpes, kas noteiktas kā rekreācijas objekti, tostarp kā peldūdeņi,

4)	apgabali, kas ir jutīgi pret eitrofikāciju, ko izraisa pilsētu piesārņojums,

5)	apgabali, kas nav aizsargāti pret lauksamniecības izraisītu nitrātu piesārņojumu,

6)	apgabali, kuri ir izraudzīti par dzīvotņu vai sugu aizsardzības apgabaliem atbilstoši Likumam par dabas aizsardzību un kuros ūdens kvalitātes saglabāšana vai uzlabošana ir būtisks aizsardzības faktors. [..]”

Likuma par ūdeņiem 113.a pantā ir noteikts:

“[..]

2. 1. punktā norādīto pamatpasākumu mērķis ir izpildīt minimālos nosacījumus un tie ietver:

[..]

2)	darbības, kuru mērķis ir īstenot ar ūdens lietošanu saistīto pakalpojumu izmaksu atgūšanas principu,

[..]

4. Izstrādājot valsts hidrovides programmu, ir jāveic ūdens lietošanas ekonomiskā analīze, ņemot vērā ar ūdens lietošanu saistīto pakalpojumu izmaksu atgūšanas principu, kā arī ilgtermiņa prognozes, kas saistītas ar vajadzību apmierināšanu ūdens resursu lietošanas jomā upju baseinu apgabalos.

[..]”

Atbilstoši Likuma par ūdeņiem 114. pantam:

“1. Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni ietver šādus elementus:

upju baseinu apgabala vispārēju raksturojumu, kas ietver tostarp:

a)	virszemes ūdens objektu sarakstu, kurā ir precizēts to veids un konstatētie pamatnosacījumi,

b)	gruntsūdens objektu sarakstu,

2)	būtiska antropogēna spiediena identifikācijas un tā ietekmes uz virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokli kopsavilkumu,

3)	113. panta 2. punkta 5. apakšpunktā norādīto aizsargāto apgabalu sarakstu ar to attēlojumu kartē,

4)	monitoringa tīkla karti ar monitoringa programmu aprakstu,

5)	vides mērķu sarakstu, kas noteikti ūdens objektiem un aizsargātajiem apgabaliem,

6)	ūdens lietošanas ekonomiskās analīzes rezultātu kopsavilkumu,

7)	valsts hidrovides programmā, kas vērsta uz līdzekļiem noteikto vides mērķu sasniegšanai, paredzēto darbību kopsavilkumu,

8)	citu sīkāk izstrādātu programmu un apsaimniekošanas plānu sarakstu, kas pieņemti upju baseinu apgabalam un kas attiecas uz apakšbaseiniem, nozarēm, problēmjautājumiem vai īpašiem ūdens resursu veidiem, līdz ar to satura kopsavilkumu,

9)	veikto sabiedrības informēšanas un apspriešanās ar to pasākumu, šo pasākumu rezultātu un rezultātā plānā izdarīto izmaiņu kopsavilkumu,

10)	par ūdeņu apsaimniekošanu upes baseina apgabalā kompetento iestāžu sarakstu,

11)	informāciju par nosacījumiem un procedūrām, kas ļauj iegūt atbilstošos datus un dokumentus, kuri tiek izmantoti, lai izstrādātu plānu, un informāciju par ar tā īstenošanu panāktajiem rezultātiem.

[..]

4. Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāna atjaunināšanai papildus 1. punktā norādītajai informācijai ir jāietver:

1)	jebkuru izmaiņu vai atjaunināšanas, kas notikusi kopš iepriekšējā upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāna publicēšanas, īss apraksts,

2)	panākumu vides aizsardzības mērķu sasniegšanas jomā novērtējums, tostarp monitoringa par iepriekšējā plāna laika posmu rezultātu apraksts, kam pievienoti paskaidrojumi par visiem vides aizsardzības mērķiem, kuri nav sasniegti,

3)	pamatoti paskaidrojumi par jebkādiem pasākumiem, kas tikuši paredzēti plāna agrākā redakcijā, bet nav veikti,

4)	papildu pasākumu apraksts, kas vajadzīgi, lai īstenotu plānu.

[..]”

Likuma par ūdeņiem 155.a pantā ir paredzēts:

“1. Ūdeņu monitoringa mērķis ir iegūt informāciju par virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokli, lai plānotu ūdeņu apsaimniekošanu un novērtētu vides mērķu īstenošanu.

2. Virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokļa novērtējums notiek valsts vides monitoringa ietvaros.

3. Reģionālais vides aizsardzības inspektors veic virszemes ūdeņu analīzes attiecībā uz fizikālķīmiskiem, ķīmiskiem un bioloģiskiem parametriem.

4. Valsts hidroloģiski meteoroloģiskais dienests veic virszemes ūdeņu analīzes attiecībā uz hidroloģiskiem un morfoloģiskiem rādītājiem.

5. Valsts hidroloģiskais dienests analizē un novērtē gruntsūdeņu stāvokli attiecībā uz fizikālķīmiskajiem un kvantitatīvajiem rādītājiem.

6. Pienācīgi pamatotos gadījumos reģionālais vides aizsardzības inspektors ar valsts hidroloģiskā dienesta piekrišanu veic gruntsūdeņu fizikālķīmisko rādītāju papildu analīzes un ar galvenā vides aizsardzības inspektora starpniecību iesniedz šo analīžu rezultātus valsts hidroģeoloģiskajam dienestam.

7. Pienācīgi pamatotos gadījumos galvenais vides aizsardzības inspektors ar valsts ūdeņu administrācijas priekšsēdētāja piekrišanu, pamatojoties uz 3.–6. punktā norādīto analīžu rezultātiem, veic ūdeņu stāvokļa upju baseinu apgabalos izsmeļošu novērtējumu, ņemot vērā iedalījumu ūdeņu apgabalos, un, ja analīžu īpatnības to pamato, veic 2. punktā norādītās analīzes.”

Likums par vides aizsardzību

2001. gada 27. aprīļa Likuma par vides aizsardzību (Dz. U. Nr. 62, 627. pozīcija; turpmāk tekstā – “Likums par vides aizsardzību”) 25. panta 2. punktā ir paredzēts, ka valsts vides monitorings izpaužas kā pasākumu, ekoloģiskā stāvokļa novērtēšanas un diagnostikas sistēma un informācijas par vidi savākšana, apstrādāšana un izplatīšana.

Atbilstoši šā likuma 25. panta 3. punktam valsts vides monitorings atbalsta vides aizsardzības pasākumus, sistemātiski informējot administrācijas iestādes un sabiedrību par:

“[..]

1)	dabas elementu kvalitāti, tiesību normās noteikto vides kvalitātes normu un 3. panta 28. punkta b) un c) apakšpunktā noteiktā līmeņa ievērošanu, kā arī par apgabaliem, kuros šīs normas un līmeņi tiek pārsniegti;

2)	dabas elementu kvalitātes izmaiņām un šo izmaiņu iemesliem, ja starp emisijām un dabas elementu stāvokli ir cēloņsakarība.”

Likums par dabas aizsardzību

16	Atbilstoši 2013. gada 14. maija Likuma par dabas aizsardzību (2004. gada 16. aprīļa likuma konsolidētā redakcija, Dz. U. 2013, 627. pozīcija, turpmāk tekstā – “Likums par dabas aizsardzību”) 112. pantam valsts veiktais vides monitorings ietver bioloģiskās un ainavu dažādības vides monitoringu.

Šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka vides monitorings ietver bioloģiskās un ainavu daudzveidības elementu, tostarp Eiropas Savienības nozīmes dabisko dzīvotņu veidu un sugu, it īpaši prioritāras nozīmes dabisko dzīvotņu veidu un sugu, stāvokļa un izmaiņu novērošanu un pārbaudi, kā arī dabas aizsardzības metožu efektivitātes pārbaudi.

2005. gada 3. oktobra noteikumi

Vides ministra 2005. gada 3. oktobra Noteikumu par īpašajiem noteikumiem, kam ir jāatbilst hidroloģiskajiem un ģeoloģiskajiem un inženierijas dokumentiem (Dz. U. Nr. 201; turpmāk tekstā – “2005. gada 3. oktobra noteikumi”) 2. panta 1. punkta 13. apakšpunktā un 2. punktā ir noteikts:

“1. Šajā tiesību aktā:

[..]

13)	pieejamie resursi ir gruntsūdeņu daudzums, ko ir iespējams iegūt līdzsvarā esošā apgabalā noteiktos vides un hidroloģiskajos apstākļos, nenorādot ne īpašu vietu, ne tehniskos vai ekonomiskos nosacījumus ūdens iegūšanas jomā;

[..]

2. Bilances apgabalā pieejamie gruntsūdens resursi, kas noteikti hidroģeoloģiskajā dokumentācijā, ļauj:

1)	novērtēt gruntsūdens resursu izmantošanas līmeni un bilances apgabalā, tostarp ūdeņu apgabalā vai apakšbaseinā, pieejamo ūdens resursu rezervju daudzumu vai deficītu;

2)	noteikt potenciālās gruntsūdens ņemšanas izbūves vietas;

3)	veikt resursu bilanci gruntsūdens intensīvas un koncentrētas izmantošanas apgabalos un pārbaudīt šos resursus;

4)	izdarīt ūdeņu ekonomisku bilanci, lai noteiktu ūdeņu apgabala vai apakšbaseina ūdens izmantošanas noteikumus.

[..]”

2008. gada 23. jūlija noteikumi

Vides ministra 2008. gada 23. jūlija Noteikumu par gruntsūdeņu stāvokļa novērtēšanas kritērijiem un noteikumiem (Dz. U. Nr. 143, 896. pozīcija; turpmāk tekstā – “2008. gada 23. jūlija noteikumi”) 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Gruntsūdeņu stāvokļa klasifikācija atbilstoši fizikālķīmiskiem kritērijiem ir balstīta uz šādām piecām kvalitatīvām klasēm:

[..]

II klase – labas kvalitātes ūdeņi, kuros:

a)	noteiktu fizikālķīmisku rādītāju vērtības ir palielinātas dabisku procesu dēļ, kas notiek gruntsūdeņos,

b)	fizikālķīmisku rādītāju vērtības nenorāda uz cilvēka darbības rezultātu vai norāda uz to pavisam nedaudz,

[..].”

Minēto noteikumu 8. panta 2.–4. punktā ir paredzēts:

“2. Gruntsūdeņu kvantitatīvo rādītāju vērtējumi tiek veikti attiecībā uz attiecīgo vienoto gruntsūdens objektu.

[..]

3. Gruntsūdeņu kvantitatīvo rādītāju novērtēšana uz vietas, nosakot resursu krājumu daudzumu vienotos ūdens objektos un interpretējot monitoringa rezultātus, attiecas uz gruntsūdeņu spoguļsituācijām.

[..]

4. Gruntsūdens resursu krājumu apjoms tiek noteikts, salīdzinot vidējo faktisko ieguvi vairākos gados ar gruntsūdeņu ieguvi, izteiktu m3/dienā, ar gruntsūdeņu krājumu apjomu, kas pieejams plānošanai, izteiktu m3/dienā, kas noteikts, pamatojoties uz pieejamajiem resursiem, kuri noteikti līdzsvarā esošam apgabalam, un kas ietver noteiktu vienotu gruntsūdens objektu; ja attiecīgais gruntsūdens objekts pilnībā neietilpst bilances apgabalā, kuram tiek noteikti pieejamie resursi, ir iespējams izdarīt salīdzinājumu, pamatojoties uz paredzēto gruntsūdens resursu izmantošanas aprēķinu līdz tam, kad šim ūdens objektam tiek noteikti pieejamie resursi.”

2008. gada 20. augusta noteikumi

Vides ministra 2008. gada 20. augusta Noteikumu par virszemes vienoto ūdens objektu stāvokļa klasifikācijas noteikumiem (Dz. U. Nr. 162, 1008. pozīcija; turpmāk tekstā – “2008. gada 20. augusta noteikumi”) 6. pielikuma B daļas XIV punktā ir noteikts:

“Virszemes ūdens objektu ekoloģiskā stāvokļa klasifikācija un kvalitātes rādītāju analīzes rezultātu interpretācija atkarībā no fizikālķīmiskajiem, bioloģiskajiem un hidromorfoloģiskajiem rādītājiem

[..]

B.	Ūdens kvalitātes rādītāju analīzes rezultātu interpretācija atkarībā no fizikālķīmiskajiem, bioloģiskajiem un hidromorfoloģiskajiem rādītājiem

[..]

XIV.

Līdz tam, kad tiks izstrādātas metodes ekoloģiskā stāvokļa vērtēšanai, pamatojoties uz hidromorfoloģiskajiem rādītājiem, ūdeņu ekoloģiskā stāvokļa klasifikācija var tikt veikta, neņemot vērā šos rādītājus. Šajā gadījumā 4. darbība nenotiek un virszemes ūdens objekts, kas atbilst 3. darbības 1. punktā noteiktajam kritērijam, pieder ekoloģiskā stāvokļa 1. klasei.”

2008. gada 20. augusta 7. pielikuma B daļas XV punktā ir paredzēts:

“Mākslīgo un būtiski mainīto virszemes ūdens objektu ekoloģiskā potenciāla klasifikācija un ūdens kvalitātes rādītāju analīzes rezultātu interpretācija atkarībā no fizikālķīmiskiem, bioloģiskiem un hidromorfoloģiskiem rādītājiem

[..]

B.	Ūdens kvalitātes rādītāju analīzes rezultātu analīzes interpretācija atkarībā no fizikālķīmiskajiem, bioloģiskajiem un hidromorfoloģiskajiem rādītājiem

[..]

XV.	Līdz ekoloģiskā potenciāla novērtējuma metožu izstrādāšanai, pamatojoties uz hidromorfoloģiskajiem rādītājiem, ūdeņu ekoloģiskā potenciāla klasifikācija var notikt, neņemot vērā šos rādītājus. Šādā gadījumā 2. darbība nenotiek.”

2009. gada 13. maija noteikumi

Vides ministra 2009. gada 13. maija Noteikumu par virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu monitoringa vadības noteikumiem (Dz. U. Nr. 81, 685. pozīcija; turpmāk tekstā – “2009. gada 13. maija noteikumi”) 5. panta 2. punkta 3. apakšpunktā ir noteikts:

“Virszemes ūdens objektu operatīvais monitorings notiek šādā nolūkā:

[..]

3)	lai noteiktu virszemes ūdeņu stāvokli apgabalos, kas iekļauti Likuma par ūdeņiem 113. panta 4. punktā norādītajos sarakstos [..]; [..].”

2009. gada 13. maija noteikumu 1. pielikumā ir paredzēts:

“[..]

2.	Kritēriji, pēc kuriem tiek izvēlēti virszemes ūdens objekti, attiecībā uz kuriem tiek veikts operatīvais monitorings: [..]

6)	virszemes ūdens objektu klasifikācija par ūdeņiem, kuros dzīvo zivis, vēžveidīgie un moluski, vai savstarpējās atkarības attiecības starp ūdens objektu un aizsargātajiem apgabaliem, kas norādīti Likuma par ūdeņiem 113. panta 4. punktā [..] [..].”

2009. gada 13. maija noteikumos iekļautajās “Piezīmēs 2. tabulai” ir noteikts:

“[..]

Dažādu klasifikācijas parametru analīžu, kas tiek veiktas mērķtiecīga monitoringa mērīšanas vietās, kuras neatrodas virszemes ūdens objektos, kas ir noteikti kā rekreācijas ūdeņi, tostarp peldvietās, apjoms un biežums pārņem vienīgi Polijas Republikai saistošajos starptautiskajos nolīgumos un speciālajās spēkā esošajās normās, it īpaši tajās, kas ir pieņemtas, piemērojot Likuma par ūdeņiem 50. panta 1. un 2. punktu, [..] noteiktos rādītājus un biežumu, ja vien tie neatbilst elementiem, kas noteikti operatīvā monitoringa mērīšanas vietām.

[..]

Ja ir konstatēts virszemes ūdens objekta piesārņojuma avots, kas var izmest ūdens videi īpaši kaitīgas vielas, it īpaši prioritāras vielas, kas norādītas 1. tabulā, ķīmisko rādītāju grupā, kas raksturo ūdeņu videi īpaši kaitīgu vielu klātbūtni, vai ja uzraudzības monitoringa rezultāti norāda, ka viena no šīm vielām ir sastopama apmērā, kas pārsniedz koncentrācijas ierobežojumus, analīze operatīvā monitoringa mērīšanas vietā, kas atrodas šajā ūdens objektā, ir jāveic, ietverot vielas, kuru klātbūtne ūdeņos ir konstatēta vai ir iespējama. Šādā gadījumā operatīvais monitorings attiecībā uz attiecīgo ūdens objektu notiek ik gadus attiecībā uz šo vielu katrā mērīšanas vietā. Bioloģisko rādītāju pārbaužu biežums paliek nemainīgs. Katras 1. tabulā minētās vielas noteikšanas biežums atsevišķā ūdens objektā, prioritāro vielu grupā ūdens politikas un citu piesārņotāju rādītāju jomā [..] var tikt samazināts, ja pirmajā ikgadējā pilnu sešu gadu plānošanas ciklā iegūtie rezultāti apliecina, ka šīs vielas koncentrācija nepārsniedz pieļaujamās vērtību robežas. Atsevišķas bīstamas vielas klātbūtnes analīze noteiktā operatīvā monitoringa mērīšanas vietā var netikt veikta, ja visi šajā punktā iepriekšējā gada laikā iegūtie rezultāti operatīvā monitoringa ietvaros pierāda, ka šī viela ūdenī nav sastopama vai ka darbības, lai uzlabotu ūdeņu stāvokli, nav īstenotas.”

2009. gada 18. jūnija noteikumi

Ministru padomes 2009. gada 18. jūnija Noteikumu par upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu izstrādes precīzu apjomu (Dz. U. Nr. l06, 882. pozīcija; turpmāk tekstā – “2009. gada 18. jūnija noteikumi”) 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Detalizēta informācija, kas vajadzīga upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu izstrādāšanai, ietver:

[..]

2)	ūdens objektu sarakstus, kas izveidoti, piemērojot Likuma par ūdeņiem 113. panta 2. punkta 1. apakšpunktu [..];

[..]

7)	informāciju par iekšējo virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu rezervuāriem ar iepriekšēju vērtējumu, kas veikts, ievērojot to izmantošanu iedzīvotāju apgādei ar dzeramo ūdeni;

[..]

9)	virszemes ūdens objektu līmeņa izmaiņu ietekmes pētījuma rezultāti; [..].”

2009. gada 18. jūnija noteikumu 3. panta 1. punkta 11. apakšpunktā ir paredzēts, ka īpašā informācija, kas ir vajadzīga upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāna izstrādāšanai, ietver valsts programmā ietverto pasākumu attiecībā uz ūdeņiem un vidi kopsavilkumu, kas šobrīd ir minēts Likuma par ūdeņiem 113.b pantā.

Šo noteikumu 5. pantā ir paredzēts:

“Nosakot ūdeņu un aizsargāto apgabalu vides mērķus, ir jāizpilda šādas prasības:

[..]

3)	pamatot vides mērķu īstenošanai attiecībā uz virszemes ūdens un gruntsūdens objektiem termiņa pagarināšanas iemeslus nākamajiem plānošanas cikliem, ievērojot ekonomiskos, sociālos un vides aspektus; [..].”

2011. gada 15. novembra noteikumi

Atbilstoši vides ministra 2011. gada 15. novembra Noteikumu par virszemes vienoto ūdens un gruntsūdens objektu apsaimniekošanas vadības noteikumiem (Dz. U. Nr. 258, 1550. pozīcija; turpmāk tekstā – “2011. gada 15. novembra noteikumi”) 4. panta 1. punktam viens no virszemes vienoto ūdens objektu monitoringa veidiem ir aizsargāto apgabalu monitorings.

2011. gada 15. novembra noteikumu 5. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Aizsargāto apgabalu monitorings tiek paredzēts, lai:

1)	noteiktu to virszemes vienoto ūdens objektu stāvokli, kas atrodas aizsargātajos apgabalos;

2)	noteiktu pakāpes, ievērojot šiem apgabaliem atsevišķās tiesību normās noteiktās papildus prasības;

[..]

4)	novērtētu virszemes vienoto ūdens objektu stāvokļa izmaiņas aizsargātos apgabalos [..];

[..].”

Atbilstoši minēto noteikumu 1. pielikuma 1. nodaļas 7. punktam viens no virszemes vienoto ūdens objektu, attiecībā uz kuriem ir jāveic uzraudzības monitorings, izvēles kritērijiem ir vienoto ūdens objektu esamība aizsargātos apgabalos, lai aizsargātu dzīvotnes vai sugas, kuru aizsardzībai ūdens stāvokļa saglabāšana vai uzlabošana, kas ir norādīta Likuma par ūdeņiem 113. panta 4. punkta 6. apakšpunktā, ir svarīgs faktors.

Atbilstoši 2011. gada 15. novembra noteikumu 1. pielikuma 2. nodaļas 9. punktam viens no izvēles kritērijiem, veicot operatīvo monitoringu, ir identifikācija, pamatojoties uz antropogēnā spiediena būtiskās ietekmes uz virszemes ūdeņu stāvokli novērtējumu un to virszemes vienoto ūdens objektu uzraudzības monitoringu, kas ir Likuma par ūdeņiem 113. panta 4. punkta 6. apakšpunktā norādītajos aizsargātajos apgabalos un, iespējams, neatbilst to vides mērķiem.

Atbilstoši minēto noteikumu 2. pielikuma V daļas 25. punktam aizsargāto apgabalu monitorings notiek tik ilgi, kamēr šie apgabali atbilst tajās speciālajās tiesību normās paredzētajām prasībām, ar kurām tās ir ieviestas, un kamēr tie atbilst Likuma par ūdeņiem 38.d panta 1. un 2. punktā un 38.f pantā norādītajiem vides mērķiem.

To pašu noteikumu 3. pielikumā ir noteikts attiecībā uz virszemes vienoto ūdeņu ekoloģiskā un ķīmiskā stāvokļa dažādiem rādītājiem veikto pētījumu apjoms un biežums, tāpat kā mākslīgo un būtiski mainīto virszemes vienoto ūdens objektu, kuru vienotie ūdens objekti atrodas aizsargātos apgabalos, dažādu ekoloģiskā potenciāla un ķīmiskā stāvokļa rādītāju pētījumu apjoms. Minētā 3. pielikuma 1. tabulā ir noteikts uzraudzības monitoringa pētījumu indikatoru un rādītāju saraksts, kurā ietilpst:

“a)

22 bioloģisko elementu izpētes rādītāji: fitoplanktons (sastopamība vai daudzums, taksonomiskais sastāvs, ziedēšanas biežums un intensitāte, biomasa, hlorofils “a”), fitobentoss (sastopamība vai daudzums, taksonomiskais sastāvs), bentiskie bezmugurkaulnieki (sastopamība, taksonomiskais sastāvs, jūtīgo taksonu klātbūtne, dažādība), makroaļģes un segsēkļi (daudzums, taksonomiskais sastāvs, dažādība, jutīgo taksonu klātbūtne), makrofīti (sastopamība vai daudzums, taksonomiskais sastāvs), ihtiofauna (sastopamība vai daudzums, taksonomiskais sastāvs, dzīves cikls vai vecuma struktūra, jutīgo taksonu klātbūtne),

b)	3 hidromorfoloģisko elementu pētījumu rādītāji, tas ir, hidroloģiskais (plūdmaiņu) režīms, strautu, upju, straumju, deltu vai kanālu nepārtrauktība un morfoloģiskie apstākļi,

52 fizikālķīmisko elementu pētījumu rādītāji: fizikālajam stāvoklim raksturīgi rādītāji, kuru termiski nosacījumi (ūdens temperatūra, krāsa, caurspīdīgums, cietās vielas apturētā stāvoklī), skābekļa bilance (izšķīdušais skābeklis, skābekļa bioķīmiskais pieprasījums piecās dienās (BP05), skābekļa ķīmiskais pieprasījums (SĶP) – Mn (permanganāta norāde), kopējais organiskais ogleklis, ūdens piesutinājuma ar skābekli %, skābekļa ķīmiskais pieprasījums SĶP‑Cr), sāļums (sāļums, vadītspēja 20° C, izšķīdušās vielas, sulfāti, hlorīdi, kalcijs, magnēzijs, kopējā cietība), skābuma līmenis (pH), kopējā sārmainība, uzturvielu sastāvs (amonijs, slāpeklis (Kjeldahl), nitrātu slāpeklis, slāpekļa nitrīti, kopējais slāpeklis, fosfāti PO4, kopējais fosfors, silīcijs) un sintētiskie un specifiskie nesintētiskie piesārņotāji (formaldehīds, arsēns, bārijs, bors, sešvērtīgais hroms, kopējais hroms (Cr3 un Cr6 summa), cinks, varš, gaistošie fenoli – fenola indekss, naftas izcelsmes ogļūdeņraži – minerāleļļas indekss, alumīnijs, brīvie cianīdi, saistītie cianīdi, molibdens, selēns, sudrabs, tallijs, titāns, vanādijs, antimons, fluorīdi, berilijs, kobalts un alva).

33 prioritāras vielas ūdensresursu politikas jomā, kā, alahlors, antracēns, atracīns, benzols, bromdifenilēteris (oktabromdifenilēteris, pentabroma atvasinājums; radniecīgas vielas ar numuriem 28, 47, 99, 100, 153 un 154), kadmijs un tā savienojumi, alkāni C10‑13, hlors, hlorfenvinfoss, hlorpirifoss (etilhlorpirifoss), 1,2‑dihloretāns (EDC), dihlormetāns, di(2‑etilheksil)ftalāts (DEHP), diurons, endosulfāns, fluorantēns, heksahlorbenzols (HCB), heksahlorbutadiēns (HCBD), heksahlorcikloheksāns (HCH), izoproturons, svins un tā savienojumi, dzīvsudrabs un tā savienojumi, naftalīns, niķelis un tā savienojumi, nonilfenols (p‑nonilfenols), oktilfenols 4-(1,1’,3,3’-tetrametilbutils)-fenols, pentahlorbenzols, pentahlorfenols (PCP), policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži (HAP), benzo(a)pirēns, benzo(b)flourantēns, benzo(k)flourantēns, benzo(g,h,i)perilēns, indēno(1,2,3‑cd)pirēns, simazīns, tributilalvas savienojumi (tributilalvas katjons), trihlorbenzols (TCB), trihlormetāns (hloroforms), rifluralīns, un

e)	8 citas piesārņojošas vielas (tetrahlormetāns, aldrīns, dieldrīns, endrīns, izodrīns, DDT – para-para izomērs, DDT kopā, trihloretilēns (TRI), tetrahloretilēns (PER).”

Pirmstiesas procedūra

2008. gada 27. jūnijā Komisija nosūtīja Polijas Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā paziņoja par trūkumiem tai paziņotajos valsts pasākumos, ar kuriem ir transponēta Direktīva 2000/60, un apgalvoja, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas paredzēti šīs direktīvas 2.–11., 13., 14. un 24. pantā, kā arī II–V, VII un VIII pielikumā.

36	Polijas Republika uz šo brīdinājuma vēstuli atbildēja ar 2008. gada 22. augusta vēstuli.

37	2009. gada 7. maijā Polijas Republika saistībā ar Direktīvas 2000/60 transponēšanu paziņoja Komisijai 2008. gada 23. jūlija noteikumus.

38	Šī paša gada 10. jūlijā Polijas Republika paziņoja Komisijai 2009. gada 18. jūnija noteikumus.

39	2009. gada 6. oktobrī Polijas Republika paziņoja Komisijai trīs citus noteikumus, proti, 2008. gada 20. augusta, 2009. gada 13. maija un 2009. gada 22. jūlija noteikumus.

40	2010. gada 28. jūnijā Komisija nosūtīja Polijas Republikai argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šī atzinuma prasības. Šis termiņš beidzās 2010. gada 28. augustā.

41	Šajā argumentētajā atzinumā Komisija norādīja, ka Polijas tiesībās nav nodrošināta brīdinājumā norādīto Direktīvas 2000/60 normu pilnīga un atbilstoša transpozīcija.

42	Ar 2010. gada 24. augusta vēstuli Polijas Republika atbildēja uz šo argumentēto atzinumu.

43	2010. gada 28. septembrī Komisijas dienestu un Polijas iestāžu starpā notika pārrunas par Direktīvas 2000/60 transponēšanu. Darba sanāksmes par šo jautājumu notika 2010. gada 12. oktobrī un 2011. gada 22. martā.

2011. gada 23. februārī, tas ir, pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, Polijas Republika paziņoja Komisijai 2011. gada 5. janvāra likumu, ar kuru ir grozīts Likums par ūdeņiem un daži citi likumi (Dz. U. Nr. 32, 159. pozīcija; turpmāk tekstā – “2011. gada 5. janvāra likums”), kas stājās spēkā 2011. gada 18. martā.

Turklāt 2011. gada 30. novembrī un 7. decembrī Polijas Republika saistībā ar Direktīvas 2000/60 transponēšanu Komisijai paziņoja šādus noteikumus:

—	vides ministra 2011. gada 9. novembra Noteikumi par virszemes vienoto ūdens un gruntsūdens objektu ekoloģiskā stāvokļa, ekoloģiskā potenciāla un ķīmiskā stāvokļa klasifikāciju (Dz. U. Nr. 258, 1549. pozīcija),

—

vides ministra 2011. gada 9. novembra Noteikumi par virszemes vienoto ūdens objektu stāvokļa klasifikāciju un par prioritāro vielu vides kvalitātes noteikumiem (Dz. U. Nr. 257, 1545. pozīcija; turpmāk tekstā – “2011. gada 9. novembra Noteikumi par virszemes vienoto ūdens objektu stāvokļa klasifikāciju”) un

—	2011. gada 15. novembra noteikumi.

46	Kaut arī šie noteikumi un 2011. gada 5. janvāra likums tika pieņemti pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, tas ir, 2010. gada 28. augusta, Komisija ņēma tos vērā ar nosacījumu, ka ar jaunām normām tiek novērsti agrāk novērotie trūkumi.

2013. gada 29. martā Polijas Republika paziņoja Komisijai Ministru padomes 2013. gada 29. marta Noteikumus par upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu izstādes precīzo apjomu (Dz. U., 578. pozīcija; turpmāk tekstā – “2013. gada 29. marta noteikumi”), kas stājās spēkā 2013. gada 20. maijā. Komisija ņēma vērā šos noteikumus, ciktāl tajos ir novērsta iepriekš novērotā valsts pienākumu neizpilde.

48	Ņemot vērā atbildes un paziņotos leģislatīvos aktus, Komisija, atteikdamās no savu iebildumu daļas, uzskatīja, ka situācija turpināja būt neapmierinoša attiecībā uz Direktīvas 2000/60 transpozīciju, un tādējādi nolēma celt šo prasību.

2014. gada 20. novembrī Tiesas sekretārs nosūtīja lietas dalībniekiem pavēsti par tiesas sēdi 2015. gada 15. janvārī, kurā Komisija tika it īpaši aicināta ne vēlāk kā līdz 8. decembrim iesniegt attiecīgo valsts tiesību normu pilnīgu tekstu tiesvedības valodā un franču valodā, kuras varētu būt par pierādījumu, ka Direktīvas 2000/60 normas, kas bija spēkā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigšanās brīdī, ir transponētas nepareizi vai nepilnīgi.

Ar 2014. gada 3. decembra vēstuli Komisija nosūtīja prasītos dokumentus un turklāt informēja Tiesu, ka pieteikumā par šīs lietas ierosināšanu netika ziņots par papildu argumentētā atzinuma esamību, kas ir nosūtīts Polijas Republikai 2012. gada 28. februārī (turpmāk tekstā – “papildu argumentētais atzinums”). Papildu argumentētajā atzinumā Polijas Republika tika aicināta veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu tās pienākumus mēneša laikā no minētā atzinuma saņemšanas brīža, kas tai arī bija 2012. gada 28. februāris.

Papildu argumentētajā atzinumā Komisija pēc 2011. gada 15. novembra noteikumu novērtēšanas papildu 2010. gada 28. jūnija argumentētajā atzinumā izvirzītajiem iebildumiem konstatēja, ka ir nepareizi transponēta Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkta pirmā ievilkuma i) apakšpunkts un 2. punkts, kā arī šīs direktīvas V pielikuma 1.1. un 1.3. punkts.

52	Pēc 2012. gada 28. martā Polijas Republikas sniegtajiem paskaidrojumiem atbildē uz papildu argumentēto atzinumu Komisija nolēma neuzturēt Tiesā minētajā atzinumā izvirzīto iebildumu.

Par prasību

Par papildu argumentētajā atzinumā noteikto termiņu

Jānorāda, ka tiesas sēdē Polijas Republika apgalvoja, ka šajā lietā Tiesai ir jāpārbauda, vai datumā, kad beidzās papildu argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, tas ir, 2012. gada 28. martā, nevis sākotnējā argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā pastāvēja iespējamā valsts pienākumu neizpilde, un tas attiecas uz visiem iebildumiem, nevis tikai uz vienīgo papildu argumentētajā atzinumā izvirzīto iebildumu.

54	Komisija apgalvo, ka pēc Polijas Republikas sniegtajiem paskaidrojumiem atbildē uz papildu argumentēto atzinumu tā nolēma neuzturēt Tiesā atsevišķo iebildumu, kas izvirzīts minētajā atzinumā, un ka šī iemesla dēļ tas nav minēts pieteikumā par lietas ierosināšanu.

55	Šajā ziņā jākonstatē, ka Komisija, protams, ir nosūtījusi papildu argumentēto atzinumu Polijas Republikai, kurā ir noteikts cits datums, nekā tas bija noteikts 2010. gada 28. jūnija argumentētajā atzinumā, kurā šai dalībvalstij ir jāizpilda Direktīvā 2000/60 tai noteiktie pienākumi.

Tomēr no papildu argumentētā atzinuma teksta izriet, ka tas attiecas tikai uz vienu precīzi aprakstītu iebildumu, kas atšķiras no 2010. gada 28. jūnija argumentētajā atzinumā izvirzītajiem iebildumiem, un ka termiņš, ko Komisija ir noteikusi papildu argumentētajā atzinumā, ir nesaraujami un ekskluzīvi saistīts ar šo iebildumu, neapšaubot 2010. gada 28. jūnija argumentētajā atzinumā noteikto termiņu.

57	No minētā izriet, ka, tā kā šajā lietā papildu argumentētajā atzinumā izvirzītais iebildums nav šīs prasības priekšmets, valsts pienākumu neizpilde ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kāda tā ir pēc sākotnējā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa, tas ir, 2010. gada 28. augusta.

Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 2. panta 19., 20., 26. un 27. punktā minēto definīciju nepilnīgu un nepareizu transponēšanu

Lietas dalībnieku argumenti

Ar pirmo iebildumu Komisija apgalvo, ka noteiktas Direktīvas 2000/60 2. pantā minētās definīcijas nav transponētas valsts tiesībās. Šajā ziņā tā uzskata, ka valsts tiesību aktos, ar ko tiek transponēta šī direktīva, ir burtiski jāietver tās 2. panta 19., 20., 26. un 27. punktā minētās definīcijas, lai nodrošinātu minētās direktīvas pareizu piemērošanu attiecīgajā dalībvalstī.

Attiecībā uz terminiem “gruntsūdeņu stāvoklis”, “labs gruntsūdeņu stāvoklis” un “kvantitatīvie rādītāji”, kas minēti Direktīvas 2000/60 2. panta 19., 20. un 26. punktā, Komisija atgādina, ka Polijas Republika pirmstiesas procedūras laikā nav apstrīdējusi iebildumu par to, ka šīs definīcijas nav atsevišķi transponētas, un tā ir paziņojusi, ka tā ir “izdarījusi visu iespējamo, lai izlabotu šos trūkumus, iekļaujot likuma tekstā vai to izpildes noteikumos atbilstošas definīcijas”.

It īpaši attiecībā uz jēdziena “gruntsūdeņu stāvoklis” definīciju Komisija apgalvo, ka, ja ir taisnība, ka ar 2008. gada 23. jūlija noteikumiem ir ieviesta jēdzienu “gruntsūdeņu labs ķīmiskais stāvoklis” un “labi kvantitatīvie rādītāji” definīcija, jēdziena “gruntsūdeņu stāvoklis” definīcija, kas ir nepieciešama Direktīvas 2000/60 8. panta un šīs direktīvas V pielikuma 2.5. punkta, kopā ņemtu, pareizai transponēšanai un piemērošanai, tomēr nav notikusi. Šīs definīcijas transponēšana būtu īpaši svarīga attiecībā pret prasību, atbilstoši kurai konkrēts gruntsūdens stāvoklis tiek noteikts atkarībā no tā sliktākā kvantitatīvā rādītāja un tā ķīmiskā stāvokļa sliktākā rādītāja.

Attiecībā uz jēdziena “labs gruntsūdens stāvoklis” definīciju Komisija uzskata, ka 2008. gada 23. jūlija noteikumu 2. panta 1. punktā nav pareizi transponēta minētā definīcija, jo tajā ir paredzēts, ka II klasē ietilpst ūdeņi, kuros, pirmkārt, noteikti fizikālķīmiskie rādītāji ir palielināti dabisko procesu dēļ, kas notiek gruntsūdeņos, un, otrkārt, fizikālķīmiskie rādītāji nenorāda uz cilvēka darbības ietekmi vai norāda uz ļoti nelielu šādu ietekmi.

Komisija uzskata, ka Direktīvas 2000/60 2. panta 20. punktā daudz skaidrāk ir noteikts, ka “labs gruntsūdeņu stāvoklis” ir stāvoklis, kādu gruntsūdens objekts sasniedz tad, kad gan tā kvantitatīvie rādītāji, gan ķīmiskās kvalitātes rādītāji ir vismaz “labi”. Līdz ar to 2008. gada 23. jūlija noteikumos iekļautā definīcija – tā kā tā attiecas tikai uz fizikālķīmiskiem rādītājiem un neattiecas uz ūdeņu kvantitatīvajiem rādītājiem – neatbilst šajā direktīvā minētās definīcijas plašākajai piemērojamībai.

“Laba gruntsūdeņu stāvokļa” definīcija būtu būtiska, lai nodrošinātu Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā, kurā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāpanāk labs gruntsūdeņu stāvoklis, noteiktā pienākuma pareizu transponēšanu un piemērošanu. Komisija uzskata, ka minētās definīcijas transponēšana ir būtiska arī, lai piemērotu atkāpes no šī pienākuma, tas ir, atkāpi, kas atļauj sasniegt mazāk stingrus vides mērķus, kura paredzēta Direktīvas 2000/60 4. panta 5. punktā, vai to, saskaņā ar kuru ir ļauts veikt jaunus gruntsūdeņu līmeņa pārveidojumus vai izmaiņas, kuri ir paredzēti minētās direktīvas 4. panta 7. punktā. Tā kā nav definēts termins “labs gruntsūdeņu stāvoklis”, nav iespējams, neriskējot nesasniegt vides mērķus, ieviest atkāpes no minētā pienākuma.

Attiecībā uz jēdziena “kvantitatīvie rādītāji” definīciju, kas atbilstoši Direktīvas 2000/60 2. panta 26. punktam ir “formulējums tai pakāpei, kādā gruntsūdens objektu ietekmē tieša un netieša ieguve”, Komisija apgalvo, ka 2008. gada 23. jūlija noteikumu 8. pantā ir izdarīta nepareiza transpozīcija. Šajā 8. panta 2. punktā bija paredzēts, ka “gruntsūdeņu kvantitatīvo rādītāju vērtējumi tiek veikti attiecībā uz attiecīgo vienoto gruntsūdens objektu”, bet minētā 8. panta 3. punktā bija noteikts, ka “gruntsūdeņu kvantitatīvo rādītāju novērtēšana uz vietas, nosakot resursu krājumu daudzumu vienotos ūdens objektos un interpretējot monitoringa rezultātus, attiecas uz gruntsūdeņu spoguļsituāciju”.

Komisija uzskata, ka minētajās Polijas tiesību normās nav atsauces uz tiešu vai netiešu ieguvi, kā arī uz to ietekmi uz gruntsūdens objektiem. “Kvantitatīvo rādītāju” definīcija ir būtiska, lai nodrošinātu prasību, kas noteiktas Direktīvas 2000/60 8. pantā, skatītā kopā ar V pielikumu, pareizu transponēšanu un piemērošanu gan ūdeņu kvantitatīvo radītāju klasifikācijas jomā, gan šī stāvokļa monitoringa jomā atbilstoši minētā pielikuma 2.1. un 2.2. punktam.

Attiecībā uz termina “pieejamie gruntsūdeņu resursi” definīciju, kas minēta Direktīvas 2000/60 2. panta 27. punktā, Komisija atgādina, ka atbildē uz argumentēto atzinumu Polijas Republika apstiprināja, ka šie termini nešķiet tādi paši kā Polijas tiesību aktos. 2005. gada 3. oktobra noteikumu 2. panta 1. punkta 13. apakšpunktā esot ietverts jēdziens “pieejamie ūdens resursi”, kas ir definēts kā “gruntsūdeņu daudzums, ko ir iespējams iegūt līdzsvarā esošā apgabalā noteiktos vides un hidroloģiskajos apstākļos, nenorādot ne īpašu vietu, ne tehniskos vai ekonomiskos nosacījumus ūdens iegūšanas jomā”.

67	Komisija uzskata, ka no Polijas tiesību sistēmas analīzes skaidri izriet, ka neviens no Direktīvas 2000/60 2. panta 27. punktā minētās definīcijas elementiem nav Polijas tiesībās.

Turklāt neesot nekādas saiknes starp terminu “pieejamie gruntsūdeņu resursi”, kas minēts Direktīvā 2000/60, un 2005. gada 3. oktobra noteikumos lietoto terminu, proti, “ūdens ieguve”. Pirmais atbilstot dabīgiem procesiem bez cilvēka iejaukšanās. Minētā iejaukšanās, kas raksturīga ūdens ieguvei, attiecoties uz šīs direktīvas 2. panta 28. punktu. Komisija apgalvo, ka jāpiebilst, ka termina “pieejamie gruntsūdeņu resursi”, kas minēts minētās direktīvas 2. panta 27. punktā, definīcijā ir atsauce uz monitoringa pienākumu, kas norādīts tās V pielikuma 2.2.1. punktā un kas attiecas gan uz dabīgiem procesiem, gan uz cilvēka izraisītiem procesiem. Ja šīs divas kategorijas netiek nošķirtas, pastāvot risks, ka netiek aptvertas cilvēka iejaukšanās sekas. Līdz ar to esot sarežģīti pareizi noteikt pasākumus, kas ir jāveic, lai garantētu ūdeņu labu stāvokli atbilstoši Direktīvas 2000/60 4. pantam.

Komisija uzskata, ka minētie Direktīvas 2000/60 termini tomēr ir būtiski, lai pareizi transponētu un piemērotu kombinētās šīs direktīvas 8. panta un V pielikuma normas, it īpaši, lai pareizi klasificētu ūdeņu stāvokli, kā tas ir definēts minētās direktīvas V pielikuma 1.4. punktā, kā arī pareizi uzraudzītu gruntsūdeņu kvantitatīvos rādītājus, kā tas ir paredzēts tās V pielikuma 2.2. punktā.

Attiecībā uz pirmo iebildumu Polijas Republika vispirms atgādina Tiesas pastāvīgo judikatūru, atbilstoši kurai direktīvas transponēšana valsts tiesībās noteikti neprasa, lai tās normas tiktu pārņemtas tādā pašā formā un tekstā tiešos un specifiskos normatīvajos vai administratīvajos aktos, bet var būt pietiekami ar vispārēju juridisko kontekstu, ar nosacījumu, ka tas patiešām nodrošina šīs direktīvas pilnīgu piemērošanu pietiekami skaidrā un precīzā veidā.

Polijas Republika uzskata, ka Komisija nav norādījusi nekādus motīvus, kas ļautu konstatēt, ka dalībvalstīm ir pienākums tekstuāli transponēt Direktīvas 2000/60 2. panta 19., 20., 26. un 27. punktā definētos jēdzienus, un nav precizējusi, kādā veidā šo definīciju netransponēšana varētu apdraudēt minētās direktīvas mērķu īstenošanu. Turklāt, kaut arī Komisija atgādinot par pastāvošo saikni starp minētajām definīcijām un Direktīvas 2000/60 materiālajām normām, šī iestāde nekādi neapšaubot šo materiālo tiesību normu transponēšanu.

72	Turklāt Polijas Republika uzsver, ka definīcijas, kuras pēc Komisijas apsūdzībām nav transponētas, ir iekļautas Likuma par ūdeņiem un atsevišķu citu likumu reformas projektā.

Tiesas vērtējums

Attiecībā uz Polijas Republikas izvirzīto argumentu, ka dalībvalstij Direktīvā 2000/60 paredzētās definīcijas nav jātransponē burtiski, jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai direktīvas transponēšanai valsts tiesībās, protams, nav noteikti vajadzīgs, lai attiecīgās normas tieši tādā pašā formā un tekstā tiktu pārņemtas tiešos un specifiskos normatīvajos vai administratīvajos aktos, bet var būt pietiekami ar vispārēju juridisko kontekstu, ar nosacījumu, ka tas patiešām nodrošina šīs direktīvas pilnīgu piemērošanu pietiekami skaidrā un precīzā veidā (skat. spriedumu Komisija/Polija, C‑281/11, EU:C:2013:855, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tomēr šajā lietā jākonstatē, ka Polijas Republika nevarēja precizēt konkrētas valsts tiesību normas, kas ļautu secināt, ka Direktīvas 2000/60 būtiskās normas, kas ir balstītas uz strīdīgajām definīcijām, ir pareizi transponētas. Tādējādi no Polijas tiesību aktiem neizriet, ka Direktīvas 2000/60 pilnīga piemērošana tiek nodrošināta pietiekami skaidri un precīzi.

Tā kā ar minētajām definīcijām tiek garantēta dalībvalstu pienākumu pareiza transponēšana atbilstoši Direktīvas 2000/60 būtiskajām normām, ir būtiski, ka tās tiek pareizi ņemtas vērā, transponējot būtiskās normas, kurās tiek izmantoti definētie termini, ja dalībvalsts atsakās no to atsevišķas transponēšanas.

Attiecībā uz terminu “gruntsūdeņu stāvoklis”, kas minēts Direktīvas 2000/60 2. panta 19. punktā, jākonstatē, ka ar 2008. gada 23. jūlija noteikumiem ir ieviesta terminu “gruntsūdeņu labs ķīmiskais stāvoklis”, kas ir minēta šīs direktīvas 2. panta 25. punktā, un “labi kvantitatīvie rādītāji”, kas ir iekļauta minētās direktīvas 2. panta 28. punktā, kā arī V pielikuma 2.1.2. punktā, definīcijas, bet nav termina “gruntsūdeņu stāvoklis” definīcija, kas tomēr ir būtiska Direktīvas 2000/60 8. panta un V pielikuma 2.5. punkta, skatītu kopā, normu transponēšanai un piemērošanai, ja gruntsūdens stāvoklis tiek noteikts atkarībā no tā sliktākā kvantitatīvā rādītāja un ķīmiskā stāvokļa rādītāja.

Turklāt ne no viena cita Polijas tiesību akta neizriet, ka minētā definīcija būtu transponēta Polijas tiesībās; šo konstatējumu Polijas Republika nav apstrīdējusi ne rakstveida apsvērumos, ne tiesas sēdē, kuras laikā šī dalībvalsts tikai apgalvoja, ka praksē nav šaubu par aplūkojamo definīciju piemērojamību un ka visas materiālās tiesību normas tiek īstenotas pareizi.

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīvas noteikumi, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, ir izpildāmi ar neapstrīdamu saistošu spēku, ar prasīto specifiskumu, precizitāti un skaidrību (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Polija, C‑281/11, EU:C:2013:855, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

Vienkāršu administratīvo praksi, kuru tās iedabas dēļ pārvalde var brīvi mainīt un kas nav pietiekamā apmērā zināma, nevar uzskatīt par dalībvalstu pienākumu attiecībā uz direktīvas transponēšanu izpildi. Tāpat valsts tiesu veikta valsts tiesību normu interpretācija saskaņā ar direktīvas normām nevar pati par sevi rast prasīto skaidrību un precizitāti tiesiskās noteiktības nodrošināšanai (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Polija, C‑281/11, EU:C:2013:855, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

Attiecībā uz terminu “labs gruntsūdeņu stāvoklis”, kas minēts Direktīvas 2000/60 2. panta 20. punktā, jākonstatē, ka 2008. gada 23. jūlija noteikumu 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka II klasē labas kvalitātes ūdeņi ir definēti kā tādi, kuros, pirmkārt, noteiktu fizikālķīmisku rādītāju vērtības ir palielinātas dabisku procesu dēļ, kas notiek gruntsūdeņos, un, otrkārt, fizikālķīmisku rādītāju vērtības nenorāda uz cilvēka darbības rezultātu vai norāda uz to pavisam nedaudz.

Pirmkārt, Direktīvas 2000/60 2. panta 20. punktā ir skaidri noteikts, ka labs gruntsūdeņu stāvoklis ir stāvoklis, kādu gruntsūdens objekts sasniedz tad, kad gan tā kvantitatīvie rādītāji, gan ķīmiskās kvalitātes rādītāji ir vismaz “labi”. 2008. gada 23. jūlija noteikumos minētajā definīcijā tomēr ir minēti tikai fizikālķīmiskie rādītāji, un tātad tā neatbilst minētajā direktīvā paredzētās definīcijas piemērošanas jomai, kas ir plašāka.

Otrkārt, “laba gruntsūdeņu stāvokļa” definīcija ir būtiska, lai nodrošinātu pamatpienākuma, kas noteikts Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā, atbilstoši kuram dalībvalstīm ir jāpanāk gruntsūdens objektu labs stāvoklis, pareizu transponēšanu un ievērošanu. Tātad minētās direktīvas 2. panta 20. punktā minētās definīcijas transponēšana ir būtiska arī atkāpju no šī pienākuma panākt gruntsūdens objektu labu stāvokli piemērošanai, tas ir, atkāpes, kas ļauj īstenot mazāk stingrus vides mērķus, nekā ir paredzēts Direktīvas 2000/60 4. panta 5. punktā, vai atkāpes, kas ļauj izdarīt gruntsūdens objektu jaunus pārveidojumus vai izmaiņas un kas norādīta šīs pašas direktīvas 4. panta 7. punktā. Nenosakot labu gruntsūdeņu stāvokli, nav iespējams, neriskējot nesasniegt vides mērķus, izdarīt atkāpes šajā ziņā.

Attiecībā uz jēdzienu “kvantitatīvie rādītāji”, kas paredzēts Direktīvas 2000/60 2. panta 26. punktā, jānorāda, ka 2008. gada 23. jūlija 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “gruntsūdeņu kvantitatīvo rādītāju vērtējumi tiek veikti attiecībā uz attiecīgo vienoto gruntsūdens objektu”, savukārt 8. panta 3. punktā ir noteikts, ka “gruntsūdeņu kvantitatīvo rādītāju novērtēšana uz vietas, nosakot resursu krājumu daudzumu vienotos ūdens objektos un interpretējot monitoringa rezultātus, attiecas uz gruntsūdeņu spoguļsituācijām”.

Ar šīm valsts tiesību normām nav pareizi transponēta “kvantitatīvo rādītāju” definīcija, kas minēta Direktīvā 2000/60, jo tās 2. panta 26. punktā ir noteikts, ka ar kvantitatīviem rādītājiem tiek izteikta tā pakāpe, kādā gruntsūdens objektu ietekmē tieša un netieša ieguve. Tomēr Polijas tiesību normās nav norādīta ne tieša un netieša ieguve, ne tās ietekme uz gruntsūdens objektiem. Tomēr, tā kā “kvantitatīvo rādītāju” definīcija ir būtiska, lai nodrošinātu prasību, kas minētas kombinētās Direktīvas 2000/60 8. panta un V pielikuma normās, pareizu transponēšanu un piemērošanu gan ūdeņu kvantitatīvo rādītāju klasifikācijas jomā, kas paredzēta šī pielikuma 2.1. punktā, gan šo rādītāju monitoringa jomā atbilstoši minētā pielikuma 2.2. punktam, no tā izriet, ka minētā definīcija nav pareizi transponēta Polijas tiesībās.

Attiecībā uz jēdzienu “pieejamie gruntsūdeņu resursi”, kas minēts Direktīvas 2000/60 2. panta 27. punktā, kura definīcija ir zināmā mērā sarežģīta, jāatgādina, ka Polijas Republika apgalvo, ka atbilstoši pastāvīgai praksei un Polijas tiesībām raksturīgai terminoloģijai 2005. gada 3. oktobra noteikumu 2. panta 1. punkta 13. apakšpunktā ir izmantots līdzvērtīgs izteikums “pieejams ūdeņu resurss” (“zasoby dyspozycyjne wód”). Šī dalībvalsts precizē, ka šis izteikums attiecas uz gruntsūdeņu kvantitāti, ko ir iespējams iegūt līdzsvarā esošā objektā noteiktos vides un hidroloģiskajos apstākļos, nenorādot ne īpašu vietu, ne tehniskos vai ekonomiskos nosacījumus ūdens iegūšanas jomā.

Turklāt Polijas Republika apgalvo, ka 2008. gada 23. jūlija noteikumu 8. panta 4. punktā minētā definīcija, kurā ir paredzēts, ka “gruntsūdens resursu krājumu apjoms tiek noteikts, salīdzinot vidējo faktisko ieguvi vairākos gados ar gruntsūdeņu ieguvi, izteiktu m3/dienā, ar gruntsūdeņu krājumu apjomu, kas pieejams plānošanai, izteiktu m3/dienā, kas noteikts, pamatojoties uz pieejamajiem resursiem, kuri noteikti līdzsvarā esošam apgabalam, un kas ietver noteiktu vienotu gruntsūdens objektu”, ir jāinterpretē atbilstoši 2005. gada 3. oktobra noteikumu 2. panta 1. punkta 13. apakšpunktam. Visbeidzot ir jāņem vērā Likuma par ūdeņiem 38. panta 3. punkts, kā arī Likuma par vides aizsardzību 97. panta 1. un 2. punkts.

Šajā ziņā jānorāda, kā tas jau ir konstatēts šī sprieduma 78. punktā, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka direktīvas noteikumi, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, ir izpildāmi ar neapstrīdamu saistošu spēku, ar prasīto specifiskumu, precizitāti un skaidrību (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Polija, C‑281/11, EU:C:2013:855, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

88	Jāuzsver, ka valsts tiesību normas par ūdeņu aizsardzību interpretācija atbilstoši vairākām citām normām, kas ir izkaisītas vairākos atšķirīgos likumos, kuri turklāt no pirmā acu uzmetiena neattiecas uz ūdeņu aizsardzību, neatbilst šīm prasībām.

Turklāt no atbilstošo Polijas tiesību sistēmas normu analīzes izriet, ka neviens no Direktīvas 2000/60 2. panta 27. punktā minētās definīcijas elementiem nepastāv Polijas tiesībās, jo tajās nav atsauces ne uz gada vidējo ūdens pievades ātrumu gruntsūdens objektam ilgākā laikposmā, no kura atņem attiecīgās gada plūsmas tempu ilgākā laikposmā, ne uz prasību sasniegt saistīto virszemes ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes mērķus, kas noteikti minētās direktīvas 4. punktā, ne uz prasību, atbilstoši kurai ir jānovērš jebkura šo ūdeņu būtiska ekoloģiskā stāvokļa pavājināšanās un jebkura saistīto zemes ekosistēmu būtiska pasliktināšanās.

Visbeidzot, kā apgalvo Komisija, nepastāv nekāda saikne starp terminiem “pieejamie gruntsūdeņu resursi” un “ūdens ieguve”. Pirmais attiecas uz dabīgiem procesiem, jo Direktīvā 2000/60 iekļautā definīcija attiecas uz dabiskā līdzsvara stāvokli, tas ir, ūdens pievades ātrumu gruntsūdens objektam, no kura atņem plūsmas tempu bez cilvēka iejaukšanās. Minētā iejaukšanās, kas atšķiras no ūdens ieguves, attiecas uz šīs direktīvas 2. panta 28. punktu. Jāpiebilst, ka minētās direktīvas 2. panta 27. punktā iekļautā definīcija netieši atsaucas uz monitoringa pienākumu, kas norādīts šīs pašās direktīvas V pielikuma 2.2.1. punktā, kurš attiecas gan uz dabīgiem procesiem, gan uz cilvēka izraisītajiem procesiem. Ja šīs divas kategorijas netiek nošķirtas, pastāv risks, ka cilvēka iejaukšanās sekas netiek ņemtas vērā. Līdz ar to būtu sarežģīti atbilstoši noteikt pasākumus, kas ir jāveic, lai garantētu ūdeņu labu stāvokli saskaņā ar Direktīvas 2000/60 4. pantu.

91	No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2000/60 2. panta 19., 20., 26. un 27. punktā noteiktās definīcijas nav minētas atbilstošajos tiesību aktos, kas bija spēkā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigu datumā, un ka šī netransponēšana var apdraudēt šīs direktīvas mērķu īstenošanu.

92	Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija rakstveida apvērumos ir precizējusi Direktīvas 2000/60 2. panta 19., 20., 26. un 27. punkta netransponēšanas vai nepareizas transponēšanas ietekmi uz tās būtisku normu pareizu transponēšanu, it īpaši tās ietekmi uz šīs direktīvas mērķu īstenošanu.

Tātad nav vajadzīgs, pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, ka Komisija papildus iebildumam par minēto definīciju, kas ir paredzētas šīs direktīvas 2. pantā, nepareizu transponēšanu izvirza iebildumus par katras Direktīvas 2000/60 būtiskās normas, kurās ietvertas strīdīgās definīcijas vai kuras uz tām attiecas, nepareizu transponēšanu.

Visbeidzot jāatgādina, ka attiecībā uz terminu “gruntsūdeņu stāvoklis”, “labs gruntsūdeņu stāvoklis” un “kvantitatīvie rādītāji”, kas ietverti Direktīvas 2000/60 2. panta 19., 20. un 26. punktā, Polijas Republika pirmstiesas procedūrā nav apstrīdējusi šo definīciju netransponēšanu un ir apgalvojusi, ka tā ir darījusi visu iespējamo, lai novērstu šos trūkumus, iekļaujot likumu tekstos vai to vēlākos īstenošanas noteikumos atbilstošas definīcijas.

95	Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais iebildums, kas attiecas uz to, ka Direktīvas 2000/60 2. panta 19., 20., 26. un 27. punktā ietvertās definīcijas nav pilnīgi vai pareizi transponētas, ir jāuzskata par pamatotu.

Par otro iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkta nepareizu transponēšanu, ciktāl tas attiecas uz aizsargāto apgabalu monitoringu

Lietas dalībnieku argumenti

96	Komisija atgādina, ka Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina virszemes ūdeņu, gruntsūdeņu un aizsargāto apgabalu uzraudzību, izstrādājot un piemērojot monitoringa programmas.

Attiecībā uz aizsargātiem apgabaliem šīs tiesību normas trešajā ievilkumā ir paredzēts, ka aizsargātiem apgabaliem monitoringa programmas papildina ar tajos Savienības tiesību aktos ietvertajām specifikācijām, saskaņā ar kuriem ir izveidots aizsargātais apgabals. Komisija apgalvo, ka, kaut arī šādi elementi ir ietverti atbilstošajās Polijas tiesību normās attiecībā uz ūdeņiem, kas tiek izmantoti kā peldvietas vai ūdens ieguvei patēriņam, tā konstatē, ka nav adekvātu prasību atbilstoši apgabalu specifikācijām, kas izvirzītas atbilstoši Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvai 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Direktīvai 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.), tas ir, apgabaliem, kas tiek dēvēti par “Natura 2000”. Turklāt attiecībā uz aizsargātajiem apgabaliem papildu uzraudzības monitorings, kas ir paredzēts Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3.5. punktā, arī nebija atbilstoši transponēts Polijas tiesību sistēmā.

98	Komisija apgalvo, ka atbildē uz argumentēto atzinumu Polijas Republika ir pieļāvusi, ka Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkts netika pareizi transponēts, un norādīja, ka 2009. gada 13. maija noteikumu grozījumi nodrošinās šīs tiesību normas pareizu transponēšanu.

Polijas tiesību normu analīze, ar kurām ir noteiktas aizsargāto apgabalu Natura 2000 monitoringa programmas, atspoguļo, ka, lai gan operatīvais monitorings paredz uzraudzīt noteiktas ķīmiskas vielas, kā, piemēram, dzelzi vai varu, šo vielu monitorings tomēr neļauj konstatēt ietekmi uz šo aizsargāto apgabalu monitoringu. Polijas tiesību aktos nebija noteikti faktori, kas ļautu noteikt ar ūdeni saistīto sugu un dzīvotņu saglabāšanas stāvokli. Nevar uzskatīt, ka Polijas tiesību normās ir pareizi transponēta vajadzība veikt monitoringa programmas ar Savienības tiesībās ietvertām specifikācijām, uz kurām pamatojoties minētie apgabali tika izveidoti, attiecībā uz apgabaliem, kas noteikti atbilstoši Direktīvai 92/43 un Direktīvai 2009/147.

100

Komisija uzsver, ka minētajām ūdeņu stāvokļa monitoringa programmām, kas paredzētas Direktīvas 2000/60 8. pantā, ir jāļauj savākt datus, lai panāktu labu ūdeņu stāvokli aizsargātajos apgabalos, ņemot vērā prasības, kas izriet no tiesību aktiem, uz kuriem pamatojoties ir izveidoti minētie apgabali. Tātad Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkta trešajā ievilkumā noteiktajai monitoringa programmai ir jānodrošina to ūdeņu stāvokļa rādītāju monitorings, kas ir strukturāli un funkcionāli rādītāji vai kas ietekmē to sugu un dabas vides aizsardzības perspektīvu attīstību, kuru aizsardzībai izveidoti šie apgabali.

101

Polijas Republika būtībā apgalvo, ka Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkta trešais ievilkums ir transponēts it īpaši Likuma par vides aizsardzību 25. panta 2. punktā un Likuma par dabas aizsardzību 112. pantā, paredzot valsts vides monitoringu un aizsardzības uzdevuma plānos paredzot Natura 2000 apgabalos veiktu monitoringu, un 2011. gada 15. novembra noteikumu 5. panta 4. punkta 2. apakšpunktā.

102

Monitoringa apmērs, kas ir definēts aizsardzības plānos un aizsardzības uzdevuma plānos, attiecas uz dzīvotnēm un sugām, kas atrodas šajos apgabalos un kas ir aizsargātas atbilstoši Natura 2000 tīklam, un galvenokārt uz dzīvotnēm un sugām, kurām ir radīts Natura 2000 apgabals. Tomēr šis monitorings esot balstīts uz plašākām tiesību normām nekā Direktīvas 92/43 un 2009/147. Šajā ziņā ir jāņem vērā arī citu Polijas Republikas pienākumu kopums, kas izriet no dabas aizsardzības jomā ratificētajām konvencijām, neaizmirstot tos, kas izriet no Direktīvas 2000/60.

103

Atbilstoši 2011. gada 15. novembra noteikumu 5. panta 4. punkta 2. apakšpunktam aizsargāto apgabalu monitorings ir noteikts, lai konstatētu atbilstību citās tiesību normās attiecībā uz šiem apgabaliem papildus paredzētajām prasībām. Šīs citas tiesību normas ietver it īpaši Likuma par dabas aizsardzību normas, atbilstoši kurām tiek noteikti aizsargātie apgabali. Tātad ūdeņu monitoringam ir jāņem vērā monitoringa rezultāti, kas ir īstenots, piemērojot Likuma par dabas aizsardzību 112. pantu un aizsardzības darbību plānus vai aizsardzības uzdevuma plānus.

104

Atbilstoši virszemes vienoto ūdens un gruntsūdens objektu monitoringam tātad ir jāņem vērā citas prasības, kas paredzētas Natura 2000 apgabaliem, kuri ir atkarīgi no ūdens. Savukārt Natura 2000 apgabalu atbilstības prasībām līmenis tiek definēts monitoringa ietvaros, kas tiek īstenots, piemērojot Likuma par dabas aizsardzību 112. pantu, un atbilstoši aizsardzības plāniem. Līdz ar to Polijas Republika uzskata, ka Polijas tiesības atbilst prasībām saistībā ar monitoringa programmām, kas norādītas Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punktā.

Tiesas vērtējums

105

Jākonstatē, ka Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkta trešā ievilkuma transponēšana valsts tiesībās nozīmē, ka ir jāņem vērā prasība, atbilstoši kurai ūdeņu stāvokļa monitoringa programmas aizsargātajos apgabalos ir jāpapildina ar Savienības tiesību aktos iekļautajām specifikācijām, uz kurām pamatojoties ir izveidoti aizsargātie apgabali.

106

Likuma par vides aizsardzību 25. panta 2. punktā, kas tiek uzskatīts par Polijas Republikas transponējošo tiesību normu, nav definēts termins “vides monitorings”. Likuma par dabas aizsardzību 112. pantā savukārt ir norādīts, ka dabas monitorings ir balstīts uz bioloģiskās un ainavu daudzveidības aktuālā stāvokļa novērojumiem un novērtējumu, it īpaši ņemot vērā dabiskās dzīvotnes un prioritārās sugas. Tātad šis pēdējais monitoringa veids drīzāk ir vērsts uz dabisko elementu izmaiņu novērošanu atšķirībā no vispārējā vides monitoringa, kas tiek veikts, pamatojoties uz Likuma par vides aizsardzību 25. pantu. Šīs divas tiesību normas tātad neļauj secināt, ka kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums izmantot šajā monitoringā iegūtos rezultātus, lai pārraudzītu un uzskaitītu attiecīgo ūdeņu stāvokli, saskaņā ar Direktīvas 2000/60 8. panta un V pielikuma normām, skatītām kopā.

107

Turklāt citas Polijas Republikas izvirzītās tiesību normas neatbilst prasībai, kas izriet no Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkta trešā ievilkuma transponēšanas, izmantot monitoringa rezultātus, kas notiek dažādu Natura 2000 apgabalu līmenī uz šīs direktīvas pamata paredzētā monitoringa ietvaros un ūdeņu stāvokļa klasifikācijas laikā, jo tajā ir tikai paredzēts šāds monitorings, nenosakot pienākumu izmantot no tā izrietošos datus.

108

Turklāt pietiek norādīt, ka pirmais termiņš, kas tika noteikts speciālo aizsargāto apgabalu izveidošanai, kuriem tiek prasīts sagatavot aizsardzības plānus, saskaņā ar Direktīvu 92/43 beidzās 2013. gadā. Tādējādi, ja monitorings, kas tika veikts aizsardzības uzdevuma plānu un aizsardzības plānu ietvaros, bija jāuzskata par Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkta trešā ievilkuma transponēšanas veidu, šāda transponēšana bija atkarīga no minēto plānu sagatavošanas.

109

Tikai tas, ka rīcībā, iespējams, ir dati par dzīvotnēm un sugām vai pat par ūdeņu stāvokli, kā to norāda Polijas Republika, negarantē tomēr to, ka monitoringa programmas, kas izveidotas atbilstoši tiesību normām, ar kurām ir transponēta Direktīva 2000/60, tiek papildinātas ar specifikācijām, kas ietvertas Savienības tiesību normās.

110

Visbeidzot ir skaidrs, ka, pat pieņemot, ka neizdodas ņemt vērā 2011. gada 15. novembra noteikumu, kas pieņemti pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, pamatojoties uz Likuma par ūdeņiem 155.b pantu, 5. panta 4. punkta 2, apakšpunktu, kurā ir prasība par to, lai tiktu izveidots aizsargāto apgabalu monitorings nolūkā noteikt pakāpes, ievērojot atsevišķajās tiesību normās attiecībā uz šiem apgabaliem noteiktās prasības, Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkta trešais ievilkums nav pareizi transponēts Polijas tiesībās, jo minētajā valsts tiesību normā netiek prasīts, lai aizsargāto apgabalu monitorings tiktu noteikts tādējādi, ka tas papildinātu monitoringa rādītāju piemērojamību, pievienojot tos, kas ir minēti Savienības tiesību aktos, uz kuriem pamatojoties ir noteikti Natura 2000 apgabali, bet tajā ir noteikts tikai šī monitoringa mērķis, tas ir, noteikt prasību, kas noteiktas atsevišķās tiesību normās, ievērošanas pakāpi.

111	Tātad otrais iebildums, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 8. panta 1. punkta nepareizu transponēšanu attiecībā uz aizsargāto apgabalu monitoringu, ir jāuzskata par pamatotu.

Par trešo iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 9. panta 2. punkta nepareizu transponēšanu

Lietas dalībnieku argumenti

112

Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2000/60 9. panta 2. punkts, kurā ir prasīts, lai dalībvalstis upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānos ziņotu par plānotajiem pasākumiem ūdens lietošanas pakalpojumu izmaksu atgūšanas principa īstenošanai, kas palīdzēs sasniegt šīs direktīvas vides aizsardzības mērķus, un par dažādu ūdens izmantojumu ieguldījumu ūdens lietošanas pakalpojumu izmaksu atgūšanā, nav transponēts Polijas tiesībās.

113

Komisija apgalvo, ka šajā ziņā nav atbilstošu valsts tiesību normu un ka Likuma par ūdeņiem 113.a panta 2. punktā ir noteikts tikai, ka pamatpasākumi ir vērsti uz minimālo nosacījumu izpildīšanu un ietver darbības, kuru mērķis ir īstenot ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanas principu. Šādos apstākļos, pēc Komisijas domām, ir jāņem vērā arī saskaņā ar Direktīvas 2000/60 III pielikumu veiktā ekonomiskā analīze.

114

Savā atbildē uz argumentēto atzinumu Polijas Republika ir apliecinājusi, ka Direktīvas 2000/60 9. panta 2. punkts tika transponēts ar Likuma par ūdeņiem 113.a panta 2. punkta 2. apakšpunktu un 114. panta 1. punkta 6. apakšpunktu un ka šīs tiesību normas papildināja minētā likuma 113.b panta 2. punkta 2. apakšpunkts, kas ir grozīts ar 2011. gada 5. janvāra likumu (turpmāk tekstā – “grozītais Likums par ūdeņiem”), kas tādējādi aizstāj Likuma par ūdeņiem 113.a panta 2. punkta 2. apakšpunktu.

115	2011. gada 5. janvārī jeb pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām šis grozījums tika izdarīts,,, un Komisija to ņēma vērā. Tomēr šī iestāde uzskata, ka ar minēto grozījumu nav izbeigta valsts pienākumu neizpilde, kas tiek pārmesta.

116

Turklāt Komisija uzskata, ka Likuma par ūdeņiem 114. panta 1. punkta 6. apakšpunkts, kurā ir paredzēts tikai, ka upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānos ir jāietver ekonomiskās analīzes, kas saistīta ar ūdeņu izmantošanu, kopsavilkums, var tikt uzskatīts par tādu, ar ko tiek transponēts Direktīvas 2000/60 VII pielikuma A daļas 6. punkts, kas ir viens no elementiem, kurš ir jāatspoguļo upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānos, proti, ekonomiskās analīzes kopsavilkums, bet nevis par šīs direktīvas 9. panta 2. punkta transpozīciju.

117	Polijas Republika attiecībā uz trešo iebildumu apgalvo, ka, lai gan pienākums ņemt vērā minētajā tiesību normā norādīto informāciju nav tieši paredzēts attiecīgajās valsts tiesību normās, tomēr tas neapšaubāmi izriet no Polijas tiesību normu kopuma, ņemot vērā to sistēmu un mērķus.

118

Turklāt šī dalībvalsts apgalvo, ka tā ir transponējusi Direktīvas 2000/60 9. panta 2. punktu it īpaši ar 2013. gada 29. marta noteikumiem, ciktāl Polijas tiesībās šīs direktīvas 9. un 11. pants ir transponēti kopā, jo veiktie pasākumi, piemērojot minētās direktīvas 9. pantu, saistībā ar ūdeņu lietošanas pakalpojumu izmaksu atgūšanu ir viens no minētajā 11. pantā norādītās pasākumu programmas pamatelementiem.

Tiesas vērtējums

119

Attiecībā uz trešo iebildumu jāatgādina pastāvīgā judikatūra, atbilstoši kurai direktīvas noteikumi, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, ir jāīsteno ar neapstrīdamu saistošu spēku, ar prasīto specifiskumu, precizitāti un skaidrību (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Polija, C‑281/11, EU:C:2013:855, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

120	Šajā ziņā jākonstatē, ka vienīgi apgalvojums, ka direktīvā paredzēts pienākums izriet no attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmas normu kopuma, neatbilst minētajai prasībai.

121

Turklāt Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka valsts pienākumu neizpildes esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā dalībvalsts stāvokli, kāds pastāvēja, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un Tiesa nevar ņemt vērā vēlākas izmaiņas (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Polija, C‑313/11, EU:C:2013:481, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

122

Tā kā Polijas Republika iebildumu rakstā apgalvo, ka tā ir transponējusi Direktīvas 2000/60 9. panta 2. punktu ar 2013. gada 29. marta noteikumiem, pietiek ar to, ka tiek konstatēts, ka tie ir pieņemti pēc tam, kad bija beidzies argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, līdz ar to Tiesa nevar ņemt vērā valsts tiesiskajā regulējumā izdarītos grozījumus.

123	Tātad trešais iebildums, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 9. panta 2. punkta nepareizu transponēšanu, ir jāuzskata par pamatotu.

Par trešo un ceturto iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 10. panta 3. punkta un 11. panta 5. punkta netransponēšanu

Lietas dalībnieku argumenti

124

Attiecībā uz ceturto iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 10. panta 3. punkta netransponēšanu, Komisija atgādina, ka šajā tiesību normā dalībvalstīm ir noteikts pienākums noteikt stingrākas emisiju kontroles, ja, piemērojot šo direktīvu, noteikts mērķis vai kvalitātes norma prasa stingrākus nosacījumus nekā tos, kas izriet no Savienības direktīvām, kuras minētas šīs direktīvas 10. panta 2. punktā.

125

Komisija uzskata, ka strīdīgās tiesību normas transponēšana ir būtiska Direktīvas 2000/60 mērķu sasniegšanai. Tas ir, ja emisiju kontroles vai emisiju ierobežojumu vērtību noteikšana, pamatojoties uz Savienības direktīvām, kā, piemēram, Direktīvu 91/676, ievērojot lauksaimniecības izcelsmes zaļo aļģu paaugstināto līmeni ūdeņos, izrādās nepietiekama Direktīvas 2000/60 vides mērķu sasniegšanai, dalībvalstij esot pienākums noteikt emisiju kontroles un [pieņemt] stingrākus kritērijus nekā tie, kas izriet no Direktīvas 91/676.

126

Attiecībā uz piekto iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 11. panta 5. punkta nepareizu transponēšanu, Komisija apgalvo, ka, lai gan grozītā Likuma par ūdeņiem 113.b panta 8. punktā ir ietverti minētajā direktīvas tiesību normā uzskaitītie pasākumi, tā piemērošanas joma ir šaurāka nekā šīs direktīvas tiesību normas piemērošanas joma.

127

Termins “ūdeņu un vides valsts programmas projekta izstrādāšanas gaitā”, kas ietverts minētā 113.b panta 8. punktā, tiešām ierobežo Polijas tiesību normu piemērojamību, attiecinot tās tikai uz valsts programmu izstrādi attiecībā uz ūdeņiem un vidi. Līdz ar to grozītā Likuma par ūdeņiem 113.b panta 8. punktā minētie pasākumi – līdztekus ārpus programmas projekta izstrādes posmam – var tikt pieņemti tikai, veicot Direktīvas 2000/60 11. panta 8. punktā norādīto pasākumu programmu pārbaudi, tas ir, šajā direktīvā prasīto regulāro pārbaužu ietvaros.

128

No minētā 113.b panta 8. punkta izrietošo pienākumu nevar jaukt ar Direktīvas 2000/60 11. panta 5. punktā norādīto, kas ir iemesls tam, lai šīs direktīvas 11. panta 8. punktā norādītajām obligātajām cikliskajām pārbaudēm tiktu pievienots pienākums veikt šos atgādinātos pasākumus, ja ir mazas izredzes, ka tiks sasniegti norādītie vides mērķi.

129	Attiecībā uz ceturto un piekto iebildumu Polijas Republika apgalvo, ka Direktīvas 2000/60 10. panta 3. punkts un 11. panta 5. punkts ir jātransponē reformas likuma projekta ietvaros, kas attiecas uz Likumu par ūdeņiem un dažiem citiem likumiem, kura leģislatīvais darbs ir gandrīz pabeigts.

Tiesas vērtējums

130

Attiecībā uz ceturto un piekto iebildumu pietiek atgādināt Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas minēta šī sprieduma 121. punktā, saskaņā ar kuru valsts pienākumu neizpildes esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā dalībvalsts stāvokli, kāds pastāvēja, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un Tiesa nevar ņemt vērā vēlākas izmaiņas (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Polija, C‑313/11, EU:C:2013:481, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

131

Kā izriet no Polijas Republikas izvirzītās argumentācijas – tā kā Direktīvas 2000/60 10. panta 3. punkts un 11. panta 5. punkts ir jātransponē Likuma par ūdeņiem un dažu citu likumu grozījumu projekta ietvaros, jākonstatē, ka minētie transponēšanas pasākumi nav pieņemti argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā.

132	Tātad ceturtais un piektais iebildums ir jāuzskata par pamatotiem.

Par sesto iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3., 1.3.4., 1.3.5., 1.4. un 2.4.1. punkta nepareizu transponēšanu

Lietas dalībnieku argumenti

133

Attiecībā uz sesto iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3., 1.3.4., 1.3.5., 1.4. un 2.4.1. punkta nepareizu transponēšanu, Komisija uzsver, ka šī pielikuma 1.3., 1.4. un 2.4.1. punkts attiecas uz minētās direktīvas pamatprasībām, jo tajos ir noteikta virszemes ūdeņu ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes monitoringa metode, ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes klasifikācija un noformēšana, kā arī gruntsūdeņu monitoringa tīkls. Tātad tie ir būtiski elementi, kas ļauj veikt Direktīvas 2000/60 7. panta 1. un 8. punktā, skatītus kopā, prasīto monitoringu.

134	Attiecībā uz Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3., 1.3.4. un 2.4.1. punktu Komisija norāda, ka šo punktu transponēšanas Polijas tiesībās problēma attiecas uz pienākumu pievienot upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānam monitoringa rezultātu ticamības un precizitātes līmeņa vērtējumus.

135

Kaut arī, protams, Likuma par ūdeņiem 114. panta 1. punktā ir paredzēts noteikts skaits elementu, kas ir jāiekļauj upju baseinu apgabala apsaimniekošanas plānā, tomēr šis plāns neietver ne monitoringa tīkla karti, ne monitoringa programmu noformējumu. Atšķirībā no Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3. un 2.4.1. punktā prasītā valsts tiesiskā regulējuma normās nav prasīts, lai minētais plāns ietvertu monitoringa programmu ticamības un precizitātes līmeņa vērtējumus. Citās Polijas tiesību normās šī prasība arī nav ietverta.

136

Attiecībā uz Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3.5. punktu Komisija precizē, ka tajā ir prasīts, lai ūdens objekti, kas ir dzīvotņu un sugu aizsardzības apgabali, tiktu iekļauti operatīvā monitoringa programmā, ja, pamatojoties uz monitoringa ietekmi un uzraudzības monitoringu, tie tiek identificēti kā tādi, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka tie neatbilst šīs direktīvas 4. pantā minētajiem vides mērķiem. Tātad tādējādi ar pienākumu īstenot operatīvo monitoringu tieši ir saistīts risks nesasniegt vides mērķus, kas tiek aplūkoti minētās direktīvas 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

137

No transponēšanas, kas ir izdarīta ar 2009. gada 13. maija noteikumu 5. panta 2. punkta 3. apakšpunktu, izriet, ka operatīvais monitorings virszemes ūdeņiem tiek veikts, lai konstatētu virszemes ūdeņu stāvokli apgabalos, kas ir iekļauti Likuma par ūdeņiem 113. panta 4. punktā norādītajos sarakstos, tas ir, it īpaši dzīvotņu apgabalos un sugu aizsardzības apgabalos. Turpinājumā šo noteikumu I pielikuma 2. daļas 6. punktā ir uzskaitīti minētajam operatīvajam monitoringam noteiktie kritēriji. Tomēr, Komisijas skatījumā, šajā tiesību normā nav nodrošināts tas, lai tiktu veikts spiediena uz ūdens objektiem aizsargātajos apgabalos apjoma un ietekmes vērtējums.

138

Turklāt Polijas tiesību aktos nav tiesību normas, kas atsauktos uz mērķi nodrošināt atbilstošu aizsardzības stāvokli, kā arī pienākumu veikt monitoringu tik ilgi, līdz aizsargātie apgabali atbilst tiesību aktos ūdeņiem noteiktajām prasībām, kuros tās ir apzīmētas kā tādas un kuras atbilst noteiktajiem vides mērķiem.

139	Komisija uzskata, ka ar 2011. gada 15. novembra noteikumiem nav novērsta iepriekš minētā neizpilde, jo tajos nav konkrētas atsauces uz dzīvotņu un sugu monitoringu aizsargātajos apgabalos.

140	Turklāt Polijas tiesību aktos nav minēta vajadzība veikt monitoringu tik ilgi, kamēr aizsargātie apgabali atbilst tiesību normās ūdeņiem noteiktajām prasībām, kurās tie ir apzīmēti kā tādi un kuras atbilst Direktīvas 2000/60 4. pantā noteiktajiem vides mērķiem.

141

Attiecībā uz Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.4. punktu Komisija uzskata, ka ūdeņu ekoloģisko stāvokļu un ekoloģiskā potenciāla klasifikācija un noformēšana prasa, lai tiktu ņemti vērā hidromorfoloģiskie rādītāji, kas ir obligāti ekoloģiskā stāvokļa rādītāji. Minētās direktīvas V pielikuma 1.4.2. punkta i) un ii) apakšpunktā ir prasīts, lai, klasificējot ekoloģisko stāvokli, tiktu ņemti vērā visi rādītāji.

142

2008. gada 20. augusta noteikumu 6. pielikuma B daļas XIV punktā un 7. pielikuma B daļas XV punktā bija paredzēts, ka “līdz ekoloģiskā potenciāla vērtēšanas metožu, pamatojoties uz hidromorfoloģiskiem rādītājiem, izstrādei ūdeņu ekoloģiskā stāvokļa klasifikācija var notikt, neņemot vērā šos rādītājus”. Turklāt 2011. gada 9. novembra noteikumos par virszemes vienoto ūdens objektu stāvokļa klasifikāciju, klasificējot ūdens objektu ekoloģisko stāvokli, nav ņemti vērā hidromorfoloģiskie rādītāji.

143	Komisija uzskata, ka hidromorfoloģisko rādītāju izslēgšanas no ūdeņu stāvokļa klasifikācijas sekas nenovēršami ir tādas, ka ekoloģiskā stāvokļa vērtējums būs nepilnīgs un ka šis nepilnīgais vērtējums savukārt ietekmēs Direktīvas 2000/60 4. pantā minēto vides pamatmērķu sasniegšanu.

144

Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.4.2. punkta i) un ii) apakšpunktā ir minēti “kvalitātes faktori”. Tie esot uzskaitīti šī pielikuma 1.1. punktā “Kvalitātes faktori ekoloģiskās kvalitātes rādītāju klasifikācijai”. No minētā pielikuma 1.1.1.–1.1.5. punkta izriet, ka hidroloģiskie faktori atbalsta bioloģiskos faktorus un ka kvalitātes elementi faktiski ir obligāti vajadzīgi, lai novērtētu ūdeņu stāvokli. Šīs direktīvas V pielikuma 1.1.1. un 1.1.2. punktā par “upju un ezeru hidromorfoloģiskajiem faktoriem” tiek uzskatīts ūdens tecējuma daudzums un dinamika, ūdens apmaiņas periods, saistība ar gruntsūdens tilpnēm, gultnes apjoms, struktūra un substrāts.

145	Polijas Republika apgalvo, pirmkārt, ka tā ir transponējusi Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3., 1.3.4. un 2.4.1. punktu ar 2013. gada 29. marta noteikumu 2. panta 1. punktu 5. apakšpunktu.

146

Otrkārt, attiecībā uz minētās direktīvas V pielikuma 1.3.5. punktu Polijas Republika apgalvo, ka tas ir transponēts it īpaši ar 2011. gada 15. novembra noteikumu 5. panta 4. punkta 4. apakšpunktu, kurā ir definēti aizsargāto apgabalu uzraudzības mērķi, tas ir, “novērtēt virszemes vienoto ūdens objektu stāvokļa izmaiņas aizsargātos apgabalos”.

147	Polijas Republikas skatījumā, no minētā izriet, ka Polijas tiesību normas pieļauj novērtēt aizsargātajos apgabalos uz ūdens objektiem izdarītā spiediena apjomu un ietekmi, lai garantētu šo apgabalu atbilstošu aizsardzības stāvokli.

148	Polijas Republika atsaucas arī uz 2011. gada 15. novembra 2. pielikumu, kura V daļas 25. punktā ir transponēta prasība, kas izriet no Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3.5. punkta pēdējā teikuma.

149

Treškārt, attiecībā uz Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.4. punktu Polijas Republika apgalvo, ka hidromorfoloģisko parametru ņemšana vērā ekoloģiskā stāvokļa klasifikācijā un noformēšanā tiks reformēta ar 2011. gada 9. novembra noteikumiem par virszemes vienoto ūdens un gruntsūdens objektu klasifikācijas noteikumiem un par vides kvalitātes noteikumiem attiecībā uz prioritārajām vielām.

Tiesas vērtējums

150	Attiecībā uz Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3., 1.3.4., 1.4. un 2.4.1. punkta nepareizu transponēšanu jānorāda, ka apgalvotā transponēšana ar 2013. gada 29. marta noteikumiem ir notikusi pēc argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigām.

151

Šis secinājums ir arī attiecināms uz Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3.5. punkta transponēšanu, lai gan Komisija apgalvo, ka tā atzīst, ka ar 2011. gada 15. novembra noteikumiem ir likvidēti noteikti tie nepareizās transponēšanas elementi minētajā punktā, kas bija iekļauti 2009. gada 13. maija noteikumos.

152

Šajā ziņā pietiek atgādināt šī sprieduma 121. un 130. punktā jau minēto Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru valsts pienākumu neizpildes esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā dalībvalsts stāvokli, kāds pastāvēja, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un Tiesa nevar ņemt vērā vēlākas izmaiņas (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Polija, C‑313/11, EU:C:2013:481, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

153	Tādējādi sestais iebildums, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.3., 1.3.4., 1.3.5., 1.4. un 2.4.1. punkta nepareizu transponēšanu, ir jāuzskata par pamatotu.

Par septīto iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 VII pielikuma A daļas 7.2.–7.10. punkta nepareizu transponēšanu

Lietas dalībnieku argumenti

154

Saistībā ar septīto iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2000/60 VII pielikuma A daļas 7.2.–7.10. punkta nepareizu transponēšanu, Komisija apgalvo, ka atbildē uz argumentēto atzinumu Polijas Republika to informēja, ka minētie punkti tika transponēti ar grozītā Likuma par ūdeņiem 113., 113.a un 114. pantu, kā arī 113.b pantu un ka tā atsaucās turklāt uz likumprojektu, ar kuru tiek grozīts Likums par ūdeņiem, kā arī citi likumi.

155

Komisija uzskata, ka paziņotās valsts tiesību normas attiecas uz valsts programmu attiecībā uz ūdeņiem un vidi, ar kuru ir transponēts Direktīvas 2000/60 11. pants, kurš ir veltīts pasākumu programmai. Šī programma ir jānošķir no upju baseinu apsaimniekošanas plāna Direktīvas 2000/60 VII pielikuma izpratnē, kurā ir ietverta prasība par to, lai upju baseinu apgabala apsaimniekošanas plānā būtu minēts to pasākumu programmas kopsavilkums, kas pieņemti atbilstoši šīs direktīvas 11. pantam. Minētā panta transponēšanai tātad nepietiek ar to, ka tiek transponētas Direktīvas 2000/60 VII pielikuma 7.2.–7.10. punktā ietvertās prasības. Komisija uzskata, ka Likuma par ūdeņiem 114. panta 1. punkta 7. apakšpunktā ir noteikts pienākums upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānos iekļaut valsts programmās ietverto pasākumu attiecībā uz ūdeņiem un vidi kopsavilkumu. Šī tiesību norma tomēr ir pārāk vispārīga, lai nodrošinātu Direktīvas 2000/60 VII pielikuma 7.2.–7.10. punktā norādīto prasību transponēšanu. Turklāt no šīs direktīvas VII pielikuma 7. punkta dažādu apakšpunktu teksta skaidri izriet, ka Savienības likumdevējs vēlas, lai upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānos ir ne tikai to pasākumu kopsavilkums, kas ir jāveic atbilstoši minētās direktīvas 11. pantam, bet arī šajā jomā pieņemto pasākumu kopsavilkums.

156

Attiecībā uz septīto iebildumu Polijas Republika apgalvo, ka aplūkojamās Direktīvas 2000/60 tiesību normas ir pareizi transponētas ar grozītā Likuma par ūdeņiem 113.b pantu, ar kuru ir transponēts minētās direktīvas 11. pants. Arī 2013. gada 29. marta noteikumos esot ietverta atsauce uz šo pantu, jo šo noteikumu 2. panta 1. punkta 10. apakšpunktā ir paredzēts, ka īpaša informācija, kas tiek prasīta upju baseinu apsaimniekošanas plāna sagatavošanai, ietver to pasākumu kopsavilkumu, kas ir ietverti valsts programmā attiecībā uz ūdeņiem un vidi, kura norādīta šajā 113.b pantā.

157

Polijas Republikas skatījumā, no minētā izriet, ka upju baseinu apgabala apsaimniekošanas plānam ir jāietver to pasākumu kopsavilkums, kas ir ietverti valsts programmā attiecībā uz ūdeņiem un vidi, tas ir, pasākumu programmā, kas pieņemta atbilstoši Direktīvas 2000/60 11. pantam, un kas ļauj nodrošināt šīs direktīvas VII pielikuma A daļas 7. punkta pareizu transponēšanu, uz kuru pamatojoties upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānā ir tikai informācija par pasākumiem, kas ir veikti atbilstoši minētās direktīvas 11. pantam.

Tiesas vērtējums

158

Jākonstatē, ka galvenais Polijas Republikas izvirzītais arguments septītajā iebildumā ir analogs tam, ko šī dalībvalsts ir izvirzījusi trešajā iebildumā. Polijas Republika būtībā apgalvo, ka Direktīvas 2000/60 VII pielikuma 7.2.–7.10. punkta pareizai transponēšanai pietiek ar to, ka dalībvalstis paredz pienākumu, ka upju baseinu apgabala apsaimniekošanas plānā ir to pasākumu programmas kopsavilkums, kas ir pieņemti atbilstoši minētās direktīvas 11. pantam. Šajā lietā šī pienākuma ievērošana esot nodrošināta ar atsauci uz grozītā Likuma par ūdeņiem 113.b pantu un ar 2013. gada 29. marta noteikumu 2. panta 1. punkta 10. apakšpunktu.

159	Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šī valsts tiesību norma ir pieņemta pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, tādējādi atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesa to nevar ņemt vērā (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Polija, C‑313/11, EU:C:2013:481, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

160	Tādējādi septītais iebildums, kas attiecas uz to, ka Direktīvas 2000/60 VII pielikuma A daļas 7.2.–7.10. punkts nav pareizi transponēts Polijas tiesību sistēmā, ir pamatots.

161	No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir jāuzskata par pamatotu.

162

Līdz ar to jākonstatē, ka, pilnībā vai pareizi netransponējot Direktīvas 2000/60 2. panta 19., 20., 26. un 27. pantu, 8. panta 1. punktu, 9. panta 2. punktu, 10. panta 3. punktu un 11. panta 5. punktu, kā arī minētās direktīvas V pielikuma 1.3., 1.3.4., 1.3.5., 1.4. un 2.4.1. punktu un šīs pašās direktīvas VII pielikuma A daļas 7.2.–7.10. punktu, Polijas Republika nav izpildījusi šajās tiesību normās un šīs pašas direktīvas 24. pantā paredzētos pienākumus.

Par tiesāšanās izdevumiem

163

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, Polijas Republikai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

pilnībā vai pareizi netransponējot Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvas 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta Direktīvu 2008/32/EK, 2. panta 19., 20., 26. un 27. punktu, 8. panta 1. punktu, 9. panta 2. punktu, 10. panta 3. punktu un 11. panta 5. punktu, kā arī minētās direktīvas V pielikuma A daļas 1.3., 1.3.4., 1.3.5., 1.4. un 2.4.1. punktu un šīs pašas direktīvas VII pielikuma A daļas 7.2.–7.10. punktu, Polijas Republika nav izpildījusi šajās tiesību normās un šīs pašas direktīvas 24. pantā paredzētos pienākumus;

2)	Polijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

( *1 ) * Tiesvedības valoda – poļu.