—

Holger Forstmann Transporte GmbH & Co. KG vārdā – U. Möllenhoff, Rechtsanwält,

—

Hauptzollamt Münster vārdā – A. Scholz, pārstāve,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – W. Mölls un C. Barslev, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp.), 24. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp sabiedrību Holger Forstmann Transporte GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Forstmann Transporte”) un Hauptzollamt Münster (Minsteres Galvenais muitas birojs, turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) par energonodokļa maksājumu par Nīderlandē iegādātu dīzeļdegvielu, kas ir šai sabiedrībā piederošās kravas automašīnas tvertnē, lai to izmantotu Vācijā par šī transportlīdzekļa degvielu.

3

Padomes 1994. gada 22. decembra Direktīvas 94/74/EK, kas groza Direktīvu 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, transportēšanu un kontroli, groza Direktīvu 92/81/EEK par akcīzes nodokļu struktūru saskaņošanu attiecībā uz naftas produktiem un Direktīvu 92/82/EEK par naftas produktiem uzlikto akcīzes nodokļu likmju tuvināšanu (OV L 365, 46. lpp.), preambulas deviņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

“[..] ir jānosaka, ka patēriņam dalībvalstī nodotos naftas produktus, kuri ir mehānisko transportlīdzekļu degvielas tvertnēs un kurus paredzēts izmantot par degvielu šādiem transportlīdzekļiem, atbrīvo no akcīzes nodokļiem citās dalībvalstīs, lai nekavētu personu un preču brīvu apriti un novērstu nodokļu divkāršu uzlikšanu”.

4

Šajā nolūkā ar Direktīvu 94/74 ir grozīta Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/81/EEK par akcīzes nodokļu struktūru saskaņošanu attiecībā uz naftas produktiem (OV L 316, 12. lpp.), tajā iekļaujot 8.a pantu. Ar šo pantu tiek paredzēts ne tikai šāds atbrīvojums naftas produktiem, kuri ir mehānisko transportlīdzekļu degvielas tvertnēs, bet arī tiek precizēts, kas ir jāsaprot ar “standarta tvertnēm”, šīs pēdējās minētās definējot kā tvertnes, kuras ražotājs konstanti uzstāda visiem tādiem pašiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem kā konkrētais transportlīdzeklis un kuru pastāvīgais aprīkojums ļauj degvielu tieši izmantot gan virzībai, gan, vajadzības gadījumā, saldēšanas sistēmu un citu sistēmu darbināšanai pārvadājuma laikā.

5

Direktīva 92/81 tika atcelta ar Direktīvu 2003/96, un tās 8.a pants tika aizstāts tādā pašā redakcijā ar pēdējās minētās 24. pantu.

6

Direktīvas 2003/96 24. pantā ir noteikts:

“1.   Energoproduktus, kas nodoti patēriņam dalībvalstī, ievietoti komerciālu mehānisko transportlīdzekļu degvielas standarttvertnēs un paredzēti izmantošanai par degvielu šajos pašos transportlīdzekļos, kā arī ievietoti īpašos konteineros un pārvadāšanas laikā paredzēti izmantošanai to sistēmu darbībai, ar kurām aprīkotas šīs pašas degvielas tvertnes, neapliek ar nodokli citā dalībvalstī.

2.   Šī panta izpratnē:

“standarttvertnes” ir:

“Īpašs konteiners” ir jebkurš konteiners, kas aprīkots ar īpaši projektētām ierīcēm saldēšanas sistēmām, skābekļa piegādes sistēmām, siltumizolācijas sistēmām vai citām sistēmām.”

7

Ar 2006. gada 15. jūlija Likuma par energonodokli (Energiesteuergesetz) (BGBl. 2006 I, 1534. lpp.) 1. pantu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (turpmāk tekstā – “EnergieStG”), ir paredzēts, ka energoproduktiem nodokļu piemērošanas teritorijā piemēro energonodokli. Šajā ziņā šajā pantā tiek precizēts, ka nodokļu piemērošanas teritorija, uz ko attiecas EnergieStG, ir Vācijas teritorija, izņemot Bīzingenas (Büsingen) teritoriju un Helgolandes (Helgoland) salu.

8

EnergieStG 15. pantā, redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. martam, bija noteikts:

“1.   Ja energoproduktus šī līkuma 4. panta izpratnē, kas nodoti patēriņam dalībvalstī, iegādājas komerciālos nolūkos, nodoklis ir jāmaksā, ja pircējs

2.   Ja energoprodukti šī likuma 4. panta izpratnē, kas nodoti patēriņam dalībvalstī, tiek ievesti nodokļu piemērošanas teritorijā citos gadījumos, nevis šī panta 1. punkta pirmā teikuma 1. un 2. punktā minētajos, nodoklis ir maksājams, kad produkti pirmo reizi nonāk turējumā vai tiek izmantoti komerciāliem mērķiem nodokļu piemērošanas teritorijā. Nodokļa maksātājs ir persona, kuras turējumā ir šie produkti vai kura tos lieto. [..]

[..]

4.   Šī panta 1. līdz 3. punktu nepiemēro

[..]”

9

Ar 2009. gada 15. jūlija likuma par grozījumiem akcīzes likumā (BGBl. 2009 I, 1870. lpp.) 6. panta 15. punktu sākot ar 2010. gada 1. aprīli tika grozīts tā 15. panta 2. punkts, kurš šobrīd ir izteikts šādi:

“Ja citā dalībvalstī brīvā apritē esoši energoprodukti saskaņā ar 4. pantu tiek ievesti nodokļa piemērošanas teritorijā gadījumos, kas nav minēti 1. punkta pirmā teikuma 1. un 2. apakšpunktā, pienākums maksāt nodokli rodas tad, kad tie nodokļa piemērošanas teritorijā pirmo reizi nonāk turējumā vai tiek izlietoti komerciāliem mērķiem. Šo normu nepiemēro, ja turējumā esošie energoprodukti ir paredzēti citai dalībvalstij un tiek transportēti pār nodokļa piemērošanas teritoriju, izmantojot [Padomes 2008. gada 16. decembra] Direktīvas [2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV 2009, L 9, 12. lpp.) 34. pantā norādīto pavaddokumentu. Nodokļa maksātājs ir persona, kura nosūta energoproduktus vai kuras turējumā tie ir, vai kura tos lieto. [..]”

10

Energonodokļa likuma 2006. gada 31. jūlija piemērošanas noteikumu (Energiesteuer‑Durchführungsverordnung) (BGBl. 2006 I, 1753. lpp.) – redakcijā, kas izriet no 2009. gada 5. oktobra noteikumu (BGBl. 2006 I, 3262. lpp.) 6. panta – 41. pantā “standarttvertņu” jēdziens ir definēts šādi:

“Standarttvertnes EnergieStG 15. panta 4. punkta 1. apakšpunkta, 16. panta 1. punkta otrā teikuma 2. apakšpunkta, 21. panta 1. punkta trešā teikuma 1. apakšpunkta un 46. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē ir:

Ja standarttvertni veido vairāk nekā viena degvielas tvertne, slēdzējventiļa esamība caurulē, kas savieno abas degvielas tvertnes, ir nebūtiska.”

11

Forstmann Transporte ir preču autotransporta pārvadājumu uzņēmums, kurš sniedz tranzītsūtījumu pakalpojumus. Šim nolūkam tas no kravas auto ražotāja Daimler AG iegādājās mehānisko transportlīdzekli. Daimler AG bija uzmontējis šim transportlīdzeklim 780 litru degvielas tvertni. Tā kā Forstmann Transporte tika paredzējis šo transportlīdzekli pēc tam pārveidot, tas nepasūtīja citu degvielas tvertni Daimler AG un tādējādi šis pats transportlīdzeklis tika tam piegādāts tikai ar vienu degvielas tvertni.

12

Lai Daimler AG ražotais transportlīdzeklis varētu pārvadāt standartizētus konteinerus un konteinerus ar rāmi, bija nepieciešams uzstādīt mobilās kastes balstus, ko minētais ražotājs nevarēja piegādāt vēlamajā formā. Tādējādi Forstmann Transporte uzticēja R&S Fahrzeugbau, automobiļu būvuzņēmumam, uzmontēt šos balstus šim transportlīdzeklim. Veicot šo uzstādīšanu, R&S Fahrzeugbau bija jāpārvieto Daimler AG uzstādītā degvielas tvertne (turpmāk tekstā – “1. tvertne”), jo, neveicot šādu pārvietošanu, šos balstus nebūtu bijis iespējams uzmontēt.

13

Turklāt, veicot šīs transportlīdzekļa izmaiņas, R&S Fahrzeugbau uzstādīja otru degvielas tvertni ar 780 litru tilpumu (turpmāk tekstā – “2. tvertne”), kura pirms tam bija iegādāta no Hoppe Truck‑Tanks GmbH & Co. KG. Forstmann Transporte būtu varējusi uzticēt tieši Daimler AG uzstādīt 2. tvertni, tomēr šāds risinājums nebūtu bijis ekonomiski izdevīgs, jo arī šo tvertni būtu vajadzējis pārvietot, lai īstenotu šīs izmaiņas. Technischer Überwachungsverein (tehniskās kontroles asociācija) pārbaudīja, ka 1. un 2. tvertne atbilst normām par mehānisko ceļa transportlīdzekļu reģistrāciju, un nav izteikusi nekādus iebildumus.

14

Forstmann Transporte transportlīdzekļi regulāri tika uzpildīti ar degvielu Nīderlandē šajā valstī esošās izdevīgās cenas dēļ. Aplūkotais transportlīdzeklis arī tika uzpildīts ar degvielu Oldenzālē [Oldenzaal] (Nīderlande) 2009. gada 2. decembrī (495,03 litri 2. tvertnē) un 2011. gada 14. februārī (618,92 litri 1. tvertnē un 570,50 litri 2. tvertnē). Pēc šādas uzpildes autovadītājs nekavējoties šķērsoja Vācijas un Nīderlandes robežu, lai pēc tam turpinātu savu ceļu Vācijā. Šī degviela tika izmantota vienīgi transportlīdzekļa dzinējam.

15

Forstmann Transporte2012. gada 28. jūnijā preventīvi deklarēja Hauptzollamt 2. tvertnē uzpildīto dīzeļdegvielu, proti, 495,03 litrus un 570,50 litrus.

16

Pēc šīs nodokļu deklarācijas Hauptzollamt ar 2012. gada 3. jūlija paziņojumu prasīja samaksāt EUR 501,22, no kuriem EUR 232,86 bija par uzpildi 2009. gada 2. decembrī un EUR 268,36 par uzpildi 2011. gada 14. februārī, kā energonodokli par 2. tvertnē esošo degvielu. Atbilstīgi valsts tiesību interpretācijai, kas izriet no Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) judikatūras, Hauptzollamt uzskatīja, ka energonodoklis ir maksājams sakarā ar 2. tvertnē esošās dīzeļdegvielas ievešanu Vācijā, kas nebija atbrīvota no energonodokļa, jo šī tvertne, kas uzstādīta uz transportlīdzekļa pēc tā saražošanas, nebija standarta tvertne, ņemot vērā to, ka šasijas izgatavotājs to nebija nostiprinājis pastāvīgi.

17

Turklāt Hauptzollamt ar 2012. gada 19. septembra paziņojumu prasīja samaksāt EUR 291,14 kā energonodokli par 1. tvertnē esošo degvielu. Atbilstīgi šai interpretācijai Hauptzollamt uzskatīja, ka 1. tvertnē esošā dīzeļdegviela nav atbrīvota no energonodokļa, jo šī tvertne, ko sākotnēji tika uzstādījis Daimler AG, pēc tās demontēšanas un uzmontēšanas, ko veica šasijas ražotājs, turklāt nebija pastāvīgi nostiprināta un arī nevarēja tikt uzskatīta par standarttvertni.

18

Pēc iesniegtajām sūdzībām par šiem paziņojumiem, kuras Hauptzollamt noraidīja, Forstmann Transporte cēla prasību Finanzgericht Düsseldorf [Diseldorfas Finanšu tiesā] par šo paziņojumu atcelšanu.

19

Savā lūgumā par prejudiciālo nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka, ņemot vērā pašreizējo Bundesfinanzhof judikatūru, kuru šajā gadījumā ir ievērojusi Hauptzollamt, prasība būtu noraidāma. Atbilstīgi šai judikatūrai EnergieStG 15. panta 4. punkta 1. apakšpunktā paredzētais atbrīvojums neesot piemērojams pamatlietā, ņemot vērā to, ka “standarttvertnes” jēdziens, kas definēts Energonodokļa likuma 2006. gada 31. jūlija piemērošanas noteikumu 41. panta pirmā teikuma 1. punktā, ar ko transponē Direktīvas 2003/96 24. panta 2. punkta pirmo daļu, neattiecas uz degvielas tvertnēm, kuras ir uzmontējuši izplatītāji vai autobūvētāji, tajā skaitā, ja montāžas darbus veica gan ražotājs, gan autobūvētājs. Iesniedzējtiesa uzsver, ka šajā ziņā Bundesfinanzhof uzskatīja, ka šī pēdējā norma, ko iedvesmojušas tādas Savienības tiesību normas muitas jomā kā Padomes 1983. gada 28. marta Regulas (EEK) Nr. 918/83, ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem (OV L 105, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1988. gada 3. maija Regulu (EEK) Nr. 1315/88 (OV L 123, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 918/83”), 112. panta 1. punkts, var tikt interpretēta, atsaucoties uz Tiesas spriedumu lietā Schoonbroodt (C‑247/97, EU:C:1998:586) par “standarttvertņu” jēdzienu muitas jomā, saskaņā ar kuru šajā 112. panta 1. punktā paredzētais atbrīvojums, kas ir interpretējams šauri, nevar tika piemērots izplatītāju un autobūvētāju uzmontētām tvertnēm.

20

Iesniedzējtiesa tomēr pauž šaubas par šo Bundesfinanzhof interpretāciju un jautā, vai Direktīvas 2003/96 24. panta 2. punktā minētais jēdziens “ražotājs” būtu šādi šauri interpretējams vai, gluži pretēji, ir vēlama jēdziena “ražotājs” plaša interpretācija, kurā tiktu ietverts arī autobūvētājs un izplatītāji. Tā uzskata, ka šo pēdējo minēto interpretāciju varētu pamatot ar šīs direktīvas 24. panta 2. punkta mērķi, kas izriet no Direktīvas 94/74 preambulas deviņpadsmitā apsvēruma. Šajā ziņā tā norāda, ka šis apsvērums sasaucas ar Direktīvas 92/81 8.a pantu, kas tika aizstāts ar minēto 24. pantu un ko Tiesa ir plaši interpretējusi savā spriedumā lietā Meiland Azewijn (C‑292/02, EU:C:2004:499). Savukārt, kā uzskata iesniedzējtiesa, Bundesfinanzhof izmantotā šaurā interpretācija ir balstīta spriedumā lietā Schoonbroodt (EU:C:1998:586), kas bija par Regulu Nr. 918/83, kurai, kā Tiesa to nosprieda spriedumā lietā Meiland Azewijn (EU:C:2004:499), tomēr ir atšķirīgs mērķis no atbilstošo pamatlietas normu par akcīzes nodokli mērķa. Iesniedzējtiesa uzsver turklāt, ka šī jēdziena plaša interpretācija varētu tikt pamatota arī ar reālajiem kravas auto ražošanas apstākļiem, kurā piedalās virkne uzņēmumu, lai varētu aprīkot transportlīdzekļus atbilstīgi katra no šo transportlīdzekļu tehniskajām un/vai saimnieciskajām prasībām.

21

Iesniedzējtiesa precizē, ka, pieņemot, ka “ražotāja” jēdziens ir jāinterpretē plaši, ir jānosaka, kādā nozīmē ir jāinterpretē nosacījums, saskaņā ar kuru Direktīvas 2003/96 24. panta 2. punkta pirmais ievilkums attiecas “uz tādiem pašiem” mehāniskajiem transportlīdzekļiem. Kā uzskata šī tiesa, vairākposmu ražošanas process, kas paredz apmierināt katra transportlīdzekļa tehniskās un/vai saimnieciskās prasības, loģiski izslēdz noteikta veida transportlīdzekļu sērijveida ražošanu.

22

Šādos apstākļos Finanzgericht Düsseldorf nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Ar saviem diviem jautājumiem, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai “standarttvertnes” jēdziens Direktīvas 2003/96 24. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā ir jāinterpretē tādējādi, ka no tā ir izslēgtas tvertnes, kuras ir pastāvīgi uzstādītas uz komerciālajiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, lai tieši apgādātu šo transportlīdzekļu piedziņu, ja šīs tvertnes ir uzstādījusi persona, kas nav ražotājs.

24

Vispirms, kā to savu secinājumu 41. punktā norāda ģenerāladvokāts, ir jānorāda, ka pašreizējā saimnieciskajā un tehniskajā kontekstā ir bieža prakse, kad komerciālu transportlīdzekļu ražošana notiek vairākos posmos un ražotājs izgatavo vienīgi šasiju un kabīni, bet pārējo aprīkojumu uzstāda specializēti uzņēmumi. Līdzīgs princips tiek piemērots degvielas tvertnēm. Tādējādi ražotāji katram transportlīdzekļa veidam piedāvā nevis vienu tvertnes veidu, bet gan dažādas tvertnes atkarībā no paredzamās transportlīdzekļa ekspluatācijas, tirgus, kuram transportlīdzeklis ir paredzēts, vai arī klienta vēlmēm. Ir arī iespējams, kā tas tika darīts pamatlietā, ka tvertni neuzstāda ražotājs, bet trešā persona vēlākā transportlīdzekļa ražošanas procesa posmā.

25

Šādos apstākļos kļūst ļoti grūti, pat neiespējami, novērtēt, vai konkrēta tvertne pieder šādai kategorijai, ko “ražotājs uzstādījis visiem tādiem pašiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem kā konkrētais transportlīdzeklis”, kā tas izriet no standarttvertņu definīcijas precīza formulējuma Direktīvas 2003/96 24. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā. Ir pat iespējama situācija, ka konkrētam transportlīdzekļa veidam neviena tvertne neatbilst šai definīcijai un attiecīgi šā transportlīdzekļa lietotāji nevar izmantot Direktīvas 2003/96 24. pantā noteikto atbrīvojumu.

26

Tomēr atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (it īpaši skat. spriedumu Feltgen un Bacino Charter Company, C‑116/10, EU:C:2010:824, 12. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat, ja Savienības tiesību norma var tikt dažādi interpretēta, priekšroka ir dodama tai interpretācijai, kas saglabā tās lietderīgo iedarbību (skat. spriedumu Lassal, C‑162/09, EU:C:2010:592, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Aplūkotās normas mērķi ir izklāstīti Direktīvas 94/74 preambulas deviņpadsmitajā apsvērumā, saskaņā ar kuru atbrīvojumu no akcīzes nodokļa dalībvalstī degvielai, kas nodota patēriņam dalībvalstī un ir komerctransportlīdzekļu degvielas tvertnēs, piešķir, “lai nekavētu personu un preču brīvu apriti un novērstu nodokļu divkāršu uzlikšanu”.

28

Šim nolūkam Savienības likumdevējs paredzēja – kā izņēmumu no vispārējās normas Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvas 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp.) 7. pantā –, ka ar akcīzi apliekams produkts, kas nodots patēriņam dalībvalstī un tiek turēts komerciāliem mērķiem citā dalībvalstī, tiek aplikts ar nodokli šajā citā dalībvalstī un ka energoprodukti, kas ir degviela komerctransportlīdzekļu tvertnēs, tiek aplikti ar nodokli dalībvalstī, kurā šī degviela ir tikusi nodota patēriņam. Pienākums katrā iekšējās robežas šķērsošanā deklarēt transportlīdzekļa tvertnēs esošo degvielas daudzumu un nepieciešamība pēc tam prasīt atmaksāt akcīzes nodokli degvielas iegādes valstī, lai novērstu dubultu nodokļu uzlikšanu, ir būtisks autoceļu pārvadājumu starp dalībvalstīm traucēklis un tādējādi šķērslis tirdzniecībai iekšējā tirgū. Direktīvas 2003/96 24. pantā tādējādi ir paredzēts novērst šo šķērsli un nodrošināt brīvu apriti, vienlaicīgi aizsargājot dalībvalstu leģitīmās nodokļu intereses.

29

Lai nodrošinātu šo mērķi, nav jāzina, vai degvielas tvertni pastāvīgi uz transportlīdzekļa ir novietojis ražotājs vai trešā persona. Savukārt ir būtiski, kā to savu secinājumu 32. un 47. punktā norāda ģenerāladvokāts, zināt, vai šī tvertne kalpo transportlīdzekļa tiešai apgādei ar degvielu tā piedziņai un, attiecīgā gadījumā, tā saldēšanas sistēmu vai citu sistēmu darbībai.

30

Šo analīzi apstiprina Direktīvas 2003/96 24. panta 2. punkta pirmā ievilkuma otrais teikums, saskaņā ar kuru “gāzes tvertnes, kas uzstādītas mehāniskajiem transportlīdzekļiem, [..] arī uzskatāmas par degvielas standarttvertnēm”. Šīs gāzes tvertnes parasti neuzstāda ražotāji, un vēl jo mazāk tās tiek uzstādītas “visiem tādiem pašiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem”, jo mehānisko transportlīdzekļu piedziņai sākotnēji parasti izmanto nevis gāzi, bet no naftas iegūtu degvielu. Tādējādi gāzes tvertnes parasti uzstāda no ražotājiem neatkarīgi specializēti uzņēmumi.

31

Šis precizējums, kas izriet no šī otrā teikuma, atspoguļo likumdevēja vēlmi plaši definēt jēdzienu “standarttvertnes”, lai transportlīdzekļu, kas apgādāti ar gāzes tvertnēm, lietotāji netiktu netaisnīgi izslēgti no Direktīvas 2003/96 24. pantā paredzētā atbrīvojuma saņemšanas. Lai gan ir tiesa, kā to norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 49. punktā, ka laikā, kad benzīna vai dīzeļdegvielas tvertnes parasti tika uzstādītas sērijveidā, šāda elastīga pieeja varēja skart tikai gāzes tvertnes, tomēr pašreizējā ekonomiskā kontekstā, kad transportlīdzekļu ražošanas process notiek vairākos posmos, ar to vairs nav pietiekami. Tāpēc, ja šī direktīva tieši paredz nodokļu atbrīvojumu gāzei, kas ir trešo personu uzstādītās tvertnēs, šo pašu iemeslu dēļ benzīnam vai dīzeļdegvielai, kas ir šādās tvertnēs, jāpiešķir šāds pats atbrīvojums.

32

No tā izriet, kā jau Tiesa ir nospriedusi 41. punktā spriedumā Meiland Azewijn (EU:C:2004:499) attiecībā uz Direktīvas 92/81 8.a pantu, ka Direktīvas 2003/96 24. pants ir jāinterpretē plaši. Jēdziens “standarttvertnes” šī 24. panta 2. punktā it īpaši nebūtu jāinterpretē tādējādi, ka no tā tiek izslēgtas tvertnes, kuras ir pastāvīgi uzstādītas uz komerciālajiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, lai tieši apgādātu šos transportlīdzekļus ar degvielu, ja šīs tvertnes ir uzstādījusi persona, kas nav ražotājs.

33

Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo Hauptzollamt, šis secinājums nav pretrunā spriedumam Schoonbroodt (EU:C:1998:586). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka lietā, kurā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums, Tiesa interpretēja nevis tādu direktīvas normu par energoproduktu aplikšanu ar nodokli iekšējā tirgū, kāds ir Direktīvas 2003/96 24. pants, bet ar attiecīgā Beļģijas tiesiskā regulējuma starpniecību interpretēja Regulas Nr. 918/83 normu muitas jomā. Šiem tekstiem ir atšķirīgi mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu Meiland Azewijn, EU:C:2004:499, 40. punkts).

34

Turklāt, lai gan Tiesa apstiprināja sprieduma Schoonbroodt (EU:C:1998:586) 20. punktā, ka “jēdziena “standarttvertnes” definīcijas, kas sniegtas dažādās normās, kas varētu izrādīties būtiskas, nozīmīgi neatšķiras pamatlietas kontekstā”, tomēr nemainīgs paliek tas, ka argumentācija, ko Tiesa izmantojusi šajā pēdējā minētajā spriedumā, ir pamatota ar tās judikatūru muitas jomā un nevis ar normas, kas pieņemta iekšējā tirgus ietvaros, mērķi.

35

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālajiem jautājumiem jāatbild, ka “standarttvertņu” jēdziens Direktīvas 2003/96 24. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā ir jāinterpretē tādējādi, ka no tā nav izslēgtas tvertnes, kuras ir pastāvīgi uzstādītas uz komerciālajiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, lai tieši apgādātu šos transportlīdzekļus ar degvielu, ja šīs tvertnes ir uzstādījusi persona, kas nav ražotājs, ciktāl šīs tvertnes ļauj tieši izmantot degvielu gan šo transportlīdzekļu piedziņai, gan, attiecīgā gadījumā, lai pārvadāšanas laikā darbinātu saldēšanas sistēmas un citas sistēmas.

36

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

“Standarttvertņu” jēdziens Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 24. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā ir jāinterpretē tādējādi, ka no tā nav izslēgtas tvertnes, kuras ir pastāvīgi uzstādītas uz komerciālajiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, lai tieši apgādātu šos transportlīdzekļus ar degvielu, ja šīs tvertnes ir uzstādījusi persona, kas nav ražotājs, ciktāl šīs tvertnes ļauj tieši izmantot degvielu gan šo transportlīdzekļu piedziņai, gan, attiecīgā gadījumā, lai pārvadāšanas laikā darbinātu saldēšanas sistēmas un citas sistēmas.