1

Ar savu prasību Eiropas Komisija prasa Tiesai atzīt, ka, neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai transponētu Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvas 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 1. lpp.), 4. panta 8. punktu, 7. panta 2. punktu, 10. panta 1. un 2. punktu, kā arī V pielikuma 1.3. un 1.4. punktu attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, Spānijas Karaliste nav izpildījusi tai šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

2

Atbilstoši Direktīvas 2000/60 1. pantam tās mērķis ir nodrošināt iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzību.

3

Atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 13. punktam “upes baseins” ir “zemes platība, no kuras visi virszemes noteces ūdeņi caur secīgiem strautiem, upēm un, iespējams, ezeriem, ieplūst jūrā pie vienas grīvas, ietekas vai deltas”.

4

Minētās direktīvas 4. panta ar nosaukumu “Vides aizsardzības mērķi” 8. punktā ir noteikts:

“Piemērojot 3., 4., 5., 6. un 7. punktu, dalībvalsts nodrošina to, ka šī piemērošana pastāvīgi neizslēdz vai nekavē šīs direktīvas mērķu sasniegšanu citās ūdenstilpēs tajā pašā upju baseinu apgabalā un ir saskaņota ar citu Kopienas vides aizsardzības tiesību aktu īstenošanu.”

5

Šīs pašas direktīvas 7. panta ar nosaukumu “Dzeramā ūdens ieguvei izmantotie ūdens resursi” 2. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz katru 1. punktā identificēto ūdenstilpi, papildus 4. pantā izvirzīto mērķu sasniegšanai atbilstīgi šīs direktīvas prasībām virszemes ūdenstilpēm, tostarp kvalitātes standartiem, kas noteikti Kopienas līmenī saskaņā ar 16. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka, ievērojot izmantoto ūdens attīrīšanas režīmu un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, iegūtais ūdens atbilst prasībām Direktīvā 80/778/EEK, kas grozīta ar Direktīvu 98/83/EK.”

6

Direktīvas 2000/60 8. panta ar nosaukumu “Virszemes ūdeņu stāvokļa, gruntsūdeņu stāvokļa un aizsargāto apgabalu monitorings” 2. punktā ir noteikts:

“[Ūdeņu stāvokļa monitorings] darbojas ne ilgāk kā sešus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, ja vien attiecīgajos tiesību aktos nav noteikts citādi. Šāds monitorings ir saskaņā ar V pielikuma prasībām.”

7

Šīs direktīvas 10. panta ar nosaukumu “Kombinēta pieeja stacionārajiem un difūzajiem avotiem” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visas 2. punktā minētās izplūdes virszemes ūdeņos tiek kontrolētas saskaņā ar šajā pantā noteikto kombinēto pieeju.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek ieviesti un/vai īstenoti:

kas norādīti:

ne ilgāk kā 12 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, ja vien attiecīgajos tiesību aktos nav noteikts citādi.”

8

Direktīvas 2000/60 V pielikums ietver 1.3. punktu ar nosaukumu “Virszemes ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes rādītāju un ķīmiskās kvalitātes rādītāju monitorings”. Šajā punktā ir paredzēts:

“Virszemes ūdeņu monitoringa tīklu izveido saskaņā ar 8. panta prasībām. Monitoringa tīklu izveido tādu, lai tas nodrošinātu saskaņotu un visaptverošu ekoloģiskās kvalitātes un ķīmiskās kvalitātes rādītāju pārskatu katrā upes baseinā un ļautu klasificēt ūdenstilpes piecās kategorijās, kas atbilst 1.2. punktā dotajām normatīvajām definīcijām. Dalībvalstis upes baseina apsaimniekošanas plānā iekļauj karti vai kartes, kurās atspoguļots virszemes ūdeņu monitoringa tīkls.

Pamatojoties uz raksturojumu un ietekmes novērtējumu, ko veic saskaņā ar 5. pantu un II pielikumu, dalībvalstis katram laika posmam, uz kuru attiecas upes baseina apsaimniekošanas plāns, izveido uzraudzības monitoringa programmu un operatīvā monitoringa programmu.

Dalībvalstis pārrauga parametrus, kuri norāda katra attiecīgā kvalitātes faktora stāvokli. Izraugoties parametrus bioloģiskās kvalitātes faktoriem, dalībvalstis identificē attiecīgo taksonomisko līmeni, kas vajadzīgs, lai panāktu pietiekamu ticamību un precizitāti kvalitātes faktoru klasifikācijā. Monitoringa programmu nodrošināto rezultātu ticamības līmeņa un precizitātes novērtējumu iekļauj plānā.”

9

Šīs direktīvas V pielikuma 1.3.1.–1.3.6. punktā ir paredzēti uzraudzības monitoringa, operatīvā monitoringa un izziņas monitoringa projekta, kā arī monitoringa biežuma noteikumi, papildu monitoringa prasības aizsargātiem apgabaliem un kvalitātes faktoru monitoringa standarti.

10

Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.4. punktā ar nosaukumu “Ekoloģiskās kvalitātes rādītāju klasifikācija un noformēšana” ir ietverts 1.4.1. punkts ar nosaukumu “Bioloģiskā monitoringa rezultātu salīdzināmība”, kurā ir paredzēts:

[..]”

11

Ūdeņu pārvaldīšanai Spānijas leģislatīvajos aktos ir nošķirtas divas upju baseinu kategorijas, proti, upju baseini, “kas atrodas vairākās autonomajās kopienās” un kas ietver ūdeņus, kuri plūst vairāku autonomo kopienu teritorijās un attiecībā uz kuriem tikai valsts var pieņemt leģislatīvus aktus, un “autonomo kopienu iekšējie” upju baseini, kuri atrodas vienas autonomās kopienas teritorijā un attiecībā uz kuriem autonomās kopienas var uzņemties likumdošanas pilnvaras.

12

Saskaņā ar Konstitūcijas 149. panta 3. punktu:

“Jomas, kas Konstitūcijā tieši nav piešķirtas valstij, var regulēt autonomās kopienas atbilstoši to attiecīgajiem statūtiem. Kompetence jomās, ko nav uzņēmušās autonomās kopienas, ir valstij, kuras pieņemtajām tiesību normām kolīzijas ar autonomās kopienas tiesību normām attiecībā uz visu, kas neietilpst to ekskluzīvajā kompetencē, gadījumā ir augstāks spēks. Tomēr valsts tiesības salīdzinājumā ar autonomo kopienu tiesībām atbilst atlikušajai kompetencei.”

13

Attiecīgās Direktīvas 2000/60 normas attiecībā uz upju baseiniem, kas atrodas vairākās autonomajās kopienās, tika ieviestas ar 2008. gada 10. septembra Rīkojumu ARM/2656/2008 par norādījumu attiecībā uz ūdeņu plānošanu apstiprināšanu (2008. gada 22. septembraBOE Nr. 229, 38472. lpp.; turpmāk tekstā – “2008. gada rīkojums”).

14

2008. gada rīkojuma vienīgā panta 2. punktā ir noteikts, ka “apstiprinātie norādījumi ir piemērojami upju baseiniem, kas atrodas vairākās autonomajās kopienās”.

15

2008. gada rīkojums atsevišķos jautājumos ir grozīts ar 2011. gada 11. maija Rīkojumu ARM/1195/2011 (2011. gada 13. maijaBOE Nr. 114, 48584. lpp.; turpmāk tekstā – “2011. gada rīkojums”).

16

Attiecībā uz autonomās kopienas iekšējiem upju baseiniem tikai Katalonijas autonomā kopiena ir īstenojusi savas likumdevēja pilnvaras attiecībā uz aplūkoto Direktīvas 2000/60 normu ieviešanu. Šajā nolūkā tas ir veicis divus pasākumus, proti, pieņēmis attiecīgi 2006. gada 10. oktobra Dekrētu 380/2006 par ūdeņu plānošanas Katalonijā noteikumu apstiprināšanu (2006. gada 16. oktobraDiario Oficial de la Generalidad de Cataluña Nr. 4740, 42776. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts 380/2006”) un Valdības 2008. gada 3. jūnija vienošanos GOV/128/2008 par Katalonijas upju baseinu uzraudzības un monitoringa programmu (turpmāk tekstā – “valdības 2008. gada vienošanās”).

17

Ar 2009. gada 24. februāra brīdinājuma vēstuli Komisija informēja Spānijas Karalisti, ka tā uzskata, ka [Spānijas Karaliste], nepareizi transponējot Spānijas tiesību sistēmā un nepareizi piemērojot Direktīvas 2000/60 normas, it īpaši tās 4. panta 8. punktu, 7. panta 2. punktu, 10. panta 1. un 2. punktu, kā arī V pielikuma 1.3. un 1.4. punktu, nav izpildījusi tai minētajās tiesību normās paredzētos pienākumus.

18

Apvienotā Karaliste atbildēja ar 2009. gada 23. jūnija vēstuli.

19

Uzskatot, ka no šīs atbildes nevar tikt secināts, ka Direktīva 2000/60 būtu tikusi pilnībā transponēta, Komisija 2010. gada 22. martā nosūtīja Spānijas Karalistei argumentētu atzinumu, aicinot to veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šo atzinumu divu mēnešu termiņā no tā saņemšanas brīža. Šis termiņš beidzās 2010. gada 22. maijā.

20

Spānijas Karaliste atbildēja pēc argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigām ar četrām vēstulēm, kurās tā paziņoja par pasākumiem, ko tā tuvākajā laikā gatavojas īstenot, lai izpildītu šī atzinuma prasības. Turklāt šī dalībvalsts nosūtīja Komisijai ziņojumus par minēto pasākumu izstrādes gaitu, kā arī noteiktu skaitu šajā ziņā jau pieņemtu tiesību aktu. Komisijai nosūtīto tiesību aktu vidū ir arī 2011. gada rīkojums.

21

Ievērojot atbildes, Komisija uzskatīja, ka situācija, runājot par upju baseiniem, kas atrodas vairākās autonomajās kopienās, vēl joprojām ir neapmierinoša attiecībā uz Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punkta, 7. panta 2. punkta, 10. panta 1. un 2. punkta, kā arī V pielikuma 1.3. un 1.4. punkta transpozīciju. Tādēļ tā nolēma celt šo prasību.

22

Komisija pieļauj, ka, pirmkārt, Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.4. punkts un, otrkārt, šīs direktīvas 4. panta 8. punkts, 7. panta 2. punkts, 10. panta 1. un 2. punkts, kā arī V pielikuma 1.3. punkts ir transponēti Spānijas tiesību sistēmā attiecīgi ar 2008. gada rīkojuma 5.1. punktu un ar 2011. gada rīkojuma vienīgā panta 2.–6. punktu. Tomēr, tā kā šie rīkojumi ir piemērojami tikai upju baseiniem, kas atrodas vairākās autonomajās kopienās, Komisija secina, ka minētās Direktīvas 2000/60 normas nav transponētas attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem.

23

Spānijas Karaliste apgalvo, ka aplūkojamo pienākumu, kas izriet no Direktīvas 2000/60 attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas neatrodas Katalonijā, transpozīcija iekšējās tiesībās tiek nodrošināta ar Konstitūcijas 149. panta 3. punktā in fine paredzēto atlikušās kompetences klauzulu. No minētās atlikušās kompetences klauzulas it īpaši izrietot, ka, ja autonomā kopiena, kam ir piešķirtas likumdošanas pilnvaras noteiktā jomā, neizmanto šīs pilnvaras vai īsteno tās tikai daļēji, valsts tiesību normas turpina būt spēkā vai nu pilnībā, vai daļēji jautājumos, ko autonomā kopiena nav noregulējusi. Spānijas Karaliste, atsaucoties uz 2008. gada rīkojumu, apgalvo arī, ka šajā gadījumā ir garantēta valsts tiesību normu pilnīga piemērošana attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem. Turklāt Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā, pārkāpjot LES 4. panta 2. punktu un LESD 288. panta trešo daļu, ir gribējusi uzspiest veidu, kādā transpozīcijai ir jānotiek šajā dalībvalstī.

24

Komisija apstrīd pēdējo minēto apgalvojumu. Attiecībā uz atlikušās kompetences valsts tiesību normu piemērošanu autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem tā apgalvo, ka Spānijas Karalistes piedāvātā atlikušās kompetences klauzulas interpretācija neatbilstot Spānijas konstitucionālo tiesību judikatūrā atzītajai interpretācijai. Katrā ziņā Komisija uzskata, ka iepriekš minēto rīkojumu faktiska piemērošana attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem šajā lietā neesot notikusi.

25

Vispirms attiecībā uz Komisijas iebildumu par Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.4. punkta netransponēšanu ir jānorāda, ka tiesas sēdē Komisija to ierobežoja līdz šīs direktīvas V pielikuma 1.4.1. punkta i)–iii) apakšpunkta netransponēšanai.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīvā ietvertie noteikumi, lai tiktu nodrošināta tiesiskā noteiktība, ir izpildāmi ar neapstrīdamu saistošu spēku un ar prasīto specifiskumu, precizitāti un skaidrību (it īpaši skat. 2003. gada 20. novembra spriedumu lietā C-296/01 Komisija/Francija, Recueil, I-13909. lpp., 54. punkts, un 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-427/07 Komisija/Īrija, Krājums, I-6277. lpp., 55. punkts).

27

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 288. panta trešās daļas noteikumiem dalībvalstīm attiecībā uz direktīvu īstenošanas formu un metodēm ir izvēles iespēja, kas ļauj labāk nodrošināt rezultātu, kādu ar direktīvām mēģināts sasniegt. No šī noteikuma izriet, ka direktīvas transponēšanai valsts tiesībās nav obligāti katrā dalībvalstī jāpieņem leģislatīvi akti.

28

Tādējādi, kā Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, direktīvas noteikumi ne vienmēr ir formāli jāievieš konkrētā, īpašā, tieši izteiktā tiesību normā, jo vispārējie tiesiskie apstākļi, ievērojot direktīvas saturu, var būt pietiekami tās īstenošanai. It īpaši vispārēju konstitucionālo vai administratīvo tiesību principu pastāvēšana var padarīt lieku transponēšanu ar īpašiem leģislatīviem vai reglamentējošiem pasākumiem, tomēr ar nosacījumu, ka šie principi tiešām garantē, ka valsts administrācija pilnībā piemēro direktīvu un ka tad, ja aplūkojamā direktīvas norma ir vērsta uz tiesību radīšanu indivīdiem, no šiem principiem izrietošā juridiskā situācija ir pietiekami precīza un skaidra, un ka labuma guvēji zina par visām savām tiesībām un vajadzības gadījumā var atsaukties uz tām valsts tiesās (skat. 2006. gada 30. novembra spriedumu lietā C-32/05 Komisija/Luksemburga, Krājums, I-11323. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Ņemot vērā šo judikatūru, ir jāizvērtē Komisijas iebildums.

30

Ir skaidrs, ka Spānijas Karaliste nav īstenojusi leģislatīvus pasākumus, lai transponētu Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.4. punktu attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas neatrodas Katalonijā, jo 2008. gada rīkojums ir piemērojams tikai upju baseiniem, kas atrodas vairākās autonomajās kopienās.

31

Spānijas Karaliste uzskata, ka šī transpozīcija ir garantēta ar atlikušās kompetences klauzulu Konstitūcijas 149. panta 3. punktā in fine, saskaņā ar kuru, ja autonomās kopienas nav īstenojušas savas likumdevējas pilnvaras transponēt Direktīvu 2000/60, 2008. gada rīkojums ir jāpiemēro arī minētajiem autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem.

32

Vispirms, pieņemot, ka šajā lietā ir iespējams piemērot atlikušās kompetences klauzulu, Spānijas Karaliste tomēr nav paskaidrojusi, kā šis princips, ņemot vērā, ka ir skaidri noteikts, ka 2008. gada rīkojums ir piemērojams upju baseiniem, kas atrodas vairākās autonomajās kopienās, ļauj novērst tiesiskā regulējuma trūkumu attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem.

33

Turpinājumā ir jānorāda, ka, ja 2008. gada rīkojuma piemērošana atbilstoši atlikušajai kompetencei ir jāsaprot tādējādi, ka tā 5.1. punktā paredzētie īstenošanas noteikumi – kā ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 23.–25. punktā –, pārsniedzot šī rīkojuma vienīgā panta 2. punkta tekstu, ir piemērojami autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, juridiskā situācija, kas no tā izrietētu, neatbilstu skaidrības un precizitātes prasībām, kādām ir jāatbilst valsts transpozīcijas pasākumiem (šajā ziņā skat. 2002. gada 24. janvāra spriedumu lietā C-372/99 Komisija/Itālija, Recueil, I-819. lpp., 18. punkts).

34

Jāpiebilst arī, ka Komisija – kam šajā ziņā Spānijas Karaliste nav iebildusi –, pamatojoties uz Consejo de Estado [Valsts padomes] 2010. gada 15. decembra ziņojumu, apgalvo, ka Spānijas konstitucionālo tiesību pašreizējā stāvoklī attiecībā uz atlikušās kompetences klauzulas kā Savienības tiesību īstenošanas garantijas instrumenta piemērojamību pastāv nenoteiktība.

35

Visbeidzot ir jānorāda, ka atbilstoši Tribunal Constitucional [Konstitucionālās tiesas] judikatūrai, ko Spānijas Karaliste minējusi savos apsvērumos, Spānijas Konstitūcijas 149. panta 3. punkts in fine šķiet neļauj piemērot valsts tiesību normas atbilstoši atlikušajai kompetencei, ja nav autonomo kopienu tiesiskā regulējuma, bet gan tikai ļauj aizpildīt konstatētos robus. Jāpiebilst, ka tiesas sēdē Spānijas Karaliste apstiprināja, ka šajā gadījumā autonomās kopienas, izņemot Katalonijas autonomo kopienu, nav īstenojušas savas likumdošanas pilnvaras. Šādos apstākļos šajā lietā nevar tikt piemērota atlikušās kompetences klauzula attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas neatrodas Katalonijā.

36

Attiecībā uz atsauci autonomo kopienu iekšējo upju baseinu pārvaldes plānos uz 2008. gada rīkojumu, kas izdarīta, lai pierādītu, ka minētais rīkojums pilnībā tiek piemērots šajos upju baseinos, ņemot vērā iepriekš minēto, Spānijas Karaliste ir pierādījusi, ka autonomās kopienas ir izpildījušas juridisku pienākumu, minēto upju baseinu pārvaldes plānos norādot uz 2008. gada rīkojumu. Ja atsauce atspoguļo vienīgi administratīvo praksi, kas pēc sava rakstura var tikt grozīta jebkurā brīdī un kam nav atbilstošas publicitātes, nevar tikt uzskatīts, ka tā ir derīgi izpildīti līgumā noteiktie pienākumi (šajā ziņā skat. 2011. gada 27. janvāra spriedumu lietā C-490/09 Komisija/Luksemburga, Krājums, I-247. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Par Spānijas Karalistes argumentu, ka Komisija, pārkāpjot LES 4. panta 2. punktu un LESD 288. panta trešo daļu, ir vēlējusies noteikt veidu, kādā ir jātransponē aplūkojamās tiesību normas, jākonstatē, ka šis arguments ir balstīts uz kļūdainu Komisijas prasības pieteikuma interpretāciju. Komisija savā prasības pieteikumā nav norādījusi vai piedāvājusi Tiesai veidu, kādā aplūkojamās Direktīvas 2000/60 normas būtu bijis jātransponē Spānijas tiesību sistēmā.

38

Ņemot vērā iepriekš minēto, iebildums, ka nav transponēts Direktīvas 2000/60 V pielikuma 1.4.1. punkta i)–iii) apakšpunkts, uz kuriem ir atsauce šīs direktīvas 8. panta 2. punktā, ir jāuzskata par pamatotu.

39

Ir skaidrs, ka redakcijā, kas bija spēkā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, 2008. gada rīkojumā nebija paredzēta neviena tiesību norma, ar kuru tiktu īstenots Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punkts, 7. panta 2. punkts un 10. panta 1. un 2. punkts, kā arī tās V pielikuma 1.3. punkts, uz kuru ir atsauce minētās direktīvas 8. panta 2. punktā.

40

Spānijas Karaliste rakstveida apsvērumos norāda, ka šīs tiesību normas ir transponētas ar 2011. gada rīkojumu saistībā ar atlikušās kompetences klauzulu. Šajā ziņā jānorāda, ka 2011. gada rīkojums katrā ziņā ir stājies spēkā tikai pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kāda tā ir, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un pēc tam sekojošās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (2012. gada 6. novembra spriedums lietā C‑286/12 Komisija/Ungārija, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Turklāt, runājot par Direktīvas 2000/60 10. panta 2. punktā noteikto divpadsmit gadu termiņu šajā normā paredzēto noteiktu emisiju kontroļu ieviešanai un/vai īstenošanai, jānorāda, ka minētās direktīvas 24. panta 1. punktā ir noteikts tās, tostarp tās 10. panta, transponēšanas termiņš. Tātad, tāpat kā ģenerāladvokātei tās secinājumu 7. punktā, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2000/60 10. panta 2. punktā nav paredzēts šīs tiesību normas transponēšanas termiņš, bet gan termiņš, kurā ir jāveic kontroles.

42

Līdz ar to iebildums, ka nav transponēts Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punkts, 7. panta 2. punkts un 10. panta 1. un 2. punkts, kā arī V pielikuma 1.3. punkts, uz kuru ir atsauce tās 8. panta 2. punktā, nav pamatots.

43

Spānijas Karaliste, lai pierādītu, ka ir izpildītas no Direktīvas 2000/60 izrietošās prasības attiecībā uz autonomās kopienas iekšējiem upju baseiniem, kas atrodas Katalonijā, pamatojas uz diviem pasākumiem, ko pieņēmusi šī autonomā kopiena argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā, proti, Dekrētu 380/2006 un valdības 2008. gada vienošanos. Turklāt tā norāda uz trīs citiem pasākumiem, ko šī autonomā kopiena ir īstenojusi pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, proti, 2010. gada 23. novembra upju baseinu apgabalu pārvaldes Katalonijā plānu, pasākumu programmu, kas apstiprināta ar Generalidad de Cataluña [Katalonijas iestāžu] valdības 2010. gada 23. novembra vienošanos (turpmāk tekstā – “2010. gada 23. novembra pasākumu programma”), un Karaļa dekrētu 1219/2011, ar ko apstiprina Katalonijas upju baseinu apgabala pārvaldes plānu (2011. gada 22. septembraBOE; turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts 1219/2011”), tomēr nenorādot, kādas Direktīvas 2000/60 normas ir paredzēts ieviest ar pēdējo pasākumu.

44

Komisija norāda, ka, neievērojot savu pienākumu lojāli sadarboties, Spānijas Karaliste nav paziņojusi Komisijai Direktīvas 2000/60 transpozīcijas pasākumus attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas atrodas Katalonijā, un nav tos arī pievienojusi savam iebildumu rakstam. Pakārtoti tā norāda, ka Karaļa dekrēts 1219/2011 nevar tikt ņemts vērā, jo tas ir pieņemts pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.

45

Vispirms ir jānorāda, ka nevar tikt ņemta vērā 2010. gada 23. novembra programma, kā arī Karaļa dekrēts 1219/2011, uz kuriem Spānijas Karaliste ir norādījusi kā uz Direktīvas 2000/60 normu transpozīcijas pasākumiem, jo šie pasākumi ir īstenoti pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.

46

Runājot par Direktīvas 2000/60 7. panta 2. punkta, kā arī 10. panta 1. un 2. punkta transpozīciju, Spānijas Karaliste šajā ziņā balstās ne tikai uz Dekrētu 380/2006 un valdības 2008. gada vienošanos, bet arī uz 2010. gada 23. novembra pasākumu programmu. No tā izriet, ka argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā šīs Direktīvas 2000/60 normas bija transponētas tikai daļēji.

47

Tādējādi jākonstatē, ka Komisijas iebildumi par to, ka Spānijas Karaliste nav transponējusi šīs Direktīvas 2000/60 normas, ir pamatoti.

48

Spānijas Karaliste apgalvo, ka šīs direktīvas 4. panta 8. punkts ir transponēts ar Dekrētu 380/2006. Savukārt minētās direktīvas V pielikuma 1.3. punkta un 1.4.1. punkta i)–iii) apakšpunkts, uz kuriem ir atsauce tās 8. panta 2. punktā, esot transponēts ar valdības 2008. gada vienošanos.

49

Šajā ziņā, protams, ir jānorāda, ka Spānijas Karaliste šos transpozīcijas pasākumus pirmo reizi izvirzīja iebildumu raksta stadijā, kas nav savienojams ar dalībvalstīm LES 4. panta 3. punktā noteikto pienākumu lojāli sadarboties. Tomēr šīs prasības priekšmets ir nevis valsts pienākuma sniegt informāciju neizpilde, bet gan pienākuma transponēt noteiktas Direktīvas 2000/60 normas neizpilde. Tikai ar to, ka Spānijas Karaliste nav informējusi Komisiju pirmstiesas procedūras laikā, ka transpozīcija jau ir notikusi, nevar būt pietiekami, lai tiktu atzīta apgalvoto valsts pienākumu neizpilde (šajā ziņā skat. 2005. gada 16. jūnija spriedumu lietā C-456/03 Komisija/Itālija, Krājums, I-5335. lpp., 46. un 47. punkts).

50

Tiktāl, ciktāl Spānijas Karalistes norādītās valsts tiesību normas bija spēkā, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Tiesai tās ir jāņem vērā, novērtējot šīs pienākumu neizpildes patiesumu (iepriekš minētais 2005. gada 16. jūnija spriedums lietā Komisija/Itālija, 48. punkts).

51

Jākonstatē, ka Komisija nav izvirzījusi nevienu faktisku iebildumu pret Dekrētu 380/2006 un valdības 2008. gada vienošanos, par kuriem Spānijas Karaliste apgalvo, ka ar tiem ir attiecīgi transponētas Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punkta un šīs direktīvas V pielikuma 1.3. punkta un 1.4.1. punkta i)–iii) apakšpunkta normas.

52

Tātad iebildums par to, ka nav transponēts Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punkts un V pielikuma 1.3. punkts un 1.4.1. punkta i)–iii) apakšpunkts, uz kuriem ir atsauce tās 8. panta 2. punktā, ir jānoraida.

53

Šādos apstākļos prasība ir jānoraida daļā, kurā ar to ir lūgts konstatēt, ka Spānijas Karaliste nav transponējusi Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punktu un V pielikuma 1.3. punktu un 1.4.1. punkta i)–iii) apakšpunktu, uz kuriem ir atsauce šīs direktīvas 8. panta 2. punktā, attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas atrodas Katalonijā.

54

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka, neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai transponētu Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punktu, 7. panta 2. punktu un 10. panta 1. un 2. punktu, kā arī V pielikuma 1.3. punktu un 1.4.1. punkta i)–iii) apakšpunktu, uz kuriem ir atsauce tās 8. panta 2. punktā, attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas neatrodas Katalonijā, kā arī Direktīvas 2000/60 7. panta 2. punktu un 10. panta 1. un 2. punktu attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas atrodas Katalonijā, Spānijas Karaliste nav izpildījusi tai šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

55

Pārējā daļā prasība ir jānoraida.

56

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Minētā panta 3. punktā ir precizēts, ka, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

57

Tā kā šajā lietā Komisija ir prasījusi Spānijas Karalistei, kurai nolēmums ir galvenokārt nelabvēlīgs, piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šī valsts pirmstiesas procedūras laika nesniedza visu lietderīgo informāciju par iekšējām tiesību normām, ar kurām, viņasprāt, ir izpildīti dažādi tai Direktīvā 2000/60 paredzētie pienākumi, tai ir jāpiespriež atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: