62007CJ0068

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2007. gada 29. novembrī ( *1 )

“Regula (EK) Nr. 2201/2003 — 3., 6. un 7. pants — Jurisdikcija — Spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Jurisdikcija laulības šķiršanas lietās — Atbildētājs, kas ir trešās valsts pilsonis ar dzīvesvietu šajā valstī — Valsts noteikumi par jurisdikciju, kuri paredz izņēmuma tiesu”

Lieta C-68/07

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 68. un 234. pantam, ko Högsta domstolen (Zviedrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 7. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 12. februārī, tiesvedībā

Kerstin Sundelind Lopez

pret

Miguel Enrique Lopez Lizazo .

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], J. Klučka [J. Klučka], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents) un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

—	Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma], pārstāvis,

—	Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz V. Ferrante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

—	Somijas valdības vārdā — J. Himmanena [J. Himmanen], pārstāve,

—	Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — M. Vailderspins [M. Wilderspin] un P. Dejmeka [P. Dejmek], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.), kas saistībā ar līgumiem ar Svēto Krēslu grozīta ar Padomes 2004. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2116/2004 (OV L 367, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 2201/2003”), 3., 6. un 7. pantu.

2	Šis lūgums iesniegts saistībā ar laulības šķiršanas procesu, ko pret Lopesu Lisaso [Lopez Lizazo] ierosinājusi Sundelinda Lopesa [Sundelind Lopez].

Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesiskais regulējums

Saskaņā ar Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1347/2000 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem (OV L 160, 19. lpp.), kas ar 2005. gada 1. martu atcelta ar Regulu Nr. 2201/2003, preambulas ceturto, astoto un divpadsmito apsvērumu:

“(4)

Atšķirības dažos valstu noteikumos, kas regulē jurisdikciju un izpildi, kavē personu brīvu pārvietošanos un stabilu iekšējā tirgus darbību. Tādējādi ir pamats ieviest noteikumus, kas vienādo noteikumus par jurisdikcijas normu kolīziju laulību lietās un vecāku atbildības lietās tā, lai vienkāršotu formalitātes ātrai un automātiskai spriedumu atzīšanai un izpildei.

[..]

(8)

Šajā regulā noteiktajiem pasākumiem jābūt saskaņotiem un viendabīgiem, sniedzot cilvēkiem pēc iespējas plašākas pārvietošanās iespējas. Atbilstīgi tiem būtu jāattiecas arī uz ārpuskopienas valstu pilsoņiem, kuru saites ar kādas dalībvalsts teritoriju ir pietiekami ciešas, ievērojot šajā regulā noteiktos jurisdikcijas pamatus.

[..]

(12)	Regulā paredzētais jurisdikcijas pamats balstās uz noteikumu, ka ir jābūt reālai saitei starp attiecīgo personu un jurisdikcijas dalībvalsti; lēmums iekļaut regulā noteiktus jurisdikcijas pamatus atbilst tam, ka tie pastāv dažādu valstu tiesību sistēmās un tiek pieņemti citās dalībvalstīs.”

Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punktā “Vispārējā piekritība” noteikts:

“1. Lietas, kas saistītas ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, piekrīt tās dalībvalsts tiesām:

kuras teritorijā atrodas:

—	laulāto pastāvīgā dzīvesvieta, vai

—	laulāto pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, ja viens no tiem arvien tur dzīvo, vai

—	atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, vai

—	laulāto kopīga pieteikuma gadījumā, viena vai otra laulātā pastāvīgā dzīvesvieta, vai

—	prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz gadu tieši pirms prasības iesniegšanas, vai

—	prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz sešus mēnešus tieši pirms prasības iesniegšanas un tam ir šīs dalībvalsts piederība vai, Apvienotās Karalistes vai Īrijas gadījumā, “domicils” šajā dalībvalstī;

b)	kuras valsts piederība ir abiem laulātajiem, vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, kurā ir abu laulāto “domicils”.”

5	Regulas 4. un 5. pantā paredzēti piekritības noteikumi attiecīgi jautājumā par pretprasību un laulāto atšķiršanas pārveidi par laulības šķiršanu.

Šīs regulas 6. pantā ar nosaukumu “Šīs regulas 3., 4. un 5. pantā noteiktās piekritības ekskluzīvums” noteikts:

“Laulāto:

a)	kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādas dalībvalsts teritorijā; vai

b)	kuram ir kādas dalībvalsts piederība vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, “domicils” kādas šīs dalībvalsts teritorijā,

drīkst iesūdzēt tiesā citā dalībvalstī tikai saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu.”

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 7. pantu “Pārējie piekritības jautājumi”:

“1. Ja dalībvalsts tiesām nav piekritības saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu, piekritību katrā dalībvalstī nosaka šīs valsts tiesību akti.

2. Pret atbildētāju, kurš nedzīvo pastāvīgi dalībvalsts teritorijā, un kuram nav dalībvalsts piederības vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, “domicila” vienā no šīm dalībvalstīm, ikkatrs kādas dalībvalsts piederīgais, kurš pastāvīgi dzīvo citas dalībvalsts teritorijā, drīkst izmantot minētajā valstī piemērojamos piekritības noteikumus tāpat kā tās piederīgie.”

8	Šīs regulas 17. pantā “Piekritības noskaidrošana” paredzēts: “Ja kādas dalībvalsts tiesā ir iesniegta prasība, kura saskaņā ar šo regulu nav tai piekritīga, bet kura saskaņā ar šo regulu ir piekritīga citas dalībvalsts tiesai, tā pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav piekritības.”

Valsts tiesiskais regulējums

Likuma par starptautiskām tiesiskām attiecībām laulības un aizbildniecības jomā [Lag (1904:26 1. lpp.) om vissa internationella rättsförhållande rörande äktenskap och förmynderskap, SFS 2005, Nr. 431] 3. nodaļas 2. panta 2. punktā noteikts, ka Zviedrijas tiesa var izskatīt laulības šķiršanas lietas, ja prasītājs ir Zviedrijas pilsonis, kura dzīvesvieta ir Zviedrija vai kura dzīvesvieta kādā laikposmā pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas ir bijusi Zviedrija.

Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

10	Zviedrijas pilsone Sundelinda Lopesa ir precējusies ar Kubas pilsoni Lopesu Lisaso. Kad viņi dzīvoja kopā, laulātā pāra dzīvesvieta bija Francijā. Šobrīd Sundelinda Lopesa joprojām dzīvo Francijā, bet viņas vīrs dzīvo Kubā.

Pamatojoties uz Zviedrijas tiesisko regulējumu, Sundelinda Lopesa iesniedza laulības šķiršanas prasību Stockholms tingsrätt [Stokholmas Pirmās instances tiesā]. Viņas prasība ar 2005. gada 2. decembra lēmumu tika noraidīta tāpēc, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 3. pantu šī prasība ir piekritīga tikai Francijas tiesām un ka līdz ar to šīs regulas 7. pants neļauj piemērot Zviedrijas piekritības noteikumus.

12	Ar 2006. gada 7. marta spriedumu Svea hovrätt [Sveas Apelācijas tiesa] noraidīja par šo lēmumu iesniegto apelācijas sūdzību.

Sundelinda Lopesa par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Högsta domstolen [Augstākajā tiesā]. Šajā sūdzībā viņa apgalvo, ka Regulas Nr. 2201/2003 6. pants, kurā paredzēts dalībvalstu tiesu jurisdikcijas ekskluzīvums saskaņā ar šīs regulas 3.–5. pantu, ja atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī vai viņš ir dalībvalsts pilsonis, nozīmē, ka šo dalībvalstu ekskluzīvā jurisdikcija nav piemērojama, ja atbildētājs neizpilda nevienu no šiem nosacījumiem. Tādējādi šajā gadījumā valsts tiesības ir piemērots pamats Zviedrijas tiesu jurisdikcijas noteikšanai.

Savā lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Högsta domstolen atzīmē, ka atšķirībā no Francijas tiesām šajā lietā Zviedrijas tiesas var pamatot savu jurisdikciju nevis ar Regulas Nr. 2201/2003 3. pantu, bet gan tikai ar valsts tiesību aktiem. Tādēļ šīs regulas 7. panta interpretācija tieši ietekmē pamata lietas iznākumu. Tomēr Tiesa šīs normas vēl nav interpretējusi.

Šādos apstākļos Högsta domstolen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai gadījumā, ja atbildētājam lietā par laulības šķiršanu nav pastāvīgas dzīvesvietas dalībvalstī vai viņš nav dalībvalsts pilsonis, dalībvalsts tiesa, kurai saskaņā ar Regulas [Nr. 2201/2003] 3. pantu nav piekritības, var izskatīt prasību, pat ja citas dalībvalsts tiesai šāda piekritība varētu būt, piemērojot vienu no 3. pantā paredzētajiem noteikumiem par piekritību?”

Par prejudiciālo jautājumu

Uzdodot prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 2201/2003 6. un 7. pants jāinterpretē šādi: ja laulības šķiršanas procesā atbildētājam nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī un viņš nav dalībvalsts pilsonis, dalībvalsts tiesas, lai varētu izskatīt prasību, var pamatot savu jurisdikciju ar valsts tiesībām, pat ja citas dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 3. pantu.

Pamata lietā netika apstrīdēts, ka atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktam Francijas tiesām ir piekritīga Sundelindas Lopesas prasība — vai nu saskaņā ar šīs normas otro ievilkumu, jo Francijā bija pēdējā pastāvīgā laulātā pāra dzīvesvieta un Sundelinda Lopesa joprojām dzīvo Francijā, vai arī saskaņā ar šīs pašas normas piekto ievilkumu, jo Francijā ir viņas pastāvīgā dzīvesvieta un viņa ir dzīvojusi Francijā vismaz vienu gadu pirms laulības šķiršanas prasības iesniegšanas.

18	Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 7. panta 1. punkta nepārprotamo formulējumu tikai tad, ja nevienai dalībvalsts tiesai nav piekritības atbilstoši šīs regulas 3.–5. pantam, piekritība katrā dalībvalstī tiek noteikta saskaņā ar valsts tiesībām.

Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 17. pantu, kura formulējums arī ir viennozīmīgs, ja kādas dalībvalsts tiesā ir iesniegta prasība, kura saskaņā ar šo regulu nav tai piekritīga, bet kura saskaņā ar šo regulu ir piekritīga citas dalībvalsts tiesai, tā pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav piekritības.

Līdz ar to, tā kā saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem Francijas tiesām ir piekritīga pamata lietas prasība, Zviedrijas tiesas nevar noteikt, ka tām ir piekritīga šī prasība, pamatojoties uz valsts tiesību normām, ņemot vērā šīs regulas 7. panta 1. punktu, bet tām atbilstoši šīs regulas 17. pantam pēc savas iniciatīvas par labu Francijas tiesām jāpaziņo, ka tām nav piekritības.

21	Atšķirībā no Itālijas valdības apgalvojumiem šo interpretāciju Regulas Nr. 2201/2003 6. pants neietekmē.

Šī norma, kurā paredzēts, ka pret atbildētāju, kam ir pastāvīgā dzīvesvieta dalībvalstī vai kas ir dalībvalsts pilsonis, ņemot vērā Regulas Nr. 2201/2003 3.–5. pantā noteiktās piekritības ekskluzīvumu, var tikt celta prasība citas dalībvalsts tiesās tikai saskaņā ar šīm normām — un tādēļ ne saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajiem noteikumiem par piekritību, savukārt pieļauj, ka pret atbildētāju, kam nav ne pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, ne dalībvalsts pilsonības, var tikt celta prasība dalībvalsts tiesā saskaņā ar šīs valsts tiesībās paredzētajiem noteikumiem par piekritību.

Atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 7. panta 1. punktam tā tas var notikt, ja nevienai dalībvalsts tiesai nav piekritības saskaņā ar šīs regulas 3.–5. pantu, bet regulas 7. panta 2. punktā paredzēts, ka šādā situācijā, ja prasītājs ir dalībvalsts pilsonis un tā pastāvīgā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, tas tāpat kā šīs pēdējās minētās dalībvalsts pilsoņi pret šādu atbildētāju var izmantot šajā valstī piemērojamos noteikumus par piekritību.

Tomēr no tā nevar secināt, ka Regulas Nr. 2201/2003 6. pantā paredzēts vispārējs noteikums, saskaņā ar kuru dalībvalsts tiesu piekritība laulības šķiršanas jautājumā attiecībā uz atbildētāju, kam nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī un kas nav dalībvalsts pilsonis, visos gadījumos — arī tad, ja dalībvalsts tiesai ir piekritība saskaņā ar šīs regulas 3.–5. pantu — ir jānosaka saskaņā ar valsts tiesībām.

Ar šādu interpretāciju netiktu ievērots nepārprotami formulētais Regulas Nr. 2201/2003 7. panta 1. punkts un 17. pants, kuru piemērošana, kā izriet no šī sprieduma 18.–20. panta, nav atkarīga no atbildētāja statusa, bet gan tikai no tā, vai dalībvalsts tiesai ir piekritība saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 3.–5. pantu.

Tāpat šī interpretācija būtu pretrunā Regulas Nr. 2201/2003 mērķim. Kā izriet no Regulas Nr. 1347/2000, kuras noteikumi par piekritību laulības šķiršanas jautājumā būtībā ir pārņemti Regulā Nr. 2201/2003, preambulas ceturtā un astotā apsvēruma, Regulas Nr. 1347/2000 mērķis ir ieviest noteikumus, kas vienādo noteikumus par jurisdikcijas normu kolīziju laulības šķiršanas lietās, sniedzot cilvēkiem pēc iespējas plašākas pārvietošanās iespējas. Tādējādi Regula Nr. 2201/2003 attiecas arī uz trešo valstu pilsoņiem, kuru saites ar kādas dalībvalsts teritoriju ir pietiekami ciešas, ievērojot šajā regulā noteiktos jurisdikcijas kritērijus, kuri saskaņā ar Regulas Nr. 1347/2000 preambulas divpadsmito apsvērumu balstās uz noteikumu, ka ir jābūt reālai saitei starp attiecīgo personu un jurisdikcijas dalībvalsti.

27	Tomēr pamata lietā no Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas izriet, ka šāda saite pastāv ar Franciju, bet ne Zviedriju.

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu sniedzama šāda atbilde: Regulas Nr. 2201/2003 6. un 7. pants jāinterpretē tādējādi — ja laulības šķiršanas procesā atbildētājam nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī un viņš nav dalībvalsts pilsonis, dalībvalsts tiesas, lai varētu izskatīt prasību, nevar pamatot savu jurisdikciju ar valsts tiesībām, ja citas dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 3. pantu.

Par tiesāšanās izdevumiem

29	Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu, kas saistībā ar līgumiem ar Svēto Krēslu grozīta ar Padomes 2004. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2116/2004, 6. un 7. pants jāinterpretē tādējādi — ja laulības šķiršanas procesā atbildētājam nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī un viņš nav dalībvalsts pilsonis, dalībvalsts tiesas, lai varētu izskatīt šo prasību, nevar pamatot savu jurisdikciju ar valsts tiesībām, ja citas dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 3. pantu.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda — zviedru.