—

Roby Profumi Srl vārdā — M. Poci [M. Pozzi], avvocato,

—

Beļģijas valdības vārdā — L. Van den Bruka [L. Van den Broeck], pārstāve,

—

Francijas valdības vārdā — R. Lūsli Suransa [R. Loosli-Surrans], pārstāve,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. Albencio [G. Albenzio], avvocato dello Stato,

—

Polijas valdības vārdā — E. Ošnjecka-Tamecka [E. Ośniecką-Tamecką], pārstāve,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — A. Kaeiross [A. Caeiros] un D. Rekja [D. Recchia], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 28. pantu un Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvas 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 262, 169. lpp.), kas ir grozīta ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/35/EEK (OV L 151, 32. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 76/768”), 7. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts prāvā starp sabiedrību Roby Profumi Srl (turpmāk tekstā — “Roby Profumi”) un Comune di Parma [Parmas pašvaldība] par to, ka šīs pašvaldības mērs apstiprinājis sabiedrībai Roby Profumi uzlikto sodu saistībā ar valsts noteikumu par kosmētikas līdzekļiem neievērošanu.

3

Direktīvas 76/768 mērķis ir dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem, lai nodrošinātu šo līdzekļu brīvu apriti Eiropas Kopienā. Šī direktīva, kuras mērķis ir aizsargāt sabiedrības veselību, ievieš vienādus noteikumus attiecībā uz kosmētikas līdzekļu sastāvu, etiķetējumu un iepakojumu.

4

Direktīvas 76/768 7. pantā noteikts:

“1.   Sakarā ar šajā direktīvā un tās pielikumos noteiktajām prasībām dalībvalstis nedrīkst noraidīt, aizliegt vai ierobežot tirdzniecību ar kosmētikas līdzekļiem, ja tie atbilst šīs direktīvas un tās pielikumu prasībām.

2.   Tās tomēr var prasīt, lai 6. panta 1. punkta b), c), d) un f) apakšpunktā paredzētie dati būtu vismaz attiecīgās valsts valodā vai oficiālajā valodā vai valodās; tās arī var prasīt, lai 6. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētie dati būtu izteikti patērētājam viegli saprotamā valodā. Šajā nolūkā Komisija pieņem sastāvdaļu kopējo nomenklatūru saskaņā ar 10. pantā noteikto procedūru.

3.   Turklāt, lai sarežģījumu gadījumā varētu veikt tūlītēju un pareizu ārstēšanu, jebkura dalībvalsts var prasīt, lai kompetentai iestādei būtu pieejama piemērota un pietiekama informācija par kosmētikas līdzekļos izmantojamām sastāvdaļām un šī iestāde nodrošinātu šīs informācijas izmantošanu tikai šādas ārstēšanas mērķiem.

Katra dalībvalsts izraugās kompetento iestādi un sīku informāciju par to nosūta Komisijai, kas publicē šo informāciju Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.”

5

1986. gada 11. oktobra Likuma Nr. 713 par tiesību normām, ar kurām tiek izpildītas Eiropas Ekonomiskās Kopienas direktīvas attiecībā uz kosmētikas līdzekļu ražošanu un tirdzniecību (norme per l’attuazione delle direttive della Comunità economica europea sulla produzione e la vendita dei cosmetici, 1986. gada 30. oktobraGURI Nr. 253 kārtējais pielikums), kas ir grozīts ar 1997. gada 24. aprīļa Dekrētu-likumu Nr. 126 (1997. gada 16. maijaGURI Nr. 112; turpmāk tekstā — “Likums Nr. 713/86”), 10. pantā noteikts:

“[..]

3.a   Par kosmētikas līdzekļu importu no valstīm, kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis, atbildību uzņemas eksperts, kas izpilda 1. un 2. punktā minētos nosacījumus. Viņam ir jāizvērtē līdzekļu ražošanā izmantotā metode.

4.   Labu kosmētikas līdzekļu ražošanas praksi, kura pamatojas arī uz Kopienu noteikumiem, nosaka un atjauno ar dekrētu, ko izdod veselības aizsardzības ministrs, rīkojoties kopā ar rūpniecības, tirdzniecības, amatniecības un darba un labklājības ministriem.

5.   Ikviens, kas vēlas pats sev vai trešām personām ražot vai iepakot 1. pantā minētos kosmētikas līdzekļus, iesniedz rakstveida paziņojumu Veselības aizsardzības ministrijai un Reģionam vismaz 30 dienas pirms šīs darbības uzsākšanas.

6.   Paziņojumā ir jāietver:

7.   Par jebkādām izmaiņām 6. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajā informācijā ir jāiesniedz jauns iepriekšējs paziņojums.

8.   Tādu pašu paziņojumu, kas attiecas tikai un vienīgi uz 6. punkta a) un d) apakšpunktu, iesniedz iepakotu, tirdzniecībai gatavu un no Eiropas Savienības dalībvalstīm ievestu kosmētikas līdzekļu importētāji, un šo līdzekļu importētājiem, kas ir no valstīm, kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis, ir jāpaziņo arī 3.a punktā minētā eksperta identitāte un kvalifikācija.

[..]”

6

Roby Profumi ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas darbojas kosmētikas līdzekļu importa un eksporta jomā Kopienu tirgū.

7

2000. gada 9. oktobrī vietējā veselības aizsardzības iestāde Roby Profumi uzlika naudas sodu ITL 10000000 apmērā par Likuma Nr. 713/86 10. panta 8. punktā noteiktā pienākuma paziņot Veselības aizsardzības ministrijai un Reģionam noteiktu informāciju par importētajiem kosmētikas līdzekļiem neievērošanu. Pēc sūdzības, ko iesniedza Roby Profumi, apstrīdot šo lēmumu, Comune di Parma mērs 2001. gada 31. jūlijā izdeva rīkojumu, ar kuru tika apstiprināts uzliktais sods un kurā naudas sods bija noteikts ITL 15000000 apmērā.

8

Roby Profumi, apstrīdot šo rīkojumu, cēla prasību Tribunale di Parma [Parmas Pirmās instances tiesa]. Šī tiesa, uzskatot, ka Roby Profumi nav ievērojusi Likuma Nr. 713/86 10. panta 8. punktā uzlikto pienākumu, kuru tā uzskata par saderīgu ar Kopienu tiesībām, tomēr daļēji apmierināja šīs sabiedrības prasību, samazinot naudas soda apmēru līdz ITL 5000000.

9

Roby Profumi iesniedza kasācijas sūdzību, apstrīdot šo Tribunale di Parma nolēmumu. Tā it īpaši norāda, ka šī tiesa nedrīkstēja piemērot iepriekš minēto valsts tiesību noteikumu, jo tas ir pretrunā EKL 28. pantam un Direktīvas 76/768 7. pantam.

10

Tā kā Corte suprema di cassazione [Augstākā Kasācijas tiesa] bija šaubas par Itālijas tiesību noteikuma saderību ar iepriekš minētajiem Kopienu tiesību noteikumiem, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu

“Vai Likuma Nr. 713/86 10. panta 8. punkts, kas ir grozīts ar Dekrēta-likuma Nr. 126/1997 9. panta 4. punktu, ir [saderīgs] ar EKL 28. pantu un [Direktīvas 76/768] 7. pantu?”

11

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, lai gan patiešām saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa, sniedzot prejudiciālu nolēmumu, nevar lemt nedz par jautājumiem, kas attiecas uz dalībvalstu iekšējo tiesību sistēmu, nedz par valsts tiesību normu atbilstību Kopienu tiesībām, tā tomēr var sniegt Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai atrisināt tajā ierosināto lietu (skat. it īpaši 1989. gada 23. novembra spriedumu lietā C-150/88 Eau de Cologne & Parfümerie-Fabrik 4711, Recueil, 3891. lpp., 12. punkts, kā arī 2000. gada 21. septembra spriedumu lietā C-124/99 Borawitz, Recueil, I-7293. lpp., 17. punkts).

12

Tāpat ir jāuzskata, ka, uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 28. pants un Direktīvas 76/768 7. pants pieļauj valsts tiesību noteikumu, kas kosmētikas līdzekļu importētājam tostarp uzliek pienākumu Veselības aizsardzības ministrijai un Reģionam paziņot uzņēmuma nosaukumu, tā un ražošanas struktūrvienības juridisko adresi, kā arī pilnīgu un detalizētu kosmētikas līdzekļos izmantoto un iekļauto vielu sarakstu.

13

Otrkārt, ir arī jāatceras, ka Direktīvā 76/768 izsmeļošā veidā ir harmonizēti valsts tiesību noteikumi par kosmētikas līdzekļu iepakojumu un etiķetējumu (skat. it īpaši 1999. gada 28. janvāra spriedumu lietā C-77/97 Unilever, Recueil, I-431. lpp., 24. punkts; 2000. gada 13. janvāra spriedumu lietā C-220/98 Estée Lauder, Recueil, I-117. lpp., 23. punkts, kā arī 2002. gada 24. oktobra spriedumu lietā C-99/01 Linhart un Biffl, Recueil, I-9375. lpp., 17. punkts).

14

Taču, kā jau Tiesa to ir lēmusi, ja kāds jautājums ir harmonizēts Kopienas līmenī, šajā jomā veiktie valsts pasākumi ir jāizvērtē, ņemot vērā šajā harmonizētajā dokumentā ietvertos noteikumus, nevis EK līguma noteikumus (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Eau de Cologne & Parfümerie-Fabrik 4711, 28. punkts; 1993. gada 12. oktobra spriedumu lietā C-37/92 Vanacker un Lesage, Recueil, I-4947. lpp., 9. punkts, kā arī 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-324/99 DaimlerChrysler, Recueil, I-9897. lpp., 32. punkts).

15

No tā izriet, ka, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, Tiesai ir jāinterpretē vienīgi Direktīva 76/768.

16

Vispirms ir jākonstatē, ka Kopienu likumdevējs, pieņemot Direktīvu 76/768, ir vēlējies saskaņot kosmētikas līdzekļu brīvas aprites mērķi ar sabiedrības veselības aizsardzību (skat. 2001. gada 13. septembra spriedumu lietā C-169/99 Schwarzkopf, Recueil, I-5901. lpp., 27. punkts).

17

Kā tas izriet no Direktīvas 76/768 preambulas otrā un trešā apsvēruma, Kopienu likumdevējs, uzskatot, ka atšķirības starp valsts tiesību aktiem attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem liek ražotājiem mainīt savu ražošanu atkarībā no tā, kurai dalībvalstij tie paredzēti, un ka šīs atšķirības traucē minēto līdzekļu brīvu apriti, tomēr konstatēja, ka šo valsts tiesību noteikumu mērķis ir sabiedrības veselības aizsardzība un tādējādi šā mērķa īstenošanai šajā nozarē jābūt Kopienas tiesību aktu pamatā. Šādi paši apsvērumi bija pamatā vēlāk Direktīvā 76/768 izdarītajiem grozījumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Schwarzkopf, 28. punkts).

18

Kā viens no Direktīvā 76/768 iekļautajiem noteikumiem ir paredzēts pienākums, kas noteikts 7. panta 1. punktā un saskaņā ar kuru dalībvalstis nedrīkst noraidīt, aizliegt vai ierobežot tirdzniecību ar kosmētikas līdzekļiem, ja tie atbilst šīs direktīvas un tās pielikumu prasībām.

19

Turpinājumā ir jānorāda, ka no šīs direktīvas 7. panta 3. punkta izriet, ka dalībvalsts var prasīt, lai kompetentajām iestādēm būtu pieejama adekvāta un pietiekama informācija par vielām, kas ir kosmētikas līdzekļu sastāvā, — lai sarežģījumu gadījumā varētu veikt tūlītēju un atbilstīgu ārstēšanu (skat. 1993. gada 5. maija spriedumu lietā C-246/91 Komisija/Francija, Recueil, I-2289. lpp., 9. punkts).

20

Šim noteikumam, kas ir iekļauts direktīvā, kuras mērķis, kā tas it īpaši izriet no tās preambulas otrā un trešā apsvēruma, ir nodrošināt kosmētikas līdzekļu brīvu tirdzniecību, ir arī mērķis aizsargāt personu veselību EKL 30. panta nozīmē (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Estée Lauder, 25. punkts).

21

Pasākumiem, kuri ir jāveic dalībvalstīm, lai īstenotu Direktīvas 76/768 7. panta 3. punktu, tomēr ir jāatbilst samērīguma principam (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Unilever, 27. punkts; lietā Estée Lauder, 26. punkts, kā arī lietā Linhart un Biffl, 26. punkts).

22

Šajā pamata prāvā no valsts tiesību aktiem izriet, ka kosmētikas līdzekļu importētājiem ir jāpaziņo par personu veselības un dzīvības aizsardzību atbildīgajām iestādēm ražotāja nosaukums, tā un ražošanas struktūrvienības juridiskā adrese, kā arī pilnīgs un detalizēts komercapgrozībā laistajā līdzeklī iekļauto vielu saraksts.

23

Šis paziņošanas pienākums ļauj kompetentajām iestādēm sarežģījumu gadījumā cik vien ātri iespējams nosūtīt ārstniecības iestādēm informāciju, kas ir vajadzīga, lai veiktu tūlītēju un atbilstīgu ārstēšanu.

24

Šāds paziņošanas pienākums ir samērīgs ar Direktīvas 76/768 7. panta 3. punktā ietverto personu veselības aizsardzības mērķi, ja šis pienākums nodrošina, ka kompetento valsts iestāžu rīcībā ir detalizēta informācija par attiecīgo līdzekli. Tikai pamatojoties uz šādu informāciju, var noteikt atbilstīgu ārstēšanu.

25

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatbild, ka Direktīvas 76/768 7. pants pieļauj valsts tiesību noteikumu, kas, lai sarežģījumu gadījumā veiktu tūlītēju un atbilstīgu ārstēšanu, uzliek pienākumu kosmētikas līdzekļu importētājam paziņot Veselības aizsardzības ministrijai un Reģionam uzņēmuma nosaukumu, tā un ražošanas struktūrvienības juridisko adresi, kā arī pilnīgu un detalizētu minētajos līdzekļos izmantoto un iekļauto vielu sarakstu.

26

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvas 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem, kas ir grozīta ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/35/EEK, 7. pants pieļauj valsts tiesību noteikumu, kas, lai sarežģījumu gadījumā veiktu tūlītēju un atbilstīgu ārstēšanu, uzliek pienākumu kosmētikas līdzekļu importētājam paziņot Veselības aizsardzības ministrijai un Reģionam uzņēmuma nosaukumu, tā un ražošanas struktūrvienības juridisko adresi, kā arī pilnīgu un detalizētu minētajos līdzekļos izmantoto un iekļauto vielu sarakstu.