TIESAS SPRIEDUMS

1982. gada 19. janvārī (*)

Lieta 8/81

par lūgumu, ko atbilstoši EEK līguma 177. pantam Tiesai iesniegusi Finanzgericht Münster [Minsteres Nodokļu tiesa], lai tiesvedībā starp

Ursula Becker

un

Finanzamt Münster

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punktu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], palātu priekšsēdētāji G. Bosko [G. Bosco], Ā. Tufē [A. Touffait] un O. Dūe [O. Due], tiesneši P. Peskatore [P. Pescatore], Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], A. O’Kīfs [A. O’Keeffe], T. Kopmanss [T. Koopmans], U. Everlings [U. Everling], A. Hlors [A. Chloros] un F. Greviss [F. Grévisse],

ģenerāladvokāts sers Gordons Slinns [Gordon Slynn],

sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte]

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko, pamatojoties uz EEK līguma 177. pantu, iesniegusi Finanzgericht Münster [Minsteres Nodokļu tiesa] saskaņā ar 1980. gada 27. novembra rīkojumu, kas Tiesā reģistrēts 1981. gada 14. janvārī, attiecas uz 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punkta interpretāciju Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV, L 145, 1. lpp.), lai noskaidrotu, vai šo normu var uzskatīt par tieši piemērojamu Vācijas Federatīvajā Republikā no 1979. gada 1. janvāra, jo šī dalībvalsts nav noteiktajā termiņā veikusi vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tās izpildi.

 Prāvas priekšvēsture

2        Jāatgādina, ka Sestā direktīva ir pieņemta 1977. gada 17. maijā un ka saskaņā ar tās 1. pantu dalībvalstīm vēlākais līdz 1978. gada 1. janvārim ir jāpieņem vajadzīgie normatīvie un administratīvie akti, lai pielāgotu savas pievienotās vērtības nodokļa sistēmas šīs direktīvas prasībām. Tā kā vairākas dalībvalstis, starp kurām ir arī Vācijas Federatīvā Republika, nebija varējušas veikt attiecīgos grozījumus norādītajā termiņā, Padome ar 1978. gada 26. jūnija Devīto direktīvu 78/583/EEK par dalībvalstu likumu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem (OV, L 194, 16. lpp.) attiecībā uz šīm valstīm pagarināja Sestās direktīvas 1. pantā noteikto termiņu līdz 1979. gada 1. janvārim.

3        Vācijas Federatīvā Republika nodrošināja Sestās direktīvas izpildi tikai ar 1979. gada 26. novembra likumu (Bundesgesetzblatt I, 1935. lpp.), kas stājās spēkā 1980. gada 1. janvārī.

4        No iesniedzējtiesas rīkojuma izriet, ka prasītāja pamata lietā, kuras profesija ir pašnodarbināts starpnieks kredīta darījumos, savās ikmēneša apgrozījuma nodokļa deklarācijās laikā no 1979. gada marta līdz 1979. gada jūnijam ir lūgusi atbrīvojumu no nodokļa attiecībā uz saviem darījumiem, norādot, ka Sestā direktīva, kuras 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu atbrīvot no pievienotās vērtības nodokļa tostarp “kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību”, jau kopš 1979. gada 1. janvāra ir bijusi valsts tiesību daļa.

5        No lietas materiāliem kļūst skaidrs, ka prasītāja ir informējusi Finanzamt [Nodokļu biroju] par savu darījumu apgrozījuma lielumu un summu, kas samaksāta kā priekšnodoklis, vienlaikus sev par labu atsaucoties uz atbrīvojumu, ko paredz direktīvas 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punkts. Tāpēc attiecībā uz maksājamā nodokļa summu un priekšnodokļa atskaitījumiem viņa katru reizi deklarēja summu, kas ir “nulle”.

6        Nodokļu birojs nepieņēma šīs deklarācijas un savā pagaidu maksājumu paziņojumā par attiecīgajiem mēnešiem saskaņā ar vēl negrozītajām valsts tiesību normām aplika prasītājas darījumus ar apgrozījuma nodokli, ņemot vērā priekšnodokļa atskaitījumus.

7        Pēc tam, kad tika noraidīts viņas iebildums, prasītāja pamata lietā par šo nodokļa maksājumu paziņojumu iesniedza sūdzību Nodokļu tiesā, atsaucoties uz iepriekš minētās direktīvas normu.

8        Nodokļu birojs savai aizstāvībai Nodokļu tiesā norādīja, ka attiecīgajā laika posmā Sestā direktīva vēl nebija ieviesta Vācijas Federatīvajā Republikā. Turklāt saskaņā ar koncepciju, kuru atbalsta visas dalībvalstis, 13. panta B daļu nevar uzskatīt par tādu, kas rada tieši piemērojamas tiesības, jo šī norma dalībvalstīm piešķir zināmu rīcības brīvību.

9        Lai izšķirtu šo strīdu, Nodokļu tiesa iesniedza Tiesai jautājumu, kas tika formulēts šādi:

“Vai Vācijas Federatīvajā Republikā no 1979. gada 1. janvāra ir tieši piemērojama norma par kredīta starpniecības darījumu atbrīvošanu no apgrozījuma nodokļa, ko paredz X sadaļas 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punkts Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze?”

10      Prasītāja pamata lietā nepiedalījās procesā Tiesā. Viņas prasību uzturēja Komisija, kas iesniedza Tiesai argumentus, lai pierādītu, ka privātpersonas var pieprasīt Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punktā noteiktā nodokļu labvēlības režīma piemērošanu.

11      Savukārt Nodokļu birojs un Vācijas Federatīvās Republikas valdība izklāstīja vairākus argumentus, lai pierādītu, ka uz attiecīgo normu nav bijis iespējams atsaukties laikā, kad Vācijas Federatīvajā Republikā vēl nebija stājušies spēkā atbilstošie īstenošanas noteikumi, t.i., 1979. taksācijas gadā. Šādu viedokli aizstāvēja arī Francijas Republikas valdība.

 Par lietas būtību

12      Nodokļu birojs, Vācijas Federatīvās Republikas valdība un Francijas Republikas valdība neapstrīd, ka atsevišķos gadījumos privātpersonas var atsaukties uz direktīvu normām, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, taču apgalvo, ka attiecīgajai normai pamata lietā nevar būt šāda iedarbība.

13      Francijas valdība uzskata, ka nodokļu jomas direktīvu mērķis ir pakāpeniska dažādo valstu nodokļu sistēmu saskaņošana, bet ne to aizstāšana ar Kopienas nodokļu sistēmu. Tas attiecas arī uz Sesto direktīvu, kurā ir vairākas normas, kuru piemērošanas nosacījumi lielā mērā ir pašu dalībvalstu ziņā. Tā kā saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstīm ir īpaši plašas izvēles iespējas, Francijas valdība uzskata, ka direktīvai kopumā nevar būt nekāda iedarbība dalībvalstīs, pirms nav pieņemti atbilstoši valsts tiesību akti.

14      Jebkurā gadījumā – un šim viedoklim piekrīt arī Vācijas Federatīvās Republikas valdība – nevar atzīt 13. panta normu tiešu iedarbību, ņemot vērā rīcības brīvību, tiesības un izvēles iespējas, ko šis pants paredz dalībvalstīm.

15      Nodokļu pārvalde, ko atbalsta arī Vācijas Federatīvās Republikas valdība, turklāt vērš uzmanību arī uz direktīvā paredzētās nodokļu uzlikšanas sistēmas vienotību, īpaši uz problēmām, kas saistītas ar nodokļu maksājumu ķēdes veidošanos, kas īpaši raksturīga pievienotās vērtības nodoklim. Šī iestāde uzskata, ka nav iespējams skatīt atrauti no vispārējās sistēmas konteksta vienu atsevišķu atbrīvojumu no nodokļa, šajā gadījumā – 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punktā paredzēto, nesagraujot visu nodokļu sistēmu.

16      Ievērojot šos argumentus, uzdotajā jautājumā ietvertā problēma ir jāanalizē gan pašas direktīvas līmenī, gan konkrētās nodokļu sistēmas līmenī, ņemot vērā Tiesas judikatūru par direktīvu iedarbību.

 Direktīvu iedarbība

17      Saskaņā ar Līguma 189. panta trešo daļu direktīvas “tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes”.

18      No šīs normas izriet, ka dalībvalstīm, kurām direktīva adresēta, ir pienākums sasniegt rezultātu un tas jāizdara līdz attiecīgajā direktīvā noteiktā termiņa beigām.

19      Tātad ikreiz, kad direktīva ir pareizi ieviesta, tās iedarbība skar privātpersonas ar attiecīgās dalībvalsts veikto piemērošanas pasākumu starpniecību (1980. gada 6. maija spriedums lietā 102/79 Komisija/Beļģija, Recueil, 1473. lpp.).

20      Savukārt īpašas problēmas rodas tad, ja kāda dalībvalsts nav pareizi īstenojusi direktīvu, un jo īpaši tad, ja direktīvas normas nav īstenotas tās ieviešanai paredzētajā termiņā.

21      No Tiesas pastāvīgās judikatūras un no 1979. gada 5. aprīļa sprieduma lietā 148/78 Pubblico ministero/Ratti (Recueil, 1629. lpp.) secināms, ka, lai gan saskaņā ar 189. panta noteikumiem regulas ir tieši piemērojamas un tāpēc tām ir tieša iedarbība, tomēr no šiem noteikumiem neizriet, ka citām šajā pantā minēto tiesību aktu kategorijām nekad nevar būt līdzvērtīga iedarbība.

22      Ja attiecīgām personām vispār tiktu liegta iespēja atsaukties uz direktīvā noteiktajiem pienākumiem, tas būtu pretrunā ar juridiski saistošo spēku, ko 189. pants piešķir direktīvām.

23      Īpaši gadījumos, kad Kopienu iestādes ar direktīvu ir uzlikušas dalībvalstīm pienākumu ievērot noteiktu rīcības veidu, šāda tiesību akta lietderīgums būtu mazināts, ja personas, kurām ir jāaizstāv savas tiesības, nevarētu uz to atsaukties tiesā un ja valstu tiesas nevarētu to ņemt vērā kā Kopienu tiesību daļu.

24      Tāpēc dalībvalsts, kas noteiktajā termiņā nav veikusi direktīvā noteiktos īstenošanas pasākumus, nevar vērsties pret privātpersonām, pamatojoties uz pašas pieļauto direktīvā noteikto pienākumu neizpildi.

25      Tādējādi visos gadījumos, kad direktīvas normas satura ziņā ir pietiekami precīzas un bez nosacījumiem, uz tām var atsaukties, vēršoties pret jebkuru valsts tiesību akta normu, kas neatbilst direktīvai, ja attiecīgajā termiņā nav veikti direktīvas īstenošanas pasākumi, vai arī tad, ja šīs normas nosaka tiesības, kuru aizstāvībai privātpersonas var vērsties pret valsti.

26      Nodokļu tiesas jautājums ir vērsts uz to, lai uzzinātu, vai par šādu normu var uzskatīt 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punktu, saskaņā ar kuru “dalībvalstis atbrīvo tālāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu: [..] d) šādus darījumus: 1. kredītu piešķiršanu un kredīta starpniecību”.

 Direktīvas sistēma un 13. panta konteksts

27      Ciktāl šī norma attiecas uz pakalpojumiem un personām, kam piemēro atbrīvojumu, tā ir pietiekami precīza, lai uz to varētu atsaukties privātpersona, kas vēlas panākt savu tiesību aizsardzību, un lai to varētu piemērot tiesa. Tomēr vēl ir jāpārliecinās, vai tiesības uz atbrīvojumu, kuru tā piešķir, ir uzskatāmas par beznosacījumu tiesībām, ņemot vērā direktīvas vispārējo sistēmu un 13. panta kontekstu, kā arī tās nodokļu sistēmas īpatnības, kurā atbrīvojums ir jāpiemēro.

28      Attiecībā uz direktīvas vispārējo sistēmu vispirms ir jāapsver arguments, kas pamatojas uz to, ka norma, uz ko atsaucas valsts tiesa, ir saskaņošanas direktīvas neatņemama sastāvdaļa un ka direktīva vairākos aspektos atstāj dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, kas ietver sevī tiesības un izvēles iespējas.

29      Lai gan Sestā direktīva nenoliedzami paredz dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību atsevišķu direktīvas normu īstenošanā, tas vēl nenozīmē, ka var liegt privātpersonām tiesības atsaukties uz tām normām, kuras to reglamentējamā priekšmeta dēļ ir iespējams nodalīt no pārējā normu kopuma un piemērot autonomi. Šī minimālā garantija personām, kuru tiesības ierobežo direktīvas neieviešana, izriet no Līguma 189. panta trešajā daļā noteiktā pienākuma, kas dalībvalstīm ir saistošs. Šis pienākums zaudētu jebkādu efektivitāti, ja dalībvalstīm būtu tiesības savas bezdarbības dēļ padarīt par spēkā neesošu pat to iedarbību, ko atsevišķas direktīvas normas var radīt, ņemot vērā to reglamentējamo priekšmetu.

30      Tāpēc nevar atsaukties uz konkrētās direktīvas vispārējo būtību vai uz rīcības brīvību, ko tā cita starpā dalībvalstīm piešķir, lai noliegtu to normu iedarbību, uz kurām, ņemot vērā to reglamentējamo priekšmetu, var pamatoti atsaukties tiesā neatkarīgi no tā, ka direktīvas prasības kopumā vēl nav izpildītas.

31      Attiecībā uz 13. panta kontekstu Nodokļu birojs, kuru atbalsta arī Vācijas Federatīvās Republikas valdība un Francijas Republikas valdība, vēlas jo īpaši pievērst uzmanību rīcības brīvībai, ko dalībvalstīm nosaka minētā panta B daļas ievadteikums, kurā ir teikts, ka dalībvalstis piešķir atbrīvojumus “atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem”, “lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu” un “lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu”. Tiek apgalvots, ka, ņemot vērā šos noteikumus, 13. panta atbrīvojuma klauzulas nav beznosacījumu normas; tāpēc uz tām nevar atsaukties, pirms nav pieņemti minētie noteikumi.

32      Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka minētie “noteikumi” nekādi neattiecas uz paredzētā atbrīvojuma satura definīciju.

33      No vienas puses, minēto noteikumu mērķis ir nodrošināt pareizu un vienkāršu paredzēto atbrīvojumu piemērošanu. Nodokļu maksātājam, kurš var pierādīt, ka viņa veicamā darbība patiešām atbilst kādai no direktīvā noteiktajām atbrīvojumu kategorijām, dalībvalsts nevar liegt izmantot šo atbrīvojumu tikai tāpēc, ka tā nav pieņēmusi aktus, kuru uzdevums ir atvieglot šā nodokļu atbrīvojuma piemērošanu.

34      No otras puses, minētie noteikumi attiecas uz pasākumiem, kuru mērķis ir nepieļaut nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu. Dalībvalsts, kas šajā ziņā nav veikusi atbilstošus piesardzības pasākumus, nav tiesīga atsaukties uz savu bezdarbību, lai liegtu nodokļu maksātājam izmantot atbrīvojumu, uz ko viņam saskaņā ar direktīvu ir leģitīmas tiesības, jo īpaši tāpēc, ka tad, ja šajā jomā nav pieņemtas īpašas normas, nekas šai valstij neliedz izmantot jebkuras normas, kas ir piemērojamas saskaņā ar tās vispārējiem nodokļu tiesību aktiem, kuru mērķis ir novērst nodokļu nemaksāšanu.

35      Tāpēc arguments, kas pamatots ar 13. panta B daļas ievadteikumu, ir jānoraida.

36      Nodokļu birojs, Vācijas Federatīvās Republikas valdība un Francijas valdība kā argumentu pret iespēju atsaukties uz attiecīgajām normām min arī 13. panta C daļu, kas ir formulēta šādi – “Izvēles tiesības. Dalībvalstis var dot nodokļa maksātājiem tiesības izvēlēties nodokli šādos gadījumos: [..] b) darījumi, ko aptver šā panta B daļas d) apakšpunkts [..] Dalībvalstis var ierobežot šo izvēles tiesību darbības jomu un pieņem precīzus noteikumus šo tiesību izmantošanai”.

37      Vācijas valdība uzsver, ka izvēles tiesības, kas paredzētas šajā normā, var “īstenot tikai dalībvalstis” un ka Vācijas Federatīvā Republika ir šīs tiesības izmantojusi tikai direktīvas īstenošanas likuma 9. pantā. Nav pieļaujams šīs likumīgās izvēles tiesības izmantot priekšlaikus. Ņemot vērā šīs tiesības, kas piešķirtas vienīgi dalībvalstīm, un tajās paredzēto iespēju ierobežot izvēles tiesību darbības jomu un noteikt to izmantošanas kārtību, normas, uz kurām atsaucas prasītāja pamata lietā, nevar uzskatīt par beznosacījumu normām.

38      Šāda argumentācija balstās uz kļūdainu 13. panta C daļas jēgas izpratni. Ņemot vērā dalībvalstīm šajā normā paredzētās tiesības, dalībvalstis var dot personām, kurām ir tiesības uz direktīvā paredzēto nodokļu atbrīvojumu, iespēju atteikties no šā atbrīvojuma vai nu visos gadījumos, vai ar dažiem ierobežojumiem, vai arī saskaņā ar īpašiem noteikumiem. Tomēr jāuzsver, ka saskaņā ar minēto normu tad, ja dalībvalsts izmanto šīs tiesības, tikai attiecīgajam nodokļu maksātājam, nevis valstij, ir izvēles tiesības, ievērojot minētos nosacījumus.

39      No visa iepriekš minētā izriet, ka 13. panta C daļa nekādā ziņā nedod dalībvalstīm tiesības piemērot jebkādus nosacījumus vai ierobežojumus B daļā paredzētajiem atbrīvojumiem, tā tikai paredz dalībvalstīm tiesības plašākā vai šaurākā apjomā dot iespēju personām, kurām ir tiesības uz šiem atbrīvojumiem, pašām izvēlēties maksāt nodokļus, ja viņas uzskata, ka tas ir viņu interesēs.

40      Tātad norma, uz kuru atsaucas Nodokļu birojs un Vācijas Federatīvās Republikas valdība, lai pierādītu, ka atbrīvojums ir ar nosacījumiem, neattiecas uz nodokļu maksātāju, kurš ir skaidri paudis nodomu izmantot tiesības uz direktīvā paredzēto atbrīvojumu, jo šāda nodoma paušana pilnībā liedz iespēju izmantot 13. panta C daļā paredzētās izvēles tiesības.

 Pievienotās vērtības nodokļa sistēma

41      Nodokļu birojs, kuru atbalsta arī Vācijas Federatīvās Republikas valdība, izvirza dažādus argumentus pret iespēju atsaukties uz 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punktu, kas ir pamatoti ar attiecīgās nodokļu sistēmas īpatnībām, proti, ar pievienotās vērtības nodokļiem raksturīgo nodokļu ķēdes veidošanos, ko nosaka mehānisms, kas paredz tiesības uz nodokļu atskaitījumu. Saskaņā ar minētās iestādes viedokli atbrīvojuma radītais pārrāvums šajā ķēdē varētu negatīvi ietekmēt gan tās personas intereses, kas ir tiesīga izmantot šādu atbrīvojumu, gan to nodokļu maksātāju intereses, kas nodokļu maksāšanas ķēdē atrodas pēc viņas un pat pirms viņas. Turklāt Nodokļu birojs pievērš uzmanību sarežģījumiem, kurus nodokļu administrācijai varētu radīt direktīvas normu piemērošana, pirms ir pieņemti attiecīgie valsts tiesību akti.

42      Šajā sakarā Nodokļu birojs norāda, pirmkārt, ka atkarībā no apstākļiem direktīvā paredzētais atbrīvojums var izrādīties nelabvēlīgs pašai personai, kurai uz to ir tiesības, katrā gadījumā, kad šī persona sniedz savus pakalpojumus nodokļu maksātājiem, kuri atbilst nodokļu atskaitījuma piemērošanas nosacījumiem. Personai, kurai ir tiesības uz šo atbrīvojumu, nelabvēlīgas sekas varētu rasties arī tad, kad tiek veikta atskaitījumu koriģēšana attiecībā uz ražošanas līdzekļiem, kas saskaņā ar direktīvas 20. pantu var ilgt piecus gadus. Turklāt Nodokļu birojs norāda arī uz sarežģījumiem, kas var rasties, piemērojot direktīvas 22. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētos noteikumus par faktūru izdošanu, saskaņā ar ko faktūrās par pakalpojumiem, par kuriem maksājami nodokļi, skaidri jāparāda pievienotās vērtības nodokļa summa. Saskaņā ar 21. panta 1. punkta c) apakšpunktu šāda prasība attiecībā uz pakalpojumiem, kuriem piemēro atbrīvojumu, veicinātu autonoma nodokļu parāda rašanos; nodokli, kas jāmaksā, pamatojoties uz šo normu, pakalpojuma saņēmējs saskaņā ar 17. panta 2. punktu nekādā gadījumā nevarēs atskaitīt kā priekšnodokli. Atbrīvojuma piešķiršana līdz ar to varētu būt ļoti neizdevīga starpniekiem kredīta darījumos, kas būtu izsnieguši faktūras, uzreiz jau norādot arī nodokļa summu.

43      Nodokļu birojs īpaši uzsver grūtības, kas varētu rasties sakarā ar to, ka atbrīvojumu varētu pieprasīt a posteriori, šādi kaitējot nodokļu maksātājiem, kuri darījumu attiecībās ar personām, kam ir tiesības uz atbrīvojumu, atrodas darījumu ķēdē pirms šīm personām vai pēc tām.

44      Šajā ziņā jānorāda, ka no visas direktīvas sistēmas izriet, ka, no vienas puses, personas, kurām ir tiesības uz atbrīvojumu, ar to vien, ka viņas izmanto šīs tiesības, automātiski atsakās no tiesībām uz priekšnodokļa atskaitījumu un, no otras puses, ka pēc tam, kad minētās personas šo atbrīvojumu ir izmantojušas, viņas vairs nevar iekasēt nekādus maksājumus no attiecīgām personām, kas atrodas pēc viņām piegādes ķēdē, neietekmējot trešo personu tiesības.

45      Tātad Nodokļu biroja un Vācijas valdības argumenti par to, ka varētu tikt traucēta normāla pievienotās vērtības nodokļa pārnešanas sistēma, nav pamatoti situācijā, kad nodokļu maksātājs ir paudis vēlēšanos izmantot tiesības uz direktīvā paredzēto atbrīvojumu, vienlaikus pilnībā uzņemoties šādas izvēles sekas.

46      Visbeidzot, attiecībā uz Nodokļu biroja izvirzīto argumentu par sarežģījumiem, kurus radītu nodokļu maksātāju a posteriori pieprasītie atbrīvojumi saskaņā ar direktīvu, ir jākonstatē, ka šādam argumentam nav nozīmes tāda nodokļu maksātāja gadījumā, kurš pieprasījis iespēju izmantot tiesības uz nodokļu atbrīvojumu brīdī, kad viņš iesniedzis savu nodokļu deklarāciju, un kurš līdz ar to savu pakalpojumu saņēmējiem faktūrās nav iekļāvis attiecīgo nodokli, tādējādi neskarot trešo personu tiesības.

47      Attiecībā uz vispārējām administratīvām grūtībām, kas rastos direktīvā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas dēļ, apstākļos, kad nodokļu likumdošana un administratīvā prakse vēl nav pielāgota jaunajām Kopienas tiesību prasībām, pietiek norādīt, ka šādas grūtības, ja tās vispār rastos, būtu sekas tam, ka dalībvalsts nav ievērojusi direktīvas ieviešanai paredzēto termiņu. Atbildība par šādas situācijas radītajām sekām ir jāuzņemas pārvaldes iestādēm, un to nevar novelt uz nodokļu maksātājiem, kuri pieprasa precīzi noteikta pienākuma izpildi, kas valstij atbilstoši Kopienu tiesībām uzlikts no 1979. gada 1. janvāra.

48      No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida argumenti, kas izvirzīti attiecībā uz nodokļu sistēmu, kura ir direktīvas priekšmets.

49      Tātad uz Tiesai uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka no 1979. gada 1. janvāra starpnieks kredīta līgumu noslēgšanas darījumos var atsaukties uz normu par atbrīvojumu no apgrozījuma nodokļa kredīta starpniecības darījumiem, ko paredz 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punkts 1977. gada 17. maija Padomes Sestajā direktīvā par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, gadījumos, kad nav īstenota minētā direktīva un viņš nav piemērojis šo nodokli personām, kas atrodas aiz viņa nodokļu ķēdē; turklāt valsts nevar liegt viņam šādas tiesības, atsaucoties uz to, ka nav īstenojusi direktīvu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

50      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas Federatīvās Republikas valdībai, Francijas Republikas valdībai, Eiropas Kopienu Padomei un Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumu, ko tai ar 1980. gada 27. decembra lēmumu iesniegusi Minsteres Nodokļu tiesa, nospriež:

No 1979. gada 1. janvāra starpnieks kredīta līgumu noslēgšanas darījumos var atsaukties uz normu par atbrīvojumu no apgrozījuma nodokļa kredīta starpniecības darījumiem, ko paredz 13. panta B daļas d) apakšpunkta 1. punkts 1977. gada 17. maija Padomes Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, gadījumos, kad nav īstenota šī direktīva un viņš nav piemērojis šo nodokli personām, kas atrodas aiz viņa nodokļu ķēdē; turklāt valsts nevar liegt viņam šādas tiesības, atsaucoties uz to, ka nav īstenojusi direktīvu.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1982. gada 19. janvārī Luksemburgā.

* Tiesvedības valoda – vācu.